TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2015. gada 26. februārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Personu brīva pārvietošanās – LESD 20. un 21. pants – Dalībvalsts pilsonis – Dzīvesvieta citā dalībvalstī – Studijas aizjūras zemē vai teritorijā – Finansējuma augstākajai izglītībai saglabāšana – Dzīvesvietas nosacījums par “trīs no sešiem gadiem” – Ierobežojums – Pamatojums
Lieta C‑359/13
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Centrale Raad van Beroep (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 24. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 27. jūnijā, tiesvedībā
B. Martens
pret
Minister van Onderwijs, Cultuur en Wetenschap.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] (referents), K. Toadere [C. Toader], E. Jarašūns [E. Jarašiūnas] un K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund],
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 2. jūlija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un B. Koopman, kā arī J. Langer, pārstāvji,
– Dānijas valdības vārdā – C. Thorning un M. Søndhal Wolff, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – J. Enegren un M. van Beek, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2014. gada 24. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 20., 21. un 45. pantu, kā arī Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.) 7. panta 2. punktu.
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp B. Martens un Minister van Onderwijs, Cultuur en Wetenschap (izglītības, kultūras un zinātnes ministrs; turpmāk tekstā – “ministrs”) par ministra pieprasījumu atmaksāt B. Martens piešķirto finansējumu augstākajai izglītībai (turpmāk tekstā – “studiju finansējums”), jo viņa nebija izpildījusi valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto nosacījumu, saskaņā ar kuru B. Martens bija jābūt nodzīvojušai Nīderlandē trīs gadus no pēdējiem sešiem gadiem pirms viņas reģistrēšanās studijām ārpus Nīderlandes (turpmāk tekstā – nosacījums par “trīs no sešiem gadiem”).
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Regulas Nr. 1612/68 7. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts pilsonis, citā dalībvalstī pilsonības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.
2. Šāds darba ņēmējs bauda tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības, kā attiecīgās valsts darba ņēmēji.”
Nīderlandes tiesības
4 Studiju finansējuma likuma 2000 (Wet studiefinanciering 2000), kas grozīts 2006. gada 11. oktobrī (turpmāk tekstā – “Wsf 2000”), 2.2. panta 1. punkts ir izteikts šādi:
“Tiesības uz studiju finansējumu ir studentiem, kuriem:
a) ir Nīderlandes pilsonība;
b) nav Nīderlandes pilsonības, bet kuriem saskaņā ar starptautiskas organizācijas līgumu vai lēmumu ir jābūt tādām pašām privilēģijām kā Nīderlandes pilsoņiem studiju finansēšanas jomā, [..]
[..].”
5 Šī likuma 2.14. pantā, kas pēdējo reizi tika grozīts ar 2010. gada 15. decembra likumu (Stb. 2010, Nr. 807), ir paredzēts:
“1. Šis pants ir piemērojams tikai studentiem, kuri pēc 2007. gada 31. augusta ir reģistrēti augstākās izglītības iestādē ārpus Nīderlandes [..]
2. Tiesības uz studiju finansējumu ir studentiem, kuri:
a) ir reģistrējušies studijām ārpus Nīderlandes, ja Nīderlandē tiek piešķirts studiju finansējums līdzīgas kategorijas izglītībai, ja izglītības līmenis un kvalitāte ir pielīdzināmi attiecīgajam [Nīderlandes] izglītības līmenim un kvalitātei [..] un ja studiju gala eksāmens ir pielīdzināms attiecīgajam [Nīderlandes] studiju gala eksāmenam [..]
b) ir reģistrējušies studijām ārpus Nīderlandes un kuri, neskarot a) apakšpunktā paredzēto, turklāt atbilst ministra lēmumā noteiktajiem kritērijiem, un
c) ir dzīvojuši Nīderlandē vismaz trīs gadus no pēdējiem sešiem gadiem pirms reģistrēšanās šīm studijām un Nīderlandē šajā laikposmā ir uzturējušies likumīgi. Laikposmam, kurā students ir reģistrējies studijām ārpus Nīderlandes, kā tas paredzēts a) apakšpunktā, nav nozīmes, lai aprēķinātu iepriekšējā teikumā minēto sešu gadu laikposmu.
[..]”
6 Saskaņā ar WSF 2000 11.5. pantu ministrs var atkāpties no šī likuma 2.14. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētā nosacījuma par trīs no sešiem gadiem, ja šī nosacījuma piemērošana var izraisīt būtisku netaisnību.
7 WSF 2000 12.3. pantā, kurā ir ietverts pārejas noteikums, balstoties uz šī likuma 2.14. pantu, kas ir grozīts no 2007. gada 1. septembra, ir paredzēts:
“Atkāpjoties no WSF 2000 3.21. panta 2. punkta, students, kurš pirms 2007. gada 1. septembra jau ir reģistrēts studijām augstākās izglītības mācību iestāde ārpus Nīderlandes un kurš nebija iesniedzis pieteikumu studiju finansējuma saņemšanai, var [..] ar atpakaļejošu spēku vēlākais līdz 2007. gada 1. septembrim iesniegt pieteikumu studiju finansējuma saņemšanai, lai studētu augstākās izglītības mācību iestāde ārpus Nīderlandes, ja šāds pieteikums tiek iesniegts vēlākais līdz 2008. gada 31. augustam.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
8 Prasītāja pamatlietā, Nīderlandes pilsone, kura ir dzimusi 1987. gada 2. oktobrī, pārcēlās ar vecākiem uz Beļģiju, dalībvalsti, kurā viņas tēvs strādāja algotu darbu un kurā viņa apmeklēja flāmu pamatskolu un vidusskolu, un kurā prasītājas ģimene joprojām dzīvo.
9 2006. gada 15. augustā prasītāja pamatlietā reģistrējās Nīderlandes Antiļu universitātē Vilemstadē [Willemstad] (Kirasao) pilna laika bakalaura studijām.
10 Laikposmā no 2006. gada oktobra līdz 2008. gada oktobrim prasītājas pamatlietā tēvs strādāja Nīderlandē nepilna laika darbu kā pārrobežu darba ņēmējs. Sākot no 2008. gada novembra viņš sāka strādāt Beļģijā pilnu darba laiku.
11 2008. gada 24. jūnijā prasītāja pamatlietā iesniedza ministram pieteikumu studiju finansējuma saņemšanai. Šajā nolūkā aizpildāmajā veidlapā viņa tostarp norādīja, ka pēdējo sešu gadu laikā pirms studiju Kirasao uzsākšanas, viņa bija likumīgi dzīvojusi Nīderlandē vismaz trīs gadus.
12 Ar 2008. gada 22. augusta lēmumu, piemērojot noteikumu attiecībā uz studentiem, kuri vairs nedzīvo kopā ar saviem vecākiem, ministrs piešķīra prasītājai pamatlietā studiju finansējumu, sākot no 2007. gada septembra, kas ir pēdējais termiņš, lai piešķirtu WSF 2000 12.3. pantā paredzēto finansējumu ar atpakaļejošu spēku pamatstipendijas un pabalsta sabiedriskā transporta izdevumu viedā. Ministrs šo finansējumu periodiski pagarināja. 2009. gada 1. februārī prasītāja pamatlietā pieprasīja papildu studiju kredītu, kas viņai tika piešķirts.
13 Pēc pārbaudes attiecībā uz studiju finansējumiem ar 2010. gada 28. maija lēmumiem ministrs konstatēja, ka prasītāja pamatlietā laikposmā no 2000. gada augusta līdz 2006. gada jūlijam nebija dzīvojusi Nīderlandē vismaz trīs gadus un ka tātad viņa neatbilda nosacījumam par trīs no sešiem gadiem. Līdz ar to ministrs atcēla prasītājai iepriekš piešķirto studiju finansējumu, atteicās piešķirt jebkādu šī finansējuma pagarinājumu un pieprasīja atmaksāt viņai izmaksāto finansējumu, proti, summu EUR 19 481,64 apmērā.
14 Ar 2010. gada 27. augusta lēmumu ministrs atzina, ka prasītājas pamatlietā administratīvajā sūdzībā izteiktie iebildumi pret 2010. gada 28. maija lēmumiem, ar kuriem B. Martens apgalvo, ka ar saiknes ar Nīderlandi neesamību nevar pietiekami attaisnot to, ka viņai netika piešķirts studiju finansējums nosacījuma par trīs no sešiem gadiem neizpildes dēļ, nav pamatoti. Pēc B. Martens domām, studentiem, kuri šo nosacījumi ir izpildījuši un kuriem tātad ir tiesības uz Nīderlandes finansējumu, kas domāts studijām ārpus Nīderlandes, var būt acīmredzami mazāka saikne ar šo dalībvalsti par to, kas ar šo valsti bija un joprojām ir prasītājai pamatlietā.
15 Rechtbank ’s‑Gravenhage [Hāgas tiesa] prasību, ko B. Martens cēla pret 2010. gada 27. augusta lēmumu, atzina par nepieņemamu.
16 Apelācijas tiesvedības, ko prasītāja pret šo Rechtbank ’s‑Gravenhage spriedumu bija uzsākusi iesniedzējtiesā, laikā ministrs apgalvoja, ka viņš attiecībā uz B. Martens laikposmā no 2007. gada septembra līdz 2008. gada oktobrim nepiemērotu nosacījumu par trīs no sešiem gadiem tādēļ, ka viņas tēvs šajā laikposmā Nīderlandē strādāja uz nepilnu laiku un ka tātad nosacījums studiju finansējuma saņemšanai bija izpildīts. Nosacījums par trīs no sešiem gadiem turpretī būtu jāpiemēro attiecībā uz laikposmu no 2008. gada novembra līdz 2011. gada jūnijam, jo šajā laikposmā viņas tēvs vairs netika uzskatīts par pārrobežu darba ņēmēju Nīderlandē, jo kopš šīs dienas viņš strādāja tikai Beļģijā.
17 No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka papildus pieprasītajam studiju finansējumam prasītājas pamatlietā vecāki sedza lielāko daļu no viņas uzturēšanās un mācību izdevumiem laikā, kad viņa studēja Nīderlandes Antiļu universitātē, studijas, kas beidzās 2011. gada 1. jūlijā.
18 Šādos apstākļos Centrale Raad van Beroep [Galvenā apelācijas tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) a) Vai Savienības tiesības, it īpaši LESD 45. pants un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neļauj ES dalībvalstij (proti, Nīderlandes Karalistei) liegt pilngadīgam bērnam, kurš ir Beļģijā dzīvojoša un daļēji Nīderlandē, daļēji Beļģijā strādājoša pārrobežu darba ņēmēja, kuram ir Nīderlandes pilsonība, apgādībā, tiesības uz studiju finansējumu izglītībai ārpus ES no brīža, kad pārrobežu nodarbinātība ir izbeigta un darba ņēmējs strādā vairs tikai Beļģijā, tādēļ, ka bērns neatbilst nosacījumam, ka vismaz trīs gadus no pēdējiem sešiem gadiem pirms reģistrācijas attiecīgajā izglītības iestādē viņš ir dzīvojis Nīderlandē?
b) Ja atbilde uz pirmā jautājuma a) daļu ir apstiprinoša, vai Savienības tiesības liedz studiju finansējumu, pieņemot, ka ir izpildīti pārējie tam izvirzītie nosacījumi – piešķirt uz laika posmu, kas ir īsāks par tās izglītības ilgumu, kuram studiju finansējums tiek piešķirts?
Ja Tiesa, atbildot uz pirmā jautājuma a) un b) daļu, secina, ka tiesību normas par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos neliedz B. Martens no 2008. gada novembra līdz 2011. gada jūnijam vai par daļu no šī laika studiju finansējumu nepiešķirt:
2) Vai LESD 20. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz ES dalībvalstij (proti, Nīderlandes Karalistei) nepagarināt studiju finansējumu izglītībai Aizjūras zemju un teritoriju (AZT) (šajā gadījumā Kirasao) izglītības iestādē, uz ko ir bijušas tiesības tādēļ, ka ieinteresētās personas tēvs bija nodarbināts Nīderlandē kā pārrobežu darba ņēmējs, jo ieinteresētā persona neatbilst attiecībā uz visiem Savienības pilsoņiem, arī pašas šīs dalībvalsts pilsoņiem spēkā esošajam nosacījumam, ka tā vismaz trīs gadus no pēdējiem sešiem gadiem pirms reģistrācijas attiecīgajā izglītības iestādē ir dzīvojusi Nīderlandē?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
19 Iesniedzējtiesa ar saviem jautājumiem, kuri ir jāaplūko kopā, būtībā vaicā, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, saskaņā ar kuru finansējuma saglabāšana studijām augstākas izglītības iestādē ārpus šīs dalībvalsts ir pakļauta nosacījumam, ka studentam, kurš pieprasa šādu finansējumu, ir jābūt dzīvojušam minētajā dalībvalstī vismaz trīs gadus no sešiem gadiem pirms viņa reģistrēšanās minētajām studijām.
20 Vispirms ir jāatgādina, ka, būdama Nīderlandes pilsone, B. Martens ir arī Savienības pilsone atbilstoši LESD 20. panta 1. punktam un tādēļ viņa attiecīgā gadījumā var pret savu izcelsmes dalībvalsti atsaukties uz tiesībām, kuras viņai izriet no Savienības pilsonības (skat. spriedumus Morgan un Bucher, C‑11/06 un C‑12/06, EU:C:2007:626, 22. punkts, kā arī Prinz un Seeberger, C‑523/11 un C‑585/11, EU:C:2013:524, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
21 Kā Tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi, Savienības pilsoņa statusa mērķis ir būt par dalībvalstu pilsoņu fundamentālo statusu, kas ļauj personām, kuras atrodas līdzīgās situācijās, LESD ratione materiae piemērošanas jomā saņemt vienādu tiesisko attieksmi neatkarīgi no viņu pilsonības, izņemot šajā ziņā īpaši paredzētus gadījumus (spriedumi D’Hoop, C‑224/98, EU:C:2002:432, 28. punkts, kā arī Prinz un Seeberger, EU:C:2013:524, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
22 Savienības tiesību piemērošanas jomā tostarp ietilpst arī tādas situācijas, kuras saistītas ar Līgumā paredzēto pamatbrīvību īstenošanu, īpaši attiecībā uz LESD 21. pantā paredzētajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (spriedumi Morgan un Bucher, EU:C:2007:626, 23. punkts, kā arī Prinz un Seeberger, EU:C:2013:524, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan dalībvalstīm saskaņā ar LESD 165. panta 1. punktu ir kompetence saistībā ar izglītības saturu un attiecīgo izglītības sistēmu organizāciju, tām šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, tostarp Līguma tiesību normas par pārvietošanās un uzturēšanās brīvību dalībvalstu teritorijā, kas jebkuram Savienības pilsonim ir paredzēta LESD 21. panta 1. punktā (spriedumi Morgan un Bucher, EU:C:2007:626, 24. punkts, kā arī Prinz un Seeberger, EU:C:2013:524, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Turklāt Savienības tiesībās dalībvalstīm nav noteikts pienākums paredzēt augstākās izglītības finansējuma sistēmu, lai studētu citā dalībvalstī vai ārvalstīs. Tomēr, ja dalībvalsts ir paredzējusi šādu sistēmu, kas studentiem ļauj šādu finansējumu saņemt, tad tai ir jānodrošina, lai šāda finansējuma piešķiršanas noteikumi neradītu nepamatotu minēto tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties citu dalībvalstu teritorijā ierobežojumu (šajā ziņā skat. spriedumus Morgan un Bucher, EU:C:2007:626, 28. punkts; Prinz un Seeberger, EU:C:2013:524, 30. punkts, kā arī Thiele Meneses, C‑220/12, EU:C:2013:683, 25. punkts).
25 Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kas noteiktiem valsts pilsoņiem ir nelabvēlīgs tikai tādēļ, ka viņi ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī, ir LESD 21. panta 1. punktā atzīto ikviena Savienības pilsoņa brīvību ierobežojums (spriedumi Morgan un Bucher, EU:C:2007:626, 25. punkts, kā arī Prinz un Seeberger, EU:C:2013:524, 27. punkts).
26 Faktiski Līgumā saistībā ar Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos piedāvātās iespējas nevarētu tikt efektīvi izmantotas, ja dalībvalsts pilsonim varētu tikt liegts tās izmantot tādu šķēršļu dēļ, kurus viņa dzīvošanai citā dalībvalstī rada viņa izcelsmes valsts tiesiskais regulējums, sodot viņu par šo tiesību izmantošanu (šajā ziņā skat. spriedumus Morgan un Bucher, EU:C:2007:626, 26. punkts, kā arī Prinz un Seeberger, EU:C:2013:524, 28. punkts).
27 Šis apsvērums, ņemot vērā LESD 6. panta e) apakšpunkta un 165. panta 2. punkta otrā ievilkuma mērķus, proti, tostarp veicināt studentu un mācībspēku mobilitāti, ir īpaši svarīgs izglītības jomā (skat. spriedumus D’Hoop, EU:C:2002:432, 32. punkts; Morgan un Bucher, EU:C:2007:626, 27. punkts, kā arī Prinz un Seeberger, EU:C:2013:524, 29. punkts).
28 Šajā gadījumā ir skaidrs, ka prasītāja pamatlietā pārcēlās uz Beļģiju, kur strādāja viņas tēvs, un ka kopš šā brīža viņa apmeklēja flāmu pamatskolu un vidusskolu. 2006. gada augustā 18 gadu vecumā viņa uzsāka studijas Nīderlandes Antiļu universitātē Vilemstadē, studijas, ko viņa pabeidza 2011. gada 1. jūlijā. Kā to apstiprināja Nīderlandes valdība tiesas sēdē, B. Martens varēja saņemt finansējumu studijām Kirasao saskaņā ar WSF 2000 paredzēto iespēju, kas visiem studentiem, kuri ir izpildījuši nosacījumu par trīs no sešiem gadiem, ļāva saņemt šādu finansējumu, lai studētu ārvalstīs. B. Martens, 2008. gada maijā iesniedzot savu pieteikumu finansējuma saņemšanai, pati bija norādījusi Nīderlandes iestādēm, ka viņa šo nosacījumu ir izpildījusi. Kopš studiju pabeigšanas B. Martens strādā Nīderlandē.
29 Pēc Nīderlandes valdības domām, prasītājas pamatlietā tiesības brīvi pārvietoties nav tikušas ierobežotas, jo viņa, pārceļoties no Beļģijas uz Kirasao, neizmantoja viņai LESD 20. panta 2. punkta a) apakšpunktā piešķirtas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā.
30 Šo argumentu nevar atbalstīt, jo tajā nav ievērots apstāklis, ka prasītāja pamatlietā savas tiesības brīvi pārvietoties izmantoja, 1993. gadā ar savu ģimeni pārceļoties no Nīderlandes uz Beļģiju, un turpināja šīs tiesības izmantot visu laiku, kamēr viņa dzīvoja Beļģijā.
31 Pakļaujot finansējuma studijām ārvalstīs saglabāšanu nosacījumam par trīs no sešiem gadiem, tiesiskais regulējums pamatlietā rada risku, ka finansējuma pieprasītājs var tikt sodīts tikai tādēļ, ka viņš ir izmantojis savu brīvību pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī, ņemot vērā ietekmi, kāda šīs brīvības izmantošanai var būt uz tiesībām saņemt finansējumu augstākajai izglītībai (šajā ziņā skat. spriedumus D’Hoop, EU:C:2002:432, 30. punkts; Prinz un Seeberger, EU:C:2013:524, 32. punkts, kā arī Thiele Meneses, EU:C:2013:683, 28. punkts).
32 Kā ģenerāladvokāte norādījusi savu secinājumu 106. punktā, šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka, kopš prasītāja pamatlietā izmantoja šīs tiesības brīvi pārvietoties, ir pagājis ievērojams laiks (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu Nerkowska, C‑499/06, EU:C:2008:300, 47. punkts).
33 Ir jākonstatē, ka WSF 2000 2.14. panta 2. punktā paredzētais nosacījums par trīs no sešiem gadiem, lai arī tas bez atšķirības tiek piemērots kā Nīderlandes pilsoņiem, tā citiem Savienības pilsoņiem, ir visiem Savienības pilsoņiem saskaņā ar LESD 21. pantu noteiktās pārvietošanās un uzturēšanās brīvības ierobežojums (šajā ziņā skat. spriedumu Prinz un Seeberger, EU:C:2013:524, 31. punkts).
34 Ierobežojums, kas izriet no tiesiskā regulējuma pamatlietā, no Savienības tiesību aktu skatpunkta var tikt attaisnots vienīgi tad, ja tas ir pamatots ar objektīviem vispārējo interešu apsvērumiem, kas nav atkarīgi no skarto personu pilsonības, un ir samērīgs ar mērķi, ko ar valsts tiesībām leģitīmi ir gribēts sasniegt. No Tiesas judikatūras arī izriet, ka pasākums ir samērīgs tad, ja tas ir piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo (spriedumi De Cuyper, C‑406/04, EU:C:2006:491, 40. un 42. punkts; Morgan un Bucher, EU:C:2007:626, 33. punkts, kā arī Prinz un Seeberger, EU:C:2013:524, 33. punkts).
35 Nīderlandes valdība apgalvo, ka, ciktāl pastāv pārvietošanās un uzturēšanās brīvības ierobežojums, WSF 2000 normas pamato objektīvi vispārējo interešu apsvērumi, proti, mērķis nodrošināt minimālo integrācijas līmeni starp finansējuma pieprasītāju un dalībvalsti, kas finansējumu piešķir. Tādējādi pamatoti ir tas, ka finansējums izglītībai ārvalstīs tiek piešķirts tikai studentiem, kuri pierāda, ka viņi ir pietiekami integrējušies Nīderlandē. Students, kurš dzīvo Nīderlandē vismaz trīs gadus no pēdējiem sešiem gadiem pirms viņa studijām ārvalstīs, pierāda šādu integrācijas līmeni. Šis nosacījums arī nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, divu iemelsu dēļ. Pirmkārt, saskaņā ar WSF 2000 11.5. pantu kompetentais ministrs var nepiemērot nosacījumu par trīs no sešiem gadiem, ja tā piemērošana var izraisīt būtisku netaisnību, kas neļautu šo nosacījumu uzskatīt par pārāk vispārīgu. Otrkārt, minētais dzīvesvietas nosacījums nepieprasa, lai students būtu dzīvojis Nīderlandē nepārtrauktu trīs gadu laikposmu, un tātad tam nav pārāk izslēdzošs raksturs.
36 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka gan studentu integrācijas veicināšana, gan vēlme nodrošināt saikni starp dalībvalsts, kas ir pakalpojuma sniedzēja, sabiedrību un tādu pakalpojuma saņēmēju kā pamatlietā patiešām var būt objektīvi vispārējo interešu apsvērumi, kas pamato faktu, ka šāda pakalpojuma piešķiršanas nosacījumi var ietekmēt Eiropas Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos (šajā ziņā skat. spriedumu Thiele Meneses, EU:C:2013:683, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Katrā ziņā saskaņā ar minēto judikatūru dalībvalsts pieprasītie pierādījumi par patiesas integrācijas saiknes pastāvēšanu nevar būt pārāk izslēdzoši, pārmērīgu nozīmi piešķirot elementam, kas obligāti neatspoguļo saiknes patieso un faktisko līmeni starp pieteicēju un dalībvalsti, izslēdzot jebkuru citu atspoguļojošu elementu (skat. spriedumus D’Hoop, EU:C:2002:432, 39. punkts; Prinz un Seeberger, EU:C:2013:524, 37. punkts, kā arī Thiele Meneses, EU:C:2013:683, 36. punkts).
38 Attiecībā uz to, cik lielā mērā pakalpojuma saņēmējs ir saistīts ar attiecīgās dalībvalsts sabiedrību, Tiesai jau jautājumā par pakalpojumiem, kurus neregulē Savienības tiesības, kā tas ir pamatlietā, ir bijusi iespēja lemt, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, izlemjot, kādi kritēriji izmantojami, lai novērtētu šādu saikni (šajā ziņā skat. spriedumus Gottwald, C‑103/08, EU:C:2009:597, 34. punkts, kā arī Thiele Meneses, EU:C:2013:683, 37. punkts).
39 Tomēr vienīgi dzīvesvietas nosacījums, kāds ir aplūkots pamatlietā, rada risku, ka attiecīgais finansējums augstākajai izglītībai netiks piešķirts studentiem, kuriem, lai gan viņi nav uzturējušies Nīderlandē trīs gadus no pēdējiem sešiem gadiem pirms studiju sākšanas ārvalstīs, tomēr ir patiesa integrācijas saikne ar šo dalībvalsti.
40 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, runājot par pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu, Tiesa jau ir konstatējusi, ka nosacījuma par trīs no sešiem gadiem piemērošana radītu nepamatotu nevienlīdzīgu attieksmi pret Nīderlandes darba ņēmējiem un migrējošiem darba ņēmējiem, kuri uzturas Nīderlandē, jo, nosakot konkrētus uzturēšanās laikposmus attiecīgās dalībvalsts teritorijā, ar šo nosacījumu tiktu dota priekšroka elementam, kas nebūt nav vienīgais, kurš norāda uz patieso attiecīgās personas un minētās dalībvalsts starpā esošās saiknes pakāpi, un tam būtu pārāk izslēdzošs raksturs (skat. spriedumu Komisija/Nīderlande, C‑542/09, EU:C:2012:346, 86. un 88. punkts).
41 Pamatlietā aplūkotajam tiesiskajam regulējumam, ciktāl ar to tādam Savienības pilsonim kā prasītajai pamatlietā tiek radīts pārvietošanās un uzturēšanās brīvības ierobežojums, ir pārāk izslēdzošs raksturs arī tādēļ, ka tas neļauj ņemt vērā tādas citas saiknes, kas šādu studentu varētu saistīt ar finansējumu piešķirošo dalībvalsti, kā studenta pilsonība, skolas gaitas, ģimene, nodarbinātība, valodu prasmes vai citu sociālu vai ekonomisku saikņu esamību (šajā ziņā skat. spriedumu Prinz un Seeberger, EU:C:2013:524, 38. punkts). Tāpat arī kā ģenerāladvokāte norādījusi savu secinājumu 103. punktā, ģimenes locekļu, no kuriem students ir atkarīgs, nodarbinātība finansējumu piešķirošajā dalībvalstī arī var būt viens no elementiem, kas jāņem vērā, izvērtējot šādu saikni.
42 Turklāt apstāklis, ka kompetentais ministrs, iespējams, varētu piemērot WSF 2000 11.5. pantu, kas šim ministram ļautu atkāpties no nosacījuma par trīs no sešiem gadiem, ja šī nosacījuma piemērošana rada būtisku netaisnību, pamatlietas apstākļos nemaina šī nosacījuma pārāk izslēdzošo raksturu. Faktiski šķiet, ka šī tiesību norma negarantē citas saiknes, kas prasītāju pamatlietā varētu saistīt ar finansējumu maksājošo dalībvalsti, ņemšanu vērā un tātad tā neļauj sasniegt integrācijas mērķi, kas, pēc Nīderlandes valdības domām, ir pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma mērķis.
43 Šādos apstākļos pamatlietā aplūkotais trīs no sešiem gadiem nosacījums ir pārāk izslēdzošs un atkarīgs no nejaušības, nepamatoti svarīgu nozīmi piešķirot elementam, kas obligāti neatspoguļo finansējuma pieprasītāja integrācijas pakāpi attiecīgajā dalībvalstī. Tādēļ tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā nevar tikt uzskatīts par samērīgu ar minēto integrācijas mērķi.
44 Līdz ar to iesniedzējtiesai, kas ir vienīgā kompetentā izvērtēt faktus, ir jāpārbauda iespējamā saikne starp prasītāju pamatlietā un Nīderlandi, ciktāl B. Martens, Nīderlandes pilsone, kas dzimusi Nīderlandē, savā pieteikumā finansējuma saņemšanai ir norādījusi, ka viņa šajā dalībvalstī ir dzīvojusi trīs gadus no sešiem gadiem pirms reģistrēšanās studijām ārvalstīs, lai gan faktiski viņa dzīvoja Beļģijā kopš sešu gadu vecuma, viņas tēvs strādāja Nīderlandē no 2006. gada līdz 2008. gadam un viņa arī šobrīd strādā šajā dalībvalstī.
45 Līdz ar to uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka LESD 20. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, saskaņā ar kuru finansējuma saglabāšana studijām augstākas izglītības iestādē ārpus šīs dalībvalsts ir pakļauta nosacījumam, ka studentam, kurš pieprasa šādu finansējumu, ir jābūt dzīvojušam minētajā dalībvalstī vismaz trīs gadus no sešiem gadiem pirms reģistrēšanās minētajām studijām.
Par tiesāšanās izdevumiem
46 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
LESD 20. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, saskaņā ar kuru finansējuma saglabāšana studijām augstākas izglītības iestādē ārpus šīs dalībvalsts ir pakļauta nosacījumam, ka studentam, kurš pieprasa šādu finansējumu, ir jābūt dzīvojušam minētajā dalībvalstī vismaz trīs gadus no sešiem gadiem pirms reģistrēšanās minētajām studijām.
[Paraksti]