VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 14. septembrī (*)

Konkurence – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Viedās mobilās ierīces – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 102. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpums – Daudzpusīgas platformas un tirgus jēdzieni (“ekosistēma”) – Operētājsistēma (Google Android) – Lietojumprogrammu veikals (Play Store) – Meklēšanas un navigācijas lietojumprogrammas (Google Search un Chrome) – Līgumi ar aparatūras ražotājiem un mobilo tīklu operatoriem – Vienots un turpināts pārkāpums – Kopējā plāna un viena un tā paša pārkāpuma ietvaros īstenotās rīcības jēdzieni (produktu grupēšana, ekskluzivitātes maksājumi un antifragmentācijas pienākumi) – Izstumšanas iedarbība – Tiesības uz aizstāvību – Neierobežota kompetence

Lietā T‑604/18

Google LLC, Mauntinvjū [Mountain View], Kalifornija (Amerikas Savienotās Valstis),

Alphabet, Inc., Mauntinvjū,

ko pārstāv N. Levy, J. Schindler, A. Lamadrid de Pablo, J. Killick, A. Komninos, G. Forwood, advokāti, P. Stuart, D. Gregory, H. Mostyn, barristers, un M. Pickford, QC,

prasītājas,

ko atbalsta

Application Developers Alliance, Vašingtona, Kolumbijas apgabals (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv A. Parr, S. Vaz, solicitors, un R. Baena Zapatero, advokāts,

un

Computer & Communications Industry Association, Vašingtona, Kolumbijas apgabals, ko pārstāv E. Batchelor, T. Selwyn Sharpe, solicitors, un G. de Vasconcelos Lopes, advokāte,

un

Gigaset Communications GmbH, Boholte [Bocholt] (Vācija), ko pārstāv J.‑F. Bellis, advokāts,

un

HMD global Oy, Helsinki (Somija), ko pārstāv M. Glader un M. Johansson, advokāti,

kā arī

Opera Norway AS, iepriekš Opera Software AS, Oslo (Norvēģija), ko pārstāv M. Glader un M. Johansson, advokāti,

personas, kas iestājušās lietā,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv N. Khan, A. Dawes, C. Urraca Caviedes un F. Castillo de la Torre, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

BDZV – Bundesverband Digitalpublisher und Zeitungsverleger eV, iepriekš Bundesverband Deutscher Zeitungsverleger eV, Berlīne (Vācija), ko pārstāv T. Höppner, profesors, un P. Westerhoff, advokāts,

un

Eiropas Patērētāju organizācija (BEUC), Brisele (Beļģija), ko pārstāv A. Fratini, advokāte,

un

FairSearch AISBL, Brisele, ko pārstāv T. Vinje, D. Paemen un K. Missenden, advokāti,

un

Qwant, Parīze (Francija), ko pārstāv T. Höppner, profesors, un P. Westerhoff, advokāts,

un

Seznam.cz, a.s., Prāga (Čehijas Republika), ko pārstāv M. Felgr, T. Vinje, D. Paemen, J. Dobrý un P. Chytil, advokāti,

kā arī

Verband Deutscher Zeitschriftenverleger eV, Berlīne, ko pārstāv T. Höppner, profesors, un P. Westerhoff, advokāts,

personas, kas iestājušās lietā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja A. Markulli [A. Marcoulli], tiesneši S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] (referents), J. Švarcs [J. Schwarcz], K. Iliopuls [C. Iliopoulos] un R. Norkus [R. Norkus],

sekretāre: K. Kristensena [C. Kristensen], nodaļas vadītāja,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi, kas norisinājās no 2021. gada 27. septembra līdz 1. oktobrim,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Prasībā, kas pamatota ar LESD 263. pantu, Google LLC (iepriekš Google Inc.) un Alphabet, Inc., kuras meitasuzņēmums ir Google LLC (turpmāk tekstā kopā – “Google” vai “prasītājas”), galvenokārt lūdz atcelt Komisijas Lēmumu C(2018) 4761 final (2018. gada 18. jūlijs) par procedūru saskaņā ar LESD 102. pantu un EEZ līguma 54. pantu (Lieta AT.40099 – Google Android) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) vai, ja tas netiek veikts, atcelt vai samazināt prasītājām ar šo lēmumu uzliktā naudas soda apmēru.

I.      Tiesvedības priekšvēsture

2        Google ir informācijas un komunikāciju tehnoloģiju nozares uzņēmums, kas specializējies ar internetu saistītos produktos un pakalpojumos un darbojas Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ).

A.      Tiesvedības konteksts

3        2005. gadā, rēķinoties ar mobilā interneta parādīšanos un attīstību un ar tā iespējami izraisīto lietotāju uzvedības maiņu tiešsaistē veiktas vispārējās meklēšanas jomā, Google iegādājās uzņēmumu, kas sākotnēji bija izstrādājis viedo mobilo ierīču operētājsistēmu (turpmāk tekstā – “operētājsistēma”) Android. Saskaņā ar Komisijas datiem 2018. gada jūlijā aptuveni 80 % Eiropā un visā pasaulē izmantoto viedo mobilo ierīču darbojās ar Android.

4        Kad Google izstrādā jaunu Android versiju, tā pirmkodu publicē tiešsaistē. Tas ļauj trešām personām šo kodu lejupielādēt un mainīt, lai tādējādi radītu Android “atzarojumus” (atzarojums ir jauna programmatūra, kas radīta no esošas programmatūras pirmkoda). Saskaņā ar brīvās izmantošanas licenci (“Android Open Source Project licence”, turpmāk tekstā – “Android pirmkoda licence”) publicētais Android pirmkods ietver operētājsistēmas pamatelementus, bet ne Google piederošas Android lietojumprogrammas un pakalpojumus. Oriģinālās aparatūras ražotājiem (turpmāk tekstā – “aparatūras ražotāji”), kuri vēlas iegūt Google lietojumprogrammas un pakalpojumus, tātad ir jānoslēdz līgumi ar Google. Šādus līgumus Google noslēdz arī ar mobilo tīklu operatoriem (turpmāk tekstā – “tīklu operatori”), kuri vēlas, lai galalietotājiem pārdotajās ierīcēs varētu instalēt Google patentētas lietojumprogrammas un pakalpojumus.

5        Šī lieta attiecas uz dažiem no šiem līgumiem.

B.      Procedūra Komisijā

6        2013. gada 25. martā FairSearch AISBL – informācijas un komunikāciju tehnoloģiju nozarē darbojošos uzņēmumu apvienība – iesniedza Komisijai sūdzību par dažiem Google komercprakses veidiem mobilajā internetā. Pēc šīs sūdzības Komisija nosūtīja informācijas lūgumus Google, tās klientiem, konkurentiem un citām struktūrām, kas darbojas šajā vidē. Arī citas struktūras Komisijai sūdzējās par Google rīcību mobilajā internetā.

7        2015. gada 15. aprīlī Komisija pret Google sāka oficiālu procedūru saistībā ar Android.

8        2016. gada 20. aprīlī Komisija Google nosūtīja paziņojumu par iebildumiem. Paziņojuma par iebildumiem nekonfidenciālā versija tika nosūtīta arī 17 sūdzības iesniedzējiem un ieinteresētajām trešām personām.

9        No 2016. gada oktobra līdz 2017. gada oktobrim Komisija saņēma apsvērumus par paziņojumu par iebildumiem no 11 sūdzības iesniedzējiem un ieinteresētajām trešām personām. 2016. gada decembrī Google iesniedza savas atbildes uz paziņojuma par iebildumiem galaversiju (turpmāk tekstā – “atbilde uz paziņojumu par iebildumiem”). Tajā brīdī Google nelūdza rīkot uzklausīšanu.

10      No 2017. gada augusta līdz 2018. gada maijam Komisija informēja Google par dažādiem faktiem, kas var pamatot paziņojumā par iebildumiem ietvertos secinājumus. Šie fakti tika paziņoti konkrēti 2017. gada 31. augustā ar pirmo faktu izklāsta vēstuli un 2018. gada 11. aprīlī ar otro faktu izklāsta vēstuli. Google savus apsvērumus par šīm vēstulēm iesniedza attiecīgi 2017. gada 23. oktobrī un 2018. gada 7. maijā.

11      Turklāt 2017. gada septembrī Google lūdza tai nodot visus dokumentus, kas attiecas uz sanāksmēm, kādas Komisijai varēja būt bijušas ar trešām personām. Komisija uz šo lūgumu atbildēja 2018. gada februārī.

12      Google bija piekļuve lietas materiāliem 2016. gadā – pēc paziņojuma par iebildumiem, 2017. gadā – pēc pirmās faktu izklāsta vēstules un 2018. gadā – pēc otrās faktu izklāsta vēstules.

13      2018. gada 7. maijā Google lūdza rīkot uzklausīšanu. Komisija šo lūgumu noraidīja 2018. gada 18. maijā.

14      2018. gada 21. jūnijā pēc Google lūguma Komisija tai nosūtīja divas ieinteresēto trešo personu vēstules. Google savus apsvērumus par šiem dokumentiem iesniedza 2018. gada 27. jūnijā.

C.      Apstrīdētais lēmums

15      2018. gada 18. jūlijā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu. Tajā Komisija Google LLC un daļēji – Alphabet Inc. uzlika naudas sodu par konkurences noteikumu pārkāpumu, jo tās aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem bija noteikušas pretkonkurences līgumiskos ierobežojumus, lai aizsargātu un konsolidētu Google dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos EEZ.

16      Apstrīdētajā lēmumā ir identificētas trīs līgumisko ierobežojumu grupas:

–        ierobežojumi, kas iekļauti mobilo lietojumprogrammu izplatīšanas līgumos (turpmāk tekstā – “izplatīšanas līgumi”), saskaņā ar kuriem Google prasīja, lai aparatūras ražotāji iepriekš instalētu tās vispārējās meklēšanas (Google Search) un navigācijas (Chrome) lietojumprogrammas, pirms tie var iegūt Google lietojumprogrammu veikala (Play Store) izmantošanas licenci;

–        ierobežojumi, kas iekļauti antifragmentācijas līgumos (turpmāk tekstā – “antifragmentācijas līgumi”), saskaņā ar kuriem aparatūras ražotāji, kuri vēlējās iepriekš instalēt Google lietojumprogrammas, nevarēja pārdot ierīces, kas darbojas Google neapstiprinātās Android versijās;

–        ierobežojumi, kas ietverti ieņēmumu sadalīšanas līgumos (turpmāk tekstā – “ieņēmumu sadalīšanas līgumi”), saskaņā ar kuriem Google piešķīra aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem procentuālo daļu no saviem reklāmas ieņēmumiem ar nosacījumu, ka šie ražotāji vai operatori piekrīt iepriekš neinstalēt konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojumu nevienā ierīcē, kas pieder pie vienotā līgumā noteikta klāsta (turpmāk tekstā – “aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi”).

17      Par līgumisko ierobežojumu (turpmāk tekstā kopā – “strīdīgie ierobežojumi”) ilgumu – tie, kas ir saistīti ar izplatīšanas līgumiem, attiecībā uz Google Search un Play Store grupēšanu ilga no 2011. gada 1. janvāra līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumam un attiecībā uz Chrome, Google Search un Play Store grupēšanu – no 2012. gada 1. augusta līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumam; tie, kas ir saistīti ar antifragmentācijas līgumiem, ilga no 2011. gada 1. janvāra līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumam, un tie, kas ir saistīti ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem, ilga no 2011. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 31. martam – datumam, kad beidzās pēdējais aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgums.

18      Komisija uzskata, ka strīdīgo ierobežojumu mērķis bija aizsargāt un stiprināt Google dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu jomā un tādējādi – šī uzņēmuma gūtos ieņēmumus no reklāmām saistībā ar meklēšanu. Strīdīgo ierobežojumu kopējā mērķa un to savstarpējās atkarības dēļ Komisija tos kvalificēja kā vienotu un turpinātu LESD 102. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpumu.

19      Lai sodītu par šo praksi, kas ir atzīta par ļaunprātīgu, Komisija uzlika Google naudas sodu 4 342 865 000 EUR. Šīs summas noteikšanai Komisija ņēma vērā Google attiecīgo pārdošanas apjoma vērtību EEZ saistībā ar vienoto un turpināto pārkāpumu, kas realizēts pēdējā pārkāpuma izdarīšanas gadā (2017. gads), un tai piemēroja smaguma koeficientu (11 %). Iegūto summu Komisija pēc tam reizināja ar gadu skaitu, kad uzņēmums ir piedalījies pārkāpumā (aptuveni 7,52), un tai pieskaitīja papildu summu (kas atbilst 11 % pārdošanas apjoma vērtības 2017. gadā), lai atturētu līdzīgus uzņēmumus no iesaistīšanās tādas pašas prakses īstenošanā. Komisija arī atzina, ka nav pamata ņemt vērā atbildību mīkstinošus vai pastiprinošus apstākļus, ne arī īpaši ņemt vērā Google ievērojamās finansiālās iespējas, lai grozītu naudas soda apmēru.

20      Komisija arī pieprasīja Google pārtraukt tās praksi 90 dienu laikā pēc apstrīdētā lēmuma paziņošanas.

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

21      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 9. oktobrī, Google cēla šo prasību.

22      Pēc Komisijas lūguma iebildumu raksta iesniegšanas termiņš vairākkārt tika pagarināts. Galīgais noteiktais termiņš bija 2019. gada 15. marts; tad arī šis raksts ir iesniegts.

23      Pēc Google lūguma replikas raksta iesniegšanas termiņš vairākkārt tika pagarināts. Galīgais noteiktais termiņš bija 2019. gada 1. jūlijs; tad arī replikas raksts ir iesniegts.

24      Pēc Komisijas lūguma atbildes raksta uz repliku iesniegšanas termiņš vairākkārt tika pagarināts. Galīgais noteiktais termiņš bija 2019. gada 29. novembris; tad arī atbildes raksts uz repliku ir iesniegts.

A.      Pieteikumi par iestāšanos lietā

25      Vispārējās tiesas Reglamenta 143. panta 1. punktā paredzētajā termiņā tika iesniegti 11 pieteikumi par iestāšanos lietā.

26      Ar trešās palātas priekšsēdētāja 2019. gada 23. septembra rīkojumu:

–        Application Developers Alliance (turpmāk tekstā – “ADA”); Computer & Communications Industry Association (turpmāk tekstā – “CCIA”); Gigaset Communications GmbH (turpmāk tekstā – “Gigaset”); HMD global Oy (turpmāk tekstā – “HMD”) un Opera Norway AS, iepriekš Opera Software AS (turpmāk tekstā – “Opera”), tika dota atļauja iestāties lietā Google prasījumu atbalstam;

–        Eiropas Patērētāju organizācijai (BEUC), Verband Deutscher Zeitschriftenverleger eV (turpmāk tekstā – “VDZ”), BDZV – Bundesverband Digitalpublisher und Zeitungsverleger eV (turpmāk tekstā – “BDZV”), Seznam.cz, a.s. (turpmāk tekstā – “Seznam”), FairSearch un Qwant tika dota atļauja iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

27      Lai personām, kas iestājušās lietā, ļautu izteikties par visiem galveno lietas dalībnieku procesuālajiem rakstiem, iestāšanās rakstu iesniegšanas termiņš tika noteikts, skaitot no atbildes raksta uz repliku kopējās nekonfidenciālās versijas iesniegšanas.

28      Pēc dažu personu, kas iestājušās lietā, lūguma iestāšanās rakstu iesniegšanas termiņš vairākkārt tika pagarināts. Galīgais noteiktais termiņš bija 2020. gada 30. jūnijs; tad arī visi šie raksti ir iesniegti.

29      2020. gada 12. oktobrī galvenie lietas dalībnieki iesniedza savus apsvērumus par iestāšanās rakstiem.

B.      Tiesvedības norise, galvenie lūgumi par konfidencialitātes ievērošanu un lietas sagatavošana iztiesāšanai

30      Pēc galveno lietas dalībnieku lūguma termiņš, kurā iesniegt lūgumus par prasības pieteikuma, iebildumu raksta, replikas raksta un atbildes raksta uz repliku konfidencialitātes ievērošanu, vairākkārt tika pagarināts. Attiecībā uz prasības pieteikumu un iebildumu rakstu galīgais noteiktais termiņš bija 2019. gada 13. septembris – šajā datumā galvenie lietas dalībnieki iesniedza kopīgu katra šī dokumenta nekonfidenciālu versiju. Attiecībā uz replikas rakstu un atbildes rakstu uz repliku galīgais noteiktais termiņš bija attiecīgi 2019. gada 11. decembris un 2020. gada 1. maijs – šajos datumos galvenie lietas dalībnieki iesniedza kopīgu katra šī dokumenta versiju.

31      Saistībā ar šiem dokumentiem vienīgos iebildumus pret konfidencialitātes lūgumiem 2020. gada 20. martā pauda FairSearch attiecībā uz konfidencialitāti, ko Google prasīja attiecināt uz trim atbildes raksta uz repliku pielikumiem.

32      2020. gada 7. aprīlī Vispārējā tiesa Reglamenta 89. pantā paredzētajā procesa organizatoriskajā pasākumā lūdza Google precizēt, kādā apjomā tā lūdz attiecināt konfidencialitāti uz trim FairSearch norādītajiem pielikumiem. Google atbildēja 2020. gada 23. aprīlī un iesniedza jaunas šo pielikumu versijas.

33      2020. gada 6. maijā Vispārējā tiesa procesa organizatoriskajā pasākumā uzdeva FairSearch jautājumu, vai, ņemot vērā Google iesniegtās atbildes raksta uz repliku trīs pielikumu jaunās versijas, tā saglabā savus iebildumus pret šo dokumentu konfidencialitāti. FairSearch atbildēja 2020. gada 1. jūnijā, norādot, ka neuztur savus iebildumus.

34      Pēc galveno lietas dalībnieku lūguma termiņš lūgumu iesniegšanai par to sniegto apsvērumu par iestāšanās rakstiem konfidencialitāti vairākkārt tika pagarināts. Galīgais noteiktais termiņš bija 2020. gada 11. decembris – šajā datumā ir iesniegtas kopīgas šo apsvērumu nekonfidenciālās versijas.

35      Attiecībā uz galveno lietas dalībnieku apsvērumiem par iestāšanās rakstiem vienīgos iebildumus pret konfidencialitātes lūgumiem 2021. gada 8. janvārī iesniedza BEUC par Google prasīto konfidencialitātes attiecināšanu uz prasības pieteikuma pielikumu un atsevišķiem fragmentiem Google apsvērumos par BEUC iestāšanās rakstu.

36      2021. gada 21. janvārī Vispārējā tiesa procesa organizatoriskajā pasākumā lūdza Google precizēt, kādā apjomā Google lūdz attiecināt konfidencialitāti uz šo prasības pieteikuma pielikumu un fragmentiem tās apsvērumos. Google atbildēja 2021. gada 27. janvārī un iesniedza jaunas BEUC norādītā prasības pielikuma, kā arī savu apsvērumu par BEUC iestāšanās rakstu versijas.

37      2021. gada 18. februārī Vispārējā tiesa procesa organizatoriskajā pasākumā jautāja BEUC, vai, ņemot vērā tās minētā pielikuma jauno nekonfidenciālo versiju, kā arī Google apsvērumu par tās iestāšanās rakstu jauno nekonfidenciālo versiju, tā saglabā savus iebildumus. BEUC atbildēja 2021. gada 5. martā, norādot, ka neuztur savus iebildumus.

38      Visu lietas dalībnieku kopīgie centieni visā tiesvedības gaitā, par spīti bieži vien atšķirīgajām interesēm, ļāva atrisināt sarežģījumus saistībā ar šajā lietā minētās informācijas, datu un dokumentu konfidenciālo raksturu, ļaujot lietu izskatīt, balstoties uz kopīgu nekonfidenciālu versiju. Atsevišķi galvenajiem lietas dalībniekiem zināmi konfidenciāli dati šajā spriedumā ir aizstāti, norādot Komisijas tīmekļvietnē pieejamajā apstrīdētajā lēmumā izmantoto diapazonu.

39      Tā kā, piemērojot Reglamenta 27. panta 5. punktu, Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas sestajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

40      Tiesvedības rakstveida daļa tika pabeigta 2021. gada 19. martā ar pēdējo apsvērumu par lūgumiem ievērot konfidencialitāti saņemšanu.

41      2021. gada 6. aprīlī Google iesniedza lūgumu tikt uzklausītai tiesas sēdē.

42      Pēc sestās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 28. pantu nolēma nodot lietu sestajai palātai paplašinātā sastāvā.

43      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

44      2021. gada 25. jūnijā Vispārējā tiesa procesa organizatorisko pasākumu laikā lietas dalībniekus lūdza atbildēt uz pirmo jautājumu grupu. Lietas dalībnieki atbildēja uz šiem jautājumiem par lietas būtību, un galvenie lietas dalībnieki iesniedza rakstveida apsvērumus par šīm atbildēm.

45      2021. gada 5. jūlijā Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus paust apsvērumus par dažādām tiesas sēdes dienām paredzēto plānojumu. Šis plānojums tika pielāgots, ņemot vērā šajā ziņā paustos apsvērumus.

46      Tiesas sēdes ziņojums tika paziņots lietas dalībniekiem, un 2021. gada 7. septembrī un 24. septembrī attiecīgi Google un Komisija iesniedza apsvērumus par šo dokumentu. Vispārējā tiesa šos apsvērumus ņēma vērā.

47      Galveno lietas dalībnieku un personu, kas iestājušās lietā, paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausītas tiesas sēdē, kas norisinājās piecas dienas no 2021. gada 27. septembra līdz 1. oktobrim.

C.      Lietas dalībnieku prasījumi

48      Google, ko atbalsta ADA, CCIA, Gigaset, HMD un Opera, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        ja tas netiktu veikts – atcelt vai samazināt naudas sodu;

–        piespriest Komisijai segt tiesāšanās izdevumus;

–        piespriest BEUC, VDZ, BDZV, Seznam, FairSearch un Qwant segt tiesāšanās izdevumus saistībā ar to iestāšanos lietā.

49      ADA, CCIA, Gigaset, HMD un Opera prasījums Vispārējai tiesai ir arī piespriest Komisijai segt tiesāšanās izdevumus saistībā ar to iestāšanos lietā.

50      Komisijas, ko atbalsta BEUC, VDZ, BDZV, Seznam, FairSearch un Qwant, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest Google segt tiesāšanās izdevumus;

–        piespriest ADA, CCIA, Gigaset, HMD un Opera segt tiesāšanās izdevumus saistībā ar to iestāšanos lietā.

51      BEUC, VDZ, BDZV, Seznam, FairSearch un Qwant prasījums Vispārējai tiesai ir arī piespriest Google segt tiesāšanās izdevumus saistībā ar to iestāšanos lietā.

III. Juridiskais pamatojums

52      Prasības pamatojumam prasītājas izvirza sešus pamatus:

–        ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir kļūdaini izvērtēta tirgus noteikšana un dominējošā stāvokļa esamība;

–        ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir kļūdaini izvērtēts izplatīšanas līgumu nosacījumu par iepriekšēju instalēšanu ļaunprātīgais raksturs;

–        ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir kļūdaini izvērtēts aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu viena nosacījuma par iepriekšēju instalēšanu ļaunprātīgais raksturs;

–        ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir kļūdaini novērtēts tas, ka Play Store un Google Search licenču piešķiršanas pakārtošana antifragmentācijas līgumos ietverto antifragmentācijas pienākumu (turpmāk tekstā – “antifragmentācijas pienākumi”) ievērošanai ir ļaunprātīga;

–        ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību;

–        ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ir kļūdaini izvērtēti dažādi naudas soda aprēķinā vērā ņemtie elementi.

A.      Ievada apsvērumi

53      Pirms lietas dalībnieku argumentu pārbaudes jāizklāsta daži apsvērumi par sodītās rīcības komerciālo kontekstu, apstrīdētā lēmuma pārbaudes tiesā kārtību un pierādījumu iegūšanu, kā arī par Vispārējā tiesā iesniegto pierādījumu pieņemamību.

1.      Par rīcības, kurai piemērots sods, komerciālo kontekstu

54      Tiešsaistes vārdnīcā Merriam‑Webster termins “to google” definēts kā “Google meklētājprogrammas izmantošana, lai iegūtu informāciju par kādu vai par kaut ko pasaules interneta tīklā”. Nav daudz tādu tik zināmu uzņēmumu, no kuru nosaukuma būtu radies darbības vārds, un šis fakts vien liecina par nozīmi, kādu ikdienas dzīvē Google ir ieguvusi.

a)      Uz meklēšanu ar “Google Search” balstīts uzņēmējdarbības modelis

55      Lielāko savu ieņēmumu daļu Google gūst no sava pazīstamākā produkta: tās meklētājprogrammas Google Search. Viedajās mobilajās ierīcēs lietotāji meklētājprogrammai Google Search var piekļūt ar lietojumprogrammu Google Search vai citās piekļuves vietās, piemēram, ar meklēšanas rīku (search widget) vai URL joslu pārlūkprogrammā. Šī meklētājprogramma sniedz vispārējās meklēšanas pakalpojumus (general search services) un lietotājiem ļauj meklēt atbildes uz saviem pieprasījumiem visā internetā (apstrīdētā lēmuma 94.–101. un 106. apsvērums).

56      Google uzņēmējdarbības modeļa pamatā ir mijiedarbība starp produktiem un pakalpojumiem, kuri saistīti ar internetu un kuri lietotājiem pārsvarā tiek piedāvāti bez maksas, no vienas puses, un tiešsaistes reklāmas pakalpojumiem, no kuriem tā gūst lielāko savu ieņēmumu daļu, no otras puses. Šādā veidā operētājsistēma Android, lietojumprogrammu veikals Play Store, lietojumprogramma Google Search, pārlūkprogramma Chrome, interneta e‑pasta pakalpojums Gmail, satura glabāšanas un publicēšanas pakalpojums Google Drive, ģeolokācijas pakalpojums Google Maps, satura izplatīšanas pakalpojums YouTube tiek piedāvāts bez maksas. Citi pakalpojumi ir par maksu, piemēram, Google Play Music and Movie, un dažos tiek piedāvāta maksas pakalpojumu premium pakete, piemēram, YouTube un Google Drive (apstrīdētā lēmuma 107. apsvērums un 65. zemsvītras piezīme). Piemēram, 2016. gadā tiešsaistes reklāma veidoja 88,7 % Google kopējo ieņēmumu, no kuriem 80 % tika gūti, izmantojot Google tīmekļvietnes, it īpaši Google Search sākumlapu (apstrīdētā lēmuma 105.–107. apsvērums un 62. zemsvītras piezīme).

57      Piemēram, atšķirībā no sabiedrības Apple īstenotā uzņēmējdarbības modeļa, kura pamatā ir vertikālā integrācija un luksusa klases viedo mobilo ierīču pārdošana, Google uzņēmējdarbības modelis galvenokārt ir balstīts uz tiešsaistes meklēšanas pakalpojumu lietotāju skaita palielināšanu, lai varētu pārdot tās tiešsaistes reklāmas pakalpojumus (apstrīdētā lēmuma 153. apsvērums).

58      Lietotājiem izmantojot Google produktus un pakalpojumus, Google vāc datus par to komercdarbību un ierīču lietošanu. Iegūtie dati tostarp ietver kontaktinformāciju (vārds, uzvārds, adrese, e‑pasta adrese, tālruņa numurs); konta identifikācijas datus (lietotājvārds un parole); demogrāfisko informāciju (dzimums un dzimšanas datums); informāciju par izmantoto karti vai bankas kontu; informāciju par lietotājam piedāvāto saturu (reklāmas, apmeklētās lapas utt.); mijiedarbības datus, piemēram, par “klikšķiem”; atrašanās vietu; datus par izmantoto ierīci un operatoru. Šie dati Google ļauj uzlabot tās spēju sniegt atbilstošas atbildes uz meklēšanu un reklāmas sludinājumus (apstrīdētā lēmuma 109.–111. apsvērums).

b)      Prakse, kas īstenota laikā, kad notika pāreja uz mobilo internetu

59      Google uzņēmējdarbības modelis sākotnēji bija izstrādāts personālo datoru (PC) vidē, kuros pārlūkprogramma bija galvenā interneta piekļuves vieta. Divdesmit pirmā gadsimta pirmā gadu desmita vidū Google atzina, ka mobilā interneta attīstība būtiski mainīs lietotāju paradumus, it īpaši, ņemot vērā ģeolokācijas piedāvātās iespējas.

60      Šī paredzamā paplašināšanās rosināja Google izstrādāt stratēģiju, lai paredzētu šo pārmaiņu ietekmi un nodrošinātu, ka lietotāji mobilajās ierīcēs veic meklēšanu ar Google Search (apstrīdētā lēmuma 112.–117. apsvērums). Šī stratēģija izpaudās vairākos aspektos.

61      Pirmkārt, 2005. gadā Google iegādājās sākotnējo operētājsistēmas Android izstrādātāju, lai pārņemtu tās izstrādi un uzturēšanu (apstrīdētā lēmuma 120.–123. apsvērums). Operētājsistēma Android aparatūras ražotājiem, tīklu operatoriem un lietojumprogrammu izstrādātājiem bez finansiālas atlīdzības tiek piedāvāta ar brīvās izmantošanas licenci, Android pirmkoda licenci (apstrīdētā lēmuma 124. apsvērums). Operētājsistēma Android arī ir iekļauta “ekosistēmā”, ko veido tādi elementi kā, piemēram, Google Mobile pakalpojumu komplekts (GMS bundle vai Google Mobile Services, turpmāk tekstā – “GMS komplekts”) (skat. apstrīdētā lēmuma 133. apsvērumu), kurā tostarp ir iekļauts lietojumprogrammu veikals Play Store, lietojumprogramma Google Search un pārlūkprogramma Chrome. Pirmās Android ierīču komerciālās versijas tika tirgotas 2008.–2009. gadā.

62      Otrkārt, sākot ar 2007. gadu, Google noslēdza līgumu ar Apple, lai kopš iPhone palaišanas ļautu noteikt Google Search kā vispārējās meklēšanas pakalpojumu pēc noklusējuma Apple viedajās mobilajās ierīcēs. Šis līgums 2010. gadā ļāva Google Search sasniegt vairāk nekā pusi interneta datplūsmas iPhone un gandrīz trešdaļu visas mobilā interneta datplūsmas (apstrīdētā lēmuma 118. un 119. apsvērums).

63      Turklāt Google arī ražo Google Android ierīces pati savās Nexus un Pixel sērijās (apstrīdētā lēmuma 152. un 153. apsvērums).

c)      Vienots pārkāpums ar vairākiem aspektiem

64      Šajā lietā Komisija uzskatīja, ka daži Google stratēģijas – ko tā īstenoja, lai pielāgotu savu uzņēmējdarbības modeli pārejai uz mobilo internetu, – aspekti ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.

65      Tas attiecoties uz strīdīgajiem ierobežojumiem, kurus Google noteica aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem, lai panāktu, ka datplūsma Google Android ierīcēs tiktu novirzīta uz meklētājprogrammu Google Search. Komisija uzskata, ka šīs prakses dēļ Google konkurentiem – piemēram, Qwant vai Seznam – tika liegta iespēja radīt tai konkurenci ar savu sniegumu un Eiropas Savienības patērētājiem tika liegtas efektīvas konkurences priekšrocības, piemēram, iespēja izmantot meklētājprogrammu, kurā izcelta privātās dzīves aizsardzība, kas pielāgota valodas īpatnībām, vai kurā izcelts saturs ar pievienotu vērtību, it īpaši informācijas jomā.

66      Atbilstoši iepriekš izklāstītajam saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 11.–13. punktu strīdīgie ierobežojumi bija trīskārši:

–        ierobežojumi, kas ietverti izplatīšanas līgumos, saskaņā ar kuriem Google noteica, ka aparatūras ražotājiem ir iepriekš jāinstalē tās vispārējās meklēšanas (Google Search) un navigācijas (Chrome) lietojumprogrammas, pirms tie var iegūt tās tiešsaistes lietojumprogrammu veikala (Play Store) izmantošanas licenci;

–        ierobežojumi, kas ietverti antifragmentācijas līgumos, saskaņā ar kuriem aparatūras ražotāji, kuri vēlējās iepriekš instalēt Google lietojumprogrammas, nevarēja pārdot ierīces, kas darbojas ar Google neapstiprinātām Android versijām;

–        ierobežojumi, kas ietverti aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumos, saskaņā ar kuriem Google piešķīra aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem procentuālu daļu no saviem reklāmas ieņēmumiem ar nosacījumu, ka šie ražotāji vai operatori piekrīt iepriekš neinstalēt konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojumu nevienā ierīcē, kas iekļauta vienotā līgumā noteiktā klāstā.

67      Komisija uzskata, ka strīdīgie ierobežojumi pieder pie Google vispārējās stratēģijas ar mērķi nostiprināt tās dominējošo stāvokli vispārējās interneta meklēšanas tirgū laikā, kad ievērojami pieauga mobilā interneta nozīme (skat. apstrīdētā lēmuma 14. punktu).

68      Šīs stratēģijas mērķis esot bijis saglabāt Google izredzes uz to, ka patērētāji, veicot vispārējo meklēšanu internetā, izmanto tās meklētājprogrammu, kas tai būtu nodrošinājis ne tikai atbilstošos reklāmas ieņēmumus, bet arī tās pakalpojumu uzlabošanai nepieciešamās informācijas iegūšanu. Lai gan bija izmantoti vairāki līdzekļi, tiem savstarpēji mijiedarbojoties, mērķis kopumā esot palicis viens:

–        izplatīšanas līgumu mērķis bija ļaut Google nodrošināt, lai pārdotajās Google Android ierīcēs būtu Google meklēšanas lietojumprogramma Google Search un pārlūkprogramma Chrome, kas ir divas galvenās piekļuves vietas vispārējās meklēšanas veikšanai; tādējādi šo lietojumprogrammu iepriekšēja instalēšana esot ļāvusi Google izmantot ar tām saistīto “status quo tendenci” – priekšrocību, kura esot būtiski ietekmējusi konkurenci, it īpaši, samazinot patērētājiem piedāvātās izvēles iespējas;

–        antifragmentācijas līgumu mērķis bija ļaut Google izvairīties no tā, ka rodas risinājumi, kas operētājsistēmu Android var izmantot uz tās interešu rēķina; tādējādi sabiedrībai Amazon neesot izdevies izmantot Android, lai izstrādātu savus risinājumus attiecīgo lietojumprogrammu un pakalpojumu jomā;

–        aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu, kuri, protams, neesot aptvēruši visas Google Android ierīces un kuri esot izmantoti tikai īsu laikposmu, mērķis esot bijis ļaut Google iegūt to, kas formāli nav paredzēts citos līgumos, tas ir, ekskluzivitāti; proti, piemērojot šos ieņēmumu sadalīšanas līgumus, nozīmīgie aparatūras ražotāji un tīklu operatori apņēmās tikai iepriekš instalēt meklētājprogrammu Google Search.

69      Jāuzsver arī svarīgs punkts apstrīdētajā Komisijas lēmumā izvērstajā argumentācijā, it īpaši 738. un 739. apsvērumā un 14.2. punktā.

70      Proti, Komisija konstatēja triju veidu strīdīgos ierobežojumus izplatīšanas līgumos, antifragmentācijas līgumos un aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumos un atzina, ka tie ir bijuši “četri atsevišķi [LESD 102. panta] pārkāpumi”.

71      Tomēr Komisija arī uzskatīja, ka šiem ierobežojumiem un no tiem izrietošajiem pārkāpumiem ir bijis vienāds mērķis un tie bija papildinoši un savstarpēji atkarīgi. Šis kopums tādējādi veidojot “vienotu un turpinātu pārkāpumu”, par kuru tika uzlikts viens naudas sods.

72      Tādējādi šādam pārkāpumam esot bijuši vairāki aspekti, no kuriem katrs laika gaitā ir attīstījies atbilstoši saviem parametriem, bet tos visus ir saistījis kopīgs mērķis – nodrošināt Google iespējami labāko piekļuvi vispārējai meklēšanai, ko patērētāji veic viedajās mobilajās ierīcēs. Esot bijusi arī vērā ņemama “kumulatīva ietekme” saistībā ar dažādu šī pārkāpuma aspektu apvienojumu. It īpaši strīdīgo ierobežojumu sekas neesot bijušas tās pašas no brīža, kad garantētā – pat ja ne ekskluzīvā – klātbūtne, kas atļauta izplatīšanas līgumos, esot pastiprināta ar ieņēmumu sadalīšanas līgumos piešķirto ekskluzivitāti.

2.      Par pārbaudes tiesā kārtību

73      Jāatgādina, ka to Komisijas lēmumu, kas attiecas uz LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūrām, pārbaudes tiesā sistēmu veido LESD 263. pantā noteiktā iestāžu tiesību aktu tiesiskuma pārbaude, kas saskaņā ar LESD 261. pantu pēc prasītāja lūguma var tikt papildināta ar Vispārējās tiesas neierobežotas kompetences īstenošanu attiecībā uz šajā jomā Komisijas noteiktajām sankcijām (skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

a)      Visu atbilstošo elementu padziļināta pārbaude

74      Attiecībā uz LESD 263. pantā paredzēto tiesiskuma pārbaudi jānorāda, ka tās apjoms attiecas uz visiem elementiem Komisijas lēmumos par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūru, attiecībā uz kuriem Vispārējā tiesa nodrošina gan tiesību, gan faktu ziņā padziļinātu pārbaudi, ņemot vērā prasītājas izvirzītos pamatus un ņemot vērā visus atbilstošos tās izvirzītos elementus kopā (skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

75      Šajā ziņā, tā kā ar lēmumu ir uzlikts naudas sods un kavējuma nauda par konkurences tiesību pārkāpumu, Savienības Tiesai it īpaši ir jāpārbauda ne vien Komisijas izvirzīto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un konsekvence, bet arī tas, vai šī informācija aptver visu to atbilstošo informāciju, kāda ir jāņem vērā, lai novērtētu, vai pastāv pārkāpumu veidojošie fakti un vai tie ļauj pamatot to, kā Komisija tos ir interpretējusi apstrīdētajā lēmumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

76      Proti, atšķirībā, piemēram, no prognozes analīzes, kas vajadzīga ierosinātas koncentrācijas pārbaudei, kurā ir jāparedz notikumi, kas vairāk vai mazāk ticami varētu izcelties nākotnē, ja netiek pieņemts lēmums, ar ko aizliedz vai precizē plānotas koncentrācijas nosacījumus, Komisijai, piemērojot sodu par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, visbiežāk ir jāpārbauda pagātnes notikumi, par kuriem parasti ir pieejami daudzi pierādījumi, ļaujot izprast tās cēloņus un novērtēt tās ietekmi uz efektīvu konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 15. februāris, Komisija/Tetra Laval, C‑12/03 P, EU:C:2005:87, 42. punkts).

77      Šādā situācijā Komisijai ir jāpierāda ne tikai aizliegtās vienošanās pastāvēšana, bet arī tās ilgums. It īpaši Komisijai ir pienākums pierādīt tās konstatēto pārkāpumu un sniegt atbilstošus pierādījumus, lai no tiesību viedokļa pietiekami pierādītu pārkāpumu veidojošo apstākļu esamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 5. oktobris, Romana Tabacchi/Komisija, T‑11/06, EU:T:2011:560, 129. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 15. jūlijs, Trafilerie Meridionali/Komisija, T‑422/10, EU:T:2015:512, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

78      Šajā ziņā tiesas šaubas ir jāvērš par labu uzņēmumam, kas ir lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, adresāts. Tādējādi tiesa nevar secināt, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi attiecīgā pārkāpuma esamību, ja par šo jautājumu tai vēl ir šaubas, it īpaši prasībā par lēmuma, ar kuru ir uzlikts naudas sods, atcelšanu vai grozīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 5. oktobris, Romana Tabacchi/Komisija, T‑11/06, EU:T:2011:560, 129. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 15. jūlijs, Trafilerie Meridionali/Komisija, T‑422/10, EU:T:2015:512, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

79      It īpaši, ja Komisija konkurences noteikumu pārkāpumu konstatē, pamatojoties uz pieņēmumu, ka pierādītos faktus nevar izskaidrot citādi kā ar to, ka pastāv pretkonkurences rīcība, tiesai konkrētais lēmums ir jāatceļ, ja attiecīgais uzņēmums izvirza argumentāciju, kas Komisijas konstatētos faktus izskaidro atšķirīgi un kas tādējādi Komisijas atzīto faktu izskaidrojumu secinājuma izdarīšanai par pārkāpuma esamību ļauj aizstāt ar citu ticamu faktu izskaidrojumu. Proti, šādā gadījumā nevar uzskatīt, ka Komisija ir pierādījusi konkurences tiesību pārkāpuma esamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1984. gada 28. marts, Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija, 29/83 un 30/83, EU:C:1984:130, 16. punkts, un 1993. gada 31. marts, Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85, EU:C:1993:120, 126. un 127. punkts).

80      Proti, ja ir šaubas par to, vai ir noticis pārkāpums, ir jāņem vērā nevainīguma prezumpcijas princips, kas ir viena no pamattiesībām, kuras ir aizsargātas Savienības tiesību sistēmā un nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta 1. punktā. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar tiem saistīto sodu raksturu un smagumu, nevainīguma prezumpcijas princips ir it īpaši piemērojams procesos par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, par kuriem uzņēmumiem var uzlikt naudas sodu vai kavējuma naudu. Tādējādi Komisijai ir jāsniedz precīzi un saskanīgi pierādījumi, lai radītu stingru pārliecību, ka apgalvotais pārkāpums ir izdarīts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 5. oktobris, Romana Tabacchi/Komisija, T‑11/06, EU:T:2011:560, 129. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 15. jūlijs, Trafilerie Meridionali/Komisija, T‑422/10, EU:T:2015:512, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

81      Tomēr, lai gan Komisijai ir jāsniedz precīzi un saskanīgi pierādījumi, lai radītu stingru pārliecību, ka apgalvotais pārkāpums ir izdarīts, jāuzsver – katram tās sniegtajam pierādījumam nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma elementu. Ir pietiekami, ja netiešu pierādījumu kopums, uz ko minētā iestāde atsaucas, vērtējot visaptveroši, atbilst šai prasībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Komisija/Keramag Keramische Werke u.c., C‑613/13 P, EU:C:2017:49, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

b)      Neierobežota kompetence saistībā ar naudas sodu

82      Saistībā ar neierobežotu kompetenci, kas Savienības tiesai ir atzīta Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 31. pantā saskaņā ar LESD 261. pantu, tā ļauj tiesai papildus vienkāršai soda likumības pārbaudei ar savu vērtējumu aizstāt Komisijas vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai kavējuma naudu (skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 193. punkts un tajā minētā judikatūra).

83      It īpaši, lai izpildītu prasības par atbilstoši neierobežotajai kompetencei veicamo pārbaudi Pamattiesību hartas 47. panta izpratnē saistībā ar naudas sodu, Savienības tiesai, īstenojot LESD 261. un 263. pantā paredzētās pilnvaras, ir jāpārbauda ikviens juridisks vai faktisks iebildums, kura mērķis ir pierādīt, ka naudas soda apmērs neatbilst pārkāpuma smagumam un ilgumam (skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 195. punkts un tajā minētā judikatūra).

84      Šādā kontekstā it īpaši ir nospriests, ka pārkāpuma smagums ir jānovērtē individuāli un, lai noteiktu naudas sodu apmēru, ir jāņem vērā pārkāpuma ilgums un visi elementi, kas var ietilpt pārkāpuma smaguma vērtējumā, piemēram, tostarp konkrētā uzņēmuma rīcība, tā loma ļaunprātīgo darbību īstenošanā, ieguvumi, kurus tas ir varējis gūt no šīm darbībām, vai arī pret konkurenci vērstu darbību intensitāte (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 196. un 197. punkts un tajos minētā judikatūra).

85      Tā veikšanai Vispārējai tiesai netiek prasīts piemērot Komisijas pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. septembris, Trafilerie Meridionali/Komisija, C‑519/15 P, EU:C:2016:682, 52.–55. punkts).

86      Noslēgumā – Savienības tiesa var grozīt apstrīdēto tiesību aktu, atceļot, samazinot vai palielinot piemēroto naudas sodu, pat šo tiesību aktu neatceļot. Šī kompetence tiek īstenota, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus. No tā izriet, ka Savienības tiesai, ja tai ir jāizvērtē jautājums par naudas soda apmēru, ir tiesības īstenot savu neierobežoto kompetenci un, īstenojot šo kompetenci, sankciju piemērošanas pilnvaras tiek galīgi pārnestas uz pēdējo minēto (skat. rīkojumu, 2016. gada 7. jūlijs, Westfälische Drahtindustrie un Pampus Industriebeteiligungen/Komisija, C‑523/15 P, EU:C:2016:541, 32.–34. punkts un tajos minētā judikatūra).

3.      Par pierādījumu iegūšanu un dažādiem šajā ziņā iesniegtiem iebildumiem

87      Šajā prasībā gan Komisija, gan Google apstrīd dažu argumentu un ar tiem saistīto pierādījumu, ko tās vai personas, kas iestājušās lietā, ir iesniegušas, atbilstību vai pat pieņemamību.

88      Tas attiecas, piemēram, uz noteiktiem kāda no Google vadītājiem vai darbiniekiem vai arī ieinteresētā lietas dalībnieka sniegtiem paziņojumiem, noteiktiem paziņojumiem vai noteiktiem ziņojumiem, ko pēc lietas dalībnieka lūguma sniegusi trešā persona, atsaucoties uz savu eksperta statusu, un dokumentiem, kas sniegti, lai pierādītu, ka pastāv fakts, ko var kvalificēt kā zināmu – par ko ir minēts apstrīdētajā lēmumā – un kas ir apstrīdēts Vispārējā tiesā, proti, “status quo tendenci”, kura psiholoģijā ir identificēta, lai atspoguļotu neracionālu rīcību, kas izskaidro nepatiku pret izmaiņām. Tas pats attiecas uz apstrīdētajā lēmumā vai šajā prasībā norādītā apgalvojuma atbalstam vai atspēkošanai sniegtiem dokumentiem, kas sagatavoti, izmantojot uzņēmuma paša iekšējos datus.

89      Šajā ziņā, pirmkārt, jāatgādina, ka Komisijas lēmuma par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūru likumības pārbaude notiek, ņemot vērā visu prasītāja iesniegto informāciju neatkarīgi no tā, vai tā attiecas uz laiku pirms vai pēc apstrīdētā lēmuma, vai tā jau ir tikusi iesniegta iepriekš administratīvajā procedūrā vai pirmoreiz tiesvedībā lietā, ko izskata Vispārējā tiesa, ja šai informācijai ir nozīme (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

90      Tāpat arī Vispārējai tiesai atbilstoši savai neierobežotajai kompetencei ir jāizvērtē, vai dienā, kad tā pieņem savu nolēmumu, prasītājam ir uzlikts atbilstošs naudas sods (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. jūlijs, Esso u.c./Komisija, T‑540/08, EU:T:2014:630, 133. punkts un tajā minētā judikatūra). Šādā kontekstā Vispārējai tiesai ir tiesības ņemt vērā visus lietas faktiskos apstākļus, ko tā uzskata par nozīmīgiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir agrāki vai vēlāki par pieņemto lēmumu (rīkojums, 2016. gada 7. jūlijs, Westfälische Drahtindustrie un Pampus Industriebeteiligungen/Komisija, C‑523/15 P, EU:C:2016:541, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

91      Šajā lietā no šiem principiem izriet, ka argumentus un ar tiem saistītos pierādījumus, ko prasītājas pirmo reizi ir iesniegušas Vispārējā tiesā, ja tiem ir nozīme tās vērtējumā, nevar noraidīt, aizbildinoties ar to, ka tie iepriekš nav izklāstīti Komisijai administratīvajā procesā.

92      Otrkārt, jānorāda arī, ka Savienības tiesībās primārais ir pierādījumu brīvas izvērtēšanas princips, no kā izriet, pirmām kārtām, ka tad, ja pierādījumu elements ir iegūts likumīgi, tā pieļaujamību nevar apstrīdēt Vispārējā tiesā un, otrām kārtām, ka vienīgais atbilstošais kritērijs likumīgi iesniegto pierādījumu vērtības novērtēšanai ir to ticamība (skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

93      Piemērojot šo principu, šajā lietā ir redzams, ka Vispārējai tiesai nav iemesla uzskatīt, ka dažādie lietas dalībnieku iesniegtie pierādījumi nav iegūti likumīgi vai nav pietiekami ticami, lai tos varētu ņemt vērā tās vērtējumā.

94      Šajā ziņā attiecībā uz dažādu pierādījumu, kuri ir apstrīdēti, pierādījuma vērtību var atzīmēt turpmāk minēto.

95      Vispirms attiecībā uz kāda no Google vadītājiem vai darbiniekiem vai arī ieinteresētā lietas dalībnieka sniegtiem paziņojumiem ir jānorāda – lai gan nevar uzskatīt, ka tiem nav nekādas pierādījuma vērtības, tomēr fakts joprojām ir tāds, ka šādu paziņojumu mērķis ir vai nu mīkstināt, vai arī pamatot tiesvedībā iesaistītā attiecīgā uzņēmuma atbildību, lai to aizstāvētu vai apsūdzētu, atkarībā no lietas dalībnieka, kas paziņojumu sniedz, paša interesēm. Tādēļ, lai gan šiem paziņojumiem ir pierādījuma spēks, tas ir jāskata kontekstā ar dažādu dokumentu, piemēram, e‑pasta vēstuļu vai citu iekšējo dokumentu, kas tieši attiecas uz laikposmu un attiecīgajiem faktiem, pierādījuma vērtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 8. jūlijs, Lafarge/Komisija, T‑54/03, nav publicēts, EU:T:2008:255, 379. punkts).

96      Tāpat arī attiecībā uz paziņojumiem vai ziņojumiem, ko pēc lietas dalībnieka lūguma tā apgalvojumu pamatojumam ir sniegusi trešā persona, atsaucoties uz savu eksperta statusu, jānorāda, ka šādu dokumentu pierādījuma vērtība ir vērtējama vairākos aspektos. Pirmām kārtām, to autoram ir jānodrošina savas kvalifikācijas un pieredzes izklāsts un jāpaskaidro, kādā veidā šai kvalifikācijai un pieredzei ir nozīme atzinuma sniegšanā par pārbaudīto jautājumu. Otrām kārtām, šajā atzinumā ir jāatspoguļo iemesli, kādēļ tas ir vērā ņemams gan attiecībā uz izmantotās metodoloģijas ticamību, gan uz to, kāda nozīme ir uz šo jautājumu sniegtajai atbildei šīs lietas vajadzībām. Vispārējā tiesa šajā lietā ir pārbaudījusi šos dokumentus, ņemot vērā šos principus un lietas dalībnieku šajā ziņā paustos apsvērumus.

97      Visbeidzot attiecībā uz dokumentiem, kas iesniegti, lai pierādītu, ka pastāv fakts, ko var kvalificēt kā zināmu – par ko ir norādīts apstrīdētajā lēmumā –, no judikatūras izriet, ka tie ir uzskatāmi par pieņemamiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 5. februāris, Hickies/EUIPO (Apavu auklas forma), T‑573/18, EU:T:2020:32, 18. punkts). Šādi dokumenti būtībā tikai pierāda, ka pastāv vienots viedoklis par jēdziena “status quo tendence”, uz kuru daži uzņēmumi ir atsaukušies un kuru Komisija ir pārņēmusi apstrīdētajā lēmumā, ierasto izpratni.

98      Treškārt, jākonstatē, ka, lai gan saskaņā ar Reglamenta 85. pantu pierādījumus un piedāvātos pierādījumus principā iesniedz pirmajā procesuālo rakstu apmaiņā, galvenie lietas dalībnieki savas argumentācijas atbalstam var tos sniegt arī replikas rakstā un atbildes rakstā uz repliku vai pat izņēmuma kārtā – pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas, ja šie lietas dalībnieki var pamatot kavēšanos pierādījumu iesniegšanā. Tomēr no judikatūras izriet, ka uz pierādījumu atspēkojumiem un pierādījumu papildinājumiem, kas iesniegti, atbildot uz iebildumu rakstā ietvertajiem pierādījumu atspēkojumiem, neattiecas minētajā normā paredzētais noteikums par noilguma termiņu. Būtībā šis noteikums attiecas uz jaunu pierādījumu iesniegšanu, un tas ir interpretējams, ņemot vērā minētā reglamenta 92. panta 7. punktu, kurā ir nepārprotami paredzēts, ka iespējams iesniegt pierādījumu atspēkojumus un papildināt iepriekš iesniegtos pierādījumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 17. decembris, Baustahlgewebe/Komisija, C‑185/95 P, EU:C:1998:608, 71. un 72. punkts, un 2006. gada 5. decembris, Westfalen Gassen Nederland/Komisija, T‑303/02, EU:T:2006:374, 189. punkts).

99      Šajā lietā, pārbaudot lietas dalībnieku izvirzītos dažādos apstrīdējumus par galveno lietas dalībnieku vai personu, kas iestājušās lietā, iesniegtu konkrētu argumentu un ar tiem saistīto pierādījumu atbilstību vai pat pieņemamību, ir redzams, ka tos visus var noraidīt, pamatojot, ka šie argumenti un pierādījumi ir saistīti ar sacīkstes principa īstenošanu, jo ieinteresētie lietas dalībnieki tos ir iesnieguši, lai atbildētu uz pretēju argumentu vai pierādījumu, kas nupat ir paziņots Vispārējai tiesai.

100    Raugoties no šāda viedokļa, Vispārējā tiesa uzskata, ka gan pierādījumus, kas pirmo reizi ir iesniegti prasībā, gan atsaukšanos uz faktiem vai pierādījumu iesniegšanu, lai atspēkotu cita lietas dalībnieka tiesvedības laikā izvirzītos argumentus, kad tas ir nepieciešams, ņemot vērā iekšējo informāciju, vai lai apliecinātu zināmu faktu, nevar atzīt par nepieņemamiem un ka to atbilstību varēs novērtēt pēc tam, pārbaudot dažādus pret apstrīdēto lēmumu izvirzītos pamatus.

101    Dažādie pamati, ko Google izvirzījusi prasības atbalstam, kā arī visi lietas dalībnieku iesniegtie pierādījumi ir jāpārbauda, ņemot vērā šos apsvērumus.

B.      Par pirmo pamatu, kas attiecas uz kļūdaini novērtētu konkrētā tirgus definēšanu un dominējošā stāvokļa pastāvēšanu

102    Ar pirmo prasības pamatu, kas sadalīts trijās daļās, Google Komisijai pārmet, ka tā ir pieļāvusi vairākas kļūdas vērtējumā, definēdama konkrētos tirgus un pēc tam novērtēdama tās dominējošo stāvokli dažos no šiem tirgiem.

1.      Konteksta elementi

103    Iesākumā, lai aplūkotu “ekosistēmu” konkurences jēdzienu, ko šajā prasības pamatā izvirza Google, pirmkārt, jāatgādina, kas ir galvenais izaicinājums, nosakot konkrēto tirgu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jomā, un, otrkārt, jāpārbauda izskatāmās lietas īpatnības.

a)      Konkrētā tirgus, dominējošā stāvokļa un konkurences spiediena jēdzieni – it īpaši “ekosistēmas” gadījumā

104    Jāatgādina, ka, piemērojot LESD 102. pantu, konkrēto tirgu nosaka ar mērķi noteikt robežas, kurās ir jānovērtē, vai attiecīgais uzņēmums spēj lielā mērā darboties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un patērētājiem (skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).

105    Konkrētā tirgus noteikšana tātad principā ir priekšnoteikums attiecīgā uzņēmuma dominējošā stāvokļa iespējamas pastāvēšanas novērtēšanai. Šis uzdevums paredz noteikt, pirmām kārtām, produktus vai pakalpojumus, kas ietilpst konkrētajā tirgū (turpmāk tekstā – “produktu tirgus”), un tad, otrām kārtām, šā tirgus ģeogrāfisko dimensiju (skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 127. un 128. punkts un tajos minētā judikatūra).

106    Produktu tirgus gadījumā konkrētā tirgus jēdziens nozīmē, ka starp produktiem vai pakalpojumiem, kuri tajā ietilpst, var pastāvēt efektīva konkurence, kas nozīmē pietiekamu savstarpējas aizstājamības vai aizvietojamības pakāpi starp šiem produktiem un pakalpojumiem. Savstarpējo aizstājamību vai aizvietojamību izvērtē ne tikai no attiecīgo preču un pakalpojumu objektīvo īpašību aspekta. Jāņem vērā arī konkurences apstākļi un piedāvājuma un pieprasījuma struktūra šajā tirgū (skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 129. punkts un tajā minētā judikatūra).

107    Konkrētais tirgus tā ģeogrāfiskajā dimensijā atbilst teritorijai, kurā konkurences apstākļi ir līdzīgi un veido pietiekami viendabīgu veselumu, lai to uztvertu kopumā un lai ļautu novērtēt attiecīgā uzņēmuma ekonomisko ietekmi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1978. gada 14. februāris, United Brands un United Brands Continentaal/Komisija, 27/76, EU:C:1978:22, 11., 44., 52. un 53. punkts).

108    Atbilstoši šiem principiem LESD 102. pantā noteiktais dominējošais stāvoklis attiecas uz tādu uzņēmumam piederošas ekonomiskas varas situāciju, kas tam piešķir varu likt šķēršļus efektīvas konkurences saglabāšanai attiecīgajā tirgū, dodot tam iespēju lielā mērā darboties neatkarīgi no saviem konkurentiem, to klientiem un, visbeidzot, patērētājiem (spriedums, 1978. gada 14. februāris, United Brands un United Brands Continentaal/Komisija, 27/76, EU:C:1978:22, 65. punkts).

109    Šajā ziņā jāuzsver, ka konkrētais tirgus un attiecīgā uzņēmuma ieņemtais dominējošais stāvoklis šajā tirgū ir noteikts, ne tikai lai identificētu konkrētajam tirgum raksturīgā iekšējā konkurences spiediena realitāti un apjomu, bet arī lai pārbaudītu, vai nepastāv no produktiem, pakalpojumiem vai teritorijām, kas nav pārbaudāmā konkrētā tirgus daļa, nākošs ārējs konkurences spiediens.

110    Vispārīgi Komisijai, lai noteiktu, vai attiecīgais uzņēmums spēj lielā mērā darboties neatkarīgi no efektīvas konkurences radīta spiediena, ir jāidentificē un jādefinē robežas, kurās uzņēmumi konkurē.

111    Kā Tiesa jau ir norādījusi, produktu vai pakalpojumu savstarpējai aizstājamībai un aizvietojamībai, protams, ir dinamisks raksturs, jo jauns produktu piedāvājums var izmainīt to produktu vai pakalpojumu koncepciju, kuri tiek uzskatīti par savstarpēji aizstājamiem ar produktu vai pakalpojumu, kas jau ir tirgū, vai par tādiem, ar ko šo produktu vai pakalpojumu var aizvietot, un šādā veidā pamatot jaunu konkrētā tirgus parametru noteikšanu (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 130. punkts).

112    Šāds vērtējums tomēr nozīmē, ka pastāv pietiekama savstarpējas aizstājamības pakāpe starp produktiem un pakalpojumiem konkrētajā tirgū ar tiem, kuri paredzēti, lai apmierinātu pieprasījumu šajā tirgū. Tā tas ir gadījumā, ja alternatīvā piedāvājuma autors ir spējīgs īsā termiņā apmierināt pieprasījumu ar pietiekamu spēku, lai veidotu būtisku pretspēku attiecīgā uzņēmuma ietekmei konkrētajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 132. un 133. punkts).

113    Lai gan noteiktos apstākļos var būt lietderīgi pārbaudīt ārējo spiedienu, ko varētu radīt alternatīvs piedāvājums, ir jāņem vērā arī konkrētu situāciju īpatnības, it īpaši gadījumos, kad vairāki tirgi savstarpēji pārklājas.

114    Proti, lai gan iepriekš izklāstītie principi joprojām ir spēkā, lai definētu skaidru un pārredzamu konkrētā tirgus un dominējošā stāvokļa jēdzienu analīzes ietvaru, to īstenošana dažkārt prasa detalizētāku pārbaudi, pārsniedzot tikai šo iedalījumu tirgos, lai labāk novērtētu šajos tirgos valdošo konkurences spiedienu un attiecīgā uzņēmuma ekonomiskās varas situāciju.

115    Tas it īpaši attiecas uz digitālās ekonomikas tirgiem – kā šajā lietā –, kuros tradicionālie parametri, piemēram, produktu vai pakalpojumu cena vai attiecīgā uzņēmuma tirgus daļa, var būt mazāk nozīmīgi nekā klasiskajos tirgos salīdzinājumā ar citiem mainīgajiem lielumiem, piemēram, inovācijām, piekļuvi datiem, daudzpusīgumu, lietotāju uzvedību vai tīkla efektu.

116    Tādējādi digitālas “ekosistēmas” gadījumā, kura vienā platformā apvieno vairākas piegādātāju, klientu un patērētāju kategorijas un liek tām mijiedarboties, produkti vai pakalpojumi, kas pieder pie šo ekosistēmu veidojošiem konkrētiem tirgiem, var pārklāties vai būt savstarpēji saistīti, ņemot vērā to horizontālo vai vertikālo papildinātību. Šiem konkrētajiem tirgiem, tos skatot kopumā, var būt arī globāla dimensija, ņemot vērā sistēmu, kas apvieno to sastāvdaļas, un iespējamo konkurences spiedienu, kas izpaužas šajā sistēmā vai no citām sistēmām.

117    Tādēļ, lai noteiktu attiecīgā uzņēmuma ekonomiskā spēka stāvokļa novērtēšanai nozīmīgos konkurences apstākļus, iespējams, jāveic pārbaude vairākos līmeņos vai vairākos virzienos – lai konstatētu dažādu konkurences spiedienu, kas var ietekmēt šo uzņēmumu, realitāti un apjomu.

118    Noslēgumā – šajā pamatā, ņemot vērā lietas dalībnieku argumentus un apstrīdētajā lēmumā izklāstīto argumentāciju, ir jāpārbauda, vai Google, īstenojot varu, ko Komisija tai ir piedēvējusi konkrētajos tirgos, tiešām varēja efektīvi lielā mērā darboties neatkarīgi no dažādiem faktoriem, kas var ierobežot tās rīcību.

119    Proti, Google uzskata – kā tā pēc būtības to apgalvoja administratīvajā procesā un kā tā atkārtoti to apgalvo šajā prasības pamatā –, ka Komisijai bija jāņem vērā tās apgalvojumi par to, ka Apple ekosistēmas radītā konkurences spiediena dēļ Google nebija tādas varas, lai liktu šķēršļus efektīvas konkurences uzturēšanai ar Android ekosistēmu saistītajos konkrētajos tirgos.

b)      Atsevišķi, bet savstarpēji saistīti tirgi

120    Vispirms šajā lietā jāatzīmē, ka Komisija ir identificējusi četru veidu konkrētos tirgus (apstrīdētā lēmuma 217. un 402. apsvērums): pirmkārt, operētājsistēmu licencēšanas – viedo mobilo ierīču operētājsistēmu licencēšanas izpratnē – pasaules mēroga tirgus (ārpus Ķīnas) (skat. šī sprieduma 3. punktu; turpmāk tekstā – “operētājsistēmu licencēšanas tirgus”); otrkārt, Android lietojumprogrammu veikalu pasaules mēroga tirgus (ārpus Ķīnas); treškārt, dažādi vispārējo meklēšanas pakalpojumu valstu tirgi EEZ; un, ceturtkārt, operētājsistēmai nespecifisku mobilo ierīču interneta pārlūkprogrammu (turpmāk tekstā – “mobilā interneta pārlūkprogrammas”) pasaules mēroga tirgus.

121    Pēc tam – Komisija uzskatīja, ka Google ieņem dominējošo stāvokli pirmajos trijos tirgos (apstrīdētā lēmuma 439. apsvērums), proti, ka tā spēj šajos tirgos lielā mērā darboties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un patērētājiem.

122    Šajā analīzē Komisija it īpaši ņēma vērā Apple radīto konkurences spiedienu uz Google, to kvalificējot kā “netiešu spiedienu”, jo tas tika radīts lietotāju un lietojumprogrammu izstrādātāju līmenī (apstrīdētā lēmuma 242. apsvērums), un atzīstot par “nepietiekamu”, lai liktu apšaubīt Google dominējošo stāvokli konkrētajos tirgos (apstrīdētā lēmuma 243., 322., 479.–559. un 652.–672. apsvērums). Atbilstoši apstrīdētajam lēmumam Apple un iOS ekosistēma nespēja radīt pietiekamu konkurences spiedienu uz Google un Android ekosistēmu.

123    Šajā ziņā, pirmām kārtām, jāatzīmē, ka – lietderības apsvērumu dēļ un neskarot savu nostāju šajā jautājumā – Google prasības pieteikumā norāda, ka ir izvēlējusies neapstrīdēt apstrīdētajā lēmumā konstatēto par tās dominējošo stāvokli dažādos vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos.

124    Tā kā šajā ziņā nebija izvirzīti nekādi argumenti, izņemot Google pēc tam pausto pakārtoto apsvērumu par Komisijas pārbaudītajiem konkurences apstākļiem saistībā ar vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgu Čehijas Republikā, kur netiek apstrīdēts, ka Google tirgus daļa nav tik liela kā citās EEZ valstīs, Vispārējai tiesai nav pamata apšaubīt Komisijas konstatējumus par šiem valstu tirgiem apstrīdētā lēmuma 674.–727. apsvērumā.

125    Šīs lietas vajadzībām tātad jāatzīst, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pienācīgi pierādījusi, ka, tā kā Google spēja lielā mērā darboties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un patērētājiem, tā bija dominējošā stāvoklī dažādos vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos EEZ (skat. apstrīdētā lēmuma 674. un 675. apsvērumu un argumentāciju, kas pamato šo secinājumu).

126    Otrām kārtām, jāuzsver, ka, lai gan konkrētie tirgi apstrīdētajā lēmumā ir norādīti atsevišķi, tos tomēr nevar mākslīgi nodalīt, jo katrā no tiem bija pārstāvēti papildinošie aspekti, uz kuriem Komisija pienācīgi ir atsaukusies.

127    Tas attiecas uz operētājsistēmu licencēšanas tirgu un Android lietojumprogrammu veikalu tirgu. Proti, interese par Android lietojumprogrammu veikalā pieejamām lietojumprogrammām bija tikai tāpēc, ka tās darbojās licencētā Android operētājsistēmā. Turpretī, lai padarītu pievilcīgāku licencētu operētājsistēmu, tā bija atkarīga no to lietojumprogrammu, kuras var darboties šajā operētājsistēmā, skaita, dažādības un kvalitātes (apstrīdētā lēmuma 84.–88. un 271. apsvērums).

128    Tāpat arī vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgus nevarēja nodalīt no operētājsistēmu licencēšanas, Android lietojumprogrammu veikalu, kā arī operētājsistēmai nespecifisku mobilo ierīču interneta pārlūkprogrammu tirgiem. Šajos triju veidu konkrētajos tirgos ietvertie produkti un pakalpojumi visi kopā veidoja ieejas durvis uz vispārējās meklēšanas pakalpojumiem (skat., piemēram, apstrīdētā lēmuma 1341. apsvērumu).

129    Ar pirmo pamatu saistītie argumenti jāpārbauda faktisko apstākļu kontekstā, kad pastāv atsevišķi, bet sasvstarpēji saistīti tirgi un tiek ieviesta pasaules mēroga stratēģija, pēc Komisijas domām – ar mērķi galvenokārt nodrošināt Google dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos.

2.      Par pirmo daļu attiecībā uz dominēšanu viedo mobilo ierīču operētājsistēmu licencēšanā

130    Operētājsistēmu licencēšanas tirgus definēšanai Komisija uzskatīja, ka no šī tirgus ir jāizslēdz datoru operētājsistēmas, mobilo ierīču ar ierobežotu funkcionalitāti operētājsistēmas un operētājsistēmas bez licences – viedo mobilo ierīču, kas netiek piedāvātas ar licenci, tostarp Apple iOS operētājsistēmas, izpratnē. Turpretī Komisija norādīja, ka šajā tirgū ir ietvertas visas licencējamās operētājsistēmas un nav atšķirības, vai šīs operētājsistēmas darbojas viedtālruņos vai planšetdatoros (apstrīdētā lēmuma 218.–267. apsvērums).

131    Turpinājumā Komisija atzina, ka Google ar savām Google Android ierīcēm ieņem dominējošo stāvokli operētājsistēmu licencēšanas tirgū. Lai nonāktu pie šī secinājuma, Komisija balstījās uz Google tirgus daļu un tās izmaiņām laika gaitā, pārbaudi par šķēršļiem iekļūšanai tirgū un paplašināšanās šķēršļiem, līdzsvarojošas pircēja varas neesamību, kā arī uz nepietiekamu konkurences spiedienu no operētājsistēmām bez licences, it īpaši no Apple iOS operētājsistēmas (apstrīdētā lēmuma 440.–589. apsvērums).

132    Pirmā pamata pirmajā daļā Google norāda, ka Komisija ir kļūdaini novērtējusi tās stāvokli šajā tirgū, kļūdaini neņemdama vērā, pirmkārt, operētājsistēmu bez licences, it īpaši Apple iOS operētājsistēmas, radīto konkurenci un, otrkārt, Android pirmkoda licences radīto konkurenci.

a)      Par pirmās daļas pieņemamību

133    Komisija norāda, ka pirmā daļa, ciktāl tās mērķis ir apstrīdēt operētājsistēmu licencēšanas tirgus definīciju, ir jāatzīst par nepieņemamu. Proti, Google apstrīdot tikai konstatējumu par tās dominējošo stāvokli šajā tirgū.

134    Šajā ziņā, lai gan Google savus argumentus koncentrēti vērš uz apgalvoto tās dominējošo stāvokli operētājsistēmu licencēšanas tirgū un šādā nozīmē arī izsaka pirmo daļu, tomēr šajos argumentos tā Komisijai pārmet šī tirgus definēšanu, ievērojot aparatūras ražotājus, nevis lietotājus vai lietojumprogrammu izstrādātājus, kas ņemtu vērā Apple radīto konkurences spiedienu.

135    Šie argumenti ir saprotami, ievērojot argumentāciju, kuras rezultātā Komisija konkrētajā tirgū neiekļāva operētājsistēmas bez licences, kurā it īpaši ir ņemts vērā, ka Apple īstenotā konkurence bija netieša un nepietiekama, un nebija piemērojami risinājumi, kas izklāstīti 2002. gada 22. oktobra spriedumā Schneider Electric/Komisija (T‑310/01, EU:T:2002:254), uz kuru atsaucas Google (skat. apstrīdētā lēmuma 7.3.5. punktu par tirgus definēšanu un 241.–245. apsvērumu). Turklāt operētājsistēmu licencēšanas tirgus definēšanas posmā Komisija pati ir atsaukusies uz argumentāciju, kas izmantota, lai novērtētu Google dominējošo stāvokli šajā tirgū, kurā tiek ņemts vērā arī konkurences spiediens, ko Apple var radīt, it īpaši, ievērojot lietotājus vai lietojumprogrammu izstrādātājus (skat. apstrīdētā lēmuma 243. un 267. apsvērumu, kuros ir atsauce uz 9.3.4. punktu par dominējošā stāvokļa novērtējumu).

136    Līdz ar to, tā kā Google apstrīd gan argumentāciju, kas izmantota, lai noteiktu operētājsistēmu licencēšanas tirgu, gan to, kas izmantota, lai novērtētu tās dominējošo stāvokli šajā tirgū, pirmā pamata pieņemamība nav jāierobežo ar apstrīdētās argumentācijas otro daļu.

137    Tādējādi jānospriež, ka Google argumenti pirmā pamata pirmajā daļā ar mērķi apstrīdēt operētājsistēmu licencēšanas tirgus definēšanu ir pieņemami.

b)      Par pirmās daļas pamatotību

138    Pirmā pamata pirmās daļas atbalstam Google izvirza divus iebildumus, no kuriem pirmais attiecas uz operētājsistēmu bez licences, it īpaši Apple iOS, radītā konkurences spiediena kļūdainu novērtējumu un otrais – uz Android pirmkoda licences atvērtā rakstura radītā konkurences spiediena kļūdainu novērtējumu.

1)      Par operētājsistēmu bez licences radīto konkurences spiedienu

139    Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir atzinusi, pirmkārt, ka operētājsistēmas bez licences nepieder pie tā paša tirgus, pie kura pieder licencējamas operētājsistēmas (skat. apstrīdētā lēmuma 238.–267. apsvērumu), un, otrkārt, ka Google dominējošo stāvokli licencējamo operētājsistēmu tirgū nav ietekmējis konkurences spiediens, ko šajā tirgū radīja Apple un BlackBerry operētājsistēmas bez licences (skat. apstrīdētā lēmuma 479.–589. apsvērumu). Tādējādi, lai gan šajos divos apstrīdētā lēmuma posmos izvirzītie jautājumi konkrētā tirgus definēšanu un Google tajā ieņemto stāvokli aplūko atsevišķi, tie ir būtiski saistīti.

140    Šajā ziņā jāatzīmē – lai noteiktu operētājsistēmu licencēšanas tirgu, Komisija ir ņēmusi vērā faktu, ko Google neapstrīd, ka aparatūras ražotājiem nebija pieejamas operētājsistēmas bez licences, it īpaši Apple iOS (apstrīdētā lēmuma 239. apsvērums). Līdz ar to operētājsistēmu bez licences iespējamo lomu var pārbaudīt, kā to Google turklāt ir apgalvojusi, tikai lietotāju un lietojumprogrammu izstrādātāju līmenī (apstrīdētā lēmuma 241. apsvēruma 2. punkts un 243. apsvērums). Tomēr Komisija uzskatīja, ka ar šo netiešo konkurenci nepietiek, lai neitralizētu Google tirgus varu (apstrīdētā lēmuma 243. apsvērums ar atsauci uz tā 9.3.4. punktu).

141    Lai nonāktu pie šāda secinājuma, Komisija tostarp apsvēra pieņēmumu par Android kvalitātes nelielu, bet būtisku un pastāvīgu pasliktināšanos (Small but Significant and Non Transitory Decrease in Quality, turpmāk tekstā – “kvalitātes pasliktināšanās” vai “SSNDQ tests”). Šajā testā tā pārbaudīja lietotāju un lietojumprogrammu izstrādātāju reakciju uz Android kvalitātes pasliktināšanos. Citiem vārdiem, Komisija pārbaudīja, vai Google var atturēties no Android attīstīšanas un finansēšanas, lietotājiem un lietojumprogrammu izstrādātājiem neizvēloties alternatīvu piedāvājumu.

142    Pirmajā daļā Google pārmet Komisijai, ka tā nav ievērojusi Apple radīto konkurenci saistībā ar lietotājiem un lietojumprogrammu izstrādātājiem gan operētājsistēmu licencēšanas tirgus noteikšanā, gan novērtējot Google varu šajā tirgū. Pirmkārt, Komisija esot nepareizi noraidījusi Apple radītā konkurences spiediena pierādījumus. Otrkārt, tā neesot ņēmusi vērā 2002. gada 22. oktobra spriedumā Schneider Electric/Komisija (T‑310/01, EU:T:2002:254) noteiktos principus, kuri attiecas uz vertikāli integrētu uzņēmumu konkurenci. Treškārt, ar SSNDQ testu, kas joprojām esot neprecīzs instruments, Komisija esot par zemu novērtējusi Android kvalitātes pasliktināšanās ietekmi, kļūdaini novērtējot lietotāju jutīgumu pret operētājsistēmas kvalitāti, Apple tarifu politikas nozīmīgumu, izmaksas pāriešanai uz citu operētājsistēmu, lietotāju uzticību savām operētājsistēmām, kā arī lietojumprogrammu izstrādātāju uzvedību.

i)      Par “Apple” radītā konkurences spiediena pierādījumiem

–       Lietas dalībnieku argumenti

143    Google, tāpat kā personas, kas iestājušās lietā tās atbalstam, apgalvo, ka Komisija ir nepareizi noraidījusi vairākus Apple radītā konkurences spiediena pierādījumus. Tas attiecoties, pirmkārt, uz ievērojamām Google veiktām investīcijām Android operētājsistēmas attīstībai; otrkārt, uz Android operētājsistēmas un Apple iOS īstenoto inovāciju regularitāti; un, treškārt, uz apstrīdētā lēmuma 250.–252. apsvērumā minētajiem dokumentiem, kuros esot atspoguļota Apple radītā konkurence.

144    Komisija no sākuma uzsver, ka tā ir pienācīgi ņēmusi vērā, ka konkurences spiediens no Apple un BlackBerry operētājsistēmām bez licences nav pietiekams. Šajā ziņā, pirmkārt, Google veikto ieguldījumu Android attīstībai motivācijas pamatā esot tās finansiālās intereses; otrkārt, Google apgalvotā inovāciju norise netiekot parādīta, it īpaši, ņemot vērā, ka lietotāji izvēlas nevis operētājsistēmu, bet drīzāk ierīci; un, treškārt, Google minēto dokumentu esot maz, un tie esot nepietiekami, lai pierādītu, ka pastāv pietiekams Apple radīts konkurences spiediens.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

145    Lai apgalvotu, ka novērtējums par Apple radīto konkurences spiedienu operētājsistēmu licencēšanas tirgū un par Google dominējošo stāvokli šajā tirgū ir kļūdains, Google pamatojas uz dažādiem elementiem, kurus var apkopot šādi:

–        kādas Google amatpersonas paziņojumi; šī amatpersona apgalvo, ka Google ir veikusi investīcijas Android, reaģējot uz Apple radīto konkurences spiedienu;

–        dažas atbildes uz Komisijas lūgumiem sniegt informāciju, kuras ir ietvertas prasības pieteikuma pielikumā un kurās ir fiksētas Apple un Google savstarpējās konkurences attiecības;

–        divi Google iekšējie dokumenti, proti, 2012. gada 16. maija e‑pasta vēstule, kā arī 2011. gada oktobra iekšēja prezentācija, uz kurām atsauce ir apstrīdētā lēmuma 252. apsvērumā un no kurām izriet, ka pret Google ir vērsti konkurentu, tostarp Apple, uzbrukumi un ka Google mērķis ir konkurēt ar šo vertikāli integrēto uzņēmumu.

146    Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka Google neapstrīd, ka Apple radītais konkurences spiediens nepastāvēja saistībā ar aparatūras ražotājiem, uz ko ir norādījusi Komisija (skat. apstrīdētā lēmuma 239., 249. un 252. apsvērumu). Uz Apple radīto konkurenci Google atsaucas tikai saistībā ar lietotājiem un lietojumprogrammu izstrādātājiem; to Komisija pārbaudīja un atzina, ka šis konkurences spiediens ir ne vien netiešs, bet arī nepietiekams (skat. apstrīdētā lēmuma 242. un 243. apsvērumu un atsauci uz 9.3.4. punktu, 249. un 267. apsvērumu).

147    Turpinājumā jākonstatē, ka no dažādajiem pierādījumiem, uz kuriem atsaucas Google, neizriet, ka Apple rada tādu konkurences spiedienu, kas liegtu Google lielā mērā darboties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un patērētājiem. Proti, vienas Google amatpersonas paziņojumi, kā arī dažādu uzņēmumu atbildes uz Komisijas lūgumiem sniegt informāciju neļauj pierādīt, ka Apple radītā netiešā konkurence saistībā ar lietotājiem un lietojumprogrammu izstrādātājiem ir bijusi pietiekami spēcīga, lai neitralizētu Google tirgus spēju operētājsistēmu licencēšanas tirgū. Šie dokumenti tikai norāda, ka Google un citi uzņēmumi uztver Apple kā konkurentu. No tiem neizriet secinājums, ka Google lielā mērā skar Apple radītā konkurence šajā konkrētajā tirgū. Tas pats jākonstatē attiecībā uz abiem Google iekšējiem dokumentiem, uz kuriem Komisija atsaucas apstrīdētā lēmuma 252. apsvērumā un kuri tikai apliecina, ka Google un Apple ir savstarpējas konkurences attiecības, taču neļauj novērtēt šo attiecību nozīmīgumu vai konstatēt to būtisko raksturu, ņemot vērā Google tirgus varu operētājsistēmu licencēšanas tirgū.

148    It īpaši ar Google apgalvojumiem, ka tās ieguldījumu apjoms Android, kā arī Android un iOS inovāciju paralēlais raksturs liecina par spēcīgu konkurenci ar Apple, nepietiek, lai atspēkotu apstrīdētajā lēmumā izklāstīto Komisijas argumentāciju.

149    Pirmkārt, Google ieguldījumi Android attīstīšanai kā tādi nav izskaidrojami ar to, cik būtiski Apple konkurēja ar Google saistībā ar viedo mobilo ierīču lietotājiem un šīm ierīcēm domāto lietojumprogrammu izstrādātājiem. Kā Komisija pareizi izklāsta, šie ieguldījumi galvenokārt ir izskaidrojami ar to, ka Android bija būtisks elements Google stratēģijā, lai pieņemtu pārejas uz mobilo internetu radīto izaicinājumu, jo šī operētājsistēma ļāva viedajās mobilajās ierīcēs iestrādāt Google vispārējās meklēšanas pakalpojumus.

150    Otrkārt, Komisija apstrīdētajā lēmumā jau ir atbildējusi uz argumentu par inovāciju paralēlo raksturu, it īpaši norādot, un šajā ziņā tas šajā prasībā netiek apstrīdēts, ka minētais paralēlisms nav bijis tik regulārs, kā Google to apgalvo, jo daži no norādītajiem Apple iOS atjauninājumiem pirms 2011. gada bija tikai starpposma atjauninājumi operētājsistēmas uzturēšanai, nevis īsti atjauninājumi un Android atjauninājumu grafika palēnināšanās kopš 2011. gada, tātad tā pielīdzināšanās iOS atjauninājumiem, visticamāk, ir izskaidrojama ar to, ka kopš tā laika Google ir ieguvusi būtisku tirgus varu, ļaujot tai ilgāk izmantot Android versijas bez vajadzības tās atjauninājumos ieguldīt tikpat, cik iepriekš (skat. apstrīdētā lēmuma 258.–262. apsvērumu).

151    Tādējādi Komisijai nevar pārmest, ka tā apgalvoto Android un iOS sacensību inovāciju veikšanā no 2008. līdz 2011. gadam ir skatījusi kontekstā, jo šajā laikposmā tika izstrādātas tikai trīs secīgas iOS versijas salīdzinājumā ar septiņām Android versijām. Tāpat arī Komisija pareizi ir atzinusi, ka Android atjauninājumu biežuma samazināšanās kopš 2011. gada drīzāk ir apstāklis, kas pamato Google tirgus varas esamību, nevis elements, kas apliecina Apple radīto konkurences spiedienu, kurš katrā ziņā tomēr nebija pietiekams.

152    Līdz ar to, lai gan zināmā mērā varētu atsaukties uz cēloņsakarību starp iOS atjauninājumu un Android atjauninājumu, tomēr šajā ziņā izvirzītie pierādījumi neļauj konstatēt, ka tā būtu bijusi tik būtiska, lai Apple ļautu ierobežot Google tādā veidā, ka šis pēdējais uzņēmums nespēja lielā mērā darboties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un patērētājiem.

153    Visbeidzot attiecībā uz kritiku, kas pausta par to, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 251. apsvērumā ir noraidījusi dokumentus, kas ir senāki par 2011. gadu, pamatojot, ka Google vēl nebija dominējošā stāvoklī operētājsistēmu licencēšanas tirgū, jākonstatē, ka konkurences stāvoklis pirms un pēc 2011. gada ir mainījies, jo ir izmainījies Google stāvoklis šajā tirgū. Tādējādi Apple radītā konkurences spiediena nozīmi nevar analizēt, izmantojot datus, kas attiecas uz laikposmu, kad Google nebija dominējošā stāvoklī, tātad Komisija pareizi ir atzinusi, ka attiecīgajiem dokumentiem nav nozīmes tās vērtējumā. Turklāt šis vērtējums nebūtu mainīts, ja šos datus ņemtu vērā, jo, lai gan tie atspoguļo Apple konkurences spiedienu, tie tomēr neļauj novērtēt tā nozīmīgumu un nav tādi, lai konstatētu šī spiediena būtisko raksturu, ņemot vērā Google tirgus varu operētājsistēmu licencēšanas tirgū.

154    Tāpēc jānoraida visi Google argumenti par atsevišķu pierādījumu vērtējumu saistībā ar Apple iOS radīto konkurences spiedienu operētājsistēmu licencēšanas tirgū.

ii)    Par 2002. gada 22. oktobra sprieduma “Schneider Electric”/Komisija (T‑310/01, EU:T:2002:254) ņemšanu vērā un atbilstību iepriekšējai lēmumu pieņemšanas praksei

–       Lietas dalībnieku argumenti

155    Google norāda, ka, neņemot vērā Apple radīto konkurences spiedienu, Komisija ir pieļāvusi tādu pašu kļūdu, par kādu Vispārējā tiesa ir uzlikusi sodu 2002. gada 22. oktobra spriedumā Schneider Electric/Komisija (T‑310/01, EU:T:2002:254). Pēdējā minētajā lietā Vispārējā tiesa esot nospriedusi: lai novērtētu neintegrēta uzņēmuma stāvokli lejupējā tirgū, ir jāņem vērā integrēto uzņēmumu radītā konkurence tajā pašā tirgū. Google arī apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi savas lēmumu pieņemšanas prakses saskaņotību.

156    Komisija norāda, ka šīs lietas faktiskie apstākļi atšķiras no faktiskajiem apstākļiem lietā, kurā tika pasludināts 2002. gada 22. oktobra spriedums Schneider Electric/Komisija (T‑310/01, EU:T:2002:254), it īpaši tādēļ, ka Apple un Google savstarpēji nekonkurē saistībā ar aparatūras ražotājiem. Turklāt lēmumos, uz kuriem Google pamatojas, nekas nenorādot uz neatbilstību Komisijas praksei.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

157    Pirmām kārtām, attiecībā uz 2002. gada 22. oktobra sprieduma Schneider Electric/Komisija (T‑310/01, EU:T:2002:254) ņemšanu vērā jāatgādina, ka ar šo spriedumu tika izbeigta tāda prasība atcelt tiesību aktu, kas celta par lēmumu, ar kuru divu uzņēmumu – Schneider Electric SA un Legrand SA – apvienošanās tika atzīta par neatbilstošu iekšējam tirgum. Šajā spriedumā Vispārējā tiesa Komisijas lēmumu atcēla, pamatojoties it īpaši uz to, ka Komisija nav pareizi ņēmusi vērā integrētu uzņēmumu tirgus spēju un tādējādi ir par augstu novērtējusi neintegrēta uzņēmuma, it īpaši uzņēmuma, kas radies Schneider un Legrand apvienošanās dēļ, tirgus varu.

158    Konkrētāk, no 2002. gada 22. oktobra sprieduma Schneider Electric/Komisija (T‑310/01, EU:T:2002:254) 282. punkta izriet, ka neintegrēti elektrisko vadības kontroles paneļu aprīkojumu ražotāji, piemēram, Schneider un Legrand, sastapās ar integrētu ražotāju konkurenci divos līmeņos. Šī konkurence tieši izpaudās integrētu ražotāju un to tīklos iesaistīto montāžas uzņēmumu dalībā iepirkumos, kuros piedalījās arī neintegrēti ražotāji, kas ar citiem montāžas uzņēmumiem bija saistīti no gadījuma uz gadījumu. Tā izpaudās netieši arī tādējādi, ka integrēti ražotāji savas sastāvdaļas pārdeva montāžas uzņēmumiem, kuri bija uzvarējuši iepirkumā, bet kuri nebija iesaistīti to tīklos. Abos gadījumos neintegrēti ražotāji konkurēja ar integrētiem ražotājiem.

159    Taču šīs lietas faktiskie apstākļi atšķiras no faktiskajiem apstākļiem lietā, kurā tika pasludināts 2002. gada 22. oktobra spriedums Schneider Electric/Komisija (T‑310/01, EU:T:2002:254). Pirmkārt, lejupējam tirgum nebija raksturīgas iepirkuma procedūras, kurās Apple un Google piedalītos tieši. Lejupējā lietotāju tirgū Apple konkurēja ar citiem aparatūras ražotājiem, kuri savu mobilo ierīču komplektēšanā neizmantoja tikai Google pārdoto aprīkojumu. Operētājsistēma bija tikai viens no elementiem. Pat pieņemot, ka ar Android integrēšanu aparatūras ražotāji saistījās ar Google un konkurēja ar Apple kā ar integrētu uzņēmumu, konkurence saistībā ar lietotājiem tomēr neaprobežojās tikai ar operētājsistēmu.

160    Otrkārt, kā Komisija ir pareizi atzinusi apstrīdētā lēmuma 245. apsvērumā, Apple kā integrēts uzņēmums nepiedāvāja iOS aparatūras ražotājiem. Tātad šajā līmenī Apple un Google nevarēja savstarpēji konkurēt. Citādi būtu bijis tad, ja Apple ne tikai pārdotu ierīces, kas darbojas ar iOS, bet arī piedāvātu savu licencēto operētājsistēmu. Lai gan 2002. gada 22. oktobra spriedumā Schneider Electric/Komisija (T‑310/01, EU:T:2002:254) integrēti un neintegrēti uzņēmumi savstarpēji konkurēja, piedāvājot montāžas uzņēmumiem savu aprīkojumu, šajā lietā tas tā nebija.

161    Aparatūras ražotāju līmenī iOS un Android tātad nebija savstarpēji aizvietojami, un tas pamato, kāpēc nebija definēts tirgus, pie kura pieder visas operētājsistēmas. Lai gan ir taisnība, ka Google ar Apple konkurēja saistībā ar lietotājiem vai lietojumprogrammu izstrādātājiem, jo operētājsistēma varēja būt viens no parametriem, ko lietotāji vai lietojumprogrammu izstrādātāji izvērtēja pirms mobilās ierīces iegādes vai lietojumprogrammas izstrādes šai operētājsistēmai, tas tomēr bija tikai viens no parametriem. Aizvietojamība šajā līmenī tātad, šķiet, bija ierobežota, un tas varēja pamatot, kā Komisija ir uzsvērusi apstrīdētā lēmuma 243. apsvērumā, iOS un Android neiekļaušanu vienā un tajā pašā tirgū.

162    Katrā ziņā Komisiju nevar kritizēt par to, ka tā apstrīdētajā lēmumā būtu noklusējusi Apple radīto konkurenci saistībā ar lietotājiem un lietojumprogrammu izstrādātājiem, jo Komisija to ņēma vērā, lai izdarītu secinājumu, ka tā bija gan netieša, gan nepietiekama.

163    Tādējādi Komisija ir rīkojusies pareizi, nepiemērojot šajā lietā 2002. gada 22. oktobra spriedumā Schneider Electric/Komisija (T‑310/01, EU:T:2002:254) noteiktos risinājumus.

164    Otrām kārtām, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atbilstību Komisijas iepriekšējai lēmumu pieņemšanas praksei jāatgādina, ka lēmumi, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējoši, ja apstākļi šajās lietās nav tādi paši (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 16. septembris, Roca Sanitario/Komisija, T‑408/10, EU:T:2013:440, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

165    Katrā ziņā Komisijai ir jāveic individuāla katras lietas īpašo apstākļu analīze un tai nav saistoši agrāki lēmumi, kas attiecas uz citiem tirgus dalībniekiem, citiem preču vai pakalpojumu tirgiem vai citiem ģeogrāfiskiem tirgiem citos brīžos (skat. spriedumu, 2009. gada 9. septembris, Clearstream/Komisija, T‑301/04, EU:T:2009:317, 55. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to, ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus, Komisijai nevar pārmest, ka tā ir pārkāpusi savas lēmumu pieņemšanas prakses saskaņotību.

166    Katrā ziņā, pirmkārt, no Komisijas Lēmuma C(2012) 2405 final (2012. gada 4. aprīlis), ar ko koncentrāciju atzīst par atbilstošu kopējam tirgum un EEZ līguma darbībai (Lieta COMP/M.6439 – AGRANA/RWA/JV), izriet, ka šajā lietā ir atzīts, ka integrētie uzņēmumi rada konkurences spiedienu, jo tie varēja daļu no savas koncentrētās sulas produkcijas pārorientēt un pārdot trešām personām. Tomēr šeit izskatāmajā lietā Apple savu operētājsistēmu nekādi nepiedāvāja trešām personām. Turklāt, lai gan no iepriekš minētā lēmuma 115. apsvēruma izriet, ka Komisija ņēma vērā netiešu konkurences spiedienu, ko integrētie uzņēmumi radīja koncentrētās sulas pārstrādātājiem, nevar konstatēt nekādu atšķirību ar šeit izskatāmo lietu. Komisija tiešām pārbaudīja Apple radīto netiešo konkurences spiedienu, savā vērtējumā galu galā to neatzīstot par nozīmīgu tā nepietiekamības dēļ.

167    Otrkārt, attiecībā uz pieeju, kas izmantota Komisijas Lēmumā C(2014) 8546 final (2014. gada 12. novembris), ar ko koncentrāciju atzīst par atbilstošu kopējam tirgum un EEZ līguma darbībai (Lieta COMP/M.7342 – Alcoa/Firth Rixson), un Komisijas Lēmumā C(2005) 2676, galīgā redakcija (2005. gada 13. jūlijs), ar ko koncentrāciju atzīst par atbilstošu kopējam tirgum un EEZ līguma darbībai (Lieta COMP/M.3653 – Siemens/VA Tech), ir redzams, ka tā ir tuva tai, kas ievērota šeit izskatāmajā lietā, un tādējādi nesaskaņotība nav konstatējama. Proti, šajos lēmumos Komisija pārbaudīja, cik nozīmīgs ir konkurences spiediens, ko konkrētajā tirgū var radīt vertikāli integrēti uzņēmumi.

168    Treškārt, Komisijas Lēmumā C(2012) 1068 final (2012. gada 13. februāris), ar ko koncentrāciju atzīst par atbilstošu kopējam tirgum un EEZ līguma darbībai (Lieta COMP/M.6381 – Google/Motorola Mobility), Komisija nekādi nav atzinusi, ka licencētas mobilās operētājsistēmas un operētājsistēmas bez licences pieder pie viena un tā paša tirgus. No šī lēmuma 30. apsvēruma izriet, ka Komisija labāk izvēlējās atstāt šo jautājumu atklātu, jo Google un Motorola Mobility apvienošanās šajā ziņā neradīja grūtības.

169    Ceturtkārt, tas pats attiecas uz Komisijas Lēmumu C(2009) 10033 (2009. gada 16. decembris) par procedūru saskaņā ar LESD 102. pantu un EEZ līguma 54. pantu (Lieta COMP/39.530 – Microsoft (pārdošana ar piesaisti)). Lai gan, ņemot vērā šī lēmuma 17. apsvērumu, drīkst uzdot jautājumu par tāda tirgus definēšanu, kurā iekļautas licencētas datoru operētājsistēmas un datoru operētājsistēmas bez licences, jāatzīst, ka šis jautājums nekādā veidā nav bijis apspriests. Proti, no šī lēmuma 30. apsvēruma izriet, ka Microsoft nekādi nav apstrīdējis, ka tas ieņem dominējošo stāvokli datoru operētājsistēmu tirgū.

170    Piektkārt, Komisijas Lēmumā C(2013) 8873 (2013. gada 4. decembris), ar ko koncentrāciju atzīst par atbilstošu kopējam tirgum un EEZ līguma darbībai (Lieta COMP/M.7047 – Microsoft/Nokia), ir sniegts tāds pats skaidrojums. No šī lēmuma 102. apsvēruma izriet, ka Komisija nav izteikusies par to, vai pastāv vai nepastāv licencēto operētājsistēmu un operētājsistēmu bez licences tirgus.

171    Tādējādi Komisijai nevar pārmest, ka tā ir pārkāpusi savas lēmumu pieņemšanas prakses saskaņotību, un Google šajā ziņā izvirzītie argumenti ir jānoraida.

iii) Par SSNDQ testu

–       Lietas dalībnieku argumenti

172    Google uzskata, ka Komisija, izskatot pieņēmumu par Android kvalitātes pasliktināšanos, ir nonākusi pretrunā pati sev, jo tā vienlaikus apgalvoja, ka Google ir ieinteresēta nodrošināt pēc iespējas plašāku Android ierīču izplatīšanu. Google arī uzsver, tāpat kā personas, kas iestājušās lietā tās atbalstam, ka šajā ziņā izmantotais kvalitātes pasliktināšanās tests ir neprecīzs un tai nav zināma šī testa veikšanas kārtība.

173    Pirmkārt, Komisija uzskata, ka nevar norādīt uz nesaskaņotību starp konstatējumu, ka Google uzņēmējdarbības stratēģija paredzēja palielināt Android ierīču izplatīšanu, un to, ka Google varēja gūt labumu no Android kvalitātes pasliktināšanās. Tomēr šis pieņēmums nenozīmējot, ka Google interesēm atbilst Android kvalitātes pasliktināšanās. Otrkārt, Komisija uzsver, ka tai nevar būt pienākuma noteikt fiksētu kvalitātes pasliktināšanās standartu, lai varētu veikt SSNDQ testu, ja tas to praksē padarītu bezjēdzīgu.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

174    Jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Android kvalitātes pasliktināšanās iespējamību Komisija ir apskatījusi, lai novērtētu Google stāvokli operētājsistēmu licencēšanas tirgū. Komisija šajā ziņā norādīja, ka licencēto operētājsistēmu lietotāji un lietojumprogrammu izstrādātāji nebija pietiekami jutīgi pret Android kvalitātes pasliktināšanos (apstrīdētā lēmuma 483. apsvērums). Tā arī atsaucās uz šo novērtējumu, lai noteiktu operētājsistēmu licencēšanas tirgus apjomu (skat. apstrīdētā lēmuma 243. un 267. apsvērumu).

175    Tādējādi būtībā netieša un nepietiekama spiediena dēļ saistībā ar lietotājiem un lietojumprogrammu izstrādātājiem Komisija uzskatīja, ka operētājsistēmas bez licences nepieder pie tā paša tirgus, pie kura pieder licencētas operētājsistēmas, un Google tirgus vara neesot neitralizēta ar uzņēmumu, kuri izmanto operētājsistēmas bez licences, it īpašo Apple, darbību.

176    Vispirms, lai definētu konkrēto tirgu un novērtētu attiecīgā uzņēmuma konkurences stāvokli šajā tirgū, Komisija var balstīties uz pierādījumu kopumu, un tai nav obligāti jāievēro stingra hierarhiska dažādu informācijas avotu vai dažādu tās rīcībā esošo pierādījumu veidu secība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 11. janvāris, Topps Europe/Komisija, T‑699/14, nav publicēts, EU:T:2017:2, 80.–82. punkts).

177    Ja ir produkts, kuru sarežģīti izmantot klasiskajam hipotētiska monopolista testam, lai pārbaudītu tirgus reakciju uz nelielu, bet būtisku un pastāvīgu produkta cenas pieaugumu (Small but Significant and Non Transitory Increase in Price), SSNDQ tests, kas paredz attiecīgā produkta kvalitātes pasliktināšanos, tiešām ir atbilstoša norāde konkrētā tirgus definēšanai. Uzņēmumu savstarpējā konkurence var izpausties ne tikai cenas, bet arī kvalitātes un inovāciju ziņā.

178    Šo hipotēzi arī varēja izmantot apstrīdētā lēmuma 9.3.4.1.–9.3.4.3. punktā, lai pārbaudītu, vai Google, kas ir dominējošā stāvoklī operētājsistēmu licencēšanas tirgū, izjūt konkurences spiedienu no Apple, kas atrodas ārpus šī tirgus. Konstatējumam tirgus noteikšanas stadijā par to, ka netiešā pieprasījuma aizvietojamība ir neliela, pasliktinoties kāda produkta kvalitātei, joprojām ir nozīme arī dominējošā stāvokļa noteikšanas stadijā, lai novērtētu spiedienu, ko rada citu produktu tirgojošs uzņēmums, kas atrodas ārpus šādi definēta tirgus.

179    Turpinājumā – šī pieņēmuma formulējums nekādā veidā nenozīmē, ka Komisija ir apgalvojusi, uz ko Google nepareizi norāda, ka Google ir ieinteresēta pasliktināt Android kvalitāti. Gluži pretēji, Android kvalitātes pasliktināšanās pārbaude bija paredzēta, tikai lai pārbaudītu, vai Google skar Apple radīts konkurences spiediens saistībā ar lietotājiem un lietojumprogrammu izstrādātājiem, kā Google to apgalvoja administratīvajā procesā.

180    Visbeidzot mērķa produkta kvalitātes pasliktināšanās precīza kvantitatīva standarta noteikšana nevar būt priekšnoteikums SSNDQ testa veikšanai. Pieņēmumam par nelielu Android kvalitātes pasliktināšanos nebija iepriekš jānosaka precīzs pasliktināšanās standarts, kā tas ir klasiskā hipotētiska monopolista testa gadījumā, kad nelielu, bet būtisku un pastāvīgu produkta cenas pieaugumu vieglāk var izteikt kvantitatīvi. Svarīga ir tikai doma par to, ka kvalitātes pasliktināšanās joprojām ir neliela, bet vienlaikus – būtiska un pastāvīga.

181    Tādējādi Komisija ir rīkojusies pareizi, aplūkojot Android kvalitātes pasliktināšanos ar SSNDQ testu.

iv)    Par lietotāju lojalitāti attiecībā pret to operētājsistēmām

–       Lietas dalībnieku argumenti

182    Google uzskata, ka lietotāju lojalitāte nebija nozīmīgs parametrs. Lai gan 2015. gadā vairāk nekā četri no pieciem lietotājiem, kuri bija iegādājušies ar Android darbojošos ierīci, iegādājās jaunu Android ierīci, tomēr tas esot bijis tikai Google īstenoto centienu dēļ uzturēt operētājsistēmas kvalitāti. Tādējādi lojalitāte esot atkarīga no Android kvalitātes, kas atspoguļojoties vairākos Komisijas nepamatoti noraidītos pierādījumos. Turklāt Komisija esot kļūdaini noraidījusi Klemperera [Klemperer] uzņēmējdarbības modeļa izmantošanu, kas parādot, ka Google konkurē ar Apple pirmreizējo pircēju piesaistīšanā un ka šī konkurence ietekmē Google rīcību attiecībā uz visiem Android lietotājiem.

183    Komisija uzskata, ka lietotāju lojalitāte bija atbilstošs parametrs, lai izslēgtu pieņēmumu par to, ka pēc nelielas Android kvalitātes pasliktināšanās ievērojams lietotāju skaits pārietu uz citu operētājsistēmu. Komisija tāpat arī noraidīja no Klemperera ekonomiskā modeļa iegūto rezultātu atbilstību šajā lietā.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

184    Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka lietotāju lojalitāte pret Android, pēc Komisijas domām, nav izskaidrojama tikai ar operētājsistēmas kvalitāti. Kā ir norādījusi Komisija, pamatojoties uz apstrīdētā lēmuma 524. un 534. apsvērumā minētajiem aparatūras ražotāju paziņojumiem, Android lietotāju augsto lojalitāti varēja izskaidrot arī ar grūtībām, ar kurām lietotāji saskaras, nodrošinot personas datu pārvietošanu, vai arī ar lietojumprogrammu atpirkšanas pienākumu. Konkrēti, kā it īpaši ir norādījis viens no šiem aparatūras ražotājiem, lietotāji pierod pie savas viedierīces darbības un nevēlas vēlreiz apgūt jaunu sistēmu (skat. apstrīdētā lēmuma 534. apsvēruma 3. punktu). Lietotāju lojalitāti tomēr nevar izskaidrot tikai ar operētājsistēmas kvalitāti, kā to Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 488. apsvērumā, jo daudzi lietotāji izmantoja Android neatjauninātu versiju.

185    Otrkārt, ar Google amatpersonas paziņojumu, kas iekļauts prasības pieteikuma pielikumā, nevar apšaubīt ar lietotāju lojalitāti pret savu operētājsistēmu saistītā parametra nozīmīgumu. Šajā paziņojumā it īpaši ir atsauces uz Google centieniem apmierināt Android produktu lietotāju un izstrādātāju prasības un uz šī uzņēmuma izmantotiem dažādiem paņēmieniem, lai novērtētu risku, ka lietotāji pāriet pie Apple. Šajā ziņā paustie apgalvojumi joprojām ir vispārīgi, un vairumā gadījumu un lielākoties tie nav pamatoti ar konkrētiem pierādījumiem vai skaitļiem, kas ļautu novērtēt to tvērumu. Konkrētāk, attiecībā uz Google minētajiem centieniem izpildīt lietotāju prasības jāatzīmē, ka lietotāju apmierinātība nav izskaidrojama tikai ar risku, ka tie pāriet uz citu operētājsistēmu, bet tā kopumā atbilst jebkura tāda uzņēmuma stratēģijai, kurš vēlas ieviest inovācijas un apmierināt savu lietotāju vajadzības. Lietotāju apmierinātības nodrošināšana ļāva arī stiprināt to lojalitāti pret Android.

186    Treškārt, pierādījumi, uz kuriem Komisija apstrīdētajā lēmumā ir balstījusies, protams, liecināja par pāriešanu uz citu operētājsistēmu, taču tās intensitāte bija ierobežota. Ir taisnība, ka Google norāda – fakts, ka 82 % Android ierīču lietotāju 2015. gadā, iegādājoties jaunu ierīci, palika lojāli Android, neļauj droši secināt, ka, pasliktinoties Android kvalitātei, šī procentuālā daļa saglabātos tikpat liela. Turpretī šis apstāklis ļāva norādīt vismaz uz to, ka lietotāju augstā lojalitātes pakāpe pret Android pirmšķietami padarīja mazticamu lietotāju pāriešanu uz citu operētājsistēmu. Tāpat arī Komisija apstrīdētā lēmuma 537. apsvērumā norādīja, un to šajā jautājumā Google neapstrīd, ka laikposmā no 2013. līdz 2015. gadam tikai 16 % Apple mobilo ierīču lietotāju iepriekš bija lietojuši Android ierīci. Citiem vārdiem, tikai neliela, nevis ievērojama lietotāju daļa, visticamāk, pārietu uz Apple. Aparatūras ražotāju paziņojumi, kas norādīti apstrīdētā lēmuma 543. apsvērumā, ir ar līdzīgu saturu. Lai gan tie atzina iespēju lietotājiem pāriet uz Apple, taču tikai izņēmuma gadījumos, kuriem raksturīgas būtiskas pārmaiņas.

187    Turklāt, lai gan daudzi lietotāji 2015. gada beigās pārgāja uz Apple, kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 538. apsvērumā, tas notika tāpēc, ka bija izlaista jauna viedā mobilā ierīce ar jaunām funkcijām. Citiem vārdiem, pāreja nebija izskaidrojama ar operētājsistēmu savstarpējo konkurenci. Šādu interpretāciju apstiprina iekšējs Google dokuments, uz kuru tā pamatojas. No dokumenta Switcher Insights (“Informācija par pārgājušiem lietotājiem”) izriet, ka lietotāju pāriešana galvenokārt bija rezultāts jaunu ierīču izlaišanai, nevis operētājsistēmu izmaiņām.

188    Ceturtkārt, Klemperera ekonomiskā modeļa izmantošana, kas minēta apstrīdētā lēmuma 551. apsvērumā, neļāva apšaubīt lietotāju lojalitāti pret savu operētājsistēmu. Šis pētījums attiecās uz pirmreizējiem pircējiem, un to nevar interpretēt tādējādi, ka lietotājiem, tiklīdz izdarīta to izvēle, nebūtu nekādas lojalitātes pret savu operētājsistēmu.

189    Tātad Komisija pareizi varēja pamatoties uz lietotāju lojalitāti pret savu operētājsistēmu, lai novērtētu Apple radītā konkurences spiediena apjomu.

v)      Par lietotāju jutīgumu pret operētājsistēmas kvalitāti

–       Lietas dalībnieku argumenti

190    Google, tāpat kā personas, kas iestājušās lietā tās atbalstam, apgalvo, ka lietotāji bija jutīgi pret jebkādu, kaut nelielu, Android kvalitātes pasliktināšanos. Kvalitāte esot patērētāju izvēli noteicošs, nevis līdzvērtīgs vai citus parametrus, piemēram, konkrētā produkta cenu vai estētiku, papildinošs parametrs. To ilustrējot plašsaziņas līdzekļos plaši atspoguļotā operētājsistēmu jauno versiju izlaišana un vairākas aptaujas.

191    Komisija, kuru atbalsta personas, kas iestājušās lietā tās atbalstam, precizē, ka tā nav atzinusi, ka lietotāji nav jutīgi pret visu veidu mobilo operētājsistēmu kvalitātes izmaiņām, bet uzskatīja, ka ir maz ticams, ka tie, reaģējot uz nelielu Android kvalitātes pasliktināšanos, mainītu savus pirkšanas paradumus un pārietu uz citu produktu. Lietotāji ņemot vērā visus parametrus, nevis tikai operētājsistēmu. Dažādie Google norādītie elementi neļaujot pamatot pretēju apgalvojumu.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

192    Iesākuma jāatzīmē, ka pretēji tam, ko apgalvo Google, Komisija nekādi nav uzskatījusi, ka lietotāji nepiešķir nekādu nozīmi viedo mobilo ierīču operētājsistēmai.

193    Tādējādi, turpinot savu lēmumu pieņemšanas praksi, Komisija ir norādījusi, ka operētājsistēma ir svarīgs parametrs viedās mobilās ierīces izvēlē. Tomēr Komisija arī uzsvēra, ka tas nav vienīgais lietotāju vērā ņemtais parametrs (skat. apstrīdētā lēmuma 483. apsvērumu). Tieši to ņemot vērā, Komisija minētajā apstrīdētā lēmuma apsvērumā ir atzinusi, ka, nedaudz pasliktinoties Android kvalitātei, ir “maz ticams”, ka lietotājs mainīs savus pirkšanas paradumus un pāries no ierīces, kas darbojas ar licencētu operētājsistēmu, uz ierīci, kas darbojas ar operētājsistēmu bez licences.

194    Papildus šim konstatējumam Google apstrīd divus iemeslus Komisijas novērtējuma pamatā. Pirmkārt, neapšaubot faktu, ka lietotājs pieņem lēmumu, balstoties uz vairākiem parametriem, Google norāda, ka ar vairāku parametru esamības atzīšanu nepietiek, lai izslēgtu, ka operētājsistēmas kvalitātes pasliktināšanās dēļ lietotāji pārietu uz ierīcēm, kas darbojas ar citu operētājsistēmu. Vairāku aptauju rezultāti tādējādi apliecinot, ka operētājsistēmas kvalitāte lietotāju izvēlē ir bijis noteicošais parametrs. Otrkārt, Google norāda, ka pretēji apstrīdētā lēmuma 488.–490. apsvērumam tas, ka, kavējoties piekļuvei Android atjauninājumiem, lietotāji uzreiz nepārgāja [uz citu produktu], nekādi neļauj apgalvot, ka lietotāji nereaģēja uz Android kvalitātes pasliktināšanos. Piekļuve Android atjauninājumiem prasot zināmu laiku.

195    Taču, pirmām kārtām, jāatzīmē, ka aptaujas, uz kurām atsaucas Google, neļauj lietderīgi pamatot tās apgalvojumus. Pirmajā – dokumentā Switcher Insights, ko Google ir sagatavojis un kas ir minēts apstrīdētā lēmuma 540. apsvērumā, – ir norādīts, ka pāriešana notikusi līdztekus jaunas ierīces izlaišanai, nevis izmaiņām operētājsistēmās. No tā izriet, ka lietotāji piešķīra nozīmi visiem ierīces parametriem, nevis tikai operētājsistēmai. Šāda interpretācija ir it īpaši pieļaujama, jo aptaujā parādās dažāds pāriešanas līmenis atkarībā no aparatūras ražotāja.

196    Otrajā – Kantar aptaujā, kas minēta apstrīdētā lēmuma 494. apsvērumā, – ir norādīts, ka 24 % zemāka līmeņa segmenta Android ierīču lietotāju katru gadu pāriet uz citu operētājsistēmu salīdzinājumā ar 14 % luksusa klases ierīču lietotāju. Šī aptauja, protams, parādīja, ka daži Google Android ierīču lietotāji Apvienotajā Karalistē bija pārgājuši uz ierīcēm, kas darbojas ar citu mobilo operētājsistēmu. Tomēr šī pāriešana nebija galvenokārt izskaidrojama ar operētājsistēmas kvalitāti, bet gan ar citām pazīmēm, piemēram, preču zīmi vai modeli, cenu, izmantošanas vieglumu, tīklu vai operatoru. Tā tas bija it īpaši tādēļ, ka šajā aptaujā atklājās, un Google to neapstrīd, ka ļoti neliela daļa lietotāju ir norādījuši, ka uz Apple ierīci ir pārgājuši operētājsistēmas kvalitātes un preču zīmes dēļ. Citiem vārdiem, lai gan operētājsistēmas kvalitāte varēja būt svarīgs parametrs, tas nebija noteicošais jaunas ierīces iegādē.

197    Trešajā – Yandex aptaujā, kas minēta apstrīdētā lēmuma 492. apsvērumā, – ir norādīts, ka vairums Android ierīču lietotāju šai operētājsistēmai bija lojāli būtībā tās kvalitātes dēļ. Tomēr šī aptauja neapstiprina Google apgalvojumus. Proti, lai gan 44 % lietotāju savu lojalitāti pret Android ir pauduši saistībā ar interesi par tās operētājsistēmu, nevis ierīci vai tās cenu, konkrētajā dokumentā šī skaitļa nozīmīgums ir ierobežots. Pašā dokumentā bija norādīts, ka nevar izslēgt, ka šie lietotāji ņem vērā arī citus parametrus, tostarp lojalitāti pret preču zīmi vai izmaksas, kas rodas, pārejot uz citu platformu. Tāpat arī aptaujas secinājumos ir norādīts, ka neliela Android kvalitātes pasliktināšanās nebija noteicošā, izvēloties ierīci tās izplatīšanas posmā.

198    Otrām kārtām, apstrīdētā lēmuma 488.–490. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka daudzi licencēto operētājsistēmu lietotāji izmanto ierīces ar vecāku Android versiju. Šo konstatējumu Google neapstrīd. Tādējādi 2017. gada maijā tikai 7,1 % lietotāju piederēja ierīce ar atjauninātu Android versiju, kas turklāt bija pieejama jau kopš 2016. gada oktobra. Tāpat arī no apstrīdētā lēmuma 489. un 490. apsvēruma izriet, ka Google Android ierīču pārdošanas apjomam nebija saistības ar šīs operētājsistēmas atjauninājumiem. Tādējādi no tā izriet, ka lietotāji parādīja nelielu jutīgumu pret Android kvalitātes izmaiņām, jo tos, šķiet, apmierināja minētās operētājsistēmas iepriekšējās versijas.

199    Tāpēc Komisijai nevar pārmest, ka tā ir uzskatījusi, ka ar vairākiem parametriem, kas nosaka lietotāja izvēli, bija maz ticams, ka Android kvalitātes pasliktināšanās izraisītu lietotāju pāriešanu no ierīces, kas darbojas ar licencētu operētājsistēmu, uz ierīci, kas darbojas ar operētājsistēmu bez licences.

vi)    Par izmaksām saistībā ar pāriešanu uz citu operētājsistēmu

–       Lietas dalībnieku argumenti

200    Google uzskata, ka pienākums lietojumprogrammas atpirkt, lai tās darbotos iOS, lietotāju pāriešanu uz šo operētājsistēmu nekavēja. Maksas lietojumprogrammas esot tikai ļoti maza daļa no lejupielādētajām lietojumprogrammām, un dažas no tām ļaujot nodrošināt abonementu pāriešanas iespēju. Tāpat arī Apple darot visu, lai lietotāji varētu viegli nomainīt operētājsistēmu, piedāvādama rīkus Android lietojumprogrammu pārnešanai uz iOS.

201    Komisija uzskata, ka daudzi citi faktori mudinot lietotājus nepāriet uz citu operētājsistēmu, piemēram, lietotāju lojalitāte pret savu operētājsistēmu, ierīces pazīmes un pienākums vēlreiz iegādāties jaunas lietojumprogrammas.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

202    Iesākumā jāuzsver, ka Google neapstrīd visus šķēršļus pāriešanai, kurus Komisija ir identificējusi apstrīdētā lēmuma 523. apsvērumā. Google koncentrējas tikai uz Komisijas uzsvērto nepieciešamību lejupielādēt un iegādāties jaunas lietojumprogrammas, lai gan Komisija pamato arī konstatējumu, ka pāreja uz iOS būtu dārga, jo lietotājiem ir jāiepazīstas ar jauno saskarni un jāpārnes ievērojams datu apjoms.

203    Ar Google izvirzītajiem argumentiem nevar atspēkot visus apstrīdētā lēmuma 522.–532. apsvērumā ietvertos novērtējumus. Pirmkārt, pat tad, ja lietotāji par lietojumprogrammām būtu iztērējuši nedaudz salīdzinājumā ar mobilās ierīces izmaksām, jāatzīmē, ka lietotājiem, kuri vēlas pāriet uz citu operētājsistēmu, tomēr būtu papildu izmaksas. Google to neapstrīd. Lai cik nelielas būtu bijušas šīs papildu izmaksas, no tām nevarēja izvairīties, un tās patiešām kavēja lietotāju pāriešanu.

204    Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 525. apsvērumā minēto faktu, ka Apple centās atvieglot šādu pāriešanu, nevar interpretēt tādējādi, ka pāriešana bija efektīva. Gluži pretēji, kā izklāsta Komisija, tas, ka Apple laida klajā lietojumprogrammu, lai atvieglotu pāriešanu no Android uz iOS, tiešām liecināja, ka pāriešana ir radījusi bažas. Komisija pareizi norāda, un to šajā jautājumā Google neapstrīd, ka pāriešana lietotājiem lika iepazīties ar jaunu saskarni, kas [šo pāriešanu] noteikti padara sarežģītāku un nedrošāku.

205    Tādējādi Komisija nav kļūdījusies, atzīstot, ka pāriešana uz citu mobilo operētājsistēmu varēja radīt papildu izmaksas, kas bija vēl viens šķērslis lietotāju pāriešanai uz Apple.

vii) Par “Apple” cenu politikas ietekmi

–       Lietas dalībnieku argumenti

206    Google un personas, kas iestājušās lietā tās prasījumu atbalstam, uzskata, ka Apple īstenotā cenu politika atturēja lietotājus no pāriešanas [uz citu produktu] neatkarīgi no tā, vai tie izmantoja luksusa vai zemāka līmeņa ierīces.

207    Savukārt Komisija kopā ar personām, kas iestājušās lietā tās atbalstam, iebilst, ka Apple cenu politiku nevarēja noslēpt un tā bija būtisks šķērslis lietotāju pāriešanai gan attiecībā uz luksusa klases, gan uz zemāka līmeņa ierīcēm.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

208    Šajā lietā Google izvirzītie argumenti ir tie paši, kurus Komisija ir noraidījusi apstrīdētā lēmuma 512.–521. apsvērumā. Zemāka līmeņa ierīču lietotājiem Apple cenu politika, šķiet, bija acīmredzams šķērslis. Komisija apstrīdētā lēmuma 513. apsvērumā ir pareizi norādījusi, ka vairāk nekā 50 % ierīču, kas darbojas ar Android, tika pārdotas par zemāku cenu nekā Apple ierīces. Turklāt apstrīdētā lēmuma 503. un 504. apsvērumā Komisija ir uzsvērusi, ka laikposmā no 2009. līdz 2014. gadam Apple ierīces vidēji maksāja gandrīz divreiz vairāk nekā Android ierīces. Līdz ar to zemāka līmeņa ierīču lietotājiem jebkura pāriešana uz Apple ierīcēm bija saistīta ar augstākām izmaksām.

209    Argumentu, kas balstīts uz iPhone SE modeļa cenu, šajā ziņā nevar atbalstīt. Pirmkārt, lai gan iPhone SE modelis bija lētākā Apple pārdotā ierīce, kuras cena bija tuvu 400 ASV dolāriem (USD) (aptuveni 290 EUR 2014. gadā), tomēr saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 503. apsvērumā sniegto tabulu šī cena joprojām bija augstāka par Android ierīču pārdošanas vidējo cenu. Otrkārt, Google norādītā konkrētā iPhone zemākā cena tiešsaistes tirdzniecības platformā nekādi neatbilda Apple noteiktajai cenai. Šī cena bija tā, ko konkrētā brīdī noteica trešā persona – tālākpārdevējs, un tādēļ to nevar vispārināt. Treškārt, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma 518. apsvērumu, iPhone SE modelis bija pārdošanā kopš 2016. gada marta, proti, pārkāpuma laikposma beigās, un to Google neapstrīd.

210    Līdz ar to Komisija nav kļūdaini uzskatījusi, ka Apple cenu politika ir kavējusi zemāka līmeņa Android ierīču lietotāju pāriešanu.

211    Tomēr šāds secinājums neattiecas uz tiem lietotājiem, kuri lieto luksusa klases ierīces, proti, ierīces, kas tiek pārdotas tādā pašā cenu diapazonā kā Apple ierīces.

212    Apstrīdētā lēmuma 513. apsvērumā Komisija ir uzsvērusi, ka luksusa klases ierīču lietotāju pāriešana ir maz ticama, ņemot vērā viņu pirkšanas paradumus, ar šādu pāriešanu saistītās papildu izmaksas, kā arī lietotāju lojalitāti pret savu operētājsistēmu. Tā arī apstrīdētā lēmuma 515. apsvērumā ir precizējusi, ka, pat ņemot vērā šādu pāriešanu, finansiālā ietekme uz Google būtu ierobežota. Proti, ar Apple noslēgtā līguma dēļ Google turpinātu saņemt ievērojamu ieņēmumu daļu no savas meklētājprogrammas Google Search izmantošanas iOS. Šajā ziņā Google turpretī apgalvo, ka lielu savu ieņēmumu daļu tā gūst no Google Android ierīču, kas ir Apple ierīču cenai līdzvērtīgā cenu klāstā, izmantošanas. Līdz ar to pat nelielas to daļas pāriešana tai radītu kaitējumu.

213    Lai gan Apple cenu politika, šķiet, bremzēja zemāka līmeņa ierīču lietotāju pāriešanu, tas pats neattiecas uz luksusa klases ierīču lietotājiem. Komisija, šķiet, to netieši atzīst, jo apstrīdētā lēmuma 513. apsvērumā tā ir atsaukusies uz citiem iemesliem, lai apstiprinātu, ka šādu ierīču lietotāji nepārietu uz Apple ierīcēm. Komisijas argumentu pamatā tādējādi nekādā ziņā nav Apple cenu politika, kas pati par sevi nav šķērslis tam, ka pēc nelielas Android kvalitātes pasliktināšanās luksusa klases ierīču lietotāji pāries [uz citu produktu].

214    Apstrīdētā lēmuma 515. apsvērumā ietvertajam konstatējumam par to, ka ar luksusa klases ierīcēm saistītās pāriešanas ietekme finansiālā ziņā būtu ierobežota, jo lietotāji turpinātu veikt meklēšanu iOS ierīcēs ar Google Search, un Google saglabātu ieņēmumus no šīs meklēšanas, nav reālas ietekmes uz to, vai Apple cenu politika būtu varējusi neitralizēt Google stāvokli licencēto operētājsistēmu tirgū. Proti, kā Komisija atzīst apstrīdētā lēmuma 540. apsvēruma 1. punktā, atsaucoties uz piemēru, Apple cenu politika nevar būt šķērslis luksusa klases ierīču lietotāju pāriešanai no Android ekosistēmas uz iOS ekosistēmu.

215    Tādējādi Komisija ir pareizi atzinusi, ka Apple cenu politika ir šķērslis lielākās Android ierīču lietotāju daļas pāriešanai. Turpretī to pašu nevar attiecināt uz luksusa klases ierīču lietotājiem. Tomēr šai kļūdai nav nozīmes, jo šiem luksusa klases ierīču lietotājiem pāriešana ir atkarīga no citiem faktoriem, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 513. apsvēruma vai arī no 540. apsvēruma 2. punkta un 540. apsvēruma 3. punkta. Tas it īpaši attiecas uz lietotāju lojalitāti pret savu operētājsistēmu, tostarp, kā izriet no viena no aparatūras ražotājiem paziņojuma, ko Komisija ir iekļāvusi apstrīdētā lēmuma 534. apsvērumā, uz apstākli, ka lietotāji ir pieraduši pie tā, kā to operētājsistēma darbojas (skat. šī sprieduma 184.–189. punktu).

viii) Par lietojumprogrammu izstrādātāju uzvedību

–       Lietas dalībnieku argumenti

216    Google uzsver, cik svarīgs ir lietojumprogrammu izstrādātāju atbalsts. Tā norāda, ka tai bija jāuztur augsts Android kvalitātes līmenis, lai lietojumprogrammu izstrādātājiem nodrošinātu pēc iespējas plašāku lietotāju bāzi. Jebkādas Android pasliktināšanās dēļ lietojumprogrammu izstrādātāji pārietu uz citām platformām, it īpaši Apple platformu, vai samazinātu savus ieguldījumus Android. Lietojumprogrammu izstrādātāju ieguldījumu samazināšanās radītu negatīvu spirāli, kas novestu pie lietotāju pāriešanas.

217    Komisija uzskata – tas, ka pēc nelielas Android kvalitātes pasliktināšanās lietotāji nepāriet [uz citu produktu], attiecīgi nozīmē, ka nepāriet arī lietojumprogrammu izstrādātāji. Turklāt apstrīdētā lēmuma 610. apsvērumā iekļautā diagramma ļaujot atspoguļot to, ka kopš 2010. gada lietojumprogrammu izstrādātāji lielā mērā ir pārgājuši no iOS uz Android.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

218    Šajā ziņā jāatzīmē, ka Komisija ir pareizi izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ lietojumprogrammu izstrādātājs pēc nelielas Android kvalitātes pasliktināšanās turpinātu darboties Android. Proti, Android bija izplatītākā platforma starp lietotājiem, un tādējādi lietojumprogrammu izstrādātāji bija ieinteresēti sasniegt lielāko lietotāju daļu (skat. apstrīdētā lēmuma 553. apsvērumu).

219    Tā kā pēc nelielas Android kvalitātes pasliktināšanās lietotāji, visticamāk, nepārietu uz citu mobilo operētājsistēmu, tas pats attiecas arī uz lietojumprogrammu izstrādātājiem, kuri saprātīgi nevarēja pamest lielāko savu klientu daļu.

220    Tāpat arī pretēji tam, ko norāda Google, fakts, ka lietojumprogrammu izstrādātāji darbojās ar vairākām operētājsistēmām, pastiprināja konstatējumu, ka Android kvalitātes pasliktināšanās nenozīmētu Android domātas lietojumprogrammas izstrādes pārtraukšanu.

221    Tādējādi Komisija nav pieļāvusi kļūdas vērtējumā, atzīstot, ka lietojumprogrammu izstrādātāji no Android nenovērstos pēc operētājsistēmas kvalitātes nelielas pasliktināšanās.

222    Tāpēc Komisija pareizi ir atzinusi, ka Apple radītās konkurences nelielā intensitāte attaisno, ka visas mobilās operētājsistēmas nav iekļautas konkrētajā tirgū, un ir izslēgts jebkāds operētājsistēmu bez licences radīts konkurences spiediens uz Google ievērojamo tirgus varu operētājsistēmu licencēšanas tirgū. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par lietotāju lojalitāti pret savu operētājsistēmu, Apple cenu politikas ietekmi, it īpaši attiecībā uz lietotājiem ar zemāka līmeņa ierīcēm, un izmaksām, ko rada pāriešana uz citu operētājsistēmu, Komisija ir pareizi atzinusi, ka šie daudzie šķēršļi, kopā ņemot, ļāva samazināt Apple radītā konkurences spiediena ietekmi uz Google tirgus varu.

2)      Par “Android” pirmkoda licences konkurences spiedienu

i)      Lietas dalībnieku argumenti

223    Google uzskata, ka ir saskārusies ar Android pirmkoda licences, kas ļaujot izstrādāt ideālus Android aizstājējus, radītu konkurences spiedienu. Tādējādi jebkādas nelielas Android kvalitātes pasliktināšanās dēļ aparatūras ražotāji dotu priekšroku brīvi pieejamām nedegradētām Android versijām. Komisija neesot ievērojusi risinājumu, kas ir noteikts tās Lēmumā C(2010) 142, galīgā redakcija (2010. gada 21. janvāris), ar ko koncentrāciju atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu un EEZ līguma darbību (Lieta COMP/M.5529, Oracle/Sun Microsystems) (turpmāk tekstā – “Lēmums Sun Microsystems”), kurā tā ir atzinusi, ka programmatūras brīvpieeja rada konkurences spiedienu. Turklāt Google tirgus daļu stabilitāte kopš 2011. gada, kas esot izskaidrojama ar tās centieniem uzturēt Android kvalitāti, neietekmējot aparatūras ražotāju reakciju pēc nelielas tās pazemināšanās. Google apstrīd arī apstrīdētajā lēmumā norādīto atsauču uz tai piederošo preču zīmi Android, tās lietojumprogrammu saskarnēm (turpmāk tekstā – “patentētās API”), tās kontroli pār Android, izmantojot savietojamības testus, vai uz to, ka lielākā aparatūras ražotāju daļa ar to ir noslēguši antifragmentācijas līgumus un izplatīšanas līgumus, attiecināmību.

224    Komisija šos argumentus apstrīd. Tā it īpaši atgādina, ka Google kontrolē piekļuvi Android pirmkodam (apstrīdētā lēmuma 128.–130. apsvērums). Komisija turklāt balstās uz iekšēju Google amatpersonas prezentāciju. Šajā prezentācijā esot izskaidrota Google īstenotā politika, it īpaši nepieciešamība saglabāt kontroli pār Android, lai izstrādātu Play Store un tā Google lietojumprogrammas, kas galu galā padarītu neiespējamu ticamas Android alternatīvas versijas parādīšanos. Turklāt lēmums Sun Microsystems nesniedzot nekādu palīdzību, jo šeit izskatāmajā lietā aparatūras ražotājiem, kuri vēlas izmantot preču zīmi Android, saņemt piekļuvi Play Store un lietot Google lietojumprogrammas, ar Google ir jānoslēdz līgumi.

225    BDZV piekrīt Komisijai. Android esot “slēgtākais atvērtais projekts”. BDZV atsaucas uz to, ka Google pati nodrošina Android pirmkoda izstrādāšanu, kontrolē Android pirmkoda licenci, kā arī Android preču zīmi; ka Google ar savietojamības testiem kontrolē tās ieviešanu; ka tai ir komerciālas intereses, kas izskaidro vajadzību saglabāt kontroli pār Android, un ka Android atvērtais raksturs ir apšaubāms, ņemot vērā pakāpenisko pirmkoda ierobežošanu.

ii)    Vispārējās tiesas vērtējums

226    Jākonstatē, ka Google pārspīlē Android pirmkoda  licences dēļ radīto konkurences spiedienu. Ir taisnība, ka apstrīdētā lēmuma 568. apsvērumā minētais iemesls, ka Google tirgus daļa kopš 2011. gada ir pastāvīgi palielinājusies līdz ļoti augstam līmenim, pats par sevi nevar būt pietiekams, lai izslēgtu jebkādu Android pirmkoda licences dēļ radītu konkurences spiedienu. Tas, ka nav varējis parādīties neviens nesavietojams Android atzarojums, arī neļautu izslēgt iespēju, ka kāds uzņēmums, izmantojot pirmkodu, izstrādā ticamu Android alternatīvu. Tomēr apvienojumā ar citiem iemesliem, uz kuriem Komisija ir balstījusies apstrīdētā lēmuma 567.–583. apsvērumā, Android pirmkoda licences dēļ radīto spiedienu var ļoti samazināt.

227    Pirmkārt, jāatgādina, ka šķēršļi iekļūšanai tirgū uzņēmumam, kas vēlas izstrādāt operētājsistēmu, izmantojot Android pirmkodu, bija lieli, par spīti Android bezmaksas pieejamībai vai pat tieši tās dēļ. Kā Komisija ir pareizi norādījusi apstrīdētā lēmuma 569. apsvērumā, un to šajā jautājumā Google neapstrīd, ikvienam uzņēmumam, kas vēlējās izstrādāt alternatīvu operētājsistēmu, izmantojot Android pirmkodu, bija jāsedz lielas izmaksas, tāpēc, visticamāk, iesākumā tiktu piedāvāta alternatīva maksas versija. Piemēri par Amazon operētājsistēmu vai Seznam mēģinājumu izstrādāt savu operētājsistēmu ir īpaši pārliecinoši. Citiem vārdiem, Google nevar apgalvot, ka pēc nelielas Android kvalitātes pasliktināšanās aparatūras ražotāji būtu varējuši ātri vērsties pie pirmkoda, lai tiktu galā ar šādu pasliktināšanos.

228    Tā tas vēl jo vairāk ir, ņemot vērā antifragmentācijas līgumus, kuri kavēja Android alternatīvu parādīšanos, kā Komisija to ir uzsvērusi it īpaši apstrīdētā lēmuma 572., 575. un 576. apsvērumā. Proti, daudziem aparatūras ražotājiem bija saistoši šādi līgumi, kuri tiem neļāva pārdot mobilās ierīces, kas darbojas ar Android versijām, kuras Google nebija apstiprinājusi. Antifragmentācijas līgumu parakstītājiem, proti, faktiski aptuveni simt aparatūras ražotājiem, tostarp 30 nozīmīgākajiem (skat. šī sprieduma 849. punktu), vēršanās pie alternatīvas versijas, kuru Google nebija apstiprinājusi, nozīmēja pilnīgu attiecību pārtraukšanu ar Google.

229    Otrkārt, pat ja aparatūras ražotājiem būtu izdevies izstrādāt alternatīvu Android versiju, izmantojot Android pirmkodu, pastāvēja risks, ka šāda versija sākotnēji nebūtu ticams konkurents. Lai radītu šādu versiju, uzņēmumam bija jāspēj piedāvāt vairākas lietojumprogrammas un arī nodrošināt piekļuvi pietiekami funkcionālām lietojumprogrammu saskarnēm, kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 576. apsvērumā. Tomēr Google neapstrīd paziņojumus, ko Komisija ir iekļāvusi apstrīdētā lēmuma 576. un 577. apsvērumā, saskaņā ar kuriem Google lietojumprogrammas un patentētās API, it īpaši, ņemot vērā tās tirgus varu vispārējās meklēšanas pakalpojumos, ražotājiem bija komerciālā ziņā svarīgas. Tādējādi šo lietojumprogrammu un attiecīgo lietojumprogrammu saskarņu replicēšana prasīja laiku un ievērojamus ieguldījumus. Citiem vārdiem, ticamas alternatīvas versijas parādīšanās bija ļoti nedroša.

230    Šajā ziņā Google apgalvo, ka alternatīva Android versija varēja izmantot tās patentētās API. Tomēr, pat pieņemot, ka šāda iespēja bija, Google neatspēko apstrīdētā lēmuma 576. apsvērumā sniegto novērtējumu, ka piekļuve lietojumprogrammām un tās patentētajām API bija atkarīga no antifragmentācijas līgumu noslēgšanas, tādējādi ļaujot Google pārraudzīt alternatīvas Android versijas.

231    Treškārt, lēmums Sun Microsystems neliek apšaubīt iepriekš minēto analīzi. Proti, kā apgalvo Komisija, minētās lietas apstākļi atšķiras no apstākļiem šeit izskatāmajā lietā. Ir tiesa, ka minētā lēmuma 749. apsvērumā Komisija, lai novērtētu apvienošanās dēļ radušās vienības tirgus varu, ņēma vērā konkurences spiedienu, ko rada programmatūras, kuras izstrādātas, izmantojot Sun Microsystems, Inc. programmatūras pirmkodu. Tāpat arī apstrīdētā lēmuma 252. apsvērumā, uz ko pamatojas Google, Komisija ir atzinusi, ka atvērtās programmatūras īpašnieku ierobežoja neatkarīgie izstrādātāji, kuri varēja ierosināt uzlabojumus vai labojumus šai programmatūrai. Tomēr šajā lietā Android brīvpieeja nav salīdzināma ar lēmumā Sun Microsystems aplūkotās programmatūras brīvpieeju. Proti, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 128. apsvēruma, pieejamā Android atvērtā versija ne vienmēr ir jaunākā Google piedāvātā Android versija. Tāpat ir redzams, ka praksē ir grūti piedāvāt Android uzlabojumus, izmantojot pirmkodu, ja vien nav vienošanās par ciešākām saitēm ar Google, lai it īpaši iegūtu piekļuvi tās lietojumprogrammām, kā arī tās patentētajām API. No iepriekš minētā izriet, ka Android brīvpieeja šajā gadījumā nerada konkurences spiedienu, kas būtu salīdzināms ar lēmumā Sun Microsystems aprakstīto.

232    Visbeidzot, nav jāatbild uz Google replikas rakstā izvirzīto argumentu, ka Komisija nonāk pretrunā pati sev tāpēc, ka, no vienas puses, tā apgalvojot, ka “Android variantam, lai tas radītu ticamus draudus, ir jābūt piekļuvei Android preču zīmēm un lietojumprogrammām Play Store un Google Search”, lai gan, no otras puses, esot atzīts – ņemot vērā ļaunprātīgo rīcību, pirmām kārtām, Android lietojumprogrammu veikalu pasaules mēroga tirgū – ārpus Ķīnas – un, otrām kārtām, vispārējās meklēšanas valstu tirgos, kas pakļāva Play Store un Google Search licenci antifragmentācijas pienākumu akceptēšanai (turpmāk tekstā – “otrā ļaunprātīgā rīcība”) –, ka “nesavietojami atzarojumi”, kuriem nav šādas piekļuves, “rada ticamus konkurences draudus” (skat. apstrīdētā lēmuma 1036. apsvēruma 1. punktu). Proti, kā ir norādījusi Komisija, novērtējot Android pirmkoda licences iespējami radīto konkurences spiedienu, jāņem vērā, ka aparatūras ražotājiem antifragmentācijas līgumi un izplatīšanas līgumi ir jānoslēdz, lai tie varētu pārdot savas ierīces, kuras darbojas ar savietojamiem atzarojumiem, un ieviest Google patentētās API. Līdz ar to, tā kā šiem aparatūras ražotājiem ir saistoši antifragmentācijas līgumi, kuru ilgums parasti ir pieci gadi (apstrīdētā lēmuma 168., 169. un 1078. apsvērums), tie nevar brīvi balstīties uz Android pirmkodu, lai radītu atzarojumus. Tiem tātad nebūtu ļauts ātri un katrā laikā izlaist ierīci, kas darbojas ar šādu atzarojumu.

233    Tādējādi Komisija ir pareizi secinājusi, ka Android pirmkoda licences brīvpieeja nerada pietiekamu konkurences spiedienu, lai neitralizētu Google ieņemto dominējošo stāvokli operētājsistēmu licencēšana tirgū.

234    Tāpēc pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

3.      Par otro daļu attiecībā uz “Android” lietojumprogrammu veikalu dominēšanu

235    Papildus operētājsistēmu licencēšanas tirgum Komisija apskatīja arī Android lietojumprogrammu veikalu tirgu. Šī tirgus definēšanai Komisija apstrīdētā lēmuma 268.–322. apsvērumā iekļāva visus Google Android ierīcēm paredzēto lietojumprogrammu veikalus, kā arī citām ierīcēm, kas darbojas ar Android, paredzēto lietojumprogrammu veikalus. Turpretī, pirmkārt, Komisija izslēdza lietojumprogrammu, tostarp to, kas ir tieši lejupielādējamas internetā, kopuma piederību pie tā paša tirgus, pie kura pieder lietojumprogrammu veikals. Otrkārt, Komisija atstāja ārpus citu licencēto operētājsistēmu, kā arī operētājsistēmu bez licences veikalus.

236    Pēc tam Komisija atzina, ka Android paredzēto veikalu tirgū Google ar Play Store ir dominējošā stāvoklī. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 590.–673. apsvēruma, Komisija balstījās uz Google tirgus daļām, lejupielādējamo lietojumprogrammu skaitu un popularitāti, kā arī atjauninājumu pieejamību, pienākumu lietot Play Store, lai varētu izmantot Google Play pakalpojumus, šķēršļiem iekļūšanai tirgū, aparatūras ražotāju kompensējošās pirktspējas neesamību, kā arī nepietiekamu konkurences spiedienu no operētājsistēmām bez licences paredzēto lietojumprogrammu veikaliem.

237    Pirmā pamata otrajā daļā Google koncentrē savus argumentus uz Komisijas veikto pārbaudi apstrīdētā lēmuma 9.4.7. punktā par mobilo operētājsistēmu bez licences veikalu radītā konkurences spiediena intensitāti.

a)      Lietas dalībnieku argumenti

238    Vispirms Google uzsver, ka Android un Play Store bija savstarpēji atkarīgi. Tiem esot bijis jābūt vienlaikus konkurētspējīgiem: vienas dominēšanu nevar nošķirt no otra dominēšanas. Komisija to atzīstot apstrīdētā lēmuma 299., 305. un 594. apsvērumā. HMD, ADA un CCIA apstiprina šo interpretāciju un uzsver, ka, noslēpjot konkurenci starp Android un Apple “sistēmām” un nevērtējot konkurenci pasaules mērogā, apstrīdētais lēmums ir attālinājies no reāliem faktiem.

239    Turpinājumā – Komisija, nodalot Play Store no Android, neesot ņēmusi vērā Apple radīto konkurenci. Apple esot bijis iemesls Play Store veikala izstrādei, lai uzturētu šo veikalu augstā kvalitātes līmenī. 2018. gada 12. decembra spriedumā Servier u.c./Komisija (T‑691/14, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2018:922) esot apstiprināts, ka šāds inovācijas modelis paredz konkurences pastāvēšanu. Ja Google, kā apgalvo Komisija, būtu bijusi dominējošā stāvoklī, tā būtu atturējusies no inovāciju ieviešanas, un būtu vērojama Play Store kvalitātes pasliktināšanās. Tāpat arī apgalvojums apstrīdētā lēmuma 660. apsvērumā par to, ka Play Store izstrāde nav izskaidrojama ar inovāciju fenomenu, bet gan ar sekošanu tehnoloģiju tendencēm vai ar inovāciju fenomena sakritību ar tehnoloģiju tendenču pazīmēm, esot nepamatots un kļūdains. Šāds konstatējums, pieņemot, ka tas ir pamatots, apstiprinātu Google un Apple savstarpējo konkurenci.

240    Visbeidzot pretēji apgalvojumiem apstrīdētā lēmuma 290. un 668. apsvērumā, Google, tāpat kā ADA, uzsver, ka tā nevar rentabli paaugstināt maksu, ko maksā lietojumprogrammu izstrādātāji. Tāpat kā tā nevar pasliktināt Android kvalitāti, tā nevar arī gūt jelkādu labumu no tiem uzliktās maksas paaugstināšanas, nepalielinot Apple radīto konkurenci. Tam pierādījums esot tas, ka apgalvotā dominējošā stāvokļa laikposmā Google par 15 % samazināja no lietojumprogrammu izstrādātājiem prasīto maksu, lai pielīdzinātos Apple noteiktajai.

241    Komisija un personas, kas iestājušās lietā tās atbalstam, apstrīd Google izvirzīto argumentu pamatotību. Pirmkārt, Google argumenti esot kļūdaini, jo tie it īpaši izvairās no fakta, ka lietotāji nevar izmantot citām operētājsistēmām domāto lietojumprogrammu veikalus, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 299. apsvēruma 2. punkta, un Play Store dominē Android lietojumprogrammu veikalu tirgū.

242    Otrkārt, neesot nekādu pierādījumu, kas ļautu konstatēt, ka Play Store izstrādi ir veicinājusi Apple App Store attīstība. Katrā ziņā citi apstrīdētajā lēmumā minētie pierādījumi ļaujot konstatēt Play Store dominējošo stāvokli Android lietojumprogrammu veikalu tirgū. Tāpat arī apstrīdētajā lēmumā minētie pierādījumi tam, lai izskaidrotu, kā Google bez nelabvēlīgām sekām varēja paaugstināt cenas lietojumprogrammu izstrādātājiem, joprojām esot derīgi. It īpaši, ņemot vērā, ka Google Android ierīču īpatsvars viedo mobilo ierīču pārdošanā pasaulē ir palielinājies no 48 % 2011. gadā līdz 81 % 2016. gadā, izstrādātāji nevēloties atteikties no piekļuves tik lielai un augošai lietotāju bāzei. Cenām paaugstinoties, lietojumprogrammu izstrādātāji nepārtrauktu izplatīt lietojumprogrammas ar Play Store starpniecību.

b)      Vispārējās tiesas vērtējums

243    Pirmām kārtām, jāatzīmē, ka Google apstrīd tikai dažus apstrīdētā lēmuma pamatojumus. Iebildumi neattiecas uz visiem elementiem, kuru dēļ Komisija ir atzinusi, ka dominējošo stāvokli Android lietojumprogrammu veikalu tirgū Google ieņēma ar Play Store starpniecību. Google koncentrējas tikai uz to, ka Komisija nav ņēmusi vērā Apple radīto konkurences spiedienu.

244    Šādā kontekstā Google norāda uz apstrīdētā lēmuma 299. un nākamajiem apsvērumiem, kuri attiecas uz tirgus definēšanu un jebkādas Android un Play Store savstarpējas sistēmas izslēgšanu. Google uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, noraidot, ka pastāv šāda sistēma, kas konkurē ar Apple sistēmu, proti, ar iOS un App Store veidoto sistēmu.

245    Tomēr jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 299. un nākamajos apsvērumos Komisija Android un Play Store sistēmas pastāvēšanu ir apskatījusi, nevis lai noraidītu pieņēmumu par Apple radītu konkurenci, bet lai izvērtētu konkurenci no citām licencētām operētājsistēmām paredzētiem lietojumprogrammu veikaliem un citiem Android paredzētiem lietojumprogrammu veikaliem. Citiem vārdiem, Komisija apstrīdētā lēmuma 299. un nākamajos apsvērumos formāli neizskatīja jautājumu par to, vai pastāv Android sistēmas un Apple sistēmas savstarpēja konkurence.

246    Otrām kārtām, attiecībā uz App Store radītā konkurences spiediena pārbaudi jautājums par Android un Play Store sistēmas pastāvēšanu rodas citos aspektos. Proti, atšķirībā no Android – iOS bija tikai viens lietojumprogrammu veikals, un tikai šī iemesla dēļ vien to nevar no tā atdalīt. Šajā ziņā Play Store un App Store savstarpēji konkurēja ar sistēmu, pie kuras piederēja šie veikali, attiecīgi Android un iOS.

247    Pretnostatījumā Apple sistēmai un lai novērtētu App Store radīto konkurences spiedienu, arī Play Store nevar tikt nošķirts no Android. Tā tas ir vēl jo vairāk, jo Google pakļāva piekļuvi Play Store tam, ka tiek noslēgts antifragmentācijas līgums, kas Play Store ļauj saistīt tikai ar Android versijām, kuras atbilst tās savietojamības testam.

248    No iepriekš minētā izriet – lai saistībā ar lietotājiem un lietojumprogrammu izstrādātājiem novērtētu App Store konkurences spiedienu uz Play Store, jāņem vērā iOS konkurences spiediens uz Android, un to Google tieši atzina, atbildot uz jautājumu, ko Vispārējā tiesa uzdeva tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

249    App Store konkurences spiediens uz Play Store bija atkarīgs no iOS konkurences spiediena uz Android. Papildus tam, ka operētājsistēma ir priekšnoteikums mobilās ierīces darbībai, no tās kvalitātes ir atkarīga arī pieejamo lietojumprogrammu pareiza darbība un daudzveidība.

250    Šī realitāte, kuras dēļ ir jāvērtē sistēmu konkurence, apstiprinās, lasot apstrīdēto lēmumu. Komisija apstrīdētā lēmuma 656. apsvērumā ir atzinusi, ka App Store nerada pietiekamu konkurences spiedienu uz Play Store, it īpaši, atsaucoties uz 9.3.4. punktu, kurā Komisija atzina, ka, raugoties no lietotāju viedokļa, iOS nerada pietiekamu konkurences spiedienu uz Android.

251    Tāpat arī, raugoties no lietojumprogrammu izstrādātāju viedokļa, Komisija ir balstījusies būtībā uz tādiem pašiem iemesliem kā apstrīdētā lēmuma 552.–555. un 668.–670. apsvērumā, lai attiecīgi atzītu, ka iOS radītais spiediens uz Android ir nepietiekams un ka App Store radīja tādas pašas intensitātes spiedienu uz Play Store. Šo iemeslu pārklāšanās vēl jo vairāk izriet no apstrīdētā lēmuma 553. un 668. apsvēruma – abos ir atsauce uz 290. apsvērumu par to, ka App Store nepieder pie tā paša tirgus, pie kura pieder Play Store.

252    Tādējādi pirmā pamata otrās daļas pamatotība ir atkarīga no tā, cik pamatota ir pirmā daļa, kurā Google pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā iOS radīto konkurences spiedienu uz Android saistībā ar lietotājiem un lietojumprogrammu izstrādātājiem. Proti, ir redzams, ka loģiski ir izslēgts, ka App Store radītais konkurences spiediens uz Play Store intensitātes ziņā atšķirtos no iOS radītā konkurences spiediena uz Android. Abos gadījumos dati, kas ņemti vērā konkurences spiediena intensitātes novērtēšanā, ir vienādi.

253    Tā kā Google izvirzītie argumenti pirmā pamata pirmās daļas atbalstam ir noraidīti kā nepamatoti, tādējādi apstiprinot apstrīdētā lēmuma pamatojumu, ka Apple iOS nerada pietiekamu konkurenci Android, nevar atbalstīt arī Google izvirzītos argumentus pirmā pamata otrās daļas atbalstam.

254    Tāpēc pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

4.      Par trešo daļu attiecībā uz pretrunu starp dominēšanu lietotājiem sniegtajos meklēšanas pakalpojumos un teoriju par ļaunprātīgu rīcību saistībā ar meklēšanas lietojumprogrammu licencēm aparatūras ražotājiem

a)      Lietas dalībnieku argumenti

255    Šīs daļas atbalstam Google apgalvo, ka vērtējums par dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos neatbilst apstrīdētajā lēmumā izvēlētajai ļaunprātīgas rīcības teorijai. Proti, Komisija apstrīdētā lēmuma 674. apsvērumā uzsverot, ka Google dominē attiecībā uz lietotājiem sniegtajiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem, bet apstrīdētā lēmuma 877. un 1016. apsvērumā apšaubītā rīcība attiecoties tikai uz vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu licencēm aparatūras ražotājiem, nevis lietotājiem.

256    Apstrīdētajā lēmumā neesot pierādīts, ka Google dominē vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu licenču piešķiršanas aparatūras ražotājiem “tirgū”, un praksē tas tā arī neesot. Aparatūras ražotājiem savās ierīcēs neesot noteikti jāievieto lietojumprogramma Google Search, jo šis meklēšanas pakalpojums ir brīvi un viegli pieejams internetā. Tāpat arī lietotājs, kas iegādājas ierīci bez lietojumprogrammas Google Search, tai varot viegli piekļūt. Aparatūras ražotājs arī varot izveidot un uzstādīt ikonu, kas ved uz Google sākumlapu pārlūkprogrammā. Nekonstatējot dominēšanu attiecībā uz meklēšanas lietojumprogrammu licencēm aparatūras ražotājiem, to, ka lietojumprogrammas Google Search licences saņemšana ir pakļauta aparatūras ražotāju piekrišanai antifragmentācijas pienākumiem un Chrome iepriekšējai instalēšanai saskaņā ar izplatīšanas līgumu, nevarot uzskatīt par ļaunprātīgu rīcību. Tas pats attiecoties arī uz Google dalīšanos ar atsevišķiem saviem reklāmas ieņēmumiem, pretī saņemot to, ka attiecīgie aparatūras ražotāji un tīklu operatori ekskluzīvi iepriekš instalē Google Search.

257    Komisija vispārīgi norāda, ka secinājumi par Google dominēšanu vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos saskan ar konstatēto ļaunprātīgo rīcību. Katrā ziņā nevarot apgalvot, ka tādēļ, ka vispārējo meklēšanu veic lietotāji, nekāda ļaunprātīga rīcība nevarot rasties saistībā ar vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos ieņemto dominējošo stāvokli Google rīcības pret aparatūras ražotājiem dēļ. Komisija neesot balstījusies uz ļaunprātīgas rīcības formu, bet gan uz faktu līdzību, jo Google rīcība bija aparatūras ražotāju līmenī, bet attiecas uz patērētāju lietotu produktu.

b)      Vispārējās tiesas vērtējums

258    Iebildumu attiecībā uz pretrunu starp apstrīdētā lēmuma 877. un 1016. apsvērumā Komisijas identificēto ļaunprātīgo rīcību un Google dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos nevar lietderīgi atbalstīt.

259    Pirmām kārtām, jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 877. un 1016. apsvērumā Komisijas identificētā ļaunprātīgā rīcība bija noteikta, ņemot vērā Google dominējošo stāvokli gan vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos, gan Android lietojumprogrammu veikalu tirgū. Līdz ar to, pat pieņemot, ka šī ļaunprātīgā rīcība kļūdaini pamatota ar Google dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos, jākonstatē, ka tā balstījās arī uz Google dominējošo stāvokli Android lietojumprogrammu veikalu tirgū, kas nav ticis apšaubīts ar Google pirmā pamata otrajā daļā sniegtajiem argumentiem.

260    Otrām kārtām, katrā ziņā neatkarīgi no konstatējuma, ka apstrīdētā lēmuma 877. un 1016. apsvērumā Komisijas identificētā ļaunprātīgā rīcība izrietēja arī no Google dominējošā stāvokļa Android lietojumprogrammu veikalu tirgū, jāatzīmē arī, ka konkrētā prakse bija cieši saistīta ar Google dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos. Tā kā Google Search bija produkts, kura iegūšanu Google Android ierīču lietotāji gaidīja, Google izmantoja savu varu vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos, lai šo lietojumprogrammu piegādātu izplatīšanas līgumu parakstītājiem.

261    Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo Google, apstrīdētā lēmuma 877. un 1016. apsvērumā Komisijas identificētā ļaunprātīgā rīcība, kas, protams, izpaudās Google un izplatīšanas līgumu parakstītāju savstarpējās attiecībās, tiešām realitātē bija vērsta uz lietotājiem un vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgiem, kuros Google bija dominējošā stāvoklī. Fakts, ka konkrētā prakse attiecās uz Google Search piegādi izplatīšanas līgumu parakstītājiem, neliek apšaubīt šo konstatējumu. Google Search veidoja nozīmīgas ieejas durvis uz Google vispārējās meklēšanas pakalpojumiem, un izplatīšanas līgumu parakstītāji šajā ietvarā darbojās kā starpnieki starp Google un tā lietotājiem.

262    Citiem vārdiem, Google dominējošais stāvoklis vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos bija apstrīdētā lēmuma 877. un 1016. apsvērumā pārbaudītās prakses izejas punkts, kā arī mērķis (it īpaši skat. apstrīdētā lēmuma 1341. apsvērumu), un Komisija uzskata, ka realitātē šīs prakses nolūks bija saglabāt un palielināt Google varu vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos, kā arī novērst jebkādu konkurentu parādīšanos šajos tirgos.

263    Tādējādi nav konstatējama nekāda pretruna starp apstrīdētā lēmuma 877. un 1016. apsvērumā Komisijas identificēto ļaunprātīgo rīcību un Google dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos.

264    Šāda interpretācija attiecas arī uz apgalvoto neatbilstību starp apstrīdētā lēmuma 1192. apsvērumā identificēto ļaunprātīgo rīcību ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem un Google ieņemto dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos.

265    Lai gan apstrīdētā lēmuma 877. un 1016. apsvērumā identificēto ļaunprātīgo rīcību Komisija uzskata par produktu vai saistību grupēšanu, apstrīdētā lēmuma 1192. apsvērumā identificētā ļaunprātīgā rīcība ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem bija vērsta uz to, lai sadalītu reklāmas ieņēmumus, ko Google guva ar savu darbību vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos. Aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi tātad noteikti bija atkarīgi no Google varas šajos tirgos. Turklāt, lai gan aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi bija saistīti ar attiecībām, ko Google uzturēja ar šo līgumu parakstītājiem, kuri tātad vairs nevarēja iepriekš instalēt ar Google Search konkurējošu lietojumprogrammu, vēlreiz jāatzīmē, ka šie parakstītāji, uzņemoties šādu pienākumu, ļāva Google nostiprināt savu stāvokli attiecībā pret lietotājiem vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos.

266    Tādējādi nav konstatējama nekāda pretruna starp apstrīdētā lēmuma 1192. apsvērumā Komisijas identificēto ļaunprātīgo rīcību un Google dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos.

267    Tāpēc pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota, kā arī pirmais pamats tādējādi ir jānoraida pilnībā.

5.      Par ekosistēmu savstarpējās konkurences relatīvo nozīmi šīs lietas vajadzībām

268    No iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida pilnībā. It īpaši attiecībā uz šī pamata pirmo un otro daļu ir redzams, ka Komisija ir pareizi atzinusi, ka Apple radītais netiešais konkurences spiediens uz Google joprojām bija nepietiekams.

269    Turklāt jāatzīmē, ka, lai gan pirmā pamata pirmās un otrās daļas atbalstam Google atsevišķi apstrīd licencēto operētājsistēmu tirgus un Android lietojumprogrammu veikalu tirgus definēšanu un savu attiecīgo stāvokli tajos, tās argumenti attiecas arī uz nepieciešamību ņemt vērā ekosistēmu savstarpējās konkurences realitāti.

270    Proti, apstrīdētajā lēmumā Komisija ir atzinusi, ka iOS, tāpat kā Apple App Store, varēja radīt zināma līmeņa konkurences spiedienu uz Google (apstrīdētā lēmuma 242., 243. un 322. apsvērums). Google “ekosistēma”, ko raksturo saikne starp operētājsistēmu Android un Play Store, tādējādi esot konkurējusi ar Apple “ekosistēmu”, ko raksturo saikne starp iOS un App Store.

271    Šādā kontekstā Google uzskata, ka spiediens, ko Apple radīja ar iOS un App Store, kuriem nav licences, tai neesot ļāvis lielā mērā darboties neatkarīgi no šī konkurenta, it īpaši attiecībā uz dominējošā stāvokļa, ko Komisija tai ir piedēvējusi licencēto operētājsistēmu un Android lietojumprogrammu veikalu pasaules mēroga tirgos – ārpus Ķīnas –, noteikšanu.

272    Šajā ziņā jāņem vērā, ka Apple a priori nevar ietekmēt Google dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos. Proti, kā it īpaši izriet no apstrīdētā lēmuma 118.–199. un 515. apsvēruma, pārkāpuma laikposmā Apple guva labumu no ieņēmumu sadalīšanas līguma ar nosacījumu, ka Google Search ir noteikta pēc noklusējuma tās mobilā interneta pārlūkprogrammā Safari. Šī līguma dēļ Apple tātad nebija pamudinājuma ienākt šajos tirgos, lai konkurētu ar Google Search, jo tas, ka iOS ierīču lietotāji izmantoja šo meklētājprogrammu, tai bija ievērojamu ieņēmumu avots.

273    Lai gan procedūra uz šo līgumu neattiecās, tomēr apstrīdētajā lēmumā to varēja ņemt vērā, kā Komisija to ir darījusi, kā faktu, kas ļauj labāk novērtēt Google ekonomisko spēku un tās spēju lielā mērā darboties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un patērētājiem.

C.      Par otro pamatu saistībā ar pirmo ļaunprātīgo rīcību attiecībā uz izplatīšanas līguma nosacījumu par iepriekšēju instalēšanu kļūdainu novērtēšanu par ļaunprātīgiem

274    Ar otro prasības pamatu, kas sadalīts divās daļās, Google norāda, ka Komisija ir kļūdaini izdarījusi secinājumu par izplatīšanas līguma nosacījumu par iepriekšēju instalēšanu, kas pakārto Play Store iegūšanu lietojumprogrammas Google Search iepriekšējai instalēšanai, un Play Store un lietojumprogrammas Google Search iegūšanu – pārlūkprogrammas Chrome iepriekšējai instalēšanai (turpmāk tekstā – “pirmā ļaunprātīgā rīcība”), ļaunprātīgo raksturu.

1.      Konteksta elementi

275    Iesākumā, lai atbildētu uz lietas dalībnieku argumentiem, jāizklāsta, pirmkārt, nosacījumi secinājumu izdarīšanai par to, ka konkrētā prakse ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, otrkārt, dažādie elementi, kurus Komisija ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā šīs prakses izraisītās izstumšanas iedarbības raksturošanai, un, treškārt, šo prakses veidu savstarpējās attiecības.

a)      Jēdzieni “ļaunprātīga rīcība”, “izstumšanas iedarbība” un “pārdošana ar piesaisti”, it īpaši – ievērojot 2007. gada 17. septembra spriedumu “Microsoft”/Komisija (T‑201/04, EU:T:2007:289)

276    Tas, ka uzņēmums ieņem dominējošo stāvokli un konkurē ar savu sniegumu, pats par sevi nav nelikumīgi. Tikai noteiktos apstākļos, piemēram, ja tā rīcība rada izstumšanas iedarbību, kas neizriet no šādas konkurences, šī rīcība ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana LESD 102. panta izpratnē.

277    Proti, LESD 102. panta mērķis nav aizliegt uzņēmumam ar savu sniegumu iegūt dominējošu stāvokli tirgū. Šīs tiesību normas mērķis nav arī nodrošināt, lai konkurenti, kas ir mazāk efektīvi nekā dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums, paliktu tirgū (skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 133. punkts un tajā minētā judikatūra).

278    Tādējādi ne vienmēr izstumšanas iedarbība apdraud konkurenci. Uz sniegumu balstīta konkurence jau pēc savas definīcijas var izraisīt mazāk efektīvu un līdz ar to patērētājiem mazāk interesantu – it īpaši no cenu, izvēles, kvalitātes vai jauninājumu viedokļa – konkurentu izzušanu no tirgus vai to izstumšanu (skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 134. punkts un tajā minētā judikatūra).

279    Tomēr dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam ir īpaša atbildība ar savu rīcību neapdraudēt efektīvu un neizkropļotu konkurenci iekšējā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 135. punkts un tajā minētā judikatūra).

280    Tādēļ LESD 102. pantā tostarp ir aizliegts dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam īstenot praksi, kurai ir izstumšanas iedarbība attiecībā pret tikpat efektīviem konkurentiem, nostiprinot savu dominējošo stāvokli ar līdzekļiem, kas neatbilst uz sniegumu balstītai konkurencei. Tādēļ no šī skatpunkta – tāpat kā ne katra cenu konkurence, arī ne katra citu parametru konkurence var tikt uzskatīta par leģitīmu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 136. punkts un tajā minētā judikatūra).

281    Izstumšanas iedarbība raksturo situācijas, kad pašreizējo vai potenciālo konkurentu faktiska piekļuve tirgiem vai to sastāvdaļām dominējošā uzņēmuma rīcības dēļ ir kavēta vai likvidēta, tādējādi ļaujot pēdējam minētajam savās interesēs un uz patērētāju interešu rēķina negatīvi ietekmēt dažādus konkurences parametrus, piemēram, cenas, ražošanu, inovācijas, preču vai pakalpojumu dažādību vai kvalitāti.

282    Tas, ka dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcībai ir izstumšanas iedarbība tirgos, kas nav tirgus, kurā ieņemts dominējošais stāvoklis, nav šķērslis LESD 102. panta piemērošanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 14. novembris, Tetra Pak/Komisija, C‑333/94 P, EU:C:1996:436, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

283    Šeit izskatāmajā lietā pirmās ļaunprātīgās rīcības ietvaros īstenotā konkrētā prakses ir pārdošana ar piesaisti. Tā ir parasta prakse uzņēmējdarbībā, kuras mērķis parasti ir klientiem ekonomiskāk piedāvāt labākus produktus vai piedāvājumus. Pārdošana ar piesaisti izpaužas tā, ka dominējošais uzņēmums noteic, ka konkrēta produkta (piesaistošā produkta) pārdošana ir atkarīga no cita produkta (piesaistītā produkta) iegādes. Tam var būt izstumšanas iedarbība piesaistītajā tirgū, piesaistošajā tirgū vai abos reizē. Proti, uzņēmums, kas ieņem dominējošo stāvokli vienā vai vairākos produktu tirgos (piesaistošā produkta tirgus), šādas prakses dēļ var nodarīt kaitējumu patērētājiem, jo tas norobežo citu produktu, kuri ir pārdošanas ar piesaisti priekšmets, tirgu (piesaistītā produkta tirgus) un netieši – arī piesaistošo tirgu.

284    Šajā ziņā, lai novērtētu šādas prakses ļaunprātīgo raksturu, jau ir nospriests, ka Komisija var balstīties uz šādiem elementiem (spriedums, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, EU:T:2007:289, 869. punkts):

–        pirmkārt, piesaistošais produkts un piesaistītais produkts ir divi atšķirīgi produkti;

–        otrkārt, attiecīgajam uzņēmumam ir dominējošs stāvoklis piesaistošā produkta tirgū;

–        treškārt, minētais uzņēmums nesniedz patērētājiem izvēli iegūt piesaistošo produktu bez piesaistītā produkta;

–        ceturtkārt, konkrētā prakse “ierobežo konkurenci”;

–        piektkārt, šī prakse nav objektīvi attaisnota.

285    It īpaši attiecībā uz šī sprieduma 284. punktā minēto ceturto nosacījumu par konkurences ierobežošanu Vispārējā tiesa, pirmkārt, 2007. gada 17. septembra sprieduma Microsoft/Komisija (T‑201/04, EU:T:2007:289) 867. punktā ir atgādinājusi iepriekšējās judikatūras saturu, saskaņā ar kuru spēkā ir “princips, ka rīcību var uzskatīt par ļaunprātīgu tikai tad, ja tā var ierobežot konkurenci”.

286    Tomēr 2007. gada 17. septembra sprieduma Microsoft/Komisija (T‑201/04, EU:T:2007:289) 868. punktā Vispārējā tiesa ir arī atzīmējusi, otrkārt, ka lēmumā, kas bija apstrīdēts minētajā lietā, “Komisija ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā lietas specifiskos apstākļus, tā nevarēja tikai uzskatīt – kā tā parasti dara ļaunprātīgās tirdzniecības ar piesaisti lietās –, ka attiecīgā produkta un dominējošā produkta pārdošanai ar piesaisti pašai par sevi ir no tirgus izstumjoša iedarbība”, un ka šādos apstākļos “[Komisija] līdz ar to vēlāk aplūkoja attiecīgās pārdošanas ar piesaisti konkrētās izpausmes attiecīgajā [..] tirgū, kā arī šī tirgus attīstības iespējas” (šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, EU:T:2007:289, 1035. punkts).

287    Lai paskaidrotu, kādēļ Komisija ir pārbaudījusi pārdošanas ar piesaisti konkrēto ietekmi uz attiecīgo tirgu, Vispārējā tiesa atzīmēja, ka lēmumā, kas šajā lietā tika apstrīdēts, Komisija bija ņēmusi vērā turpmāk minēto (spriedums, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, EU:T:2007:289, 977. punkts):

“Pastāv [..] apstākļi saistībā ar [Windows Media Player] pārdošanu ar piesaisti, kas pamato detalizētāku šīs pārdošanas ar piesaisti iedarbības uz konkurenci izvērtēšanu šajā lietā. Kaut gan klasiskās pārdošanas ar piesaisti lietās Komisija un [Savienības] tiesa uzskatīja, ka konkurenci ierobežojošu iedarbību attiecībā pret konkurējošiem izplatītājiem pierādīja atsevišķa produkta pārdošana ar piesaisti pie dominējoša produkta, [jānorāda, ka] šajā lietā lietotāji var un zināmā mērā iegūst trešo personu multimediju draiverus internetā, dažreiz bez maksas. Tādēļ pastāv patiešām pamatoti iemesli nepieņemt bez turpmākas analīzes, ka [Windows Media Player] pārdošana ar piesaisti ir rīcība, kas pēc sava rakstura var ierobežot konkurenci.”

288    Līdz ar to Vispārējā tiesa 2007. gada 17. septembra sprieduma Microsoft/Komisija (T‑201/04, EU:T:2077:289) 869. punktā uzskatīja, ka pārdošanas ar piesaisti jautājums ir jāizvērtē, ņemot vērā šajā lietā apstrīdētajā lēmumā minētos nosacījumus (izklāstīti šī sprieduma 842. un 843. punktā), tostarp nosacījumu, ka konkrētā prakse “ierobežo konkurenci”.

289    Šeit izskatāmajā lietā Komisija apstrīdētajā lēmumā atsaucas uz 2007. gada 17. septembra spriedumu Microsoft/Komisija (T‑201/04, EU:T:2007:289), lai izklāstītu nosacījumus, kas jāizpilda pirmās ļaunprātīgās rīcības raksturošanai (apstrīdētā lēmuma 741. un 742. apsvērums).

290    It īpaši attiecībā uz šī sprieduma 284. punktā minēto ceturto nosacījumu Komisija pēc tam, kad apstrīdētajā lēmumā bija norādījusi, ka saskaņā ar judikatūru pirms 2007. gada 17. septembra sprieduma Microsoft/Komisija (T‑201/04, EU:T:2007:289) “klasiskajās lietās” nebija prasīta pārdošanas ar piesaisti pretkonkurences seku parādīšana, pēc būtības norādīja, ka ceturtais nosacījums, kas ir prasīts, lai konstatētu pārdošanu ar piesaisti, principā ir izpildīts, ja konkrētā prakse “var vai būtu spējīga ierobežot konkurenci” (skat. 749. apsvērumu un 813. zemsvītras piezīmi, kurā ir atsauce uz 2007. gada 17. septembra spriedumu Microsoft/Komisija (T‑201/04, EU:T:2007:289, 867. punkts)).

291    Šajā ziņā, kā tiks pārbaudīts turpmāk, šeit izskatāmajā lietā ir redzams, ka kritērija – kas formulēts kā “spēja ierobežot konkurenci”, to formulējot ar atsauci uz 2007. gada 17. septembra sprieduma Microsoft/Komisija (T‑201/04, EU:T:2007:289) 867. punktu, – piemērošanas aizsegā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir arī konkrēti izklāstījusi dažādus elementus, kas, pēc tās domām, ļauj konstatēt apgalvotās izstumšanas iedarbības reālo situāciju saskaņā ar minētā sprieduma 868. punktu.

292    Proti, kā Google ir apgalvojusi šajā lietā, lietotājiem ir viegli iegādāties vispārējās meklēšanas vai pārlūkošanas lietojumprogrammas, kas konkurē ar tām, kuras skar pārdošana ar piesaisti. Šo apstākli atzīst visi attiecīgie lietas dalībnieki, jo diskusija nav par iespēju lietotājiem viegli lejupielādēt šādas lietojumprogrammas, bet gan par pamudinājumiem to darīt, kādi tiem varētu būt (skat. apstrīdētā lēmuma 917. apsvērumu).

293    Šādos apstākļos, kā Vispārējā tiesa to ir izklāstījusi un lietas dalībnieki ir apstiprinājuši tiesas sēdē, no apstrīdētā lēmuma tiešām izriet, ka Komisija ir pielikusi pūles, lai konkurences ierobežojumu raksturotu ne tikai kā “potenciālu” vai “iespējamu”, bet arī kā “faktisku” vai “konkrētu” attiecībā uz dažiem tā aspektiem. Komisija uzskata, ka no 2011. gada vai no 2012. gada augusta līdz 2018. gada jūlijam konkrētā prakse radīja apstrīdētajā lēmumā uzskaitīto izstumšanas iedarbību, kas izrādījās kaitīga uz sniegumu balstītai konkurencei.

294    Piemēram, Komisija tādējādi secināja, ka šīs prakses dēļ tostarp konkurējošiem meklēšanas pakalpojumiem “bija grūtāk” iegūt meklēšanas pieprasījumus, kā arī ieņēmumus un informāciju, kas nepieciešama, lai ļautu uzlabot to pakalpojumus (apstrīdētā lēmuma 859. apsvērums), “bija palielināti šķēršļi iekļūšanai [tirgū]”, aizsargājot Google no konkurēšanas ar citiem meklēšanas pakalpojumiem (apstrīdētā lēmuma 861. apsvērums), un “bija samazināti pamudinājumi” veikt inovācijas, ko vēlējās piedāvāt konkurenti, kuri tirgo specializētās meklēšanas pakalpojumu noteiktā valodā vai tādu, kas paredzēts konkrētai lietotāju grupai (skat. apstrīdētā lēmuma 862. un 1213. apsvērumu ar norādi pēdējā minētajā apsvērumā uz Seznam, DuckDuckGO, Qwant un Kikin’s “touch to search”).

295    Šeit izskatāmajā lietā Komisija tātad ir pareizi atzinusi, tāpat kā lēmumā, par kuru tika pasludināts 2007. gada 17. septembra spriedums Microsoft/Komisija (T‑201/04, EU:T:2007:289) (skat. šī sprieduma 286. punktu), ka, pirms tiek izdarīts secinājums par to, ka attiecīgā pārdošana ar piesaisti ir kaitējusi konkurencei, ir jāveic rūpīga konkrēto seku pārbaude vai papildu analīze – atbilstoši senāk šajā ziņā lietotajai terminoloģijai. Šāda pārbaude kalpo, pirmkārt, lai samazinātu risku sodīt par rīcību, kas patiesībā nekaitē uz sniegumu balstītai konkurencei, un, otrkārt, lai labāk precizētu attiecīgās rīcības smaguma pakāpi, atvieglojot atbilstoša iespējamā soda līmeņa noteikšanu.

296    Tādējādi, tā kā konkrētā prakse bija īstenota ilgstošā laikposmā un tam saskaņā ar apstrīdēto lēmumu bija konkrētas novērojamas sekas konkrētajos tirgos, interese jēdzienu “konkurences ierobežošana” definēt plašāk ar nosaukumu “spēja ierobežot konkurenci” nav tik būtiska, kā tas varētu būt citos apstākļos.

297    Komisijai nav jāveic prognozes analīze, kas balstītos uz ietekmi nākotnē, ņemot vērā pieņēmumus, kurus vēl nav iespējams pārbaudīt praksē, kā tas var būt citos gadījumos (skat., piemēram, spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 145. punkts).

298    Turklāt, ja rīcība ir īstenota vairāku gadu garumā, Komisija konkurences ierobežojumu var konstatēt, atzīstot, ka šī prakse ir likvidējusi vai kavējusi konkurences avotus, kas citādi būtu radušies vai attīstījušies. Tātad netiek apstrīdēts, ka konkrētās prakses faktiskās un konkrētās sekas, kas ir iestājušās pagātnē, ir novērtējamas gan attiecībā uz faktisko konkurenci, ar ko dominējošā stāvoklī esošajam uzņēmumam bija jāsaskaras, gan attiecībā uz potenciālo konkurenci, kas nevarēja rasties izstumšanas prakses dēļ.

299    Līdz ar to atšķirībai starp “konkurences ierobežošanu” un “spēju ierobežot konkurenci” nav nozīmes pierādīšanā lietās, kurās, kā šajā, Komisija ir raksturojusi konkurences ierobežošanu, ņemot vērā konkrētās prakses īstenošanas sekas būtiskā laikposmā, jo šīs sekas var novērot un tās ļauj Komisijai noteikt to radītās pretkonkurences izstumšanas raksturu un apjomu un Vispārējai tiesai – pārbaudīt šos novērtējumus.

b)      Apstrīdētais lēmums

300    Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka pirmo ļaunprātīgo rīcību rada divi pārdošanas ar piesaisti veidi, kas izpaudās izplatīšanas līguma nosacījumos par iepriekšēju instalēšanu, kuriem aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem, kas vēlējās tirgot ierīces ar GMS komplektu, bija jāpiekrīt, proti:

–        ar pirmo pārdošanas ar piesaisti veidu, kas lietojumprogrammu Google Search piesaistīja Play Store, Google no 2011. gada 1. janvāra līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumam savu dominējošo stāvokli esot ļaunprātīgi izmantojusi Android lietojumprogrammu veikalu pasaules mēroga tirgū (ārpus Ķīnas) (apstrīdētā lēmuma 752. un 1009. apsvērums);

–        ar otro pārdošanas ar piesaisti veidu, kas pārlūkprogrammu Chrome piesaistīja lietojumprogrammai Google Search un Play Store, Google no 2012. gada 1. augusta līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumam savu dominējošo stāvokli esot ļaunprātīgi izmantojusi Android lietojumprogrammu veikalu pasaules mēroga tirgū (ārpus Ķīnas) un vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos EEZ (apstrīdētā lēmuma 753. un 1010. apsvērums).

301    Apstrīdētajā lēmumā Komisijas veikto vērtējumu par trim pirmajiem 2007. gada 17. septembra spriedumā Microsoft/Komisija (T‑201/04, EU:T:2007:289) norādītajiem nosacījumiem pašu par sevi Google neapstrīd. Šajā pamatā izvirzītie argumenti drīzāk attiecas uz apstrīdētajā lēmumā izklāstītajiem elementiem saistībā ar minētā sprieduma ceturto un piekto kritēriju attiecīgi par konkurences ierobežošanu un objektīviem attaisnojumiem, ko šajā ziņā Google ir izvirzījusi.

1)      Par pirmajiem trim 2007. gada 17. septembra spriedumā “Microsoft”/Komisija (T‑201/04, EU:T:2007:289) minētajiem nosacījumiem

302    Attiecībā uz Google Search–Play Store grupēšanu Komisija uzskata, pirmkārt, ka tie ir atšķirīgi produkti (apstrīdētā lēmuma 756.–762. apsvērums), otrkārt, ka Google ieņem dominējošo stāvokli Android lietojumprogrammu veikalu pasaules mēroga tirgū (ārpus Ķīnas) (apstrīdētā lēmuma 763. apsvērums) un, treškārt, ka Google Search un Play Store nav iegūstami atsevišķi (apstrīdētā lēmuma 764.–772. apsvērums).

303    Saistībā ar Chrome–Play Store un Google Search grupēšanu Komisija Chrome kvalificē kā no Play Store un lietojumprogrammas Google Search nodalītu produktu (apstrīdētā lēmuma 879.–885. apsvērums). Komisija arī atgādina, ka Google ieņem dominējošo stāvokli Android lietojumprogrammu veikalu pasaules mēroga tirgū (ārpus Ķīnas) un vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos EEZ (apstrīdētā lēmuma 886. apsvērums). Komisija arī atzīmē, ka Play Store un lietojumprogrammu Google Search nevar iegūt bez Chrome, un atkārto attiecībā uz pirmo grupēšanu izvirzītos argumentus (apstrīdētā lēmuma 887.–895. apsvērums).

2)      Par “konkurences ierobežojuma” nosacījumu

i)      “Google Search–Play Store” grupēšana

304    Attiecībā uz “konkurences ierobežojuma” nosacījumu (apstrīdētā lēmuma 11.3.4. punkta nosaukums) Komisija uzskata, ka Google Search–Play Store grupēšana konkurenci var ierobežot šādu iemeslu dēļ (apstrīdētā lēmuma 773. apsvērums):

–        pirmkārt, tā sniedz Google būtisku konkurences priekšrocību, ko nevar kompensēt konkurējošie vispārējās meklēšanas pakalpojumu sniedzēji;

–        otrkārt, tā ļauj Google saglabāt un nostiprināt savu dominējošo stāvokli katrā no vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgiem, palielinot šķēršļus iekļūšanai tirgū un kavējot inovācijas, kam ir tendence tieši vai netieši kaitēt patērētājam.

305    Pirmām kārtām, lai kvalificētu būtisku konkurences priekšrocību, ko Google Search–Play Store grupēšana Google sniedz uz citu vispārējās meklēšanas pakalpojumu sniedzēju rēķina, Komisija izvirza piecus šādus argumentus (apstrīdētā lēmuma 775. apsvērums):

–        pārkāpuma laikposmā ir ievērojami pieaudzis viedajās mobilajās ierīcēs veiktās vispārējās meklēšanas gadījumu skaits, pārsniedzot, it īpaši kopš 2015. gada, personālajos datoros veiktās vispārējās meklēšanas gadījumu skaitu (apstrīdētā lēmuma 777. apsvērums);

–        iepriekšēja instalēšana ir svarīgs vispārējās meklēšanas pakalpojumu izplatīšanas kanāls viedajās mobilajās ierīcēs, jo tā ļautu būtiski un pastāvīgi palielināt lietojumprogrammas sniegtā pakalpojuma izmantošanu; proti, lietotājam ir lielāka tendence biežāk izmantot iepriekš instalētu vai pēc noklusējuma iestatītu lietojumprogrammu, nevis lejupielādēt alternatīvu produktu (“status quo tendence”), un Google Search–Play Store grupēšana nodrošina Google lietojumprogrammas Google Search izplatīšanu tik plaši, cik liels ir Google Android ierīču skaits (apstrīdētā lēmuma 778.–800. apsvērums);

–        lietojumprogrammu Google Search nav iespējams atinstalēt no GMS komplekta (apstrīdētā lēmuma 801.–803. apsvērums);

–        konkurējošie vispārējās meklēšanas pakalpojumi nevar kompensēt konkurences priekšrocību, ko Google Search–Play Store grupēšana sniedz vai nu ar iespēju lejupielādēt, ar līgumiem ar meklētājprogrammu izstrādātājiem, vai arī ar iepriekšējas instalēšanas līgumiem (apstrīdētā lēmuma 804.–834. apsvērums);

–        Google tirgus daļu izmaiņas vispārējās meklēšanas pieprasījumu jomā apstiprina iepriekš minētos konstatējumus (apstrīdētā lēmuma 835.–851. apsvērums).

306    Otrām kārtām, izstumšanas iedarbības patieso raksturu un nodarīto kaitējumu Komisija atspoguļo šādi. Lai apliecinātu, ka Google Search–Play Store grupēšana “Google palīdz saglabāt un nostiprināt dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos, stiprina šķēršļus iekļūšanai tirgū, attur no inovācijām un tai ir tendence nodarīt kaitējumu patērētājam”, Komisija izvirza vairākus argumentus:

–        Google rīcība “apgrūtina” iespēju tās konkurentiem vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos iegūt meklēšanas pieprasījumus, kā arī ar tiem saistītos ieņēmumus un informāciju to pakalpojumu uzlabošanai (apstrīdētā lēmuma 859. un 860. apsvērums);

–        Google rīcība “palielina” šķēršļus iekļūšanai tirgū, aizsargājot Google no konkurences ar vispārējās meklēšanas pakalpojumiem, kuri varētu apšaubīt tās dominējošo stāvokli konkrētajos valstu tirgos; proti, konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem ir jātērē resursi, lai kompensētu iepriekšējas instalēšanas sniegto priekšrocību, kas arī aizsargā Google no efektīvākās konkurences, kas saistīta ar ekskluzīvu iepriekšēju instalēšanu (apstrīdētā lēmuma 861. apsvērums);

–        Google rīcība “mazina” pamudinājumus konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem veikt investīcijas un ieviest inovācijas, apgrūtinot iespēju iegūt meklēšanas pieprasījumus, kā arī ieņēmumus un informāciju, kas nepieciešama šo pakalpojumu uzlabošanai (apstrīdētā lēmuma 862. apsvērums);

–        ar šo iejaukšanos parastajā konkurences procesā Google rīcība “spēj [arī] nodarīt kaitējumu” tieši vai netieši patērētājiem, kuriem var samazināties pieejamo vispārējās meklēšanas pakalpojumu izvēle (apstrīdētā lēmuma 863. apsvērums).

307    Atbildot uz Google argumentiem, kuru mērķis ir mazināt Google Search–Play Store grupēšanas ietekmi, pamatojot, ka Android ierīces no 2013. līdz 2015. gadam bija saistītas tikai ar [10–20 %] līdz [20–30 %] no visiem Google Search veiktajiem meklēšanas gadījumiem, Komisija apgalvo, ka šie skaitļi ir divas līdz piecas reizes lielāki par tiem, kas sasniegti ar visos konkurējošajos pakalpojumos veiktiem meklēšanas gadījumiem. Attiecībā uz argumentu, ka šī prakse sakrita ar vispārējās meklēšanas pakalpojuma uzlabošanās laikposmu, tas neesot pietiekams, lai pierādītu ietekmes uz konkurenci neesamību (apstrīdētā lēmuma 864.–866. apsvērums). Turklāt Komisija paziņo, ka tai nav jāpierāda, ka konkurence būtu bijusi lielāka bez Google Search–Play Store grupēšanas, bet tikai tas, ka ar to varēja ierobežot konkurenci, un tas arī tā esot bijis (apstrīdētā lēmuma 867.–876. apsvērums).

ii)    “Chrome–Play Store” un “Google Search” grupēšana

308    Tāpat arī saistībā ar “konkurences ierobežojumu” (apstrīdētā lēmuma 11.4.4. punkta nosaukums) Komisija uzskata, ka Chrome–Play Store un Google Search grupēšana spēja ierobežot konkurenci šādu iemeslu dēļ (apstrīdētā lēmuma 896. apsvērums):

–        pirmkārt, tā Google piedāvā būtisku konkurences priekšrocību, ko nevar kompensēt citas mobilā interneta pārlūkprogrammas bez īpašas operētājsistēmas;

–        otrkārt, tā ļauj Google kavēt inovāciju ieviešanu, un tai ir tendence tieši vai netieši kaitēt patērētājam.

309    Pirmām kārtām, attiecībā uz būtisku konkurences priekšrocību, ko nevar kompensēt konkurējošas mobilā interneta pārlūkprogrammas bez īpašas operētājsistēmas, Komisija norāda, ka:

–        iepriekšēja instalēšana ir svarīgs meklēšanas rīka izplatīšanas kanāls viedajās mobilajās ierīcēs; tas it īpaši izriet no salīdzinājuma starp ieņēmumiem, kas gūti Google Android no iepriekš instalētas pārlūkprogrammas Chrome un no citām pārlūkprogrammām, kas nav bijušas iepriekš instalētas, vai arī starp ieņēmumiem, kas gūti no meklēšanas, izmantojot pārlūkprogrammu operētājsistēmā iOS vai operētājsistēmā Android (apstrīdētā lēmuma 900.–912. apsvērums);

–        Google Chrome nevar atinstalēt GMS ierīcēs (apstrīdētā lēmuma 913.–915. apsvērums);

–        priekšrocību, ko Chrome–Play Store un Google Search grupēšana sniedz vai nu ar lejupielādēm, vai ar iepriekšējas instalēšanas līgumiem, nevar kompensēt konkurējošās mobilā interneta pārlūkprogrammas bez īpašas operētājsistēmas (apstrīdētā lēmuma 916.–946. apsvērums);

–        tirgus daļu izmaiņas apstiprina šos konstatējumus (apstrīdētā lēmuma 947.–963. apsvērums).

310    Komisija arī uzskata, ka konkurējošiem uzņēmumiem nav iespējams kompensēt priekšrocību, ko Chrome–Play Store un Google Search grupēšana sniedz, izmantojot iepriekšējas instalēšanas līgumus ar aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem (apstrīdētā lēmuma 964.–982. apsvērums).

311    Otrām kārtām, nolūkā pierādīt izstumšanas iedarbības realitāti un kaitējošo raksturu Komisija parāda turpmāk minēto. Lai apliecinātu, ka Chrome–Play Store un Google Search grupēšana “Google palīdz saglabāt un nostiprināt dominējošo stāvokli katrā no vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgiem, attur no inovācijām un tai ir tendence nodarīt kaitējumu tieši vai netieši patērētājam”, Komisija izvirza šādus argumentus:

–        Google rīcība “attur” no inovācijām interneta pārlūkprogrammās, liedzot izstrādāt inovatīvas mobilā interneta pārlūkprogrammas bez īpašas operētājsistēmas (apstrīdētā lēmuma 970. apsvērums);

–        ar Google iejaukšanos parastajā konkurences procesā šī rīcība “spēj [arī] nodarīt kaitējumu” tieši vai netieši patērētājiem, kuriem var būt mazāka mobilā interneta pārlūkprogrammu izvēle (apstrīdētā lēmuma 971. apsvērums);

–        Google rīcība “tai palīdz saglabāt un nostiprināt” dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos un tās ieņēmumus no reklāmām saistībā ar meklēšanu; šī rīcība līdz ar to “liedz” citiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem iegūt meklēšanas pieprasījumus, kā arī to pakalpojumu uzlabošanai nepieciešamos ieņēmumus un informāciju (apstrīdētā lēmuma 972.–977. apsvērums).

312    Šos vērtējumus neietekmējot arguments, ka Google rīcība sakrīt ar Chrome uzlabošanu, kas lietotājiem ļautu mainīt pēc noklusējuma noteikto vispārējās meklēšanas pakalpojumu, un arguments, ka aparatūras ražotāji joprojām var brīvi instalēt citas pārlūkprogrammas (apstrīdētā lēmuma 978. apsvērums). Komisija arī apgalvo, ka dažādie Google argumenti, ka prakse jāskata tās kontekstā, nav pierādīti (apstrīdētā lēmuma 983.–992. apsvērums).

3)      Par objektīvu attaisnojumu neesamības nosacījumu

313    Komisija ir arī noraidījusi Google izvirzītos objektīvos attaisnojumus. Vispirms – Google neesot pierādījusi, ka tās prakse bija vajadzīga, lai gūtu atdevi no tās investīcijām Android un lietojumprogrammās, kuras ieņēmumus neradīja. Esot bijuši arī citi risinājumi, ņemot vērā Google ieņēmumus. Google arī neesot pierādījusi, ka pati nav bijusi ieinteresēta Android izstrādē, lai novērstu mobilitātes radītos riskus tās uzņēmējdarbības modelim. Pēc tam – Google neesot pierādījusi, ka tās prakse bija vajadzīga, lai sniegtu lietotājiem solīto pieredzi. Visbeidzot – Google nepieciešamība izvairīties no maksas prasīšanas aparatūras ražotājiem par Play Store neesot pietiekami pierādīta, ņemot vērā Play Store vērtības radītos ieņēmumus (apstrīdētā lēmuma 993.–1008. apsvērums).

c)      Pirmās ļaunprātīgās rīcības papildinātība

314    Lai gan tiešām ir iespējams nošķirt, kā to dara Komisija, divus produktu grupēšanas veidus pēc attiecīgajām lietojumprogrammām, jāņem vērā arī tas, ka šie grupēšanas veidi ir līdzīgi divos aspektos, par kuriem lietas dalībnieki tika iztaujāti tiesas sēdē, un tātad tie zināmā mērā ir papildinoši.

315    Proti, novērtējot pirmajā ļaunprātīgajā rīcībā ietvertās konkrētās prakses ļaunprātīgo raksturu, arī jāatzīmē, ka Chrome–Play Store un Google grupēšana pārklājās ar Google Search–Play Store grupēšanu, lai ņemtu vērā izmaiņas izplatīšanas līgumā, kurā pārlūkprogramma Chrome sākotnēji nebija viena no GMS komplektā ietvertajām lietojumprogrammām (apstrīdētā lēmuma 1010. apsvērums).

316    Tāpat arī jānorāda, ka gan vienā, gan otrā gadījumā abu Komisijas identificēto grupēšanas veidu mērķis bija Google ļaut sasniegt lietotājus, lai tie veiktu vispārējo meklēšanu, izmantojot Google Search vai nu kā vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu, vai arī kā pārlūkprogrammas Chrome meklēšanas rīku.

2.      Par pirmo daļu attiecībā uz “konkurences ierobežojumu”

317    Otrā pamata pirmās daļas atbalstam Google apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pierādījusi, ka izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu ir izstūmuši konkurenci.

318    Ņemot vērā konkurentiem un lietotājiem piedāvātās iespējas, šiem nosacījumiem esot bijusi tikai ierobežota ietekme uz konkurenci. Izplatīšanas līgumos esot tikai bijis prasīts, lai ierīcēs, kurās aparatūras ražotāji vēlas iepriekš instalēt GMS komplektu, sākuma ekrānā parādītos Play Store ikonas, lietojumprogrammu mape un Google Search. Šī popularizēšana aparatūras ražotājiem neesot liegusi iepriekš instalēt konkurējošus pakalpojumus, sākuma ekrānā izvietojot citas tikpat redzamas vai pat redzamākas ikonas. Aparatūras ražotāji arī esot varējuši brīvi noteikt šos konkurējošos pakalpojumus kā noklusējuma iestatījumus, kas tiem sniegtu plašākas reklāmas iespējas nekā tās, kas izplatīšanas līgumā bija prasītas Google lietojumprogrammām. Turklāt izplatīšanas līgumā lietotājiem neesot bijis liegts lejupielādēt konkurējošus meklēšanas pakalpojumus vai pārlūkprogrammas, un lietotāji arī esot varējuši piekļūt meklēšanas pakalpojumiem tieši pārlūkprogrammā. Vienīgais, ko aparatūras ražotāji atbilstoši izplatīšanas līgumam neesot varējuši darīt, – ekskluzīvi iepriekš instalēt konkurējošus meklēšanas pakalpojumus un pārlūkprogrammas. Tie vienmēr esot varējuši pārdot Android ierīces bez nevienas Google lietojumprogrammas un šajās ierīcēs ekskluzīvi iepriekš instalēt konkurējošus meklēšanas pakalpojumus un pārlūkprogrammas.

319    Google savu argumentu pamatojumam izvirza piecus iebildumus un kritizē apstrīdēto lēmumu par to, ka, pirmkārt, tajā nav pierādīts, ka nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu rada “status quo tendenci”; otrkārt, tajā nav ievērots, ka izplatīšanas līgumā aparatūras ražotājiem bija ļauts brīvi iepriekš instalēt konkurējošus pakalpojumus un tos noteikt kā pakalpojumu pēc noklusējuma; treškārt, tajā nav ievērots arī tas, ka konkurentiem bija citi efektīvi līdzekļi lietotāju sasniegšanai; ceturtkārt, tajā nav pierādīts, ka Google meklēšanas pakalpojuma un pārlūkprogrammas izmantošanas īpatsvars bija saistīts ar strīdīgajiem nosacījumiem par iepriekšēju instalēšanu; un, piektkārt, tajā nav pareizi ņemts vērā viss ekonomiskais un tiesiskais konteksts, lai nonāktu pie secinājuma, ka nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu konkurentiem deva jaunas iespējas, nevis atņēma tās.

a)      Iepriekšēja instalēšana un ““status quo” tendence”

320    Pirmajā iebildumā Google kritizē Komisijas izklāstīto argumentāciju, kas pamato būtisku konkurences priekšrocību, kuru sniedz izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu.

1)      Apstrīdētais lēmums

321    Ņemot vērā dažādus elementus, kas liecinot par iepriekšējas instalēšanas vai līdzīgu paņēmienu nozīmi vispārējās meklēšanas pakalpojumu un pārlūkprogrammu izplatīšanā viedajās mobilajās ierīcēs, Komisija uzskatīja, ka iepriekšēja instalēšana rada “status quo tendenci” (status quo bias – atbilstoši viena nozares uzņēmuma lietotajam jēdzienam), ņemot vērā, ka lietotāji parasti izmanto to, kas viņiem ir bijis piedāvāts (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 781. un 782. apsvērumu), un tādējādi tā ļāva būtiski un pastāvīgi palielināt sniegtā pakalpojuma lietošanu (apstrīdētā lēmuma 779. un 900. apsvērums).

322    Konstatējusi šo priekšrocību, Komisija uzskatīja, ka Google konkurenti to nevar kompensēt, vai nu tas būtu ar:

–        iepriekšējas instalēšanas līgumiem ar aparatūras ražotājiem vai tīklu operatoriem (apstrīdētā lēmuma 823.–834. un 932.–946. apsvērums);

–        konkurējošu lietojumprogrammu lejupielādēšanu (apstrīdētā lēmuma 805.–816. un 917.–931. apsvērums); vai

–        līgumiem ar konkurējošu pārlūkprogrammu izstrādātājiem (apstrīdētā lēmuma 817.–822. apsvērums).

2)      Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums

323    Google apgalvo, ka izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu nebija ekskluzīvi, tie neradīja “status quo tendenci” un tādējādi tie neizstūma konkurenci. Pretējs secinājums galvenokārt balstoties uz pierādījumiem, kuru atbilstību Google apstrīd, jo tie drīzāk attiecoties uz iepriekš paziņojumā par iebildumiem norādīto iestatīšanu pēc noklusējuma, nevis uz iepriekšēju instalēšanu, kas galu galā ir atstāta apstrīdētajā lēmumā.

324    Šajā ziņā Google apstrīd šādus pierādījumus:

–        pirmkārt, tas, kā ir izmantoti Google un trešo personu (HP, Nokia, Amazon, Mozilla) paziņojumi, Yandex analīze un Microsoft‑Verizon līgums;

–        otrkārt, FairSearch pētījums, Microsoft sniegtie dati, it īpaši – ņemot vērā Netmarketshare datus, un salīdzinājums par Google ieņēmumiem no Android un iOS ierīcēm;

–        treškārt, salīdzinājums par ieņēmumiem, ko Safari gūst no iOS, un tiem, ko gūst Chrome, un Opera aptauja.

325    Komisija norāda, ka apstrīdētajā lēmumā minētais pierādījumu kopums neattiecas tikai uz iestatīšanu pēc noklusējuma vai labvēlīgu novietojumu. Turklāt fakts, ka šie paņēmieni rada “status quo tendenci”, nekādi nemainot to, ka šādu tendenci rada arī iepriekšēja instalēšana. Šajā lietā Google balstoties uz šauru jēdziena “pēc noklusējuma” definīciju, kas aprobežojas ar pakalpojuma iestatīšanu pēc noklusējuma konkrētā lietojumprogrammā. Tāpat kā citi nozares dalībnieki, arī Google šos vārdus izmantojot plašākā nozīmē, apzīmējot aparatūras ražotāju un tīklu operatoru “iepriekš veiktu [lietojumprogrammu] lejupielādi” savās ierīcēs un tātad – ierīces konfigurēšanu rūpnīcas stadijā. Izvērtējot kontekstā, kritizētie pierādījumi tiešām attiecoties uz iepriekšējas instalēšanas radīto “status quo tendenci”.

3)      Vispārējās tiesas vērtējums

i)      Ievada apsvērumi

326    Pirms tiek pārbaudīta Google argumentu pamatotība, jāizklāsta divi ievada apsvērumi, pirmkārt, par to, ka nav praktiskas nozīmes piedāvātajam nodalījumam starp “iepriekšēju instalēšanu” un “iestatīšanu pēc noklusējuma”, un, otrkārt, par iepriekšējās instalēšanas nosacījumu kvantitatīvo nozīmi.

–       Piedāvātā nodalījuma praktiskas nozīmes neesamība

327    Google būtībā pārmet Komisijai, ka uz izplatīšanas līguma nosacījumiem par iepriekšēju instalēšanu piemītošo “status quo tendenci” apstrīdētajā lēmumā tā atsaucas, ņemot vērā pierādījumus, kas drīzāk attiecas uz iestatīšanu pēc noklusējuma.

328    It īpaši Google kritizē to, ka nav nodalīts vai izsvērts, kas ir iepriekšēja instalēšana un kas ir iestatīšana pēc noklusējuma.

329    Šī pieeja balstās uz premisu, ka šādu nodalīšanu vai izsvēršanu būtu viegli veikt. Tātad iepriekšējas instalēšanas ietekmi no iestatīšanas pēc noklusējuma ietekmes esot iespējami un lietderīgi nodalīt neskaitāmajās atsaucēs uz šiem jēdzieniem dažādos apstrīdētajā lēmumā minētajos dokumentos.

330    Tomēr uzreiz izrādās, ka šāda nodalīšana nav viegli izdarāma. No dažiem apstrīdētajā lēmumā minētajiem dokumentiem tādējādi izriet, ka pati Google dažkārt lieto jēdzienu “pēc noklusējuma”, nevis to šauri attiecinot uz pakalpojuma iestatīšanu pēc noklusējuma konkrētā lietojumprogrammā, bet gan plašāk atsaucoties uz lietojumprogrammu iepriekšēju instalēšanu vai “iepriekšēju lejupielādēšanu” ierīču konfigurēšanas posmā pirms to laišanas tirgū (skat. apstrīdētā lēmuma 787. apsvēruma 2. un 3. punktu, kuros minētas Google atbildīgā darbinieka iekšējās e‑pasta vēstules). Arī citi nozares uzņēmumi jauc šos iestatīšanas pēc noklusējuma un iepriekšējas instalēšanas jēdzienus, kuri ir saistāmi arī ar trešo paņēmienu, ko izmanto, lai pamudinātu lietotājus izmantot konkrēto pakalpojumu, proti, labvēlīgu novietojumu (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 781. un 782. apsvērumu, kuros norādīti HP vai Nokia paziņojumi).

331    Turklāt, kā tika izklāstīts tiesas sēdē, nav apstrīdēts, ka lietojumprogrammas iepriekšēja instalēšana pati par sevi sniedz priekšrocību attiecībā pret konkurējošām lietojumprogrammām. Noteikti ir labāk, lai tā būtu pieejama ierīcē jau ar pirmo lietošanas reizi, nekā tad, ja tās tur nebūtu. Vispārīgi Google šajā ziņā atzina, ka, tāpat kā jebkura cita veida veicināšana, arī iepriekšēja instalēšana palielina iespējamību, ka lietotāji izmēģinās iepriekš instalētu lietojumprogrammu. Iepriekšējai instalēšanai tātad ir vismaz veicināšanas nozīme gan Google, gan citiem nozares subjektiem. Šo viedokli, kas ir izklāstīts apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā rindkopas atbildē uz paziņojumu par iebildumiem (apstrīdētā lēmuma 780. apsvērums), Google atzina tiesas sēdē.

332    Šajā lietā arī jānorāda, ka ar izplatīšanas līguma nosacījumiem par iepriekšēju instalēšanu sniegtās veicināšanas iespējas ietvēra ne tikai noteikumus par lietojumprogrammas Google Search un pārlūkprogrammas Chrome iepriekšēju instalēšanu, bet arī noteikumus par labvēlīgu novietojumu un iestāstīšanu pēc noklusējuma. Kā Google atzina tiesas sēdē, nosacījumos par iepriekšēju instalēšanu tiešām bija punkts par novietojumu. Tātad katrā ziņā nav runa tikai par iepriekšēju instalēšanu.

333    Apstrīdētajā lēmumā izvēlētā pieeja ir jāpārbauda šādā kontekstā. Atbilstoši šai pieejai Komisija uzskata, ka, ņemot vērā iepriekšējas instalēšanas, iestatīšanas pēc noklusējuma vai labvēlīga novietojuma, vai arī visu šo paņēmienu apvienojuma ietekmi (apstrīdētā lēmuma 779., 781. un 782. apsvērums), izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu nodrošina konkurences priekšrocību (skat. apstrīdētā lēmuma 785. apsvērumu).

334    Pieņemot, ka tā tas ir, uz pierādījumiem, kurus Google kritizē pirmajā daļā, tātad varēja atsaukties, lai konstatētu, ka pastāv vispārēja situācijas iesaldēšanas tendence, neatkarīgi no tās saistības ar pašu iestatīšanu pēc noklusējuma vai iepriekšēju instalēšanu vai arī ar labvēlīgu novietojumu. Proti, saskaņā ar apstrīdētajā lēmumā izvēlēto pieeju tas, ko var secināt iepriekšējas instalēšanas gadījumā, mutatis mutandis un a fortiori attiecas arī uz iestatīšanu pēc noklusējuma. Tāpat arī, ja tiek minēta tikai iestatīšana pēc noklusējuma, tas neizslēdz, ka tāda pati ietekme var rasties arī iepriekšējas instalēšanas gadījumā, it īpaši, ja pēdējo minēto apvieno ar labvēlīgu novietojumu vai iestatīšanu pēc noklusējuma.

335    Līdz ar to, lai konstatētu “status quo tendences” esamību, nav uzreiz precīzi jānodala iestatīšanas pēc noklusējuma ietekme no iepriekšējas instalēšanas ietekmes, kā to vēlas Google, jo, kā norādīts apstrīdētajā lēmumā, šī ietekme dažādos gadījumos ir līdzīga.

–       Nosacījumu par iepriekšēju instalēšanu kvantitatīvā nozīme

336    Turklāt jāuzsver, ka lietojumprogrammas Google Search un pārlūkprogrammas Chrome iepriekšējai instalēšanai, kas pirmajā gadījumā ir saistīta ar labvēlīgu novietojumu un otrajā – ar lietojumprogrammas Google Search iestatīšanu pēc noklusējuma, kvantitatīvajā ziņā sekas ir nozīmīgas.

337    Proti, izplatīšanas līguma nosacījumu par iepriekšēju instalēšanu dēļ lietojumprogramma Google Search un pārlūkprogramma Chrome bija iepriekš instalētas daudzās viedajās mobilajās ierīcēs. Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka:

–        2016. gadā no 260 miljoniem Eiropā pārdoto viedtālruņu 197 miljoni, proti, 76 %, bija Google Android ierīces, un Google neapstrīd apstrīdētajā lēmumā pausto apgalvojumu, ka lietojumprogramma Google Search un pārlūkprogramma Chrome bija iepriekš instalētas gandrīz visās šajās ierīcēs (apstrīdētā lēmuma 783. apsvērums);

–        tāpat arī 2016. gadā no 1,65 miljardiem pasaulē pārdoto viedo mobilo ierīču 1,33 miljardi, proti, 81 %, bija Google Android ierīces, no kurām 918 miljonos, proti, 56 %, tātad – gandrīz visās ārpus Ķīnas pārdotajās Google Android ierīcēs, bija iepriekš instalēta lietojumprogramma Google Search un pārlūkprogramma Chrome (apstrīdētā lēmuma 784. un 901. apsvērums).

338    Salīdzinājumam – 2016. gadā Bing kā vispārējās meklēšanas pakalpojums pēc noklusējuma bija noteikts tikai 21 miljonā visā pasaulē pārdoto viedo mobilo ierīču, un Samsung savu pārlūkprogrammu Samsung Internet, kas turklāt bija iestatīta pēc noklusējuma Google Search, bija iepriekš instalējis tikai 336 miljonos šādu ierīču (apstrīdētā lēmuma 784. un 901. apsvērums).

339    Google argumenti, pirmkārt, attiecībā uz dažiem apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem paziņojumiem un informāciju, otrkārt, uz dažiem apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem salīdzinājumiem un, treškārt, konkrētāk, uz dažiem elementiem saistībā ar Chrome ir jāpārbauda šādā kontekstā.

ii)    Par dažiem apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem paziņojumiem un informāciju

340    Pirmām kārtām, Google norāda, ka apstrīdētajā lēmumā minētie pierādījumi vairāk attiecas uz iestatīšanu pēc noklusējuma, nevis uz iepriekšēju instalēšanu (pierādījumi saistībā ar pašu Google, HP, Nokia, Amazon un Mozilla), nenodala iepriekšēju instalēšanu no iestatīšanas pēc noklusējuma (Yandex analīze) vai atspoguļo Komisijas pieļauto sajukumu starp iestatīšanas pēc noklusējuma un iepriekšējas instalēšanas priekšrocībām (Microsoft un Verizon iepriekšējas instalēšanas līgums). Pēc noklusējuma noteikts pakalpojums tiekot aktivizēts, lietotājam neizdarot izvēli, savukārt iepriekš instalēta lietojumprogramma, kas nav iestatīta pēc noklusējuma, esot jāizvēlas pašam lietotājam. Izplatīšanas līgumā paredzēto lietojumprogrammas, kas nav noteikta pēc noklusējuma, neekskluzīvu iepriekšēju instalēšanu nevar uzskatīt par līdzīgu iestatīšanai pēc noklusējuma.

–       “Google” sniegtie pierādījumi

341    Attiecībā uz argumentiem par Google sniegtajiem pierādījumiem jānorāda šādi apsvērumi saistībā ar pirmo grupēšanu.

342    Pirmkārt, 2008. gada 14. novembra iekšējā e‑pasta vēstulē Google amatpersona norāda, ka raizējas par “[Google vispārējās meklēšanas pakalpojumu] tādēļ, ka tiek ietekmēti ieņēmumi, ja tas netiek iepriekš lejupielādēts (pamatā esošs pieņēmums, ka [šī pakalpojuma] izcelšana veicina vairāk meklēšanas pieprasījumu, it īpaši balss meklēšanā)”, un jautā šādi (apstrīdētā lēmuma 787. apsvēruma 1. punkts):

“Kā šo problēmu var atrisināt? Vai varētu vismaz prasīt [šī pakalpojuma] iepriekšēju lejupielādi Android (vai visās platformās) kā obligātu nosacījumu jebkuram GMS līgumam?”

343    Otrkārt, 2010. gada 1. novembra iekšējā e‑pasta vēstulē cita Google amatpersona norāda šādi (apstrīdētā lēmuma 787. apsvēruma 2. punkts):

“Iepriekšēja lejupielāde joprojām ir nozīmīga lietotājiem un tātad – aparatūras ražotājiem, neraugoties uz pilnīgu atsaistīšanu [proti, kad Google lietojumprogrammas tiek ne tikai iepriekš instalētas, bet arī ir pieejamas lejupielādei Play Store], jo lielākā daļa lietotāju izmanto tikai to, kas ir piegādāts ar ierīci. Cilvēki reti maina noklusējuma iestatījumus [iestatījumu pēc noklusējuma izpratnē].”

344    Treškārt, 2011. gada 26. aprīļa iekšējā e‑pasta vēstulē šī pati Google amatpersona norāda šādi (apstrīdētā lēmuma 787. apsvēruma 3. punkts):

“Vai mums tiešām vajag ekskluzivitātes nosacījumus? Šo nosacījumu šībrīža versija [kas neattiecas uz Amerikas Savienotajām Valstīm] nodrošina gandrīz tādu pašu rezultātu. Aparatūras ražotāji saskaņā ar izplatīšanas līgumu iepriekš instalē noklusējuma [iestatījumus] + pamudinājumi subjektiem ieņēmumu sadalīšanas veidā ar nedublēšanu + apjoma mērķi [meklēšanas līgumi] = daudz šķēršļu subjektam, kas vēlas mainīt noklusējuma parametrus. Tiem vajadzētu vairāk naudas no citas meklētājprogrammas [vai arī] pārliecināt aparatūras ražotājus mums prasīt (un saņemt) atkāpi no to izplatīšanas līguma, lai ļautu iepriekš instalēt citu meklēšanas pakalpojumu ar iepriekš instalētu citu GMS, [vai] pārdot ierīces bez instalēta GMS [izplatīšanas līguma prasības]. Praksē piegāde bez GMS nenotiek, izņemot robežgadījumus, piemēram, (iepriekš) America Movil. Visos attīstītajos tirgos ir lietotāji, kas gaida un prasa GMS.”

345    Ceturtkārt, atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Google, atsaucoties uz šai atbildei pievienoto Kalifornijas Universitātes Bērklijā (ASV) profesora Karla Šapiro [Carl Shapiro] 2016. gada 5. novembra ziņojumu, norāda, ka “[Google Search un Google Chrome] iepriekšēja lejupielādēšana un Search novietošana sākuma ekrānā neapšaubāmi ir vērtīga [šim uzņēmumam]” (apstrīdētā lēmuma 788. apsvērums).

346    Turklāt attiecībā uz Chrome–Play Store un Google Search grupēšanu apstrīdētajā lēmumā ir minēta 2012. gada aprīļa Google iekšēja e‑pasta vēstule, kurā kāda no šā uzņēmuma amatpersonām uzsver Google interesi “padarīt Chrome obligātu” tādā ziņā, ka tai būtu jābūt pieejamai aparatūras ražotāju izplatītajās ierīcēs (apstrīdētā lēmuma 904. apsvērums).

347    Šos dokumentus Komisija ir norādījusi, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka iepriekšēja instalēšana Google ir svarīga. Šajā ziņā Google apgalvo, ka, neapstrīdot lietojumprogrammas iepriekšējas instalēšanas nozīmi kā tādu, šie dokumenti, it īpaši otrais un trešais, kas ir iekšēji dokumenti, kuri attiecas uz pārkāpuma laikposmu, vairāk skar iestatīšanu pēc noklusējuma, nevis iepriekšēju instalēšanu.

348    Šajā jautājumā, kā apgalvo Komisija, jāatzīmē, ka Google izmantotā terminoloģija joprojām ir neprecīza. Proti, tiek minēta “iepriekšēja lejupielāde” vai “noklusējums”. Šos terminus, protams, a priori var uzskatīt par atsaucēm uz “iestatījumiem pēc noklusējuma”, bet, ņemot vērā izplatīšanas līguma saturu, kas paredzēja tikai iepriekšēju instalēšanu un labvēlīgu novietojumu, nav šaubu, ka šie termini neattiecas uz iestatīšanu pēc noklusējuma šaurākā nozīmē, uz kuru norāda Google.

349    Tāpēc, ņemot vērā līgumisko kontekstu, kurā šie dokumenti ir ietverti, proti, izplatīšanas līgumā noteiktos nosacījumus par iepriekšēju instalēšanu, jānoraida Google argumenti par nepieciešamību nodalīt iepriekšēju instalēšanu un iestatīšanu pēc noklusējuma un jāatzīst, ka argumenti, kas ir izvirzīti saistībā ar vienu no šiem diviem jēdzieniem, var būt derīgi arī saistībā ar otru.

–       Pierādījumi no trešiem uzņēmumiem

350    Attiecībā uz argumentiem par pierādījumiem no trešiem uzņēmumiem jānorāda turpmāk izklāstītais saistībā ar Google Search–Play Store grupēšanu.

351    Pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā ir citēts HP paziņojums (871. apsvērums). Proti, atbildot uz aparatūras ražotājiem nosūtīto 2013. gada 12. jūnija informācijas pieprasījumu, HP atbildē uz 55. jautājumu par “labvēlīga novietojuma un iestatījumu pēc noklusējuma komerciālo nozīmi mobilo pakalpojumu un lietojumprogrammu izplatīšanā viedajās mobilajās ierīcēs” ir norādījis:

“Labvēlīgs novietojums un iestatījumi pēc noklusējuma sniedz šajās pozīcijās novietotajām lietojumprogrammām un pakalpojumiem priekšrocību, ka tie ir pirmie, ko lietotāji redz, uzsākot darboties ar savām ierīcēm. Lietotāji, visticamāk, izmēģinās šīs lietojumprogrammas vai pakalpojumus to labās redzamības dēļ, un, tiklīdz tie būs izmantoti, viņi parasti turpinās to darīt. Tas ir vienkāršs veids, kā iegūt jaunus lietotājus un nodrošināt gandrīz automātisku lietojumprogrammas vai pakalpojuma lietošanu.”

352    Vispirms – ir tiesa, kā norāda Google, ka šis apgalvojums neattiecas uz iepriekšēju instalēšanu kā tādu. Proti, iepriekšēja instalēšana tika skatīta iedaļas par “mobilo pakalpojumu un lietojumprogrammu iepriekšēju instalēšanu” 50.–54. jautājumā (skat. it īpaši 54. jautājumu: “Vai konkrētas mobilās lietojumprogrammas iepriekšēja instalēšana ietekmē to, kā lietotāji izmanto konkurējošus mobilos pakalpojumus un lietojumprogrammas?”). Savukārt 55. jautājums ievada iedaļu par “mobilo pakalpojumu un lietojumprogrammu labvēlīgu novietojumu un iestatīšanu pēc noklusējuma”.

353    Tomēr, kā ir parādīts dažādos Google Android ierīces ekrānuzņēmumos, ko HP iesniedza savā atbildē uz 55. jautājumu, labvēlīgs novietojums ļauj šīs ierīces lietotājiem pamanāmi redzēt Google pakalpojumus. Jāatzīmē arī, ka līdzās šiem ekrānuzņēmumiem HP, minot lietojumprogrammas, uz kurām attiecas labvēlīgs novietojums, norāda, ka tās ir “iepriekš instalētas”.

354    Turklāt ir arī redzams, kā izriet no precizējumiem, kas par šo jautājumu sniegti, atbildot uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, ka HP atbilde uz 54. jautājumu nav tāda, kas liktu apšaubīt atbildes uz 55. jautājumu saturu, ko Komisija ņēma vērā apstrīdētajā lēmumā.

355    Turpinājumā, ņemot vērā atbildes uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, ir arī redzams, ka atbilde uz 55. jautājumu par labvēlīga novietojuma un uzstādīšanas pēc noklusējuma komerciālo nozīmi apstiprinās astoņās no divpadsmit citām atbildēm, ko sniedza aparatūras ražotāji, kuriem informācijas pieprasījums bija adresēts.

356    No šīm atbildēm izriet, ka starp aparatūras ražotājiem ir zināma vienprātība, atzīstot, ka labvēlīgs novietojums vai uzstādīšana pēc noklusējuma, vai arī šo paņēmienu kombinācija atvieglo to lietojumprogrammu izmantošanu, uz kurām tos attiecina. Apstrīdētā lēmuma 781. apsvērumā citētais HP paziņojums ir jāņem vērā šādā kontekstā.

357    Visbeidzot no pārējo aparatūras ražotāju, kuriem bija nosūtīts informācijas pieprasījums, sniegtajām atbildēm uz 54. jautājumu par iepriekšēju instalēšanu, kuru saturu Vispārējai tiesai paziņoja Komisija, nevar izdarīt secinājumu par tādu pašu vienprātību, kāds izriet no atbildēm par labvēlīgu novietojumu vai uzstādīšanu pēc noklusējuma.

358    Proti, no deviņiem aparatūras ražotājiem, kuri šajā ziņā ir skaidri izteikušies, pieci apgalvo, ka iepriekšēja instalēšana nevar ietekmēt veidu, kādā lietotāji izmanto mobilos pakalpojumus un lietojumprogrammas. Viens aparatūras ražotājs šajā ziņā tikai sniedz noliedzošu atbildi uz uzdoto jautājumu, bet četri atsaucas uz lejupielādes piedāvātajām iespējām. Jānorāda, kā to apgalvo Google, ka pēdējam minētajam viedoklim piekrīt arī Gigaset un HMD – divi citi aparatūras ražotāji. Četri pārējie aparatūras ražotāji, kas bija snieguši atbildes uz 54. jautājumu, savukārt atzīst ietekmi, kāda var būt iepriekšējai instalēšanai; divi no tiem norādīja, ka šo ietekmi var kompensēt ar lejupielādes piedāvātajām iespējām.

359    Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Google, ar to, ka starp aparatūras ražotājiem nav vienprātības par iepriekšējas instalēšanas lomu lietotāju uzvedībā, nepietiek, lai apšaubītu Komisijas apgalvojumu apstrīdētā lēmuma 781. apsvērumā. Proti, apgalvojot, ka “iemesls, kādēļ iepriekšēja instalēšana, piemēram, iestatīšana pēc noklusējuma vai labvēlīgs novietojums, var būtiski un pastāvīgi palielināt lietojumprogrammas sniegtā pakalpojuma izmantošanu, ir saistīts ar to, ka lietotāji, kuri savās viedajās mobilajās ierīcēs atrod iepriekš instalētas un redzamas lietojumprogrammas, visticamāk, pie šīm lietojumprogrammām paliks”, Komisija ņem vērā HP paziņojumu, kā arī citus apstrīdētajā lēmumā minētos pierādījumus.

360    Šie pierādījumi, kas apstiprina šādu apgalvojumu, it īpaši attiecībā uz lietojumprogrammu Google Search un pēc analoģijas un līdz ar to – uz pārlūkprogrammu Chrome, nāk gan no dažiem aparatūras ražotājiem, tostarp Nokia, gan no citiem subjektiem, tostarp Google, neatkarīgi no tā, vai tie ir lietojumprogrammu izstrādātāji vai operētājsistēmas (Amazon, Yandex), tīklu operatori (Hutchison 3G) vai meklēšanas pakalpojumu sniedzēji (Yahoo, Qwant, Microsoft).

361    Tāpat arī Komisijas apgalvojums apstrīdētā lēmuma 781. apsvērumā jāanalizē tā kontekstā, proti, gan ņemot vērā, ka lietojumprogrammas Google Search un pārlūkprogrammas Chrome iepriekšēja instalēšana nebija vienkārša iepriekšēja instalēšana, bet gan iepriekšēja instalēšana apvienojumā ar meklētājprogrammas labvēlīgu novietojumu vai iestatīšanu pēc noklusējuma un ka iepriekšēja instalēšana attiecās uz ļoti lielu Google Android ierīču skaitu (skat. šī sprieduma 337. punktu), gan to, ka konkurējošo lietojumprogrammu lejupielāde praksē joprojām ir palikusi neliela (skat. šī sprieduma 549. un 550. punktu).

362    Turklāt jāatzīmē, ka BEUC, ko var uzskatīt par vispārējās meklēšanas pakalpojumu lietotāju viedokļa pārstāvi, iestāšanās šajā lietā ļauj precizēt apsvērumus, ko šajā ziņā izstrādātāju vārdā ir paudusi ADA un nozares subjektu vārdā – CCIA. Šajā jautājumā sniegtie BEUC skaidrojumi ļauj pamatot un apstiprināt domu, ka no lietotāju viedokļa ar lietojumprogrammas Google Search un pārlūkprogrammas Chrome iepriekšēju instalēšanu gandrīz visās EEZ tirgotajās Google Android ierīcēs tiek iesaldēta situācija saistībā ar vispārējās meklēšanas pakalpojuma Google Search izmantošanu.

363    No iepriekš minētā izriet, ka Google izvirzītie iebildumi par HP paziņojumu un “status quo tendenci”, kas var būt saistīta ar iepriekšēju instalēšanu, tāpat kā par iestatīšanu pēc noklusējuma vai labvēlīgu novietojumu, ar kuriem to var apvienot, nav tādi, lai radītu šaubas, ko Google varētu izmantot savā labā. Proti, lai gan šādi iebildumi a priori šķiet attiecināmi, tos pārbaudot ārpus konteksta, tomēr ar to nevar būt pietiekami, lai liktu apšaubīt iepriekš minēto secinājumu, ja ņem vērā apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā norādīto kontekstu un datus, kuru saturs ir atgādināts šajā spriedumā.

364    Otrkārt, apstrīdētajā lēmumā ir citēts Nokia paziņojums (apstrīdētā lēmuma 782. apsvērums). Proti, atbildot uz lietojumprogrammu izstrādātājiem nosūtīto 2015. gada 29. jūnija informācijas pieprasījumu, atbildē uz 17. jautājumu par “lietojumprogrammu iepriekšēju instalēšanu”, kurā trim populārām lietojumprogrammām bija lūgts aplēst no vienas ierīces gūtos vidējos papildu ieņēmumus, ja šī lietojumprogramma ir vai nu iepriekš instalēta priekšējā ekrānā, vai arī iepriekš instalēta, ar pirkstu pārvelkot pār priekšējo ekrānu, salīdzinājumā ar vidējiem ieņēmumiem bez šādas iepriekšējas instalēšanas, Nokia tostarp norādīja, ka tad, “ja produkts ir iepriekš lejupielādēts pēc noklusējuma, patērētājiem ir tendence turēties pie šī produkta uz konkurējošo produktu rēķina, pat ja produkts pēc noklusējuma ir sliktāks par konkurējošiem produktiem”. Šajā ziņā Nokia precizēja, ka tās atbilde attiecas uz “iepriekš instalētu lietojumprogrammu ietekmi vispārīgi”.

365    Prasītājas atsaucas uz citu fragmentu Nokia atbildē uz šo jautājumu, kurā šis uzņēmums norāda, ka “attiecībā uz iepriekš instalētu lietojumprogrammu ietekmi vispārīgi ir skaidrs, ka iestatīšanai pēc noklusējuma mobilajās ierīcēs ir būtiska nozīme”, apgalvojot, ka šajā atbildē ir sajaukta iepriekšējas instalēšanas un iestatīšanas pēc noklusējuma ietekme.

366    Izlasot Nokia atbildi kopumā, ir redzams, ka tajā ir apsvērtas dažādas iespējas, proti, iestatīšana pēc noklusējuma, atsaucoties uz Apple Maps, un iepriekšēja instalēšana – kad termins “iepriekš lejupielādēts” tiek lietots, atsaucoties uz Google Search vai YouTube. Tāpēc šis paziņojums ir jāņem vērā kontekstā ar dažādiem tehniskiem risinājumiem, kas izvēlēti minētajām lietojumprogrammām, kuras var būt iestatītas pēc noklusējuma, iepriekš instalētas vai labvēlīgi novietotas.

367    Nokia paziņojums ir apstiprināts ar Yandex paziņojumu (apstrīdētā lēmuma 782. apsvērums un 834. zemsvītras piezīme). Proti, atbildot uz lietojumprogrammu izstrādātājiem nosūtīto 2013. gada 12. jūnija informācijas pieprasījumu, Yandex atbildē uz 35.1. jautājumu norādīja, ka “mobilo lietojumprogrammu, kas konkurē ar iepriekš instalētām mobilām lietojumprogrammām, lejupielādes līmenim ir tendence būt zemam, ja iepriekš instalēto pakalpojumu kvalitāte ir salīdzināma vai pat būtiski sliktāka”.

368    Treškārt, apstrīdētajā lēmumā ir citēts cits Nokia paziņojums (789. apsvēruma 1. punkts). Proti, atbildot uz aparatūras ražotājiem nosūtīto 2013. gada 12. jūnija informācijas pieprasījumu, atbildē uz 17.2. jautājumu par to, cik lietotājiem kā pirkuma kritērijs ir svarīga individuālo mobilo pakalpojumu pieejamība un iepriekšēja instalēšana to ierīcēs, Nokia tostarp norādīja, ka “lietojumprogrammu iepriekšēja lejupielāde (pretstatā lietojumprogrammu pieejamībai lejupielādei) ir būtiska izstrādātājiem, jo tas, ka lietojumprogramma ir labi redzama viedtālruņa sākumekrānā vai tā tuvumā, neizbēgami palielina iespējamību, ka lietotāji šo lietojumprogrammu pārbaudīs”.

369    Prasītājas atsaucas uz citiem šīs atbildes fragmentiem, kur Nokia ir arī norādījusi, ka “lietotāji ir pieraduši veikt meklēšanu lietojumprogrammu veikalos, lai lejupielādētu lietojumprogrammas, kuras viņi vēlas izmantot”, ka “tas ir samazinājis iepriekšējas lejupielādes nozīmi” un ka “lielākā daļa patērētāju pieņem, ka viedajām ierīcēm ir pilnīga pārlūkošanas funkcionalitāte un ka viņi var viegli veikt meklēšanu internetā, izmantojot savu viedo ierīci”. Šie fragmenti esot pretrunā apgalvojumam, ka vispārējās meklēšanas lietojumprogrammas iepriekšēja instalēšana rada “status quo tendenci”.

370    Tomēr, lai gan jāņem vērā prasītāju citētie fragmenti, kuros vairāk uzmanības ir pievērsts lietotāju situācijai nekā apstrīdētajā lēmumā citētajā fragmentā, kas attiecas uz lietojumprogrammu izstrādātājiem, ir jāņem vērā arī citi Nokia atbildes fragmenti. Proti, šis uzņēmums, pirmām kārtām, arī norādīja, ka “Google pati ir gatava maksāt ievērojamas naudas summas saviem izplatīšanas partneriem par savu lietojumprogrammu integrēšanu ierīcēs redzamākajā vietā”, un, otrām kārtām, citās savas atbildes vietās tas ir precizējis, ka tas uzskata – iepriekšēja instalēšana var ietekmēt patērētāju izvēli un lietojumprogrammu izmantošanu.

371    Līdz ar to, ņemot vērā visu Nokia sniegto atbildi uz Komisijas informācijas pieprasījumu un tajā norādītos tehniskos risinājumus, nevar secināt, ka konkrētas meklēšanas lietojumprogrammas iepriekšēja instalēšana nerada “status quo tendenci”.

372    Ceturtkārt, apstrīdētajā lēmumā ir citēti divi Amazon paziņojumi (789. apsvēruma 2. punkts). Proti, atbildot uz lietojumprogrammu izstrādātājiem nosūtīto 2015. gada 29. jūnija informācijas pieprasījumu, atbildē uz 17. jautājumu par to, cik lietotājiem kā pirkuma kritērijs ir svarīga individuālu mobilo pakalpojumu pieejamība un iepriekšēja instalēšana viņu ierīcēs, Amazon norādīja, ka “lietojumprogrammas iepriekšēja instalēšana ierīcē palielina iespēju, ka galalietotāji šo lietojumprogrammu atklās”. Tāpat arī, atbildot uz operētājsistēmu izstrādātajiem nosūtīto 2013. gada 12. jūnija informācijas pieprasījumu, atbildē uz 35. jautājumu par to, kāda ietekme konkrētas mobilās lietojumprogrammas iepriekšējai instalēšanai var būt uz konkurējošu lietojumprogrammu izmantošanu, Amazon norādīja, ka “iepriekš instalētu lietojumprogrammu labvēlīgs novietojums būtiski ietekmē to izmantošanu” un ka “iepriekš instalētu mobilo lietojumprogrammu esamība daudzos gadījumos ierobežo lietotāju vēlmi izmēģināt konkurējošas mobilās lietojumprogrammas”.

373    Prasītājas citē trešo Amazon paziņojumu, kas sniegts, atbildot uz lietojumprogrammu izstrādātājiem nosūtīto 2013. gada 12. jūnija informācijas pieprasījumu; atbildē uz 35.1. jautājumu par to, cik lielā mērā lietotāji lejupielādē mobilās lietojumprogrammas, kas konkurē ar viedajās mobilajās ierīcēs iepriekš instalētām lietojumprogrammām, Amazon norādīja ka tās rīcībā ir informācija par iepriekš instalētu lietojumprogrammu lejupielādēm tikai attiecībā uz labvēlīgi novietotām vai pēc noklusējuma iestatītām lietojumprogrammām. Amazon sniegtie piemēri šajā ziņā attiecās uz kartēšanas pakalpojumiem, kas ir noteikti pēc noklusējuma.

374    Arī šeit to dažādo paziņojumu pārbaude, uz kuriem atsaucas galvenie lietas dalībnieki, šos paziņojumus aplūkojot kontekstā, neliek apšaubīt to izmantojumu apstrīdētajā lēmumā. Uz Komisijas citētajiem izvilkumiem var atsaukties, lai pamatotu, ka lietojumprogrammas iepriekšējai instalēšanai apvienojumā ar labvēlīgu novietojumu vai bez tā ir tendence iesaldēt situāciju. Izvilkumi, kurus citē Google, nav pretrunā iepriekš minētajiem apsvērumiem.

375    Piektkārt, apstrīdētajā lēmumā ir citēts Hutchison 3G paziņojums (789. apsvēruma 3. punkts). Proti, atbildot uz tīklu operatoriem nosūtīto 2013. gada 12. jūnija informācijas pieprasījumu, atbildē uz 51. jautājumu Hutchison 3G norādīja:

“Iepriekš instalēta lietojumprogramma ir daudz jaudīgāka salīdzinājumā ar bootstrap vai pat ar mārketinga ieteikumu izmantot lietojumprogrammu. Tāpat kā ar jebkuru citu pakalpojumu, ja tas ir rokas attālumā, ir lielāka iespēja, ka tas tiks izmantots.”

376    Prasītājas šo paziņojumu kritizē ar pamatojumu, ka šis uzņēmums turklāt arī atzīst, ka neizstrādā lietojumprogrammas (atbilde uz 2013. gada 13. augusta informācijas pieprasījumu).

377    Tomēr apstāklis, ka Hutchison 3G norāda, ka nav lietojumprogrammu izstrādātājs, nav šķērslis, ka tam ir viedoklis par iepriekšējas instalēšanas lietderību, it īpaši, ņemot vērā tā pieredzi kā tīklu operatoram lietotāju uzvedības ziņā. Apstrīdētajā lēmumā citētajam paziņojumam joprojām ir nozīme, lai novērtētu iepriekšējas instalēšanas ietekmi, raugoties no attiecīgā subjekta viedokļa.

378    Sestkārt, apstrīdētajā lēmumā ir citēts Yandex paziņojums (789. apsvēruma 4. punkts). Proti, atbildot uz lietojumprogrammu izstrādātājiem nosūtīto 2013. gada 12. jūnija informācijas pieprasījumu, atbildē uz 25.5. jautājumu Yandex ir norādījis:

“Efektīvākais izplatīšanas kanāls ir aparatūras ražotāju veikta iepriekšēja instalēšana. Aparatūras ražotāji iepriekš instalē galvenokārt pakalpojumus, kas tiem var radīt papildu ieņēmumus; pakalpojums, kas šajā ziņā rada vislielākos ieņēmumus, ir mūsu mobilais meklēšanas pakalpojums un saistītie pakalpojumi. Tātad vairumā gadījumu mūsu pārrunas ar aparatūras ražotājiem galvenokārt attiecas uz Yandex Search iepriekšēju instalēšanu.”

379    Šo paziņojumu Google neapstrīd. Komisija var uz to atsaukties, lai pamatotu, ka lietojumprogrammas iepriekšējai instalēšanai ir tendence iesaldēt situāciju.

380    Saistībā ar Chrome–Play Store un Google Search grupēšanu apstrīdētajā lēmumā tostarp ir citēts Mozilla paziņojums (905. apsvēruma 1. punkts). Proti, atbildot uz lietojumprogrammu izstrādātājiem nosūtīto 2013. gada 12. jūnija informācijas pieprasījumu, atbildē uz 39. jautājumu par labvēlīgo novietojumu un iestatīšanu pēc noklusējuma viedajās mobilajās ierīcēs Mozilla norādīja, ka “iestatīšanai pēc noklusējuma joprojām ir visspēcīgākā ietekme uz lietojumprogrammu izmantošanu” un labvēlīgs novietojums atradās “[komerciālās nozīmes hierarhijā] starp iestatīšanu pēc noklusējuma un iepriekšēju instalēšanu”, kur iestatīšana pēc noklusējuma atrodas augstāk (skat. atbildi uz 2016. gada 22. marta informācijas pieprasījumu).

381    Prasītājas uzskata, ka šajā paziņojumā uzsvars ir likts uz iestatīšanu pēc noklusējuma. Tomēr no šī paziņojuma izriet, ka tas attiecas arī uz lietojumprogrammas iepriekšēju instalēšanu, par kuru arī ir konstatēts, ka tā “palielina iespēju, ka lietotājs to pieņems”, pat ja tas nav tik izteikti kā iestatīšanas pēc noklusējuma gadījumā. Ievērojot šo atšķirību, Mozilla paziņojums joprojām ir attiecināms.

382    Pārējos apstrīdētajā lēmumā citētos apgalvojumus, kas pamato iepriekšējas instalēšanas kā izplatīšanas kanāla nozīmi, Google neapstrīd.

383    Visbeidzot, no iepriekš minētā izriet, ka dažādie apstrīdētajā lēmumā izklāstītie elementi, tos skatot kopā, tiešām ļauj Komisijai atzīt, ka, raugoties no tirgus dalībnieku viedokļa, lietojumprogrammu Google Search un Chrome iepriekšēja instalēšana saskaņā ar izplatīšanas līgumā paredzētajiem nosacījumiem ļauj “iesaldēt situāciju” un atturēt lietotājus no konkurējošas lietojumprogrammas izmantošanas.

384    Šādu secinājumu apstiprina iestāšanās rakstu pārbaude šajā jautājumā. Tādējādi BEUC, FairSearch, Seznam un Qwant, kas iestājās lietā Komisijas atbalstam, apstiprina, ka tie uzskata, ka ar iepriekšēju instalēšanu saistīto “status quo tendenci” var pielīdzināt tai, ko rada iestatīšana pēc noklusējuma. Savukārt ADA, CCIA, HMD, Gigaset un Opera, kas iestājās lietā Google atbalstam, neapstrīd “ar iepriekšēju instalēšanu saistītas “status quo tendences” kā tādas pastāvēšanu, bet uzsver lejupielādes piedāvātās iespējas situācijas uzlabošanai.

–       “Yandex” analīze

385    Apstrīdētajā lēmumā ir atsauce uz Yandex veiktu analīzi par šīs meklētājprogrammas tirgus daļu Krievijā 2015. gada maijā, kurā norādīts, ka tad, kad search widget bija iepriekš instalēts sākumekrānā un šī meklētājprogramma bija noteikta pēc noklusējuma iepriekš instalētā mobilā interneta pārlūkprogrammā, Yandex tirgus daļa Android ierīcēs bija “trīs reizes lielāka” nekā tā tirgus daļa bez iepriekšējas instalēšanas (apstrīdētā lēmuma 789. apsvēruma 5. punkta 18. tabula un 798. apsvēruma 4. punkts).

386    Google kritizē šo novērtējumu, pamatojot, ka tajā iepriekšēja instalēšana nav nodalīta no iestatīšanas pēc noklusējuma, ņemot vērā, ka meklētājprogramma Yandex bija “noteikta pēc noklusējuma iepriekš instalētā mobilā interneta pārlūkprogrammā” un ka iepriekšējas instalēšanas ietekme ir atkarīga no šīs noklusējuma konfigurācijas (skat. Econometric Data Report). Šajā analīzē esot pieļautas arī vairākas metodoloģiskas kļūdas.

387    Tomēr, kā apgalvo Komisija, šāda nodalīšana nav prasīta, lai novērtētu apstrīdētajā lēmumā izklāstītā novērtējuma apjomu. Komisija, ņemot vērā dažādos Yandex analīzē pārbaudītos scenārijus, aprobežojas ar konstatējumu, ka iepriekšējas instalēšanas un iestatīšanas pēc noklusējuma gadījumā (apstrīdētā lēmuma 18. tabulas 4. un 5. sleja) šīs meklētājprogrammas tirgus daļa ir “trīs reizes lielāka” nekā tirgus daļa, kas novērota bez iepriekšējas instalēšanas (minētās tabulas 1. sleja). Šajā tabulā iekļautie dati arī ļauj parādīt, ka Yandex tirgus daļa ir vislielākā tad, kad tā meklētājprogramma ir iepriekš instalēta kā meklēšanas widget [logrīks] otrajā ekrānā (minētās tabulas 3. sleja), nekā situācijā bez iepriekšējas instalēšanas.

388    Uz Yandex analīzi un tās rezultātiem, kas ietverti apstrīdētā lēmuma 18. tabulā, tātad var atsaukties, lai pamatotu, ka lietojumprogrammas iepriekšēja instalēšana apvienojumā ar iestatīšanu pēc noklusējuma vai labvēlīgu novietojumu vai arī bez tiem ļauj sasniegt labākus rezultātus.

389    Tas, ka Yandex analīze attiecas tikai uz vienu uzņēmumu un vienu mēnesi vai ka tajā, pēc Google domām, parādās metodoloģiskas kļūdas, nenozīmē, ka tā nav attiecināma, jo Komisija uz to atsaucas tikai tādēļ, lai apstiprinātu citus pierādījumus par iepriekšējas instalēšanas kā izplatīšanas kanāla nozīmi un tās izraisīto “status quo tendenci”.

390    Turklāt šajā jautājumā jāatzīmē, ka Google neapstrīd Yahoo un Qwant paziņojumus, kuros pēc būtības norādīts, ka ar iepriekšēju instalēšanu var uzlabot to meklēšanas pakalpojumu rezultātus, uz kuriem tā attiecas (apstrīdētā lēmuma 789. apsvēruma 6. un 7. punkts).

–       “Microsoft” un “Verizon” līgums

391    Apstrīdētajā lēmumā ir arī atsauce uz 2008. gada Microsoft un Verizon līgumu, saskaņā ar kuru 2010. un 2011. gadā sešos Google Android ierīču modeļos līdzās Google Search tika iepriekš instalēts Microsoft vispārējās meklēšanas pakalpojums Bing, un šī līguma radītā datplūsma veidoja 15–25 % kopējā vispārējās meklēšanas pieprasījumu apjoma, kas šajā laikposmā Amerikas Savienotajās Valstīs tika veikti Bing. Bing tirgus daļa Amerikas Savienotajās Valstīs šajā laikposmā esot pieaugusi gandrīz no 0 aptuveni līdz 1,5 % (apstrīdētā lēmuma 789. apsvēruma 8. punkts un 798. apsvēruma 3. punkts).

392    Google apgalvo, ka šie konstatējumi atspoguļo sajukumu attiecībā uz iestatīšanas pēc noklusējuma un iepriekšējas instalēšanas priekšrocībām. Proti, Microsoft esot paskaidrojis, ka šis līgums tam ir ļāvis panākt “Bing kā meklētāja iestatīšanu pēc noklusējuma” un mobilās ierīces bija “piegādātas ar visos piekļuves punktos pēc noklusējuma [iestatītu] Bing”. Norādītais pieaugums tātad neesot bijis ne “būtisks”, ne “pastāvīgs”, un to nevarot saistīt ar iepriekšēju instalēšanu, bet tikai ar iestatīšanu pēc noklusējuma.

393    Pārbaudot Microsoft atbildi uz vispārējās meklēšanas pakalpojumu sniedzējiem nosūtītā 2015. gada 20. novembra informācijas pieprasījuma 10.1. jautājumu, tiešām var konstatēt, ka vienā no sešām tajā minētajām ierīcēm Bing bija noteikts pēc noklusējuma visos piekļuves punktos un pārējās piecās ierīcēs papildus pēc noklusējuma noteiktajam Bing bija iestatīta arī lietojumprogramma Google Voice Search ar ikonu sākumekrānā. Tādējādi Google pareizi apgalvo, ka rezultāti, ko Microsoft ieguva šā līguma dēļ ar Verizon, ir saistīti ar iestatīšanu pēc noklusējuma, nevis ar iepriekšēju instalēšanu Google Android ierīcēs.

394    Tomēr, lai gan uz šo līgumu nevar atsaukties, lai pamatotu iepriekšējas instalēšanas nozīmi, tomēr ar to netiek atspēkota tās nozīme to iemeslu dēļ, kas norādīti apstrīdētajā Komisijas lēmumā, ņemot vērā dažādos šajā spriedumā pārbaudītos pierādījumus.

iii) Par dažiem apstrīdētajā lēmumā veiktiem salīdzinājumiem

395    Otrām kārtām, Google kritizē dažus apstrīdētajā lēmumā veiktos salīdzinājumus.

–       “FairSearch” pētījums

396    Pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā ir norādīts pētījums, ko 2017. gadā FairSearch uzdevumā veicis Hārvarda Universitātes (Amerikas Savienotās Valstis) profesors Marko Iansiti (turpmāk tekstā – “FairSearch pētījums”), konstatējot, ka katra GMS komplekta lietojumprogramma, tostarp lietojumprogramma Google Search, ir ievērojami vairāk lietota Google Android ierīcēs, kurās tās ir iepriekš instalētas, nekā iOS ierīcēs, kurās lietotājiem šīs lietojumprogrammas ir jālejupielādē. Tas tiek konstatēts, ņemot vērā Microsoft sniegtos datus par šo lietojumprogrammu ikmēneša lietojumu Apvienotajā Karalistē 2016. gada februārī. Tādējādi 17 % iOS ierīču lietotāju bija izmantojuši lejupielādētu Google Search lietojumprogrammu, savukārt 76 % Android ierīču lietotāju izmantoja iepriekš instalētu lietojumprogrammu Google Search (apstrīdētā lēmuma 791. un 792. apsvērums, 10. tabula un 19. grafiks un 799. apsvēruma 1. punkts).

397    Google apgalvo, ka FairSearch pētījumā veiktie salīdzinājumi ir pretrunā apgalvojumam par “status quo tendenci”, jo tie liecina, ka attiecībā uz meklēšanas funkciju izmantošanu šīs daļas ir līdzīgas gan Android sistēmā, uz kuru attiecas izplatīšanas līgums, gan iOS sistēmā, uz kuru izplatīšanas līgums neattiecas. Šāda apgalvojuma pamatošanai Google faktiski atsaucas uz citiem datiem, kas nav iekļauti FairSearch pētījumā. It īpaši Google uzsver, ka FairSearch pētījums koncentrējas tikai uz lietojumprogrammas Google Search izmantošanu, nevis uz pakalpojuma Google Search izmantošanu kopumā, kas saskaņā ar apstrīdēto lēmumu veidojot konkrēto tirgu (323. apsvērums), vai uz meklēšanu, kas veikta, izmantojot pārlūkprogrammu. Ja ņem vērā piekļuvi, izmantojot pārlūkprogrammu, Google Search “tvērums” Android un iOS sistēmā būtiski neatšķiroties (skat. apstrīdētā lēmuma 515. apsvēruma 3. punktu un 857. zemsvītras piezīmi). Šādā kopējā kontekstā salīdzinājums starp izmantošanu Android vai iOS sistēmā tātad neapstiprinot iepriekšējas instalēšanas izraisītu “status quo tendenci”, bet drīzāk uzsverot, cik nozīmīga ir piekļuve internetam, izmantojot pārlūkprogrammu.

398    Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Google, Komisijas lēmumā konstatētajam, balstoties uz FairSearch pētījuma rezultātiem, joprojām ir nozīme saistībā ar pirmās grupēšanas pārbaudi. Proti, šajā pētījumā ir ņemti vērā tikai tie pieprasījumi, kas veikti, izmantojot lietojumprogrammu Google Search, nevis tie, kas veikti, izmantojot citus meklēšanas piekļuves punktus, piemēram, mobilā interneta pārlūkprogrammas (apstrīdētā lēmuma 799. apsvēruma 1. punkts), kuri attiecas uz vērtējumu saistībā ar otro grupēšanu.

399    Turklāt, kā apgalvo Komisija, tas, ka Google Search – nevis lietojumprogramma Google Search – Android un iOS ierīcēs tiek izmantota līdzīgi, ir izskaidrojams ar to, ka pat tad, ja Apple iepriekš neinstalē vispārējās meklēšanas lietojumprogrammas iOS ierīcēs, tā Google Search nosaka Safari kā vispārējās meklēšanas pakalpojumu pēc noklusējuma (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 799. apsvēruma 2. punktu).

400    Tāpēc, ņemot vērā iepriekš minētās īpatnības, nav pamata atzīt, ka FairSearch pētījumā veikto salīdzinājumu pārbaude ir pretrunā to izmantošanai apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz “status quo tendences” pastāvēšanu.

–       “Microsoft” sniegtie dati un “Netmarketshare” dati

401    Otrkārt, apstrīdētajā lēmumā ir atsauce uz datiem, kurus Microsoft sniedzis, atbildot uz 2017. gada 10. aprīļa informācijas pieprasījuma 13. jautājumu, un kuros ir salīdzināti vispārējās meklēšanas pieprasījumi, kas veikti Google Android ierīcēs, kurās Google Search ir iepriekš instalēts, un Windows Mobile ierīcēs, kurās no 2014. līdz 2017. gadam Bing ir bijis noteikts pēc noklusējuma Francijā, Vācijā, Itālijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē. Saskaņā ar šiem datiem Google Search aptver no [10–20] % līdz [40–50] % vispārējās meklēšanas pieprasījumu Windows Mobile ierīcēs un [90–100] % vispārējās meklēšanas pieprasījumu Google Android ierīcēs (skat. apstrīdētā lēmuma 793. apsvērumu un 11. tabulu).

402    Google norāda, ka iestatīšanas pēc noklusējuma un iepriekšējas instalēšanas attiecīgās ietekmes nenodalīšana mazina šo datu nozīmi, jo Google Search nav bijis iepriekš instalēts Windows Mobile ierīcēs, kurās Bing ir bijis “noteikts kā vispārējās meklēšanas pakalpojums pēc noklusējuma” (skat. apstrīdētā lēmuma 793. un 840. apsvērumu), un šo iestatīšanu pēc noklusējuma parasti nevarot mainīt atšķirībā no meklēšanas parametriem pēc noklusējuma Android ierīcēs. Iestatīšana pēc noklusējuma tātad varot pārstāvēt ievērojamu atšķirību daļu, uz kurām tiek norādīts apstrīdētajā lēmumā, vai visas no tām. Drīzāk lietotāju izvēle par labu Google Search izskaidrojot lejupielādēto konkurējošo vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu nelielo skaitu (saskaņā ar datiem, ko Google sniegusi 2016. gada beigās, aptuveni 95 % lietotāju Apvienotajā Karalistē, Francijā un Vācijā labāk izvēlas Google). Salīdzinājumam: Netmarketshare dati rādot, ka Google meklēšanas pieprasījumu daļas atšķirība starp Android un Windows Mobile ierīcēm ir mazāka un faktiskā atšķirība esot līdzvērtīga tikai 1 % (Data On Operating System Market Share: Mobile OS, Europe, 2015). Apstrīdētajā lēmumā tiekot pausta nožēla, ka Google nav sniegusi tās statistikas rādītājus pamatojošos kvantitatīvos datus (apstrīdētā lēmuma 799. apsvēruma 3. punkts), bet Komisija tos esot varējusi iegūt pēc pieprasījuma.

403    Tomēr, pat pieņemot, ka atšķirību starp meklēšanas pieprasījuma daļām ierīcēs Android un Windows Mobile daļēji varētu “saistīt ar iestatīšanu pēc noklusējuma iepriekš instalētā pārlūkprogrammā”, nevis ar iepriekšēju instalēšanu, Microsoft datiem joprojām ir nozīme. Proti, šie dati tikai atspoguļo atšķirības, kas pastāv starp ierīcēm, kuras aprīkotas ar operētājsistēmu Android kopā ar GMS komplektu, un tām, kuras aprīkotas ar operētājsistēmu Windows Mobile: pirmajās ir iepriekš instalēta meklēšanas pakalpojuma lietojumprogramma Google Search, un otrajās – pēc noklusējuma iestatīts meklēšanas pakalpojums Bing.

404    Attiecībā uz Netmarketshare datiem, kurus iesniegusi Google un uz kuriem tā atsaucas, lai parādītu, ka atšķirība starp tās meklēšanas pieprasījumu daļu Android un Windows Mobile ierīcēs ir neliela un atbilst 1 %, vispirms jānorāda, ka tie ir kodolīgi. Tie ir attēloti vienā grafikā un tabulā bez paskaidrojumiem. It īpaši, kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 799. apsvēruma 3. punktā, bez informācijas par datiem, kas ņemti vērā, lai noskaidrotu, kuras ierīces ir ietvertas vērtējumā par meklēšanas pieprasījumu īpatsvaru ierīcēs, kas aprīkotas ar operētājsistēmu Windows Mobile, ir grūti novērtēt slejā Windows Phone minēto datu īsto nozīmi. Tāpat – kā Komisija arī norāda apstrīdētā lēmuma 799. apsvēruma 3. punktā – Netmarketshare dati ir pretrunā citiem datiem, kurus Microsoft un Google sniedza administratīvā procesa laikā un kuri apstiprina apstrīdētajā lēmumā pausto apgalvojumu, ka Google daļa vispārējā meklēšanā, kas veikta Android ierīcēs, kurās lietojumprogramma Google Search ir iepriekš instalēta, ir lielāka nekā Windows Mobile ierīcēs, kurās šī lietojumprogramma nav iepriekš instalēta.

–       Salīdzinājums par “Google” ieņēmumiem no “Android” un “iOS” ierīcēm

405    Treškārt, apstrīdētajā lēmumā ir minēts salīdzinājums par Google pasaules mērogā gūtajiem ieņēmumiem no Android un iOS ierīcēm (794. apsvērums un 12. tabula) 2014.–2016. gadā, kurš veikts ar Google sniegtiem datiem un saskaņā ar kuru Google gūst ievērojami lielākus ieņēmumus no savas vispārējās meklēšanas lietojumprogrammas Google Search izmantošanas Android nekā iOS (+71 % 2014. gadā, +134 % 2015. gadā un +193 % 2016. gadā), savukārt kopējie no meklēšanas gūtie ieņēmumi Android un iOS bija līdzīgā līmenī (+3 % 2014. gadā, +22 % 2015. gadā un +28 % 2016. gadā).

406    Google norāda, ka šim salīdzinājumam traucē tas, ka nav ņemti vērā pārlūkprogrammā veiktie meklēšanas pieprasījumi. Ja šie pieprasījumi būtu ņemti vērā, tad apstrīdētā lēmuma 12. tabulā būtu redzams, ka Google kopējie meklēšanas ieņēmumi no iOS veiktajiem pieprasījumiem pārsniedz tos, kas veikti Android, lai gan lietojumprogramma Google Search neesot iepriekš instalēta iPhone [tālruņos]. Turklāt Apple neesot padarījis Safari pieejamu Android. Chrome daļa iOS sistēmā tātad neizbēgami esot mazāka.

407    Tomēr, kā norāda Komisija, Google sniegtie dati parāda, ka ieņēmumi no lietojumprogrammas Google Search ir lielāki GMS ierīcēs, kurās lietojumprogramma Google Search ir iepriekš instalēta, nekā iOS ierīcēs, kurās nav iepriekš instalēta neviena vispārējās meklēšanas lietojumprogramma, tostarp Google Search. Tā kā šī lēmuma daļa ir veltīta pirmajai grupēšanai, tajā nav jāiekļauj ieņēmumi no otrās grupēšanas īstenošanas. Plašākā nozīmē arī tur šie dati salīdzina situācijas, kurās attiecīgais vispārējās meklēšanas pakalpojums, šajā gadījumā Google Search, gūst labumu vai nu no lietojumprogrammas Google Search iepriekšējas instalēšanas Google Android, vai no Google Search iestatīšanas pēc noklusējuma pārlūkprogrammā Safari.

408    Tātad jānoraida Google kritika par apstrīdētajā lēmumā veikto ieņēmumu, kas gūti no Android ierīcēm, salīdzinājumu ar tiem, kas gūti no iOS ierīcēm.

iv)    Par dažiem elementiem saistībā ar “Chrome”

409    Trešām kārtām, Google norāda, ka novērojumā par to, ka Safari rada lielākus ieņēmumus no iOS nekā Chrome (apstrīdētā lēmuma 907. apsvērums), arī esot sajaukta iepriekšēja instalēšana un iestatīšana pēc noklusējuma un ka Opera veiktā aptauja (skat. apstrīdētā lēmuma 905. apsvēruma 3. punktu) neļaujot konstatēt ierobežojošas sekas.

–       “Google” ieņēmumu no “Safari” un no “Chrome” salīdzinājums

410    Pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā ir salīdzināti Google pasaules mērogā gūtie ieņēmumi par meklēšanu, izmantojot Safari, kas iepriekš instalēta iOS ierīcēs, un Chrome, kas šādās ierīcēs nav iepriekš instalēta. Šis salīdzinājums, kas veikts, izmantojot Google sniegtos datus, parāda, ka Google gūst lielākus ieņēmumus no Safari nekā no Chrome izmantošanas iOS ierīcēs (+2457 % 2014. gadā, +1988 % 2015. gadā un +1883 % 2016. gadā) (apstrīdētā lēmuma 907. apsvērums un 16. tabula). 2016. gadā, ņemot vērā Safari iepriekšēju instalēšanu 258 miljonos gadījumu, iOS ierīcēs Chrome tika lejupielādēta tikai 40 miljonos gadījumu (apstrīdētā lēmuma 912. apsvēruma 2. punkts).

411    Google apgalvo, ka šajā novērojumā par to, ka iOS ierīcēs Safari radot lielākus ieņēmumus nekā Chrome šajās pašās ierīcēs (apstrīdētā lēmuma 907. apsvērums), iepriekšēja instalēšana ir sajaukta ar iestatīšanu pēc noklusējuma. Proti, Apple visās iOS ierīcēs kā noklusējuma pārlūkprogrammu esot noteicis savu pārlūkprogrammu Safari, un tas apstrīdētajā lēmumā neesot ņemts vērā. Ietekmi no iepriekšējas instalēšanas esot neiespējami pienācīgi izolēt, ņemot vērā pierādījumus saistībā ar iepriekšējas instalēšanas, labvēlīga novietojuma un iestatīšanas pēc noklusējuma kombināciju.

412    Tomēr šāds novērojums neparedz to, ka nav nozīmes salīdzinājumam starp ieņēmumiem, ko Google gūst iOS ierīcēs no meklēšanas pieprasījumiem, izmantojot Safari un Google Chrome. Proti, šīs salīdzinājums ir veikts, ņemot vērā šo pārlūkprogrammu īpatnības iOS ierīcēs: pirmā ir vienīgā iepriekš instalētā, savukārt otrā tur ir jālejupielādē. Turklāt lietotāji Google Chrome lejupielādē tikai nelielā iOS ierīču procentuālajā daļā (15 % 2016. gadā) (apstrīdētā lēmuma 912. apsvēruma 2. punkts).

413    Tātad jānoraida Google paustā kritika saistībā ar apstrīdētajā lēmumā veikto salīdzinājumu starp tās ieņēmumiem, kas gūti, izmantojot Safari, un tiem, kas gūti, izmantojot Chrome.

–       “Opera” aptauja

414    Otrkārt, apstrīdētajā lēmumā ir minēta Opera veikta aptauja (skat. apstrīdētā lēmuma 905. apsvēruma 3. punktu), kurā norādīts, pirmām kārtām, ka 2013. gadā 72 % no 1500 respondentiem Vācijā, Polijā un Apvienotajā Karalistē savās viedajās mobilajās ierīcēs izmantoja iepriekš instalētu pārlūkprogrammu un, otrām kārtām, ka 16 % šo respondentu neņēma vērā tādus faktorus kā kvalitāte, lietošanas ērtums, ātrums, drošība vai citas pazīmes, bet turpināja izmantot pārlūkprogrammu tikai tāpēc, ka tā bija iepriekš instalēta.

415    Google atgādina, ka šajā aptaujā uzdotais jautājums bija šāds: “Kādus apstākļus jūs ņēmāt vērā, izvēloties pārlūkprogrammu, kuru jūs izmantojat visbiežāk/regulāri?” Apstrīdētajā lēmumā šo apgalvojumu pamatojumam tiek izmantoti lietotāji, kuri izvēlējās atbildi, ka viņi “vienkārši izmanto pārlūkprogrammu, kas bija [viņu] mobilajā tālrunī”. Šajā atbildes iespējā netiekot nodalīti lietotāji, kuri bija izvēlējušies pārlūkprogrammu atkarībā no tā, vai tā ir iepriekš instalēta vai noteikta pēc noklusējuma. Vairākās atbildēs papildus ir norādīts komentārs, ka tā bijusi “tālruņa pārlūkprogramma pēc noklusējuma”, kas tika izmantota. Turklāt, kā liecina Opera sniegtie aptaujas dati (atbilde uz 2015. gada 15. decembra informācijas pieprasījumu), tikai 70 no 500 dalībniekiem (14 %) izvēlējās apstrīdētajā lēmumā minēto iespēju. Patiesībā šis skaits varētu būt vēl mazāks: no šiem 70 lietotājiem 18, šķiet, atsaucās uz iOS ierīcēm, nevis Android ierīcēm, paziņojot, ka viņi kā pārlūkprogrammu izmantoja Safari, kas nav pieejama Android. Pārējie 86 % respondentu minēja tādus faktorus kā ātrums, lietošanas ērtums, drošība, datu patēriņš un citi ar kvalitāti saistīti faktori. Tāpat esot kļūdaini uzskatīt, ka pastāv tikai viena pārlūkprogramma, “kas nāk kopā ar” tālruni, lai gan aparatūras ražotāji parasti instalējot divas vai vairākas pārlūkprogrammas.

416    Tomēr, kā apgalvo Komisija, pat ja Opera aptaujā iepriekšējas instalēšanas sekas netiek nodalītas no noregulēšanas pēc noklusējuma sekām, vismaz daļa iemeslu, kuru dēļ respondenti bija izmantojuši interneta pārlūkprogrammu, kas “piegādāta kopā ar mobilo [tālruni]”, ir saistīta ar apstākli, ka aparatūras ražotāji šo pārlūkprogrammu ir iepriekš instalējuši. Šajā pētījumā ir norādīta mobilā interneta pārlūkprogramma, kuru lietotāji izmanto “visbiežāk”, lai savās ierīcēs veiktu meklēšanu internetā. Ņemot vērā 1500 lietotāju izlasē iekļautās trīs EEZ valstis (Vācija, Apvienotā Karaliste un Polija), pirmām kārtām, 853 lietotāji (57 %) kā savu visbiežāk izmantoto pārlūkprogrammu ir minējuši Chrome un Safari – runa ir par pārlūkprogrammām, kas ir iepriekš instalētas attiecīgi visās GMS un iOS ierīcēs –, un, otrām kārtām, 232 lietotāji (15 %) ir atbildējuši, ka visbiežāk izmanto pēc noklusējuma noregulētas pārlūkprogrammas (proti, Chrome GMS ierīcēs un Safari iOS ierīcēs).

417    Tātad jānoraida Google kritika par atsaucēm apstrīdētajā lēmumā uz Opera aptaujas rezultātiem.

418    Visbeidzot dažādie Google izvirzītie argumenti, lai atspēkotu priekšrocību, ko sniedz lietojumprogrammu Google Search un Chrome iepriekšēja instalēšana Google Android ierīcēs, neļauj apšaubīt secinājumus, ko Komisija ir izdarījusi, balstoties uz dažādiem apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā izklāstītajiem elementiem.

b)      Iespēja aparatūras ražotājiem iepriekš instalēt konkurējošus vispārējās meklēšanas pakalpojumus vai tos iestatīt pēc noklusējuma

1)      Apstrīdētais lēmums

419    Apstrīdētajā lēmumā ir atzīts, ka izplatīšanas līguma nosacījumu par iepriekšēju instalēšanu piešķirto konkurences priekšrocību konkurējošie vispārējās meklēšanas pakalpojumu sniedzēji nevar kompensēt, izmantojot citus līgumus par iepriekšēju instalēšanu, šādu iemeslu dēļ (apstrīdētā lēmuma 833. apsvērums):

–        aparatūras ražotāji parasti nevēloties instalēt citu vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu; tas esot saistīts ar samērā nelieliem papildu ieņēmumiem no šādas lietojumprogrammas pievienošanas, šādu līgumu sarunu vešanas izmaksām un risku saistībā ar dubultām lietojumprogrammām, kas varētu kaitēt lietotāja pieredzei vai radīt uzglabāšanas vietas problēmas; tas pats mutatis mutandis attiecoties uz pārlūkprogrammām (apstrīdētā lēmuma 824.–829., 933. un 934. apsvērums);

–        izplatīšanas līgums aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem liedzot ekskluzīvi iepriekš instalēt citu vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu Google Android ierīcēs (apstrīdētā lēmuma 830.–832. apsvērums); turklāt, pat ja varēja iepriekš instalēt ar Chrome konkurējošu pārlūkprogrammu, to nevarēja iestatīt pēc noklusējuma (apstrīdētā lēmuma 935. apsvērums);

–        ar aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem noslēgtie ieņēmumu sadalīšanas līgumi, kuru rezultātā [50–60 %]–[80–90 %] no visām Google Android ierīcēm EEZ tika ekskluzīvi iepriekš instalēta lietojumprogramma Google Search, arī Google konkurentiem liedzot šajās ierīcēs iepriekš instalēt citu vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammu līdzās Google lietojumprogrammai (apstrīdētā lēmuma 833. apsvērums);

–        Google Android ierīcēs iepriekš instalētu konkurējošo pārlūkprogrammu skaits esot ievērojami mazāks par Google Chrome iepriekšējas instalēšanas gadījumu skaitu (apstrīdētā lēmuma 936. apsvērums un 19. tabula).

420    Tādējādi laikā no 2011. līdz 2016. gadam Google Android ierīcēs nevarēja iepriekš instalēt Bing – galveno Google Search konkurentu –, izņemot vienu ierīču modeli, kas no 2011. gada tika tirgots Amerikas Savienotajās Valstīs (apstrīdētā lēmuma 834. apsvērums un 789. apsvēruma 8. punkts).

2)      Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums

421    Google apgalvo, ka izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu aparatūras ražotājiem neliedza konkurējošiem meklēšanas pakalpojumiem un pārlūkprogrammām piedāvāt tādu pašu iepriekšēju instalēšanu visās savās Android ierīcēs, kāda bija piešķirta Google Search un Chrome. Esot pat bijis iespējams nodrošināt labāku reklāmas iespēju nekā Google produktiem, jo aparatūras ražotāji kā pārlūkprogrammu pēc noklusējuma varēja noteikt citu pārlūkprogrammu, nevis Chrome, savukārt kā pakalpojumus pēc noklusējuma šajās iepriekš instalētajās pārlūkprogrammās – noteikt konkurējošus meklēšanas pakalpojumus. Turklāt, lai gan Google Search bija iestatīta pēc noklusējuma Chrome URL joslā, lietotāji vienmēr esot varējuši mainīt šo meklēšanas pakalpojumu, konfigurējot konkurenta meklēšanas pakalpojumu. Tātad konkrētā prakse neesot spējusi ierobežot konkurenci.

422    Tādējādi apgalvojums, ka aparatūras ražotāji un tīklu operatori nevēlējās izmantot konkurējošas lietojumprogrammas Android ierīcēs, esot pretrunā to praksei neatkarīgi no tā, vai runa ir par vispārējās meklēšanas pakalpojumiem, pārlūkprogrammām vai cita veida lietojumprogrammām. Tāpat arī argumentācija par ieņēmumu sadalīšanas līgumiem esot pretrunā apgalvojumam, ka aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem nav bijis nekādas intereses iepriekš instalēt meklēšanas un pārlūku lietojumprogrammas līdzās Google lietojumprogrammām (apstrīdētā lēmuma 824.–829., 933. un 934. apsvērums, salīdzināt ar 1208. apsvēruma 1. punktu un 1213., 1214., 1219. un 1220. apsvērumu). Turklāt neviens no četriem iemesliem, kas norādīti, lai apstiprinātu, ka aparatūras ražotāji nevēlējās instalēt konkurējošas lietojumprogrammas līdzās Google lietojumprogrammām, proti, ar “lietotāja pieredzi” saistītie šķēršļi, datu glabāšanas vietas problēmas, darījuma izmaksas un ar iepriekšēju instalēšanu saistīto finansiālo priekšrocību trūkums, neesot apstiprināts ar pietiekamiem pierādījumiem.

423    Komisija norāda, ka konkurenti ar iepriekšējas instalēšanas līgumiem nevar kompensēt būtisko konkurences priekšrocību, ko Google sev nodrošina ar lietojumprogrammas Google Search un Google Chrome iepriekšēju instalēšanu gandrīz visās EEZ pārdotajās Google Android ierīcēs.

3)      Vispārējās tiesas vērtējums

i)      Ievada apsvērumi

424    Iesākumā jāatzīmē, ka Google šajā iebildumā būtībā apgalvo, ka izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu aparatūras ražotājiem neliedza piedāvāt tādu pašu iepriekšēju instalēšanu konkurējošiem meklēšanas pakalpojumiem un pārlūkprogrammām visās EEZ pārdotajās Google Android ierīcēs, kāda bija piešķirta Google Search un Chrome.

425    Komisija apstrīdētajā lēmumā neapstrīd, ka izplatīšanas līgums ļauj aparatūras ražotājiem iepriekš instalēt ar Google Search un Chrome konkurējošas lietojumprogrammas. Google konkurenti tātad principā varēja piedāvāt aparatūras ražotājiem tādus pašus iepriekšējas instalēšanas nosacījumus to lietojumprogrammām, kādi bija paredzēti izplatīšanas līgumā. Saskaņā ar izplatīšanas līgumu kopīga instalēšana bija iespējama.

426    Apstrīdētajā lēmumā drīzāk ir norādīts, pirmkārt, ka izplatīšanas līgums aparatūras ražotājiem “liedz” ekskluzīvi iepriekš instalēt šādas lietojumprogrammas Google Search un Chrome vietā (apstrīdētā lēmuma 832. apsvērums) un, otrkārt, ka ieņēmumu sadalīšanas līgumi prasa, lai aparatūras ražotāji un tīklu operatori ekskluzīvi iepriekš instalētu tikai lietojumprogrammu Google Search daļā, uz kuru attiecas šie līgumi, proti, laika gaitā no [80–90 %] līdz [50–60 %] EEZ pārdoto Google Android ierīču (apstrīdētā lēmuma 833. apsvērums), kas ietver aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus, kā arī ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumus, kā Komisija ir apstiprinājusi, sniedzot atbildi procesa organizatoriskajos pasākumos.

427    Šādā kontekstā, ņemot vērā tirgus daļas un to izmaiņas no 2011. gada attiecībā uz Google Search un no 2012. gada – uz Chrome līdz lēmuma pieņemšanai, diskusijas par konkurentiem piedāvātajām iespējām kompensēt ar izplatīšanas līguma nosacījumiem par iepriekšēju instalēšanu piešķirto konkurences priekšrocību joprojām ir galvenokārt teorētiskas. Praksē konkurējošie lietojumprogrammu piegādātāji ar iepriekšējas instalēšanas līgumiem nespēja kompensēt konkurences priekšrocību, ko Google sev nodrošināja ar Google Search un Chrome iepriekšēju instalēšanu gandrīz visās EEZ pārdotajās Google Android ierīcēs. Kā norādīts apstrīdētajā lēmumā, konkurējošu vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu un pārlūkprogrammu iepriekšēja instalēšana izplatības ziņā nav salīdzināma ar lietojumprogrammas Google Search un Google Chrome iepriekšēju instalēšanu (skat. apstrīdētā lēmuma 940. apsvērumu attiecībā uz pārlūkprogrammām).

428    Šajā ziņā jānošķir teorētiskie pieņēmumi par konkurenci un praktiskā realitāte, kurā Google minētās konkurences alternatīvas šķiet maz ticamas vai arī tām nav reālas ietekmes “status quo tendences” dēļ, ko radīja izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu un šo nosacījumu un citu Google līgumisko vienošanos, tostarp ieņēmumu sadalīšanas līgumu, kombinētā ietekme.

429    Google argumenti par to, ka, par spīti izplatīšanas līguma nosacījumiem par iepriekšēju instalēšanu, aparatūras ražotāji konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem un pārlūkprogrammām joprojām varēja brīvi piedāvāt tādus pašus nosacījumus par iepriekšēju instalēšanu, kādi bija piešķirti Google Search un Chrome EEZ pārdotajās Google Android ierīcēs, ir jāpārbauda šādā kontekstā. Šī argumentācija vispirms aptver konkurējošu lietojumprogrammu iepriekšēju instalēšanu, pēc tam – apgalvoto pretrunu starp argumentāciju saistībā ar ieņēmumu sadalīšanas līgumiem un apgalvojumu, ka konkurējošo lietojumprogrammu iepriekšēja instalēšana nav interesanta, un visbeidzot – aparatūras ražotāju interesi iepriekš instalēt konkurējošas lietojumprogrammas.

ii)    Par konkurējošu lietojumprogrammu iepriekšēju instalēšanu

430    Pirmām kārtām, jāatzīmē, ka Google argumenti šajā ziņā vairāk attiecas uz pārlūkprogrammu, nevis uz vispārējās meklēšanas pakalpojumu lietojumprogrammu situāciju. Šajos argumentos vispirms tiek aplūkota lietojumprogramma Google Search un konkurējošās lietojumprogrammas, pēc tam – pārlūkprogramma Chrome un tās konkurenti un visbeidzot – citas lietojumprogrammas.

–       Par lietojumprogrammu “Google Search” un tās konkurentiem

431    Attiecībā uz vispārējās meklēšanas pakalpojumu lietojumprogrammām Google tikai apstrīd atsauci uz Bing, kuru no 2011. līdz 2016. gadam varēja iepriekš instalēt tikai vienā Google Android ierīču modelī, ko 2011. gadā tirgoja Amerikas Savienotajās Valstīs (skat. apstrīdētā lēmuma 834. apsvērumu un 789. apsvēruma 8. punktu).

432    Google uzskata – to, ka Bing nevarēja iepriekš instalēt EEZ pārdotajās Google Android ierīcēs, nevar izskaidrot ar izplatīšanas līguma nosacījumiem par iepriekšēju instalēšanu, bet gan ar to, ka Bing nav lielākajai daļai EEZ valstu domātas vietējās programmas.

433    Tomēr jāatzīmē, kā to dara Komisija, ka tikai ļoti retos gadījumos Google konkurentiem ir izdevies savu vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu iepriekš instalēt ierīcēs papildus lietojumprogrammai Google Search. Katrā ziņā tas notika tikai ierobežotā attiecīgo aparatūras ražotāju ierīču daļā, konkrēti – EEZ.

434    Proti, apstrīdētajā lēmumā ir minēti tikai divi konkurējošas vispārējās meklēšanas lietojumprogrammas “iepriekšējas instalēšanas” gadījumi, un tas bija tad, kad aparatūras ražotājam nebija vai vairs nebija ieņēmumu sadalīšanas līguma ar Google (apstrīdētā lēmuma 1219. apsvērums):

–        2017. gada februāra ieņēmumu sadalīšanas līgums starp Microsoft un ZTE par noteiktu Google Android ierīču pārdošanu visā pasaulē, tostarp EEZ, kurā Bing ir noteikts ZTE pārlūkprogrammā pēc noklusējuma, kā arī par noteikta skaita Google Android ierīču pārdošanu ar šajās ierīcēs iepriekš instalētu vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu Bing (apstrīdētā lēmuma 1219. apsvēruma 1. punkts);

–        ieņēmumu sadalīšanas līgums starp Yandex un diviem aparatūras ražotājiem par tādu Google Android ierīču pārdošanu visā pasaulē, tostarp nelielā skaitā EEZ [valstu], kurās bija iepriekš instalēts Yandex vispārējās meklēšanas pakalpojuma widget [logrīks] un saites uz Yandex sākumlapu pārlūkprogrammā pēc noklusējuma (apstrīdētā lēmuma 1219. apsvēruma 2. punkts).

435    Turklāt Google norādītais iemesls attiecībā uz Bing nav ticams izskaidrojums Microsoft nespējai pārliecināt aparatūras ražotājus iepriekš instalēt šo lietojumprogrammu Google Android ierīcēs. Proti, vietējās programmas neesamība neattiecās uz visām EEZ valstīm, un pat valstīs, kurās šī lietojumprogramma varēja darboties, piemēram, Apvienotajā Karalistē vai Vācijā, aparatūras ražotāji lietojumprogrammu Bing neinstalēja iepriekš. Tāpat arī aparatūras ražotāji lietojumprogrammu Seznam neinstalēja iepriekš savās ierīcēs Čehijas Republikā, lai gan šīs lietojumprogrammas vispārējie meklēšanas algoritmi bija izstrādāti čehu valodā (skat. apstrīdētā lēmuma 682. apsvērumu un 814. apsvēruma 4. punktu).

436    No iepriekš minētā izriet, ka pretēji Google apgalvotajam ar Google Search konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojumu sniedzēji nav spējuši kompensēt ar izplatīšanas nosacījumiem par iepriekšēju instalēšanu piešķirto konkurences priekšrocību.

–       Par pārlūkprogrammu “Chrome” un tās konkurentiem

437    Attiecībā uz pārlūkprogrammām Google norāda uz dažādiem elementiem, lai pamatotu, ka izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu aparatūras ražotājiem neliedza konkurējošām pārlūkprogrammām piedāvāt tādus pašus iepriekšējas instalēšanas nosacījumus, kādi bija piešķirti Google Search un Chrome:

–        apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka no 2013. līdz 2016. gadam konkurējošās pārlūkprogrammas bija iepriekš instalētas līdzās Chrome aptuveni 60 % Android ierīču (apstrīdētā lēmuma 936. apsvērums un 19. tabula); šo konkurējošo pārlūkprogrammu iepriekšējas instalēšanas gadījumu skaits tātad nav “būtiski mazāks par to, cik reižu bija veikta Google Chrome iepriekšēja instalēšana Google Android ierīcēs”;

–        otra iepriekš instalēta pārlūkprogramma varētu radīt lielāku meklēšanas ieņēmumu daļu nekā lietojumprogramma Google Search vai Chrome, kas ir iepriekš instalēta saskaņā ar izplatīšanas līgumu; tas izrietot no šādiem pierādījumiem: Samsung, kas 2016. gadā savās ierīcēs sāka iepriekš instalēt savu pārlūkprogrammu, nodrošinot tai labāku pozīciju nekā Chrome, un šī pārlūkprogramma radīja 38,4 % Google Search ieņēmumu Samsung Galaxy S6 ierīcēs EEZ, pārsniedzot lietojumprogrammu Google Search (38,1 %) un Chrome (23,3 %) (apstrīdētā lēmuma 949. apsvērums); Huawei, kas 2015. gadā norādīja, ka “pārlūkprogramma Huawei ir iepriekš lejupielādēta visos Huawei viedtālruņos EEZ tirgū kā sistēmas pārlūkprogramma pēc noklusējuma” (Huawei, 2015. gada 14. decembris); un HTC, kas 2015. gadā norādīja, ka tā pārlūkprogramma HTC Internet ir iepriekš instalēta tā ierīcēs un nebija “būtiskas ietekmes” tam, ka 2012. gadā GMS komplektam Google pievienoja Chrome, jo HTC lielākajā savu ierīču daļā iepriekš instalēja pats savu interneta pārlūkprogrammu (HTC, 2015. gada 13. novembris).

438    Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šos Google argumentus un dažādus tos pamatojošos elementus nevar noraidīt kopumā.

439    Proti, Google argumenti ļauj a priori parādīt – kā tas izriet no apstrīdētajā lēmumā norādītajiem faktiskajiem apstākļiem (skat. 19. tabulu, kurā minēti paralēlās iepriekšējas instalēšanas rādītāji 40–60 % apmērā visā pasaulē no 2013. līdz 2016. gadam) –, ka saistībā ar pārlūkprogrammām konkurences situācija ir aktīvāka nekā saistībā ar vispārējās meklēšanas pakalpojumu lietojumprogrammām. Arī citas pārlūkprogrammas – bez Chrome – var būt iepriekš instalētas Google Android ierīcēs, un tas turklāt arī bieži tiek darīts.

440    Opera gadījums ir labs piemērs. Opera, kas ir iestājusies lietā Google atbalstam, uzskata, ka liela tās lietotāju daļa nāk no iepriekšējas instalēšanas līgumiem, kas noslēgti ar aparatūras ražotājiem (Samsung, Huawei, OPPO un Tecno) saistībā ar Google Android ierīcēm. Komisija šajā ziņa norāda, ka šie līgumi attiecās mazāk nekā uz 5 % EEZ pārdoto Google Android ierīču (apstrīdētā lēmuma 940. apsvērums), jo šīs ierīces galvenokārt tika pārdotas Āfrikā (Opera līgumi ar Samsung un Tecno).

441    Šis piemērs parāda, ka pārkāpuma laikā varēja būt līgumi par pārlūkprogrammu kopīgu iepriekšēju instalēšanu, katrā ziņā vairāk, nekā bija līgumu par vispārējās meklēšanas pakalpojumu lietojumprogrammas iepriekšēju instalēšanu. Tomēr jāpārbauda šādu līgumu ietekme attiecībā uz to, vai tie var kompensēt priekšrocību, kas izriet no iepriekšējas instalēšanas.

442    Proti, Google argumentācija par analīzi zaudē savu saturu, ņemot vērā dažādos Komisijas un personu, kas iestājušās lietā tās atbalstam, apsvērumus. Praksē tādējādi ir redzams – lai gan brīvība iepriekš instalēt citas pārlūkošanas lietojumprogrammas tiešām bija iespēja, kas ir piedāvāta aparatūras ražotājiem, tie to varēja reāli izmantot tikai, lai iepriekš instalētu tādas pārlūkošanas lietojumprogrammas, kuras Google Search izmantoja kā pēc noklusējuma noteiktu meklētājprogrammu.

443    Pretēji Opera piemēram Seznam savā iestāšanās rakstā izklāsta grūtības, ar kurām saskārās, lai varētu iepriekš instalēt savas meklēšanas un pārlūkošanas lietojumprogrammas. Turklāt Seznam norāda, ka šīs grūtības pastāvēja gan aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu laikā, gan vēlāk, kad spēkā bija stājušies ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumi. Tāpat arī tikai 2018. gada septembrī, pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, Qwant varēja tikt noteikta kā meklētājprogramma pēc noklusējuma pārlūkprogrammā Brave Francijā un Vācijā.

444    Pirmkārt, ir taisnība, ka no 2013. līdz 2016. gadam konkurējošas pārlūkprogrammas bija iepriekš instalētas līdzās Chrome gandrīz 60 % Android ierīču (apstrīdētā lēmuma 19. tabula).

445    Tomēr, pirmām kārtām, attiecībā uz Samsung un Huawei gadījumiem, uz ko atsaucas Google, jāatzīmē, ka vienīgās mobilā interneta pārlūkprogrammas, kas bija iepriekš instalētas būtiskā šo aparatūras ražotāju Google Android ierīču skaitā, ir pašu šo aparatūras ražotāju pārlūkprogrammas, nevis trešās pārlūkprogrammas (apstrīdētā lēmuma 936. apsvērums).

446    Šajā ziņā Komisija norāda, ka daži subjekti, tostarp Samsung un Huawei, savās pārlūkprogrammās bija noteikuši Google Search kā vispārējās meklēšanas pakalpojumu pēc noklusējuma. Apstrīdētā lēmuma 798. apsvēruma 2. punktā tādējādi ir atsauce uz “līgumiem ar aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem, kuru mērķis ir garantēt, lai Google Search būtu vienīgais iepriekš instalētais un pēc noklusējuma noteiktais vispārējās meklēšanas pakalpojums visās iepriekš instalētajās trešo personu mobilajās pārlūkprogrammās”. Atbildot uz jautājumu šajā punktā, Komisija precizēja, ka tā ir atsauce uz ieņēmumu sadalīšanas līgumiem. Komisija atsaucas arī uz HTC, kas savā pārlūkprogrammā Google Search bija noteicis kā vispārējās meklēšanas pakalpojumu pēc noklusējuma, lai norādītu, ka jebkurā gadījumā HTC 2016. gada 30. novembrī bija pārtraucis izstrādāt savu pārlūkprogrammu.

447    Otrām kārtām, attiecībā uz to subjektu situāciju, kuri noslēguši ieņēmumu sadalīšanas līgumu, jāatzīmē – lai varētu saņemt daļu ieņēmumu, šie subjekti apņemas Google Search noteikt pēc noklusējuma dažādos piekļuves punktos savās Google Android ierīcēs, tostarp paši savā pārlūkprogrammā (822. apsvērums, 908. zemsvītras piezīme un 6.3.3. punkts par aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem), un iepriekš neinstalēt nevienu konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojumu (apstrīdētā lēmums 192. un 198. apsvērums).

448    Tas ir vēl jo būtiskāk, jo apstrīdētā lēmuma 822. apsvērumā Komisija norāda, ka laikā no 2011. līdz 2016. gadam ieņēmumu sadalīšanas līgumi aptvēra no [80–90 %] līdz [50–60 %] EEZ pārdoto Google Android ierīču. No apstrīdētā lēmuma 822. apsvērumā iekļautajā 908. zemsvītras piezīmē izklāstītās informācijas izriet, ka šajā ziņā vērā ņemtā informācija ietver ne tikai informāciju, kas ir izsecināta no aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu seguma, bet arī informāciju, kas ir izsecināta no ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumu, kuri aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus aizstāja, seguma. Komisija to apstiprināja, atbildot uz procedūras organizatorisko pasākumu laikā uzdotu jautājumu.

449    Tādējādi laikā no 2011. līdz 2016. gadam vairāk nekā uz 50 % EEZ pārdoto Google Android ierīču attiecās ar Google noslēgtie ieņēmumu sadalīšanas līgumi – gan aparatūras klāsta, gan ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumi –, kuros visos bija prasīts iepriekš instalētajās pārlūkprogrammās Google Search noteikt kā meklētājprogrammu pēc noklusējuma un bija aizliegts instalēt konkurējošu meklēšanas pakalpojumu.

450    Līdz ar to, un tas attiecas uz Samsung, HTC, LG un Sony, kā arī uz citiem subjektiem, kas bija noslēguši ieņēmumu sadalīšanas līgumu, ir redzams, ka tad, kad pārlūkprogramma bija iepriekš instalēta līdzās Chrome, kas pēc noklusējuma bija iestatīta Google Search, arī šī pārlūkprogramma tika pēc noklusējuma iestatīta Google Search.

451    Šis novērojums ļauj parādīt Google dažādo prakses veidu papildinātību un noteikti nozīmē, ka ir jāņem vērā – kā turklāt ir izklāstīts apstrīdētajā lēmumā – izplatīšanas līgumu un ieņēmumu sadalīšanas līgumu kopējās sekas. Proti, ar ieņēmumu sadalīšanas līgumu saistītā līgumiskā pienākuma vispārējai meklēšanai neinstalēt nevienu citu risinājumu kā tikai Google Search rezultāts bija tāds, ka teorētiskā iespēja iepriekš instalēt ar Google lietojumprogrammām konkurējošu pakalpojumu, kas turklāt principā izplatīšanas līgumos bija atļauts, laikā no 2011. līdz 2016. gadam faktiski bija izslēgta vismaz pusei EEZ pārdoto Google Android ierīču. Citiem vārdiem, ieņēmumu sadalīšanas līgumi garantēja ekskluzivitāti attiecīgajās ierīcēs, un tas jāņem vērā, novērtējot izplatīšanas līgumu pretkonkurences sekas.

452    Šajā ziņā jāatzīmē, ka izplatīšanas līgumu un ieņēmumu sadalīšanas līgumu kopējo seku kā faktiskā apstākļa ņemšana vērā nekādi nav atkarīga no tā, vai ieņēmumu sadalīšanas līgumiem ir vai nav ļaunprātīgs raksturs, vai tie būtu aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi, kuri atbilstoši Komisijas analīzei veido ļaunprātīgu rīcību, ko Google apšauba trešajā pamatā, vai ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumi, kuri apstrīdētajā lēmumā netiek uzskatīti par ļaunprātīgiem.

453    Šādos apstākļos Google izvirzītais arguments saistībā ar aparatūras ražotāju par to, ka 2016. gadā vienā no tā ierīču kategorijām šī aparatūras ražotāja mobilā interneta pārlūkprogramma EEZ radīja lielākus ieņēmumus no meklēšanas nekā lietojumprogramma Google Search vai Chrome, neliek apšaubīt iepriekš minēto analīzi.

454    Šo prasības pieteikumā minēto argumentu Komisija apstrīdēja, pamatojot, ka tā nevarēja pārbaudīt šādu apgalvojumu nedz attiecībā uz šī aparatūras ražotāja konkrēto ierīču kategoriju 2016. gadā, nedz – plašāk – uz citiem gadiem un citām minētā aparatūras ražotāja ierīču kategorijām. Atbildē Google iesniedza iekšējos datus, kas izmantoti, lai pierādītu prasības pieteikumā minētos apgalvojumus. Šie dati faktiski parāda, ka 2016. gadā šī aparatūras ražotāja paša pārlūkprogramma divās modeļu sērijās radīja lielākus ieņēmumus no meklēšanas pieprasījumiem nekā lietojumprogramma Google Search vai Chrome.

455    Šie ieņēmumi arī bija lielāki par tiem, ko 2017. gadā šī aparatūras ražotāja trijās modeļu sērijās (divas iepriekš minētās un trešā) un 2018. gadā – četrās modeļu sērijās (iepriekš minētās trīs un ceturtā) radīja Chrome, bet bija mazāki par ieņēmumiem, kurus tajā laikā šajās ierīcēs radīja lietojumprogramma Google Search.

456    Google apgalvo, ka tas ir gadījums, kad aparatūras ražotājs, savās Google Android ierīcēs iepriekš instalējot savu pārlūkprogrammu, zināmā mērā varēja kompensēt konkurences priekšrocību, kas Google bija radīta lietojumprogrammas Google Search un Chrome iepriekšējas instalēšanas dēļ.

457    Tomēr, tā kā konkrētajam aparatūras ražotājam bija saistošs ieņēmumu sadalīšanas līgums un tādējādi – pienākums Google Search noteikt pēc noklusējuma dažādos tā ierīču piekļuves punktos, tostarp pašam savā pārlūkprogrammā, šādas kompensācijas ietekme uz konkurenci ir jāvērtē kontekstā. Google to apstiprināja, sniedzot atbildi procedūras organizatorisko pasākumu laikā.

458    Turklāt situācija, kad aparatūras ražotājs savās ierīcēs iepriekš instalē pats savu pārlūkprogrammu, nav salīdzināma ar situāciju, kādā ir tāds Google konkurents vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos, kuram nav iespējas ražot pašam savas ierīces, jo tam ir jāvienojas ar aparatūras ražotāju, lai varētu iepriekš instalēt savas lietojumprogrammas.

459    Otrkārt, jebkurā gadījumā Komisija atgādina – pat ja Google Android ierīcē konkurējoša pārlūkprogramma ir iepriekš instalēta, tā nevar būt noteikta pēc noklusējuma (apstrīdētā lēmuma 935. apsvērums).

460    Atbildot uz Google apgalvojumiem saistībā ar Huawei pārstāvja paziņojumu Komisijai 2015. gada decembrī nosūtītajā vēstulē par to, ka cita pārlūkprogramma, ne Chrome, varēja būt “sistēmas pārlūkprogramma pēc noklusējuma”, Komisija šajā ziņā norāda, ka tas nebūtu bijis iespējams.

461    Proti, pirmām kārtām, no izplatīšanas līgumiem izriet, ka aparatūras ražotājiem bija pienākums iepriekš instalēt Chrome gandrīz visās savās EEZ pārdotajās Google Android ierīcēs, un, otrām kārtām, no antifragmentācijas līgumiem un Android savietojamības noteikšanas dokumenta (turpmāk tekstā – “Android savietojamības dokuments”) 3.2.3.2. punkta izriet, ka “ierīču ieviesējiem nav jāsaista īpašas privilēģijas ar to, ka sistēmas lietojumprogrammas izmanto nodomu shēmas, ne arī jāliedz trešo personu lietojumprogrammām piesaistīties šīm shēmām un pārņemt kontroli”. Līdz ar to aparatūras ražotāji, kuri bija iepriekš instalējuši Chrome, un tas nozīmēja izplatīšanas līguma un ieņēmumu sadalīšanas līguma parakstīšanu, nevarēja konkurējošu mobilā interneta pārlūkprogrammu noteikt pēc noklusējuma.

462    Orange un cita uzņēmuma paaustie paziņojumi (apstrīdētā lēmuma 935. apsvērums) apstiprina to, ka, pat iepriekš instalējot ar Chrome konkurējošu pārlūkprogrammu, to nevar “noteikt kā pārlūkprogrammu pēc noklusējuma”. Abi šie subjekti šajā ziņā atsaucas uz Komisijas iepriekš norādīto pienākumu nedot priekšroku ar Chrome konkurējošai pārlūkprogrammai, ja tā arī ir iepriekš instalēta Google Android ierīcē.

463    Šādā kontekstā neviens no Google norādītajiem elementiem nav tāds, lai pamatotu tās apgalvojumu, ka šāda konkurējošās pārlūkprogrammas iestatīšana pēc noklusējuma ir iespējama arī tad, ja ir Chrome:

–        attiecībā uz paziņojumu, ka “pārlūkprogramma Huawei ir iepriekš lejupielādēta visos Huawei viedtālruņos EEZ tirgū kā sistēmas pārlūkprogramma pēc noklusējuma”, izrādās, ka tas nav sniegts Huawei vārdā, atbildot uz informācijas pieprasījumu, bet algots Huawei darbinieks to vienkārši ir sniedzis kā “vispārīga rakstura informāciju” “sākotnējā atbildē”, un tas neļauj noskaidrot, ko šis algotais darbinieks domājis ar “sistēmas pārlūkprogrammu pēc noklusējuma”, it īpaši, ņemot vērā šajā spriedumā norādīto Android savietojamības dokumentu, saskaņā ar kuru aparatūras ražotāji vairs nevarēja konkurējošu pārlūkprogrammu noteikt pēc noklusējuma; katrā ziņā kopš 2016. gada Huawei vairs iepriekš neinstalē savu pārlūkprogrammu (skat. Huawei ALE Android 6.0 Release Notes, 2016. gada 7. jūnijs: “Labākai pieredzei visos mūsu mobilajos tālruņos, kas piemēroti ārvalstu tirgiem ar Android 5.0 un jaunāku versiju, tiks noņemta iebūvētā pārlūkprogramma Huawei un tiks izmantots Google Chrome.”);

–        attiecībā uz Orange 2012. gada 3. augusta e‑pasta vēstulē pausto paziņojumu, ka “Chrome varētu pastāvēt līdzās ar ražotāju pārlūkprogrammām un Google to neuzspiež kā noklusējuma pārlūkprogrammu”, no tā vienkārši izriet, ka izplatīšanas līgumos netiek prasīts, lai aparatūras ražotāji Chrome iestatītu kā pārlūkprogrammu pēc noklusējuma – un to Komisija neapstrīd –, nevis ka aparatūras ražotāji savu mobilā interneta pārlūkprogrammu var noteikt pēc noklusējuma.

464    Turklāt jautājumam, vai konkurējošu pārlūkprogrammu var noteikt pēc noklusējuma, nav nozīmes. Google turklāt neapstrīd šī jautājuma teorētisko raksturu, ņemot vērā izplatīšanas līgumu un ieņēmumu sadalīšanas līgumu kopējās sekas. Šajā lietā ir svarīgi pārbaudīt dažādas konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem piedāvātās iespējas sasniegt lietotājus, jo Google uzrauga, lai aparatūras ražotāji attiecībā pret pārlūkprogrammām, kas konkurē ar Chrome, ievērotu to pienākumu – kāds izriet no ieņēmumu sadalīšanas līgumiem – pret Google Search izturēties vismaz tāpat, kā tie varētu izturēties pret citu vispārējās meklēšanas pakalpojumu.

465    Treškārt, tas, ka aparatūras ražotāji dažās savās ierīcēs iepriekš instalē savu pārlūkprogrammu, nekādi nemaina to, ka katras šīs pārlūkprogrammas iepriekšējas instalēšanas gadījumu skaits ir mazāks par Google Chrome iepriekšējas instalēšanas skaitu. It īpaši jāņem vērā, ka daži Google norādītie dati attiecas uz iepriekšēju instalēšanu pasaules mērogā, tostarp Ķīnā (skat., piemēram, apstrīdētā lēmuma 19. tabulu). Tas, ka Google Chrome Ķīnā nav iepriekš instalēta, būtiski ietekmē datus par EEZ. Google Chrome iepriekšēja instalēšana attiecās gandrīz uz visām Google Android ierīcēm EEZ, savukārt salīdzinājumam – iepriekšēja instalēšana kopā ar citu pārlūkprogrammu joprojām nav tik nozīmīga izplatības un efektivitātes ziņā. Google tātad neatspēko Komisijas apsvērumus šajā jautājumā.

–       Par citām lietojumprogrammām

466    Attiecībā uz pārējām GMS komplektā iekļautajām lietojumprogrammām, kas nav ne Google Search, ne Chrome, un uz lietojumprogrammām, kas ar tām konkurē, jāatzīmē, kā to dara Komisija, ka tam veltītie Google argumenti nav attiecināmi. Proti, šīs pārējās lietojumprogrammas un konkurējošās lietojumprogrammas nav vispārējās meklēšanas lietojumprogrammas vai pārlūkprogrammas, tātad uz tām neattiecas apstrīdētajā lēmumā definētā dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.

iii) Par apgalvoto pretrunu starp argumentāciju par ieņēmumu sadalīšanas līgumiem un apgalvojumu, ka konkurējošu lietojumprogrammu iepriekšēja instalēšana nav izdevīga

467    Otrām kārtām, Google apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma argumentācija par ieņēmumu sadalīšanas līgumiem ir pretrunā apgalvojumam, ka aparatūras ražotāji nav bijuši ieinteresēti iepriekš instalēt vispārējās meklēšanas lietojumprogrammas un pārlūkprogrammas līdzās Google lietojumprogrammām.

468    Šajā ziņā vispirms jāatgādina apstrīdēto apgalvojumu saturs.

469    Pirmkārt, lai secinātu, ka iepriekšējas instalēšanas līgumus ar aparatūras ražotājiem apjoma un efektivitātes ziņā nevar salīdzināt ar līgumiem par lietojumprogrammas Google Search iepriekšēju instalēšanu GMS ierīcēs, Komisija papildus citiem apstākļiem uzskatīja, ka būtu “maz ticams”, ka aparatūras ražotāji iepriekš instalētu vienu vai vairākas citas vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammas papildus obligātajai lietojumprogrammai Google Search. Šis secinājums esot izskaidrojams it īpaši ar to, ka aparatūras ražotājiem esot vajadzējis līdzsvarot iespējamos ieņēmumus, kurus tie saņemtu, ar šo citu vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammu, ar šāda darījuma izmaksām un citām izmaksām saistībā ar tādiem faktoriem kā lietotāja pieredze un atbalsts (apstrīdētā lēmuma 823. un 824. apsvērums).

470    Lai izskaidrotu šo secinājumu, Komisija norādīja, ka ir ņēmusi vērā šādus elementus:

–        pirmām kārtām, iespējamo ieņēmumu daļa, ko aparatūras ražotāji iegūtu no vienas vai vairāku citu lietojumprogrammu instalēšanas papildus lietojumprogrammai Google Search, būtu neliela, ņemot vērā Google par 90 % lielāko tirgus daļu lielākajā daļā vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgu EEZ un to, ka visos citos galvenajos piekļuves punktos Google vienmēr būtu noteikts pēc noklusējuma, it īpaši pārlūkprogrammās (apstrīdētā lēmuma 825. apsvērums);

–        otrām kārtām, aparatūras ražotājiem būtu jāsedz darījuma izmaksas šādas iepriekšējas instalēšanas līgumu iegūšanai, un šīs izmaksas, iespējams, nevarētu attaisnoties neliela ierīču apjoma gadījumā (apstrīdētā lēmuma 826. apsvērums);

–        trešām kārtām, aparatūras ražotājiem arī būtu jāņem vērā apstāklis, ka, tā kā GMS komplektā ir ietvertas 12–30 lietojumprogrammas, tās varētu dublēties, un tas varētu kaitēt lietotāja pieredzei (apstrīdētā lēmuma 827.–829. apsvērums).

471    Tāpat arī, lai secinātu, ka iepriekšējas instalēšanas līgumus ar aparatūras ražotājiem apjoma un efektivitātes ziņā nevar salīdzināt ar līgumiem par pārlūkprogrammas Chrome iepriekšēju instalēšanu GMS ierīcēs, Komisija – papildus citiem elementiem – ir atzinusi, ka aparatūras ražotāji “atturoties” iepriekš instalēt lietojumprogrammas, kuras dublējot jau iepriekš instalētas lietojumprogrammas, ar atsevišķu ierīču datu glabāšanas vietu saistītu problēmu dēļ (apstrīdētā lēmuma 932. un 933. apsvērums).

472    Otrkārt, ieņēmumu sadalīšanas līgumiem veltītajā apstrīdētā lēmuma daļā Komisija tomēr vairākkārt atsaucas uz aparatūras ražotāju ieinteresētību iegūt šos līgumus šādu iemeslu dēļ:

–        “bez maksājumiem par aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanu aparatūras ražotājiem [..] būtu bijusi komerciāla interese iepriekš instalēt konkurējošus vispārējās meklēšanas pakalpojumus vismaz dažās to Google Android ierīcēs” (apstrīdētā lēmuma 1208. apsvēruma 1. punkts);

–        konkurējošo vispārējās meklēšanas pakalpojumu iepriekšēja instalēšana aparatūras ražotājiem būtu ļāvusi “piedāvāt dažādus produktus” (apstrīdētā lēmuma 1213. apsvērums);

–        “vispārējās meklēšanas pakalpojumu iepriekšēja instalēšana līdzās Google būtu palielinājusi datu plūsmu uz šiem pakalpojumiem” (skat. apstrīdētā lēmuma 1214. apsvērumu, kurā minēts Yahoo!, Qwant, Microsoft, Yandex un Seznam);

–        aparatūras ražotāji būtu noslēguši līgumus par konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojumu iepriekšēju instalēšanu vai iestatīšanu pēc noklusējuma ierīcēs (apstrīdētā lēmuma 1219. apsvērums);

–        Mozilla un konkurējoša meklēšanas pakalpojuma līgums “parāda, ka Mozilla uzskata, ka aparatūras ražotāji [..] ir komerciāli ieinteresēti iepriekš instalēt pārlūkprogrammu Mozilla ar konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojumu, kas noteikts pēc noklusējuma, vismaz dažās to Android ierīcēs” (apstrīdētā lēmuma 1220. apsvērums).

473    Pretēji tam, ko apgalvo Google, nevar atzīt, ka šīs abas argumentācijas ir savstarpēji pretrunīgas. Iesākumā Komisija pārbauda iespēju vai pamudinājumu aparatūras ražotājiem piedalīties pārrunās par iepriekšējas instalēšanas līgumiem ar lietojumprogrammas Google Search vai Chrome – kas saskaņā ar izplatīšanas līgumu ir iepriekš instalētas GMS ierīcēs – konkurentiem. Komisija tomēr neapstrīd, ka šiem aparatūras ražotājiem varētu būt komerciāla ieinteresētība piedalīties pārrunās par šādiem līgumiem, kas it īpaši ir norādīta saistībā ar ieņēmumu sadalīšanas līgumiem. Šī komerciālā ieinteresētība tomēr ir jālīdzsvaro ar citiem faktoriem, kas norādīti Komisijas argumentācijā saistībā ar pirmo grupēšanu (neliela atlikušā tirgus daļa otrai vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammai, darījuma izmaksas, grūtības saistībā ar dublēšanos, ņemot vērā lietotāju pieredzi un datu glabāšanas vietas apjomu) un otro grupēšanu (problēmas saistībā ar datu glabāšanas vietas apjomu).

474    No iepriekš minētā izriet, ka jānoraida iebildums par pretrunu starp apstrīdētā lēmuma argumentāciju par ieņēmumu sadalīšanas līgumiem un Komisijas apgalvojumiem par to, ka ir maz ticams, ka aparatūras ražotāji iepriekš instalētu vispārējās meklēšanas pakalpojumu lietojumprogrammas, kas konkurē ar lietojumprogrammu Google Search, un par to, ka aparatūras ražotāji atturētos iepriekš instalēt ar Chrome konkurējošas pārlūkošanas lietojumprogrammas.

iv)    Par aparatūras ražotāju ieinteresētību iepriekš instalēt konkurējošas lietojumprogrammas

475    Trešām kārtām, Google apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir identificēti četri iemesli, lai pamatotu apgalvojumu, ka “ir maz ticams, ka aparatūras ražotāji līdzās obligātajai lietojumprogrammai Google Search iepriekš instalētu papildu vispārējās meklēšanas pakalpojumu lietojumprogrammu” (apstrīdētā lēmuma 824. apsvērums; turpmāk tekstā – “apstrīdētais apgalvojums”), proti, ar lietotāju pieredzi saistītu šķēršļu pastāvēšana, ar datu glabāšanas vietu saistītas problēmas, darījuma izmaksas un ar iepriekšēju instalēšanu saistītu finansiālu priekšrocību trūkums. Taču, ņemot vērā, ka aparatūras ražotāji faktiski esot iepriekš instalējuši konkurējošas lietojumprogrammas GMS ierīcēs, neviens no šiem iemesliem neesot apstiprināts ar pierādījumiem, un apstrīdētais apgalvojums tātad esot kļūdains.

476    Lai pārbaudītu šos argumentus, vispirms tie jāskata kontekstā.

477    Pirmkārt, apstrīdētais apgalvojums balstās uz domu, kas izklāstīta tajā pašā apstrīdētā lēmuma 824. apsvērumā, ka lēmums par vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammas, kas konkurē ar lietojumprogrammu Google Search, iepriekšēju instalēšanu izriet no tā, ka aparatūras ražotājs salīdzina, pirmām kārtām, ieņēmumus, kas var rasties no šīs papildu lietojumprogrammas, ar, otrām kārtām, darījuma izmaksām un to ietekmi uz lietotāja pieredzi vai tehnisko atbalstu. Apstrīdētais apgalvojums tātad galvenokārt attiecas uz aparatūras ražotāja ieinteresētību iepriekš instalēt lietojumprogrammas Google Search vai pakārtoti – vispārējās meklēšanas pakalpojumā Google Search pēc noklusējuma iestatītas pārlūkprogrammas Chrome konkurentu, nevis kādu no citām GMS komplektā ietvertajām lietojumprogrammām, it īpaši tām, kas nav saistītas ar vispārējās meklēšanas pakalpojuma sniegšanu.

478    Līdz ar to apstrīdētā apgalvojuma pamatotības izvērtēšanā ir nozīme faktiem, kas attiecas uz lietojumprogrammām, kuras sniedz vispārējās meklēšanas pakalpojumu, nevis uz cita veida lietojumprogrammām.

479    Otrkārt, apstrīdētais apgalvojums ir tikai pirmais no pieciem paskaidrojumiem, ko Komisija sniedz, lai – pretēji Google apgalvotajam administratīvajā procesā – pamatotu, ka “iepriekšējas instalēšanas līgumus ar aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem apjoma un efektivitātes ziņā nevar salīdzināt ar lietojumprogrammas Google Search iepriekšēju instalēšanu GMS ierīcēs” (apstrīdētā lēmuma 823. apsvērums).

480    Google neapstrīd šādus paskaidrojumus:

–        izplatīšanas līgumi aparatūras ražotājiem liedza Google Android ierīcēs ekskluzīvi iepriekš instalēt ar lietojumprogrammu Google Search konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojumu; Google konkurentiem tātad bija liegta iespēja iegūt labākus nosacījumus nekā tie, kas noteikti izplatīšanas līgumā; proti, praksē aparatūras ražotāji, kas piekristu šādai ekskluzīvai konkurējošas vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammas iepriekšējai instalēšanai, nevarētu piedāvāt Play Store vai citas GMS komplekta lietojumprogrammas (apstrīdētā lēmuma 830. un 831. apsvērums);

–        izplatīšanas līgumi arī tīklu operatoriem neļāva prasīt aparatūras ražotājiem Google Android ierīcēs ekskluzīvi iepriekš instalēt ar lietojumprogrammu Google Search konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammu, jo gandrīz visi aparatūras ražotāji bija noslēguši izplatīšanas līgumus un tātad bija apņēmušies GMS ierīcēs iepriekš instalēt tikai lietojumprogrammu Google Search (apstrīdētā lēmuma 832. apsvērums);

–        ar dažiem aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem noslēgtie ieņēmumu sadalīšanas līgumi paredzēja lietojumprogrammas Google Search ekskluzīvu iepriekšēju instalēšanu no [80–90 %] līdz [50–60 %] Google Android ierīču, kas laikā no 2011. līdz 2016. gadam bija pārdotas EEZ, un tas Google konkurentiem liedza iespēju iepriekš instalēt savu vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammu līdzās lietojumprogrammai Google Search (apstrīdētā lēmuma 833. apsvērums un 13.4.2.1. punkts);

–        Bing, kas ir galvenais Google Search konkurents, laikā no 2011. līdz 2016. gadam nevarēja tikt iepriekš instalēts nevienā Google Android ierīcē, izņemot vienu ierīces modeli, kas 2011. gadā iznāca Amerikas Savienotajās Valstīs (apstrīdētā lēmuma 834. apsvērums un 789. apsvēruma 8. punkts).

481    Google argumenti par apstrīdēto apgalvojumu ir jāpārbauda šādā faktiskajā kontekstā, kurā ir ņemts vērā, kādā apjomā un cik efektīvi lietojumprogramma Google Search ir iepriekš instalēta GMS ierīcēs, ievērojot dažādos Google noslēgtos līgumus atbilstoši tās vispārējai stratēģijai ar mērķi konsolidēt un saglabāt savas tirgus daļas mobilā interneta tirgū EEZ. Pēc būtības Google kritizē dažādos iemeslus, uz kuriem Komisija atsaucas (skat. šī sprieduma 475. punktu), novērtējot aparatūras ražotāju ieinteresētību iepriekš instalēt konkurējošas lietojumprogrammas, proti, iespējamie ieņēmumi, darījuma izmaksas, lietotāja pieredze un datu glabāšanas vieta.

–       Par iespējamiem ieņēmumiem

482    Komisija, vērtējot iespējamību, ka aparatūras ražotājs GMS ierīcēs iepriekš instalē papildu vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammu līdzās lietojumprogrammai Google Search, norāda, ka “iespējamo ieņēmumu daļa, ko aparatūras ražotāji gūtu no vienas vai vairākām papildu vispārējās meklēšanas pakalpojumu lietojumprogrammām, būtu neliela, ņemot vērā, ka Google tirgus daļas vairumā valstu tirgu bija 90 % un, kā tas ir paskaidrots [apstrīdētā lēmuma] 796. apsvērumā, Google arī bija noteikts pēc noklusējuma citos galvenajos piekļuves punktos, it īpaši pārlūkprogrammās” (apstrīdētā lēmuma 825. apsvērums).

483    Šo skaidrojumu Google kritizē šādu iemeslu dēļ:

–        saskaņā ar apstrīdēto lēmumu tikpat efektīvi konkurenti būtu varējuši iegūt meklēšanas pieprasījumu daļu 22,5 % apmērā, ja tie būtu iepriekš instalēti līdzās Google un noteikti pēc noklusējuma pārlūkprogrammu piekļuves punktos (apstrīdētā lēmuma 1226. apsvēruma 2. punkts); šie konkurenti tātad būtu varējuši dalīties šajos ieņēmumos ar aparatūras ražotājiem (turpmāk tekstā – “pirmā kritika”);

–        apgalvojums, ka “Google vienmēr bija noteikts pēc noklusējuma citos galvenajos piekļuves punktos, it īpaši pārlūkprogrammās” (apstrīdētā lēmuma 825. apsvērums), esot kļūdains, jo “izplatīšanas līgumā nekad nav prasīts, lai Google [Search] būtu noteikts pēc noklusējuma konkurējošās pārlūkprogrammās”; apstrīdētais lēmums šeit norādot uz pierādījumiem par iestatīšanu pēc noklusējuma citās ierīcēs, kas nav Android (skat. 796. apsvēruma 2. punktu, kurā norādītas pārlūkprogrammas iOS ierīcēs vai portatīvajos datoros), un ar to tam neesot nekāda sakara; turklāt apstrīdētā lēmuma citās daļās esot atsauces uz izplatīšanas līguma versiju, kurā tomēr nav prasīta iestatīšana pēc noklusējuma pārlūkprogrammās un kura katrā ziņā tika atcelta (185. apsvērums) (turpmāk tekstā – “otrā kritika”);

–        atsauces citās apstrīdētā lēmuma daļās uz divu uzņēmumu paziņojumiem, ka konkurējošās pārlūkprogrammas nevar konfigurēt pēc noklusējuma (apstrīdētā lēmuma 935. apsvērums), neesot apstiprinātas; neviens no šiem uzņēmumiem nepiedalījās izplatīšanas līgumos, un viens no tiem precizēja, ka “Chrome varētu pastāvēt līdzās citām aparatūras ražotāju pārlūkprogrammām un Google neprasa to noteikt kā pārlūkprogrammu pēc noklusējuma”; šiem apgalvojumiem nepiekrītot arī aparatūras ražotāji, kuri, kā Huawei, konkurējošu pārlūkprogrammu ir noteikuši pēc noklusējuma (turpmāk tekstā – “trešā kritika”);

–        apgalvojums, ka aparatūras ražotāji nebūtu ieinteresēti iepriekš instalēt konkurējošas lietojumprogrammas, jo lielākā ar meklēšanu saistītā izmantošanas daļa nonāktu pie Google, nozīmējot, ka šīs lietojumprogrammas ir mazāk pievilcīgas, un tas novedot pie mazāk efektīvu konkurentu aizsardzības (turpmāk tekstā – “ceturtā kritika”).

484    Tomēr šīs kritikas nav tādas, lai liktu apšaubīt apstrīdēto apgalvojumu.

485    Proti, kā jau atzīmēts, Google neapstrīd, ka izplatīšanas līguma dēļ Google Android ierīcēs nevarēja ekskluzīvi iepriekš instalēt nevienu ar lietojumprogrammu Google Search konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojumu lietojumprogrammu (apstrīdētā lēmuma 830.–832. apsvērums). Šajās ierīcēs bija iespējama tikai kopīga iepriekšēja instalēšana.

486    Praksē turklāt jāatzīmē, ka tikai ar izplatīšanas līgumu vien Google nodrošināja sev iepriekšēju instalēšanu, kas turpināja būt ekskluzīva, ja aparatūras ražotājs neizlēma kopīgi instalēt citu vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammu.

487    Atšķirībā no iepriekšējas instalēšanas, ko Google automātiski ieguva saskaņā ar izplatīšanas līgumu, šim aparatūras ražotājam vai Google konkurentam bija jāņem vērā citi parametri, lai iepriekš instalētu citu vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammu vai nodrošinātu tādas iepriekšēju instalēšanu.

488    Šādā kontekstā iespējamo ieņēmumu daļa, ko var gūt no vienas vai vairāku papildu vispārējās meklēšanas pakalpojumu lietojumprogrammu iepriekšējas instalēšanas, apjoma un efektivitātes ziņā nebija salīdzināma ar to, kas ir panākta ar izplatīšanas līgumiem, un varēja būt tikai ierobežota.

489    Tas vispirms, kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 825. un 830. apsvērumā, ir izskaidrojams ar to, ka Google vispārējās meklēšanas pakalpojums ir nozares līderis, kura tirgus daļa vairumā EEZ valstu ir spēcīga un stabila, pārsniedzot 90 %, un tā tas ir kopš 2008. gada (skat. apstrīdētā lēmuma 683. un 684. apsvērumu). Jāņem vērā arī Google preču zīmes ievērojamā atpazīstamība, ko izmanto tās vispārējās meklēšanas pakalpojums (apstrīdētā lēmuma 712., 812. un 830. apsvērums). Nevienu no šiem apgalvojumiem Google nekritizē.

490    Google drīzāk kritizē apgalvojumu apstrīdētā lēmuma 825. apsvēruma beigās par to, ka pat tad, ja GMS ierīcēs iepriekš instalētu konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammu, “Google joprojām būtu noteikts pēc noklusējuma citos galvenajos piekļuves punktos, it īpaši pārlūkprogrammās”. Proti, otrajā kritikā Google apgalvo, ka šis apgalvojums ir kļūdains, pirmkārt, tāpēc, ka “izplatīšanas līgumā nekad nav prasīts, lai Google [Search] būtu noteikts pēc noklusējuma konkurējošās pārlūkprogrammās”, un, otrkārt, tāpēc, ka šis apgalvojums ir balstīts uz pierādījumiem par iestatīšanu pēc noklusējuma ne Android ierīcēs (skat. apstrīdētā lēmuma 796. apsvēruma 2. punktu, kurā ir minētas iOS ierīces, ar Chrome aprīkoti personālie datori un ar Safari, Opera vai Firefox aprīkoti personālie datori).

491    Attiecībā uz otrās kritikas pirmajiem diviem argumentiem vispirms jāatzīmē, ka apstrīdētajā lēmumā nav apgalvots, ka vispārējās meklēšanas pakalpojuma Google Search iestatīšana pēc noklusējuma citos galvenajos piekļuves punktos izrietēja no izplatīšanas līguma. Apstrīdētā lēmuma 825. apsvēruma beigās paustais apgalvojums, aplūkojot kontekstā, drīzāk ļauj saprast, kā to savā iebildumu rakstā apgalvo Komisija, ka Google izmantoja vairākus tās rīcībā esošus instrumentus, lai panāktu, ka aparatūras ražotāji nosaka Google Search kā vispārējās meklēšanas pakalpojumu pēc noklusējuma citos piekļuves punktos – papildus tam, kas izriet no iepriekš instalētas lietojumprogrammas Google Search izmantošanas.

492    Protams, lai gan ir taisnība, kā to norāda Google, ka daži pierādījumi, kas apstrīdētajā lēmumā minēti, lai apliecinātu Google Search izmantošanas nozīmi vispārējās meklēšanas veikšanā, neattiecas uz GMS ierīcēm, bet gan uz iOS ierīcēm, uz personālajiem datoriem, kas aprīkoti ar Chrome, vai uz personālajiem datoriem, kas aprīkoti ar pārlūkprogrammām Safari, Opera vai Firefox, kas visas ir iestatītas pēc noklusējuma Google Search (skat. apstrīdētā lēmuma 796. apsvēruma 2. punktu), ir tikpat skaidrs, ka arī GMS ierīcēs pat konkurējošas vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammas iepriekšējas instalēšanas gadījumā Google Search joprojām tiktu noteikts pēc noklusējuma citos piekļuves punktos, it īpaši pārlūkprogrammās.

493    Proti, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 818. un 973. apsvēruma, Google neļauj citu vispārējās meklēšanas pakalpojumu, izņemot Google Search, iestatīt pēc noklusējuma Chrome. Šo iestatīšanu pēc noklusējuma aparatūras ražotāji nevar izmainīt.

494    Tāpat arī no procesa organizatorisko pasākumu laikā sniegtajām atbildēm izriet, ka vairumā pārlūkprogrammu, kas ir iepriekš instalētas līdzās Chrome vai pat lejupielādētas, Google Search bija vispārējās meklēšanas pakalpojums pēc noklusējuma. Tas pats attiecas uz Samsung, Mozilla un UC Web browser vai EEZ teritorijā – uz Opera. Minētā iestatīšana pēc noklusējuma izrietēja no ieņēmumu sadalīšanas līguma vai līdzīga līguma, kas noslēgts starp Google un attiecīgo uzņēmumu, un rezultātā tātad samazinājās aparatūras ražotāja finansiālā ieinteresētība, kāda tam varētu būt bijusi, iepriekš instalēt ar Google Search konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammu.

495    Dažādie līdzekļi, ko Google izmantoja kā daļu no savas kopējās stratēģijas ar mērķi nostiprināt un saglabāt savu pozīciju vispārējās meklēšanas, it īpaši meklēšanas mobilajās ierīces, kurās izmanto internetu, tirgos, tai ļāva tādējādi ar vispārējās meklēšanas pakalpojumu Google Search un gandrīz visos EEZ valstu tirgos 2016. gadā sasniegt tirgus daļu, kas divas līdz piecas reizes pārsniedz visu citu vispārējās meklēšanas pakalpojumu kopējo tirgus daļu (skat. apstrīdētā lēmuma 796. apsvēruma 1. punktu).

496    Līdz ar to, ņemot vērā šos faktiskos apsvērumus, jāatzīst, ka apstrīdētā lēmuma 825. apsvēruma beigās paustais apgalvojums par to, ka pat tad, ja GMS ierīcēs iepriekš instalētu konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammu, “Google joprojām būtu noteikts pēc noklusējuma citos galvenajos piekļuves punktos, it īpaši pārlūkprogrammās”, nav kļūdains.

497    Katrā ziņā, runājot par otrās kritikas trešo argumentu, Google minēto apstrīdētajā lēmumā sniegto atsauču uz izplatīšanas līguma nosacījumiem par iestatīšanu pēc noklusējuma, kuri esot nepareizi interpretēti un katrā ziņā ir atcelti, nozīme ir jāvērtē kontekstā, jo šīm atsaucēm nav nekādas ietekmes uz iepriekš minēto argumentāciju. Šādos apstākļos tām adresētā Google kritika kļūst neefektīva.

498    Ir tiesa, ka ne tikai apstrīdētā lēmuma 825. apsvērumā, bet arī citās tā daļās Komisija ir norādījusi, ka dažas izplatīšanas līguma versijas bija izstrādātas tā, ka tajās, šķiet, bija prasīts, lai aparatūras ražotāji vispārējās meklēšanas pakalpojumu Google Search iestatītu pēc noklusējuma visos GMS ierīcēs veiktas vispārējās meklēšanas piekļuves punktos (skat. apstrīdētā lēmuma 185. apsvērumu, kurā ir arī norādīts, ka kopš 2014. gada oktobra Google ir atteikusies no šī pienākuma).

499    Tomēr jāatzīst, ka administratīvajā procesā Google norādīto iemeslu dēļ vairs nav apstrīdēts, ka šie līguma noteikumi neprasīja, lai aparatūras ražotāji Google Search iestatītu pēc noklusējuma visai meklēšanai, kas Google Android ierīcē veikta iepriekš instalētā pārlūkprogrammā. Saskaņā ar Google norādīto, un Komisija to neapstrīd, attiecīgā noteikuma mērķis bija atrisināt konfliktus, kuri var rasties, ja vispārējās meklēšanas pieprasījumu, kas veikts jebkādā lietojumprogrammā, apstrādātu vairāk nekā vienā vispārējās meklēšanas lietojumprogrammā.

500    Līdz ar to, lai gan Komisija ir tiesīga atzīmēt, ka no lietas materiāliem izriet, ka pārkāpuma laikposma sākumā varēja būt zināmas neskaidrības par šo līgumisko noteikumu patieso tvērumu (skat. apstrīdētā lēmuma 1228.–1238. apsvērumu, no vienas puses, un apstrīdētā lēmuma 1230. apsvērumu, no otras puses, attiecībā uz aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu analīzi), tomēr Google sniegtie paskaidrojumi šajā ziņā ir pārliecinoši un ļauj izskaidrot to iemeslu. Šajā jautājumā šaubām ir jābūt par labu atbildētājam uzņēmumam.

501    Attiecībā uz pirmo kritiku pārbaudē par aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu ļaunprātīgo raksturu saistībā ar trešo pamatu izdarītā atsauce uz pieņēmumu, ka viens vai vairāki hipotētiskie konkurenti, kas ir tikpat efektīvi kā Google, būtu varējuši iegūt vispārējās meklēšanas pieprasījumu daļu 22,5 % apmērā, “ja tie būtu iepriekš instalēti līdzās Google un noteikti pēc noklusējuma pārlūkprogrammu piekļuves punktos”, neliek apšaubīt Google kritizēto Komisijas argumentāciju. Proti, pieņemot, ka šādu iespēju varētu paredzēt, lai novērtētu “iespējamo ieņēmumu daļu, ko aparatūras ražotāji gūtu no vienas vai vairāku papildu vispārējās meklēšanas pakalpojumu lietojumprogrammu iepriekšējas instalēšanas”, joprojām attiecīgie ieņēmumi būtu grūti salīdzināmi ar ieņēmumiem, ko Google gūst izplatīšanas līgumā paredzēto nosacījumu par iepriekšēju instalēšanu dēļ.

502    Turklāt principā, lai piekristu kopīgu iepriekš instalēt vienu vai vairākas citas vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammas līdzās tām, kas ir iepriekš instalētas saskaņā ar izplatīšanas līgumiem, aparatūras ražotājs prasītu atlīdzību no Google konkurenta. Ņemot vērā tikai lietojumprogrammas Google Search un Chrome klātbūtni, pat nepieļaujot, ka ir maksājumi, kas piešķirti, lai iegūtu ekskluzivitāti saskaņā ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem, tas, ko šajā ziņā varētu piedāvāt Google konkurents, nebūtu izdevīgi, ņemot vērā ieņēmumus, ar kuriem tas varētu rēķināties no šīs kopīgās iepriekšējās instalēšanas.

503    Attiecībā uz trešo kritiku Komisija pamatoti atgādina – pat pieņemot, ka aparatūras ražotājs GMS ierīcēs iepriekš instalētu arī pārlūkprogrammu, kas konkurē ar Chrome, tas nevarētu to noteikt kā pārlūkprogrammu pēc noklusējuma.

504    Proti, kā izriet no procesa organizatoriskajos pasākumos sniegtajām atbildēm, Google neapstrīd, ka saskaņā ar ieņēmumu sadalīšanas līgumiem un Android savietojamības dokumentu, ja Android ierīcē ir iepriekš instalēta vairāk nekā viena pārlūkprogramma, nevienu no šīm pārlūkprogrammām nevar noteikt pēc noklusējuma.

505    Attiecībā uz Google Android ierīcēm, ņemot vērā, ka saskaņā ar izplatīšanas līgumiem aparatūras ražotājam, lai iegūtu GMS komplektu, bija pienākums iepriekš instalēt Chrome, apstrīdētā lēmuma 935. apsvērumā tātad ir pareizi norādīts, ka, ņemot vērā šā līguma un iepriekš minēto noteikumu kopējās sekas, “pat ja konkurējoša pārlūkprogramma bija instalēta, to nevarēja noteikt kā pārlūkprogrammu pēc noklusējuma”.

506    Šajā ziņā pretēji tam, ko apgalvo Google, un kā jau ir nospriests šī sprieduma 462. un 463. punktā, uz atsevišķu uzņēmumu paziņojumiem nevar lietderīgi atsaukties, lai apšaubītu apstrīdēto novērtējumu.

507    Google 2013. gada 17. marta e‑pasta vēstulē, kas adresēta vienam no galvenajiem aparatūras ražotājiem, tādējādi tiek minēts, ka šādā gadījumā aparatūras ražotājam ir jāļauj lietotājam izvēlēties starp savu iepriekš instalēto pārlūkprogrammu un Google Chrome.

508    Līdz ar to Orange 2012. gada 3. augusta e‑pasta vēstulē paustais paziņojums par to, ka “Chrome varētu pastāvēt līdzās ar ražotāju pārlūkprogrammām[;] Google to neuzspiež kā noklusējuma pārlūkprogrammu”, norāda tikai, ka izplatīšanas līgums aparatūras ražotājiem nenosaka pienākumu iestatīt Chrome kā pārlūkprogrammu pēc noklusējuma un šī pārlūkprogramma tātad varēja pastāvēt līdzās citām pārlūkprogrammām (skat. šī sprieduma 463. punktu).

509    Cita uzņēmuma 2013. gadā paustie paziņojumi (apstrīdētā lēmuma 935. apsvēruma 2. punkts) arī veido kontekstu, kurā, kā apgalvo Komisija, aparatūras ražotāji un līdz ar to arī tīklu operatori konkurējošu pārlūkprogrammu nevarēja noteikt pēc noklusējuma. Komisija varēja atsaukties uz šiem paziņojumiem, lai atzītu, kā tā to dara apstrīdētā lēmuma 935. apsvērumā, ka, “pat ja konkurējoša pārlūkprogramma bija instalēta, to nevarēja noteikt kā pārlūkprogrammu pēc noklusējuma” (skat. šī sprieduma 462. punktu).

510    Attiecībā uz Huawei 2015. gada paziņojumu viena tā darbinieka sākotnējās atbildes formā par to, ka “pārlūkprogramma Huawei ir iepriekš lejupielādēta visos Huawei viedtālruņos EEZ tirgū kā sistēmas pārlūkprogramma pēc noklusējuma”, tā saturs joprojām ir neskaidrs (skat. šī sprieduma 463. punktu). Kā apgalvo Komisija, patiešām ir grūti zināt, ko atbildes autors uzskata par “sistēmas pārlūkprogrammu pēc noklusējuma”, ņemot vērā to, kas bija prasīts Android savietojamības dokumentā, saskaņā ar kuru aparatūras ražotāji konkurējošu pārlūkprogrammu nevarēja noteikt pēc noklusējuma. Pārlūkprogrammu Huawei tātad principā nevarēja iestatīt kā pārlūkprogrammu pēc noklusējuma, ja tā bija iepriekš instalēta ierīcē, kurā bija iepriekš instalēta arī Chrome, vismaz Android savietojamības dokumenta definētajā izpratnē. Līdz ar to, kā apgalvo arī Komisija, iespējams, ka apzīmējums “sistēmas pārlūkprogramma pēc noklusējuma” vienkārši attiecas uz to, ka pārlūkprogramma Huawei bija “iepriekš lejupielādēta”, proti, iepriekš instalēta Google Android ierīcēs.

511    Tāpat arī nevar piešķirt noteicošu nozīmi Opera e‑pasta vēstulei, kuru tā pēc savas iniciatīvas Komisijai nodeva 2017. gada 31. maijā un kurā ir norādīts, ka “daži Android aparatūras ražotāji piekrita savās ierīcēs iepriekš instalēt Opera un to noteikt kā pārlūkprogrammu pēc noklusējuma, un to redzami parādīt pēc noklusējuma sākumekrānā”. Proti, šī vēstule nonāk pretrunā tam, ko Opera iepriekš bija izklāstījusi savā atbildē uz 2015. gada 19. oktobra informācijas pieprasījumu, kurā tā savukārt norādīja – “tas, ka pārlūkprogramma Chrome ir pieejama kā navigācijas lietojumprogramma pēc noklusējuma, ir iepriekš instalēta un ir pieejama Android tālruņu sākumekrānos, ierobežo Opera spēju konkurēt par savu pozīciju pēc noklusējuma visās Android ierīcēs” (skat. apstrīdētā lēmuma 925. apsvēruma 2. punktu).

512    Šajā ziņā, lai paskaidrotu izmaiņas savā nostājā, Opera savā iestāšanās rakstā norāda, ka, lai gan 2015. gadā tās izpratne bija tāda, ka “izplatīšanas līgumi prasa, lai aparatūras ražotāji ne tikai iepriekš instalētu Chrome, bet arī to iestatītu kā pārlūkprogrammu pēc noklusējuma un paredzētu novietojumu priekšplānā Android ierīču sākumekrānā”, 2017. gadā tā bija uzzinājusi, ka “tās interpretācija acīmredzami neatbilst izplatīšanas līgumu nosacījumiem par iepriekšēju instalēšanu[;] izplatīšanas līgumi prasa tikai, lai Chrome tiktu iepriekš instalēta mapē”. Šādu skaidrojumu tiešām var izmantot, jo izplatīšanas līgumu nosacījumos par iepriekšēju instalēšanu nebija prasīts, lai kopīgas iepriekšējas instalēšanas gadījumā pārlūkprogramma tiktu iestatīta pēc noklusējuma uz citas pārlūkprogrammas rēķina (skat. šī sprieduma 491. punktu).

513    Tomēr, kā pareizi norāda Komisija, konkurējošas pārlūkprogrammas iestatīšana pēc noklusējuma, ja ir veikta iepriekšēja instalēšana kopā ar Chrome, nebija iespējama izplatīšanas līguma un Android savietojamības dokumenta kopējo seku dēļ. Tikai lietotājs konkurējošu iepriekš instalētu pārlūkprogrammu vēlākā posmā varēja iestatīt pēc noklusējuma. Turklāt Opera savā iestāšanās rakstā vairs neatsaucas uz to, ka tās pārlūkprogramma ir iepriekš instalēta, to iestatot “kā pārlūkprogrammu pēc noklusējuma” un novietojot sākumekrānā, bet tikai uz tās pārlūkprogrammas iepriekšēju instalēšanu ar novietojumu sākumekrānā.

514    Attiecībā uz ceturto kritiku nevar piekrist Google apgalvojumam, ka apstrīdētais novērtējums nozīmē, ka konkurējošās meklēšanas pakalpojumu lietojumprogrammas bija lietotājiem mazāk pievilcīgas vai ka tās nāca no mazāk efektīviem konkurentiem. Proti, kā jau ir izklāstīts (skat. šī sprieduma 294. punktu), apstrīdētajā lēmumā ir norādīti iemesli, kādēļ šajā gadījumā nevar izdarīt šādu pieņēmumu, ņemot vērā to, cik Google konkurentu piedāvātie atšķirīgie tehniskie risinājumi bija izdevīgi lietotājiem vai inovācijām.

515    Visbeidzot no iepriekš minētā izriet, ka nav pamata apšaubīt Komisijas vērtējumu par to, ka aparatūras ražotāji varēja gūt tikai ierobežotus ieņēmumus, ja viena vai vairākas konkurējošas vispārējās meklēšanas pakalpojumu lietojumprogrammas ir iepriekš instalētas līdzās lietojumprogrammai Google Search.

–       Par darījuma izmaksām

516    Otrām kārtām, Google kritizē apgalvojumu, ka darījuma izmaksas atturot aparatūras ražotājus no iesaistīšanās sarunās par iepriekšēju instalēšanu ar citiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem, jo “šīs izmaksas, visticamāk, neattaisnosies neliela ierīču skaita gadījumā” (apstrīdētā lēmuma 826. apsvērums). Proti, neesot nekādu pierādījumu, kas ļautu pamatot vai aprēķināt šīs darījuma izmaksas vai arī konstatēt iemeslu, kādēļ tās segtu tikai nelielu ierīču skaitu. Vienīgais šajā ziņā minētais pierādījums, proti, 2012. gada Google iekšējā e‑pasta vēstule par sarunām ar aparatūras ražotāju saistībā ar to ieņēmumu sadalīšanu, kuri televīzijās un mobilajās ierīcēs gūti no Play Store (skat. apstrīdētā lēmuma 1222. apsvēruma 2. punktu), esot nepietiekams.

517    Komisija uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nav izdarīts “neviens vispārējs secinājums par to, ka darījumu izmaksas nepieļauj iepriekšējas instalēšanas līgumus”, bet vienkārši ir konstatēts, ka darījuma izmaksu dēļ ir maz ticams, ka aparatūras ražotāji noslēgtu lielu skaitu līgumu par nelielu apjomu neatkarīgi no tā, vai runa ir par iepriekšējas instalēšanas vai ieņēmumu sadalīšanas līgumiem. Turklāt 2012. gada Google iekšējā e‑pasta vēstule parādot, ka tā atzīst šādu darījuma izmaksu pastāvēšanu, ciktāl tās to skar.

518    No iepriekš minētā izriet, ka galvenie lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka apgalvojums par darījuma izmaksām nav interpretējams tādā nozīmē, ka tas nepieļauj iepriekšējas instalēšanas līgumus. Jautājums drīzāk ir par to, vai šīs izmaksas ir tādas, kuru rezultātā ir maz ticama iepriekšējas instalēšanas līgumu noslēgšana attiecībā uz nelielu ierīču skaitu.

519    Vienīgais pierādījums, kas šajā jautājumā ir minēts apstrīdētajā lēmumā, proti, 2012. gada Google iekšējā e‑pasta vēstule, uz kuru atsauce ir 826. apsvērumā un kura ir minēta 1222. apsvēruma 2. punktā, nav uzskatāms par pietiekamu, lai pamatotu, ka pastāv šķērslis sarunu vešanai par iepriekšējas instalēšanas līgumiem.

520    Runa ir par vienu attiecībā uz pārkāpuma laikposmu salīdzinoši senu dokumentu, kas nav tieši atbilstošs, jo tas attiecas uz konkrētām sarunām, ko Google veda ar aparatūras ražotāju par to ieņēmumu sadalīšanu, kuri gūti televīzijās un mobilajās ierīcēs no Play Store. Norādes, ka šis līgums attiecās uz skaitu, kas ir raksturots kā “nenozīmīgs”, ņemot vērā ieguldītos resursus un maksājumus, ko Google veiktu, joprojām ir gan pārāk vispārīgas, jo tās nav kvantitatīvi izteiktas, gan pārāk cieši saistītas ar Google konkrēto situāciju, lai tās varētu vispārināt attiecībā uz tās konkurentu situāciju.

521    Kā apgalvo Google, no lietas materiāliem tātad neizriet, ka apstrīdētajā lēmumā minētās darījuma izmaksas būtu bijušas šķērslis sarunām par iepriekšējas instalēšanas līgumiem starp aparatūras ražotājiem un ar Google Search konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojuma sniedzējiem. Tomēr, pat ja šīs izmaksas nav šķērslis sarunām par šādiem līgumiem, tomēr ir runa par ekonomiska rakstura rādītāju, kuru aparatūras ražotāji ņem vērā, novērtējot izdevīgumu.

522    Šādā kontekstā ir jāņem vērā dažādie apstrīdētajā lēmumā minētie elementi un novērtējumi attiecībā uz darījuma izmaksām.

–       Par lietotāja pieredzi

523    Trešām kārtām, Google kritizē apgalvojumu, ka “pārāk daudzu lietojumprogrammu dublēšanās var negatīvi ietekmēt lietotāja pieredzi”, jo, piemēram, lietotājiem “vairākkārt tiek lūgts izvēlēties, kuru lietojumprogrammu izmantot vai noteikt kā lietojumprogrammu pēc noklusējuma” (apstrīdētā lēmuma 827. un 828. apsvērums). Proti, apstrīdētajā lēmumā neesot konstatēts, ka vispārējās meklēšanas lietojumprogrammas vai meklētājprogrammas izvēle kaitētu lietotāja pieredzei tā, ka aparatūras ražotāji nevēlētos iepriekš instalēt konkurējošus pakalpojumus. Apstrīdētajā lēmumā arī neesot pierādīts, ka lietotājiem “vairākkārt tiek lūgts” izvēlēties, kuru vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu vai kuru pārlūkprogrammu viņi vēlas izmantot vai iestatīt pēc noklusējuma. Turklāt, iepriekš instalējot konkurējošu vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu un pārlūkprogrammu, netiekot dublētas “pārāk daudzas lietojumprogrammas”, bet gan dublējoties tikai Google Search un Chrome. Tā neesot bloatware [“uzpūstā programmatūra”], jo šis termins attiecas uz lietojumprogrammām bez lietderības vai ar nelielu lietderību.

524    Savukārt Komisija atgādina, ka saskaņā ar izplatīšanas līgumu aparatūras ražotājiem ir iepriekš jāinstalē 12 līdz 30 Google lietojumprogrammu komplekts, nevis tikai lietojumprogramma Google Search un Chrome. Šādā kontekstā dublēšanās ar pārāk daudzām Google lietojumprogrammām negatīvi ietekmētu lietotāja pieredzi. Šis novērojums attiecoties uz dažādām GMS komplektā iekļautām lietojumprogrammām, ne tikai konkrēti uz vispārējās meklēšanas un pārlūkošanas lietojumprogrammām, kas konkurē ar lietojumprogrammu Google Search vai Chrome.

525    No iepriekš minētā izriet, ka galvenie lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka kritika par lietojumprogrammu dublēšanos neattiecas vārda tiešā nozīmē uz lietojumprogrammām Google Search un Chrome vai konkurējošām vispārējās meklēšanas lietojumprogrammām un pārlūkprogrammām, bet gan drīzāk uz citām lietojumprogrammām, kas ir iekļautas GMS paketē.

526    Apstrīdētā lēmuma 827. un 828. apsvērumā šajā ziņā minētie pierādījumi, proti, 2012. gada 10. janvāra Google iekšējā e‑pasta vēstule, 2014. gada 17. janvāra Google iekšējā e‑pasta vēstule par Google un aparatūras ražotāja savstarpējo sarunu stāvokli un 2014. gada 18. aprīļa Google e‑pasta vēstule šim aparatūras ražotājam apstiprina, ka tā tas patiešām ir.

527    Turklāt konkrētāk attiecībā uz neērtībām, kas lietotājam varētu rasties no vairākkārtēja aicinājuma izvēlēties, kuru vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu vai kuru pārlūkprogrammu tas vēlas izmantot vai noteikt pēc noklusējuma, jānorāda, ka Google apgalvo, un šajā jautājumā tas netiek apstrīdēts, ka šāds aicinājums iznirst tikai tad, ja lietojumprogramma vēlas sākt vispārējo meklēšanu vai darbību pārlūkprogrammā, un ka lietojumprogramma nav konkrēti norādījusi izmantojamo vispārējās meklēšanas pakalpojumu vai pārlūkprogrammu, un, ja tas notiek, lietotājs, lai izmantotu lietojumprogrammu, kurai tas dod priekšroku, parasti varēs izvēlēties “vienmēr”, un tādā gadījumā aicinājums vairs neparādīsies. Google arī norāda, un tas netiek apstrīdēts, ka lietotāji katrā ziņā var viegli atspējot lietojumprogrammas Google Search un Chrome, ka tās kļūst neredzamas un pārstāj darboties.

528    Līdz ar to, kā apgalvo Google, no lietas materiāliem neizriet, ka divu vai vairāku vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu un pārlūkprogrammu instalēšana kaitē lietotāju pieredzei.

–       Par datu glabāšanas vietu

529    Ceturtām kārtām, Google kritizē apgalvojumu, ka “dublēšanās ar pārāk daudzām Google lietojumprogrammām dažās ierīcēs varēja radīt datu glabāšanas vietas problēmas” (apstrīdētā lēmuma 829. un 933. apsvērums), jo vairāku vispārējās meklēšanas un pārlūkošanas lietojumprogrammu iepriekšēja instalēšana modernā mobilajā ierīcē noteikti nevarētu aizpildīt datu glabāšanas vietu. Proti, mobilo ierīču atmiņas ietilpība esot palielinājusies eksponenciāli. Piemēram, Samsung Galaxy S9 tika piedāvāts ar 64 GB iekšējo atmiņu, S9+ – ar atmiņu līdz pat 256 GB, un HTC Desire bija 512 MB iekšējā zibatmiņa, savukārt tāda konkurējošā vispārējās meklēšanas lietojumprogramma kā Bing 2012. gadā aizņēma 2,9 MB un 2016. gadā – 14 MB. Turklāt saskaņā ar International Data Corporation (IDC) sniegtajiem datiem 2012. gadā lielākajai daļai piegādāto Android viedtālruņu bija 4 GB vai lielāka datu glabāšanas ietilpība un 2017. gada pirmajā semestrī 74 % ierīču bija 16 GB vai lielāka datu glabāšanas ietilpība. Apstrīdētajā lēmumā minētie paziņojumi neesot objektīvs pierādījums par pieejamo datu glabāšanas ietilpību.

530    Komisija uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nav konstatēts, ka problēmas saistībā ar datu glabāšanas vietu ierīcēs aparatūras ražotājus parasti attur iepriekš instalēt konkurējošas lietojumprogrammas papildus lietojumprogrammai Google Search vai pārlūkprogrammai Chrome. Lēmumā esot tikai konstatēts, ka aparatūras ražotājiem bija jāuzmanās, kādas sekas uz lietotāja pieredzi varētu atstāt kādas iepriekš instalētas Google lietojumprogrammas dublēšana, ņemot vērā, ka izplatīšanas līgumu dēļ tiem bija iepriekš jāinstalē 12 līdz 30 Google lietojumprogrammu komplekts un ka pārāk daudzu šo Google lietojumprogrammu dublēšana varēja radīt problēmas ar dažu ierīču datu glabāšanas vietu (apstrīdētā lēmuma 827.–829. un 926. apsvērums).

531    Tāpat kā iepriekšējā iebildumā par lietotāja pieredzi, galvenie lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka kritika par lietojumprogrammu dublēšanos neattiecas vārda tiešā nozīmē uz lietojumprogrammām Google Search un Chrome vai konkurējošām vispārējās meklēšanas lietojumprogrammām un pārlūkprogrammām, bet gan drīzāk uz citām lietojumprogrammām, kas ir iekļautas GMS komplektā.

532    Saistībā ar vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammām un ņemot vērā tehnoloģiju attīstību viedo mobilo ierīču atmiņas jomā, kā arī Google sniegtos piemērus, šāda veida lietojumprogrammu dublēšanās, šķiet, nevar radīt reālu problēmu. Šajā ziņā jāatzīmē, ka Hutchison 3G paziņojums, uz kuru šajā ziņā ir atsauce apstrīdētā lēmuma 829. apsvērumā, attiecas uz lietojumprogrammu dublēšanos kopumā, nevis uz vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammu dublēšanos. Tādējādi, kā apgalvo Google, no lietas materiāliem neizriet, ka divu vai vairāku vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu instalēšana rada datu glabāšanas problēmas.

533    Saistībā ar pārlūkprogrammām tomēr jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 934. apsvērumā minētajos divu aparatūras ražotāju paziņojumos vienā gadījumā ir norādīts uz tīklu operatoru pieprasījumiem 2012. gada augustā un otrā – uz lēmumu no 2012. gada pārtraukt iepriekš instalēt savu pārlūkprogrammu, ņemot vērā obligāto Chrome iepriekšēju instalēšanu saskaņā ar izplatīšanas līgumu. Līdz ar to var uzskatīt, ka šādi paziņojumi tika pausti laikā, kad viedajās mobilajās ierīcēs pieejamā datu glabāšanas vieta vēl bija salīdzinoši ierobežota, taču vēlāk tā tam vairs nevajadzēja būt, kā Google to demonstrē, sniedzot piemērus ar mūsdienīgām ierīcēm.

534    Līdz ar to, lai gan nav parādīts, ka vairāku vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammu iepriekšēja instalēšana rada datu uzglabāšanas ietilpības problēmu, tomēr izrādās, ka Chrome instalēšanas dēļ daži aparatūras ražotāji ir atteikušies no konkurējošu pārlūkprogrammu instalēšanas, vismaz pārkāpuma pirmajos gados. No lietas materiāliem arī izriet, ka vismaz kopš 2016. gada viens no apstrīdētā lēmuma 934. apsvērumā minētajiem aparatūras ražotājiem savās Google Android ierīcēs varēja instalēt savu pārlūkprogrammu papildus Chrome. Tādējādi šķiet, ka datu glabāšanas vietas ierobežojums ir ātri izzudis.

535    Tomēr šīs analīzes turpinājumā, tātad ievērojot mobilo ierīču atmiņas ietilpības pastāvīgo palielināšanos, arī jāņem vērā, ka lietojumprogrammas Google Search un Chrome bija komplektā un tas attiecīgi palielināja aizņemto vietu.

536    Apstrīdētajā lēmumā minētie dažādie elementi un novērtējumi attiecībā uz datu glabāšanas vietu ir jāņem vērā šādā kontekstā.

–       Secinājums

537    No iepriekš minētā izriet, ka, lai gan daži iebildumi, ko prasītājas ir izvirzījušas pret atsevišķiem apstrīdētā lēmuma pamatojuma elementiem, ļauj mīkstināt vai precizēt tā tvērumu, Komisija varēja atzīt, ka pat tad, ja ar Google Search konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojumu sniedzēji varēja brīvi piedāvāt aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem tādu pašu iepriekšēju instalēšanu, kāda EEZ teritorijā pārdotajās Google Android ierīcēs bija piešķirta lietojumprogrammai Google Search un Chrome, tas tā nenotika pārkāpuma laikposma lielākajā daļā, un vismaz daļējs izskaidrojums šādu iepriekšējas instalēšanas gadījumu neesamībai ir rodams izplatīšanas līgumu, ieņēmumu sadalīšanas līgumu, kā arī antifragmentācijas līgumu kopējās sekās.

538    Šajā jautājumā atšķirība starp situāciju, kādā bija Seznam, kurai, par spīti tās centieniem, neizdevās iegūt iepriekšējas instalēšanas līgumus Google Android ierīcēs, un situāciju, kādā bija Opera, kurai izdevās iegūt iepriekšējas instalēšanas līgumus šajās ierīcēs, ir kliedzoša, jo šī atšķirība ir izskaidrojama ar to, ka pirmā minētā centās konkurēt ar vispārējās meklēšanas pakalpojumu Google Search, bet otra vēlējās izmantot šo pakalpojumu, to iestatot pēc noklusējuma savā pārlūkprogrammā.

c)      Citi līdzekļi lietotāju sasniegšanai, kas nav iepriekšēja instalēšana

1)      Lietas dalībnieku argumenti

539    Google apgalvo, ka konkurenti ne tikai varēja brīvi nodrošināt, lai aparatūras ražotāji iepriekš instalētu to vispārējās meklēšanas pakalpojumus, tos iestatītu pēc noklusējuma un novietotu tāpat kā iepriekš instalētas Google lietojumprogrammas vai labāk, bet tiem arī bija brīva piekļuve lietotājiem, vispārējo meklēšanas pakalpojumu gadījumā izmantojot lejupielādēšanu un pārlūkprogrammu. Tas neļaujot secināt, ka nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu spēj izstumt lietotājus. Lietotāju uzvedība parādot, ka viņi pastāvīgi lejupielādē lietojumprogrammas, tostarp konkurējošas lietojumprogrammas, kurām ierīcē ir bijusi iepriekš instalēta alternatīva. Šie lejupielādes paradumi esot pretrunā apstrīdētā lēmuma apgalvojumam, ka iepriekšēja instalēšana rada “status quo tendenci”, kas lietotājiem liedzot meklēt konkurējošus pakalpojumus.

540    Pirmām kārtām, attiecībā uz lietotāju veiktu lietojumprogrammu lejupielādi Google norāda, ka lejupielāde ir efektīvs veids lietotāju sasniegšanai, tostarp, ja ir iepriekš instalētas konkurējošas lietojumprogrammas. Pierādījumi saistībā ar lietojumprogrammu Google Search, Seznam, Naver un Yandex apstiprinot, ka konkurējoši vispārējās meklēšanas pakalpojumi tika lejupielādēti, ja tie bija pievilcīgi. Pārlūkprogrammas arī esot sasniegušas ievērojamus lejupielādes rādītājus. Salīdzinot – pierādījumi, uz kuriem ir balstīts apstrīdētais lēmums, neesot pietiekami, lai apstiprinātu, ka lejupielāde nav efektīva. Tādējādi atbildes uz minētajiem informācijas pieprasījumiem neatspoguļojot saņemto atbilžu vispārējo saturu.

541    Līdz ar to ne lietotāju vispārējā atturēšanās no tādu lietojumprogrammu lejupielādes, kurās ir iepriekš instalēts konkurējošs pakalpojums, ne arī lejupielādes neefektivitāte nevarot izskaidrot apstrīdētajā lēmumā konstatētos konkurējošo vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu zemos lejupielādes rādītājus (808. un 810. apsvērums). Ņemot vērā cita veida konkurējošo lietojumprogrammu augstos lejupielādes rādītājus, esot ticamāk, ka šo zemo lejupielādes rādītāju iemesls ir ar izplatīšanas līgumu nesaistīti faktori, piemēram, lietotāju izvēle par labu Google Search, tās kvalitāte un veiktspēja vai tas, ka lietotāji meklēšanu veic, izmantojot pārlūkprogrammu.

542    Otrām kārtām, Google norāda, ka lietotāji var viegli un ātri piekļūt ar pārlūkprogrammu konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem, neveicot lietojumprogrammu lejupielādi. Dažas pārlūkprogrammas, piemēram, Chrome, jau piedāvājot konkurējošus vispārējās meklēšanas pakalpojumus, sniedzot lietotājiem izvēlņu sarakstus ar dažādiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem, tādējādi ļaujot izvēlēties vienu no tiem pēc noklusējuma. Apstrīdētajā lēmumā esot konstatēts, ka lielākā daļa Google Search veikto meklēšanas pieprasījumu nāk no pārlūkprogrammas, nevis no lietojumprogrammas Google Search (1234. apsvēruma 3. punkta b) apakšpunkts). Tam, ka pārlūkprogrammu izmantošanas ziņā Chrome ieņem nozīmīgu daļu un Google Search tajā ir iestatīts kā meklēšanas pakalpojums pēc noklusējuma (apstrīdētā lēmuma 818. un 821. apsvērums), neesot nozīmes. Svarīgi esot tas, vai lietotāji var piekļūt un piekļūst konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem, izmantojot Chrome, tāpat kā jebkuru mobilo pārlūkprogrammu. Lietotājiem tātad esot netraucēta piekļuve konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem, izmantojot pārlūkprogrammu, un liela daļa meklēšanas tiekot veikta tieši šādā veidā.

543    Turklāt šajos argumentos Google kritizē apstrīdēto lēmumu par to, ka tajā “konkurences priekšrocība” ir sajaukta ar “pretkonkurences izstumšanu”. Pretkonkurences izstumšana esot izsecināta no konkurences priekšrocības. Taču, lai šādu rīcību uzskatītu par ļaunprātīgu, Komisijai esot bijis jāpierāda, ka izstumšanas iedarbība “dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma konkurentiem apgrūtina piekļuvi tirgum vai pat padara to neiespējamu”. Neizdevīgi konkurences apstākļi neesot līdzvērtīgi pretkonkurences izstumšanai. Šajā lietā, pat pieņemot, ka izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu piešķir Google “ievērojamu konkurences priekšrocību”, bet tas tā neesot bijis, apstrīdētajā lēmumā neesot pierādīts, ka konkurenti nav varējuši kompensēt šo priekšrocību vai ka šie nosacījumi tiem “ir apgrūtinājuši vai pat padarījuši neiespējamu piekļuvi tirgum”. Apstrīdētajā lēmumā neesot mēģināts raksturot apgalvoto konkurences priekšrocību, un tajā neesot pārbaudīta rīcības seguma likme, lai gan lielākā daļa vispārējās meklēšanas pieprasījumu EEZ – laikposmā no 2013. līdz 2015. gadam no [80–90] % līdz [70–80] % – nebija veikti Google Android ierīcēs (796. apsvērums). Izplatīšanas līgums attiecoties tikai uz GMS ierīcēm, kas ir tikai daļa no ierīcēm, kurās lietotāji piekļūst pārlūkprogrammām un vispārējās meklēšanas pakalpojumiem; tie it īpaši izmanto Apple mobilās ierīces vai Windows galddatorus. Turklāt konkurējošo pārlūkprogrammu un vispārējās meklēšanas pakalpojumu izstrādātāji esot varējuši brīvi risināt sarunas par iepriekšēju instalēšanu GMS ierīcēs un šajās ierīcēs saņemt tādu pašu vai labāku reklāmu saviem pakalpojumiem. Konkurentu atvieglotā piekļuve lejupielādes un pārlūkprogrammas dēļ nozīmējot, ka tiem šajās ierīcēs bija papildu iespējas sasniegt lietotājus. Tātad neesot nekāda pamata apgalvot, ka ir bijusi izstumšana.

544    Komisija norāda, ka neviens Google apgalvojums neliek apšaubīt secinājumu, ka konkurenti nevar kompensēt būtisko konkurences priekšrocību, ko Google nodrošina ar lietojumprogrammas Google Search un Google Chrome iepriekšēju instalēšanu gandrīz visās EEZ pārdotajās Google Android ierīcēs. Proti, konkurējošo vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu un pārlūkprogrammu lejupielādes vai konkurējoša vispārējās meklēšanas pakalpojuma iestatīšana pēc noklusējuma pārlūkprogrammās Google Android ierīcēs sasniedzamības un efektivitātes ziņā neesot salīdzināma (skat. apstrīdētā lēmuma 805.–812. un 917.–931. apsvērumu). Turklāt konkurences ierobežojuma pierādīšanai apstrīdētajā lēmumā esot ņemta vērā ne tikai būtiskā konkurences priekšrocība, ko sniedz iepriekšēja instalēšana, bet arī tas, ka konkurenti to nevarētu kompensēt (skat. apstrīdētā lēmuma 896. apsvēruma 1. punktu). Piedevām, lai gan neesot vajadzības izteikt skaitliski no pārdošanas ar piesaisti izrietošu nozīmīgo konkurences priekšrocību, ne arī pārbaudīt pārdošanas ar piesaisti tirgus segumu, apstrīdētajā lēmumā tostarp esot norādīts, ka no 2013. līdz 2015. gadam Google Android ierīces aptvēra no [10–20] % līdz [20–30] % Google Search vispārējās meklēšanas pieprasījumu EEZ teritorijā un 2016. gadā – [20–30] % šo pieprasījumu (skat. apstrīdētā lēmuma 796. apsvērumu).

2)      Vispārējās tiesas vērtējums

545    Papildus konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem vai pārlūkprogrammām piedāvātajām iepriekšējas instalēšanas iespējām Google arī apgalvo, ka šie konkurenti var kompensēt no izplatīšanas līguma nosacījumiem par iepriekšēju instalēšanu izrietošo situācijas iesaldēšanas tendenci, rēķinoties ar lietotāju – kuri savas lietojumprogrammas var lejupielādēt vai piekļūt saviem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem, izmantojot pārlūkprogrammu, – uzvedību.

i)      Par konkurējošo lietojumprogrammu lejupielādi

546    Iesākumā jāatzīmē, ka galvenie lietas dalībnieki neapstrīd, ka lietotāji var viegli lejupielādēt vispārējās meklēšanas pakalpojuma vai pārlūkošanas lietojumprogrammas, kas konkurē ar Google Search vai Chrome.

547    Galvenie lietas dalībnieki nav vienisprātis par to, vai šādi lejupielādes gadījumi tiešām notiek, kas tieši ietekmē iespēju Google konkurentiem kompensēt izplatīšanas līguma nosacījumus par iepriekšēju instalēšanu.

548    Apstrīdētā lēmuma skaidrojumi saistībā ar šo jautājumu tātad attiecas uz strīdīgās Google rīcības konkrēto un reālo seku raksturojumu laikposmā no 2011. vai 2012. gada līdz 2018. gadam.

549    Šajā ziņā attiecībā uz vispārējās meklēšanas lietojumprogrammām no Google sniegtajiem un apstrīdētajā lēmumā izklāstītajiem datiem izriet, ka ar lietojumprogrammu Google Search konkurējošo lietojumprogrammu lejupielādes skaits joprojām bija neliels salīdzinājumā ar to ierīču skaitu, kurās iepriekš bija instalēta lietojumprogramma Google Search:

–        no 2011. līdz 2016. gadam lietotāji konkurējošās vispārējās meklēšanas lietojumprogrammas lejupielādēja no Play Store mazāk nekā 5 % visu pasaulē pārdoto GMS ierīču, un attiecībā uz EEZ pārdotajām GMS ierīcēm šis rādītājs esot samazinājies līdz mazāk par 1 %, ņemot vērā, ka lielākā daļa no šiem lejupielādes gadījumiem notika Dienvidkorejā (apstrīdētā lēmuma 808. un 809. apsvērums);

–        no 2011. līdz 2016. gadam konkurējošo vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu lejupielāžu no Play Store ikgadējo gadījumu skaits katrā EEZ valstī esot bijis minimāls, izņemot Čehijas Republiku ar Seznam (apstrīdētā lēmuma 810. apsvērums);

–        Čehijas Republikas gadījumā lietotāji meklēšanas lietojumprogrammu Seznam no Play Store lejupielādēja līdz pat 23 % attiecīgajā gadā šajā dalībvalstī pārdoto GMS ierīču.

550    Tāpat arī pārlūkprogrammu gadījumā no Google sniegtajiem datiem, kas ietverti apstrīdētajā lēmumā, izriet, ka ar Chrome konkurējošo pārlūkprogrammu lejupielāžu skaits joprojām bija neliels salīdzinājumā ar to ierīču skaitu, kurās iepriekšēja bija instalēta Chrome:

–        2016. gadā nevienā gadījumā konkurējošo mobilā interneta pārlūkprogrammu lejupielāžu skaits neesot sasniedzis līmeni, kas ir salīdzināms ar iepriekš instalēto pārlūkprogrammu Google Chrome skaitu (skat. apstrīdētā lēmuma 919. apsvērumu);

–        2016. gadā lietotāji esot lejupielādējuši konkurējošas mobilā interneta pārlūkprogrammas mazāk nekā 50 % visā pasaulē pārdoto GMS ierīču, un no 2013. līdz 2016. gadam lietotāji konkurējošās mobilā interneta pārlūkprogrammas esot lejupielādējuši tikai aptuveni 30 % pasaulē pārdoto GMS ierīču (skat. apstrīdētā lēmuma 920. apsvērumu);

–        2016. gadā lietotāji esot lejupielādējuši pārlūkprogrammas UC, Opera un Firefox attiecīgi mazāk nekā 1 %, 1,5 % un 4 % EEZ pārdoto GMS ierīču, un no 2013. līdz 2016. gadam kopējais GMS ierīcēs EEZ teritorijā no Play Store lejupielādēto konkurējošo mobilo interneta pārlūkprogrammu skaits esot bijis mazāks par 10 % GMS ierīču, kurās iepriekš instalēta Google Chrome (skat. apstrīdētā lēmuma 921. un 922. apsvērumu).

551    Šādā kontekstā jāatzīmē, ka elementi, uz kuriem Google atsaucas saistībā ar lietojumprogrammu Seznam, Naver un Yandex lejupielādi, nav pietiekami, lai liktu apšaubīt iepriekš minētos konstatējumus. Kā atzina galvenie lietas dalībnieki, šie trīs piemēri ir izskaidrojami ar to, ka tie ir vispārējās meklēšanas pakalpojumi, kas noteikti, izmantojot algoritmu, kurā ir ņemta vērā čehu, korejiešu un krievu valodas specifika.

552    Komisija arī pārliecinoši paskaidro, ka pretējais piemērs par lietojumprogrammas Google Search lejupielādi Windows Mobile ierīcēs, kurās pēc noklusējuma ir iestatīts Bing, nebūt nav tik pārliecinošs, kā apgalvo Google, jo 2016. gads nav reprezentatīvs un norādītie dati ietver ne tikai viedtālruņus, bet arī cita veida ierīces (apstrīdētā lēmuma 901. zemsvītras piezīme). Tādējādi apgalvotais rādītājs par 95 % lietojumprogrammas Google Search lejupielāžu 2016. gadā patiesībā esot tikai 27 %. Šādu rādītāju varētu salīdzināt ar 23 %, kas atbilst lietojumprogrammas Seznam lejupielādei Čehijas Republikā pārdotajos Google Android viedtālruņos, kuros visos lietojumprogramma Google Search bija iepriekš instalēta.

553    Tāpat arī Komisija apstrīdētā lēmuma 813. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ pareizi norāda, ka Google ierosinātie salīdzinājumi, ņemot vērā lejupielādes praksi, kas novērota citu veidu lietojumprogrammās, piemēram, ziņojumapmaiņas lietojumprogrammās, neattiecas uz meklēšanu un pārlūkošanu.

554    Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Google, joprojām ir būtiski dažādie apstrīdētajā lēmumā izklāstītie elementi, kas pierāda, ka ar Google Search un Chrome konkurējošo lietojumprogrammu lejupielāde nekompensē iepriekšējas instalēšanas sniegto priekšrocību. Šie elementi apstiprina, ka lejupielāde sasniedzamības un efektivitātes ziņā nav salīdzināma ar iepriekšēju instalēšanu.

555    Tā tas ir gadījumā ar Opera iesniegto aptauju (apstrīdētā lēmuma 812. un 923. apsvērums), uz kuru, lai gan tajā ir sniegtas norādes tikai par iepriekš instalētu pārlūkprogrammu izmantošanu un tā attiecas uz 2013. gadu, apstrīdētajā lēmumā tomēr var atsaukties, lai pamatotu, ka “daži lietotāji atturas no lietojumprogrammu lejupielādes un labāk izvēlas izmantot iepriekš instalētu mobilā interneta pārlūkprogrammu”.

556    Tāpat arī attiecībā uz dažādiem atbildēs uz informācijas pieprasījumiem sniegtajiem paziņojumiem tiešām tā ir, ka atbildēs, kas apstrīdētajā lēmumā nav citētas, ir minēta teorētiska iespēja iepriekšēju instalēšanu kompensēt ar lejupielādi. Tomēr tas nenozīmē, ka nav nozīmes apstrīdētajā lēmumā izklāstītajām dažādajām atbildēm, kas ļauj pamatot domu, ka lietotāji parasti dod priekšroku iepriekš instalētai lietojumprogrammai, nevis lejupielādējamai lietojumprogrammai.

557    Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Google, nav pamata uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums neatbilst iepriekšējai judikatūrai un lēmumu pieņemšanas praksei. Proti, apstrīdētajā lēmumā nav apstrīdēts, ka lejupielāde principā var kompensēt priekšrocību, ko sniegtu iepriekšēja instalēšana, un tas jau ir bijis apsvērts citās Komisijas izskatītajās lietās. Tomēr šajā lietā apstrīdētajā lēmumā izklāstīto un iepriekš šajā spriedumā pārbaudīto iemeslu dēļ ir redzams, ka pat tad, ja vispārējās meklēšanas vai pārlūkošanas lietojumprogrammu var viegli un bez maksas lejupielādēt, praksē šāda lejupielāde netiek veikta vai vismaz tiek veikta nepietiekamā attiecīgo ierīču skaitā.

558    Tāpēc jānoraida Google iebildums par konkurējošo lietojumprogrammu lejupielādi.

ii)    Par piekļuvi konkurējošiem meklēšanas pakalpojumiem, izmantojot pārlūkprogrammu

559    Google argumenti neliek apšaubīt secinājumu, ka konkurenti ar līgumiem ar mobilā interneta pārlūkprogrammu izstrādātājiem nevar kompensēt nozīmīgo konkurences priekšrocību, ko Google nodrošina ar lietojumprogrammas Google Search iepriekšēju instalēšanu gandrīz visās EEZ pārdotajās Google Android ierīcēs.

560    Šajā nolūkā Komisijas novērotā un apstrīdētajā lēmumā izklāstītā faktiskā situācija jāsalīdzina ar dažādiem alternatīviem risinājumiem, kurus Google izvirza, bet kuriem nav konkrētas izpausmes realitātē.

561    Proti, kā izklāsta Komisija, konkurējošā vispārējās meklēšanas pakalpojuma iestatīšana pēc noklusējuma mobilā interneta pārlūkprogrammās Google Android ierīcēs sasniedzamības un efektivitātes ziņā nav salīdzināma ar lietojumprogrammas Google Search iepriekšēju instalēšanu (skat. apstrīdētā lēmuma 817.–822. apsvērumu). It īpaši jāņem vērā apstāklis, ka Google pārlūkprogrammā Chrome neļauj noteikt pēc noklusējuma nevienu meklēšanas pakalpojumu, izņemot Google Search, un ka Chrome tika izmantota aptuveni 75 % mobilā interneta ar operētājsistēmu nesaistīto pārlūkprogrammu Eiropā un 58 % – visā pasaulē.

562    Komisija arī izklāsta, un Google šajā jautājumā to neapstrīd, dažādus pierādījumus, tostarp Microsoft un Yandex prezentācijas, kas ļauj apliecināt, ka praksē lietotāji nepiekļūst citiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem, izmantojot pārlūkprogrammas, un tikai retos gadījumos maina šo pārlūkprogrammu noklusējuma iestatījumus. Šādiem apsvērumiem ir nozīme pretēji tam, ko apgalvo Google, un tie ļauj konstatēt, ka, lai gan šajā ziņā ir piedāvāta iespēja noteikt citu vispārējās meklēšanas rīku, praksē tas joprojām paliek sākotnēji noteiktais.

563    Šādos apstākļos jānoraida Google iebildums par piekļuvi konkurējošiem meklēšanas pakalpojumiem, izmantojot pārlūkprogrammu.

iii) Par konkurences priekšrocības un pretkonkurences izstumšanas sajaukšanu

564    Par apgalvoto konkurences priekšrocības un pretkonkurences izstumšanas sajaukšanu jānorāda, ka šis iebildums ir iegūts, nepareizi interpretējot apstrīdēto lēmumu, no kura izriet, ka tajā ir konstatēta, pirmkārt, ar izplatīšanas līguma nosacījumiem par iepriekšēju instalēšanu saistīta priekšrocība, ko konkurenti nevar kompensēt, un, otrkārt, šīs priekšrocības pretkonkurences sekas.

565    Attiecībā uz jautājumu, vai priekšrocībai ir jābūt izteiktai skaitliski, katrā ziņā jānorāda, kā to ierosina Komisija, ka laikā no 2013. līdz 2015. gadam Google Android ierīces aptvēra 11–24 % visu Google Search veikto meklēšanas pieprasījumu EEZ teritorijā. 2016. gadā Google Android ierīces aptvēra 29 % šo meklēšanas pieprasījumu (apstrīdētā lēmuma 796. apsvērums). Tāpat arī 2016. gadā izplatīšanas līgums attiecās uz visām ārpus Ķīnas pārdotajām Google Android ierīcēm, kas atbilst 76 % Eiropā pārdoto viedo mobilo ierīču kopskaita un 56 % pasaulē (ieskaitot Ķīnu) pārdoto viedo mobilo ierīču kopskaita (apstrīdētā lēmuma 783., 784. un 901. apsvērums). Šādos apstākļos joprojām ir iespējams atzīt, kā Komisija to dara apstrīdētajā lēmumā, ka izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu piešķīra Google nozīmīgu konkurences priekšrocību.

566    Tāpēc ir jānoraida Google iebildums par konkurences priekšrocības un pretkonkurences izstumšanas sajaukšanu.

iv)    Secinājums

567    No iepriekš minētā izriet, ka Komisija pamatoti uzskata, ka pat tad, ja lietotāji varēja brīvi lejupielādēt ar Google Search un Chrome konkurējošas lietojumprogrammas vai mainīt noklusējuma iestatījumus vai arī mobilā interneta pārlūkprogrammu izstrādātāji aparatūras ražotājiem varēja piedāvāt savas lietojumprogrammas, izplatīšanas līguma nosacījumu par iepriekšēju instalēšanu dēļ lielākajā pārkāpuma laikposma daļā tas nebija pietiekami.

d)      Nepierādīta saikne starp izmantošanas daļām un iepriekšēju instalēšanu

1)      Lietas dalībnieku argumenti

568    Google norāda, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu tās daļas vispārējā meklēšanā un pārlūkošanā “nešķiet izskaidrojamas” ar lietotāju izvēli un “atbilst” konkurences ierobežojumam (835., 837., 947. un 954. apsvērums). Tomēr apstrīdētais lēmums nepierādot, ka Google daļas ir radušās strīdīgo nosacījumu par iepriekšēju instalēšanu dēļ vai ka tās neatbilst uz sniegumu balstītai konkurenci, kas Komisijai turklāt būtu bijis jāpierāda. Turklāt apstrīdētajā lēmumā esot ignorēti daudzi pierādījumi par to, ka Google vispārējās meklēšanas pakalpojuma un pārlūkprogrammas panākumi atspoguļo to kvalitāti. Ar atsaukšanos uz Play Store novērtējumiem lietojumprogrammai Google Search un tās konkurentiem nepietiekot, lai noraidītu šos pierādījumus.

569    Komisija norāda, ka neviens Google arguments neliek apšaubīt secinājumu, ka nozīmīgā konkurences priekšrocība, kas izriet no lietojumprogrammas Google Search un Google Chrome iepriekšējas instalēšanas gandrīz visās EEZ pārdotajās Google Android ierīcēs, un konkurentu nespēja kompensēt šo priekšrocību atbilst Google tirgus daļu izmaiņām. Proti, lietojumprogrammas Google Search un Google Chrome panākumi neatspoguļojot tikai apgalvoto “Google pakalpojumu augstāko kvalitāti un veiktspēju”. Tāpat arī tas, ka lietotāju vērtējumi Play Store ir balstīti uz atšķirīga mēroga izlasēm, neesot noteicošais. Šīs izlases esot pietiekami plašas, lai būtu reprezentatīvas.

2)      Vispārējās tiesas vērtējums

570    Pirmām kārtām, saistībā ar iepriekšēju instalēšanu un tās ietekmi jāatzīmē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka tās secinājumi par iepriekšējas instalēšanas rezultātā Google saņemtu konkurences priekšrocību, ko konkurenti nevarēja kompensēt un kas ierobežoja uz sniegumu balstītu konkurenci uz patērētāju rēķina, ir apstiprinātas izmaiņas Google izmantošanas daļās viedajās mobilajās ierīcēs (skat. apstrīdētā lēmuma 835.–851. un 947.–963. apsvērumu).

571    Šādā kontekstā Komisijas atsauces uz šo izmantošanas daļu izmaiņām pašas par sevi nav kritizējamas. Tās ļauj Komisijai pamatot savu atspoguļojumu tam, ka, pirmkārt, iepriekšēja instalēšana sniedz priekšrocību Google vispārējās meklēšanas un pārlūkošanas lietojumprogrammām, uz kurām tā attiecas, un, otrkārt, konkurenti šo priekšrocību nav varējuši kompensēt.

572    Saistībā ar izmaiņām Google daļā vispārējās meklēšanas pieprasījumos atkarībā no ierīces veida Eiropā no 2009. gada līdz 2017. gada martam Komisija tādējādi var konstatēt, ka šī daļa no 2011. gada līdz 2017. gada martam attiecībā uz viedajām mobilajām ierīcēm turpināja svārstīties 95–98 % robežās un ka šī daļa vienmēr ir bijusi lielāka nekā tā, kas tajā pašā laikposmā novērota attiecībā uz personālajiem datoriem (88–95 %) vai planšetdatoriem (90–98 % no 2012. gada jūlija līdz 2017. gada martam) (apstrīdētā lēmuma 836. apsvērums).

573    Attiecībā uz Chrome izmantošanas daļas izmaiņām salīdzinājumā ar citu tādu mobilā interneta pārlūkprogrammu izmantošanu, kuras nav saistītas ar operētājsistēmu, Eiropā no 2012. gada augusta līdz 2017. gada martam Komisija arī var konstatēt, ka Chrome izmantošanas daļa šajā laikposmā palielinājās no 4,7 % līdz 74,9 %. Turpretī citu Android pārlūkprogrammu (AOSP‑based browsers vai Android browsers) izmantošanas īpatsvars tajā pašā laikposmā mainījās no 74,5 % uz 8,2 % (skat. apstrīdētā lēmuma 949. apsvērumu; pasaules mēroga rezultātu izklāstam skat. apstrīdētā lēmuma 950. apsvērumu; ar pārlūkprogrammām personālajos datoros saistīto rezultātu izklāstam skat. apstrīdētā lēmuma 951. apsvērumu; konkrētai operētājsistēmai paredzētu pārlūkprogrammu rezultātu Eiropā izklāstam skat. apstrīdētā lēmuma 952. apsvērumu).

574    Pretēji tam, ko apgalvo Google, Komisija ir tiesīga atsaukties uz šīm izmaiņām, lai pamatotu savu apgalvojumu par kaitējumu. Tā kā šajā apgalvojumā par izejas punktu kalpo ar iepriekšēju instalēšanu saistīta “status quo tendence”, kas traucē konkurences procesam, uz kuru atsaucas Google, kuras ieskatā lietotājs it īpaši varētu novērst šo tendenci ar konkurējošu lietojumprogrammu lejupielādi – un tas ir tieši tas, ko tas nedara –, Komisija pareizi var atsaukties uz izmantošanas daļām.

575    Otrām kārtām, attiecībā uz kvalitātes faktoru un tā apgalvoto ietekmi jāņem vērā, ka tādā lietā, kāda ir šī, Komisijai nebija precīzi jānosaka, vai šīs izmantošanas daļas ir izskaidrojamas ne tikai ar iepriekšēju instalēšanu – kā tā uzskata –, bet arī vai pat drīzāk ar Google apgalvoto pārākumu kvalitātes ziņā. Proti, Google uzskata – tas, ka nav apšaubītas lietojumprogrammas Google Search izmantošanas daļas vai Chrome izmantošanas daļu pakāpeniskais pieaugums, ir vairāk izskaidrojams ar tās produktu pārākumu kvalitātes ziņā, nevis ar iepriekšēju instalēšanu. Tomēr šajā lietā iepriekšēja instalēšana nav apstrīdēta, jo visām Google Android ierīcēm bija lietojumprogramma Google Search un Chrome, savukārt Google tikai apstiprina kvalitātes ietekmi uz to, ka konkurējoša lietojumprogramma nav iepriekš instalēta vai lejupielādēta, bet šajā ziņā iesniegtie pierādījumi nav ne pietiekami, ne īpaši attiecināmi.

576    Šajā ziņā Google balstās uz viena no saviem vadītājiem paziņojumu, kurā norādīts, ka lietojumprogramma Google Search kvalitātes ziņā ir pārāka par saviem konkurentiem. Šajā dokumentā patiešām ir atsauces uz dažādiem materiāliem, tostarp uz 2016. gadā veiktu patērētāju aptauju, kas parāda, ka Google Search ir patērētāju iecienītākais vispārējās meklēšanas rīks Apvienotajā Karalistē, Vācijā un Francijā, un uz dažādiem rakstiem, kuros norādīts, ka Google Search ir labākas vai jaunākas funkcijas nekā Bing vai ka Bing nav tik precīzs, kā reklamēts. Tomēr ar Google vadītāja paziņojumu un dažādiem tam pievienotajiem materiāliem pašiem par sevi nepietiek, lai pierādītu, ka Google Search un Chrome izmantošanas daļa drīzāk ir izskaidrojama ar to, ka Google piedāvātajam pakalpojumam ir augstāka kvalitāte, nevis ar to, ka šīs lietojumprogrammas ir iepriekš instalētas.

577    Turklāt, pat pieņemot, ka Google Search un Chrome kvalitātes ziņā ir pārāki par konkurentu piedāvātajiem pakalpojumiem, kvalitātei nebūtu izšķirošas nozīmes, jo nekur nav apgalvots, ka dažādie konkurentu piedāvātie pakalpojumi tehniskajā ziņā nespēj apmierināt patērētāju vajadzības.

578    Piedevām, kā izriet no lietas materiāliem, patērētāju vajadzības ne vienmēr apmierina kvalitātes ziņā vislabākais risinājums, pieņemot, ka Google varētu apgalvot, ka tās pakalpojumi ir šāds risinājums, jo papildus tehniskajai kvalitātei nozīme ir arī citiem mainīgiem lielumiem, piemēram, privātās dzīves aizsardzībai vai veikto meklēšanas pieprasījumu lingvistisko īpatnību ņemšanai vērā.

579    Trešām kārtām, jāatzīmē, ka Google argumenta par to, ka produktu kvalitāte patērētāju acīs, nevis iepriekšēja instalēšana izskaidro tās izmantošanas daļas nozīmīgumu un izmaiņas, atspēkošanai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka šāda kvalitātes priekšrocība, šķiet, neizriet no konkurējošiem pakalpojumiem piešķirtajiem vērtējumiem Play Store.

580    Pirmajā grupēšanā Play Store vidējais vērtējums bija 4,4 – lietojumprogrammai Google Search ar 5,8 miljoniem vērtējumu; 4,3 – lietojumprogrammai Bing ar 73 000 vērtējumu; 4,2 – lietojumprogrammai Yahoo ar 28 000 vērtējumu; 4,3 – lietojumprogrammai Seznam ar 39 000 vērtējumu un 4,4 – lietojumprogrammai Yandex ar 219 000 vērtējumu (apstrīdētā lēmuma 837. apsvērums).

581    Otrajā grupēšanā Play Store vidējais vērtējums bija 4,3 – Chrome ar 7,4 miljoniem vērtējumu; 4,3 – Opera ar 2,2 miljoniem vērtējumu; 4,4 – Firefox ar 2,8 miljoniem vērtējumu; 4,5 – UC Browser ar 13,9 miljoniem vērtējumu un 4,4 – UC Browser Mini ar 2,8 miljoniem vērtējumu (apstrīdētā lēmuma 954. apsvērums).

582    Tas ir tiesa, kā atzīmē Google, ka vērtējumi nav vienādi nozīmīgi un tie ne vienmēr ir reprezentatīvs novērtējuma kritērijs. Tomēr, kā apgalvo Komisija, no šiem vērtējumiem izriet, ka dažādu pakalpojumu kvalitātes novērtējums joprojām ir tāds pats. Tātad to var ņemt vērā, lai atzītu, ka dažādu konkurējošo meklēšanas un pārlūkošanas pakalpojumu attiecīgā kvalitāte nav izšķirošais kritērijs to izmantošanā, jo tie visi piedāvā pakalpojumu, kas var apmierināt pieprasījumu.

583    No iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā ar izplatīšanas līguma nosacījumiem par iepriekšēju instalēšanu saistīto tendenci iesaldēt situāciju un tā kā nav pierādīta paaugstinātas kvalitātes, uz kuru Google norāda saistībā ar savām vispārējās meklēšanas un pārlūkošanas lietojumprogrammām, precīza ietekme, Komisija ir pareizi atzinusi, ka Google izmantošanas daļas apstiprina ar iepriekšēju instalēšanu saistīto “status quo tendenci”.

584    Tātad šis iebildums ir jānoraida.

e)      Ekonomiskā un juridiskā konteksta neņemšana vērā

1)      Lietas dalībnieku argumenti

585    Google apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav vērtēts, vai izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu varēja negatīvi ietekmēt konkurenci, kas būtu pastāvējusi bez tiem, un tas tā ir, ņemot vērā visu ekonomisko un juridisko kontekstu. Pilnīga šī konteksta analīze pierādītu, ka šie nosacījumi, visticamāk, neizspieda konkurenci un arī nevarēja to izspiest, jo tie radīja jaunas iespējas konkurentiem, nevis tās atņēma. Tas, cik lielā mērā Google vai tās konkurenti ir izmantojuši šīs iespējas, esot atkarīgs no to pakalpojumu attiecīgajām īpašībām un to pievilcības lietotāju acīs. Proti, izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu esot daļa no Android platformai izstrādātā bezmaksas licences modeļa, tāpēc tos nevarot pārbaudīt atsevišķi. Turklāt katrs esot varējis ņemt un izmantot operētājsistēmu Android bez maksas.

586    Komisija apgalvo, ka tā ir Google, nevis apstrīdētais lēmums, kas nevērtē lietojumprogrammas Google Search pārdošanas ar piesaisti Play Store un Google Chrome pārdošanas ar piesaisti Play Store un lietojumprogrammai Google Search ekonomisko un juridisko kontekstu. Proti, apstrīdētajā lēmumā esot ņemts vērā dažādu Android platformas komponentu mijiedarbības raksturs (apstrīdētā lēmuma 874. un 875, 990. un 991. apsvērums). It īpaši esot jāņem vērā šādi pārdošanas ar piesaisti aspekti:

–        EEZ teritorijā Google Chrome iepriekšēja instalēšana aptvēra gandrīz visas Google Android ierīces (apstrīdētā lēmuma 901. apsvērums);

–        GMS ierīcēs Google neļauj ekskluzīvi iepriekš instalēt nevienu citu vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu, izņemot Google Search. Lietojumprogramma Google Search ir vissvarīgākais vienotais piekļuves punkts vispārējai meklēšanai Google Android ierīcēs, kas 2016. gadā pārstāvēja [40–50] % visiem vispārējās meklēšanas pieprasījumu Google Android ierīcēs (apstrīdētā lēmuma 799. apsvēruma 1. punkts un 974. apsvērums);

–        Google neļauj citu vispārējās meklēšanas pakalpojumu, izņemot Google Search, iestatīt pēc noklusējuma Google Chrome (apstrīdētā lēmuma 818. un 973. apsvērums), kas ir otrs lielākais piekļuves punkts vispārējai meklēšanai Google Android ierīcēs ar [30–40] % no visiem Google Android ierīcēs, izmantojot Google Chrome, 2016. gadā veiktiem vispārējās meklēšanas pieprasījumiem (apstrīdētā lēmuma 818., 973. un 974. apsvērums);

–        no 2011. līdz 2016. gadam Google noslēdza ieņēmumu sadalīšanas līgumus ar aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem. Atbilstoši šiem līgumiem, kas aptver no [50–60] % līdz [80–90] % visu EEZ pārdoto Google Android ierīču, aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem bija pienākums ekskluzīvi iepriekš instalēt lietojumprogrammu Google Search un iestatīt Google Search kā vispārējās meklēšanas pakalpojumu pēc noklusējuma visās iepriekš instalētās mobilā interneta pārlūkprogrammās (skat. apstrīdētā lēmuma 822. un 833. apsvērumu);

–        atbilstoši antifragmentācijas līgumiem aparatūras ražotāji, kas vēlas pārdot pat vienu ierīci ar iepriekš instalētu Play Store un lietojumprogrammu Google Search, nevar pārdot nevienu citu ierīci, kas darbojas ar Android atzarojumu;

–        atbilstoši kopš 2007. gada spēkā esošam ieņēmumu sadalīšanas līgumam Apple iOS ierīcēs Google Search nosaka kā vispārējās meklēšanas pakalpojumu pēc noklusējuma pārlūkprogrammā Safari (skat. apstrīdētā lēmuma 119. un 154. apsvērumu, 515. apsvēruma 1. punktu, 796. apsvēruma 2. punkta a) apakšpunktu, 799. apsvēruma 2. punktu un 840. un 1293. apsvērumu);

–        atbilstoši ieņēmumu sadalīšanas līgumiem visām galvenajām interneta pārlūkprogrammām, kas paredzētas personālajiem datoriem, izņemot Microsoft pārlūkprogrammu InternetExplorer/Edge, ir pienākums iestatīt Google Search kā vispārējās meklēšanas pakalpojumu pēc noklusējuma (skat. apstrīdētā lēmuma 796. apsvēruma 2. punkta c) apakšpunktu un 845. apsvērumu).

2)      Vispārējās tiesas vērtējums

587    Būtībā Google Komisijai pārmet, ka tā nav analizējusi visus apstākļus, kuriem ir nozīme apgalvoto strīdīgās rīcības seku novērtēšanā.

588    Google uzskata, ka Komisijai būtu vajadzējis labāk ņemt vērā, pirmkārt, iemeslu, kāpēc tā bija spiesta izstrādāt Android platformu, proti, vēlmi pretoties tam, ka citu operētājsistēmu (iOS vai Windows) īpašnieki to izslēdz no savām operētājsistēmām, un, otrkārt, atvērtas un bezmaksas Android platformas panākumu radītās konkurencei labvēlīgās sekas – pat ja bija spēkā strīdīgie nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu –, kuras liecināja par vispārējās meklēšanas un pārlūkošanas pakalpojumu izmantošanas apjoma pieaugumu un lietojumprogrammu skaita pieaugumu. Šādā kontekstā Komisijai esot bijis jāizvērtē situācija, salīdzinot to ar situāciju, kurā bez strīdīgajiem nosacījumiem par iepriekšēju instalēšanu Google nebūtu varējusi izstrādāt un uzturēt atvērtu un bezmaksas Android platformu.

589    Tomēr šie argumenti neatbilst apstrīdētā lēmuma saturam.

590    Proti, kā apgalvo Komisija, apstrīdētajā lēmumā raksturotā ļaunprātīgā rīcība neattiecas uz Android platformas izstrādi un uzturēšanu, tostarp uz to, ka tā ir atvērta un pieejama bez maksas, ko Google noteica, lai novērstu to, ko šis uzņēmums uzskata par citu operētājsistēmu īpašnieku veiktu izstumšanu no to operētājsistēmām. Komisija Vispārējā tiesā turklāt arī atzina, ka Android platforma ir paplašinājusi iespējas Google konkurentiem.

591    No apstrīdētā lēmuma arī izriet, ka Google bija iesniegusi Komisijai argumentus, kuri līdzinās tiem, kas tika atkārtoti Vispārējā tiesā, un kurus Komisija bija noraidījusi, tostarp pamatojot, ka Komisija neapšauba izplatīšanas līgumu kopumā, bet tikai vienu no tā aspektiem, kura ietekme ierobežoja konkurenci (skat. apstrīdētā lēmuma 867.–876. apsvērumu attiecībā uz pirmo grupēšanu; un 983.–992. apsvērumu attiecībā uz otro grupēšanu). Komisija tātad ir ņēmusi vērā Google argumentus, novērtējot visus attiecināmos apstākļus, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma.

592    Proti, pat ņemot vērā Android platformas, kuras viena no metodēm ir izplatīšanas līgumi, radīto konkurencei labvēlīgo ietekmi, Komisija tomēr uzskatīja, ka konkrēts izplatīšanas līguma aspekts, proti, strīdīgie nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu, ir ļaunprātīga rīcība.

593    Tādējādi, kā tas saistībā ar šo pamatu ir pārbaudīts iepriekš šajā spriedumā (skat. arī dažādus faktiskos apstākļus, kas atgādināti šī sprieduma 585. punktā), Komisija atzina, ka abi produktu grupēšanas veidi piešķir Google ar iepriekšēju instalēšanu saistītās “status quo tendences” radītu konkurences priekšrocību, kuru konkurenti nevar kompensēt un kuras dēļ uz patērētāju rēķina ir ierobežota uz sniegumu balstīta konkurence.

594    Tie ir šie izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu, nevis vispārīgāk – atvērtā un bezmaksas licencēšanas sistēma, ko vēlējās panākt Google ar aparatūras ražotājiem, kuri ir noslēguši šo līgumu, kas veido strīdīgo rīcību.

595    Līdz ar to tieši šādā kontekstā, kā ierosina Komisija, jānorāda uz dažādiem Opera apgalvojumiem. Dažos no tiem, kā norāda Google, ir minētas konkurencei labvēlīgās sekas no Android platformas izstrādes un uzturēšanas. Citos, kā norāda Komisija, ir atsauces uz konkurenci ierobežojošām sekām saistībā ar iepriekšēju instalēšanu.

596    No iepriekš minētā izriet, ka Google nepierāda, kā tā apgalvo, ka Komisija nav pienācīgi ņēmusi vērā visus apstākļus, kuriem ir nozīme strīdīgās rīcības novērtēšanā. Tātad šis iebildums ir jānoraida.

3.      Par otro daļu, kas attiecas uz objektīviem attaisnojumiem

a)      Lietas dalībnieku argumenti

597    Google apgalvo, ka izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu ir objektīvi attaisnojami, jo tie tai ļauj piedāvāt Android platformu bez maksas, nodrošinot, ka ieņēmumus radošas lietojumprogrammas, Google Search un Chrome, netiek izslēgtas no iepriekšējas instalēšanas un ar to saistītajām reklāmas iespējām. Šie likumīgie un konkurencei labvēlīgie nosacījumi esot veicinājuši mobilo ierīču daudzveidību un plašu izplatību, samazinājuši šķēršļus iekļūšanai tirgū un radījuši iespējas konkurentiem. Ar apstrīdētajā lēmumā pausto ierosinājumu prasīt no aparatūras ražotājiem Play Store licences maksu, kas būtu atšķirīga zemāka līmeņa un luksusa klases ierīcēm, Android platformas gadījumā tiktu upurēti konkurences ieguvumi no Google bezmaksas piedāvājuma. Google arī apstrīd, ka tā var saņemt kompensāciju ar mobilajiem datiem. Tāpat arī ar izplatīšanas līguma nosacījumiem par iepriekšēju instalēšanu izveidotā apmaiņa bez naudas esot efektīvāka un palielinot izlaidi salīdzinājumā ar sistēmu, kurā aparatūras ražotāji veiktu maksājumus par Android platformu veidojošiem elementiem.

598    Komisija norāda, ka nosacījumi par Google Search un Chrome iepriekšēju instalēšanu gandrīz visās EEZ pārdotajās Google Android ierīcēs nav objektīvi attaisnojami. Proti, Google jau esot atpelnījusi šos ieguldījumus no lietotājiem iegūto datu tirgošanas dēļ un ar ieņēmumiem no Play Store un citām lietojumprogrammām un pakalpojumiem, tostarp no Google Search. Turklāt ievērojams Google Android lietotāju skaits turpinās izmantot Google Search arī bez šādām prasībām. Google arī neesot pierādījusi, ka iepriekšēja instalēšana bija vajadzīga, lai izvairītos no tā, ka Google nav pieejama ekskluzīva iepriekšēja instalēšana Google Android ierīcēs, vai lai izvairītos no tā, ka Google ir spiesta iekasēt no aparatūras ražotājiem maksu par Play Store.

b)      Vispārējās tiesas vērtējums

599    Jāatgādina, ka gadījumā, ja tiek konstatēts, ka pastāv dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma darbības dēļ radusies pret konkurenci vērsta iedarbība, šis uzņēmums var attaisnot rīcību, uz kuru attiecas LESD 102. pantā noteiktais aizliegums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, EU:C:2012:172, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

600    It īpaši šāds uzņēmums šajā ziņā var pierādīt vai nu to, ka tā rīcība ir objektīvi nepieciešama, vai arī to, ka šīs rīcības izstumjošā iedarbība var tikt līdzsvarota, pat pārspēta, ar priekšrocībām efektivitātes ziņā, kādas ir arī patērētājam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, EU:C:2012:172, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

601    Attiecībā uz pirmo gadījumu ir nospriests, ka, lai gan Komisijai ir pienākums pierādīt tādu apstākļu pastāvēšanu, kuri veido LESD 102. panta pārkāpumu, attiecīgajam dominējošā stāvoklī esošajam uzņēmumam, nevis Komisijai, vajadzības gadījumā pirms administratīvā procesa beigām ir jānorāda iespējams objektīvs pamatojums un šajā ziņā jāizvirza argumenti un pierādījumi. Tad Komisijai, ja tā grasās konstatēt dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ir pienākums pierādīt, ka šī uzņēmuma izvirzītie argumenti un pierādījumi nevar tikt pieņemti un līdz ar to nevar tikt pieņemts izvirzītais pamatojums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, EU:T:2007:289, 688. un 1144. punkts).

602    Attiecībā uz otro gadījumu dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam ir jāpierāda, ka efektivitātes ieguvumi, kas var izrietēt no aplūkojamās rīcības, neitralizē iespējamo izstumšanas ietekmi, ka šos efektivitātes ieguvumus ir bijis vai ir iespējams sasniegt ar minēto rīcību, ka šī rīcība ir nepieciešama, lai šos ieguvumus sasniegtu, un ka ar to netiek izbeigta efektīva konkurence, iznīcinot visus pastāvošos pašreizējās vai iespējamās konkurences avotus vai to lielāko daļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, EU:C:2012:172, 42. punkts).

603    Šajā ziņā jāatzīmē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ar vienu nosaukumu “Objektīvie attaisnojumi un efektivitātes ieguvumi” ir pārbaudījusi dažādus argumentus, uz kuriem Google šajā ziņā atsaucās administratīvajā procesā (993.–1008. apsvērums).

604    Procesuālajos rakstos Google savas rīcības attaisnojumam būtībā atsaucas uz divām argumentu grupām, kas lielā mērā pārklājas ar argumentiem, kurus tā bija izvirzījusi administratīvajā procesā un kuri apstrīdētajā lēmumā ir pārbaudīti un noraidīti.

605    Pirmām kārtām, Google Komisijai apgalvoja, ka tās prakse ir likumīga, jo tā ļāva Google atpelnīt ieguldījumus Android un savās lietojumprogrammās, kas ieņēmumus nerada (apstrīdētā lēmuma 993. apsvēruma 1. punkts).

606    Šie argumenti tiek atkārtoti šajā prasībā, kur Google atsaucas, pirmkārt, uz tās ieguldījumu nozīmi Android platformas, tostarp operētājsistēmas Android, Play Store un GMS komplekta, izstrādē un uzturēšanā un, otrkārt, uz to, ka šī platforma ir bezmaksas. Izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu līdz ar to esot attaisnojami, jo tie Google ļaujot no lietojumprogrammu Google Search un Chrome radītajiem ieņēmumiem gūt pienācīgu atdevi no tās ieguldījumiem, tomēr neizslēdzot iespēju konkurentiem vai lietotājiem izmantot iepriekšēju instalēšanu vai citas iespējas.

607    Šo argumentu noraidīšanai Komisija atzina, ka Google nav pierādījusi, ka strīdīgās grupēšanas veidi bija vajadzīgi, lai atpelnītu ieguldījumus Android sistēmā un savās lietojumprogrammās, kas ieņēmumus nerada (skat. apstrīdētā lēmuma 995.–998. apsvērumu).

608    Salīdzinājumā ar Android izstrādē un uzturēšanā Google veikto ieguldījumu apjomu neatkarīgi no tā, vai tas atbilst Komisijas vai Google norādītajam, katrā ziņā ir redzams, ka Google rīcībā vienmēr ir varējuši būt ievērojami ieņēmumu avoti, lai finansētu šos ieguldījumus, kas veikti kā daļa no tās stratēģijas ar mērķi saglabāt savu tirgus daļu vispārējās meklēšanas pakalpojumu jomā laikā, kad notika pāreja uz internetu mobilajās ierīcēs.

609    Papildus Play Store radītajiem ieņēmumiem (apstrīdētā lēmuma 996. apsvērums un 1074. zemsvītras piezīme), ar kuriem vien jau pietiek, lai Google būtu ļauts atgūt attiecīgajā gadā Android platformas izstrādē un uzturēšanā veiktos ieguldījumus (šajā ziņā skat. datus, ko Google iesniedza Vispārējai tiesai), Google bija arī citi ieņēmumu avoti.

610    Proti, kā apstrīdētajā lēmumā ir atzīmējusi Komisija, Google vienmēr varēja savā labā izmantot lietotāju datus, kas iegūti no Google Android ierīcēm, piemēram, saistībā ar atrašanās vietu vai Google Play Services izmantošanu. Ņemot vērā Google lielo tirgus daļu personālo datoru tirgū, tā arī varēja savā labā izmantot būtiskus ieņēmumus, ko rada reklāma meklēšanā (apstrīdētā lēmuma 997. un 998. apsvērums).

611    Kritika, ko Google ir paudusi attiecībā uz šīm iespējām, joprojām ir vispārīga un neskaidra.

612    Līdz ar to, ņemot vērā, pirmkārt, vērtību, kāda ir lietotāju datiem, un, otrkārt, ievērojamos ieņēmumus, ko rada reklāma meklēšanā, kas ir veikta personālajos datoros, Komisija ir pareizi atzinusi, ka visus ar Android platformas izstrādi un uzturēšanu saistītos izdevumus Google varēja neatgūt tikai no šīs platformas radītiem ieņēmumiem.

613    Turklāt, kā apstrīdētajā lēmumā Komisija arī norāda, Google nav pierādījusi, ka tā nebija ieinteresēta Android izstrādē, lai novērstu riskus, ko tās ar meklēšanu saistītās reklāmas uzņēmējdarbības modelim radīja pāreja uz viedajām mobilajām ierīcēm (apstrīdētā lēmuma 999. apsvērums). Šādā perspektīvā var pamatoti uzskatīt, ka Google būtu radušies izdevumi saistībā ar Android platformas izstrādi un uzturēšanu, pat bez pārliecības, ka šie izdevumi tiek segti ar ieņēmumiem no šīs platformas, ņemot vērā, piemēram, Play Store radītos ieņēmumus.

614    No iepriekš minētā izriet, ka Google nav pierādījusi, ka izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu bija objektīvi attaisnojami, jo, garantējot lietojumprogrammas Google Search un Chrome iepriekšēju instalēšanu Google Android ierīcēs, tie ļāva tai atgūt Android platformas izstrādē un uzturēšanā ieguldītos izdevumus.

615    Otrām kārtām, Google norāda, ka izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu tai ļāva piedāvāt Play Store bez maksas, jo tā vērtība aparatūras ražotājiem un lietotājiem atbilda vērtībai, kādu Google piešķīra tam, ka šie aparatūras ražotāji reklamē tās vispārējās meklēšanas pakalpojumu. Komisijas ierosinājums iekasēt licences maksu par Play Store apdraudētu šo modeli un tā pozitīvo ietekmi uz konkurenci (skat. apstrīdētā lēmuma 993. apsvēruma 3. punktu).

616    Tomēr arī šeit Google nav izpildījusi savu pienākumu pierādīt, ka pastāv objektīvi attaisnojumi.

617    Google vēlamais risinājums ar bezmaksas licencēm tomēr neliedz īstenot citus Komisijas aprakstītos risinājumus, kas Google ļautu aizstāt no lietojumprogrammas Google Search un Chrome iepriekšējas instalēšanas Android ierīcēs gūtos ieņēmumus, piemēram, licences maksu par Play Store, kuru var samierināt ar atšķirīgu attieksmi pret zemāka līmeņa un luksusa klases produktiem.

618    No iepriekš minētā izriet, ka Google nespēj pierādīt, ka izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu ir objektīvi attaisnojami tādā nozīmē, ka tie tai nodrošina, ka Play Store licences ir bez maksas.

619    Tātad jānoraida otrā daļa par iepriekšējas instalēšanas objektīviem attaisnojumiem, kā arī viss otrais pamats attiecībā uz kļūdaini novērtētu izplatīšanas līguma nosacījumu par iepriekšēju instalēšanu ļaunprātīgo raksturu.

D.      Par trešo pamatu attiecībā uz kļūdaini novērtētu aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu viena nosacījuma par iepriekšēju instalēšanu ļaunprātīgo raksturu

620    Trešajā prasības pamatā Google norāda, ka Komisija ir kļūdaini izdarījusi secinājumu par dažu aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumos ietverto nosacījumu ļaunprātīgo raksturu.

1.      Konteksta elementi

a)      Apstrīdētais lēmums

621    Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Google dažiem aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem veica maksājumus ar nosacījumu, ka tie iepriekš neinstalē nevienu citu konkurējošu meklēšanas pakalpojumu vai arī to nepadara pieejamu uzreiz pēc iegādes visās iepriekš noteiktā klāstā iekļautajās mobilajās ierīcēs (apstrīdētā lēmuma 198. un 1195. apsvērums).

622    No apstrīdētā lēmuma arī izriet, ka sodītie aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi ir tie, kas bija spēkā no 2011. gada 1. janvāra, datuma, kad Komisija atzina, ka Google ir dominējošā stāvoklī visos vispārējās meklēšanas valstu tirgos EEZ, līdz 2014. gada 31. martam, datumam, kad Komisijas minētais aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgums ar aparatūras ražotāju beidza pastāvēt (apstrīdētā lēmuma 1333. apsvērums).

1)      Par aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu raksturu

623    Komisija apgalvo, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi ietver ekskluzivitātes maksājumus. Tā atgādina, ka saskaņā ar minētajiem ieņēmumu sadalīšanas līgumiem, ja attiecīgais aparatūras ražotājs vai tīklu operators iepriekš instalē konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojumu iepriekš noteiktā un saskaņotā klāstā iekļautā ierīcē, tam ir jāatsakās no ieņēmumu sadalīšanas attiecībā uz visu klāstu.

624    Gan aparatūras ražotāju, gan tīklu operatoru gadījumā Komisija uzsver, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi aptvēra būtisku pārdoto mobilo ierīču segmentu. Google iekšējie dokumenti apstiprinot, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu mērķis bija nodrošināt, lai Google apmierinātu visas šo aparatūras ražotāju un tīklu operatoru vajadzības vispārējās meklēšanas pakalpojumu jomā šajā klāstā iekļautajās ierīcēs. Šie dokumenti arī atklājot, ka Google apzinājās, ka šāda prakse varēja radīt konkurences problēmas (apstrīdētā lēmuma 1195.–1205. apsvērums).

2)      Par aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu spēju ierobežot konkurenci

625    Apstrīdētā lēmuma 1206. un 1207. apsvērumā Komisija norāda, ka prezumpciju par Google ekskluzivitātes maksājumu ļaunprātīgo raksturu šajā lietā apstiprina vērtējums par to spēju ierobežot konkurenci, it īpaši, ņemot vērā strīdīgās prakses tirgus seguma likmes vispārējās meklēšanas valstu tirgos.

626    Vispirms Komisija uzskata, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi ir samazinājuši pamudinājumus attiecīgajiem aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem iepriekš instalēt konkurējošus vispārējās meklēšanas pakalpojumus. Pirmkārt, bez aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem šie aparatūras ražotāji un tīklu operatori būtu komerciāli ieinteresēti iepriekš instalēt šādus pakalpojumus daļā savu Google Android ierīču. Otrkārt, konkurējošie vispārējās meklēšanas pakalpojumi neesot varējuši piedāvāt šiem aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem tādu pašu ieņēmumu līmeni, kādu piedāvāja Google. Treškārt, aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi esot viens no iemesliem, kādēļ aparatūras ražotāji un tīklu operatori vilcinājās savās Google Android ierīcēs instalēt konkurējošus vispārējās meklēšanas pakalpojumus (apstrīdētā lēmuma 1208.–1281. apsvērums).

627    Pēc tam Komisija apgalvo, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi ir apgrūtinājuši Google konkurentu piekļuvi vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgiem. Pirmkārt, šie maksājumi esot atturējuši aparatūras ražotājus un tīklu operatorus no konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojumu iepriekšējas instalēšanas. Otrkārt, aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi esot aptvēruši ievērojamu attiecīgo tirgu daļu. Treškārt, konkurējošie pakalpojumi ar alternatīviem izplatīšanas kanāliem, piemēram, lejupielādi, neesot spējuši kompensēt konkurences priekšrocību, ko Google guva no strīdīgās prakses (apstrīdētā lēmuma 1282.–1312. apsvērums).

628    Visbeidzot Komisija norāda, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi ir atturējuši no inovāciju veikšanas, jo tie ir traucējuši laist tirgū Google Android ierīces ar iepriekš instalētiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem, kas nav Google Search. Bez šādas prakses lietotājiem būtu bijušas plašākas izvēles iespējas. Šāda prakse esot arī mazinājusi, pirmkārt, pamudinājumus konkurentiem izstrādāt inovatīvu funkcionalitāti, liedzot tiem gūt labumu no papildu meklēšanas pieprasījumiem, kā arī no ieņēmumiem un datiem, kas nepieciešami to pakalpojumu uzlabošanai, un, otrkārt, pamudinājumu Google ieviest inovācijas, jo tā vairs nebija pakļauta uz sniegumu balstītas konkurences spiedienam. Turklāt, pat ja šī prakse sakrita ar Google vispārējās meklēšanas pakalpojuma uzlabošanas periodu, Google neesot iesniegusi pierādījumu, ka šī prakse neietekmēja pamudinājumus konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem uzlabot savus pakalpojumus vai arī to spēju to darīt. Tādējādi Google esot varējusi vēl būtiskāk uzlabot savus pakalpojumus (apstrīdētā lēmuma 1313.–1322. apsvērums).

629    Turklāt, kā it īpaši izriet no apstrīdētā lēmuma 1259. apsvēruma, Komisija šajā lietā pārbaudīja konkrētās prakses reālo spēju radīt izstumšanas iedarbību attiecībā uz uzņēmumiem, kas ir uzskatīti par tikpat efektīviem kā dominējošais uzņēmums. Sniedzot atbildes šajā jautājumā tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, Komisija apstiprināja, ka tā savā vērtējumā tiešām ir ņēmusi vērā šāda hipotētiska konkurenta pazīmes.

3)      Par objektīvu attaisnojumu esamību

630    Komisija noraida objektīvus attaisnojumus, uz kuriem atsaucas Google. Tādējādi, pirmkārt, aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi neesot bijuši nepieciešami, lai sākotnēji pārliecinātu aparatūras ražotājus vai tīklu operatorus pārdot Google Android ierīces, ņemot vērā, ka 2011. gada janvārī Google Android ierīces jau aptvēra vairāk nekā 40 % no viedo mobilo ierīču pārdošanas pasaulē un ka ieņēmumu sadalīšanas līgumu mērķis bija nevis pārdot Google Android ierīces, bet ļaut Google “ekskluzīvi iepriekš instalēt vispārējās meklēšanas pakalpojumu” Google Android ierīcēs. Otrkārt, Google neesot pierādījusi, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi bija nepieciešami, lai tai ļautu atgūt Android veiktās investīcijas. Bez aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem Google joprojām būtu varējusi gūt ievērojamus ieņēmumus no Android. Treškārt, Google neesot pierādījusi, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi bija nepieciešami, lai Google Android ierīcēm ļautu konkurēt ar Apple (apstrīdētā lēmuma 1323.–1332. apsvērums).

b)      Par atšķirību starp aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem un ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumiem

631    Apstrīdētajā lēmumā minētā reklāmas ieņēmumu sadalīšana ir atkarīga no tā, vai Google Search ir ekskluzīvi iepriekš instalēta visās iepriekš noteiktā klāstā iekļautās ierīcēs. Citiem vārdiem, aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem, lai piedalītos Google reklāmas ieņēmumu sadalīšanā, attiecībā uz katru no minētajām ierīcēm ir jāievēro aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumā paredzētie nosacījumi.

632    Kā Komisija uzsver apstrīdētā lēmuma 197. apsvērumā, kopš 2013. gada marta Google aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus pakāpeniski aizstāja ar ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumiem. Saskaņā ar ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumu aparatūras ražotāja un tīklu operatora piedalīšanās Google ieņēmumu sadalīšanā ir atkarīga no tā, cik ierīču ir pārdots, ievērojot pienākumu iepriekš neinstalēt konkurējošus vispārējās meklēšanas pakalpojumus. Tādējādi ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumi aparatūras ražotājiem vai tīklu operatoriem ļauj attiecībā uz viena veida ierīcēm piedāvāt dažas, kurās izcelts tikai Google vispārējās meklēšanas pakalpojums, un citas, kurās tiek piedāvāti arī konkurējoši vispārējās meklēšanas pakalpojumi.

633    Līdz ar to atšķirībā no paziņojumā par iebildumiem izklāstītās nostājas Komisija apstrīdētajā lēmumā nav atzinusi, ka ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumi, kas pakāpeniski tika ieviesti vairāk nekā piecu gadu garumā pirms minētā lēmuma pieņemšanas, paši par sevi ir ļaunprātīga rīcība. Ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumi tomēr neatņemami pieder pie faktiskā konteksta, kurā Komisija pārbaudīja apstrīdētajā lēmumā Google pārmesto izstumšanas iedarbību (skat. šī sprieduma 448.–452. punktu).

c)      Par ieņēmumu sadalīšanu saskaņā ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu

634    Saskaņā ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu Google sadala daļu no saviem reklāmas ieņēmumiem apmaiņā pret Google Search ekskluzīvu iepriekšēju instalēšanu iepriekš noteiktā klāstā iekļautu mobilo ierīču kopumā.

635    Apstrīdētā lēmuma 1240. apsvērumā Komisija uzsver, ka šie ieņēmumu sadalīšanas līgumi neattiecas uz ieņēmumiem no meklēšanas pieprasījumiem, kas veikti mobilajās ierīcēs, izmantojot Google mājaslapu internetā, un to Google skaidri apstiprināja, atbildot uz Vispārējās tiesas pirms tiesas sēdes uzdotu jautājumu.

636    Citiem vārdiem, aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi attiecas uz reklāmas ieņēmumiem no meklēšanas pieprasījumiem, kas ir veikti, izmantojot Google Search, Chrome un citu mobilā interneta pārlūkprogrammu URL joslu, ja Google meklētājprogramma tajā ir noteikta pēc noklusējuma. Lasot kopā apstrīdētā lēmuma 1234. un 1240. apsvērumu, šis konstatējums apstiprinās.

d)      Par ekskluzivitātes maksājuma ļaunprātīga rakstura pierādījumu

637    Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu mērķis ir nodrošināt, lai Google būtu vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammu ekskluzīva iepriekšēja instalēšana mobilajās ierīcēs. Šāda prakse noved pie rezultāta, kas būtībā ir identisks tā sauktajām “lojalitātes” atlaidēm”, kas bija pamatā lietai, kurā ir pasludināts 2017. gada 6. septembra spriedums Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632). Šeit izskatāmajā lietā Google atlīdzina aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem par Google Search ekskluzīvu iepriekšēju instalēšanu.

638    Šādā kontekstā, pirms tiek izvērtēta to argumentu pamatotība, kurus Google ir izvirzījusi trešā pamata atbalstam, jāatgādina principi, kas saskaņā ar LESD 102. pantu reglamentē tā saukto “ekskluzivitātes” maksājumu novērtēšanu.

639    No judikatūras izriet, ka situācijā, kā šeit izskatāmajā lietā, kad uzņēmums, uz ko attiecas LESD 102. panta piemērošanas procedūra, kuras rezultātā tas var tikt sodīts par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, šīs procedūras laikā apgalvo, ka tā rīcība nav varējusi ierobežot konkurenci un it īpaši radīt tam pārmesto izstumšanas ietekmi, Komisijai, lai pierādītu šī uzņēmuma vainu, ir jāanalizē dažādi apstākļi, kas ļauj pierādīt konkurences ierobežojumu, ko rada apstrīdētā prakse (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 137. un 138. punkts).

640    Šādā situācijā Komisijai ne tikai ir jāanalizē, pirmkārt, uzņēmuma dominējošā stāvokļa konkrētajā tirgū nozīmīgums un, otrkārt, apstrīdētās darbības konkrētā tirgus seguma likme, kā arī attiecīgo atlaižu piešķiršanas nosacījumi un kārtība, to ilgums un apmērs, bet tai ir jāizvērtē arī tādas iespējamās stratēģijas esamība, kas būtu vērsta vismaz uz tikpat efektīvu konkurentu izstumšanu. Tāpat arī apstrīdētās darbības konkurencei labvēlīgu un nelabvēlīgu seku izsvēršana var tikt veikta tikai pēc tam, kad ir izanalizēta vismaz tikpat efektīvu konkurentu izstumšanas spēja, kas raksturīga konkrētai darbībai (spriedums, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 139. un 140. punkts).

641    Lai novērtētu praksei raksturīgo spēju izstumt konkurentus, kas ir tikpat efektīvi, var noderēt tā sauktais “tikpat efektīva konkurenta tests” (As Efficient Competitor Test, turpmāk tekstā – “AEC tests”).

642    AEC tests paredz hipotētiski tikpat efektīvu konkurentu, par kuru pieņem, ka tas saviem klientiem piemēro tādas pašas cenas, kādas piemēro dominējošais uzņēmums, un kuram ir tādas pašas izmaksas kā dominējošajam uzņēmumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 17. februāris, TeliaSonera Sverige, C‑52/09, EU:C:2011:83, 40.–44. punkts). Turklāt papildus cenai, lai šo hipotētisko konkurentu varētu uzskatīt par “tikpat efektīvu” kā dominējošais uzņēmums, tam minētā uzņēmuma klientos ir jāizraisa interese izvēles, kvalitātes vai jauninājumu ziņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, EU:C:2012:172, 22. punkts).

643    AEC testa, kas minēts Norādījumos par Komisijas prioritātēm, piemērojot [LESD 102.] pantu dominējošu uzņēmumu ļaunprātīgai, izslēdzošai rīcībai (OV 2009, C 45, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Norādījumi par ļaunprātīgu izslēdzošu rīcību”), mērķis ir nodalīt rīcību, ko dominējošais uzņēmums nedrīkst veikt, no rīcības, ko tas drīkst veikt. Tādējādi AEC tests ir iespējamais ietvars, kuru izmantojot analizēt ar konkrēto lietu saistīto izstumšanas iedarbību un pārmesto izstumšanas iedarbību. Tomēr tas ir tikai viens no elementiem, ko var izmantot, lai ar kvalitatīviem vai kvantitatīviem pierādījumiem konstatētu pretkonkurences izstumšanas esamību LESD 102. panta izpratnē.

644    Tomēr, ja AEC tests tiek izmantots, kā tas ir šajā lietā, tas ir jāveic ļoti strikti. Šajā ziņā, lai noteiktu, vai strīdīgā prakse varētu izstumt potenciālo konkurentu, kas ir tikpat efektīvs, Komisijai ir jāpārbauda ekonomiskie dati attiecībā uz izmaksām un pārdošanas cenām un it īpaši jāpārbauda, vai dominējošais uzņēmums piemēro cenas, kas ir zemākas par izmaksām. Tomēr šī metode paredz pietiekami ticamu datu pieejamību. Ja tādi ir, tad Komisijai ir pienākums izmantot paša dominējošā uzņēmuma informāciju par izmaksām. Lai iegūtu vajadzīgos datus, Komisijai ir izmeklēšanas pilnvaras. Turklāt, ja nav ticamu datu par šīm izmaksām, Komisija var nolemt izmantot konkurentu izmaksas vai citus salīdzināmus ticamus datus.

645    Attiecībā uz ekskluzivitātes maksājumiem AEC testa mērķis ir novērtēt, vai potenciālais konkurents, kas ir tikpat efektīvs, būtu spējis sacensties ar maksājumiem vai tos pārsniegt. Šajā lietā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma, Komisijas veiktā AEC testa mērķis bija novērtēt, vai potenciālam Google konkurentam, kas ir tikpat efektīvs, varēja būt stratēģiska vai ekonomiska interese iegūt vispārējās meklēšanas pakalpojumu pieprasījumu, uz kuriem attiecas aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi, daļu, uz kuru var pretendēt.

646    Šajā ziņā jāatgādina, ka analīze, ko Komisija apstrīdētajā lēmumā veica, lai konstatētu aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu pretkonkurences raksturu, it īpaši ir atkarīga no divām apsvērumu grupām, proti, pirmkārt, no šīs prakses seguma pārbaudes un, otrkārt, no Komisijas veiktā AEC testa rezultātiem.

647    Ņemot vērā šos sākotnējos apsvērumus, jāvērtē Google trešā pamata atbalstam izvirzīto argumentu pamatotība.

648    Trešais prasības pamats iedalīts trijās daļās. Pirmajā daļā Google kritizē Komisiju par to, ka tā kļūdaini ir atzinusi, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumos ir ietverts ekskluzivitātes nosacījums. Otrajā daļā, kas ir formulēta tiesas sēdes stadijā, Google norāda, ka apstrīdētajam lēmumam trūkst pamatojuma, jo Komisija nav pamatojusi, kādā mērā prakse ar ierobežotu konkrētā tirgus segumu ierobežo konkurenci. Trešajā daļā Google apgalvo, ka Komisija atbilstoši juridiskajiem un faktiskajiem standartiem nav pierādījusi ieņēmumu sadalīšanas līgumu pretkonkurences raksturu.

2.      Par pirmo daļu, kas attiecas uz aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu būtību

a)      Lietas dalībnieku argumenti

649    Google norāda, ka Komisija nevarēja aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus kvalificēt kā ekskluzivitātes līgumus. Ekskluzivitātes situācija teorētiski varētu pastāvēt tikai tad, ja tiek apmierinātas visas klienta vajadzības. Pirmkārt, aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi neesot paredzēti, lai apmierinātu aparatūras ražotāju un tīklu operatoru vajadzības pēc vispārējās meklēšanas pakalpojuma mobilajās ierīcēs bez Android vai datoros. Otrkārt, aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi attiecoties tikai uz vienu piekļuves punktu vispārējās meklēšanas pakalpojumiem. Tie aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem skaidri prasot saglabāt piekļuves punktus konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem. Treškārt, aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi dažos gadījumos esot teritoriāli ierobežoti.

650    Komisija norāda, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi ir dažādu savstarpēji cieši saistītu un apstrīdētajā lēmumā sodītu prakses veidu “virsotne”. Proti, Komisija uzskata – lai varētu iekasēt daļu ieņēmumu no meklēšanas pieprasījumiem, kas veikti, izmantojot Google vispārējās meklēšanas pakalpojumu ierīcēs, kuras darbojas ar Google apstiprinātām Android versijām, aparatūras ražotājiem vispirms bija jānoslēdz antifragmentācijas līgums un izplatīšanas līgums un pēc tam – aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgums, un pēdējais minētais nostiprina antifragmentācijas līgumu un izplatīšanas līgumu ierobežošanas spējas. Turklāt neviens no trim iemesliem, uz kuriem Google atsaucas, lai noliegtu, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi ir ekskluzivitātes līgumi, neesot pārliecinošs, jo visi šie iemesli ir vērsti uz ieņēmumu sadalīšanas līgumu seguma nozīmīgumu, nevis uz to ekskluzīvo raksturu.

b)      Vispārējās tiesas vērtējums

651    Pirmkārt, kā norāda Google, ekskluzivitātes situācija izriet no tā, ka uzņēmums ierobežo visas klienta vajadzības vai ievērojamu to daļu. Proti, tirgū dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam pircēju piesaistīšana ar pienākumu vai solījumu apmierināt visas to vajadzības vai to būtisku daļu tikai pie šī uzņēmuma var būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana LESD 102. panta izpratnē neatkarīgi no tā, vai attiecīgais pienākums ir paredzēts bez tālākiem noteikumiem vai arī apmaiņā pret atlaides piešķiršanu. Tā tas ir arī tad, ja šis uzņēmums, nesaistīdams pircējus ar formālām saistībām, vai nu atbilstoši ar šiem pircējiem noslēgtiem līgumiem, vai arī vienpusēji piemēro lojalitātes atlaižu sistēmu, proti, atlaides, kas ir saistītas ar nosacījumu, ka klients – turklāt neatkarīgi no savu pirkumu apjoma – visu vai būtisku daļu no savām vajadzībām nepieciešamā iegādājas tikai no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma (spriedumi, 1979. gada 13. februāris, Hoffmann‑La Roche/Komisija, 85/76, EU:C:1979:36, 89. punkts, un 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 137. punkts).

652    Līdz ar to, lai novērtētu Google argumentu, ka Komisija ir nepareizi kvalificējusi aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus kā ekskluzivitātes līgumus, jāpārbauda, vai saskaņā ar šiem līgumiem Google klienti, proti, aparatūras ražotāji un tīklu operatori, visu savu vajadzību vai to būtiskas daļas apmierināšanai varēja iegādāties arī dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma konkurentu pakalpojumus vai produktus.

653    Šajā lietā, neskarot pārbaudi par vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgu segumu, uz kuru attiecas šī pamata trešā daļa, jākonstatē, ka Google neapstrīd, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi ir finansiāla priekšrocība, ko aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem piešķir ar nosacījumu, ka tie sākotnēji noteiktā klāstā iekļautajās mobilajās ierīcēs iepriekš neinstalē nevienu citu vispārējās meklēšanas pakalpojumu, izņemot Google Search. Tāpat arī nav strīda par to, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi attiecīgajiem aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem, ja tie vēlējās tirgot viedās mobilās ierīces ar vispārējās meklēšanas pakalpojumu, bija pamudinājums veikt iegādi pie Google un izslēgt tās konkurentus attiecībā uz nozīmīgu šo ierīču daļu (skat. apstrīdētā lēmuma 1197. un 1199. apsvērumu).

654    Otrkārt, Google apgalvo, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi neizslēdza piekļuvi konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem, kas joprojām esot bijuši pieejami, par spīti Google Search ekskluzīvai iepriekšējai instalēšanai. Tas attiecoties uz konkurējošu lietojumprogrammu lejupielādi vai tiešu piekļuvi, izmantojot mobilās interneta pārlūkprogrammas, kas nav Chrome.

655    Šajā ziņā no iepriekš atgādinātās judikatūras par ekskluzivitātes līgumiem izriet, ka ekskluzivitātes jēdziens tiek vērtēts saistībā ar iespēju dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma klientiem vērsties pie šī uzņēmuma konkurentiem par tādiem pašiem pakalpojumiem. Ekskluzivitāte tātad netiek vērtēta saistībā ar lietotāju uzvedību, bet saistībā ar dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma klientu uzvedību. Google arguments par to, ka lietotājs pats varētu izmantot ar Google Search konkurējošus vispārējās meklēšanas pakalpojumus, lejupielādējot lietojumprogrammas vai pārlūkprogrammas, kas nav Chrome, tātad ir jānoraida kā neefektīvs.

656    Treškārt, Google uzsver, ka dažu aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu ģeogrāfiskā darbības joma ierobežoti attiecās uz dažām dalībvalstīm. Tomēr, kā pareizi uzsver Komisija, Google neapstrīd, ka konkrētie tirgi, skatot atsevišķi, visi ir vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgi. Tas, ka daži aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi attiecas tikai uz ierobežotu dalībvalstu skaitu, neļauj izslēgt ekskluzivitātes ietekmi attiecīgajos valstu tirgos.

657    Tādējādi Google nav pamata apgalvot, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, atzīstot, ka konkrētie maksājumi bija ekskluzivitātes maksājumi.

3.      Par otro daļu, kas attiecas uz pamatojuma trūkumu

658    Tiesas sēdē Google apgalvoja, ka apstrīdētais lēmums ir nepietiekami pamatots. Komisija nekādi nepamatojot, kādā mērā prakse, kurai, pēc Google domām, ir ierobežots konkrētā tirgus segums, var ierobežot konkurenci.

659    Šajā ziņā jāatgādina, ka LESD 296. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā pasākuma būtībai un tam ir nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – tiesību akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai – veikt pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, tostarp tiesību akta saturu, izvirzīto iemeslu būtību un tiesību akta adresātu vai citu personu, kuras šis tiesību akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai tiesību akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šā panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (spriedums, 2012. gada 27. jūnijs, Microsoft/Komisija, T‑167/08, EU:T:2012:323, 99. punkts).

660    Vispirms jāatgādina, ka iemesli, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem ir ļaunprātīgs raksturs, ir izklāstīti apstrīdētā lēmuma 1188.–1336. apsvērumā, kas veltīti aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu ļaunprātīgā rakstura pārbaudei. Šajā ziņā šajā argumentācijā Komisija 1286.–1304. apsvērumu ir veltījusi strīdīgās prakses segumam vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos.

661    Ņemot vērā šo argumentāciju un Google argumentus šajā ziņā šī pamata trešajā daļā, Vispārējā tiesa uzskata, ka, pirmkārt, Google varēja lietderīgi apstrīdēt Komisijas šajā jautājumā izvērsto analīzi un, otrkārt, Vispārējā tiesa var novērtēt tās pamatotību.

662    Tādējādi iebildums attiecībā uz Google apgalvoto pamatojuma trūkumu ir jānoraida kā nepamatots.

4.      Par trešo daļu attiecībā uz konkurences ierobežojuma konstatēšanu

663    Google norāda, un to Komisija apstrīd, ka apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā visus attiecināmos apstākļus, aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumā iekļautais nosacījums par atsevišķu iepriekšēju instalēšanu nav pareizi analizēts, lai konstatētu tā izstumšanas iedarbību.

664    Pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā neesot ņemta vērā nelielā tirgus daļa, kuru aptver strīdīgā prakse, un tās nenozīmīgā ietekme. Otrkārt, apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini novērtēta aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu spēja izstumt potenciālos konkurentus, kas ir tikpat efektīvi, it īpaši šo konkurentu spēja to kompensēt. Treškārt, apstrīdētajā lēmumā neesot ņemti vērā attiecīgo maksājumu piešķiršanas nosacījumi, kas lietotājiem ļaujot brīvi piekļūt konkurentiem. Ceturtkārt, Komisija neesot veikusi derīgu hipotētisko pārbaudi.

a)      Par aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu segumu un ietekmi

1)      Apstrīdētais lēmums

665    Atbilstoši apstrīdētajam lēmumam Komisija uzskatīja, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi aptver “būtisku vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgu daļu (apstrīdētā lēmuma 1286. apsvērums).

666    Pirmkārt, šī konstatējuma pamatojumam Komisija uzsver, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi ir noslēgti ar galvenajiem aparatūras ražotājiem, kas pārdod Google Android viedtālruņus, un ar galvenajiem tīklu operatoriem, kas darbojas Eiropas tirgū. Komisija uzskata, ka attiecīgie aparatūras ražotāji 2011.–2012. gadā Eiropas tirgū ir pārdevuši gandrīz [80–90] % Google Android viedtālruņu. Ņemot vērā arī to, ka Google Android viedtālruņi veidoja 56 % no visiem 2011.–2012. gadā pārdotajiem viedtālruņiem, Komisija secināja, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi šajā laikposmā aptvēra [40–50] % no visiem Eiropā pārdotajiem viedtālruņiem. Komisija šajā ziņā precizē, ka tā nav iekļāvusi visus viedtālruņus, kurus aparatūras ražotāji pārdeva saskaņā ar saviem aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem, kas diviem vērtētajiem aparatūras ražotājiem veidoja tikai nelielu daļu no iepriekš minētā pārdošanas apjoma (apstrīdētā lēmuma 1287.–1289. apsvērums un 1376. zemsvītras piezīme).

667    Otrkārt, Komisija norāda, ka no 2012. līdz 2014. gadam ievērojami pieauga to meklēšanas pieprasījumu īpatsvars, kas visās mobilajās ierīcēs ir veikti, izmantojot Google Search, 2014. gadā sasniedzot gandrīz [30–40] % Google pieprasījumu EEZ (apstrīdētā lēmuma 1290. apsvērums).

668    Treškārt, Komisija norāda, ka no 2013. gada aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus aizstāja ar ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumiem, kas 2013. un 2014. gadā attiecīgi aptvēra gandrīz [50–60] % un gandrīz [60–70] % Google Android ierīču. Tāpat arī Komisija uzsver, ka Google Search bija noteikta pēc noklusējuma Apple pārlūkprogrammā Safari visiem iPhone tālruņiem. Google Search tādējādi esot bijusi iepriekš instalēta vai pārlūkprogrammā iestatīta pēc noklusējumu lielākajā daļā pārējo mobilo ierīču vai personālo datoru (apstrīdētā lēmuma 1291.–1293. un 1298. apsvērums).

669    Ceturtkārt, meklēšanas pieprasījumu īpatsvars Google Android ierīcēs aptvēra [10–20] % un [10–20] % visu Google meklēšanas pieprasījumu, kas EEZ bija veikti attiecīgi 2013. un 2014. gadā (apstrīdētā lēmuma 1294. apsvērums; šie dati nav pieejami par 2011. un 2012. gadu).

670    Piektkārt, atbildot uz Google argumentu par aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu minimālo “ietekmi”, ievērojot pat dažus paziņojumā par iebildumiem vērā ņemtos datus saistībā ar iespēju konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem sacensties ar konkrētajiem aparatūras ražotājiem vai tīklu operatoriem piešķirtajiem maksājumiem (skat. apstrīdētā lēmuma 1225.–1271. apsvērumu), Komisija norāda, ka, lai gan šī “ietekme” Google šķiet minimāla, šiem pakalpojumiem tā tomēr bija būtiska, it īpaši tādēļ, ka tikai šajā analīzē norādītie meklēšanas pieprasījumi vien esot veidojuši “ievērojamu papildu meklēšanas pieprasījumu skaitu” vispārējās meklēšanas attīstībai izšķirošā brīdī, proti, pārejā no vispārējās meklēšanas personālajos datoros uz vispārējo meklēšanu mobilajās ierīcēs (apstrīdētā lēmuma 1299.–1302. apsvērums). Komisija arī norāda, ka strīdīgās prakses vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgu aptvēruma būtiskais raksturs izriet no tā, ka konkrētais meklēšanas veids ļāva iegūt vērtīgos lokalizācijas datus, kas paši par sevi var uzlabot vispārējās meklēšanas pakalpojumu un tā rezultātā iegūtos reklāmas ieņēmumus (apstrīdētā lēmuma 1298. apsvērums).

2)      Lietas dalībnieku argumenti

671    Google norāda, ka apstrīdētā lēmuma 1286., 1287. un 1295. apsvērumā Komisija apgalvo, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgums “aptver nozīmīgu vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgu daļu”, pamatojot, ka šie ieņēmumu sadalīšanas līgumi attiecās uz “nozīmīgākajiem aparatūras ražotājiem”, kas izplata Google Android ierīces, un “galvenajiem tīklu operatoriem, kas darbojas EEZ”. Šajā novērtējumā neesot ņemta vērā strīdīgās prakses seguma likme. Proti, pareiza aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu aptvēruma analīze esot atkarīga no meklēšanas pieprasījumu, kas saistāmi ar Google Android ierīcēm, īpatsvara un no Google Android ierīču, uz kurām attiecas aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līmenis, īpatsvara.

672    Google prasības pieteikuma 262. punktā vai, ievērojot Komisijas šajā ziņā sniegtos apsvērumus, replikas raksta 172. punktā norāda, ka apgalvotās ļaunprātīgās rīcības laikposmā aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi vidēji aptvēra tikai [0–5] % no vispārējās meklēšanas valstu “tirgiem”. Proti, pie šiem “tirgiem” saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 353. apsvērumu piederot “meklēšana, izmantojot personālos datorus un viedās mobilās ierīces”, un aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi, kas attiecoties tikai uz dažiem viedtālruņiem, attiecoties tikai uz nenozīmīgu attiecīgajā laikposmā veikto meklēšanas pieprasījumu daļu. Tāpat arī daudzi aparatūras ražotāji un tīklu operatori aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus nekad neesot parakstījuši. Vidējā [0–5] % seguma likme laikposmā no 2011. līdz 2014. gadam tātad neļaujot secināt, ka šie ieņēmumu sadalīšanas līgumi ir “apgrūtinājuši vai pat padarījuši neiespējamu” konkurentu piekļuvi konkrētajiem tirgiem. Šāda likme turklāt arī esot ievērojami zemāka nekā iepriekšējās lietās par ļaunprātīgu atzītās prakses tirgus segums, kas bija 39 %, 40 % vai 85 %.

673    Atbildot uz Komisijas kritiku par to, ka Google izmantojusi skaitļus par pārdotajām, nevis izmantotajām ierīcēm, Google apgalvo, ka pašā apstrīdētajā lēmumā pārdotās ierīces ir ņemtas vērā kā tirgus seguma rādītājs. Google papildus norāda, ka, pat mainot savus aprēķinus, lai iekļautu izmantotās ierīces, ņemot vērā, ka katras pārdotās ierīces paredzamais kalpošanas laiks ir aptuveni divi gadi, ietekme uz segumu joprojām ir minimāla.

674    Pakārtoti Google norāda, ka Komisija, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1226. apsvēruma, uzskata, ka konkurējošie meklēšanas pakalpojumi esot varējuši sasniegt ne vairāk kā [0–5] % pieprasījumu Google Android ierīcēs, uz kurām attiecās ieņēmumu sadalīšana, ja to lietojumprogramma bija iepriekš instalēta līdzās lietojumprogrammai Google Search. Tādējādi, ņemot vērā vērtētos tirgus un saskaņā ar Komisijas pašas analīzi, aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu ietekme uz vispārējās meklēšanas pieprasījumu daļām EEZ katrā apgalvotajā pārkāpuma gadā esot bijusi ārkārtīgi maza.

675    Līdz ar to, ņemot vērā strīdīgo aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu nelielo segumu un to nenozīmīgo ietekmi, iemeslus, kas norādīti, lai secinātu, ka nosacījuma par vienreizēju iepriekšēju instalēšanu segums bija “būtisks”, neesot vajadzējis izvēlēties.

676    Būtībā Komisija norāda, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu segums, kādu piedāvā Google, apstrīdētajā lēmumā norādīto iemeslu dēļ nevājina tajā izdarīto secinājumu par šī seguma nozīmi.

677    It īpaši gada pārdošanas apjomu nevarot pielīdzināt to ierīču skaitam, uz kurām attiecās aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi, neņemot vērā joprojām lietošanā esošo ierīču pārdošanas apjomu iepriekšējos gados. Turklāt Google ietekmes aprēķins bez cita paskaidrojuma esot balstīts uz tirgus daļu, uz kuru var pretendēt, [0–5] % apmērā, nevis uz tirgus daļu, uz kuru var pretendēt, 22,5 % apmērā, kas konkurentam ir sasniedzama gadījumā, ja tā meklēšanas pakalpojums būtu noteikts pēc noklusējuma iepriekš instalētā mobilā interneta pārlūkprogrammā, kas nav Chrome.

678    Savukārt VDZ norāda, ka tirgus seguma līmenim nav nozīmes, jo, tiklīdz tirgū ir dominējošs stāvoklis, konkurence ir aizsargājama maksimāli. Šādā kontekstā ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu izmantošanu tiekot nostiprināts Google dominējošais stāvoklis, aparatūras ražotājiem liedzot piedāvāt lietotājiem daudzviesošanu.

3)      Vispārējās tiesas vērtējums

679    Jāatgādina, ka gadījumā, kad, kā šajā lietā, attiecīgais uzņēmums administratīvā procesa laikā sniedz pierādījumus par to, ka tā ekskluzivitātes rīcība nevarēja ierobežot konkurenci un it īpaši radīt izstumšanas iedarbību, ko Komisija tam pārmet, Komisijai tostarp ir jāanalizē apstrīdētās darbības tirgus seguma likme (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 138. un 139. punkts).

680    Šāda analīze ļauj noteikt ar strīdīgo praksi saistāmo attiecīgā tirgus ierobežošanas ietekmi, it īpaši, lai noteiktu, kāda daļa strīdīgo maksājumu piešķirtās ekskluzivitātes rezultātā ir atbīdīta no konkurences.

681    No apstrīdētā lēmuma 1286. apsvēruma viennozīmīgi izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi, ko Google noslēdza ar dažiem aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem, aptver būtisku daļu no vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgiem EEZ.

682    No apstrīdētā lēmuma arī izriet, ka šie dažādie tirgi ietver visus vispārējās meklēšanas pieprasījumus, kas veikti visu veidu ierīcēs, tostarp mobilajās ierīcēs, kas nav Android, un personālajos datoros (skat., piemēram, apstrīdētā lēmuma 353. apsvērumu).

683    Kā šajā ziņā apgalvo Google, atbilstoši dažādiem piemēriem no Komisijas iepriekšējās prakses tā par būtisku ir atzinusi konkrētā tirgus seguma likmi no 39 % līdz 85 %.

684    Šajā lietā tomēr strīdīgās prakses seguma likme, kuru Komisija ir atzinusi par būtisku, pati par sevi ir ievērojami zemāka par to, ko Komisija ir atzinusi savā iepriekšējā praksē. Proti, saskaņā ar datiem, ko šajā ziņā ir sniegusi Google, tā esot mazāka nekā 5 % no Komisijas noteiktā tirgus.

685    Lai gan Komisija apgalvo, ka seguma likmē, kādu Google izvirza prasības pieteikumā un pēc tam – replikas rakstā, pārāk zemu ir novērtēts apritē esošo ierīču skaits, uz kurām attiecīgajā pārkāpuma laikposmā attiecās aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi, tomēr Google šajā ziņā sniegtie dati un paskaidrojumi ļauj atzīt, ka Google izvirzītais aprēķins ir ticams.

686    Tā tas ir it īpaši tāpēc, ka Komisija, lai gan saskaņā ar šī sprieduma 679. punktā minēto judikatūru tā bija Komisijas atbildība, nav norādījusi, kāds ir tās novērtējums par aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu seguma likmi dažādos tirgos, kurus tā pati bija atzinusi par savam novērtējumam nozīmīgiem.

687    Proti, ir redzams – lai secinātu, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi aptver būtisku vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgu daļu EEZ teritorijā, apstrīdētajā lēmumā Komisijas izvirzītie argumenti attiecas vai nu tikai uz vienu dažādo attiecīgo tirgu segmentu, proti, to segmentu, kas atbilst viedajā mobilajā ierīcē veiktu vispārējās meklēšanas pieprasījumu skaitam, vai uz elementiem, kuriem nav sakara ar strīdīgās prakses ietekmi šajos tirgos.

688    Pirmkārt, Komisija tādējādi apstrīdētā lēmuma 1287.–1289. apsvērumā norāda, pirmām kārtām, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi būtībā saista EEZ mērogā nozīmīgus aparatūras ražotājus (Komisija uzskaita trīs) un tīklu operatorus (Komisija uzskaita četrus) un, otrām kārtām, ka tie, kas saista aparatūras ražotājus, atbilst [40–50] % visu Eiropā 2011. un 2012. gadā pārdoto viedtālruņu. Tomēr šādi konstatējumi neļauj pamatot konstatēto, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi aptver būtisku vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgus daļu. Šie konstatējumi parāda, ka skarts ir tikai viens šo tirgu segments, proti, mobilā meklēšana. Šī daļa vēl jo vairāk jāskata kontekstā, jo no apstrīdētā lēmuma 1288. apsvēruma izriet, ka aparatūras ražotāju pārdoto Google Android viedtālruņu daļa, uz kuriem attiecas aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi, laikā no 2011. līdz 2014. gadam pakāpeniski samazinājās no [70–80] % 2011. gadā līdz [5–10] % 2014. gadā.

689    Ir tiesa, ka no apstrīdētā lēmuma 1292. apsvēruma izriet, ka kopš 2013. gada, kad to Google Android viedtālruņu īpatsvars, uz kuriem attiecas aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi, ievērojami samazinājās, Google aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus pakāpeniski aizstāja ar ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumiem. Komisija norāda, ka pēdējie minētie attiecās uz [50–60] % un [60–70] % 2013. un 2014. gadā pārdoto Google Android viedtālruņu. Tomēr ir tā, ka it kā pretkonkurences ekskluzivitātes prakses seguma likmi principā nevar konstatēt, ņemot vērā praksi, kas pati nav atzīta par vērstu pret konkurenci. Aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu seguma likmes vērtējumā nav nozīmes tam, ka kopš 2013. gada tie ir pakāpeniski aizstāti ar ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumiem.

690    Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 1290. un 1297. apsvērumā Komisija uzsver, ka no 2012. līdz 2014. gadam pastāvīgi pieauga Google Search veiktie vispārējās meklēšanas pieprasījumi visās mobilajās ierīcēs un 2014. gadā tie veidoja [30–40] % visu Google pieprasījumu EEZ. Tomēr šis konstatējums ļauj nevis pierādīt aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu apgalvoto būtisko segumu vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos, bet tikai to, cik svarīgs Google ir Google Search kā piekļuves punkts mobilajās ierīcēs.

691    Treškārt, apstrīdētā lēmuma 1293. un 1298. apsvērumā Komisija apgalvoto aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu būtisko vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgu segumu pamato ar konstatējumu, ka Google Search ir noteikts pēc noklusējuma Apple pārdotajās mobilajās ierīcēs integrētajā pārlūkprogrammā Safari. Tomēr, kā apgalvo Google, tās līgums ar Apple neparādās starp apstrīdētajā lēmumā minētajiem aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem.

692    Ceturtkārt, apstrīdētā lēmuma 1294. apsvērumā Komisija norāda, ka meklēšanas pieprasījumu īpatsvars Google Android mobilajās ierīcēs sasniedza [10–20] % un [10–20] % visu Google meklēšanas pieprasījumu, kas veikti attiecīgi 2013. un 2014. gadā. Tomēr šis konstatējums neapstiprina apgalvotā būtiskā seguma pastāvēšanu vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos – gluži pretēji. Proti, pieņemot, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi 2013. un 2014. gadā attiecās uz visām Google Android mobilajām ierīcēm, bet tas tā nebija, un Google piederēja visas tirgus daļas vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos, bet tas tā nebija, pat ja tās tirgus daļas tam tuvojās, teorētiskais aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu segums vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos 2013. un 2014. gadā nevarēja pārsniegt attiecīgi [10–20] % un [10 –20] % no vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgiem. Komisija atbildē uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai skaidri atzina šī aprēķina pilnībā teorētisko rezultātu.

693    Šādos apstākļos strīdīgās prakses seguma likmi konkrētajos tirgos nevar kvalificēt kā būtisku.

694    Ir tiesa, ka atbildē uz Google argumentu par aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu minimālo “ietekmi”, pat ņemot vērā dažus paziņojumā par iebildumiem vērā ņemtos datus saistībā ar iespēju konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem sacensties ar konkrētiem aparatūras ražotājiem vai tīklu operatoriem piešķirtiem maksājumiem (skat. apstrīdētā lēmuma 1225.–1271. apsvērumu), Komisija norāda, ka, lai gan šī “ietekme” Google šķita minimāla, šiem pakalpojumiem tā tomēr bija nozīmīga, it īpaši tādēļ, ka šajā analīzē norādītie meklēšanas pieprasījumi tiem būtu veidojuši “būtisku papildu meklēšanas apjomu” vispārējās meklēšanas attīstībai izšķirošā brīdī, kad vispārējā meklēšana personālajos datoros pārgāja uz vispārējo meklēšanu mobilajās ierīcēs (apstrīdētā lēmuma 1299.–1302. apsvērums). Komisija atbildē uz citu argumentu arī norāda, ka strīdīgās prakses seguma būtiskais raksturs vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos izriet no tā, ka konkrētais meklēšanas veids ļāva iegūt vērtīgus lokalizācijas datus, kas paši par sevi var uzlabot vispārējās meklēšanas pakalpojumu un tā radītos reklāmas ieņēmumus (apstrīdētā lēmuma 1298. apsvērums).

695    Ar šādiem novērojumiem, kas atsaucas uz šo apstrīdētajā lēmumā izklāstīto un šajā spriedumā pārbaudīto argumentāciju, tomēr nepietiek, lai konstatētu strīdīgās prakses būtisku segumu vispārējās meklēšanas valstu tirgos.

696    Citādi būtu, ja Komisija būtu izvēlējusies argumentēt, ko tā nedarīja, ka, neraugoties uz strīdīgās prakses seguma likmi konkrētajos tirgos, kas nav būtiska, šīs prakses aptvertā segmenta vai pat tikai aparatūras ražotāju un tīklu operatoru, par kuriem šeit ir runa, stratēģiskā nozīme ir tāda, ka ar šo praksi saistītās tirgus ierobežošanas ietekmes dēļ ar Google konkurējošie vispārējās meklēšanas pakalpojumi varēja tikt izstumti no konkrētajiem tirgiem. Tas tad šiem konkurējošajiem pakalpojumiem būtu liedzis pietiekamas iespējas konkurēt ar sniegumu, ienākot vai attīstoties šajos tirgos, un tas notika brīdī, kad Google, tāpat kā tās konkurentiem, piemēram, Microsoft, bija jāsastopas ar izaicinājumiem, pārejot no vispārējās meklēšanas personālajos datoros un vispārējo meklēšanu mobilajās ierīcēs.

697    Tāds atspoguļojums neizriet no apstrīdētā lēmuma, kurā Komisija to tikai iezīmē un nepietiekami pamato daļā, kas sākas ar apgalvojumu, ka tās secinājumu par to, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi aptver vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgu būtisku daļu, nevar likt apšaubīt ar Google argumentiem šajā ziņā (skat. apstrīdētā lēmuma 1295. apsvērumu).

698    No visas analīzes par aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu segumu izriet, ka tas apstrīdētā lēmuma 1286. apsvērumā kļūdaini ir kvalificēts kā “būtisks”. Līdz ar to šī kļūda ir jāņem vērā, novērtējot pašu aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu ļaunprātīgo raksturu.

699    Turklāt jāpārbauda Google argumenti attiecībā uz Komisijas pieļautām kļūdām, novērtējot apstākļus, kādos vismaz tikpat efektīvs konkurents varēja kompensēt ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem piešķirto konkurences priekšrocību.

b)      Par aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu kompensēšanu

1)      Apstrīdētais lēmums

700    Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzsver, ka konkurējošs vispārējās meklēšanas pakalpojums aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem nespētu kompensēt zaudētos ieņēmumus no reklāmas gadījumā, ja konkurējošu lietojumprogrammu iepriekš instalētu līdzās Google Search. Pirmām kārtām, Komisija pamatojas uz šādiem datiem (apstrīdētā lēmuma 1225.–1271. apsvērums).

701    Vispirms Komisijas uzskata, ka konkurējošs vispārējās meklēšanas pakalpojums varētu cerēt apstrīdēt tikai [0–5] % meklēšanas pieprasījumu, kas veikti mobilajā ierīcē, ja tā lietojumprogramma būtu iepriekš instalēta līdzās Google Search. Komisija uzskata, ka šī daļa, uz kuru var pretendēt, sasniegtu 22,5 %, ja papildus konkurējošas lietojumprogrammas iepriekšējai instalēšanai aparatūras ražotāji un tīklu operatori konkurējošo meklētājprogrammu noteiktu pēc noklusējuma mobilā interneta pārlūkprogrammā, kas nav Chrome.

702    Pirmkārt, Komisija uzsver, ka izplatīšanas līgumu dēļ ar Google Search konkurējošu lietojumprogrammu varēja iepriekš instalēt tikai papildus tai, nevis tās vietā. Pēc dažu aparatūras ražotāju un dažu Google darbinieku domām, neskaidrības pastāvot arī attiecībā uz izplatīšanas līgumos noteikto pienākumu Google meklētājprogrammu noteikt pēc noklusējuma mobilajās interneta pārlūkprogrammās, kas nav Chrome. Ja Google meklētājprogramma ir noteikta pēc noklusējuma visās mobilā interneta pārlūkprogrammās, labākais, uz ko konkurējošais pakalpojums varētu cerēt, ir tā mobilās lietojumprogrammas iepriekšēja instalēšanas līdzās Google Search.

703    Otrkārt, Komisija detalizē daļas, uz kuru var pretendēt, aprēķinu gadījumā, ja konkurējoša meklēšanas lietojumprogramma ir iepriekš instalēta līdzās Google Search. Iesākumā tā ņem vērā meklēšanas pieprasījumu procentuālo daļu (12 %), ko laikposmā no 2011. līdz 2014. gadam personālajos datoros ir veikuši visi konkurējošie vispārējās meklēšanas pakalpojumi, un šo procentuālo daļu attiecina uz gadījumu, kad meklēšanas pieprasījumi ir veikti mobilajās ierīcēs. Tad tā ņem vērā Google meklēšanas pieprasījumu īpatsvaru no Google Search [30–40] % apmērā. Tādējādi daļa, uz kuru var pretendēt, atbilst [0–5] % meklēšanas pieprasījumu, kas nākuši no šīs lietojumprogrammas. Tā tas ir, jo saskaņā ar izplatīšanas līgumiem šajā gadījumā jebkura konkurējoša meklēšanas pakalpojuma lietojumprogramma ir iepriekš jāinstalē līdzās Google Search. Komisija uzskata, ka šī procentuālā daļa ir Google labvēlīga.

704    Treškārt, Komisija detalizē daļas, uz kuru var pretendēt, aprēķinu gadījumā, ja konkurējoša meklētājprogramma ir noteikta pēc noklusējuma mobilajā interneta pārlūkprogrammā, kas nav Chrome, proti, 22,5 %. Šo procentuālo daļu iegūst, saskaitot mobilā lietojumprogrammā veiktu meklēšanas pieprasījumu daļu, uz kuru var pretendēt, tas ir, [0–5] %, un meklēšanas pieprasījumu daļu, ko Google iegūst no mobilās interneta pārlūkprogrammas URL joslas, tas ir, [10–20] %.

705    Pēc tam Komisija norāda, ka aparatūras ražotāji un tīklu operatori saņēma no [0–20] % līdz [30–50] % Google reklāmas ieņēmumu, uz kuriem attiecās aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi.

706    Visbeidzot Komisija uzskata, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi aptvēra tikai reklāmas ieņēmumus, kas gūti no [70–80] % Google meklēšanas pieprasījumu. Proti, Komisija uzsver, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi neattiecas uz ieņēmumiem, kas gūti no Google sākumlapas internetā.

707    Otrām kārtām, ņemot vērā šos datus, Komisija norāda, ka konkurējošs vispārējās meklēšanas pakalpojums nebūtu varējis kompensēt ieņēmumu zaudējumus attiecībā uz visām ierīcēm, kas minētas aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumos. Komisija apskata divus dažādus scenārijus, kas mainās atkarībā no tā, vai izplatīšanas līgumos ir vai nav pienākums Google meklētājprogrammu noteikt pēc noklusējuma citās mobilajās interneta pārlūkprogrammās.

708    Pirmkārt, ja šāda pienākuma nav, Komisija izklāsta – lai konkurētu ar ieņēmumu sadalīšanu [30–40] % apmērā, konkurējošam pakalpojumam būtu jāatsakās vairāk nekā no 100 % savu reklāmas ieņēmumu. Lai konkurētu ar ieņēmumu sadalīšanu [10–20] % apmērā, Komisija papildus norāda, ka konkurējošam pakalpojumam būtu jāatsakās vairāk nekā no [70–80] % savu reklāmas ieņēmumu. Šī procentuālā daļa samazinās līdz [50–60] %, ja Google sadala [10–20] % savu reklāmas ieņēmumu, un līdz [30–40] %, ja Google sadala [10–20] % šo ieņēmumu. Šīs atšķirības ir izskaidrojamas ar to, ka, lai gan Google sadala gandrīz [70–80] % savu reklāmas ieņēmumu, konkurējošs pakalpojums atkarībā no daļas, uz kuru var pretendēt, varētu dalīties ne vairāk kā ar 22,5 % šo ieņēmumu.

709    Tāpat arī Komisija uzsver, ka šis aprēķins der tikai tad, ja konkurējoši pakalpojumi ir klātesoši: ja tiek sadalīti vismaz [10–20] % – vismaz [70–80] % mobilo ierīču, uz kurām attiecas aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi; ja tiek sadalīti [10–20] % – vismaz [50–60] % mobilo ierīču; un [10–20] % sadalīšanas gadījumā – vismaz [30–40] % mobilo ierīču. Ja sadalīšana ir [30–40] % apmērā, kompensēšana katrā ziņā nebūtu iespējama.

710    Konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojumu iepriekšēja instalēšana daudzās mobilajās ierīcēs praksē izrādītos sarežģīta, it īpaši tiem, kuru mērķis ir ierobežota patērētāju daļa, piemēram, vispārējās meklēšanas pakalpojums Seznam, kas paredzēts čehu valodas lietotājiem. Būtu vēl grūtāk, jo konkurējoši vispārējās meklēšanas pakalpojumi varētu cerēt uz iepriekšēju instalēšanu tikai jaunās mobilajās ierīcēs, nevis tajās, kas jau ir apritē. Jo lielāks būtu apritē esošo Google Android mobilo ierīču skaits, jo lielāka būtu to ieņēmumu procentuālā daļa, no kuriem konkurējošiem pakalpojumiem jāatsakās, lai kompensētu aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus.

711    Otrkārt, ja pastāv šāds pienākums Google Search noteikt pēc noklusējuma iepriekš instalētā mobilā interneta pārlūkprogrammā, kas nav Chrome, pēc Komisijas domām, neesot vietas šaubām. Proti, lai kompensētu pat tikai Google dalīšanos ar [10–20] % tās reklāmas ieņēmumu, konkurējošam pakalpojumam būtu jāpiedāvā vairāk nekā 100 % šo pašu ieņēmumu. Tam klāt vēl nāktu ierobežojums saistībā ar konkurējošas lietojumprogrammas iepriekšēju instalēšanu, visticamāk, ierobežotā skaitā mobilo ierīču, uz kurām attiecas aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi.

2)      Lietas dalībnieku argumenti

712    Google norāda, ka, ņemot vērā aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu nelielo tirgus segumu, lietotāju brīvo piekļuvi konkurentiem un iespēju tikpat efektīviem konkurentiem sacensties ar maksājumiem, kurus Google veic saskaņā ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem, ir kļūdaini uzskatīt, ka šie maksājumi ir ļāvuši izstumt tikpat efektīvus konkurentus. Proti, pamatojoties uz pašā apstrīdētajā lēmumā veikto analīzi, tikpat efektīvi vai pat mazāk efektīvi konkurenti esot varējuši sacensties ar maksājumiem aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu ietvaros.

713    Pirmām kārtām, Google norāda, ka saskaņā ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu lielāko daļu maksājumi bija [10–20] % no meklēšanas ieņēmumiem un maksājumi, kas pārsniedza [20–30] %, bija ārkārtīgi reti. Apstrīdētajā lēmumā, it īpaši 1243. apsvērumā, sniegtie aprēķini parādot, ka tikpat efektīvi (vai pat mazāk efektīvi) konkurenti varēja kompensēt aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus, kuros tika piedāvāti maksājumi līdz pat [20–30] %. Konkrētāk, apstrīdētajā lēmumā esot norādīts, ka “attiecībā uz aparatūras ražotājiem vai tīklu operatoriem, kuri no Google ir saņēmuši aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas maksājumu [20–30] % apmērā, konkurējošam vispārējās meklēšanas pakalpojumam būtu bijis jāpiedāvā daļa no saviem ieņēmumiem, kas pārsniedz [70–80] %”. Tādējādi saskaņā ar apstrīdēto lēmumu konkurenti varēja kompensēt aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus, vienlaikus saglabājot aptuveni [30–40] % maržu no meklēšanas ieņēmumiem ierīcēs, uz kurām tie attiecās. Šī marža palielinoties līdz [60–70] %, ja Google ieņēmumu sadalīšanas maksājumi ir [10–20] % apmērā.

714    Tomēr apstrīdētā lēmuma 1246. apsvērumā esot minēts, ka konkurentiem nebūtu bijis nekādas maržas no meklēšanas ieņēmumiem no aptvertajām ierīcēm, ja Google ieņēmumu sadalīšanas maksājumi sasniegtu [40–50] % līmeni, taču tas esot attiecies tikai uz diviem tīklu operatoriem. Neviens cits partneris šajā līmenī nebūtu saņēmis ieņēmumu sadalīšanas maksājumus. Līgums ar vienu no šiem diviem tīklu operatoriem – partneriem bija noslēgts, pirms Google it kā kļuva par dominējošu uzņēmumu, un tika izbeigts gandrīz gadu pirms apgalvotā pārkāpuma, un līgums ar otru tīklu operatoru – partneri esot attiecies tikai uz dažām EEZ dalībvalstīm, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 208. un 209. apsvēruma. Tā kā aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu segums kopumā bija ļoti neliels, šo divu aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu segums esot bijis ievērojami mazāks. Apstrīdētajā lēmumā tātad saistībā ar šiem līgumiem neesot varēts pierādīt iespējamo izstumšanas iedarbību.

715    Otrām kārtām, Google norāda, ka apstrīdētā lēmuma analīzē par konkurentu spēju sacensties ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu maksājumiem ir pieļautas vairākas kļūdas, kas padara par spēkā neesošu tās secinājumu, ka konkurējošs vispārējās meklēšanas pakalpojums nebūtu varējis aparatūras ražotājam vai tīklu operatoram kompensēt atbilstoši konkrētajiem aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem veikto maksājumu zaudējumu.

716    Proti, marža, ko konkurējošs meklēšanas pakalpojums varētu sasniegt, vienlaikus sacenšoties ar Google ieņēmumu sadalīšanu, esot atkarīga no pieprasījumu daļas, kuru tikpat efektīvs un pievilcīgs konkurents var cerēt iegūt, ja tā lietojumprogramma ir iepriekš instalēta līdzās Google, no tādu ierīču īpatsvara, kurās aparatūras ražotājs vai tīklu operators būtu gatavs iepriekš instalēt konkurējošu pakalpojumu, un no tikpat efektīva konkurenta izmaksām. Šajos punktos apstrīdētajā lēmumā esot pieļautas kļūdas, kuras izlabojot pierādās, ka konkurenti būtu varējuši pārspēt Google aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus, tostarp ieņēmumu sadalīšanas līgumus, kuros ir piedāvāta [40–50] % ieņēmumu sadalīšana.

717    Pirmkārt, tikpat efektīvs konkurents būtu varējis iegūt daudz vairāk nekā 12 % lietojumprogrammas Google Search meklēšanas pieprasījumu, ja konkurējoša meklēšanas lietojumprogramma arī būtu iepriekš instalēta. Piemēram, Čehijas Republikā apgalvotās ļaunprātīgās rīcības laikposmā Seznam esot ieguvusi līdz pat 26 % no vispārējās meklēšanas pieprasījumu personālajos datoros ikgadējām daļām. Tikpat pievilcīgs un tādējādi tikpat efektīvs konkurents tātad būtu varējis iegūt vismaz 26 % vispārējās meklēšanas pieprasījumu.

718    Otrkārt, tikpat efektīvs konkurents esot varējis iegūt pieprasījumus no savas sākumlapas un no šī piekļuves punkta gūt ieņēmumus, ko var sadalīt. Lai gan Google šādus ieņēmumus nedala, tikpat efektīvs konkurents būtu varējis to pārspēt, daloties ar šādiem ieņēmumiem.

719    Treškārt, tikpat efektīvs konkurents esot varējis iegūt papildu pieprasījumus no mobilā interneta pārlūkprogrammas iestatīšanas pēc noklusējuma, un izplatīšanas līgumos tas nebija aizliegts. Apstrīdētajā lēmumā minēto triju aparatūras ražotāju paziņojumi nepierādot, ka aparatūras ražotāji bija nepareizi sapratuši izplatīšanas līguma nosacījumus. Katrā ziņā šis jautājums esot jāvērtē, pamatojoties uz izplatīšanas līgumu objektīviem formulējumiem, nevis uz pārpratumiem. Turklāt šajos paziņojumos neesot teikts, ka aparatūras ražotāji nevarēja noteikt pēc noklusējuma citu pārlūkprogrammu vai citu meklēšanas pakalpojumu citu pārlūkprogrammu URL joslā. Citi dokumenti parādot, ka aparatūras ražotāji saskaņā ar izplatīšanas līgumu pārlūkprogrammās brīvi varēja noteikt pēc noklusējuma konkurējošus meklēšanas pakalpojumus, un apstiprinot, ka aparatūras ražotāji bija sapratuši, ka tā tas ir. Apstrīdētajā lēmumā tātad esot pārāk augstu novērtēta apgalvotā izstumšanas iedarbība no Google ieņēmumu sadalīšanas līgumiem.

720    Ceturtkārt, apstrīdētajā lēmumā neesot paskaidrots ne tas, kāpēc tikpat efektīvs konkurents varētu iegūt iepriekšēju instalēšanu tikai ierobežotā aparatūras ražotāju ierīču daļā, ne arī tas, kāpēc konkrētam aparatūras ražotājam būtu liegts lietojumprogrammas iepriekš instalēt dubultā dažās savās ierīcēs, bet citās ne, ne arī tas, kāpēc konkurējošas lietojumprogrammas nevarēja iepriekš instalēt ierīcēs, kas jau bija pārdotas laikposmā, kad ieņēmumu sadalīšanas līgumi darbojās.

721    Piektkārt, apstrīdētajā lēmumā esot pārāk augstu novērtētas Google izmaksas un tādējādi esot pārāk zemu novērtēta marža, ko tikpat efektīvs konkurents varētu sasniegt, vienlaikus sacenšoties ar Google aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem.

722    Google uzskata, ka tikpat efektīvs konkurents būtu varējis piesaistīt vismaz [30–40] % meklēšanas pieprasījumu, ja tas būtu iepriekš instalēts līdzās Google Search un noteikts pēc noklusējuma. Tam esot bijis jāvar iegūt iepriekšēju instalēšanu visā ierīču klāstā, un izmaksas būtu bijušas tikai [5–10] %. Līdz ar to tas būtu varējis pārsniegt Google aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus, vienlaikus sasniedzot maržu no [10–20] % par ieņēmumu sadalīšanas līgumiem, atbilstoši kuriem veic maksājumus [40–50] % apmērā, līdz [70–80] % par ieņēmumu sadalīšanas līgumiem, atbilstoši kuriem veic maksājumus [10–20] % apmērā.

723    Savukārt Komisija, pirmām kārtām, norāda, ka analīze par to, ka tikpat efektīvi konkurenti nespēja kompensēt Google maksājumus, ir tikai viens no vairākiem faktoriem, lai noteiktu aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu spēju ierobežot konkurenci. Turklāt AEC testa piemērošanai neesot nozīmes situācijā, kad tirgus ir strukturēts tādējādi, ka tikpat efektīva konkurenta parādīšanās ir praktiski neiespējama.

724    Komisija arī uzskata, ka šajā lietā būtu nereāli neņemt vērā Google dominējošo stāvokli vispārējā meklēšanā, kas palielinot sviras efektu, ko Google izmanto savā labā, slēdzot ieņēmumu sadalīšanas līgumus ar aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem. Nozīme esot arī Google motivācijai šo ieņēmumu sadalīšanas līgumu noslēgšanai, tāpat kā ieņēmumu sadalīšanas līgumu mērķim nodrošināt, lai Google apmierinātu visas aparatūras ražotāju un tīklu operatoru vajadzības vispārējās meklēšanas pakalpojumu jomā ierīcēs, kas iekļautas norunātajā klāstā.

725    Otrām kārtām, attiecībā uz aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu novērtējumu Komisija uzsver ieņēmumu sadalīšanas līgumu vienveidības trūkumu, kā arī to, ka pastāv izplatīšanas līgumos aparatūras ražotājiem noteikti ierobežojumi. Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā ir minēts, ka Google Android ierīcē ir vairāki piekļuves punkti meklēšanai, kuri jau ir konfigurēti par labu Google atbilstoši izplatīšanas līgumiem ar pienākumu ierīces sākumekrānā iepriekš instalēt lietojumprogrammu Google Search un iepriekš instalēt Google Chrome, un Google ir noteikts pēc noklusējuma vispārējai meklēšanai.

726    Šādā kontekstā aparatūras ražotājiem vai tīklu operatoriem Google maksājot procentuālo daļu no [0–10] % līdz [30–40] % Google reklāmas ieņēmumu neto, kas gūti no Google meklēšanas noteiktā ierīču klāstā, izmantojot lietojumprogrammu Google Search, Chrome adreses rīkjoslu un visu citu mobilā interneta pārlūkprogrammu URL joslu. Šie maksājumi bija pakārtoti aparatūras ražotāju vai tīklu operatoru pienākumam saglabāt ekskluzivitāti, proti, neinstalēt nevienā attiecīgā klāsta ierīcē nekādu Google Search līdzīgu pakalpojumu.

727    Komisija tāpat arī atgādina, ka jautājums, vai izplatīšanas līgumi liedza aparatūras ražotājiem noteikt pēc noklusējuma citu vispārējās meklēšanas pakalpojumu pārlūkprogrammā, ko šie aparatūras ražotāji varēja būt iepriekš instalējuši papildus Chrome, aparatūras ražotājiem radīja neskaidrības. Daži aparatūras ražotāji esot sapratuši, ka to izplatīšanas līgums nosaka Google vispārējās meklēšanas pakalpojumu noteikt pēc noklusējuma visos piekļuves punktos to ierīču klāstā. Tomēr, lai noteiktu, vai konkurējošs vispārējās meklēšanas pakalpojums varēja sacensties ar Google maksājumiem, Komisija ir balstījusies uz Google labvēlīgu principu, ka izplatīšanas līgumi šādu ierobežojumu nenosaka. Google argumenti šajā ziņā tātad esot neefektīvi.

728    Trešām kārtām, pirmkārt, Google paustās kritikas par apstrīdētajā lēmumā sniegto argumentāciju izejas punkts esot aprēķina starpposms, neņemot vērā turpmāk izklāstīto analīzi par ierobežoto instalēšanas apjomu, ko konkurents varētu cerēt sasniegt. Šie apsvērumi neesot atspēkoti ar kritiku saistībā ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem, kas noslēgti ar diviem tīklu operatoriem – Android partneriem.

729    Otrkārt, par Google argumentiem, kuri vērsti uz to, lai atspēkotu 12 % kritērija – kas izriet no konkurentu iegūtās kopējās personālajos datoros veikto vispārējās meklēšanas pieprasījumu daļas – attiecināmību, pamatojot, ka šis kritērijs neatspoguļo, kādu daļu konkurents varēja iegūt, Komisija atgādina, ka tās vērtējums par konkurentu spēju sacensties ar Google maksājumiem jau ir bijis Google labvēlīgs. Komisija tāpat arī noraida visus Google šajā ziņā sniegtos argumentus.

730    Treškārt, par Google argumentiem attiecībā uz konkurentu dalīšanos ar ieņēmumiem, kas gūti, izmantojot sākumlapu, Komisija uzskata, ka ir mānīgi uzskatīt, ka šie konkurenti piekristu dalīties ar ieņēmumiem, ar kuriem Google nedalītos saskaņā pati ar saviem aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem.

731    Ceturtkārt, apstrīdētajā lēmumā esot labi paskaidrots, kāpēc ir maz ticams, ka konkurējoši vispārējās meklēšanas pakalpojumi būtu bijuši instalēti visās aparatūras ražotāju aparatūras sortimenta ierīcēs, kāda būtu ietekme no lietojumprogrammas Google Search iepriekšējas instalēšanas jau pārdotajās ierīcēs, kuru dēļ konkurējošs meklēšanas pakalpojums nebūtu varējis kompensēt Google maksājumus, par spīti jaunu ierīču pārdošanas pieaugumam, un kādēļ aparatūras ražotāji nebūtu varējuši noslēgt ieņēmumu sadalīšanas līgumus ar vairākiem konkurējošiem pakalpojumiem, lai kompensētu Google maksājumus.

732    Piektkārt, Google argumenti par izmaksām esot neefektīvi, ja Vispārējā tiesa pieņemtu Komisijas argumentāciju attiecībā uz analīzes par konkurenta nespēju sacensties ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu nosacījumiem pareizību. Katrā ziņā šie argumenti esot nepamatoti tostarp tāpēc, ka Google aprēķinātajās izmaksās neesot iekļauta daļa fiksēto izmaksu, it īpaši pētniecības un attīstības (P&A) izmaksas.

3)      Vispārējās tiesas vērtējums

733    Google pārmet Komisijai, ka tā ir uzskatījusi, ka konkurējošiem uzņēmumiem nebija iespējams kompensēt zaudējumus, kas aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem rastos, ja tie nolemtu iepriekš instalēt konkurējošu vispārējās meklēšanas lietojumprogrammu līdzās Google Search.

734    Lai nonāktu pie šā secinājuma, Komisija tostarp veica AEC testu, kura rezultātus, tāpat kā metodoloģiju un piemērotos kvantitatīvos pieņēmumus, Google apstrīd. Tāpēc Google apgalvotās kļūdas jāpārbauda, ņemot vērā šī sprieduma 639.–645. punktā atgādinātos judikatūras principus.

i)      Par izmaksām, kuras attiecināmas uz potenciālo konkurentu, kas ir tikpat efektīvs

735    Google uzskata, ka apstrīdētā lēmuma 1265. un 1266. apsvērumā Komisija ir pārāk augstu novērtējusi tās izmaksas un attiecīgi pārāk zemu novērtējusi maržu, ko konkurējošs meklēšanas pakalpojums varētu sev paturēt, ja tā lietojumprogramma būtu bijusi iepriekš instalēta līdzās Google Search.

736    Proti, Komisija kļūdaini pieņemot, ka Google izmaksas atbilst [10–20] % tās reklāmas ieņēmumu un potenciālajam konkurentam, kas ir tikpat efektīvs, lai konkurētu ar Google, būtu jārezervē vismaz [10–20] % reklāmas ieņēmumu. Tomēr Google uzskata, ka tās izmaksas ar nozīmi AEC testa veikšanā drīzāk atbilst [0–10] %. Tā vietā, lai izdarītu pieņēmumu par Google izmaksām, Komisija esot varējusi viegli iegūt precīzu informāciju, prasot piekļuvi tās finanšu datiem.

737    Komisija norāda, ka izmaksu jautājumam nav nozīmes. Ar iespēju, ko Google piedēvējot tikpat efektīvam konkurentam, no izmaksām atskaitīt tikai [0–10] %, nevis [10–20] % neesot pietiekami apstrīdētajā lēmumā veiktās analīzes rezultāta izmainīšanai. Google neesot sniegusi pierādījumus par pretējo un, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 1267. apsvērumā, esot noklusējusi to, ka konkurējošam vispārējās meklēšanas pakalpojumam arī būtu jāsedz daļa no tā fiksētajām izmaksām, it īpaši pētniecības un attīstības izmaksas.

738    Turklāt Komisija uzskata, ka iebildums par “nozīmīgas un pieejamas informācijas” neņemšanu vērā ir bez pamata. Dati, kurus Google bija pievienojusi prasības pieteikuma pielikumā, administratīvā procesa laikā neesot bijuši iesniegti.

739    Šajā ziņā jāatzīmē, ka potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs, ir konkurents, kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 1259. apsvērumā, vismaz ar tādu pašu ieņēmumu gūšanas spēju un saskaras ar tādām pašām izmaksām kā dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums. Šī prasība turklāt ir iekļauta Norādījumos par ļaunprātīgu izslēdzošu rīcību. Proti, Komisija minēto norādījumu 25. punktā būtībā uzsver – lai noteiktu, vai ar tarifiem saistītā rīcība var bloķēt tādu potenciālo konkurentu, kas ir vismaz tikpat efektīvs kā dominējošais uzņēmums, tā tostarp pārbauda ekonomisko informāciju par dominējošā uzņēmuma izmaksām, tiklīdz tā ir pieejama.

740    Proti, vērā ņemamās izmaksas tieši ietekmē maržu, ko potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs kā Google, varētu rezervēt, ja tam būtu jāveic ekskluzivitātes maksājumi, lai kompensētu – šajā lietā – aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus. Jo zemākas ir sedzamās izmaksas, jo lielāka ir iespēja, ka potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs, var rezervēt lielāku maržu un attiecīgi – dalīties ar būtiskiem ieņēmumiem.

741    Papildus šai ievada piezīmei, pirmkārt, jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 1265. apsvērumā Komisija apstiprina, ka Google savā atbildē uz otro faktu izklāsta vēstuli ir “atzinusi”, ka tās tā sauktās “darbības” izmaksas ir [10–20] % un ka būtībā potenciālajam konkurentam, kas ir vismaz tikpat efektīvs kā Google, būtu jāsedz tāds pats izmaksu līmenis.

742    Ir taisnība, ka atbildē uz otro faktu izklāsta vēstuli Google atzīst, ka dokumentā, uz kuru pamatojas Komisija, proti, ar aparatūras ražotāju noslēgtā aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumā, ir aile par “darbības izmaksām”, kuras tiek noteiktas [10–20] % apmērā. Tomēr jākonstatē, ka Google arī skaidri ir uzsvērusi, ka Komisijas izmantotā procentuālā daļa neatbilst izmaksām ar nozīmi AEC testa veikšanai, kurām bija jābūt papildu izmaksām.

743    Proti, Google informēja Komisiju, ka šai procentuālai daļai nav nekādas saistības ar izmaksām, kuras būtu jāsedz potenciālajam konkurentam, kas ir vismaz tikpat efektīvs. Tas esot tikai samazinājums, kurš piemērots ar otru līgumslēdzēju sadalītai ieņēmumu daļai, kas esot izteikta tikai bruto, nevis neto. Šo punktu Google ir norādījusi atbildē uz pirmo faktu izklāsta vēstuli.

744    Tādējādi Komisija, neizkropļojot Google atbildi uz otro faktu izklāsta vēstuli, nevar apgalvot, ka Google ir netieši piekritusi, ka šāda procentuālā daļa tiek ņemta vērā AEC testa veikšanā kā attiecīgās izmaksas.

745    Otrkārt, Google atbildē uz otro faktu izklāsta vēstuli ir uzsvērusi, ka precīzai attiecīgo izmaksu noteikšanai Komisijai ir jāveic pienācīga izmeklēšana. Konkrēti, Google Komisijai pārmet, ka tā ir atzinusi, ka AEC testā vērā ņemamās izmaksas atbilda [10–20] %, jo šī procentuālā daļa bija iegūta no trešās personas nodotiem dokumentiem, nevis no atbildes uz tieši Google nosūtītu informācijas pieprasījumu.

746    It īpaši no Norādījumu par ļaunprātīgu izslēdzošu rīcību 25. punkta izriet, ka tad, ja iespējams, Komisija izmanto ekonomisko informāciju no dominējošā uzņēmuma, un tādējādi Komisija šajā lietā nav veikusi pienācīgu izmaksu pārbaudi.

747    Turklāt, lai gan, kā uzsver Komisija, Google administratīvā procesa laikā šādus datus brīvprātīgi nebija iesniegusi, to tai nevar pārmest.

748    Proti, tas ir Komisijas pienākumus pierādīt, ka prakse ir ļaunprātīga, ņemot vērā attiecīgā uzņēmuma galu galā iesniegtos pierādījumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 138.–144. punkts). Tādējādi Komisija šajā lietā nevarēja paļauties tikai uz datiem trešās personas nodotā dokumentā un atbrīvoties no tā, ka Google tie ir jāapstiprina, vajadzības gadījumā izmantojot informācijas lūgumu.

749    Treškārt, no apstrīdētā lēmuma 1266. apsvēruma izriet, ka Komisija atzīst papildu izmaksu nozīmi AEC testa veikšanai šajā lietā, jo tā norāda, ka, tā kā Google atskaitītās “darbības izmaksas” ir procentuālā daļa no ieņēmumiem, kas saistīti ar meklēšanas pieprasījumiem, tās būtībā tuvinās minētajām izmaksām.

750    Tomēr jāatzīmē, ka šajā ziņā Komisija balstās tikai uz vienkāršiem pieņēmumiem, turklāt nenorādot uz precīzākiem datiem no Google. Šis jautājums ir īpaši būtisks, jo Vispārējā tiesā Google savas papildu izmaksas, kuras ir jāņem vērā AEC testā, izsaka skaitliski [0–10] % apmērā. Kā pareizi apgalvo Google, nevar izslēgt, ka potenciālais konkurents, kas ir tikpat efektīvs un kam ir jāsedz tikai [0–10] % izmaksu, ir ērtākā situācijā aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu kompensēšanai nekā tā, kuru apraksta Komisija.

751    Šādos apstākļos Komisija nevar tikai norādīt uz Google argumentu neefektivitāti, Vispārējā tiesā apgalvojot, ka ar mazāku procentuālo daļu AEC testa rezultāts paliktu nemainīgs un ka Google neesot paudusi pretējo.

752    No tā izriet, ka Google atsauce uz procentuālo daļu, kas ir ievērojami zemāka par to, ko Komisijas izmantojusi apstrīdētajā lēmumā, apvienojumā ar to, ka Komisija nebija sākusi papildu izmeklēšanu, un apstrīdētajā lēmumā tam nav sniegti pamatoti iemesli, rada šaubas par Komisijas veiktā AEC testa pareizību un derīgumu.

ii)    Par ieņēmumiem, ar kuriem var dalīties potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs

753    Google uzskata, ka Komisija ir kļūdījusies, noklusējot meklēšanas pieprasījumu daļu, ko konkurējošs uzņēmums varēja iegūt, izmantojot tās meklētājprogrammas sākumlapu internetā. Lai gan Google nedaloties ar reklāmas ieņēmumiem, kas gūti no meklēšanas pieprasījumiem tās interneta sākumlapā, tomēr potenciālie uzņēmumi konkurenti, kas ir vismaz tikpat efektīvi, esot varējuši izvēlēties dalīties ar šiem ieņēmumiem un tādējādi konkurēt ar Google. Apstrīdētā lēmuma 1264. apsvērumā Komisija šo iespēju noraidot, tomēr nenorādot atbilstošu pamatojumu.

754    Šajā ziņā iesākumā jāatzīmē, ka Google apstrīd tikai vienu no diviem pamatojumiem, uz kuriem Komisija ir balstījusies, lai noraidītu šo iespējamību. Apstrīdētā lēmuma 1264. apsvērumā Komisija norāda, ka konkurējoši vispārējās meklēšanas pakalpojumi nedalās ar reklāmas ieņēmumiem, kas gūti no meklēšanas pieprasījumiem to meklētājprogrammu interneta lapā, jo, pirmkārt, Google nedalās ar šiem ieņēmumiem un, otrkārt, šie ieņēmumi ir gūti neatkarīgi no jebkāda ar aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem noslēgta ieņēmumu sadalīšanas līguma.

755    Google arguments nav atbalstāms. Novērtējot prakses spēju bloķēt potenciālo konkurentu, kas ir vismaz tikpat efektīvs, jāņem vērā ieņēmumi, ar kuriem dalās dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums. Pretējā gadījumā tas līdzinātos vērtējumam par dominējošā uzņēmuma rīcības ietekmi uz konkurentu, kas nav vismaz tikpat efektīvs, jo pēdējam minētajam būtu jādalās ar papildu ieņēmumu avotu, lai varētu konkurēt.

756    Turklāt apstrīdētā lēmuma 1264. apsvērumā minētais otrais pamatojums ir pietiekams, lai izslēgtu to, ka šajā lietā šādi ieņēmumi ir ņemti vērā, veicot AEC testu. Ieņēmumu sadalīšanas līguma loģikai atbilst mudinājums aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem labāk izvēlēties meklēšanu it īpaši mobilajā lietojumprogrammā vai citā piekļuves punktā. Savukārt aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem nav nekādu iespēju mudināt lietotājus brīvprātīgi doties uz konkurējošas meklētājprogrammas interneta sākumlapu neatkarīgi no tā, kādi galu galā ir noslēgtie līgumi.

757    Tādējādi šis arguments ir jānoraida kā nepamatots.

iii) Par meklēšanas pieprasījumu daļu, uz kuru var pretendēt potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs

758    Google argumentē, ka marža, ko konkurējošie uzņēmumi būtu varējuši rezervēt, lai vērstos pret aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem, ir pārvērtējama uz augšu. Tā tas esot, jo apstrīdētā lēmuma 1234. apsvērumā noteiktajai meklēšanas pieprasījumu daļai, uz kuru var pretendēt, esot bijis jābūt lielākai. Google arī uzstāj, ka izplatīšanas līgumi attiecīgajiem aparatūras ražotājiem vai tīklu operatoriem nekādi netraucēja konkurējošu meklēšanas pakalpojumu noteikt pēc noklusējuma iepriekš instalētā mobilā interneta pārlūkprogrammā, kas nav Chrome. Komisija savukārt norāda, ka apstrīdētajā lēmumā izmantotie dati ir labvēlīgi Google. Tā arī uzsver, ka izplatīšanas līgumiem ir bijusi divdomīga nozīme, kas izpaudusies aparatūras ražotāju un tīklu operatoru rīcībā.

759    Šajā ziņā, pirmām kārtām, jāatzīmē, ka ne visi attiecīgie aparatūras ražotāji un tīklu operatori izplatīšanas līgumu nozīmi ir novērtējuši vienādi. Kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 1229. un 1230. apsvērumā, daži, bet ne visi aparatūras ražotāji un tīklu operatori izplatīšanas līgumus interpretēja tādējādi, ka tie aizliedz konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojumu noteikt pēc noklusējuma mobilā interneta pārlūkprogrammā, kas nav Chrome.

760    Šim konstatējumam ir nozīme argumentācijā, ko Komisija ir izmantojusi apstrīdētajā lēmumā. Proti, gadījumā ar meklēšanas pieprasījumu daļu, uz kuru var pretendēt, kad kā piekļuves punkts uz konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem konkurējoša meklētājprogramma ir arī noteikta pēc noklusējuma trešā pārlūkprogrammā, Komisija apstrīdētā lēmuma 1243. apsvērumā savas argumentācijas starpposmā būtībā nonāk pie secinājuma, ka potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs kā Google, varētu kompensēt gandrīz visus aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus. Tomēr pati Komisija apstrīdētā lēmuma 1244. apsvērumā šo konstatējumu liek apšaubīt, jo tajā kā papildu parametrs, ko Google arī apstrīd šajā prasībā, ir iekļauts ierobežots iepriekšējas instalēšanas apjoms, kuru praktiski var iegūt konkurējošs vispārējās meklēšanas pakalpojums.

761    Gluži pretēji, ja ņem vērā tikai vienu piekļuves punktu, proti, konkurējošas lietojumprogrammas iepriekšēju instalēšanu līdzās Google Search, Komisija apstrīdētā lēmuma 1253. apsvērumā jau savas analīzes starpposmā nonāk pie secinājuma, ka potenciālajam konkurentam, kas ir vismaz tikpat efektīvs kā Google, ir neiespējami kompensēt aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus. Šādā kontekstā līdz ar to jāizlemj jautājums, vai, veicot AEC testu, ir ņemtas vērā izplatīšanas līgumu daudzās interpretācijas.

762    Taču neskaidrības vai šaubas par līgumiskā pienākuma apjomu, kā šajā lietā, represīvā izmeklēšanā, kuras noslēgumā var tikt uzlikts naudas sods, ir jātulko par labu apsūdzētajam uzņēmumam, ja vien uz šo uzņēmumu negulstas šādu šaubu slogs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 71. un 72. punkts).

763    Tādējādi Komisija AEC testa veikšanai varēja izvēlēties tikai gadījumu ar daļu, uz kuru var pretendēt, kas ietver gan to, kuru rada konkurējošas lietojumprogrammas iepriekšēja instalēšana līdzās Google Search, gan to, kuru rada konkurējoša meklēšanas pakalpojuma noteikšana pēc noklusējuma mobilā interneta pārlūkprogrammā, kas nav Chrome.

764    Otrām kārtām, Google kritizē Komisiju, ka tā ir pārāk zemu novērtējusi mobilajās ierīcēs veikto meklēšanas pieprasījumu daļu, uz kuru var pretendēt potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs. Google uzskata, ka šāds konkurents spētu sev iegūt vairāk nekā 12 % meklēšanas pieprasījumu, ko lietotāji veic Google Search.

765    Iesākumā jāatgādina, ka 12 % meklēšanas pieprasījumu, uz kuriem var pretendēt, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 1234. apsvēruma, atbilst tai daļai no personālajos datoros veiktiem vispārējās meklēšanas pieprasījumiem EEZ, uz kuru pretendē visi konkurējošie vispārējās meklēšanas pakalpojumi. Komisija to daļu no personālajos datoros veiktiem vispārējiem meklēšanas pieprasījumiem, uz kuru tiek pretendēts, ir pārcēlusi uz to daļu no mobilajās ierīcēs veiktiem vispārējās meklēšanas pieprasījumiem, uz kuru var pretendēt. Balstoties uz šo daļu, Komisija ir noteikusi vispārējās meklēšanas pieprasījumu maksimālo īpatsvaru, ko konkurējošs vispārējās meklēšanas pakalpojums maksimāli būtu varējis iegūt sev, ja tā lietojumprogramma būtu iepriekš instalēta līdzās Google Search.

766    Savu apgalvojumu pamatojumam Google uzsver, pirmkārt, ka vispārējās meklēšanas pieprasījumu daļa, uz kuru pretendē visi konkurējošie vispārējās meklēšanas pakalpojumi personālajos datoros, ir minimāla. Google uzskata – tas nozīmē, ka konkurējošie vispārējās meklēšanas pakalpojumi nav potenciālie konkurenti, kas ir vismaz tikpat efektīvi. Tā arī uzsver, ka valstu tirgos, kur konkurējošiem pakalpojumiem ir ievērojams segums, piemēram, Seznam Čehijas Republikā, daļa, uz kuru pretendē, ir lielāka. Otrkārt, Komisija esot noklusējusi faktu, ka izvēlētajā laikposmā gandrīz visos personālajos datoros Bing bija noteikts pēc noklusējuma.

767    Šajā ziņā, pirmkārt, argumentu par to, ka Bing bija noteikts pēc noklusējuma gandrīz visos personālajos datoros, nevar atbalstīt. Komisija uzsver, un to šajā jautājumā Google neapstrīd, ka izvēlētajā laikposmā, proti, no 2011. līdz 2014. gadam, Bing nebija noteikts pēc noklusējuma visos personālajos datoros. Microsoft šajā laikposmā bija pienākums lietotājiem ļaut izvēlēties.

768    Otrkārt, Google izklāsta, ka, izvēloties daļu, uz kuru var pretendēt, 12 % apmērā no meklēšanas pieprasījumiem, Komisija nav pamatojusies uz daļu, uz kuru varētu pretendēt potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs kā Google. Komisija turpretī esot izvēlējusies daļu, uz kuru faktiski pretendēja visi vispārējās meklēšanas pakalpojumi personālajos datoros, kas, iespējams, nav tik efektīvi konkurenti. Šī kļūda apgāžot visu Komisijas veikto AEC testu.

769    Šādas meklēšanas pieprasījumu daļas, uz kuru var pretendēt, noteikšanas pamatā, kā pareizi uzsver Google, ir kļūda argumentācijā un izkropļots AEC testa dizains.

770    Pirmkārt, tas, ka Komisija savas argumentācijas premisai ir izvēlējusies izmantot vispārējās meklēšanas pieprasījumu daļu, uz kuru faktiski pretendēja visi konkurējošie vispārējās meklēšanas pakalpojumi personālajos datoros, neļauj pietiekami pārliecinoši apgalvot, ka potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs, mobilajās ierīcēs būtu varējis pretendēt tikai uz tādu pašu daļu. Tas, ka ir ņemtas vērā daļas, uz kurām faktiski pretendēja personālajos datoros, šajā lietā saprātīgi nevarēja būt pamats AEC testam, lai pārbaudītu vispārējās meklēšanas pieprasījumu daļu, uz kuru var pretendēt potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs kā Google mobilajās ierīcēs.

771    Otrkārt, dažos vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos, it īpaši Čehijas Republikā, daļa, uz kuru pretendē daži konkurenti, piemēram, Seznam, šķiet, ir daudz lielāka nekā tā, kuru Komisija ir izvēlējusies apstrīdētajā lēmumā. Google uzsver, un Komisija to šajā jautājumā neapstrīd, ka pārkāpuma laikposmā Seznam ieguva līdz 26 % vispārējās meklēšanas pieprasījumu personālajos datoros.

772    Tas, ka 12 % meklēšanas pieprasījumu daļā, uz kuru var pretendēt, ir ņemta vērā daļa, uz kuru Čehijas Republikā pretendē Seznam, arī neļauj uzskatīt, ka potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs, nevarētu – tādā pašā veidā kā Seznam Čehijas Republikā – pretendēt uz lielāku meklēšanas pieprasījumu daļu EEZ. Pats fakts, ka Google saskaras ar lielāku konkurenci dažos vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos, ir tieši tāds, lai radītu šaubas par šādas procentuālās daļas pareizību.

773    Treškārt, tas, ka tikai Google varēja izmantot ar savu tirgus varu saistītās priekšrocības, lai uzlabotu un piedāvātu precīzu pakalpojumu, arī neļauj pārliecinoši izslēgt, ka potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs – it īpaši pakalpojumu kvalitātes un inovāciju ziņā –, pretendē vairāk nekā uz 12 % meklēšanas pieprasījumu daļu.

774    Tādējādi Komisija arī ir pieļāvusi kļūdu, balstoties uz premisu, ka potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs kā Google, mobilajās ierīcēs varēja pretendēt tikai uz 12 % meklēšanas pieprasījumu, ko lietotāji veic Google Search.

iv)    Par potenciālā konkurenta, kas ir vismaz tikpat efektīvs, lietojumprogrammas iepriekšējas instalēšanas apjomu

775    Google uzskata, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 1244. apsvērumā nav pamatojusi iemeslus, kādēļ konkurējošu meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammu iepriekš instalēt varēja tikai ierobežotā mobilo ierīču skaitā. Google uzskata, ka atsauce uz apstrīdētā lēmuma daļu par izplatīšanas līgumiem nevar būt pietiekama un ir pretrunā apstrīdētā lēmuma 1208. apsvērumam, kurā Komisija uzsverot, ka bez aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem aparatūras ražotāji un tīklu operatori būtu komerciāli ieinteresēti iepriekš instalēt vairākas vispārējās meklēšanas lietojumprogrammas.

776    Šajā ziņā jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 1244. apsvērumā Komisija apgalvojumu, ka konkurents nevarētu prasīt, lai aparatūras ražotājs vai tīklu operators iepriekš instalētu tā lietojumprogrammu visās mobilo ierīču klāsta ierīcēs, uz kurām attiecas aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi, pamato, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 824.–832. apsvērumu.

777    Apstrīdētā lēmuma 824.–832. apsvērums ir par izplatīšanas līgumu pretkonkurences rakstura novērtējumu. Komisija tur izklāsta, ka, lai gan saskaņā ar izplatīšanas līgumiem aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem teorētiski nebija liegts iepriekš instalēt konkurējošas vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammas, praksē tie atturējās iepriekš instalēt vairākas vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietojumprogrammas.

778    Tomēr atsauce apstrīdētā lēmuma 1244. apsvērumā uz iemesliem, kas attiecas uz izplatīšanas līgumu ļaunprātīgā rakstura novērtējumu, lai samazinātu potenciālā konkurenta, kas ir vismaz tikpat efektīvs, spēju kompensēt aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus, kā pareizi uzsver Google, nevar būt pārliecinoša. Proti, izplatīšanas līgumu vērtēšanas konteksts atšķiras no konteksta, kādā ir vērtēta potenciālā konkurenta – kas ir vismaz tikpat efektīvs kā Google un vēlas, lai tā lietojumprogramma tiktu iepriekš instalēta apmaiņā pret daļu no reklāmas ieņēmumiem, – iespēja kompensēt aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus.

779    Pirmkārt, lai pierādītu, ka konkurences priekšrocību, ko Google gūst no izplatīšanas līgumiem, nevar kompensēt ar konkurējošu lietojumprogrammu iepriekšēju instalēšanu, Komisija apstrīdētā lēmuma 825.–832. apsvērumā uzsver, ka aparatūras ražotāji un tīklu operatori varēja saņemt tikai nelielus papildu ieņēmumus, ņemot vērā Google tirgus daļu un tās klātbūtni visur vispārējās meklēšanas pakalpojumu piekļuves punktos. Turklāt aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem bija jāsaskaras ar augstākām darījuma izmaksām un tehniskām problēmām saistībā ar datu uzglabāšanas ietilpību, tādējādi pasliktinot lietotāju pieredzi.

780    Tomēr šie iemesli, lai gan tiem ir nozīme, ja ņem vērā tāda reāla Google konkurenta situāciju, kurš nevēlas dalīties ar saviem reklāmas ieņēmumiem, nekādi neļauj apgalvot, ka potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs un vēlas sadalīt savus ieņēmumus, nevarētu panākt savas lietojumprogrammas iepriekšēju instalēšanu visā attiecīgo aparatūras ražotāju un tīklu operatoru mobilo ierīču klāstā.

781    Šāda kopīga iepriekšēja instalēšana varētu palielināt viedo mobilo ierīču pievilcību un tādējādi varētu atbilst aparatūras ražotāju un tīklu operatoru interesēm. Proti, piedāvājot vairākas vispārējās meklēšanas lietojumprogrammas, proti, Google un potenciālā konkurenta, kas ir vismaz tikpat efektīvs, lietojumprogrammas, varētu tikt uzlabota lietotāju pieredze, padarot attiecīgās mobilās ierīces vēl pievilcīgākas, kā Komisija turklāt to atzīst apstrīdētā lēmuma 1213. apsvērumā.

782    Turklāt ieņēmumus saskaņā ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem, ko aparatūras ražotāji un tīklu operatori zaudētu, ja Google Search vairs nebūtu vienīgā iepriekš instalētā lietojumprogramma, konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs, varētu – kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1243. apsvēruma – kompensēt, ja uz visām mobilajām ierīcēm attiecas vismaz tikpat efektīva konkurenta reklāmas ieņēmumu sadalīšana. Turklāt Komisija apstrīdētā lēmuma 1216. apsvērumā, pamatojoties uz Google paziņojumiem, uzsver, ka bez aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem aparatūras ražotāji un tīklu operatori joprojām varētu gūt ieņēmumus no Google, un tas no jauna ļauj kontekstā skatīt apgalvojumu, ka potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs, savu lietojumprogrammu varētu iepriekš instalēt tikai ierobežotā mobilo ierīču skaitā.

783    Otrkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 830.–832. apsvērumā norāda, ka izplatīšanas līgumos aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem bija aizliegts ekskluzīvi iepriekš instalēt konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojumu vai tīklu operatoriem bija aizliegts prasīt, lai aparatūras ražotāji ekskluzīvi iepriekš instalētu šādu lietojumprogrammu.

784    Apstrīdētā lēmuma 1244. apsvērumā aprakstītais gadījums attiecas uz iepriekšēju instalēšanu papildus Google Search, nevis bez pēdējās minētās lietojumprogrammas. Komisijas konstatējums apstrīdētā lēmuma 830.–832. apsvērumā nekādi nepalīdz, jo aprakstītais gadījums saistībā ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu kompensēšanu balstās uz premisu, ka konkurējoša lietojumprogramma ir iepriekš instalēta līdzās Google Search.

785    Treškārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 1247. apsvērumā balstās uz diviem 1219. apsvērumā minētiem piemēriem, lai atspoguļotu, ka konkurenti, kuriem praksē ir izdevies panākt vispārējās meklēšanas pakalpojumu iepriekšēju instalēšanu, ir varējuši nosegt tikai ierobežotu mobilo ierīču skaitu vai katrā ziņā skaitu, ar ko nepietiek, lai kompensētu aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus. Google savukārt uzsver, ka viens no Komisijas minētajiem piemēriem ļauj apstiprināt pretēju apgalvojumu.

786    Piemēri, uz kuriem Komisija balstās, ir reālu konkurentu piemēri. Turklāt Komisija apstrīdētā lēmuma 1247. apsvērumā nenorāda, vai tā šos konkurentus atzīst par potenciālajiem konkurentiem, kas ir vismaz tikpat efektīvi kā Google un ir vēlējušies dalīties savos reklāmas ieņēmumos.

787    Ceturtkārt, jāatzīmē – apgalvojums, ka konkurences priekšrocību, ko Google gūst no izplatīšanas līgumiem, nevar atsvērt ar to aparatūras ražotāju un tīklu operatoru rīcību, kuri izvēlētos iepriekš instalēt konkurējošu lietojumprogrammu, galvenokārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 833. apsvēruma, ir pamatots ar to, ka tos ar Google saista arī aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgums. Tomēr šajā lietā pārbaudītais scenārijs attiecas uz potenciālo konkurentu, kas Google ieņēmumu sadalīšanas līgumu ierosina aizstāt ar savu ieņēmumu sadalīšanas līgumu.

788    Tādējādi Komisija potenciālā konkurenta, kas ir vismaz tikpat efektīvs, spēju kompensēt aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus nevar samazināt tikai ar vienkāršu apgalvojumu, ka šāds konkurents šajā situācijā varētu panākt savas lietojumprogrammas iepriekšēju instalēšanu tikai ierobežotā aparatūras ražotāja vai tīklu operatora mobilo ierīču skaitā.

v)      Par AEC testa piemērošanu laikā

789    Pretēji Komisijas pieejai apstrīdētā lēmuma 1249. apsvērumā Google norāda, ka potenciālā konkurenta, kas ir vismaz tikpat efektīvs, iespēja kompensēt aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus ir jāpārbauda tikai no brīža, kad minētie līgumi stājās spēkā. Katrā ziņā Komisija neizvērtējot jaunāko mobilo ierīču spēju radīt ieņēmumus, kas ir lielāki par jau apritē esošo ierīču radītajiem ieņēmumiem. Tā arī nepareizi noraidot apstākli, ka ieņēmumi no vecākām ierīcēm laika gaitā samazinās, pamatojot tikai ar to vien, ka Google administratīvā procesa laikā nav iesniegusi pierādījumus par to. Komisija norāda, ka neviens no Google izvirzītajiem elementiem neļauj apšaubīt apstrīdēto lēmumu.

790    Šajā ziņā jāuzsver, ka, tāpat kā dažās atlaižu sistēmās, kas tiek noteiktas atkarībā no atskaites periodā pārdotā daudzuma, atskaites perioda beigās pircējam pieaug spiediens sasniegt nepieciešamo apgrozījumu, kas tam dotu tiesības uz minēto atlaidi, arī ieņēmumu sadales līguma ekskluzivitātes efekts pastiprinās, pieaugot to pārdoto preču daudzumam, kurās integrēti minēto ieņēmumu pamatā esošie pakalpojumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Post Danmark, C‑23/14, EU:C:2015:651, 34. punkts).

791    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 1249. apsvērumā pareizi ir novērtējusi aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu pretkonkurences raksturu ne tikai to noslēgšanas brīdī, bet arī laikposmā, kad tie bija spēkā. Pretēji Google norādītajam nevar noklusēt, ka, pieaugot apritē esošo mobilo ierīču skaitam, uz kurām attiecas aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi, pat potenciālajam konkurentam, kas ir vismaz tikpat efektīvs, praksē izrādījās grūtāk ar tiem sacensties. Šajā lietā tā tas ir, jo sadalītie Google ieņēmumi ir atkarīgi no meklēšanas, kas veikta pārdotajās mobilajās ierīcēs.

792    Tādējādi Komisija nav pieļāvusi tiesību kļūdu, konkurenta spēju kompensēt aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus analizējot nevis statiskā, bet dinamiskā veidā.

793    Tomēr, pirmkārt, jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 1249. apsvērumā izklāstītie apsvērumi joprojām ir tīri teorētiski. Komisija šajā lietā skaitliski neizsaka jau pārdoto ierīču konkrēto ietekmi uz potenciālā konkurenta, kas ir vismaz tikpat efektīvs kā Google, spēju kompensēt aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus.

794    Otrkārt, lai gan, kā pareizi uzsver Google, šādiem datiem varētu būt nozīme, lai kontekstā novērtētu ietekmi uz potenciālā konkurenta, kas ir vismaz tikpat efektīvs, spēju kompensēt aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus, Komisija apstrīdētā lēmuma 1270. apsvērumā noraida jaunāko mobilo ierīču tendenci radīt ieņēmumus, kas pārsniedz ieņēmumus no vecākām mobilajām ierīcēm, pamatojot tikai ar to, ka Google atbildē uz otro faktu izklāsta vēstuli tam nav sniegusi nekādus pierādījumus.

795    Ekskluzivitātes maksājumu ļaunprātīgo raksturu nevar pamatot ar vienkāršu ļaunprātīgās rīcības prezumpciju, kas dominējošā stāvoklī esošajam uzņēmumam ir jāapgāž. Gluži pretēji, no judikatūras skaidri izriet, ka gadījumā, ja tiek apstrīdēts cenu noteikšanas prakses ierobežojošais raksturs, Komisijai ir jānovērtē visi nozīmīgie apstākļi saistībā ar attiecīgo praksi, lai analizētu praksei piemītošo spēju izstumt vismaz tikpat efektīvus konkurentus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 139. un 140. punkts).

796    Tādējādi, tā kā šajā lietā tas bija Komisijas, nevis Google pienākums pierādīt aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu izstumšanas iedarbību uz potenciālo konkurentu, kas ir vismaz tikpat efektīvs, Komisija apstrīdētā lēmuma 1270. apsvērumā nevarēja pamatoties uz apgalvoto Google neizpildi, bez papildu analīzes pieņemot par pašsaprotamu jaunāko un vecāko mobilo ierīču spēju radīt vienādus vispārējās meklēšanas ieņēmumus.

797    Tādējādi Komisija nevarēja būt pienācīgi pārbaudījusi potenciālā konkurenta, kas ir vismaz tikpat efektīvs, spēju kompensēt aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumus laikposmā, kad tie bija spēkā.

vi)    Secinājums par AEC testa pareizību

798    No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā Komisijas veiktajā AEC testā ir pieļautas vairākas kļūdas pamatojumā. Vispirms tās attiecas uz vienu no AEC testa premisām, proti, par vispārējās meklēšanas pieprasījumu daļu, uz kuru var pretendēt potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs, ja tā lietojumprogramma ir bijusi iepriekš instalēta līdzās Google Search. Pēc tam jāatzīmē, ka Komisija nav nodalījusi izmaksas, kuras var attiecināt uz potenciālo konkurentu, kas ir vismaz tikpat efektīvs, un ir izvēlējusies vienkārši ekstrapolēt datus no trešās personas iesniegta dokumenta, ko administratīvajā procesā Google apstrīdēja. Turklāt apstrīdētā lēmuma 1244. apsvērumā minētie iemesli nekādi neļauj pamatot apgalvojumu, ka potenciālais konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs, bez aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem savas lietojumprogrammas iepriekšēju instalēšanu var panākt tikai ierobežotā mobilo ierīču skaitā. Visbeidzot Komisija ir nepilnīgi novērtējusi jau apritē esošo mobilo ierīču tendenci radīt ieņēmumus, kas ir mazāki par tiem, ko rada jaunākās mobilās ierīces.

799    Jau ar šo četrkāršo konstatējumu vien tiek radītas šaubas par Komisijas veiktā AEC testa rezultātu pareizību un līdz ar to arī par aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu apgalvoto izstumšanas iedarbību uz potenciālo konkurentu, kas ir vismaz tikpat efektīvs. Tātad AEC tests, kā to ir veikusi Komisija, nevar pamatot konstatējumu par ļaunprātīgu rīcību, kas izriet no aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem.

5.      Secinājums par aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu ļaunprātīgā rakstura iemeslu pareizību

800    Ņemot vērā dažādās kļūdas Komisijas argumentācijā, secinājumu, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi bija ļaunprātīgi, nevar uzskatīt par pietiekami pierādītu. Proti, minētās kļūdas skar būtiskus aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu konkurences analīzes aspektus, proti, to seguma novērtējumu un AEC testa veikšanu.

801    Abstrahējoties no šiem Komisijas argumentācijas posmiem, aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu ļaunprātīgais raksturs pats par sevi nevar izrietēt no divkārša konstatējuma par inovāciju ierobežošanu vai aparatūras ražotāju un tīklu operatoru ieinteresētību minēto ieņēmumu sadalīšanas līgumu neesamības gadījumā iepriekš instalēt vairākas vispārējās meklēšanas pakalpojumu lietojumprogrammas. Pat ja Google neapstrīdētu šos divus Komisijas argumentācijas aspektus, jāatzīmē, ka tie paši par sevi ir nepietiekami, lai kliedētu šaubas, ko ir raisījušas kļūdas, kuras Komisijas ir pieļāvusi tās veiktajā AEC testā, analizējot aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu segumu un spēju izstumt potenciālo konkurentu, kas ir vismaz tikpat efektīvs.

802    Tāpēc apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, ciktāl tajā ir atzīts, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi paši par sevi ir ļaunprātīga rīcība, un nav vajadzības pārbaudīt Google argumentus par lietotāju piekļuvi konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem un nepieciešamību veikt hipotētisko testu.

E.      Par ceturto pamatu attiecībā uz kļūdainu novērtējumu par Play Store un Google Search licenču piešķiršanas pakārtošanas antifragmentācijas pienākumu ievērošanai ļaunprātīgo raksturu

1.      Ievada piezīmes par apstrīdētajā lēmumā identificētās otrās ļaunprātīgās rīcības apjomu

803    Ceturtajā pamatā, kas sadalīts divās daļās, Google apstrīd, ka tās praksi Play Store un Google Search licencēšanu (atbilstoši izplatīšanas līgumam) pakārtot piekrišanai antifragmentācijas līgumos ietvertajiem antifragmentācijas noteikumiem varētu kvalificēt par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu Android lietojumprogrammu veikalu un vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgū.

804    Komisija uzskata, ka konkrētajai praksei ir ļaunprātīgs raksturs un turklāt – ka daļa Google ceturtā pamata atbalstam izvirzīto argumentu ir neefektīvi. Šajā ziņā tā arī apgalvo, ka Google neapstrīd daudzus pierādījumus, uz kuriem ir balstīts apstrīdētais lēmums.

805    Kā izriet no lietas materiāliem, Google antifragmentācijas līgumus lika noslēgt tiem aparatūras ražotājiem, kuri vēlējās izmantot iespēju tirgot viedās mobilās ierīces ar iepriekš instalētu Play Store un Google Search. Proti, izplatīšanas līguma parakstīšana bija pakārtota antifragmentācijas līguma noslēgšanai.

806    Jāatgādina, ka nav strīda par to, ka antifragmentācijas pienākumos tiek prasīta atbilstība minimālās savietojamības standartam Android pirmkoda ieviešanai. Šajā standartā, ko Google ir noteikusi internetā publicētajā Android savietojamības dokumentā, tostarp tiek prasīts, lai viedās mobilās ierīces ļautu instalēt lietojumprogrammas, pareizi pārraidītu to ekrānu izmērus lietojumprogrammām, pildītu pamatdrošības funkcijas un iekļautu pilnīgu Android API komplektu.

807    Antifragmentācijas pienākumi attiecas uz visām ierīcēm, kuras tirgo katrs aparatūras ražotājs, kas ir noslēdzis antifragmentācijas līgumu, ja šīs ierīces darbojas ar Android vai Android atzarojumu (proti, operētājsistēmu, kas ir izstrādāta, izmantojot Android pirmkodu). Lai pierādītu ierīču atbilstību Android savietojamības dokumentā paredzētajiem standartiem, tām ir jāiztur virkne savietojamības testu (turpmāk tekstā – “savietojamības tests”). Savietojamības testu, kuram Google nodrošina publisku piekļuvi Android tīmekļvietnē, veido vairāki testi, kas ļauj pierādīt, ka viedā mobilā ierīce, kurā darbojas Android atzarojums, atbilst visām Android savietojamības dokumentā paredzētajām tehniskajām savietojamības prasībām. Aparatūras ražotājiem pašiem ir jāveic savietojamības tests savām ierīcēm, kas darbojas ar Android atzarojumu, tostarp ierīcēm, kurās nav iepriekš instalētas Google lietojumprogrammas.

808    Pēc vienošanās Android atzarojumi, kuri veiksmīgi iztur savietojamības testu, turpmāk tiek saukti par “savietojamiem Android atzarojumiem”. Savukārt Android atzarojumi, kuriem šis tests nav veikts vai kuri to nav izturējuši, proti, no Android pirmkoda atvasināti varianti, kas faktiski nav pierādījuši spēju izturēt savietojamības testu, turpmāk tekstā tiek saukti par “nesavietojamiem Android atzarojumiem”.

809    Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu kopš 2011. gada 1. janvāra Google ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli, pirmkārt, Android lietojumprogrammu veikalu pasaules mēroga tirgū – ārpus Ķīnas – un, otrkārt, vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos, Play Store un Google Search licencēšanu pakārtojot piekrišanai antifragmentācijas līgumiem. Otrā ļaunprātīgā rīcība esot sākusies 2011. gada 1. janvārī, kad Google ieguva dominējošo stāvokli iepriekš minētajos tirgos, un esot turpinājusies līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumam (apstrīdētā lēmuma 1187. apsvērums).

810    Iesākumā jāprecizē, kā to tiesas sēdē apstiprināja galvenie lietas dalībnieki, ka apstrīdētajā lēmumā antifragmentācijas līgumi ir atzīti par ļaunprātīgiem, tikai ciktāl tajos aparatūras ražotājiem ir uzlikts pienākums nodrošināt, lai visas to pārdotās ierīces, kuru operētājsistēma ir Android vai Android atzarojums, ieskaitot tās, kurās nav veikta Google lietojumprogrammu iepriekšēja instalēšana, atbilstu Android savietojamības dokumentam. Citiem vārdiem, antifragmentācijas līgumi ir atzīti par ļaunprātīgiem tikai tāpēc, ka tie aizliedz pārdot viedās mobilās ierīces, kurās kā operētājsistēma ir nesavietojami Android atzarojumi, pat ja šajās ierīcēs nav iepriekš instalētas Google lietojumprogrammas.

811    Proti, lai gan ir taisnība, ka Komisija vispārīgi ir atzinusi, ka Play Store un Google Search licencēšanas pakārtošana antifragmentācijas līgumu ievērošanai ir konkurenci ierobežojoša (apstrīdētā lēmuma 1036. apsvērums), tomēr šis vērtējums ir jāsalīdzina ar vērtējumu par to, ka, lai gan pamatojumi ir pieņemami attiecībā uz viedajām mobilajām ierīcēm, kurās ir iepriekš instalēta GMS suite, tas tā nekādā gadījumā nevar būt arī attiecībā uz ierīcēm, kuras darbojas ar Android atzariem un kurās Google lietojumprogrammas nav instalētas (apstrīdētā lēmuma 1173. apsvērums).

812    Tādējādi, vienlaikus atsaucoties uz 2007. gada 17. septembra spriedumu Microsoft/Komisija (T‑201/04, EU:T:2007:289) un nosacījumiem, ar kādiem var konstatēt produktu vai saistību grupēšanas ļaunprātīgo raksturu, Komisija būtībā kritizē Google par to, ka tā ir īstenojusi pretkonkurences praksi ar mērķi atņemt nesavietojamiem Android atzarojumiem tirdzniecības iespējas.

813    No tā izriet, ka ar argumentiem, kurus sniegusi Google un personas, kas iestājušās lietā prasītāju atbalstam, un kuru mērķis ir parādīt, ka antifragmentācijas līgumu attiecināšana uz ierīcēm, kurās ir instalēts GMS komplekts, ir likumīga, katrā ziņā nevar pierādīt, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu otrās ļaunprātīgās rīcības vērtējumā.

814    Google sava izvirzītā ceturtā pamata pirmajā daļā apstrīd Komisijas novērtējumus par konkrētās prakses konkurenci ierobežojošo raksturu. Minētā pamata otrajā daļā Google apgalvo, ka tās rīcība katrā ziņā ir objektīvi pamatota.

2.      Par pirmo daļu, kas attiecas uz konkurences ierobežošanu

a)      Apstrīdētais lēmums

815    Atsaucoties uz 2007. gada 17. septembra spriedumu Microsoft/Komisija (T‑201/04, EU:T:2007:289), Komisija norāda, ka otrās ļaunprātīgās rīcības raksturošanai ir jāpierāda, pirmkārt, ka antifragmentācijas līgumi nav saistīti ar Play Store un Google Search licencēšanu; otrkārt, ka Google ieņem dominējošo stāvokli Android lietojumprogrammu veikalu tirgū un vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos; treškārt, ka Play Store un Google Search nevar iegūt, nepiekrītot antifragmentācijas līgumiem; un, ceturtkārt, ka antifragmentācijas līgumi var ierobežot konkurenci (apstrīdētā lēmuma 1011. apsvērums).

816    Pēc pirmo triju kritēriju izvērtēšanas Komisija izklāsta sešas argumentu grupas, lai pierādītu, ka antifragmentācijas līgumi var ierobežot konkurenci: pirmkārt, nesavietojamie Android atzarojumi rada Google ticamus konkurences draudus; otrkārt, Google nosaka antifragmentācijas līgumus, kuru saturu tā tādējādi kontrolē, un faktiski uzrauga, kā aparatūras ražotāji tos piemēro; treškārt, antifragmentācijas līgumi kavē nesavietojamu Android atzarojumu izstrādāšanu; ceturtkārt, savietojami Android atzarojumi nerada Google ticamus konkurences draudus; piektkārt, antifragmentācijas līgumu spēju ierobežot konkurenci pastiprina Google patentēto API nepieejamība nesavietojamu Android atzarojumu izstrādātājiem, tādējādi samazinot izstrādātāju interesi iecerēt izmantošanai šādās operētājsistēmās paredzētas lietojumprogrammas; un, sestkārt, Google rīcība saglabā un nostiprina tās dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos, attur no inovācijām, un tai ir tendence tieši vai netieši kaitēt patērētājiem (apstrīdētā lēmuma 1036. apsvērums).

b)      Lietas dalībnieku argumenti

1)      “Google” argumenti

817    Ceturtā pamata pirmās daļas atbalstam Google norāda, ka antifragmentācijas līgumi neierobežo Android versiju konkurētspēju, bet – gluži pretēji – to palielina, saglabājot minimālu savietojamības standartu, kas nodrošina lietojumprogrammu pienācīgu darbību visos šajos variantos. Nesavietojamie Android atzarojumi, kas neatbilst šim standartam, vispār neesot interesanti un apdraudot visu “Android ekosistēmu”.

818    Pirmām kārtām, Google uzskata, ka Android savietojamības dokumenta tehnisko standartu ievērošana ir nepieciešama, pirmkārt, lai nodrošinātu viedo mobilo ierīču, kuru operētājsistēma ir Android vai Android atzarojums, pareizu darbību un, otrkārt, lai ļautu šīs ierīces savstarpēji savietot un tās savietot ar lietojumprogrammām, kas izstrādātas Android (turpmāk tekstā – “sadarbspēja”). Gluži pretēji, parādītās neatbilstības samazinot operētājsistēmas un Android atzarojumu pievilcīgumu lietotājiem un lietojumprogrammu izstrādātājiem. Tādējādi antifragmentācijas līgumi ļaujot aparatūras ražotājiem gūt labumu no Android atvērtā modeļa lielās elastības, vienlaikus aizsargājot šīs operētājsistēmas un Android atzarojumu dzīvotspēju un kvalitāti pret neatbilstības izraisītiem darbības traucējumiem. Google apgalvo, ka antifragmentācijas līgumu mērķis ir mācīties no iepriekšējās pieredzes un citu atvērto ekosistēmu, piemēram, Symbian un Unix, izzušanas. Līdz ar to antifragmentācijas līgumi, kas ir vajadzīgi, lai aizsargātu “Android ekosistēmu”, neierobežojot konkurenci.

819    Otrām kārtām, apstrīdētajā lēmumā neesot norādītas konkrētas antifragmentācijas līgumu prasības, kuras it kā ierobežo konkurenci. Tajā arī neesot precizēts, kurš attiecīgais konkurences parametrs varētu būt ietekmēts. Antifragmentācijas noteikumu dalībnieki vienkārši apņemoties nodrošināt, ka to Android atzarojumi atbilst Android savietojamības dokumentā paredzētajām savietojamības prasībām. Tādējādi antifragmentācijas līgumi aparatūras ražotājiem ļaujot brīvi konkurēt ar saviem Android atzarojumiem visos iespējamos konkurences parametros, tostarp ar cenu, kvalitāti un inovācijām. Tie varot ieviest inovācijas Android pirmkodā, izstrādāt jaunu funkcionalitāti un pievienot API. Antifragmentācijas pienākumi neliedzot operētājsistēmu piegādātājiem vai aparatūras ražotājiem, kas ir noslēguši antifragmentācijas līgumu, piedāvāt konkurējošus vispārējās meklēšanas pakalpojumus. Proti, savietojami Android atzarojumi neesot mazāk piemēroti konkurējošu meklēšanas pakalpojumu piedāvāšanai nekā nesavietojami atzarojumi.

820    Trešām kārtām, Google arī apgalvo, ka antifragmentācijas līgumi, garantējot Android platformas izstrādi un uzturēšanu, ir paplašinājuši iespējas konkurentiem, ļaujot tiem izvairīties no lielākām izstrādes izmaksām, kas būtu radušās papildu testēšanas dēļ, kāda ir jāveic fragmentētas platformas gadījumā, un tādējādi tas arī palielinātu izmaksas lietotājiem. Piemēram, prasība, lai visas Android API būtu instalētas ierīcē, kas izstrādāta īpaši darbībai ar Android vai Android atzarojumu, esot priekšrocība, nevis ierobežojums. Proti, katrai ierīcei esot tūlītēja piekļuve plašam tādu lietojumprogrammu klāstam, kuras paredzētas visām savietojamām operētājsistēmām. Citas Android savietojamības dokumenta tehniskās prasības esot domātas tāda paša rezultāta sasniegšanai. Tādējādi visiem attiecīgajiem uzņēmējiem neesot vajadzības no nekā veidot savu “ekosistēmu”.

821    Ceturtām kārtām, Google uzsver – apgalvojums, ka antifragmentācijas pienākumi ierobežo konkurenci, ir balstīts uz neskaidriem un kļūdainiem argumentiem, kuriem turklāt neesot nekādas saiknes ar antifragmentācijas pienākumiem. Šajā ziņā Google it īpaši atsaucas uz konkurences draudiem, ko it kā rada nesavietojami Android atzarojumi, uz grūtībām, ar kādām sastopas daži nesavietojami Android atzarojumi, piemēram, Amazon operētājsistēma Fire OS un Alibaba operētājsistēma Aliyun, kā arī uz apgalvojumu, ka daži nesavietojamības gadījumi ir vēlami un to it kā atspoguļojot Google lēmums izbeigt Android savietojamību ar Java. Google uzskata, ka nesavietojamu Android atzarojumu neveiksmes cēlonis ir tiem piemītošā vājība, nevis antifragmentācijas līgumi.

822    Piektām kārtām, apgalvojums, ka Google “principā” varētu mainīt Android savietojamības dokumenta prasības, lai nākotnē tās padarītu stingrākas, esot spekulatīvs un nevarot raksturot pārkāpumu. Google nekad neesot izmantojusi savu ierobežoto kontroli pār platformu, lai ierobežotu konkurenci, un neesot nekāda iemesla uzskatīt, ka tā to varētu darīt. Tā atgādina, ka antifragmentācijas līgumos ir paredzēts, ka var arī vienoties par izņēmumiem no savietojamības prasībām.

823    Visbeidzot, sestām kārtām, Google apgalvo, ka – pretēji apstrīdētajā lēmumā norādītajam – antifragmentācijas pienākumi nav nostiprinājuši tās pozīcijas vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgū. Proti, konkurējoši pakalpojumi kā izplatīšanas kanālu tikpat labi varot izmantot gan savietojamus, gan nesavietojamus Android atzarojumus. Antifragmentācijas noteikumi neliedzot operētājsistēmu izstrādātājiem vai aparatūras ražotājiem tirgot ierīces, kurās ir iepriekš instalēts konkurējošs vispārējās meklēšanas pakalpojums. Turklāt apstrīdētajā lēmumā Komisija neesot paskaidrojusi, kāpēc tā uzskata, ka nesavietojami Android atzarojumi piedāvātu labāku izplatīšanas kanālu vispārējās meklēšanas pakalpojumiem, kas konkurē ar Google Search. Nesavietojamu Android atzarojumu komerciālās izredzes, jo tās ir mazākas nekā savietojamu atzarojumu izredzes, neesot tik labi izplatīšanas kanāli. Piemēriem, ka Amazon un Nokia ir iepriekš instalējušas Bing nesavietojamos Android atzarojumos, neesot nozīmes.

824    Šo argumentu atbalstam personas, kas iestājušās lietā Google atbalstam, tostarp apgalvo turpmāk minēto:

–        ADA norāda, ka Komisijai vajadzēja pārbaudīt antifragmentācijas līgumus, ņemot vērā operētājsistēmu un lietojumprogrammu mijiedarbību; šādā kontekstā nesavietojami atzarojumi neradot reālus konkurences draudus pārcelšanas izmaksu un neatbilstību radīto neērtību dēļ; proti, bez Google patentētām API lietojumprogrammas nedarbotos pareizi, un šo darbības traucējumu labojumi radītu daudzkārtējas un lielas izmaksas; šī neatbilstība tātad būtu nelabvēlīga izstrādātājiem un radītu neērtības lietotājiem; tādējādi antifragmentācijas līgumiem neesot reālas alternatīvas;

–        CCIA norāda, ka Komisijai vajadzēja meklēt reālistisku hipotētisko scenāriju, ar ko pietiktu, lai parādītu, ka antifragmentācijas līgumi pretēji apstrīdētajā lēmumā norādītajam patiesībā ir palielinājuši konkurences iespējas;

–        Gigaset un HMD norāda, ka antifragmentācijas līgumi ir veicinājuši konkurenci, aizsargājot Android dzīvotspēju salīdzinājumā ar citiem alternatīviem modeļiem; tas esot bijis labvēlīgi lietojumprogrammu izstrādātājiem, aparatūras ražotājiem un patērētājiem; Android savietojamības dokumenta tvērums esot nepārprotams; nesavietojamu atzarojumu radīto darbības traucējumu ietekme būtu negatīva visiem tirgus dalībniekiem;

–        Opera apgalvo, ka Android uzņēmējdarbības modelis tai ir bijis labvēlīgs, jo piedāvājis uzticamu platformu, kas tai ļauj piekļūt daudziem potenciāliem lietotājiem; šāds modelis esot konkurencei labvēlīgāks nekā kāds cits.

2)      Komisijas argumenti

825    Komisija pēc būtības atsaucas uz apstrīdētā lēmuma saturu. Proti, Google iekšējie dokumenti un saziņa ar aparatūras ražotājiem parādot, ka šis uzņēmums ir vēlējies, lai antifragmentācijas līgumi aparatūras ražotājiem, kas vēlas pārdot ierīces ar iepriekš instalētu Play Store un lietojumprogrammu Google Search, liegtu pārdot arī ierīces, kas darbojas ar nesavietojamiem Android atzarojumiem. Antifragmentācijas līgumi arī ierobežojot konkurenci vispārējās meklēšanas pakalpojumu jomā, liedzot Google partneriem un konkurentiem izstrādāt nesavietojamus Android atzarojumus, kuri nav Google kontrolē un kuros aparatūras ražotāji būtu varējuši iepriekš instalēt konkurējošus vispārējās meklēšanas pakalpojumus un noteikt tos pēc noklusējuma.

826    Tādējādi, pirmkārt, Komisija uzskata, ka antifragmentācijas līgumu mērķis ir, pirmām kārtām, gan operētājsistēmu izstrādātājiem, gan aparatūras ražotājiem liegt nesavietojamu Android atzarojumu izstrādi, kā arī, otrām kārtām, pārdot ierīces, kas darbojas ar šādiem atzarojumiem. Ar šādu mērķi esot pietiekami, lai raksturotu Google stratēģiju, kuras mērķis ir izstumt nesavietojamus Android atzarojumus. Otrkārt, nesavietojami Android atzarojumi radot Google ticamākus konkurences draudus nekā savietojami Android atzarojumi. Treškārt, antifragmentācijas līgumiem raksturīgo izstumšanas iedarbību nemazinātu tādas licencētas operētājsistēmas pastāvēšana, kas nav Android. Ceturtkārt, Komisija atgādina, ka daži aparatūras ražotāji ir vēlējušies pārdot ierīces, kas darbojas ar nesavietojamiem Android atzarojumiem. Taču visos šajos gadījumos antifragmentācijas līgumi aparatūras ražotājiem un ieinteresētajiem izstrādātājiem esot lieguši atbildēt uz šādu pieprasījumu.

827    Personas, kas iestājušās lietā Komisijas atbalstam, tostarp apgalvo turpmāk minēto:

–        VDZ norāda, ka nesavietojamu Android atzarojumu konkurence ļauj palielināt daudzveidību un samazināt ierīču cenu, vienlaikus veicinot inovācijas; antifragmentācijas pienākumi tātad pārsniedzot to, kas ir nepieciešams;

–        FairSearch apgalvo, ka antifragmentācijas pienākumi ir radīti, lai izstumtu konkurenci ar brīvu programmatūru, un ka Google ir rīcības brīvība termina “fragmentēšana” interpretācijā un tas ļaujot Google konsolidēt savu tirgus varu; tādējādi antifragmentācijas pienākumi neesot ne attaisnojami, ne samērīgi;

–        Seznam norāda, ka ir spiesta izmantot Play Store, jo nav iespējams pārliecināt izstrādātājus izveidot savu lietojumprogrammu veikalu tik mazam tirgum kā viena pati Čehijas Republika; antifragmentācijas pienākumi tai liedzot jebkādu komerciāli pievilcīgu iespēju un esot šķērslis uz sniegumu balstītai konkurencei vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos;

–        Qwant norāda, ka kopš apstrīdētā lēmuma pieņemšanas aparatūras ražotāju nesavietojamu Android atzarojumu piedāvājumi ir kļuvuši konkurētspējīgi, kā to parāda Fairphone piemērs; antifragmentācijas līgumi, traucējot nesavietojamu Android atzarojumu izstrādei, esot atņēmuši izplatīšanas platformas ar Google Search konkurējošām meklētājprogrammām.

c)      Vispārējās tiesas vērtējums

828    Kā tikko atgādināts, Komisija kritizē Google par Play Store un Google Search licenču piešķiršanas pakārtošanu virknei pienākumu, kas ierobežo to aparatūras ražotāju brīvību, kuri vēlas iegūt šīs licences, tieši ar aizliegumu tiem pārdot arī jebkuru citu ierīci, kas darbojas ar nesavietojamu Android atzarojumu. Šis ierobežojums izriet no antifragmentācijas līgumiem un, ciktāl tas attiecas uz viedajām mobilajām ierīcēm, kurās Google lietojumprogrammas nav iepriekš instalētas, ir vienīgais pienākums, kas apstrīdētajā lēmumā ir atzīts par ļaunprātīgu. Proti, Komisija neapstrīd Google tiesības noteikt savietojamības prasības ierīcēm, kurās ir instalētas tās lietojumprogrammas. Turpretī Komisija par ļaunprātīgu uzskata Google praksi ar mērķi likt šķēršļus tādu ierīču izstrādei un klātbūtnei tirgū, kuras darbojas ar nesavietojamu Android atzarojumu. Tātad jāpārbauda, vai Komisijai ir izdevies pierādīt, kā tā uzskata apstrīdētajā lēmumā, ka Google ir īstenojusi praksi ar mērķi izstumt nesavietojamus Android atzarojumus, un vai šo praksi var kvalificēt kā vērstu pret konkurenci LESD 102. panta izpratnē.

829    Saskaņā ar LESD 102. panta otrās daļas b) punktu stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kas var būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, var jo īpaši izpausties kā ražošanas, tirgus vai tehnikas attīstības ierobežošana, kas kaitē patērētājiem. Lai novērtētu, vai Google otrā rīcība, kas apstrīdētajā lēmumā kvalificēta par ļaunprātīgu, ir uzskatāma par šādu stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, vispirms jāpārbauda, vai Komisija ir pierādījusi tās pastāvēšanu, un pēc tam – vai tā ir pierādījusi, ka šī prakse spēja ierobežot konkurenci.

1)      Par prakses pastāvēšanu

830    Saistībā ar attiecīgās prakses pastāvēšanu antifragmentācijas līgumu aizliegumu tā slēdzējiem tirgot ierīces, kurās darbojas nesavietojami Android atzarojumi, lietas dalībnieki nav apstrīdējuši. Tas arī izriet no lietā esošajiem dokumentiem.

831    Pirmkārt, šādas prakses pastāvēšanu apstiprina Google sniegtās atbildes uz tai uzdotajiem Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem – tajās Google atgādina, ka lēmums ieviest antifragmentācijas līgumus ir bijis pieņemts jau Android pirmsākumā. Tā apgalvo, ka ir izvēlējusies komerciāli sadarboties tikai ar uzņēmumiem, kas piekristu neapdraudēt Android. Google uzskata, ka šādu mērķi varēja sasniegt, tikai ierobežojot visus iespējamos neatbilstības avotus un it īpaši nesavietojamu Android atzarojumu izstrādi. Tie kā lietojumprogrammu nepareizas darbības riska avots esot radījuši draudus tās reputācijai un esot bijuši neizdevīgi, raugoties gan no izstrādātāju, gan no patērētāju viedokļa. Tātad jākonstatē: Google atzīst, ka jau kopš pirmsākuma tā ir ieviesusi antifragmentācijas līgumus, lai radītu šķēršļus nesavietojamu Android atzarojumu izstrādei.

832    Otrkārt, Google neapstrīd, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertie septiņi piemēri ir patiesi, un no tiem izriet, ka tā ir aktīvi iesaistījusies, lai aparatūras ražotājiem, kuri bija sākuši tirgot ierīces, kas darbojas ar nesavietojamiem Android atzarojumiem, atgādinātu to līgumiskos pienākumus vai radītu spiedienu uz izstrādātājiem, lai tos atturētu no lietojumprogrammu ieceres nesavietojamiem Android atzarojumiem (apstrīdētā lēmuma 1051.–1059. apsvērums). Lai gan administratīvā procesa laikā Google apgalvoja, ka tās iesaistīšanās bija vērsta uz aparatūras trūkumu novēršanu, tā nesniedza nekādus pierādījumus šo apgalvojumu pamatošanai. Gluži pretēji, no e‑pasta vēstulēm, ko Google tolaik nosūtīja attiecīgajiem uzņēmumiem, izriet, ka tās iesaistīšanās bija motivēta ar vēlmi likt šķēršļus nesavietojamu Android atzarojumu izstrādei, nevis ar vajadzību atrisināt tehniskas problēmas saistībā ar pašām ierīcēm.

833    Treškārt, apsvērumi, kurus Komisijai iesniedza administratīvajā procesā iztaujāts uzņēmums, parāda, ka Google pati ir uzraudzījusi, lai aparatūras ražotāji ievērotu antifragmentācijas līgumus, sporādiski veicot iepirkumus pie tīklu operatoriem un pati šādi iegādātām ierīcēm veicot savietojamības testu (apstrīdētā lēmuma 1061. apsvērums).

834    Tādēļ jāatzīst, ka ir pierādīts, ka reāli ir pastāvējusi Google pieļauta prakse, ko Komisija ir atzinusi par otro ļaunprātīgo rīcību. No iepriekš minētā arī izriet, ka šī prakse ir efektīvi īstenota jau kopš Android pirmsākuma.

835    Tāpēc jāpārbauda, vai šī prakse ar mērķi ierobežot nesavietojamu Android atzarojumu izstrādi, ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana LESD 102. panta izpratnē. Šajā nolūkā jāpārbauda iemesli, kādēļ Komisija apstrīdētajā lēmumā ir uzskatījusi, ka šī izstumšana ierobežo konkurenci vai vismaz varēja to ierobežot, kā arī argumenti, ar kuriem Google apstrīd šos vērtējumus.

2)      Par šīs prakses pretkonkurences raksturu

836    Saistībā ar attiecīgās prakses pretkonkurences raksturu saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Google centās sasniegt pretkonkurences mērķus, un tās rīcībai patiešām bija konkurenci ierobežojošas sekas. Tāpēc šie novērtējumi ir jāpārbauda.

i)      Par izvirzīto mērķu pretkonkurences raksturu

837    No apstrīdētajā lēmumā minētajiem iekšējiem dokumentiem izriet, ka antifragmentācijas pienākumi bija iecerēti, tostarp lai novērstu jebkādu Google neapstiprinātu Android pirmkoda izstrādi, atņemot tirdzniecības iespējas nesavietojamu Android atzarojumu izstrādātājiem. Šo mērķi turklāt arī apstiprina Google izvirzītie argumenti ceturtā pamata pirmajā daļā.

838    Pirmkārt, no apstrīdētajā lēmumā minētajām iekšējām e‑pasta vēstulēm izriet, ka stratēģija ar mērķi kavēt nesavietojamu Android atzarojumu izstrādi tika ieviesta jau pirmsākumā, lai neļautu Google partneriem un konkurentiem izstrādāt neatkarīgas Android versijas. Jau pirmsākumā, kā liecina iekšējās e‑pasta vēstules un informācija, kas publicēta Android tīmekļvietnē, Google plānoja ļaut piekļūt “ekosistēmai” tikai savietojamiem Android atzarojumiem un aizliegt iesaistītajiem uzņēmumiem pārdot ierīces, kas darbojas ar nesavietojamiem Android atzarojumiem (apstrīdētā lēmuma 159. un 160. apsvērums).

839    Otrkārt, argumenti, ko Google izvirza šī pamata pirmajā daļā, lai apstrīdētu konkrētās prakses pretkonkurences raksturu, balstās uz apgalvotu nepieciešamību “Android ekosistēmu” aizsargāt no tā sauktajiem “atvērtā koda” licencēšanas modeļiem raksturīgās fragmentācijas. Šī apgalvotā nepieciešamība esot apstāklis, kas liek šķērsli tās rīcības atzīšanai par ļaunprātīgu, jo konkurencei labvēlīgi ieguvumi no “Android ekosistēmas” nefragmentācijas lielā mērā pārsniedzot pretkonkurences sekas, ko rada nesavietojamu Android atzarojumu izslēgšana. Google uzskata, ka šis fragmentācijas risks izriet no nesavietojamu Android atzarojumu pastāvēšanas tirgū, kuri to nesavietojamības dēļ var apdraudēt sadarbspēju, proti, spēju likt darboties visām Android paredzētajām lietojumprogrammām visās ierīcēs, kurās kā operētājsistēma tiek izmantots Android vai jebkāds Android atzarojums. Tādējādi Google atzīst, ka vajadzība cīnīties pret šādiem draudiem to spieda likt šķēršļus nesavietojamu atzarojumu izstrādāšanai.

840    Šajā jautājumā Google uzskata, ka tikai ar tirgus pamudinājumiem nebūtu izdevies sasniegt vēlamo rezultātu, jo izstrādātāji un aparatūras ražotāji bez antifragmentācijas līgumiem nebūtu bijuši pietiekami ieinteresēti paši novērst jebkādu nesavietojamības apdraudējumu. Tādējādi Google apgalvo, ka antifragmentācijas līgumos ietvertais nesavietojamu Android atzarojumu tirdzniecības aizliegums tātad bija nepieciešams. Jautājums, vai Google apgalvotais fragmentācijas risks ir tāds, lai objektīvi attaisnotu šādu rīcību, tiks pārbaudīts šī pamata otrajā daļā.

841    Tātad jākonstatē, ka no Google pašas apgalvojumiem, ko apstiprina lietas materiāli, izriet, ka apstrīdētajā lēmumā par ļaunprātīgu kvalificētā prakse ir apzināti īstenota ar mērķi ierobežot nesavietojamu Android atzarojumu piekļuvi tirgum.

ii)    Par konkurences ierobežošanu

842    Līdz ar to jāpārbauda, vai Google ir pamats apgalvot, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pietiekami pierādījusi, ka attiecīgā prakse varēja ierobežot konkurenci. Šajā ziņā elementus, ko Komisija apstrīdētajā lēmumā ir izvēlējusies, lai pierādītu otrās ļaunprātīgās rīcības spēju ierobežot konkurenci, ko Google apstrīd, var iedalīt trijos galvenajos pamatojumos. Pirmkārt, nesavietojami Android atzarojumi esot ticamāki Google konkurenti nekā savietojami Android atzarojumi. Otrkārt, otrā ļaunprātīgā rīcība esot ļāvusi Google efektīvi izstumt nesavietojamu Android atzarojumu. Visbeidzot, treškārt, šī izstumšana nodarot kaitējumu konkurencei, jo tās dēļ tiekot stiprināts Google dominējošais stāvoklis vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos un tiekot kavētas inovācijas.

–       Par nesavietojamo atzarojumu radītajiem iespējamiem draudiem

843    Komisija uzskata, ka nesavietojamu Android atzarojumu radītie draudi Google ir ne vien ticami, bet pat lielāki par draudiem no savietojamiem Android atzarojumiem un par draudiem, ko varētu radīt citas operētājsistēmas, piemēram, Windows Mobile vai Linux. Šajā ziņā lietas dalībnieki nav vienisprātis, pirmkārt, par to, kādā mērā Android paredzētās lietojumprogrammas varētu pareizi darboties nesavietojamos Android atzarojumos, un, otrkārt, par izmaksām, ko radītu šo lietojumprogrammu pielāgošana nesavietojamiem Android atzarojumiem, jo Komisija uzskata, ka tās ir zemākas, ja Android paredzētu lietojumprogrammu pārceļ uz nesavietojamu Android atzarojumu, nekā tās, kas būtu nepieciešamas šīs lietojumprogrammas pārcelšanai uz citām operētājsistēmām.

844    Šajā ziņā no lietas materiāliem nepārprotami izriet, ka nesavietojami Android atzarojumi, tāpat kā Android un savietojami Android atzarojumi, veido licencētas operētājsistēmas. No pirmā pamata pārbaudes turklāt arī izriet, ka licencētas operētājsistēmas konkurences attiecību novērtēšanai veido konkrēto tirgu. Līdz ar to nesavietojami Android atzarojumi licencēto operētājsistēmu tirgū var konkurēt ar Google. Tāpēc jautājumam, par kuru lietas dalībnieki diskutē, par to, kādā mērā salīdzinājumā ar konkurences spiedienu, ko nesavietojami Android atzarojumi rada Google, relatīvais konkurences spiediens no savietojamiem Android atzarojumiem un citām licencētajām operētājsistēmām ir vairāk vai mazāk būtisks, nav nozīmes. Konkurences ierobežojuma raksturošanai pietiek konstatēt, ka nesavietojami Android atzarojumi būtu bijuši Android konkurenti licencēto operētājsistēmu tirgū, un to Google neapstrīd.

845    Tāpat arī jautājumam, vai izmaksas no lietojumprogrammu pārcelšanas uz nesavietojamiem Android atzarojumiem, proti, izstrādes izdevumi, kas jāsedz, lai Android paredzētās lietojumprogrammas varētu pareizi darboties ierīcēs, kuru operētājsistēma ir nesavietojams Android atzarojums, ir lielākas vai mazākas nekā izmaksas, kuras rodas, pārnesot uz operētājsistēmām, kas nav Android, arī nav nozīmes. Proti, pat atzīstot, un to Google nav pierādījusi, ka izmaksas no “Android ekosistēmai” paredzētu lietojumprogrammu pārcelšanas uz nesavietojamiem Android atzarojumiem ir salīdzināmas ar izmaksām, kas jāsedz, pārceļot uz pilnīgi atšķirīgām operētājsistēmām, proti, tām, kas nav izstrādātas, izmantojot Android pirmkodu, saistībā ar šīm izmaksām jāatzīst, ka nesavietojamu Android atzarojumu radītie konkurences draudi Google nav mazāki par tiem, ko rada citas apstrīdētajā lēmumā analizētās licencētās operētājsistēmas.

846    Nesavietojamu Android atzarojumu spēju radīt konkurences spiedienu uz Google neliek apšaubīt arī prasītāju argumenti, ka nav nekādas komerciālas intereses izstrādāt nesavietojamus Android atzarojumus un tas izslēdzot to, ka šie atzarojumi prasītājām rada draudus. Proti, Google šajā ziņā izvirza vispārīgu un abstraktu apgalvojumu, kas nav pamatots ne ar vienu pārliecinošu pierādījumu. Turpretī Seznam atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem apgalvo, ka tā ir neveiksmīgi mēģinājusi pārliecināt aparatūras ražotāju, kas ar Google bija noslēdzis antifragmentācijas līgumu, tirgot ierīces, kas darbojas ar nesavietojamiem Android atzarojumiem, kurās tā plānoja instalēt pati savu meklētājprogrammu. Šis piemērs apstiprina apstrīdētajā lēmumā ietvertos vērtējumus par to, ka otrā ļaunprātīgā rīcība ir veicinājusi Google izvairīšanos no konkurences draudiem, ko nesavietojami Android atzarojumi tai būtu varējuši radīt gan licencētu operētājsistēmu, gan vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgū.

847    No iepriekš minētā izriet, ka Google nav pierādījusi, ka nesavietojami Android atzarojumi nekādā veidā nebūtu varējuši radīt tai konkurences draudus. Tāpēc jāpārbauda, vai antifragmentācijas līgumi ir tādi, kas varēja faktiski apgrūtināt šo Google konkurentu iekļūšanu operētājsistēmu tirgū.

–       Par nesavietojamu “Android” atzarojumu reālu izstumšanu un šīs izstumšanas pretkonkurences sekām

848    Nav strīda par to, ka apstrīdētajā lēmumā aplūkotajā pārkāpuma laikposmā neviens nesavietojams Android atzarojums nav pat varējis ilgstoši pastāvēt tirgū. Lietas dalībnieki nav vienisprātis par šā konstatējuma interpretāciju, jo Komisija apstrīdētajā lēmumā ir uzskatījusi, ka to nesavietojamo Android atzarojumu komerciālā neveiksme, kuri bija pastāvējuši, no vienas puses, un jaunu nesavietojamu Android atzarojumu neiekļūšana tirgū, no otras puses, ir Google rīcības rezultāts. It īpaši Komisija kritizē Google, ka tā ir likusi noslēgt antifragmentācijas līgumu visiem aparatūras ražotājiem, kas vēlējās gūt labumu no Play Store un Google Search instalēšanas ierīcēs, kuras tie tirgoja. Savukārt Google apgalvo, ka nesavietojamo Android atzarojumu neveiksmes iemesls ir tiem raksturīgās nepilnības un tas, ka tie nebija komerciāli izdevīgi.

849    Vispirms jānorāda, ka Google neapstrīd apsvērumus, kas ir minēti apstrīdētā lēmuma 6.3.1. punktā, par antifragmentācijas līgumu segumu. Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā ir atgādināts, ka Google ir noslēgusi antifragmentācijas līgumus vai līdzīgus līgumus ar simtiem uzņēmumu, kas darbojas viedo mobilo ierīču tirgū, visos šo ierīču ražošanas ķēdes līmeņos. Antifragmentācijas līgumi tostarp bija noslēgti ar 30 mobilo ierīču pārdošanas apjoma ziņā lielākajiem aparatūras ražotājiem (apstrīdētā lēmuma 7. grafiks). Šo ar aparatūras ražotājiem noslēgto līgumu darbības laiks bija vismaz tāds pats kā izplatīšanas līgumiem, un antifragmentācijas līgumu darbība bija jāturpina, ja aparatūras ražotāji vēlējās turpināt izmantot savā labā izplatīšanas līgumu. Tātad jāatzīst par pierādītu, ka pārkāpuma laikposmā svarīgākajiem uzņēmējiem, kuri nesavietojamiem Android atzarojumiem varēja piedāvāt tirdzniecības iespējas, ar antifragmentācijas līgumiem bija aizliegts to darīt.

850    Turpinājumā Google apstrīd Komisijas interpretāciju par Fire OS neveiksmi. Fire OS bija Amazon izstrādāts nesavietojams Android atzarojums, kas bija paredzēts, lai izveidotu no Google neatkarīgu “ekosistēmu”, bet ļaujot darboties Android paredzētām lietojumprogrammām. Google uzskata, ka Fire OS neveiksmes iemesls bija dažādi faktori, tostarp Play Store nepieejamība, ko pati Amazon esot atzinusi. Šajā ziņā jānorāda, ka, protams, nav strīda par to, ka Play Store ir must have [obligāts] pakalpojums, kas apzināti rezervēts “Android ekosistēmas” dalībniekiem. Tomēr Google nav sniegusi nevienu pierādījumu, lai atspēkotu apstrīdētajā lēmumā ietvertos konstatējumus, ka seši no pārdošanas ziņā nozīmīgākajiem aparatūras ražotājiem ir atteikušies noslēgt līgumus par tādu ierīču izstrādi, kuras darbojas ar Fire OS, atbildot Amazon, ka runa ir par skaidru antifragmentācijas līgumu pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma 1094. apsvērums). Līdz ar to jāatzīst – pat ja Fire OS komerciālo neveiksmi varētu izskaidrot arī citi iemesli, kuri turklāt nav neatkarīgi no Google uzņēmējdarbības politikas, Komisija tomēr ir pierādījusi, ka antifragmentācijas līgumi šai operētājsistēmai ir atņēmuši [tirdzniecības] iespējas, kuras tai būtu varējuši radīt aparatūras ražotāji, kas ar Google bija noslēguši antifragmentācijas līgumu.

851    Turklāt Google neapstrīd, ka ir aktīvi iesaistījusies, lai vairākiem aparatūras ražotājiem, kuri iesākumā Ķīnā paredzēja tirgot Alibaba izstrādātu nesavietojamu Android atzarojumu – operētājsistēmu Aliyun –, atgādinātu par to pienākumiem. Proti, no paziņojumiem, ko pēdējais minētais uzņēmums sniedza administratīvā procesa laikā, izriet, ka tas plānojis noslēgt ražošanas līgumus ar mērķi ieviest savu operētājsistēmu Ķīnā un pēc tam pārējā pasaules daļā, tostarp EEZ. No vairāku aparatūras ražotāju paziņojumiem arī izriet, ka Google tiem ir tieši prasījusi apturēt visas darījumu sarunas ar Alibaba (apstrīdētā lēmuma 1054., 1057. un 1069. apsvērums). Lai gan Google uzskata, ka tās iejaukšanos attaisno iemesli saistībā ar tās reputācijas aizsardzību un vēlmi neļaut konkurentiem gūt labumu no pozitīviem ārējiem faktoriem, kas izriet no Android licences “atvērtā koda” rakstura, tā neapstrīd, ka ir iejaukusies, lai nodrošinātu, ka šie aparatūras ražotāji ievēro savus antifragmentācijas līgumos ietvertos antifragmentācijas pienākumus saistībā ar aizliegumu piedāvāt [tirdzniecības] iespējas nesavietojamiem Android atzarojumiem. Šādos apstākļos Google nav pamata apgalvot, ka Alibaba neveiksme Ķīnā ir izskaidrojama tikai ar aparatūras kļūmēm un viltojumu kvalitātes problēmām.

852    Turklāt jāatgādina, ka ceturtā pamata otrajā daļā Google, atbildot uz Komisijas argumentu, apgalvo, ka bez antifragmentācijas līgumiem nebūtu pietiekamas tirgus disciplīnas neatbilstību neesamības nodrošināšanai, par spīti nesavietojamu Android atzarojumu izstrādes komerciālā izdevīguma neesamībai. Proti, Google uzskata, ka bez saistošiem pienākumiem “Android ekosistēmas” subjektiem būtu bijusi interese savā labā izmantot no savietojamības izrietošo sadarbspēju, bet ne noteikti pašiem segt izdevumus, kas nepieciešami visu neatbilstību novēršanai.

853    Visbeidzot lietas dalībnieki arī nav vienisprātis par sekām, kādas ir tam, ka Google ir paturējusi sev API patentus, kā arī citas pašas izstrādātās programmas, kas veicina lietojumprogrammu darbību ierīcēs, tām ļaujot efektīvi sazināties ar operētājsistēmu. Lai gan apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskata, ka Google atteikums nesavietojamu Android atzarojumu izstrādātājiem nodot savas API ir veicinājis otro ļaunprātīgo rīcību, tomēr jāatzīmē, kā Komisija apstiprināja to tiesas sēdē, ka tā neapstrīd Google īpašumtiesības kā tādas uz tās izstrādātajām programmām. Turklāt jāatzīmē, ka Google ir norādījusi, un tas nav apstrīdēts, ka visas tās publicētās secīgās Android pirmkoda versijas ietvēra atjauninātu “galveno” API un ka tās bija pietiekamas, lai Android paredzētajām lietojumprogrammām ļautu darboties visās ar pirmkodu savietojamās izstrādēs.

854    Šajā lietā jāatzīmē, ka likumīgi iegūtu īpašumtiesību izmantošanu, ja to dara uzņēmums, pat ja tas ir dominējošā stāvoklī, kā tādu nevar uzskatīt par stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu LESD 102. panta izpratnē. Proti, no judikatūras izriet, ka ekskluzīvu tiesību īstenošana, kas saistīta ar intelektuālā īpašuma tiesībām, ir viena no intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka prerogatīvām, līdz ar to šo tiesību īstenošana, pat ja to dara dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, nevar pati par sevi veidot šī stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tomēr šāda rīcība nevar tikt pieļauta, ja tās mērķis ir tieši nostiprināt rīcības autora dominējošo stāvokli un to ļaunprātīgi izmantot (skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 150. un 151. punkts un tajos minētā judikatūra).

855    Šajā lietā jāņem vērā administratīvā procesa laikā no trim uzņēmumiem saņemtie paziņojumi, saskaņā ar kuriem arvien jaudīgāku patentētu API pieejamībai tikai “Android ekosistēmas” dalībniekiem bija tendence veicināt Android lietojumprogrammu izstrādātāju kritisku atkarību no šīm API. Tādējādi izmaksas saistībā ar iespējamu lietojumprogrammu pārcelšanu uz nesavietojamiem Android atzarojumiem kļuva atturošākas. Ņemot vērā šos konstatējumus, jāatzīst, ka Google īstenotā tirdzniecības politika attiecībā uz tās API pieejamību ir jāņem vērā kā konteksta elements – lai novērtētu antifragmentācijas līgumu radīto tirdzniecības iespēju ierobežojošo ietekmi. Šī ietekme ir it īpaši nozīmīga, jo Google neapstrīd Komisijas novērtējumus par to, ka tehnoloģiskā atšķirība starp Google API un pirmkoda pamatversijām visā pārkāpuma laikposmā ir palielinājusies. Tādējādi lietojumprogrammu izstrādātājiem un aparatūras ražotājiem bija stratēģiska interese piekļūt Google patentētajām API. ADA, kas iestājusies lietā Google atbalstam, turklāt apstiprina, ka bez Google patentētajām API lietojumprogrammas nedarbotos pareizi un šo darbības traucējumu novēršana radītu daudzkārtējas un augstas izmaksas.

856    No otrā pamata pārbaudes izriet, ka aparatūras ražotājiem, kas vēlējās iegūt Google patentētās API, bija jānoslēdz izplatīšanas līgums, un tas nozīmē iepriekš piekrist antifragmentācijas līgumu nosacījumiem. Līdz ar to jākonstatē, ka Google politika, kas paredzēja izstrādāt un izplatīt savas API, radīja pamudinājumu noslēgt antifragmentācijas līgumus, kuri, kā jau minēts, ierobežoja nesavietojamu Android atzarojumu tirdzniecības iespējas.

857    Lai pierādītu otro ļaunprātīgo rīcību veidojošās izstumšanas prakses pretkonkurences raksturu, Komisija apstrīdētajā lēmumā papildus šķēršļiem Google faktisko vai potenciālo konkurentu attīstībai licencēto operētājsistēmu tirgū izvirza divus galvenos seku veidus. Pirmkārt, otrā ļaunprātīgā rīcība esot stiprinājusi Google dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgū. Otrkārt, tā esot bremzējusi inovācijas un ierobežojusi patērētājiem pieejamo piedāvājumu daudzveidību (apstrīdētā lēmuma 1139.–1145. apsvērums).

858    Attiecībā uz iepriekš minēto pirmo punktu, pirmkārt, Google apstrīd, ka antifragmentācijas līgumi ir veicinājuši tās dominējošā stāvokļa nostiprināšanos vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos. Šīs apstrīdēšanas atbalstam Google būtībā apgalvo, ka antifragmentācijas līgumos nav neviena noteikuma, kurā aparatūras ražotājiem būtu aizliegts instalēt ar Google Search konkurējošus vispārējās meklēšanas pakalpojumus, un ka tās pakalpojuma panākumi ir izskaidrojami ar tā sniegumu.

859    Šajā ziņā pietiek ar konstatējumu, ka Komisija par ļaunprātīgiem nav atzinusi antifragmentācijas līgumu noteikumus, ciktāl tie attiecas uz ierīcēm, kurās ir instalēts GMS suite. Savukārt saistībā ar otro ļaunprātīgo rīcību Komisija Google pārmet, ka tā ir panākusi, lai nesavietojamiem Android atzarojumiem tiktu atņemtas jebkādas tirdzniecības iespējas. Nav strīda par to, ka Google ieviestā licencēšanas politika paredzēja GMS komplekta rezervēšanu savietojamiem Android atzarojumiem. Google Search instalēšana tātad bija izslēgta ierīcēs, kuras darbojas ar nesavietojamiem Android atzarojumiem. Ar šo vienu apstākli pietiek, lai konstatētu, ka nesavietojami Android atzarojumi būtu varējuši kalpot kā izplatīšanas kanāli konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem. Tādējādi, lai gan antifragmentācijas līgumos, protams, nebija nekāda aizlieguma iepriekš instalēt ar Google Search konkurējošus vispārējās meklēšanas pakalpojumus, tomēr tie, ierobežojot nesavietojamu Android atzarojumu iespējas, veicināja to, ka konkurējošiem vispārējās meklēšanas pakalpojumiem bija liegtas situācijas, kurās šie pakalpojumi, ja tie būtu iepriekš instalēti, konkrētajā ierīcē tieši nekonkurētu ar Google Search.

860    Proti, ierīcēs, kurās darbojās nesavietojami Android atzarojumi, ar Google Search konkurējošie vispārējās meklēšanas pakalpojumi būtu varējuši pretendēt ne tikai uz iepriekšēju instalēšanu, bet pat uz ekskluzīvu instalēšanu. Turklāt Seznam uzskata, ka tieši šī iemesla dēļ tā ierīču ražotājiem piedāvāja tirgot ierīces, kas darbojas ar nesavietojamiem Android atzarojumiem, kurās būtu instalēts tikai tās vispārējās meklēšanas pakalpojums. FairSearch arī apgalvo, un pret to nav nopietnu iebildumu, ka strīdīgā prakse ir apgrūtinājusi tādu vispārējās meklēšanas pakalpojumu izstrādi un ienākšanu tirgū, kuros uzsvars tiek likts uz lietotāju privātumu.

861    No tā izriet, ka Google nav pamata apstrīdēt novērtējumus par to, ka tās īstenotā nesavietojamu Android atzarojumu izstumšanas prakse ir veicinājusi tās dominējošā stāvokļa nostiprināšanos vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos.

862    Otrkārt, saistībā ar inovāciju kavēšanu Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka ar antifragmentācijas līgumiem īstenotā nesavietojamu Android atzarojumu izstumšanas prakse, kavējot operētājsistēmas dažādu versiju izstrādi, šī iemesla dēļ ir radījusi šķēršļus inovāciju iespējām un liegusi lietotājiem citus funkcionalitātes veidus, kas atšķiras no savietojamu Android atzarojumu piedāvātās funkcionalitātes vai papildina to. Šajā ziņā pretēji tam, ko apgalvo Google, Komisijai šī novērtējuma pamatotības pierādīšanai nebija pienākuma precīzāk definēt, kāda funkcionalitāte varētu būt ieviesta, ja strīdīgās prakses nebūtu bijis. Proti, Google neapstrīd, ka attiecīgajiem tirgiem ir raksturīgas straujas inovācijas, kuras atzarojumi ar īpašībām, kas atšķiras no savietojamu atzarojumu īpašībām, būtu varējuši veicināt.

863    No iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka antifragmentācijas līgumi aizliedza to parakstītājiem sniegt [tirdzniecības] iespējas nesavietojamiem Android atzarojumiem. Šis šķērslis Google tiešajiem konkurentiem operētājsistēmu tirgū, kura ietekmi turklāt pastiprina Google politika attiecībā uz tās API un citu patentēto lietojumprogrammu tirdzniecības nosacījumiem, turklāt ir veicinājis Google dominējošā stāvokļa nostiprināšanos vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos un ir arī izrādījies kaitīgs galalietotājiem.

864    Tā kā Komisija uzskatīja, ka otro ļaunprātīgo rīcību veido visu Android savietojamības dokumentā definēto tehnisko standartu piemērošana ierīcēm, kurās nebija instalēts GMS komplekts, un veica vispārēju strīdīgās prakses radīto konkurences ierobežojuma seku analīzi, tai pretēji tam, ko norāda Google, nebija pienākuma precīzi identificēt Android savietojamības dokumenta noteikumus, kas bija šo seku pamatā. Proti, apstrīdētajā lēmumā Google adresētā kritika attiecas nevis uz Google noteikto savietojamības pienākumu saturu, bet uz tās praksi ar mērķi nesavietojamiem Android atzarojumiem liegt tirdzniecības iespēju atrašanu.

865    Tā kā šo praksi var uzskatīt par pierādītu tās esamības un seku ziņā ar iepriekš minētajiem elementiem, tad šajā daļā nav jālemj par argumentiem, kas attiecas uz antifragmentācijas pienākumu skaidrību, Google tīri teorētisko iespēju mainīt Android savietojamības dokumenta saturu konkurencei nelabvēlīgā veidā vai tās nodoma likt saviem līgumpartneriem kļūdīties esamību. Šo argumentu mērķis ir apstrīdēt papildu pamatojumus, kas arī ir minēti citur apstrīdētajā lēmumā, tāpēc to pārbaude nevar likt apšaubīt iepriekš minētos konstatējumus. Turpretī tagad jāpārbauda Google iesniegtie objektīvie attaisnojumi.

3.      Par otro daļu, kas attiecas uz objektīvu attaisnojumu esamību

a)      Apstrīdētais lēmums

866    Komisija uzskata, ka neviens no Google minētajiem objektīvajiem attaisnojumiem nevar būt pieņemams. Tā apstrīd argumentāciju, ko administratīvā procesa laikā Google ir izklāstījusi astoņos punktos, proti, ka, pirmkārt, antifragmentācijas pienākumi esot vajadzīgi, lai nodrošinātu savietojamību “Android ekosistēmā”, un citu operētājsistēmu izstrādātāju komerciālie modeļi vairāk ierobežo konkurenci; otrkārt, antifragmentācijas pienākumi esot vajadzīgi, lai novērstu fragmentāciju, kas būtu visai “Android ekosistēmai” liktenīga; treškārt, antifragmentācijas pienākumi esot vajadzīgi, lai aizsargātu tās reputāciju; ceturtkārt, antifragmentācijas pienākumi esot vajadzīgi, lai izvairītos no tā, ka nesavietojamu Android atzarojumu izstrādātāji savā labā izmanto nepelnītus ārējos mehānismus, jo to rīcībā bez maksas ir nodots funkcionējošs pirmkods; piektkārt, antifragmentācijas pienākumi esot vajadzīgi, lai izvairītos no tā, ka nesavietojamu Android atzarojumu izstrādātāji izmanto nepelnītus ārējos mehānismus saistībā ar Google tehnoloģijas pieejamību, it īpaši ar pirmkoda agrīnu paziņošanu vai pilnveidošanas darba semināru organizēšanu izstrādātājiem; sestkārt, antifragmentācijas pienākumi esot ieviesti, pirms Google sasniedza dominējošo stāvokli; septītkārt, antifragmentācijas pienākumi neesot bijuši iecerēti, lai uzņēmumiem, kas noslēguši antifragmentācijas līgumus, liktu kļūdīties attiecībā uz to apjomu; un, astotkārt, Komisija neesot izsvērusi antifragmentācijas pienākumu pretkonkurences sekas un konkurenci veicinošās sekas (apstrīdētā lēmuma 1155.–1183. apsvērums).

b)      Lietas dalībnieku argumenti

1)      “Google” argumenti

867    Ceturtā prasības pamata otrās daļas atbalstam Google norāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav ņemts vērā antifragmentācijas pienākumu, kuri vajadzīgi Android platformas integritātes un kvalitātes aizsargāšanai pret riskiem, kas izriet no iespējamiem nesavietojamības gadījumiem, konkurenci veicinošais raksturs.

868    Pirmām kārtām, Google norāda, ka antifragmentācijas pienākumi ir nepieciešami, lai aizsargātu Android dzīvotspēju un kvalitāti no nesavietojamības radītiem riskiem. Antifragmentācijas pienākumi esot nodrošinājums izstrādātājiem, ka to lietojumprogrammas bez darbības traucējumiem darbosies dažādās Android ierīcēs. Tie arī sniedzot galalietotājiem pārliecību, ka lietojumprogrammas, kas izstrādātas Android, darbosies viņu izvēlētajā Android ierīcē. Līdz ar to savietojamības veicināšana esot konkurences priekšrocība Android atzarojumu izstrādātājiem, lietojumprogrammu izstrādātājiem, aparatūras ražotājiem un lietotājiem. Šīs sadarbspējas saglabāšana un Android platformas integritātes un kvalitātes aizsardzība esot likumīgi mērķi, kas nav vērsti pret konkurenci.

869    Otrām kārtām, Google atgādina, ka Android ir ieviesta ar atvērtu licences modeli, piedāvājot aparatūras ražotājiem un izstrādātājiem lielāku elastību nekā tā dēvētajos “īpašnieka” licences modeļos, jo tiem ir ļauts mainīt pirmkodu un pielāgot to savām vajadzībām. Android platformai, kurā līdzās pastāv vairāki atzarojumi, tādējādi ir paredzēta plurālistiska un daudzveidīga attīstība. Tomēr šo īpatnību dēļ esot jāievieš mehānismi, kas paredzēti, lai novērstu fragmentāciju, kas varētu novest pie Android platformas iznīcināšanas kopumā. Antifragmentācijas pienākumi, kas ir paredzēti tikai šī mērķa sasniegšanai, tātad esot attaisnojami, pat pieņemot, ka tiem ir pretkonkurences raksturs, – to Google turklāt apstrīd šī pamata pirmajā daļā.

870    Vairāki apstākļi parādot antifragmentācijas pienākumu nepieciešamību. Pirmkārt, līdzšinējā pieredze ar atvērto platformu Unix, Symbian un Linux Mobile fragmentāciju parādot, kādas ir nesavietojamības izplatīšanās neatgriezeniskās sekas. Otrkārt, daudzu “Android ekosistēmas” dalībnieku liecības apstiprinot Google nostāju. Tādējādi vairāk nekā 94 % (35 no 37) Android dalībnieku, kuri pēc būtības atbildēja uz Komisijas jautājumiem par fragmentāciju (tostarp lietojumprogrammu izstrādātāji, aparatūras ražotāji, tīklu operatori un citi uzņēmumi), esot norādījuši, ka nesavietojamības draudi radīja bažas. Treškārt, administratīvā procesa laikā iesniegtie Google iekšējie dokumenti apliecinot, ka vienīgais antifragmentācijas pienākumu mērķis ir bijis nodrošināt savietojamību un saglabāt Android platformas integritāti.

871    Trešām kārtām, Google atzīmē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā norāda – antifragmentācijas pienākumi nebija nepieciešami, jo atzarojumu izstrādātāji paši būtu brīvprātīgi izvairījušies no nesavietojamības, lai nodrošinātu pareizu lietojumprogrammu darbību. Google uzskata, ka Komisija nevar, nenonākot pretrunā pati sev, vienlaikus kritizēt antifragmentācijas pienākumus, pamatojot, ka tie traucē nesavietojamu Android atzarojumu izstrādei, no vienas puses, un apgalvot, ka izstrādātāji līdz minimumam samazinātu nesavietojamību neatkarīgi no antifragmentācijas pienākumu pastāvēšanas, no otras puses. Google uzskata, ka izstrādātāji savu Android atzarojumu savietojamību varēja nodrošināt tikai ar atbilstību Android savietojamības dokumentam. Līdz ar to bez antifragmentācijas pienākumiem savietojamību neesot bijis iespējams garantēt. Nevarot arī apgalvot, ka atzarojumu izstrādātāji vai aparatūras ražotāji paši būtu nodrošinājuši savietojamību, jo tie būtu bijuši ieinteresēti gūt labumu no sadarbspējas, bet tiem nebūtu pietiekama pamudinājuma pašiem pielikt visas nepieciešamās pūles, lai to garantētu bez kopējiem definēšanas un kontroles kritērijiem, kurus varēja ieviest vienīgi Google.

872    Ceturtām kārtām, Google atzīmē, ka antifragmentācijas pienākumu piemērošana, ko Komisija atzīst par likumīgu, ciktāl tie attiecas uz ierīcēm, kurās ir instalēts GMS komplekts, ir noteikti jāattiecina arī uz ierīcēm, kurās šī lietojumprogramma nav iepriekš instalēta. Pretējā gadījumā Android platformas integritāti un dzīvotspēju kopumā nevarētu pasargāt no nesavietojamības radītām problēmām, proti, Android fragmentācijas riska.

873    Piektām kārtām, Google apstrīd Komisijas argumentus par iespēju kompensēt fragmentācijas neērtības, izmantojot piemērotu intelektuālā īpašuma politiku. Šajā ziņā Komisija ļaujot noprast, ka nesavietojamības problēmas varētu skart tikai tās reputāciju un varētu būt atrisināmas ar preču zīmes stratēģiju, kas nosaukuma “Android” izmantošanu paredzētu tikai savietojamās ierīcēs. Tomēr Android lietojumprogrammu nesavietojamība un nepareizas darbības risks neesot reputācijas problēma, bet gan “Android ekosistēmas” integritāti un dzīvotspēju apdraudoša tehniska problēma. Šajos argumentos tāpat arī neesot ņemts vērā, ka antifragmentācijas pienākumi attiecas tikai uz ierīcēm, kuras “ir īpaši radītas darbībai ar Android”. Ja šīs ierīces nevarētu attaisnot lietotāju un lietojumprogrammu izstrādātāju cerības savietojamības ziņā, tās mazinātu uzticību Android kopumā.

2)      Komisijas argumenti

874    Komisija apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā antifragmentācijas līgumi ir apstrīdēti, tikai ciktāl tie aparatūras ražotājiem prasa, lai to ierīces, kurās nav iepriekš instalētas Google lietojumprogrammas, izturētu savietojamības testu. Komisija uzskata, ka ir jānoraida izvirzītie objektīvie attaisnojumi attiecībā uz nepieciešamību izvairīties no riska saistībā ar lietojumprogrammām, kuras nedarbojas vai nedarbojas pareizi ierīcēs, kurās nav iepriekš instalētas Google lietojumprogrammas. Proti, lietotāji un lietojumprogrammu izstrādātāji par iespējamām lietojumprogrammu kļūmēm vai darbības traucējumiem šajās ierīcēs nevainotu Google.

875    Savietojamības garantēšana un Android platformas integritātes saglabāšana neesot vienīgais antifragmentācijas pienākumu iemesls, bet tie arī mēģinot cīnīties pret nesavietojamu Android atzarojumu radītām negatīvajām sekām Google. Tas izrietot no Google iekšējiem dokumentiem un atbildēm uz informācijas lūgumiem.

c)      Vispārējās tiesas vērtējums

876    Saskaņā ar judikatūru, kas atgādināta otrā pamata otrās daļas pārbaudē, rīcība nav ļaunprātīga, ja tā ir attaisnojama ar konkurencei labvēlīgām priekšrocībām vai kalpo likumīgām interesēm. It īpaši dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums šajā ziņā var parādīt vai nu to, ka tā rīcība ir objektīvi nepieciešama, vai arī – ka šīs rīcības radīto izstumjošo iedarbību var līdzsvarot, pat pārspēt ar priekšrocībām efektivitātes ziņā, kas nāk par labu arī patērētājiem. Šajā nolūkā konkrētajam dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam ir jāpierāda, ka efektivitātes ieguvumi, kas var izrietēt no aplūkojamās rīcības, neitralizē tās radīto izstumjošo iedarbību, ka šos efektivitātes ieguvumus ir bijis vai ir iespējams sasniegt ar minēto rīcību, ka šī rīcība ir nepieciešama, lai šos ieguvumus sasniegtu, un ka ar to netiek izbeigta efektīva konkurence, iznīcinot visus pastāvošos pašreizējās vai iespējamās konkurences avotus vai to lielāko daļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, EU:C:2012:172, 40.–42. punkts un tajos minētā judikatūra). Google sniegtie attaisnojumi ir jānovērtē, ņemot vērā šos principus.

1)      Par nepieciešamību aizsargāt savietojamību ““Android” ekosistēmā” un novērst “fragmentāciju”

877    Google uzskata, ka strīdīgā rīcība ir nepieciešama, lai nodrošinātu savietojamību “Android ekosistēmā”, kurai fragmentācija radītu apdraudējumu. Tomēr runa ir par diviem atšķirīgiem mērķiem, kuri jāvērtē atsevišķi.

878    Pirmkārt, jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav uzskatījusi, ka pienākumu uzlikšana ar mērķi nodrošināt to Android atzarojumu savietojamību, kuros instalēts Play Store un Google Search, ir LESD 102. panta pārkāpums. Jāatgādina arī, ka Komisija neapstrīd Google tiesības rezervēt GMS komplekta instalēšanu tikai ierīcēm, kas darbojas ar savietojamiem Android atzarojumiem. Komisija tikai ir uzskatījusi, ka ļaunprātīgs ir aizliegums aparatūras ražotājiem, kas tirgo ierīces, kurās ir instalēts GMS komplekts, piedāvāt tirdzniecības iespējas arī nesavietojamiem Android atzarojumiem. No tā izriet, ka pirmais Google izvirzītais attaisnojums, proti, nepieciešamība nodrošināt savietojamību “Android ekosistēmā”, nav saistīts ar otro ļaunprātīgo rīcību un līdz ar to tam šajā lietā nav nozīmes.

879    Otrkārt, to, ka saskaņā ar antifragmentācijas līgumiem nesavietojamiem Android atzarojumiem tiek atņemtas visas [tirdzniecības] iespējas, Google nevar attaisnot tikai ar risku, ko “fragmentācija”, proti, savstarpēji nesavietojamu platformu skaita palielināšanās, radītu Android izdzīvošanai kā tādai. Google šajā jautājumā atsaucas uz neveiksmēm, kādas šī iemesla dēļ ir bijušas iepriekšējām operētājsistēmām, kuras, tāpat kā Android, tika izplatītas open source.

880    Lai izlemtu lietas dalībnieku diskusiju, vai fragmentācija varētu būt kaitējusi vai devusi labumu Google un nozarei kopumā, pietiek ar to, ka tiek konstatēts, ka Google nopietni neapšauba apstrīdētajā lēmumā izdarītos konstatējumus par “Android ekosistēmas” dominējošo tirgus varas pakāpi. Šajā ziņā jāatgādina, ka argumenti, kas izvirzīti pirmā prasības pamata atbalstam attiecībā uz Google dominējošo stāvokli lietojumprogrammu veikalu un operētājsistēmu tirgū, ir noraidāmi. Google arī neapstrīd, ka tā ieņem dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos. Turklāt saskaņā ar apstrīdētajā lēmumā ietverto 1. tabulu, ko Google arī neapstrīd, to ierīču daļa, kuras darbojas ar licencētu operētājsistēmu un kuras pasaulē – ārpus Ķīnas – ir pārdevuši aparatūras ražotāji, kam ir saistoši antifragmentācijas līgumi, esot palielinājusies no [70–80] % 2011. gadā līdz [90–100] % 2016. gadā (apstrīdētā lēmuma 167. apsvērums). Google neapstrīd arī lēmuma 16. grafikā ietverto datu pareizību; no šiem datiem izriet, ka 2013. gadā Play Store pieejamo lietojumprogrammu skaits sasniedza vienu miljonu un 2017. gadā – 2,8 miljonus (apstrīdētā lēmuma 607. apsvērums). Ir taisnība, ka nevar izslēgt – Android situāciju tās sākšanas laikā varētu salīdzināt ar iepriekš pastāvējušo open source izplatīto operētājsistēmu, piemēram, Unix, Symbian un Linux, situāciju. Tomēr “Android ekosistēmas” ārkārtīgi straujā izaugsme jau no 21. gadsimta otrā gadu desmita sākuma padara maz ticamus Google apgalvojumus par hipotētisku risku, ka tās aprakstītie draudi šīs “ekosistēmas” izdzīvošanai kā tādai varētu būt turpinājušies pārkāpuma laikposmā. No tā izriet, ka attaisnojums ir jānoraida.

2)      Par nepieciešamību aizsargāt savu reputāciju

881    Google apgalvo, ka, lai gan antifragmentācijas pienākumu galvenais mērķis bija risināt tehniskas problēmas, kuru sekas bija daudz nopietnākas, tie bija nepieciešami arī tās reputācijas aizsargāšanai.

882    Šajā ziņā vispirms jāatgādina – Komisija nav uzskatījusi, ka antifragmentācijas pienākumi ir ļaunprātīgi, ciktāl tie attiecās uz ierīcēm, kurās bija iepriekš instalēts GMS komplekts, proti, Google lietojumprogrammas. Tātad Google apgalvojumi par tās reputācijas aizsargāšanu jāpārbauda, ņemot vērā vienīgi šķērsli, ko antifragmentācijas līgumi radīja nesavietojamiem Android atzarojumiem, kuros Google jebkurā gadījumā bija izslēgusi šo lietojumprogrammu instalēšanu. Proti, nav strīda par to, ka tiesības instalēt savas lietojumprogrammas Google piešķir tikai aparatūras ražotājiem, kuri ievēro Android savietojamības dokumentā noteiktos tehniskos pienākumus.

883    Turpinājumā Google apstrīd vērtējumu apstrīdētajā lēmumā par to, ka tā būtu varējusi veikt pasākumus, kas ļauj novērst jebkādu sajukumu saistībā ar to ierīču komerciālo izcelsmi, kurās darbojas savietojami Android atzarojumi, piemēram, ar preču zīmju reģistrēšanu, kas tām piešķir nosaukumu “Android” (apstrīdētā lēmuma 1172.–1176. apsvērums). Šajā ziņā Google tikai norāda, ka šādi pasākumi nebūtu pietiekami, bet nesniedz nevienu pamatotu pierādījumu šī apgalvojuma pamatojumam. Google intelektuālā īpašuma tiesību aizstāvības izmantošanas tās reputācijas aizsargāšanai – piemēram, aizliedzot izmantot nosaukumus “Google” un “Android” ierīcēs, kurās izmantoti nesavietojami Android atzarojumi, ārpus “Android ekosistēmas” – neefektivitāte tātad nav pierādīta. Šādi pasākumi noteikti mazāk ierobežotu konkurenci nekā no antifragmentācijas līgumiem izrietoša nesavietojamu Android atzarojumu izstumšana, kas līdz ar to ir nesamērīga attiecībā pret apgalvoto mērķi.

884    Visbeidzot Google attiecīgā aizskāruma pamatošanai galvenokārt atsaucas uz riskiem, kas, pēc tās domām, izriet no “fragmentācijas”, jo iespējamie darbības traucējumi, par ko var vainot nesavietojamus Android atzarojumus, ietekmētu visu “ekosistēmu”. No iepriekš minētā izriet (skat. šī sprieduma 879. un 880. punktu), ka šis izplatīšanās risks uz Android ekosistēmas rēķina šajā lietā nav pietiekami pierādīts.

3)      Par vajadzību likvidēt lieka atbalsta sekas

885    Google apgalvo, ka antifragmentācijas pienākumi ir nepieciešami, lai ierobežotu lieka atbalsta sekas, kas izriet no tās tehnoloģijas pieejamības trešām personām. Attiecībā uz pozitīvo ārējo ietekmi uz nesavietojamiem Android atzarojumiem Google uzskata, ka runa ir, pirmkārt, par lieka finanšu atbalsta sekām, kas izriet no izstrādāšanas izmaksu samazināšanās attiecībā uz operētājsistēmu, kā arī uz lietojumprogrammām, un, otrkārt, par lieka tehniskā atbalsta sekām saistībā ar tās tehnoloģijas nodošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, EU:C:2012:172, 41. un 42. punkts).

886    Šajā ziņā jāatgādina, ka Komisija antifragmentācijas līgumus apstrīd, tikai ciktāl tajos ir ietverti pienākumi ar mērķi liegt tirdzniecības iespējas nesavietojamiem Android atzarojumiem. Uzņēmuma tiesības gūt labumu no tā izstrādāto pakalpojumu ekonomiskajiem ieguvumiem nevar attiecināt uz tiesībām liegt potenciālajiem konkurentiem pastāvēt tirgū. Turklāt jānorāda, tāpat kā dara Komisija (apstrīdētā lēmuma 1177.–1181. apsvērums), ka iespēja trešām personām gūt labumu no Google izstrādātās tehnoloģijas ir saistīta ar šī uzņēmuma izvēli atklāt Android pirmkodu, izmantojot Android pirmkoda licenci. Līdz ar to iespēja, ka Google konkurenti varētu gūt labumu no lieka atbalsta sekām, nevar būt otrās ļaunprātīgās rīcības attaisnojums.

4)      Par rīcību pirms dominējošā stāvokļa iegūšanas un maldināšanas neesamību

887    Pirmkārt, Google neapšauba to, ka ir attiecināmi apstrīdētajā lēmumā ietvertie apsvērumi, saskaņā ar kuriem apstāklis, ka strīdīgā rīcība sākusies, pirms tā ieguva dominējošo stāvokli Android lietojumprogrammu veikalu un vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos, nav tāds, kas attaisno otro ļaunprātīgo rīcību. Šajā ziņā tikai jānorāda, ka Komisija nav Google uzlikusi sodu par laikposmu pirms tās dominējošā stāvokļa iegūšanas.

888    Otrkārt, Komisija nepārmet Google, ka tā ir mēģinājusi maldināt antifragmentācijas līgumu puses vai trešās personas par antifragmentācijas noteikumu apjomu, un tāpēc Google arguments, ka tā nav maldinājusi, ir noraidāms kā neefektīvs.

5)      Par antifragmentācijas pienākumu konkurenci veicinošo seku ņemšanu vērā

889    Google pārmet Komisijai, ka tā nav izsvērusi antifragmentācijas pienākumu konkurenci veicinošās sekas ar to pretkonkurences sekām. Šajā ziņā jāatgādina – Komisija neapstrīd, ka Google noteiktie savietojamības standarti ir veicinājuši “Android ekosistēmas” izstrādi. Komisija arī neapstrīd, ka savietojamībai ir bijušas konkurenci veicinošas sekas, atbalstot šīs ekosistēmas dalībnieku attīstību, kā arī to savstarpējo konkurenci. Komisija arī neuzskata, ka Google nevarēja ieviest standartus ar mērķi nodrošināt savietojamību šajā “ekosistēmā”. Turpretī Komisija atzīst, ka, tā kā Google nav sniegusi objektīvu attaisnojumu no antifragmentācijas līgumiem izrietošajiem šķēršļiem nesavietojamiem Android atzarojumiem, tai nebija jāņem vērā antifragmentācijas pienākumu konkurenci veicinošās sekas (apstrīdētā lēmuma 1183. apsvērums).

890    Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka Komisija antifragmentācijas līgumu normas atzīst par ļaunprātīgām, tikai ciktāl tās aparatūras ražotājiem aizliedz piedāvāt tirdzniecības iespējas nesavietojamiem Android atzarojumiem. Līdz ar to šis šķērslis LESD 102. panta izpratnē ir nodalāms no pienākumiem ar mērķi nodrošināt savietojamu Android atzarojumu savietojamību un sadarbspēju “Android ekosistēmā”, kuras konkurenci veicinošās sekas netiek apstrīdētas. Proti, kā atgādināts šajā spriedumā, konkrētais šķērslis rada sekas ārpus Android ekosistēmas, jo tas attiecas uz nesavietojamiem atzarojumiem, kuros nav paredzēts instalēt Google patentētas lietojumprogrammas, piemēram, GMS suite, un kuros ne vienmēr tiek meklēta savietojamība un sadarbspēja.

891    Proti, šķērsli nesavietojamu Android atzarojumu izstrādei kā tādu nevar uzskatīt par nepieciešamu, lai definētu savietojamības standartus, kurus paredzēts piemērot “Android ekosistēmā”. It īpaši no tā, ka Google attaisnojumi nepieciešamībai cīnīties pret “fragmentāciju” ir jānoraida, izriet, ka Google nav pierādījusi, ka bez strīdīgajiem nosacījumiem tai nebija iespējams nodrošināt “Android ekosistēmas” izdzīvošanu. Līdz ar to, tā kā nav nepieciešama nekāda saikne starp nesavietojamu Android atzarojumu izslēgšanu, no vienas puses, un savietojamību Android ekosistēmā, kas turklāt ir antifragmentācijas pienākumu sasniedzamais mērķis, no otras puses, Google nevar pamatoti apgalvot, ka Komisijai būtu vajadzējis izsvērt antifragmentācijas pienākumu konkurenci veicinošās sekas Android ekosistēmā, kuras šīs ekosistēmas dalībniekiem izriet no savietojamības priekšrocībām, no vienas puses, un konkurences ierobežojumus, kuri izpaužas ārpus šīs ekosistēmas un kuri ir identificēti kā otrā ļaunprātīgā rīcība, no otras puses.

4.      Secinājums par ceturtā pamata novērtējumu

892    No iepriekš minētā izriet, ka ar antifragmentācijas līgumiem radītās nesavietojamu Android atzarojumu izstumšanas pretkonkurences raksturs ir jāatzīst par pierādītu. Šī rīcība ir atņēmusi jebkādas [tirdzniecības] iespējas potenciāliem vai esošiem Google konkurentiem, ir nostiprinājusi Google dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos un ir kavējusi inovācijas. Turklāt Google nav pierādījusi ne to, ka no antifragmentācijas līgumiem izrietošā nesavietojamu Android atzarojumu izslēgšana atbilda likumīgam mērķim, ne arī to, ka šī izslēgšana radīja ar šo uzņēmumu saistāmas konkurenci veicinošas sekas.

893    No iepriekš minētā arī izriet, ka Komisija pretēji tam, ko apgalvo Google, ir pienācīgi ņēmusi vērā atbilstošo ekonomisko un tiesisko kontekstu un otrās ļaunprātīgās rīcības radītās konkrētās sekas. Līdz ar to, tā kā Komisija ir pietiekami pierādījusi strīdīgo ierobežojumu pastāvēšanu un to ietekmi uz konkurenci, tai pretēji tam, ko uzskata Google un personas, kas iestājušās lietā tās atbalstam, nebija vajadzības veikt papildu hipotētisko analīzi, lai novērtētu hipotētiskās sekas, kuras, ja nebūtu otrās ļaunprātīgās rīcības, varētu novērot Android lietojumprogrammu veikalu tirgos, vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos, kuros šī ļaunprātīgā rīcība ir konstatēta, kā arī licencēto operētājsistēmu tirgū, kurā Google arī ir dominējošā stāvoklī.

894    Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida.

F.      Par piekto pamatu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

895    Piektajā pamatā, kas sadalīts divās daļās, Google apgalvo, ka Komisija ir aizskārusi tās tiesības uz aizstāvību, neievērojot, pirmkārt, tās tiesības tikt uzklausītai un, otrkārt, tās tiesības uz piekļuvi lietas materiāliem. Šie procesuālie pārkāpumi apstrīdētā lēmuma secinājumus padarot par spēkā neesošiem un pamatojot tā atcelšanu. Vispirms jāizskata pamata otrā daļa.

1.      Par piektā pamata otro daļu attiecībā uz tiesību piekļūt lietas materiāliem pārkāpumu

a)      Lietas dalībnieku argumenti

896    Google apgalvo, ka sanāksmju, kuras Komisijai bija ar trešām personām saistībā ar izmeklēšanas priekšmetu, piezīmju saturs nav pietiekams un tas neļauj garantēt tās tiesības uz aizstāvību vai vismaz ievērot labas pārvaldības principu. Šīs piezīmes esot sagatavotas pēc notikuma, dažkārt – daudzus gadus pēc konkrētās sanāksmes. Tikai trīs no 35 nodotajām piezīmēm šajā ziņā varētu uzskatīt par pilnīgām. Pārējās 32 piezīmes esot pārāk īsas un konspektīvas, ņemot vērā to, kas Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktā tiek prasīts trešās personas iztaujāšanai, it īpaši, ņemot vērā 2017. gada 6. septembra spriedumu Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632).

897    It īpaši Google kritizē nodotās informācijas nepietiekamību attiecībā uz sanāksmēm ar Komisijas locekli, kas atbild par konkurences jautājumiem, vai tā kabineta locekli, kā arī to, ka dažu personu identitāte bija anonimizēta.

898    Nodoto piezīmju īsuma dēļ Google neesot varējusi noteikt starp Komisiju un trešām uzklausītām personām notikušo pārrunu saturu, kā arī šajā ietvarā sniegtās informācijas raksturu. Šis tiesību uz aizstāvību pārkāpums esot būtisks, it īpaši saistībā ar lietojumprogrammu izstrādātāju iztaujāšanu, jo esot ticami, ka iztaujāšanā ir pausti attaisnojoši paziņojumi, kas neesot atspoguļoti Komisijas nodotajās piezīmēs.

899    Komisija apstrīd šīs argumentācijas pamatotību.

900    Iesākumā tā norāda, ka tai ir pienākums pilnīgu sanāksmes ar trešo personu protokolu sagatavot tikai tad, ja tā ir “iztaujāšana” Regulas Nr. 1/2003 19. panta izpratnē, proti, sanāksme ar mērķi iegūt informāciju saistībā ar izmeklēšanu. Par citām sanāksmēm Komisijai esot tikai pienākums īsumā pierakstīt to, kas attiecas, pirmkārt, uz katru konkrētajā sanāksmē sniegtu pierādījumu, kuru tā plāno izmantot savā lēmumā, un, otrkārt, uz katru sanāksmē šajā ziņā sniegtu iespējami labvēlīgu pierādījumu, uz ko uzņēmums, par kuru notiek izmeklēšana, būtu varējis balstīties, lai atspēkotu Komisijas secinājumus.

901    Šādā kontekstā Komisija apgalvo, ka sanāksmes ar Komisijas locekli, kas atbild par konkurences jautājumiem, un tā kabineta locekli nenotika ar mērķi iegūt informāciju saistībā ar izmeklēšanas priekšmetu.

902    Attiecībā uz pārējo sanāksmju piezīmēm Komisija norāda, ka tā ir sniegusi pietiekamu informāciju par to, kad un kā tā šīs piezīmes ir sagatavojusi, it īpaši par iemesliem, kuru dēļ dažu personu identitāte nav izpausta.

b)      Vispārējās tiesas vērtējums

903    Piektā pamata otrajā daļā Google būtībā pārmet Komisijai, ka Komisija tai ir nodevusi piezīmes par sanāksmēm ar trešām personām, kas Google neļauj saprast pārrunu saturu, kā arī to, kāda rakstura informācija ir sniegta par šajās sanāksmēs skartajiem jautājumiem, un līdz ar to – pareizi izmantot savas tiesības uz aizstāvību šajā jautājumā.

904    No apstrīdētā lēmuma tiešām izriet, ka 2017. gada 15. septembrī, pēc 2017. gada 6. septembra sprieduma Intel/Komisija (C‑413/15 P, EU:C:2017:632), Google lūdza saņemt visus atbilstošos dokumentus par tām sanāksmēm, kuras Komisijai varēja būt bijušas ar trešām personām (skat. apstrīdētā lēmuma 30. apsvērumu). Komisija uz šo lūgumu atbildēja 2018. gada 28. februārī (skat. apstrīdētā lēmuma 33. un 63. apsvērumu).

905    No apstrīdētā lēmuma arī izriet, ka kopš šo dokumentu nodošanas Komisija ir apstiprinājusi, ka tai nav citu dokumentu attiecībā uz šīm sanāksmēm neatkarīgi no tā, vai tās ir notikušas klātienē vai arī telefoniski (skat. apstrīdētā lēmuma 64. apsvērumu). Šis apgalvojums šajā lietā nav apšaubīts ne ar vienu dokumentu lietas materiālos.

906    Iesākumā jāatgādina, ka tiesības uz aizstāvību ir pamattiesības, kas ir vispārējo tiesību principu, kuru ievērošana Vispārējai tiesai un Tiesai ir jānodrošina, neatņemama daļa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, Solvay/Komisija, C‑109/10 P, EU:C:2011:686, 52. punkts).

907    Komisijai arī saskaņā ar labas pārvaldības principu ir jānodrošina, lai tās iekšējos noteikumos tiktu ievērotas tiesības uz aizstāvību.

908    Konkurences tiesību kontekstā tiesību uz aizstāvību ievērošana prasa, lai ikvienam tāda lēmuma adresātam, ar kuru ir konstatēts, ka tas ir pieļāvis konkurences noteikumu pārkāpumu, administratīvā procesa laikā ir jādod iespēja pienācīgi darīt zināmu savu viedokli par tam pārmesto faktu un apstākļu esamību un atbilstību, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmantojusi, lai pamatotu apgalvojumu par šāda pārkāpuma esamību (spriedumi, 2011. gada 25. oktobris, Solvay/Komisija, C‑109/10 P, EU:C:2011:686, 53. punkts, un 2021. gada 25. marts, Deutsche Telekom/Komisija, C‑152/19 P, EU:C:2021:238, 106. punkts).

909    Tiesības iepazīties ar lietas materiāliem kā tiesību uz aizstāvību neatņemama daļa nozīmē, ka Komisijai ir jādod attiecīgajam uzņēmumam iespēja pārbaudīt visus pierādījumu lietas materiālu rakstiskos dokumentus, kas varētu būt nozīmīgi aizstāvībai. Pie šiem dokumentiem pieder gan apsūdzošie, gan attaisnojošie dokumenti, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus ietverošus dokumentus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (spriedumi, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 68. punkts, un 2011. gada 12. jūlijs, Toshiba/Komisija, T‑113/07, EU:T:2011:343, 41. punkts).

910    Turklāt arī jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkts, uz kuru atsaucas Google, ir juridiskais pamats, kurā Komisija ir pilnvarota izmeklēšanas ietvaros iztaujāt fizisku vai juridisku personu (spriedums, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 86. punkts).

911    No paša Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta teksta izriet, ka tas ir piemērojams visām iztaujāšanām ar mērķi savākt informāciju attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu. Proti, neviens elements, kas izriet no šīs tiesību normas teksta vai no tās mērķa, neļauj secināt, ka likumdevējam būtu bijis nodoms no šīs tiesību normas piemērošanas jomas izslēgt kādu no šīm iztaujāšanām (spriedums, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 84. un 87. punkts).

912    Kad Komisija veic iztaujāšanu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 19. pantu, lai savāktu informāciju attiecībā uz tās izmeklēšanas priekšmetu, tai ir pienākums šādu iztaujāšanu fiksēt tās izvēlētajā veidā. Šajā ziņā nepietiek ar to, ka Komisija sagatavo īsu kopsavilkumu par tikšanās laikā apspriestajiem tematiem. Tai ir jāvar sniegt norādes par iztaujāšanas laikā notikušo pārrunu saturu, it īpaši par informācijas, kas šajā iztaujāšanā ir sniegta par tajā skartajiem tematiem, būtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 91. un 92. punkts).

913    Visbeidzot jānorāda, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas, ja pastāv iespēja, ka tādēļ, ka Komisija ir pieļāvusi nepilnību, tās veiktajam administratīvajam procesam varētu būt bijis atšķirīgs iznākums. Uzņēmums, kas ir prasītājs, ir pierādījis, ka šāds pārkāpums ir noticis, ja tas atbilstoši pierāda nevis to, ka Komisijas lēmumam būtu bijis atšķirīgs saturs, bet gan to, ka tas būtu varējis labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja nepilnība nebūtu pieļauta (spriedumi, 2003. gada 2. oktobris, Thyssen Stahl/Komisija, C‑194/99 P, EU:C:2003:527, 31. punkts, un 2018. gada 13. decembris, Deutsche Telekom/Komisija, T‑827/14, EU:T:2018:930, 129. punkts). Izvērtēšana par to, vai Komisija ir ievērojusi tiesības uz aizstāvību, ir jāveic, ievērojot katras atbilstošās lietas īpašos faktiskos un tiesiskos apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ, C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 107. punkts).

914    Lietas dalībnieku argumentācija saistībā ar piektā pamata otro daļu ir jāpārbauda, ņemot vērā šos principus.

915    Pirmām kārtām, attiecībā uz jautājumu, vai visas piezīmes par sanāksmēm ar trešām personām attiecas uz izjautāšanu Regulas Nr. 1/2003 19. panta izpratnē, jāatzīmē, ka, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, kas bija uzdots tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, Komisija atzina, un par to izdarīta norāde protokolā, ka 33 no 35 Google nodotajām piezīmēm attiecas uz iztaujāšanu šīs normas izpratnē.

916    Tātad tikai attiecībā uz divām no 35 sanāksmēm, kas minētas Google nodotajās piezīmēs, proti, divām sanāksmēm, kurās piedalījās Komisijas loceklis, kas atbild par konkurences jautājumiem, vai tā kabineta loceklis, Komisija apstrīd iztaujāšanas kvalifikāciju Regulas Nr. 1/2003 19. panta izpratnē. Šis iebildums ir pausts, pamatojot, ka šīs sanāksmes nebija organizētas, lai savāktu informāciju par izmeklēšanas priekšmetu.

917    Tomēr pretēji tam, ko norāda Komisija, arī abas šīs sanāksmes šajā lietā ir jāatzīst par iztaujāšanu Regulas Nr. 1/2003 19. panta izpratnē. Proti, lasot Komisijas nodotās piezīmes par šīm sanāksmēm, tās, šķiet, atbilst iztaujāšanai ar mērķi savākt informāciju par izmeklēšanas priekšmetu.

918    Tādējādi no pirmās no šīm piezīmēm izriet, ka 2015. gada 2. jūlijā notikušās iztaujāšanas laikā nozares uzņēmums varēja Komisijai paust savus uzskatus par mobilajām platformām, tostarp Android, kā arī par konkurences vidi, kurā attīstījās tā lietojumprogrammas un pakalpojumi.

919    Tāpat arī no otrās no šīm piezīmēm izriet, ka 2017. gada 27. septembrī notikušās iztaujāšanas laikā ADA varēja Komisijai paust savus uzskatus par izmeklēšanu, kurā ir pieņemts apstrīdētais lēmums, it īpaši saistībā ar antifragmentācijas līgumiem, kā arī ar paredzētajiem risinājumiem identificēto konkurences problēmu novēršanai. Minētajās piezīmēs ir norādīts arī, ka ADA Komisijai ir apstiprinājusi, ka viss šajā iztaujāšanā ADA teiktais Komisijai jau ir bijis izklāstīts tai nodotajos dokumentos.

920    Līdz ar to apstāklis, ka Komisijas veiktā trešo personu iztaujāšana varēja notikt kā sanāksmes ar Komisijas locekli, kas atbild par konkurences jautājumiem, vai tā kabineta locekli, nevar tās izslēgt no Regulas Nr. 1/2003 19. panta piemērošanas jomas, jo šo sanāksmju mērķis ir savākt informāciju par izmeklēšanas priekšmetu.

921    Otrām kārtām, saistībā ar Komisijas veiktās trešo personu iztaujāšanas ar mērķi savākt informāciju par izmeklēšanas priekšmetu piezīmju pareizību Regulas Nr. 1/2003 19. panta izpratnē jāatzīmē, ka Google būtībā apgalvo, ka šīs piezīmes ir gan novēlotas, gan nepilnīgas.

922    Attiecībā uz novēloto raksturu jākonstatē, ka no Vispārējai tiesai nodotajām 35 piezīmēm prasības pieteikuma pielikumā tikai trīs attiecas uz iztaujāšanām, kas ir notikušas pēc 2017. gada 6. septembra sprieduma Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632) pasludināšanas. Runa ir par divām ADA iztaujāšanām, kas ir notikušas 2017. gada 18. un 27. septembrī, un vienu BEUC iztaujāšanu, kas ir notikusi 2017. gada 20. decembrī. Pārējās 32 iztaujāšanas ir notikušas laikā no 2013. gada 30. maija līdz 2017. gada 26. jūlijam, tostarp 21 iztaujāšana – laikā no 2013. līdz 2015. gadam.

923    Novēlota dažu šo piezīmju nodošana, it īpaši to, kas bija pabeigtas vairākus gadus pēc konkrētās iztaujāšanas, šajā lietā ir izskaidrojama ar īpašiem šīs lietas apstākļiem.

924    Proti, vispirms no lietas materiāliem izriet, ka 2016. gada 2. septembrī Google lūdza Komisiju tai nodot piezīmes, kurās ir pilnībā atspoguļots visu Komisijas un trešo personu pārrunu saistībā ar izmeklēšanas priekšmetu saturs. Savā 2016. gada 22. septembra atbildē Komisija ir norādījusi, ka tā noraida šādu lūgumu, šajā ziņā atsaucoties uz Vispārējās tiesas judikatūru pirms Tiesas 2017. gada 6. septembra sprieduma Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632), tostarp it īpaši uz 2014. gada 12. jūnija spriedumu Intel/Komisija (T‑286/09, EU:T:2014:547, 619. punkts un tajā minētā judikatūra).

925    No lietas materiāliem arī izriet, ka 2017. gada 15. septembrī Google ir atkārtojusi savu lūgumu, šajā reizē atsaucoties uz 2017. gada 6. septembra sprieduma Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632) pasludināšanu un uz šajā spriedumā sniegtajiem precizējumiem par jēdzienu “iztaujāšana ar mērķi savākt informāciju par izmeklēšanas priekšmetu”.

926    Atbildot uz šo lūgumu, Komisija 2018. gada 28. februārī norādīja, ka ir sazinājusies ar visām trešām personām, ar kurām tai bijušas sanāksmes, lai saņemtu to piekrišanu pārrunu saturam, kas izklāstīts piezīmēs, kuras uz tām attiecas. Minētās piezīmes par 32 iztaujāšanām, kas bija notikušas pirms 2017. gada 6. septembra sprieduma Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632) pasludināšanas, tātad tiešām bija pabeigtas pēc Google 2017. gada 15. septembra lūguma.

927    Bez pienācīgā laikā veiktiem pierakstiem par iztaujāšanas laikā trešo personu sniegtajiem paziņojumiem Komisija – kā uzklausīšanas amatpersona izklāsta savā 2018. gada 30. aprīļa vēstulē, sniedzot atbildi Google, kad tā vērsās pie uzklausīšanas amatpersonas par savu lūgumu piekļūt lietas materiāliem izskatīšanu, – tātad centās sagatavot detalizētākas piezīmes, kad tas bija iespējams, norādot atbilstošos dokumentus lietas materiālos, kuri jau bija paziņoti Google, vai iespējami labākajā veidā atspoguļojot personu, kas piedalījās, atmiņas, kad šādi dokumenti nebija identificējami.

928    Tomēr, kā apgalvo Google, dažas no tai nodotajām piezīmēm bija sagatavotas nevis uzreiz vai neilgi pēc konkrētās sanāksmes, bet dažkārt – daudzus gadus vēlāk. Tieši pamatojoties uz šo, jāatzīst, ka liela daļa piezīmju par sanāksmēm ar trešām personām tika nodota novēloti.

929    Attiecībā uz nepilnīgumu jāatzīmē, ka Google uzskata, ka tikai trīs no 35 Komisijas nodotajām piezīmēm atbilst tam, kas ir prasīts Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktā attiecībā uz iztaujāšanu ar mērķi savākt informāciju par izmeklēšanas priekšmetu. Runa ir par piezīmēm par 2015. gada 26. janvārī notikušo nozares uzņēmuma iztaujāšanu, 2015. gada 28. maijā notikušo uzņēmuma, kura nosaukums Google nav paziņots, iztaujāšanu un 2017. gada 18. septembrī notikušo ADA iztaujāšanu.

930    Attiecībā uz pārējām 32 piezīmēm jāsecina, kā apgalvo Google, ka tās ir pārāk konspektīvas, lai atzītu, ka tajās ir pierakstīta iztaujāšana ar mērķi savākt informāciju par izmeklēšanas priekšmetu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktā prasīto. It īpaši, lai gan šīs piezīmes ļauj identificēt šādā iztaujāšanā notikušo pārrunu vispārējo saturu, tās tomēr pašas par sevi joprojām ir pārāk neskaidras vai nepietiekami detalizētas attiecībā uz šo pārrunu precīzu saturu un to, kāda rakstura informāciju šīs trešās personas šādā iztaujāšanā ir sniegušas.

931    Līdz ar to, ņemot vērā jau iepriekš norādīto novēloto raksturu, jāatzīst, kā apgalvo Google, ka 2018. gada februārī nodotās 32 piezīmes, ko tā apstrīd, ir pārāk konspektīvas. Komisijas veiktās trešo personu izjautāšanas ar mērķi savākt informāciju par izmeklēšanas priekšmetu satura atjaunošana vai pēc tam izdarītās atsauces uz iepriekšējiem vai vēlākiem dokumentiem izmeklēšanas lietas materiālos saistībā ar šādu izjautāšanu tādējādi nav pietiekamas, lai kompensētu to, ka nav pienācīgi veiktu pierakstu.

932    No iepriekš minētā izriet, ka liela daļa no šīm Komisijas 2018 gada 28. februārī nodotajām piezīmēm ir pārāk novēlotas un pārāk konspektīvas, lai varētu kalpot kā iztaujāšanas pieraksti Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktā noteiktajā izpratnē.

933    Nākotnē būtu lietderīgi un atbilstoši, ka par katru Komisijas veikto trešās personas iztaujāšanu ar mērķi savākt informāciju par izmeklēšanas priekšmetu pieraksti tiktu veikti vai apstiprināti šīs iztaujāšanas laikā vai neilgi pēc tās, lai, cik vien ātri iespējams, tos pievienotu lietas materiāliem, ļaujot personai, kuru apsūdz, attiecīgajā brīdī ar tiem iepazīties savu tiesību uz aizstāvību īstenošanai.

934    Trešām kārtām, attiecībā uz to, kādām ir jābūt procesuālo pārkāpumu sekām saistībā ar trešo personu iztaujāšanas pierakstiem Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktā noteiktajā izpratnē, jānosaka, vai, ņemot vērā šīs lietas īpašos faktiskos un juridiskos apstākļus, Google ir pietiekami pierādījusi, ka būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja šādu pārkāpumu nebūtu bijis. Proti, to nepierādot, nav konstatējams tās tiesību uz aizstāvību pārkāpums.

935    Tas tiktu pierādīts, ja neatklāto pierādījumu saturu nevar ne noteikt, ne arī tas nav nosakāms. Šajā gadījumā nevar prasīt no uzņēmuma izpildīt neiespējamu pienākumu pierādīt dokumenta saturu, it īpaši par neatklātu apsūdzošu vai attaisnojošu pierādījumu esamību. Tādējādi uzņēmums var aprobežoties tikai ar atsauci uz iespēju, ka neizpaustā informācija varētu būt noderējusi tā aizstāvībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, Solvay/Komisija, C‑110/10 P, EU:C:2011:687, 59.–62. punkts).

936    Turpretī, ja pierādījumu, kuriem piekļuve ir bijusi ierobežota, saturs ir noteikts vai nosakāms a posteriori, uzņēmumu nevar atbrīvot no pienākuma pierādīt, ka tam nav bijuši pieejami apsūdzoši vai attaisnojoši pierādījumi, kā arī no tā izrietošās sekas tā tiesību uz aizstāvību izmantošanai. Tas tā ir, ja uzņēmumam ir pieejamas visādā ziņā nopietnas norādes par tā rīcībā nenodoto dokumentu autoriem, kā arī to raksturu un saturu (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Solvay/Komisija, C‑110/10 P, EU:C:2011:257, 37. punkts).

937    Apsūdzošu pierādījumu nepaziņošanas gadījumā attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka procedūras rezultāts varētu būt bijis citāds, ja šie nepaziņotie apsūdzošie pierādījumi būtu bijuši atklāti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 71. un 73. punkts, un 2011. gada 12. jūlijs, Toshiba/Komisija, T‑113/07, EU:T:2011:343, 46. punkts).

938    Attiecībā uz attaisnojošiem pierādījumiem uzņēmumam ir jāpierāda, ka tas šos pierādījumus būtu varējis izmantot savai aizstāvībai tādējādi, ka tad, ja uzņēmums to būtu varējis izmantot administratīvajā procesā, tas būtu varējis atsaukties uz pierādījumiem, kuri nesaskan ar secinājumiem, ko šajā stadijā izdarījusi Komisija, un tādēļ kaut kādā veidā būtu varējis ietekmēt vērtējumus, ko Komisija iekļāvusi savā lēmumā. No tā izriet, ka attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, pirmkārt, ka tam nav bijis piekļuves noteiktiem attaisnojošiem pierādījumiem un, otrkārt, ka tas būtu varējis tos izmantot savai aizstāvībai (spriedums, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 97. un 98. punkts).

939    Šajā lietā jākonstatē, ka Google joprojām nav pierādījusi, ka tad, ja nebūtu bijis iepriekš norādīto procesuālo pārkāpumu saistībā ar nodoto piezīmju, kuras tā apstrīd, novēloto un nepilnīgo raksturu, tā būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību.

940    Šajā ziņā Google tikai vispārīgi apgalvo, ka precīzs pārrunu ar uzklausītajām trešām personām satura pieraksts tai būtu sniedzis paskaidrojumus un konteksta elementus attiecībā uz dokumentiem, kuri ir iekļauti izmeklēšanas lietas materiālos un uz kuriem Komisija ir balstījusies.

941    Pirmkārt, attiecībā uz iespēju noteikt a posteriori, vai pierādījumi nav bijuši paziņoti, jāatgādina, ka bez iztaujāšanas ierakstiem Komisija tomēr centās rekonstruēt saturu, lai ļautu Google īstenot savas tiesības uz aizstāvību.

942    Tādējādi jāatzīmē, ka starp 2018. gada 28. februārī veiktajiem apsvērumiem atbildē uz Google pieprasījumu Komisija ir norādījusi, ka, pirmām kārtām, tā nav izmantojusi nevienu no nodotajām piezīmēm kā apsūdzošu pierādījumu ne paziņojumā par iebildumiem, ne pirmajā faktu izklāsta vēstulē un, otrām kārtām, tā ir nodevusi Google visus iespējami attaisnojošos pierādījumus, kas ir sniegti katrā šajā sanāksmē, lai tie varētu būt noderīgi Google aizstāvībai.

943    No apstrīdētā lēmuma un lietas materiālu, ar kuriem Vispārējā tiesa ir iepazinusies šajā procesā, pārbaudes neizriet, ka minēto lietas materiālu elementi ir tādi, lai apšaubītu Komisijas šajā ziņā sniegtos apliecinājumus.

944    Otrkārt, jākonstatē, ka attiecībā uz 26 no 32 piezīmēm, kuru pilnīgumu Google apstrīd, ir norādīts, ka šajās iztaujāšanās notikušo pārrunu saturs pilnībā parādās izmeklēšanas lietas materiālos ietvertos konkrētos dokumentos, par kuriem Google atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumu atzina, ka tai šiem dokumentiem ir bijusi piekļuve. Divdesmit četrās no 26 piezīmēm arī ir norādīts, ka Komisija no uzklausītās trešās personas ir saņēmusi piezīmju satura apstiprinājumu, un tas apstiprina atsauču uz lietas materiālos esošajiem dokumentiem atbilstību un izsmeļošo raksturu. Saistībā ar divām piezīmēm, kuru saturu uzklausītā trešā persona nav varējusi apstiprināt, tam ir sniegts paskaidrojums: pirmā no šīm trešām personām vairs nepastāv, un otrā nav atbildējusi uz atkārtotiem Komisijas iesniegtiem apstiprināšanas lūgumiem.

945    Šādos apstākļos jāatzīst, ka, par spīti procesuāliem pārkāpumiem saistībā ar iztaujāšanas pierakstiem, Google no Komisijas varēja iegūt norādes par iztaujāšanā notikušo pārrunu saturu, it īpaši attiecībā uz to, kāda rakstura informācija šajos gadījumos tika sniegta par tēmām, kas sanāksmēs tika apspriestas.

946    Ņemot vērā Komisijas sniegtās norādes un to, ko no tām bija iespējams secināt iztaujāšanas satura novērtēšanai, Google neizvirza nevienu pamatotu argumentu, kas ļautu saprast, kādā veidā tā būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību, tostarp saistībā ar divu trešo personu iztaujāšanu, par ko nebija iespējams iegūt attiecīgo piezīmju satura apstiprinājumu.

947    Treškārt, attiecībā uz atlikušajām sešām piezīmēm, kurās ir konspektīvi atspoguļota diskusiju būtība un kurās nav nekādu atsauču uz dokumentiem lietas materiālos, kas ļautu papildināt to saturu, jāatzīmē turpmāk minētais.

948    Hronoloģiskā secībā pirmā piezīme attiecas uz nozares uzņēmuma iztaujāšanu 2015. gada 2. jūlijā. Šajā gadījumā minētais uzņēmums varēja paust Komisijai savus uzskatus par mobilajām platformām, tostarp Android, kā arī par konkurences vidi, kurā attīstījās tā lietojumprogrammas un pakalpojumi.

949    Lai gan šajās piezīmēs nav atsauces ne uz vienu dokumentu lietas materiālos, tomēr Google bija iespējams to skatīt kontekstā ar nodoto informāciju par diviem citiem šī paša uzņēmuma iztaujāšanas gadījumiem 2014. gada 10. decembrī un 2016. gada 12. janvārī par šo pašu jautājumu. Piezīmēs par iztaujāšanu, kuras bija nodotas Google un kuras konkrētais uzņēmums bija apstiprinājis, ir norādīti dokumenti izmeklēšanas lietas materiālos, kuros atspoguļots šajos gadījumos notikušo pārrunu saturs, proti, gan pirms, gan pēc iepriekš minētās iztaujāšanas. Tātad Google zināja par šī uzņēmuma nostāju šajā izmeklēšanā.

950    Šādos apstākļos Google tomēr neizvirza nevienu pamatotu argumentu, kas ļautu saprast, kādā veidā tā būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību šajā lietā.

951    Otrā piezīme attiecas uz drošības pakalpojumu sniedzēja, kura nosaukums Google netika paziņots, iztaujāšanu, kas notika 2015. gada 15. jūlijā. Šī iztaujāšana, kā Komisija konkretizē savās piezīmēs, kuras attiecīgais uzņēmums ir apstiprinājis, bija iespēja apspriest tirgus dinamiku saistībā ar operētājsistēmu Android. Tomēr no šo piezīmju satura izriet, ka šajā iztaujāšanā izklāstītās bažas attiecās galvenokārt uz drošības risinājumiem, proti, lietas materiālu aspektu, kas apstrīdētajā lēmumā nav skarts, nevis uz strīdīgajiem ierobežojumiem, kas bija pārbaudīti saistībā ar dažādiem Komisijas apskatītās ļaunprātīgās rīcības veidiem.

952    Tāpat arī trešā piezīme attiecas uz maksājumu pakalpojumu sniedzēja iztaujāšanu 2015. gada 28. oktobrī. Šajā gadījumā šis pakalpojumu sniedzējs Komisijai varēja paust savus uzskatus par dinamiku mobilo ierīču un to lietojumprogrammu tirgū saistībā ar mobilo maksājumu sistēmām. Arī šeit ir runa par lietas materiālu aspektu, kas apstrīdētajā lēmumā netiek apskatīts.

953    Katrā ziņā bez pierādījumiem par saikni starp šīm iztaujāšanām un apstrīdētajā lēmumā kritizēto stāvokļa ļaunprātīgo izmantošanu jāatzīst, ka Google neizvirza nevienu pamatotu argumentu, kas ļautu saprast, kādā veidā tā būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību šajā lietā, ja nebūtu bijis procesuālo pārkāpumu saistībā ar šo divu sanāksmju pierakstīšanu Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta izpratnē.

954    Ceturtā un piektā piezīme attiecas uz divām BEUC iztaujāšanām 2017. gada 1. februārī un 20. decembrī. Šīs sanāksmes notika, lai BEUC iegūtu no Komisijas informāciju par izmeklēšanas gaitu. Šo sanāksmju priekšmets un to kopsavilkums, ko BEUC ir apstiprinājis, tādējādi pamatoti ļauj izslēgt pieņēmumu, ka Komisija ir pieturējusi pierādījumus.

955    Pēdējā, sestā, piezīme ir saistīta ar paziņojumiem, ko sniegusi ADA – subjekts, kas administratīvajā procesā bija iestājies Google atbalstam, – iztaujāšanā, kas notika 2017. gada 27. septembrī. Lai gan piezīme ir sarakstīta vispārīgi, no tās skaidri izriet, ka ADA neredzēja nevienu iemeslu pieprasīt, lai Google mainītu savu rīcību. Turklāt ADA pārstāvis minētajā piezīmē ir apstiprinājis, ka pārrunas attiecās uz informāciju, ko ADA jau bija nodevusi Komisijai. Šajā ziņā jāatzīmē, ka Google neapgalvo, ka tai nav bijis piekļuves visiem izmeklēšanas lietas materiāliem, ko ADA ir nodevusi administratīvā procesa laikā. Šie apstākļi, tāpat kā ADA, kas šajā prasībā iestājusies lietā Google atbalstam, klātbūtne un tās atturēšanās no jebkādiem komentāriem šajā ziņā ļauj Vispārējai tiesai izslēgt pieņēmumu, ka Komisija ir pieturējusi pierādījumus.

956    Šajā ziņā Google prasības pieteikumā iesniegtie argumenti, ka ir ticams, ka dažādos gadījumos, kad Komisija iztaujāja lietojumprogrammu izstrādātājus, tie ir pauduši attaisnojošus paziņojumus, kas nav atspoguļoti piezīmēs, nav pārliecinoši. Proti, ņemot vērā ADA iestāšanos lietā šajā prasībā Google prasījumu atbalstam un daudzās šai lietas dalībniecei, tāpat kā Google, piedāvātās iespējas precizēt, kuri varētu būt bijuši tie paziņojumi, ko Komisija nav atspoguļojusi, jāatzīst, ka šāds pieņēmums nav pierādīts.

957    No iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā ietvertos elementus, kā arī norādes, ko Komisija sniegusi Google administratīvā procesa laikā, nav pamata uzskatīt, ka piezīmju par trešo personu iztaujāšanu konspektīvais un visbiežāk novēlotais raksturs būtu atņēmis Google piekļuvi pierādījumiem, apsūdzošiem vai attaisnojošiem, kas tai būtu varējuši ļaut labāk nodrošināt savu aizstāvību.

958    Tādējādi procesuālie pārkāpumi, kas izpaudās kā Komisijas veikto trešo personu iztaujāšanas precīzu stenogrammu neesamība, konkrētajos šīs lietas apstākļos nevarēja novest pie Google tiesību uz aizstāvību pārkāpuma.

959    Turklāt šo secinājumu neliek apšaubīt tas, ka Komisija dažām trešām personām ir piešķīrusi anonimitāti. Proti, jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 27. pantu tiesības piekļūt lietas materiāliem neattiecas uz konfidenciālu informāciju, kas atkarībā no lietas apstākļiem var ietvert uzklausīto uzņēmumu pārstāvju personas datus un pašu uzņēmumu nosaukumus, lai izvairītos no iespējamās pretdarbības. Šajā gadījumā no lietas materiāliem neizriet, ka Komisijas piešķirtā anonimitāte, kas tika apspriesta pie uzklausīšanas amatpersonas, nav bijusi pareizas divu pretrunīgu interešu – iztaujātā uzņēmuma (un/vai tā pārstāvju) intereses tikt iztaujātam anonīmi un Google intereses iegūt pietiekamu informāciju par diskusijām – izsvēršanas rezultāts.

960    Tāpat arī argumenti, kas attiecas uz to, ka Komisija nav ievērojusi labas pārvaldības principu, tās iekšējo procedūru rokasgrāmatu, kā arī tās 2011. gada 20. oktobra paziņojumu, ir jānoraida kā neefektīvi. Proti, tā kā Vispārējā tiesa iepriekš ir secinājusi, ka procesuālais pārkāpums saistībā ar attiecīgo piezīmju saturu šajā lietā nav uzskatāms par Google tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, papildu procesuālā trūkuma, pat ja tas būtu pierādīts, konstatēšanai saistībā ar šo piezīmju sagatavošanu un to paziņošanu Google nebūtu nozīmes jautājumā, vai bez šī procesuālā pārkāpuma Google būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību.

961    Tāpēc otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

2.      Par piektā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz atteikumu rīkot uzklausīšanu par AEC testu

a)      Lietas dalībnieku argumenti

962    Google norāda, ka Komisijai tā vietā, lai tai nosūtītu faktu izklāsta vēstules, bija jāpieņem viens vai vairāki papildu paziņojumi par iebildumiem un tādējādi no jauna Google jāpiešķir tiesības uz uzklausīšanu. Šai uzklausīšanai esot bijis jābūt par būtiskiem lietas aspektiem saistībā ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem un AEC testu. Šajā ziņā nevarot uzskatīt, ka Google pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas ir atteikusies no uzklausīšanas vai ka faktu izklāsta vēstulēs esot tikai precizēts paziņojumā par iebildumiem ietvertais provizoriskais vērtējums.

963    Komisija apgalvo, ka Google ir atteikusies no savām tiesībām uz uzklausīšanu pēc paziņojuma par iebildumiem un, tā kā faktu izklāsta vēstulēs nav ietverts jauns iebildums, tai nebija jānosūta papildu paziņojums par iebildumiem. Faktu izklāsta vēstules attiecoties uz rīcību, par kuru Google jau ir bijusi dota iespēja iesniegt apsvērumus. Līdz ar to Komisijai neesot bijis pienākuma no jauna piešķirt Google tiesības uz uzklausīšanu.

b)      Vispārējās tiesas vērtējums

964    Iesākumā jāatzīmē, ka, atbildot uz Vispārējās tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai uzdoto jautājumu, Google skaidri atzina, un par to ir izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā, ka ar tās tiesību uz aizstāvību pārkāpuma konstatēšanu piektā pamata pirmajā daļā varētu tikt atcelta tikai apstrīdētā lēmuma daļa attiecībā uz stāvokļa ļaunprātīgo izmantošanu ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem.

965    Piektā pamata pirmā daļa veido trešā prasības pamata procesuālo daļu, kurā Google apstrīd apstrīdētā lēmuma pamatojuma saistībā ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu ļaunprātīgo raksturu pamatotību. Tādējādi Google apgalvo, ka Komisija administratīvā procesa laikā ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, nedodot tai iespēju laikus mutiski izteikties par būtiskiem aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu konkurences analīzes elementiem, it īpaši par AEC testu.

966    Jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas ir piemērojams, ja administrācija ir nodomājusi pieņemt personai nelabvēlīgu lēmumu (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 28. punkts).

967    Šis princips it īpaši ir nostiprināts Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101.] un [102.] pantu (OV 2004, L 123, 18. lpp.) 10. pantā. Šajā pantā ir noteikts, ka Komisija, pirmkārt, rakstiski informē attiecīgo uzņēmumu par iebildumiem, kas pret to vērsti, un, otrkārt, dod šim uzņēmumam iespēju rakstiski darīt tai zināmu savu viedokli par šiem iebildumiem.

968    Regulas Nr. 773/2004 12. pantā arī ir precizēts, ka uzņēmums, kuram ir nosūtīts paziņojums par iebildumiem, var lūgt Komisiju rīkot noklausīšanos [uzklausīšanu], lai varētu paust savus argumentus mutiski.

969    Šajā lietā 2016. gada 23. decembra atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Google norādīja, ka atsakās no savām tiesībām uz uzklausīšanu (“We therefore declined our right to such a hearing” [“Tāpēc mēs atteicāmies no savām tiesībām uz šādu uzklausīšanu”]). Savā atbildē Google pēc būtības norādīja, ka tai nav bijis pietiekami daudz laika, lai pilnvērtīgi un ierobežotā termiņā sagatavotos uzklausīšanai Komisijas telpās.

970    Konkrētāk, Google uzsvēra: tāpēc, ka aptuveni 60 izmeklēšanas lietas dokumenti tika saņemti nepilnas trīs nedēļas pirms termiņa 2016. gada 23. decembrī, kas bija noteikts tās atbildes sniegšanai uz paziņojumu par iebildumiem, un divi dokumenti, no kuriem viens bija īpaši nozīmīgs saistībā ar konkurējoša vispārējās meklēšanas pakalpojuma iepriekšēju instalēšanu Android ierīcēs, bija saņemti vienu dienu pirms termiņa, tā nevarēja laikus apspriesties par uzklausīšanas rīkošanas lietderīgumu. Google uzskata, ka atteikšanās no tiesībām uz uzklausīšanu ir vēl jo vairāk uzspiesta, jo uzklausīšanas amatpersona tai bija norādījusi, ka uzklausīšana notiks 2017. gada janvāra beigās, atstājot Google un tās padomniekiem tikai vienu mēnesi, lai sagatavotos uzklausīšanai, turklāt intensīvas darbības laikposmā.

971    Tādējādi – neatkarīgi no Google minētajām grūtībām šajā konkrētajā kontekstā un šajā izmeklēšanas posmā izlemt par uzklausīšanas rīkošanas lietderīgumu – Google nevar pārmest Komisijai, ka tā nav rīkojusi uzklausīšanu pēc paziņojuma par iebildumiem.

972    Līdz ar to rodas jautājums, vai pēc tam, kad Google 2016. gada 23. decembrī atbildē uz paziņojumu par iebildumiem bija atteikusies no savām tiesībām uz uzklausīšanu, tā varēja atsaukties uz to, ka ir jāievēro tās tiesības uz aizstāvību, lai panāktu, ka 2018. gada maijā, proti, 16 mēnešus vēlāk, Komisija rīko uzklausīšanu.

973    Ņemot vērā materiālo tiesību normas par tiesību uz aizstāvību īstenošanu, ir redzams, ka uzņēmums saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 12. pantu var iegūt tiesības uz jaunu uzklausīšanu gadījumā, ja Komisija pieņemtu papildu paziņojumu par iebildumiem.

974    No Regulas Nr. 773/2004 11. panta tiešām izriet, ka Komisija savos lēmumos var ņemt vērā tikai tos iebildumus, par kuriem attiecīgajam uzņēmumam ir dota iespēja tos komentēt. Tātad jauns iebildums prasa, lai attiecīgajam uzņēmumam no jauna tiktu dota iespēja rakstveidā komentēt un prasīt uzklausīšanas rīkošanu tā argumentu izklāstīšanai.

975    Tomēr šajā lietā laikā no 2016. gada 23. decembra atbildes uz paziņojumu par iebildumiem līdz apstrīdētajam 2018. gada 18. jūlija lēmumam Komisija nav pieņēmusi papildu paziņojumu par iebildumiem. Papildus dažādajiem pasākumiem, ko Komisija veica pēc atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, lai nodrošinātu Google piekļuvi lietas materiāliem un it īpaši vēlāk iegūtajiem pierādījumiem, Komisija izvēlējās Google nosūtīt faktu izklāsta vēstules.

976    Tādējādi Komisija nosūtīja Google divas faktu izklāsta vēstules, vienu – 2017. gada 31. augustā un otru – 2018. gada 11. aprīlī, par kurām Google bija iespēja rakstiski iesniegt komentārus attiecīgi 2017. gada 23. oktobrī un 2018. gada 7. maijā. Komisija uzskata, ka šī procedūra izslēdza jebkādas Google tiesības uz jaunas uzklausīšanas rīkošanu un pamatoja uzklausīšanas amatpersonas noraidījumu 2018. gada 18. maijā šādam Google 2018. gada 7. maijā iesniegtam lūgumam.

977    Šajā ziņā jāatgādina, ka paziņojums par iebildumiem ir sagatavojošs procesuāls akts salīdzinājumā ar lēmumu, kas ir administratīvās procedūras nobeigums. Līdz ar to līdz galīgā lēmuma pieņemšanai Komisija, tostarp ņemot vērā pušu rakstveida un mutvārdu apsvērumus, var vai nu atteikties no dažiem vai pat visiem iebildumiem, kas pret šīm pusēm vērsti, un tādējādi grozīt savu nostāju tām par labu, vai, tieši pretēji, izlemt pievienot jaunus iebildumus, ja tā attiecīgajiem uzņēmumiem sniedz iespēju paust savu nostāju šajā ziņā (spriedums, 2012. gada 27. jūnijs, Microsoft/Komisija, T‑167/08, EU:T:2012:323, 184. punkts).

978    Paziņojuma par iebildumiem papildinājuma nosūtīšana ieinteresētajām personām ir vajadzīga tikai tad, ja pārbaužu rezultātā Komisijai attiecīgajam uzņēmumam ir jāinkriminē jauna rīcība vai būtiski jāgroza konstatēto pārkāpumu pierādījumi, nevis ja Komisija izpilda savu pienākumu atteikties no iebildumiem, kas, ņemot vērā atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, nav izrādījušies pamatoti (skat. spriedumu, 2012. gada 27. jūnijs, Microsoft/Komisija, T‑167/08, EU:T:2012:323, 191. punkts un tajā minētā judikatūra).

979    Turpretī atbilstoši 111. punktam Komisijas 2011. gada 20. oktobra Paziņojumā par paraugpraksi attiecībā uz lietu izskatīšanu saskaņā ar [LESD] 101. un 102. pantu (OV 2011, C 308, 6. lpp.), kas Komisijai ir saistošs, faktu izklāsta vēstules vienkārša pieņemšana ir pamatota tikai tad, ja Komisija vēlētos balstīties uz jauniem pierādījumiem, kas apstiprina iebildumus, kuri jau ir pamatoti paziņojumā par iebildumiem. Lai ievērotu sacīkstes principu, Komisija informē uzņēmumu, par kura rīcību notiek izmeklēšana, par šiem jaunajiem pierādījumiem un pašas noteiktajā termiņā apkopo tā rakstveida apsvērumus. Minētā Komisijas paziņojuma 111. punktā nav nekas minēts par iespēju paust arī mutvārdu apsvērumus.

980    Tādējādi Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai Komisijas izvēle izmantot faktu izklāsta vēstules un sekojošais uzklausīšanas amatpersonas lēmums atteikt Google mutvārdu uzklausīšanas rīkošanu, kurā tai ļautu mutvārdos paust savus apsvērumus par Komisijas norādītajiem jaunajiem pierādījumiem, nav šī uzņēmuma tiesību uz aizstāvību pārkāpums represīvā procedūrā, kuras mērķis ir sodīt par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

981    Šajā lietā, lai gan ar faktu izklāsta vēstulēm paziņojumā par iebildumiem norādītajiem iebildumiem formāli netiek pievienots neviens cits iebildums, jo tās joprojām attiecas uz Komisijas paziņojumā par iebildumiem identificēto ļaunprātīgo praksi, tomēr jākonstatē, ka realitātē faktu izklāsta vēstules būtiski paplašina iebilduma saistībā ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu ļaunprātīgo raksturu, kas paziņojumā par iebildumiem nebija pietiekami pamatots, saturu un apjomu un tādējādi būtiski maina apstrīdēto pārkāpumu pierādījumus.

982    Tas it īpaši attiecas uz AEC testu, kam šajā lietā bija reāla nozīme Komisijas vērtējumā par aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu spēju radīt tikpat efektīvu konkurentu izstumšanas sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 143. punkts).

983    Proti, lai gan paziņojuma par iebildumiem 718.–722. punktā bija ietverta tikai kopsavilkuma analīze par konkurenta spēju sacensties ar Google veiktajiem maksājumiem atbilstoši aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem, tomēr tikai sākot ar faktu izklāta vēstulēm, no kurām pēdējā tika nosūtīta trīs mēnešus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, Google varēja pilnībā iepazīties ar testu un argumentāciju, kurai Komisija šajā lietā bija devusi priekšroku. Paziņojumā par iebildumiem izklāstīto kvantitatīvo analīzi par konkurentu spēju sacensties ar Google maksājumiem saskaņā ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem varēja saprast tikai tad, ja to lasīja kopā ar pirmo un otro faktu izklāsta vēstuli.

984    Pirmajā faktu izklāsta vēstulē, kas pieņemta astoņus mēnešus pēc paziņojuma par iebildumiem, kvantitatīvā analīze tiek pamatota, būtiski mainot iepriekš paziņojumā par iebildumiem izvēlēto provizorisko pieeju.

985    Paziņojumā par iebildumiem Komisija savu analīzi kopumā balstīja uz diviem apstākļiem, proti, uz to, ka konkurentam nebija iespējams rezervēt vairāk kā 5 % no mobilajās ierīcēs veikto meklēšanas pieprasījumu daļām, ņemot vērā 2012.–2015. gadā Google iegūto meklēšanas pieprasījumu procentuālo daļu, un uz apgalvoto pienākumu saskaņā ar izplatīšanas līgumiem trešā pārlūkprogrammā nenoteikt konkurējošu meklētājprogrammu pēc noklusējuma.

986    Pirmajā faktu izklāsta vēstulē Komisija ir vērtējusi kontekstā izplatīšanas līguma pienākumu Google meklēšanas pakalpojumus noteikt pēc noklusējuma trešās pārlūkprogrammās. Komisija arī pirmo reizi ir formulējusi pieņēmumu, kas ietverts apstrīdētā lēmuma 1234. apsvērumā, ka konkurents, kas ir vismaz tikpat efektīvs kā Google, nevarētu pretendēt vairāk kā uz 12 % vispārējās meklēšanas pieprasījumu mobilajās ierīcēs. Pamatojoties uz šo jauno premisu, Komisija uzskatīja, ka lietojumprogramma, kas konkurē ar Google Search, varētu aptvert ne vairāk kā [0–10] % meklēšanas pieprasījumu, ko lietotāji veic, izmantojot Google Search.

987    Paziņojumā par iebildumiem provizoriski izvēlētā pieeja ir vēl jo vairāk būtiski mainīta ar pirmo faktu izklāsta vēstuli, jo Komisija nonāk pie acīmredzami niansētāka rezultāta attiecībā uz konkurenta spēju sacensties ar Google maksājumiem atbilstoši aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem, nekā tā sākotnēji bija paredzējusi.

988    Lai gan saskaņā ar paziņojumu par iebildumiem Komisija uzsvēra, ka konkurentam visos gadījumos bija jādalās ar visiem saviem reklāmas ieņēmumiem, lai sacenstos ar Google maksājumiem, nevis pārsniegtu tos, pirmajā faktu izklāsta vēstulē Komisija ir norādījusi, ka konkurents, ja tas būtu noteikts pēc noklusējuma trešā pārlūkprogrammā, varētu sacensties ar Google izplatītākajiem maksājumiem vai pat pārsniegt tos bez nepieciešamības dalīties ar visiem saviem ieņēmumiem.

989    Otrā faktu izklāsta vēstule, kas tika pieņemta astoņus mēnešus pēc pirmās faktu izklāsta vēstules un trīs mēnešus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, arī ieviesa būtiskus labojumus pirmajā faktu izklāsta vēstulē ietvertajā analīzē un vēl jo vairāk – paziņojumā par iebildumiem.

990    Pirmkārt, pēc tam, kad Komisija no Google bija ieguvusi informāciju par aktuāliem paziņojuma par iebildumiem aspektiem, tā izslēdza, ka konkurents varētu vēlēties dalīties ar reklāmas ieņēmumiem no meklēšanas pieprasījumiem, kas veikti meklētājprogrammas sākumlapā, jo Google pati nedalījās ar šādiem ieņēmumiem.

991    Otrkārt, Komisija AEC testā iekļāva divus jaunus mainīgos lielumus, proti, neiespējamību konkurentam iegūt savas vispārējās meklēšanas lietojumprogrammas iepriekšēju instalēšanu visās aparatūras ražotāja vai tīklu operatora aparatūras klāsta mobilajās ierīcēs un konkurenta pienākumu kompensēt attiecīgo aparatūras ražotāju un tīklu operatoru ciestos zaudējumus, ņemot vērā ieņēmumus, kas saistīti ar jau apritē esošām mobilajām ierīcēm, uz kurām attiecas aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi. Šie divi punkti šķiet izšķiroši, jo tie ļauj Komisijai novērtēt kontekstā konkurenta spēju sacensties ar Google maksājumiem gadījumā, ja konkurējošie meklēšanas pakalpojumi arī tiek noteikti pēc noklusējuma trešā pārlūkprogrammā.

992    Treškārt, Komisija pievienoja noteiktus ar Google saistītus finanšu datus, kas iegūti nevis no Google, bet gan no kāda aparatūras ražotāja. Tas attiecas uz tā sauktajām “darbības” izmaksām [10–20] % apmērā, kuras Komisija pirmo reizi min otrajā faktu izklāsta vēstulē un attiecina uz potenciālo konkurentu, kas ir vismaz tikpat efektīvs kā Google. Tomēr Google šos datus Vispārējā tiesā joprojām apstrīd gan attiecībā uz to summu, gan saistībā ar attiecīgo izmaksu kategoriju, kas piemērojama AEC testam.

993    Šajā ziņā Komisija nevar apgalvot, ka Google savos apsvērumos atbildē uz pirmo faktu izklāsta vēstuli ir piekritusi šādu datu ņemšanai vērā. Google saistībā ar Komisijas argumentāciju par ierīču, nevis aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem vienīgi norāda, ka sadalīto ieņēmumu procentuālās daļas ir izteiktas tikai bruto, jo šīs procentuālās daļas ir samazinātas līdz [10–20] %, tomēr neprecizē šāda samazinājuma raksturu. Katrā ziņā Komisija, kurai ir pienākums pierādīt pārmesto izstumšanas iedarbību, nekādā veidā nav mēģinājusi salīdzināt šos datus ar datiem, kurus Google būtu varējusi iesniegt tieši.

994    Tāpat arī pretēji tam, ko Komisija apgalvo iebildumu rakstā, aparatūras ražotāja paziņojumi, kā arī dati, kas ietverti tā nosūtītajos dokumentos, tika izmantoti ne tikai ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumu analīzē. Šie dati tika izmantoti, lai papildinātu Komisijas veikto aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu analīzi, kas parādās, vienkārši izlasot otro faktu izklāsta vēstuli.

995    No iepriekš minētā izriet, ka jāatzīst – Komisija, tikai otrās faktu izklāsta vēstules posmā atklājot datus, kurus tā paredzēja izmantot AEC testa veikšanai, tādējādi ir būtiski grozījusi iebilduma par aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem saturu.

996    Paziņojumu par iebildumiem nevar uzskatīt par pietiekami pamatotu šajā izšķirošajā jautājumā par aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu konkurences analīzi, lai uzklausīšana, kura būtu bijusi jāorganizē 2017. gada sākumā, varētu būt bijusi Google noderīga. Tikai ar otro faktu izklāsta vēstuli, kas bija nodota 2018. gada aprīlī, proti, trīs mēnešus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, paziņojums par iebildumiem varēja būt pietiekami pamatots un tādējādi ļaut Google iepazīties ar visiem galvenajiem un noteicošajiem Komisijas iecerētā AEC testa aspektiem. Tādējādi šajā konkrētajā kontekstā Komisijai, uz kuru neattiecās nekāds laika spiediens, būtu vajadzējis pieņemt papildu paziņojumu par iebildumiem.

997    Nosūtot nevis papildu paziņojumu par iebildumiem, bet gan divas faktu izklāsta vēstules un nenosakot mutisku uzklausīšanu par apsvērumiem, kas iesniegti, atbildot uz abām šīm faktu izklāsta vēstulēm, Komisija tādējādi ir apgājusi Google tiesības spēt mutvārdos izklāstīt savus argumentus par šiem apsvērumiem un ir pārkāpusi šī uzņēmuma tiesības uz aizstāvību.

998    Proti, ņemot vērā uzklausīšanas nozīmi represīvā procedūrā, kuras mērķis ir sodīt par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, šādas uzklausīšanas nenotikšanas dēļ visa šī procedūra ir noteikti kļuvusi kļūdaina neatkarīgi no tā, vai Google pierāda, ka šī nenotikšana varēja tai par sliktu ietekmēt procedūras norisi un apstrīdētā lēmuma saturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 21. septembris, Feralpi/Komisija, C‑85/15 P, EU:C:2017:709, 45.–47. punkts).

999    Turklāt katrā ziņā jākonstatē, ka, ņemot vērā AEC testa būtību, kā arī nozīmi, ko Komisija tam piešķīra, lai novērtētu aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu spēju radīt tikpat efektīvu konkurentu izstumšanas iedarbību, Google būtu varējusi vieglāk izteikt mutvārdos savus apsvērumus par šī testa uzbūvi, kura alternatīvu versiju, ko pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas izstrādāja ekonomistu uzņēmums un kam bija citāds rezultāts, tā iesniedz prasības pieteikuma pielikumā.

1000 Šo konstatējumu nevar apšaubīt ar to, ka Komisija Google ļāva rakstveidā iesniegt tās apsvērumus par pirmo un otro faktu izklāsta vēstuli. Lai gan rakstveidā bija ievērots sacīkstes princips, Komisija nekādi nemēģināja ļaut Google izteikt savus apsvērumus mutvārdos, kā tas būtu jādara papildu paziņojuma par iebildumiem pieņemšanas gadījumā.

1001 Šādas mutvārdu diskusijas vērtību var ilustrēt, piemēram, ar jautājumu par izmaksām, kādas jāizvēlas AEC testa sagatavošanai. Proti, šajā jautājumā izmaksas, ko Komisija attiecināja uz Google, tika iegūtas no aparatūras ražotāja iesniegtiem dokumentiem, kuri nebija apstiprināti ar galvenajai ieinteresētajai personai adresētu informācijas lūgumu. Komisija pēc būtības atkāpās no saviem Norādījumiem par ļaunprātīgu izslēdzošu rīcību, saskaņā ar kuriem, “ja [ticami dati ir pieejami], Komisija izmantos informāciju par konkrētā dominējošā uzņēmuma izmaksām”.

1002 Uzklausīšana tādējādi būtu ļāvusi Google sniegt Komisijai precizējumus, agrākā posmā ļaujot atrisināt dažas neskaidrības saistībā ar AEC testa izstrādāšanu un tās pārrunāt tieši ar Komisiju. Proti, uzklausīšanas rīkošanas rezultātā Komisija būtu pilnībā veikusi pārrunas ar Google, lai lietderīgi sašaurinātu faktu un tiesību jautājumu pretrunas. Uzklausīšanas nozīme šajā lietā ir vēl jo vairāk redzama, jo Google izvirzītie iebildumi šajā prasībā to pamatotības dēļ liek Vispārējai tiesai apmierināt trešo prasības pamatu.

1003 Tādējādi, ņemot vērā AEC testa izstrādei raksturīgās grūtības, Google būtu bijusi iespēja uzklausīšanas laikā labāk nodrošināt savu aizstāvību un pārliecināt Komisiju par nepieciešamību atkārtoti izvērtēt vairākus tās analīzes punktus.

1004 Turklāt, ļaujot Google mutvārdos izklāstīt savus argumentus par būtiskajām izmaiņām, ko Komisija veica pierādījumos, kurus izmantoja aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu ļaunprātīgā rakstura pierādīšanai, Komisija būtu varējusi precizēt savu analīzi.

1005 Tāpēc prasības piektā pamata pirmā daļa jāapmierina un arī uz šī pamata jāatceļ apstrīdētais lēmums, ciktāl tajā aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi ir kvalificēti kā ļaunprātīgi.

G.      Par pirmo piecu pamatu pārbaudes sekām un par sesto pamatu

1006 Google norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu tiek uzlikts lielākais naudas sods, kādu jebkad konkurences iestāde Eiropā ir uzlikusi, proti, 4 342 865 000 EUR.

1007 Neatkarīgi no summas Komisijas uzlikto naudas sodu represīvais un preventīvais mērķis, lai sodītu par LESD 102. panta pārkāpumu, uzliek Vispārējai tiesai kā objektīvai un neatkarīgai tiesai pienākumu nodrošināt Pamattiesību hartas 47. pantā paredzēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību efektivitāti, kad tā lemj par prasību, kas celta par administratīvās iestādes, kura veic arī izmeklēšanas funkcijas, uzlikto sodu.

1008 Šajā prasībā Google lūdz, pirmkārt, atcelt apstrīdēto lēmumu un, otrkārt, ja tas netiek veikts, atcelt vai samazināt naudas sodu saskaņā ar Vispārējai tiesai piešķirto neierobežoto kompetenci.

1009 Pirmo piecu pamatu pārbaudes rezultātā jānovērtē iepriekš izklāstīto secinājumu sekas attiecībā uz apstrīdēto lēmumu. Tā kā šīs sekas ietekmē naudas sodu, jāprecizē arī, kādā mērā Vispārējās tiesas vērtējumā šajā ziņā atbilstoši tās neierobežotajai kompetencei tiks ņemti vērā sestajā pamatā izvirzītie argumenti, kas attiecas uz dažādiem naudas soda aprēķināšanā vērā ņemtiem apstākļiem.

1.      Pirmo piecu pamatu saistība ar sesto pamatu, kas attiecas uz naudas sodu

1010 Sestajā pamatā, kas sadalīts trijās daļās, Google norāda – pat ja pretēji pirmajos piecos pamatos minētajiem argumentiem Vispārējā tiesa apstiprinātu apstrīdētā lēmuma vērtējumus par LESD 102. panta pārkāpuma esamību, trīs kļūdas tomēr prasa naudas soda atcelšu vai būtisku samazināšanu. Tādējādi šo kļūdu dēļ naudas sods esot jāatceļ vai, ja tas netiek veikts, Vispārējai tiesai esot jāizmanto tās neierobežotā kompetence, lai būtiski samazinātu naudas soda apmēru.

1011 Šādā kontekstā Google norāda, ka, pirmkārt, tā nav izdarījusi pārkāpumu ne tīši, ne nolaidības dēļ, otrkārt, apstrīdētais lēmums pārkāpj samērīguma principu un, treškārt, tajā ir būtiskas aprēķina kļūdas attiecībā uz to, kā Komisija ir piemērojusi savas pamatnostādnes. Šajā ziņā Google apgalvo, ka Komisija ir nepareizi aprēķinājusi attiecīgo pārdošanas apjoma vērtību, ir piemērojusi nepareizu smaguma reizinātāju koeficientu, ir pieskaitījusi nepamatotu papildu summu un nav ņēmusi vērā dažādus atbildību mīkstinošus apstākļus, tostarp dažu darbību ierobežoto ilgumu.

1012 Komisija šos argumentus apstrīd. Apstrīdētajā lēmumā naudas soda apmērs esot noteikts atbilstoši pamatnostādnēm, un šis apmērs atbilstot vienota un turpināta pārkāpuma smagumam un ilgumam.

1013 No iepriekš minētā izriet, ka, lai gan sestajā pamatā izvirzītie argumenti balstās uz premisu, ka Vispārēja tiesa apstiprina Komisijas analīzi, kas ir apstrīdēta ar pirmajiem pieciem pamatiem, tomēr šajos argumentos ir vairāki iebildumi, kurus Vispārējā tiesa šajā lietā var pārbaudīt, neatkarīgi īstenojot savu neierobežoto kompetenci.

1014 Šī iemesla dēļ, ciktāl tas ir nozīmīgi un atbilstoši, turpmākajā pārbaudē tiks sniegtas atbildes uz šiem iebildumiem.

2.      Secinājumi par pārkāpumu pēc pirmo piecu pamatu pārbaudes

1015 No pirmā, otrā un ceturtā pamata materiālo aspektu pārbaudes, kā arī no piektā pamata otrās daļas procesuālo aspektu pārbaudes izriet, ka Komisija ir pierādījusi vienota un turpināta pārkāpuma pirmā un otrā aspekta, kas apstrīdētajā lēmumā ir kvalificēts kā atsevišķa pirmā, otrā un trešā ļaunprātīgā rīcība, ļaunprātīgo raksturu. Turpretī no trešā pamata un piektā pamata pirmās daļas pārbaudes izriet, ka Komisija, atzīstot, ka šī pārkāpuma trešais aspekts, kas apstrīdētajā lēmumā ir kvalificēts kā atsevišķa ceturtā ļaunprātīgā rīcība, veidoja dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu LESD 102. panta izpratnē, ir pārkāpusi tiesības uz aizstāvību un apstrīdētajā lēmumā ir pieļāvusi vairākas kļūdas vērtējumā.

1016 No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 1., 3. un 4. pants ir jāatceļ, tikai ciktāl tā 1. pantā ir konstatēts, ka Google ir pieļāvusi vienotu un turpinātu LESD 102. panta pārkāpumu, ko veido četras atsevišķas ļaunprātīgās rīcības, no kurām ceturtajā dalīšanās ar ieņēmumiem atbilstoši dažiem ieņēmumu sadalīšanas līgumiem ar aparatūras ražotājiem un tīklu operatoriem bija pakļauta Google Search ekskluzīvai iepriekšējai instalēšanai iepriekš noteiktā aparatūras klāstā, un ciktāl šī ceturtā ļaunprātīgā rīcība ir minēta 3. un 4. pantā. No tā arī izriet, ka jāgroza apstrīdētā lēmuma 2. pants, ciktāl tajā ir uzlikts naudas sods par sabiedrību Google un Alphabet piedalīšanos vienotā un turpinātā LESD 102. panta pārkāpumā, kas ietver četras ļaunprātīgās rīcības.

1017 Šajā lietā Komisija nav izpildījusi savu pienākumu analizēt spēju izstumt vismaz tikpat efektīvus konkurentus, kura raksturo ceturto ļaunprātīgo rīcību – to, kas ir saistīta ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu (vienota un turpināta pārkāpuma trešais aspekts). Vispārējā tiesa tātad turpina šaubīties par attiecīgo maksājumu spēju ierobežot konkurenci un it īpaši radīt pārmesto izstumšanas iedarbību.

1018 Tomēr neatkarīgi no tā, cik pamatota ir aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu kvalifikācija atbilstoši LESD 102. pantam, jāatgādina, ka tie – tāpat kā ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumi – apstrīdētajā lēmumā ir pareizi ņemti vērā kā faktiskie apstākļi, lai novērtētu izstumšanas iedarbību, kas ir radīta ar vienota un turpināta pārkāpuma pirmo un otro aspektu (kas apstrīdētajā lēmumā ir kvalificēts kā atsevišķa pirmā, otrā un trešā ļaunprātīgā rīcība), kuru ļaunprātīgais raksturs ir apstiprināts otrā un ceturtā pamata pārbaudē.

1019 It īpaši jāatgādina, ka neatkarīgi no ieņēmumu sadalīšanas līgumu kvalifikācijas konkurences tiesību aspektā Google īstenotās prakses kopējā ietekme tai ir ļāvusi saistībā ar Google Search gūt labumu no ekskluzīvas iepriekšējas instalēšanas, kas nosedza – vismaz līdz 2016. gadam – vairāk nekā pusi EEZ tirgoto ierīču, kuras darbojas ar atvasinātu Android operētājsistēmu (apstrīdētā lēmuma 822. apsvērums un 908. zemsvītras piezīme).

1020 Turklāt jāatgādina, ka izplatīšanas līgumi paredzēja, ka GMS ierīcēm bija jāatbilst Android savietojamības dokumenta tehniskajiem savietojamības standartiem, kas turklāt saskaņā ar antifragmentācijas līgumiem, kuru noslēgšana tika prasīta kā priekšnosacījums izplatīšanas līgumu noslēgšanai, bija piemērojami aparatūras ražotājiem attiecībā uz visām to ierīcēm, kuru operētājsistēma bija atvasināta Android versija. Šī saikne starp Android savietojamības dokumentu un izplatīšanas līgumiem veicināja Google gribētās globālās stratēģijas īstenošanu. Tātad Komisija ir pareizi ņēmusi vērā Android savietojamības dokumentu, novērtējot izplatīšanas līgumu ietekmi uz vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgiem.

1021 Ar šiem elementiem – faktiskajiem apstākļiem ar nozīmi Google pārmestās rīcības ļaunprātīgā rakstura novērtēšanā – tādējādi tiek pierādīts, ka pastāv saikne starp vienota un turpināta pārkāpuma pirmo aspektu un ieņēmumu sadalīšanas līgumiem, kurus Google bija noslēgusi visā pārkāpuma laikposmā, no vienas puses, un vienota un turpināta pārkāpuma pirmo un otro aspektu, no otras puses.

1022 Turklāt pirmā, otrā un ceturtā prasības pamata pārbaude parāda, ka pirmais un otrais strīdīgais ierobežojums bija kopējās stratēģijas daļa. Pamatojoties uz šo konstatējumu, Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka prasītāju rīcība, nosakot īpašus nosacījumus operētājsistēmas Android izmantošanai, no vienas puses, kā arī atsevišķu lietojumprogrammu un pakalpojumu sniegšanai, no otras puses, ir kvalificējama kā vienots un turpināts LESD 102. panta pārkāpums (apstrīdētā lēmuma 2. apsvērums un 1. pants).

1023 Proti, konstatētie pārkāpumi bija ietverti kopējā stratēģijā ar mērķi paredzēt interneta attīstību mobilajās ierīcēs, vienlaikus saglabājot Google uzņēmējdarbības modeli, kas balstās uz ieņēmumiem, kurus tā galvenokārt gūst no sava vispārējās meklēšanas pakalpojuma izmantošanas.

1024 Šajā ziņā jāatgādina, ka Google nenonāk pretrunā apstrīdētajā lēmumā izklāstītajiem vērtējumiem par to, ka tās uzņēmējdarbības modelis balstās uz mijiedarbību starp produktiem un pakalpojumiem, kuri ir saistīti ar internetu un kurus lietotājiem visbiežāk piedāvā bez maksas, no vienas puses, un tiešsaistes reklāmas pakalpojumiem, no kuriem tā gūst lielāko savu ieņēmumu daļu, no otras puses. Tādējādi Google ieņēmumi galvenokārt ir saistīti ar tās vispārējās tiešsaistes meklēšanas pakalpojumu – kas tai ļauj pārdot tiešsaistes reklāmas pakalpojumus, no kuriem tā gūst savu atlīdzību, – auditoriju (apstrīdētā lēmuma 153. apsvērums).

1025 Šīs Google īstenotās vispārējās stratēģijas kontekstā dominējošā stāvokļa, kuru visā pārkāpuma laikposmā tā ieņēma vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos, saglabāšanai tātad bija izšķiroša nozīme, un to veicināja strīdīgais pirmais un otrais ierobežojums. Proti, kā izriet no ceturtā pamata pārbaudes, konkurējošu operētājsistēmu, kas var ļaut ar Google Search konkurējošu vispārējās meklēšanas pakalpojumu iepriekšēju instalēšanu vai pat ekskluzīvu instalēšanu, izstumšana arī kalpoja šim pašam mērķim.

1026 Visbeidzot jāņem vērā fakts, ka vispārējās stratēģijas ieviešanas radītās sekas pieder pie faktiskās situācijas, kurā atbilstoši Google noslēgtajiem ieņēmumu sadalīšanas līgumiem neatkarīgi no to kvalifikācijas konkurences tiesībās Google Search guva labumu de facto no ekskluzīvas iepriekšējās instalēšanas, kas vismaz līdz 2016. gadam aptvēra vairāk nekā pusi visu EEZ tirgoto ierīču, kuras darbojās ar atvasinātu Android operētājsistēmu (apstrīdētā lēmuma 822. apsvērums un 908. zemsvītras piezīme).

1027 Plašāk – jāatsaucas arī uz faktu kā uz faktisku aspektu, kas jāņem vērā, izvērtējot visus nozīmīgos apstākļus, ka visā pārkāpuma laikposmā Google bija līgums ar Apple, kas tai ļāva panākt, ka tās meklētājprogramma ir iestatīta pēc noklusējuma visās šī aparatūras ražotāja iPhone ierīcēs (skat. apstrīdētā lēmuma 118. un 119. apsvērumu). Apple ekosistēmas, kura pastāv līdztekus Android ekosistēmai, klātbūtne viedo mobilo ierīču tirgū pasaulē tātad nebija Google būtisks konkurences apdraudējums saistībā ar vispārējās meklēšanas pakalpojumu radītiem reklāmas ieņēmumiem (skat., piemēram, apstrīdētā lēmuma 515. apsvērumu).

1028 Turklāt Google ļaunprātīgās prakses sekas tostarp bija tādas, ka konkurentiem bija liegta iespēja netraucēti piedāvāt lietotājiem, kuri to vēlējās, vispārējās meklēšanas pakalpojumam Google Search alternatīvus risinājumus (apstrīdētā lēmuma 862. un 1213. apsvērums). Tādējādi vispārīgi ar šādu praksi ir aizskartas patērētāju intereses, lai tiem būtu vairāk nekā viens avots informācijas iegūšanai internetā. Turklāt konkrētāk – šī prakse ir arī ierobežojusi tādu meklēšanas pakalpojumu izstrādi, kas vērsti uz patērētāju segmentiem, kuriem ir īpaša interese tostarp par privātās dzīves aizsardzību vai valodas īpatnībām EEZ teritorijā. Šādas intereses bija ne tikai atbilstošas uz sniegumu balstītai konkurencei, jo tās veicināja inovācijas patērētāju labā, bet arī bija nepieciešamas, lai nodrošinātu plurālismu demokrātiskā sabiedrībā.

1029 No iepriekš minētā izriet, ka, lai gan apstrīdētā lēmuma 1., 3. un 4. pants ir daļēji jāatceļ un apstrīdētā lēmuma 2. pants ir jāgroza, jo Komisija nav pierādījusi aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu ļaunprātīgo raksturu, konstatējums par vienotu un turpinātu pārkāpumu, kas pieder pie vispārējas stratēģijas, kuru ir veicinājis pirmais un otrais vienota un turpināta pārkāpuma aspekts, savukārt nekādā ziņā nav prettiesisks. Līdz ar to Vispārējai tiesai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, kā Google to aicina darīt savā lūgumā par grozījumu veikšanu, pašai ir jānosaka atbilstošs naudas soda apmērs, ņemot vērā iepriekš minēto un visus atbilstošos lietas apstākļus.

1030 Sekas daļējai apstrīdētā lēmuma atcelšanai attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanu bija konkrēti minētas un plaši apspriestas ar lietas dalībniekiem tiesas sēdē.

1031 Vispārējā tiesa uzskata, ka ir lietderīgi iesākumā atgādināt – tā kā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, tā neatkarīgi novērtē kritērijus, kuriem ir nozīme naudas soda apmēru noteikšanā, no šīs daļējās atcelšanas attiecībā uz vienota pakāpuma un tā sastāvdaļu definēšanu nav automātiski jāizdara secinājumi par naudas soda apmēru. Turpretī Vispārējā tiesa ņems vērā visus apstrīdētajā lēmumā konstatētos faktiskos apstākļus un juridiski pamatoti izdarītos vērtējumus, kuriem var būt nozīme atbilstoša naudas soda apmēra noteikšanā.

3.      Par naudas soda grozīšanu

1032 Ņemot vērā iepriekš minēto un saskaņā ar šajā ziņā iesniegto lūgumu atbilstoši neierobežotajai kompetencei, kas Vispārējai tiesai ir piešķirta ar LESD 261. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, ir jālemj par naudas soda apmēru.

1033 Neierobežotā kompetence papildus vienkāršai sankcijas likumības kontrolei, kas ļauj tikai noraidīt prasību atcelt tiesību aktu vai atcelt apstrīdēto aktu, pilnvaro Vispārējo tiesu aizstāt Komisijas vērtējumu ar savējo un līdz ar to grozīt apstrīdēto tiesību aktu, pat to neatceļot, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus, lai, piemēram, grozītu naudas soda apmēru – gan lai samazinātu šo apmēru, gan palielinātu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 8. februāris, Groupe Danone/Komisija, C‑3/06 P, EU:C:2007:88, 61. un 62. punkts, un 2009. gada 3. septembris, Prym un Prym Consumer/Komisija, C‑534/07 P, EU:C:2009:505, 86. punkts). Šādos apstākļos Vispārējā tiesa nepieciešamības gadījumā var sniegt novērtējumu, kas atšķiras no apstrīdētajā Komisijas lēmumā atzītā novērtējuma attiecībā uz Google uzlikto naudas sodu.

1034 Tā veikšanai Vispārējai tiesai netiek prasīts piemērot Komisijas pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. septembris, Trafilerie Meridionali/Komisija, C‑519/15 P, EU:C:2016:682, 52.–55. punkts), pat ja tajās Vispārējai tiesai var būt norādes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).

1035 Atbilstoši pamatojuma norādīšanas pienākumam Vispārējai tiesai ir arī pienākums sniegt detalizētu to faktoru izklāstu, kurus tā ņem vērā, nosakot naudas soda apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. septembris, Trafilerie Meridionali/Komisija, C‑519/15 P, EU:C:2016:682, 52. punkts).

1036 Šajā lietā, lai noteiktu naudas soda apmēru Google sodīšanai par piedalīšanos vienotā un turpinātā pārkāpumā, kāds izriet no apstrīdētā lēmuma 1. panta daļējas atcelšanas pirmo piecu prasības pamatu pārbaudes rezultātā, Vispārējai tiesai ir jāņem vērā šādi apstākļi.

a)      Tīši vai nolaidības dēļ izdarīts pārkāpums

1037 Jānosaka, vai pārkāpums ir izdarīts tīši vai nolaidības dēļ. Šī atšķirība, kas paredzēta Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, var ietekmēt naudas soda apmēru.

1038 Par šo jautājumu lietas dalībnieki izsakās sestā pamata pirmajā daļā.

1039 Šajā ziņā Google apgalvo, ka naudas soda noteikšanā nav ņemts vērā tas, ka nav Google nodoma vai nolaidības. Proti, apstrīdētajā lēmumā neesot sniegti nekādi pierādījumi par nodomu, jo strīdīgā prakse tika īstenota, pirms Google it kā ieguva dominējošo stāvokli. Tāpat arī Google, ņemot vērā praksi pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un tā pieņemšanas laikā, neesot varējusi “apzināties”, ka tās atvērtajam, bezmaksas un būtībā konkurenci veicinošajam uzņēmējdarbības modelim ir pretkonkurences raksturs. Nekas neļaujot uzzināt, kad Komisija ir mainījusi savu novērtējumu.

1040 Savukārt Komisija norāda, ka tai nav jāpierāda izslēgšanas nodoms, lai secinātu, ka pārkāpums ir izdarīts tīši. Pietiekot ar to, ka Google nav varējusi “neapzināties savas rīcības pretkonkurences raksturu”. Šajā lietā pārkāpums tiešām esot bijis “paredzēts, lai nostiprinātu” Google dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos (apstrīdētā lēmuma 858.–860., 972.–977. un 1140. apsvērums). Turklāt pārkāpums esot veikts vismaz nolaidības dēļ, jo Google zināja “būtiskos faktus”, kas pamato apstrīdētā lēmuma secinājumus par dominējošo stāvokli un ļaunprātīgo rīcību.

1041 Jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu Komisija ar lēmumu var uzlikt naudas sodu uzņēmumam, ja tas tīši vai nolaidības dēļ pārkāpj LESD 102. pantu.

1042 Attiecībā uz nosacījumu par pārkāpuma izdarīšanu tīši vai nolaidības dēļ no judikatūras izriet, ka pirmais gadījums iestājas tad, ja attiecīgais uzņēmums piekrīt praksei un īsteno to, pilnībā apzinoties tās pretkonkurences sekas tirgū, un nav jāpierāda, vai tas apzinājās vai ne, ka tādējādi pārkāpj konkurences noteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1983. gada 8. novembris, IAZ International Belgium u.c./Komisija, no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82, EU:C:1983:310, 45. punkts).

1043 Pirmām kārtām, nav nekādu šaubu, kā pareizi ir uzsvērusi Komisija, ka Google konkrēto praksi īstenoja tīši, proti, pilnībā apzinoties sekas, kādas šai praksei būs konkrētajos tirgos.

1044 Proti, Google saprātīgi nevarēja nezināt, ka tai ir dominējošs stāvoklis vai spēcīga ietekme Android veikalu un vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos. Turklāt Google šajā prasībā neapstrīd, ka pārkāpuma laikposmā tai bija dominējošs stāvoklis vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos.

1045 Papildus savam stāvoklim konkrētajos tirgos Google apzināti īstenoja “burkāna un pātagas” stratēģiju – atbilstoši izteicienam, kas lietots Google iekšējā prezentācijā un ko Komisija ir atkārtojusi apstrīdētajā lēmumā (1343. apsvērums). Pasludinātais mērķis bija ar izplatīšanas līgumiem, antifragmentācijas līgumiem un ieņēmumu sadalīšanas līgumiem – neatkarīgi no apstrīdētajā lēmumā nepietiekami pierādītā aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu ļaunprātīgā rakstura – novērst neapstiprinātu alternatīvu Android versiju izmantošanu un veicināt tikai Google pakalpojumu izmantošanu ar skaidru nolūku aizsargāt un nostiprināt Google stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos (1343., 1350. un 1351. apsvērums). Sekas, kas pamatoja Komisijas iejaukšanos un apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, vēl jo vairāk bija gribētas, jo tās izrietēja no attiecīgajos Google iecerētajos un izstrādātajos līgumos ietvertajiem līgumiskajiem noteikumiem. Apstrīdētajā lēmumā ietvertie Google pārstāvju paziņojumi apstiprina šo interpretāciju, jo viens no tiem skaidri precizē, ka mērķis bija novērst Android versijas, kurās integrēti ar Google konkurējoši meklēšanas pakalpojumi (apstrīdētā lēmuma 1344. un 1347. apsvērums).

1046 Konkrētāk, nav apstrīdams Google nodoms likt šķēršļus jebkādai Android pirmkoda attīstībai, liedzot alternatīvu Android atzarojumu izstrādātājiem tirdzniecības iespējas, kā tas izriet no šīs prasības ceturtā pamata pārbaudes. Vēlme kavēt alternatīvu Android atzarojumu izstrādi ir ietverta dažādos antifragmentācijas līgumu sasniedzamajos mērķos, pat ja Google apgalvo, ka tā bija spiesta to darīt, lai nodrošinātu Android izdzīvošanu. Turklāt no apstrīdētajā lēmumā minētajām iekšējām e‑pasta vēstulēm izriet, ka šī stratēģija ar mērķi kavēt alternatīvu Android atzarojumu izstrādi bija apzināti ieviesta jau pirmsākumā, lai neļautu Google partneriem un konkurentiem izstrādāt neatkarīgas Android versijas (apstrīdētā lēmuma 159. un 160. apsvērums).

1047 Otrām kārtām, Google nevar apgalvot, ka nezināja par attiecīgo līgumu pretkonkurences sekām, tikai tāpēc, ka tie tika īstenoti, pirms Google ieguva kaut kādu dominējošo stāvokli. Proti, pirmkārt, neatkarīgi no Google stāvokļa konkrētajos tirgos jāatzīmē, ka tā apzināti ir centusies panākt attiecīgo līgumu sekas. Otrkārt, tā nevarēja nezināt par minēto līgumu pretkonkurences raksturu laikā, kad tās tirgus vara ievērojami palielinājās. Tātad tieši no brīža, kad Google kļuva par dominējošo uzņēmumu, tā varēja tikt sodīta par to, ka ir apzināti pārkāpusi LESD 102. pantu, kā Komisija to ir izdarījusi apstrīdētajā lēmumā.

1048 Tāpat arī tikai ar konstatējumu, ka Google uzskata, ka tā vēlējās sasniegt citus it kā konkurenci veicinošus mērķus, kas vērsti uz Android platformas izstrādi un aizsardzību, nevar likt apšaubīt faktu, ka Google ar attiecīgajiem līgumiem arī īstenoja “burkāna un pātagas” stratēģiju, lai saglabātu un nostiprinātu savu stāvokli, it īpaši vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos, un ierobežotu savu konkurentu klātbūtni šajos tirgos vai pat novērstu jebkādas konkurences attīstību.

1049 Tādējādi Google nevar apgalvot, ka konkrēto praksi ir īstenojusi citādi, nevis tīši, vai ka nav gribējusi sekas, ko šie līgumi varēja radīt un kas pamatoja apstrīdētā Komisijas lēmuma pieņemšanu.

1050 Šo konstatējumu nevar apšaubīt ar Google argumentiem par neskaidrībām attiecībā uz konkrētās prakses kvalificēšanu par ļaunprātīgu, ņemot vērā tiesu un lēmumu pieņemšanas praksi pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Šādas analīzes veikšana faktiski nozīmētu pārbaudīt, vai Google varēja apzināties, ka tās rīcība ir LESD 102. panta pārkāpums, un tam, kā izriet no Tiesas judikatūras, nav nozīmes. Vienīgais, kam ir nozīme ar nodomu izdarīta pārkāpuma gadījumā, ir pierādījums, ka prakse ir īstenota, pilnībā zinot par pretkonkurences sekām, ko tā izraisīs tirgū.

1051 Tādējādi, kā Komisija turklāt ir pareizi atzinusi, Google pārkāpumu ir veikusi tīši. Vispārējā tiesa šo apstākli ņems vērā, nosakot naudas soda apmēru.

b)      Pārkāpuma smaguma un ilguma ņemšana vērā

1052 Vispārējai tiesai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, naudas soda apmērs ir jānosaka, ņemot vērā visus lietas apstākļus. Šāda pilnvaru īstenošana atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam nozīmē ņemt vērā pārkāpuma smagumu, kā arī tā ilgumu, ievērojot tostarp samērīguma un sodu individualizācijas principus (spriedums, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).

1)      Pārdošanas apjoma vērtības kā sākotnējā dotā lieluma ņemšana vērā

1053 Iesākumā attiecībā uz Google saistībā ar pārkāpumu realizētā pārdošanas apjoma vērtību, kas Komisijai ļauj noteikt saskaņā ar pamatnostādnēm uzliekamā naudas soda pamatsummu, Vispārējā tiesa vēlas norādīt, ka, lai gan atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai naudas soda noteikšana nav precīzs aritmētikas uzdevums (spriedums, 2011. gada 5. oktobris, Romana Tabacchi/Komisija, T‑11/06, EU:T:2011:560, 266. punkts, un 2015. gada 15. jūlijs, SLM un Ori Martin/Komisija, T‑389/10 un T‑419/10, EU:T:2015:513, 436. punkts), šādas vērtības izmantošana šajā lietā var būt atbilstošs izejas punkts naudas soda apmēra noteikšanai.

1054 Ir redzams, ka naudas soda apmēra noteikšanai tiešām ir lietderīgi izmantot metodoloģiju, kurā, tāpat kā Komisijas izmantotajā, iesākumā tiek norādīts pamatsummas apmērs, ko pēc tam var koriģēt, ņemot vērā lietai raksturīgos apstākļus. Šajā ziņā ar pārkāpumu saistītā pārdošanas apjoma vērtība izskatāmajā lietā atspoguļo pārkāpuma ekonomisko ietekmi, kā arī uzņēmuma, kas tajā piedalījies, nozīmīgumu.

1055 Šādā kontekstā Vispārējā tiesa pārbaudīs argumentus, kas ir izvirzīti pret summu, kuru Komisija ir ņēmusi vērā sestā pamata trešajā daļā.

1056 Pirmkārt, Google pārmet Komisijai, ka tā ir ņēmusi vērā pārdošanas apjoma vērtību, kura ir realizēta 2017. gadā, kas ir pēdējais pilnais gads, kad uzņēmums piedalījās pārkāpumā, lai gan tai drīzāk vajadzēja ņemt vērā vidējā pārdošanas apjoma vērtību visā pārkāpuma laikposmā. To pamatojot eksponenciālais Google ieņēmumu pieaugums no 2011. līdz 2017. gadam, ko izraisīja pāreja no digitālajiem tālruņiem uz viedtālruņiem un atbilstošais mobilā interneta pieaugums.

1057 Turpretī Komisija uzsver, ka Google pienākums bija pierādīt, ka 2017. gadā sasniegtais pārdošanas apjoms neatspoguļo pārkāpuma ekonomisko realitāti un Google lielumu un tirgus varu. Tikai ar konstatējumu par tās ienākumu pieaugumu laikā no 2011. līdz 2017. gadam šim nolūkam nepietiekot.

1058 Jāatgādina, ka pārdošanas apjoma vērtība naudas soda pamatsummas aprēķinā tiek ņemta vērā, lai atspoguļotu pārkāpuma, par kuru tiek piemērots sods, realitāti un ekonomisko mērogu. Tomēr ne vienmēr pēdējais pārkāpumu gads ir jāizvēlas kā atskaites periods pārdošanas [apjoma] vērtības aprēķināšanai, it īpaši, ja uzņēmuma pārdošanas apjoms, kas realizēts pēdējā pārkāpuma gadā, neļauj atspoguļot pārkāpuma ekonomisko mērogu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. jūlijs, Esso u.c./Komisija, T‑540/08, EU:T:2014:630, 95. punkts).

1059 Tomēr ar konstatējumu vien, ka Google ieņēmumi laikā no 2011. līdz 2017. gadam ir ievērojami pieauguši, nepietiek, lai konstatētu, ka Google 2017. gadā gūtie ieņēmumi neatspoguļo ekonomisko realitāti, pārkāpumu apmēru, šī uzņēmuma lielumu un tā tirgus varu. Turpretī Komisijas sodītās prakses vienpusējais raksturs, kas laikā no 2011. līdz 2017. gadam Google ļāva nostiprināt savu dominējošo stāvokli un tirgus varu un kavēt tās konkurentu darbības paplašināšanos vai pat izslēgt tos no tirgus, vai likt šķēršļus potenciāliem konkurentiem, attaisno to, ka ir ņemti vērā ieņēmumi, kas gūti 2017. gadā, proti, gadā, kad Google varēja ekonomiski ievākt augļus no visiem savas kopš 2011. gada īstenotās prakses veidiem.

1060 Tādējādi Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto jurisdikciju, uzskata, ka ir atbilstoši ņemt vērā Google realizēto pārdošanas apjoma vērtību pēdējā gadā, kad tā pilnībā piedalījās pārkāpumā.

1061 Otrkārt, Google pārmet Komisijai, ka attiecīgajā pārdošanas apjoma vērtībā tā ir iekļāvusi ieņēmumus bez nekādas saistības ar pārkāpumu. Tādi esot ieņēmumi, ko Google guva par lietotāju klikšķiem uz reklāmas saitēm no vispārējās meklēšanas pieprasījumiem, kas veikti, izmantojot nevis iepriekš instalētas Google lietojumprogrammas, bet gan Google sākumlapu. Aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumi šos ieņēmumus neesot ietekmējuši, un Google esot varējusi nošķirt šos ieņēmumus no ieņēmumiem, kas gūti no pieprasījumiem, kuri veikti ar tās lietojumprogrammām.

1062 Turpretī Komisija uzsver, ka ir svarīgi ņemt vērā šādus ieņēmumus, jo tie ir saistīti ar pārkāpumu.

1063 Šajā ziņā jāatzīst, ka naudas soda pamatsummas noteikšanai izvēlētajai pārdošanas apjoma vērtībai ir jābūt tieši vai vismaz netieši saistītai ar pārkāpumu, par kuru ir uzlikts sods, ja vien soda noteikšanas posmā neizkropļo šā pārkāpuma realitāti un ekonomisko mērogu.

1064 Šajā lietā Google ieņēmumi, kas gūti no lietotāju klikšķiem uz reklāmas saitēm no meklēšanas pieprasījumiem, kuri veikti, izmantojot nevis iepriekš instalētas Google lietojumprogrammas, bet gan Google sākumlapu, ir vismaz netieši saistīti ar pārkāpumu. Proti, kā pareizi norādīts apstrīdētajā lēmumā, prakse, par kuru Komisija ir uzlikusi sodu, ļāva Google saglabāt un nostiprināt savu dominējošo stāvokli un tirgus varu visos vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos neatkarīgi no tā, vai meklēšana ir veikta, izmantojot iepriekš instalētu lietojumprogrammu vai Google sākumlapu (apstrīdētā lēmuma 1439. apsvērums).

1065 Apgrūtinot konkurējošo meklēšanas pakalpojumu izmantošanu un piekļuvi tiem un piesaistot šādu pakalpojumu lietotājus, Google īstenotā prakse tai netieši ļāva gūt ievērojamus ieņēmumus arī no savas sākumlapas. Tam, ka aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumos šādi ieņēmumi netiek ņemti vērā, šajā ziņā nav nozīmes.

1066 Tādējādi Vispārējā tiesa nospriež, ka ir atbilstoši, ka no naudas soda pamatsummas aprēķināšanā izmantotās pārdošanas apjoma vērtības neizslēdz ieņēmumus, kas ir gūti no Google sākumlapā veiktiem vispārējās meklēšanas pieprasījumiem.

1067 Treškārt, Google pārmet Komisijai, ka tā pārdošanas apjoma vērtībā ir ņēmusi vērā nevis Google, bet gan trešo personu gūtos ieņēmumus. Tas attiecoties uz datplūsmas piesaistes izmaksām, proti, maksājumiem, ko Google veic par savu reklāmas saišu izvietošanu trešās tīmekļvietnēs.

1068 Komisija savukārt norāda, ka datplūsmas piesaistīšanas izmaksas ir Google no kontekstuālās reklāmas gūto ieņēmumu neatņemama daļa un daļa no maksas, ko Google no reklāmdevējiem iekasē par saviem pakalpojumiem.

1069 Šajā ziņā jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrās daļas formulējumā ir norādīts attiecīgā uzņēmuma kopējais apgrozījums bez atskaitījumiem (spriedums, 2012. gada 12. decembris, Almamet/Komisija, T‑410/09, nav publicēts, EU:T:2012:676, 225. punkts).

1070 Šajā lietā, kā Komisija pareizi uzsver apstrīdētajā lēmumā, lai gan datplūsmas piesaistīšanas izmaksas tiešām ir izmaksas, ko sedz Google, jo tie ir Google brīvprātīgi izdevumi par to, lai tās saites parādītos trešās tīmekļvietnēs, šīs izmaksas pēc būtības tiek iekasētas no reklāmdevējiem, un tādējādi tās ir Google ieņēmumu daļa (apstrīdētā lēmuma 1442. apsvērums).

1071 Tādējādi pretēji Google apgalvotajam datplūsmas piesaistīšanas izmaksas nevar atskaitīt no pārdošanas apjoma vērtības. Proti, šīs izmaksas neietekmē Google gūto ieņēmumu bruto summu un pienācīgi atspoguļo sankcijām pakļautā pārkāpuma realitāti un ekonomisko mērogu.

1072 Tāpēc Vispārējā tiesa nolemj naudas soda apmēra noteikšanā ņemt vērā tādu pašu pārdošanas apjoma vērtību, kādu Komisija ir ņēmusi vērā apstrīdētajā lēmumā.

2)      Smaguma ņemšana vērā

1073 Attiecībā uz pārkāpuma smagumu ir īpaši nospriests, ka tas ir jānovērtē individuāli un ir jāņem vērā visi elementi, kas var ietilpt pārkāpuma smaguma vērtējumā, piemēram, pret konkurenci vērstu darbību skaits un intensitāte (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 196. un 197. punkts un tajos minētā judikatūra).

1074 Šajā lietā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir lietderīgi ņemt vērā šādus apstākļus, uz kuriem savās pamatnostādnēs ir norādījusi arī Komisija, proti, pārkāpuma veidu, Google stāvokli konkrētajos tirgos, šī pārkāpuma ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne.

1075 Attiecībā uz pārkāpuma veidu no iepriekš veiktās analīzes izriet, ka Komisija ir juridiski pietiekami raksturojusi vairākus Google ļaunprātīgās izstumšanas prakses veidus, kas kavēja konkurenci, izstumjot tās konkurentus uz patērētāju interešu rēķina. Šī prakse ir saistīta ar izplatīšanas līgumu nosacījumiem par iepriekšēju instalēšanu un ar antifragmentācijas līgumu izraisīto izstumšanas ietekmi, un tā ir analizējama, ņemot vērā attiecīgos faktiskos apstākļus pārkāpuma laikā.

1076 Attiecībā uz Google stāvokli konkrētajos tirgos un pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju nav apstrīdēts, ka visā pārkāpuma laikā Google bija dominējošā stāvoklī vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos EEZ. Tie bija tirgi, uz kuriem attiecās Google vispārējā stratēģija, kas paredzēja saglabāt tās tirgus varu attiecībā uz vispārējās meklēšanas pieprasījumiem, kuri veikti personālajā datorā, un vispārējās meklēšanas pieprasījumiem, kuri veikti viedajā mobilajā ierīcē. Šis konstatējums netiek apšaubīts, ja ņem vērā ne tikai vispārējās meklēšanas pakalpojumu pieprasījumus, kas veikti Android ierīcē, bet arī vispārējās meklēšanas pakalpojumu pieprasījumus, kas veikti iPhone ierīcē.

1077 Attiecībā uz to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne, Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā ziņā, lai ievērotu sodu samērīguma un individualizācijas principus, ir īpaši jānovērtē Google pretkonkurences darbību skaits un intensitāte.

1078 Šādu izvērtējumu atvieglo rūpīgā konkrēto seku pārbaude, ko Komisija ir veikusi šajā lietā, lai novērtētu Google vispārējās stratēģijas un dažādo tās īstenošanai izmantoto līdzekļu ietekmi uz konkurenci, kas balstīta uz sniegumu.

1079 Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka, lai gan apstrīdētajā lēmumā Komisija sākotnēji tikai atzina, ka “pārkāpuma skartie konkrētie tirgi ir ekonomiski nozīmīgi”, kas nozīmēja, ka “vienalga kādai pretkonkurences rīcībai šajos tirgos var būt ievērojama ietekme” (1449. apsvērums), tā tomēr pēc tam precizēja, ka šāds vērtējums balstās uz secinājumu, ko tā ir izdarījusi no konkurenci ierobežojošo seku analīzes, kas apstrīdētajā lēmumā ir veikta par katru konkrēto rīcību (1445. apsvērums).

1080 Vispārējās tiesas vērtējums šajā ziņā izriet no analīzes, kas iepriekš izklāstīta attiecīgajos pamatos saistībā ar pirmo un otro strīdīgo ierobežojumu. Šajā analīzē ir ņemta vērā ne tikai apstrīdētajā Komisijas lēmumā konstatētā izstumšanas iedarbība, bet arī dažādi argumenti, ko lietas dalībnieki ir izvirzījuši saistībā ar interesi izstrādāt un uzturēt operētājsistēmu Android un tās “ekosistēmu”, un tā ir atzīstama par konstatētu, kā it īpaši izriet no šī sprieduma 889. un 890. punkta.

1081 Šajā ziņā pēc visu šo apstākļu ņemšanas vērā Vispārējā tiesa atzīst par lietderīgu norādīt, ka tā uzskata, ka fiksēta smaguma koeficienta 11 % apmērā piemērošana Komisijas noteiktajai pārdošanas apjoma vērtībai (apstrīdētā lēmuma 1447. apsvērums) pietiekami neatspoguļo pārkāpuma īstenošanas realitāti un it īpaši tā intensitāti attiecīgajā laikposmā, konkrēti, saistībā ar Google pretkonkurences rīcību laikā no 2012. līdz 2014. gadam, kā tiks pārbaudīts turpmāk.

3)      Ilguma ņemšana vērā

1082 Pārkāpuma ilguma novērtējumā jāņem vērā šādi apstākļi, kurus Google turklāt šajā prasībā nav apstrīdējusi.

1083 Pirmkārt, Google LLC no 2011. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 18. jūlijam – apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumam – bez pārtraukuma piedalījās šādos divos vienota un turpināta pārkāpuma aspektos: tajā, kas attiecas uz lietojumprogrammas Google Search grupēšanu ar Play Store, un tajā, kas attiecas uz Play Store un lietojumprogrammas Google Search licences iegūšanas pakārtošanu antifragmentācijas līguma noslēgšanai.

1084 Otrkārt, Google LLC no 2012. gada 1. augusta līdz 2018. gada 18. jūlijam – apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumam – bez pārtraukuma piedalījās citā vienota un turpināta pārkāpuma aspektā, proti, Google Chrome grupēšanā ar Play Store un lietojumprogrammu Google Search.

1085 Tomēr atšķirībā no Komisijas, kura, lai ņemtu vērā to, cik ilgi Google piedalījās pārkāpumā, izmantoja vienotu un kopēju reizināšanas koeficientu (apstrīdētā lēmuma 1461. apsvērums), vērā ņemto pārdošanas apjoma vērtību reizinot ar šo ilguma koeficientu, Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā lietā ir atbilstošāk ņemt vērā arī citus parametrus, lai labāk atspoguļotu dažas pārkāpuma norisei laikā raksturīgās īpatnības, it īpaši, ņemot vērā tā mainīgo intensitāti.

4)      Kombinētais vērtējums, ņemot vērā intensitāti

1086 Vispārējā tiesa uzskata, ka, novērtējot naudas soda apmēru atkarībā no pārkāpuma smaguma un ilguma, labāk izmantot citu metodi, nevis Komisijas noteikto aritmētisko un lineāro metodi saskaņā ar tās pamatnostādnēs pieņemto vispārējo metodoloģiju. Šāda izvēle saskaņā ar samērīguma un sodu individualizācijas principiem labāk nodrošina, ka pienācīgi tiek ņemtas vērā konkrētās lietas īpatnības, tomēr nekaitējot tam, ka ir jāpanāk pietiekams preventīvās iedarbības līmenis.

1087 Pirmkārt, šajā lietā ir atbilstoši ņemt vērā pirmās ļaunprātīgās rīcības papildinātību. Kā izriet no šajā ziņā veiktās analīzes, izrādās, ka Google ļaunprātīgā prakse tās vispārējā stratēģijā bija pastiprināta no brīža, kad izplatīšanas līgumu nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu attiecās gan uz lietojumprogrammu Google Search, gan pārlūkprogrammu Chrome. Šādi rīkojoties, Google nodrošināja ievērojamu konkurences priekšrocību divos galvenajos piekļuves punktos meklēšanai internetā, ko Google konkurentiem bija ļoti grūti kompensēt.

1088 Otrkārt, Vispārējai tiesai šķiet, ka arī īpaši ir jāņem vērā pretkonkurences rīcības intensitāte laika gaitā, kā arī citi apstrīdētajā lēmumā minētie ar šo rīcību saistītie fakti, piemēram, ieņēmumu sadalīšanas līgumi. Šajā ziņā var izdalīt vairākus laikposmus:

–        pirmais izpētes laikposms no 2011. gada 1. janvāra līdz 2012. gada 1. augustam, kuru iezīmēja Google iecerētā vispārējā stratēģija, lai nodrošinātu pāreju uz internetu mobilajās ierīcēs;

–        otrais laikposms no 2012. gada 1. augusta līdz aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu darbības beigām 2014. gada 31. martā, kad pārkāpuma intensitāte bija maksimāla, jo tā sekas apvienoja izplatīšanas līgumu ierobežojošos aspektus (attiecībā uz abiem grupēšanas veidiem) un antifragmentācijas līgumu ierobežojošos aspektus situācijā, kad ar aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumiem piešķirtā ekskluzivitāte būtiski samazināja teorētiskas iespējas veikt kopēju iepriekšēju instalēšanu GMS ierīcēs;

–        trešais laikposms no 2014. gada 31. marta līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumam, kad var uzskatīt, ka konkurentiem bija lielāka rīcības brīvība ar ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumiem, nekā tā bija aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu laikā, bet kad vienlaikus ir jāņem vērā arī API izstrādāšana, kas pastiprināja antifragmentācijas līgumu radīto izstumšanas iedarbību.

1089 Šis iedalījums Vispārējai tiesai naudas soda apmēra noteikšanā liek ņemt vērā šādus apstākļus.

1090 Vispirms – ir taisnība, kā Google apgalvo sestā pamata otrajā daļā, ka ir jāņem vērā, ka tā brīvprātīgi izbeidza aparatūras klāsta ieņēmumu sadalīšanas līgumu darbību, tos no 2014. gada 31. marta aizstājot ar ierīču ieņēmumu sadalīšanas līgumiem, un ka tas noteikti samazināja ierobežošanas ietekmi no ekskluzīvas lietojumprogrammas Google Search un Chrome iepriekšējas instalēšanas dažās EEZ pārdotajās GMS ierīcēs.

1091 Divu fiksētu un vispārēju reizinātāju koeficientu – viena par smagumu un otra par ilgumu – izmantošana neļauj ņemt vērā šo apstākli, tāpat kā neļauj ņemt vērā to, ka izplatīšanas līguma nosacījumi par iepriekšēju instalēšanu uz Chrome attiecās tikai no 2012. gada 1. augusta.

1092 Pēc tam jāatzīmē arī, ka konkrētās prakses sekas otrajā laikposmā bija īpaši nozīmīgas un tas arī ir īpaši jāņem vērā, jo šīs sekas izpaudās gan Google, gan tās konkurentiem īpaši kritiskā brīdī, proti, kad attīstījās internets mobilajās ierīcēs.

1093 Šajā laikā, kas bija izšķirošs viedajā mobilajā ierīcē veiktas tiešsaistes meklēšanas pakalpojumu attīstībai, Google ļaunprātīgā prakse kaitēja tās konkurentiem, kuriem bija īpaši svarīgi būt klāt pat nelielā ierīču skaitā. Šo viedokli tiesas sēdē pārliecinoši pauda dažādi Google konkurenti, kas ir iestājušies lietā.

1094 Nosakot naudas soda apmēru, Vispārējā tiesa tātad ņems vērā gan vienota un turpināta pārkāpuma dažādo daļu attiecīgo ilgumu, gan atšķirības starp dažādiem laikposmiem atbilstoši iepriekš konstatētajam, lai novērtētu šī pārkāpuma seku mainīgo intensitāti.

c)      Atbildību mīkstinoši vai pastiprinoši apstākļi

1095 Vispārējā tiesa uzskata, ka šīs lietas faktiskie apstākļi nav attaisnojums, lai atzītu Google atbildību mīkstinošus apstākļus vai, gluži pretēji, ņemtu vērā atbildību pastiprinošus apstākļus.

1096 Attiecībā uz šajā ziņā sestā pamata trešajā daļā izvirzītajiem argumentiem vispirms jāuzsver, ka Google nevar pretendēt uz naudas soda samazināšanu, ja tā var būt izdarījusi pārkāpumu nolaidības dēļ. Kā Komisija pareizi konstatē apstrīdētajā lēmumā un kā izriet no šā sprieduma iepriekšējiem punktiem, Google pārkāpumu ir izdarījusi tīši, apzināti cenšoties panākt sekas, kādas varēja izraisīt attiecīgie līgumi.

1097 Tāpat arī Google nevar prasīt naudas soda apmēra samazināšanu kā atlīdzību par savu it kā aktīvo sadarbību administratīvā procesa laikā. Ir tiesa, ka Google brīvprātīgi piedāvāja saistības, lai kliedētu Komisijas bažas par konkurenci. Tomēr šāds priekšlikums pats par sevi nevar pārsniegt Google juridiskos pienākumus sadarboties administratīvā procesa laikā un tikai šī viena iemesla dēļ nevar attaisnot naudas soda samazināšanu par tās aktīvu sadarbību.

1098 Turklāt Vispārējā tiesa neuzskata par vajadzīgu aplūkot citus faktiskos apstākļus, kas var ietekmēt naudas soda apmēra samazināšanu vai palielināšanu.

d)      Naudas soda apmērs un “Alphabet” solidārā atbildība

1099 Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, it īpaši par apzinātu vispārējas stratēģijas īstenošanu ievērojamā laikposmā, kuras pastāvēšanu neliek apšaubīt Komisijas pieļautās kļūdas, kas skar apstrīdētajā lēmumā pārbaudīto trešo rīcības veidu, un kurai pārkāpuma laikposmā bija dažādas intensitātes sekas, Vispārējā tiesa uzskata, ka, it īpaši, ņemot vērā soda individualizācijas principu, pārkāpuma smagums un ilgums ir pareizi novērtēts, nosakot Google LLC uzlikto naudas sodu 4 125 000 000 EUR apmērā 4 342 865 000 EUR vietā.

1100 Turklāt apstrīdētajā lēmumā izklāstīto un šajā prasībā neapstrīdēto iemeslu dēļ Alphabet, Inc. kā mātessabiedrība ir jāatzīst par solidāri atbildīgu par Google LLC prettiesisko rīcību laikā no 2015. gada 2. oktobra līdz 2018. gada 18. jūlijam (apstrīdētā lēmuma 1388. un 1389. apsvērums). Šajā lietā, tā kā 1013 no 2748 vienota un turpināta pārkāpuma dienām Alphabet, Inc. kontrolēja Google LLC, Alphabet, Inc. tiek piespriests solidāri samaksāt summu 1 520 605 895 EUR.

e)      Par soda atbilstošo raksturu

1101 Vispārējā tiesa uzskata, ka, ņemot vērā pārkāpuma nozīmīgumu, naudas sods 4 125 000 000 EUR ir atbilstošs. Attiecībā uz argumentiem, ko Google šajā ziņā izvirza sestā pamata otrajā daļā, pirmkārt, jāatzīmē, ka pretēji tam, ko apgalvo Google, Komisijai, īstenojot savas pilnvaras uzlikt sodus, nebija pienākuma parādīt mērenību, lai ņemtu vērā konkrētās prakses it kā vēl nebijušo raksturu. Tas pats attiecas arī uz Vispārējo tiesu, tai īstenojot savu neierobežoto kompetenci.

1102 Ir taisnība, ka Komisija pirmo reizi veic Android platformas konkurences analīzi. Tomēr novērtējumi par tirgiem, par Google dominējošo stāvokli šajos tirgos un par apstrīdētajā Komisijas lēmumā konstatēto ļaunprātīgo rīcību balstās uz konkurences tiesībās jau veiktām analīzēm. Apstrīdētajā lēmumā Komisija pareizi uzsver, ka tā soda vairākus līgumus, kuru analīze atklāj klasiskas pārdošanas ar piesaisti vai ekskluzivitātes situāciju starp uzņēmējiem (apstrīdētā lēmuma 1432. apsvērums).

1103 Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo Google, šo lietu arī nevar salīdzināt ar lietu, kurā tika pasludināts 1991. gada 3. jūlija spriedums AKZO/Komisija (C‑62/86, EU:C:1991:286), kad Tiesa naudas soda apmēra samazināšanai ņēma vērā iepriekš nebijušu sodu par plēsonīgu cenu noteikšanu, lai gan tas nebija vienīgais šajā nolūkā vērā ņemtais aspekts.

1104 Līdzīgi jālasa arī Komisijas Lēmums 93/82/EEK (1992. gada 23. decembris) attiecībā uz procesu saskaņā ar [LESD 101.] pantu (IV/32.448 un IV/32.450 – Cewal, Cowac, Ukwal) un [LESD 102.] pantu (IV/32.448 un IV/32.450 – Cewal) (OV 1993, L 34, 20. lpp.), uz kuru balstās Google. Ir taisnība, ka apstrīdētā lēmuma 116. apsvērumā Komisija ir ņēmusi vērā, ka apstāklim, kura dēļ attiecīgie uzņēmumi varēja nezināt par saviem pienākumiem saskaņā ar konkurences tiesībām vai varēja būt par zemu novērtējuši tā pārkāpuma smagumu, par kuru uzlikts sods, varētu būt bijusi ietekme uz naudas soda apmēra noteikšanu.

1105 Tomēr, pirmām kārtām, šajā lietā jāatzīmē, ka uzņēmums, kas ir tik liels kā Google un kam ir būtiska tirgus vara apstrīdētajā lēmumā minētajos tirgos, nevar nezināt par saviem pienākumiem saskaņā ar konkurences tiesībām. Otrām kārtām, no Google iekšējiem dokumentiem un paziņojumiem, uz kuriem pamatojas Komisija, skaidri izriet, ka Google pilnībā apzinājās apstrīdētajā lēmumā pārmestās prakses sekas (1343. un 1347. apsvērums).

1106 Šajā lietā Vispārējā tiesa arī uzskata, ka attiecīgās rīcības dažādie aspekti jau ir apskatīti Komisijas iepriekšējā lēmumu pieņemšanas praksē, ko Eiropas Savienības Tiesa jau ir pārbaudījusi gan 2007. gada 17. septembra spriedumā Microsoft/Komisija (T‑201/04, EU:T:2007:289), gan 2017. gada 6. septembra spriedumā Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632); tajos abos ir precizēti šīs dažādās rīcības vērtēšanā izmantojamie analīzes kritēriji. Tātad nav pamata uzskatīt, ka uzliktais naudas sods būtu nesamērīgs, jo tajā nav ņemts vērā konkrētās prakses iespējami nebijušais raksturs.

1107 Otrkārt, Google apgalvo, ka tās rīcība ir bijusi salīdzinoši smaga un tai ir bijušas konkurenci veicinošas sekas. Google uzskata, ka uzliktajam sodam tādējādi bija jāatbilst tās rīcības smagumam, bet tas nevarēja to pārsniegt.

1108 Šajā ziņā ir redzams, ka, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa pārkāpuma smaguma noteikšanā ir pilnībā ņēmusi vērā visus ar to saistītos apstākļus, tostarp lietas dalībnieku norādītos argumentus saistībā ar operētājsistēmas Android un tās “ekosistēmas” izstrādi un uzturēšanu, lai tādējādi nodrošinātu naudas soda atbilstību samērīguma principam.

f)      Sankcijas pietiekami preventīvais raksturs, ņemot vērā uzņēmuma lielumu

1109 Vispārējai tiesai šajā lietā, tāpat kā Komisijai (apstrīdētā lēmuma 1479. apsvērums), nav pamata īpaši palielināt naudas sodu, lai tam piešķirtu preventīvu iedarbību.

1110 Vispārējās tiesas noteiktajā naudas soda apmērā ir pienācīgi ņemta vērā nepieciešamība uzlikt Google preventīvu naudas sodu.

g)      Atbilstība ierobežojumam 10 % apmērā no kopējā apgrozījuma

1111 Naudas soda apmērs, pie kāda Vispārējā tiesa nonākusi atbilstoši neierobežotajai kompetencei, kas piešķirta ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, nepārsniedz šīs regulas 23. panta 2. punkta otrajā daļā paredzēto summu, proti, 10 % no Alphabet kopējā apgrozījuma iepriekšējā saimnieciskajā gadā.

1112 Tas tā ir gan attiecībā uz 2017. finanšu gadu, kas ir gads pirms Komisijas uzliktā soda (apstrīdētā lēmuma 1481. apsvērums), gan attiecībā uz 2021. finanšu gadu, kas ir pēdējais pieejamais gads, jo kopējais apgrozījums kopš 2017. gada ir pastāvīgi palielinājies.

h)      Secinājums par grozīšanu

1113 No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 2. pants ir jāgroza tādējādi, ka Google LLC par apstrīdētā lēmuma 1. pantā minēto vienoto un turpināto pārkāpumu uzliktais naudas sods, par kuru Alphabet, Inc. ir solidāri atbildīga par laikposmu no 2015. gada 2. oktobra līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumam, ir jānosaka 4 125 000 000 EUR.

1114 Ievērojot apstākļus, ko Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, šķiet, nav vajadzības lemt par to, cik pamatoti ir argumenti, kurus Google iesniegusi saistībā ar papildu summu, kas atbilst 11 % no attiecīgā 2017. gadā realizētā pārdošanas apjoma vērtības (skat. apstrīdētā lēmuma 1467. un 1468. apsvērumu), jo Vispārējā tiesa savas neierobežotās kompetences īstenošanā šādu parametru nav ņēmusi vērā.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

1115 Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 2. punktu, ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali. Šajā lietā ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks savus tiesāšanās izdevumus sedz pats.

1116 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā un kas nav šā panta 1. vai 2. punktā minētā persona, savus tiesāšanās izdevumus sedz pati. Šajā gadījumā ir jānolemj, ka ADA, CCIA, Gigaset, HMD, Opera, BEUC, VDZ, BDZV, Seznam, FairSearch un Qwant savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Komisijas Lēmuma C(2018) 4761 final (2018. gada 18. jūlijs) par procedūru saskaņā ar LESD 102. pantu un EEZ līguma 54. pantu (Lieta AT.40099 – Google Android) 1., 3. un 4. pantu, ciktāl tie attiecas uz vienotā un turpinātā pārkāpumā īstenoto ceturto ļaunprātīgo rīcību, kas ieņēmumu sadalīšanas līgumu noslēgšanu ar dažiem oriģinālās aparatūras ražotājiem un mobilo tīklu operatoriem pakļāva tam, ka iepriekš noteiktā aparatūras klāstā tiek ekskluzīvi iepriekš instalēta Google Search.

2)      Naudas soda apmērs, kas Lēmuma C(2018) 4761 final 2. pantā ir uzlikts Google LLC par tās izdarīto vienoto pārkāpumu, kā tas izriet no šī sprieduma rezolutīvās daļas 1. punkta, tiek noteikts 4 125 000 000 EUR, no kuriem Alphabet, Inc. ir solidāri atbildīga 1 520 605 895 EUR apmērā.

3)      Prasību pārējā daļā noraidīt.

4)      Google un Alphabet sedz savus tiesāšanās izdevumus.

5)      Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus.

6)      Application Developers Alliance, BDZV – Bundesverband Digitalpublisher und Zeitungsverleger eV, Eiropas Patērētāju organizācija (BEUC), Computer & Communications Industry Association, FairSearch AISBL, Gigaset Communications GmbH, HMD global Oy, Opera Norway AS, Qwant, Seznam.cz, a.s. un Verband Deutscher Zeitschriftenverleger eV sedz savus tiesāšanās izdevumus.

Marcoulli Frimodt Nielsen Schwarcz

Iliopoulos       Norkus

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 14. septembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

*      Tiesvedības valoda – angļu.