Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA
[JEAN RICHARD DE LA TOUR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 13. jūnijā(1)
Lieta C-118/23
Rada Nadzorcza Getin Noble Bank,
Getin Holding S.A.,
LC Corp B.V.,
Fundacja Jolanty i Leszka Czarneckich z siedzibą w Warszawie,
NM,
IJ,
OP,
DL,
US,
AB,
SQ,
KP,
MP,
MZ,
CP,
MD,
GW,
ZD,
IB,
JJ,
KG,
WG,
JS,
KB,
MM,
MT,
MG,
GK,
QP,
KM,
LN,
CK,
MK,
WK,
KA,
AU,
BX,
SJ,
ML,
MT,
LP,
PS,
SP,
DG,
GM,
IJ,
LL,
PJ,
WJ,
JG,
OT,
BK,
HH,
HB,
GK,
RS,
CE,
ET,
IK,
NO,
BI,
TM,
CJ,
SN,
DI,
EO,
GL,
PA,
TN,
EQ,
PB,
LT,
LS,
NA,
PR,
IN,
IT,
TK,
LE,
NB,
SE,
KL,
BD,
RR,
RL,
IO,
BV,
TA,
TS,
AA,
MB,
YN,
IC,
EZ,
UB,
AM,
MP,
DJ,
VE,
XL,
OA,
IW,
DL,
NG,
UH,
CI,
RG,
RL,
SI,
OS,
NS,
BA,
NP,
PQ,
IY,
TG,
BE,
RN,
SL,
WE,
RY,
DL,
LR,
EO,
OR,
AW,
VQ,
QR,
SC,
RI
pret
Bankowy Fundusz Gwarancyjny,
piedaloties
VELOBANK S.A.,
M.K., likvidējamās Getin Noble Bank S.A., agrāk – Getin Noble Bank S.A., maksātnespējas administrators,
TD
(Wojewódzki Sąd Administracyjny w Warszawie (Vojevodistes administratīvā tiesa Varšavā, Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kredītiestāžu sanācija un noregulējums – Banka, kurai tiek veikta noregulējuma procedūra – Noregulējuma iestādes funkciju apvienošana – Operacionālās neatkarības nodrošināšana
I. Ievads
1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 19. panta 1. punkta otro daļu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (2) 47. pantu, kā arī 3. panta 3. punktu un 85. panta 2. un 3. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas [sanācijas] un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (3).
2. Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Getin Noble Bank S.A. (turpmāk tekstā – “GN Bank”) uzraudzības padomi, kā arī daudzām fiziskām un juridiskām personām un Bankowy Fundusz Gwarancyjny (Banku garantiju fonds, Polija; turpmāk tekstā – “Fonds”) par Fonda lēmumu uzsākt pret GN Bank noregulējuma procedūru.
3. Šajos secinājumos, kuros saskaņā ar Tiesas lūgumu ir aplūkots trešais un ceturtais prejudiciālais jautājums, es konstatēšu, ka, no vienas puses, pagaidu administratora un banku noguldījumu garantijas funkcijas ir “pārējās [citas] funkcijas”, kuras var veikt noregulējuma iestāde, ar nosacījumu, ka tiek ievērotas noteiktas atbilstošas prasības, lai nodrošinātu šo funkciju un noregulējuma funkcijas operacionālo neatkarību, un, no otras puses, ka dalībvalstis vai noregulējuma iestādes var pieņemt un publiskot visus ar šīm prasībām saistītos nepieciešamos iekšējos noteikumus.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Regula (ES) Nr. 575/2013
4. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (4), redakcijā, kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 27. novembra Regulu (ES) 2019/2033 (5), 2. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Lai nodrošinātu atbilstību šai regulai, kompetentajām iestādēm ir piešķirtas Direktīvā 2013/36/ES [(6)] un šajā regulā noteiktās pilnvaras un tās ievēro šajā direktīvā un regulā noteiktās procedūras.
2. Lai nodrošinātu atbilstību šai regulai, noregulējuma iestādēm ir piešķirtas Direktīvā [2014/59] un šajā regulā noteiktās pilnvaras un tās ievēro šajā direktīvā un šajā regulā noteiktās procedūras.”
5. Saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punkta 40) apakšpunktu:
“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
[..]
40) “kompetentā iestāde” ir valsts sektora iestāde vai valsts tiesību aktos oficiāli atzīta struktūra, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pilnvarota uzraudzīt iestādes tās uzraudzības sistēmas ietvaros, kura darbojas attiecīgajā dalībvalstī”.
2. Direktīva 2014/59
6. Direktīvas 2014/59 2. panta 1. punkta 40) apakšpunktā ir noteikts:
“Šīs direktīvas piemērošanas nolūkā izmanto šādas definīcijas:
[..]
40) “noregulējuma darbība” ir lēmums uzsākt iestādes vai 1. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minētas vienības noregulējuma procedūru saskaņā ar 32. vai 33. pantu, noregulējuma instrumenta piemērošana vai vienu vai vairāku noregulējuma pilnvaru īstenošana”.
7. Minētās direktīvas 3. panta “Par noregulējumu atbildīgo iestāžu izraudzīšanās” 3. un 4. punktā ir paredzēts:
“3. Noregulējuma iestādes var būt valstu centrālās bankas, kompetentās ministrijas vai citas publiskas pārvaldes iestādes vai iestādes, kurām uzticētas publiskas pārvaldes pilnvaras. Dalībvalstis izņēmuma kārtā var noteikt, ka noregulējuma iestāde var būt kompetentā uzraudzības iestāde Regulas [Nr. 575/2013] un Direktīvas [2013/36] piemērošanas nolūkā. Lai nodrošinātu operacionālu neatkarību un novērstu interešu konfliktus starp Regulā [Nr. 575/2013] un Direktīvā [2013/36] paredzētajām uzraudzības funkcijām vai pārējām attiecīgās iestādes funkcijām un šajā direktīvā paredzētajām noregulējuma iestāžu funkcijām, tiek pieņemti atbilstoši strukturāli pasākumi, neskarot 4. punktā noteiktos informācijas apmaiņas un sadarbības pienākumus. Dalībvalstis jo īpaši nodrošina, ka kompetentajās iestādēs, valstu centrālajās bankās, kompetentajās ministrijās vai citās iestādēs noregulējuma funkcija ir operacionāli neatkarīga no citām attiecīgās iestādes funkcijām.
Personāls, kas ir iesaistīts noregulējuma iestādes funkciju veikšanā saskaņā ar šo direktīvu, tiek strukturāli nodalīts no personāla, kas ir iesaistīts Regulā [Nr. 575/2013] un Direktīvā [2013/36] noteikto uzdevumu veikšanā, – un uz to attiecas atsevišķi ziņošanas noteikumi – vai pārējo attiecīgās iestādes funkcijas veikšanā.
Šā punkta piemērošanas nolūkā dalībvalstis vai noregulējuma iestāde pieņem un publisko visus nepieciešamos attiecīgos iekšējos noteikumus, tostarp noteikumus par dienesta noslēpumu un informācijas apmaiņu starp dažādajām darbības jomām.
4. Dalībvalstis pieprasa, lai iestādes, kas veic uzraudzības un noregulējuma funkcijas, un personas, kas minētās funkcijas veic savā vārdā, cieši sadarbotos noregulējuma lēmumu sagatavošanā, plānošanā un piemērošanā gan gadījumos, kad noregulējuma iestāde un kompetentā iestāde ir atsevišķas vienības, gan gadījumos, kad attiecīgās funkcijas veic tā pati vienība.”
8. Minētās direktīvas 29. panta 1.–3. punktā ir noteikts:
“1. Kompetentās iestādes var samērīgi pastāvošajiem apstākļiem iecelt pagaidu administratoru, kurš vai nu uz laiku nomaina iestādes vadības struktūru, vai arī uz laiku strādā ar iestādes vadības struktūru un kompetentā iestāde savu lēmumu nosaka iecelšanas brīdī. Ja kompetentā iestāde ieceļ pagaidu administratoru, kurš strādās ar iestādes vadības struktūru, kompetentā iestāde šādas iecelšanas brīdī sīkāk precizē pagaidu administratora uzdevumus, pienākumus un pilnvaras, un prasības iestādes vadības struktūrai apspriesties ar pagaidu administratoru vai saņemt tā piekrišanu pirms konkrētu lēmumu pieņemšanas vai darbību veikšanas. [..] Turklāt dalībvalstis nodrošina, ka pagaidu administrator[s] neatrodas interešu konflikta situācijā.
2. Kompetentā iestāde pagaidu administratora iecelšanas brīdī nosaka pagaidu administratora pilnvaras samērīgi pastāvošajiem apstākļiem. Šādas pilnvaras var ietvert dažas vai visas iestādes vadības struktūras pilnvaras, ko paredz iestādes statūti un valsts tiesību akti, tostarp pilnvaras īstenot dažas vai visas iestādes vadības struktūras administratīvās funkcijas.
3. Kompetentā iestāde pagaidu administratora iecelšanas brīdī nosaka pagaidu administratora uzdevumus un funkcijas, kas var ietvert iestādes finanšu stāvokļa noskaidrošanu, iestādes darbības vai darbības daļas vadīšanu, lai saglabātu vai atjaunotu iestādes finansiālo stāvokli un veiktu pasākumus pārdomātas un piesardzīgas iestādes darbības vadīšanas atjaunošanai. Kompetentā iestāde iecelšanas brīdī nosaka pagaidu administratora uzdevumu un funkciju ierobežojumus.”
B. Polijas tiesības
1. Banku likums
9. 1997. gada 29. augusta ustawa Prawo bankowe (Banku likums) (7), redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktiem, 144. panta 1., 1.a, 3. un 4. punktā ir paredzēts:
“1. 138. panta 3. punktā minētajā gadījumā, saistībā ar 142. panta 1. punktā minēto apstākļu iestāšanos, lai uzlabotu bankas stāvokli vai nodrošinātu īstenojamā sanācijas plāna efektivitāti, Komisja Nadzoru Finansowego (Finanšu uzraudzības komisija, Polija; turpmāk tekstā – “KNF”) ievērojot 2016. gada 10. jūnija ustawa o Bankowym Funduszu Gwarancyjnym, systemie gwarantowania depozytów oraz przymusowej restrukturyzacji [Likuma par Banku garantiju fondu, noguldījumu garantiju sistēmu un piespiedu pāŗstrukturēšanu] 5. panta 6. punktu, var pieņemt lēmumu par bankas administratora iecelšanu [(8)].
1.a Šī panta 1. punktā minētajā gadījumā [KNF] ar lēmumu nosaka detalizētu administratora uzdevumu apjomu.
[..]
3. Administratoram ir tiesības iebilst pret bankas valdes un uzraudzības padomes rezolūcijām un lēmumiem. Paziņojums par nodomu iebilst, kas izteikts uzraudzības padomes vai valdes sēdē, aptur rezolūcijas vai lēmuma izpildi.
4. Administrators var pārsūdzēt akcionāru kopsapulces lēmumu vai kooperatīvās bankas kopsapulces lēmumu, kas pārkāpj bankas intereses [..]”.
2. Likums par Banku garantiju fondu, noguldījumu garantiju sistēmu un noregulējumu
10. Likuma par Banku garantiju fondu, noguldījumu garantiju sistēmu un noregulējumu, redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktiem, 5. panta 1., 3. un 6. punktā ir noteikts:
“1. Fonda uzdevumi ir šādi:
1) pildīt noguldījumu garantijas pienākumus, jo īpaši veikt garantēto līdzekļu izmaksu noguldītājiem;
2) kontrolēt datus, kas ietverti garantiju sistēmas vienību uzskaites sistēmās;
3) īstenot 64. panta 2. punktā minēto vienību noregulējumu, veicot attiecīgo kapitāla instrumentu norakstīšanu vai konvertēšanu;
4) veikt noregulējuma procedūru;
5) sagatavot, pārskatīt un atjaunināt noregulējuma plānus, tostarp grupas noregulējuma plānus;
6) vākt un analizēt informāciju par vienībām, uz kurām attiecas garantiju sistēma, kā arī par hipotēku bankām, jo īpaši, lai sagatavotu banku un krājbanku nozares, kā arī atsevišķu banku un krājbanku nozares analīzi un prognozes;
7) veikt citas darbības valsts finanšu sistēmas stabilitātes nodrošināšanai.
[..]
3. Fonds sadarbojas ar citām struktūrām, kuras darbojas valsts finanšu sistēmas stabilitātes nodrošināšanas jomā, struktūrām, kas pārvalda noguldījumu garantiju sistēmas, kā arī kompetentajām noregulējuma iestādēm, Eiropas Banku iestādi un kompetentajām iestādēm, kas darbojas grupas līmeņa noregulējuma jomā, meitasuzņēmumu noregulējuma jomā, un trešo valstu kompetentajām noregulējuma iestādēm.
[..]
6. Finanšu uzraudzības komisija [KNF] pēc [Fonda] pieprasījuma ieceļ [Fondu] par Banku likuma 144. panta 1. punktā minēto administratoru [..].”
11. Likuma par Banku garantiju fondu, noguldījumu garantiju sistēmu un noregulējumu 101. panta 1., 6. un 7. punktā ir noteikts:
“1. [KNF] nekavējoties informē [Fondu] par to, ka:
1) vienībai draud maksātnespējas risks;
2) nav apstākļu, kas norādītu uz to, ka iespējamie uzraudzības pasākumi vai šīs vienības veiktās darbības ļaus laikus novērst šo risku.
[..]
6. KNF arī sniedz 1. punktā minēto informāciju:
[..]
6) iestādei, kas pārvalda atzītu noguldījumu garantiju sistēmu valstī, kuras teritorijā mātesuzņēmumam ir juridiskā adrese;
7) vienībām, kas pārvalda noregulējuma fondus valstī, kuras teritorijā atrodas mātesuzņēmuma juridiskā adrese, gadījumā, ja fondu nepārvalda kompetentā grupas noregulējuma iestāde;
[..]
7. Ja kumulatīvi ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:
1) valsts vienībai draud maksātnespējas risks,
2) nav pamatotu pazīmju, ka valsts vienības, institucionālās aizsardzības sistēmas vai uzraudzības pasākumi, tostarp agrīnās intervences pasākumi, ļaus laikus novērst maksātnespējas risku,
3) pasākumi pret valsts vienību ir nepieciešami sabiedrības interesēs,
– [Fonds] pieņem lēmumu par noregulējuma procedūras uzsākšanu pret valsts vienību vai lēmumu par kapitāla instrumentu vai atbilstīgo saistību norakstīšanu vai konvertēšanu [..]”.
12. Saskaņā ar šī likuma 137. panta 1. punktu:
“Pirms noregulējuma lēmuma pieņemšanas [Fonds] dara visu iespējamo, lai novērtētu vienības aktīvu un saistību vērtību.”
III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
13. Tā kā GN Bank nebija izpildījusi Regulas Nr. 575/2013 92. pantā noteiktās minimālās prasības, KNF ar 2021. gada 22. decembra lēmumu, pamatojoties uz Banku likuma 144. panta 1. un 1.a punktu, iecēla Fondu par GN Bank pagaidu administratoru (“administratoru”) (9), lai uzlabotu tās finanšu stāvokli. Ar minēto lēmumu KNF it īpaši uzdeva Fondam saistībā ar bankas “administratora” funkcijām gatavot ziņojumus, nodrošināt GN Bank darbību kontroli un pildīt visas “administratoram” noteiktās pilnvaras.
14. Ņemot vērā GN Bank maksātnespējas risku, Fonds kā noregulējuma iestāde 2022. gada 29. septembrī pieņēma lēmumu par noregulējuma procedūras ierosināšanu pret GN Bank, tās emitēto kapitāla instrumentu norakstīšanu un pagaidu iestādes noregulējuma instrumenta piemērošanu (turpmāk tekstā – “2022. gada 29. septembra lēmums”). Tālab minētajā lēmumā norādītie aktīvi 2022. gada 3. oktobrī tika pārskaitīti pagaidu iestādei Bank FGB S.A. Vienībai, kurai piemērojama noregulējuma procedūra, Fonds iecēla administratoru. Minētā lēmuma adresāti bija GN Bank, Bank FGB un šis administrators.
15. GN Bank uzraudzības padome pārsūdzēja 2022. gada 29. septembra lēmumu Wojewódzki Sąd Administracyjny w Warszawie (Vojevodistes administratīvā tiesa Varšavā, Polija), kas ir iesniedzējtiesa. Pārsūdzības iesniedza arī citas personas, tostarp personas, kuru īpašumā bija norakstītās GN Bank emitētās akcijas un obligācijas, GN Bank kreditori un puses, kas ar GN Bank bija noslēgušas kredītlīgumus un aizdevuma līgumus, kuri izteikti ārvalstu valūtā vai indeksēti pēc ārvalstu valūtas maiņas kursa (10).
16. Prasītāji pamatlietā lūdz atzīt, ka minētais lēmums ir pieņemts, pārkāpjot likumu, kas ļaujot viņiem vispārējās jurisdikcijas tiesā celt prasību par kompensāciju. Pamati tika pamatoti ar materiālo tiesību pārkāpumu un ar procesuālo noteikumu pārkāpumu, kam ir būtiska ietekme uz lietas iznākumu. Šajā ziņā tiek it īpaši apgalvots, ka Fonds ir atradies interešu konflikta situācijā, pildot funkcijas, kas noteiktas noregulējuma iestādei, jo vienlaikus ir pildījis uzraudzības, bankas noguldījumu garantiju un noregulējuma funkcijas. Šo interešu konfliktu pastiprinājis vēl tas, ka nav bijis atbilstošu procesuālo garantiju, kā paredzēts Direktīvā 2014/59.
17. Fonds apstrīd interešu konflikta esamību. Tas norāda, ka ir izstrādājis organizatoriskus un strukturālus pasākumus, kas ļauj nodrošināt tā operacionālo neatkarību un pilnībā novērst interešu konfliktu, pildot noregulējuma funkcijas un pārējās funkcijas.
18. Iesniedzējtiesai ir šaubas konkrēti par to, vai pastāv šāds interešu konflikts.
19. Pirmām kārtām, minētajai tiesai ir šaubas par to, vai bankas noguldījumu juridisko garantiju funkcija un bankas “administratora” funkcija ir “uzraudzības funkcija” vai “pārējās funkcijas”, kā noteikts Direktīvas 2014/59 3. panta 3. punktā, kuras nedrīkst apvienot ar noregulējuma funkciju.
20. Minētā tiesa uzskata, ka, no vienas puses, pat ja “administratora” funkcija nebūtu kvalificējama kā uzraudzības funkcija šaurā nozīmē, jo šo funkciju veic KNF, “administrators” ir iecelts, pamatojoties uz Polijas tiesību normām, ar šīs uzraudzības iestādes lēmumu un pilda uzdevumus, ko viņam ir uzticējusi pildīt šī uzraudzības iestāde. Tā secina, ka nevar a priori izslēgt, ka Fondam, pildot šo funkciju, nebija jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu operacionālo neatkarību un novērstu interešu konfliktu.
21. No otras puses, kā norādīja minētā tiesa, noregulējuma funkcijas apvienošana ar noguldījumu garantiju funkciju, kura ietver līdzekļu atguvi, lai segtu garantijas, un to izmaksu, varētu radīt risku, ja šīs funkcijas netiek strukturāli nodalītas un nav organizatoriski neatkarīgas, ka Fonda pieņemtie pasākumi saistībā ar banku rada draudus, ka netiks izpildīts mērķis līdz minimumam mazināt Fonda rīcībā esošo līdzekļu izmantošanu.
22. Otrām kārtām, iesniedzējtiesa pauž šaubas par Direktīvas 2014/59 3. panta 3. punktā noteiktās prasības par strukturālajām garantijām būtību un vaicā, vai var uzskatīt, ka konkrētajos apstākļos lietā ir izpildīts operacionālās neatkarības mērķis un ir novērsts jebkāds interešu konflikts.
23. Proti, minētā tiesa uzskata, ka šis mērķis ir jāsasniedz garantējot, ka par noregulējuma uzdevumiem atbildīgais personāls, kas ir iesaistīts noregulējuma iestādes funkciju veikšanā, ir strukturāli nodalīts no personāla, kas veic uzraudzības uzdevumus, vai no personāla, kas uzņemas citas attiecīgās iestādes funkcijas, un uz to attiecas atsevišķa pakļautības kārtība. Tomēr, tās ieskatā, likumā par Banku garantiju fondu, noguldījumu garantiju sistēmu un noregulējumu nav ietvertas sistēmiskas tiesību normas, kas garantētu, ka strukturāli tiek nošķirtas Fonda noregulējuma funkcijas un pārējās Fonda funkcijas. Tā precizē, ka uzdevumi, kas attiecas uz noregulējuma funkciju, bankas “administratora” funkciju un noguldījumu garantiju funkciju, ir uzticēti Fonda dažādiem dienestiem, bet ka lēmumus par visām šīm funkcijām pieņem vienas un tās pašas personas, kas pilda Fonda valdes vai padomes funkcijas.
24. Šādos apstākļos Wojewódzki Sąd Administracyjny w Warszawie (Vojevodistes administratīvā tiesa Varšavā) nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Eiropas Direktīvas [2014/59] 85. panta 2. un 3. punkts kopsakarā ar [Hartas] 47. pantu un [LES] 19. panta 1. punkta otro daļu, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja regulējamās vienības uzraudzības padome ir iesniegusi sūdzību valsts administratīvajā tiesā par lēmumu par regulējumu, tiek uzskatīts, ka efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis ir nodrošināts arī tām personām, kuras, apstrīdot šo lēmumu, cenšas aizsargāt savas tiesiskās intereses situācijā, kad tiesai, veicot pārsūdzētā lēmuma kontroli, nav saistoši ne sūdzības prasījumi un secinājumi, ne tajā norādītais tiesiskais pamats, un šīs sūdzības izskatīšanas rezultātā pasludinātajam galīgajam spriedumam ir erga omnes spēks, un ja šo personu iespēja aizsargāt savas tiesiskās intereses nav atkarīga no tā, vai tās ir iesniegušas administratīvajā tiesā atsevišķu sūdzību par šo lēmumu?
2) Vai Direktīvas [2014/59] 85. panta 3. punkts, ar kuru ieviesta paātrināta tiesas kontrole, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants un Līguma par Eiropas Savienību 19. panta 1. punkta otrā daļa, kuros ir paredzēta efektīva tiesību aizsardzība, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādas dalībvalsts procesuālās tiesību normas piemērošanu, ar kuru valsts administratīvajai tiesai ir noteikts pienākums izskatīt visas tai iesniegtās sūdzības par noregulējuma iestādes lēmumu kopā, ja šīs normas piemērošana kopā ar citām valsts administratīvā procesa tiesību normām nozīmē, ka – ņemot vērā šādu sūdzību lielo skaitu –, var izrādīties pārmērīgi sarežģīti vai pat neiespējami pasludināt spriedumu lietā saprātīgā termiņā?
3) Vai Direktīvas [2014/59] 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka – lai nodrošinātu operacionālu neatkarību un novērstu interešu konfliktu – tas ļauj dalībvalstij strukturāli nenodalīt noregulējuma iestādes funkcijas un pārējās funkcijas, ko tā veic kā likumiskā banku noguldījumu apdrošinātāja vai bankas administratore (pagaidu administratore), kas iecelta, pamatojoties uz valsts uzraudzības iestādes lēmumu Regulas [Nr. 575/2013] un Direktīvas [2013/36] piemērošanas nolūkā?
4) Vai Direktīvas [2014/59] 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu noteikt atbilstošus strukturālus pasākumus, lai nodrošinātu operacionālu neatkarību un novērstu interešu konfliktus starp Regulā [Nr. 575/2013] un Direktīvā [2013/36] noteiktajām uzraudzības funkcijām vai pārējām attiecīgās iestādes funkcijām un noregulējuma iestādes funkcijām, var uzskatīt, ka operacionālas neatkarības un interešu konfliktu novēršanas nosacījums ir izpildīts, ja valsts administratīvā tiesa, kas kontrolē lēmumu par noregulējumu, ir konstatējusi, ka citi noregulējuma iestādes piemērotie organizatoriskie pasākumi un faktiskās darbības bija pietiekami, lai sasniegtu šo rezultātu?”
25. BI un TM, SJ un ML, DG un GM, Fonds, Rada Nadzorcza Getin Noble Bank u.c., Polijas valdība un Eiropas Komisija ir iesniegušas rakstveida apsvērumus. Šie lietas dalībnieki (izņemot DG un GM), kā arī OS un NS, un DL u.c., piedalījās 2024. gada 21. martā rīkotajā tiesas sēdē, kurā mutiski atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.
IV. Vērtējums
26. Pēc Tiesas lūguma vērtējumā es koncentrēšos uz iesniedzējtiesas uzdoto trešo un ceturto jautājumu par Fonda interešu konflikta problemātiku.
A. Par trešo prejudiciālo jautājumu
27. Iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai Direktīvas 2014/59 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka – lai nodrošinātu operacionālu neatkarību un novērstu interešu konfliktu – tas ļauj dalībvalstij strukturāli nenodalīt noregulējuma iestādes funkcijas un pārējās funkcijas, ko tā veic kā likumiskais banku noguldījumu garantijas fonds vai bankas pagaidu administratore (“administrators”), kas iecelta, pamatojoties uz valsts kompetentās uzraudzības iestādes lēmumu Regulas Nr. 575/2013 un Direktīvas 2013/36 piemērošanas nolūkā.
28. Direktīvas 2014/59 3. panta 3. punktā ir skaidri noteikts, ka noregulējuma iestāde izņēmuma kārtā var būt uzraudzības iestāde, kuras kompetencē ir kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālā uzraudzība.
29. Direktīvas 3. panta 3. punktā ir precizēts, ka šī apvienošana ir iespējama tikai tad, ja ir izpildīti vairāki nosacījumi. Pirmkārt, ar atbilstošiem strukturāliem pasākumiem ir jānodrošina abu funkciju (prudenciālās uzraudzības un noregulējuma funkcijas) operacionālā neatkarība un jānovērš jebkāds interešu konflikts, neskarot informācijas apmaiņas un sadarbības pasākumus, kas nepieciešami noregulējuma lēmumu sagatavošanā, plānošanā un piemērošanā (11). Otrkārt, šī operacionālā neatkarība ir jāpanāk, nošķirot organizatorisko struktūru un nosakot atsevišķu pakļautības kārtību personām, kuras skar viena vai otro no šīm abām funkcijām. Treškārt, dalībvalstis vai noregulējuma iestāde pieņem un publisko visus nepieciešamos attiecīgos iekšējos noteikumus, tostarp noteikumus par dienesta noslēpumu un informācijas apmaiņu starp dažādajām darbības jomām.
30. Šie nosacījumi ir piemērojami, kad noregulējuma iestāde veic prudenciālās uzraudzības iestādes funkcijas, kā arī tie ir piemērojami “pārējām noregulējuma iestādes funkcijām”.
31. Tāpēc rodas jautājums, vai šīm prasībām ir jābūt izpildītām, kad, kā šajā gadījumā, noregulējuma iestāde ir iecelta par pagaidu administratoru agrīnās intervences posmā, kā paredzēts Direktīvas 2014/59 29. pantā, un nodrošina bankas noguldījumu garantiju.
32. Tāpēc vispirms ir jāaplūko, kāda veida interešu konflikts ir jānovērš.
33. Protams, Direktīvas 2014/59 15. apsvērumā ir norādīts, ka, lai nodrošinātu vajadzīgo rīcības ātrumu, garantētu neatkarību no ekonomikas dalībniekiem un novērstu interešu konfliktus, tiek izraudzītas publiskas pārvaldes iestādes vai iestādes ar publiskām pārvaldes pilnvarām, kas veiks pienākumus un uzdevumus saistībā ar šajā direktīvā paredzēto noregulējumu. Tādējādi, manuprāt, ārēja interešu konflikta risks, proti, attiecībā uz ekonomikas dalībniekiem, manuprāt, nav viens no minētās direktīvas 3. pantā noteiktajiem riskiem, jo šis interešu konflikta risks attiecībā uz ekonomikas dalībniekiem, kas, šķiet, ir subjektīvs interešu konflikts, tiek ierobežots ar to, ka tiek iecelta valsts iestāde, nevis privāta vienība. Šis apzīmējums “subjektīvs interešu konflikts”, šķiet, tiek izmantots, kad minētās direktīvas 29. pantā ir noteikts, ka, ieceļot pagaidu administratoru, nedrīkst būt interešu konflikta, vai kad kā noregulējums tiek īstenots uzņēmuma pārdošanas instruments, jo šādā gadījumā pārdošanas darījumu nedrīkst ietekmēt interešu konflikts (12).
34. Šajā lietā ir runa par lejupēja interešu konflikta risku, tas ir, pašā noregulējuma iestādē. Tādēļ interešu konflikts vairs nav uzskatāms par subjektīvu risku, kas saistīts ar fiziskas vai juridiskas personas individuālajām interesēm, bet par funkcionālu jeb objektīvu risku, kas saistīts ar to, ka viena vienība pilda vairākas funkcijas, kā rezultātā var tikt pieņemts kļūdains lēmums.
35. Attiecībā uz prudenciālās uzraudzības un noregulējuma funkciju apvienošanu, uzticot tās veikt vienai vienībai, Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka tas ir iespējams ar nosacījumu, ka tiek ievērotas noteiktas iepriekš minētās organizatoriskās prasības. Tāpat tas ir paredzējis, ka šīm organizatoriskajām prasībām ir jābūt izpildītām attiecībā uz pārējām funkcijām, ko veic noregulējuma iestāde.
36. No tā var secināt, ka Savienības likumdevēja mērķis ir aizsargāt noregulējuma iestādes lēmumus no jebkādas ārējas ietekmes, kad noregulējuma iestāde pilda tai uzticētos uzdevumus, ņemot vērā ekonomiskās un tiesiskās sekas it īpaši attiecībā uz kreditoriem un akcionāriem, ko varētu radīt šie pieņemtie noregulējuma lēmumi.
37. Attiecīgi apzīmējums “pārējās funkcijas” ir jāinterpretē plaši, lai ņemtu vērā šo mērķi.
38. Tādējādi pretēji Fonda un Polijas valdības piedāvātajam vērtējumam, bankas noguldījumu garantijas funkcija ir jāuzskata par “pārējām funkcijām”, uz kuru attiecas interešu konfliktu novēršanas prasības, ja to veic noregulējuma iestāde.
39. Lai gan šī noguldījumu garantijas funkcija ir paredzēta, lai nodrošinātu – tieši tāpat kā noregulējuma funkcija – finanšu stabilitāti (13), un ka noguldījumu garantiju sistēmas līdzekļus ir paredzēts izmantot, veicot noregulējuma pasākumu (14), netiek izslēgts, ka šo līdzekļu izmantošanā var rasties kļūda, kas noregulējuma iestādei jālabo, nepakļaujot sevi interešu konflikta riskam.
40. Faktiski Direktīvas 2014/59 75. pantā ir noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka, ja vērtējumā, kas veikts saskaņā ar 74. pantu, ir konstatēts, ka [..] noguldījumu garantiju sistēma saskaņā ar 109. panta 1. punktu ir radījusi lielākus zaudējumus nekā tā būtu radījusi likvidācijā parastā maksātnespējas procedūrā, viņam ir tiesības uz starpības izmaksu no noregulējuma finansēšanas mehānismiem”. Šādā gadījumā noguldījumu garantiju sistēmas intereses un noregulējuma iestādes intereses ir pretrunā. Tādējādi Fonda un Polijas valdības piedāvātais kritērijs sašaurināt “pārējās funkcijas”, uz kurām attiecas organizatoriskās prasības, paredzot, ka tās ir tikai tās funkcijas, kuras varētu būt pretrunā noregulējuma funkcijai, nav izpildīts.
41. Saistībā ar pagaidu administratora (“administratora”) funkcijām, tās veic struktūra, ko iecēlusi prudenciālās uzraudzības iestāde, piemērojot Direktīvas 2014/59 29. pantu. Tādēļ rodas jautājums, vai šīs funkcijas ir uzraudzības funkcijas, kas noteiktas Regulā Nr. 575/2013 un Direktīvā 2013/36, vai arī tās ir iedalāmas kategorijā “pārējās funkcijas”, uz kurām attiecas Direktīvas 2014/59 3. panta 3. punkts.
42. Faktiski šis pēdējais minētais pants paredz, ka noregulējuma funkcijas varētu veikt prudenciālās uzraudzības iestāde, citiem vārdiem, ka viena iestāde veic gan noregulējuma funkcijas, gan prudenciālās uzraudzības funkcijas. Attiecīgi burtiskā nozīmē “uzraudzības funkcijas, kas noteiktas Regulā [Nr. 575/2013] un Direktīvā [2013/36]”, kopumā atbilst uzraudzības uzdevumiem, kurus veic prudenciālās uzraudzības iestāde saskaņā ar šiem abiem dokumentiem.
43. Prudenciālās uzraudzības iestādes pasākumu un pilnvaru apraksts ir sniegts Direktīvas 2013/36 102.–107. pantā. Tomēr Direktīvas 2014/59 27. panta 1. punktā, kas paredz agrīnas intervences pasākumus pirms iespējamā noregulējuma, ir precizēts – “dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes, attiecīgā gadījumā neskarot Direktīvas [2013/36] 104. pantā minētos pasākumus, var veikt” noteiktus turpmāk uzskaitītos pasākumus.
44. Tādējādi agrīnas intervences pasākumi ir pievienoti tiem pasākumiem, kuri ar Direktīvu 2013/36 ir uzticēti prudenciālās uzraudzības iestādei.
45. Tāpat funkcijas, kas varētu būt piemērojamas pagaidu administratoram (“administratoram”), parāda vēl lielāku iejaukšanos uzņēmuma darbībā, jo šo administratoru ieceļ, lai tas uz laiku aizstātu vadības struktūru vai arī uz laiku strādātu kopā ar to (15).
46. Šīs funkcijas, kas attiecas uz agrīno iejaukšanos un pagaidu administratoru, tādējādi ir Direktīvā 2014/59 norādītās funkcijas un ir kvalificējamas kā “pārējās funkcijas”, nevis šaurā nozīmē prudenciālās uzraudzības funkcijas.
47. Katrā ziņā neatkarības garantijas un interešu konflikta novēršanas pasākumi ir vienādi gan prudenciālās uzraudzības funkcijai, gan pārējām funkcijām.
48. Savienības likumdevējs ir izmantojis tādu pašu argumentāciju saistībā ar operacionālo neatkarību un interešu konflikta novēršanu attiecībā uz Eiropas Centrālo banku (ECB), kura līdztekus monetārās politikas uzdevumiem veic arī prudenciālās uzraudzības uzdevumu. Tādējādi Padomes Regulas Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (16), 25. panta 2. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka personāls, kam uzticēta prudenciālās uzraudzības funkcija, ir organizatoriski nodalīts no personāla, kas ir iesaistīts citu ECB uzticēto uzdevumu veikšanā, un uz to attiecas atsevišķa pakļautības kārtība. Minētā panta 3. punktā ir precizēts, ka šajā nolūkā ECB pieņem un dara zināmus atklātībai visus nepieciešamos iekšējos noteikumus, tostarp noteikumus par dienesta noslēpumu un par informācijas apmaiņu starp divām funkcionālām jomām.
49. Šo principu konkrēti piemērošanas noteikumi ir sīki norādīti ECB 2014. gada janvārī izstrādātajā prudenciālās uzraudzības rokasgrāmatā. Piemēram, [ECB] Padomes apspriedes par prudenciālās uzraudzības jautājumiem un apspriedes par monetārajiem jautājumiem netiek rīkotas vienlaikus un vienā sanāksmē (17). Prudenciālās uzraudzības funkcijas veic seši konkrēti ģenerāldirektorāti, kas sniedz ziņojumus Uzraudzības valdes priekšsēdētājam vai priekšsēdētāja vietniekam, ir neatkarīgi no Padomes un to pienākums ir iesniegt tai prudenciālā lēmuma projektus. Ir kopējie dienesti (cilvēkresursi, informācijas sistēmas, komunikācija, budžets un organizācija, telpas, iekšējais audits, juridiskie pakalpojumi un statistika), kas tiek izmantoti visu ECB uzticēto uzdevumu veikšanai (18).
50. Šāda veida organizatoriskā struktūra, manuprāt, atbilst Direktīvā 2014/59 sniegtajām norādēm. Faktiski, ja pieņem, ka viena iestāde apvieno vairākas funkcijas, tā rezultātā valde nebūtu jādubulto un arī kopējie dienesti nebūtu jāsadala. Tieši otrādi, ir jānodrošina, ka pakļautības kārtība ir nošķirta no valdes, precizējot, ka Regulā Nr. 1024/2013 ir prasīts, ka līdztekus ECB Padomei ir jābūt Uzraudzības valdei (19).
51. Šie punkti ir jāprecizē turpmākajā tekstā attiecībā uz apdrošināšanas un pārapdrošināšanas uzņēmumu noregulējumu. Faktiski priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar ko izveido apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību atveseļošanas [sanācijas] un noregulējuma režīmu un groza Direktīvas 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2009/138/EK, (ES) 2017/1132 un Regulas (ES) Nr. 1094/2010 un (ES) Nr. 648/2012(20), citstarp tā pēdējā redakcijā (21), ir tādi paši noteikumi attiecībā uz kompetento noregulējuma iestāžu iecelšanu apdrošināšanas uzņēmumiem un attiecībā uz pārējām funkcijām, ko šīs iestādes veic. Ir izmantoti tādi paši jēdzieni kā Direktīvā 2014/59 un Regulā Nr. 1024/2013, proti, atbilstoši strukturāli pasākumi, lai novērstu interešu konfliktu starp dažādām veiktajām funkcijām, atsevišķa pakļautības kārtība, operacionālā neatkarība. Turklāt būtu arī jāprecizē – vajadzība nošķirt attiecīgo personālu un lēmumu pieņemšanas procesus. Projekta aktuālajā redakcijā tā 3. panta 4. punktā ir noteikts, ka pārskatu sniegšanas kārtība konverģē tās organizācijas augstākajā līmenī, kas ietver dažādas funkcijas, un ka darbiniekus var izmantot citām funkcijām.
52. Šie elementi var noderēt iesniedzējtiesai, kurai ir jāizvērtē, vai organizatoriskā kārtība, kas izvēlēta, lai nodrošinātu operacionālo neatkarību un novērstu interešu konfliktu starp dažādām Fondam uzticētajām funkcijām, ļauj ievērot Direktīvas 2014/59 3. panta 3. punktā paredzētos nosacījumus.
53. Attiecīgi es piedāvāju atbildēt iesniedzējtiesai, ka Direktīvas 2014/59 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības, ka ir jābūt atbilstošiem strukturāliem pasākumiem, lai nodrošinātu operacionālu neatkarību un novērstu interešu konfliktu starp Regulā Nr. 575/2013 un Direktīvā 2013/36 noteiktajām uzraudzības funkcijām vai pārējām attiecīgās iestādes funkcijām un noregulējuma iestādes funkcijām, kas noteiktas saskaņā ar Direktīvu 2014/59, proti, nošķirta organizatoriskā struktūra un atsevišķa pakļautības kārtība, ir piemērojamas tad, ja noregulējuma iestāde pilda citas pagaidu administratora funkcijas, piemērojot šīs direktīvas 29. pantu, un bankas noguldījumu garantijas funkcijas.
B. Par ceturto prejudiciālo jautājumu
54. Ar šo jautājumu būtībā tiek vaicāts, vai gadījumā, ja dalībvalsts nav pieņēmusi atbilstošus strukturālus pasākumus, lai novērstu interešu konfliktu un nodrošinātu operacionālo neatkarību, var izmantot noregulējuma iestādes izstrādātus organizatoriskos risinājumus un efektīvus pasākumus.
55. Atgādinājumam, Direktīvas 2014/59 3. panta 3. punkta pēdējā daļā ir norādīts, ka “dalībvalstis vai noregulējuma iestāde pieņem un publisko visus nepieciešamos attiecīgos iekšējos noteikumus, tostarp noteikumus par dienesta noslēpumu un informācijas apmaiņu starp dažādajām darbības jomām”.
56. No šā panta skaidri izriet, ka nav obligāti prasīts, lai attiecīgos iekšējos noteikumus pieņemtu un publiskotu tikai dalībvalstis, bet tos var pieņemt un publiskot arī pati noregulējuma iestāde.
57. Šo secinājumu 51. punktā minētā direktīvas priekšlikuma 3. panta 5. punktā, citstarp tā pēdējā redakcijā (22), ir noteikts, ka nevis dalībvalstīm, bet noregulējuma iestādēm ir pienākums pieņemt un publiskot noteikumus, kā nodrošināt operacionālo neatkarību starp dažādām funkcijām, kuras veic noregulējuma iestāde, un novērst interešu konfliktu.
58. Šajā jautājumā Fonds Tiesai iesniegto apsvērumu pielikumā ir sniedzis vairākus noteikumus, ko pieņēmusi tā valde (23), tās priekšsēdētājs (24) vai padome (25). Šajos aktos ir konkrēti izstrādāta Fonda organizatoriskā struktūra un biroja struktūrshēma, uzdevumu sadale starp valdes locekļiem un viņu pilnvaras uzraudzīt Fonda birojus, kas ir to pilnvarojuma jomā, ētikas principi, kas piemērojami Fonda darbiniekiem, kā arī norādījumi par “administratora” funkciju izpildi, ko veic Fonds.
59. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, kādus noteikumus pieņēmusi un publiskojusi noregulējuma iestāde. Iesniedzējtiesas tiesnesim būtu lietderīgi pārbaudīt šos dokumentus, lai izvērtētu, kādā veidā Fondā tiek īstenotas Direktīvas 2014/59 3. panta 3. punktā noteiktās operacionālās neatkarības un interešu konflikta neesamības prasības.
60. Saistībā ar šo noteikumu publiskošanu, kas arī ir prasīta minētajā pantā, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda reālā situācija un attiecīgā gadījumā, vai Fonda tīmekļa vietnē ir sniegta attiecīga informācija, it īpaši struktūrshēma un norādes par katra valdes locekļa kompetencēm un tā sniegtajiem pakalpojumiem, ja paši šie dokumenti nav publiskoti. Jānorāda, ka Direktīvā 2014/59 nav paredzētas sankcijas par šādas informācijas nepubliskošanu.
61. Katrā ziņā, tā kā Savienības tiesībās nav precizēta procesuālā kārtība juridiskām sankcijām, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ikkatras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jāparedz īpaši procesuāli noteikumi, lai nodrošinātu to tiesību aizsardzību, kuras indivīdiem izriet no Savienības tiesībām. Šie noteikumi nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām situācijām valsts teritorijā (līdzvērtības princips), ne arī padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (26).
62. Ja nav valsts noteikumu, ar kuriem transponē Direktīvu 2014/59 un kuros būtu noteiktas sankcijas par nepubliskošanu, iesniedzējtiesai ir jāpiemēro valsts tiesības, lai novērtētu tā sekas.
63. Noslēgumā piedāvāju atbildēt iesniedzējtiesai, ka Direktīvas 2014/59 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi – ja dalībvalsts nav pieņēmusi un publiskojusi atbilstošus iekšējos noteikumus, kas nodrošina operacionālo neatkarību un novērš jebkādu interešu konfliktu starp Regulā Nr. 575/2013 un Direktīvā 2013/36 paredzētajām uzraudzības funkcijām vai pārējām attiecīgās iestādes funkcijām un funkcijām, kas noregulējuma iestādēm ir noteiktas saskaņā ar Direktīvu 2014/59, noregulējuma iestādei ir jāpieņem un jāpublisko šie noteikumi un valsts tiesai ir jāpārliecinās, ka tie ir atbilstoši, lai nodrošinātu Direktīvas 2014/59 3. panta 3. punktā noteiktos mērķus, vai saskaņā ar valsts tiesībām jānosaka, kādas ir sekas, ja šie noteikumi nav pieņemti vai publiskoti.
V. Secinājumi
64. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Wojewódzki Sąd Administracyjny w Warszawie (Vojevodistes administratīvā tiesa Varšavā, Polija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
3. panta 3. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas [sanācijas] un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
– prasības, ka ir jābūt atbilstošiem strukturāliem pasākumiem, lai nodrošinātu operacionālu neatkarību un novērstu interešu konfliktu starp uzraudzības funkcijām, kas paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012, redakcijā, kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 27. novembra Regulu (ES) 2019/2033, un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK, kurā grozījumi ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. maija Direktīvu (ES) 2019/878, vai pārējām attiecīgās iestādes funkcijām, un noregulējuma iestādes funkcijām, kas noteiktas saskaņā ar Direktīvu 2014/59, proti, nošķirta organizatoriskā struktūra un atsevišķa pakļautības kārtība, ir piemērojamas tad, ja noregulējuma iestāde pilda citas pagaidu administratora funkcijas, piemērojot šīs direktīvas 29. pantu, un bankas noguldījumu garantijas funkcijas.
– Ja dalībvalsts nav pieņēmusi un publiskojusi atbilstošus iekšējos noteikumus, kas nodrošina operacionālo neatkarību un novērš jebkādu interešu konfliktu starp grozītajā Regulā Nr. 575/2013 un grozītajā Direktīvā 2013/36 paredzētajām uzraudzības funkcijām vai pārējām attiecīgās iestādes funkcijām un funkcijām, kas noregulējuma iestādēm ir noteiktas saskaņā ar Direktīvu 2014/9, noregulējuma iestādei ir jāpieņem un jāpublisko šie noteikumi un valsts tiesai ir jāpārliecinās, ka tie ir atbilstoši, lai nodrošinātu Direktīvas 2014/59 3. panta 3. punktā noteiktos mērķus, vai jānosaka, kādas ir sekas, ja šie noteikumi nav pieņemti vai publiskoti.