VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 30. martā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Kravu gaisa pārvadājumu tirgus – Lēmums, ar ko konstatēts LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Kopienas un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. panta pārkāpums – Kravu gaisa pārvadājumu pakalpojumu cenu elementu (degvielas piemaksa, drošības piemaksa, komisijas maksa par piemaksām) saskaņošana – Informācijas apmaiņa – Komisijas teritoriālā kompetence – LESD 266. pants – Noilgums – Tiesības uz aizstāvību – Diskriminācijas aizliegums – Vienots un turpināts pārkāpums – Naudas soda apmērs – Pārdošanas apjoma vērtība – Pārkāpuma smagums – Papildsumma – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Pretkonkurences rīcības veicināšana no valsts iestāžu puses – Nenozīmīga dalība – Samērīgums – Neierobežota kompetence

Lietā T‑340/17

Japan Airlines Co. Ltd, Tokija (Japāna), ko pārstāv J.‑F. Bellis un K. Van Hove, advokāti, un R. Burton, solicitor,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Dawes, G. Koleva un C. Urraca Caviedes, pārstāvji, kuriem palīdz J. Holmes, QC,

atbildētāja,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu C(2017) 1742 final (2017. gada 17. marts) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu, EEZ līguma 53. pantu un Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu 8. pantu (Lieta AT.39258 – Kravu gaisa pārvadājumi), ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un pakārtoti – samazināt ar minēto lēmumu tai uzliktā naudas soda apmēru,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen] (referents), tiesneši J. Švarcs [J. Schwarcz], K. Iliopuls [C. Iliopoulos], D. Špīlmans [D. Spielmann] un I. Reine,

sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 3. jūlija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja Japan Airlines Co. Ltd, iepriekš Japan Airlines International Co. Ltd, ir gaisa pārvadājumu sabiedrība. Lietas faktu norises laikā prasītāja bija Japan Airlines Corp. meitasuzņēmums; prasītāja to pārņēma un ir šīs sabiedrības tiesību pārņēmēja. Tā darbojas kravu gaisa pārvadājumu pakalpojumu tirgū (turpmāk tekstā – “kravu pārvadājumi”) ar vienas no tās uzņēmējdarbības vienībām JAL Cargo starpniecību.

2        Kravu pārvadājumu nozarē aviosabiedrības nodrošina preču pārvadājumus pa gaisa ceļiem (turpmāk tekstā – “pārvadātāji”). Vispārīgi raugoties, pārvadātāji sniedz kravu pārvadājumu pakalpojumus ekspeditoriem, kuri organizē šo kravu sūtīšanu nosūtītāju vārdā. Kā atlīdzību šie ekspeditori maksā pārvadātājiem cenu, ko nosaka, pirmām kārtām, tarifi, kurus aprēķina par vienu kilogramu un par kuriem vienojas vai nu uz ilgāku laika periodu (parasti vienu sezonu, tas ir, sešiem mēnešiem), vai arī atsevišķam darījumam, un, otrām kārtām, dažādas piemaksas, ar kurām tiecas segt noteiktas izmaksas.

3        Var izšķirt četrus pārvadātāju veidus: pirmkārt, pārvadātāji, kas izmanto tikai kravas lidmašīnas, otrkārt, pārvadātāji, kas pasažieriem paredzētos lidojumos daļu lidmašīnas kravas nodalījuma rezervē preču transportam, treškārt, pārvadātāji, kuriem ir gan kravas lidmašīnas, gan pasažieru lidmašīnas, kuru kravas nodalījumos ir rezervēta vieta kravu pārvadājumiem (jaukta veida aviosabiedrības), un, ceturtkārt, integrēto pakalpojumu sniedzēji, kuriem ir kravas lidmašīnas, ar ko tie sniedz gan integrētus eksprespiegādes pakalpojumus, gan vispārējus kravu pārvadājumu pakalpojumus.

4        Tā kā neviens pārvadātājs nespēj ar pietiekamu regularitāti apkalpot visus lielākos kravu pārvadājumu galamērķus pasaulē, tie savstarpēji slēdz nolīgumus lidojumu tīkla un laika grafiku uzlabošanai, tostarp veidojot plašākas tirdzniecības alianses starp pārvadātājiem. Viena no šādām aliansēm lietas faktu norises laikā bija WOW alianse, kurā bija apvienojušās sabiedrības Deutsche Lufthansa AG (turpmāk tekstā – “Lufthansa”), SAS Cargo Group A/S (turpmāk tekstā – “SAS Cargo”), Singapore Airlines Cargo Pte Ltd (turpmāk tekstā – “SAC”) un prasītāja.

A.      Administratīvais process

5        2005. gada 7. decembrī Eiropas Kopienu Komisija atbilstoši tās paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [tā apmēra] samazināšanu karteļu gadījumos [aizliegtu vienošanos lietās] (OV 2002, C 45, 3. lpp.) saņēma Lufthansa un tās meitasuzņēmumu Lufthansa Cargo AG un Swiss International Air Lines AG (turpmāk tekstā – “Swiss”) iesniegtu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda. Saskaņā ar šo pieteikumu starp vairākiem pārvadātājiem pastāvēja intensīva pretkonkurences saziņa, kas it īpaši attiecās uz:

–        degvielas piemaksu (turpmāk tekstā – “DP”), kas esot ieviesta, lai kompensētu pieaugošās degvielas izmaksas;

–        drošības piemaksu (turpmāk tekstā – “DRP”), kas esot ieviesta, lai kompensētu izmaksas noteiktiem drošības pasākumiem, kuri noteikti pēc 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumiem.

6        2006. gada 14. un 15. februārī Komisija saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 20. pantu veica iepriekš nepieteiktas pārbaudes vairāku pārvadātāju telpās.

7        Pēc pārbaudēm vairāki pārvadātāji, tostarp prasītāja, iesniedza pieteikumus atbilstoši šā sprieduma 5. punktā minētajam 2002. gada paziņojumam.

8        2007. gada 19. decembrī, iepriekš nosūtījusi vairākus informācijas pieprasījumus, Komisija nosūtīja paziņojumu par iebildumiem 27 pārvadātājiem, tostarp prasītājai (turpmāk tekstā – “paziņojums par iebildumiem”). Tā norādīja, ka šie pārvadātāji ir pārkāpuši LESD 101. pantu, Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. pantu un Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu (turpmāk tekstā – “EK un Šveices nolīgums par gaisa transportu”) 8. pantu, būdamas tādas aizliegtas vienošanās dalībnieces, kura it īpaši attiecās uz DP un DRP, kā arī uz atteikumu maksāt komisijas maksas par piemaksām (turpmāk tekstā – “atteikums maksāt komisijas maksas”).

9        Atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, šie adresāti iesniedza rakstveida apsvērumus.

10      Uzklausīšana notika no 2008. gada 30. jūnija līdz 4. jūlijam.

B.      2010. gada 9. novembra lēmums

11      2010. gada 9. novembrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2010) 7694, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu, EEZ līguma 53. pantu un [EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu] 8. pantu (Lieta COMP/39258 – Airfreight [Kravu gaisa pārvadājumi]) (turpmāk tekstā – “2010. gada 9. novembra lēmums”). Šim lēmumam ir 21 adresāts (turpmāk tekstā – “ar 2010. gada 9. novembra lēmumu apsūdzētie pārvadātāji”), proti:

–        Air Canada;

–        Air France‑KLM (turpmāk tekstā – “AF‑KLM”);

–        Société Air France (turpmāk tekstā – “AF”);

–        Koninklijke Luchtvaart Maatschappij NV (turpmāk tekstā – “KLM”);

–        British Airways plc;

–        Cargolux Airlines International SA (turpmāk tekstā – “Cargolux”);

–        Cathay Pacific Airways Ltd (turpmāk tekstā – “CPA”);

–        Japan Airlines Corp.;

–        prasītāja;

–        Lan Airlines SA (turpmāk tekstā – “LAN”);

–        Lan Cargo SA;

–        Lufthansa Cargo;

–        Lufthansa;

–        Swiss;

–        Martinair Holland NV (turpmāk tekstā – “Martinair”);

–        Qantas Airways Ltd (turpmāk tekstā – “Qantas”);

–        SAS AB;

–        SAS Cargo;

–        Scandinavian Airlines System Denmark‑Norway‑Sweden (turpmāk tekstā – “SAS Consortium”);

–        SAC;

–        Singapore Airlines Ltd (turpmāk tekstā – “SIA”).

12      Iebildumi, kas sākotnēji bija izvirzīti pret pārējiem paziņojuma par iebildumiem adresātiem (turpmāk tekstā – “neapsūdzētie pārvadātāji”), tika atcelti.

13      2010. gada 9. novembra lēmuma motīvu daļā bija aprakstīts vienots un turpināts LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. panta pārkāpums, kurš aptvēra EEZ un Šveices teritoriju un ar kuru pārvadātāji, kas tika apsūdzēti ar 2010. gada 9. novembra lēmumu, esot saskaņojuši rīcību attiecībā uz cenu noteikšanu par kravu pārvadājumu pakalpojumiem.

14      2010. gada 9. novembra lēmuma rezolutīvā daļa, ciktāl tā attiecās uz prasītāju, bija formulēta šādi:

“2. pants

Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši LESD 101. pantu, piedaloties pārkāpumā, ko veido gan nolīgumi, gan saskaņotas darbības, ar kurām tie saskaņoja dažādus elementus attiecībā uz cenām, kas iekasējamas par [kravu pārvadājumu] pakalpojumiem maršrutos starp lidostām Eiropas Savienības teritorijā un ārpus EEZ teritorijas, šādos laikposmos:

[..]

h)      [Japan Airlines Corp.] no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;

i)      [prasītāja] no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;

[..].

3. pants

Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši EEZ līguma 53. pantu, piedaloties pārkāpumā, ko veido gan nolīgumi, gan saskaņotas darbības, ar kurām tie saskaņoja dažādus elementus attiecībā uz cenām, kas iekasējamas par [kravu pārvadājumu] pakalpojumiem maršrutos starp lidostām valstīs, kas ir EEZ līguma dalībvalstis, bet nav dalībvalstis, un lidostām trešās valstīs, šādos laikposmos:

[..]

h)      [Japan Airlines Corp.] no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;

i)      [prasītāja] no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;

[..].

5. pants

Par [2010. gada 9. novembra lēmuma] 1.–4. pantā minētajiem pārkāpumiem tiek uzlikti šādi naudas sodi:

[..]

h)      [Japan Airlines Corp.] un [prasītājai] kopīgi un solidāri: 35 700 000 EUR;

[..].

6. pants

Uzņēmumi, kas minēti 1.–4. pantā, nekavējoties izbeidz šajos pantos minētos pārkāpumus, ja tie jau nav to izdarījuši.

Tiem jāatturas no jebkuras 1.–4. pantā aprakstītās darbības vai rīcības atkārtošanas un no jebkuras darbības vai rīcības ar tādu pašu vai līdzīgu mērķi vai sekām.”

C.      Prasības Vispārējā tiesā par 2010. gada 9. novembra lēmumu

15      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 24. janvārī, prasītāja cēla prasību atcelt 2010. gada 9. novembra lēmumu, ciktāl tas uz to attiecās, kā arī – pakārtoti – samazināt tai un Japan Airlines Corp. uzliktā naudas soda apmēru. Arī pārējie ar 2010. gada 9. novembra lēmumu apsūdzētie pārvadātāji, izņemot Qantas, cēla Vispārējā tiesā prasības par šo lēmumu.

16      Ar 2015. gada 16. decembra spriedumiem Air Canada/Komisija (T‑9/11, nav publicēts, EU:T:2015:994), Koninklijke Luchtvaart Maatschappij/Komisija (T‑28/11, nav publicēts, EU:T:2015:995), Japan Airlines/Komisija (T‑36/11, nav publicēts, EU:T:2015:992), Cathay Pacific Airways/Komisija (T‑38/11, nav publicēts, EU:T:2015:985), Cargolux Airlines/Komisija (T‑39/11, nav publicēts, EU:T:2015:991), Latam Airlines Group un Lan Cargo/Komisija (T‑40/11, nav publicēts, EU:T:2015:986), Singapore Airlines un Singapore Airlines Cargo Pte/Komisija (T‑43/11, nav publicēts, EU:T:2015:989), Deutsche Lufthansa u.c./Komisija (T‑46/11, nav publicēts, EU:T:2015:987), British Airways/Komisija (T‑48/11, nav publicēts, EU:T:2015:988), SAS Cargo Group u.c./Komisija (T‑56/11, nav publicēts, EU:T:2015:990), Air France‑KLM/Komisija (T‑62/11, nav publicēts, EU:T:2015:996), Air France/Komisija (T‑63/11, nav publicēts, EU:T:2015:993) un Martinair Holland/Komisija (T‑67/11, EU:T:2015:984) Vispārējā tiesa pilnībā vai daļēji atcēla 2010. gada 9. novembra lēmumu, ciktāl tas attiecās attiecīgi uz Air Canada, KLM, prasītāju un Japan Airlines Corp., CPA, Cargolux, Latam Airlines Group SA (iepriekš Lan Airlines) un Lan Cargo, SAC un SIA, Lufthansa, Lufthansa Cargo un Swiss, British Airways, SAS Cargo, SAS Consortium un SAS, AF‑KLM, AF un Martinair. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šajā lēmumā ir kļūda pamatojumā.

17      Šajā ziņā, pirmkārt, Vispārējā tiesa konstatēja, ka 2010. gada 9. novembra lēmumā ir pieļautas pretrunas starp tā pamatojumu un rezolutīvo daļu. Lēmuma pamatojumā ir aprakstīts viens vienots un turpināts pārkāpums attiecībā uz visiem maršrutiem, ko aptver aizliegtā vienošanās, kurā esot piedalījušies visi ar 2010. gada 9. novembra lēmumu apsūdzētie pārvadātāji. Turpretī minētā lēmuma rezolutīvajā daļā ir identificēti vai nu četri atsevišķi vienoti un turpināti pārkāpumi, vai arī viens vienots un turpināts pārkāpums, par kuru atbildība tiek attiecināta tikai uz pārvadātājiem, kas attiecībā uz tā paša lēmuma 1.–4. pantā minētajiem maršrutiem esot tieši piedalījušies pārkāpjošajā rīcībā, kura minēta katrā no šiem pantiem, vai esot zinājuši par kolūziju saistībā ar šiem maršrutiem un uzņēmušies tās risku. Tomēr neviena no šīm abām aplūkojamā lēmuma rezolutīvās daļas interpretācijām neatbilda tā pamatojumam.

18      Vispārējā tiesa arī noraidīja kā nesaderīgu ar 2010. gada 9. novembra lēmuma pamatojumu Komisijas piedāvāto alternatīvo rezolutīvās daļas interpretāciju, saskaņā ar kuru bija jāuzskata, ka dažu ar 2010. gada 9. novembra lēmumu apsūdzēto pārvadātāju neminēšanu šā lēmuma 1., 3. un 4. pantā var izskaidrot ar to, ka minētie pārvadātāji nenodrošināja pakalpojumus maršrutos, uz kuriem attiecās šīs normas, un nebija jāuzskata, ka ar šiem pantiem konstatēti atsevišķi vienoti un turpināti pārkāpumi.

19      Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka 2010. gada 9. novembra lēmuma pamatojumā ir pieļautas nopietnas iekšējas pretrunas.

20      Treškārt, norādījusi, ka neviena no abām iespējamām 2010. gada 9. novembra lēmuma rezolutīvās daļas interpretācijām neatbilst tā pamatojumam, Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai saistībā ar vismaz vienu no šīm abām iespējamām interpretācijām minētā lēmuma iekšējās pretrunas varēja aizskart prasītājas tiesības uz aizstāvību un liegt Vispārējai tiesai veikt pārbaudi. Attiecībā uz pirmo interpretāciju, ar kuru nosaka četru atsevišķu vienotu un turpinātu pārkāpumu esamību, pirmām kārtām, Vispārējā tiesa nosprieda, ka prasītāja nevarēja saprast, kādā ziņā ar pamatojumā izklāstītajiem pierādījumiem par viena un turpināta pārkāpuma esamību varēja pierādīt rezolutīvajā daļā konstatēto četru atsevišķo pārkāpumu esamību, un ka līdz ar to prasītāja arī nevarēja apstrīdēt šo pierādījumu pietiekamību. Otrām kārtām, Vispārējā tiesa nosprieda, ka prasītājai nebija iespējams saprast loģiku, kas lika Komisijai uzskatīt, ka prasītāja ir atbildīga par pārkāpumu tostarp attiecībā uz tiem maršrutiem katrā no 2010. gada 9. novembra lēmuma pantiem noteiktajā teritorijā, kurus tā nenodrošināja.

D.      Apstrīdētais lēmums

21      2016. gada 20. maijā, pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija pasludinājusi 2010. gada 9. novembra lēmuma atcelšanu, Komisija ar šo lēmumu apsūdzētajiem pārvadātājiem, kuri pret to bija cēluši prasību Vispārējā tiesā, nosūtīja vēstuli, ar ko tos informēja, ka Komisijas Konkurences ģenerāldirekcija (ĢD) šai tiesai plāno piedāvāt pieņemt jaunu lēmumu, ar kuru konstatē, ka tie ir piedalījušies vienā vienotā un turpinātā LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. panta pārkāpumā visos šajā lēmumā minētajos maršrutos.

22      Šā sprieduma 21. punktā minētās Komisijas vēstules adresāti tika aicināti iepazīstināt ar savu nostāju par Komisijas Konkurences ĢD priekšlikumu viena mēneša laikā. Visi, tostarp prasītāja, šo iespēju izmantoja.

23      2017. gada 17. martā Komisija pieņēma Lēmumu C(2017) 1742 final par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu, EEZ līguma 53. pantu un [EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu] 8. pantu (Lieta AT.39258 – Kravu gaisa pārvadājumi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šis lēmums ir adresēts 19 pārvadātājiem (turpmāk tekstā – “apsūdzētie pārvadātāji”), proti:

–        Air Canada;

–        AF‑KLM;

–        AF;

–        KLM;

–        British Airways;

–        Cargolux;

–        CPA;

–        prasītājai;

–        Latam Airlines Group;

–        Lan Cargo;

–        Lufthansa Cargo;

–        Lufthansa;

–        Swiss;

–        Martinair;

–        SAS;

–        SAS Cargo;

–        SAS Consortium;

–        SAC;

–        SIA.

24      Apstrīdētajā lēmumā nav iebildumu pret pārējiem paziņojuma par iebildumiem adresātiem.

25      Apstrīdētā lēmuma pamatojumā ir aprakstīts viens LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. panta vienots un turpināts pārkāpums, ar kuru apsūdzētie pārvadātāji esot saskaņojuši rīcību attiecībā uz cenu noteikšanu par kravu pārvadājumu pakalpojumiem visā pasaulē, izmantojot DP, DRP un komisijas maksu par piemaksām.

26      Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 4.1. punktā Komisija aprakstīja “aizliegtās vienošanās pamatprincipus un struktūru”. Šā lēmuma 107. un 108. apsvērumā tā norādīja, ka izmeklēšanā tika atklāta pasaules mēroga aizliegta vienošanās, kuras pamatā bija divpusējas un daudzpusējas saziņas tīkls starp konkurentiem ilgstošā laikposmā attiecībā uz rīcību, ko tie bija nolēmuši, paredzējuši vai plānojuši pieņemt saistībā ar dažādiem kravu pārvadājumu pakalpojumu cenu elementiem, proti, DP, DRP un atteikumu maksāt komisijas maksas. Tā uzsvēra, ka šā saziņas tīkla kopējais mērķis bija saskaņot konkurentu rīcību attiecībā uz cenu noteikšanu vai mazināt nenoteiktību attiecībā uz viņu cenu politiku (turpmāk tekstā – “strīdīgā aizliegtā vienošanās”).

27      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 109. apsvērumu DP saskaņotas piemērošanas mērķis bija nodrošināt to, lai pārvadātāji no visas pasaules nosaka vienotas likmes piemaksu par kilogramu visiem attiecīgajiem sūtījumiem. Komplekss pārvadātāju galvenokārt divpusējas saziņas tīkls esot ticis izveidots ar mērķi saskaņot un uzraudzīt DP piemērošanu; Komisijas ieskatā piemērošanas precīzs datums bieži vien tika izlemts vietējā līmenī, galvenajam vietējam pārvadātājam parasti uzņemoties vadību un pārējiem viņam sekojot. Šī saskaņotā pieeja esot attiecināta arī uz DRP, kā arī uz atteikumu maksāt komisijas maksas, un tādējādi šīs pēdējās esot kļuvušas par pārvadātāju neto ieņēmumiem un esot bijis papildu stimuls, lai tos mudinātu turpināt piemaksu saskaņošanu.

28      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 110. apsvērumu vairāku pārvadātāju galvenā biroja vadība esot bijusi vai nu tieši iesaistīta saziņā ar konkurentiem, vai arī regulāri saņēmusi par to informāciju. Piemaksu gadījumā galvenā biroja atbildīgajiem darbiniekiem esot bijusi savstarpēja saziņa, kad bija paredzētas piemaksu līmeņa izmaiņas. Arī atteikums maksāt komisijas maksas esot vairākkārt apstiprināts saziņā centrālās administrācijas līmenī. Arī lokālā līmenī esot notikusi bieža saziņa nolūkā, pirmām kārtām, labāk izpildīt centrālās administrācijas dotos norādījumus un tos piemērot vietējiem tirgus nosacījumiem un, otrām kārtām, saskaņot un īstenot vietējās iniciatīvas. Šajā pēdējā gadījumā pārvadātāju galvenie biroji parasti esot devuši atļauju ieteiktajām darbībām vai esot bijuši par tām informēti.

29      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 111. apsvērumu pārvadātāji esot savstarpēji sazinājušies vai nu divpusēji, vai arī mazās grupās, vai – atsevišķos gadījumos – lielos daudzpusējos forumos. It īpaši Honkongā un Šveicē esot izmantotas pārvadātāju pārstāvju vietējās asociācijas, lai apspriestu ienesīguma palielināšanas pasākumus un saskaņotu piemaksas. Arī tādu alianšu kā WOW alianse sanāksmes esot izmantotas šiem nolūkiem.

30      Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 4.3., 4.4. un 4.5. punktā Komisija aprakstīja saziņu attiecīgi par DP un DRP, kā arī par atteikumu maksāt komisijas maksas (turpmāk tekstā – “strīdīgā saziņa”).

31      Tādējādi, pirmām kārtām, apstrīdētā lēmuma 118.–120. apsvērumā Komisija saziņu par DP rezumēja šādi:

“(118)      Divpusējas saziņas tīkls, kurā bija iesaistītas vairākas aviosabiedrības, tika izveidots 1999. gada beigās–2000. gada sākumā; tas ļāva visiem tīkla dalībniekiem apmainīties ar informāciju par iesaistīto uzņēmumu darbībām. Pārvadātāji regulāri sazinājās cits ar citu, lai apspriestu visus jautājumus, kas radās saistībā ar DP, it īpaši mehānisma izmaiņas, DP līmeņa izmaiņas, mehānisma saskaņotu piemērošanu un situācijas, kurās atsevišķas aviosabiedrības neseko noteiktajai sistēmai.

(119)      Attiecībā uz DP piemērošanu vietējā līmenī nereti tika piemērota sistēma, saskaņā ar kuru aviosabiedrības, kas ir dominējošas noteiktos maršrutos vai noteiktās valstīs, pirmās paziņoja par izmaiņām, un tad tām sekoja citas. [..]

(120)      Pretkonkurences saskaņošana attiecībā uz DP pamatā notika četros kontekstos: saistībā ar DP ieviešanu 2000. gada sākumā, saistībā ar DP mehānisma atjaunošanu pēc tam, kad tika atcelts Starptautiskās Gaisa transporta asociācijas (IATA) paredzētais mehānisms, saistībā ar jaunu robežlīmeņu ieviešanu (palielinot DP maksimālo līmeni) un it īpaši saistībā ar brīdi, kurā degvielas rādītāji pietuvojās līmenim, pie kura tiek uzsākta DP palielināšana vai samazināšana.”

32      Otrām kārtām, apstrīdētā lēmuma 579. apsvērumā Komisija saziņu par DRP rezumēja šādi:

“Vairāki [apsūdzētie pārvadātāji] apsprieda tostarp savus nodomus ieviest DRP [..]. Turklāt tika apspriesta arī piemaksas summa un šīs ieviešanas laika grafiks. Cita starpā [apsūdzētie pārvadātāji] dalījās domās par pamatojumu, kas tiktu dots klientiem. Neregulāra saziņa par DRP ieviešanu notika visā laikposmā no 2002. līdz 2006. gadam. Prettiesiska saskaņošana notika vienlaikus gan centrālo administrāciju, gan vietējā līmenī.”

33      Trešām kārtām, apstrīdētā lēmuma 676. apsvērumā Komisija norādīja, ka apsūdzētie pārvadātāji “turpināja atteikties maksāt komisijas maksu par piemaksām un savstarpēji apstiprināja savu nodomu šajā jomā daudzkārtējā saziņā”.

34      Treškārt, apstrīdētā lēmuma 4.6. punktā Komisija vērtēja strīdīgo saziņu. Vērtējums par strīdīgo saziņu, kas attiecināta uz prasītāju, ir minēts šā lēmuma 760.–764. apsvērumā.

35      Apstrīdētā lēmuma 765. apsvērumā Komisija piebilda, ka prasītāja nav apstrīdējusi paziņojumā par iebildumiem minētos faktus.

36      Ceturtkārt, apstrīdētā lēmuma 5. punktā Komisija piemēroja lietas apstākļiem LESD 101. pantu, vienlaikus minētā lēmuma 1289. zemsvītras piezīmē precizējot, ka izdarītie apsvērumi ir spēkā arī attiecībā uz EEZ līguma 53. pantu un EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. pantu. Tādējādi, pirmām kārtām, minētā lēmuma 846. apsvērumā tā norādīja, ka apsūdzētie pārvadātāji bija saskaņojuši savu rīcību un ietekmējuši cenu noteikšanu, “un visbeidzot tas izpau[dās] kā cenu noteikšana saistībā ar” DP, DRP un komisijas maksu par piemaksām. Tā paša lēmuma 861. apsvērumā tā “kravu pārvadājumu pakalpojumu cenu noteikšanas saskaņošanas vispārējo sistēmu”, kuras esamība tika noteikta tās veiktajā izmeklēšanā, kvalificēja kā “saliktu pārkāpumu, kas sastāv no dažādām darbībām, kuras var kvalificēt vai nu kā nolīgumu, vai nu kā saskaņotu darbību, un šajā saistībā konkurenti ar konkurenci saistītos riskus apzināti aizstā[ja] ar savstarpēju praktisku sadarbību”.

37      Otrām kārtām, apstrīdētā lēmuma 869. apsvērumā Komisija norādīja, ka “aplūkojamā rīcība ir LESD 101. panta vienots un turpināts pārkāpums”. Tādējādi tā uzskatīja, ka aplūkojamajiem nolīgumiem bija vienots pretkonkurences mērķis kavēt konkurenci kravu pārvadājumu nozarē EEZ teritorijā, tostarp tad, kad saskaņošana noritēja vietējā līmenī un tai bija vietējas atšķirības (872.–876. apsvērums), tie attiecās uz “vienotu preci/pakalpojumiem”, proti, kravu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu [..] un cenu noteikšanu tiem” (877. apsvērums), tie attiecās uz tiem pašiem uzņēmumiem (878. apsvērums), tiem bija vienots raksturs (879. apsvērums) un tie attiecās uz trim daļām, proti, DP, DRP un atteikumu maksāt komisijas maksas, kas “nereti tika kopīgi apspriests tajā pašā saziņā ar konkurentiem” (880. apsvērums).

38      Apstrīdētā lēmuma 881. apsvērumā Komisija piebilda, ka “lielākā daļa dalībnieku”, tostarp prasītāja, bija iesaistīti visās trijās vienotā pārkāpuma daļās.

39      Trešām kārtām, apstrīdētā lēmuma 884. apsvērumā Komisija secināja, ka aplūkojamajam pārkāpumam bija turpināts raksturs.

40      Ceturtām kārtām, apstrīdētā lēmuma 885.–890. apsvērumā Komisija pārbaudīja trešās valstīs notikušās saziņas un saziņas par maršrutiem, kurus pārvadātāji nekad nebija apkalpojuši vai kurus tie nebūtu varējuši likumīgi apkalpot, atbilstību. Tā uzskatīja, ka, ņemot vērā strīdīgās aizliegtās vienošanās globālo raksturu, šī saziņa bija atbilstīga vienota un turpināta pārkāpuma esamības noteikšanai. It īpaši, no vienas puses, tā norādīja, ka piemaksas ir vispārpiemērojami pasākumi, kuri neattiecas konkrēti uz vienu maršrutu, bet kuru mērķis ir tikt piemērotiem visiem maršrutiem globālā līmenī, tostarp maršrutiem no EEZ un uz to, kā arī no Šveices un uz to. Tā norādīja, ka arī atteikumam maksāt komisijas maksas ir vispārējs raksturs. No otras puses, tā uzskatīja, ka nebija nekāda nepārvarama šķēršļa, kas liegtu pārvadātājiem sniegt kravu pārvadājumu pakalpojumus maršrutos, ko tie nekad nebija apkalpojuši vai ko tie nebūtu varējuši likumīgi apkalpot, it īpaši, izmantojot nolīgumus, kurus tie savstarpēji varēja noslēgt.

41      Piektām kārtām, apstrīdētā lēmuma 903. apsvērumā Komisija norādīja, ka strīdīgās rīcības mērķis bija ierobežot konkurenci “vismaz [Savienības], EEZ un Šveices teritorijā”. Minētā lēmuma 917. apsvērumā tā būtībā piebilda, ka līdz ar to nebija nepieciešams ņemt vērā šīs rīcības “konkrēto ietekmi”.

42      Sestām kārtām, apstrīdētā lēmuma 922.–971. apsvērumā Komisija pievērsās WOW aliansei. Šā lēmuma 971. apsvērumā tā secināja:

“Ņemot vērā WOW alianses nolīguma saturu un tā īstenošanu, Komisija uzskata, ka piemaksu saskaņošana starp WOW [alianses] locekļiem notika, pārkāpjot alianses likumīgo ietvaru, un tas to nepamato. Locekļiem faktiski bija zināma šādas saskaņošanas nelikumība. Turklāt viņiem bija zināms, ka piemaksu saskaņošana attiecās uz vairākiem [pārvadātājiem], kuri nebija WOW [alianses] dalībnieki. Komisija tāpēc uzskata, ka pierādījumi par saziņu starp WOW [alianses] locekļiem [..] pierāda viņu dalību LESD 101. panta pārkāpumā, kā tas aprakstīts šajā lēmumā.”

43      Septītām kārtām, apstrīdētā lēmuma 972.–1021. apsvērumā Komisija pārbaudīja tādu septiņu trešo valstu tiesisko regulējumu, par kurām vairāki apsūdzētie pārvadātāji apgalvoja, ka šis regulējums tiem licis vienoties par piemaksām, tādējādi liedzot piemērot atbilstīgās konkurences tiesību normas. Komisija uzskatīja, ka šie pārvadātāji nav pierādījuši, ka tie ir rīkojušies minēto trešo valstu spiediena rezultātā.

44      Astotām kārtām, apstrīdētā lēmuma 1024.–1035. apsvērumā Komisija norādīja, ka vienotais un turpinātais pārkāpums varēja būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, starp EEZ līguma līgumslēdzējām pusēm un starp EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu līgumslēdzējām pusēm.

45      Devītām kārtām, Komisija vērtēja savas teritoriālās un laika kompetences robežas, lai konstatētu konkurences tiesību normu pārkāpumu šajā gadījumā un uzliktu par to sodu. No vienas puses, apstrīdētā lēmuma 822.–832. apsvērumā [sadaļā] “Komisijas kompetence” tā būtībā norādīja, ka nepiemēros vispirms LESD 101. pantu nolīgumiem un darbībām pirms 2004. gada 1. maija saistībā ar maršrutiem starp lidostām Eiropas Savienības teritorijā un lidostām ārpus EEZ (turpmāk tekstā – “maršruti starp Savienību un trešām valstīm”), turpinot – EEZ līguma 53. pantu nolīgumiem un darbībām pirms 2005. gada 19. maija saistībā ar maršrutiem starp Savienību un trešām valstīm un maršrutiem starp lidostām valstīs, kuras ir EEZ līguma līgumslēdzējas puses un nav Savienības dalībvalstis, un lidostām trešās valstīs (turpmāk tekstā – “maršruti EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm”; kopā ar maršrutiem starp Savienību un trešām valstīm – “maršruti starp EEZ un trešām valstīm”) un visbeidzot EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. pantu nolīgumiem un darbībām pirms 2002. gada 1. jūnija saistībā ar maršrutiem starp lidostām Savienības teritorijā un Šveices lidostām (turpmāk tekstā – “maršruti starp Savienību un Šveici”). Komisija arī precizēja, ka ar apstrīdēto lēmumu tā “nekādi netiecas atklāt jelkādu [EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu] 8. panta pārkāpumu saistībā ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem [starp] Šveici [un] trešām valstīm”.

46      No otras puses, apstrīdētā lēmuma 1036.–1046. apsvērumā [sadaļā] “LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērojamība ienākošajiem maršrutiem” Komisija noraidīja dažādu apsūdzēto pārvadātāju argumentus, saskaņā ar kuriem tā pārsniedza savas teritoriālās kompetences robežas attiecībā uz starptautisko publisko tiesību normām, konstatējot šo abu tiesību normu pārkāpumu maršrutos no trešām valstīm uz EEZ (turpmāk tekstā – “ienākošie maršruti”; kravu pārvadājumu pakalpojumi šajos maršrutos turpmāk tekstā – “ienākošie kravu pārvadājumu pakalpojumi”), kā arī uzliekot par to sodu. It īpaši minētā lēmuma 1042. apsvērumā Komisija šādi atgādināja kritērijus, ko uzskatīja par piemērojamiem:

“Attiecībā uz LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta ekstrateritoriālu piemērošanu jāteic – šīs normas ir piemērojamas nolīgumiem, kurus īsteno [Savienības] teritorijā (īstenošanas teorija) vai kuriem ir nepastarpinātas, būtiskas un paredzamas sekas [Savienības] teritorijā (seku teorija).”

47      Apstrīdētā lēmuma 1043.–1046. apsvērumā Komisija aplūkojamos kritērijus piemēroja šīs lietas faktiem:

“(1043)      [Ienākošo] kravu pārvadājumu pakalpojumu gadījumā LESD 101. pants un EEZ līguma 53. pants ir piemērojami, jo pats pakalpojums, kas ir pārkāpuma cenu noteikšanas jomā priekšmets, ir jāsniedz un faktiski tiek sniegts daļēji EEZ teritorijā. Turklāt vairāki saziņas gadījumi, kuros adresāti saskaņoja piemaksas un [atteikumu] maksāt komisijas maksas, notika EEZ teritorijā vai tajos bija iesaistīti dalībnieki, kas atradās EEZ teritorijā.

(1044)      [..] piemērs, kas minēts [konsolidētajā jurisdikcijas] paziņojumā [par Komisijas kompetenci saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV 2008, C 95, 1. lpp.)], nav būtisks šajā lietā. [Minētais] paziņojums attiecas uz apgrozījuma ģeogrāfisko sadalījumu starp uzņēmumiem nolūkā noteikt, vai ir sasniegti Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju [(OV 2004, L 24, 1. lpp.)] 1. pantā noteiktie apgrozījuma sliekšņi.

(1045)      Turklāt pretkonkurences darbībām trešās valstīs saistībā ar kravu pārvadājumiem [..] uz Savienību un EEZ var būt nepastarpinātas, būtiskas un paredzamas sekas Savienības un EEZ teritorijā, ņemot vērā, ka gaisa transporta uz EEZ izmaksu palielināšanās un tātad augstākas importēto preču cenas pēc būtības var ietekmēt patērētājus EEZ teritorijā. Šajā gadījumā pretkonkurences darbībām, kas izslēdz konkurenci starp pārvadātājiem, kuri piedāvā [ienākošos] kravu pārvadājumu pakalpojumus, varēja būt šāda ietekme arī uz [kravu pārvadājumu] pakalpojumu sniegšanu, ko citi pārvadātāji nodrošina EEZ teritorijā starp maiņas mezglpunktiem (“hubs”), kurus EEZ izmanto trešo valstu pārvadātāji, un šo sūtījumu galamērķa lidostām EEZ teritorijā, ko neapkalpo trešās valsts pārvadātājs.

(1046)      Visbeidzot ir jāuzsver, ka Komisija konstatēja globāla līmeņa aizliegtu vienošanos. Aizliegtā vienošanās tika īstenota pasaules mērogā, un attiecībā uz ienākošajiem maršrutiem tā bija daļa no LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta vienota un turpināta pārkāpuma. Aizliegtā vienošanās daudzos gadījumos bija organizēta centrālā līmenī, un vietējie darbinieki to tikai īstenoja. Piemaksu vienveidīga piemērošana visā pasaulē bija aizliegtās vienošanās pamatelements.”

48      Piektkārt, apstrīdētā lēmuma 1146. apsvērumā Komisija norādīja, ka strīdīgā aizliegtā vienošanās sākusies 1999. gada 7. decembrī un ilgusi līdz 2006. gada 14. februārim. Tajā pašā apsvērumā tā precizēja, ka ar šo aizliegto vienošanos tika pārkāpts:

–        LESD 101. pants no 1999. gada 7. decembra līdz 2006. gada 14. februārim attiecībā uz gaisa transportu starp lidostām Savienības teritorijā;

–        LESD 101. pants no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim attiecībā uz gaisa transportu maršrutos starp Savienību un trešām valstīm;

–        EEZ līguma 53. pants no 1999. gada 7. decembra līdz 2006. gada 14. februārim attiecībā uz gaisa transportu starp lidostām EEZ teritorijā (turpmāk tekstā – “EEZ iekšējie maršruti”);

–        EEZ līguma 53. pants no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim attiecībā uz gaisa transportu maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm;

–        EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. pants no 2002. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim attiecībā uz gaisa transportu maršrutos starp Savienību un Šveici.

49      Attiecībā uz prasītāju Komisija noteica, ka pārkāpums ildzis no 1999. gada 7. decembra līdz 2006. gada 14. februārim.

50      Sestkārt, apstrīdētā lēmuma 8. punktā Komisija skatīja, kādi korektīvi pasākumi jāveic un kādi naudas sodi jāuzliek.

51      It īpaši attiecībā uz naudas sodu apmēra noteikšanu Komisija norādīja, ka tā ir ņēmusi vērā vienotā un turpinātā pārkāpuma smagumu un ilgumu, kā arī iespējamos atbildību pastiprinošos vai mīkstinošos apstākļus. Šajā ziņā tā atsaucās uz Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”).

52      Apstrīdētā lēmuma 1184. un 1185. apsvērumā Komisija norādīja, ka naudas soda pamatsummu veido proporcija, kas var sasniegt 30 % no uzņēmuma pārdošanas apjoma vērtības un ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma, reizinot ar to gadu skaitu, kuros uzņēmums ir piedalījies pārkāpumā, un tai tiek pievienota papildsumma 15–25 % apmērā no pārdošanas apjoma vērtības (turpmāk tekstā – “papildsumma”).

53      Apstrīdētā lēmuma 1197. apsvērumā Komisija noteica pārdošanas apjoma vērtību attiecībā uz 2005. gadu, kas bija pēdējais pilnais gads pirms vienotā un turpinātā pārkāpuma beigām, saskaitot apgrozījumu, kas saistīts ar lidojumiem abos virzienos EEZ iekšējos maršrutos, maršrutos starp Savienību un trešām valstīm, maršrutos starp Savienību un Šveici, kā arī maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm. Tāpat tā ņēma vērā jaunu dalībvalstu pievienošanos Savienībai 2004. gadā.

54      Apstrīdētā lēmuma 1198.–1212. apsvērumā, ņemot vērā pārkāpuma raksturu (horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu), apsūdzēto pārvadātāju kopējo tirgus daļu (34 % globālā līmenī un vismaz tikpat EEZ iekšējos maršrutos un maršrutos starp EEZ un trešām valstīm), strīdīgās aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko apjomu (pasaules mēroga) un tās faktisko īstenošanu, Komisija noteica smaguma koeficientu 16 %.

55      Apstrīdētā lēmuma 1214.–1217. apsvērumā Komisija atkarībā no atbilstīgajiem maršrutiem prasītājas dalības ilgumu vienotajā un turpinātajā pārkāpumā noteica šādi:

–        EEZ iekšējos maršrutos: no 1999. gada 7. decembra līdz 2006. gada 14. februārim; gadu un mēnešu skaita ziņā tas novērtēts kā seši gadi un divi mēneši, un reizināšanas koeficients ir 6 un 2/12;

–        maršrutos starp Savienību un trešām valstīm: no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim; gadu un mēnešu skaita ziņā tas novērtēts kā viens gads un deviņi mēneši, un reizināšanas koeficients ir 1 un 9/12;

–        maršrutos starp Savienību un Šveici: no 2002. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim; gadu un mēnešu skaita ziņā tas novērtēts kā trīs gadi un astoņi mēneši, un reizināšanas koeficients ir 3 un 8/12;

–        maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm: no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim; gadu un mēnešu skaita ziņā tas novērtēts kā astoņi mēneši, un reizināšanas koeficients ir 8/12.

56      Apstrīdētā lēmuma 1219. apsvērumā Komisija norādīja, ka, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus un šā sprieduma 54. punktā izklāstītos kritērijus, papildsummai ir jāatbilst 16 % no pārdošanas apjoma vērtības.

57      Tāpēc apstrīdētā lēmuma 1240.–1242. apsvērumā pamatsumma, kas attiecībā uz prasītāju bija novērtēta 113 000 000 EUR, tika noteikta 56 000 000 EUR – pēc tam, kad bija piemērots 50 % samazinājums, kas ir pamatots ar 2006. gada pamatnostādņu 37. punktu (turpmāk tekstā – “vispārējais 50 % samazinājums”) un kas ir saistīts ar to, ka daļa pakalpojumu attiecībā uz ienākošajiem maršrutiem un maršrutiem no EEZ uz trešām valstīm (turpmāk tekstā – “izejošie maršruti”) bija sniegti ārpus teritorijas, uz kuru attiecas EEZ līgums, un daļa kaitējuma tātad varēja rasties ārpus minētās teritorijas.

58      Apstrīdētā lēmuma 1264. un 1265. apsvērumā, piemērojot 2006. gada pamatnostādņu 29. punktu, Komisija apsūdzētajiem pārvadātājiem piešķīra naudas soda pamatsummas papildu samazinājumu 15 % apmērā (turpmāk tekstā – “vispārējais 15 % samazinājums”), to pamatojot tādējādi, ka atsevišķi tiesiskie regulējumi bija veicinājuši strīdīgo aizliegto vienošanos.

59      Tāpēc apstrīdētā lēmuma 1293. apsvērumā Komisija pēc koriģēšanas noteica prasītājas naudas soda pamatsummu 47 600 000 EUR.

60      Apstrīdētā lēmuma 1314.–1322. apsvērumā Komisija ņēma vērā prasītājas ieguldījumu saistībā ar tās pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu un noteica naudas soda apmēra 25 % samazinājumu, un tādējādi, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 1404. apsvērumā, prasītājai uzliktais naudas sods tika noteikts 35 700 000 EUR.

61      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa, ciktāl tā attiecas uz šo tiesvedību, ir izteikta šādi:

“1. pants

Saskaņojot rīcību attiecībā uz cenu noteikšanu par [kravu pārvadājumu] pakalpojumu sniegšanu visā pasaulē attiecībā uz [DP], [DRP] un komisijas maksu par piemaksām, šādi uzņēmumi ir izdarījuši šādu [LESD] 101. panta, [EEZ līguma] 53. panta un [EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu] 8. panta vienotu un turpinātu pārkāpumu attiecībā uz šādiem maršrutiem šādos laikposmos.

1.      Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu attiecībā uz EEZ [iekšējiem maršrutiem] šādos laikposmos:

[..]

h)      [prasītāja] no 1999. gada 7. decembra līdz 2006. gada 14. februārim;

[..].

2.      Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši LESD 101. pantu attiecībā uz maršrutiem [starp Savienību un trešām valstīm] šādos laikposmos:

[..]

h)      [prasītāja] no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim;

[..].

3.      Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši EEZ līguma 53. pantu attiecībā uz maršrutiem [EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm,] šādos laikposmos:

[..]

h)      [prasītāja] no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim;

[..].

4.      Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [EK un Šveices] nolīguma par gaisa transportu 8. pantu attiecībā uz maršrutiem [starp Savienību un Šveici] šādos laikposmos:

[..]

h)      [prasītāja] no 2002. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim;

[..].

2. pants

2010. gada 9. novembra lēmumu [..] groza šādi:

atceļ 5. panta j), k) un l) punktu.

3. pants

Par vienoto un turpināto pārkāpumu, kas minēts šā lēmuma 1. pantā, un attiecībā uz British Airways [..] arī par 2010. gada 9. novembra lēmuma [..] 1.–4. panta aspektiem tiek uzlikti šādi naudas sodi, kas ir kļuvuši galīgi:

[..]

h)      [prasītājai]: 35 700 000 EUR;

[..].

4. pants

Uzņēmumi, kas minēti 1. pantā, nekavējoties izbeidz minētajā pantā norādīto vienoto un turpināto pārkāpumu, ja tie jau nav to izdarījuši.

Tāpat tiem ir jāatturas no jebkādas rīcības vai darbības, kurai ir tāds pats vai līdzīgs mērķis vai sekas.

5. pants

Šis lēmums ir adresēts:

[..]

[prasītājai]

[..]”

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

62      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 30. maijā, prasītāja cēla šo prasību.

63      Komisija iebildumu rakstu Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2017. gada 29. septembrī.

64      2018. gada 2. janvārī prasītāja Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza replikas rakstu.

65      2018. gada 8. martā Komisija Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza atbildes rakstu uz repliku.

66      2019. gada 24. aprīlī pēc ceturtās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 28. pantu nolēma nodot šo lietu izskatīšanai paplašinātā tiesas sastāvā.

67      2019. gada 17. jūnijā atbilstoši Reglamenta 89. pantā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem Vispārējā tiesa uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus. Tie atbildēja noteiktajā termiņā.

68      Lietas dalībnieku paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas 2019. gada 3. jūlija tiesas sēdē.

69      Ar 2020. gada 19. jūnija rīkojumu Vispārējā tiesa (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā), uzskatīdama, ka nav guvusi pietiekamu skaidrību un ka lietas dalībnieki ir jāuzaicina iesniegt apsvērumus par argumentu, kuru tie vēl nebija apsprieduši, atkārtoti uzsāka tiesvedības mutvārdu daļu, piemērojot Reglamenta 113. pantu.

70      Lietas dalībnieki noteiktajā termiņā atbildēja uz virkni jautājumu, kurus Vispārējā tiesa bija uzdevusi 2020. gada 22. jūnijā, un pēc tam iesniedza apsvērumus par to attiecīgajām atbildēm.

71      Ar 2020. gada 4. augusta lēmumu Vispārējā tiesa vēlreiz pabeidza tiesvedības mutvārdu daļu.

72      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

–        pakārtoti – samazināt apstrīdētajā lēmumā tai uzliktā naudas soda apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

73      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        grozīt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru, atņemot tai vispārējo 50 % samazinājumu un vispārējo 15 % samazinājumu gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka apgrozījumu, kas gūts no ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanas, nevar iekļaut pārdošanas apjoma vērtībā;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

74      Prasībā prasītāja formulē gan prasījumus par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, gan arī prasījumus, kuru mērķis ir samazināt tai uzliktā naudas soda apmēru. Savukārt Komisija būtībā ir izteikusi lūgumu grozīt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka apgrozījumu, kas gūts no ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanas, nevar iekļaut pārdošanas apjoma vērtībā.

A.      Par atcelšanas prasījumiem

75      Atcelšanas prasījumu atbalstam prasītāja min desmit pamatus. Izvirzītie pamati ir šādi:

–        pirmais attiecas uz ne bis in idem principa, LESD 266. panta un noilguma termiņa pārkāpumu;

–        otrais attiecas uz diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu;

–        trešais attiecas uz LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, pirmām kārtām, saistībā ar to, ka uz prasītāju ir attiecināta atbildība par vienoto un turpināto pārkāpumu EEZ iekšējos maršrutos un maršrutos starp Savienību un Šveici laikposmā pirms 2004. gada 1. maija, un, otrām kārtām, saistībā ar prasītājas dalības šajā pārkāpumā sākuma datuma noteikšanu;

–        ceturtais attiecas uz LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu saistībā ar to, ka uz prasītāju ir attiecināta atbildība par vienoto un turpināto pārkāpumu maršrutos, kuros tā nav bijusi faktiska vai potenciāla konkurente;

–        piektais attiecas uz Komisijas kompetences neesamību piemērot LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu ienākošajiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem;

–        sestais attiecas uz tiesību uz aizstāvību, diskriminācijas aizlieguma principa un samērīguma principa pārkāpumu saistībā ar to, ka dažādiem pārvadātājiem ir piemērotas dažādas prasības pierādījumu sniegšanas jomā;

–        septītais attiecas uz 2006. gada pamatnostādņu un samērīguma principa pārkāpumu, pirmām kārtām, attiecībā uz pārdošanas apjoma vērtības noteikšanu un, otrām kārtām, smaguma koeficienta un papildsummas noteikšanu;

–        astotais attiecas uz 2006. gada pamatnostādņu un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu saistībā ar apgrozījuma, kurš gūts no ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanas klientiem ārpus EEZ, iekļaušanas pārdošanas apjoma vērtībā;

–        devītais attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu sakarā ar vispārējā 15 % samazinājuma nepietiekamo raksturu; un

–        desmitais attiecas uz diskriminācijas aizlieguma un samērīguma principa, kā arī būtībā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu saistībā ar to, ka Komisija prasītājai nepiemēroja naudas soda samazinājumu 10 % apmērā sakarā ar tās ierobežoto dalību vienotajā un turpinātajā pārkāpumā.

76      Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu vispirms vērtēt piekto pamatu, turpinot – pēc savas ierosmes izvirzīto pamatu par Komisijas kompetences neesamību, ņemot vērā EK un Šveices nolīgumu par gaisa transportu, konstatēt pārkāpumu maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un Šveici, un uzlikt sodu par to un visbeidzot – secīgi pirmo līdz ceturto pamatu un sesto līdz desmito pamatu.

1.      Par piekto pamatu attiecībā uz Komisijas kompetences neesamību piemērot LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu ienākošajiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem

77      Prasītāja norāda, ka Komisijai nebija kompetences piemērot LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu ienākošajiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem, bet Komisija to apstrīd.

78      Jāatgādina, ka attiecībā uz ārpus EEZ teritorijas veiktu rīcību Savienības kompetence konstatēt un sodīt LESD 101. panta vai EEZ līguma 53. panta pārkāpumu saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām var tikt konstatēta atbilstoši īstenošanas kritērijam vai raksturīgu seku kritērijam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 40.–47. punkts, un 2018. gada 12. jūlijs, Brugg Kabel un Kabelwerke Brugg/Komisija, T‑441/14, EU:T:2018:453, 95.–97. punkts).

79      Šie kritēriji ir alternatīvi un nav kumulatīvi (spriedums, 2018. gada 12. jūlijs, Brugg Kabel un Kabelwerke Brugg/Komisija, T‑441/14, EU:T:2018:453, 98. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 62.–64. punkts).

80      Apstrīdētā lēmuma 1043.–1046. apsvērumā Komisija, kā prasītāja to atzīst, balstījās gan uz īstenošanas kritēriju, gan uz raksturīgu seku kritēriju, lai atbilstoši starptautiskajām publiskajām tiesībām konstatētu LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu ienākošajos maršrutos un sodītu par to.

81      Tā kā prasītāja min kļūdu katra no šiem abiem kritērijiem piemērošanā, Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms pārbaudīt, vai Komisija pamatoti ir atsaukusies uz raksturīgu seku kritēriju. Saskaņā ar šā sprieduma 79. punktā atgādināto judikatūru vienīgi tad, ja tas tā nav, ir jāpārbauda, vai Komisija varēja balstīties uz īstenošanas kritēriju.

82      Prasītāja apgalvo, ka ar strīdīgās rīcības prezumētajām sekām nevar pamatot LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanu ienākošajiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem. Komisija, kurai esot bijis pienākums iesniegt pierādījumus, neesot pierādījusi, ka šai rīcībai bija nepastarpinātas, būtiskas un paredzamas sekas EEZ teritorijā.

83      Prasītāja, pamatojoties uz Pamatnostādnēm attiecībā uz [LESD 101]. un [102]. pantā ietverto tirdzniecības iespaidošanas jēdzienu (OV 2004, C 101, 81. lpp.), apgalvo, ka sekas, uz kurām Komisija atsaucas apstrīdētā lēmuma 1045. apsvērumā, labākajā gadījumā ir spekulatīvas un katrā ziņā pārāk attālinātas, lai ar tām varētu pamatot motīvu, ka strīdīgā rīcība ierobežoja konkurenci EEZ teritorijā.

84      It īpaši Komisija neesot iesniegusi nevienu pierādījumu sava apgalvojuma, ka EEZ teritorijā pārdoto preču cenas esot ietekmējušas ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu cenas, atbalstam. Šāda ietekme turklāt nevarot būt būtiska, jo piemaksas esot tikai daļa no kravu pārvadājumu pakalpojumu kopējām izmaksām un pašas šo pēdējo izmaksas esot tikai daļa no EEZ importēto preču izmaksām. Šāda ietekme pēc definīcijas nevarot būt arī nepastarpināta, jo klientiem ir iespēja vai nu pārnest, vai nepārnest ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu cenu iespējamo pieaugumu uz importēto preču cenām un vajadzības gadījumā izlemt, kādā apjomā tie tās pārnes. Visbeidzot, šāda ietekme neesot bijusi paredzama, jo prasītāja neesot darbojusies attiecīgajos pakārtotajos tirgos un piemaksas veidoja tikai nelielu daļu no preču transporta izmaksām.

85      Turklāt sekas, kas saistītas ar EEZ importēto preču cenu pieaugumu, attiecoties uz tirgu, kas atšķiras no šajā gadījumā aplūkojamā tirgus, proti, no kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgus, un līdz ar to nevarot pamatot motīvu, saskaņā ar kuru strīdīgā rīcība ierobežoja konkurenci EEZ teritorijā.

86      Turklāt, lai pierādītu Komisijas kompetenci konstatēt konkurences tiesību normu pārkāpumu un uzlikt par to sodu, neesot pietiekami kvalificēt rīcību par vienotu un turpinātu pārkāpumu, neanalizējot tās pretkonkurences sekas.

87      Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

88      Apstrīdētajā lēmumā Komisija būtībā balstījās uz trim neatkarīgiem motīviem, nosakot, ka šajā gadījumā raksturīgu seku kritērijs ir izpildīts.

89      Pirmie divi motīvi ir minēti apstrīdētā lēmuma 1045. apsvērumā. Kā Komisija apstiprināja atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem, šie motīvi attiecas uz ietekmi, ko radīja saskaņošana attiecībā uz ienākošajiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem, aplūkota atsevišķi. Pirmais motīvs attiecas uz to, ka “gaisa transporta uz EEZ izmaksu palielināšanās un tātad augstākas importēto preču cenas to rakstura dēļ var ietekmēt patērētājus EEZ teritorijā”. Otrais motīvs skar saskaņošanas attiecībā uz ienākošajiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem ietekmi “arī uz [kravu pārvadājumu] pakalpojumu sniegšanu, ko citi pārvadātāji nodrošina EEZ teritorijā starp maiņas mezglpunktiem (“hubs”), kurus EEZ izmanto trešo valstu pārvadātāji, un šo sūtījumu galamērķa lidostām EEZ teritorijā, ko neapkalpo trešās valsts pārvadātājs”.

90      Trešais motīvs ir minēts apstrīdētā lēmuma 1046. apsvērumā un, kā izriet no Komisijas atbildēm uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem, attiecas uz vienotā un turpinātā pārkāpuma sekām, to aplūkojot kopumā.

91      Vispārējā tiesa uzskata, ka ir jāvērtē gan sekas saskaņošanai attiecībā uz ienākošajiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem, to aplūkojot atsevišķi, gan sekas vienotajam un turpinātajam pārkāpumam, to aplūkojot kopumā, vispirms vērtējot pirmās no šīm sekām.

a)      Par sekām saskaņošanai attiecībā uz ienākošajiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem, to aplūkojot atsevišķi

92      Vispirms jāpārbauda pamatotība pirmajam motīvam, uz kura ir balstīts Komisijas secinājums, ka raksturīgu seku kritērijs šajā gadījumā ir izpildīts (turpmāk tekstā – “aplūkojamās sekas”).

93      Šajā ziņā jāatgādina – kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1042. apsvēruma, raksturīgu seku kritērijs ļauj pamatot Savienības un EEZ konkurences tiesību normu piemērošanu no starptautisko publisko tiesību normu viedokļa, ja ir paredzams, ka attiecīgā rīcība radīs nepastarpinātas un būtiskas sekas iekšējā tirgū vai EEZ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 49. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1999. gada 25. marts, Gencor/Komisija, T‑102/96, EU:T:1999:65, 90. punkts).

94      Šajā gadījumā prasītāja apstrīd gan aplūkojamo seku atbilstību (skat. šā sprieduma 95.–114. punktu), gan šo seku paredzamo raksturu (skat. šā sprieduma 116.–131. punktu), būtisko raksturu (skat. šā sprieduma 132.–142. punktu) un nepastarpināto raksturu (skat. šā sprieduma 143.–153. punktu).

1)      Par aplūkojamo seku atbilstību

95      No judikatūras izriet – apstāklis, ka uzņēmums, kurš ir nolīguma vai saskaņotas darbības dalībnieks, atrodas trešā valstī, neliedz piemērot LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, ja šis nolīgums vai darbība rada sekas attiecīgi iekšējā tirgū vai EEZ teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1971. gada 25. novembris, Béguelin Import, 22/71, EU:C:1971:113, 11. punkts).

96      Raksturīgu seku kritērija piemērošanas mērķis tieši ir aptvert rīcību, kura gan nav veikta EEZ teritorijā, bet kuras pretkonkurences sekas var būt jūtamas iekšējā tirgū vai EEZ teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 45. punkts).

97      Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šis kritērijs neliek pierādīt, ka strīdīgā rīcība “tiešām radīja pretkonkurences sekas” iekšējā tirgū vai EEZ teritorijā. Gluži pretēji, saskaņā ar judikatūru pietiek ņemt vērā rīcības varbūtējo ietekmi uz konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 51. punkts).

98      Komisijas pienākums ir aizsargāt konkurenci iekšējā tirgū un EEZ teritorijā pret apdraudējumiem tās efektīvai darbībai.

99      Ja ir runa par rīcību, par kuru Komisija, kā šajā gadījumā, uzskata, ka tai ir pietiekama kaitējuma pakāpe attiecībā uz konkurenci iekšējā tirgū vai EEZ teritorijā, lai to varētu kvalificēt par konkurences ierobežojumu “mērķa dēļ” LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta izpratnē, raksturīgu seku kritērija piemērošana arī neprasa pierādīt konkrētas sekas, kas tiek prasīts, ja rīcību kvalificē par konkurences ierobežojumu “seku dēļ” minēto normu izpratnē.

100    Šajā ziņā jāatgādina, kā to dara prasītāja, ka raksturīgu seku kritērijs ir nostiprināts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta formulējumā; ar tiem tiecas aptvert nolīgumus un darbības, kas ierobežo konkurenci attiecīgi iekšējā tirgū un EEZ teritorijā. Ar šīm normām ir aizliegti uzņēmumu nolīgumi un darbības, kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci attiecīgi “iekšējā tirgū” un “[EEZ] līguma aptvertajā teritorijā” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 42. punkts).

101    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka vērtējumā, vai uz darbībām attiecas LESD 101. pantā un EEZ līguma 53. pantā paredzētie aizliegumi, pret konkurenci vērsts mērķis un pret konkurenci vērstas sekas ir nevis kumulatīvi, bet gan alternatīvi nosacījumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

102    No tā izriet – kā Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma 917. apsvērumā, ir lieki ņemt vērā strīdīgās rīcības konkrētās sekas, ja ir pierādīts tās pretkonkurences mērķis (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1966. gada 13. jūlijs, Consten un Grundig/Komisija, 56/64 un 58/64, EU:C:1966:41, 496. lpp., un 2009. gada 6. oktobris, GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija u.c., C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P, EU:C:2009:610, 55. punkts).

103    Šajos apstākļos interpretēt raksturīgu seku kritēriju – kā, šķiet, rekomendē prasītāja – tā, ka tas prasītu pierādījumu par strīdīgās rīcības konkrētām sekām pat gadījumā, kad ir konstatēts konkurences ierobežojums “mērķa dēļ”, nozīmētu pakļaut Komisijas kompetenci konstatēt LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu un sodīt par to nosacījumam, kuram nav pamata minēto normu formulējumā.

104    Tāpēc prasītāja nevar pamatoti pārmest Komisijai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu, nosakot, ka raksturīgu seku kritērijs bija izpildīts, lai arī Komisija apstrīdētā lēmuma 917., 1190. un 1277. apsvērumā bija norādījusi, ka tai nav jāveic strīdīgās rīcības pretkonkurences seku vērtējums, ņemot vērā šīs rīcības pretkonkurences mērķi. Tāpat tā no šiem apsvērumiem nevar secināt, ka Komisija nav veikusi nekādu analīzi par minētās rīcības radītajām sekām iekšējā tirgū vai EEZ teritorijā šā kritērija piemērošanas nolūkos.

105    Apstrīdētā lēmuma 1045. apsvērumā Komisija būtībā uzskatīja, ka vienotais un turpinātais pārkāpums, ciktāl tas attiecās uz ienākošajiem maršrutiem, varēja paaugstināt piemaksu apmēru un līdz ar to arī ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu kopējo cenu un ka ekspeditori bija pārnesuši šīs papildu izmaksas uz nosūtītājiem EEZ teritorijā, kuriem par iegādātajām precēm bija jāmaksā augstāka cena nekā cena, ko tiem būtu vajadzējis maksāt tad, ja nebūtu minētā pārkāpuma.

106    Neviens no prasītājas argumentiem neļauj uzskatīt, ka aplūkojamās sekas neiekļaujas starp strīdīgās rīcības radītajām sekām, kuras Komisija pamatoti var ņemt vērā, lai piemērotu raksturīgu seku kritēriju.

107    Pirmkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, LESD 101. panta formulējumā, uzbūvē un mērķī nekas neļauj uzskatīt, ka sekām, kas ņemtas vērā, lai piemērotu raksturīgu seku kritēriju, ir jābūt radītām tajā pašā tirgū kā tas, uz kuru attiecas aplūkojamais pārkāpums, nevis pakārtotajā tirgū, kā tas ir šīs lietas gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 9. septembris, Toshiba/Komisija, T‑104/13, EU:T:2015:610, 159. un 161. punkts).

108    Otrkārt, prasītāja kļūdaini apgalvo, ka strīdīgā rīcība, ciktāl tā attiecās uz ienākošajiem maršrutiem, nevarēja ierobežot konkurenci EEZ teritorijā, jo tā tika veikta tikai trešās valstīs, kurās atrodas ekspeditori, kas izmanto apsūdzēto pārvadātāju ienākošos kravu pārvadājumu pakalpojumus.

109    Šajā ziņā jānorāda, ka raksturīgu seku kritērijs ir jāpiemēro, ņemot vērā ekonomisko un juridisko kontekstu, kurā iekļaujas aplūkojamā rīcība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1971. gada 25. novembris, Béguelin Import, 22/71, EU:C:1971:113, 13. punkts).

110    Šajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma 14., 17. un 70. apsvēruma un no lietas dalībnieku atbildēm uz Vispārējās tiesas procesa organizatoriskajiem pasākumiem izriet, ka pārvadātāji savus kravu pārvadājumu pakalpojumus pārdod tikai ekspeditoriem vai gandrīz tikai ekspeditoriem. Par ienākošajiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem ir jāteic – gandrīz viss pārdošanas apjoms tiek veikts aplūkojamo maršrutu sākumpunktā ārpus EEZ teritorijas, kur atrodas minētie ekspeditori. No prasības pieteikuma izriet, ka laikā no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim prasītāja veica vien niecīgu ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanas daļu klientiem EEZ teritorijā.

111    Tomēr jānorāda – lai arī šos pakalpojumus iegādājas ekspeditori, tie to dara kā starpnieki, lai veidotu pakalpojumu kopumu, kura mērķis pēc definīcijas ir organizēt preču integrētu transportu uz EEZ teritoriju nosūtītāju vārdā. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 70. apsvēruma, pēdējie minētie var būt tostarp pārvadāto preču pircēji vai īpašnieki. Tāpēc ir vismaz ticami, ka viņi atrodas EEZ teritorijā.

112    No tā izriet – ja ekspeditori strīdīgās aizliegtās vienošanās rezultātā radušās iespējamās papildu izmaksas pārnes uz savu pakalpojumu kopumu cenām, viņi iesaistās konkurencē, piesaistot to nosūtītāju klientus, kurus var ietekmēt vienotais un turpinātais pārkāpums, ciktāl tas attiecas uz ienākošajiem maršrutiem, un līdz ar to aplūkojamās sekas var izpausties iekšējā tirgū un EEZ teritorijā.

113    Treškārt, attiecībā uz šā sprieduma 83. punktā minēto pamatnostādņu 43. punktu jānorāda, ka tas attiecas uz gadījumu, kurš atšķiras no šajā lietā aplūkojamā, kas katrā ziņā attiecas uz tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanas jēdzienu LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, nevis uz jautājumu par Komisijas teritoriālo kompetenci atbilstoši raksturīgu seku kritērijam. Te ir runa par atšķirīgiem jautājumiem; pirmais attiecas uz Savienības konkurences tiesību jomas noteikšanu, ņemot vērā dalībvalstu tiesību jomu (spriedums, 2006. gada 13. jūlijs, Manfredi u.c., no C‑295/04 līdz C‑298/04, EU:C:2006:461, 41. punkts), savukārt otrais attiecas uz Komisijas kompetences pamatojumu atbilstoši starptautiskajām publiskajām tiesībām (skat. šā sprieduma 78. punktu).

114    Tāpēc papildu izmaksas, kas nosūtītājiem varēja rasties, un EEZ teritorijā importēto preču sadārdzināšanās, kas varēja no tām izrietēt, ir vienas no sekām, kuras izraisīja strīdīgā rīcība un uz kurām Komisija varēja pamatoti balstīties, piemērojot raksturīgu seku kritēriju.

115    Saskaņā ar šā sprieduma 93. punktā minēto judikatūru ir jāatbild uz jautājumu, vai šīm sekām ir prasītais paredzamais, būtiskais un nepastarpinātais raksturs.

2)      Par aplūkojamo seku paredzamo raksturu

116    Ar paredzamības prasību tiecas nodrošināt tiesisko drošību, garantējot, ka iesaistītos uzņēmumus nevar sodīt par sekām, kuras gan, iespējams, ir izrietējušas no to rīcības, bet kuru rašanos nevarēja saprātīgi paredzēt (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Otis Gesellschaft u.c., C‑435/18, EU:C:2019:651, 83. punkts).

117    Tādējādi paredzamības prasībai atbilst sekas, ar kuru iestāšanos aizliegtās vienošanās dalībniekiem, ņemot vērā vispārēju pieredzi, ir saprātīgi jārēķinās, pretēji tām sekām, kuru pamatā ir pilnībā ārkārtēju apstākļu savirknēšanās un tādējādi netipiska cēloņsakarība (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā Kone u.c., C‑557/12, EU:C:2014:45, 42. punkts).

118    No apstrīdētā lēmuma 846., 909., 1199. un 1208. apsvēruma izriet, ka šajā gadījumā ir runa par koluzīvām horizontālas cenu noteikšanas darbībām, par kurām pieredze rāda, ka tās rada tostarp cenu celšanos, kā rezultātā tiek nepareizi sadalīti resursi, kaitējot tostarp patērētājiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 51. punkts).

119    Tāpat no apstrīdētā lēmuma 846., 909., 1199. un 1208. apsvēruma izriet, ka šī rīcība attiecās uz DP, DRP un atteikumu maksāt komisijas maksas.

120    Šajā gadījumā apsūdzētajiem pārvadātajiem bija paredzams, ka DP un DRP horizontāla noteikšana izraisīs šo piemaksu līmeņa pieaugumu. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 874., 879. un 899. apsvēruma, atteikums maksāt komisijas maksas varēja pastiprināt šo pieaugumu. Tas izpaudās kā saskaņots atteikums piešķirt ekspeditoriem atlaides piemaksām un tādējādi bija vērsts uz to, lai ļautu apsūdzētajiem pārvadātājiem “saglabāt kontroli pār nenoteiktību cenu noteikšanas jomā, ko būtu varējusi radīt konkurence attiecībā uz komisijas maksām [sarunās ar ekspeditoriem]” (apstrīdētā lēmuma 874. apsvērums), un tādējādi pasargāt piemaksas no konkurences (minētā lēmuma 879. apsvērums).

121    Tomēr no apstrīdētā lēmuma 17. apsvēruma izriet, ka kravu pārvadājumu pakalpojumu cenu veido tarifi un piemaksas, tostarp DP un DRP. Izņemot, ja uzskata, ka DP un DRP pieaugumu pietiekami ticama savienoto trauku efekta rezultātā kompensētu atbilstoša tarifu un citu piemaksu pazemināšana, šāds pieaugums principā varēja izraisīt ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu kopējās cenas pieaugumu. Prasītāja nav pierādījusi, ka savienoto trauku efekts bija tik ticams, lai padarītu aplūkojamās sekas neparedzamas.

122    Šajos apstākļos aizliegtās vienošanās dalībnieki būtu varējuši saprātīgi paredzēt, ka vienotais un turpinātais pārkāpums, ciktāl tas attiecās uz ienākošajiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem, izraisīs kravu pārvadājumu pakalpojumu cenu pieaugumu ienākošajos maršrutos.

123    Jautājums tātad ir, vai apsūdzētajiem pārvadātājiem bija paredzams, ka ekspeditori pārnesīs šādas papildu izmaksas uz saviem klientiem, proti, nosūtītājiem.

124    Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 14. un 70. apsvēruma izriet, ka kravu pārvadājumu pakalpojumu cena ir resurss ekspeditoriem. Ir runa par mainīgām izmaksām, kuru pieaugums principā izraisa to robežizmaksu pieaugumu, kuras ņemot vērā ekspeditori nosaka savas cenas.

125    Prasītāja nesniedz nevienu pierādījumu, kas pierādītu, ka šajā gadījumā apstākļi nebija piemēroti tam, lai papildu izmaksas, kas izrietēja no vienotā un turpinātā pārkāpuma ienākošajos maršrutos, pārnestu tālāk – uz nosūtītājiem.

126    Šajos apstākļos apsūdzētajiem pārvadātājiem bija iespējams saprātīgi paredzēt, ka ekspeditori pārnesīs šādas papildu izmaksas uz nosūtītājiem, izmantojot tranzīta pakalpojumu cenu pieaugumu.

127    Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 70. un 1031. apsvēruma, to preču izmaksas, kurām ekspeditori parasti organizē integrētu transportu nosūtītāju vārdā, ietver tranzīta pakalpojumu cenas un it īpaši kravu pārvadājumu pakalpojumu cenas, kas ir to sastāvdaļa.

128    Ņemot vērā iepriekš minēto, apsūdzētajiem pārvadātājiem tātad bija paredzams, ka, ņemot vērā to, ka vienotais un turpinātais pārkāpums attiecās uz ienākošajiem maršrutiem, tā sekas būs importēto preču cenu pieaugums.

129    Šā sprieduma 111. punktā noteikto iemeslu dēļ tāpat apsūdzētajiem pārvadātājiem bija paredzams, ka saskaņā ar to, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 1045. apsvēruma, šīs sekas īstenosies EEZ teritorijā.

130    Tā kā aplūkojamās sekas izrietēja no tipiskas notikumu gaitas un ekonomiskās racionalitātes, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tai turklāt nebija nepieciešams darboties preču importa vai tālākpārdošanas tirgū, lai varētu tās paredzēt.

131    Tātad ir jāsecina – Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka aplūkojamajām sekām piemīt prasītais paredzamais raksturs.

3)      Par aplūkojamo seku būtisko raksturu

132    Strīdīgās rīcības radīto seku būtiskais raksturs ir jāvērtē, ņemot vērā visu lietā atbilstīgo apstākļu kopumu. Šādi apstākļi tostarp ir pārkāpuma ilgums, raksturs un tvērums. Arī citi apstākļi, piemēram, attiecīgajā rīcībā iesaistīto uzņēmumu nozīme, var būt atbilstīgi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 9. septembris, Toshiba/Komisija, T‑104/13, EU:T:2015:610, 159. punkts, un 2018. gada 12. jūlijs, Brugg Kabel un Kabelwerke Brugg/Komisija, T‑441/14, EU:T:2018:453, 112. punkts).

133    Ja pārbaudāmās sekas ir saistītas ar cenas pieaugumu gala precei vai pakalpojumam, kas izriet no pakalpojuma, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās, vai to ietver, tad gala preces vai pakalpojuma cenas daļa, ko veido pakalpojums, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās, arī var būt jāņem vērā.

134    Šajā gadījumā, ņemot vērā visus atbilstīgos apstākļus, ir jāuzskata, ka aplūkojamajām sekām, kuras ir saistītas ar EEZ teritorijā importēto preču cenu pieaugumu, ir būtisks raksturs.

135    Pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma 1146. apsvēruma izriet, ka vienotā un turpinātā pārkāpuma ilgums ir 21 mēnesis, ciktāl tas attiecās uz maršrutiem starp Savienību un trešām valstīm, un 8 mēneši, ciktāl tas attiecās uz maršrutiem EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm. No šā lēmuma 1215. un 1217. apsvēruma izriet, ka tāds ilgums bija visu apsūdzēto pārvadātāju, izņemot Lufthansa Cargo un Swiss, dalībai pārkāpumā.

136    Otrkārt, attiecībā uz pārkāpuma apjomu no apstrīdētā lēmuma 889. apsvēruma izriet, ka DP un DRP bija “vispārpiemērojami pasākumi, kuri neattiecās konkrēti uz vienu maršrutu”, bet kuru “mērķis bija tikt piemērotiem visiem maršrutiem pasaules līmenī, tostarp maršrutiem [..] uz EEZ”.

137    Treškārt, attiecībā uz pārkāpuma raksturu no apstrīdētā lēmuma 1030. apsvēruma izriet, ka vienotā un turpinātā pārkāpuma mērķis bija ierobežot konkurenci starp apsūdzētajiem pārvadātājiem, it īpaši maršrutos starp EEZ uz trešām valstīm. Minētā lēmuma 1208. apsvērumā Komisija secināja, ka “dažādu cenas elementu, tostarp dažu piemaksu, noteikšana, ir viens no smagākajiem konkurences ierobežojumiem”, un secinoši noteica, ka uz vienoto un turpināto pārkāpumu bija jāattiecina smaguma koeficients, kas atrodas 2006. gada pamatnostādnēs paredzētā “diapazona augšdaļā”.

138    Pakārtoti, runājot par pakalpojuma, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās, cenas daļu precē vai pakalpojumā, kas no tā izriet vai to ietver, jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, piemaksas pārkāpuma laikposmā veidoja kravu pārvadājumu pakalpojumu kopējās cenas nozīmīgu daļu.

139    Tā no Hong Kong Association of Freight Forwarding & Logistics (Honkongas Tranzīta un loģistikas asociācija) 2005. gada 8. jūlija vēstules Board of Airline Representatives (Aviosabiedrību pārstāvju asociācija, turpmāk tekstā – “BAR”) Honkongā Kravu pārvadājumu apakškomitejas (turpmāk tekstā – “KPAK”) priekšsēdētājam izriet, ka piemaksas veido “ievērojamu daļu” no kopējās cenas gaisa pārvadājumu pavadzīmēs, kas jāapmaksā ekspeditoriem. Tāpat prasības pieteikuma 135. punktā sniegtajā tabulā ir norādīts, ka piemaksas veidoja 11,87 % no prasītājas kravu pārvadājumu pakalpojumu cenas maršrutos starp EEZ un trešām valstīm 2004./2005. finanšu gadā.

140    Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1031. apsvēruma, pati kravu pārvadājumu pakalpojumu cena ir “pārvadāto preču izmaksu nozīmīgs elements, kas ietekmē to pārdošanu”. Tiesa gan, prasītāja to apstrīd, tomēr tā vienīgi izsaka apgalvojumu.

141    Tāpat pakārtoti attiecībā uz to uzņēmumu nozīmīgumu, kuri piedalījās strīdīgajā rīcībā, no apstrīdētā lēmuma 1209. apsvēruma izriet, ka apsūdzēto pārvadātāju kopējā tirgus daļa “pasaules tirgū” 2005. gadā bija 34 % un “vismaz tikpat liela attiecībā uz kravu pārvadājumu pakalpojumiem [..], kas sniegti [..] maršrutos [starp EEZ un trešām valstīm]”, kuri aptver gan izejošos, gan ienākošos maršrutus. Pati prasītāja turklāt pārkāpuma laikposmā sasniedza nozīmīgu apgrozījumu ienākošajos maršrutos, proti, vairāk nekā 140 000 000 EUR 2005. gadā.

142    Tāpēc jāsecina – Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka aplūkojamajām sekām piemīt prasītais būtiskais raksturs.

4)      Par aplūkojamo seku nepastarpināto raksturu

143    Strīdīgās rīcības izraisīto seku nepastarpinātības prasība attiecas uz cēloņsakarību starp aplūkojamo rīcību un pārbaudāmajām sekām. Šīs prasības mērķis ir nodrošināt, lai Komisija, pamatojot savu kompetenci konstatēt LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu un sodīt par to, nevarētu atsaukties uz visām iespējamām sekām vai ļoti attālām sekām, kurām šī rīcība varētu būt cēlonis conditio sine qua non (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā Kone u.c., C‑557/12, EU:C:2014:45, 33. un 34. punkts).

144    Tomēr tiešo cēloņsakarību nedrīkst pielīdzināt vienīgajai cēloņsakarībai, kas prasītu, lai vienmēr un vispārīgi tiktu konstatēta cēloņsakarību virknes pārtraukšana, ja trešās personas rīcība ir tikai viens no aplūkojamo seku cēloņiem (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā Kone u.c., C‑557/12, EU:C:2014:45, 36. un 37. punkts).

145    Šajā gadījumā to ekspeditoru iesaistīšanās, par kuriem bija paredzams, ka tie, rīkojoties pilnīgi neatkarīgi, pārnesīs uz nosūtītājiem papildu izmaksas, kas tiem bija radušās, protams, var būt papildu cēlonis aplūkojamajām sekām. Tomēr šī iesaistīšanās vien nevarēja pārtraukt cēloņsakarības virkni starp strīdīgo rīcību un minētajām sekām un tādējādi atņemt šo seku nepastarpināto raksturu.

146    Gluži pretēji, ja šī iesaistīšanās nav prettiesiska, bet gan objektīvi izriet no aplūkojamās aizliegtās vienošanās atbilstoši tirgus normālai darbībai, tad tā nepārtrauc cēloņsakarības virkni (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 14. decembris, CD Cartondruck/Padome un Komisija, T‑320/00, nav publicēts, EU:T:2005:452, 172.–182. punkts), bet to turpina (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā Kone u.c., C‑557/12, EU:C:2014:45, 37. punkts).

147    Šajā gadījumā prasītāja nepierāda un pat neapgalvo, ka paredzamā papildu izmaksu pārnešana uz nosūtītājiem EEZ teritorijā būtu prettiesiska vai nesaderīga ar tirgus normālu darbību.

148    No tā izriet, ka aplūkojamajām sekām ir prasītais nepastarpinātais raksturs.

149    Šo secinājumu neliek apšaubīt prasītājas arguments, ka tam, lai ietekmētu “patērētājus EEZ teritorijā”, uz kuriem Komisija atsaucas apstrīdētā lēmuma 1045. apsvērumā, “iespējamam cenu pieaugumam [vajadzētu tikt] pārnestam no ekspeditora uz nosūtītāju, pēc tam no nosūtītāja uz importētāju, tad vajadzības gadījumā – no importētāja uz vairumtirgotāju, no vairumtirgotāja uz mazumtirgotāju un visbeidzot no mazumtirgotāja uz patērētāju”. Šis arguments izriet no divām kļūdainām premisām.

150    Pirmā no attiecīgajām premisām ir tāda, ka “patērētāji EEZ teritorijā”, kas minēti apstrīdētā lēmuma 1045. apsvērumā, ir galapatērētāji, proti, fiziskas personas, kuras rīkojas ar savu profesionālo darbību vai komercdarbību nesaistītos nolūkos. Ar patērētāja jēdzienu konkurences tiesībās apzīmē ne tikai galapatērētājus, bet gan preču un pakalpojumu, uz kuriem attiecas strīdīgā rīcība, visu tiešo un netiešo lietotāju kopumu (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumus lietā MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, EU:C:2014:42, 156. punkts).

151    No apstrīdētā lēmuma 70. apsvēruma, kura pamatotību prasītāja nav pienācīgi apstrīdējusi, izriet, ka “nosūtītāji var būt tirdzniecībā esošu preču pircēji vai pārdevēji, kā arī tādu preču īpašnieki, kuras īsā laikā jānogādā relatīvi lielā attālumā”. Savos procesuālajos rakstos Komisija precizēja, ka šīs preces varēja tikt importētas to tiešam patēriņam vai kā resursi citu preču ražošanai. Attiecībā uz ienākošajiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem, kā pamatoti norāda Komisija, minētie nosūtītāji var atrasties EEZ. Tādējādi apstrīdētā lēmuma 1045. apsvērumā minētā atsauce uz “patērētājiem EEZ teritorijā” ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ietver nosūtītājus.

152    Otrā no attiecīgajām premisām ir tāda, ka pat tad, ja apstrīdētā lēmuma 1045. apsvērumā minētā atsauce uz “patērētājiem EEZ teritorijā” ietvertu tikai galapatērētājus, tie varētu iegādāties importētās preces vienīgi no mazumtirgotāja, kurš tās varētu iegādāties vienīgi no vairumtirgotāja, kas savukārt tās varētu iegādāties vienīgi no importētāja, un tā tālāk. Tomēr galapatērētāji var arī iegādāties šīs preces tieši no nosūtītāja.

153    No iepriekš minētā izriet, ka aplūkojamajām sekām ir prasītais paredzamais, būtiskais un nepastarpinātais raksturs un ka pirmais motīvs, uz kuru balstījās Komisija, secinot, ka raksturīgu seku kritērijs ir izpildīts, ir pamatots. Tātad ir jākonstatē, ka Komisija varēja, nepieļaujot kļūdas, konstatēt, ka minētais kritērijs ir izpildīts saistībā ar saskaņošanu attiecībā uz ienākošajiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem, to aplūkojot atsevišķi, un nav nepieciešams pārbaudīt pamatotību otrajam apstrīdētā lēmuma 1045. apsvērumā izmantotajam motīvam.

b)      Par vienotā un turpinātā pārkāpuma sekām, to aplūkojot kopumā

154    Vispirms jāatgādina, ka pretēji tam, ko liek saprast prasītāja replikas rakstā, nekas neliedz to, vai Komisijai ir kompetence, kas vajadzīga, lai katrā gadījumā piemērotu Savienības konkurences tiesības, vērtēt, ņemot vērā attiecīgā uzņēmuma vai uzņēmumu rīcību, to aplūkojot kopumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 50. punkts).

155    Saskaņā ar judikatūru LESD 101. pants ir piemērojams tādām darbībām un nolīgumiem, kuru mērķis ir viena un tā paša pret konkurenci vērstā mērķa sasniegšana, ja ir paredzams, ka kopumā tiem ir tūlītēja [nepastarpināta] un būtiska ietekme uz iekšējo tirgu. Proti, uzņēmumiem nevar ļaut izvairīties no Savienības konkurences [tiesību] normu piemērošanas, kombinējot vairākus uzvedības veidus, kuriem ir identisks mērķis un no kuriem katrs atsevišķi nevar radīt tūlītēju [nepastarpinātu] un būtisku ietekmi uz minēto tirgu, bet kuriem kopā šāda ietekme, visticamāk, būs (spriedums, 2018. gada 12. jūlijs, Brugg Kabel un Kabelwerke Brugg/Komisija, T‑441/14, EU:T:2018:453, 106. punkts).

156    Tādējādi Komisija var pamatot savu kompetenci piemērot LESD 101. pantu vienotam un turpinātam pārkāpumam, kas konstatēts apstrīdētajā lēmumā, ar tā paredzamām, tūlītējām un būtiskām sekām iekšējā tirgū (spriedums, 2018. gada 12. jūlijs, Brugg Kabel un Kabelwerke Brugg/Komisija, T‑441/14, EU:T:2018:453, 105. punkts).

157    Šie apsvērumi mutatis mutandis ir spēkā attiecībā uz EEZ līguma 53. pantu.

158    Apstrīdētā lēmuma 869. apsvērumā Komisija strīdīgo rīcību kvalificēja par vienotu un turpinātu pārkāpumu, tostarp – ciktāl tas attiecās uz ienākošajiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem. Prasītāja neapstrīd ne vispārēji šo kvalificēšanu, ne tādas vienota pretkonkurences mērķa kavēt konkurenci EEZ teritorijā esamības konstatējumu, uz kuru tā balstās. Saistībā ar trešo pamatu prasītāja apstrīd ne vairāk kā to, ka prasītājas pašas darbības varētu uzskatīt par šādu pārkāpumu.

159    Apstrīdētā lēmuma 1046. apsvērumā Komisija, kā izriet no tās atbildēm uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem, vērtēja šā pārkāpuma sekas, to aplūkojot kopumā. Tā tādējādi tostarp konstatēja, ka tās izmeklēšanā atklājās, ka “aizliegtā vienošanās tika īstenota pasaules mērogā” un ka “vienošanās [..] attiecībā uz ienākošajiem maršrutiem bija LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta vienota un turpināta pārkāpuma būtiska daļa”. Tā piebilda, ka “piemaksu vienveidīga piemērošana visā pasaulē bija [strīdīgās] aizliegtās vienošanās pamatelements”. Kā Komisija norādīja, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, piemaksu vienveidīga piemērošana iekļāvās kopējā stratēģijā, ar kuru tiecās kompensēt risku, ka ekspeditori var apiet šīs aizliegtās vienošanās sekas, preču nogādāšanai no sākumpunkta līdz galamērķim izvēloties netiešus maršrutus, uz kuriem nebūtu attiecinātas saskaņotas piemaksas. Tā iemesls, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 72. apsvēruma, ir tāds, ka “laika faktors [kravu] pārvadājumos ir mazāk nozīmīgs nekā pasažieru pārvadājumos” un tādējādi kravas “var pārvadāt, izmantojot lielāku skaitu nosēšanos”, tātad tiešos maršrutus var aizstāt ar netiešiem maršrutiem.

160    Argumentiem, ar kuriem prasītāja apstrīd šādu aizstājamību, nevar piekrist. Pirmām kārtām, apstāklis, ka kravu pārvadājumi var būt privileģēts transporta veids, lai nogādātu preces, kuras nepieciešams nogādāt ātri, nenozīmē, ka visas preces, ko pārvadā, izmantojot kravu pārvadājumu pakalpojumus, ir tādas, ne arī turklāt to, ka vienīgi preces, kuras nepieciešams nogādāt ātri, pārvadā, izmantojot kravu pārvadājumu pakalpojumus. No šā apstākļa līdz ar to nevar secināt, ka kravu pārvadājumiem parasti neizmanto netiešos maršrutus. Otrām kārtām, jānorāda, ka prasītāja nav sniegusi nekādus pierādījumus savu argumentu atbalstam. Turpretī Komisija atsaucas uz nolīgumu, ar ko WOW alianses locekļi organizēja vīna transportu no EEZ uz Japānu, izmantojot savienojumus caur ASV un citām Āzijas valstīm, nevis Japānu.

161    Šajos apstākļos Komisija pamatoti norāda, ka tad, ja tai liegtu piemērot raksturīgu seku kritēriju strīdīgajai rīcībai, to aplūkojot kopumā, tas nozīmētu vispārējās pretkonkurences rīcības, kas var ietekmēt tirgus struktūru EEZ teritorijā, mākslīgu sadrumstalošanu atsevišķu rīcības gadījumu virknē, kas kopumā vai daļēji varētu izvairīties no Savienības kompetences (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 57. punkts).

162    Tātad ir jāuzskata, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 1046. apsvērumā varēja vērtēt vienotā un turpinātā pārkāpuma sekas, to aplūkojot kopumā.

163    Attiecībā uz nolīgumiem un darbībām, kuru mērķis, pirmām kārtām, bija ierobežot konkurenci vismaz Savienībā, EEZ un Šveicē (apstrīdētā lēmuma 903. apsvērums), kuri, otrām kārtām, apvienoja pārvadātājus ar ievērojamām tirgus daļām (minētā lēmuma 1209. apsvērums) un kuru nozīmīga daļa, trešām kārtām, attiecās uz EEZ iekšējiem maršrutiem vairāk nekā sešus gadus ilgā laikposmā (šā lēmuma 1146. apsvērums), nav šaubu, ka bija paredzams, ka vienotais un turpinātais pārkāpums, to aplūkojot kopumā, radīs nepastarpinātas un būtiskas sekas iekšējā tirgū un EEZ teritorijā.

164    No tā izriet, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 1046. apsvērumā arī pamatoti ir konstatējusi, ka raksturīgu seku kritērijs ir izpildīts attiecībā uz vienoto un turpināto pārkāpumu, to aplūkojot kopumā.

165    Tā kā Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka bija paredzams, ka strīdīgā rīcība radīs būtiskas un nepastarpinātas sekas EEZ teritorijā, ir jānoraida šis iebildums un līdz ar to arī viss šis pamats kopumā, un nav vajadzības vērtēt iebildumu par kļūdām īstenošanas kritērija piemērošanā.

2.      Par pamatu, kas izvirzīts pēc savas ierosmes, attiecībā uz Komisijas kompetences neesamību, ņemot vērā EK un Šveices nolīgumu par gaisa transportu, konstatēt EEZ līguma 53. panta pārkāpumu maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un Šveici, un uzlikt sodu par to

166    Iesākumā jāatgādina, ka Savienības tiesai pēc savas ierosmes ir jāvērtē absolūts pamats par apstrīdētā tiesību akta autora kompetences neesamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 13. jūlijs, Salzgitter/Komisija, C‑210/98 P, EU:C:2000:397, 56. punkts).

167    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesa principā nevar balstīt savu lēmumu uz tiesību pamata, ko tā izvirzījusi pēc savas ierosmes, pat ja tas ir absolūts pamats, iepriekš neaicinot lietas dalībniekus sniegt savus apsvērumus šajā ziņā (skat. spriedumu, 2009. gada 17. decembris, M/EMEA, pārskatīšana, C‑197/09 RX‑II, EU:C:2009:804, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

168    Šajā gadījumā Vispārējā tiesa uzskata, ka pēc savas ierosmes ir jāvērtē, vai Komisija pārsniedza savas kompetences robežas, ņemot vērā EK un Šveices nolīgumu par gaisa transportu, attiecībā uz maršrutiem EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un Šveici, apstrīdētā lēmuma 1. panta 3. punktā konstatējot EEZ līguma 53. panta pārkāpumu maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm, un aicināja lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus šajā ziņā atbilstoši procesa organizatoriskajiem pasākumiem.

169    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta 3. punktā sniegtajā atsaucē uz “trešām valstīm” ir ietverta Šveices Konfederācija. Tā esot trešā valsts EEZ līguma, kura pārkāpums minētajā pantā ir konstatēts, izpratnē. Prasītāja no tā secina, ka Komisija minētajā pantā ir konstatējusi EEZ līguma 53. panta pārkāpumu maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un Šveici. Tā piebilst, ka tādējādi Komisija ir pārkāpusi, pirmām kārtām, EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 11. panta 2. punktu un, otrām kārtām, starptautiskās līgumtiesības, nosakot Šveices Konfederācijai pienākumu, iepriekš nesaņēmusi tās piekrišanu. Prasītājas ieskatā šīs nelikumības pamato smaguma koeficienta un – turpinot – tai uzliktā naudas soda apmēra samazināšanu.

170    Komisija atbild, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta 3. punktā minēto atsauci uz “maršrutiem starp lidostām valstīs, kas ir EEZ līguma līgumslēdzējas valstis, bet nav dalībvalstis, un lidostām trešās valstīs” nevar interpretēt tādējādi, ka tajā ir ietverti maršruti EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un Šveici. Tās ieskatā jēdziens “trešās valstis” minētā panta nozīmē izslēdz Šveices Konfederāciju.

171    Komisija piebilst, ka tad, ja būtu jāuzskata, ka tā apstrīdētā lēmuma 1. panta 3. punktā ir noteikusi, ka prasītāja ir atbildīga par EEZ līguma 53. panta pārkāpumu maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un Šveici, tā būtu pārkāpusi robežas, kas tās kompetencei noteiktas ar EK un ‑Šveices nolīguma par gaisa transportu 11. panta 2. punktu.

172    Ir jānosaka, vai, kā apgalvo prasītāja, Komisija apstrīdētā lēmuma 1. panta 3. punktā ir konstatējusi EEZ līguma 53. panta pārkāpumu maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un Šveici, un attiecīgā gadījumā – vai tā tādējādi ir pārsniegusi savas kompetences, kas tai piešķirta ar EK un Šveices nolīgumu par gaisa transportu, robežas.

173    Šajā ziņā jāatgādina, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš šobrīd ir izklāstīts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā. Šis princips, kas Savienības tiesībās atbilst Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktam, prasa, lai Komisijas pieņemta lēmuma rezolutīvā daļa, kurā ir konstatēti konkurences noteikumu pārkāpumi, ir īpaši skaidra un precīza un lai pie atbildības sauktie un sodītie uzņēmumi var saprast un apstrīdēt to, ka tie ir saukti pie atbildības, un tiem uzliktās sankcijas, kādas izriet no minētās rezolutīvās daļas formulējuma (skat. spriedumu, 2015. gada 16. decembris, Martinair Holland/Komisija, T‑67/11, EU:T:2015:984, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

174    Tieši savu lēmumu rezolutīvajā daļā Komisija norāda to pārkāpumu raksturu un apjomu, kuriem tā piemēro sankcijas. Runājot konkrēti par sodīto pārkāpumu apjomu un raksturu, tādējādi principā svarīga ir rezolutīvā daļa, nevis pamatojums. Vienīgi rezolutīvajā daļā izmantotā formulējuma neskaidrības gadījumā interpretācija ir jāveic, atsaucoties uz lēmuma pamatojumu (skat. spriedumu, 2015. gada 16. decembris, Martinair Holland/Komisija, T‑67/11, EU:T:2015:984, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

175    Apstrīdētā lēmuma 1. panta 3. punktā Komisijas konstatēja, ka prasītāja bija “pārkāpusi EEZ līguma 53. pantu attiecībā uz maršrutiem starp lidostām valstīs, kas ir EEZ līguma līgumslēdzējas valstis, bet nav dalībvalstis, un lidostām trešās valstīs” laikposmā no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim. Tā šajos maršrutos skaidri neiekļāva maršrutus EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un Šveici, bet tos arī skaidri neizslēdza.

176    Tāpēc ir jāpārbauda, vai Šveices Federācija ir viena no “trešām valstīm”, kas minētas apstrīdētā lēmuma 1. panta 3. punktā.

177    Šajā ziņā jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta 3. punktā ir nošķirtas “valstis, kas ir EEZ līguma līgumslēdzējas valstis, bet nav dalībvalstis”, un trešās valstis. Ir taisnība – kā norāda prasītāja –, ka Šveices Konfederācija nav EEZ līguma līgumslēdzēja valsts un tātad ir starp trešām valstīm attiecībā uz šo līgumu.

178    Tomēr jāatgādina, ka, ņemot vērā Savienības tiesību sistēmas vienotības un saskanības prasības, vienā un tajā pašā tiesību aktā izmantotajiem jēdzieniem ir jābūt prezumētai vienai un tai pašai nozīmei.

179    Apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktā Komisija norādīja uz LESD 101. panta pārkāpumu “maršrutos starp lidostām Eiropas Savienības teritorijā un lidostām ārpus EEZ”. Šajā formulējumā neietilpst lidostas Šveicē, lai gan Šveices Konfederācija nav EEZ līguma līgumslēdzēja puse un tās lidostas līdz ar to formāli ir jāuzskata par tādām, kas atrodas “ārpus EEZ” vai, citiem vārdiem, atrodas valstī, kas ir trešā valsts attiecībā pret šo līgumu. Šīs lidostas ir apstrīdētā lēmuma 1. panta 4. punkta priekšmets; tajā ir norādīts EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. panta pārkāpums “maršrutos starp lidostām Savienības teritorijā un lidostām Šveices teritorijā”.

180    Saskaņā ar šā sprieduma 177. punktā atgādināto principu līdz ar to ir jābūt prezumētam, ka formulējumam “lidostas trešās valstīs”, kas lietots apstrīdētā lēmuma 1. panta 3. punktā, ir tā pati nozīme kā formulējumam “lidostas ārpus EEZ”, kurš lietots minētā panta 2. punktā, un tādējādi tas izslēdz lidostas Šveicē.

181    Tā kā apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā nav ne mazākās norādes uz to, ka Komisija būtu vēlējusies piešķirt atšķirīgu nozīmi jēdzienam “trešās valstis”, kas minēts apstrīdētā lēmuma 1. panta 3. punktā, ir jāsecina, ka jēdziens “trešās valstis”, kas minēts tā 1. panta 3. punktā, izslēdz Šveices Konfederāciju.

182    Tāpēc nevar uzskatīt, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 1. panta 3. punktā ir atzinusi, ka prasītāja ir atbildīga par EEZ līguma 53. panta pārkāpumu maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un Šveici.

183    Tā kā apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa nerada šaubas, Vispārējā tiesa tikai pakārtoti piebilst, ka tā pamatojums nav pretrunā šim secinājumam.

184    Apstrīdētā lēmuma 1146. apsvērumā Komisija norādīja, ka ar “pretkonkurences vienošanos”, ko tā bija aprakstījusi, laikposmā no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim bija pārkāpts LESD 101. pants “attiecībā uz gaisa transportu starp lidostām [Savienības] teritorijā un lidostām ārpus EEZ”. Atbilstīgajā zemsvītras piezīmē (numur 1514) Komisija precizēja: “Šajā lēmumā [formulējums] “lidostas ārpus EEZ” apzīmē lidostas citās valstīs, nevis [Šveices Konfederācijā] un EEZ līguma līgumslēdzējās valstīs.”

185    Ir taisnība – apstrīdētā lēmuma 1146. apsvērumā aprakstot EEZ līguma 53. panta pārkāpuma apjomu, Komisija neatsaucās uz formulējumu “lidostas ārpus EEZ”, bet gan uz formulējumu “lidostas trešās valstīs”. Tomēr no tā nevar secināt, ka LESD 101. panta piemērošanas vajadzībām Komisija formulējumam “lidostas ārpus EEZ” ir vēlējusies piešķirt atšķirīgu nozīmi nekā formulējumam “lidostas trešās valstīs” EEZ līguma 53. panta piemērošanas vajadzībām. Gluži pretēji, Komisija apstrīdētajā lēmumā šos divus formulējumus ir lietojusi kā savstarpēji aizstājamus. Tādējādi apstrīdētā lēmuma 824. apsvērumā Komisija norādīja, ka tā “nepiemēr[os] LESD 101. pantu pretkonkurences nolīgumiem un darbībām, kas saistīti ar gaisa transportu starp [Savienības] lidostām un trešo valstu lidostām pirms 2004. gada 1. maija”. Tāpat minētā lēmuma 1222. apsvērumā attiecībā uz SAS Consortium līdzdalības vienotajā un turpinātajā pārkāpumā izbeigšanu Komisija atsaucās uz savu kompetenci atbilstoši šīm normām attiecībā uz “maršrutiem starp [Savienību] un trešām valstīm, kā arī maršrutiem starp Islandi, Norvēģiju un Lihtenšteinu un valstīm ārpus EEZ”.

186    Apstrīdētā lēmuma pamatojums tātad apstiprina, ka formulējumiem “lidostas trešās valstīs” un “lidostas ārpus EEZ” ir tā pati nozīme. Saskaņā ar definējošo klauzulu 1514. zemsvītras piezīmē līdz ar to ir jāuzskata, ka abi šie formulējumi izslēdz lidostas Šveicē.

187    Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, ar apstrīdētā lēmuma 1194. un 1241. apsvērumu netiek aizstāvēts cits risinājums. Protams, minētā lēmuma 1194. apsvērumā Komisija atsaucās uz “maršrutiem starp EEZ un trešām valstīm, izņemot maršrutus starp [Savienību] un Šveici”. Tāpat minētā lēmuma 1241. apsvērumā, “[nosakot] pārdošanas apjoma vērtību maršrutos ar trešām valstīm”, Komisija par 50 % samazināja pamatsummu attiecībā uz “maršrutiem starp EEZ un trešām valstīm”, izņemot maršrutus starp [Savienību] un Šveici, attiecībā uz kuriem [tā] rīkojas saskaņā ar [EK un Šveices] nolīgumu [par gaisa transportu]”. Var uzskatīt, kā to būtībā norāda prasītāja – ja Komisija šajos apsvērumos ir iekļāvusi norādi “izņemot maršrutus starp Savienību un Šveici”, tas nozīmē, ka tā ir uzskatījusi, ka Šveices Konfederācija ietilpst formulējumā “trešās valstis”, ciktāl runa ir par maršrutiem starp EEZ un trešām valstīm.

188    Komisija turklāt atzina, ka ir iespējams, ka tā “neuzmanības dēļ” pārdošanas apjoma vērtībā ir iekļāvusi apgrozījumu, ko daži apsūdzētie pārvadātāji attiecīgajā laikposmā bija īstenojuši maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un Šveici. Tās ieskatā iemesls tam bija tāds, ka 2009. gada 26. janvāra informācijas pieprasījumā par noteiktu apgrozījumu tā nebrīdināja attiecīgos pārvadātājus, ka apgrozījums, kas īstenots maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un Šveici, ir jāizslēdz no tā pārdošanas apjoma vērtības, kas gūts maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm.

189    Tomēr jākonstatē, kā konstatējusi arī Komisija, ka šie elementi attiecas tikai uz ieņēmumiem, kas ir jāņem vērā, aprēķinot naudas soda pamatsummu, nevis uz šajā lietā aplūkojamā vienotā un turpinātā pārkāpuma ģeogrāfiskās teritorijas noteikšanu.

190    Tāpēc šis pamats ir jānoraida.

3.      Par pirmo pamatu attiecībā uz “ne bis in idem” principa, LESD 266. panta, kā arī noilguma termiņa pārkāpumu

191    Prasītāja šo pamatu formulē divās daļās, kuras attiecas, pirmām kārtām, uz ne bis in idem principa un LESD 266. panta pārkāpumu un, otrām kārtām, uz noilguma termiņa pārkāpumu un uz likumīgu interešu neesamību formāli konstatēt pārkāpumu.

192    Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms skatīt otro daļu par noilguma termiņa pārkāpumu.

a)      Par otro daļu attiecībā uz noilguma termiņa pārkāpumu un likumīgu interešu neesamību formāli konstatēt pārkāpumu

193    Prasītāja atsaucas uz noilguma termiņa pārkāpumu un likumīgu interešu neesamību formāli konstatēt pārkāpumu.

194    Attiecībā uz noilguma termiņu prasītāja apgalvo, ka, ciktāl tās prasība par 2010. gada 9. novembra lēmumu nebija vērsta uz to, lai tiktu atcelti konstatējumi par pārkāpumu EEZ iekšējos maršrutos un maršrutos starp Savienību un Šveici, nebija jāpiemēro Regulas Nr. 1/2003 25. panta 6. punkts, kurā paredzēta šā termiņa apturēšana izskatīšanā esošas prasības gadījumā. Apstrīdētajā lēmumā uzliekot prasītājai naudas sodu attiecībā uz šiem maršrutiem, Komisija tādējādi esot pārkāpusi minēto termiņu.

195    Attiecībā uz likumīgām interesēm konstatēt pārkāpumu EEZ iekšējos maršrutos un maršrutos starp Savienību un Šveici prasītāja norāda, ka Komisijai ir pienākums pierādīt, ka tai ir šādas intereses. Tomēr tā nesniedzot nekādus pierādījumus, kas apliecinātu, ka prasītāja nav izpildījusi pienākumu nekavējoties izbeigt 2010. gada 9. novembra lēmumā noteikto pārkāpumu. Turklāt nekas neesot ļāvis Komisijai prezumēt, kā tā to esot izdarījusi apstrīdētā lēmuma 1171. apsvērumā, ka prasītāja, iespējams, nebija izbeigusi pārkāpumu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā. Turklāt gan apstrīdētajā lēmumā, gan 2010. gada 9. novembra lēmumā esot norādīts, ka nepastāv pierādījumi tam, ka koluzīvās darbības būtu turpinājušās pēc pirmās pārbaužu dienas, 2006. gada 14. februāra. Tāpat prasītāja uzskata – saskaņā ar judikatūru ar to, ka Komisija nav pierādījusi likumīgas intereses, ir pietiekami, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma atcelšanu kopumā, ciktāl tas attiecas uz prasītāju.

196    Visbeidzot, ja Vispārējā tiesa pieņemtu šo daļu, bet nolemtu, ka apstrīdētais lēmums nav jāatceļ kopumā, būtu jāņem vērā noilguma termiņa pārkāpums, aprēķinot naudas soda apmēru. Prasītājas ieskatā tai piemērojamais smaguma koeficients un papildsumma līdz ar to būtu jānosaka zemākā, nevis 16 % līmenī. Tā apgalvo, ka pretējā gadījumā tiktu radīta nepamatota diskriminācija starp prasītāju un pārvadātājiem, kuri atzīti par atbildīgiem par vienoto un turpināto pārkāpumu visos maršrutos, un atņemtu jēgu Regulas Nr. 1/2003 25. pantā noteiktajam desmit gadu noilguma termiņam.

197    Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

198    Komisijas ieskatā desmit gadu noilguma termiņš bija apturēts no 2011. gada 24. janvāra, datuma, kurā prasītāja iesniedza savu prasību par 2010. gada 9. novembra lēmumu, līdz 2015. gada 16. decembrim, datumam, kurā Vispārējā tiesa pasludināja spriedumu Japan Airlines/Komisija (T‑36/11, nav publicēts, EU:T:2015:992). Ņemot vērā šo apturēšanu, termiņš no 2006. gada 14. februāra, datuma, kurā tika izbeigts pārkāpums, līdz 2017. gada 17. martam, datumam, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, esot tikai 6 gadi, 2 mēneši un 26 dienas.

199    Komisija uzsver, ka 2010. gada 9. novembra lēmumā ir aprakstīts vienots un turpināts pārkāpums, kas aptver visus attiecīgos maršrutus, un ka prasītāja ar savu prasību par minēto lēmumu ir centusies panākt tā atcelšanu, un tas pamatojot noilguma termiņa apturēšanu.

200    Komisija piebilst, ka smaguma koeficients un papildsumma nav jāpielāgo. Smaguma koeficients esot palicis tāds pats attiecībā uz visiem apstrīdētā lēmuma adresātiem, un attiecībā uz apgrozījumu, kas izmantots, aprēķinot naudas soda apmēru, esot ņemts vērā katra adresāta rīcības ģeogrāfiskais apjoms.

201    Jāatgādina, ka, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 2., 3. un 5. punktu, pilnvaru uzlikt naudas sodu noilgums iestājas tad, ja:

–        Komisija nav uzlikusi naudas sodu piecu gadu laikā, sākot no dienas, kurā ir izbeigts pārkāpums (1. punkta b) apakšpunkts), ja vien starplaikā termiņš nav ticis pārtraukts (3. punkts);

–        vai vēlākais desmit gadu laikā no dienas, kurā pārkāpums ir izbeigts, ja ir notikusi termiņa pārtraukšana (5. punkts).

202    Turklāt Regulas Nr. 1/2003 25. panta 6. punktā ir paredzēts, ka noilguma termiņu pārtrauc uz laiku, kamēr Komisijas lēmumu izskata Eiropas Savienības tiesa. Saskaņā ar tā paša panta 5. punktu noilguma desmit gadu termiņu pagarina par laiku, uz kuru noilguma termiņš ir pārtraukts atbilstoši 6. punktam.

203    Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3. punktu jebkura rīcība, ko izmeklēšanā vai tiesvedībā attiecībā uz pārkāpumu veikusi Komisija, pārtrauc noilguma termiņu; to pārtrauc no dienas, kurā rīcība ir paziņota vismaz vienam uzņēmumam, kas piedalījies pārkāpumā. Saskaņā ar tās pašas regulas 25. panta 4. punktu noilguma termiņa pārtraukšana attiecas uz visiem uzņēmumiem, kas piedalījušies aplūkojamajā pārkāpumā.

204    No tā izriet – apstāklis, ka uzņēmums nav noteikts kā tāds, kurš ir piedalījies pārkāpumā vienā vai vairākos aktos, kas pieņemti pārkāpuma izmeklēšanā vai tiesvedībā administratīvā procesa laikā, nav pretrunā tam, ka noilguma termiņa pārtraukšana ir spēkā arī attiecībā uz šo uzņēmumu, ciktāl vēlāk tiek identificēts, ka tas ir bijis līdzdalīgs pārkāpumā (spriedums, 2009. gada 31. marts, ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, T‑405/06, EU:T:2009:90, 143. un 144. punkts).

205    Turpretī Tiesa ir nospriedusi – atšķirībā no Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3. un 4. punktā minēto noilgumu pārtraucošo aktu erga omnes iedarbības noilguma apturēšana atbilstoši šīs pašas regulas 25. panta 6. punktam tiesvedībā attiecas vienīgi uz lietas dalībniekiem (spriedums, 2011. gada 29. marts, ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190, 148. punkts).

206    Tādējādi attiecībā uz uzņēmumiem, kuri nav cēluši prasību par Komisijas galīgo lēmumu, cita uzņēmuma prasības par to pašu galīgo lēmumu iesniegšana nevar apturēt noilguma termiņu (spriedums, 2011. gada 29. marts, ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190, 145. punkts).

207    Visbeidzot fakts, ka Komisijai vairs nav pilnvaru uzlikt naudas sodus pārkāpuma izdarītājiem tāpēc, ka ir pagājis noilguma termiņš, kā tāds neliedz pieņemt lēmumu, ar kuru konstatē, ka ir noticis šis pārkāpums, ar nosacījumu, ka Komisija tādā gadījumā pierāda likumīgas intereses pieņemt lēmumu, ar kuru konstatē šādu pārkāpumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 6. oktobris, Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, T‑22/02 un T‑23/02, EU:T:2005:349, 131. un 132. punkts).

208    Šajā gadījumā nav apstrīdēts, ka noilguma termiņa sākuma datums atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 25. panta 2. punktam ir vienotā un turpinātā pārkāpuma izbeigšanas datums, proti, 2006. gada 14. februāris.

209    Turklāt prasītāja vienīgi atsaucas uz minētās regulas 25. panta 5. punktā noteiktā desmit gadu noilguma termiņa pārkāpumu, nenorādot, ka būtu pārkāpts arī piecu gadu noilguma termiņš. Nav strīda par to, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā bija pagājuši vairāk nekā desmit gadi kopš vienotā un turpinātā pārkāpuma izbeigšanas.

210    Tomēr Komisija atšķirībā no prasītājas apgalvo, ka noilguma termiņš bija apturēts saskaņā ar šīs regulas 25. panta 6. punktu, jo tika skatīta tiesvedība, kurā pasludināja 2015. gada 16. decembra spriedumu Japan Airlines/Komisija (T‑36/11, nav publicēts, EU:T:2015:992), un tādējādi apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā nebija iestājies noilgums.

211    Tāpēc ir jānosaka, vai prasītājas celtās prasības par 2010. gada 9. novembra lēmumu sekas bija tādas, ka tā pagarināja desmit gadu noilguma termiņu attiecībā uz prasītājas pārkāpjošo rīcību, kas konstatēta apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. un 4. punktā, attiecīgi EEZ iekšējos maršrutos un maršrutos starp Savienību un Šveici.

212    Šajā ziņā jānorāda – lai secinātu prasības, kas celta par Komisijas lēmumu par sodu noilgumu apturošo seku inter partes raksturu (šā sprieduma 205. punkts), Tiesa it īpaši balstījās uz strīda, ko skata Savienības tiesa, kurā celta atcelšanas prasība, priekšmeta robežām, atgādinot, ka tiesa lemj vienīgi par tiem lēmuma elementiem, kas attiecas uz atcelšanas prasības iesniedzēju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 29. marts, ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190, 142. punkts). No tā izriet nepieciešamā saskaņotība starp tvērumu atcelšanas prasībai un tvērumu ietekmei uz noilgumu, kas ar to ir saistīta atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 25. panta 6. punktam.

213    Tāpēc ir jānosaka prasītājas par 2010. gada 9. novembra lēmumu celtās prasības tvērums un it īpaši tas, vai Vispārējai tiesai saistībā ar prasītājas tajā ierosināto tiesvedību bija jāskata darbības, kas attiecas uz EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici.

214    Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vērtējums, kas izklāstīts lēmuma pamatojumā, pats par sevi nevar būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets un tam var piemērot Savienības tiesas tiesiskuma kontroli, tikai ciktāl tas kā nelabvēlīga tiesību akta pieņemšanas pamatojums sniedz nepieciešamo atbalstu šā akta rezolutīvajai daļai (skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, Laboratoires CTRS/Komisija, T‑452/14, nav publicēts, EU:T:2015:373, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

215    Turklāt Tiesa ir lēmusi, ka lēmums, kas konkurences jomā ir pieņemts attiecībā uz vairākiem uzņēmumiem, lai gan tas ir izstrādāts un publicēts vienota lēmuma formā, ir jāanalizē kā individuālu lēmumu sērija, ar ko attiecībā uz katru uzņēmumu adresātu tiek konstatēts tam inkriminējamais pārkāpums vai pārkāpumi un attiecīgajā gadījumā tam uzlikts naudas sods (spriedums, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 100. punkts). Tāpat Tiesa ir lēmusi – ja lēmuma adresāts nolemj celt prasību atcelt tiesību aktu, Savienības tiesai ir jāizskata tikai tie lēmuma apstākļi, kas attiecas uz šo adresātu, un apstākļi attiecībā uz citiem adresātiem nav uzskatāmi par Savienības tiesas izskatāmās lietas priekšmetu, ja vien nav īpašu apstākļu (spriedums, 2013. gada 11. jūlijs, Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:464, 66. punkts).

216    Tādējādi prasītājas pret 2010. gada 9. novembra lēmumu celtās prasības priekšmetam ir jābūt tādam, kas ir ierobežots ar minētā lēmuma rezolutīvo daļu, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, kā arī ar motīviem, kas ir tās nepieciešamais pamatojums. Šajā rezolutīvajā daļā, ciktāl tajā bija konstatēta uzņēmumu, šā lēmuma adresātu, dalība pārkāpjošajās darbībās, kas tajā bija minētas, šāds konstatējums saistībā ar prasītāju bija veikts vienīgi attiecībā uz maršrutiem starp Savienību un trešām valstīm (2. pants) un maršrutiem EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm (3. pants). Turpretī, ciktāl minētās rezolutīvās daļas 1. un 4. pantā nebija atsauces uz prasītāju, tajā nebija noteikta prasītājas atbildība par darbībām, kas saistītas ar EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici, un līdz ar to tas nebija tāds lēmuma elements, kurš uz to attiektos un kurš varētu tikt pakļauts Tiesas pārbaudei.

217    Šo konstatējumu neliek apšaubīt Komisijas izvirzītais apstāklis, ka prasītāja savos prasījumos ir minējusi 2010. gada 9. novembra lēmuma atcelšanu kopumā.

218    Tā kā minētais lēmums ir jāanalizē kā individuālu lēmumu sērija, ar ko attiecībā uz katru pārvadātāju tiek konstatēts tam inkriminējamais pārkāpums vai pārkāpumi, prasītāja, vēlēdamās panākt šā lēmuma atcelšanu kopumā, lūdza atcelt individuālo lēmumu, kurš tai bija adresēts un kurā uz to nebija attiecināta rīcība, kas veikta EEZ iekšējos maršrutos un maršrutos starp Savienību un Šveici. Tas ir apstiprināts 2015. gada 16. decembra sprieduma Japan Airlines/Komisija (T‑36/11, nav publicēts, EU:T:2015:992) rezolutīvajā daļā, kurā ir precizēts, ka 2010. gada 9. novembra lēmums tiek atcelts, ciktāl tas attiecas uz prasītāju.

219    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka prasība, ko prasītāja cēla par 2010. gada 9. novembra lēmumu, nevarēja izraisīt Regulas Nr. 1/2003 25. panta 5. punktā paredzētā noilguma termiņa pagarināšanu attiecībā uz pārkāpjošo rīcību, kas saistīta ar EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici.

220    Līdz ar to, tā kā noilguma termiņš netika pagarināts, uz Komisijas pilnvaru sodīt par aplūkojamo rīcību īstenošanu attiecās noilgums, sākot no 2016. gada 14. februāra jeb dienas pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienas.

221    No tā izriet, ka, apstrīdētajā lēmumā uzliekot prasītājai sodu par vienoto un turpināto pārkāpumu attiecībā uz EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici, Komisija ir pārkāpusi normas noilguma jomā, kas noteiktas Regulas Nr. 1/2003 25. pantā.

222    Turklāt, pat pieņemot – kā Komisija, šķiet, ir norādījusi atbildē uz Vispārējās tiesas uzdotu rakstveida jautājumu saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem –, ka prasītājai uzliktais naudas sods nebija uzlikts atbilstoši tās pārkāpjošajai rīcībai saistībā ar EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici, ir jāuzsver, ka Komisija ne apstrīdētajā lēmumā, ne Vispārējā tiesā nenorāda, ka tai ir likumīgas intereses konstatēt minētās pārkāpjošās rīcības esamību, neraugoties uz pilnvaru uzlikt naudas sodu noilgumu šajā ziņā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 6. oktobris, Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, T‑22/02 un T‑23/02, EU:T:2005:349, 136. punkts, un 2011. gada 16. novembris, Stempher un Koninklijke Verpakkingsindustrie Stempher/Komisija, T‑68/06, nav publicēts, EU:T:2011:670, 44. punkts).

223    Tāpēc ir jāapmierina pirmā pamata otrā daļa un jāatceļ apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta h) apakšpunkts un 4. punkta h) apakšpunkts.

224    Turpretī no tā neizriet, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ kopumā, – pretēji tam, ko apgalvo prasītāja (skat. šā sprieduma 195. punktu). Pirmām kārtām, atšķirībā no lietas, kurā tika pasludināts 2005. gada 6. oktobra spriedums Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija (T‑22/02 un T‑23/02, EU:T:2005:349) un uz kuru prasītāja tiecas atsaukties, šajā gadījumā noilgums ir iestājies tikai attiecībā uz daļu pārkāpuma konstatējumu, kas ietverti apstrīdētajā lēmumā, proti, attiecībā uz konstatējumiem saistībā ar EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici. Otrām kārtām, pretēji tam, ko prasītāja apgalvoja tiesas sēdē, un kā apstiprina šajā spriedumā veiktā pārbaude attiecībā uz šīs prasības atbalstam izvirzītajiem pamatiem, šīs daļas apmierināšana neliedz lietderīgi apspriest un Vispārējai tiesai pārbaudīt apstrīdētā lēmuma likumību pārējā daļā.

225    Apstrīdētā lēmuma 4. panta pirmā daļa nav jāatceļ, jo tajā ir vienīgi pieprasīts, lai apsūdzētie pārvadātāji izbeidz vienoto un turpināto pārkāpumu, “ja [tie] jau nav to izdarījuši”.

226    Turklāt, ciktāl prasītāja apgalvo, ka būtu jāņem vērā apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta h) apakšpunkta un 4. punkta h) apakšpunkta atcelšana naudas soda apmēra aprēķināšanas posmā, tās argumenti tiks vērtēti, vērtējot prasījumus par naudas soda apmēra grozīšanu.

b)      Par pirmo daļu attiecībā uz “ne bis in idem” principa un LESD 266. panta pārkāpumu

227    Prasītāja vispirms apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi ne bis in idem principu, kas nostiprināts Hartas 50. pantā, kā arī LESD 266. pantu, nosakot, ka tā ir atbildīga par vienoto un turpināto pārkāpumu EEZ iekšējos maršrutos no 1999. gada 7. decembra līdz 2006. gada 14. februārim un maršrutos starp Savienību un Šveici no 2002. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim, lai arī 2010. gada 9. novembra lēmumā tā esot bijusi atbrīvota no jebkādas atbildības šajos maršrutos un esot tikusi atzīta par atbildīgu par vienoto pārkāpumu vienīgi maršrutos starp Savienību un trešām valstīm no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 14. februārim un maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm, no 2005. gada 19. maija līdz 2006. gada 14. februārim.

228    Turklāt Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, neadresējot apstrīdēto lēmumu sabiedrībai Qantas, jo tā nebija apstrīdējusi 2010. gada 9. novembra lēmumu, savukārt prasītāja, kura neesot apstrīdējusi šo lēmumu, ciktāl ar to tai esot bijis noteikts atbrīvojums attiecībā uz EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici, tagad tiek atzīta par atbildīgu par tiem.

229    Replikas rakstā prasītāja piebilst, ka, neorganizējot jaunu uzklausīšanu un nenosūtot jaunu paziņojumu par iebildumiem, pirms tiek būtiski grozīta 2010. gada 9. novembra lēmuma rezolutīvā daļa, nosakot, ka prasītāja ir atbildīga par pārkāpumu EEZ iekšējos maršrutos no 1999. gada 7. decembra līdz 2006. gada 14. februārim un maršrutos starp Savienību un Šveici no 2002. gada 1. jūnija līdz 2006. gada 14. februārim, Komisija ir pieļāvusi nelikumību, kas pati par sevi pamato apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

230    Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

231    Ar dažādiem iebildumiem, kas izvirzīti saistībā ar šo daļu, prasītāja būtībā pārmet Komisijai, ka tā ir nelikumīgi atzinusi to par atbildīgu par vienoto un turpināto pārkāpumu, ciktāl tas attiecas uz EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici. Tomēr Vispārējā tiesa, apmierinot pirmā pamata otro daļu un līdz ar to atceļot apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta h) apakšpunktu un 4. punkta h) apakšpunktu, šīs daļas vērtēšanu ir darījusi nelietderīgu.

4.      Par otro pamatu attiecībā uz diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu un par trešo pamatu attiecībā uz LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, pirmām kārtām, saistībā ar to, ka uz prasītāju ir attiecināta atbildība par vienoto un turpināto pārkāpumu EEZ iekšējos maršrutos un maršrutos starp Savienību un Šveici laikposmā pirms 2004. gada 1. maija, un, otrām kārtām, saistībā ar prasītājas dalības šajā pārkāpumā sākuma datuma noteikšanu

232    Saistībā ar otro pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi diskriminācijas aizlieguma principu, atzīstot prasītāju par atbildīgu par pārkāpumu, kura apjoms ir plašāks un ilgums lielāks nekā pārkāpumiem, par kuriem ar 2010. gada 9. novembra lēmumu par atbildīgu ir atzīta sabiedrība Qantas.

233    Prasītāja apgalvo, ka tā ir tādā pašā situācijā kā Qantas, ciktāl arī tā neapkalpoja EEZ iekšējos maršrutus un maršrutus starp Savienību un Šveici. Turklāt prasītāja apgalvo, ka, tāpat kā Qantas, tā nekad nav apstrīdējusi 2010. gada 9. novembra lēmuma daļas, kas attiecas uz EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici, attiecībā uz kuriem tā saskaņā ar apstrīdēto lēmumu ir atzīta par atbildīgu.

234    Saistībā ar trešo pamatu prasītāja Komisijai pārmet, ka tā ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, kā arī LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, atzīstot prasītāju par atbildīgu par vienoto un turpināto pārkāpumu EEZ iekšējos maršrutos un maršrutos starp Savienību un Šveici laikposmā pirms 2004. gada 1. maija. Tā atgādina, ka pirms 2004. gada 1. maija Komisija LESD 101. pantu varēja piemērot vienīgi maršrutiem starp lidostām Savienības teritorijā un tātad nevarēja to piemērot maršrutiem starp Savienību un trešām valstīm. Tās ieskatā pirms 2005. gada 19. maija tas pats attiecās uz EEZ līguma 53. pantu, kuru Komisija tobrīd nevarēja piemērot gaisa transportam maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm. Prasītāja no tā secina, ka tās dalība saziņā par maršrutiem starp Savienību un Japānu ar citiem pārvadātājiem pirms 2004. gada 1. maija bija likumīga. Ciktāl šī saziņa neietilpa Komisijas kompetencē un līdz ar to bija likumīga, to pēc definīcijas neesot bijis iespējams iekļaut “kopējā nelikumīgā rīcībā”, uz kuru Komisija atsaucās apstrīdētā lēmuma 865. apsvērumā. Prasītāja tātad uzskata, ka nevar uzskatīt, ka, piedaloties minētajā saziņā, tā ir veicinājusi vienoto un turpināto pārkāpumu.

235    Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

236    Jākonstatē, ka būtībā prasītāja ar otro pamatu pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi diskriminācijas aizlieguma principu, atzīstot prasītāju par atbildīgu par vienoto un turpināto pārkāpumu, ciktāl tas attiecās uz EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici, kamēr uz sabiedrību Qantas netika attiecināts nekāds pārkāpums šajos maršrutos. Tāpat ar trešo pamatu prasītāja būtībā pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, atzīstot prasītāju par atbildīgu par vienoto un turpināto pārkāpumu, ciktāl tas attiecās uz šiem pašiem maršrutiem.

237    Vispārējā tiesa ir apmierinājusi pirmā pamata otro daļu un līdz ar to jau atcēlusi apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta h) apakšpunktu un 4. punkta h) apakšpunktu, kuros Komisija bija atzinusi prasītāju par atbildīgu par vienoto un turpināto pārkāpumu, ciktāl tas attiecās uz EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici. Tāpēc vairs nav vajadzības vērtēt otro un trešo pamatu.

5.      Par ceturto pamatu attiecībā uz LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu saistībā ar to, ka uz prasītāju ir attiecināta atbildība par vienoto un turpināto pārkāpumu maršrutos, kuros tā nav bijusi faktiska vai potenciāla konkurente

238    Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, atzīstot to par atbildīgu par vienoto un turpināto pārkāpumu maršrutos, kurus tā neapkalpoja un nebūtu varējusi likumīgi apkalpot saskaņā ar piemērojamajiem starptautiskajiem nolīgumiem par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem (turpmāk tekstā – “NGPP”). Šīs tēzes atbalstam prasītāja min trīs argumentus.

239    Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošana prasa, lai pastāvētu faktiska vai vismaz potenciāla konkurence starp attiecīgajiem uzņēmumiem. Prasītāja norāda, ka tai nebija tiesību sniegt kravu pārvadājumu pakalpojumus citos apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētajos maršrutos, izņemot maršrutos starp EEZ un Japānu.

240    Prasītāja piebilst – lai arī tai esot bijis iespējams noslēgt ar pārvadātājiem tādus nolīgumus kā apstrīdētā lēmuma 890. apsvērumā minētie, lai netieši apkalpotu citus apstrīdētā lēmuma 1. pantā minētos maršrutus, izņemot maršrutus starp EEZ un Japānu, tā neesot varējusi šajos maršrutos īstenot faktisku konkurenci.

241    Turklāt Komisijas apgalvojumi, kas izteikti apstrīdētā lēmuma 890. apsvērumā, esot pilnīgi jauni un neesot bijuši minēti paziņojumā par iebildumiem. Prasītāja no tā secina, ka Komisija tai nav devusi tiesības tikt uzklausītai attiecībā uz šiem apgalvojumiem un tādējādi ir pārkāpusi tiesības uz aizstāvību.

242    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nevarēja atsaukties uz 2015. gada 22. oktobra spriedumu AC‑Treuhand/Komisija (C‑194/14 P, EU:C:2015:717), lai atzītu to par atbildīgu par vienoto un turpināto pārkāpumu tirgos, kuros tā nebija faktiska vai potenciāla konkurente.

243    Pirmām kārtām, Komisija neesot atsaukusies uz 2015. gada 22. oktobra spriedumu AC‑Treuhand/Komisija (C‑194/14 P, EU:C:2015:717) apstrīdētajā lēmumā, un atsaukšanās uz to Vispārējā tiesā nozīmējot nelikumīgi grozīt pamatojumu, ar kādu prasītāja bija atzīta par atbildīgu par vienoto un turpināto pārkāpumu.

244    Prasītāja piebilst, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ir pretrunīgs, tāpēc tai ir neiespējami saprast pamatojumu, ar kādu tā ir atzīta par atbildīgu par vienoto un turpināto pārkāpumu, ciktāl tas attiecas uz citiem maršrutiem, nevis uz maršrutiem starp EEZ un Japānu. Komisija esot attiecinājusi uz prasītāju atbildību par vienoto un turpināto pārkāpumu šajos maršrutos divu tādu iemeslu dēļ, kuri izslēdz viens otru: viens prasot vismaz potenciālu prasītājas klātbūtni attiecīgajā tirgū, savukārt otrs pieņemot, ka tā nav šajā pašā tirgū klātesoša.

245    Otrām kārtām, 2015. gada 22. oktobra sprieduma AC‑Treuhand/Komisija (C‑194/14 P, EU:C:2015:717) tvērums attiecoties tikai uz gadījumiem, kad attiecīgais uzņēmums ir aktīvi veicinājis konkurences ierobežošanu un tam ir bijusi būtiska loma vērtētajā pārkāpumā. Prasītāja neesot aktīvi veicinājusi vienoto un turpināto pārkāpumu, un tai neesot bijis būtiskas lomas tajā.

246    Treškārt, prasītāja apgalvo, ka tā nevarēja veicināt pretkonkurences saskaņošanas ieviešanu citos maršrutos, nevis maršrutos starp EEZ un Japānu un ka tās saziņas priekšmets, kas tai bijusi ar apsūdzētajiem pārvadātājiem, kuri darbojās šajos citos maršrutos, tātad nevarēja būt konkurences ierobežošana EEZ teritorijā. Prasītāja piebilst, ka tai vietējos tirgos ir bijusi sekotājas loma un ka tā ir noteikusi piemaksas vietējā līmenī atkarībā no maršrutiem un tādējādi Komisijai nebija pamata apstrīdētā lēmuma 889. apsvērumā noteikt, ka piemaksas nevienā maršrutā nebija īpašas.

247    Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

248    Vispirms jānorāda, ka ar šo pamatu prasītāja būtībā pārmet Komisijai, ka tā prasītāju ir atzinusi par atbildīgu par vienoto un turpināto pārkāpumu EEZ iekšējos maršrutos, maršrutos starp Savienību un Šveici un maršrutos starp EEZ un trešām valstīm, izņemot maršrutus starp EEZ un Japānu (turpmāk tekstā – “maršruti starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu”). To pašu iemeslu dēļ kā šā sprieduma 231. un 237. punktā norādītie šo pamatu nav vajadzības vērtēt, ciktāl tas attiecas uz EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici. Tāpēc Vispārējā tiesa minēto pamatu vērtēs, tikai ciktāl tas attiecas uz maršrutiem starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu.

249    Kad tas ir noskaidrots, lai atbildētu uz šo pamatu, pirmām kārtām, jāatgādina piemērojamie principi (skat. šā sprieduma 250.–264. punktu), otrām kārtām, jānosaka iemesli, kuru dēļ Komisija uz prasītāju attiecināja atbildību par vienoto un turpināto pārkāpumu, ciktāl tas attiecas uz maršrutiem starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu (skat. šā sprieduma 265.–277. punktu), un, trešām kārtām, ir pārbauda to pamatotība (skat. šā sprieduma 278.–284. punktu).

a)      Par piemērojamajiem principiem

250    Jāatgādina – kā izriet no šā sprieduma 100. punkta –, ka LESD 101. panta 1. punkts aizliedz visus nolīgumus starp uzņēmumiem, uzņēmumu apvienību lēmumus un saskaņotas darbības, kuras var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai traucēt konkurenci kopējā tirgū.

251    Tādējādi, lai būtu piemērojams LESD 101. panta 1. punktā paredzētais principiālais aizliegums, uzņēmumu rīcībai ne tikai ir jābūt saistītai ar to starpā panāktas vienošanās esamību – proti, nolīgumu starp uzņēmumiem, uzņēmumu apvienības lēmumu vai saskaņotu darbību –, bet ir būtiski, ka šī vienošanās arī nelabvēlīgi un būtiski ietekmē konkurenci iekšējā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 13. decembris, Expedia, C‑226/11, EU:C:2012:795, 16. un 17. punkts).

252    Attiecībā uz nolīgumiem un saskaņotām darbībām starp tādiem uzņēmumiem, kuri darbojas vienā un tajā pašā ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmenī, tātad ir nepieciešams – kā norāda prasītāja –, ka šāda kolūzija pastāv starp uzņēmumiem, kas ir ja ne faktiskas, tad vismaz potenciālas konkurences situācijā.

253    Tomēr jāatgādina – kā Tiesa ir lēmusi 2015. gada 22. oktobra sprieduma AC‑Treuhand/Komisija (C‑194/14 P, EU:C:2015:717) 34. punktā –, ka LESD 101. panta 1. punkts nav attiecināms tikai uz uzņēmumiem, kuri darbojas tirgū, ko ir skāruši konkurences ierobežojumi. Tā tvērums tāpat nav ierobežots arī attiecībā uz uzņēmumiem, kas darbojas minētajam tirgum augšupējos, lejupējos vai blakus tirgos, vai arī uz uzņēmumiem, kuri ir ierobežojuši savu rīcības autonomiju attiecīgajā tirgū atbilstoši nolīgumam vai saskaņotai darbībai.

254    LESD 101. panta 1. punkta teksts vispārīgi attiecas uz visiem nolīgumiem un saskaņotām darbībām, kas vai nu horizontālās, vai vertikālās attiecībās izkropļo konkurenci iekšējā tirgū, neatkarīgi no tirgus, kurā dalībnieki darbojas, un no tā, ka tikai uz viena no šiem dalībniekiem komerciālo rīcību ir attiecināmi konkrēto vienošanos noteikumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 35. punkts).

255    No tā izriet, ka uzņēmums var pārkāpt LESD 101. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu, ja tā rīcības, kas saskaņota ar citu uzņēmumu rīcību, mērķis ir ierobežot konkurenci tirgū, kurā tam nav ne faktiska, ne potenciāla konkurenta.

256    Šie apsvērumi mutatis mutandis ir piemērojami EEZ līguma 53. pantam.

257    Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no 2015. gada 22. oktobra sprieduma AC‑Treuhand/Komisija (C‑194/14 P, EU:C:2015:717) 37. punkta nevar secināt, ka šā sprieduma tvērums attiecas vienīgi uz gadījumiem, kad attiecīgajam uzņēmumam ir bijusi “būtiska loma” aplūkojamās aizliegtās vienošanās īstenošanā. Minētajā spriedumā Tiesa izvairījās noteikt, ka attiecīgā uzņēmuma lomas būtiskais raksturs izraisa tā atbildības iestāšanos. Tā vienīgi minētā sprieduma 37.–39. punktā savā vārdā atkārtoja faktu konstatējumu, ko Vispārējā tiesa bija veikusi, pirmajā instancē atbildot uz argumentu, ka prasītājas iesaistīšanās lietā, kurā tika pasludināts tas pats spriedums, bija tikai blakuspakalpojumi, kuriem nav nekāda sakara ar saistībām, ko uzņēmušies ražotāji, un no tā izrietošajiem konkurences ierobežojumiem.

258    Tiesas argumentācija bija pamatota it īpaši ar judikatūru, kas saistīta ar vienotā un turpinātā pārkāpuma jēdzienu (spriedums, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 30. punkts). Atbilstoši šai judikatūrai LESD 101. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta pārkāpums var izrietēt ne tikai no atsevišķas darbības, bet arī no virknes darbību vai turpinātas rīcības, bet arī viens vai vairāki šīs darbību virknes vai turpinātās rīcības elementi paši, aplūkojot atsevišķi, var būt šo normu pārkāpums. Tādēļ, ja dažādas darbības ietilpst “kopējā plānā”, tad to identiskā mērķa dēļ – kropļot konkurenci iekšējā tirgū – Komisija var saukt pie atbildības par šīm darbībām atbilstoši dalībai kopējā pārkāpumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

259    Uzņēmums, kas ar savu rīcību ir piedalījies daudzveidīgā konkurences tiesību pārkāpumā, atbilstoši LESD 101. panta 1. punktā vai EEZ līguma 53. panta 1. punktā sniegtajai nolīguma vai saskaņotas prakses ar mērķi, kas vērsts pret konkurenci [saskaņotu darbību ar pretkonkurences mērķi], definīcijai, ja šī rīcība ir vērsta uz pārkāpuma īstenošanu kopumā, var būt atbildīgs arī par citu uzņēmumu rīcību šajā pašā pārkāpumā par to laikposmu, kad tas piedalījies pārkāpumā. Tā tas ir gadījumā, ja tiek pierādīts, ka minētais uzņēmums ir centies ar savu rīcību veicināt kopīgo mērķu, uz kuriem tiecās visi dalībnieki, sasniegšanu un ka tas zināja par pārkāpjošo rīcību, ko bija iecerējuši vai īstenojuši citi uzņēmumi, lai sasniegtu tos pašus mērķus, vai ka tas varēja saprātīgi paredzēt šādu rīcību un bija gatavs uzņemties ar to saistīto risku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

260    Tādējādi uzņēmums var būt tiešā veidā piedalījies visās pret konkurenci vērstajās darbībās [visā pretkonkurences rīcībā], kas veido kopēju, turpinātu pārkāpumu, un šādā gadījumā Komisijai ir tiesības to vainot par visu šo pretkonkurences rīcību un tādējādi – par minēto pārkāpumu kopumā. Uzņēmums var arī būt tieši piedalījies tikai daļā vienoto, turpināto pārkāpumu veidojošo pret konkurenci vērsto darbību [pretkonkurences rīcību], bet tas var zināt par visām pārkāpjošajām darbībām, ko iecerējuši vai īstenojuši pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki to pašu mērķu labā, vai arī tas var saprātīgi tās paredzēt un būt gatavs uzņemties risku. Šādā gadījumā Komisijai arī ir tiesības šo uzņēmumu vainot par visām pret konkurenci vērstajām darbībām [visu pretkonkurences rīcību], kas veido šo pārkāpumu, un tādējādi – par šo pārkāpumu kopumā (spriedums, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 43. punkts).

261    No tā izriet – lai pierādītu dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā, ir jābūt izpildītiem trim nosacījumiem, proti, jāpastāv vispārējam plānam, kam ir vienots mērķis, uzņēmumam apzināti jāsniedz ieguldījums šī plāna īstenošanā, un tam jāzina (kas ir pierādīts vai prezumēts) par citu dalībnieku pārkāpjošo rīcību, kurā tas nav tieši piedalījies (spriedums, 2011. gada 16. jūnijs, Putters International/Komisija, T‑211/08, EU:T:2011:289, 35. punkts; skat. arī spriedumu, 2018. gada 13. jūlijs, Stührk Delikatessen Import/Komisija, T‑58/14, nav publicēts, EU:T:2018:474, 118. punkts un tajā minētā judikatūra).

262    Pat uzņēmuma pakārtots, maznozīmīgs vai pasīvs ieguldījums aizliegtas vienošanās īstenošanā ir pietiekams, lai tam noteiktu atbildību par pretkonkurences darbībām, ko īstenojuši vai plānojuši citi uzņēmumi, tiecoties sasniegt to pašu pretkonkurences mērķi, un par ko minētais uzņēmums faktiski vai prezumēti ir bijis informēts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 8. jūlijs, AC‑Treuhand/Komisija, T‑99/04, EU:T:2008:256, 133. un 134. punkts, un 2010. gada 8. septembris, Deltafina/Komisija, T‑29/05, EU:T:2010:355, 55. un 56. punkts).

263    Turpretī konkurences attiecību pastāvēšana starp attiecīgajiem uzņēmumiem nav nosacījums tam, lai pretkonkurences darbības kvalificētu par vienotu un turpinātu pārkāpumu, ne arī lai noteiktu atbildību par šādu pārkāpumu. Pretēja argumentācija “vienota un turpināta pārkāpuma” jēdzienam laupītu daļu no tā jēgas, jo tā šos uzņēmumus atbrīvotu no jebkādas netiešas atbildības nekonkurējošo uzņēmumu rīcības dēļ, kuri tomēr ar savu darbību palīdz īstenot kopēju plānu, kas ir specifiski raksturīgs vienotam un turpinātam pārkāpumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Duravit u.c./Komisija, C‑609/13 P, EU:C:2017:46, 124., 137. un 138. punkts).

264    No tā izriet, ka Komisijai šajā gadījumā bija tiesības atzīt, ka prasītāja ir atbildīga par vienotā un turpinātā pārkāpuma daļām, kuru mērķis bija ierobežot konkurenci maršrutos, ko tā nevarēja apkalpot, ja vien tiek pierādīts, ka tā ar savu pašas rīcību vēlējās veicināt to kopējo mērķu sasniegšanu, kurus tiecās sasniegt visi apsūdzētie pārvadātāji, un ka tā bija informēta par šo pārvadātāju plānoto vai īstenoto pārkāpjošo rīcību, ar kuru tiecās sasniegt tos pašus mērķus, bet kurā prasītāja tieši nepiedalījās, vai varēja saprātīgi to paredzēt un bija gatava uzņemties tās risku.

b)      Par iemesliem, kuru dēļ Komisija uz prasītāju attiecināja atbildību par vienoto un turpināto pārkāpumu, ciktāl tas attiecas uz maršrutiem starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu

265    Apstrīdētā lēmuma 862.–868. apsvērumā Komisija iepazīstināja ar judikatūru, kas saistīta ar vienotā un turpinātā pārkāpuma jēdzienu. It īpaši minētā lēmuma 865.–868. apsvērumā tā atgādināja, ka ar konkrētiem nosacījumiem uz uzņēmumu var tikt attiecināta atbildība par vienotu un turpinātu pārkāpumu kopumā, pat ja šis uzņēmums nav bijis tieši līdzdalīgs “visās daļās, kas to veido”. Minētā lēmuma 895. apsvērumā Komisija atkārtoja šo principu, atbildot uz British Airways un Air Canada argumentu; šīs sabiedrības apgalvoja, ka nebija informētas par “plašākas sazvērestības” esamību.

266    Apstrīdētā lēmuma 869.–902. apsvērumā un 1. pantā Komisija secināja tāda vienota un turpināta pārkāpuma esamību, kurā ietverta visa strīdīgā saziņa, gan tā, kas notikusi EEZ teritorijā, gan tā, kas notikusi ārpus tās, un attiecīgie maršruti, gan ieejošie, gan izejošie, gan EEZ iekšējie maršruti. Šā lēmuma 879. apsvērumā tā it īpaši norādīja, ka strīdīgā saziņa attiecās uz “tāda vienota mērķa īstenošanu, kuru tiecās panākt [sabiedrību] atbildīgie saistībā ar vispārēju plānu”.

267    Apstrīdētā lēmuma 878. apsvērumā Komisija norādīja, ka visi apsūdzētie pārvadātāji bija “iesaistīti saziņā un saskaņošanas darbībās attiecībā uz DP un [ka] vairāki no viņiem [veica saskaņošanu] arī attiecībā uz DRP un [atteikumu] maksāt komisijas maksas”. Šā lēmuma 881. apsvērumā tā piebilda, ka “lielākā daļa dalībnieku”, tostarp prasītāja, bija iesaistīti visās trijās vienotā un turpinātā pārkāpuma daļās (skat. arī 761. apsvērumu). No minētā lēmuma 882. un 883. apsvēruma izriet – tādējādi Komisija vēlējās norādīt, ka prasītāja bija tieši piedalījusies katrā no [pārkāpuma] daļām, nevis to, ka tā bija tieši piedalījusies tikai dažās no tām, bet bija informēta par visām pārējām pārkāpjošajām darbībām, kuras plānoja vai īstenoja pārējie apsūdzētie pārvadātāji, tiecoties panākt vienotu pretkonkurences mērķi, vai varēja saprātīgi tās paredzēt un bija gatava uzņemties ar tām saistīto risku.

268    No Komisijas atbildēm uz Air Canada un British Airways argumentiem apstrīdētā lēmuma 894.–897. apsvērumā tomēr izriet, ka tas nenozīmē, ka Komisija uzskatīja, ka prasītāja bija tieši piedalījusies visās pretkonkurences darbībās, kas ietilpa šajās daļās.

269    Tātad ar pamatojumu, ka prasītāja neatkarīgi no sava potenciālā konkurenta statusa maršrutos starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu, tiecās saistībā ar vispārēju plānu veicināt apstrīdētā lēmuma 872.–876. apsvērumā aprakstītā kopējā pretkonkurences mērķa sasniegšanu un bija informēta (vai tas būtu pierādīts, vai prezumēts) par pārējo apsūdzēto pārvadātāju pārkāpjošo rīcību, kurā prasītāja nebija tieši piedalījusies, Komisija uz prasītāju attiecināja atbildību par vienoto un turpināto pārkāpumu, tostarp ciktāl tas attiecās uz maršrutiem starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu.

1)      Par apgalvotajām pamatojuma pretrunām

270    Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no apstrīdētā lēmuma nevar secināt, ka Komisija būtu vienlaikus vēlējusies uz prasītāju attiecināt atbildību par vienoto un turpināto pārkāpumu, ciktāl tas attiecās uz maršrutiem starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu, pamatojoties uz prasītājas potenciālā konkurenta statusu šajos maršrutos, un tādējādi rīkojusies pretrunīgi.

271    Pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma 890. apsvēruma nevar secināt, ka Komisija ir pamatojusies uz prasītājas iespējamo potenciālā konkurenta statusu maršrutos starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu, lai atzītu tās atbildību attiecībā uz tiem. Minētais apsvērums ir vienīgais, kurā Komisija būtībā atsaucas uz potenciālas konkurences esamību starp apstrīdētajiem pārvadātājiem maršrutos, kurus tie nedz apkalpoja, nedz varēja tieši apkalpot. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, gan no šā apsvēruma formulējuma, gan no tā mērķa un konteksta, kurā tas iekļaujas, izriet, ka tas neattiecas uz dažādu vienotajā un turpinātajā pārkāpumā apsūdzēto pārvadātāju atbildību, bet gan uz šā pārkāpuma esamību, un prasītāja to saistībā ar šo pamatu neapstrīd. Minētajā apsvērumā ir skaidra norāde uz “vienota un turpināta pārkāpuma esamību”. Savukārt apstrīdētā lēmuma 112. un 885.–887. apsvērumā ir norādīts, ka runa bija par to, ka Komisija pierādīja, ka trešās valstīs notikusī saziņa vai saziņa par maršrutiem, kurus apsūdzētie pārvadātāji neapkalpoja un nevarēja tieši apkalpot, bija atbilstīga, lai pierādītu vienota un turpināta pārkāpuma vai “globāla rakstura aizliegtas vienošanās” esamību.

272    Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, apstrīdētajā lēmumā minētās atsauces uz “konkurences ierobežošanu” (1028. un 1277. apsvērums), “informācijas apmaiņu starp konkurentiem” (908. apsvērums), “vienošanās [gadījumiem] starp konkurentiem, cenšoties saskaņot savu rīcību, lai kliedētu tirgū pastāvošo nenoteiktību attiecībā uz cenu noteikšanu” (909. apsvērums), un “saziņu starp konkurentiem” (920. apsvērums) arī nenozīmē, ka Komisija būtu balstījusies uz prasītājas iespējamo potenciālā konkurenta statusu maršrutos starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu, lai uz prasītāju attiecinātu atbildību par vienotu un turpinātu pārkāpumu, ciktāl tas attiecās uz šiem maršrutiem. Šajās atsaucēs ir vienīgi minēta nolīgumu vai saskaņotu darbību esamība starp uzņēmumiem, kuri konkurē vienā vai vairākos tirgos, pretējā gadījumā Komisija nebūtu varējusi secināt, ka tiek ierobežota konkurence (skat. šā sprieduma 252. punktu).

273    Tāpēc prasītājai nav pamata atsaukties uz pretrunām iemeslos, kuru dēļ Komisija to atzina par atbildīgu par vienoto un turpināto pārkāpumu, ciktāl tas attiecās uz maršrutiem starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu.

2)      Par apgalvoto jauno raksturu pamatojumam, kas minēts, atzīstot prasītāju par atbildīgu par vienoto un turpināto pārkāpumu, ciktāl tas attiecas uz maršrutiem starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu

274    Tāpat prasītājai nav pamata pārmest Komisijai to, ka tā tiesvedības laikā centās labot, kā apgalvots, nepareizu apstrīdētā lēmuma pamatojumu, iebildumu rakstā atsaucoties uz nolēmumu, ko tā nebija ne citējusi, ne a fortiori minējusi apstrīdētajā lēmumā, proti, 2015. gada 22. oktobra spriedumu AC‑Treuhand/Komisija (C‑194/14 P, EU:C:2015:717). Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, atsaukšanās uz šo spriedumu nekādi negroza “[apstrīdētajā] lēmumā minētās atbildības pamatu”. Kā izriet no šā sprieduma 253.–263. punkta, minētajā spriedumā nav ne atzīts, ne radīts jauns pamats, uz kuru Komisija varētu balstīties, lai uz kādu uzņēmumu attiecinātu atbildību par konkurences tiesību normu pārkāpumu. Tajā ir vienīgi paskaidrota un precizēta LESD 101. panta (un pēc analoģijas – EEZ līguma 53. panta) nozīme un tvērums, kā tie jāsaprot vai būtu jāsaprot kopš Līguma stāšanās spēkā, un tas tiek piemērots konkrētajam gadījumam, proti, veicinātāja gadījumam.

275    Kā izriet no šā sprieduma 250.–269. punkta, juridiskie pamati, uz kuriem Komisija apstrīdētajā lēmumā balstījās, atzīstot prasītāju par atbildīgu par vienoto un turpināto pārkāpumu maršrutos starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu, ir LESD 101. pants un EEZ līguma 53. pants, kā arī vienotā un turpinātā pārkāpuma jēdziens, kas no tiem izriet.

276    Pretēji tam, ko turklāt apgalvo prasītāja, šie paši pamati ir minēti paziņojumā par iebildumiem. Gan šajā paziņojumā, gan apstrīdētajā lēmumā Komisija konkrēti balstījās uz minētajiem pamatiem. Tādējādi vispirms minētā paziņojuma 3. punktā tā norādīja, ka attiecīgie uzņēmumi ir bijuši “līdzdalīgi vienotā un turpinātā [LESD 101. panta 1. punkta], [EEZ līguma] 53. panta [1. punkta] un [EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu] 8. panta pārkāpumā [..], ar kuru tie [bija] saskaņojuši rīcību cenu noteikšanas jomā attiecībā uz [kravu pārvadājumu] pakalpojumu sniegšanu visā pasaulē saistībā ar dažādām piemaksām, kravu pārvadājumu tarifiem un komisijas maksām par piemaksām”. Turpinot – tā paša paziņojuma 129. punktā tā precizēja, ka vienotais un turpinātais pārkāpums “ietvēra kravu pārvadājumu pakalpojumus [..] [Savienībā]/EEZ un Šveicē un maršrutos starp [Savienības]/EEZ lidostām un trešām valstīm visā pasaulē abos virzienos”. Visbeidzot aplūkojamā paziņojuma 1412.–1432. punktā tā iepazīstināja ar judikatūru, kas attiecas uz vienotā un turpinātā pārkāpuma jēdzienu, un paskaidroja, kādā veidā tā plāno to piemērot šīs lietas faktiem.

277    Šajos apstākļos saskaņā ar to, kas norādīts šā sprieduma 261. punktā, ņemot vērā to, ka kopēja plāna esamība nav konstatēta, ir jānosaka, vai Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka prasītāju neatkarīgi no tās faktiskā vai potenciālā konkurenta statusa maršrutos starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu, varēja atzīt par atbildīgu par vienoto un turpināto pārkāpumu maršrutos starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu, ciktāl tā pati ar savu rīcību vēlējās veicināt to kopējo mērķu sasniegšanu, kurus tiecās sasniegt visi apsūdzētie pārvadātāji, un ciktāl tā bija informēta par šo pārvadātāju plānoto vai īstenoto pārkāpjošo rīcību šajos maršrutos, ar kuru tiecās sasniegt tos pašus mērķus, bet kurā prasītāja tieši nepiedalījās, vai varēja saprātīgi to paredzēt un bija gatava uzņemties tās risku.

c)      Par pamatotību iemesliem, kuru dēļ Komisija uz prasītāju attiecināja atbildību par vienoto un turpināto pārkāpumu, ciktāl tas attiecas uz maršrutiem starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu

278    Apstrīdētā lēmuma 762.–764. apsvērumā Komisija aprakstīja “vairākus saziņas gadījumus”, kas prasītājai bijuši ar konkurentiem visā laikposmā, kurā tā piedalījās vienotajā un turpinātajā pārkāpumā nolūkā “saskaņot cenas kravu pārvadājumu nozarē”. No šiem apsvērumiem izriet, ka prasītāja piedalījās saskaņošanā attiecībā uz maršrutiem starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu. Ir jākonstatē, ka vairāki saziņas gadījumi, kuros prasītāja bija – vismaz daļēji – līdzdalīga, attiecās uz šādiem maršrutiem.

279    Tādējādi attiecībā uz DP starp apstrīdētajā lēmumā minētajiem elementiem ir jānorāda “draudzīgā sanāksme”, kas notika 2001. gada 22. janvārī Lufthansa telpās Vācijā (174. apsvērums), vairākas elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņas Air Cargo Council Switzerland (Šveices Kravu gaisa pārvadājumu padome, turpmāk tekstā – “ACCS”) iekšienē (203., 204., 286., 364., 426., 502., 535., 561. un 574. apsvērums), apspriedes WOW aliansē (517. apsvērums), kā arī BAR KPAK sanāksmes Honkongā (394. un 503. apsvērums) un Singapūrā (295. apsvērums). Attiecībā uz DRP ir jāatsaucas uz šajā lēmumā minētajām norādēm uz “WOW sanāksmi attiecībā uz Eiropu” (630. apsvērums) un uz 2004. gada 15. marta BAR KPAK sanāksmi Honkongā, kurā tika panākta vienošanās, ka “pārvadātājiem ir jāpiemēro DRP [lidojumos] no Honkongas” (665. apsvērums). Attiecībā uz atteikumu maksāt komisijas maksas tajā pašā lēmumā it īpaši bija atsauce uz daudzpusēju sanāksmi, kura notika 2005. gada 12. maijā Itālijā un kuras laikā pārvadātāji, kas esot pārstāvējuši “vairāk nekā 50 % tirgus”, tostarp prasītāja, “visi apliecināja vēlmi nepiekrist DP/DRP atmaksai” (695. apsvērums), kā arī uz 2005. gada 13. jūnija elektroniskā pasta vēstuli, ar kuru ACCS priekšsēdētājs nosūtīja šīs padomes locekļiem “kopējas atbildes [uz vēstuli Šveices ekspeditoru asociācijai] projektu, kurš rakstīts ACCS vārdā un kurā ir noraidītas [ekspeditoru] pretenzijas” (693. apsvērums).

280    Attiecībā uz pretkonkurences darbībām, kuras saistītas ar maršrutiem starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu, un kurās prasītāja nav tieši piedalījusies, pietiek norādīt, ka prasītāja neapstrīd, ka tā par šīm darbībām bija pietiekami informēta.

281    Prasītāja turpretī apstrīd to, ka būtu varējusi apzināti veicināt pretkonkurences saskaņošanas īstenošanu citos maršrutos, izņemot maršrutus starp EEZ un Japānu.

282    Šajā gadījumā jākonstatē – kā izriet no apstrīdētā lēmuma 872.–876. apsvēruma –, ka ar vienoto un turpināto pārkāpumu tika īstenots vienots pretkonkurences mērķis ierobežot konkurenci starp apsūdzētajiem pārvadātājiem attiecībā uz piemaksām vismaz Savienības teritorijā, EEZ un Šveicē.

283    No apstrīdētā lēmuma izriet, ka prasītāja vēlējās veicināt šā mērķa īstenošanu ar savu pašas rīcību. Prasītāja ne tikai veicināja vienotā un turpinātā pārkāpuma turpināšanos un kavēja tā atklāšanu, publiski nenorobežojoties no tā satura attiecībā uz maršrutiem starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu, kuros tā bija līdzdalīga, un nepaziņojot par to administratīvajām iestādēm, bet, saskaņojot piemaksas un atteikumu maksāt komisijas maksas maršrutos starp EEZ un Japānu, arī veicināja to, ka ekspeditori nevar apiet piemaksu maksāšanu maršrutos starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu, izmantojot alternatīvus maršrutus, it īpaši caur Japānu, un tādējādi kopējā pretkonkurences mērķa, kas noteikts apstrīdētā lēmuma 872.–876. apsvērumā, īstenošanu (skat. šā sprieduma 159. punktu).

284    No tā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, atzīstot prasītāju par atbildīgu par vienoto un turpināto pārkāpumu, ciktāl tas attiecās uz maršrutiem starp EEZ un trešām valstīm, izņemot Japānu, neatkarīgi no tās potenciālā konkurenta iespējamā statusa šajos maršrutos. Šis pamats tātad ir jānoraida.

6.      Par sesto pamatu attiecībā uz tiesību uz aizstāvību, diskriminācijas aizlieguma principa un samērīguma principa pārkāpumu saistībā ar to, ka dažādiem pārvadātājiem ir piemērotas dažādas prasības pierādījumu sniegšanas jomā

285    Prasītāja Komisijai pārmet, ka tā ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu un diskriminācijas aizlieguma un samērīguma principus, piemērojot dažādas pierādīšanas prasības dažādiem pārvadātājiem. Pirmām kārtām, tā apgalvo, ka Komisija nav atbilstoši pamatojusi savu izvēli noteikt prasītājas atbildību, bet nenoteikt to citu neapsūdzēto pārvadātāju atbildību, attiecībā uz kuriem Komisijas rīcībā bija tādi paši pierādījumi kā attiecībā uz prasītāju.

286    Otrām kārtām, prasītāja uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi diskriminācijas aizlieguma principu, secinot, ka viena uzņēmuma rīcība ir pārkāpums, vienlaikus nolemjot, ka ļoti līdzīga cita uzņēmuma rīcība nav pārkāpums, tādējādi piemērojot dažādus pierādīšanas līmeņus diviem attiecīgajiem uzņēmumiem.

287    Trešām kārtām, prasītāja apliecina, ka Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu, uzliekot tai naudas sodu par pārkāpumu, kas esot smags, vienlaikus nolemjot neuzlikt sodu par citu pārvadātāju līdzīgu rīcību. Piemērotais smaguma koeficients 16 % apmērā esot nesamērīgs, ņemot vērā to, ka Komisija aplūkojamo pārkāpumu neesot uzskatījusi par pietiekami smagu, lai pamatotu pasākumus pret noteiktiem neapsūdzētajiem pārvadātājiem.

288    Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

289    Vispirms jānorāda – pat pieņemot, ka Komisija ir pieļāvusi nelikumību, nenosakot neapsūdzēto pārvadātāju atbildību, šāda nelikumība, kas Vispārējai tiesai nav jāskata saistībā ar šo prasību, nekādā gadījumā nevar tai likt konstatēt diskrimināciju un līdz ar to nelikumību attiecībā pret prasītāju, jo no judikatūras izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāsaskaņo ar tiesiskuma ievērošanu, un saskaņā ar to neviens savā labā nevar atsaukties uz prettiesisku darbību, kas izdarīta citam (spriedums, 2015. gada 17. septembris, Total Marketing Services/Komisija, C‑634/13 P, EU:C:2015:614, 55. punkts).

290    Turklāt jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas ietverts Hartas 20. pantā un kas paredz, ka līdzīgas situācijas nedrīkst tikt aplūkotas atšķirīgi, bet atšķirīgas situācijas nedrīkst tikt aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (skat. spriedumu, 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

291    Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums atšķirīgas attieksmes dēļ nozīmē, ka aplūkojamās situācijas ir salīdzināmas pēc visiem to raksturojošajiem elementiem. Šie elementi, kas raksturo atšķirīgās situācijas, un attiecīgi to salīdzināmība ir jānosaka un jānovērtē, tostarp ņemot vērā Savienības tiesību akta, ar ko tiek ieviesta attiecīgā atšķirība, priekšmetu un mērķi (skat. spriedumu, 2015. gada 20. maijs, Timab Industries un CFPR/Komisija, T‑456/10, EU:T:2015:296, 202. punkts un tajā minētā judikatūra).

292    Šajā gadījumā prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, uzliekot tai sodu, vienlaikus nenosakot neapsūdzēto pārvadātāju atbildību un līdz ar to tiem neuzliekot sodu.

293    Tomēr prasītāja nekādi nepierāda, ka šie pārvadātāji bija līdzīgā situācijā kā tā. Lai arī prasītāja norāda, ka to rīcība bija līdzīga, tā nepierāda, ka netiešo pierādījumu kopums, kas bija Komisijas rīcībā pret aplūkojamajiem pārvadātājiem, bija līdzīgs tam netiešo pierādījumu kopumam, kas bija tās rīcībā pret prasītāju.

294    Iebildums par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu tādējādi ir jānoraida.

295    Attiecībā uz apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu jāatgādina, ka Komisijai nav nekāda pienākuma lēmumā, ar ko konstatē LESD 101. panta pārkāpumu, izklāstīt iemeslus, kuru dēļ citi uzņēmumi nav apsūdzēti vai sodīti. Pienākums sniegt akta pamatojumu neietver izdevējiestādes pienākumu sniegt pamatojumu tam, kāpēc tā nav pieņēmusi līdzīgus aktus attiecībā uz trešām pusēm (spriedums, 2004. gada 8. jūlijs, JFE Engineering/Komisija, T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00, EU:T:2004:221, 414. punkts).

296    Iebildums par pamatojuma trūkumu un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu tāpēc ir jānoraida.

297    Par iebildumu attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu pietiek norādīt, ka tas ir pamatots ar kļūdaino premisu, saskaņā ar kuru Komisijas rīcībā attiecībā uz prasītāju un neapsūdzētajiem pārvadātājiem bija līdzīgs netiešo pierādījumu kopums.

298    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida trešais prasītājas izvirzītais iebildums un līdz ar to pamats kopumā.

7.      Par septīto pamatu attiecībā uz 2006. gada pamatnostādņu un samērīguma principa pārkāpumu

299    Septītais pamats, ar kuru prasītāja apgalvo, ka Komisija, nosakot naudas soda apmēru, ir pārkāpusi 2006. gada pamatnostādnes un samērīguma principu, būtībā ir formulēts divās daļās. Pirmā no tām attiecas uz pārdošanas apjoma vērtības noteikšanu, un otrā – uz smaguma koeficienta un papildsummas noteikšanu.

a)      Par pirmo daļu attiecībā uz pārdošanas apjoma vērtības noteikšanu

300    Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir noteikusi pārdošanas apjoma vērtību, ņemot vērā apgrozījumu, kas gūts, pārdodot kravu pārvadājumu pakalpojumus vispār, nevis ņemot vērā īpašos ieņēmumus no DP un DRP, ar kuriem ir saistīts vienotais un turpinātais pārkāpums. Tā min divus iebildumus, no kuriem pirmais attiecas uz 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta pārkāpumu un otrais – uz samērīguma principa pārkāpumu.

1)      Par pirmo iebildumu attiecībā uz 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta pārkāpumu

301    Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi 2006. gada pamatnostādņu 13. punktu, uzskatot, ka vienotais un turpinātais pārkāpums bija saistīts ar tarifiem, un līdz ar to tarifu ieņēmumus iekļaujot pārdošanas apjoma vērtībā. Prasītājas ieskatā šis pārkāpums attiecas tikai uz DP, DRP un atteikumu maksāt komisijas maksas, nevis uz tarifiem, kas esot tikuši izslēgti no pārkāpuma robežām “sakarā ar nepietiekamiem pierādījumiem”.

302    2009. gada 6. maija spriedums KME Germany u.c./Komisija (T‑127/04, EU:T:2009:142) un 2010. gada 19. maija spriedums KME Germany u.c./Komisija (T‑25/05, nav publicēts, EU:T:2010:206) nesniedzot nekādu atbalstu Komisijai. Šie spriedumi attiecoties uz naudas sodu aprēķināšanu nevis saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm, bet saskaņā ar Pamatnostādnēm sodanaudas noteikšanai [naudas sodu aprēķināšanai], piemērojot regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.), kurā bija paredzēta ļoti atšķirīga aprēķina metode. Turklāt starp šo lietu un lietām, kurās tika pasludināti minētie spriedumi, pastāvot acīmredzamas faktiskas atšķirības. Minētie spriedumi esot attiekušies uz ražošanas izmaksu ņemšanu vērā, nosakot naudas soda apmēru. Tarifi neesot pielīdzināmi ražošanas izmaksām, bet līdzinoties atsevišķam cenas elementam, attiecībā uz kuru Komisija neesot konstatējusi nekādu pārkāpumu. Replikas stadijā prasītāja piebilst, ka tarifu izslēgšana no pārdošanas apjoma vērtības neradot “neatrisināmus strīdus”, par kādiem bija runa lietā, kurā tika pasludināts 2011. gada 8. decembra spriedums KME Germany u.c./Komisija (C‑272/09 P, EU:C:2011:810).

303    Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

304    Jāatgādina, ka pārdošanas apjoma [vērtības] jēdziens 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta izpratnē atspoguļo rēķinā norādīto cenu bez nodokļiem par preci vai pakalpojumu, kas ir aplūkojamā pārkāpuma priekšmets (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 6. maijs, KME Germany u.c./Komisija, T‑127/04, EU:T:2009:142, 91. punkts, un 2013. gada 18. jūnijs, ICF/Komisija, T‑406/08, EU:T:2013:322, 176. punkts un tajā minētā judikatūra). Ņemot vērā ar minēto punktu izvirzīto mērķi, kas norādīts arī to pašu pamatnostādņu 6. punktā, kurā ir noteikts, ka par uzņēmumam piemērota naudas soda apmēra aprēķināšanas pamatu ņem summu, kas atspoguļo pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu un šā uzņēmuma vainas īpatsvaru tajā, pārdošanas apjoma vērtības jēdziens tādējādi ir jāsaprot kā tāds, ar ko apzīmē pārdošanas apjomu, kas īstenots tirgū, uz kuru attiecas pārkāpums (skat. spriedumu, 2018. gada 1. februāris, Kühne + Nagel International u.c./Komisija, C‑261/16 P, nav publicēts, EU:C:2018:56, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

305    Komisija tātad pārdošanas apjoma vērtības noteikšanai var izmantot kopējo cenu, ko uzņēmums norāda rēķinā klientiem attiecīgo preču vai pakalpojumu tirgū, un nav nepieciešams nošķirt vai atņemt dažādus šīs cenas elementus atkarībā no tā, vai uz tiem attiecās vai neattiecās saskaņošana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 1. februāris, Kühne + Nagel International u.c./Komisija, C‑261/16 P, nav publicēts, EU:C:2018:56, 66. un 67. punkts). Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tā tas ir pat tad, ja paziņojumā par iebildumiem minētā pārkāpuma apjoms būtu bijis plašāks nekā galīgajā lēmumā konstatētais, jo šis apstāklis ir bez nozīmes, piemērojot 2006. gada pamatnostādņu 13. punktu.

306    Kā būtībā norāda Komisija, DP un DRP nav atsevišķas preces vai pakalpojumi, kas var būt LESD 101. vai 102. panta pārkāpuma priekšmets. Gluži pretēji, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 17., 108. un 1187. apsvēruma, DP un DRP ir tikai divi aplūkojamo pakalpojumu cenas elementi.

307    No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, 2006. gada pamatnostādņu 13. punkts neliedza Komisijai ņemt vērā tā pārdošanas apjoma kopējo apmēru, kas saistīts ar aplūkojamajiem pakalpojumiem, nesadalot to elementos, kuri to veido.

308    Turklāt jānorāda, ka pieņemt prasītājas ieteikto pieeju nozīmētu uzskatīt, ka tādi cenas elementi, kurus apsūdzētie pārvadātāji nav īpaši saskaņojuši, ir jāizslēdz no pārdošanas apjoma vērtības.

309    Šajā ziņā jāatgādina, ka nav neviena pamatota iemesla no pārdošanas apjoma vērtības izslēgt resursus, kuru izmaksas apgalvotā pārkāpuma dalībnieki nevar kontrolēt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 6. maijs, KME Germany u.c./Komisija, T‑127/04, EU:T:2009:142, 91. punkts). Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, tas pats attiecas uz cenas elementiem, piemēram, tarifiem, attiecībā uz kuriem nav notikusi īpaša saskaņošana, bet kuri ir aplūkojamās preces vai pakalpojuma cenas neatņemama sastāvdaļa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija, T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, EU:T:2000:77, 5030. punkts).

310    Nospriest citādi nozīmētu uzlikt Komisijai par pienākumu dažos gadījumos neņemt vērā bruto apgrozījumu, bet citos gadījumos to ņemt vērā atkarībā no sliekšņa, kas būtu grūti piemērojams un dotu pamatu nebeidzamiem un neatrisināmiem strīdiem, tostarp apgalvojumiem par diskrimināciju (spriedums, 2011. gada 8. decembris, KME Germany u.c./Komisija, C‑272/09 P, EU:C:2011:810, 53. punkts).

311    Prasītāja to, protams, apstrīd, bet tā vienīgi norāda, ka šīs lietas apstākļos nepastāvot piemērošanas grūtības, un nepaskaidro, kādā veidā atteikums maksāt komisijas maksas būtu ņemts vērā, un neapstrīd, ka varētu tikt izteikti apgalvojumi par diskrimināciju.

312    Tātad Komisija nav pārkāpusi 2006. gada pamatnostādņu 13. punktu, apstrīdētā lēmuma 1190. apsvērumā secinot, ka ir jāņem vērā tā pārdošanas apjoma kopējā summa, kas saistīts ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem, un nav nepieciešams to sadalīt elementos, kuri to veido.

313    Tāpēc šis iebildums ir jānoraida.

2)      Par otro iebildumu attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu

314    Prasītāja apgalvo, ka Komisijas pieeja ir pretrunā samērīguma principam. Šajā pieejā neesot atspoguļots aplūkojamā pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums. 2004.–2005. finanšu gadā prasītājas ieņēmumi saistībā ar DP un DRP esot veidojuši vien “nelielu” procentuālo daļu no tās kopējiem ieņēmumiem, kas saistīti ar kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanu maršrutos starp EEZ un trešām valstīm minētajā finanšu gadā (sasniedzot 12 %).

315    Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

316    Jāatgādina, ka samērīguma princips prasa, lai Savienības veiktie pasākumi nepārsniegtu apmēru, kāds ir piemērots un vajadzīgs, lai sasniegtu izvirzīto leģitīmo mērķi (spriedumi, 1990. gada 13. novembris, Fedesa u.c., C‑331/88, EU:C:1990:391, 13. punkts, un 2007. gada 12. septembris, Prym un Prym Consumer/Komisija, T‑30/05, nav publicēts, EU:T:2007:267, 223. punkts).

317    Saistībā ar procedūrām, kuras Komisija ir uzsākusi, lai sodītu par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, samērīguma principa piemērošana ietver to, ka naudas sodiem nav jābūt pārmērīgiem attiecībā uz noteiktajiem mērķiem, proti, attiecībā uz šo normu ievērošanu, un ka naudas soda, kas uzņēmumam uzlikts par konkurences noteikumu pārkāpumu, apmēram ir jābūt samērīgam ar pārkāpuma kopējo vērtējumu, it īpaši, ņemot vērā tā smagumu un ilgumu (skat. spriedumu, 2016. gada 29. februāris, Panalpina World Transport (Holding) u.c./Komisija, T‑270/12, nav publicēts, EU:T:2016:109, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

318    Vērtējot konkurences tiesību normu pārkāpuma smagumu, Komisijai ir jāņem vērā daudzi apstākļi, kuru raksturs un nozīmīgums atšķiras atkarībā no pārkāpuma veida un īpašajiem apstākļiem. Šie apstākļi atkarībā no konkrētā gadījuma var ietvert preču, kas bija pārkāpuma priekšmets, daudzumu un vērtību, kā arī uzņēmuma lielumu un ekonomisko varu un līdz ar to ietekmi, kādu šis uzņēmums varēja īstenot tirgū (spriedums, 2009. gada 3. septembris, Prym un Prym Consumer/Komisija, C‑534/07 P, EU:C:2009:505, 96. punkts).

319    Saskaņā ar judikatūru apgrozījuma kopsummas procentuālā daļa, ko veido to preču vai pakalpojumu pārdošana, uz kuriem attiecas pārkāpums, pati par sevi ir labākais rādītājs, kas atspoguļo šā pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu (spriedums, 2016. gada 29. februāris, Panalpina World Transport (Holding) u.c./Komisija, T‑270/12, nav publicēts, EU:T:2016:109, 106. punkts).

320    Pārdošanas apjoma vērtībai ir arī tā priekšrocība, ka tas ir objektīvs kritērijs, ko viegli piemērot. Tādējādi tā dara Komisijas darbību paredzamāku uzņēmumiem un tiem ļauj – ar vispārējas prevencijas mērķi – novērtēt tā naudas soda apmēru, kas tiem tiktu uzlikts, ja tie nolemj piedalīties aizliegtas vienošanās īstenošanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 29. februāris, Panalpina World Transport (Holding) u.c./Komisija, T‑270/12, nav publicēts, EU:T:2016:109, 159. punkts).

321    2006. gada pamatnostādņu 6. punktā šie principi ir atkārtoti šādi:

“[..] pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu saistībā ar pārkāpuma izdarīšanas ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars. Šie rādītāji sniedz labu priekšstatu par naudas soda mērogu, un tos nevajadzētu uzskatīt tikai par automatizētas un aritmētiskas aprēķinu metodes pamatu.”

322    Apstrīdētā lēmuma 1190. apsvērumā Komisija tieši secināja, ka ir jāņem vērā drīzāk kopējā apgrozījuma daļa, ko veido kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošana, nevis tikai cenu elementi, kurus apsūdzētie pārvadātāji īpaši saskaņoja, proti, piemaksas.

323    Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, vienīgi ar apstākli, ka piemaksas veidoja tikai “nelielu” procentuālo daļu no tās kopējiem ieņēmumiem, kas saistīti ar kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanu maršrutos starp EEZ un trešām valstīm 2004./2005. finanšu gadā, nevar pierādīt to, ka šī pieeja bija nesamērīga, ņemot vērā vienotā un turpinātā pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu.

324    Pats fakts, ka uzņēmums konkrētajā tirgū īsteno pārdošanas apjomus par cenām, kuru viens vai vairāki elementi ir tikuši noteikti vai attiecībā uz kurām ir notikusi nelikumīga informācijas apmaiņa, izraisa konkurences izkropļojumu, kurš ietekmē visu konkrēto tirgu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 23. aprīlis, LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, C‑227/14 P, EU:C:2015:258, 62. punkts).

325    Attiecībā uz vienotā un turpinātā pārkāpuma ietekmi uz EEZ tirgu jāatgādina, ka, nosakot pārdošanas apjoma vērtību, netiek ņemti vērā tādi kritēriji kā pārkāpuma konkrētā ietekme uz tirgu vai radītie zaudējumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 29. februāris, UTi Worldwide u.c./Komisija, T‑264/12, nav publicēts, EU:T:2016:112, 259. punkts, un 2018. gada 12. jūlijs, Viscas/Komisija, T‑422/14, nav publicēts, EU:T:2018:446, 193. punkts).

326    Vienīgi atsevišķā posmā pēc smaguma koeficienta noteikšanas, kas ir šā pamata otrās daļas priekšmets, Komisija vajadzības gadījumā var ņemt vērā šāda rakstura kritēriju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 29. februāris, Panalpina World Transport (Holding) u.c./Komisija, T‑270/12, nav publicēts, EU:T:2016:109, 94. punkts).

327    No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 1190. apsvērumā izmantotā pieeja, saskaņā ar kuru tiek ņemts vērā kopējais apgrozījums, ko veido kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošana, ir piemērota, lai sekmētu 2006. gada pamatnostādņu 6. punktā minētā pirmā mērķa – atbilstoši atspoguļot vienotā un turpinātā pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu – sasniegšanu. Turklāt prasītāja nepierāda, ka šī pieeja nebija piemērota, lai sekmētu tajā pašā punktā minētā otrā mērķa – atbilstoši atspoguļot katra apsūdzētā pārvadātāja vainas īpatsvaru – sasniegšanu.

328    Tāpat prasītāja nevar apgalvot, ka Komisija tai uzlikusi sodu tā, it kā strīdīgā aizliegtā vienošanās būtu attiekusies arī uz tarifiem. Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēs paredzēto vispārējo metodi pārkāpuma raksturs tiek ņemts vērā naudas soda aprēķināšanas vēlākā posmā, nosakot pārkāpuma smaguma koeficientu, kas, piemērojot šo pamatnostādņu 20. punktu, tiek izvērtēts katrā konkrētā pārkāpuma gadījumā, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus (spriedums, 2016. gada 29. februāris, Schenker/Komisija, T‑265/12, EU:T:2016:111, 296. un 297. punkts).

329    Tātad Komisija nav pārkāpusi samērīguma principu, apstrīdētā lēmuma 1190. apsvērumā secinot, ka bija jāņem vērā tā pārdošanas apjoma kopējā summa, kas saistīts ar kravu pārvadājumu pakalpojumiem, un nav nepieciešams to sadalīt elementos, kuri to veido.

330    Tāpēc šis iebildums ir jānoraida, tāpat kā šī daļa kopumā.

b)      Par otro daļu attiecībā uz smaguma koeficienta un papildsummas noteikšanu

331    Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu, nosakot smaguma koeficientu 16 % apmērā un tai piemērojot papildsummu 16 % apmērā, lai gan vienotā un turpinātā pārkāpuma apjoms bija mazāk nozīmīgs nekā tas, kas tai tika pārmests paziņojumā par iebildumiem. Tā piebilst, ka apstrīdētajā lēmumā nav nevienas norādes par šā apjoma ievērojamā samazinājuma salīdzinājumā ar to, kas tika norādīts minētajā paziņojumā, ietekmi uz naudas soda apmēra aprēķinu.

332    Tiesas sēdē prasītāja precizēja, ka šī daļa ir interpretējama tādējādi, ka tā attiecas ne tikai uz samērīguma principa pārkāpumu, bet arī uz pamatojuma trūkumu.

333    Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

334    Atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam, nosakot naudas soda apmēru, ņem vērā tostarp pārkāpuma smagumu.

335    2006. gada pamatnostādņu 19.–23. punktā ir paredzēts:

“19.      Naudas soda pamatsumma atbilst pārdošanas apjoma daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums.

20.      Smaguma pakāpi novērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus.

21.      Vispārējais princips ir tāds, ka pārdošanas apjoma daļu nosaka līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visa pārdošanas apjoma.

22.      Lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne.

23.      Horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, kas parasti ir slepenas, pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Saskaņā ar konkurences politiku par tām jāpiemēro smags sods. Tāpēc, nosakot pārdošanas apjoma daļu par šādiem pārkāpumiem, tai jāatrodas diapazona augšdaļā.”

336    Saskaņā ar judikatūru horizontāla vienošanās, ar kuru attiecīgie uzņēmumi vienojas nevis par kopējo cenu, bet par kādu tās elementu, ir horizontāla vienošanās par cenas noteikšanu 2006. gada pamatnostādņu 23. punkta izpratnē un tādējādi pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 29. februāris, UTi Worldwide u.c./Komisija, T‑264/12, nav publicēts, EU:T:2016:112, 277. un 278. punkts).

337    No tā izriet – kā Komisija atgādinājusi apstrīdētā lēmuma 1208. apsvērumā –, ka šādas vienošanās gadījumā parasti ir jāpiemēro smaguma koeficients, kas atrodas 2006. gada pamatnostādņu 21. punktā minētā diapazona 0–30 % augšdaļā.

338    Saskaņā ar judikatūru smaguma koeficients, kas atrodas ievērojami zemāk par šā diapazona augšējo robežu, ir ļoti labvēlīgs uzņēmumam, kurš ir bijis šādas vienošanās dalībnieks (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:464, 125. punkts), un tas pat var būt pamatots, ņemot vērā pārkāpuma raksturu vien (skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Philips un Philips France/Komisija, C‑98/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:774, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

339    Apstrīdētā lēmuma 1199. apsvērumā Komisija tieši ir norādījusi, ka “nolīgumi un/vai saskaņotās darbības, uz kurām attiecas [..] [apstrīdētais] lēmums, skar dažādu cenas elementu noteikšanu”.

340    Tādējādi Komisija apstrīdētā lēmuma 1199., 1200. un 1208. apsvērumā strīdīgo rīcību pamatoti ir kvalificējusi par nolīgumu vai horizontālu darbību cenu jomā, lai arī tā neesot attiekusies uz “aplūkojamo pakalpojumu kopējo cenu”.

341    Tādējādi Komisija apstrīdētā lēmuma 1208. apsvērumā pamatoti ir secinājusi, ka nolīgumi un strīdīgā rīcība pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem un tādējādi tiem jāpiemēro smaguma koeficients, kas atrodas “diapazona augšdaļā”.

342    Smaguma koeficients 16 %, ko Komisija ir noteikusi apstrīdētā lēmuma 1212. apsvērumā un kas ir ievērojami zemāks par 2006. gada pamatnostādņu 21. punktā minētā diapazona augšējo robežu, tādējādi varētu būt pamatots, ņemot vērā vienotā un turpinātā pārkāpuma raksturu vien.

343    Tomēr jānorāda – kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1209.–1212. apsvēruma, Komisija nav balstījusies tikai uz vienotā un turpinātā pārkāpuma raksturu, nosakot smaguma koeficientu 16 %. Komisija šajā lēmumā atsaucās uz apsūdzēto pārvadātāju kopējām tirgus daļām pasaules mērogā, kā arī EEZ iekšējos maršrutos un maršrutos starp EEZ un trešām valstīm (1209. apsvērums), uz strīdīgās aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko tvērumu (1210. apsvērums) un uz strīdīgo nolīgumu un darbību īstenošanu (1211. apsvērums).

344    Tomēr prasītāja neapstrīd šo elementu pamatotību, nosakot smaguma koeficientu.

345    Šajos apstākļos prasītāja nevar apgalvot, ka smaguma koeficients 16 % būtu prettiesisks.

346    Saistībā ar papildsummu jāatgādina, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 25. punktu neatkarīgi no tā, cik ilgi uzņēmums piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, Komisija pamatsummā iekļauj summu, kas līdzvērtīga 15–25 % no pārdošanas apjoma, lai aizkavētu uzņēmumus noslēgt horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu. Šajā punktā ir precizēts – lai izlemtu, kādu pārdošanas apjoma daļu piemērot katram konkrētajam gadījumam, Komisija ņem vērā dažādus faktorus, jo īpaši tos, kas minēti šo pamatnostādņu 22. punktā. Tie ir faktori, kurus Komisija ņem vērā, lai noteiktu smaguma koeficientu, un pie kuriem pieder pārkāpuma veids, visu attiecīgo dalībnieku kopējā tirgus daļa, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfiskā teritorija un tas, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne.

347    Savienības tiesa no tā ir secinājusi – pat ja Komisija nesniedz konkrētu pamatojumu par papildsummas noteikšanai izmantoto pārdevumu [pārdošanas apjoma] vērtības proporcionālo daļu, šajā ziņā pietiek ar vienkāršu atsauci uz to faktoru analīzi, kas izmantoti smaguma novērtēšanai (spriedums, 2015. gada 15. jūlijs, SLM un Ori Martin/Komisija, T‑389/10 un T‑419/10, EU:T:2015:513, 264. punkts).

348    Apstrīdētā lēmuma 1219. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka “procentuālajai daļai, kas piemērojama papildsummai, ir jābūt 16 %”, ņemot vērā “lietas īpašos apstākļus” un kritērijus smaguma koeficienta noteikšanai.

349    Argumenti, kurus prasītāja izvirza attiecībā uz papildsummu, sakrīt ar tiem, ko tā bija izvirzījusi attiecībā uz smaguma koeficientu un ko Vispārējā tiesa jau ir noraidījusi. Šiem argumentiem līdz ar to nevar piekrist.

350    Savukārt argumentam par nepietiekami pamatotām atšķirībām starp apstrīdēto lēmumu un paziņojumu par iebildumiem attiecībā uz smaguma koeficienta un papildsummas noteikšanu trūkst gan tiesiska, gan faktiska pamatojuma.

351    Tiesību jomā atliek norādīt, ka Komisijai nav pienākuma paskaidrot iespējamās atšķirības starp tās galīgajiem un pagaidu vērtējumiem, kas ietverti paziņojumā par iebildumiem (skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, InnoLux/Komisija, T‑91/11, EU:T:2014:92, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

352    Jāatzīmē, ka paziņojuma par iebildumiem 1567.–1581. punktā Komisija ir norādījusi, ka tā plāno uzlikt attiecīgajiem pārvadātājiem naudas sodu, un ir definējusi galvenos faktiskos un tiesiskos apstākļus, ko tā šajā ziņā gatavojas ņemt vērā. Turpretī, ciktāl saskaņā ar pastāvīgo judikatūru citi elementi netika prasīti (skat. spriedumu, 2010. gada 19. maijs, Wieland‑Werke u.c./Komisija, T‑11/05, nav publicēts, EU:T:2010:201, 129. punkts un tajā minētā judikatūra), Komisija nav norādījusi, saskaņā ar kādu pārdošanas apjoma vērtības proporcionālo daļu tā plāno noteikt smaguma koeficientu un papildsummu.

353    No tā izriet, ka paziņojumam par iebildumiem un apstrīdētajam lēmumam nav nekādu atšķirību tajā, kas attiecas uz procentuālo daļu, attiecībā uz kādu tika noteikts smaguma koeficients un papildsumma.

354    Tādējādi šī daļa un līdz ar to septītais pamats kopumā ir jānoraida.

8.      Par astoto pamatu attiecībā uz 2006. gada pamatnostādņu un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu saistībā ar apgrozījuma, kurš gūts no ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanas klientiem ārpus EEZ, iekļaušanu pārdošanas apjoma vērtībā

355    Prasītāja Komisijai pārmet, ka tā ir pārkāpusi 2006. gada pamatnostādnes un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, pārdošanas apjoma vērtībā iekļaujot ieņēmumus, kas gūti no ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanas klientiem ārpus EEZ.

356    Prasītājas ieskatā pārdošanas apjoma vērtībā var iekļaut vienīgi pārdošanas apjomu, kas īstenots EEZ teritorijā. Pārdošanas apjomu, kas īstenots ārpus EEZ teritorijas, atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 18. pantam varot ņemt vērā tikai izņēmuma gadījumā, kad “attiecīgā uzņēmuma pārdošanas apjoms EEZ robežās, iespējams, nepareizi liecina par katra uzņēmuma vainas īpatsvaru pārkāpuma izdarīšanā”. Šie nosacījumi šajā gadījumā neesot bijuši izpildīti, katrā ziņā Komisija neesot apgalvojusi, ka tie ir izpildīti.

357    Prasītāja piebilst, ka Komisijas pieeja atšķiras no Regulā Nr. 139/2004 noteiktās vispārējās kārtības, saskaņā ar kuru apgrozījums ir jāpiesaista vietai, kur atrodas klients. Attiecībā uz šā principa piemērošanu preču transportam tā apgalvo, ka konsolidētajā jurisdikcijas paziņojumā ir precizēts, ka “preču pārvadāšanas gadījumi ir atšķirīgi, jo klients, kuram šos pakalpojumus sniedz, nepārvietojas, bet transporta pakalpojumu sniedz klientam tā atrašanās vietā”, un līdz ar to “klienta atrašanās vieta ir svarīgs kritērijs apgrozījuma attiecināšanai”.

358    Prasītāja atsaucas arī uz Komisijas 2009. gada 28. janvāra lēmumu lietā COMP/39.406 – Jūras cauruļvadi; no šā lēmuma izrietot, ka metode, kas izmantota, skatot apgrozījuma ģeogrāfisko sadali, piemērojot 2006. gada pamatnostādnes, atbilst konsolidētajā jurisdikcijas paziņojumā definētajai pieejai.

359    Tāpat prasītāja uzsver, ka konkurence attiecībā uz ienākošajiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem tiek īstenota trešā valstī, lai piesaistītu klientus, kuri atrodas šajā valstī un tajā pērk pakalpojumus. Tāpēc vienotā un turpinātā pārkāpuma iespējamā ietekme uz konkurenci ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu jomā esot bijusi jūtama trešās valstīs.

360    Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

361    Šajā ziņā jāatgādina, ka 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā ir noteikts, ka apgrozījuma, kas gūts no attiecīgā uzņēmuma precēm vai pakalpojumiem, iekļaušana pārdošanas apjoma vērtībā ir pakārtota nosacījumam, ka aplūkojamais pārdošanas apjoms ir [īstenots] tieš[ā] vai netieš[ā saistībā ar pārkāpumu] atbilstošajā [ģeogrāfiskajā apgabalā] EEZ teritorijā”.

362    2006. gada pamatnostādņu 13. punktā nav aprakstīts ne “apspriestais pārdošanas apjoms”, ne “rēķinos norādītais pārdošanas apjoms” EEZ teritorijā, bet tajā ir atsauce vienīgi uz “pārdošanas apjomu” EEZ teritorijā. No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, minētais punkts neliedz Komisijai ņemt vērā pārdošanas apjomu, kas gūts no klientiem ārpus EEZ, un tāpat tas neliek ņemt vērā pārdošanas apjomu, kas apspriests vai par ko rēķini izrakstīti EEZ teritorijā. Pretējā gadījumā pietiktu ar to, ka uzņēmums, kas ir līdzdalīgs pārkāpumā, apspriež pārdošanas apjomu ar savu klientu meitasuzņēmumiem, kuri reģistrēti ārpus EEZ, vai tiem izraksta rēķinus par šo pārdošanas apjomu, lai panāktu, ka šis pārdošanas apjoms netiek ņemts vērā, aprēķinot iespējamo naudas soda apmēru, kas līdz ar to būtu daudz mazāks (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. marts, Samsung SDI un Samsung SDI (Malaysia)/Komisija, C‑615/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:190, 55. punkts).

363    Pretēji tam, ko vēl apgalvo prasītāja, Komisijai, piemērojot 2006. gada pamatnostādņu 13. punktu, nav arī pienākuma izvēlēties kritērijus, kurus varēja uzskatīt par atbilstīgiem koncentrācijas pārbaudes jomā, un it īpaši tos, kas identificēti šā sprieduma 357. punktā minētajā paziņojumā. Šā paziņojuma mērķis ir sniegt vadlīnijas ar kompetenci saistītajos jautājumos, kas rodas koncentrācijas darījumu pārbaudes kontekstā. Tāpēc šis paziņojums nav Komisijai saistošs attiecībā uz metodi, kas piemērojama, aprēķinot naudas sodu apmēru tādas aizliegtas vienošanās lietās, kuras pamatā ir tās pašas mērķi (spriedums, 2016. gada 29. februāris, Kühne + Nagel International u.c./Komisija, T‑254/12, nav publicēts, EU:T:2016:113, 252. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2015. gada 9. septembris, Samsung SDI u.c./Komisija, T‑84/13, nav publicēts, EU:T:2015:611, 206. punkts).

364    Attiecībā uz formulējuma “pārdošanas apjoms EEZ teritorijā” interpretāciju, ko prasītāja secina no Komisijas lēmuma lietā COMP/39.406 – Jūras cauruļvadi, pietiek atgādināt, ka Komisijas agrākā lēmumpieņemšanas prakse pati par sevi nav uzskatāma par juridisku ietvaru attiecībā uz naudas sodiem konkurences jomā, jo šāds ietvars ir noteikts tikai Regulā Nr. 1/2003 un 2006. gada pamatnostādnēs (skat. spriedumu, 2011. gada 9. septembris, Alliance One International/Komisija, T‑25/06, EU:T:2011:442, 242. punkts un tajā minētā judikatūra), un katrā ziņā nav pierādīts, ka minētās lietas apstākļi, piemēram, tirgi, produkti, valstis, uzņēmumi un attiecīgie laikposmi, ir salīdzināmi ar šīs lietas apstākļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 29. jūnijs, E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, T‑360/09, EU:T:2012:332, 262. punkts un tajā minētā judikatūra).

365    Minētais formulējums ir jāinterpretē, ņemot vērā 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta mērķi. Kā izriet no šā sprieduma 304. un 319.–321. punkta, šis mērķis ir kā naudas sodu aprēķināšanas sākumpunktu izmantot summu, kura it īpaši atspoguļo pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu attiecīgajā tirgū, jo preču vai pakalpojumu, uz kuriem attiecas pārkāpums, realizētais apgrozījums ir objektīvs elements, kas dod iespēju atbilstoši noteikt, cik šāda prakse ir kaitīga normālai konkurencei (skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūnijs, Portugal Telecom/Komisija, T‑208/13, EU:T:2016:368, 236. punkts un tajā minētā judikatūra).

366    Lai noteiktu, vai pārdošanas apjoms ir īstenots “EEZ teritorijā” 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta izpratnē, Komisijai tādējādi ir jāizvēlas kritērijs, kas atspoguļo tirgus faktisko situāciju, proti, tāds, kas ir vispiemērotākais, lai noteiktu aizliegtās vienošanās ietekmi uz konkurenci EEZ.

367    Apstrīdētā lēmuma 1186. un 1197. apsvērumā Komisija norādīja, ka tam, lai aprēķinātu pārdošanas apjoma vērtību, tā ir ņēmusi vērā apgrozījumu, kas gūts, pārdodot kravu pārvadājumu pakalpojumus EEZ iekšējos maršrutos, maršrutos starp Savienību un trešām valstīm, maršrutos starp Savienību un Šveici un maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm. Kā izriet no minētā lēmuma 1194. apsvēruma, pārdošanas apjomā, kas saistīts ar maršrutiem starp Savienību un trešām valstīm un maršrutiem EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm, bija ietverts gan kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanas apjoms izejošos maršrutos, gan ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanas apjoms.

368    Lai pamatotu apgrozījuma, kas gūts no šo pakalpojumu pārdošanas, iekļaušanu pārdošanas apjoma vērtībā, Komisija tajā pašā apsvērumā atsaucās uz nepieciešamību ņemt vērā šo pakalpojumu “īpašos apstākļus”. Tādējādi tā it īpaši norādīja, ka vienotais un turpinātais pārkāpums attiecās uz šiem pakalpojumiem un ka “pretkonkurences vienošanās var[ēja] negatīvi ietekmēt iekšējo tirgu, ciktāl tā uz to attiecās”.

369    Kā izriet no šā sprieduma 77.–165. punkta, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, varēja paredzēt, ka vienotais un turpinātais pārkāpums, tostarp ciktāl tas attiecās uz ienākošajiem maršrutiem, radīs būtiskas un nepastarpinātas sekas iekšējā tirgū vai EEZ un tādējādi var kaitēt normālai konkurences darbībai EEZ teritorijā. Tomēr apstrīdētā lēmuma 1194. un 1241. apsvērumā Komisija atzina, ka daļa “kaitējuma”, kas saistīts ar strīdīgo rīcību maršrutos starp EEZ un trešām valstīm, varēja būt notikusi ārpus EEZ teritorijas. Tāpat Komisija uzsvēra, ka daļa šo pakalpojumu bija sniegti ārpus EEZ teritorijas. Tāpēc tā pamatojās uz 2006. gada pamatnostādņu 37. punktu un attiecībā uz maršrutiem starp EEZ un trešām valstīm apsūdzētajiem pārvadātājiem piemēroja naudas soda pamatsummas 50 % samazinājumu, kā pamatojumu prasītāja neapstrīd.

370    Šajos apstākļos uzskatīt, ka Komisija pārdošanas apjoma vērtībā nevarēja iekļaut 50 % no apgrozījuma, kas gūts šajos maršrutos, nozīmētu tai aizliegt, aprēķinot naudas soda apmēru, ņemt vērā pārdošanas apjomu, kas ietilpst vienotā un turpinātā pārkāpuma robežās un kas varēja kaitēt konkurencei EEZ.

371    No tā izriet, ka Komisija varēja izmantot 50 % no apgrozījuma maršrutos starp EEZ un trešām valstīm kā objektīvu elementu, ar kuru var precīzi noteikt, cik lielā mērā tas, ka prasītāja bija aizliegtās vienošanās dalībniece, kaitēja normālai konkurencei, ar nosacījumu, ka šis apgrozījums izriet no tirdzniecības, kam ir saikne ar EEZ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, InnoLux/Komisija, T‑91/11, EU:T:2014:92, 47. punkts).

372    Šajā gadījumā šāda saikne pastāv attiecībā uz ienākošajiem maršrutiem, jo, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1194. un 1241. apsvēruma un kā Komisija apgalvo procesuālajos rakstos, ienākošie kravu pārvadājumu pakalpojumi daļēji tiek sniegti EEZ teritorijā. Kā norādīts šā sprieduma 111. punktā, minēto pakalpojumu mērķis ir tieši ļaut preces no trešām valstīm nogādāt EEZ. Kā Komisija pamatoti norāda, daļa šo pakalpojumu “fiziskās” sniegšanas pēc definīcijas notiek EEZ teritorijā, kur notiek daļa šo preču pārvadājumu un kur nolaižas kravas lidmašīnas.

373    Šajos apstākļos Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanas apjoms tika īstenots EEZ teritorijā 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta izpratnē. Tāpēc šo pamatnostādņu 18. punkts, kurš netika piemērots apstrīdētajā lēmumā un attiecībā uz kuru prasītāja atzīst, ka tas šajā gadījumā nav piemērojams, ir bez nozīmes.

374    Tādējādi šis pamats ir jānoraida un jāsecina, ka Komisija, pamatoti un nepārkāpjot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, ienākošos kravu pārvadājumu pakalpojumus ir iekļāvusi pārdošanas apjoma vērtībā.

9.      Par devīto pamatu attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu saistībā ar vispārējo 15 % samazinājumu

375    Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu, nosakot vispārējo 15 % samazinājumu pārmērīgi zemā līmenī.

376    Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā Japānas tiesisko regulējumu. Visos NGPP, kas regulē maršrutus, no vienas puses, starp Japānu un, no otras puses, Franciju, Vāciju, Itāliju un Nīderlandi, esot ietvertas normas, kas prasa, lai noteiktie pārvadātāji savstarpēji noslēdz nolīgumus par tarifiem. Turklāt Japānas tiesību akti nosakot pienākumu vietējām un ārvalstu sabiedrībām saņemt Japānas Civilās aviācijas biroja (turpmāk tekstā – “JCAB”) apstiprinājumu, lai noteiktu tarifus vai nodokļus, ko tās piemēro kravu pārvadājumu pakalpojumu jomā lidojumos no Japānas un uz to, pretējā gadījumā tiekot uzliekts sods. Šādi apstiprinātiem nolīgumiem principā esot imunitāte attiecībā uz Japānas konkurences tiesībām. Prasītāja apgalvo, ka šis tiesiskais regulējums ļoti veicinājis to, ka tā veica saskaņošanu ar citiem pārvadātājiem, un ka līdz ar to Komisijai esot vajadzējis tai šajā ziņā piemērot naudas soda samazinājumu, kas lielāks par 15 %.

377    Otrkārt, prasītāja atsaucas uz diviem lēmumiem, kuros Komisija attiecīgajiem uzņēmumiem piemēroja tiem uzliktā naudas soda apmēra samazinājumu 30 un 40 % apmērā ar pamatojumu, ka piemērojamais tiesiskais regulējums bija tos mudinājis noslēgt pretkonkurences nolīgumus.

378    Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

379    Šajā ziņā jāatgādina, ka 2006. gada pamatnostādņu 27. punktā ir paredzēts, ka, nosakot naudas soda apmēru, Komisija var ņemt vērā apstākļus, kas liek paaugstināt vai samazināt pamatsummu, pamatojoties uz visaptverošu vērtējumu, ņemot vērā visus atbilstīgos apstākļus.

380    2006. gada pamatnostādņu 29. punktā ir noteikts, ka naudas soda pamatsummu var samazināt, ja Komisija konstatē atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšanu. Minētajā punktā ir ietverts indikatīvs un neizsmeļošs piecu atbildību mīkstinošu apstākļu saraksts, tostarp tas, ka valsts iestādes vai regulējums veicina aplūkojamās pretkonkurences darbības.

381    Apstrīdētā lēmuma 1263. apsvērumā Komisija konstatēja, ka neviens tiesiskais regulējums nav noteicis apsūdzētajiem pārvadātājiem pienākumu saskaņot tarifus. Tomēr minētā lēmuma 1264. un 1265. apsvērumā tā uzskatīja, ka atsevišķi tiesiskie regulējumi, tostarp Japānas regulējums, varēja apsūdzētos pārvadātājus mudināt veikt pretkonkurences darbības, tāpēc tiem piemēroja vispārējo 15 % samazinājumu saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 29. punktu.

382    Procesuālajos rakstos prasītāja vienīgi norāda, ka NGPP un Japānā piemērojamie normatīvie akti varēja to mudināt veikt saskaņošanu ar citiem pārvadātājiem. Tā turpretī neatsaucas ne uz vienu juridisku vai faktisku elementu, ko Komisija nebūtu ņēmusi vērā apstrīdētajā lēmumā un kas ļautu pamatot iebildumu, saskaņā ar kuru vispārējais 15 % samazinājums būtu nepietiekams. Tādējādi ir jāuzskata, ka prasītāja nav pierādījusi šā samazinājuma nepietiekamību un līdz ar to samērīguma principa pārkāpumu.

383    Turklāt, arī pieņemot, ka ar saviem apgalvojumiem, ka Japānas noslēgtajos NGPP ir “prasīta” cenu saskaņošana starp noteiktajiem pārvadātājiem, prasītāja tiecas apstrīdēt apstrīdētā lēmuma 1263. apsvērumā ietverto Komisijas analīzi, saskaņā ar kuru ar minētajiem NGPP tika vienīgi mudināta un atvieglota pretkonkurences rīcības pieņemšana, tās argumentācija ir jānoraida. Pirmkārt, jānorāda, ka NGPP vai nu veicināja strīdīgo rīcību maršrutos starp EEZ un Japānu, un tādā gadījumā naudas soda apmēra samazināšanu var pamatot ar 2006. gada pamatnostādņu 29. punktu, vai nu to noteica kā pienākumu, un tādā gadījumā nevarēja konstatēt nekādu konkurences noteikumu pārkāpumu un nevarēja noteikt nekādu sodu par minēto rīcību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1997. gada 11. novembris, Komisija un Francija/Ladbroke Racing, C‑359/95 P un C‑379/95 P, EU:C:1997:531, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

384    Ciktāl prasītāja šajā daļā būtībā apgalvo, ka Japānas noslēgtie NGPP noteica pienākumu veikt saskaņošanu, tās argumenti ir jānoraida kā neefektīvi, ciktāl, pat ja pieņem, ka tie būtu pamatoti, tie padarītu kļūdainu pārkāpuma konstatējumu, nevis 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta piemērošanu, par ko ir runa šajā daļā.

385    Atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem tiesas sēdē, prasītāja turklāt nepaskaidroja, vai tā atsaucas uz spiedienu vai tikai iedrošinājumu. Tādējādi tā norādīja, ka atbilstīgais regulējums “prasīja saskaņošanu”, ka “[bija] iedrošinājumi” un visbeidzot – ka pastāvēja “sistēma, ar kuru tiecās veicināt to, lai cilvēki ievēro zināmas normas”.

386    Otrkārt, katrā ziņā jānorāda, ka prasītājas argumentu pamatā ir kļūdaina aplūkojamo NGPP analīze. Šo NGPP atbilstīgajā klauzulā ir paredzēts, ka, “ciktāl iespējams”, ir jāpanāk vienošanās IATA līmenī, un tas nepierāda pienākuma esamību. Tajā pašā klauzulā ir paredzēts, ka gadījumā, ja vienošanās nebūtu iespējama, tarifi, kas piemērojami “katram maršrutam”, ir jānosaka ar kopēju nolīgumu “starp attiecīgajām noteiktajām sabiedrībām”. Turpretī minēto klauzulu nevar interpretēt tādējādi, ka ar to tiek prasīta daudzpusēja apspriešanās par dažādos maršrutos piemērojamiem tarifiem.

387    Attiecībā uz atsaukšanos uz Komisijas iepriekš pieņemtajiem lēmumiem jāatgādina – vienīgi no fakta, ka Komisija agrākajos lēmumos saistībā ar konkrētu rīcību naudas sodu ir samazinājusi konkrētā apmērā, nevar secināt, ka tai ir pienākums, vērtējot līdzīgu rīcību saistībā ar vēlāku administratīvo procesu, piešķirt tādu pašu samazinājumu (skat. spriedumu, 2009. gada 6. maijs, KME Germany u.c./Komisija, T‑127/04, EU:T:2009:142, 140. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi prasītāja nevar atsaukties uz šajās citās lietās piešķirto naudas sodu apmēra samazinājumu.

388    Ciktāl prasītāja prasa, lai Vispārējā tiesa izsakās par vispārējā 15 % samazinājuma atbilstību, jānorāda, ka šāda izteikšanās ietilpst neierobežotas kompetences īstenošanā un līdz ar to tiks veikta saistībā ar to (skat. šā sprieduma 448. punktu).

389    No iepriekš minētā izriet, ka devītais pamats nav pamatots un tāpēc ir jānoraida.

10.    Par desmito pamatu attiecībā uz diskriminācijas aizlieguma un samērīguma principa, kā arī būtībā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu saistībā ar to, ka Komisija atteicās samazināt naudas soda apmēru sakarā ar prasītājas ierobežoto dalību vienotajā un turpinātajā pārkāpumā

390    Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdījusies, tai nepiemērojot soda naudas pamatsummas 10 % samazinājumu, ko tā piešķīra Air Canada, Latam, SAS un Qantas sakarā ar šo pārvadātāju ierobežoto dalību vienotajā un turpinātajā pārkāpumā. Tā uzskata, ka bijusi tādā pašā situācijā kā šie pārvadātāji un ka līdz ar to Komisijas atteikums tai piešķirt samazinājumu ir diskriminējošs.

391    Tādējādi prasītāja apgalvo, ka tai nebija centrālās lomas apstrīdētajā lēmumā aprakstītajā pārkāpumā, ka tai bija ierobežots saziņas gadījumu skaits nelielā skaitā maršrutu un tās dalība šajā saziņā bija pasīva. Sabiedrību SAS un Qantas loma strīdīgās aizliegtās vienošanās norisē esot bijusi ļoti līdzīga prasītājas lomai.

392    Turklāt prasītāja apgalvo, ka tās iesaistīšanās atteikumā maksāt komisijas maksas noteikti nebija ciešāka kā SAS un Qantas gadījumā, kā tās ieskatā apliecina virkne Qantas elektroniskā pasta vēstuļu par komisijas maksām par piemaksām.

393    Prasītājas ieskatā Komisijas veiktais nošķīrums starp prasītāju un šiem diviem pārvadātājiem nav objektīvi pamatots un katrā ziņā nav pietiekami pamatots. Turklāt tā īpaši neesot vērtējusi prasītājas situāciju, ņemot vērā 2006. gada pamatnostādņu 29. punktu.

394    Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

395    Šajā ziņā jāatgādina, ka 2006. gada pamatnostādņu 29. punktā starp atbildību mīkstinošo apstākļu veidiem, ko var ņemt vērā, samazinot naudas soda pamatsummu, ir minēts tas, ka attiecīgā uzņēmuma dalība pārkāpumā ir ārkārtīgi neliela.

396    Vispirms par prasītājas kritiku, ka attiecībā uz prasītāju netika piemērots ārkārtīgi nelielās dalības kritērijs, kas minēts 2006. gada pamatnostādņu 29. punktā, jāatgādina, ka ārkārtīgi nelielās dalības kritērijs ir stingrāks nekā kritērijs par sodītā uzņēmuma sekotāja lomu vai tikai pasīvo lomu: tas atspoguļo Komisijas izvēli, 1998. gada pamatnostādnes, kas minētas šā sprieduma 302. punktā, aizvietojot ar 2006. gada pamatnostādnēm, vairs “neveicināt” konkurences tiesību normu pārkāpuma dalībnieku pasīvo rīcību (spriedums, 2018. gada 12. jūlijs, Sumitomo Electric Industries un J‑Power Systems/Komisija, T‑450/14, nav publicēts, EU:T:2018:455, 114. punkts).

397    Ārkārtīgi nelielās dalības kritērija piemērošana nozīmē, ka ir izpildīts nosacījumu kopums; dažiem no tiem ir tie paši vērtējuma faktori kā tikai pasīvās lomas kritērijam: tas it īpaši attiecas uz dalības sanāksmēs biežumu salīdzinājumā ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem vai uz to, kā pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki uztver aplūkojamā uzņēmuma lomu tajā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 12. decembris, Eni/Komisija, T‑558/08, EU:T:2014:1080, 190. un 191. punkts, un 2018. gada 12. jūlijs, Sumitomo Electric Industries un J‑Power Systems/Komisija, T‑450/14, nav publicēts, EU:T:2018:455, 117.–119. punkts).

398    Apstrīdētā lēmuma 1257. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka prasītājas loma vienotajā un turpinātajā pārkāpumā nebija pasīva vai nenozīmīga, ne arī ka tās dalība pārkāpumā bija ārkārtīgi neliela. Šajā lēmumā tā šajā ziņā balstījās, pirmām kārtām, uz saziņas biežumu un raksturu starp prasītāju un pārējiem pārvadātājiem visā pārkāpuma laikposmā (1253. apsvērums) un, otrām kārtām, uz to, ka trūka jebkādu prasītājas iesniegtu elementu, kas palīdzētu pierādīt, ka tai nebija pretkonkurences nodoma (1254. apsvērums). Tāpēc Komisija izslēdza iespēju piešķirt prasītājai naudas soda pamatsummas samazinājumu šajā ziņā.

399    Tādējādi nav pierādīts, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, atsakoties atzīt, ka uz prasītāju attiecas atbildību mīkstinošs apstāklis saistībā ar tās ārkārtīgi nelielo dalību vienotajā un turpinātajā pārkāpumā.

400    Pieņemot, ka prasītāja atsaucas arī uz pārējiem 2006. gada pamatnostādņu 29. punktā minētajiem atbildību mīkstinošo apstākļu piemēriem, jāteic – tā nemin nevienu īpaši un a fortiori neapgalvo, ka pastāvētu kāds apstāklis, kas pamatotu to, ka tai šajā ziņā tiek piešķirts naudas soda samazinājums. Ņemot vērā to, ka šiem apgalvojumiem trūkst konkrētu pierādījumu, Vispārējai tiesai tie ir jānoraida.

401    Turpinot – attiecībā uz apgalvoto diskriminējošo attieksmi, kas esot bijusi pret prasītāju salīdzinājumā ar pārvadātājiem, kuri saņēma naudas soda pamatsummas 10 % samazinājumu, jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 1258. un 1259. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka sabiedrībām Latam, Air Canada un SAS bija ierobežota dalība vienotajā un turpinātajā pārkāpumā, ciktāl šīm sabiedrībām nebija centrālās lomas strīdīgās aizliegtās vienošanās norisē, tām bija ierobežots saziņas gadījumu skaits ar citiem pārvadātājiem un tās nepiedalījās visās pārkāpuma daļās. Tāpēc Komisija tām piemēroja naudas soda pamatsummas 10 % samazinājumu. Ar 2010. gada 9. novembra lēmumu tā tajā pašā saistībā un to pašu iemeslu dēļ šādu samazinājumu piešķīra sabiedrībai Qantas. Turpretī Komisija neuzskatīja, ka ir jāsecina, ka prasītājas dalība vienotajā un turpinātajā pārkāpumā bija ierobežota, tāpēc nepiešķīra tai naudas soda pamatsummas samazinājumu šajā ziņā.

402    Šā sprieduma 399. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka nav pierādīts, ka prasītājai bijusi pasīva loma vienotajā un turpinātajā pārkāpumā vai ārkārtīgi neliela dalība tajā. Šajos apstākļos, pat pieņemot, ka prasītāja pierādītu, ka tā bija salīdzināmā situācijā ar pārvadātājiem, kuri saņēma naudas soda pamatsummas 10 % samazinājumu, tas būtībā nozīmētu, ka prasītājai būtu jāatsaucas uz nelikumībām, kas pieļautas, nosakot naudas soda apmēru šiem pārējiem pārvadātājiem, bet to tā nevar (skat. šā sprieduma 289. punktu).

403    Katrā ziņā šajā pamatā ir jākonstatē, ka prasītājas situācija nebija salīdzināma ar pārējo šā sprieduma 401. punktā minēto pārvadātāju situāciju atbildību mīkstinoša apstākļa, kas saistīts ar ierobežotu dalību pārkāpumā, piemērošanas nolūkos.

404    Jānorāda, ka atšķirībā no šiem pārvadātājiem prasītāja tieši piedalījās visās trijās vienotā un turpinātā pārkāpuma daļās (apstrīdētā lēmuma 881.–883. apsvērums), un to tā neapstrīd. Runājot par tās ieguldījumu strīdīgās aizliegtās vienošanās smagumā – tas, ka tiek noteikta uzņēmuma atbildība attiecībā uz konkrētām vienotā un turpinātā pārkāpuma daļām, ņemot vērā tā tiešo dalību strīdīgajā rīcībā, ir atbilstīgs apstāklis, kas var nošķirt šā uzņēmuma situāciju no to uzņēmumu situācijas, kuri atzīti par atbildīgiem tikai sakarā ar viņu informētību – prezumētu vai konstatētu – par šo rīcību.

405    Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, it īpaši attiecībā uz SAS un Qantas, elementi lietas materiālos apliecina tādu pirmā uzņēmuma iesaistīšanās līmeni atteikumā maksāt komisijas maksas, kas nav salīdzināms ar abu pēdējo uzņēmumu iesaistīšanās līmeni. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma, prasītāja piedalījās vairākās daudzpusējās apspriedēs par šo vienotā un turpinātā pārkāpuma daļu saistībā ar ACCS Šveicē (692. un 693. apsvērums) un Itālijā Italian Board of Airline Representatives (Aviosabiedrību pārstāvju Itālijas birojs, turpmāk tekstā – “IBAR”) (694. apsvērums), Lufthansa telpās Itālijā (695. apsvērums) un Milānā (696. apsvērums). Šī situācija atšķiras vispirms no Qantas situācijas – attiecībā uz šo uzņēmumu tikai viena divpusēja apspriede ar British Airways attiecīgā gadījumā pamatotu tā iesaistīšanos šajā pārkāpuma daļā (685. apsvērums). Turpinot – šī situācija atšķiras arī no SAS situācijas. Šajā ziņā pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, apstāklim, ka sabiedrība SAS ir ACCS locekle, nav nozīmes, jo tās dalība aplūkojamajā saziņā, kas minēta šā lēmuma 692. un 693. apsvērumā, nav apgalvota. Tāpat prasītāja min divus daudzpusējas saziņas gadījumus, kuri minēti attiecīgi šā lēmuma 503. un 686. apsvērumā un kuros piedalījās gan SAS, gan prasītāja. Pirmām kārtām, prasītāja kļūdaini norāda, ka Komisija ir balstījusies uz pirmo no tiem, lai noteiktu tās dalību atteikumā maksāt komisijas maksas, jo šis pierādījums tika izmantots tikai attiecībā uz daļu, kas saistīta ar DP. Otrām kārtām, lai arī ir taisnība, ka sabiedrība SAS bija iesaistīta tā paša lēmuma 686. apsvērumā minētajā saziņā, šī saziņa ir jāņem vērā saistībā ar citiem saziņas gadījumiem, kuros iesaistīta prasītāja un kuri tikko tika atgādināti. Šo saziņas gadījumu ir vairāk, un tiem raksturīga lielāka dažādība nekā saziņas gadījumiem, kuros iesaistīta sabiedrība SAS, tostarp ņemot vērā prasītājas minētos saziņas gadījumus, kuri minēti lietas materiālos, bet nav minēti aplūkojamajā lēmumā un kuru laikā SAS ar vairākiem konkurējošiem pārvadātājiem esot apspriedusi kāda ekspeditora jautājumu par komisijas maksas saņemšanu par piemaksām.

406    Turklāt, tāpat ņemot vērā ierobežoto saziņu ar citiem pārvadātājiem, Komisija uzskatīja, ka sabiedrība SAS pārkāpumā bija piedalījusies ierobežotākā veidā, kā izriet no šā sprieduma 401. punkta. Prasītāja nesniedz pierādījumus, kas atspēkotu konstatējumu, ka tā bija iesaistīta lielākā skaitā saziņas gadījumu ar lielāku skaitu pārvadātāju.

407    No tā izriet, ka, ciktāl prasītājas situācija atšķiras no to pārvadātāju situācijas, kuriem tika piešķirts samazinājums saistībā ar ierobežoto dalību vienotajā un turpinātajā pārkāpumā, tai nebija pamata sūdzēties par diskriminējošu attieksmi. Tāpēc ir jānoraida arī prasītājas atsaukšanās uz veiktā nošķīruma objektīvi pamatotā rakstura nepietiekamo pamatojumu, ciktāl tas balstās uz kļūdaino premisu, saskaņā ar kuru prasītājas situācija bija salīdzināma ar pārējo aplūkojamo pārvadātāju situāciju.

408    Visbeidzot ar savu iebildumu par samērīguma principa pārkāpumu prasītāja būtībā tiecas norādīt uz naudas soda nesamērīgo raksturu attiecībā uz tās, kā apgalvots, ierobežoto dalību.

409    Šajā gadījumā, pirmkārt, kā izriet vispirms no apstrīdētā lēmuma, prasītāja bija tieši iesaistīta visās trijās vienotā un turpinātā pārkāpuma daļās (skat. šā sprieduma 404. un 405. punktu). Šo konstatējumu neatspēko prasītājas apgalvojums, ka tās dalība minētā pārkāpuma daļā, kas saistīta ar atteikumu maksāt komisijas maksas, attiecās tikai uz reakciju uz ekspeditoru saskaņotajiem centieniem un tās mērķis nebija tarifu saskaņošana. Jākonstatē, ka šā apgalvojuma pamatā ir divas kļūdainas premisas – viena saistībā ar tiesībām, otra ar faktiem.

410    Protams, no apstrīdētā lēmuma 675.–702. apsvēruma, tajos ietverot īpaši pret prasītāju izvirzītos apsvērumus, izriet, ka jautājumam par komisijas maksām starp pārvadātājiem un ekspeditoriem bija atšķirīga juridiska interpretācija. Tomēr nebija tā, ka apsūdzētie pārvadātāji vienīgi definēja kopēju nostāju šajā jautājumā, lai to saskaņoti aizstāvētu kompetentajās tiesās vai kolektīvi veicinātu valsts iestādēs un citās profesionālajās asociācijās. Gluži pretēji, apsūdzētie pārvadātāji apspriedās, vienojoties – daudzpusējā līmenī – par atteikumu apspriest komisijas maksu maksāšanu ar ekspeditoriem un tiem piešķirt atlaides piemaksām. Tādējādi apstrīdētā lēmuma 695. apsvērumā Komisija atsaucās uz 2005. gada 19. maija elektroniskā pasta vēstuli, kurā Swiss reģionālais vadītājs Itālijā norāda, ka “visi [2005. gada 12. maija sanāksmes dalībnieki] apstiprināja vēlmi nepiekrist DP/DRP atmaksai”. Apstrīdētā lēmuma 696. apsvērumā ir minēta 2005. gada 14. jūlija iekšēja elektroniskā pasta vēstule, kurā CPA norāda, ka “visi [iepriekšējā dienā notikušās sanāksmes dalībnieki, tostarp prasītāja] no jauna apstiprināja savu ciešo nodomu nepiekrist sarunām par” komisijas maksu maksāšanu. Tāpat minētā lēmuma 700. apsvērumā Komisija minēja iekšēju elektroniskā pasta vēstuli, kurā Cargolux darbiniece informēja savu centrālo administrāciju par to, kā noritējusi sanāksme “ar vis[iem] [pārvadātājiem], kuri darbojas [Barselonas] lidostā”, un norādīja, ka “saskaņā ar vispārējo viedokli mums nevajadzētu maksāt komisijas maksas par piemaksām”.

411    No apstrīdētā lēmuma arī izriet, ka vairāki pārvadātāji apmainījās ar informāciju – divpusējā līmenī –, lai savstarpēji pārliecinātos par to, ka joprojām ir spēkā atteikums maksāt komisijas maksas, par ko tie bija vienojušies iepriekš. Piemēram, minētā lēmuma 688. apsvērumā ir aprakstīta 2006. gada 9. februāra telefonsaruna, kuras laikā Lufthansa jautāja AF, vai tās nostāja par atteikumu maksāt komisijas maksas ir palikusi nemainīga.

412    Tiesību jomā, ciktāl prasītāja apgalvo, ka atteikums maksāt komisijas maksas bija leģitīma atbilde uz ekspeditoru, kā apgalvots, nelikumīgu rīcību, jāatgādina, ka uzņēmums nevar atsaukties uz citu uzņēmumu rīcību – lai arī tā būtu prettiesiska vai negodīga –, lai pamatotu konkurences tiesību normu pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 8. jūlijs, Dalmine/Komisija, T‑50/00, EU:T:2004:220, 333. punkts, un 2018. gada 12. jūlijs, LS Cable & System/Komisija, T‑439/14, nav publicēts, EU:T:2018:451, 53. punkts).

413    Tiesību priekšrakstu ievērošana ir jānodrošina valsts iestādēm, nevis uzņēmumiem vai privātu uzņēmumu apvienībām (spriedums, 2013. gada 7. februāris, Slovenská sporiteľňa, C‑68/12, EU:C:2013:71, 20. punkts). Uzņēmumi nevar paši spriest tiesu, aizvietojot šīs iestādes, lai sodītu par iespējamiem Eiropas Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumiem, ar pasākumiem, kas īstenoti pēc viņu pašu iniciatīvas, kavējot konkurenci iekšējā tirgū. Tas tā vēl jo vairāk ir gadījumā, kad pastāv likumīgi veidi, kādos šie uzņēmumi var atsaukties uz savām tiesībām šajās iestādēs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 12. decembris, Hilti/Komisija, T‑30/89, EU:T:1991:70, 117. un 118. punkts).

414    Šajā gadījumā prasītāja nepierāda un pat neapgalvo, ka šādu likumīgu veidu nebija.

415    Otrkārt, kā Komisija pamatoti norāda, ne apstrīdētajā lēmumā konstatēto to pretkonkurences gadījumu skaitu, kuros prasītāja bija līdzdalīga un kuru skaits sasniedz apmēram 75, ne to pārējo iesaistīto pārvadātāju skaitu, kuri bija iesaistīti minētajā saziņā, proti, kopumā deviņi apsūdzētie pārvadātāji, ņemot vērā to skaitu un intensitāti, nevar kvalificēt par ierobežotiem.

416    Treškārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tās dalība strīdīgās aizliegtās vienošanās norisē galvenokārt neizpaudās kā pasīva pārējo pārvadātāju sniegto paziņojumu saņemšana. Pietiek norādīt, ka apstrīdētajā lēmumā ir minētas vairākas divpusējas un daudzpusējas sanāksmes un apspriedes, kuras pārsniedz tikai ar tarifiem saistītu paziņojumu saņemšanu, izmantojot elektronisko pastu (skat. 762.–764. apsvērumu).

417    No tā izriet, ka šis pamats ir jānoraida.

418    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāpieņem pirmā pamata otrā daļa. Tāpēc ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta h) apakšpunkts un 4. punkta h) apakšpunkts.

419    Turpretī nevar uzskatīt, ka šī nelikumība var būt par iemeslu apstrīdētā lēmuma atcelšanai kopumā. Lai arī Komisija ir pārkāpusi normas noilguma jomā, uzliekot prasītājai sodu par vienoto un turpināto pārkāpumu EEZ iekšējos maršrutos un maršrutos starp Savienību un Šveici, jākonstatē, ka prasītāja šajā pamatā nav pierādījusi, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka prasītāja ir piedalījusies minētajā pārkāpumā.

420    Atcelšanas prasījumi pārējā daļā ir jānoraida.

B.      Par prasījumiem grozīt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru

421    Prasījumu grozīt tai uzliktā naudas soda apmēru atbalstam prasītāja izvirza vienu pamatu. Šis pamats attiecas uz šā naudas soda apmēra neatbilstošo raksturu un ir sadalīts vienpadsmit argumentos.

422    Pirmie četri argumenti, ko prasītāja min šo prasījumu atbalstam, būtībā attiecas uz pārdošanas apjoma vērtības aprēķināšanu:

–        ar pirmo argumentu prasītāja apgalvo, ka noilgums liedz to sodīt par darbībām, kas saistītas ar EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici;

–        ar otro argumentu prasītāja apgalvo, ka gadījumā, ja Vispārējā tiesa apmierinātu piekto vai astoto pamatu un atceltu apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz ienākošajiem kravu pārvadājumu pakalpojumiem, ieņēmumus, ko tā guvusi saistībā ar šiem pakalpojumiem, vajadzētu izslēgt no naudas soda apmēra aprēķina vai līdz ar to samazināt naudas soda apmēru saskaņā ar kārtību, ko Vispārējā tiesa uzskatītu par piemērotu;

–        ar trešo argumentu prasītāja Komisijai pārmet, ka tā ir pārkāpusi 2006. gada pamatnostādnes, kā arī tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, iekļaujot pārdošanas apjoma vērtībā ieņēmumus, kas gūti no ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumiem;

–        ar ceturto argumentu prasītāja apgalvo, ka, ņemot vērā to, ka Komisija izslēdza tarifus no vienotā un turpinātā pārkāpuma robežām, ieņēmumi, kurus tā no tiem guva, ir jāizslēdz no pārdošanas apjoma vērtības vai jāsamazina naudas soda apmērs, to nosakot līmenī, ko Vispārējā tiesa uzskatītu par atbilstošu.

423    Piektais un sestais arguments, ko prasītāja min šo prasījumu atbalstam, būtībā attiecas uz smaguma koeficientu un papildsummu:

–        ar piekto argumentu, atbildot uz Vispārējās tiesas procesa organizatoriskajiem pasākumiem, prasītāja apgalvo, ka maršrutu EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un Šveici, izslēgšana no vienotā un turpinātā pārkāpuma ģeogrāfiskās teritorijas var pamatot smaguma koeficienta samazināšanu;

–        ar sesto argumentu prasītāja apgalvo, ka, ņemot vērā to, ka vienotajam un turpinātajam pārkāpumam nebija būtisku seku uz konkurenci, ir jāpiemēro būtisks samazinājums tās naudas soda apmēram.

424    Septītais līdz vienpadsmitais arguments, ko prasītāja min šo prasījumu atbalstam, būtībā attiecas uz pielāgojumiem, kas jāizdara pamatsummai:

–        ar septīto argumentu prasītāja apgalvo, ka, nosakot naudas soda apmēru, Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā Japānas tiesisko regulējumu un ka līdz ar to vispārējais 15 % samazinājums esot būtiski jāpalielina un jānosaka augstākā līmenī, kādu Vispārējā tiesa uzskatītu par atbilstošu;

–        ar astoto argumentu prasītāja apgalvo, ka gadījumā, ja Vispārējā tiesa atceltu apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atteikumu maksāt komisijas maksas, kas esot tikai atbilde uz ekspeditoru veiktu saskaņošanu, līdz ar to būtu jāsamazina naudas soda apmērs un tas jānosaka līmenī, kādu Vispārējā tiesa uzskatītu par atbilstošu;

–        ar devīto argumentu prasītāja Komisijai pārmet, ka tā ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību un diskriminācijas aizlieguma un samērīguma principus, piemērojot – nodarot prasītājai kaitējumu – dažādas pierādīšanas prasības dažādiem pārvadātājiem;

–        ar desmito argumentu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi diskriminācijas aizlieguma un samērīguma principu, piemērojot prasītājai atšķirīgu attieksmi salīdzinājumā ar attieksmi pret Air Canada, Latam, SAS un Qantas, nosakot naudas soda apmēru, lai arī tās dalība vienotajā un turpinātajā pārkāpumā esot bijusi objektīvi līdzīga it īpaši SAS un Qantas dalībai;

–        ar vienpadsmito argumentu prasītāja apgalvo – ņemot vērā to, ka savā iepriekšējā praksē Komisija bija pieņēmusi, ka pārkāpumi, kas attiecās tikai uz daļu cenu noteikšanas, bija mazāk smagi pārkāpumi, vienotais un turpinātais pārkāpums, kas esot attiecies tikai uz piemaksām, nevis uz kravu pārvadājumu pakalpojumu kopējo cenu, pamato ievērojamu naudas soda apmēra samazinājumu sakarā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem.

425    Komisija lūdz noraidīt prasītājas prasījumus un nospriest, ka gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka apgrozījumu, kas gūts no ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanas, nevar iekļaut pārdošanas apjoma vērtībā, prasītājai tiek atņemts uzliktā naudas soda apmēra vispārējais 50 % samazinājums un vispārējais 15 % samazinājums.

426    Savienības konkurences tiesībās tiesiskuma pārbaudi papildina neierobežotā kompetence, kas Savienības tiesai ir atzīta Regulas Nr. 1/2003 31. pantā saskaņā ar LESD 261. pantu. Šī kompetence pilnvaro Savienības tiesu papildus vienkāršai sankciju tiesiskuma pārbaudei aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai noteikto kavējuma naudu (skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

427    Šāda pilnvaru īstenošana atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam nozīmē attiecībā uz katru sodīto uzņēmumu ņemt vērā ne vien pārkāpuma smagumu, bet arī tā ilgumu, ievērojot tostarp pamatošanas, samērīguma, sodu individualizācijas un vienlīdzīgas attieksmes principus, un Vispārējai tiesai nav saistoši Komisijas definētie indikatīvie noteikumi tās pamatnostādnēs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 90. punkts). Tomēr jāuzsver, ka LESD 261. pantā un Regulas Nr. 1/2003 31. pantā paredzētās neierobežotās kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes un ka Savienības tiesās notiek uz sacīkstes principu balstīta tiesvedība. Izņemot absolūtus pamatus, kas tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes, prasītājs tādējādi ir tas, kuram jāizvirza pamati pret apstrīdēto lēmumu un jāiesniedz pierādījumi, lai pamatotu šos pamatus (spriedums, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 64. punkts).

428    Tādējādi prasītājam tiek prasīts identificēt apstrīdētā lēmuma strīdīgos elementus, izteikt šajā ziņā iebildumus un iesniegt pierādījumus, kas var tikt uzskatīti par nopietnām norādēm uz to, ka tā iebildumi ir pamatoti (spriedums, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 65. punkts).

429    Lai izpildītu prasības par neierobežotas kompetences pārbaudi Hartas 47. panta izpratnē saistībā ar naudas sodu, Savienības tiesai ir pienākums, īstenojot LESD 261. un 263. pantā paredzētās pilnvaras, pārbaudīt visus iebildumus attiecībā uz tiesību jautājumiem vai faktiem, kuri vērsti uz to, lai pierādītu, ka naudas soda apmērs neatbilst pārkāpuma smagumam un ilgumam (skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, Komisija/Parker Hannifin Manufacturing un Parker‑Hannifin, C‑434/13 P, EU:C:2014:2456, 75. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2017. gada 26. janvāris, Villeroy & Boch Austria/Komisija, C‑626/13 P, EU:C:2017:54, 82. punkts).

430    Visbeidzot naudas sodu apmēra noteikšanā Savienības tiesai pašai ir jāvērtē šīs lietas apstākļi un aplūkotā pārkāpuma veids (spriedums, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 89. punkts) un jāņem vērā visi faktiskie apstākļi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 3. septembris, Prym un Prym Consumer/Komisija, C‑534/07 P, EU:C:2009:505, 86. punkts), attiecīgā gadījumā ietverot papildu informāciju, kas nav minēta Komisijas lēmumā, ar kuru uzlikts naudas sods (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 16. novembris, Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, C‑286/98 P, EU:C:2000:630, 57. punkts, un 2011. gada 12. jūlijs, Fuji Electric/Komisija, T‑132/07, EU:T:2011:344, 209. punkts).

431    Šajā lietā Vispārējai tiesai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, saistībā ar argumentāciju, kuru lietas dalībnieki ir izvirzījuši, lai pamatotu šos prasījumus, ir jānosaka naudas soda apmērs, ko tā uzskata par vispiemērotāko, tostarp ievērojot konstatējumus, kas sniegti, vērtējot pamatus, kuri izvirzīti atcelšanas prasījumu atbalstam, un pamatu, kas izvirzīts pēc savas ierosmes, kā arī ņemot vērā visus atbilstīgos faktiskos apstākļus.

432    Vispārējā tiesa uzskata – lai noteiktu prasītājai uzliekamā naudas soda apmēru, nav atbilstoši atkāpties no Komisijas apstrīdētajā lēmumā izmantotās aprēķina metodes, par kuru iepriekš nebija noteikts, ka tā būtu prettiesiska, kā izriet no šajā spriedumā veiktā septītā līdz desmitā pamata vērtējuma. Kaut arī Tiesai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci šajā jomā, ir pašai jāizvērtē lietas apstākļi un attiecīgā pārkāpuma veids, lai noteiktu naudas soda apmēru, neierobežotās kompetences īstenošana, nosakot naudas sodu apmēru, nedrīkst radīt diskrimināciju starp uzņēmumiem, kuri bijuši tādas vienošanās vai saskaņotas darbības dalībnieki, kas ir pretrunā LESD 101. pantam, EEZ līguma 53. pantam un EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 8. pantam. Turpinot – vadlīnijas, kuras iespējams secināt no pamatnostādnēm, ir vispārēji piemērotas, lai Savienības tiesas varētu tās ievērot, īstenojot minēto kompetenci, jo Komisija tās ir piemērojusi, nosakot naudas sodus pārējiem uzņēmumiem, kas sodīti ar lēmumu, ar kuru tie iepazīstināti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

433    Šajos apstākļos vispirms jānorāda, ka kopējā pārdošanas apjoma vērtība, ko prasītāja īstenojusi 2005. gadā, sasniedza 259 640 939 EUR. Šajā vērtībā nav iekļauti nekādi ieņēmumi, kas gūti maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un Šveici, attiecībā uz kuriem Vispārējā tiesa šā sprieduma 166.–190. punktā ir nospriedusi, ka tie neietilpst vienotā un turpinātā pārkāpuma robežās. No prasītājas atbildēm uz Vispārējās tiesas procesa organizatoriskajiem pasākumiem izriet, ka tā 2005. gadā šajos maršrutos nav īstenojusi nekādu apgrozījumu.

434    Attiecībā uz pirmo argumentu, kas minēts šo prasījumu atbalstam un kas ir saistīts ar noilgumu, jānorāda, ka tas atsaucas uz pirmā pamata otro daļu. Vispārējā tiesa ir apmierinājusi šo pamatu šā sprieduma 193.–224. punktā un līdz ar to atcēlusi apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta h) apakšpunktu un 4. punkta h) apakšpunktu. Šie punkti attiecas uz EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici. Prasītāja attiecīgajā laikposmā šajos maršrutos nav īstenojusi nekādu apgrozījumu. Šis arguments tātad ir jānoraida.

435    Attiecībā uz otro un trešo argumentu par apgrozījuma, kas gūts no ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanas, iekļaušanu pārdošanas apjoma vērtībā jānorāda, ka tie atsaucas uz piekto un astoto pamatu, kuri izvirzīti atcelšanas prasījumu atbalstam. Vispārējā tiesa šos pamatus ir vērtējusi un noraidījusi attiecīgi šā sprieduma 77.–165. un 355.–374. punktā, un argumentos, ko prasītāja ir izvirzījusi to atbalstam, nekas neliek uzskatīt, ka apgrozījuma, kurš gūts no ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanas, iekļaušana pārdošanas apjoma vērtībā varēja likt noteikt neatbilstošu pārdošanas apjoma vērtību. Gluži pretēji, apgrozījuma, kas gūts no ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanas, izslēgšana no pārdošanas apjoma vērtības liegtu uzlikt prasītājai naudas sodu, kas atbilst tam, cik lielā mērā prasītājas dalība strīdīgās aizliegtās vienošanās norisē kaitēja normālai konkurencei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūnijs, Portugal Telecom/Komisija, T‑208/13, EU:T:2016:368, 236. punkts).

436    Attiecībā uz ceturto argumentu, kas minēts šo prasījumu atbalstam un kas būtībā attiecas uz kravu pārvadājumu pakalpojumu kopējās cenas iekļaušanu pārdošanas apjoma vērtībā, jānorāda, ka tas atsaucas uz septītā pamata pirmo daļu, ko prasītāja min atcelšanas prasījumu atbalstam. Vispārējā tiesa šo daļu ir vērtējusi un noraidījusi šā sprieduma 300.–330. punktā, un argumentos, ko prasītāja ir izvirzījusi tās atbalstam, nekas neliek uzskatīt, ka kravu pārvadājumu pakalpojumu kopējās cenas iekļaušana pārdošanas apjoma vērtībā varēja likt noteikt neatbilstošu pārdošanas apjoma vērtību. Gluži pretēji, izslēdzot no pārdošanas apjoma vērtības kravu pārvadājumu pakalpojumu cenas elementus, kas nav piemaksas, tiktu mākslīgi samazināts vienotā un turpinātā pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums.

437    Turpinot jānorāda, ka atbilstoši apstrīdētā lēmuma 1198.–1212. apsvērumā noteiktajiem motīviem vienotajam un turpinātajam pārkāpumam ir jāpiemēro smaguma koeficients 16 %.

438    Piektais un sestais arguments nepierāda pretējo. Ar piekto argumentu tiecas panākt, lai Vispārējā tiesa apmierina pamatu, kas izvirzīts pēc savas ierosmes. Tā kā minētais pamats tika noraidīts, piektais arguments ir jānoraida.

439    Attiecībā uz vienotā un turpinātā pārkāpuma būtiskas ietekmes neesamību uz konkurenci, kas minēta sestajā argumentā, pietiek atgādināt, ka naudas soda apmēru nevar uzskatīt par neatbilstošu tikai tādēļ, ka tas neatspoguļo ekonomiskos zaudējumus, kurus izraisīja vai varēja izraisīt apgalvotais pārkāpums (spriedums, 2016. gada 29. februāris, Schenker/Komisija, T‑265/12, EU:T:2016:111, 287. punkts). Šis arguments tātad nepamato smaguma koeficienta samazināšanu.

440    Attiecībā uz argumentu, kurš izvirzīts saistībā ar pirmā pamata otro daļu un saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta h) apakšpunkta un 4. punkta h) apakšpunkta atcelšana pamatojot smaguma koeficienta samazināšanu, jānorāda, ka tas attiecas nevis uz vienoto un turpināto pārkāpumu kā tādu, bet uz prasītājas dalības pakāpi tajā. Saskaņā ar judikatūru šo atcelšanu tātad var ņemt vērā drīzāk sakarā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem, nevis smaguma koeficienta noteikšanas stadijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Roca/Komisija, C‑638/13 P, EU:C:2017:53, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

441    Attiecībā uz papildsummu – to pašu iemeslu dēļ kā apstrīdētā lēmuma 1198.–1212. apsvērumā izmantotie un ņemot vērā šā sprieduma 346.–349. punktā izdarītos apsvērumus, Vispārējā tiesa uzskata, ka papildsumma 16 % apmērā ir atbilstoša.

442    Turklāt jānorāda – ņemot vērā to, ka nevarēja likumīgi pierādīt prasītājas dalību vienotajā un turpinātajā pārkāpumā attiecībā uz EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici, naudas soda apmēra aprēķināšanai nav jāņem vērā apstrīdētā lēmuma 1214. un 1216. apsvērumā izmantotie reizināšanas koeficienti.

443    Tomēr jāņem vērā – apstākļos, kuros prasītāja nav guvusi apgrozījumu EEZ iekšējos maršrutos un maršrutos starp Savienību un Šveici, un ņemot vērā to, ka metode, kuru Komisija izmantojusi apstrīdētajā lēmumā un saskaņā ar kuru katrai attiecīgajai maršrutu kategorijai piešķir īpašu pārdošanas apjoma vērtību, kas aprēķināta, pamatojoties uz apgrozījumu, kuru uzņēmums īstenojis šajā maršrutu kategorijā (skat. šā sprieduma 53. punktu), pārdošanas apjoma vērtība, kas izmantota attiecīgi EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici, attiecībā uz prasītāju ir vienāda ar nulli. Tādējādi reizināšanas koeficients, kas saistīts ar prasītājas dalības ilgumu vienotajā un turpinātajā pārkāpumā, attiecībā uz EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici tika pieskaitīts bāzei, kas vienāda ar nulli. Tāpēc apstāklis, ka Vispārējā tiesa, neatkāpjoties no šādi aprakstītās metodes, tomēr nav ņēmusi vērā apstrīdētā lēmuma 1214. un 1216. apsvērumā minētos reizināšanas koeficientus, nevar likt samazināt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru. Citiem vārdiem, ar metodi, ko Komisija izmantojusi prasītājai uzliktā naudas soda apmēra aprēķināšanai, prasītājai jau būtībā netika uzlikts naudas sods saskaņā ar atbildību par vienoto un turpināto pārkāpumu, ciktāl tas attiecas uz EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici.

444    Attiecībā uz reizināšanas koeficientiem, kas saistīti ar maršrutiem starp Savienību un trešām valstīm un maršrutiem EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm, un kas nav apstrīdēti, tiem ir jāpaliek noteiktiem attiecīgi 1 un 9/12 un 8/12 līmenī.

445    Tāpēc naudas soda pamatsumma ir jānosaka 111 331 780 EUR.

446    Attiecībā uz vispārējo 50 % samazinājumu Komisijas prasība atņemt šo samazinājumu prasītājai nav apmierināma. Kā izriet no iebildumu raksta, šī prasība nozīmē, ka Vispārējai tiesai ir jānospriež, ka apgrozījums, kas gūts no ienākošo kravu pārvadājumu pakalpojumu pārdošanas, nav iekļaujams pārdošanas apjoma vērtībā. Tomēr šā sprieduma 436. punktā Vispārējā tiesa ir atteikusies tā rīkoties.

447    Tāpēc naudas soda pamatsumma pēc tam, kad ir piemērots vispārējais 50 % samazinājums, kas piemērojams tikai pamatsummai, ciktāl tā attiecas uz maršrutiem EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm, un uz maršrutiem starp Savienību un trešām valstīm (skat. apstrīdētā lēmuma 1241. apsvērumu), ko prasītāja nav pamatoti apstrīdējusi atcelšanas prasījumos un kas nav uzskatāma par nepiemērotu, noapaļojot ir jānosaka 55 000 000 EUR. Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskata par atbilstošu noapaļot šo pamatsummu līdz pirmajiem diviem cipariem, izņemot, ja šis samazinājums veido vairāk nekā 2 % no pamatsummas pirms noapaļošanas; tādā gadījumā summa tiek noapaļota līdz pirmajiem trim cipariem. Šī metode ir objektīva, ļauj visiem apsūdzētajiem pārvadātājiem, kuri cēluši prasību par apstrīdēto lēmumu, saņemt samazinājumu un novērš nevienlīdzīgu attieksmi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, InnoLux/Komisija, T‑91/11, EU:T:2014:92, 166. punkts).

448    Visbeidzot attiecībā uz naudas soda pamatsummas korekcijām jāatgādina, ka prasītāja saņēma vispārējo 15 % samazinājumu, kura pietiekamo raksturu tā apstrīd atcelšanas prasījumu atbalstam izvirzītajā devītajā pamatā, kā arī saistībā ar septīto argumentu. Tādu pašu iemeslu dēļ kā šā sprieduma 382.–386. punktā norādītie, nevar uzskatīt, ka Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā Japānas tiesisko regulējumu. Turpretī tādu pašu iemeslu dēļ kā šā sprieduma 446. punktā izklāstītie nav apmierināma Komisijas prasība, kas ir vērsta uz to, lai atņemtu šo samazinājumu.

449    Turklāt apstrīdētā lēmuma 1257. apsvērumā Komisija noteica, ka prasītājai nebija pasīva vai nenozīmīga loma vienotajā un turpinātajā pārkāpumā un ka tās dalība pārkāpumā nebija ārkārtīgi neliela, tāpēc atteicās tai piemērot naudas soda samazinājumu šajā ziņā. Tomēr jāatgādina, ka Komisija kļūdaini uz prasītāju ir attiecinājusi atbildību par vienoto un turpināto pārkāpumu, ciktāl tas attiecās uz EEZ iekšējiem maršrutiem un maršrutiem starp Savienību un Šveici (šā sprieduma 221.–223. punkts). No tā izriet, ka prasītāju nevarēja atzīt par atbildīgu par minēto pārkāpumu, ciktāl tas attiecās uz maršrutiem starp Savienību un trešām valstīm un maršrutiem EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm.

450    Tātad prasītājas dalība vienotajā un turpinātajā pārkāpumā bija būtiski mazāka nekā lielākajai daļai pārējo apsūdzēto pārvadātāju. Vispārējā tiesa uzskata, ka šīs dalības ierobežotais raksturs var pamatot lielāku naudas soda apmēra samazinājumu nekā tas, ko saņēma Air Canada, Lan Cargo un SAS apstrīdētā lēmuma 1258. apsvērumā, ar pamatojumu, ka šīm sabiedrībām “nebija centrāla loma [strīdīgās] aizliegtās vienošanās norisē, tām bija ierobežots saziņas gadījumu skaits ar citiem pārvadātājiem un tās nepiedalījās visos [vienotā un turpinātā] pārkāpuma elementos”.

451    Šajos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītājai ir jāpiešķir naudas soda apmēra samazinājums 15 % apmērā sakarā ar tās ierobežoto dalību vienotajā un turpinātajā pārkāpumā; šajā samazinājuma līmenī ir ņemtas vērā šīs lietas īpašās raksturiezīmes, kas atgādinātas šā sprieduma 443. punktā.

452    Turpretī Vispārējā tiesa neuzskata, ka astotais arguments pamato papildu naudas soda apmēra samazinājuma piešķiršanu prasītājai. Šis arguments nozīmē, ka Vispārējā tiesa apmierina desmito pamatu, ciktāl tas attiecas uz prasītājas dalību vienotā un turpinātā pārkāpuma daļā, kura saistīta ar atteikumu maksāt komisijas maksas. Tomēr, kā izriet no šā sprieduma 331.–354. punkta, Vispārējā tiesa ir noraidījusi šo pamatu kopumā.

453    Tāpat jānorāda, ka ar devīto un desmito argumentu tiek pieņemts, ka pastāv nevienlīdzīga attieksme starp prasītāju un citiem apsūdzētajiem pārvadātājiem. Tomēr, kā tika norādīts, vērtējot atcelšanas prasījumu, šādas diskriminācijas esamība nav pierādīta.

454    Attiecībā uz vienpadsmito argumentu, kas izvirzīts šo prasījumu atbalstam un kas attiecas uz atšķirībām ar Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi, pietiek norādīt, ka Tiesa tādu pašu argumentu ir noraidījusi 2015. gada 23. aprīļa spriedumā LG Display un LG Display Taiwan/Komisija (C‑227/14 P, EU:C:2015:258, 67. punkts) ar pamatojumu, ka Komisijas iepriekšējā lēmumu pieņemšanas prakse nepieder pie naudas sodiem konkurences tiesību jomā piemērojamām tiesību normām.

455    Turklāt jāatgādina, ka atbilstoši iecietības programmai prasītāja saņēma 25 % samazinājumu, kura atbilstību tā neapstrīd.

456    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasītājai uzliktā naudas soda apmērs ir jāaprēķina šādi: vispirms pamatsummu nosaka, piemērojot – ņemot vērā vienotā un turpinātā pārkāpuma smagumu – 16 % prasītājas pārdošanas apjoma vērtībai 2005. gadā maršrutos starp Savienību un trešām valstīm un maršrutos EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm, tad atbilstoši pārkāpuma ilgumam piemēro reizināšanas koeficientus attiecīgi 1 un 9/12 un 8/12 un visbeidzot piemēro papildsummu 16 % apmērā, kā rezultātā tiek iegūta starpsumma 111 331 780 EUR. Pēc tam, kad ir piemērots vispārējais 50 % samazinājums, šī summa, to noapaļojot, jānosaka 55 000 000 EUR. Turpinot – pēc tam, kad ir piemērots vispārējais 15 % samazinājums un 15 % papildu samazinājums sakarā ar prasītājas ierobežoto dalību vienotajā un turpinātajā pārkāpumā, šī summa jānosaka 38 500 000 EUR. Visbeidzot šī pēdējā summa jāsamazina par 25 % atbilstoši iecietības programmai, un tā rezultātā iegūst naudas soda galīgo summu 28 875 000 EUR.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

457    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

458    Šajā lietā nolēmums ir prasītājai labvēlīgs attiecībā uz ievērojamu tās prasījumu daļu. Šajos apstākļos, taisnīgi izvērtējot lietas apstākļus, ir jālemj, ka prasītāja sedz vienu trešdaļu savu tiesāšanās izdevumu un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī divas trešdaļas prasītājas tiesāšanās izdevumu.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Komisijas Lēmuma C(2017) 1742 final (2017. gada 17. marts) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu, EEZ līguma 53. pantu un Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu 8. pantu (Lieta AT.39258 – Kravu gaisa pārvadājumi) 1. panta 1. punkta h) apakšpunktu un 4. punkta h) apakšpunktu.

2)      Minētā lēmuma 3. panta h) punktā Japan Airlines Co. Ltd uzliktais naudas sods tiek noteikts 28 875 000 EUR.

3)      Prasību pārējā daļā noraidīt.

4)      Japan Airlines sedz vienu trešdaļu savu tiesāšanās izdevumu.

5)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un divas trešdaļas Japan Airlines tiesāšanās izdevumu.

Kanninen Schwarcz Iliopoulos

Spielmann       Reine

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 30. martā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

*      Tiesvedības valoda – angļu.