Language of document : ECLI:EU:F:2014:8

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2014. gada 30. janvārī

Lieta F‑151/12

Jakob Ohrgaard

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Darba samaksa – Ekspatriācijas pabalsts – Dzīvesvietas nosacījums, kas paredzēts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā – Pienākumu veikšana starptautiskā organizācijā – Jēdziens – Piecu mēnešu prakse Komisijā – Izslēgšana

Priekšmets      Prasība, kura ir celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, un ar kuru ar ko J. Ohrgaard lūdz atcelt 2012. gada 22. decembra lēmumu, ar kuru Eiropas Komisija ir atteikusies viņam piešķirt ekspatriācijas pabalstu, un vajadzības gadījumā, atcelt 2012. gada 31. augusta lēmumu noraidīt viņa sūdzību

Nolēmums      Atcelt Eiropas Komisijas 2012. gada 6. marta lēmumu, ar kuru J. Ohrgaard atteikts piešķirt ekspatriācijas pabalstu un kurš grozīts ar 2012. gada 31. augusta lēmumu noraidīt sūdzību. Eiropas Komisijas sedz savus un atlīdzina J. Ohrgaard tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Nelabvēlīgs akts – Prasība par lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība – Lēmums, kas pieņemts, pārskatot iepriekšēju lēmumu – Pieņemamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.      Ierēdņi – Darba samaksa – Ekspatriācijas pabalsts – Noteikšanas nosacījumi – Darbs, kas veikts kādas citas valsts vai kādas starptautiskās organizācijas labā – Jēdziens – Prakses veikšana iestādē – Izslēgšana

(Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts)

1.      Ja lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir pārskatīta prasītāja situācija atbilstoši jauniem tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, vai ja ar to tiek grozīts vai papildināts sākotnējais lēmums, sūdzības noraidījums ir akts, kas ir pakļauts pārbaudei tiesā, kura to ņem vērā, izvērtējot apstrīdētā akta tiesiskumu, vai pat uzskata to par nelabvēlīgu aktu, ar ko tiek aizstāts apstrīdētais akts.

(skat. 13. un 16. punktu)

Atsauce

Vispārējā tiesa: 2009. gada 9. decembris, Komisija/Birkhoff, T‑377/08 P, 55. punkts; 2011. gada 21. septembris, Adjemian u.c./Komisija, T‑325/09 P, 32. punkts.

2.      Nosakot, vai ierēdnim ir tiesības uz ekspatriācijas pabalstu, no Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta noteikumiem izriet, ka, lai neitralizētu dzīvesvietas laikposmus, proti, vai nu valstī, kuras teritorijā atrodas ierēdņa vai darbinieka dienesta vieta, vai arī ārpus tās, likumdevējs ir ieviesis atšķirību atkarībā no tā, vai dzīvesvieta tiek pamatota ar situāciju, kas izriet no dienesta pienākumu veikšanas citas valsts vai starptautiskas organizācijas labā, vai arī no tā, vai pienākumi ir veikti valsts vai starptautiskas organizācijas dienestā.

Praksi Komisijā, kas ir paredzēta kā specializācijas laikposms, lai papildinātu vai nu universitātes izglītību, vai arī darba veikšanai nepieciešamās prasmes, nevar uzskatīt par ietilpstošu dienesta pienākumu veikšanas jēdzienā, jo šis jēdziens paredz, ka darbība galvenokārt ir veltīta attiecīgās valsts vai starptautiskās organizācijas mērķu sasniegšanai. Šādu secinājumu, ņemot vērā Komisijā pavadītās prakses galveno mērķi, nevar apšaubīt tāda fakta dēļ, ka daži praktikanti atkarībā no budžeta līdzekļu pieejamības un viņu ģimenes stāvokļa saņem stipendiju, vai ka nodarbinātie publiskajā vai privātajā sektorā turpina saņemt savu algu.

Turklāt taisnība, ka šāds risinājums atšķiras no Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā risinājuma attiecībā uz ierēdņiem, kuriem nekad nav bijusi dienesta vietas valsts pilsonība, un ka šāds risinājums rada atšķirīgu attieksmi, kas galvenokārt ir pamatota ar ieinteresētās personas pilsonību.

Taču šāda atšķirīga attieksme ir pamatota, pirmkārt, ar atšķirīgo formulējumu, ko likumdevējs paredzējis Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, un, otrkārt, ar atšķirīgu atsauces laikposma ilgumu, kas ir daudz ilgāks ierēdnim, kuram ir bijusi dienesta vietas dalībvalsts pilsonība.

(skat. 40., 43.–59., 47. un 49. punktu)