ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES

[HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE] SECINĀJUMI,

sniegti 2020. gada 16. jūlijā (1)

Apvienotās lietas C‑682/18 un C‑683/18

Frank Peterson

pret

Google LLC,

YouTube LLC,

YouTube Inc.,

Google Germany GmbH (C‑682/18)

un

Elsevier Inc.

pret

Cyando AG (C‑683/18)

(Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais īpašums – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29/EK – 3. pants – Izziņošana sabiedrībai – Jēdziens – Aizsargātu darbu ievietošana tiešsaistē interneta platformās, ko veikuši to lietotāji bez iepriekšējas tiesību īpašnieku atļaujas – Šo platformu pakalpojumu sniedzēju primārās atbildības neesamība – Šo pakalpojumu sniedzēju sekundārā atbildība par autortiesību pārkāpumiem, kurus veikuši to platformu lietotāji – Jautājums, kas neietilpst Direktīvas 2001/29 3. panta piemērošanas jomā – Direktīva 2000/31/EK – 14. pants – Pakalpojumu sniedzēju, kuri sniedz “informācijas sabiedrības pakalpojumu, kas sastāv no pakalpojuma saņēmēja piedāvātās informācijas glabāšanas”, atbrīvošana no atbildības – Jēdziens – Iespēja minētajiem pakalpojuma sniedzējiem tikt atbrīvotiem no atbildības, kas var izrietēt no informācijas, kuru tie glabā pēc to platformu lietotāju lūguma – Nosacījumi šāda atbrīvojuma no atbildības saņemšanai – 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts – Jēdzieni “Faktiska zināšana par nelikumīgu darbību vai informāciju” un “zināšana par faktiem vai apstākļiem, kas liecina par nelikumīgu darbību vai informāciju” – Konkrēta nelikumīga informācija – Direktīvas 2001/29/EK 8. panta 3. punkts – Tiesas rīkojumi attiecībā uz starpniekiem, kuru pakalpojumus izmanto trešās personas, lai aizskartu autortiesības vai blakustiesības – Nosacījumi šāda rīkojuma pieprasīšanai

Satura rādītājs

I.      Ievads

1.        Šos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegusi Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija). Tie attiecas uz Direktīvas 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (“Direktīva par elektronisko tirdzniecību”) (2), Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (3), kā arī Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (4) interpretāciju.

2.        Šie lūgumi attiecas uz diviem strīdiem. Pirmajā strīdā mūzikas producents Frank Peterson ceļ prasību pret YouTube LLC un tās mātesuzņēmumu Google LLC par to, ka video kopīgošanas platformā YouTube šīs platformas lietotāji, nelūdzot F. Peterson atļauju, ir ievietojuši vairākas skaņu ierakstus, attiecībā uz kuriem, kā viņš apgalvo, viņam pieder tiesības. Otrajā strīdā izdevniecību grupa Elsevier Inc. ceļ prasību pret Cyando AG par to, ka datņu kopīgošanas un mitināšanas platformā Uploaded, ko apsaimnieko šī pēdējā minētā sabiedrība, šīs platformas lietotāji ir ievietojuši dažādus darbus, uz kuriem Elsevier ir ekskluzīvas tiesības, bez tās atļaujas.

3.        Seši jautājumi, kurus iesniedzējtiesa ir uzdevusi katrā no šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir centrēti ap ārkārtīgi jutīgu problemātiku attiecībā uz tiešsaistes platformu pakalpojumu sniedzēju atbildību saistībā ar darbiem, kuri ir aizsargāti ar autortiesībām un kurus šo platformu lietotāji ir nelikumīgā veidā ievietojuši šajās platformās.

4.        Šīs atbildības raksturs un apjoms tostarp ir atkarīgi no Direktīvas 2001/29 3. panta interpretācijas, kurā ir atzītas ekskluzīvas tiesības autoriem izziņot sabiedrībai savus darbus, un Direktīvas 2000/31 14. panta interpretācijas, kurā starpnieki pakalpojumu sniedzēji tiek atbrīvoti no atbildības par informāciju, ko tie glabā pēc to pakalpojumu lietotāju lūguma. Līdz ar to šīs lietas liks Tiesai it īpaši precizēt, vai pirmo tiesību normu var izvirzīt pret šiem platformu pakalpojumu sniedzējiem, vai tie var atsaukties uz otro tiesību normu, kā arī veidu, kādā šīs tiesību normas ir savstarpēji saistītas.

5.        Šai problemātikai ir raksturīgas būtiskas viedokļu atšķirības. Dažiem tiesību īpašniekiem tiešsaistes platformas ļaujot īstenot liela apjoma autortiesību pārkāpumus, no kuriem to pakalpojumu sniedzēji gūstot labumu uz tiesību īpašnieku rēķina, un tas esot pamats uzlikt tiem būtiskus kontroles pienākumus attiecībā uz saturu, ko to platformu lietotāji tajās ievieto tiešsaistē. Citi tiesību īpašnieki uzskata, ka tad, ja šiem pakalpojumu sniedzējiem tiktu uzlikti šādi kontroles pienākumi, tas būtiski ietekmētu to darbību, kā arī šo lietotāju tiesības un skartu izteiksmes brīvību un radošo brīvību tiešsaistē.

6.        Šīs viedokļu atšķirības augstāko punktu sasniedza debatēs, kuras bija saistītas ar Savienības likumdevēja Direktīvas (ES) 2019/790 par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK (5) pieņemšanu. Šīs jaunās direktīvas 17. pantā saistībā ar tādiem pakalpojumu sniedzējiem kā YouTube ir paredzēta īpaša atbildības shēma par to platformu lietotāju nelikumīgi tiešsaistē ievietotiem darbiem, nosakot šiem pakalpojumu sniedzējiem jaunus kontroles pienākumus. Tomēr precizēšu, ka šī direktīva, kura ir stājusies spēkā šo prejudiciālā nolēmuma tiesvedību laikā, pamatlietām nav piemērojama. Līdz ar to šīs lietas ir jāizskata no tiesiskā regulējuma, kāds tas bija pirms minētās direktīvas, skatu punkta, neatkarīgi no Savienības likumdevēja pieņemtajiem risinājumiem.

7.        Šajos secinājumos es ierosināšu Tiesai nospriest, ka tādu platformu kā YouTube un Cyando pakalpojumu sniedzēji principā neveic “izziņošanas sabiedrībai” darbības Direktīvas 2001/29 3. panta izpratnē un ka līdz ar to tie nav tieši atbildīgi par šīs tiesību normas pārkāpšanu, ja to lietotāji nelikumīgi tiešsaistē ievieto aizsargātus darbus. Izskaidrošu arī, kādēļ šie pakalpojumu sniedzēji principā var izmantot Direktīvas 2000/31 14. pantā paredzēto atbrīvojumu no atbildības, ievērojot nosacījumus, kuru robežas es precizēšu. Visbeidzot izskaidrošu, ka tiesību īpašnieki saskaņā ar Savienības tiesībām tomēr var panākt tiesas rīkojumus pret minētajiem pakalpojumu sniedzējiem, ar ko tiem var noteikt jaunus pienākumus, kuru nosacījumus es precizēšu.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Direktīva 2000/31

8.        Direktīvas 2000/31 4. iedaļā “Starpnieku pakalpojumu sniedzēju saistības” ir iekļauts šīs direktīvas 12.–15. pants.

9.        Minētās direktīvas 14. pantā “Glabāšana” ir noteikts:

“1.      Ja tiek piedāvāts informācijas sabiedrības pakalpojums, kas sastāv no pakalpojuma saņēmēja piedāvātās informācijas glabāšanas, dalībvalstis nodrošina, ka pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs par informāciju, kas glabāta pēc pakalpojuma saņēmēja pieprasījuma ar noteikumu, ka:

a)      pakalpojuma sniedzējam nav faktisku zināšanu par nelikumīgu darbību vai informāciju un, attiecībā uz prasībām par bojājumiem [zaudējumu atlīdzību], tas nezina par faktiem vai apstākļiem, kas liecina par nelegālu darbību vai informāciju;

vai

b)      pakalpojuma sniedzējs pēc šādu ziņu iegūšanas rīkojas ātri, lai izņemtu šādu informāciju vai liegt[u] tai pieeju.

2.      Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja pakalpojuma saņēmējs rīkojas saskaņā ar pakalpojuma sniedzēja pilnvaru vai kontroli.

3.      Šis pants neietekmē tiesas vai administratīvās iestādes tiesības saskaņā ar dalībvalstu juridisko sistēmu pieprasīt pakalpojuma sniedzējam izbeigt vai novērst likuma pārkāpumu, kā arī neietekmē dalībvalstu tiesības izveidot procedūras, kas regulē informācijas izņemšanu vai pieejas liegšanu tai.”

10.      Šīs pašas direktīvas 15. panta “Vispārēju pārraudzīšanas saistību [Vispārēja uzraudzības pienākuma] neesamība” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis neuzliek vispārējas saistības pakalpojuma sniedzējiem, piedāvājot 12., 13. un 14. pantā minētos pakalpojumus, pārraudzīt informāciju, ko tie pārraida vai uzglabā, kā arī neuzliek pienākumu aktīvi meklēt faktus un apstākļus, kas norāda uz nelegālu darbību.”

B.      Direktīva 2001/29

11.      Direktīvas 2001/29 27. apsvērumā ir noteikts, ka “tikai materiālo iespēju nodrošināšana, dodot iespēju veikt izziņošanu vai to veicot, pati neveido izziņošanu šīs direktīvas nozīmē”.

12.      Šīs direktīvas 3. pantā “Tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu” ir norādīts:

“1.      Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.

2.      Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt publiskošanu, izmantojot vai neizmantojot vadus, tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā:

a)      izpildītājiem – attiecībā uz viņu sniegto priekšnesumu fiksēšanu;

b)      skaņu ierakstu producentiem – attiecībā uz viņu ierakstītajiem skaņu ierakstiem;

[..]

3.      Direktīvas 1. un 2. punktā minētās tiesības neizbeidzas līdz ar šajā pantā minēto izziņošanu vai publiskošanu.”

13.      Minētās direktīvas 8. panta “Sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļi” 3. punktā ir paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina to, ka tiesību subjekti var pieprasīt rīkojumu pret starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības”.

III. Pamatlietas

A.      Lieta C‑682/18

1.      YouTube

14.      YouTube ir interneta platforma, ko apkalpo tāda paša nosaukuma sabiedrība, kuras vienīgais īpašnieks un likumīgais pārstāvis ir Google. Šī platforma, kas ir iedalāma dažādās tīmekļvietnēs un lietotnēs viedierīcēm, ļauj tās lietotājiem kopīgot video internetā.

15.      Lai ievietotu video YouTube, ir nepieciešams izveidot kontu ar lietotājvārdu un paroli un piekrist šīs platformas vispārējiem lietošanas noteikumiem. Lietotājs, kurš šādi reģistrējas un vēlāk ievieto video tiešsaistē, var izvēlēties to atstāt “privātā” režīmā vai arī to publicēt platformā. Otrajā gadījumā attiecīgo video no minētās platformas var aplūkot straumēšanā (streaming), to var publicēt ikviens interneta lietotājs, kā arī komentēt citi reģistrētie lietotāji. Reģistrētie lietotāji var arī izveidot “kanālus”, apvienojot savus video.

16.      Video ievietošana tiešsaistē šajā platformā notiek automātiski, Google vai YouTube tos iepriekš neaplūkojot un nekontrolējot. Līdz ar to tajā tiekot publicētas aptuveni 35 stundas video satura minūtē (6), kas nozīmē vairākus simtus tūkstošu video dienā.

17.      YouTube ir iekļauta meklēšanas funkcija, un tajā tiek apstrādāti meklēšanas rezultāti, tostarp veicot video nozīmes vērtējumu atbilstoši lietotāja reģionam. Šī vērtējuma rezultāts tiek apkopots sākumlapā rubrikās “šobrīd tiek skatīti”, “reklamētie” un “tendences” video. YouTube pieejamos video un kanālus indeksē tādās rubrikās kā “izklaide”, “mūzika” vai “filmas un animācijas filmas”. Turklāt, ja platformu izmanto reģistrēts lietotājs, tam tiek piedāvāta struktūra “ieteiktie” video, kas tostarp ir atkarīgi no šī lietotāja iepriekš aplūkotajiem video.

18.      YouTube no platformas tostarp gūst peļņu no reklāmas. Tādējādi trešo personu reklāmdevēju reklāmkarogi ir atrodami platformas sākumlapas malās. Turklāt atsevišķos video tiek ievietota reklāma, šādā gadījumā ir jānoslēdz īpašs līgums starp attiecīgajiem lietotājiem un YouTube.

19.      Saskaņā ar YouTube vispārējiem lietošanas noteikumiem katrs lietotājs par tiešsaistē ievietotajiem video līdz brīdim, kad tie tiek izņemti no platformas, tam piešķir vispasaules, neekskluzīvu un bezmaksas licenci uz video attiecībā uz lietošanu, reproducēšanu, izplatīšanu, atvasinātu darbu radīšanu, izmantošanu un izpildīšanu saistībā ar platformas un YouTube darbības nodrošināšanu, tostarp reklāmas nolūkos.

20.      Piekrītot šiem vispārējiem noteikumiem, lietotājs apstiprina, ka tā rīcībā ir visas tiesības, vienošanās, atļaujas un licences, kas nepieciešamas saistībā ar tā tiešsaistē ievietotajiem video. “Kopienas vadlīnijās” YouTube turklāt aicina savas platformas lietotājus ievērot autortiesības. Turklāt katras ievietošanas tiešsaistē laikā tie tiek informēti par to, ka platformā netiks publicēts neviens video, ar kuru tiek aizskartas šīs tiesības.

21.      YouTube ir ieviesusi dažādas tehniskās iekārtas, lai apturētu un novērstu pārkāpumus savā platformā. Ikviens var tam ziņot par nelikumīga video esamību rakstveidā, ar faksa, elektroniskā pasta vēstules vai tiešsaistes veidlapas palīdzību. Tika izveidota ziņojumu poga, ar kuru var ziņot par nepiedienīgu vai pārkāpumus izraisošu saturu. Izmantojot īpašu brīdināšanas procesu, tiesību īpašniekiem, norādot attiecīgas interneta adreses (URL), ir iespējams no platformas izslēgt līdz pat desmit sūdzībā konkrēti norādītiem video.

22.      Turklāt YouTube ir ieviesusi satura pārbaudes programmu (Content Verification Program). Šī programma ir pieejama šim nolūkam reģistrētiem uzņēmumiem, nevis katram indivīdam. Minētā programma attiecīgajiem tiesību īpašniekiem piedāvā dažādus līdzekļus, kas tiem ļauj vieglāk kontrolēt to darbu izmantošanu platformā. Tie turklāt var uzreiz video sarakstā atzīmēt tos video, ar kuriem, kā tie uzskata, tiek aizskartas to tiesības. Ja šādas paziņošanas dēļ video tiek bloķēts, lietotājs, kurš to ir ievietojis, tiek brīdināts par to, ka atkārtota pārkāpuma gadījumā tā konts tiks bloķēts. YouTube arī to tiesību īpašnieku, kuri piedalās šajā programmā, rīcībā ir nodevusi Google izstrādātu satura atpazīšanas programmatūru ar nosaukumu Content ID, kas var automātiski atpazīt video, kuros ir izmantoti to darbi. Šajā ziņā, kā paskaidro Google, tiesību īpašniekiem esot jāiesniedz YouTube audio vai video atsauces datnes, lai varētu identificēt attiecīgos darbus. Content ID no šīm datnēm izveidojot “digitālos pirkstu nospriedumus”, kas tiekot saglabāti datu bāzē. Content ID automātiski skenējot katru YouTube ievietoto video un to salīdzinot ar šiem “pirkstu nospriedumiem”. Šādi šī programmatūra varot atpazīt video un audio, tostarp melodijas, ja tās tiek pārņemtas vai imitētas. Konstatējot atbilstību, tiesību īpašnieki tiekot automātiski informēti. Tiem esot iespēja attiecīgos video bloķēt. Alternatīvā gadījumā tie varot izvēlēties sekot līdzi šo video izmantošanai YouTube, izmantojot auditorijas statistiku. Tie varot arī izvēlēties monetizēt minētos video, tajos izvietojot reklāmas, vai arī saņemt daļu no ieņēmumiem, ko veido reklāmas, kas iepriekš tika iekļautas video pēc lietotāju, kuri tos ir ievietojuši tiešsaistē, pieprasījuma.

2.      F. Peterson prasība

23.      2008. gada 6. un 7. novembrī YouTube platformas lietotāji ievietoja YouTube mūzikas darbus no mākslinieces Sāras Braitmanes [Sarah Brightman] albuma A Winter Symphony un no privātiem “Symphony Tour” koncertu audioierakstiem – šie darbi bija saistīti ar nekustīgiem un kustīgiem attēliem.

24.      Ar 2008. gada 7. novembra vēstuli F. Peterson, kurš atsaucas uz autortiesībām un blakustiesībām uz attiecīgajiem mūzikas darbiem un ierakstiem (7), vērsās pie Google Germany GmbH un būtībā pieprasīja šai sabiedrībai, kā arī Google, izņemt strīdīgos video, pretējā gadījumā paredzot sankcijas. Šim nolūkam F. Peterson iesniedza šo video ekrāna izdrukas. YouTube, izmantojot šīs ekrāna izdrukas, manuāli atrada minēto video interneta adreses (URL) un bloķēja piekļuvi tiem. Pamatlietas dalībnieku viedokļi tomēr atšķiras jautājumā par šo bloķēšanas pasākumu apjomu.

25.      2008. gada 19. novembrī Sāras Braitmanes koncertu audioieraksti, kas ir saistīti ar nekustīgiem un kustīgiem attēliem, no jauna bija pieejami YouTube.

26.      F. Peterson attiecīgi cēla prasību Landgericht Hamburg (Hamburgas apgabaltiesa, Vācija) pret tostarp (8)Google un YouTube. Šajā saistībā F. Peterson būtībā lūdz izsniegt rīkojumu par rīcības izbeigšanu, aizliedzot šīm sabiedrībām publiskot divpadsmit albuma A Winter Symphony audio ierakstus vai to interpretācijas un divpadsmit koncertu “Symphony Tour” darbus vai interpretācijas, vai, pakārtoti, neļaut to darīt trešajām personām. F. Peterson arī lūdza sniegt informāciju par attiecīgajām pārkāpumus ietverošajām darbībām un apgrozījumu vai peļņu, ko YouTube ir guvusi no šīm darbībām. Turklāt viņš lūdz, lai tiesa konstatētu tostarp šīs sabiedrības pienākumu izmaksāt viņam zaudējumu atlīdzību par strīdīgo video publiskošanu. Visbeidzot F. Peterson pakārtoti lūdz gūt informāciju par lietotājiem, kuri ir ievietojuši tiešsaistē šos video.

27.      Ar 2010. gada 3. septembra spriedumu Landgericht Hamburg (Hamburgas apgabaltiesa) apmierināja prasību, ciktāl tā attiecas uz trīs mūzikas darbiem, un pārējā daļā to noraidīja. Gan F. Peterson, gan YouTube un Google šo nolēmumu pārsūdzēja.

28.      Oberlandesgericht Hamburg (Federālās zemes Augstākā tiesa Hamburgā, Vācija) ar 2015. gada 1. jūlija spriedumu daļēji grozīja pirmajā instancē pasludināto spriedumu. Šī tiesa aizliedza YouTube un Google sniegt trešajām personām iespēju publiskot albuma A Winter Symphony septiņu darbu audio ierakstus vai to interpretācijas, pretējā gadījumā paredzot kavējuma naudu. Minētā tiesa turklāt piesprieda šīm sabiedrībām sniegt F. Peterson dažādu informāciju par lietotājiem, kuri bija ievietojuši tiešsaistē strīdīgos video. Pārējā daļā šī pati tiesa F. Peterson prasību noraidīja.

29.      F. Peterson cēla revīzijas sūdzību Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa). Šādos apstākļos ar 2018. gada 13. septembra lēmumu, kurš Tiesā tika iesniegts 2018. gada 6. novembrī, šī tiesa apturēja tiesvedību un vērsās Tiesā.

B.      Lieta C‑683/18

1.      Uploaded

30.      Uploaded ir datņu kopīgošanas un mitināšanas platforma – parasti saukta par Sharehoster vai arī par Cyberlocker –, kuru apkalpo Cyando. Šī platforma, kura ir pieejama ar dažādu interneta vietņu starpniecību, piedāvā uzglabāšanas vietu, kas ikvienam ļauj bez maksas tiešsaistē uzglabāt datnes ar jebkādu saturu. Lai izmantotu Uploaded, ir nepieciešams izveidot kontu ar lietotājvārdu un paroli, iesniedzot arī elektronisko adresi. Datnes ievietošana tiešsaistē notiek automātiski, un Cyando neveic iepriekšēju apskati vai kontroli. Katru reizi, kad lietotājs ievieto datni, automātiski tiek izveidota hipersaite, tā sauktā download link, kas to ļauj lejupielādēt, un tā tiek paziņota šim lietotājam. Uploaded nav nedz satura rādītāja, nedz izmitināto datņu meklēšanas funkcijas. Tomēr lietotāji var brīvi apmainīties ar šīm lejupielādēšanas saitēm tīmeklī, piemēram, blogos vai forumos, kā arī “saišu krājumos”, proti, tīmekļvietnēs, kas indeksē šīs saiknes, sniedzot informāciju par datnēm, uz kurām norāda šīs saites, un ļaujot interneta lietotājiem meklēt datnes, kuras tie vēlas lejupielādēt.

31.      Ja vien personas rīcībā ir konts un atbilstošās saites, Uploaded platformā mitinātās datnes var lejupielādēt bez maksas. Tomēr lietotājiem, kuriem ir vienkārša bezmaksas piekļuve platformai, lejupielādēšanas iespējas ir ierobežotas (tostarp attiecībā uz maksimālo lejupielādējamo datu daudzumu, lejupielādēšanas ātrumu, vienlaicīgu lejupielāžu skaitu utt.). Turpretī lietotāji var parakstīties uz maksas abonementu, lai izmantotu daudz nozīmīgāku lejupielādēšanas apjomu dienā bez ātruma vai vienlaicīgu lejupielāžu skaita ierobežojuma, kā arī bez gaidīšanas laika starp lejupielādēm. Turklāt Cyando ieviesa “partnerības” programmu, kuras ietvaros tā atsevišķiem lietotājiem, kas ievieto datnes Uploaded, izmaksā atlīdzību atkarībā no attiecīgo datņu lejupielāžu skaita.

32.      Uploaded vispārējos lietošanas noteikumos ir paredzēts, ka šo platformu nedrīkst izmantot autortiesību aizskaršanai. To ņemot vērā, faktiskajos apstākļos ir pierādīts, ka minētā platforma ļauj veikt likumīgu lietošanu, kā arī “lielā mērā” (9) tādu lietošanu, ar kuru tiek aizskartas autortiesības, un Cyando to zina. Šajā ziņā Cyando tika informēta par to, ka tās serveros atrodas vairāk nekā 9500 aizsargātu darbu, kuri ir ievietoti bez tiesību īpašnieku iepriekšējas atļaujas un kuru lejupielādēšanas saites ir publiskotas aptuveni 800 tīmekļvietnēs (saišu krājumi, blogi un forumi), un tā par to zina.

2.      Elsevier prasība

33.      No lēmuma uzdot prejudiciālu jautājumu lietā C‑683/18 izriet, ka Uploaded platformā ir izmitināts un publiskots zināms skaits aizsargātu darbu, uz kuriem Elsevier ir ekskluzīvas izmantošanas tiesības, un tas ir darīts bez šīs sabiedrības atļaujas, izmantojot saišu krājumus, blogus un citus forumus. Konkrētāk, pamatojoties uz meklēšanas darbībām, kas veiktas 2013. gada 11.–13. decembrī, šī sabiedrība ar divām vēstulēm, kuras nosūtītas 2014. gada 10. un 17. janvārī, paziņoja Cyando, ka tās serveros tiek uzglabātas datnes ar trim no tās darbiem, proti, Gray’s Anatomy for Students, Atlas of Human Anatomy un Campbell‑Walsh Urology, ar kuriem var brīvi iepazīties, izmantojot saišu krājumus rehabgate.com, avaxhome.ws un bookarchive.ws.

34.      Elsevier cēla prasību pret Cyando, par kuru tika paziņots 2014. gada 17. jūlijā, Landgericht München (Minhenes apgabaltiesa, Vācija). Šajā saistībā Elsevier tostarp lūdza, lai Cyando tiktu notiesāta, liekot pārtraukt darbību, galvenokārt, kā autortiesību aizskārumu, kas pieļauti saistībā ar strīdīgajiem darbiem, izdarītāja, pakārtoti, kā šo tiesību aizskārumu līdzdalībniece un, vēl pakārtotāk, kā “traucējumu radītāja”. Elsevier arī lūdza, lai Cyando tiktu piespriests sniegt tai zināmu informāciju. Turklāt pirmā sabiedrība lūdza šo tiesu konstatēt otrās sabiedrības pienākumu izmaksāt tai zaudējumu atlīdzību par šiem pašiem tiesību aizskārumiem.

35.      Ar 2016. gada 18. marta spriedumu Landgericht München (Minhenes apgabaltiesa) piesprieda Cyando pārtraukt darbību tās dalības autortiesību aizskārumos dēļ, kas tika pieļauti saistībā ar trim darbiem, kuri minēti 2014. gada 10. un 17. janvāra vēstulēs, un apmierināja prasījumus, ko Elsevier bija iesniegusi pakārtoti. Pārējā daļā minētā tiesa prasību noraidīja.

36.      Gan Elsevier, gan Cyando šo nolēmumu pārsūdzēja. Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija) ar 2017. gada 2. marta spriedumu grozīja pirmajā instancē pasludināto spriedumu. Šī tiesa piesprieda Cyando pārtraukt darbību kā “traucējumu radītājai” saistībā ar aizskārumiem attiecībā uz trim darbiem, kas norādīti 2014. gada 10. un 17. janvāra vēstulēs, atbilstoši Elsevier vēl pakārtotāk iesniegtajam prasījumam. Pārējā daļā apelācijas tiesa apelācijas sūdzību noraidīja.

37.      Elsevier cēla revīzijas sūdzību Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa). Šādos apstākļos ar 2018. gada 20. septembra lēmumu, kas Tiesā tika iesniegts 2018. gada 6. novembrī, šī tiesa apturēja tiesvedību un vērsās Tiesā.

IV.    Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

38.      Lietā C‑682/18 Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai tādas interneta video platformas pakalpojuma sniedzējs, kurā pakalpojuma saņēmēji publisko ar autortiesībām aizsargāta satura video bez tiesību subjektu piekrišanas, veic izziņošanu [Direktīvas 2001/29] 3. panta 1. punkta izpratnē, ja:

–        tas ar platformu gūst reklāmas ieņēmumus,

–        [video ievietošana tiešsaistē] notiek automātiski un pakalpojuma sniedzējs neveic iepriekšēju apskati vai kontroli,

–        saskaņā ar lietošanas noteikumiem pakalpojuma sniedzējs uz video ievietošanas laiku saņem vispasaules, neekskluzīvu un bezmaksas licenci uz video,

–        pakalpojuma sniedzējs lietošanas noteikumos un [ievietošanas tiešsaistē] laikā informē, ka nedrīkst ievietot ar autortiesībām aizsargātu saturu,

–        pakalpojuma sniedzējs nodrošina palīglīdzekļus, ar kuriem tiesību īpašnieki var panākt nelikumīgu video bloķēšanu,

–        pakalpojuma sniedzējs platformā sagatavo meklēšanas rezultātus reitinga sarakstu un satura rubriku veidā un reģistrētiem pakalpojuma saņēmējiem ļauj skatīt ieteicamo video pārskatu, kas balstīts uz viņu jau skatītiem video,

ja tam nav konkrētu zināšanu par tāda satura pieejamību, ar kuru tiek pārkāptas autortiesības, vai pēc uzzināšanas par šādu saturu to nekavējoties izdzēš vai liedz tam pieeju?

2)      Ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir noliedzoša,

vai interneta video platformas pakalpojuma sniedzēja darbība pirmajā jautājumā norādītajos apstākļos ietilpst [Direktīvas 2000/31] 14. panta 1. punkta piemērošanas jomā?

3)      Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša,

vai faktiskajām zināšanām par nelikumīgu darbību vai informāciju un izpratnei par faktiem vai apstākļiem, kas liecina par nelikumīgu darbību vai informāciju, saskaņā ar [Direktīvas 2000/31] 14. panta 1. punktu ir jāattiecas uz konkrētām nelikumīgām darbībām vai informāciju?

4)      Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša,

vai [Direktīvas 2001/29] 8. panta 3. punkts pieļauj, ka tiesību īpašnieks pret pakalpojumu sniedzēju, kura pakalpojums ietver pakalpojuma saņēmēja sniegtās informācijas glabāšanu un kuru pakalpojuma saņēmējs ir izmantojis, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības, var saņemt tiesas rīkojumu tikai tad, ja pēc informēšanas par nepārprotamu tiesību pārkāpumu šāds tiesību pārkāpums ir noticis atkārtoti?

5)      Ja atbilde uz pirmo un otro jautājumu ir noliedzoša,

vai interneta video platformas pakalpojuma sniedzējs pirmajā jautājumā norādītajos apstākļos ir uzskatāms par pārkāpēju [Direktīvas 2004/48] 11. panta pirmā teikuma un 13. panta izpratnē?

6)      Ja atbilde uz piekto jautājumu ir apstiprinoša,

vai šāda pārkāpēja pienākums izmaksāt kompensāciju saskaņā ar [Direktīvas 2004/48] 13. panta 1. punktu drīkst būt atkarīgs no tā, ka pārkāpējs gan attiecībā uz savu pārkāpumu, gan attiecībā uz trešo personu pārkāpumu ir rīkojies tīši un apzinājās vai tam būtu bijis jāapzinās, ka pakalpojuma saņēmēji izmanto platformu, lai izdarītu konkrētus tiesību pārkāpumus?”

39.      Arī lietā C‑683/18 šī tiesa uzdeva Tiesai sešus prejudiciālus jautājumus, no kuriem otrais līdz sestais jautājums būtībā ir tādi paši kā tie, kas tiek uzdoti lietā C‑682/18. Atšķiras vienīgi zemāk citētais pirmais jautājums:

“1)      a)      Vai tāda [datņu] koplietošanas mitināšanas pakalpojuma sniedzējs, kur pakalpojuma saņēmēji publisko ar autortiesībām aizsargāta satura datnes bez tiesību īpašnieku piekrišanas, veic izziņošanu [Direktīvas 2001/29] 3. panta 1. punkta izpratnē, ja

–        [datnes ievietošana tiešsaistē] notiek automātiski un pakalpojuma sniedzējs neveic iepriekšēju apskati vai kontroli,

–        pakalpojuma sniedzējs lietošanas noteikumos informē, ka nedrīkst ievietot saturu, pārkāpjot autortiesības,

–        tas, sniedzot pakalpojumu, gūst ieņēmumus,

–        pakalpojums tiek izmantots likumīgām vajadzībām, bet pakalpojuma sniedzējs zina par to, ka ir pieejams arī ievērojams autortiesības pārkāpjoša satura apjoms (vairāk nekā 9500 darbu),

–        pakalpojuma sniedzējs nepiedāvā satura rādītāju un meklēšanas funkciju, bet trešās personas tā nodrošinātās neierobežotās lejupielādes saites ievieto interneta saišu krājumos, kas ietver informāciju par datņu saturu un ļauj meklēt konkrētu saturu,

–        nosakot atlīdzību, ko tas izmaksā par lejupielādi atkarībā no pieprasījuma, tas stimulē augšupielādēt ar autortiesībām aizsargātu saturu, kas citādi pakalpojuma saņēmējiem ir pieejams tikai par maksu,

un,

–        piešķirot iespēju ielādēt datnes anonīmi, tiek palielināta varbūtība, ka pakalpojuma saņēmēji netiks saukti pie atbildības par autortiesību pārkāpumiem?

b)      Vai šis vērtējums mainās, ja, izmantojot koplietošanas mitināšanas pakalpojumu, 90–96 % apjomā no kopējās lietošanas tiek darīti pieejami piedāvājumi, ar kuriem tiek pārkāptas autortiesības?”

40.      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 18. decembra lēmumu lietas C‑682/18 un C‑683/18, ņemot vērā to savstarpējo saistību, tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

41.      F. Peterson, Elsevier, Google, Cyando, Vācijas, Francijas un Somijas valdības, kā arī Eiropas Komisija ir iesniegušas Tiesā rakstveida apsvērumus. Tie paši lietas dalībnieki un ieinteresētās personas, izņemot Somijas valdību, bija pārstāvēti tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2019. gada 26. novembrī.

V.      Vērtējums

42.      Šo lietu pamatā ir “web 2.0” pakalpojumi. Atgādinu, ka no 2000. gadu vidus dažādas tehnoloģiskas (no pasaules kabeļa uzlabošanas līdz platjoslas savienojumu demokratizācijai) un sociālas izmaiņas (vienalga, vai runa ir par interneta lietotāju attieksmes maiņu saistībā ar privāto dzīvi vai vēlmi dalīties, piedalīties un radīt tiešsaistes kopienas) ir izraisījušas dinamisku un interaktīvu pakalpojumu attīstību internetā, piemēram, blogus, sociālos tīklus un kopīgošanas platformas, radot rīkus, kuri ļauj to lietotājiem kopīgot tiešsaistē dažāda rakstura saturu, kas tiek apzīmēts ar terminu user‑created content vai user‑generated content. Šo pakalpojumu sniedzēji atsaucas uz faktu, ka tie ļauj interneta lietotājiem pārtraukt pasīvo izklaižu, viedokļu vai informācijas patērētāja lomu un aktīvi iesaistīties šī satura radīšanā un apmaiņā internetā. Tīkla efekts, kas ir cieši saistīts ar šādu pakalpojumu panākumiem, ātri ļāva nelielam šo pakalpojumu sniedzēju skaitam pāriet no start‑up statusa uz dominējoša uzņēmuma statusu (10).

43.      YouTube platforma, kas tiek aplūkota lietā C‑682/18, šajā ziņā ir raksturīgs piemērs. Šī platforma tās lietotājiem (kuru skaits, ja tic Google, pārsniedz 1,9 miljardus) sniedz iespēju tiešsaistē dalīties ar savu saturu un, it īpaši, ar savu jaunradi. Tādējādi tajā katru dienu tiek ievietots liels skaits video, tostarp ar kultūras un izklaides saturu, piemēram, mūzikas skaņdarbi, ko publicē topošie mākslinieki, kuri šādi var rast plašu publiku, informatīvais saturs par tik dažādām tēmām kā politika, sports un reliģija vai arī “apmācību programmas”, kas katram ļauj apgūt ēst gatavošanu, ģitāras spēli, salabot velosipēdu utt. Saturu YouTube publicē ne tikai indivīdi, bet arī valsts un profesionālās struktūras, tostarp vispāratzīti mediju uzņēmumi, piemēram, televīzijas kanāli un mūzikas izdevniecības. YouTube ir strukturēta ap sarežģītu komercdarbības modeli, tostarp iekļaujot reklāmas laukumu tirdzniecību savā platformā (11). Turklāt YouTube ir ieviesusi sistēmu, ar ko tā daļu no saviem ienākumiem no reklāmas dala ar noteiktiem lietotājiem, kuri piegādā saturu, kas pēdējiem minētajiem ļauj gūt peļņu no platformas (12).

44.      Uploaded platforma, kas aplūkota lietā C‑683/18, atspoguļo realitāti, kura, lai gan ir saistīta ar iepriekš minēto, tomēr atšķiras no tās. Vispārējā veidā Cyberlocker tās lietotājiem nodrošina uzglabāšanas vietu tiešsaistē, kas tiem tostarp ļauj uzglabāt “mākonī” visa veida datnes, lai varētu tām piekļūt jebkurā brīdī no jebkuras vietas pēc to izvēles un izmantojot jebkādu ierīci. Būdama Sharehoster, Uploaded ietver arī uzglabāto datņu kopīgošanas funkciju. Līdz ar to lietotājiem ir iespēja paziņot trešajām personām download links, kas tiek izveidotas katrai tiešsaistē ievietotajai datnei. Šīs funkcijas mērķis, kā norāda Cyando, esot ļaut ikvienam viegli pārsūtīt liela apmēra datnes savas ģimenes locekļiem, draugiem vai arī darījumu partneriem. Turklāt, pateicoties minētajai funkcijai, lietotāji varot kopīgot internetā saturu, uz kuru neattiecas autortiesības, vai arī savus darbus. Cyberlockers izmanto dažādus komercdarbības modeļus. Pati Uploaded gūst atlīdzību, pārdodot abonementus, kas tostarp ietekmē iespējas lejupielādēt izmitinātās datnes.

45.      Lai gan tādas platformas kā YouTube un Uploaded šādi var sniegt iespēju dažāda veida likumīgai izmantošanai, tās tiek izmantotas arī nelikumīgi. It īpaši video, kas tiek kopīgoti YouTube, var ietvert aizsargātus darbus un aizskart to autoru autortiesības. Turklāt tāds Sharehoster, kāda ir Uploaded, savu spēju uzglabāt un nodot liela apmēra datnes dēļ ir praktisks rīks nelikumīgai apmaiņai ar darbu, tostarp kinematogrāfijas vai mūzikas darbu, kopijām.

46.      Šādā veidā tādi tiesību īpašnieki kā F. Peterson un Elsevier, kurus šajā gadījumā atbalsta Francijas valdība, iezīmē drūmu ainu saistībā ar attiecīgajām platformām un to pakalpojumu sniedzējiem. Ļaujot jebkuram interneta lietotājam decentralizēti un nekontrolēti piegādāt šajās platformās saturu, šie pakalpojumu sniedzēji radot ievērojamu autortiesību aizskāruma risku. Šis risks palielinoties, ņemot vērā minētajās platformās publicētā satura, ar kuru nekavējoties var iepazīties nenoteikts interneta lietotāju skaits visā pasaulē (13), vispārējo raksturu. Tiesību īpašnieki atsaucas arī uz grūtībām, ar ko tie saskaras, uzsākot vajāšanu pret lietotājiem, kuri veic šādus pārkāpumus ar minēto platformu starpniecību, to maksātnespējas, anonimitātes vai arī atrašanās vietas dēļ.

47.      Tiesību īpašnieku argumenti neattiecas vienīgu uz pārkāpuma risku, ko rada tādu pakalpojumu sniedzēju kā YouTube vai Cyando darbība. Tie šiem pakalpojumu sniedzējiem – it īpaši YouTube – pārmet, ka tie uz viņu rēķina ir būtiski mainījuši vērtību ķēdi kultūras ekonomikā. Būtībā tiesību īpašnieki norāda, ka minētie pakalpojumu sniedzēji mudinot savu platformu lietotājus ievietot tiešsaistē pievilcīgu saturu, kas lielākajā daļā gadījumu esot aizsargāts ar autortiesībām. Šie paši pakalpojumu sniedzēji savā vārdā monetizējot šo saturu, tostarp pateicoties reklāmai (“YouTube” modelis) vai abonementiem (“Cyando” modelis), un no šīs monetizācijas gūstot ievērojamu peļņu, tomēr neiegādājoties licences no tiesību īpašniekiem un arī nemaksājot tiem atlīdzību. Tādējādi platformu pakalpojumu sniedzēji uzkrājot lielāko daļu no vērtības, ko rada minētais saturs, kaitējot tiesību īpašniekiem, – šeit runa ir par value gap (vērtības plaisa) argumentu, kas tika apspriests Direktīvas 2019/790 pieņemšanas kontekstā. Turklāt tādas platformas kā YouTube ietekmējot tiesību īpašnieku iespējas veikt savu darbu parastu izmantošanu. Proti, šīs platformas radot negodīgu konkurenci tradicionālajiem medijiem (radio un televīzijas kanāliem utt.) un digitālā satura pakalpojumu sniedzējiem (Spotify, Netflix, utt.), kuri savukārt iegādājas to izplatīto saturu no tiesību īpašniekiem pret atlīdzību un kuri šīs negodīgās konkurences dēļ esot gatavi tiem izmaksāt mazāku atlīdzību, lai saglabātu konkurētspēju (14). Tādējādi, lai panāktu savu intelektuālā īpašuma augstu aizsardzības līmeni, ko tiem nodrošina Savienības tiesības, un atbilstošu atlīdzību par to darbu izmantošanu (15), tiesību īpašniekiem esot jābūt iespējai vērsties pie pašiem platformu pakalpojumu sniedzējiem.

48.      Šajā brīdī ir lietderīgi atgādināt, ka Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka autoriem ir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu “izziņošanu [sabiedrībai]”, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā (16). Šīs ekskluzīvās tiesības tiek aizskartas, ja aizsargātu darbu trešā persona izziņo sabiedrībai, nesaņemot tā autora iepriekšēju atļauju (17), izņemot gadījumu, ja šī izziņošana sabiedrībai ietilpst kādā no šīs direktīvas 5. pantā izsmeļoši paredzētajiem izņēmumiem un ierobežojumiem (18).

49.      Tiesību īpašnieki uzskata, ka tādu platformu pakalpojumu sniedzēji kā YouTube un Cyando (kopīgi ar savu platformu lietotājiem) veic darbu, kurus lietotāji izvieto tiešsaistē, “izziņošanu sabiedrībai”. Līdz ar to šiem pakalpojumu sniedzējiem attiecībā uz visām datnēm, kuras šie lietotāji vēlas kopīgot, pirms to ievietošanas tiešsaistē būtu jāpārbauda, vai tie ietver aizsargātus darbus, jānosaka uz tām pastāvošās tiesības un – parasti par atlīdzību – jāsaņem licence no šo tiesību īpašnieka vai, ja tas netiek darīts, jāliedz šāda ievietošana tiešsaistē. Ikreiz, kad minētie pakalpojumu sniedzēji nepildot šos pienākumus un līdz ar to darbi tiekot nelikumīgi publicēti no to platformām, tie par tiem esot tieši atbildīgi saskaņā ar Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu. Šajā ziņā šiem pašiem pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar Direktīvas 2004/48 13. pantu it īpaši esot pienākums maksāt attiecīgo tiesību īpašniekiem zaudējumu atlīdzību.

50.      YouTube un Cyando, kuras šajā gadījumā atbalsta Somijas valdība un Komisija, iebilst, ka tās ir tikai starpnieki, kas nodrošina rīkus, kuri ļauj to platformu lietotājiem izziņot darbus sabiedrībai. Tātad “izziņošanu sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē veic nevis šie pakalpojumu sniedzēji, bet gan minētie lietotāji, no šīm platformām tiešsaistē ievietojot datnes, kas satur aizsargātus darbus. Tātad šie paši lietotāji uzņemoties tiešu atbildību nelikumīgas “izziņošanas” gadījumā. Katrā ziņā minētie pakalpojumu sniedzēji uzskata, ka tiem ir piemērojams Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkts. Ar šo tiesību normu tie tiekot atbrīvoti no jebkādas atbildības, kas var izrietēt no nelikumīgām datnēm, kuras tie glabā pēc savu platformu lietotāju pieprasījuma, ciktāl būtībā tie par tām nezināja vai, attiecīgajā gadījumā, tie tās nekavējoties ir izdzēsuši. Turklāt šiem pašiem pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar šīs direktīvas 15. panta 1. punktu nevarot tikt noteikts vispārējs pienākums uzraudzīt datnes, kuras tie glabā, vai aktīvi meklēt faktus vai apstākļus, kas norāda uz nelikumīgām darbībām. YouTube un Cyando tādējādi uzskata, ka saskaņā ar šīm tiesību normām tām ir nevis jākontrolē visas datnes, ko piegādājuši to platformu lietotāji, pirms to ievietošanas tiešsaistē, bet galvenokārt tām ir pienākums pietiekami reaģēt uz tiesību īpašnieku paziņojumiem, kas norāda uz atsevišķu datņu nelikumīgumu.

51.      Šādā kontekstā Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) uzdoto pirmo jautājumu mērķis ir noskaidrot, vai tādu platformu kā YouTube un Cyando pakalpojumu sniedzēju darbībai ir piemērojams jēdziens “izziņošana [sabiedrībai]” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē. Šīs tiesas otro jautājumu mērķis ir noskaidrot, vai šie pakalpojumu saņēmēji var saņemt Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā paredzēto atbrīvojumu no atbildības attiecībā uz datnēm, kuras tie uzglabā pēc savu lietotāju pieprasījuma. Šie jautājumi ir cieši saistīti. Savienības likumdevējs ar Direktīvām 2000/31 un 2001/29 ir vēlējies izveidot skaidru tiesisko regulējumu attiecībā uz starpnieku pakalpojumu sniedzēju atbildību autortiesību pārkāpuma gadījumā Savienības līmenī (19). Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts un otrās direktīvas 14. panta 1. punkts tātad ir jāinterpretē saskaņoti (20).

52.      Šo secinājumu A un B daļā es secīgi izklāstīšu šīs tiesību normas (21).

A.      Par “izziņošanas sabiedrībai” jēdzienu Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē (pirmie jautājumi)

53.      Ar saviem pirmajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai video kopīgošanas platformas pakalpojumu sniedzējs un datņu kopīgošanas un mitināšanas platformas pakalpojumu sniedzējs veic “izziņošanas [sabiedrībai]” darbību Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, ja to platformu lietotājs tajā tiešsaistē ievieto un publicē aizsargātu darbu.

54.      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā paredzētais jēdziens “izziņošana [sabiedrībai]” ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kura nozīme un tvērums ir nosakāmi, ņemot vērā šīs tiesību normas formulējumu, kontekstu, kādā tā iekļaujas, un šīs direktīvas mērķus (22). Turklāt šis jēdziens, cik vien iespējams, ir jāinterpretē, ņemot vērā līdzvērtīgus jēdzienus, kas ir ietverti Savienībai saistošajos starptautisko tiesību dokumentos (23).

55.      Saskaņā ar šo judikatūru jēdziens “izziņošana sabiedrībai” apvieno divus kumulatīvus nosacījumus, proti, darba “izziņošanas” darbību un “sabiedrību” (24).

56.      Šajā ziņā, pirmkārt, “izziņošanas” jēdziens, kā tas ir precizēts Direktīvas 2001/29 23. apsvērumā, attiecas uz darba visa veida pārraidīšanu (vai retranslāciju) sabiedrībai, kuras nav klāt vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana, neatkarīgi no izmantotās tehnoloģijas (25). Citiem vārdiem sakot, persona veic “izziņošanas” darbību, ja tā pārraida un tādējādi padara uztveramu darbu (26) attālināti (27). Šādas pārraides tipisks piemērs, kā tas ir norādīts šajā apsvērumā, ir darba raidīšanu ēterā, savukārt termins “retranslācija” it īpaši attiecas uz ēterā pārraidīta darba vienlaicīgu retranslāciju pa kabeli, satelītu vai arī internetu.

57.      Turklāt, kā atgādināju šo secinājumu 48. punktā, “izziņošanas” jēdziens ietver “publiskošanu”. Kā precizēts Direktīvas 2001/29 25. apsvērumā un 3. panta 1. punktā, šī pēdējā kategorija attiecas uz interaktīvu pārraidīšanu pēc pieprasījuma, ko raksturo tas, ka ikviens var piekļūt darbam no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā. Tādējādi jēdziens “publiskošana” ietver faktu, ka persona sniedz “sabiedrībai” iespēju, ka tai šajos apstākļos tiks pārsūtīts konkrēts darbs, parasti to ievietojot tiešsaistē tīmekļvietnē (28).

58.      Otrkārt, “sabiedrības” jēdziens norāda uz “nenoteiktu” un “pietiekami lielu” personu skaitu. Šis jēdziens tādējādi attiecas uz personām vispārīgi, nevis uz konkrētām personām, kas pieder privātai grupai, un tam ir zināms de minimis slieksnis (29).

59.      Šajā gadījumā, ņemot vērā iepriekš minēto, ir neapstrīdami, ka gadījumā, ja aizsargāts darbs tiek kopīgots tiešsaistē no tādas platformas kā YouTube vai Uploaded, šis darbs tiek “publiskots” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē.

60.      Kad YouTube tiek publicēts video, kurā ir aizsargāts darbs, ikviens var ar to iepazīties, izmantojot straumēšanu, no šīs platformas no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā. Tas pats attiecas uz gadījumu, kad Uploaded tiek izmitināta datne, kurā ir ietverts darbs, un ja ar to saistītā download link tiek brīvi izplatīta tīmekļvietnē saišu krājumā, blogos vai forumos (30). Abos gadījumos darbs ir publiskots “sabiedrībai” (31) neatkarīgi no tā, vai tā aplūkošana vai lejupielādēšana notiek pēc individuālu personu pieprasījuma saistībā ar pārraidīšanu “viens uz vienu”. Šajā ziņā ir jāņem vērā to personu skaits, kas var tam piekļūt paralēli, kā arī secīgi (32). Norādītajā gadījumā ar darbu atkarībā no vajadzības var iepazīties vai to lejupielādēt visi pašreizējie un potenciālie YouTube vai tīmekļvietnes, kurā šī saite ir kopīgota, apmeklētāji, proti, acīmredzami, “nenoteikts” un “pietiekami liels” personu skaits (33).

61.      No tā izriet, ka gadījumā, ja aizsargātu darbu trešā persona ir publicējusi internetā no tādas platformas kā YouTube vai Uploaded bez tā autora iepriekšējas atļaujas un ja uz šo publikāciju neattiecas Direktīvas 2001/29 5. pantā paredzētie izņēmumi un ierobežojumi, no tā izriet ekskluzīvo “izziņošanas sabiedrībai” tiesību, kas ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu ir atzītas šim autoram, aizskārums.

62.      Tādējādi viss jautājums ir par to, kurš – lietotājs, kurš ievieto attiecīgo darbu tiešsaistē, platformas pakalpojumu sniedzējs vai abas šīs personas kopīgi – veic šo “izziņošanu” un uzņemas iespējamo atbildību par to.

63.      Šajā stadijā ir jāprecizē, ka F. Peterson un Elsevier šajā jautājumā ir iesnieguši argumentus, kuri ir balstīti uz atšķirīgu loģiku. Tie uzskata, ka tādi platformas pakalpojumu sniedzēji kā YouTube un Cyando esot atbildīgi saskaņā ar Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu, pamatojoties vispirms uz to, ka tie aktīvi iesaistoties to platformu lietotāju tiešsaistē ievietoto darbu “izziņošanā sabiedrībai”, kā rezultātā tie paši veicot šo “izziņošanu”, turklāt tie zinot par to, ka šie lietotāji nelikumīgā veidā kopīgo tiešsaistē aizsargātus darbus, bez tam tie apzināti mudinot lietotājus to darīt un, visbeidzot, tie pierādot nolaidību šajā ziņā, neievērojot konkrētus rūpības pienākumus, kuri tiem esot noteikti, līdzsvarojot pārkāpumu iespēju, ko rada to darbības (34).

64.      Manuprāt, šis arguments apvieno divas problēmas. Pirmkārt, pieņemot, ka tādu platformu kā YouTube un Cyando pakalpojumu sniedzēji īsteno to darbu “izziņošanu sabiedrībai”, kurus to platformu lietotāji ievieto tiešsaistē, šie pakalpojumu sniedzēji, iespējams, uzņemas tiešu (vai “primāro”) atbildību atbilstoši Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktam. Vai tas tā ir, ir objektīvs jautājums, izslēdzot tādus apsvērumus kā zināšanas vai nolaidība. Atbilde uz šo jautājumu principā ir atkarīga vienīgi no tā, vai minētie pakalpojumu sniedzēji veic “izziņošanas” darbības un vai šīs darbības tiek veiktas bez attiecīgo darbu autoru atļaujas. 1. sadaļā es, ievērojot šo analīzes ietvaru un izvērtējot vienīgi atbilstošos argumentus, izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ principā vienīgi lietotāji, kas tiešsaistē ievieto aizsargātos darbus, veic šo darbu “izziņošanu sabiedrībai”. Līdz ar to primāro atbildību, kas var izrietēt no šīs “izziņošanas”, parasti uzņemas vienīgi šie lietotāji.

65.      Otrkārt, jautājums par to, vai tādi pakalpojumu sniedzēji kā YouTube un Cyando ir atbildīgi par to platformu lietotāju izdarītajiem autortiesību pārkāpumiem, pamatojoties, piemēram, uz to, ka šie pakalpojumu sniedzēji par tiem zināja un apzināti nerīkojās, ka tie ir mudinājuši šos lietotājus izdarīt šādus pārkāpumus vai arī ka tie šajā ziņā ir nolaidīgi, manuprāt, neietilpst Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Kā paskaidrošu 2. sadaļā, lai gan Tiesa šo tiesību normu spriedumos GS Media (35), Stichting Brein I (“Filmspeler”) (36) un Stichting Brein II (“The Pirate Bay”) (37), šķiet, ir interpretējusi tādējādi, ka tā var ietvert atbildību par trešo personu rīcību (tā saukto “papildu”, “pakārtoto”, “sekundāro” vai arī “netiešo” atbildību), es savukārt uzskatu, ka šī atbildība Savienības tiesībās patiesībā nav saskaņota. Tādējādi uz to attiecas dalībvalstu tiesībās paredzētie noteikumi civiltiesiskās atbildības jomā. Pakārtoti, 3. sadaļā es izvērtēšu minēto pakalpojumu sniedzēju darbību, ņemot vērā analīzi, kas izriet no šiem spriedumiem un ar tiem saistītajiem argumentiem.

1.      Par to, ka tādi platformu pakalpojumu sniedzēji kā YouTube un Cyando principā neīsteno “izziņošanas sabiedrībai” darbības

66.      Kā es izskaidroju šo secinājumu 55.–58. punktā, “izziņošanas sabiedrībai” darbība Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē atbilst aizsargāta darba pārraidīšanai sabiedrībai. Šajā ziņā “publiskošanas” darbība nozīmē, ka sabiedrības locekļiem tiek piedāvāta šādas pārraidīšanas iespēja, kas var tikt īstenota pēc to pieprasījuma atbilstoši to individuāli izvēlētai vietai un brīdim.

67.      Ņemot to vērā, jebkādai darba pārraidīšanai sabiedrībai parasti ir nepieciešama darbību ķēde, ko veic vairākas personas, kuras šajā raidīšanā ir iesaistītas dažādos veidos un dažādās pakāpēs. Piemēram, iespēja televīzijas skatītājiem skatīties pārraidītu darbu savos televizoros ir raidorganizācijas, viena vai vairāku raidītāju, radiotīkla operatora, kā arī personu, kuras ir piegādājušas antenas un televizorus šiem televīzijas skatītājiem, kopējo centienu rezultāts.

68.      Visas šīs darbības nevar uzskatīt par “izziņošanas sabiedrībai” darbībām Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē. Pretējā gadījumā jebkurš ķēdes posms neatkarīgi no tā darbības rakstura būtu atbildīgs attiecībā pret autoriem. Lai novērstu šādas plašas interpretācijas risku, Savienības likumdevējs šīs direktīvas 27. apsvērumā ir precizējis, ka “tikai materiālo iespēju nodrošināšana, dodot iespēju veikt izziņošanu vai to veicot, pati neveido izziņošanu [šīs direktīvas] nozīmē” (38).

69.      Tādēļ darbību ķēdē, kas ir raksturīga jebkādai darba pārraidīšanai sabiedrībai, ir jānošķir persona (39), kas veic “izziņošanas sabiedrībai” darbību Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, no pakalpojumu sniedzējiem, kuri, nodrošinot “materiālās iespējas”, kas ļauj veikt šo pārraidīšanu, tiek izmantoti kā starpnieki starp šo personu un sabiedrību (40), no otras puses.

70.      Šajā gadījumā es tāpat kā Google, Cyando, Somijas valdība un Komisija uzskatu, ka tādu pakalpojumu sniedzēju kā YouTube un Cyando loma to platformu lietotāju tiešsaistē ievietoto darbu “izziņošanā sabiedrībai” principā ir starpnieka loma. F. Peterson, Elsevier, kā arī Vācijas un Francijas valdību iebildums, ka šie pakalpojumu sniedzēji pārsniedzot šo lomu, manuprāt, atspoguļo nepareizu izpratni par to, kas nošķir “tikai materiālo iespēju nodrošināšanu” no “izziņošanas” darbības.

71.      Atgādinu, ka principi, kas regulē šo nošķiršanu, tika noteikti jau pirmajā Tiesas nolēmumā par Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu, proti, spriedumā SGAE (41). Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka tas, ka viesnīcas īpašnieks uztver ēterā pārraidītus raidījumus un, izmantojot televizorus, tos izplata klientiem, kuri mitinās viņa viesnīcas numuros, ir uzskatāms par šajā raidījumā ietverto darbu “izziņošanas sabiedrībai” darbību. Lai gan šo televizoru uzstādīšana numuros pati par sevi ir “materiālo iespēju nodrošināšana”, viesnīcas īpašnieka darbības neaprobežojas vienīgi ar šo nodrošināšanu. Izplatot radio pārraidi ar minētajiem televizoriem, viesnīcnieks brīvprātīgi (42) pārraidīja tajā ietvertos darbus saviem klientiem, kuri ir ne tikai “sabiedrība”, bet arī “jauna sabiedrība”, proti, personas, kuras šo darbu autori nav ņēmuši vērā, atļaujot to pārraidi (43), un kuri, arī atrodoties raidījuma uztveršanas zonā, principā nevarētu uztvert minētos darbus bez viņa iejaukšanās (44).

72.      No šī sprieduma izriet, ka tad, ja darbs tiek pārraidīts sabiedrībai, persona, kura veic “izziņošanas” darbību – atšķirībā no pakalpojumu sniedzējiem, kas “nodrošina materiālās iespējas” –, ir persona, kura brīvprātīgi iesaistās, lai pārraidītu šo darbu sabiedrībai, tādējādi, ka gadījumā, ja tā neiejauktos, šī sabiedrība to nevarētu izmantot. Šādi rīkojoties, šai personai, pārņemot Tiesas turpmākajā judikatūrā atzīto jēdzienu, šajā pārraidē ir “svarīga nozīme” (45).

73.      Šo izskaidrojumu varētu saprast nepareizi. Proti, teorētiski ikvienam starpniekam šādā pārraidē ir svarīga vai pat būtiska loma, jo tas ir viens no ķēdes posmiem, kas ļauj to īstenot. Tomēr aplūkotās personas loma ir fundamentālāka. Tās loma ir “svarīga [centrālā]”, jo tieši tā brīvprātīgi nolemj pārraidīt noteiktu darbu sabiedrībai un aktīvi veic šo “izziņošanu”.

74.      Savukārt starpnieki pakalpojumu sniedzēji, kuru pakalpojumi tiek izmantoti, lai atļautu vai īstenotu “izziņošanu”, paši pēc savas iniciatīvas nenolemj pārraidīt darbus sabiedrībai. Šajā ziņā tie ievēro instrukcijas, kuras sniedz to pakalpojumu lietotāji. Šie pēdējie minētie nolemj pārraidīt konkrētu saturu un aktīvi uzsāk tā “izziņošanu”, sniedzot šo saturu starpniekiem un šādā veidā tos ievietojot procesā, kas izraisa to pārraidīšanu “sabiedrībai” (46). Tātad principā tieši šiem lietotājiem ir Tiesas paredzētā “svarīgā nozīme” un tie veic “izziņošanas” darbības. Bez to iejaukšanās starpniekiem nebūtu, ko pārraidīt, un “sabiedrība” nevarētu uztvert attiecīgos darbus (47).

75.      Turpretī pakalpojumu sniedzējs pārsniedz starpnieka lomu, ja tas aktīvi iesaistās darbu “izziņošanā sabiedrībai” (48). Pirmkārt, tas tā ir tad, ja šis pakalpojumu sniedzējs izvēlas pārraidīto saturu, to nosaka citā veidā vai arī to nodod sabiedrības uztverē tādā veidā, ka tas šķiet esam viņa paša saturs (49). Šajās situācijās minētais pakalpojumu sniedzējs kopā ar trešo personu, kas ir sākotnēji sniegusi saturu, īsteno “izziņošanu” (50). Otrkārt, tā tas ir gadījumā, ja šis pats pakalpojumu sniedzējs pēc savas ierosmes vēlāk izmanto minēto “izziņošanu”, to pārraidot “jaunai sabiedrībai” vai izmantojot “cita veida tehnisko līdzekli” (51). Visos šajos gadījumos pakalpojumu sniedzējs ne tikai vienīgi “nodrošina materiālās iespējas” Direktīvas 2001/29 27. apsvēruma izpratnē. Faktiski tam ir “centrālā nozīme” (52), ciktāl tas brīvprātīgi nolemj izziņot attiecīgo darbu sabiedrībai (53).

76.      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo F. Peterson un Vācijas valdība, tas vien, ka tādas platformas kā YouTube vai Uploaded ļauj sabiedrībai piekļūt aizsargātiem darbiem, nenozīmē, ka to pakalpojumu sniedzēji īsteno šo darbu “izziņošanu sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē (54).

77.      Vispirms, kā apgalvo Google un Somijas valdība, ciktāl aplūkotos darbus ievietoja tiešsaistē šo platformu lietotāji (55), pēdējiem minētajiem ir “centrālā loma”, tos publiskojot sabiedrībai. Šie lietotāji nolēma izziņot šos darbus, izmantojot minētās platformas, izvēloties piemērotu opciju YouTube gadījumā un kopīgojot internetā atbilstošās download links Uploaded gadījumā (56). Tiem neiesaistoties, šo pašu platformu pakalpojumu sniedzējiem nebūtu nekā, ko pārraidīt, un sabiedrība nevarētu izmantot minētos darbus.

78.      Turpinājumā jāatgādina, ka, tiklīdz lietotājs ir uzsācis datnes ievietošanas tiešsaistē procesu tādā platformā kā YouTube vai Uploaded, tas tiek veikts automātiski (57), šīs platformas pakalpojumu sniedzējam nekādā citā veidā neatlasot un nenosakot tajā publicēto saturu. Precizēšu, ka iespējamā iepriekšējā pārbaude, ko šis pakalpojumu sniedzējs veic, attiecīgā gadījumā automatizēti, manuprāt, nav atlase (58), ja vien ar šo pārbaudi vienīgi tiek noteikts nelikumīgais saturs un tā tādējādi neatspoguļo minētā pakalpojuma sniedzēja vēlmi izziņot noteiktu (un ne citu) saturu sabiedrībai (59).

79.      Visbeidzot – šie paši pakalpojumu sniedzēji vēlāk neizmanto to lietotāju uzsākto “izziņošanu sabiedrībai”, jo tie nepārraida attiecīgos darbus “jaunai auditorijai” vai, izmantojot “cita veida tehnisko līdzekli” (60). Principā notiek tikai viena “izziņošana” – tā, par kuru izlemj attiecīgie lietotāji.

80.      Manuprāt, no tā izriet, ka tādi pakalpojumu sniedzēji kā YouTube un Cyando principā vienīgi nodrošina “materiālās iespējas”, kā paredzēts Direktīvas 2001/29 27. apsvērumā, kas ļauj to platformu lietotājiem veikt šo lietotāju noteikto darbu “izziņošanu sabiedrībai” šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē. Manuprāt, neviens no Tiesā izvirzītajiem argumentiem neatspēko šo interpretāciju.

81.      Pirmkārt, pretēji F. Peterson, Elsevier, kā arī Vācijas un Francijas valdībām es uzskatu, ka nav nozīmes nedz tam, ka tāds platformas pakalpojumu sniedzējs kā YouTube strukturē veidu, kādā lietotāju tiešsaistē ievietotie video parādās platformā, tos integrējot standarta vizualizācijas saskarnē un tos indeksējot dažādās rubrikās, nedz arī tam, ka šis pakalpojumu sniedzējs nodrošina meklēšanas funkciju un apstrādā meklēšanas rezultātus, kas tiek apkopoti sākumlapā, klasificējot video dažādās kategorijās (61).

82.      Šajā ziņā jānorāda, ka šīs noformējuma struktūras un šo dažādo funkciju mērķis ir racionalizēt platformas organizāciju, atvieglot tās izmantošanu, un tādējādi optimizēt pieeju izmitinātajiem videomateriāliem. Direktīvas 2001/29 27. apsvērumā ietvertā prasība, saskaņā ar kuru pakalpojumu sniedzējs neveic “izziņošanas sabiedrībai” darbību, ja vien tā ir tikai “vienkārša” materiālo iespēju nodrošināšana, manuprāt, nenozīmē, ka šis pakalpojumu sniedzējs nevar optimizēt piekļuvi pārraidītam saturam, organizējot savu pakalpojumu (62). Proti, nekādi netiek prasīts, lai “materiālās iespējas” būtu “vienkāršas”. Uzskatu, ka apstāklis, ka tiešsaistes platformai ir noteikta sarežģītības pakāpe, lai atvieglotu tās izmantošanu, nav nozīmes. Manuprāt, ierobežojums, ko pakalpojumu sniedzējs nevar pārsniegt, ir aktīva iejaukšanās darbu izziņošanā sabiedrībai, kā norādīts šo secinājumu 75. punktā.

83.      Tomēr, manuprāt, ar noformējuma struktūru un šādām funkcijām nevar pierādīt, ka pakalpojumu sniedzējs pārsniegtu šo ierobežojumu. To mērķis it īpaši nav norādīt, ka tas nosaka saturu, ko lietotāji ievieto tiešsaistē platformā. Piekļuves saturam optimizēšanu it īpaši nedrīkst sajaukt ar faktu, ka tiek optimizēts pats saturs. Pakalpojuma sniedzējs tā apmēru noteiktu vienīgi otrajā gadījumā (63). Turklāt tas, ka tāda platforma kā YouTube ietver standarta vizualizācijas saskarni, manuprāt, neļauj secināt, ka tās pakalpojuma sniedzējs no sabiedrības viedokļa atspoguļotu saturu tādā veidā, ka tas šķiet esam viņa paša, jo šajā saskarnē attiecībā uz katru video ir norādīts, kurš lietotājs to ir ievietojis tiešsaistē.

84.      Otrkārt, manuprāt, nav noteicošs arī apstāklis, ka tādā platformā kā YouTube reģistrētajiem lietotājiem tiek uzrādīts “ieteikto video” pārskats. Neviens neapstrīd, ka šādi ieteikumi ietekmē tās lietotāju aplūkoto saturu. Tomēr, ciktāl minētie ieteikumi tiek izveidoti automātiski, pamatojoties uz video, ar kuriem attiecīgais lietotājs ir iepazinies iepriekš, un to vienīgais mērķis ir atvieglot šī lietotāja piekļuvi līdzīgiem video, tie neatspoguļo pakalpojuma sniedzēja lēmumu izziņot konkrētu darbu sabiedrībai. Katrā ziņā nemainīgs paliek tas, ka šis pakalpojumu sniedzējs iepriekš nenosaka, kādi darbi ir pieejami tā platformā.

85.      Treškārt, pretēji tam, ko apgalvo F. Peterson un Elsevier, manis ierosināto interpretāciju neatspēko tas, ka tāds pakalpojumu sniedzējs kā YouTube savas platformas vispārējos lietošanas noteikumos paredz, ka katrs lietotājs tam piešķir neekskluzīvu un bezmaksas licenci visā pasaulē attiecībā uz viņa tiešsaistē ievietotajiem videomateriāliem. Šāda veida noteikumi (64), ar kuriem platformas pakalpojumu sniedzējam ir atļauts izplatīt saturu, ko tiešsaistē ievietojuši tās lietotāji, un ar kuriem tas turklāt apgalvo, ka tas automātiski un sistemātiski iegūst tiesības uz visu šo saturu (65), pats par sevi nepierāda, ka šis pakalpojumu sniedzējs aktīvi iesaistās darbu “izziņošanā sabiedrībai”, kā norādīts šo secinājumu 75. punktā. Proti, tā kā šis noteikums ir tieši sistemātiski un automātiski piemērojams jebkuram tiešsaistē ievietotam saturam, šis noteikums nenorāda, ka minētais pakalpojumu sniedzējs nosaka šo saturu. Savukārt, ja šis pats pakalpojumu sniedzējs, piemērojot minēto licenci, atkārtoti izmanto platformas lietotāju tiešsaistē ievietoto saturu (66), tas šajā ziņā veic “izziņošanas sabiedrībai” darbības.

86.      Ceturtkārt, mani nepārliecina arī F. Peterson un Elsevier arguments, ka tāds pakalpojumu sniedzēju kā YouTube vai Cyando pieņemtais ekonomiskais modelis pierādot, ka pēdējie minētie neaprobežojas vienīgi ar “materiālo iespēju nodrošināšanu” Direktīvas 2001/29 27. apsvēruma izpratnē, bet īsteno to platformu lietotāju tiešsaistē ievietoto darbu “izziņošanu sabiedrībai”. Šajā ziņā prasītāji pamatlietā apgalvo, ka šo pakalpojumu sniedzēju saņemtā atlīdzība, kas tostarp izriet no reklāmas laukumu (“YouTube” modelis) vai abonementu (“Cyando” modelis) pārdošanas, nav atlīdzība par tehnisko pakalpojumu – šie pēdējie minētie it īpaši neliek lietotājiem maksāt par glabāšanas vietu kā tādu – bet gan ir atkarīga no to platformās ievietotā satura pievilcības. YouTube gadījumā saņemtie ieņēmumi no reklāmas esot vēl jo lielāki, jo biežāka ir platformas apmeklēšana, un – Cyando gadījumā – iespēja viegli veikt vairākas pievilcīga satura lejupielādes mudinot interneta lietotājus iegādāties abonementu.

87.      Vispārīgi runājot, pakalpojumu sniedzēja mērķis gūt peļņu, manuprāt, ir pilnībā relatīvs elements, lai nošķirtu “izziņošanas sabiedrībai” darbības no līdzīgas “nodrošināšanas”. Pirmkārt, jāatgādina, ka Tiesa pēc pārdomām (67) spriedumā Reha Training (68), manuprāt, pamatoti nosprieda, ka peļņas gūšanas raksturs nav jēdziena “izziņošana sabiedrībai” kritērijs, bet var tikt ņemts vērā, aprēķinot iespējamo atlīdzību vai atlīdzību, kas autoram pienākas par šādu “izziņošanu” (69). Tādējādi peļņu nesošais raksturs labākajā gadījumā var būt norāde uz šādas “izziņošanas” esamību (70). Pakalpojumu sniedzēja mērķis gūt peļņu ir vēl mazāk lietderīga norāde, lai veiktu šādu nošķiršanu, jo “materiālo iespēju”, kas ļauj īstenot “izziņošanu sabiedrībai”, nodrošināšana parasti tiek veikta ar šādu mērķi (71). It īpaši lielākā daļa tiešsaistes starpnieku sniedz savus pakalpojumus par atlīdzību.

88.      Konkrētāk, tas, ka tādu platformu pakalpojumu sniedzēju kā YouTube un Cyando saņemtā atlīdzība ir atkarīga no tā satura pievilcības, kuru to platformu lietotāji publicē no šīm platformām, neļauj secināt, ka pakalpojumu sniedzēji paši īsteno darbu, kas tajā var atrasties, “izziņošanu sabiedrībai”, kā ir paskaidrots šo secinājumu 75. punktā. Atgādinu, ka, manuprāt, izšķirošais kritērijs ir tas, vai pakalpojumu sniedzējs aktīvi piedalās šajā “izziņošanā”. Tomēr uzskatu, ka šis apstāklis pats par sevi to neļauj pierādīt (72).

89.      Manis ierosināto interpretāciju, manuprāt, apstiprina Tiesas judikatūra preču zīmju jomā. Šajā ziņā es atgādinu, ka spriedumā Google France Tiesa virspalātā nosprieda, ka preču zīmēm atbilstošu vai līdzīgu apzīmējumu izmantošana par atslēgvārdiem atsauces pakalpojumā internetā, kā to veic Google sniegtais AdWords pakalpojums, bez to īpašnieku piekrišanas, ir uzskatāma par šo preču zīmju aizliegtu izmantošanu Savienības tiesību izpratnē. Tomēr šo izmantošanu veic atsauces pakalpojuma lietotājs, kurš šos apzīmējumus ir izvēlējies par atslēgvārdiem, nevis pakalpojumu sniedzējs, kurš vienīgi tam nodrošina līdzekļus šādai darbībai. Nav nozīmes faktam, ka šis pakalpojumu sniedzējs saņem atlīdzību no saviem klientiem par šādu apzīmējumu izmantošanu. Tiesa uzskata, ka “tas, ka tiek radīti vajadzīgie tehniskie apstākļi, lai izmantotu apzīmējumu, un tiek saņemta atlīdzība par šo pakalpojumu, nenozīmē, ka pakalpojumu sniedzējs sniedz šo pakalpojumu, pats izmantodams šo apzīmējumu” (73).

90.      Līdzīgā veidā spriedumā L’Oréal/eBay Tiesa no jauna virspalātas sastāvā nosprieda, ka preču zīmēm atbilstošu apzīmējumu izmantošana tiešsaistes tirdzniecības vietā publicētos pārdošanas piedāvājumos bez to īpašnieku atļaujas ir aizliegta šo preču zīmju izmantošana. Tomēr arī šajā gadījumā šo izmantošanu ir pieļāvis nevis tirdzniecības vietas apsaimniekotājs, bet gan lietotāji, kuri ir publicējuši šos pārdošanas piedāvājumus. Ciktāl šis pakalpojumu sniedzējs vienīgi ļauj sava pakalpojuma lietotājiem tiešsaistē ievietot šādus pārdošanas piedāvājumus un attiecīgā gadījumā izmantot šādus apzīmējumus tirdzniecības vietā, tas pats šos apzīmējumus neizmanto (74).

91.      Nav strīda par to, ka it īpaši eBay strukturē savu lietotāju pārdevēju sludinājumu vispārējo prezentēšanu, indeksē tos dažādās rubrikās un ir izveidojis meklēšanas funkciju. Šis pakalpojuma sniedzējs automātiski iesaka lietotājiem pircējiem piedāvājumus, kas ir līdzīgi tiem, ar kuriem tie iepriekš ir iepazinušies. Turklāt atlīdzība attiecīgajiem pakalpojuma sniedzējiem lietās, kurās tika pieņemtu spriedumi Google France un L’Oréal/eBay, ir atkarīga no to pakalpojumu lietotāju sniegtā satura pievilcības. Google, sniedzot pakalpojumu AdWords, saņem atlīdzību atkarībā no tā, cik reizes ir uzklikšķināts uz reklāmas saitēm, kurās tiek izmantoti lietotāju reklāmdevēju izvēlētie atslēgvārdi (75). eBay saņem procentus no darījumiem, kas veikti, pamatojoties uz pārdošanas piedāvājumiem, kas izvietoti tā tirdzniecības vietā (76). Šos dažādos apstākļus Tiesa acīmredzami neuzskata par noteicošiem vai pat nozīmīgiem, jo tā tos pat nav minējusi savā argumentācijā. Līdz ar to man rodas jautājums par iemesliem, kuru dēļ šajās lietās tiem būtu jāpiešķir tāda nozīme, kādu ierosina prasītāji pamatlietā (77).

92.      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz pirmajiem jautājumiem atbildēt, ka video kopīgošanas platformas pakalpojumu sniedzējs un datņu mitināšanas un kopīgošanas platformas pakalpojumu sniedzējs neveic “izziņošanas sabiedrībai” darbību Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, ja to platformu lietotājs tajās tiešsaistē ievieto aizsargātu darbu.

93.      Līdz ar to šie pakalpojumu sniedzēji nevar tikt uzskatīti par tieši atbildīgiem saskaņā ar Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu, ja trešās personas publisko aizsargātus darbus ar pakalpojumu sniedzēju platformu starpniecību bez tiesību īpašnieku iepriekšējas atļaujas, ja nav piemērojams izņēmums vai ierobežojums. Šis secinājums neizslēdz, ka minētajiem pakalpojuma sniedzējiem var rasties sekundāras atbildības forma. Šis jautājums tomēr ir jāizskata, ņemot vērā dalībvalstu paredzētos noteikumus civiltiesiskās atbildības jomā, kuros ir jāievēro Direktīvas 2000/31 14. un 15. pantā noteiktie ierobežojumi (78).

2.      Par to, ka Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts neregulē personu, kas atvieglo trešajām personām veikt nelikumīgas “izziņošanas sabiedrībai” darbības, sekundāro atbildību

94.      Ievadam vispirms ir jāatgādina, ka spriedumā GS Media Tiesa atbilstoši savam spriedumam Svensson u.c. (79) nosprieda, ka hipersaites, kas norāda uz citā tīmekļvietnē nelikumīgi publicētiem darbiem, ievietošana tīmekļvietnē var būt “izziņošana sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē. Būtībā Tiesa uzskatīja, ka, izvietojot šādas saites, personai ir “centrāla loma”, jo tā sniedz sabiedrībai “tiešu piekļuvi” attiecīgajiem darbiem. Tomēr šāda saišu izvietošana ir uzskatāma par “izziņošanu” vienīgi ar nosacījumu, ka tiek pierādīts, ka persona, kas to ir veikusi, zināja vai tai bija jāzina, ka šīs saites sniedz piekļuvi nelikumīgi publicētiem darbiem, un šāda zināšana ir jāprezumē gadījumā, ja šīs personas mērķis ir peļņas gūšana (80).

95.      Turpinot – spriedumā Stichting Brein I (“Filmspeler”) Tiesa nosprieda, ka tāda multivides atskaņotāja pārdošana, kurā iepriekš ir instalēti papildu moduļi, kas ietver hipersaites uz tīmekļvietnēm, kurās, izmantojot straumēšanu, prettiesiski tiek izplatīti aizsargāti darbi, ir “izziņošana sabiedrībai”. Šajā lietā Tiesa uzskatīja, ka šī atskaņotāja pārdevējs neveic vienīgi “vienkāršu materiālo iespēju nodrošināšanu”, bet, gluži pretēji, tam ir “centrāla loma” darbu izziņošanā, jo bez papildu moduļiem, kurus tas iepriekš instalējis minētajā atskaņotājā, šī paša atskaņotāja pircēji “vienīgi sarežģīti varētu gūt labumu no aizsargātajiem darbiem”, jo attiecīgās straumēšanas vietnes sabiedrībai nav viegli identificējamas. Turklāt Tiesa uzsvēra, ka minētā atskaņotāja pārdevējam bija zināms, ka šie papildu modeļi ļauj nelikumīgi piekļūt internetā izplatītiem darbiem (81).

96.      Visbeidzot, spriedumā Stichting Brein II (“The Pirate Bay”) Tiesa nosprieda, ka tādas interneta platformas nodrošināšana un pārvaldība, kurā tiek uzglabātas un ietvertas atsauces uz tās lietotāju tiešsaistē ievietotām gāzmas [torrent] datnēm, ļaujot šiem pēdējiem kopīgot un lejupielādēt aizsargātos darbus vienādranga [“peer‑to‑peer”] tīkla ietvaros, ir uzskatāma par “izziņošanu sabiedrībai”. Tiesa uzskata, ka šīs platformas pārvaldītāji neveica vienīgi “vienkāršu materiālo iespēju nodrošināšanu”, bet tiem ir “centrāla loma” darbu publiskošanā, jo tie platformā piedāvāja dažādus līdzekļus, tostarp mitināto gāzmas datņu meklēšanas funkciju un indeksēšanu, atvieglojot šo datņu atrašanās vietas noteikšanu. Tādējādi bez to iejaukšanās “minētos darbus lietotāji nevarētu kopīgot vai to kopīgošana internetā būtu vismaz sarežģītāka”. Arī šajā ziņā Tiesa uzsvēra, ka minētās platformas pārvaldītāji zināja, ka darbu kopīgošana ar šīs pašas platformas starpniecību parasti bija nelikumīga (82).

97.      Principā, kā izskaidroju šo secinājumu 56. punktā, kā norādīts Direktīvas 2001/29 23. apsvērumā un kā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi (83), “izziņošana sabiedrībai” šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē atbilst darba pārraidīšanai sabiedrībai. Šajā apsvērumā turklāt ir precizēts, ka šī tiesību norma “[neattiecas] uz citām darbībām”. Ja publiskošanas gadījumā pietiek ar to, ka attiecīgā persona sniedz sabiedrībai piekļuvi darbam, šai piekļuvei, kā to precizēju šo secinājumu 57. punktā, ir jābūt saistītai ar iespēju pārraidīt šo darbu, kas notiek pēc kāda sabiedrības locekļa lūguma.

98.      Tomēr neviena no šajā sadaļā izskatītajos trīs spriedumos aplūkotajām darbībām, manuprāt, neietver darba faktisku vai iespējamu raidīšanu sabiedrībai. Šajā ziņā visraksturīgākais piemērs ir spriedums Stichting Brein II (“The Pirate Bay”). Tā kā vienādranga tīklā kopīgotie darbi nebija publicēti strīdīgajā platformā, tās pārvaldītāji faktiski nevarēja tos pārraidīt sabiedrībai. Patiesībā šī platforma vienīgi atviegloja tās lietotāju veiktās pārraides šajā tīklā (84). Tas pats attiecas uz spriedumiem GS Media un Stichting Brein I (“Filmspeler”). Hipersaišu ievietošana un šajos spriedumos aplūkotā strīdīgā multimediju atskaņotāja pārdošana atviegloja piekļuvi darbiem, kuri bija nelikumīgi publiskoti attiecīgajās tīmekļvietnēs (85).

99.      Kopumā šajos spriedumos Tiesa, manuprāt, ir iekļāvusi Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta piemērošanas jomā darbības, kas būtībā nav darbu aktuāla vai potenciāla pārraide, bet kas atvieglo šādu nelikumīgu pārraidīšanu, kuru veic trešās personas (86).

100. Turklāt Tiesa šajos pašos spriedumos jēdzienā “izziņošana sabiedrībai” iekļāva kritēriju saistībā ar zināšanu par prettiesiskumu. Kā norāda Elsevier un Francijas valdība, šis jēdziens neiekļauj šādu kritēriju. Lai gan Tiesa pastāvīgi ir nospriedusi, ka šādas “izziņošanas” esamība nozīmē, ka attiecīgā persona iejaucas, “pilnībā apzinoties savas rīcības sekas”, “tīši”, “brīvprātīgi” vai arī “mērķtiecīgi” (87), manuprāt, principā ar šiem dažādajiem vārdiem tiek norādīts, kā esmu izskaidrojis šo secinājumu 72. punktā, ka minētais jēdziens nozīmē vēlmi pārraidīt darbu sabiedrībai (88). Šis jautājums a priori atšķiras no tā, vai persona, kura veic darba “izziņošanu sabiedrībai” bez autora atļaujas, zina, ka šāda “izziņošana” principā ir nelikumīga.

101. Šajā ziņā, kā esmu paskaidrojis šo secinājumu 64. punktā, saskaņā ar Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu “izziņošanas sabiedrībai” esamība – izņemot iepriekšējā punktā norādīto niansi – parasti tiek uzskatīta par objektīvu faktu. Šīs “izziņošanas” likumīgais vai nelikumīgais raksturs principā nav atkarīgs arī no personas, kas to veic, zināšanas, bet gan galvenokārt no tā, vai autors ir atļāvis minēto “izziņošanu” (89). Savukārt šīs personas zināšanas tiek ņemtas vērā sankciju un atlīdzības sniegšanas, kas tai var tikt piespriesta, posmā. Īpaši, no Direktīvas 2004/48 13. panta izriet, ka personai, kura ir apzināti aizskarusi intelektuālā īpašuma tiesības vai kurai ir bijis pamats apzināties, ka ar minēto darbību tiek aizskartas šīs tiesības, jāizmaksā tiesību īpašniekam kompensācija, kas atbilst aizskāruma dēļ tam radītā kaitējuma faktiskajam apmēram. Turpretī, ja persona ir pieļāvusi šādu aizskārumu neapzināti vai tai nav bijis pamats to apzināties, var piespriest mazāku sodu, kas izpaužas kā tās gūtās peļņas atgūšana vai iepriekš noteiktās zaudējumu atlīdzības samaksa (90).

102. Ņemot to vērā, tas, ka persona – it īpaši starpnieks pakalpojumu sniedzējs – tīši atvieglo trešo personu īstenotu nelikumīgu “izziņošanas sabiedrībai” darbību veikšanu, acīmredzami ir nosodāma rīcība. Tomēr ir vispāratzīts, ka šajā gadījumā runa ir par jautājumu par sekundāro atbildību, uz kuru attiecas dalībvalstu paredzētie noteikumi civiltiesiskās atbildības jomā (91). Turklāt šī sekundārā atbildība par trešo personu veiktajiem autortiesību pārkāpumiem parasti ietver tādu subjektīvu elementu kā informētība par prettiesiskumu vai nodoms (92).

103. Tomēr, manuprāt, tā kā Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā ir saskaņots “izziņošanas sabiedrībai” tiesību materiāli tiesiskais saturs, tajā ir noteiktas darbības, uz kurām attiecas šīs ekskluzīvās tiesības, un šajā ziņā primārā atbildība, kas ir personām, kuras šādas darbības veic nelikumīgi. Savukārt neviens elements šīs tiesību normas vai citu šīs direktīvas tiesību normu formulējumā nenorāda, ka tās mērķis būtu noregulēt šādus sekundārās atbildības jautājumus (93). Tas ir vēl jo vairāk svarīgi tādēļ, ka gadījumā, ja Savienības likumdevējs vēlas, lai uz šiem jautājumiem attiektos tā pieņemtie tiesību akti, tas to noteikti precizē (94).

104. Šo iemeslu dēļ es ieņemu atturīgu nostāju attiecībā uz Tiesas argumentāciju spriedumos GS Media, Stichting Brein I (“Filmspeler”) un Stichting Brein II (“The Pirate Bay”). Neatkarīgi no tā, vai būtu vēlams, lai Savienības līmenī pastāvētu vienots risinājums to personu darbībām, kuras apzināti atvieglojušas trešo personu nelikumīgu darbību veikšanu, pat ja šāda vienveidība veicinātu augsta autortiesību aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, manuprāt, Savienības tiesībās to pašreizējā stadijā tas nav paredzēts (95). Savienības likumdevējam būtu jāiekļauj sekundārās atbildības sistēma Savienības tiesībās.

105. Uzsvēru, ka par tādu hipersaišu ievietošanu, kas norāda uz tīmekļvietnē nelikumīgi publicētiem darbiem un kas veikta, pilnībā apzinoties šo prettiesiskumu, tāda atskaņotāja kā “Filmspeler” pārdošanu un tādas platformas kā “The Pirate Bay” pārvaldīšanu, protams, ir jāsoda. Tomēr, lai sasniegtu šādu rezultātu, nav nepieciešams šādu rīcību ietvert Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Manuprāt, atbilde uz šādu rīcību var tikt atrasta un tai ir jābūt atrodamai dalībvalstu civiltiesībās – vai pat to krimināltiesībās. Līdz ar to manis piedāvātā interpretācija neatstāj autorus šajā ziņā neaizsargātus.

106. Turklāt atgādinu, ka spriedumos Google France un L’Oréal/eBay Tiesa ir izvēlējusies preču zīmju tiesību jomā nepaplašināt primārās atbildības jomu, attiecinot to uz starpnieku darbībām, kas var veicināt to pakalpojumu lietotāju izdarītos preču zīmju pārkāpumus. Tiesa pamatoti norādīja, ka uz šo jautājumu attiecas dalībvalstu paredzētie noteikumi civiltiesiskās atbildības jomā un Direktīvā 2000/31 noteiktie ierobežojumi (96). Tādēļ šaubos par nepieciešamību atkāpties no šādas pieejas autortiesību jomā, jo Savienības tiesību aktiem abās šajās jomās ir analogs saskaņošanas līmenis un tiem ir viens un tas pats augsta intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeņa mērķis.

3.      Pakārtoti – par to, vai tādi pakalpojumu sniedzēji kā YouTube un Cyando apzināti atvieglo trešo personu nelikumīgu darbību veikšanu

107. Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu par lietderīgu šajās lietās piemērot analīzi, kas veikta spriedumos GS Media, Stichting Brein I (“Filmspeler”) un Stichting Brein II (“The Pirate Bay”), neraugoties uz atrunām, kuras esmu paudis iepriekšējā sadaļā, es pakārtoti sniegšu šo lietu izvērtējumu šīs analīzes gaismā.

108. Atbilstoši manai šo spriedumu izpratnei tādas personas iesaistīšanās darba pārraidē sabiedrībai, kura nav tā, kas, pieņemot lēmumu par šo pārraidīšanu, veic faktisko “izziņošanas sabiedrībai” darbību, ir jāpielīdzina šādai “izziņošanas” darbībai, ja ir izpildīti divi kritēriji.

109. Pirmkārt, attiecīgajai personai ir “centrālā loma” minētajā pārraidē. Saskaņā ar minētajos spriedumos noteikto tai ir šī “loma”, ja šī persona atvieglo šo pārraidīšanu (97). Šajā gadījumā šis kritērijs acīmredzami ir izpildīts attiecībā uz tādiem pakalpojuma sniedzējiem kā YouTube un Cyando.

110. Otrkārt, minētās personas iesaistīšanās ir “apzināta”, to saprotot tādējādi, ka tā zina par izziņošanas, kuru tā atvieglo, prettiesiskumu. Veids, kādā šis kritērijs ir jāinterpretē šajās lietās, nav tik acīmredzams. Visa problēma izriet no tā, ka Savienības tiesībās nav ietvara attiecībā uz šo subjektīvo elementu. Tādējādi man ir vienīgi iespējams spekulēt, iedvesmojoties no norādēm, kuras izsecināmas no spriedumiem GS Media, Stichting Brein I (“Filmspeler”) un Stichting Brein II (“The Pirate Bay”), valsts judikatūras sekundārās atbildības jomā un loģikas, kas izriet no nosacījumiem, kuri saskaņā ar Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu ir jāizpilda starpniekiem pakalpojumu sniedzējiem, lai saņemtu šajā tiesību normā paredzēto atbrīvojumu no atbildības (98).

111. Šajā ziņā man šķiet, ka bez problēmām var uzskatīt, kā to apgalvo iesniedzējtiesa un kā norāda Komisija, ka tāds pakalpojumu sniedzējs kā YouTube vai Cyando “apzināti” iesaistās attiecīgā darba nelikumīgā “izziņošanā sabiedrībai”, kas īstenota ar tā platformas starpniecību, ja tas ir apzinājies vai zinājis par datnes, kurā bija ietverts attiecīgais darbs, esamību, it īpaši, ja tas tam tika paziņots, un ka šis pakalpojuma sniedzējs nav ātri rīkojies – jau sākot no brīža, kad tas par to uzzināja vai to apzinājās –, lai izņemtu šo datni vai liegtu tai piekļuvi (99). Šādā gadījumā var pamatoti uzskatīt, ka, nerīkojoties, lai gan tam bija iespējas to darīt, pakalpojumu sniedzējs ir apstiprinājis šo nelikumīgo “izziņošanu” vai izrādījis acīmredzamu nolaidību. Jautājums par to, kādos apstākļos pakalpojumu sniedzējs iegūst šādas zināšanas vai apzināšanos un vai attiecīgā gadījumā tas ir rīkojies “ātri”, būtu, manuprāt, jānosaka, ņemot vērā tos pašus principus, kādi tiek piemēroti saistībā ar Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā (100) paredzētajiem nosacījumiem.

112. Savukārt tāpat kā Komisija un pretēji F. Peterson, Elsevier, kā arī Vācijas un Francijas valdību viedoklim es uzskatu, ka nevar prezumēt zināšanas par prettiesiskumu tādēļ vien, ka attiecīgā pakalpojuma sniedzēja mērķis ir peļņas gūšana.

113. Protams, spriedumā GS Media Tiesa nosprieda, ka gadījumā, ja persona, kas ievieto tīmekļvietnē hipersaites uz aizsargātiem darbiem, kuri bez to autora atļaujas ir publicēti citā tīmekļvietnē, to dara peļņas gūšanas nolūkā, ir (atspēkojami) jāpieņem, ka tā zina par šo darbu aizsargāto raksturu un šādas atļaujas neesamību (101). Tomēr papildus tam, ka, manuprāt, Tiesa savā vēlākajā judikatūrā šo risinājumu ir ierobežojusi ar hipersaites jautājumu (102), es uzskatu, ka šāda prezumpcija katrā ziņā nevar tikt piemērota šajā gadījumā.

114. Lietā, kurā tika pasludināts spriedums GS Media, attiecīgās tīmekļvietnes pakalpojumu sniedzējs pats bija ievietojis strīdīgās saites. Tādējādi tas zināja par saturu, uz kuru tajās bija norādīts. Kā apgalvo Cyando, šis apstāklis bija pamats faktiskai prezumpcijai. Pamatojoties uz to, Tiesa varēja no šī pakalpojumu sniedzēja gaidīt, ka tas pirms šīs ievietošanas veiks “nepieciešamās pārbaudes”, lai pārliecinātos, ka runa nav par aizsargātiem darbiem, kas nelikumīgi publicēti vietnē, uz kuru norāda šīs saites (103).

115. Turpretī atgādinu, ka platformas pakalpojumu sniedzējs parasti nav tas, kurš ievieto saturu tiešsaistē. Piemērojot šajā kontekstā spriedumā GS Media rasto risinājumu nozīmētu noteikt – tā kā šis pakalpojuma sniedzējs vispārēji īsteno mērķi gūt peļņu, tiek prezumēts ne vien tas, ka tam ir zināšanas par jebkuru datni, kas atrodas tā serveros, bet arī tas, ka tas zina par tās iespējamo nelikumīgo raksturu, un tam būtu jāatspēko šī prezumpcija, pierādot, ka tas ir veicis “nepieciešamās pārbaudes”. Šāds risinājums, manuprāt, nozīmētu uzlikt šādam pakalpojumu sniedzējam vispārēju pienākumu pārraudzīt tā uzglabāto informāciju un aktīvi meklēt faktus un apstākļus, kuri norāda uz nelikumīgām darbībām, kas būtu pretrunā aizliegumam, kurš šajā ziņā noteikts Direktīvas 2000/31 15. panta 1. punktā (104).

116. Vēl ir jāpārbauda, vai – kā to apgalvo F. Peterson, Elsevier un Francijas valdība – tādi pakalpojumu sniedzēji kā YouTube un Cyando varētu tikt atzīti par atbildīgiem, ja tie vispārīgi un abstrakti zināja, ka trešās personas izmanto to platformas, lai (tostarp) nelikumīgi tiešsaistē kopīgotu aizsargātus darbus.

117. Šis jautājums ir ļoti sarežģīts. Daudzas preces vai pakalpojumi, tāpat kā YouTube un Uploaded platformas, var tikt izmantotas likumīgiem, pat sociāli vēlamiem mērķiem, kā arī nelikumīgiem mērķiem. Manuprāt, šādas preces vai pakalpojuma piegādātāju nevar atzīt par atbildīgu par nelikumīgu lietošanu, ko veic trešās personas, pamatojoties vienīgi uz to, ka tas zināja vai tam bija aizdomas par šādu lietošanu. Tik zems atbildības standarts varētu atturēt no šādu preču vai pakalpojumu ražošanas un tirdzniecības, kaitējot to likumīgai lietošanai, un līdz ar to kavēt līdzīgu vai inovatīvu preču vai pakalpojumu attīstību (105).

118. Nevar būt noteicošs arī tas vien, ka piegādātājs gūst peļņu no šīs nelikumīgās izmantošanas. Šajā ziņā F. Peterson, Elsevier un Francijas valdība uzsver, ka YouTube tiek finansēta tostarp ar platformā ievietotajām reklāmām, ka tās gūtie ieņēmumi no reklāmas ir ievērojamāki, ja tajā publicētais saturs ir pievilcīgs, un ka ir “vispārēji atzīts”, ka “lielākajā daļā gadījumu” runa ir par aizsargātiem darbiem, kas ievietoti tiešsaistē bez to autoru atļaujas. Papildus tam, ka šī loģika man šķiet nedaudz vienkāršota attiecībā uz tādu platformu kā YouTube (106), ir jānorāda, ka ieņēmumi, ko rada reklāma, kura ievietota šajā platformā bez izšķirības, ir atkarīgi no tās vispārējās apmeklētības – un līdz ar to ir atkarīgi gan no tās likumīgās, gan nelikumīgās izmantošanas. Jebkurš preces vai pakalpojuma, kas var tikt izmantots šajos abos izmantošanas veidos, piegādātājs daļu no saviem ienākumiem nenoliedzami gūst no lietotājiem, kuri to iegādājas vai izmanto nelikumīgiem mērķiem. Līdz ar to ir jāpierāda citi apstākļi.

119. Šajā ziņā nebūtu jāaizmirst par sekundārās atbildības regulējuma mērķi. Kā izriet no šo secinājumu 117. punkta, es uzskatu, ka šim regulējumam ir jābūt vērstam uz to, lai atturētu no rīcības, kas veicina autortiesību pārkāpumus, neatturot no inovācijām vai neradot kaitējumu preču vai pakalpojumu, kuri var tikt izmantoti arī nelikumīgiem mērķiem, likumīgas izmantošanas potenciālam.

120. Šajā ziņā, kā apgalvo Somijas valdība, pakalpojumu sniedzēja atbildība, manuprāt, var iestāties bez nepieciešamības pierādīt, ka tam bija zināms vai tas apzinājās konkrētus autortiesību pārkāpumus, ja ir pierādīts, ka šim pakalpojumu sniedzējam, sniedzot savu pakalpojumu, bija nodoms atvieglot trešajām personām šādu pārkāpumu veikšanu. Manuprāt, šādi ir jāsaprot spriedumi Stichting Brein I (“Filmspeler”) un Stichting Brein II (“The Pirate Bay”). Pirmajā spriedumā Tiesa uzsver, ka “Filmspeler” pārdevējam bija vispārējas zināšanas par to, ka šo atskaņotāju var izmantot nelikumīgiem mērķiem (107). Otrajā spriedumā Tiesa norāda, ka platformas “The Pirate Bay” administratori vispārēji zināja, ka tā atvieglo piekļuvi darbiem, kas kopīgoti bez to autoru iepriekšējas atļaujas, un ka katrā ziņā tie nevarēja to nezināt, ņemot vērā apstākli, ka liela daļa šajā platformā esošo gāzmas datņu norāda uz šādiem darbiem (108). Lietās, kurās pasludināti šie spriedumi, šīs personas atklāti izteica savu nodomu ar atskaņotāju vai platformu atvieglot nelikumīgu “izziņošanas sabiedrībai” darbību īstenošanu, ko veic trešās personas (109).

121. Šajā gadījumā ne YouTube, ne Cyando atklāti neveicina savu platformu nelikumīgu izmantošanu. F. Peterson un Elsevier apgalvo, ka šie pakalpojumu sniedzēji tomēr ir jāatzīst par atbildīgiem, ņemot vērā veidu, kādā tie organizējuši savus pakalpojumus. Atgādinu, ka šajā jautājumā prasītāji pamatlietā atsaucas uz vairākām loģikām: pirmkārt, minētie pakalpojumu sniedzēji esot pierādījuši apzinātu bezdarbību attiecībā uz savu platformu nelikumīgu izmantošanu (atļaujot to lietotājiem tajās publicēt saturu automatizēti un bez iepriekšējas kontroles), otrkārt, tie mudinot tos veikt šādu nelikumīgu izmantošanu un, treškārt, tie esot bijuši nolaidīgi attiecībā uz šādu izmantošanu (jo tie nav izpildījuši rūpības pienākumu, šajā gadījumā neveicot tiešsaistē ievietotā satura iepriekšēju pārbaudi) (110).

122. Vispirms ir jāizdara daži precizējumi. Manuprāt, pakalpojumu sniedzēju nevar uzskatīt par atbildīgu, pamatojoties uz apzinātu bezdarbību vai tā saukto vainojamo nolaidību, balstoties vienīgi uz to, ka tas ļauj savas platformas lietotājiem automatizēti publicēt saturu un ka tas to vispārīgi nekontrolē pirms tā ievietošanas tiešsaistē. Pirmkārt, nevar pamatoti apgalvot, kā to tomēr dara Elsevier, ka, šādi organizējot savu platformu, šī pakalpojumu sniedzēja mērķis ir vienkārši izvairīties no jebkādas atbildības (111). Otrkārt, Direktīvas 2000/31 15. pants neļauj no šāda pakalpojumu sniedzēja gaidīt, lai tas vispārīgā un abstraktā veidā uzraudzītu tā glabāto informāciju un aktīvi meklētu nelikumīgu darbību savos serveros. Tādējādi faktu, ka tas neveic šādu vispārēju uzraudzību, nevar uzskatīt par apzinātu bezdarbību vai nolaidību (112). Turklāt un vispārīgāk runājot, pakalpojumu sniedzēja vienkārša nolaidība, izņemot šo secinājumu 111. punktā minēto situāciju, pēc definīcijas nav pietiekama, lai pierādītu, kas tas ir “apzināti” iejaucas, lai atvieglotu tā pakalpojuma lietotāju izdarītos autortiesību pārkāpumus.

123. Lai gan tas tā ir, manuprāt, veids, kādā pakalpojumu sniedzējs organizē savu pakalpojumu, noteiktos apstākļos patiešām var raksturot tā iesaistīšanās pakalpojuma lietotāju veiktās nelikumīgās “izziņošanas sabiedrībai” darbībās “tīšo raksturu” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, kā to ir interpretējusi Tiesa spriedumos GS Media, Stichting Brein I (“Filmspeler”) un Stichting Brein II (“The Pirate Bay”). Tā tas ir gadījumā, ja šī pakalpojuma īpašības atklāj attiecīgā pakalpojumu sniedzēja ļaunticību, kas var izpausties kā pamudinājums vai apzināta bezdarbība attiecībā uz šādiem autortiesību pārkāpumiem (113).

124. Šajā ziņā, manuprāt, ir jāpārbauda, pirmkārt, vai attiecīgā pakalpojuma īpašībām ir objektīvs izskaidrojums un vai tās sniedz pievienoto vērtību likumīgai šī pakalpojuma izmantošanai un, otrkārt, vai pakalpojumu sniedzējs ir veicis saprātīgus pasākumus, lai novērstu minētā pakalpojuma nelikumīgu izmantošanu (114). Attiecībā uz šo pēdējo aspektu – vēlreiz – no pakalpojumu sniedzēja nevar gaidīt, ka tas vispārīgi kontrolēs visas datnes, kuras tā pakalpojuma lietotāji paredz publicēt, pirms to ievietošanas tiešsaistē – Direktīvas 2000/31 15. panta 1. punkts ir saistošs. Otrajai pārbaudes daļai, pēc manām domām, drīzāk vajadzētu veidot pakalpojumu sniedzēju aizsardzību. Šajā ziņā tas, ka pakalpojumu sniedzējs parasti rūpīgi pilda no šīs direktīvas 14. panta 1. punkta b) apakšpunkta izrietošos atsaukšanas pienākumus vai iespējamos pienākumus, kas attiecīgā gadījumā tam varētu tikt uzlikti ar tiesas rīkojumu, vai arī tas, ka šis pakalpojumu sniedzējs ir brīvprātīgi veicis citus pasākumus, var pierādīt tā labticību.

125. Šajā gadījumā valsts tiesai būtu jāpiemēro šis tests, tādiem pakalpojumu sniedzējiem kā YouTube un Cyando. Tomēr man šķiet lietderīgi šajā ziņā sniegt tai dažas norādes.

126. Pirmkārt, manuprāt, ņemot vērā tādas platformas kā YouTube īpašības, ir grūti uzskatīt, ka tās pakalpojumu sniedzējs plāno atvieglot šīs platformas nelikumīgu izmantošanu. It īpaši šajā gadījumā nevar uzskatīt par norādi to, ka minētās platformas meklēšanas un indeksācijas funkcijas attiecīgajā gadījumā atvieglo piekļuvi nelikumīgam saturam. Šīm funkcijām ir objektīvs izskaidrojums un pievienotā vērtība minētās platformas likumīgā izmantošanā. Lai gan spriedumā Stichting Brein II (“The Pirate Bay”) Tiesa faktu, ka strīdīgās platformas administratori bija ieviesuši meklētājprogrammu un indeksēja mitinātās datnes, izmantoja kā norādi uz to iejaukšanās aizsargātu darbu nelikumīgā kopīgošanā “apzināto raksturu” (115), šo vērtējumu nevar nošķirt no šīs lietas īpašā konteksta, ko raksturo šo administratoru paustais nodoms atvieglot autortiesību pārkāpumus.

127. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Elsevier, es uzskatu, ka tas, ka tādas platformas kā YouTube pakalpojumu sniedzējs ļauj noteiktiem lietotājiem ievietot reklāmu savos video un nodod tiem daļu no iegūtajiem ieņēmumiem (116), pats par sevi nepierāda vēlmi mudināt lietotājus ievietot tiešsaistē aizsargātus darbus bez to autoru atļaujas. Tieši pretēji, nav strīda par to, ka YouTube gadījumā šīs reklāmas iekļaušana notiek ar programmatūras “Content ID” starpniecību, kuras mērķis ir nodrošināt, lai šī iespēja sniegtu labumu vienīgi tiesību īpašniekiem, jo ar to automātiski tiktu konstatēta trešo personu veikta video, kas ietver aizsargātus darbus, ievietošana tiešsaistē un tas attiecīgā gadījumā ļautu minētajiem tiesību īpašniekiem pašiem izvietot reklāmu attiecīgajā video un saņemt ieņēmumus no reklāmas (117).

128. Tas man liek domāt, ka YouTube turklāt ir ieviesusi rīkus, it īpaši šo programmatūru, lai cīnītos pret autortiesību pārkāpumiem tās platformā (118). Šis apstāklis palīdz pierādīt, kā esmu norādījis šo secinājumu 124. punktā, pakalpojumu sniedzēja labticību saistībā ar tā platformas nelikumīgu izmantošanu (119).

129. Otrkārt, es baidos savukārt, ka attiecībā uz tādu platformu kā Uploaded situācija ir mazāk skaidra. Šajā ziņā, no vienas puses, pretēji Elsevier es neuzskatu, ka fakts, ka pakalpojumu sniedzējs ļauj savas platformas lietotājiem ievietot tajā tiešsaistē datnes “anonīmi”, pierādītu tā vēlmi atvieglot tiesību aizskārumu. Precizēšu, ka no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka, lai ievietotu Uploaded datni, ir jāizveido konts, norādot vārdu, uzvārdu un elektroniskā pasta adresi. Elsevier tātad kritizē, ka Cyando nepārbauda lietotāja sniegtās informācijas pareizību, izmantojot identitātes pārbaudes vai autentifikācijas sistēmu. Tomēr, lai gan ikvienai personai sniegto iespēju izmantot internetu un pakalpojumus tiešsaistē bez identitātes kontroles faktiski var izmantot personas ar ļauniem nolūkiem veikt sodāmas darbības, uzskatu, ka šo iespēju aizsargā tik būtiskas tiesību normas kā tiesības uz privāto dzīvi, tiesības uz vārda un pārliecības brīvību vai arī datu aizsardzība it īpaši Savienības tiesībās (120) un starptautiskajās tiesībās (121). Tādējādi identitātes pārbaudes vai autentifikācijas sistēmas, manuprāt, var īstenot vienīgi attiecībā uz konkrētiem pakalpojumiem ar likumā paredzētiem nosacījumiem.

130. Tas vien, ka tāds sharehoster kā Uploaded izveido lejuplādēšanas saites attiecībā uz saglabātajām datnēm un ļauj lietotājiem tās brīvi kopīgot, manuprāt, arī nepierāda vēlmi atvieglot autortiesību pārkāpumu. Šīm saitēm ir objektīvs izskaidrojums, un tām ir pievienotā vērtība attiecībā uz likumīgu pakalpojuma izmantošanu. Pat Uploaded nelikumīgas izmantošanas proporcija – par kuru pamatlietas puses piedāvā vismaz kontrastējošus aprēķinus (122) – manuprāt, pati par sevi neļauj pierādīt šādu nolūku no tās pakalpojumu sniedzēja puses, it īpaši, ja tas ir veicis saprātīgus pasākumus, lai cīnītos pret šādu izmantošanu.

131. No otras puses, man tomēr rodas jautājums par tādu “partnerības” programmu, kādu ir izveidojusi Cyando. Atgādinu, ka šajā programmā Cyando atsevišķiem lietotājiem maksā atlīdzību atkarībā no to tiešsaistē ievietoto datņu lejupielāžu skaita (123). Man ir šaubas par šādas programmas objektīvu skaidrojumu un pievienoto vērtību attiecībā uz pakalpojuma likumīgu izmantošanu. Savukārt valsts tiesās ir konstatēts, ka šī programma pamudina lietotājus ievietot tiešsaistē populārus darbus, lai tos varētu nelikumīgi lejuplādēt. Es neizslēdzu, ka pakalpojumu sniedzēja iesaistīšanās tā lietotāju nelikumīgās darbībās “tīšais raksturs” varētu tikt izsecināts no šīs programmas ieviešanas (124). Vajadzības gadījumā tas būtu jāpārbauda valsts tiesai.

B.      Par Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā paredzētā atbrīvojuma no atbildības piemērošanas jomu (otrie jautājumi)

132. Kā norādīju, Direktīvas 2000/31 4. iedaļā ir vairāki noteikumi par starpnieku pakalpojumu sniedzēju atbildību. Šajā iedaļā katra šīs direktīvas 12., 13. un 14. panta 1. punktā ir paredzēta “drošības zona” (safe harbour) attiecīgi “vienkāršās līnijas”, “superātrās līnijas” (caching) un “mitināšanas” darbībām (125).

133. Precīzāk, Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkts ir piemērojams “informācijas sabiedrības pakalpojuma, kas sastāv no pakalpojuma saņēmēja piedāvātās informācijas glabāšanas”, gadījumā. Šajā tiesību normā būtībā ir paredzēts, ka šāda pakalpojuma sniedzējs nevar tikt saukts pie atbildības par informāciju, ko tas glabā pēc tā lietotāju pieprasījuma, ja vien šis pakalpojumu sniedzējs pēc tam, kad ir uzzinājis vai apzinājies šīs informācijas nelikumīgo raksturu, šo informāciju nav nekavējoties izņēmis vai padarījis nepieejamu.

134. Uzsveru, ka šīs tiesību normas mērķis nav pozitīvi noteikt šāda pakalpojumu sniedzēja atbildību. Tā vienīgi negatīvi norobežo situācijas, kurās var iestāties tās atbildība. Turklāt minētajā tiesību normā paredzētais atbrīvojums attiecas vienīgi uz atbildību, kas var izrietēt no tā pakalpojuma lietotāju sniegtās informācijas. Tas neattiecas ne uz vienu citu šī pakalpojumu sniedzēja darbības aspektu (126).

135. Ar saviem otrajiem jautājumiem Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) būtībā vēlas noskaidrot, vai tādiem pakalpojumu sniedzējiem kā YouTube un Cyando var būt piemērojams Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkts saistībā ar datnēm, kuras tie glabā pēc savu platformu lietotāju pieprasījuma.

136. Man šķiet, ka vispārīgi tas tā ir. Tomēr es uzskatu, ka, pirms izskaidroju savu nostāju, man ir jāprecizē jautājums par saikni starp šo tiesību normu un Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu.

137. Proti, jānorāda, ka iesniedzējtiesa savus otros jautājumus ir uzdevusi vienīgi gadījumā, ja Tiesa uz pirmajiem jautājumiem atbildētu noraidoši – kā es tai ierosinu darīt – proti, tādējādi, ka tādi pakalpojumu sniedzēji kā YouTube un Cyando neīsteno “izziņošanu sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē attiecībā uz darbiem, kurus to platformu lietotāji – attiecīgajā gadījumā nelikumīgi – ievieto tiešsaistē. Tādējādi tā, šķiet, balstās uz premisu, saskaņā ar kuru pretējā gadījumā, ja šie pakalpojumu sniedzēji būtu tieši atbildīgi saskaņā ar minētā 3. panta 1. punktu par šādu nelikumīgu “izziņošanu”, tie principā nevarētu atsaukties uz Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā paredzēto atbrīvojumu (127).

138. Tomēr Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkts ir horizontāli piemērojams jebkāda veida atbildībai, kas attiecīgajiem pakalpojumu sniedzējiem var rasties par jebkura veida informāciju, ko tie glabā pēc savu pakalpojumu lietotāju pieprasījuma, neatkarīgi no šīs atbildības avota, attiecīgo tiesību jomas un minētās atbildības precīzas kvalifikācijas vai rakstura. Līdz ar to šī tiesību norma, manuprāt, attiecas gan uz primāro, gan sekundāro atbildību par šo lietotāju sniegto informāciju un darbībām (128).

139. Tādējādi, manuprāt, lai gan Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkts principā nav piemērojams, ja pakalpojumu sniedzējs sabiedrībai izziņo “savu” saturu, šī tiesību norma savukārt var tikt piemērota, ja paziņoto saturu, kā tas ir šajā gadījumā, ir izziņojuši tā pakalpojuma lietotāji (129). Šo interpretāciju, manuprāt, apstiprina tas, ka nedz šajā tiesību normā, nedz Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā nav paredzēts izņēmums attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem, kuri veic to pakalpojumu saņēmēju sniegto darbu “izziņošanu sabiedrībai”. Tieši pretēji, šīs pēdējās minētās direktīvas 16. apsvērumā ir uzsvērts, ka tā ir piemērojama, “neskar[ot] noteikumus, kas [Direktīvā 2000/31] attiecas uz atbildību”.

140. No tā izriet, ka gadījumā, ja Tiesa, neraugoties uz manu ierosinājumu, atbildētu apstiprinoši uz pirmajiem jautājumiem, tomēr, lai iesniedzējtiesai tiktu sniegta lietderīga atbilde, tai būtu jāatbild uz otrajiem jautājumiem. Tomēr kritēriji, kas raksturo “izziņošanu sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, un Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi var tikt interpretēti saskaņoti, kā es to pierādīšu, un no tā izriet, ka praksē pārklāšanās starp šīm divām normām tiek novērsta.

141. Kad tas ir noskaidrots, no Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta izriet, ka šīs tiesību normas piemērošanas joma ir atkarīga no diviem kumulatīviem nosacījumiem: pirmkārt, ir jānotiek “informācijas sabiedrības pakalpojuma” sniegšanai; otrkārt, ir jābūt pakalpojumam, “kas sastāv no pakalpojuma saņēmēja piedāvātās informācijas glabāšanas pēc [..] [pēdējā minētā] pieprasījuma”.

142. Pirmā nosacījuma interpretācija šajās lietās nerada grūtības. Šajā ziņā atgādinu, ka “informācijas sabiedrības pakalpojumi” ir “jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma” (130). Tādu pakalpojumu sniedzēju kā YouTube un Cyando pakalpojumi tiek acīmredzami sniegti “no attāluma”, “ar elektroniskiem līdzekļiem” un “pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma” (131). Turklāt šie pakalpojumi tiek sniegti “par atlīdzību”. Tas, ka tāds pakalpojumu sniedzējs kā YouTube tostarp saņem atlīdzību no reklāmas un ka tas neprasa tiešu maksājumu no savas platformas lietotājiem (132), neatspēko šo interpretāciju (133).

143. Attiecībā uz otro nosacījumu sākotnēji šķiet, ka situācija nav tik acīmredzama. Pirmkārt, šķiet skaidrs, ka tāds pakalpojumu sniedzējs kā Cyando attiecībā uz Uploaded sniedz pakalpojumu, kurš “ietver [datņu] uzglabāšanu” savos serveros, proti, “informāciju” (134), ko “sniedz pakalpojuma saņēmējs”, tas ir, lietotājs, kurš veic tās ievietošanu tiešsaistē, un tas tiek darīts pēc tā “pieprasījuma”, jo viņš lemj par attiecīgajām datnēm.

144. Tomēr, no otras puses, lai gan nav strīda par to, ka tāds pakalpojumu sniedzējs kā YouTube glabā tā platformas lietotāju tiešsaistē ievietotos video, runa ir tikai par vienu no daudziem šī pakalpojumu sniedzēja darbības aspektiem. Tātad ir jānosaka, vai šis apstāklis tam liedz izmantot Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktu.

145. Manuprāt, tas tā nav. Lai gan šajā tiesību normā ir noteikts, ka pakalpojumu sniedzēja sniegtajam pakalpojumam “[ir jāsastāv] no pakalpojuma saņēmēja piedāvātās informācijas glabāšanas”, tajā nav noteikts, ka šai glabāšanai ir jābūt tā vienīgajam priekšmetam vai pat galvenajam priekšmetam. Šis nosacījums turpretī ir formulēts plaši.

146. Manuprāt, no tā izriet, ka Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkts principā var attiekties uz visiem “informācijas sabiedrības pakalpojumu” sniedzējiem, kuri, tāpat kā YouTube vai Cyando, savas darbības ietvaros veic informācijas, ko piedāvā to lietotāji, uzglabāšanu pēc to pieprasījuma (135). Tomēr es atkārtoju, ka šajā tiesību normā paredzētais atbrīvojums katrā ziņā attiecas vienīgi uz atbildību, kas var izrietēt no šīs informācijas, un neattiecas uz citiem attiecīgā pakalpojumu sniedzēja darbības aspektiem.

147. Līdz šim pasludinātajā Tiesas judikatūrā ir izmantota šī pieeja. Šajā ziņā spriedumā Google France Tiesa nosprieda, ka tāds atsauces pakalpojuma internetā sniedzējs kā Google saistībā ar pakalpojumu AdWords var izmantot Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktu. Proti, Tiesa norādīja, pirmkārt, ka šis pakalpojums “sastāv no pakalpojuma saņēmēja piedāvātās informācijas glabāšanas” šīs tiesību normas izpratnē, jo ar minēto pakalpojumu Google savos serveros glabā noteiktu informāciju, piemēram, lietotāju reklāmas devēju izvēlētos atslēgvārdus, reklāmas saites un tās papildinošos komercziņojumus, kā arī šo reklāmas devēju tīmekļa vietņu adreses (136). Acīmredzami Tiesa par problemātisku neuzskatīja faktu, ka minētās informācijas uzglabāšana ietilpst plašākā darbībā.

148. Tomēr Tiesa noteica ierobežojumu. Tā uzskata, ka pakalpojumu sniedzējs var izmantot Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā paredzēto atbrīvojumu no atbildības par informāciju, ko tas uzglabā pēc savu lietotāju pieprasījuma, vienīgi tad, ja tā rīcība ir ierobežota ar “starpnieka pakalpojumu sniedzēja” rīcību tādā izpratnē, kādu Savienības likumdevējs ir vēlējies saistībā ar šīs direktīvas 4. iedaļu. Ņemot vērā minētās direktīvas 42. apsvērumu, Tiesa nosprieda, ka šajā ziņā ir jāpārbauda, “vai šim pakalpojuma sniedzējam ir neitrāla loma tajā ziņā, ka tā rīcība ir tikai tehniska, automātiska un pasīva, netieši norādot uz nezināšanu par informāciju, ko tas uzglabā, vai tās nekontrolēšanu”, vai, tieši pretēji, tam ir “aktīva loma, kas tam ļauj zināt par uzglabāto informāciju vai kontrolēt to” (137).

149. Līdzīgi spriedumā L’Oréal/eBay Tiesa nosprieda, ka tiešsaistes tirdzniecības vietas pakalpojumu sniedzējs, kāds ir eBay, var izmantot Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktu. Arī šajā gadījumā Tiesa norādīja, pirmkārt, ka šī pakalpojumu sniedzēja sniegtais pakalpojums ir it īpaši uzglabāt tirdzniecības vietas lietotāju sniegto informāciju. Konkrētāk, runa ir par to pārdošanas piedāvājumu datiem. Otrkārt, tā atkārtoja, ka pakalpojumu sniedzējs var saņemt šajā tiesību normā paredzēto atbrīvojumu no atbildības par šādu informāciju vienīgi tad, ja tas rīkojas kā “starpnieks pakalpojumu sniedzējs”. Tas tā nav gadījumā, ja “tā vietā, lai [šo pakalpojumu] sniegtu neitrāli ar tīri tehniskas un automātiskas klientu sniegtās informācijas apstrādes palīdzību, [pakalpojumu sniedzējam] ir aktīva loma, kas tam ļauj zināt par uzglabāto informāciju vai kontrolēt to” (138).

150. No šiem spriedumiem izriet, ka tādi pakalpojumu sniedzēji kā YouTube un Cyando, kuri, veicot savu darbību, uzkrāj savas platformas lietotāju sniegto informāciju, saistībā ar atbildību, kas var izrietēt no atsevišķas šīs informācijas nelikumīgā rakstura, var saņemt Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā paredzēto atbrīvojumu, ja vien tiem nav bijusi “aktīva loma”, kas tiem sniegtu “zināšanas vai kontroli” par aplūkoto informāciju.

151. Šajā ziņā jāprecizē, kā uzsver Komisija, ka visiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri glabā to lietotāju sniegto informāciju, noteikti ir zināma kontrole pār to. Konkrēti, tiem ir tehniskā spēja to dzēst vai liegt tai piekļuvi. Tieši tādēļ saskaņā ar Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu no tiem tiek gaidīts, ka tie šādi rīkosies gadījumā, ja tie uzzina par nelikumīgu informāciju (139). Šī kontroles spēja pati par sevi nevar pierādīt, ka pakalpojumu sniedzējam ir “aktīva loma” – pretējā gadījumā minētajam 14. panta 1. punktam tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība (140).

152. Patiesībā Tiesas iecerētā “aktīvā loma” pamatoti attiecas uz pašu lietotāju sniegtās informācijas saturu. Es saprotu Tiesas judikatūru tādējādi, ka pakalpojumu sniedzējam ir šāda “aktīva loma”, kas tam sniedz “zināšanas vai kontroli” pār informāciju, kuru tas glabā pēc sava pakalpojuma lietotāju lūguma, ja tas neaprobežojas ar šīs informācijas apstrādi, kas ir neitrāla attiecībā pret tās saturu, bet, ņemot vērā savas darbības raksturu, tas ir uzskatāms par ieguvušu intelektuālu kontroli pār šo saturu. Tā tas ir gadījumā, ja pakalpojumu sniedzējs izvēlas uzglabāto informāciju (141), ja tas citā veidā aktīvi iesaistās tās saturā vai arī ja tas šo informāciju sniedz sabiedrībai tādā veidā, ka tā šķiet esam viņa paša. Šādos gadījumos pakalpojuma sniedzējs pārsniedz starpnieka lomu sava pakalpojuma lietotāju sniegtajai informācijai: tas šo informāciju piesavinās (142).

153. Manuprāt, tādiem pakalpojumu sniedzējiem kā YouTube un Cyando parasti nav šādas “aktīvās lomas” attiecībā uz informāciju, ko tie glabā pēc savu platformu lietotāju pieprasījuma.

154. Proti, pirmkārt, jāatgādina, ka datņu ievietošana tiešsaistē šādās platformās notiek automātiski, pakalpojumu sniedzējiem neveicot vizualizāciju vai iepriekšēju atlasi. Kā būtībā apgalvo Somijas valdība un Komisija, šie pakalpojumu sniedzēji līdz ar to neiegūst kontroli pār šo informāciju tās ievietošanas tiešsaistē brīdī.

155. Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo Elsevier, tas, ka ar uzglabāto informāciju var iepazīties vai to var tieši lejuplādēt no šīm pašām platformām, nevar norādīt uz to pakalpojuma sniedzēju “aktīvo lomu”. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka pakalpojumu sniedzējs kontrolē piekļuvi informācijai, kuru tas glabā pēc sava pakalpojuma lietotāju pieprasījuma. Piemēram, lai piekļūtu sludinājumiem, kas tiešsaistē ievietoti ar AdWords palīdzību, ir jāizmanto Google meklētājprogramma (143). Līdzīgi – piekļuvei eBay tiešsaistē izvietotajiem pārdošanas piedāvājumiem ir nepieciešams apmeklēt tās tirdzniecības vietni (144). Tiesa pamatoti neuzskatīja šo apstākli par būtisku spriedumos Google France un L’Oréal/eBay. Proti, ir jāņem vērā vienīgi tas, vai pakalpojumu sniedzējs kontrolē uzglabātās informācijas saturu. Uz to nenorāda apstāklis, ka šī informācija ir pieejama no pakalpojumu sniedzēja platformas vai tīmekļvietnes, jo tās aplūkošana vai lejupielādēšana pēc lietotāja individuāla pieprasījuma tiek īstenota, izmantojot “tikai tehniskus un automātiskus” procesus.

156. Treškārt, neraugoties uz to, ko liek saprast Elsevier, es neesmu pārliecināts, ka tāds pakalpojumu sniedzējs kā YouTube vai Cyando no trešo personu viedokļa sniedz informāciju, kuru tas glabā pēc savu lietotāju pieprasījuma un kurai tas no savas platformas sniedz piekļuvi tādā veidā, kā tā šķiet esam viņa paša. Pirmkārt, tas tā nav, jo tāds pakalpojuma sniedzējs kā YouTube attiecībā uz katru tā platformā publicētu video norāda, kurš lietotājs to ir ievietojis tiešsaistē. Otrkārt, tīmekļa vidusmēra lietotājs, kas ir saprātīgi informēts, zina, ka datņu, kuras tiek glabātas, izmantojot tādu datņu mitināšanas un kopīgošanas pakalpojumu kā Uploaded, avots parasti nav tās pakalpojuma sniedzējs.

157. Ceturtkārt, uzskatu, ka nedz tas, ka tāds platformas pakalpojuma sniedzējs kā YouTube (145) strukturē veidu, kā lietotāju nodrošinātie video tiek uzrādīti platformā, tos integrējot standarta vizualizācijas saskarnē un tos indeksējot dažādās rubrikās, nedz fakts, ka šī platforma ietver meklēšanas funkciju un ka pakalpojumu sniedzējs veic meklēšanas rezultātu apstrādi, kas tiek apkopota sākumlapā, video iedalot dažādās kategorijās, nepierāda, ka pakalpojumu sniedzējam būtu “aktīva loma” šajos video.

158. No vienas puses, manuprāt, nav nozīmes tam, ka pakalpojumu sniedzējs strukturē veidu, kādā tā pakalpojuma lietotāju sniegtā informācija tiek uzrādīta tā platformā vai tīmekļvietnē, lai atvieglotu tās izmantošanu un tādējādi optimizētu piekļuvi šai informācijai. Pretējais arguments, ko tostarp izvirza F. Peterson un Francijas valdība, manuprāt, atspoguļo nepareizu sprieduma L’Oréal/eBay izpratni. Lai gan Tiesa šajā spriedumā ir nospriedusi, ka tādam pakalpojumu sniedzējam kā eBay ir “aktīva loma”, ja tas atsevišķiem pārdevējiem saistībā ar sniegtajiem pārdošanas piedāvājumiem sniedz palīdzību, kas izpaužas kā “[šo pārdošanas] piedāvājumu optimizācija” (146), Tiesa ar to norādīja uz faktu, ka eBay dažkārt sniedz individuālu palīdzību, lai optimizētu, iedarbinātu un strukturētu konkrētu piedāvājumu saturu (147). Sniedzot šādu palīdzību, eBay aktīvi iesaistās attiecīgo piedāvājumu saturā, kā ir norādīts šo secinājumu 152. punktā (148).

159. Savukārt Tiesa neatsaucās uz to, ka eBay strukturē tās tirdzniecības vietā tiešsaistē ievietoto pārdošanas piedāvājumu vispārējo noformējumu (149). Tas, ka pakalpojumu sniedzējs kontrolē informācijas, ko tas uzglabā pēc sava pakalpojuma lietotāju pieprasījuma, noformējuma nosacījumus, nepierāda, ka tas kontrolē šīs informācijas saturu. Uzskatu, ka šajā ziņā ir nozīmīga tikai individuāla palīdzība saistībā ar konkrētu informāciju. Kopumā, ja tāds pakalpojuma sniedzējs kā YouTube individuāli nenodrošina savas platformas lietotājiem iespēju optimizēt savus video (150), tam nav “aktīvas lomas” attiecībā uz izmitinātajiem video.

160. No otras puses, attiecībā uz izpētes un indeksēšanas funkcijām – papildus tam, ka šādas funkcijas ir nepieciešamas, lai ļautu platformas lietotājiem atrast informāciju, ar kuru tie vēlas iepazīties, jāatgādina, ka šīs funkcijas tiek veiktas automatizēti. Tās izriet no “tikai tehniskas un automātiskas apstrādes”, kā to ir paredzējusi Tiesa savā judikatūrā (151). Apstāklis, ka pakalpojuma sniedzējs ir izstrādājis rīkus un it īpaši algoritmu, kas ļauj veikt šādu apstrādi, un ka tas tādēļ kontrolē it īpaši meklēšanas rezultātu uzrādīšanas nosacījumus, nepierāda, ka tas pārvalda meklētās informācijas saturu (152).

161. Piektkārt, pretēji tam, ko apgalvo F. Peterson un Francijas valdība, tas, ka tāds pakalpojumu sniedzējs kā YouTube piedāvā savā platformā reģistrētajiem lietotājiem “ieteikto video” apkopojumu, arī nepierāda minētā pakalpojuma sniedzēja “aktīvo lomu”. Arī šajā gadījumā šis arguments atspoguļo nepareizu sprieduma L’Oréal/eBay izpratni. Šajā spriedumā nospriežot, ka tādam pakalpojumu sniedzējam kā eBay ir šāda “aktīvā loma”, ja tas atsevišķiem pārdevējiem saistībā ar sniegtajiem pārdošanas piedāvājumiem sniedz palīdzību, kas izpaužas kā “šo piedāvājumu popularizēšana” (153), Tiesa atsaucās uz apstākli, ka dažkārt eBay pati reklamē noteiktus piedāvājumus ārpus savas tirdzniecības vietas internetā, it īpaši izmantojot norādīšanas pakalpojumu AdWords (154). eBay iegūst šo piedāvājumu intelektuālo kontroli, jo tas tos izmanto, lai reklamētu savu tirdzniecības vietu, un tādējādi tos izmanto savām vajadzībām.

162. Savukārt tas, ka tāds pakalpojumu sniedzējs kā YouTube automatizēti iesaka savas platformas lietotājiem video, kas ir analogi tiem, kurus tie ir iepriekš aplūkojuši, man nešķiet noteicošs. Nav strīda par to, ka arī eBay savas tirdzniecības vietas lietotājiem tādā pašā veidā iesaka piedāvājumus, kas ir analogi tiem, kurus tie ir iepriekš aplūkojuši. Tomēr Tiesa šo apstākli nav ņēmusi vērā spriedumā L’Oréal/eBay (155). Arī šajā gadījumā a priori runa ir par uzglabātās informācijas “tīri tehnisku un automātisku apstrādi”. Vēlreiz – apstāklis, ka pakalpojumu sniedzējs ir izstrādājis rīkus un it īpaši algoritmu, kas ļauj veikt šo apstrādi, un ka tādēļ tas kontrolē ieteiktās informācijas uzrādīšanas nosacījumus, nepierāda, ka tas kontrolētu šīs informācijas saturu (156).

163. Sestkārt, pretēji tam, ko apgalvo F. Peterson un Elsevier, ekonomiskais modelis, kuru ir pieņēmuši tādi pakalpojuma sniedzēji kā YouTube un Cyando, nepierāda, ka pēdējiem minētajiem ir “aktīva loma” informācijā, ko tie glabā pēc savu platformu lietotāju pieprasījuma.

164. Šajā ziņā tas, ka pakalpojumu sniedzējs saņem atlīdzību par savu pakalpojumu, ir viens no nosacījumiem, kas raksturo “informācijas sabiedrības pakalpojumu”. Tātad, to paplašinot, runa ir par priekšnoteikumu, lai uz to attiektos Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkts. Turklāt, manuprāt, nav nozīmes tam, ka šo atlīdzību it īpaši veido ieņēmumi no reklāmas, kas ir atkarīgi nevis no nodrošinātā glabāšanas apjoma, bet gan no informācijas, kura tiek uzglabāta pēc lietotāju pieprasījuma (157). Šajā ziņā jāatgādina, ka Savienības likumdevējs šīs direktīvas piemērošanas jomā vēlējās iekļaut pakalpojumu sniedzējus, kuri tostarp tiek finansēti ar reklāmas palīdzību (158). Turklāt nekas minētās direktīvas 14. panta 1. punkta formulējumā nenorāda uz to, ka šāds pakalpojumu sniedzējs būtu jāizslēdz no šīs tiesību normas piemērošanas tādēļ, ka tas par to saņem atlīdzību.

165. Turklāt atgādinu, ka Tiesa spriedumos Google France un L’Oréal/eBay ir nospriedusi, ka tikai apstāklis, ka pakalpojums ir maksas pakalpojums un ka pakalpojuma sniedzējs par to nosaka atlīdzības kārtību, nepierāda tā “aktīvo lomu” (159). Google atlīdzība saistībā ar pakalpojumu AdWords ir atkarīga no uzglabātās informācijas pievilcības, it īpaši tāpēc, ka šī atlīdzība mainās atkarībā no klikšķu skaita uz reklāmas saitēm, kurās tiek izmantoti lietotāju reklāmdevēju izvēlētie atslēgvārdi (160). Līdzīgi – eBay atlīdzība ir atkarīga arī no uzglabātās informācijas, jo eBay saņem procentus no darījumiem, kas veikti, pamatojoties uz pārdošanas piedāvājumiem (161). Tādējādi Tiesa šajos spriedumos netieši, bet noteikti uzskatīja, ka šis apstāklis nav būtisks (162).

166. Septītkārt, nevar uzskatīt, ka pakalpojumu sniedzējam ir “aktīva loma” attiecībā uz tā uzglabājamo informāciju vienīgi tādēļ, ka tas proaktīvi veic noteiktas kontroles, piemēram, tās, ko YouTube veic, pateicoties programmatūrai Content ID, lai atklātu nelikumīgas informācijas esamību tā serveros. Kā uzsver Somijas valdība, no Direktīvas 2000/31 40. apsvēruma izriet, ka šīs direktīvas noteikumi par pakalpojumu sniedzēju starpnieku atbildību “nedrīkst radīt šķēršļus tādu uzraudzības tehnisko instrumentu [..] efektīvai izstrādei un īstenošanai, kas var tikt padarīti pieejami ar digitālajām tehnoloģijām. Turklāt, manuprāt, ir jāizvairās no tādas jēdziena “aktīvā loma” interpretācijas, kas varētu izraisīt paradoksālu rezultātu, saskaņā ar kuru pakalpojumu sniedzējs, kas pēc savas ierosmes veic noteiktus meklējumus tā uzglabātajā informācijā, lai tostarp cīnītos pret autortiesību pārkāpumiem tiesību īpašnieku interesēs, zaudētu iespēju atsaukties uz atbrīvojumu no atbildības atbilstoši minētās direktīvas 14. panta 1. punktam un tam tiek piemērota stingrāka attieksme nekā pret pakalpojuma sniedzēju, kurš to nedara (163).

167. Visbeidzot, atgādinu, ka, aplūkojot pēc analoģijas, spriedumos SABAM (164) un Glawischnig‑Piesczek (165) Tiesa norādīja, ka “netiek apstrīdēts”, ka sociālā tīkla platformu pakalpojuma sniedzēji var atsaukties uz Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktu attiecībā uz informāciju, ko tie glabā pēc to lietotāju pieprasījuma. Lai gan, kā tiesas sēdē norādīja Francijas valdība, izteiciens “netiek apstrīdēts” uzsver, ka Tiesa šajos spriedumos ir balstījusies uz pieņēmumu, kuru lietas dalībnieki vai iesniedzējtiesas nav apstrīdējušas, tomēr norādu, ka Tiesa prejudiciālajos nolēmumos nekavējas apšaubīt Savienības tiesību interpretācijas pieņēmumus, ja tie tai šķiet apšaubāmi (166). Tomēr šajā gadījumā tā to nav izdarījusi (167).

168. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbildēt uz otrajiem jautājumiem, ka tādas video kopīgošanas platformas pakalpojumu sniedzējs kā YouTube un tādas datņu izmitināšanas un kopīgošanas platformas pakalpojuma sniedzējs kā Cyando principā var atsaukties uz Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā paredzēto atbrīvojumu no jebkādas atbildības, kas var izrietēt no datnēm, kuras tie glabā pēc savu platformu lietotāju pieprasījuma (168).

C.      Par Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto atbrīvojuma nosacījumu, kas attiecas uz zināšanas par nelikumīgu informāciju vai tās apzināšanās neesamību (trešie jautājumi)

169. Kā izskaidroju, analizējot otros prejudiciālos jautājumus, tādi pakalpojumu sniedzēji kā YouTube vai Cyando principā var atsaukties uz Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktu. Saskaņā ar šo tiesību normu pakalpojumu sniedzējs nevar tikt atzīts par atbildīgu par informāciju, ko tas glabā pēc sava pakalpojuma lietotāju pieprasījuma, ja a) tam nav “nav faktisku zināšanu par nelikumīgu darbību vai informāciju” un attiecībā uz prasību par zaudējumu atlīdzību tas “nezina par faktiem vai apstākļiem, kas liecina par nelegālu darbību vai informāciju” (169), vai ja b) pēc tam, kad tas ir ieguvis šādu informāciju, tas “rīkojas ātri, lai izņemtu šādu informāciju vai liegt[u] tai pieeju”.

170. Ar saviem trešajiem jautājumiem iesniedzējtiesa jautā Tiesai par minētā 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā nosacījuma interpretāciju. Tā būtībā vēlas noskaidrot, vai šis nosacījums attiecas uz konkrētu nelikumīgu informāciju.

171. Atbildei uz šo jautājumu ir būtiskas sekas visās situācijās, kurās tiek izvirzīta pakalpojumu sniedzēja atbildība par tā uzglabātu nelikumīgu informāciju. Būtībā ar to tiek noskaidrots, vai, lai attiecīgs pakalpojumu sniedzējs zaudētu Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā paredzēto atbrīvojumu, prasītājam ir jāpierāda, ka šis pakalpojumu sniedzējs ir “zinājis” vai “apzinājies” konkrēti šo informāciju, vai arī pietiek pierādīt, ka minētajam pakalpojumu sniedzējam bija vispārējas un abstraktas “zināšanas” vai “apzināšanās” par to, ka tas glabā nelikumīgu informāciju un ka tā pakalpojumi tiek izmantoti nelikumīgām darbībām.

172. Manuprāt, Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētie gadījumi faktiski attiecas uz konkrētu nelikumīgu informāciju.

173. Kā uzsver iesniedzējtiesa un kā norāda Google, kā arī Vācijas un Francijas valdības, šī interpretācija izriet no paša Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējuma, kurā ir izmantots noteiktais artikuls (“nelikumīga darbība vai [..] informācija” [l’activité ou [..] l’information illicites”]) un (“nelikumīga darbība vai informācija” [l’activité ou l’information illicite”]) (mans izcēlums) (170). Ja Savienības likumdevējs būtu vēlējies atsaukties uz vispārējām zināšanām vai apzināšanos par to, ka pakalpojumu sniedzēja serveros atrodas nelikumīga informācija vai ka tā pakalpojumi tiek izmantoti nelikumīgām darbībām, tas būtu izvēlējies nenoteikto artikulu (“une activité ou une information illicites” vai “d’activités”“ou d’informations illicites”). Vēl norādīšu, ka minētās direktīvas 14. panta 1. punkta b) apakšpunktā arī ir izmantots noteiktais artikuls (“lai izņemtu šādu informāciju vai liegt[u] tai pieeju” [“retirer les informations ou l’accès à celles‑ci impossible”]) (mans izcēlums).

174. Šī interpretācija ir piemērojama arī, ņemot vērā vispārējo kontekstu, kurā iekļaujas Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkts, un šīs tiesību normas mērķi.

175. Šajā ziņā atgādinu, ka Savienības likumdevējs, ieviešot Direktīvas 2000/31 4. iedaļā paredzētos atbrīvojumus no atbildības, ir vēlējies ļaut starpniekiem pakalpojumu sniedzējiem sniegt savus pakalpojumus, neciešot nesamērīgu atbildības risku par informāciju, kuru tie apstrādā pēc to lietotāju pieprasījuma. It īpaši šīs direktīvas 14. panta 1. punkta mērķis ir novērst to, ka šie pakalpojuma sniedzēji vispārēji tiek saukti pie atbildības to glabātās informācijas prettiesiskuma dēļ, kuras apjoms bieži vien ir ievērojams un kuru tie šī fakta dēļ principā intelektuāli nekontrolē. Minētais likumdevējs šajā ziņā ir vēlējies radīt līdzsvaru starp dažādām iesaistītajām interesēm. Pirmkārt, minētajiem pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar minētās direktīvas 15. panta 1. punktu nevar tikt noteikts vispārējs pienākums uzraudzīt informāciju, ko tie pārraida vai uzglabā, vai vispārējs pienākums aktīvi meklēt faktus un apstākļus, kas norāda uz nelikumīgu darbību. Otrkārt, šiem pakalpojuma sniedzējiem, tiklīdz tie faktiski uzzina par nelikumīgu informāciju vai to apzinās, ir jārīkojas ātri, lai izņemtu šo informāciju vai liegtu piekļuvi tai, ievērojot vārda brīvības principu un procedūras, kas šim nolūkam noteiktas valsts līmenī (171).

176. Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta mērķis tātad var būt pamats tam, lai dalībvalstu līmenī attīstītu tā saucamās “paziņošanas un atsaukšanas” (notice and take down) procedūras (172), un tā a) un b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi tādējādi atspoguļo šo procedūru loģiku: ja pakalpojumu sniedzējs uzzina par konkrētu nelikumīgu informāciju (173), tam tā ātri jāizdzēš.

177. F. Peterson un Elsevier tomēr iebilst, ka tādas platformas kā YouTube un Uploaded rada lielu skaitu nelikumīgas izmantošanas gadījumu, par kuriem tiek regulāri paziņots to pakalpojuma sniedzējiem. Līdz ar to prasītāji pamatlietā no jauna apgalvo, ka šiem pakalpojumu sniedzējiem esot jāpilda rūpības pienākums, kas nozīmē aktīvi novērst un izmeklēt to platformās izdarītos pārkāpumus. Līdz ar to tie nevarot atsaukties uz to, ka tie nezina konkrētu nelikumīgu informāciju, kas tajās atrodas. Šajā ziņā esot jāprezumē, ka tie “zināja” vai “apzinājās”.

178. Manuprāt, tiesību īpašnieku šādi piedāvātā interpretācija vienkārši nav saderīga ar Savienības tiesībām to pašreizējā stadijā.

179. Vispirms, šāda argumentācija neatbilst Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajai frāzei par “faktiskām zināšanām”. Lai pierādītu šādas “faktiskas zināšanas”, ir jāņem vērā nevis tas, ko pakalpojumu sniedzējs būtu zinājis, ja tas būtu bijis rūpīgs, bet gan tas, ko tas patiešām zināja (174).

180. Sīkāki paskaidrojumi ir jāsniedz attiecībā uz Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā frāzē minēto “apzināšanās” gadījumu. Tiesa šajā ziņā ir sniegusi dažādus precizējumus spriedumā L’Oréal/eBay. Atgādinu, ka lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, bija centieni eBay atzīt par atbildīgu par noteiktiem pārdošanas piedāvājumiem, kas tika ievietoti tiešsaistē tās tirdzniecības vietā un kas varēja aizskart L’Oréal preču zīmes. Šajā kontekstā Tiesa precizēja – lai noteiktu, vai tirdzniecības vietas pakalpojumu sniedzējs “apzinās” šādus piedāvājumus šīs tiesību normas izpratnē, ir jāpārbauda, vai tam bija “zināms par faktiem vai apstākļiem, pamatojoties uz kuriem rūpīgs saimnieciskās darbības subjekts būtu varējis konstatēt attiecīgo prettiesiskumu un rīkoties atbilstoši [šīs direktīvas 14. panta 1. punkta b) apakšpunktam]”. Tā tas var būt “jebkur[ā] situācij[ā], kurā attiecīgais pakalpojuma sniedzējs vienā vai otrā veidā uzzina par šādiem faktiem vai apstākļiem” un it īpaši, ja tas “atklāj nelikumīgu darbību vai informāciju pēc pārbaudes, ko tas veicis pēc savas iniciatīvas”, vai arī, “kad tam par šādu darbību vai informāciju ir ticis paziņots” (175).

181. No šī sprieduma izriet, ka pakalpojumu sniedzējam faktiski ir noteikts zināms rūpības pienākums saskaņā ar Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktu. Šajā ziņā šāds pakalpojumu sniedzējs dažkārt var zaudēt tiesības uz šajā tiesību normā paredzēto atbrīvojumu no atbildības, pamatojoties uz to, ka tam bija jāzina, ka konkrēta informācija ir nelikumīga, un ka, neraugoties uz to, tas to nav izdzēsis.

182. Tomēr šis rūpības pienākums ir daudz mērķtiecīgāks, nekā to ierosina prasītāji pamatlietā. Manuprāt, no minētā sprieduma nevar secināt, ka pakalpojumu sniedzējam, lai tas rīkotos kā “rūpīgs saimnieciskās darbības subjekts”, ja tam ir abstraktas zināšanas par to, ka tā serveros var atrasties nelikumīga informācija, būtu vispārīgi aktīvi jāmeklē šāda nelikumīga informācija, un līdz ar to tiktu prezumēts, ka tas ir “apzinājis” visu šādu informāciju.

183. Šajā ziņā nav apstrīdams, ka, ņemot vērā pārdošanas piedāvājumu skaitu, kas ik dienu tiek publicēti tādā tirdzniecības vietā kā eBay, šādas platformas pakalpojumu sniedzējs zināja, ka noteikts skaits no tiem var aizskart intelektuālā īpašuma tiesības. Tomēr Tiesa spriedumā L’Oréal/eBay nav nospriedusi, ka šāds pakalpojumu sniedzējs ir uzskatāms par tādu, kurš ir “apzinājies” jebkuru no šiem tiesības aizskarošajiem piedāvājumiem. Tiesa, gluži pretēji, uzskatīja, ka ir jāpārbauda, vai šim pakalpojumu sniedzējam bija darīti zināmi fakti un apstākļi saistībā ar šajā lietā aplūkotajiem pārdošanas piedāvājumiem. Tiesa uzskata, ka tostarp ir jāpārbauda, vai minētais pakalpojumu sniedzējs ir saņēmis pietiekami precīzu un pamatotu paziņojumu par šiem piedāvājumiem (176).

184. No tā izriet, ka Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā frāzē minētais gadījums, kurā pakalpojuma sniedzējs zina “par faktiem vai apstākļiem, kas liecina par nelegālu darbību vai informāciju”, attiecas uz gadījumu, kad pakalpojuma sniedzējs (faktiski) ir zinājis par objektīviem apstākļiem, kas attiecas uz konkrētu tā serveros esošu informāciju, ar kuru tam vajadzētu pietikt, lai tas izrādītu nepieciešamo rūpību, apzinoties šīs informācijas prettiesiskumu un to dzēšot atbilstoši šīs direktīvas 14. panta minētā 1. punkta b) apakšpunktam.

185. Kopumā pakalpojumu sniedzējam ir pienākums rūpīgi izskatīt faktus un apstākļus, kas tam darīti zināmi, it īpaši saistībā ar paziņojumiem, kuri attiecas uz konkrētu nelikumīgu informāciju. To nevajadzētu sajaukt ar pienākumu aktīvi un vispārīgi meklēt šādus faktus un apstākļus. Šāda interpretācija apgrieztu Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta loģiku un nebūtu saderīga ar šīs direktīvas 15. pantu (177).

186. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka minētā 14. panta 1. punkta pamatā esošās “paziņošanas un atsaukšanas” loģikas mērķis, kā esmu norādījis, ir panākt līdzsvaru starp dažādām iesaistītajām interesēm, it īpaši, saglabājot lietotāju vārda brīvību.

187. Šajā ziņā paziņojumu loģikas mērķis nav vienīgi ļaut pakalpojumu sniedzējam atklāt tā serveros esošās nelikumīgās informācijas esamību un atrašanās vietu. Paziņojums ir vērsts arī uz to, lai tam sniegtu pietiekamu informāciju, kas tam ļautu pārliecināties par to, ka šī informācija ir nelikumīga. Proti, saskaņā ar šī 14. panta 1. punktu pakalpojumu sniedzējam ir jāizņem šāda informācija tikai tad, ja tās nelikumība ir “skaidra”, proti, acīmredzama (178). Uzskatu, ka šīs prasības mērķis ir izvairīties no tā, ka pakalpojumu sniedzējam būtu pašam jāizskata sarežģīti juridiski jautājumi un tādējādi tas kļūtu par likumības tiešsaistē šķīrējtiesnesi.

188. Tomēr, lai gan atsevišķas informācijas nelikumīgais raksturs ir redzams uzreiz (179), autortiesību jomā parasti tas tā nav. Lai novērtētu, vai ar datni tiek pārkāptas tiesības, ir nepieciešami vairāki konteksta elementi un tam var būt nepieciešama izsmeļoša juridiskā analīze. Piemēram, lai noteiktu, vai ar video, kas ievietots tiešsaistē tādā platformā kā YouTube, ir pārkāptas autortiesības, principā ir jānosaka, pirmkārt, vai šajā video ir ietverts darbs, otrkārt, vai trešā persona, kas ir iesniegusi sūdzību, ir šī darba tiesību īpašnieks, treškārt, vai ar darba izmantošanu tiek pārkāptas tā tiesības, kas nozīmē, ka saistībā ar šo pēdējo minēto punktu vispirms ir jāizvērtē, vai izmantošana ir veikta ar viņa atļauju, un pēc tam, vai potenciāli ir piemērojams izņēmums. Turklāt analīzi sarežģī tas, ka iespējamās tiesības un licences uz darbu, kā arī šie izņēmumi dažādās dalībvalstīs var atšķirties atkarībā no piemērojamām tiesībām (180).

189. Ja pakalpojumu sniedzējam bez tiesību īpašnieku palīdzības būtu aktīvi jāmeklē tā serveros esošā nelikumīga informācija, tas tam liktu pašam vispārīgi un bez vajadzīgajiem konteksta elementiem izvērtēt, kas veido pārkāpumu. Lai gan atsevišķas situācijas ir samērā skaidras (181), daudzas citas ir šaubīgas. Piemēram, reti var viegli noteikt, kam ir tiesības uz kādu darbu (182). Turklāt, ja kāda aizsargāta darba izvilkums ir iekļauts video, kuru publicē trešā persona, var būt piemērojami atsevišķi izņēmumi, tādi kā izmantošana citēšanai vai parodijai (183). Pastāv risks, ka visās šajās neskaidrajās situācijās pakalpojumu sniedzējs slieksies par labu sistemātiskai tā serveros esošās informācijas izņemšanai, lai izvairītos no jebkāda atbildības riska attiecībā pret tiesību īpašniekiem. Proti, šķiet, ka bieži tam būs vieglāk izņemt informāciju, nevis iespējamas prasības sakarā ar atbildību ietvaros pašam izvirzīt piemēram, šāda izņēmuma piemērošanu. Šāda “preventīva izņemšana” radītu acīmredzamas problēmas vārda brīvības jomā (184).

190. Šo iemeslu dēļ, kā apgalvo iesniedzējtiesa, informācijas pārkāpuma raksturs var tikt uzskatīts par “acīmredzamu” Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē vienīgi tad, ja attiecīgais pakalpojumu sniedzējs ir saņēmis paziņojumu, kurā ir sniegta informācija, kas tā situācijā esošam “rūpīgam uzņēmējam” ļauj konstatēt šo raksturu viegli un neveicot padziļinātu juridisku un materiāltiesisku pārbaudi. Konkrēti, šajā paziņojumā ir jānorāda aizsargātais darbs, jāapraksta apgalvotais pārkāpums un jāsniedz pietiekami skaidras norādes par tiesībām, kuras, kā apgalvo cietušais, tam ir attiecībā uz šo darbu. Piebildīšu, ka tad, ja izņēmuma piemērošana uzreiz nav izslēgta, paziņojumā ir jābūt ietvertiem saprātīgiem paskaidrojumiem par iemesliem, kuru dēļ tas ir jādara. Tikai šāda interpretācija, manuprāt, var novērst risku, ka pakalpojumu sniedzējs starpnieks nepārvēršas par tiešsaistes tiesiskuma šķīrējtiesnesi, kā arī novērst iepriekšējos punktos minēto “preventīvas izņemšanas” risku (185).

191. Pēc šī skaidrojuma ir jāsniedz divi nobeiguma precizējumi. Pirmkārt, manuprāt, pastāv gadījums, kurā pakalpojumu sniedzējs nevar slēpties aiz tā, ka tam faktiski nav bijušas “zināšanas” vai tas nav “apzinājies” konkrētu nelikumīgu informāciju, par ko tiek prasīta tā atbildība, un kurā pietiktu ar vispārējām un abstraktām zināšanām par to, ka tas glabā nelikumīgu informāciju un ka tā pakalpojumi tiek izmantoti nelikumīgām darbībām. Runa ir par gadījumu, kad šis pakalpojumu sniedzējs apzināti atvieglo tā pakalpojuma lietotāju nelikumīgu darbību veikšanu. Ja objektīvi apstākļi pierāda minētā pakalpojumu sniedzēja ļaunticību (186), tas, manuprāt, zaudē iespēju izmantot Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā paredzēto atbrīvojumu no atbildības (187).

192. Otrkārt, F. Peterson un Elsevier apgalvo, ka tad, ja pakalpojumu sniedzējs ir saņēmis pietiekami precīzu un pamatotu paziņojumu par nelikumīgu informāciju, Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir prasīts ne tikai, lai šis pakalpojumu sniedzējs atsauktu informāciju vai padarītu to nepieejamu, bet arī, lai tas veiktu nepieciešamos pasākumus šīs informācijas “bloķēšanai”, proti, novērstu to, ka tā no jauna tiek ievietota tiešsaistē. Citiem vārdiem sakot, gadījumā, ja pakalpojumu sniedzējs saņemtu šādu paziņojumu, tiktu uzskatīts, ka tas ir “apzinājies” ne tikai informāciju, kas pašlaik atrodas tā serveros, bet arī visu iespējamo šīs pašas informācijas ievietošanu tiešsaistē nākotnē, un nav nepieciešams sniegt jaunu paziņojumu par katru no tām.

193. Šajā ziņā tiesību īpašnieki regulāri apgalvo, ka informācija, par kuru ir paziņots un kuru pakalpojumu sniedzējs ir izņēmis, bieži vien tiek atkārtoti ievietota tiešsaistē neilgi pēc tam. Līdz ar to tiem ir pastāvīgi jānodrošina visu to interneta vietņu uzraudzība, kurās var tikt izmitināti to darbi, un jāpavairo paziņojumi. Šo personu piedāvātais risinājums, lai atrisinātu šo problēmu, ir interpretēt Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktu tādējādi, ka tajā ir paredzēta ne tikai “paziņošanas un atsaukšanas” (notice and take down) sistēma, bet arī “paziņošanas un bloķēšanas” (notice and stay down) sistēma.

194. Manuprāt, stay down pienākuma iekļaušana Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā būtiski grozītu šīs tiesību normas piemērojamību un loģiku. Informācijas izņemšana nozīmē, ka pakalpojumu sniedzējam ir (rūpīgi) jāreaģē uz paziņojumu. Lai bloķētu informāciju, savukārt ir jāizveido filtrēšanas tehnoloģija attiecībā uz tā uzglabāto informāciju. Šajā ziņā runa ir ne tikai par to, lai novērstu konkrētas informātikas datnes, bet arī jebkuras datnes ar līdzvērtīgu saturu atkārtotu ievietošanu tiešsaistē. Neatkarīgi no tā, ka noteiktiem pakalpojumu sniedzējiem, tādiem kā YouTube, šķiet, ir tehnoloģijas, kas ļauj veikt šādu stay down, un ka tie to īsteno brīvprātīgi, man šķiet sarežģīti, izmantojot “dinamisku” interpretāciju, iekļaut šādu pienākumu šajā tiesību normā un tādējādi to noteikt jebkuram pakalpojumu sniedzējam, tostarp tiem, kuriem nav nepieciešamo resursu šādas tehnoloģijas īstenošanai (188).

195. Savukārt es uzskatu, ka šāds stay down pienākums apstākļos, kurus es precizēšu, analizējot ceturtos jautājumus, var tikt noteikts atsevišķiem pakalpojumu sniedzējiem – tostarp atkarībā no to iespējām – ar tiesas rīkojumu atbilstoši Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktam.

196. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz trešajiem jautājumiem atbildēt, ka Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minētie gadījumi, proti, kad pakalpojumu sniedzējam ir “faktiskas zināšanas par nelikumīgu darbību vai informāciju” un kad šāds pakalpojumu sniedzējs zina “par faktiem vai apstākļiem, kas liecina par nelegālu darbību vai informāciju”, principā attiecas uz konkrētu nelikumīgu informāciju.

D.      Par nosacījumiem, lai lūgtu izdot rīkojumu attiecībā uz starpnieku saskaņā ar Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktu (ceturtie jautājumi)

197. Gadījumā, ja Tiesa nospriestu, ka tādi platformu pakalpojumu sniedzēji kā YouTube un Cyando var atsaukties uz Direktīvas 2000/31 14. pantu, tie būtu jāatbrīvo no jebkādas atbildības, kas varētu izrietēt no datnēm, kuras tie glabā pēc savu platformu lietotāju pieprasījuma, ja vien tie atbilst šī panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

198. Tomēr, kā precizēts tā 3. punktā, šis pants “neietekmē tiesas vai administratīvas iestādes tiesības saskaņā ar dalībvalstu juridisko sistēmu pieprasīt pakalpojuma sniedzējam izbeigt vai novērst likuma pārkāpumu”. Citiem vārdiem sakot, šis pants neliedz pakalpojumu sniedzējam būt tostarp tiesas rīkojuma adresātam, pat ja tas atbilst šiem nosacījumiem (189).

199. Šajā ziņā Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt to, ka “tiesību subjekti var pieprasīt rīkojumu attiecībā uz starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības” (190).

200. Ar ceturtajiem jautājumiem Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) lūdz Tiesu precizēt nosacījumus, kuri tiesību īpašniekiem ir jāizpilda, lai pieprasītu šādu rīkojumu saskaņā ar Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktu.

201. Konkrētāk, šī tiesa šaubās par savas judikatūras saderību ar Savienības tiesībām. Saskaņā ar šo judikatūru minētais 8. panta 3. punkts Vācijas tiesībās tiek īstenots, izmantojot “traucētāja atbildību” (Störerhaftung), kas ir ilgtermiņa netiešas atbildības veids. Šis koncepts paredz, ka tādu absolūto tiesību, kādas ir intelektuālā īpašuma tiesības, aizskāruma gadījumā pret personu, kura, nebūdama šī pārkāpuma izdarītāja vai līdzdalībniece, jebkādā veidā ar nodomu un ar atbilstošu cēloņsakarību veicina šo aizskārumu, var veikt vajāšanu kā pret “traucētāju” (Störer). Šajā ziņā var pietikt ar to, ka attiecīgā persona atbalsta vai izmanto trešās personas, kas ir šī paša aizskāruma izdarītāja, rīcību, rīkojoties pēc savas iniciatīvas, ja šai personai juridiski un faktiski ir bijusi iespēja novērst izdarīto aizskārumu (191).

202. Kā paskaidro iesniedzējtiesa, lai “traucētāja atbildību” nesamērīgi neattiecinātu uz personām, kuras nav ne pārkāpumu izdarītāji, ne līdzdalībnieki, šīs atbildības priekšnosacījums ir rīcības pienākumu pārkāpums. Šo pienākumu apjoms ir atkarīgs no tā, vai no “traucētāja”, ņemot vērā apstākļus, ir saprātīgi gaidāms, ka tas kontrolēs vai uzraudzīs trešās personas, lai novērstu šādus pārkāpumus, un, attiecīgā gadījumā, cik lielā mērā. Tas katrā atsevišķā gadījumā ir jānosaka, ņemot vērā “traucētāja” funkcijas un uzdevumus, kā arī šo pārkāpumu izdarītāju personisko atbildību.

203. Šajā kontekstā starpnieku pakalpojumu sniedzēju, kas glabā tā pakalpojuma lietotāju sniegto informāciju, var saukt pie atbildības kā “traucētāju” un uz šī pamata tam izdot rīkojumu pārtraukt darbību, ja, pirmkārt, tas ir saņēmis pietiekami precīzu un pamatotu paziņojumu par konkrētu nelikumīgu informāciju un, otrkārt, ir noticis “recidīvs” tādēļ, ka šis pakalpojumu sniedzējs nav rīkojies ātri, lai izņemtu attiecīgo informāciju vai padarītu par neiespējamu piekļuvi šai informācijai, vai nav veicis nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu šīs informācijas jaunu ievietošanu tiešsaistē (192). Līdz ar to tiesību īpašnieki nevar lūgt izdot rīkojumu attiecībā uz starpnieku, tiklīdz to pakalpojumu lietotājs ir pārkāpis to tiesības.

204. Būtībā ir jānosaka, vai Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punkts nepieļauj, ka tiesību īpašnieku iespēja lūgt rīkojumu pret starpnieku būtu atkarīga no šāda recidīva prasības.

205. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tas tā nav. Tāpat uzskata Google, Cyando, kā arī Vācijas un Somijas valdības. Savukārt es tāpat kā F. Peterson, Elsevier, Francijas valdība un Komisija uzskatu, ka šāda prasība faktiski neatbilst Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktam.

206. Vispirms atgādinu, ka minētajā 8. panta 3. punktā tiesību īpašniekiem ir atzītas tiesības lūgt izdot rīkojumu attiecībā uz “starpniekiem”, “kuru pakalpojumus trešā persona izmanto”, lai “pārkāptu autortiesības vai blakustiesības”. Saskaņā ar Tiesas judikatūru “starpnieks” šīs tiesību normas izpratnē ir ikviens pakalpojumu sniedzējs, kas sniedz pakalpojumu, kuru var izmantot citas personas, lai pārkāptu šādas intelektuālā īpašuma tiesības (193). Tas neapšaubāmi attiecas uz YouTube un Cyando. To pakalpojumus “trešā persona izmanto”, lai “pārkāptu autortiesības vai blakustiesības” ikreiz, kad kāds no to lietotājiem to platformās nelikumīgi tiešsaistē publicē aizsargātu darbu.

207. Turpinot, lai gan Direktīvas 2001/29 59. apsvērumā ir norādīts, ka nosacījumi un kārtība, kas attiecas uz šādu rīkojumu, principā ir dalībvalstu tiesību jautājums, no tā vienkārši izriet, ka dalībvalstīm šajā ziņā ir rīcības brīvība. Šie nosacījumi un procedūras katrā ziņā ir jāpielāgo tā, lai tiktu sasniegts šīs direktīvas 8. panta 3. punkta mērķis (194). Tādējādi šī rīcības brīvība neļauj šīm valstīm grozīt tiesību, kas šajā tiesību normā ir atzītas tiesību īpašniekiem, apjomu un līdz ar to būtību.

208. Šajā kontekstā jānorāda, ka iespēja tiesību īpašniekiem panākt rīkojumu pret starpnieku pakalpojumu sniedzēju atbilstoši “traucētāja atbildības” nosacījumiem ir atkarīga no pēdējā minētā rīcības. Kā esmu norādījis, uz šī koncepta pamata izdots rīkojums ir rīkojums izbeigt darbību. Tas nozīmē, ka šis pakalpojumu sniedzējs ir pārkāpis noteiktus rīcības pienākumus (195) un ļauj panākt to piespiedu izpildi tiesā.

209. Tomēr Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktam ir atšķirīga loģika. Pretēji šī panta 2. punktā paredzētajiem rīkojumiem, kas vērsti pret pārkāpējiem, šī panta 3. punktā paredzēto rīkojumu pret starpniekiem mērķis nav (tikai) panākt, lai tiktu izbeigta atsevišķa to rīcība, pret ko tiek iebilsts. Šī tiesību norma attiecas arī uz “nevainīgiem” starpniekiem tādā ziņā, ka tie parasti pilda visus tiem likumā paredzētos pienākumus. Tā ļauj tiesību īpašniekiem pieprasīt, lai tie vairāk iesaistītos cīņā pret autortiesību aizskārumiem, ko pieļāvuši to pakalpojumu lietotāji, pamatojoties uz to, ka tie parasti vislabāk var izbeigt šos aizskārumus. Šajā nolūkā minētā tiesību norma ļauj noteikt šiem pašiem starpniekiem jaunus pienākumus, izdodot tiesas rīkojumus. Kopuma runa ir par piespiedu sadarbības veidu (196).

210. Šīs atšķirības loģikā pašas par sevi varētu nebūt problemātiskas. Kā esmu norādījis, nozīme ir vienīgi dalībvalstu panāktajam rezultātam, nevis noteikumiem, ar kuriem tās īsteno Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktu. Kopumā vienīgais, kam šajā ziņā ir nozīme, ir tiesību īpašnieku iespēja panākt rīkojumu, ar kuru starpniekiem tiek pieprasīts īstenot noteiktu to interešu aizsargājošu rīcību. Nav nozīmes tam, vai teorētiski šis rīkojums tiek raksturots kā tāds, ar kuru tiek sodīti iepriekš pastāvējuši rīcības pienākumi, vai kā tāds, ar kuru tiek noteikti jauni pienākumi.

211. Tomēr, ja šāda rīkojuma izdošana būtu atkarīga no tā, vai starpnieks ir pārkāpis iepriekš pastāvējušu rīcības pienākumu, tā rezultātā tiktu kavētas un tādējādi ierobežotas tiesības, kas tiesību īpašniekiem ir piešķirtas Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktā (197). Praksē, kā to apgalvo F. Peterson, pēdējie minētie var lūgt izdot rīkojumu pret starpnieku vienīgi tad, ja ir veikta un tam pienācīgi paziņota pirmā nelikumīgā informācija (paziņošana, kas rada rīcības pienākumu) un ja turklāt pārkāpums tiek atkārtots (raksturojot to, ka starpnieks nav izpildījis šos pienākumus).

212. Uzskatu, ka tiesību īpašniekam ir jābūt iespējai pieprasīt šādu rīkojumu, ja ir pierādīts, ka trešās personas pārkāpj tā tiesības, izmantojot starpnieka pakalpojumu, nepastāvot pienākumam sagaidīt, ka ir noticis recidīvs, un bez nepieciešamības pierādīt starpnieka nelikumīgu rīcību (198). Precizēšu, ka Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punkts, manuprāt, pieļauj “traucētāja atbildības” noteikumus kā tādus. Tas drīzāk iestājas pret to, ka tiesību īpašniekiem Vācijas tiesībās nav cita tiesību pamata, kas tiem šajos apstākļos ļautu lūgt izdot rīkojumu pret starpnieku.

213. Šo interpretāciju, manuprāt, neatspēko iesniedzējtiesas izvirzītais un Google, Cyando un Somijas valdības atkārtotais arguments, saskaņā ar kuru, ļaujot tiesību īpašniekiem lūgt izdot rīkojumu pret starpnieku saskaņā ar Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktu, pat pirms tiek izdarīts recidīvs, šim pēdējam tiktu noteikts vispārējs uzraudzības un aktīvas meklēšanas pienākums pretēji Direktīvas 2000/31 15. panta 1. punktam. Tie uzskata, ka šādas iespējas pieļaušana nozīmētu teikt, ka starpniekam pirms pietiekami precīza un pamatota paziņojuma saņemšanas vajadzēja izņemt attiecīgo informāciju un bloķēt tās atkārtotu ievietošanu tiešsaistē, kas nozīmētu, ka tas uzrauga savus serverus un vispārēji aktīvi meklē nelikumīgu informāciju, kas varētu tajos atrasties.

214. Tomēr šādas sekas neizriet no manis piedāvātās interpretācijas. Tas, ka tiesību īpašnieki konkrētajā gadījumā var lūgt rīkojumu attiecībā uz starpnieku, nenozīmē, ka šim pēdējam noteikti bija jārīkojas noteiktā veidā pirms šī rīkojuma izdošanas. Atkārtoju, ka Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktā paredzēto rīkojumu mērķis principā nav sodīt starpniekus par iepriekš pastāvējušo rūpības pienākumu neizpildi, bet gan noteikt tiem jaunus pienākumus, kas būtu spēkā attiecībā uz nākotni.

215. Visbeidzot, es labi apzinos, ka “traucētāja atbildības” nosacījuma, saskaņā ar kuru starpniekam jābūt pārkāpušam rīcības pienākumu, mērķis, kā to norādīja iesniedzējtiesa, ir ierobežot to personu loku, kurām var būt jāizdod rīkojums. Tomēr manis ierosinātā interpretācija nenozīmē, ka tiesību īpašnieki varētu lūgt jebkādu rīkojumu pret jebkuru starpnieku pakalpojumu sniedzēju. Valsts tiesām, manuprāt, ir jāpiemēro samērīguma princips, lai noteiktu to saistību apjomu, kas attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam var tikt saprātīgi noteiktas, ņemot vērā tostarp tā situāciju saistībā ar attiecīgajiem autortiesību aizskārumiem. Dažos gadījumos pakalpojumu sniedzējs varētu būt pārāk attālināts no šī aizskāruma, lai būtu samērīgi pieprasīt tā sadarbību. Lai kā arī nebūtu, šis jautājums šajā gadījumā nerodas. Proti, tādi pakalpojumu sniedzēji kā YouTube un Cyando ir tuvi to platformu lietotāju pieļautajiem aizskārumiem, jo tie attiecīgās datnes glabā savā serveros.

216. Pamatlietas dalībnieki Tiesā arī izvirzīja jautājumu par rīkojumu, kas var tikt izdoti attiecībā uz starpniekiem, apjomu – tiesību īpašniekiem uzskatot, ka Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūra šajā ziņā nesniedzas pietiekami tālu, platformu pakalpojumu sniedzējiem turpretim uzskatot, ka šī judikatūra pārsniedz to, kas ir atļauts Savienības tiesībās. Tā kā šī tiesa nav uzdevusi Tiesai šo jautājumu, bet tas ir cieši saistīts ar šajās lietās vispārīgi izvirzītām problēmām, es par to sniegšu dažus īsus apsvērumus.

217. Tiesa jau ir paskaidrojusi, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktu izdots rīkojums var likt starpniekam veikt pasākumus, kas ne tikai palīdz izbeigt tā pakalpojuma lietotāju izdarītos autortiesību pārkāpumus, bet arī novērst turpmākus šāda veida aizskārumus (199). Pasākumiem, ko tam var noteikt ar šādu rīkojumu, ir jābūt efektīviem, samērīgiem un preventīviem, tiem jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp dažādām iesaistītām tiesībām un interesēm, un tie nedrīkst radīt šķēršļus likumīgai pakalpojumu izmantošanai (200).

218. Turklāt attiecībā uz šiem pasākumiem ir jāievēro Direktīvas 2000/31 15. panta 1. punktā noteiktās robežas (201). Šajās lietās it īpaši ir jānoskaidro, vai ar rīkojumu pakalpojumu sniedzējam var tikt noteikts pienākums atklāt un bloķēt aizsargāto darbu nelikumīgu ievietošanu tiešsaistē tā platformā un cik lielā mērā. Kā esmu norādījis (202), tam parasti būs nepieciešams, lai pakalpojumu sniedzējs izmantotu tā uzglabātās informācijas filtrēšanas tehnoloģiju. Tātad ir jānoskaidro, vai šāds rīkojums noteikti ir jāuzskata par tādu, kas ietver vispārējus uzraudzības un aktīvas meklēšanas pienākumus, kuri ir aizliegti ar šo tiesību normu.

219. Šajā ziņā jānorāda, ka, pirmkārt, spriedumā SABAM (203) Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2000/31 15. panta 1. punkts nepieļauj, ka sociālā tīkla platformas pakalpojumu sniedzējam būtu pienākums ieviest tādu informācijas, kura tiek uzglabāta pēc tā pakalpojuma lietotāju pieprasījuma, filtrēšanas sistēmu, kas bez izšķirības preventīvi ir piemērojama visiem šiem lietotājiem pilnībā uz to rēķina un bez ierobežojuma laikā un ar ko varētu noteikt datnes, kurās ir darbi, uz ko pieteikuma iesniedzējam ir intelektuālā īpašuma tiesības, lai bloķētu minēto darbu publiskošanu. Tiesa ir arī norādījusi, ka šāds pasākums nozīmētu, ka šim pakalpojumu sniedzējam ir jāuzrauga visa vai lielākā daļa tā glabātās informācijas, tas attiecoties uz visiem pārkāpumiem nākotnē un ietverot pienākumu aizsargāt ne tikai pastāvošus darbus, bet arī darbus, kuri vēl nav radīti minētās sistēmas ieviešanas laikā.

220. Otrkārt, Tiesa spriedumā Glawischnig‑Piesczek (204), kas šoreiz attiecās uz personu goda un cieņas aizskāruma jomu, nosprieda, ka pakalpojumu sniedzējam starpniekam var tikt izdots rīkojums konstatēt un bloķēt precīzu informāciju, kuras saturu ir analizējusi un novērtējusi tiesa, kas, veicot vērtējumu, to ir atzinusi par nelikumīgu. Tiesa tādējādi var pieprasīt, lai pakalpojumu sniedzējs bloķētu piekļuvi tai identiskai informācijai neatkarīgi no tā, kurš lietotājs ir lūdzis tās uzglabāšanu. Rīkojums var pat attiekties uz līdzvērtīgu informāciju ar nosacījumu, ka tā ietver specifiskus elementus, kas ir pienācīgi identificēti rīkojumā, un ja pakalpojumu sniedzējam nav pienākuma veikt neatkarīgu tā godu aizskarošā rakstura vērtējumu, bet, gluži pretēji, tas var izmantot automatizētus meklēšanas paņēmienus un līdzekļus. Tiesa uzskatīja, ka šāds rīkojums rada tikai konkrētu aktīvas uzraudzības un meklēšanas pienākumu, kas atbilst Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktam (205).

221. No šiem spriedumiem izriet, ka Tiesa ir uzskatījusi, ka Direktīvas 2000/31 15. panta 1. punktam nav pretrunā visi konstatēšanas un bloķēšanas pienākumi. Lai gan ar šo tiesību normu ir aizliegts ar rīkojumu piespiest pakalpojumu sniedzēju veikt vispārēju tā uzglabājamās informācijas filtrēšanu, meklējot jebkādu pārkāpumu (206), tā neliegtu a priori, ka šim pakalpojumu sniedzējam ir jāveic filtrēšana attiecībā uz precīzu datni, ar ko tiek lietots aizsargāts darbs, kuru tiesa ir atzinusi par nelikumīgu. Atbilstoši manai Tiesas judikatūras izpratnei ar minēto tiesību normu šajā kontekstā netiktu liegts tas, ka pakalpojumu sniedzējam ir pienākums meklēt un bloķēt ne tikai šīs datnes identiskās kopijas, bet arī citas ekvivalentas datnes, tas ir, kā es to izprotu, ar kurām tādā pašā veidā tiek lietots attiecīgais darbs. Šajā ziņā šī pati tiesību norma, manuprāt, pieļauj, ka pakalpojumu sniedzējam tiek noteikts stay down pienākums.

222. Tomēr atgādinu, ka rīkojuma ietvaros pret pakalpojumu sniedzēju starpnieku vērstiem pasākumiem ir jābūt samērīgiem. Šajā ziņā ir jāņem vērā šī pakalpojumu sniedzēja resursi. Konkrētāk, ja bloķēt datni, kas ir identiska datnei, kura ir atzīta par tiesības pārkāpjošu, šķiet relatīvi viegli (207), ievērojami sarežģītāk ir atklāt citas datnes, ar kurām tāpat tiek izmantots attiecīgais darbs (208). Lai gan YouTube apgalvo, ka var to izdarīt (209), visiem pakalpojumu sniedzējiem nav nepieciešamās tehnoloģijas vai resursu, lai to iegādātos (210). Atgādinu arī to, ka ar rīkojumu uzliktiem pasākumiem ir jānodrošina līdzsvars starp dažādām iesaistītām tiesībām un interesēm un tie nedrīkst radīt šķēršļus pakalpojuma likumīgai izmantošanai. It īpaši, bloķēšanas pienākuma mērķis vai sekas, manuprāt, nevar liegt platformas lietotājiem tajā ievietot tiešsaistē likumīgu saturu un it īpaši veikt attiecīga darba likumīgu izmantošanu (211). Valsts tiesām būs jānosaka, ko saprātīgi var gaidīt no attiecīgā pakalpojumu sniedzēja.

223. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbildēt uz ceturtajiem jautājumiem tādējādi, ka ar Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktu netiek pieļauts, ka tiesību īpašnieki pret pakalpojumu sniedzēju, kura pakalpojumu, kas ietver lietotāja sniegtās informācijas glabāšanu, trešās personas izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības, var pieprasīt tiesas rīkojumu tikai tad, ja pēc informēšanas par nepārprotamu tiesību pārkāpumu šāds tiesību pārkāpums ir izdarīts atkārtoti.

E.      Pakārtoti – par jēdzienu “pārkāpējs” Direktīvas 2004/48 13. panta izpratnē (piektie un sestie jautājumi)

224. Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) ir uzdevusi savus piektos un sestos jautājumus vienīgi gadījumā, ja Tiesa atbildētu noliedzoši gan uz pirmajiem, gan uz otrajiem jautājumiem. Tādējādi iesniedzējtiesa norāda uz gadījumu, kad, pirmkārt, tādu pakalpojumu sniedzēju kā YouTube un Cyando darbībai nav piemērojams jēdziens “izziņošana sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē un, otrkārt, šie pakalpojumu sniedzēji nevarētu izmantot Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā paredzēto atbrīvojumu saistībā ar atbildību, kas var izrietēt no informācijas, kuru tie glabā pēc savu platformu lietotāju pieprasījuma (212).

225. Ar piektajiem jautājumiem šī tiesa jautā, vai šādā gadījumā minētie pakalpojumu sniedzēji būtu jāuzskata par “pārkāpējiem” tostarp Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punkta izpratnē, pamatojoties uz to, ka tiem ir bijusi “aktīva loma” attiecībā uz datnēm, kas ietver aizsargātus darbus, kurus to platformu lietotāji ir nelikumīgi ievietojuši tiešsaistē.

226. Apstiprinošas atbildes gadījumā minētā tiesa ar saviem sestajiem jautājumiem vēlas noskaidrot, vai BGB 830. pantā paredzētie noteikumi par līdzdalību ir saderīgi ar minēto 13. panta 1. punktu. Šī pirmā minētā tiesību norma, kurā ir paredzēta sekundāras atbildības forma, ļauj personai, kas ir cietusi no pārkāpuma, pretēji “traucētāja atbildībai”, saņemt zaudējumu atlīdzību no personas, kura ir līdzdalībniece. Par tādu tiek uzskatīta persona, kas apzināti ir mudinājusi trešo personu tīši izdarīt noziedzīgu nodarījumu vai tai šajā nolūkā sniegusi palīdzību. Tomēr līdzdalībnieka atbildībai būtu vajadzīga ne tikai objektīva dalība konkrētā pārkāpumā, bet arī vismaz daļējs nodoms attiecībā uz šo pārkāpumu, un tam vajadzētu ietvert prettiesiskuma apzināšanos. Praksē starpnieks pakalpojumu sniedzējs kā līdzdalībnieks tādējādi varētu tikt atzīts par atbildīgu tikai par konkrētiem autortiesību pārkāpumiem, kurus ir izdarījuši tā pakalpojuma lietotāji, par kuriem tas ir zinājis un kurus apzināti atvieglojis. Iesniedzējtiesa jautā, vai saskaņā ar šī paša 13. panta 1. punktu, lai starpniekam pakalpojuma sniedzējam piespriestu atlīdzināt zaudējumus tiesību īpašniekiem, būtu pietiekami, ka tas ir vispārīgi un abstrakti zinājis vai apzinājies, ka tā pakalpojums tiek izmantots, lai aizskartu autortiesības.

227. Manuprāt, Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punkts vienkārši nav paredzēts, lai reglamentētu starpnieku pakalpojumu sniedzēju atbildības nosacījumus par to pakalpojumu lietotāju izdarītajiem autortiesību pārkāpumiem.

228. Šajā ziņā es atgādinu, ka šajā tiesību normā ir paredzēts, ka “kompetentās tiesu iestādes, saņemot cietušās puses iesniegumu, piespriež pārkāpējam, kas apzināti ir iesaistījies kontrafakta [pārkāpjošā] darbībā vai kam ir bijis pamats apzināties, ka minētā darbība ir kontrafakta [pārkāpjoša] darbība, izmaksāt tiesību īpašniekam kompensāciju, kas atbilst pārkāpuma dēļ radītā kaitējuma apmēram”. Minētās tiesību normas izpratnē “pārkāpējs” tādējādi ir persona, kas veic “pārkāpjošu darbību”, vai, citiem vārdiem sakot, persona, kas aizskar intelektuālā īpašuma tiesības.

229. Tomēr Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punkta vienīgais mērķis ir paredzēt procesuālus noteikumus attiecībā uz zaudējumu atlīdzības piešķiršanu un noteikšanu, ja šāds pārkāpums ir noticis. Šīs tiesību normas mērķis nav iepriekš noteikt, kādas intelektuālā īpašuma tiesības ir aizsargātas, ar kādām darbībām tiek pārkāptas šīs tiesības, kas ir atbildīgs par tām un kas ir “tiesību īpašnieks”, kuram ir jāmaksā zaudējumu atlīdzība. Uz visiem šiem jautājumiem attiecas intelektuālā īpašuma tiesību materiālās tiesību normas (213). Atgādinu, ka vispārīgi ar Direktīvu 2004/48 tiek saskaņoti tikai daži intelektuālā īpašuma procesuālie aspekti, izslēdzot šādus materiāla rakstura jautājumus (214).

230. Autortiesību jomā atbilstošās materiālo tiesību normas it īpaši ir ietvertas Direktīvā 2001/29. Persona veic “pārkāpjošu darbību” un šajā ziņā kļūst par “pārkāpēju”, ja tā veic darbību, kas ietilpst ekskluzīvajās tiesībās, kuras šajā direktīvā ir atzītas autoram, kas šajā kontekstā principā ir “tiesību īpašnieks”, bez pēdējā minētā iepriekšējas atļaujas un ja netiek piemērots izņēmums vai ierobežojums.

231. Atgādinu, ka piektie un sestie jautājumi ir balstīti uz pieņēmumu, ka tādi pakalpojumu sniedzēji kā YouTube un Cyando neveic “izziņošanas sabiedrībai” darbības Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē. Šādā gadījumā šos pakalpojumu sniedzējus nevar uzskatīt par “pārkāpējiem”, kas veic “pārkāpjošu darbību” Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punkta izpratnē.

232. To ņemot vērā, ar Direktīvu 2004/48 tiek veikta tikai minimāla saskaņošana (215). Kā norāda Komisija, līdz ar to dalībvalstis savās valsts tiesībās var tādu tiesību īpašnieku interesēs, kuri ir cietuši no “pārkāpjošām darbībām”, noteikt tiesības saņemt zaudējumu atlīdzību no personām, kas nav “pārkāpēji” šīs direktīvas 13. panta izpratnē, tostarp no starpniekiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri atvieglo šādas darbības. Katrā ziņā šādas sekundārās atbildības nosacījumi, kā esmu vairākkārt norādījis šajos secinājumos, ietilpst valsts tiesībās.

F.      Par to, ka augsta autortiesību aizsardzības līmeņa mērķis neattaisno atšķirīgu Direktīvas 2000/31 un Direktīvas 2001/29 interpretāciju

233. Atšķirībā no F. Peterson un Elsevier es neuzskatu, ka Direktīvas 2001/29 mērķis nodrošināt augstu autortiesību aizsardzības līmeni prasa tādu šīs direktīvas un Direktīvas 2000/31 interpretāciju, kas atšķirtos no tās, kuru es ierosinu šajos secinājumos.

234. Vispirms jāuzsver, ka šīs interpretācijas sekas nav tādas, ka tiesību īpašnieki paliktu neaizsargāti attiecībā uz viņu darbu nelikumīgu ievietošanu tiešsaistē tādās platformās kā YouTube un Uploaded.

235. It īpaši tiesību īpašniekiem vispirms ir iespēja vērsties tiesā pret lietotājiem, kuri ir veikuši šādu nelikumīgu ievietošanu tiešsaistē. Šajā nolūkā Direktīvā 2004/48 šiem tiesību īpašniekiem tostarp ir atzīta iespēja no tādiem pakalpojumu sniedzējiem kā YouTube un Cyando iegūt noteiktu lietderīgu informāciju, tai skaitā šo lietotāju vārdus un adreses (216). Pēc tam minētie īpašnieki var paziņot šiem pakalpojumu sniedzējiem par to, ka to platformās ir viņu darbus saturošas datnes, kuras ir ievietotas tiešsaistē nelikumīgi. Saskaņā ar Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktu minētajiem pakalpojumu sniedzējiem uz šādu paziņojumu ir nekavējoties jāreaģē, izņemot attiecīgās datnes vai liedzot tām pieeju. Pretējā gadījumā šie paši pakalpojumu sniedzēji zaudē šajā tiesību normā paredzēto atbrīvojumu no atbildības un vajadzības gadījumā tie var tikt saukti pie atbildības saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām. Turklāt gadījumā, ja pakalpojumu sniedzējs apzināti atvieglotu savas platformas lietotāju nelikumīgu darbību veikšanu, šīs tiesību normas piemērošana, manuprāt, no paša sākuma būtu izslēgta. Visbeidzot, tiesību īpašnieki katrā ziņā, pamatojoties uz Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktu, var panākt rīkojumus attiecībā uz platformu pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem tiem var tikt noteikti papildu pienākumi, lai izbeigtu autortiesību pārkāpumus, ko pieļāvuši to pakalpojumu lietotāji, un novērstu šādus pārkāpumus.

236. Tātad tiesību īpašnieki, lai īstenotu savas tiesības un cīnītos pret datņu, kas satur to darbus, nelikumīgu ievietošanu tiešsaistē, izmantojot tādas platformas kā YouTube un Uploaded, nesastopas ar grūtībām, ar kādām tie saskaras saistībā ar datņu koplietošanu vienādranga tīklā, ko atvieglo tāda platforma kā “The Pirate Bay”. Šajā pēdējā minētajā gadījumā, ņemot vērā šādam tīklam raksturīgo decentralizēto organizāciju (217), iepriekšējā punktā minētie pasākumi zaudē savu efektivitāti. Savukārt šajā gadījumā datnes tiek centralizēti glabātas YouTube un Cyando serveros un tiem tātad ir iespējam tās dzēst, kā to ir paredzējis Savienības likumdevējs Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā (218). Tādējādi tāda jēdziena “izziņošana sabiedrībai” interpretācija, kādu Tiesa ir izmantojusi spriedumā Stichting Brein II (“The Pirate Bay”), vēl jo mazāk būtu pamatota šajās lietās.

237. Tiesību īpašnieki iebilst, ka ekskluzīvās tiesības, kas tiem ir attiecībā uz savu darbu izmantošanu, neesot ievērotas, jo attiecīgie pasākumi būtībā esot reaktīvi, nevis proaktīvi – jo tie nekavē jebkāda nelikumīga satura ievietošanu tiešsaistē ex ante, bet galvenokārt ļauj izņemt un noteiktos gadījumos – bloķēt šādu saturu a posteriori, un tie prasot to sadarbību. Viņuprāt, viņu tiesību augsts aizsardzības līmenis tiktu nodrošināts vienīgi tad, ja platformu pakalpojumu sniedzēji paredzētu sistēmu, kurai nav nepieciešama šāda sadarbība un kura ļautu pārbaudīt visa satura likumību pirms tā ievietošanas tiešsaistē.

238. Šajā ziņā atgādinu, ka vispārēji Tiesa savā judikatūrā nav sekojusi vienkāršotai loģikai, saskaņā ar kuru Direktīvas 2001/29 2.–4. pantā paredzētās ekskluzīvās tiesības noteikti ir jāinterpretē plaši (un neierobežoti), kā arī tā neinterpretē šauri izņēmumus un ierobežojumus, kas paredzēti šīs direktīvas 5. pantā. Manuprāt, Tiesa, precizējot gan šo tiesību robežas (219), gan minēto izņēmumu un ierobežojumu piemērojamību (220), vēlas panākt saprātīgu interpretāciju, nodrošinot šo dažādo tiesību normu mērķi un saglabājot “taisnīgo līdzsvaru”, ko Savienības likumdevējs ir vēlējies ieviest minētajā direktīvā starp dažādām pamattiesībām un pretējām interesēm. Tādējādi šīs direktīvas 3. panta 1. punkts ne obligāti ir jāinterpretē veidā, kas nodrošina tiesību īpašniekiem maksimālu aizsardzību (221).

239. Tāpat, lai gan autortiesības ir aizsargātas kā pamattiesības, tostarp Hartas 17. panta 2. punktā, šīs tiesības nav absolūtas un tās parasti ir jālīdzsvaro ar citām pamattiesībām un interesēm.

240. Šajā gadījumā ir jāveic šāda līdzsvarošana. Pirmkārt, platformu pakalpojumu sniedzēji var atsaukties uz Hartas 16. pantā garantēto darījumdarbības brīvību, kas tos aizsargā no pienākumiem, kuri var būtiski ietekmēt to darbību.

241. Otrkārt, nevar neņemt vērā šo platformu lietotāju pamattiesības. Tas pats attiecas uz Hartas 11. pantā (222) garantēto vārda un informācijas brīvību, kas, atgādināšu, ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un sniegt informāciju vai idejas. Gan no Tiesas judikatūras, gan no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka internetam šajā ziņā ir īpaša nozīme (223). Konkrētāk, šī pēdējā minētā tiesa norādīja, ka YouTube ir būtisks šīs brīvības īstenošanas līdzeklis (224). Tas pats attiecas uz mākslas brīvību, kas garantēta Hartas 13. pantā un ir cieši saistīta ar vārda brīvību, ņemot vērā daudzās personas, kuras izmanto tādas platformas kā YouTube, lai tiešsaistē kopīgotu to jaunrades.

242. Prasība platformu pakalpojumu sniedzējiem vispārīgi un abstrakti kontrolēt visas datnes, kuras to lietotāji vēlas publicēt, pirms to ievietošanas tiešsaistē, lai meklētu jebkādus autortiesību pārkāpumus, radītu būtisku risku, ka tiks ierobežotas šīs dažādās pamattiesības. Ņemot vērā potenciāli būtisko uzglabājamā satura apjomu, pirmkārt, nebūtu iespējams manuāli veikt šādu iepriekšēju kontroli un, otrkārt, risks atbildības jomā šim pakalpojumu sniedzējam būtu nesamērīgs. Praksē mazākie pakalpojumu sniedzēji šīs atbildības dēļ riskētu ar savu pastāvēšanu un pakalpojumu sniedzējiem, kuru rīcībā ir pietiekami līdzekļi, būtu jāveic vispārēja un abstrakta savu lietotāju satura filtrēšana bez tiesas kontroles, kas varētu radīt secīgu šī satura “preventīvas izņemšanas” risku.

243. Šajā ziņā atgādinu, ka spriedumā SABAM (225) Tiesa nosprieda, ka tas, ka platformas pakalpojumu sniedzējam tiek noteikts vispārējs pienākums filtrēt tā uzglabāto informāciju, būtu ne tikai nesaderīgs ar Direktīvas 2000/31 15. panta 1. punktu, bet arī nenodrošinātu “taisnīgu līdzsvaru” starp intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, kas piemīt tiesību īpašniekiem, un darījumdarbības brīvības, kas saskaņā ar Hartas 16. pantu piemīt pakalpojumu sniedzējiem, aizsardzību. Šāds rīkojums būtiski apdraudētu šo brīvību, jo tas uzliktu šim pakalpojumu sniedzējam pienākumu izveidot sarežģītu, dārgu un pastāvīgu informātikas sistēmu par saviem līdzekļiem (226). Turklāt šāds vispārējas filtrēšanas pienākums apdraudētu šīs platformas lietotāju vārda brīvību Hartas 11. panta izpratnē, jo ar filtrēšanas rīku tiktu radīts risks nepietiekami nošķirt nelikumīgo saturu no likumīgā satura, līdz ar to tā īstenošanas rezultātā varētu tikt bloķēta pēdējā minētā satura kategorija (227). Piebildīšu, ka šāds rezultāts pretēji Hartas 13. pantam radītu risku, ka tiks radīti šķēršļi radīšanai tiešsaistē. Šajā ziņā apdraudējums ir tas, ka atsevišķas intelektuālas jaunrades maksimālā aizsardzība nodarītu kaitējumu citiem darba radīšanas veidiem, kas tāpat ir sociāli vēlami (228).

244. Kopumā man šķiet, ka veicamā līdzsvarošana ir ievērojami sarežģītāka, nekā to apgalvo tiesību īpašnieki (229).

245. Šajā kontekstā Direktīvas 2000/31 un 2001/29 atspoguļo līdzsvaru starp šīm dažādajām tiesībām un interesēm, ko Savienības likumdevējs ir vēlējies ieviest, tās pieņemot. Ar Direktīvu 2000/31 Savienības likumdevējs vēlējās veicināt starpnieku pakalpojumu sniedzēju attīstību, lai plašāk stimulētu elektroniskās tirdzniecības un “informācijas sabiedrības pakalpojumu” izaugsmi iekšējā tirgū. Tātad runa bija par to, lai šiem pakalpojumu sniedzējiem netiktu uzlikta tāda atbildība, kas varētu apdraudēt to darbības rentabilitāti. Tiesību īpašnieku intereses bija jāaizsargā un jālīdzsvaro ar minēto pakalpojumu lietotāju vārda brīvību galvenokārt “paziņošanas un atsaukšanas” procedūras ietvaros (230). Savienības likumdevējs ir uzturējis šo līdzsvaru Direktīvā 2001/29, uzskatot, ka tiesību īpašnieku intereses ir pietiekami aizsargātas ar iespēju panākt rīkojumus pret šiem pakalpojumu sniedzējiem starpniekiem (231).

246. Kopš šo direktīvu pieņemšanas apstākļi neapšaubāmi ir mainījušies. Starpnieku pakalpojumu sniedzējiem vairs nav tāds pats profils, un šis līdzsvars, iespējams, vairs nav pamatots. Katrā ziņā, lai gan Tiesa, īstenojot interpretācijas brīvību, kas tai ir piešķirta Savienības tiesību aktos, zināmā mērā var ņemt vērā šādas apstākļu izmaiņas, tās galvenokārt ir Savienības likumdevēja kompetencē, tās ir jānovērtē un vajadzības gadījumā jāveic grozījumi tiesību aktos un, to darot, ar jaunu līdzsvaru ir jāaizstāj sākotnēji īstenotais līdzsvars.

247. Atgādinu, ka Savienības likumdevējs nesen ir pārvērtējis tiesību un interešu autortiesību jomā līdzsvaru attiecībā uz nākotni. Direktīva 2019/790 stājās spēkā šo prejudiciālo tiesvedību laikā (232). Šīs direktīvas 17. panta 1. punktā šobrīd ir noteikts, ka dalībvalstis paredz, ka “tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs (233), dodot sabiedrībai piekļuvi ar autortiesībām aizsargātiem darbiem vai blakustiesību objektiem, ko augšupielādējuši to lietotāji, šīs direktīvas izpratnē veic publiskošanu vai dara tos pieejamus sabiedrībai”. Līdz ar to, kā ir precizēts šī panta 2. punktā, šādam “pakalpojumu sniedzējam” pašam ir jāsaņem tiesību īpašnieka atļauja, piemēram, noslēdzot licences līgumu, attiecībā uz tā lietotāju tiešsaistē publicētiem darbiem. Turklāt minētā panta 3. punktā ir precizēts, ka tad, ja šāds “pakalpojumu sniedzējs” veic izziņošanas darbību vai publiskošanu saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajiem nosacījumiem, netiek piemērots Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā paredzētais atbrīvojums no atbildības.

248. Direktīvas 2019/790 17. panta 4. punktā ir arī noteikts, ka, nesaņemot šādu atļauju, “tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji” ir atbildīgi par nelikumīgajām izziņošanas sabiedrībai darbībām, kas veiktas ar to platformu starpniecību. Tomēr šajā tiesību normā ir paredzēts, ka šie “pakalpojumu sniedzēji” nav atbildīgi, ja tie pierāda, ka a) tie ir darījuši “visu iespējamo”, lai saņemtu atļauju, b) ir darījuši “visu iespējamo, ievērojot ar profesionālo rūpību saistītus augstus nozares standartus”, lai nodrošinātu to, ka nav pieejami darbi un citi konkrēti aizsargāti objekti, par kuriem tiesību īpašnieki ir snieguši pakalpojumu sniedzējiem būtisko un vajadzīgo informāciju, un jebkurā gadījumā c) “saņemot tiesību subjekta pietiekami pamatotu paziņojumu, tie ir ātri rīkojušies, lai savās tīmekļvietnēs atspējotu piekļuvi darbiem vai blakustiesību objektiem, par kuriem ir paziņots, vai izņemtu šos darbus vai blakustiesību objektus no savām tīmekļvietnēm, un ir darījuši visu iespējamo, lai saskaņā ar b) apakšpunktu nepieļautu to turpmāku augšupielādi” (234). Šī paša panta 5. un 6. punktā ir paredzēts, ka minētajiem “pakalpojumu sniedzējiem” tādējādi noteikto pamatpienākumu intensitāte atšķiras atkarībā no dažādiem parametriem, tostarp “pakalpojuma veida, auditorijas un lieluma”, turklāt “mazajiem” pakalpojumu sniedzējiem ir atviegloti pienākumi (235).

249. Ir jāizskata pēdējais aspekts. F. Peterson un Francijas valdība tiesas sēdē arī norādīja, ka Savienības likumdevējs, pieņemot šīs direktīvas 17. pantu, vienkārši ir vēlējies, kā norādīts Direktīvas 2019/790 (236) 64. apsvērumā, “izskaidrot” veidu, kādā jēdziens “izziņošana sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē vienmēr būtu bijis jāsaprot un jāpiemēro tādu platformu kā YouTube pakalpojumu sniedzējiem. No viņu argumenta es secinu, ka arī minētajā 17. pantā ir vienīgi “izskaidrots”, ka Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkts šādiem pakalpojumu sniedzējiem nekad nav bijis piemērojams. Tādējādi Direktīvas 2019/790 17. pants esot sava veida “interpretējošais likums”, kurā vienīgi ir precizēta nozīme, kāda Direktīvām 2000/31 un 2001/29 vienmēr bijusi. Tātad risinājumi, kas izriet no šī jaunā 17. panta, pat pirms Direktīvas 2019/790 transponēšanas termiņa beigām, kas noteikts 2021. gada 7. jūnijā (237), būtu jāpiemēro ar atpakaļejošu spēku, tostarp pamatlietās.

250. Šim argumentam es nevaru piekrist. Manuprāt, secinājums par šādu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, vienkārši pamatojoties uz neskaidra termina izmantošanu apsvērumā, kuram nav juridiski saistoša spēka, būtu acīmredzami pretrunā tiesiskās noteiktības principam (238).

251. Turklāt jānorāda, ka, neņemot vērā šo 64. apsvērumu, neviena Direktīvas 2019/790 tiesību norma neliecina par to, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies ar atpakaļejošu spēku interpretēt Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu un Direktīvas 2000/31 14. pantu, lai gan tas turklāt ir parūpējies par to, lai precizētu Direktīvas 2019/790 piemērojamību laikā attiecībā uz aizsargātajiem darbiem un objektiem (239) un paredzētu pārejas noteikumu cita no tās pantiem piemērošanai (240). Pie tam Direktīvas 2019/790 17. panta 1. un 3. punktā ir precizēts, ka tajā ietvertais jēdziens “izziņošana sabiedrībai” attiecas vienīgi uz “šīs direktīvas mērķiem” un “saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem”. Tajā minētā “pakalpojumu sniedzēju” tiešā atbildība par to platformu lietotāju veiktajām izziņošanas darbībām, kas ir paredzēta minētajā 17. pantā, nav vienkārši sekas veidam, kādā Direktīvas 2001/29 3. pants vienmēr būtu bijis jāsaprot, bet “izriet” no šī 17. panta (241). Līdz ar to, pat pieņemot, ka Savienības likumdevējs tādējādi gandrīz 20 gadus pēc direktīvas pieņemšanas varētu sniegt tās autentisku interpretāciju, es uzskatu, ka šis jautājums šajā gadījumā nerodas.

252. Kā tiesas sēdē apgalvoja Komisija, Savienības likumdevējs nav “izskaidrojis” tiesības, kā tās vienmēr būtu bijis jāsaprot. Tas izveidoja jaunu atbildības sistēmu dažiem tiešsaistes starpniekiem autortiesību jomā. Ideja bija “pielāgot un papildināt” pašreizējo Savienības tiesisko regulējumu šajā jomā (242). Kā uzsver šī iestāde, Direktīvas 2019/790 17. pants atspoguļo Savienības likumdevēja politisko izvēli par labu radošajai nozarei (243).

253. Šis 17. pants atbilst arī virknei publisku konsultāciju (244), Komisijas paziņojumu (245) un jaunu nozaru noteikumu (246), kas, lai “pielāgotu” un “modernizētu” Savienības tiesības saistībā ar iepriekš minētajiem jaunajiem apstākļiem, tiecas prasīt daudz proaktīvāku starpnieku iesaistīšanos, lai novērstu nelikumīga satura izplatīšanu tiešsaistē (247).

254. Turklāt ir jāpatur prātā sekas, kas izriet no F. Peterson un Francijas valdības ieteiktās piemērošanas ar atpakaļejošu spēku. Direktīvas 2019/790 17. panta 1. un 3. punktā ietvertā “skaidrojuma” dēļ platformu pakalpojumu sniedzēji parasti būtu atbildīgi par visām to lietotāju veiktajām izziņošanas darbībām un tie nevarētu gūt labumu no Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā paredzētā atbrīvojuma. Savukārt šī 17. panta 4. un nākamie punkti, kuros, kā esmu norādījis, šiem pakalpojumu sniedzējiem ir paredzēts atbrīvojuma režīms, savukārt nebūtu piemērojami ar atpakaļejošu spēku. Tomēr, paredzot šos pēdējos minētos punktus, Savienības likumdevējs, manuprāt, ir vēlējies nodrošināt līdzsvaru starp dažādām iesaistītajām tiesībām un interesēm (248).

255. Tādējādi, veicot Direktīvas 2019/790 17. panta 1. punkta piemērošanu ar atpakaļejošu spēku tādās lietās kā pamatlietas, ne tikai netiktu ievērots taisnīgais līdzsvars, ko Savienības likumdevējs ir vēlējies, pieņemot Direktīvu 2000/31 un Direktīvu 2001/29, bet arī netiktu ievērots līdzsvars, kādu šis likumdevējs vēlējies, pieņemot Direktīvu 2019/790. Uzskatu, ka patiesībā šis risinājums neatspoguļotu nekādu līdzsvaru.

VI.    Secinājumi

256. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzdotajiem jautājumiem lietās C‑682/18 un C‑683/18 atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka video kopīgošanas platformas pakalpojumu sniedzējs un datņu mitināšanas un kopīgošanas platformas pakalpojumu sniedzējs neveic “izziņošanu sabiedrībai” šīs tiesību normas izpratnē, ja to platformu lietotājs tajās tiešsaistē ievieto aizsargātu darbu.

2)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (“Direktīva par elektronisko tirdzniecību”) 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka video kopīgošanas platformas pakalpojumu sniedzējs un datņu mitināšanas un kopīgošanas platformas pakalpojumu sniedzējs principā var atsaukties uz šajā tiesību normā paredzēto atbrīvojumu no jebkādas atbildības, kas var izrietēt no datnēm, kuras tie uzglabā pēc savu platformu lietotāju pieprasījuma.

3)      Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā norādītie gadījumi, proti, gadījums, kad pakalpojumu sniedzējam ir “faktiskas zināšanas par nelikumīgu darbību vai informāciju”, un gadījums, kad šāds pakalpojumu sniedzējs zina “par faktiem vai apstākļiem, kas liecina par nelegālu darbību vai informāciju”, principā attiecas uz konkrētu nelikumīgu informāciju.

4)      Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka tiesību īpašnieks var pieprasīt izdot rīkojumu attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju, kura pakalpojumu, kas ietver lietotāja sniegtas informācijas uzglabāšanu, trešās personas izmanto, lai izdarītu autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu, vienīgi tad, ja pēc tam, kad ir ziņots par nepārprotamu pārkāpumu, pārkāpums ir izdarīts atkārtoti.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija direktīva (OV 2000, L 178, 1. lpp.).

3      Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija direktīva (OV 2001, L 167, 1. lpp.).

4      Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa direktīva (OV 2004, L 157, 45. lpp., un labojums – OV 2004, L 195, 16. lpp.).

5      Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 17. aprīļa direktīva (OV 2019, L 130, 92. lpp.).

6      Runa ir par skaitli, uz kuru apelācijas tiesa norāda pamatlietā. Savukārt Google norāda uz skaitli, ko veido 400 stundu video minūtē.

7      Precīzāk, F. Peterson atsaucas uz savām kā albuma A Winter Symphony producenta tiesībām, kā arī savām paša tiesībām un tiesībām, kas izriet no mākslinieces tiesībām saistībā ar šī albuma mūzikas darbu izpildi, kuri veikti ar viņa kā producenta un kora dziedātāja māksliniecisko līdzdalību. Turklāt attiecībā uz “Symphony Tour” koncertu ierakstiem viņš apgalvo, ka esot dažādu minētā albuma mūzikas darbu tekstu komponists un autors. Turklāt viņam kā izdevējam esot autora atvasinātās tiesības uz vairākiem šiem mūzikas darbiem.

8      Lai gan F. Peterson vērsās arī pret YouTube Inc. un Google Germany, iesniedzējtiesa norāda, ka šīs sabiedrības vairs nav pamatlietas dalībnieces.

9      Patieso mēru pamatlietas dalībnieki apstrīd, un valstu tiesas to nav noteikušas.

10      Detalizētāk skat. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO), “Participative Web: User‑Created Content”, Working Party on the Information Economy, DSTI/ICCP/IE(2006)7/Final, 2007. gada 12. aprīlis.

11      Kā norāda Vācijas valdība, YouTube vāc ievērojamu skaitu personas datu par interneta lietotājiem, kuri apmeklē tās platformu, par to lietošanas veidiem, preferencēm attiecībā uz saturu utt., lai tostarp novirzītu šajā platformā izplatīto reklāmu atkarībā no lietotāja. Tomēr jautājumi, kas rodas par šādu vispārēju datu vākšanu un to apstrādi, pārsniedz šo secinājumu priekšmetu.

12      Detalizētāk skat. Fontaine, G., Grece, C., Jimenez Pumares, M., “Online video sharing: Offerings, audiences, economic aspects”, European Audivisual Observatory, Strasbūra, 2018.

13      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 13. maijs, Google Spain un Google (C‑131/12, EU:C:2014:317, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

14      Detalizētāk skat. Starptautiskā Fonogrāfijas industrijas federācija, “Rewarding creativity: Fixing the value gap”, Global music report 2017, un Bensamoun, A., “Le value gap ou le partage de la valeur dans la proposition de directive sur le droit d’auteur dans le marché unique numérique”, Entertainment, Bruylant, Nr. 2018-4, 278.–287. lpp.

15      Skat. Direktīvas 2001/29 4., 9. un 10. apsvērumu.

16      Izmantošu jēdzienu “izziņošana sabiedrībai”, lai vispārēji aprakstītu izziņošanas sabiedrībai darbības šaurā nozīmē un publiskošanas darbības. Vajadzības gadījumā atsaukšos precīzāk uz vienu vai otru no šīm kategorijām. Turklāt Direktīvas 2001/29 3. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā kā autortiesību blakustiesības ir atzītas arī tiesības publiskot – bet ne izziņošanas sabiedrībai tiesības šaurā nozīmē – attiecīgi autoriem un izpildītājiem attiecībā uz viņu izpildījumu fiksācijām un skaņu ierakstu producentiem attiecībā uz viņu skaņu ierakstiem. Šai tiesību normai ir nozīme arī lietā C‑682/18, ciktāl F. Peterson uz dažiem skaņu ierakstiem, kuri ir ievietoto tiešsaistē bez viņa atļaujas, pieder blakustiesības kā autoram vai izpildītājam un/vai producentam (skat. šo secinājumu 7. zemsvītras piezīmi). To ņemot vērā, tā kā pamatlietas, kā es to paskaidrošu turpmāk, attiecas uz “publiskošanas” darbībām un šim jēdzienam ir tāda pati nozīme šī 3. panta 1. punktā un 2. punktā, es ērtības labad atsaukšanos vienīgi uz autortiesībām, kas minētas pirmajā punktā, tomēr mana analīze ir attiecināma uz blakustiesībām, kas ietvertas otrajā punktā.

17      Vai, vispārīgāk, autortiesību uz attiecīgo darbu īpašnieka atļauju, kas ne vienmēr ir autors. Šajos secinājumos es izmantoju jēdzienus “autors” un “tiesību īpašnieks” savstarpēji aizstājamā veidā.

18      Tostarp skat. spriedumu, 2019. gada 14. novembris, Spedidam (C‑484/18, EU:C:2019:970, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

19      Skat. Direktīvas 2000/31 50. apsvērumu un Direktīvas 2001/29 16. apsvērumu.

20      Tostarp ir runa par to, lai pēc iespējas izvairītos no tādas situācijas, kurā pakalpojumu sniedzējs būtu atbildīgs saskaņā ar Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu, vienlaicīgi saņemot atbrīvojumu no šīs atbildības saskaņā ar Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktu. Sīkāk skat. šo secinājumu 137.–139. punktu.

21      Šajos secinājumos es neizskatīšu jautājumu par kopijām, ko rada darba ievietošana tādā platformā kā YouTube vai Uploaded, un iepazīšanās ar to vai tā lejupielāde no sabiedrības puses. Proti, šis jautājums attiecas uz reproducēšanas tiesībām, kas ir paredzētas Direktīvas 2001/29 2. pantā, kā arī izņēmumiem no šīm tiesībām un to ierobežojumiem, kas ir paredzēti šīs direktīvas 5. pantā, par kuriem Tiesai nav uzdots jautājums. Turklāt, izņemot Cyando, kas atsaucas uz minētās direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai, šī problemātika Tiesā nav tikusi apspriesta.

22      Tostarp skat. spriedumu, 2018. gada 7. augusts, Renckhoff (C‑161/17, EU:C:2018:634, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

23      Tostarp skat. spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Stim un SAMI (C‑753/18, EU:C:2020:268, 29. punkts un tajā minētā judikatūra). It īpaši Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Līguma par autortiesībām, kas parakstīts 1996. gada 20. decembrī Ženēvā un Eiropas Savienības vārdā apstiprināts ar Padomes Lēmumu 2000/278/EK (2000. gada 16. marts) (OV 2000, L 89, 6. lpp.) (turpmāk tekstā – “LA”), 8. pantu, kuru īsteno ar pirmo minēto tiesību normu (skat. Direktīvas 2001/29 15. apsvērumu).

24      Tostarp skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers (C‑263/18, EU:C:2019:1111, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

25      Tostarp skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers (C‑263/18, EU:C:2019:1111, 49. un 62. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

26      Precīzāk, runa ir par to, lai adresāti jebkādā atbilstošā veidā (auditīvi skaņu ieraksta gadījumā, utt.) varētu uztvert visus vai daļu no elementiem, kas veido darbu un kas ir tā autora intelektuālās jaunrades izpausme. Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Infopaq International (C‑5/08, EU:C:2009:465, 47. punkts).

27      “Tradicionālie” izziņošanas veidi, kas veido darba tiešu izpildīšanu vai izpildījuma izziņošanu, piemēram, izpildītājmāksla, kura tiek sniegta publikas priekšā, kas atrodas fiziskā kontaktā ar darba izpildītāju, neietilpst Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā. Tostarp skat. spriedumu, 2011. gada 24. novembris, Circul Globus Bucureşti (C‑283/10, EU:C:2011:772, 35.–41. punkts).

28      Skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers (C‑263/18, EU:C:2019:1111, 41.–44. un 63. punkts).

29      Tostarp skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers (C‑263/18, EU:C:2019:1111, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

30      Tam, ka iepazīšanās ar darbu no tādas platformas kā YouTube notiek, izmantojot straumēšanu, un ka tādējādi attiecīgās sabiedrības loceklis no tā negūst pastāvīgu kopiju, nav nozīmes saistībā ar Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu (tostarp skat. Walter, M. M., un von Lewinski, S., European Copyright Law – A Commentary, Oxford University Press, Oksforda, 2010, 983. lpp.). Turklāt tas, ka darbs ir lejupielādējams no Uploaded un ka sabiedrības locekļi tādējādi, gluži pretēji, var iegūt šādu kopiju, nenoved pie šīs tiesību normas iedarbības aizstāšanas ar izplatīšanas tiesībām, kas paredzētas šīs direktīvas 4. panta 1. punktā (skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers (C‑263/18, EU:C:2019:1111, 40.–45. un 51. punkts)).

31      Savukārt “publiskošana” nav tad, ja lietotājs tiešsaistē ievieto darbu YouTube, kuru viņš atstāj “privātā” iestatījumā un attiecīgā gadījumā to kopīgo tikai savai ģimenei vai saviem draugiem. Tas pats notiek gadījumā, ja Uploaded lietotājs tajā ievieto darbu un nekopīgo savu download link, vai arī to kopīgo vienīgi šīm personām. Šādā gadījumā runa ir nevis par “sabiedrību”, bet gan par privātu grupu (skat. šo secinājumu 58. punktu).

32      Tostarp skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers (C‑263/18, EU:C:2019:1111, 44., 67. un 68. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

33      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 7. augusts, Renckhoff (C‑161/17, EU:C:2018:634, 45. punkts). Ir skaidrs, ka gan vienā, gan otrā gadījumā “sabiedrība” nav klāt vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana. Turklāt nav nozīmes tam, vai šī “sabiedrība” faktiski lejupielādē vai iepazīstas ar darbu. Proti, noteicošā darbība ir tā, ar ko darbs tiek publiskots un tātad – piedāvāts sabiedrībai pieejamā tīmekļvietnē (tostarp skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers (C‑263/18, EU:C:2019:1111, 63. un 64. punkts)).

34      Skat. šo secinājumu 46. un 47. punktu.

35      Spriedums, 2016. gada 8. septembris (C‑160/15, turpmāk tekstā – “spriedums GS Media”, EU:C:2016:644).

36      Spriedums, 2017. gada 26. aprīlis (C‑527/15, turpmāk tekstā – “spriedums Stichting Brein I (“Filmspeler”)”, EU:C:2017:300).

37      Spriedums, 2017. gada 14. jūnijs (C‑610/15, turpmāk tekstā – “spriedums Stichting Brein II (“The Pirate Bay”)”, EU:C:2017:456).

38      Šajā apsvērumā ir pārņemts Kopīgais paziņojums par LA 8. pantu, ko diplomātiskā konference pieņēma 1996. gada 20. decembrī.

39      Runa var būt par vienu vai vairākām personām. Ērtības labad es izmantošu vienskaitli.

40      Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktā šī loģika ir ievērota, jo tajā ir atsauce uz tiesību īpašnieku iespēju saņemt rīkojumu pret “starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības”. Skat. arī šīs direktīvas 59. apsvērumu.

41      Spriedums, 2006. gada 7. decembris (C‑306/05, EU:C:2006:764).

42      Precīzāk, Tiesa norādīja, ka viesnīca iejaucās, “apzinoties savas rīcības sekas” (skat. spriedumu, 2006. gada 7. decembris, SGAE, C‑306/05, EU:C:2006:764, 42. punkts). Uzskatu, ka šis izteiciens ir brīvprātīgas iejaukšanās sinonīms (skat. šo secinājumu 100. punktu).

43      Tiesa uzskata, ka autori, atļaujot savu darbu pārraidīšanu, ņem vērā vienīgi televizoru īpašniekus, kuri raidījumus uztver individuāli vai savā privātajā telpā vai ģimenes lokā. Skat. spriedumu, 2006. gada 7. decembris, SGAE (C‑306/05, EU:C:2006:764, 41. punkts).

44      Skat. spriedumu, 2006. gada 7. decembris, SGAE (C‑306/05, EU:C:2006:764, 36.–44. punkts). Tiesa ir izmantojusi šo pašu argumentāciju līdzīgos kontekstos. Tostarp skat. spriedumus, 2011. gada 4. oktobris, Football Association Premier League u.c. (C‑403/08 un C‑429/08, EU:C:2011:631, 183.–207. punkts); 2014. gada 27. februāris, OSA (C‑351/12, EU:C:2014:110, 22.–36. punkts), kā arī 2016. gada 31. maijs, Reha Training (C‑117/15, EU:C:2016:379, 35.–65. punkts).

45      Tostarp skat. spriedumu, 2016. gada 31. maijs, Reha Training (C‑117/15, EU:C:2016:379, 46. punkts). Dažos spriedumos šī argumentācija ir izteikta divos kritērijos: “svarīgā nozīme”, kāda piemīt personai, kura veic izziņošanas darbību, un “iejaukšanās apzinātais raksturs” (tostarp skat. spriedumu Stichting Brein II (“The Pirate Bay”), 26. punkts). Kā vēlāk paskaidrošu, patiesībā šie kritēriji ir nesaraujami saistīti (skat. šo secinājumu 88. zemsvītras piezīmi).

46      Skat. LA priekšlikumam pievienotās piezīmes Nr. 10.10, kurās paskaidrots, ka “publiskošanas” jomā noteicošā darbība ir sākotnējā publiskošanas darbība, nevis uzglabāšanas vietas vai elektronisko komunikācijas pakalpojumu nodrošināšana. Skat. arī Koo, J., The Right of Communication to the Public in EU Copyright Law, Hart publishing, Oksforda 2019, 161.–162. lpp.

47      Piemēram, apraides jomā “izziņošanu sabiedrībai” veic raidorganizācija, kura lemj, kādus darbus pārraidīt, un kura aktīvi uzsāk to “izziņošanu”, tos iekļaujot tehniskajā procesā, kas ļauj to pārraidi “sabiedrībai” (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumus lietā Stim un SAMI (C‑753/18, EU:C:2020:4, 23. punkts) un 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu Padomes Direktīvā 93/83/EEK (1993. gada 27. septembris) par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai (OV 1993, L 248, 15. lpp.)). Turpretī izplatītāji, kuri seko šīs struktūras instrukcijām, veic “tikai materiālo iespēju nodrošināšanu”.

48      Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumus lietā Stim un SAMI (C‑753/18, EU:C:2020:4, 32.–37. punkts).

49      Skat. Vācijas Bundesgerichstof (Federālā augstākā tiesa) judikatūru mediju tiesību jomā, saskaņā ar kuru pakalpojumu sniedzējs pieņem trešās personas apgalvojumu, ja tas ar to identificējas un to integrē pats savā domas ķēdē tādējādi, ka tas šķiet esam viņa paša (tostarp skat. Bundesgerichstof (Federālā augstākā tiesa), 2013. gada 17. decembris, VI ZR 211/12, 19. punkts). Šī pieeja tika noteikta intelektuālā īpašuma jomā (skat. Bundesgerichstof (Federālā augstākā tiesa), 2008. gada 30. aprīlis, I ZR 73/05).

50      Pēc analoģijas skat. Apvienotās Karalistes Copyright, Designs and Patents Act 1988 (1988. gada Autortiesību, dizainparaugu un patentu likums) 6. panta 3. punktu, kurā attiecībā uz apraidi ir norādīts, ka persona vai personas, kas veic “izziņošanas sabiedrībai” darbību, ir “a) [..] persona, kura pārraida programmu, ja tai ir jebkāda atbildība par tās saturu, un b) [..] ikviena persona, kura nodrošina programmu un kura ar personu, kas to pārraida, noslēdz tās pārraidei nepieciešamo vienošanos [“(a) [..] the person transmitting the programme, if he has responsibility to any extent for its contents, and (b) [..] any person providing the programme who makes with the person transmitting it the arrangements necessary for its transmission”]”.

51      Skat. spriedumu, 2013. gada 7. marts, ITV Broadcasting u.c. (C‑607/11, EU:C:2013:147). Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka tas, ka struktūra uztver pārraidītu raidījumu un to vienlaicīgi, nemainīgi un pilnībā tiešraidē (“live streaming”) retranslē internetā, ir uzskatāma par vēlāku šī raidījuma izmantošanu, kas ir pielīdzināma patstāvīgai “izziņošanas sabiedrībai” darbībai, pamatojoties uz to, ka šajā retranslācijā ir izmantots “īpašs tehnisks veids”, kas atšķiras no apraides.

52      Kā norādīšu, analizējot otros prejudiciālos jautājumus, Tiesa Direktīvas 2000/31 12.–14. pantu interpretē tādējādi, ka starpnieks pakalpojumu sniedzējs nevar atsaukties uz tajā paredzēto atbrīvojumu no atbildības, ja tam ir “aktīva loma, kas tam ļauj zināt vai kontrolēt” tā pakalpojumu lietotāju sniegto informāciju (skat. spriedumus, 2010. gada 23. marts, (no C‑236/08 līdz C‑238/08, turpmāk tekstā – “spriedums Google France”, EU:C:2010:159, 112.–114. punkts), kā arī 2011. gada 12. jūlijs (C‑324/09, turpmāk tekstā – “spriedums L’Oréal/eBay”, EU:C:2011:474, 113. punkts)). Pieeja, kuru es ierosinu, lai nošķirtu “izziņošanas darbību” un “tikai materiālo iespēju nodrošināšanu”, ir tuva šai argumentācijai un ļauj saskanīgi interpretēt Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu un Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktu. Šajā pašā nozīmē skat. Husovec, M., Injunctions Against Intermediaries in the European Union – Accountable But Not Liable?, Cambridge University Press, Kembridža, 2017, 55.–57. lpp.

53      Piemēram, lietā, kurā tika pasludināts 2006. gada 7. decembra spriedums SGAE (C‑306/05, EU:C:2006:764), viesnīcas īpašnieks neaprobežojās ar pasīvu iejaukšanos pārraidē, kuru bija nolēmusi veikt raidorganizācija. Viņš pēc savas ierosmes bija nolēmis vēlāk izmantot šīs raidorganizācijas neparedzētu radiopārraidi, to pārraidot saviem klientiem. Tāpat, kā Tiesa nosprieda 2011. gada 13. oktobra spriedumā Airfield un Canal Digitaal (C‑431/09 un C‑432/09, EU:C:2011:648, 74.–82. punkts), satelītprogrammu paketes piegādātājs, kurš apkopo vairākus raidījumus no dažādām raidorganizācijām savu klientu interesēs, neveic vienīgi “materiālo iespēju nodrošināšanu”, jo tas aktīvi iesaistās, lai sabiedrībai, kuru tas pats ir definējis, piedāvātu paša izveidotu televīzijas kanālu katalogu. Turklāt, kā Tiesa nosprieda 2017. gada 29. novembra spriedumā VCAST (C‑265/16, EU:C:2017:913, 37.–51. punkts), arī pakalpojumu sniedzējs, kurš uztver radio raidījumus un ļauj sava pakalpojuma lietotājiem reģistrēt vēlamos raidījumus “mākonī”, neaprobežojas ar šādu “nodrošināšanu”. Proti, šis pakalpojumu sniedzējs aktīvi iesaistās “izziņošanā”, jo tas tostarp izvēlas savā pakalpojumā ietilpstošos kanālus.

54      Tāpat nav noteicošs fakts, ka tādi pakalpojumu sniedzēji kā YouTube un Cyando savos serveros mitina aizsargātos darbus un ka tie tos pārraida, saņemot attiecīgu lūgumu no sabiedrības locekļa.

55      YouTube rīcībā ir arī kanāls, kurā tā pārraida “savu” saturu. Šis pakalpojumu sniedzējs veic šī satura “izziņošanu sabiedrībai”, jo tas to ir radījis un/vai izraudzījies.

56      Skat. ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumus lietā VCAST (C‑265/16, EU:C:2017:649, 27. punkts).

57      Skat. šo secinājumu 16. un 30. punktu.

58      Kontroli, ko šie pakalpojumu sniedzēji veic a posteriori, tostarp, lai ātri reaģētu uz paziņojumiem, kurus tie saņem no tiesību īpašniekiem, a fortiori nevar uzskatīt par šādu atlasi.

59      YouTube veic šādu kontroli ar savas programmatūras Content ID palīdzību (skat. šo secinājumu 22. punktu). Uzsveru, ka atbilstoši manam viedoklim fakts, ka iepriekšēja kontrole tiek veikta automatizēti, nav izšķirošais apstāklis. Ir iespējams vispārīgi iedomāties satura atlases procesu, ko veic programmatūra, kura algoritma veidā nosaka saturu, kas vislabāk atbilst tam, ko pakalpojuma sniedzējs vēlas publiskot sabiedrībai savā platformā. Tomēr tā tas nav vienkāršas tiesiskuma pārbaudes gadījumā.

60      Vēlos uzsvērt, ka “jaunas auditorijas” un “īpašā tehniskā līdzekļa” kritērijiem ir nozīme vienīgi attiecībā uz sākotnējās izziņošanas turpmāko izmantošanu. Šie kritēriji ļauj no šiem vēlākajiem izmantošanas veidiem identificēt tos, kuri ir jāuzskata par “sekundāro izziņošanu” (vai “pārraidīšanu”), kam nepieciešama īpaša atļauja (piemēram, radio raidījuma kabeļu retranslācija). Šos gadījumus nedrīkst jaukt ar gadījumu, kad darbs, kurš agrāk ir ticis izziņots sabiedrībai, izraisa jaunu izziņošanu sabiedrībai, kas nav atkarīga no iepriekšējās. Šajā ziņā saskaņā ar Direktīvas 2001/29 3. panta 1. un 3. punktu katrai šādai izziņošanai sabiedrībai ir jābūt atļautai, pat ja tās visas attiektos uz vienu un to pašu sabiedrību vai izmantotu vienu un to pašu tehnikas veidu. Līdz ar to nav svarīgi zināt, vai darbi, kas ievietoti tiešsaistē YouTube vai Uploaded, ir likumīgi pieejami citā tīmekļvietnē. Šīs abas ievietošanas tiešsaistē ir neatkarīgas, un katrai no tām ir jāsaņem atļauja. Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. augusts, Renckhoff (C‑161/17, EU:C:2018:634).

61      Šāds jautājums nerodas attiecībā uz tādu platformu kā Uploaded, kurā nav meklēšanas funkcijas vai izmitināto datņu indeksācijas. Šajā kontekstā mani nepārliecina Elsevier un Vācijas valdības izvirzītais arguments, ka šo funkciju neesamība nav noteicoša, jo trešās vietnes, kas pilda saišu krājumu funkcijas, ļaujot sabiedrībai šādi izmitinātajā satura atrast darbus, kurus tā vēlas lejupielādēt. Papildus tam, ka minētajām funkcijām, manuprāt, katrā ziņā nav nozīmes, noskaidrojot, vai pakalpojumu sniedzējs veic “izziņošanu”, man šķiet acīmredzami, ka šajā ziņā ir jāpievērš uzmanība šī pakalpojuma sniedzēja darbībām, nevis trešo personu darbībām, ar kurām tam nav nekādu attiecību.

62      Gluži pretēji, atvieglot sasaistīšanu starp trešajām personām, kuras vēlas izziņot saturu, un sabiedrību ir starpnieka uzdevums. Skat. EASO, The Economic and Social Role of Internet Intermediaries, 2010. gada aprīlis, 15. lpp.

63      Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Elsevier, manuprāt, nav nozīmes tam, ka tāds pakalpojumu sniedzējs kā YouTube tiešsaistē ievietotus video pārveido vairākos formātos, lai tos pielāgotu dažādiem atskaņotājiem un pieslēgumu ātrumam. Proti, runa ir par tehniskām darbībām, kuru mērķis ir atļaut un atvieglot datu pārraidi un līdz ar to šo video nolasīšanu, ko veic sabiedrības locekļi ar savām pārlūkprogrammām (vai šim nolūkam paredzētu lietojumprogrammu). Šādas tehniskas darbības nevar pielīdzināt pakalpojumu sniedzēja veiktai satura grozīšanai. Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 13. oktobris, Airfield un Canal Digitaal (C‑431/09 un C‑432/09, EU:C:2011:648, 60. un 61. punkts).

64      Atbilstoši manis veiktajai izpētei šāds noteikums bieži ir atrodams tiešsaistes platformu vispārējos lietošanas noteikumos. Tostarp skat. Facebook noteikumus (2019. gada 31. jūlija redakcija, 3.3. punkts “Atļaujas, ko jūs mums piešķirat”, pieejams adresē https://m.facebook.com/terms?locale=fr_FR).

65      Var rasties jautājums par šāda noteikuma un tajā paredzētās bagātīgās izmantošanas licences saderību ar citām intelektuālā īpašuma tiesību normām vai arī – neprofesionālo lietotāju gadījumā – ar Savienības patērētāju aizsardzības tiesībām. Tomēr šis jautājums pārsniedz šo secinājumu priekšmetu. Vienīgi norādīšu, ka attiecībā uz profesionāliem lietotājiem noteikumi šajā jomā šobrīd ir paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/1150 (2019. gada 20. jūnijs) par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos (OV 2019, L 186, 57. lpp.) 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā.

66      Tostarp es domāju par “YouTube Rewind” veida apkopojumiem.

67      Tiesa, pirmkārt, atlika jautājumu par to, vai “izziņošanas sabiedrībai” esamība ir atkarīga no tās peļņas gūšanas rakstura (skat. spriedumu, 2006. gada 7. decembris, SGAE (C‑306/05, EU:C:2006:764, 44. punkts)); tad, otrkārt, piesardzīgi nosprieda, ka runa ir par apstākli, kuram “arī ir nozīme” (skat. spriedumu, 2011. gada 4. oktobris, Football Association Premier League u.c. (C‑403/08 un C‑429/08, EU:C:2011:631, 204.–206. punkts)); treškārt, skaidri uzskatīja, ka peļņu nesošais raksturs ir “izziņošanas sabiedrībai” jēdziena “kritērijs” un tā neesamība izslēdz šādu “izziņošanu” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, SCF (C‑135/10, EU:C:2012:140, 97.–99. punkts)), un, ceturtkārt, apgalvoja, ka peļņu nesošais raksturs “nav obligāti atzīstams par būtisku nosacījumu” un “nav izšķirošs” šajā ziņā (spriedums, 2013. gada 7. marts, ITV Broadcasting u.c. (C‑607/11, EU:C:2013:147, 42. un 43. punkts)).

68      Spriedums, 2016. gada 31. maijs (C‑117/15, EU:C:2016:379, 49. un 62.–64. punkts).

69      Proti, Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā nav piešķirta nozīme tam, vai “izziņošana sabiedrībai” ir vai nav peļņu nesoša. Kā jau norādīju, šādas izziņošanas esamība ir objektīvs fakts. Turklāt, tā kā šajā tiesību normā autoram ir atzītas ekskluzīvas tiesības, jebkura darba “izziņošana sabiedrībai”, ko trešā persona veic bez viņa atļaujas, principā pārkāpj šīs tiesības, neatkarīgi no tā, vai šī trešā persona cenšas gūt peļņu vai ne. Tomēr šīs direktīvas 5. panta 3. punkta a), b) un j) apakšpunktā dalībvalstīm ir dota iespēja paredzēt izņēmumus attiecībā uz zināmu “izziņošanu”, kas netiek veikta peļņas gūšanas nolūkā.

70      Piemēram, tas, ka persona pārraida darbus peļņas gūšanas nolūkā, norāda uz to, ka tā to dara nevis privātai grupai, bet gan publikai vispārēji, proti, “sabiedrībai”. Šis vienkāršas norādes statuss, manuprāt, izskaidro to, ka vairākos spriedumos Tiesa noteiktas darbības raksturoja kā “izziņošanu”, neminot jautājumu par peļņas gūšanu. Skat. spriedumus, 2014. gada 13. februāris, Svensson u.c. (C‑466/12, EU:C:2014:76); 2014. gada 27. februāris, OSA (C‑351/12, EU:C:2014:110); 2017. gada 29. novembris, VCAST (C‑265/16, EU:C:2017:913); 2018. gada 7. augusts, Renckhoff (C‑161/17, EU:C:2018:634), kā arī 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers (C‑263/18, EU:C:2019:1111).

71      Skat. ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumus lietā Stim un SAMI (C‑753/18, EU:C:2020:4, 43. un 44. punkts).

72      Turklāt tādas platformas kā YouTube gūtie reklāmas ieņēmumi ir atkarīgi no platformas popularitātes visos iespējamajos izmantošanas veidos. Tāpat tādi abonementi, kādus piedāvā Cyando, sniedz dažādas priekšrocības satura lejupielādei, kā arī, šķiet, uzglabāšanas kapacitātes ziņā. Šādā kontekstā robeža, kas šķir “atlīdzību par pakalpojumu” un “atlīdzību par saturu”, man šķiet neliela. Savukārt, kā Tiesa ir nospriedusi 2011. gada 13. oktobra spriedumā Airfield un Canal Digitaal (C‑431/09 un C‑432/09, EU:C:2011:648, 80. punkts), abonēšanas cena, ko sabiedrība maksā satelītprogrammu pakešu piegādātājam, (neapšaubāmi) ir atlīdzība par piekļuvi darbiem, kas pārraidīti ar satelītu.

73      Skat. spriedumu Google France, 50.–57., kā arī 104. punkts.

74      Skat. spriedumu L’Oréal/eBay, 98.–105. punkts. Šajā pašā nozīmē skat. arī spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Coty Germany (C‑567/18, EU:C:2020:267, 34.–48. punkts).

75      Skat. spriedumu Google France, 25. punkts.

76      Skat. spriedumu L’Oréal/eBay, 28. un 110. punkts.

77      Turklāt, pēc analoģijas, 2012. gada 16. februāra spriedumā SABAM (C‑360/10, EU:C:2012:85, tostarp 27. un 40. punkts) Tiesa pamatojās uz premisu, saskaņā ar kuru sociālo tīklu platformas pakalpojumu sniedzējs vienīgi sniedz pakalpojumu, kas tās lietotājiem ļauj izziņot darbus sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē. Es nesaskatu iemeslu atkāpties no šīs pieejas šajā lietā.

78      Pēc analoģijas skat. spriedumu Google France, 57. punkts, spriedumu L’Oréal/eBay, 104. punkts, kā arī spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Coty Germany (C‑567/18, EU:C:2020:267, 49. punkts).

79      Spriedums, 2014. gada 13. februāris (C‑466/12, EU:C:2014:76).

80      Skat. spriedumu GS Media, 40.–51. punkts.

81      Skat. spriedumu Stichting Brein I (“Filmspeler”), 41.–51. punkts.

82      Skat. spriedumu Stichting Brein II (“The Pirate Bay”), 35.–46. punkts.

83      Īpaši skat. spriedumus, 2011. gada 4. oktobris, Football Association Premier League u.c.(C‑403/08 un C‑429/08, EU:C:2011:631, 193. punkts); 2016. gada 31. maijs, Reha Training (C‑117/15, EU:C:2016:379, 38. punkts), kā arī 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers (C‑263/18, EU:C:2019:1111, 49. un 62. punkts). 2011. gada 24. novembra spriedumā Circul Globus Bucureşti (C‑283/10, EU:C:2011:772, 40. punkts) Tiesa arī nosprieda, ka Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts neattiecas uz darbībām, kas neietver darba “pārraidi” vai “retranslāciju”.

84      Jāprecizē, ka vienādranga tīkla lietotāju atbildība atbilstoši Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktam ir priekšmets izskatīšanā esošajā lietā C‑597/19, M.I.C.M.

85      Jautājums par hipersaitēm pārsniedz šo secinājumu priekšmetu. Tiesai būs iespēja no jauna aplūkot šo jautājumu izskatāmajā lietā C‑392/19, VG Bild‑Kunst.

86      Šajā sakarā skat. ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] secinājumus lietā GS Media (C‑160/15, EU:C:2016:221, 54.–61. punkts). Turklāt sprieduma Stichting Brein II (“The Pirate Bay”) 26. punktā Tiesa grozīja sākotnējo “centrālas lomas” definīciju, kas šobrīd tiek saprasta kā tas, ka persona “[iejaucas], pilnībā apzinoties savas rīcības sekas, lai saviem klientiem dotu piekļuvi aizsargātam darbam, īpaši tad, kad bez šādas iejaukšanās tā klienti nevarētu izmantot izplatīto darbu vai tiem būtu grūti to darīt” (mans izcēlums).

87      Tostarp skat. spriedumus, 2006. gada 7. decembris, SGAE (C‑306/05, EU:C:2006:764, 42. punkts); 2011. gada 4. oktobris, Football Association Premier League u.c. (C‑403/08 un C‑429/08, EU:C:2011:631, 194. punkts); 2012. gada 15. marts, SCF (C‑135/10, EU:C:2012:140, 91. un 94. punkts), kā arī 2014. gada 27. februāris, OSA (C‑351/12, EU:C:2014:110, 26. punkts).

88      Tātad darba nejauša pārraidīšana sabiedrībai – piemēram, mūzika, ko privātā dzīvesvietā izplata skaļruņi, kas ir noregulēti skaļi un kurus garāmgājēji dzird no ielas, – nav “izziņošana sabiedrībai”. Izziņošanas brīvprātīgais raksturs izriet no objektīviem apstākļiem, kas saistīti ar pašu attiecīgās personas iesaistīšanās raksturu. Tas izskaidro to, kādēļ, izņemot spriedumus GS Media, Stichting Brein I (“Filmspeler”) un Stichting Brein II (“The Pirate Bay”), Tiesa nekad nav atsevišķi izvērtējusi šo jautājumu un ir pamatoti norādījusi, ka tas ir nesaraujami saistīts ar attiecīgās personas “centrālo lomu”.

89      Pēc analoģijas skat. ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas [M. Campos Sánchez‑Bordona] secinājumus lietā Stichting Brein (C‑527/15, EU:C:2016:938, 71. punkts).

90      Turklāt daži no Direktīvā 2004/48 paredzētajiem pasākumiem attiecas vienīgi uz komerciālā līmenī veiktajām darbībām, izslēdzot darbības, ko labā ticībā veic gala patērētāji. Skat. šīs direktīvas 14. apsvērumu, kā arī 6. panta 2. punktu, 8. panta 1. punktu un 9. panta 2. punktu.

91      Vācijā atbildība par līdzdalību ir paredzēta Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss) (turpmāk tekstā – “BGB”) 830. pantā (šajā jomā skat. manu analīzi par piektajiem un sestajiem prejudiciālajiem jautājumiem). Apvienotajā Karalistē aizskāruma atļaušana, līdzekļu nodrošināšana vai veicināšana ir noziedzīgs nodarījums (tort) (skat. Arnold, R., un Davies, P. S., “Accessory liability for intellectual property infringement: the case of authorisation”, Law Quarterly Review, Nr. 133, 2017, 442.–468. lpp.). Pēc analoģijas skat. arī Amerikas Savienoto Valstu noteikumus par contributory infringement [līdzdalību pārkāpumā] (skat. Ginsburg, J.C., “Separating the Sony Sheep from the Grokster Goats: Reckoning the Future Business Plans of Copyright‑Dependent Technology Entrepreneurs”, Arizona Law Review, 50. sēj., 2008, 577.–609. lpp.).

92      Tostarp skat. Leistner, M. “Copyright law on the internet in need of reform: hyperlinks, online platefomes and aggregators”, Journal of Intellectual Property Law & Practice, 2017, 12. sēj., Nr. 2, 136.–149. lpp.; Angelopoulos, C., “Communication to the public and accessory copyright infringement”, Cambridge Law Journal, 2017, 76. sēj., Nr. 3, 496.–499. lpp.; Koo, J., minēts iepriekš, 117. lpp., kā arī Ohly, A., “The broad concept of “communication to the public” in recent CJEU judgments and the liability of intermediaries: primary, secondary or unitary liability?”, Journal of Intellectual Property Law & Practice, 2018, 13. sēj., Nr. 8, 664.–675. lpp.

93      Tomēr izņemot Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktā paredzētos noteikumus par rīkojumiem pret starpniekiem (skat. manu analīzi par ceturtajiem prejudiciālajiem jautājumiem).

94      Daudzās direktīvās ir ietverts pants, kurā dalībvalstīm ir noteikts pienākums atzīt par pārkāpumu pamudinājumu veikt, piedalīties vai būt par līdzdalībnieku darbībās, ko ar tām galvenokārt ir paredzēts apkarot. Tostarp skat. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/93/ES (2011. gada 13. decembris) par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI (OV 2011, L 335, 1. lpp.), 7. pantu; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/40/ES (2013. gada 12. augusts) par uzbrukumiem informācijas sistēmām, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2005/222/TI (OV 2013, L 218, 8. lpp.), 8. pantu; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/57/ES (2014. gada 16. aprīlis) par kriminālsodiem par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīva) (OV 2014, L 173, 179. lpp.) 6. pantu; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2017/1371 (2017. gada 5. jūlijs) par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (OV 2017, L 198, 29. lpp.), 5. pantu; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/1673 (2018. gada 23. oktobris) par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu ar krimināltiesībām (OV 2018, L 284, 22. lpp.) 4. pantu.

95      Skat. ģenerāladvokāta M. Pojareša Maduru [M. Poiares Maduro] secinājumus apvienotajās lietās Google France un Google (no C‑236/08 līdz C‑238/08, EU:C:2009:569, 48. punkts); ģenerāladvokāta N. Jēskinena [N. Jääskinen] secinājumus lietā L’Oréal u.c. (C‑324/09, EU:C:2010:757, 55. un 56. punkts) un ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumus lietā Stichting Brein (C‑610/15, EU:C:2017:99, 3. punkts).

96      Skat. spriedumu Google France, 57. punkts, un spriedumu L’Oréal/eBay, 104. punkts.

97      Šajā nozīmē skat. spriedumu Stichting Brein I (“Filmspeler”), 41. un 42. punkts, kā arī spriedumu Stichting Brein II (“The Pirate Bay”), 26., 34., 36. un 37. punkts. Par jēdzienu “centrāla loma”, kā tas, manuprāt, ir saprasts citos Tiesas spriedumos, skat. šo secinājumu 72. punktu.

98      Proti, ja Tiesa vēlas saglabāt kritēriju par zināšanu par prettiesiskumu saistībā ar jēdzienu “izziņošana sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, tai ir jāievēro principi, kas izriet no Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta, ja tā nevēlas nonākt situācijā, kas minēta šo secinājumu 20. zemsvītras piezīmē, kurā pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs saskaņā ar pirmo tiesību normu, bet ir atbrīvots no atbildības saskaņā ar otro tiesību normu.

99      Skat. ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumus lietā Stichting Brein (C‑610/15, EU:C:2017:99, 51. un 52. punkts) un, pēc analoģijas, spriedumu GS Media, 49. punkts.

100      Līdz ar to šajos jautājumos es atsaucos uz manis veikto trešo prejudiciālo jautājumu analīzi. Es tomēr precizēju, ka doma pa “apzināšanos” (atsaucoties uz Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta frāzi, saskaņā ar kuru “pakalpojuma sniedzēj[s] [..] [zina] par faktiem vai apstākļiem, kas liecina par nelegālu darbību vai informāciju”) atbilst domai, uz ko norādīts sprieduma GS Media 49. pantā, saskaņā ar kuru persona ir atbildīga, ja tai “bija jāzina”, ka tā atvieglo nelikumīgu izziņošanu.

101      Skat. spriedumu GS Media, 51. punkts.

102      Sprieduma Stichting Brein I (“Filmspeler”) 49. punktā Tiesa atsaucās uz spriedumā GS Media izvirzīto prezumpciju. Tomēr, lai gan attiecīgā multimediju atskaņotāja pārdošana tika veikta peļņas gūšanas nolūkā, tā faktiski šo prezumpciju nepiemēroja. Turklāt spriedumā Stichting Brein II (“The Pirate Bay”) Tiesa pat nav minējusi šo prezumpciju.

103      Skat. spriedumu GS Media, 51. punkts.

104      Tostarp skat. ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumus lietā Stichting Brein (C‑610/15, EU:C:2017:99, 52. punkts). Līdz šim Tiesa ir precizējusi robežas, kas ir noteiktas Direktīvas 2000/31 15. panta 1. punktā attiecībā uz tiesas rīkojumiem, kuri var tikt izdoti attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju, kas glabā sava pakalpojuma lietotāju sniegto informāciju (tostarp skat. spriedumu L’Oréal/eBay, 139. punkts). Manuprāt, šī tiesību norma ir jāņem vērā ārpus jautājuma par šiem rīkojumiem. Nevar piekrist tādai Savienības tiesību interpretācijai, kuras rezultātā šādam pakalpojumu sniedzējam šis pienākums tiktu noteikts ex ante. Turklāt, pat pieņemot, ka Tiesa saistībā ar otriem prejudiciālajiem jautājumiem nospriestu, ka tādi pakalpojuma sniedzēji kā YouTube vai Cyando neietilpst šīs direktīvas 14. un 15. panta piemērošanas jomā, vispārējs uzraudzības un aktīvas izmeklēšanas pienākums nebūtu savienojams ar citām Savienības tiesību normām (skat. šo secinājumu F daļu).

105      Skat. Supreme Court of the United States (Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa), Sony Corp. of America v. Universal City Studios Inc., 464 US 417 (1984). Lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, tiesību īpašnieki centās panākt Sony sekundāru atbildību par magnetofona “Betamax” ražošanu un tirdzniecību, pamatojoties uz to, ka šī sabiedrība ar šo magnetofonu trešajām personām nodrošināja līdzekļus autortiesību pārkāpumu izdarīšanai (tostarp, nelikumīgi kopējot pārraidītos raidījumus) un ka tā varēja saprātīgi zināt, ka šādi pārkāpumi notiks. Tomēr to prasība tika noraidīta, pamatojoties uz to, ka, lai gan minēto magnetofonu var izmantot nelikumīgi, tas var tikt izmantots arī ievērojamam skaitam likumīgu lietošanas gadījumu.

106      Šajā ziņā jānorāda, ka, lai gan YouTube noteikti gūst labumu no tā, ka tās platformā tiek izmitināti populāri darbi, piemēram, televīzijas raidījumi, filmas vai lielu mākslinieku mūzikas klipi, to klātbūtne tajā bieži vien nav nekas nelikumīgs. Proti, kā apgalvo Google un tas nav apstrīdēts, ievērojams skaits satura sniedzēju un tiesību īpašnieku publicē saturu YouTube. Turklāt Google apgalvo, un arī tas netiek apstrīdēts, ka YouTube sniedz piekļuvi lietotāju radītam kultūras, informatīvam un instruktīvam saturam, kas pats par sevi ir pievilcīgs (skat. šo secinājumu 43. punktu).

107      Šajā nozīmē skat. spriedumu Stichting Brein I (“Filmspeler”), 50. punkts.

108      Skat. spriedumu Stichting Brein II (“The Pirate Bay”), 45. punkts.

109      Skat. spriedumu Stichting Brein I (“Filmspeler”), 18. un 50. punkts, kā arī spriedumu Stichting Brein II (“The Pirate Bay”), 45. punkts. Kā paskaidrošu, analizējot trešos prejudiciālos jautājumus, tiešsaistes pakalpojuma sniedzējs, kurš pierāda šādu nodomu, manuprāt, zaudē arī Direktīvas 2000/31 12.–14. pantā paredzēto atbrīvojumu no atbildības. Pēc analoģijas skat. Supreme Court of the United States (Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa), MGM Studios Inc. v Grokster Ltd., 545 US 913, 2005. Šajā spriedumā divas sabiedrības, kas piegādāja programmatūru, kura ļāva kopīgot datnes vienādranga tīklā, tika atzītas par atbildīgām par autortiesību pārkāpumiem, ko bija izdarījuši šīs programmatūras lietotāji, jo tās atklāti bija popularizējušas to nelikumīgu izmantošanu.

110      Skat. šo secinājumu 63. punktu.

111      Elsevier faktiski norāda uz “tradicionālā” satura sniedzēju atbildību, kuri izvēlas to pārraidīto saturu. Tomēr, kā esmu centies to pierādīt, platformām nav tāda pati loma.

112      Atkārtošu, ka, pat ja Tiesa uzskatītu, ka tādi pakalpojumu sniedzēji kā YouTube vai Cyando neietilpst Direktīvas 2000/31 14. un 15. panta piemērošanas jomā, šāds risinājums būtu pretrunā citām Savienības tiesību normām.

113      Šādi rīkojoties, pakalpojumu sniedzējs, manuprāt, turklāt zaudē Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā paredzēto atbrīvojumu no atbildības.

114      Šajā nozīmē skat. Stallings, E., “Improving Secondary Liability Standards in Copyrights by Examining Intent: Why Courts Should Consider Creating a Good‑Faith Standard for Secondary Liability”, Journal of the Copyright Society of the U.S.A., 57. sēj., Nr. 4, 2010, 1017.–1038. lpp.

115      Skat. spriedumu Stichting Brein II (“The Pirate Bay”), 36. un 38. punkts.

116      Atgādinu, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm lietā C‑682/18 aplūkotajos video šāda reklāma a priori nebija iekļauta.

117      Skat. šo secinājumu 22. punktu.

118      Skat. šo secinājumu 21. un 22. punktu.

119      Uzsveru, ka šī interpretācija nenozīmē, ka jebkuram pakalpojumu sniedzējam būtu jāievieš līdzīga programmatūra un ka pretējā gadījumā to varētu apsūdzēt apzinātā bezdarbībā. Pašreizējā Savienības tiesību attīstības stadijā tas nav uzlikts par pienākumu – tomēr neskarot iespēju skaidri noteiktos apstākļos ar rīkojumu pieprasīt pakalpojumu sniedzējam, ņemot vērā tā līdzekļus, izmantot filtrēšanas rīku (skat. manu ceturto prejudiciālo jautājumu analīzi).

120      Papildus Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) noteikumiem par attiecīgajām tiesībām, saistītā jomā skat. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV 2002, L 201, 37. lpp.) 9., 33. un 34. apsvērumu, 6. panta 1. punktu un 9. panta 1. punktu.

121      Skat. Eiropas Padomes Deklarācijas par saziņas internetā brīvību, ko Ministru komiteja pieņēmusi 2003. gada 28. maijā ministru vietnieku 840. sanāksmes laikā, 7. principu; Office of the Special Rapporteur for Freedom of Expression, Inter‑American Commission on Human Rights, Freedom of expression and the Internet, 130.–136. punkts, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas īpašā ziņotāja Ziņojumu par uzskatu brīvības un vārda brīvības veicināšanu, A/HRC/29/32, 2015. gada 29. maijs, 12., 16. un 56. lpp.

122      Elsevier apgalvo, ka saturs, ar kuru tiek aizskartas autortiesības, ir no 90 % līdz 96 % no Uploaded izmitinātajām datnēm, un šī iemesla dēļ Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) ar sava pirmā jautājuma b) daļu lietā C‑683/18 jautā Tiesai par šāda apstākļa nozīmību. Šī tiesa turklāt paskaidro, ka gadījumā, ja runa patiešām būtu par būtisku apstākli, Elsevier šis apgalvojums būtu jāpierāda, atsākot apelācijas tiesvedību. Cyando savukārt apgalvo, ka tikai ļoti mazs (aptuveni 1,1 %) visu faktiski apskatīto datņu procentuālais īpatsvars attiecas uz tāda satura publiskošanu, kas aizsargāts ar autortiesībām, un tas atbilstot 0,3 % no kopējā glabāto datu apjoma.

123      Kas sasniedz vairākus desmitus euro par tūkstoš lejupielādēm. Skat. šo secinājumu 31. punktu.

124      Pēc analoģijas skat. Bundesgerichsthof (Federālā augstākā tiesa), 2013. gada 15. augusts, I ZR 80/12 (File‑Hosting Service), GRUR 1030, 38. punkts. Šāda programma būtiski atšķiras no reklāmas ieņēmumu sadales, ko veic tāda video kopīgošanas platforma kā YouTube. Pirmkārt, lai gan ienākumu sadali var izskaidrot šādas platformas ietvaros, “partnerības” programma ir šķiet neparasta tādā platformā, kura ir paredzēta datņu izmitināšanai. Otrkārt, atgādinu, ka YouTube šī ienākumu sadale tiek īstenota drošā veidā.

125      Direktīvas 2000/31 12.–15. panta pamatā ir Digital Millennium Copyright Act (DMCA) (Likums par digitālajām autortiesībām), kuru 1998. gadā pieņēma ASV federālais likumdevējs, kas ieviesa līdzīgus atbrīvojumus no atbildības tieši attiecībā uz autortiesībām (kas ir ietverti United States Code (Amerikas Savienoto Valstu kodekss) 17. sadaļas 5. nodaļas 512. iedaļā).

126      Skat. ģenerāladvokāta N. Jēskinena secinājumus lietā L’Oréal u.c. (C‑324/09, EU:C:2010:757, 153. punkts).

127      Jānorāda, ka šis jautājums ir tieši uzdots Tiesai izskatāmajās lietās C‑442/19, Stichting Brein, un C‑500/19, Puls 4 TV.

128      Skat. Direktīvas 2001/29 16. apsvērumu; ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumus lietā Mc Fadden (C‑484/14, EU:C:2016:170, 64. punkts); Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dažiem elektroniskās tirdzniecības aspektiem iekšējā tirgū (COM(1998) 586, galīgā redakcija (OV 1999, C 30, 4. lpp.)), 27. un 29. lpp., kā arī Komisijas 2003. gada 21. novembra ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai: Pirmais ziņojums par [Direktīvas 2000/31] piemērošanu (COM(2003) 702, galīgā redakcija), 13. lpp. Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā paredzētais atbrīvojums no atbildības tomēr ir piemērojams, neskarot šī panta 3. punktā paredzēto iespēju panākt rīkojumu pret pakalpojumu sniedzēju (skat. manu analīzi attiecībā uz ceturtajiem prejudiciālajiem jautājumiem).

129      Šīs tiesību normas piemērošana principā ir izslēgta arī gadījumā, kad lietotājs, kurš ir sniedzis attiecīgo informāciju, rīkojas saskaņā ar pakalpojuma sniedzēja pilnvaru vai kontroli (skat. Direktīvas 2000/31 14. panta 2. punktu).

130      Precīzāk, Direktīvas 2000/31 2. panta a) punktā “informācijas sabiedrības pakalpojumi” ir definēti, atsaucoties uz 1. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV 1998, L 204, 37. lpp.), kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/48/EK (1998. gada 20. jūlijs) (OV 1998, L 217, 18. lpp.). Direktīva 98/34 tika aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (OV 2015, L 241, 1. lpp.), kuras 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir pārņemta šī pati definīcija.

131      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Airbnb Ireland (C‑390/18, EU:C:2019:1112, 47. un 48. punkts). Šajā ziņā atbilstoši Direktīvas 2000/31 2. panta d) punktam “pakalpojuma saņēmējs” ir “jebkura fiziska vai juridiska persona, kas profesionālām vai citām vajadzībām izmanto informācijas sabiedrības pakalpojumu, jo īpaši ar mērķi iegūt informāciju vai padarīt to pieejamu”. Tātad šis jēdziens ietver gan lietotāju, kas ievieto datni tiešsaistē, gan lietotāju, kurš ar to iepazīstas vai to lejupielādē.

132      Tomēr joprojām nevar runāt par “bezmaksas” pakalpojumu lietotājiem. Kā esmu norādījis šo secinājumu 11. zemsvītras piezīmē, YouTube apkopo ievērojamu skaitu personas datu par tās lietotājiem, kuri paši par sevi veido cenu. Šajā sakarā skat. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/770 (2019. gada 20. maijs) par dažiem digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādes līgumu aspektiem (OV 2019, L 136, 1. lpp.) 24. apsvērumu, 2. panta 7) punktu un 3. pantu.

133      Skat. Direktīvas 2000/31 18. apsvērumu un spriedumu, 2014. gada 11. septembris, Papasavvas (C‑291/13, EU:C:2014:2209, 26.–30. punkts).

134      Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā paredzētais jēdziens “informācija” ir jāsaprot plaši (skat. Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dažiem elektroniskās tirdzniecības tiesiskajiem aspektiem iekšējā tirgū, 27. lpp.).

135      Šajā nozīmē skat. Montero, E., “Les responsabilités liées au web 2.0.”, Revue du droit des technologies de l’information, 2008, Nr. 32, 368. lpp., un Van Eecke, P., “Online Service Providers and Liability: A Plea for a Balances Approach”, Common Market Law Review, 2011, 47. sēj., 1473. lpp. Šo interpretāciju apstiprina ziņojums par šīs direktīvas piemērošanu, 13. lpp., kurā ir plaša atsauce uz “dažādiem gadījumiem, kad ir trešajām personām piederoša satura glabāšana”.

136      Skat. spriedumu Google France, 110. un 111. punkts.

137      Skat. spriedumu Google France, 112.–114. un 120. punkts (mans izcēlums).

138      Skat. spriedumu L’Oréal/eBay, 110., 112. un 113. punkts.

139      Skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Mc Fadden (C‑484/14, EU:C:2016:689, 61.–64. punkts). Šī apstākļa dēļ ģenerāladvokāts N. Jēskinens savos secinājumos lietā L’Oréal u.c. (C‑324/09, EU:C:2010:757, 139.–142. punkts) secināja, ka, viņaprāt, Direktīvas 2000/31 42. apsvērums, no kura Tiesa iedvesmojās, spriedumā Google France secinot pakalpojumu sniedzēja “neitrālo lomu” attiecībā uz tā pakalpojumu lietotāju sniegto informāciju, attiecas nevis uz izmitināšanas darbībām, bet vienīgi uz vienkāršo līniju un superātro līniju (“caching”).

140      Šajā nozīmē skat. spriedumu L’Oréal/eBay, 115. punkts.

141      Šajā nozīmē 2014. gada 11. septembra spriedumā Papasavvas (C‑291/13, EU:C:2014:2209, 45. un 46. punkts) Tiesa nosprieda, ka preses izdevējs, kurš savā tīmekļvietnē publicē laikraksta elektronisko versiju, zina informāciju, kuru tas publicē, un kontrolē to – jo viņš to izvēlas, – tādējādi šo izdevēju nevar uzskatīt par “starpnieku pakalpojuma sniedzēju” Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta izpratnē.

142      Šajā nozīmē skat. Husovec, minēts iepriekš, 56. un 57. lpp.

143      Skat. spriedumu Google France, 117. punkts.

144      Elsevier turklāt norāda, ka tādā tiešsaistes tirdzniecības vietā kā eBay piekļuvi pārdodamām precēm piešķirot nevis pakalpojumu sniedzējs, bet lietotājs pārdevējs, jo pēdējais minētais piegādā preces pircējiem. Savukārt, runājot par YouTube, pakalpojumu sniedzējs piešķirot piekļuvi video. Es uzskatu, ka šis arguments izriet no sajaukšanas. Tirdzniecības vietnē pēc lietotāju lūguma uzglabājamā “informācija” ir nevis pārdošanai piedāvātas preces, bet paši pārdošanas piedāvājumi. eBay piešķir piekļuvi šai “informācijai” tāpat kā YouTube piešķir piekļuvi tai “informācijai”, kas ir tās lietotāju tiešsaistē ievietotie video. Abos gadījumos šo dažādo “informāciju” sniedz lietotāji.

145      Atgādinu, ka tas tā nav Uploaded platformas gadījumā.

146      Skat. spriedumu L’Oréal/eBay, 114. un 116. punkts.

147      Skat. spriedumu L’Oréal/eBay, 31. punkts.

148      Šajā pašā nozīmē skat. sprieduma Google France 118. punktu, kurā Tiesa uzskatīja par būtisku “Google lomu reklāmas saiti papildinošā komercpaziņojuma formulēšanā vai atslēgvārdu izveidē vai atlasē”.

149      Manuprāt, tas norāda uz to, ka Tiesa ir pievērsusies idejai optimizēt “aplūkoto pārdošanas piedāvājumu pasniegšanu” (spriedums L’Oréal/eBay, 116. punkts) (mans izcēlums). Ja Tiesa būtu atsaukusies uz tirdzniecības vietā piedāvāto pārdošanas piedāvājumu strukturēšanu un vispārējo organizāciju, tā nebūtu sniegusi šādu precizējumu un arī nebūtu uzticējusi valsts tiesai pārbaudīt, vai eBay ir bijusi “aktīva loma” “attiecībā uz pārdošanas piedāvājumiem, par kuriem ir runa pamata lietā” (šī sprieduma 117. punkts). Tad eBay būtu “aktīva loma” attiecībā uz jebkuru pārdošanas piedāvājumu, jo tie visi ietilpst šajā struktūrā un vispārējā organizācijā.

150      Piemēram, grozot noteiktus attiecīgo video fragmentus, izvēloties labāku fona mūziku, uzlabojot montāžu u.c.

151      Pēc analoģijas skat. spriedumu L’Oréal/eBay, 113. punkts.

152      Pēc analoģijas skat. spriedumu Google France, 115. un 117. punkts.

153      Spriedums L’Oréal/eBay, 116. punkts.

154      Skat. spriedumu L’Oréal/eBay, 38., 39. un 114. punkts.

155      Arī šajā gadījumā, ja Tiesai būtu bijuši šāda veida ieteikumi, tā nebūtu uzticējusi valsts tiesai pārbaudīt, vai eBay ir bijusi “aktīva loma” “attiecībā uz pārdošanas piedāvājumiem, par kuriem ir runa pamata lietā” (spriedums L’Oréal/eBay, 117. punkts). Proti, šī “aktīvā loma” būtu pastāvējusi attiecībā uz visiem tirdzniecības vietā esošajiem piedāvājumiem, jo jebkurš no tiem atbilstoši algoritma programmai potenciāli varētu tikt ieteikts konkrētam lietotājam.

156      Pēc analoģijas skat. spriedumu Google France, 115. punkts. Tas neietekmē iespēju, ka pakalpojumu sniedzējs, ja tas kontrolē šādu algoritmu, var tikt atzīts par atbildīgu par zaudējumiem, ko radījusi šī algoritma darbība pati par sevi. Tā tas varētu būt it īpaši tad, ja minētais algoritms nelikumīgi diskriminētu noteiktu saturu vai noteiktus lietotājus. Atkārtošu, ka Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā paredzētais atbrīvojums attiecas vienīgi uz atbildību, kas izriet no uzglabātās informācijas.

157      Pēc analoģijas skat. Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Francija), Pirmā civillietu palāta, spriedums Nr. 165, 2011. gada 17. februāris, Carion c/Société Dailymotion, Nr. 09-67.896.

158      Skat. Direktīvas 2000/31 18. apsvērumu.

159      Skat. spriedumu Google France, 116. punkts, un spriedumu L’Oréal/eBay, 115. punkts.

160      Skat. spriedumu Google France, 25. punkts.

161      Skat. spriedumu L’Oréal/eBay, 28. un 110. punkts.

162      Tas ir īpaši nozīmīgi, jo ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru savos secinājumos apvienotajās lietās Google France un Google (no C‑236/08 līdz C‑238/08, EU:C:2009:569, 144. un 145. punkts) piedāvāja Tiesai pretējo pieeju.

163      Šajā nozīmē skat. Komisijas Ieteikuma (ES) 2018/334 (2018. gada 1. marts) par pasākumiem efektīvai cīņai pret nelikumīgu saturu tiešsaistē (OV 2018, L 63, 50. lpp.) 26. apsvērumu. Turklāt no sprieduma L’Oréal/eBay netieši, bet noteikti izriet, ka pakalpojumu sniedzējs var pats veikt meklējumus, šī iemesla dēļ nezaudējot savu “neitrālo lomu” (skat. šī sprieduma 46. un 122. punktu).

164      Spriedums, 2012. gada 16. februāris (C‑360/10, EU:C:2012:85, 27. punkts).

165      Spriedums, 2019. gada 3. oktobris (C‑18/18, EU:C:2019:821, 22. punkts).

166      Īpaši skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Funke Medien NRW (C‑469/17, EU:C:2019:623, 16.–26. punkts).

167      Turklāt Savienības likumdevējs pats, šķiet, uzskata, ka tāds platformas pakalpojumu sniedzējs kā YouTube var atsaukties uz Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktu, jo dažādās Savienības tiesību normās ir paredzēts piemērot šo pantu šādam pakalpojuma sniedzējam. Tostarp skat. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/1808 (2018. gada 14. novembris), ar ko, ņemot vērā mainīgos tirgus apstākļus, groza Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (OV 2018, L 303, 69. lpp.), 28.a panta 5. punktu, kurā ir norādīts, ka “[..] Direktīvas [2000/31] [..] 12.–15. pantu piemēro video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējiem, par kuriem uzskata, ka tie veic uzņēmējdarbību dalībvalstī” (skat. arī šīs direktīvas 28.b pantu).

168      Tomēr neskarot šo secinājumu 146. punktā atgādināto ierobežojumu.

169      Ērtības labad es šajos secinājumos izmantoju jēdzienu “faktiskas zināšanas”, lai apzīmētu Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā frāzē paredzēto gadījumu, un jēdzienu “apzināšanās”, lai apzīmētu šīs tiesību normas otrajā frāzē paredzēto gadījumu.

170      Tā tas ir arī lielākajā daļā citu Direktīvas 2000/31 valodu versiju. F. Peterson un Elsevier iebilst, ka šīs direktīvas angļu valodas versija atbalsta pretējo interpretāciju. Es par to neesmu pārliecināts. Protams, šajā versijā šīs direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā frāzē nav ietverts noteiktais artikuls (“[..] the provider does not have actual knowledge of illegal activity or information [..]”). Tomēr otrajā frāzē ir skaidri izmantots noteiktais artikuls (“[..] is not aware of facts or circumstances from which the illegal activity or information is apparent [..]”) (mans izcēlums).

171      Skat. Direktīvas 2000/31 40., 41. un 46. apsvērumu.

172      Skat. Direktīvas 2000/31 40. apsvērumu un 14. panta 3. punktu. Pretēji DMCA ieviestajam 512. pantam Direktīvā 2000/31 tādējādi nav paredzēta saskaņota paziņošanas un atsaukšanas procedūra.

173      Es ar to saprotu: pakalpojumu sniedzēja darbinieka informēšana. Nevar uzskatīt, ka pakalpojumu sniedzējam ir “zināšanas” vai tas “apzinās” uzglabātas informācijas prettiesiskumu Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta izpratnē, pamatojoties, piemēram, uz to, ka tas šo informāciju ir apstrādājis automatizēti. Šāda interpretācija atņemtu šai tiesību normai jebkādu lietderīgo iedarbību, jo ikvienam pakalpojumu sniedzējam, kurš izmitina informāciju, noteikti ir jāveic šāda apstrāde.

174      Skat. ģenerāladvokāta N. Jēskinena secinājumus lietā L’Oréal u.c. (C‑324/09, EU:C:2010:757, 162. un 163. punkts).

175      Spriedums L’Oréal/eBay, attiecīgi 120., 121. un 122. punkts.

176      Skat. spriedumu L’Oréal/eBay, 122. punkts.

177      Šajā nozīmē skat. Riordan, J., The Liability of Internet Intermediaries, Oxford University Press, Oksforda, 2016, 407. un 408. lpp. Turklāt sprieduma L’Oréal/eBay 139. punktā Tiesa precizēja, ka pasākumi, kas var tikt prasīti no tāda pakalpojumu sniedzēja kā eBay, “nevar būt aktīva visas katra tā klienta informācijas uzraudzīšana, lai novērstu jebkādus turpmākus intelektuālā īpašuma tiesību aizskārumus ar šī pakalpojuma sniedzēja vietnes palīdzību”. Tāpat Tiesas sniegtā norāde šī sprieduma 120. punktā, saskaņā ar kuru pakalpojuma sniedzējs var atklāt faktus un apstākļus, kas padara par acīmredzamu nelikumību, veicot pašam savas meklēšanas darbības, vienkārši norāda uz to, ka Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktā pakalpojuma sniedzējam ir atļauts veikt šādu meklēšanu. Attiecīgajā gadījumā pakalpojumu sniedzējam katrā ziņā ir jādzēš tā atklātā nelikumīga informācija. Tas nenozīmē, ka tam vispārīgi būtu pienākums veikt šādu meklēšanu.

178      Skat. Conseil constitutionnel [Konstitucionālā padome] (Francija), spriedums Nr. 2004-496, 2004. gada 10. jūnijs.

179      Piemēram, atsaukšos uz bērnu pornogrāfijas attēliem. Attiecībā uz šāda veida informāciju, kas pati par sevi ir acīmredzami un neapstrīdami nelikumīga, Direktīva 2000/31, manuprāt, neaizliedz pieprasīt, lai pakalpojumu sniedzējs saistībā ar tās dzēšanu būtu proaktīvs. Šajā nozīmē skat. šīs direktīvas 48. apsvērumu un, konkrētāk attiecībā uz bērnu pornogrāfiju, Direktīvas 2011/93 47. apsvērumu un 25. pantu.

180      Tostarp skat. spriedumu, 2012. gada 16. februāris, SABAM (C‑360/10, EU:C:2012:85, 50. punkts).

181      Piemēram, filmas, kas nesen nodota izrādīšanai kinoteātros, ar videokameru filmētas sliktas kvalitātes kopijas ievietošana tiešsaistē, ko veic slēpts lietotājs.

182      No iesniedzējtiesas lēmuma lietā C‑682/18 izriet, ka apelācijas sprieduma būtisku daļu veido jautājums, vai un ciktāl F. Peterson ir tiesības uz attiecīgajiem darbiem.

183      Skat. Direktīvas 2001/29 5. pantu.

184      Tostarp norādīšu, ka Direktīvā 2000/31 nav paredzētas nekādas garantijas lietotājiem, piemēram, “pretpaziņošanas” procedūra, kas ļautu apstrīdēt viņu informācijas “preventīvu izņemšanu”. Šīs direktīvas 46. apsvērumā vienīgi ir norādīts, ka dalībvalstis var “noteikt konkrētas prasības, kas nekavējoši jāizpilda vēl pirms informācijas izņemšanas vai piekļuves liegšanas”.

185      Šajā nozīmē skat. Riordan, J., minēts iepriekš, 406. lpp. Vispārīgi runājot, jautājums par to, vai “fakti un apstākļi”, kas darīti zināmi pakalpojumu sniedzējam, bija pietiekami, lai tas “apzinātos” nelikumīgu informāciju Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ir atkarīgs no visiem katras lietas apstākļiem, it īpaši no paziņošanas precizitātes pakāpes, no nepieciešamās analīzes sarežģītības, lai saprastu šīs informācijas prettiesiskumu, un šī pakalpojumu sniedzēja rīcībā esošajiem resursiem. Tas pats attiecas uz jautājumu, vai pakalpojumu sniedzējs ir rīkojies “ātri” šīs direktīvas 14. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

186      Attiecībā uz šo jautājumu es atsaukšos uz šo secinājumu 120.–131. punktu.

187      Manuprāt, nav iedomājams, ka, piemēram, “The Pirate Bay” platformas pakalpojumu sniedzēji varētu atsaukties uz Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punktu, lai izvairītos no sekundārās atbildības saskaņā ar valsts tiesībām par šajā platformā glabāto informāciju. Kā apgalvo Francijas valdība, šīs tiesību normas mērķis ir aizsargāt pakalpojumu sniedzējus, kuri parasti ir labticīgi, nevis pakalpojumu sniedzējus, kuru nodoms ir atvieglot autortiesību pārkāpumus.

188      Turpretī “stay down” pienākums ir ietverts Direktīvas 2019/790 17. panta 4. punktā. Tomēr jānorāda, ka likumdevējs ir paredzējis izņēmumu attiecībā uz “mazajiem” pakalpojumu sniedzējiem, kuriem nav nepieciešamo resursu vai tehnoloģijas, lai īstenotu šādu pienākumu.

189      Skat. arī Direktīvas 2000/31 45. apsvērumu.

190      Šis pienākums ir ietverts arī Direktīvas 2004/48 11. panta trešajā teikumā, kas ir piemērojams dažādu intelektuālā īpašuma tiesību, tostarp autortiesību, pārkāpumiem (skat. šīs direktīvas 2. panta 1. punktu). Tomēr šī tiesību norma, kā tas ir precizēts, “neskar” Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktu. Katrā ziņā, tā kā Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punkts un Direktīvas 2004/48 11. panta trešais teikums ir formulēti gandrīz identiski un šīm direktīvām ir viens un tas pats intelektuālā īpašuma aizsardzības augsta līmeņa mērķis (skat. pirmās direktīvas 9. apsvērumu un otrās direktīvas 10. apsvērumu), manuprāt, šīs tiesību normas ir jāinterpretē vienādi.

191      “Traucētāja atbildība” ļauj panākt rīkojumu. Tātad tas nav pamats zaudējumu atlīdzības piešķiršanai, pretēji pārkāpuma izdarītāja atbildībai un līdzdalībnieka atbildībai, kas paredzēta BGB 830. pantā.

192      Tostarp skat. Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) spriedumus, 2012. gada 26. jūlijs, I ZR 18/11, GRUR 2013, 370 – Alone in the Dark, kā arī 2015. gada 19. marts, I ZR 94/13, GRUR 2015, 1129 – Hotelbewertungsportal. Saskaņā ar šīs tiesas judikatūru tādi pakalpojumu sniedzēji kā YouTube un Cyando parasti nav tieši atbildīgi par autortiesību pārkāpumiem, kurus izdarījuši to platformu starpnieki, ciktāl tie neveic tajā tiešsaistē ievietoto darbu “izziņošanu sabiedrībai”. Šie pakalpojumu sniedzēji principā nav arī atbildīgi kā šo pārkāpumu līdzdalībnieki BGB 830. panta izpratnē, jo notiesāšana, pamatojoties uz šo pamatu, nozīmē, ka ir jāpierāda nodoms un zināšanas saistībā ar konkrētu pārkāpumu (skat. manu piekto un sesto prejudiciālo jautājumu analīzi). Tātad šī tiesa reglamentē šādu pakalpojumu sniedzēju rīcību būtībā tieši saistībā ar rīkojumiem, kuru pamatā ir “traucētāja atbildība”. Pamatlietās apelācijas instances tiesas tādējādi ir apsūdzējušas YouTube un Cyando kā “traucētājus” par to, ka tie nav ievērojuši savu rīcības pienākumu.

193      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūlijs, Tommy Hilfiger Licensing u.c.(C‑494/15, EU:C:2016:528, 23. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

194      Skat. spriedumu L’Oréal/eBay, 136. punkts.

195      Rīcības pienākums, kas konkrēti ir balstīts uz pakalpojumu sniedzējiem, kuri tostarp veic trešo personu sniegtu datņu uzglabāšanas darbības, atbilstoši Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūrai atspoguļo Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto nosacījumu. Tomēr, atbilstoši manai izpratnei, šie pienākumi pārsniedz šo tiesību normu: šī tiesa prasa, lai pakalpojumu sniedzējs ne tikai būtu izņēmis paziņoto informāciju, bet arī bloķētu šo informāciju atbilstoši stay down loģikai.

196      Skat. Direktīvas 2001/29 59. apsvērumu, kā arī Husovec, minēts iepriekš, XV, XVI, 8. un 10.–13. lpp. Manuprāt, tas, ka starpnieki zināmā mērā finansiāli gūst labumu no savu pakalpojumu nelikumīgas izmantošanas, arī pamato to, ka pret tiem var vērst šādus rīkojumus.

197      Šajā nozīmē skat. Nordemann, J. B., “Liability for Copyright Infringements on the Internet: Host Providers (Content Providers) – The German Approach”, Journal of Intellectual Property, Information Technology and Electronic Commerce Law, 2. sēj., Nr. 1, 2011, 40. lpp.

198      Šajā pašā nozīmē skat. Komisijas 2017. gada 29. novembra Paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Vadlīnijas par dažiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu aspektiem (COM(2017) 708 final), 19. lpp.: “kompetentās tiesu iestādes kā nosacījumu rīkojuma izdošanai nevar pieprasīt pieteikuma iesniedzējiem pierādīt, ka starpnieks kaut vai netieši ir atbildīgs par (apgalvotu) pārkāpumu” [neoficiāls tulkojums].

199      Pēc analoģijas skat. spriedumu L’Oréal/eBay, 131. punkts.

200      Skat. Direktīvas 2004/48 3. pantu un, pēc analoģijas, spriedumu L’Oréal/eBay, 140.–144. punkts. Atgādinu, ka šī direktīva ir piemērojama arī autortiesību jomā. Tādējādi tās vispārīgajos noteikumos noteiktās prasības ir jāievēro rīkojumā, kas izdots saskaņā ar Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktu.

201      Skat. spriedumu, 2012. gada 16. februāris, SABAM (C‑360/10, EU:C:2012:85, 31.–33. punkts).

202      Skat. šo secinājumu 194. punktu.

203      Spriedums, 2012. gada 16. februāris, (C‑360/10, EU:C:2012:85, 35.–38. punkts).

204      Spriedums, 2019. gada 3. oktobris (C‑18/18, EU:C:2019:821, 33.–47. punkts).

205      Skat. Direktīvas 2000/31 47. apsvērumu.

206      Skat. arī spriedumu L’Oréal/eBay, 139. punkts.

207      Šajā ziņā vienas un tās pašas datnes kopijas var identificēt, pateicoties filtriem MD5 vai hash filters, kas šķiet bieži sastopami.

208      Piemēram, attiecībā uz kinematogrāfisku darbu ir iespējamas daudzas variācijas attēla formāta vai kvalitātes, ilguma u.c. ziņā.

209      Saskaņā ar Google sniegtajiem paskaidrojumiem, tiklīdz darba atsauces datne ir ievietota Content ID datu bāzē, šī programma (gandrīz) automātiski atpazīstot visas datnes, kas satur šo darbu to ievietošanas tiešsaistē brīdī.

210      Saskaņā ar Google sniegto informāciju tas esot iztērējis vairāk nekā 100 miljonus dolāru (aptuveni 88 miljoni euro), lai izstrādātu Content ID.

211      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 16. februāris, SABAM (C‑360/10, EU:C:2012:85, 50. punkts). It īpaši rīkojums nedrīkst radīt šķēršļus platformas lietotāju iespējai veikt tādu aizsargātu darbu izmantošanu, uz ko attiecas Direktīvas 2001/29 5. pantā paredzētie izņēmumi un ierobežojumi. Kas attiecas uz tādu platformu kā YouTube, runa it īpaši ir par to, lai ļautu lietotājiem kopīgot video, izmantojot darbus kritikai, apskatam vai parodijai ar šī 5. panta 3. punkta d) un k) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem. Kas attiecas uz Cyberlocker, runa ir it īpaši par to, lai neliegtu lietotājiem šīs direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto privātu kopiju (par šo jautājumu skat. ģenerāladvokāta Špunara secinājumus lietā VCAST (C 265/16, EU:C:2017:649, 23.–28. punkts)).

212      Atgādinu, ka, manuprāt, Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts un Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē vienveidīgi. Konkrētāk, “centrālai lomai” Tiesas judikatūras par pirmo tiesību normu izpratnē praksē saistībā ar starpniekiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri glabā savu pakalpojumu lietotāju sniegto informāciju, būtu jāatbilst “aktīvajai lomai”, kas ir paredzēta tās judikatūrā attiecībā uz otro tiesību normu. Tādējādi uz piektajiem un sestajiem prejudiciālajiem jautājumiem es atbildēšu tikai īsi un pakārtoti.

213      Skat. tostarp Direktīvas 2004/48 4. pantu, kurā ir precizēts, ka “par personām, kas ir tiesīgas prasīt šajā nodaļā minēto pasākumu, kārtības un aizsardzības līdzekļu piemērošanu, dalībvalstis atzīst: a) intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekus saskaņā ar piemērojamo tiesību aktu noteikumiem” (mans izcēlums). Runa var būt par materiālo tiesību normām, kas paredzētas gan Savienības, gan valsts tiesībās (skat. šīs direktīvas 2. panta 1. punktu).

214      Skat. Direktīvas 2004/48 15. apsvērumu un 2. panta 3. punkta a) apakšpunktu.

215      Skat. Direktīvas 2004/48 2. panta 1. punktu.

216      Skat. Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 2. punktu. Tāpat šajā jomā skat. manus secinājumus lietā Constantin Film Verleih (C‑264/19, EU:C:2020:261).

217      Atgādinu, ka kopīgie darbi tiek glabāti dažādu tīkla lietotāju datoros, jo tāda platforma kā “The Pirate Bay” vienīgi izmitina gāzmas datnes, kas ļauj šos darbus atrast šajā tīklā.

218      Skat. ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumus lietā Stichting Brein (C‑610/15, EU:C:2017:99, 19. un 20. punkts).

219      Skat. spriedumus, GS Media, 44. un 45. punkts, kā arī 2018. gada 7. augusts, Renckhoff (C‑161/17, EU:C:2018:634, 41. punkts).

220      Tostarp skat. spriedumus, 2014. gada 3. septembris, Deckmyn un Vrijheidsfonds (C‑201/13, EU:C:2014:2132, 22.–27. punkts); 2019. gada 29. jūlijs, Funke Medien NRW (C‑469/17, EU:C:2019:623, 51., 58. un 65.–76. punkts), kā arī 2019. gada 29. jūlijs, Spiegel Online (C‑516/17, EU:C:2019:625, 36., 38. un 50.–59. punkts).

221      It īpaši tas, ka tiesību īpašniekiem nav maksimālas to intelektuālā īpašuma aizsardzības, manuprāt, nozīmē, ka no tiem var tikt prasīta zināma rūpība attiecībā uz to darbu izmantošanu tiešsaistē un sadarbību ar platformu pakalpojumu sniedzējiem. Pēc analoģijas preču zīmju tiesību jomā skat. ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumus lietā Backaldrin Österreich The Kornspitz Company (C‑409/12, EU:C:2013:563, 83. punkts).

222      Atgādinu, ka šajā 11. pantā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. panta 1. punktā garantētajām tiesībām, un tādējādi pirmais minētais pants var tikt interpretēts, ņemot vērā ar otro minēto pantu saistīto Eiropas Cilvēktiesību Tiesas judikatūru. Tostarp skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Funke Medien NRW (C‑469/17, EU:C:2019:623, 73. punkts).

223      Tostarp skat. spriedumu GS Media, 45. punkts, un ECT, 2012. gada 18. decembris, Ahmet Yıldırım pret Turciju, CE:ECHR:2012:1218JUD000311110, 54. punkts; ECT, 2015. gada 1. decembris, Cengiz u.c. pret Turciju, CE:ECHR:2015:1201JUD004822610, 49. punkts. Šajā pašā nozīmē skat. arī ECT, 2009. gada 10. marts, Times Newspapers Ltd pret Apvienoto Karalisti (Nr. 1 un Nr. 2), CE:ECHR:2009:0310JUD000300203, 27. punkts, un ECT, 2013. gada 10. janvāris, Ashby Donald un citi pret Franciju, CE:ECHR:2013:0110JUD003676908, 34. punkts.

224      ECT, 2015. gada 1. decembris, Cengiz u.c. pret Turciju, CE:ECHR:2015:1201JUD004822610, 51. un 52. punkts. Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2019. gada 14. februāris, Buivids (C‑345/17, EU:C:2019:122, 56. un 57. punkts).

225      Spriedums, 2012. gada 16. februāris (C‑360/10, EU:C:2012:85).

226      Šajā ziņā atkārtoju, ka ne visiem pakalpojumu sniedzējiem ir tādas pašas iespējas un resursi kā YouTube.

227      Skat. spriedumu, 2012. gada 16. februāris, SABAM (C‑360/10, EU:C:2012:85, 44.–52. punkts). Tādējādi, pat pieņemot, ka platformu pakalpojumu sniedzēji neietilpst Direktīvas 2000/31 14. un 15. panta piemērošanas jomā, pienākums ex ante kontrolēt visas lietotāju tiešsaistē ievietotās datnes katrā ziņā būtu pretrunā Hartā garantētajām pamattiesībām.

228      Tā tas ir attiecībā uz tādiem video kā tiešsaistes mācību materiāli un citi video, kuriem ir izklaides vai informatīvs raksturs un kuri principā konkrētos apstākļos var izmantot aizsargātos darbus atbilstoši noteiktiem izņēmumiem, kas paredzēti Direktīvas 2001/29 5. pantā. Šajā ziņā jānorāda, ka ir jautājumi saistībā ar YouTube programmu Content ID, jo šī programma šķiet, nekaitīgus video jau ir uzskatījusi par tiešsaistē nelikumīgi ievietotiem aizsargātiem darbiem un ir bloķējusi video dažu sekunžu izvilkuma no šāda darba izmantošanas dēļ (skat. tostarp Signoret, P., “Sur YouTube, la détection automatique des contenus soumis à droit d’auteur ne satisfait personne”, Le Monde, blog Pixels, 2018. gada 5. jūlijs). YouTube šajā ziņā atzīst, ka Content ID neatpazīst iespējamo autortiesību izņēmumu piemērošanu (skat. video YouTube Creators, “Content ID sur YouTube”, pieejams adresē https://youtu.be/9g2U12SsRns).

229      Turklāt šī jautājuma sarežģītību, manuprāt, vēl pastiprina interneta un it īpaši tādu platformu kā YouTube neskaidrais raksturs attiecībā uz tiesību pārkāpumiem. Ja YouTube piedāvā rīkus, ko var izmantot, lai pārkāptu autortiesības, šie rīki, it īpaši to meklētājprogramma, vienlaikus atvieglo šo pārkāpumu atklāšanu.

230      Skat. Direktīvas 2000/31 40., 41., 45.–49. apsvērumu, kā arī Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dažiem elektroniskās tirdzniecības tiesiskiem aspektiem iekšējā tirgū, 4., 12. un 16. lpp.

231      Skat. Direktīvas 2001/29 16. un 59. apsvērumu, kā arī 8. panta 3. punktu.

232      Skat. Direktīvas 2019/790 31. pantu.

233      Direktīvas 2019/790 2. panta 6) punktā ir noteikts, ka šīs direktīvas izpratnē “tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs” ir “informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs, kura galvenais mērķis vai viens no galvenajiem mērķiem ir glabāt un nodrošināt publisku piekļuvi ievērojamam daudzumam ar autortiesībām aizsargātu darbu vai blakustiesību objektu, ko ir augšupielādējuši tā lietotāji un kurus tas organizē un reklamē peļņas nolūkā”. Skat. arī šīs direktīvas 62. un 63. apsvērumu.

234      Kā esmu norādījis, lai gan Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta b) apakšpunktā, manuprāt, ir paredzēts take down pienākums, Direktīvas 2019/790 17. panta 4. punkta c) apakšpunktā šobrīd vispārīgi un ex ante ir noteikts stay down pienākums.

235      Precīzāk, no Direktīvas 2019/790 17. panta 6. punkta būtībā izriet, ka “pakalpojumu sniedzējiem”, kas ir jaunāki par trīs gadiem un kuru apgrozījums ir mazāks par 10 miljoniem euro, ir vienīgi jāpierāda, ka tie ir darījuši visu iespējamo, lai saņemtu tiesību īpašnieku atļauju, un tiem ir vienīgi take down pienākums.

236      Saskaņā ar šo apsvērumu “ir lietderīgi šajā direktīvā precizēt, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji, dodot sabiedrībai piekļuvi ar autortiesībām aizsargātiem darbiem vai blakustiesību objektiem, ko augšupielādējuši to lietotāji, veic publiskošanu vai dara tos pieejamus sabiedrībai [..]”.

237      Skat. Direktīvas 2019/790 29. pantu.

238      Tostarp skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, Zh. un O. (C‑554/13, EU:C:2015:377, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Turklāt, ja saskaņā ar Tiesas judikatūru šāds apsvērums var precizēt akta, kurā tas ietilpst, saturu, šajā gadījumā būtu jāizskaidro nevis Direktīvas 2019/790, bet gan Direktīvas 2000/31 un Direktīvas 2001/29 noteikumu nozīme.

239      Skat. Direktīvas 2019/790 26. pantu, kurā ir precizēts, ka tā ir piemērojama attiecībā uz visiem darbiem un citiem aizsargātiem objektiem, ko 2021. gada 7. jūnijā vai pēc minētā datuma aizsargā valstu tiesību akti autortiesību jomā, un ka tā neskar tiesību aktus, kas noslēgti, un tiesības, kas iegūtas pirms šī datuma.

240      Skat. Direktīvas 2019/790 27. pantu, kurā ir precizēts, ka uz līgumiem par autoru un izpildītāju licences vai tiesību nodošanu no 2022. gada 7. jūnija attiecas šīs direktīvas 19. pantā izklāstītais pārredzamības pienākums.

241      Skat. Direktīvas 2019/790 65. apsvērumu.

242      Skat. Direktīvas 2019/790 3. un 4. apsvērumu.

243      Paredzot, ka tādi pakalpojumu sniedzēji kā YouTube veic “izziņošanas sabiedrībai” darbības attiecībā uz darbiem, ko to platformu lietotāji tajās izvieto tiešsaistē, Savienības likumdevējs vēlējās novērst tiesību īpašnieku norādīto value gap (skat. šo secinājumu 47. punktu). Šajā sakarā skat. Direktīvas 2019/790 3. un 61. apsvērumu, kā arī 2016. gada 14. septembra Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par autortiesībām digitālajā vienotajā tirgū (COM(2016) 593 final), 2. un3. lpp.

244      Tostarp skat. 2010. gads, “Public Consultation on the Future of Electronic Commerce in the Internal Market and the Implementation of the Directive on Electronic Commerce (2000/31/EC)”; 2012. gads, “A Clean and Open Internet: Public Consultation on Procedures for Notifying and Acting on Illegal Content Hosted by Online Intermediaries”, un 2015. gads, “Public Consultation on the Regulatory Environment for Platforms, Online Intermediaries, Data and Cloud Computing and the Collaborative Economy”. Līdzīgi Amerikas Savienotajās Valstīs United States Copyright Office (Amerikas Savienoto Valstu Autortiesību birojs) pēc 2015. gadā uzsāktās sabiedriskās apspriešanas 2020. gada 21. maijā sniedza ziņojumu, iesakot United States Congress (ASV kongresam) modernizēt ar DMCA ieviestās 512. iedaļas noteikumus (skat. Amerikas Savienoto Valstu Autortiesību birojs, Section 512 Study, pieejams adresē https://www.copyright.gov/policy/section512/).

245      Skat. Komisijas 2012. gada 11. janvāra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Saskaņots ietvars, lai stiprinātu uzticību ciparu elektroniskās tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu vienotajam tirgum” (COM(2011) 942 final), 13.–16. lpp.; 2015. gada 6. maija paziņojumu “Stratēģija digitālajam vienotam tirgum Eiropā” (COM(2015) 192 final), 4., 8. un 12.–14. lpp.; 2015. gada 9. decembra paziņojumu “Ceļā uz modernu un eiropeiskāku autortiesību regulējumu” (COM(2015) 626 final), 2., 3. un 10.–12. lpp., un 2016. gada 25. maija paziņojumu “Tiešsaistes platformas un digitālais vienotais tirgus – Eiropas perspektīvas un izaicinājumi” (COM(2016) 288 final), 8.–10. lpp.

246      Skat. Direktīvu 2018/1808, ar ko video kopīgošanas platformas ir iekļautas “audiovizuālo mediju pakalpojumu” tiesiskā regulējuma jomā un noteikts pienākums šādu platformu pakalpojumu sniedzējiem veikt atbilstošus, īstenojamus un samērīgus pasākumus, lai aizsargātu nepilngadīgos no video, kas var kaitēt to attīstībai, un plašāku sabiedrību no video, kuros ir kūdīšana uz vardarbību, naida kurināšana vai pamudināšana uz terorismu (skat. Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 28.a un 28.b pantu, kas pievienoti ar Direktīvu 2018/1808). Skat. arī Ieteikumu 2018/334 par pasākumiem efektīvai cīņai pret nelikumīgu saturu tiešsaistē. Skat. arī 2018. gada 12. septembra Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par to, kā novērst teroristiska satura izplatīšanu tiešsaistē (COM(2018) 640 final).

247      Attiecībā uz tendencēm šajā nozīmē skat. arī Eiropas Padome, Ministru komitejas ieteikums CM/Rec(2018)2 dalībvalstīm par interneta starpnieku lomu un atbildību (pieņēmusi Ministru komiteja 2018. gada 7. marta ministru vietnieku 1309. sanāksmē), kā arī ECT spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Delfi AS pret Igauniju, CE:ECHR:2015:0616JUD006456909.

248      It īpaši Direktīvas 2019/790 17. panta 4. un nākamajos punktos paredzētie noteikumi, šķiet, ir vērsti uz to, lai sniegtu attiecīgajiem pakalpojumu sniedzējiem, kā arī to platformu lietotājiem dažādas garantijas. Tomēr uzsveru, ka minētajā 17. pantā paredzētā jaunā atbildības režīma detaļas pārsniedz šo secinājumu priekšmetu. Es arī nevēlos šajos secinājumos paust viedokli par šī jaunā režīma saderību ar Hartā garantētajām pamattiesībām. Šajā ziņā Tiesā ir celta prasība atcelt tiesību aktu (skat. prasību lietā C‑401/19 Polija/Parlaments un Padome), kas tai sniegs iespēju lemt par šo jautājumu.