CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2011. gada 14. septembrī

Lieta F‑47/10

André Hecq

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Arodslimība – Civildienesta noteikumu 73. un 78. pants – Ārstu komisijas slēdziena tiesiskums – Atteikums atzīt daļēju pastāvīgo invaliditāti

Priekšmets      Prasība, kura celta atbilstoši LESD 270. pantam, kas piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106. a pantu, un ar kuru A. Hecq būtībā lūdz atcelt iecēlējinstitūcijas 2009. gada 7. septembra lēmumu noraidīt viņa lūgumu atzīt daļējas pastāvīgās invaliditātes pakāpi saistībā ar savu arodslimību

Nolēmums      Izbeigt tiesvedību lietā par prasījumiem, ar kuriem lūgts atcelt Komisijas 2009. gada 7. septembra lēmumus tiktāl, ciktāl tajos ir noteikts prasītāja pienākums segt ārsta, kuru viņš iecēlis, lai tas pārstāvētu prasītāju ārstu komisijā, izdevumus un honorārus un atlīdzināt pusi no trešā ārsta, kas iecelts ārstu komisijā pēc savstarpējās vienošanās, izdevumiem un honorāriem. Prasījumus atcelt 2009. gada 7. septembra lēmumus tiktāl, ciktāl ar tiem atteikts atzīt prasītājam pastāvīgo invaliditāti, noraidīt kā nepamatotus. Prasītājs atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Medicīniskā ekspertīze – Ārstu komisijas rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas

(Civildienesta noteikumu 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 23. pants)

2.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Ārstu komisija – Komisijas darba koleģialitātes princips

(Civildienesta noteikumu 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 23. pants)

3.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Pastāvīga invaliditāte Civildienesta noteikumu 73. un 78. panta izpratnē – Atšķirīgi jēdzieni

(Civildienesta noteikumu 73. un 78. pants)

4.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Medicīniskā ekspertīze – Ārstu komisijas pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms

(Civildienesta noteikumu 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 23. pants)

5.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām – Medicīniskā ekspertīze – Ārstu komisijas sastāvs

(Civildienesta noteikumu 73. pants)

1.      Noteikumu par ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 23. pantā paredzētās ārstu komisijas sniegtie medicīniskie vērtējumi ir uzskatāmi par galīgiem, ja tie ir sniegti likumīgos apstākļos. Tiesa var pārbaudīt vienīgi to, vai, pirmkārt, minētā komisija ir likumīgi izveidota un darbojas likumīgi un, otrkārt, vai tās slēdziens ir likumīgs, tostarp, vai tajā ir ietverts pamatojums, kas ļauj izvērtēt apsvērumus, uz kuriem tas ir balstīts, un pierādījumi par saprotamu saikni starp tajā ietvertajiem medicīniskajiem konstatējumiem un tajā izdarītajiem secinājumiem.

Tātad, ņemot vērā Civildienesta tiesas veicamo ierobežoto pārbaudi tiesā, pārmetumus par ārstu komisijas slēdzienā pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā nevar akceptēt.

Šādos apstākļos procedūras, saskaņā ar kuru darbojās ārstu komisija, stingrā pārbaude tiesā ir svarīga apdrošinātās personas tiesību garantija.

Tomēr, lai gan tas, vai minētā komisija ir ievērojusi procesuālās garantijas attiecībā uz apdrošināto personu, ir jāpārbauda tikai tiesā, tomēr šajā pārbaudē ir jāņem vērā šīs komisijas darba raksturs, jo komisijas uzdevums ir nevis atrisināt strīdu uz sacīkstes principu balstītajā procesā, bet gan sniegt medicīniskos konstatējumus.

(skat. 44.–47. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1988. gada 19. janvāris, 2/87 Biedermann/Revīzijas palāta, 16. punkts.

Civildienesta tiesa: 2010. gada 14. septembris, F‑79/09 AE/Komisija, 64. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 89. punkts; 2011. gada 11. maijs, F‑53/09 J/Komisija, 104. punkts.

2.      Noteikumos par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem nav nekādas tiešas normas attiecībā uz koleģialitātes principu. Šis princips, kas nozīmē, ka katram no ārstu komisijas locekļiem ir jābūt iespējai savu viedokli lietderīgi darīt zināmu pārējiem locekļiem, loģiski izriet no ierēdņa interešu aizsardzības ārstu komisijā, kas tiek nodrošināta ar ārsta, kuram viņš uzticas, klātbūtni un ar trešā ārsta iecelšanu pēc abu pušu iecelto locekļu vienošanās.

Koleģialitātes princips nenozīmē ne to, ka ārstu komisija nevarētu likumīgi pieņemt lēmumu ar balsu vairākumu, ne arī to, ka pamata atbildību par ārstu komisijas atzinuma sagatavošanu nevarētu uzņemties divi ārsti, kas veido vairākumu komisijā.

Tādējādi, ja ierēdņa ieceltajam ārstam ir bijusi iespēja ārstu komisijas sanāksmē sniegt savus apsvērumus un savu vērtējumu attiecībā uz attiecīgās personas lietu, domstarpības starp, no vienas puses, diviem pārējiem ārstiem, kas veido vairākumu šajā komisijā, un, no otras puses, minēto ārstu, kas nav piedalījies viņa kolēģu veiktajā medicīniskajā novērtēšanā koleģiāli veiktās attiecīgās personas un tās lietas pārbaudes beigās, ne liecina par ārstu komisijas darba koleģialitātes principa pārkāpumu, ne arī par kādu prettiesiskumu tās vārdā sagatavotajā atzinumā. It īpaši apstāklis, ka ierēdņa ieceltais ārsts ir saņēmis parakstīšanai atzinumu, ko ārstu komisijas vārdā bija sagatavojuši divi viņa kolēģi, kuri veido vairākumu [komisijā], un kas bija iesniegts jau galīgajā versijā, un ka šajos apstākļos šim ārstam ir bijusi vienīgi iespēja taisīt memorandu par atšķirīgo viedokli, viens pats nav uzskatāms par koleģialitātes principa, kas jāievēro ārstu komisijas darbā, pārkāpumu.

(skat. 52., 55., 57. un 58. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2000. gada 15. novembris, T‑20/00 Camacho‑Fernandes/Komisija, 31. un 32. punkts.

3.      Pastāv būtiska atšķirība starp pastāvīgo invaliditāti Civildienesta noteikumu 78. panta izpratnē, t.i., jēdzienu, kas ir līdzvērtīgs darbnespējai un līdz ar to nepieciešamībai pēc aizstāšanas ienākuma invaliditātes pabalsta formā, un pastāvīgo invaliditāti Civildienesta noteikumu 73. panta izpratnē, kas nozīmē kaitējumu fiziskai un psiholoģiskai integritātei.

Proti, lai gan pilnīgā invaliditāte minētā 73. panta izpratnē parasti izraisa pilnīgu darbnespēju, pretējais apgalvojums ne vienmēr atbilstu taisnībai, jo ierēdnim var būt pilnīga darbnespēja 78. panta izpratnē, kaut arī viņš cieš tikai no nelielas daļējas pastāvīgas invaliditātes minētā 73. panta izpratnē.

Turklāt Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzētais invaliditātes pabalsts atšķiras no Civildienesta noteikumu 78. pantā paredzētās invaliditātes pensijas, kas tiek piešķirta tikai darbnespējas gadījumā. Turpretim Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzētais pabalsts tiek piešķirts attiecīgai personai neatkarīgi no viņas spējas turpināt pildīt savus amata pienākumus. Daļējā pastāvīgā invaliditāte dod tiesības uz pabalstu, pat ja tā nekādi neietekmē attiecīgās personas iespējas pildīt savus amata pienākumus. No tā izriet, ka invaliditāte Civildienesta noteikumu 73. panta izpratnē ir jāinterpretē kā jēdziens, kas saistīts ar kaitējumu ierēdņa fiziskai un psiholoģiskai integritātei, neņemot vērā iespējamās darbnespējas pakāpi.

Līdz ar to Civildienesta noteikumu 73. un 78. panta sistēmā nevar būt izslēgts, ka ierēdnim, kuram noteikta invaliditāte saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu sakarā ar arodslimību, netiek konstatēta nekāda daļējās pastāvīgās invaliditātes pakāpe atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, Noteikumiem par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem un algu skalai, ja šīs slimības dēļ viņam nav radies nekāds kaitējums viņa fiziskai vai psiholoģiskai integritātei minēto normu izpratnē.

(skat. 73.–76. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1998. gada 14. maijs, T‑165/95 Lucaccioni/Komisija, 74. punkts; 2000. gada 27. jūnijs, T‑47/97 Plug/Komisija, 73. un 74. punkts.

4.      Ja Noteikumu par ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 23. pantā paredzētajai ārstu komisijai ir jāizskata sarežģīti medicīniska rakstura jautājumi saistībā ar grūti uzstādāmu diagnozi vai par cēloņsakarību starp slimību, ar ko sirgst ieinteresētā persona, un tās amata pienākumu pildīšanu kādā iestādē, tad tai savā slēdzienā tostarp ir jānorāda tie lietas materiāli, uz kuriem tā pamatojas, un būtisku atšķirību gadījumā jāprecizē iemesli, kuru dēļ tās secinājumi atšķiras no tiem, kas izdarīti noteiktos iepriekšējos atbilstošos ārstu atzinumos, kuri ir attiecīgajai personai labvēlīgāki.

Netiek prasīts, lai no formālā viedokļa ārstu komisijas atzinums redakcionālajā ziņā būtu perfekts. Tiek vienīgi prasīts, lai tajā būtu norādīts pamatojums, kas ļauj noskaidrot, ar kādiem apsvērumiem ir pamatoti tajā ietvertie secinājumi, un tiktu sniegti pierādījumi par saprotamu saikni starp tajā ietvertajiem medicīniskajiem konstatējumiem un ārstu komisijas izdarītajiem secinājumiem.

Turklāt, tā kā ārstu komisijas atzinumam ir zinātnisks raksturs, saskanības un saprotamības prasības ir jāizvērtē nevis no paša ierēdņa viedokļa, bet gan no ārsta, kas pārstāv ierēdni ārstu komisijā, viedokļa, jo minētā ārsta uzdevums cita starpā ir paskaidrot savam pacientam, ja nepieciešams, kādu iemeslu dēļ ir ticis noraidīts viņa lūgums par slimības atzīšanu par arodslimību.

(skat. 80., 86. un 87. punktu)

Atsauces

Civildienesta tiesa: AE/Komisija, minēts iepriekš, 64. un 65. punkts un tajos minētā judikatūra; J/Komisija, minēts iepriekš, 96. punkts.

5.      Kad Noteikumu par ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 23. pantā paredzētās ārstu komisijas sastāvā esošus trīs ārstus ieceļ personas, kas ir pilnvarotas to darīt, ierēdņa interešu aizsardzība ir pienācīgi nodrošināta ar ārsta, kuram viņš uzticas, klātbūtni un ar trešā ārsta, kas ir neatkarīgs no administrācijas, iecelšanu. Šajā ziņā Noteikumos par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem nav noteiktas nekādas īpašas prasības par ārstu komisijas locekļu specializāciju. Tātad, tā kā šie noteikumi ārsta izvēli atstāj pilnīgi brīvā gan attiecīgā ierēdņa, gan administrācijas izvēlē, nekas neliedz ierēdnim iecelt pārstāvībai ārstu komisijā specializētu ārstu, ja viņš to uzskata par nepieciešamu.

(skat. 107. un 108. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1981. gada 14. jūlijs, 186/80 Suss/Komisija, 9. punkts.

Civildienesta tiesa: AE/Komisija, minēts iepriekš, 50. un 51. punkts.