Language of document : ECLI:EU:C:2004:712

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

 

sniegti 2004. gada 11. novembrī (1)

Lieta C‑105/03

Kriminālprocess

pret

Maria Pupino

[Tribunale di Firenze (Itālija) (Ufficio del giudice per le indagini preliminari) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Cietušo aizsardzība – Nepilngadīgo kā liecinieku nopratināšana





I –    Ievads

1.        Tiesai šajā lietā pirmo reizi ir lūgts sniegt pamatlēmuma interpretāciju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 31. pantu un 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu, proti, sniegt Padomes 2001. gada 15. marta Pamatlēmuma 2001/220/TI par cietušo statusu kriminālprocesā (2) (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums”) interpretāciju. Tribunale di Firenze (Florences tiesa, Itālija) vēlas zināt, vai saskaņā ar šo pamatlēmumu kriminālprocesā par miesas bojājumu nodarīšanu bērniem, kuri ir jaunāki par pieciem gadiem, pārbaudot personīgos pierādījumus, šos bērnus var nopratināt kā lieciniekus ārpus tiesas sēdes, lai gan Itālijas kriminālprocesa tiesības attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, par ko ir šī lieta, neparedz šādu rīcību.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesiskais regulējums

2.        Pamatlēmums ir jāinterpretē, ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, Amsterdamas līguma redakcijā, jo šis Pamatlēmums tika pieņemts, pirms stājās spēkā Nicas līgums. Pamatlēmumu juridiskais spēks ir noteikts LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktā:

“[..] Pamatlēmumi ir saistoši dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm izvēlēties to īstenošanas formu un metodes. Tiem nav tiešas iedarbības.”

3.        Prejudiciālu nolēmumu tiesvedības piemērošanu tiesību aktiem saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļu nosaka LES 35. pants. Saskaņā ar šo pantu Itālija ir iesniegusi deklarāciju, kas ļauj visām Itālijas tiesām iesniegt lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu.

4.        Pamatlēmums ietver dažādus noteikumus, kuri var būt svarīgi, nosakot bērnu kā cietušo un liecinieku statusu kriminālprocesā.

5.        [Pamatlēmuma] 2. pants attiecas uz vispārīgu cietušo cieņu un atzīšanu:

“1. Katra dalībvalsts nodrošina, lai cietušajiem būtu reāla un atbilstoša loma tās krimināltiesību sistēmā. Tā turpina pielikt visas pūles, lai nodrošinātu, ka pret cietušajiem procesa laikā izturas ar pienācīgu cieņu, un atzīst cietušo tiesības un likumīgās intereses, jo īpaši kriminālprocesā.

2. Katra dalībvalsts nodrošina, lai cietušie, kas ir sevišķi neaizsargāti, gūtu labumu no īpašā režīma, kas ir visvairāk piemērots viņu apstākļiem.”

6.        Pamatlēmuma 3. pants nosaka cietušā kā liecinieka statusu:

“Katra dalībvalsts nodrošina cietušajiem iespēju liecināt procesa laikā un iesniegt pierādījumus.

Katra dalībvalsts veic atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās iestādes nopratina cietušos tiktāl, cik tas vajadzīgs kriminālprocesa nolūkam.”

7.        Saskaņā ar 8. panta 4. punktu dalībvalstīm ir jāveic īpaši nopratināšanas pasākumi:

“4. Katra dalībvalsts nodrošina, lai tad, kad cietušie – jo īpaši neaizsargātākie – ir jāpasargā no sekām, ko var radīt liecības sniegšana atklātā tiesas sēdē, cietušajiem uz tiesas lēmuma pamata būtu tiesības liecināt veidā, kas dod iespēju sasniegt minēto mērķi, ar jebkuriem atbilstošiem līdzekļiem, kas ir savienojami ar dalībvalsts tiesību pamatprincipiem.”

B –    Valsts tiesiskais regulējums

8.        Iesniedzējtiesa norāda, ka Itālijas kriminālprocesuālajās tiesībās galvenā nozīme krimināllietā ir tiesas izmeklēšanai. Tādēļ tiesas izmeklēšanas laikā pierādījumu iegūšanai galvenokārt ir jānotiek pēc lietas dalībnieku iniciatīvas un saskaņā ar sacīkstes principu tiešā tiesneša uzraudzībā. Tomēr ir ieviests arī iepriekšējas pierādījumu pārbaudes institūts, kas nodrošina tādu pierādījumu savākšanu, kuri to rakstura dēļ ir jāsavāc līdz tiesas izmeklēšanai. Šādu pierādījumu iepriekšēju pārbaudi var pieprasīt gan apsūdzības uzturētājs, gan arī aizstāvības puse. Par šāda pieprasījuma apmierināšanu lemj izmeklēšanas tiesnesis, kurš – ja viņš apmierina šo pieprasījumu – arī tūlīt dod atļauju vākt pierādījumus saskaņā ar sacīkstes principu. Pierādījumu pārbaudes gaitā savāktajiem pierādījumiem ir tāds pats juridiskais spēks kā pierādījumiem, kuri tiek savākti tiesas izmeklēšanā.

9.        Likumdevējs ir īpaši un izsmeļoši uzskaitījis gadījumus, kuros ir pieļaujama šī procesuālā instrumenta izmantošana, norādot vai nu pierādījumu veidu, kurus drīkst vākt iepriekšējas pierādījumu pārbaudes procesā, vai arī lietas apstākļus, kādos drīkst izmantot iepriekšēju pierādījumu pārbaudi.

10.      Itālijas Kriminālprocesa kodeksa (codice di procedura penale, turpmāk tekstā – “KPK”) 392. panta 1. punktā cita starpā ir paredzēts, ka nopratināšanu iepriekšējas pierādījumu pārbaudes gaitā drīkst veikt tikai tad, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka liecinieku nevarēs nopratināt tiesas izmeklēšanā fizisku trūkumu vai citu būtisku šķēršļu dēļ, vai ja konkrētu specifisku apstākļu dēļ ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pret liecinieku var vērst vardarbību vai draudus vai tam var piedāvāt vai solīt naudu vai citus labumus, lai neļautu tam liecināt vai lai panāktu, ka viņš sniedz nepatiesu liecību. Pamatojoties uz vēlākajiem likuma grozījumiem, tiesa dzimumnoziegumu un ar dzimumnoziegumiem saistītu noziedzīgu nodarījumu gadījumos, pat ja nepastāv neviens no iepriekš minētajiem iemesliem, var likt pārbaudīt liecības, ko nopratināšanā kā liecinieks sniegusi persona, kas ir jaunāka par 16 gadiem.

11.      Ja pierādījumu iegūšana, izmeklējot dzimumnoziegumus vai ar dzimumnoziegumiem saistītus noziedzīgus nodarījumus, skar nepilngadīgu personu, kas ir jaunāka par 16 gadiem, un ja tas ir vai šķiet nepieciešams nepilngadīgā stāvokļa dēļ, tad saskaņā ar KPK 398. panta 5.a punktu tiesa drīkst izvēlēties īpašas pierādījumu pārbaudes un protokolēšanas metodes. Šajā procesā nopratināšana var notikt ārpus tiesas, specializētu palīdzības dienestu telpās vai nepilngadīgā dzīvesvietā. Turklāt liecības ir pilnībā jādokumentē, veicot skaņas vai audiovizuālos ierakstus.

II – Faktiskie apstākļi un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

12.      Iesniedzējtiesa izskata kriminālprocesu pret bērnudārza audzinātāju Pupino [Pupino], kura tiek apsūdzēta par to, ka viņa 2001. gada janvārī un februārī ir pārkāpusi disciplinārās sodīšanas tiesības un ir nodarījusi miesas bojājumus viņai uzticētajiem bērniem.

13.      2001. gada augustā prokuratūra ierosināja pierādījumu pārbaudes procesā nopratināt astoņus 1996. gadā dzimušus bērnus, kuri ir šī procesa liecinieki un cietušie. Prokuratūra norādīja, ka šo nopratināšanu nevar atkārtot tiesas izmeklēšanā liecinieku ļoti nelielā vecuma un psiholoģiskā stāvokļa nenovēršamo izmaiņu, kā arī iespējamā “izstumšanas procesa” dēļ. Tādēļ prokuratūra lūdza iegūt pierādījumus atbilstoši īpašajiem noteikumiem, t.i., veikt nopratināšanu specializētā palīdzības iestādē tādos apstākļos, kuri nodrošina bērnu cieņu, konfidencialitāti un garīgo līdzsvaru, un sakarā ar faktisko apstākļu delikāto raksturu un smagumu, un grūtībām, kas saistītas ar cietušo ļoti nelielo vecumu, – pēc iespējas arī bērnu psiholoģijas eksperta klātbūtnē.

14.      Aizstāvība iebilda pret šo lūgumu, jo attiecībā uz [tādiem] noziedzīgiem nodarījumiem, par kādu ir šī lieta, nav paredzēts piemērot šādu pierādījumu pārbaudi.

15.      Iesniedzējtiesa norāda, ka, ņemot vērā iepriekš minētās Itālijas Kriminālprocesa kodeksa normas, prokuratūras lūgums ir jānoraida, jo iepriekšēja pierādījumu pārbaude atšķirībā no tiesas izmeklēšanā veiktās pierādījumu pārbaudes ir procesuālais instruments ar izņēmuma raksturu un to drīkst izmantot tikai likumā skaidri noteiktos gadījumos.

16.      Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka Itālijas tiesībās noteiktie ierobežojumi attiecībā uz īpašajiem pierādījumu iegūšanas veidiem ir pretrunā ar Pamatlēmuma 2., 3. un 8. pantu. Nepilngadīgais vienmēr ir “cietušais, kas ir sevišķi neaizsargāts” Pamatlēmuma 2. panta 2. punkta nozīmē. Tādēļ neatkarīgi no noziedzīgā nodarījuma veida nepilngadīgu cietušo aizstāvībai ir jāpiemēro īpaši liecinieku nopratināšanas noteikumi. Iesniedzējtiesa uzskata, ka no Pamatlēmuma 3. panta izriet, ka cietušo psiholoģiskās spriedzes dēļ principā tos nevajadzētu nopratināt atkārtoti. Tādēļ, ņemot vērā nepilngadīgo cietušo sevišķo neaizsargātību, ir jāatkāpjas no pamatprincipa, ka tikai tiesas izmeklēšanā iegūtajām liecībām ir pierādījumu spēks. Iesniedzējtiesa, pamatojoties uz Pamatlēmuma 8. panta 4. punktu, norāda uz principu, ka tiesai gadījumos, kad cietušā kā liecinieka nopratināšanai tiesas izmeklēšanā var būt negatīvas sekas, vienmēr ir jābūt iespējai nenopratināt viņu atklātā tiesas sēdē.

17.      Tā kā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Itālijas tiesības ir iespējams interpretēt atbilstīgi Pamatlēmumam, tā lūdz Tiesu noteikt, vai iesniedzējtiesas piedāvātā Pamatlēmuma 2. un 3. panta un 8. panta 4. punkta interpretācija ir pareiza.

III – Juridiskais vērtējums

A –    Par tiesībām uzdot prejudiciālu jautājumu

18.      Kā atzīst visi lietas dalībnieki, iesniedzējtiesai principā ir tiesības uzdot Tiesai jautājumus par pamatlēmumiem, jo Itālija ir izmantojusi LES 35. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzēto iespēju piešķirt visām valsts tiesām šādas tiesības.

B –    Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

19.      Francijas un Itālijas valdības, kā arī netieši Zviedrijas valdība norāda uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību, jo Tiesas atbilde nekādi nevar ietekmēt pamata prāvu. Komisija uzskata, ka Pamatlēmums uzliek valsts tiesību normu atbilstīgas interpretācijas pienākumu, tādēļ pamata prāvā ir jāņem vērā Tiesas sniegtā Pamatlēmuma interpretācija.

1.      Pieņemamības nosacījumi

20.      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienīgi valsts tiesa, kas izskata prāvu, ņemot vērā lietas apstākļus, var izvērtēt gan to, vai sprieduma taisīšanai ir nepieciešams prejudiciāls nolēmums, gan arī Tiesai iesniedzamo jautājumu atbilstību. Tādēļ Tiesai principā ir pienākums atbildēt uz tai uzdotajiem jautājumiem, ja tie skar Kopienu tiesību interpretāciju (3). Tāpat Tiesa ir atzinusi, ka tai izņēmuma gadījumos, lai pārbaudītu savu kompetenci [izskatīt jautājumu], ir pienākums izvērtēt apstākļus, kādos pie tās vēršas dalībvalsts tiesa. Nav pieņemami arī tādi lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, kam acīmredzami nav nekāda sakara ar reālo situāciju vai ar pamata prāvas priekšmetu (4). Šāda judikatūra tika izveidota saistībā ar LES 234. pantu, bet tas nav iemesls to saskaņā ar LES 35. pantu neattiecināt arī uz lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu.

21.      Iebildes par nepieņemamību attiecībā uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek pamatotas ar viedokli, ka Tiesas atbilde nekādi nevar ietekmēt pamata prāvu. Šajā gadījumā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu katrā ziņā var ietekmēt pamata prāvu, ja, iesniedzējtiesai interpretējot attiecīgās Itālijas tiesību normas, ir jāņem vērā Pamatlēmuma 2., 3. un 8. pants (5). Tāpēc lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atbilstīgs, ja valsts tiesības ir jāinterpretē vai ja tās var interpretēt tikai atbilstoši pamatlēmumiem (šajā sakarā skat. 2. apakšsadaļu) un ja jau no paša sākuma nav izslēgta attiecīgo Itālijas kriminālprocesuālo tiesību normu atbilstīga interpretācija (šajā sakarā skat. 3. apakšsadaļu).

2.      Pamatlēmumiem atbilstīga interpretācija

22.      Grieķijas un Portugāles valdības un Komisija uzskata, ka dalībvalstīm ir pienākums atbilstīgi interpretēt valsts tiesības, arī ņemot vērā pamatlēmumus. Savukārt Zviedrijas valdība uzsver, ka Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļa ir pamats tikai starpvalstu sadarbībai. Tādēļ saskaņā ar LES 34. pantu šie tiesību akti attiecas uz starptautiskajām tiesībām un nevar uzlikt valstu tiesām Eiropas Savienības tiesībās paredzētu atbilstīgas interpretācijas pienākumu. Arī Itālijas un Apvienotās Karalistes valdības tiesas sēdē izvirzīja šādu iebildi.

23.      No judikatūras izrietošā atbilstīgas interpretācijas principa pamatojumu var īsumā norādīt šādi: EKL 249. panta trešā daļa, EKL 10. pants, kā arī katra atsevišķa direktīva uzliek dalībvalstīm, t.i., visām valsts iestādēm, ieskaitot tiesas, pienākumu sasniegt attiecīgajā direktīvā izvirzītos mērķus, veicot visus vispārīgos un īpašos pasākumus, kas ir piemēroti šo mērķu sasniegšanai. No tā izriet, ka, piemērojot valsts tiesības – neatkarīgi no tā, vai šie tiesību akti ir pieņemti pirms direktīvas vai pēc tās – valsts tiesai ir pienākums šīs tiesības interpretēt, cik vien iespējams ņemot vērā direktīvas tekstu un mērķi, lai nodrošinātu atbilstību direktīvai (6).

24.      Visi šie nosacījumi pietiekamā apjomā ir attiecināmi arī uz pamatlēmumiem. Lai gan EKL 10. pantam nav precīza ekvivalenta Līgumā par Eiropas Savienību, dalībvalstīm ir lojalitātes pienākums pret [Eiropas] Savienību. LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunkts attiecīgi – vismaz šajā sakarā – atbilst EKL 249. panta trešajai daļai, un tādēļ jau pats Pamatlēmums uzliek dalībvalstīm pienākumus, to skaitā atbilstīgas interpretācijas pienākumu.

Turpmāk sniegts sīkāks izklāsts.

a)      Lojalitātes pienākums pret Savienību

25.      Itālijas un Lielbritānijas valdības uzsver, ka Eiropas Savienības tiesībās nav EKL 10. pantam atbilstošas tiesību normas. Tāpat kā Kopienas tiesībās, arī Savienības tiesībās dalībvalstīm un to iestādēm ir savstarpējas lojalitātes pienākums.

26.      To var secināt, apskatot visas Līgumā par Eiropas Savienību ietvertās tiesību normas kopumā. LES 1. pantā ir noteikts Līguma par Eiropas Savienību mērķis – ieviest jaunu [integrācijas] pakāpi, veidojot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību, pamatojoties uz kuru dalībvalstu un to tautu attiecības varētu attīstīties konsekventi un solidāri. Šo mērķi nevar sasniegt, ja dalībvalstis un Eiropas Savienības iestādes nesadarbojas savstarpēji lojāli un atbilstoši tiesību normām. Dalībvalstu un iestāžu lojāla sadarbība ir arī Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļas galvenais jautājums, uz ko norāda jau tās nosaukums – Noteikumi par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās – un gandrīz visi sadaļas panti.

27.      No iepriekš minētā izriet, ka arī EKL 10. pantā ir izvirzītas pašsaprotamas prasības – tas, ka ir jāpilda pienākumi un jāizvairās veikt darbības, kas var radīt kaitējumu. Tas pats attiecas arī uz Savienības tiesībām, un tas sīkāk nav jāpaskaidro.

b)      Par LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu

28.      Turklāt pamatlēmumu struktūra Savienības tiesībās ir ļoti līdzīga direktīvu struktūrai Kopienas tiesībās. Saskaņā ar LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu pamatlēmumi dalībvalstīm ir saistoši attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm izvēlēties to īstenošanas formu un metodes. Lai gan ir skaidri noteikts, ka pamatlēmumi nav tieši piemērojami, to obligātais raksturs attiecībā uz mērķi burtiski atbilst EKL 249. panta trešajai daļai, ko Tiesa – līdzās citiem apsvērumiem – ir ņēmusi par pamatu, attīstot doktrīnu par direktīvām atbilstīgu interpretāciju.

29.      Zviedrijas valdības iebildums ir pamatots ar to, ka, neskatoties uz līdzīgo formulējumu, LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktam nav tādas pašas juridiskās iedarbības kā EKL 249. panta trešajai daļai. Tiesa, it īpaši saistībā ar Eiropas Ekonomikas zonu, ir atzinusi, ka, ja kādas nolīguma normas teksts saskan ar attiecīgajām Kopienu tiesību normām, tad tas vēl nenozīmē, ka tās noteikti ir jāinterpretē vienādi. Starptautisks līgums ir jāinterpretē ne tikai pēc tā teksta, bet arī ņemot vērā tā mērķus, ko nosaka arī 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijas par līgumu tiesībām 31. pants (7).

30.      Tāpat kā EK līgums (8) vai Līgums par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ), arī Līgums par Eiropas Savienību ir balstīts uz starptautiskajām tiesībām. Līgums par ES atšķiras no EK līguma ar tā nelielo integrācijas pakāpi, bet no EEZ līguma – galvenokārt ar mērķi.

31.      Līguma par Eiropas Savienību nelielā integrācijas pakāpe ir redzama jau pamatlēmuma definīcijā, kurā ir izslēgta iespēja to piemērot tieši. Saskaņā ar LES 35. pantu salīdzinājumā ar Kopienas tiesībām ir samazināta Tiesas kompetence. Minētā panta 5. punktā ir izslēgta Tiesas satura pārbaudes kompetence, ja tiek skarti jautājumi, kas saistīti ar dalībvalstu policijas vai citu tiesībsargājošo iestāžu veikto pasākumu likumību vai samērīgumu, vai jautājumi par dalībvalstu pienākumu izpildi, nodrošinot sabiedrisko kārtību un iekšējo drošību. Prejudiciālo nolēmumu var iesniegt tikai pēc attiecīgās dalībvalsts tieša piekrišanas (“opt-in”) procesa, un šādā gadījumā Komisija vairs nevar sākt tiesvedību sakarā ar pienākumu neizpildi. Turklāt Padomes lēmumam nav obligāti nepieciešams Komisijas priekšlikums, bet to var pieņemt arī pēc dalībvalstu ierosmes. Saskaņā ar LES 34. panta 2. punktu Padome lēmumus pieņem nevis ar balsu vairākumu, bet gan vienbalsīgi. Visbeidzot, saskaņā ar LES 39. pantu Parlamentam šajā gadījumā ir tikai konsultatīva loma.

32.      Atšķirībā no EEZ līguma, kura mērķis ir tikai ieviest brīvās tirdzniecības un konkurences noteikumus tirdzniecības un ekonomiskajās attiecībās starp Līgumslēdzējām valstīm (9) un kurš neparedz suverēno tiesību nodošanu ar šo Līgumu izveidotajām starpvalstu institūcijām (10), Līgums par Eiropas Savienību saskaņā ar tā 1. panta otro daļu ir jauna pakāpe, veidojot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību. Šajā nolūkā Līgums [par Eiropas Savienību] papildina Kopienas darbību ar jaunām politikas jomām un sadarbības formām. Termins “politikas jomas” norāda, ka pretēji Zviedrijas valdības uzskatam Līgums par Eiropas Savienību ietver ne tikai starpvalstu sadarbību, bet arī kopēju suverenitātes īstenošanu ar [Eiropas] Savienības starpniecību. Līguma par Eiropas Savienību 3. panta pirmā daļa uzliek par pienākumu [Eiropas] Savienībai saglabāt un papildināt acquis communautaire (11).

33.      Formulējumā “vēl ciešāka sadarbība” iekļautā aizvien pieaugošā integrācijas pakāpe izpaužas arī Līguma par Eiropas Savienību attīstībā, kurš pēc tā izveidošanas ar Māstrihtas Līgumu un papildināšanas ar Amsterdamas un Nicas Līgumiem ir aizvien vairāk tuvināts Kopienas tiesību struktūrai un, pieņemot Eiropas Konstitūciju, tiks pilnībā apvienots ar Kopienas tiesībām.

34.      Tādēļ pamatlēmuma definīcija ir ļoti pietuvināta direktīvas definīcijai un LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir interpretējams tādā pašā veidā kā EKL 249. panta trešā daļa, jo šīm normām ir līdzīgs saturs.

35.      Tomēr tiesas sēdē Lielbritānijas valdība iebilda, ka saskaņā ar LES 34. pantu – atšķirībā no Kopienas tiesībām (12) – nepastāv pilnīga prasību un tiesvedības sistēma, kas nodrošinātu iestāžu darbības tiesiskuma kontroli. Šo tiesību aktu tiesiskumu, lūdzot sniegt prejudiciālu nolēmumu, var pārbaudīt tikai tad, kad attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar LES 35. panta 2. punktu ir atzinusi, ka Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus. Arī privātpersonas nevar iesniegt tiešu prasību. Itālijas valdībai ir līdzīgi uzskati. Atspēkojot šo viedokli, ir jānorāda, ka atbilstīgas tiesību normu interpretācijas rezultātā netiek izdotas jaunas tiesību normas, bet šī interpretācija paredz, ka jau pastāv tiesību normas un ka tās, ciktāl to pieļauj valsts tiesības, tiek interpretētas atbilstoši Pamatlēmumam. Tādējādi tiesību aizsardzība ir jānodrošina, veicot attiecīgo valsts tiesību normu atbilstīgu interpretāciju.

c)      Starpsecinājumi

36.      Īsumā, no LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunkta un lojalitātes pienākuma pret Eiropas Savienību izriet, ka katrs pamatlēmums uzliek dalībvalstu tiesām pienākumu valsts tiesību normas – neatkarīgi no tā, vai tās ir pieņemtas pirms vai pēc pamatlēmuma – interpretēt, cik vien iespējams saskaņā ar pamatlēmuma tekstu un mērķi, tā, lai tiktu sasniegts pamatlēmumā noteiktais mērķis.

37.      Pat ja piekristu Zviedrijas valdības uzskatam, ka pamatlēmumi ir starptautisko tiesību akti, būtu pilnīgi saprotams, ka valsts iekšējo tiesību normas ir jāinterpretē atbilstīgi pamatlēmumiem. Tādā gadījumā pamatlēmumi būtu saistoši dalībvalstīm kā starptautisko tiesību akti. Tādēļ – kā Lielbritānijas valdība ir norādījusi tiesas sēdē – neskatoties uz to, ka pamatlēmums pilnībā ir starptautisko tiesību dokuments, visām dalībvalstu iestādēm, to skaitā tiesām, ir jāievēro tajā noteiktie pienākumi. Turklāt Lielbritānijas valdība vienlaikus arī norādīja, ka šī atbilstīgās interpretācijas metode nevar ietekmēt Kopienu tiesību pārākumu, un tādēļ ir iespējams, ka, piemērojot valsts tiesības, tās vietā nākas izmantot citu attiecīgu interpretācijas metodi. Tas tomēr neizslēdz iespēju, ka, lai interpretētu valsts iekšējās tiesības, ar ko ieviestas [Kopienu tiesību normas], var būt noderīgi saņemt Tiesas atbildi [uz prejudiciālu jautājumu].

3.      Par iespēju veikt atbilstīgu interpretāciju pamata prāvā

38.      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu arī attiecībā uz atbilstīgas interpretācijas pienākumu ir pieņemams tikai ar nosacījumu, ka šis pienākums konkrētajā pamata pāvā nav acīmredzami nenozīmīgs tāpēc vien, ka Pamatlēmumam atbilstīga interpretācija nebūtu iespējama.

39.      Šajā sakarā Itālijas un Francijas valdības iebilst, ka šajā lietā iesniedzējtiesai vēlamo rezultātu nav iespējams sasniegt, jo Itālijas tiesību normas ir ar to pretrunā. Šim iebildumam ir jāpiekrīt – atbilstīga tiesību aktu interpretācija ir iespējama tikai tiktāl, ciktāl dalībvalstu iekšējo tiesību normas pieļauj šādu atbilstīgu interpretāciju. Tas ir pausts Tiesas izmantotajā atrunā “cik vien iespējams” (13). Lai gan Eiropas Savienības tiesību normās paredzētie mērķi ir svarīgāki nekā interpretācijas metodes, ar šiem mērķiem nedrīkst iegūt tādu rezultātu, kas nebūtu sasniedzams, interpretējot valsts tiesību normas (14). Tikai valstu tiesas var lemt par to, cik lielā mērā valsts tiesības ļauj sasniegt šos mērķus (15).

40.      Šajā lietā nav acīmredzams, ka nebūtu iespējams sniegt Pamatlēmumam atbilstīgu interpretāciju un ka līdz ar to Tiesas atbildei valsts tiesai nebūtu nekādas nozīmes. Itālijas valdība pati norāda uz iespējamo juridisko pamatojumu nepilngadīgu cietušo nopratināšanai tiesas izmeklēšanā saskaņā ar īpašiem noteikumiem (16), kuram iesniedzējtiesa nav pievērsusi uzmanību. Attiecībā uz pierādījumu pārbaudes procesu KPK 392. panta 1. punktā minēto jēdzienu “citi būtiski šķēršļi” var interpretēt arī tādā veidā, ka nopratināšana tiesas sēdē var mazināt bērnu atcerēšanās spēju un radīt psiholoģisko spriedzi, un tādēļ pierādījumu pārbaude ir jāveic, balstoties uz citu juridisko pamatojumu, nevis uz KPK 392. panta 1.a punktu. Turklāt, neskatoties uz iesniedzējtiesas norādīto Pamatlēmuma pārkāpumu, iesniedzējtiesa pati balstās uz atbilstīgas interpretācijas iespēju. Lai gan lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pretrunas, Tiesas uzdevums nav apstrīdēt šo vērtējumu.

41.      Pretēji Francijas, Grieķijas un Nīderlandes valdību apgalvojumiem Eiropas Savienības tiesībās attiecībā uz atbilstīgas interpretācijas pienākumu saistībā ar kriminālprocesu nav paredzēti nekādi īpaši ierobežojumi, kuru dēļ lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nebūtu atbilstīgs. Bet ir jāievēro soda likumības princips (nullum crimen, nulla poena sine lege [scripta]) (17)(18). Šie principi ir pieskaitāmi vispārējiem tiesību principiem, kuri ir kopīgi dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām. Tas ir nostiprināts Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “Eiropas Cilvēktiesību konvencija”) 7. pantā, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (19) 15. panta 1. punkta pirmajā teikumā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkta pirmajā teikumā. Jautājums ir par īpašu tiesiskās drošības principa formulējumu materiālajās krimināltiesībās.

42.      Tomēr šī lieta neattiecas uz materiālajām krimināltiesībām, bet gan uz kriminālprocesuālajām tiesībām. Tātad jautājums nav par kriminālatbildības pamatu vai kriminālatbildības pastiprināšanu, bet gan par izziņas procesu. Tādēļ šeit nevar piemērot nulla poena sine lege principu, bet ir jāpiemēro lietas taisnīgas izskatīšanas princips, kurš turpmāk tekstā ir aplūkots sīkāk.

43.      Atbilstīgu interpretāciju nevar liegt arī tas, ka attiecīgie nodarījumi ir izdarīti pirms Pamatlēmuma pieņemšanas. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz procesuālo tiesību normām principā ir jāvadās pēc tā, ka procesuālo tiesību normas piemēro visās lietās, kas ir izskatīšanā brīdī, kad [šīs normas] stājas spēkā (20).

44.      Tādēļ nav acīmredzams, ka pamata prāvā nebūtu iespējama Pamatlēmumam atbilstīga Itālijas tiesību interpretācija. Tādēļ lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

C –    Par Pamatlēmuma interpretāciju

45.      Iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Pamatlēmuma 2., 3., un 8. pants ir pamats pienākumam pierādījumu pārbaudē ar bērniem atbilstošām metodēm nopratināt astoņus piecgadīgus bērnus kā lieciniekus lietā par iespējamu miesas bojājumu nodarīšanu, kurā viņi ir cietušie. Pēc iesniedzējtiesas uzskatiem ir jāuzmanās, no vienas puses, lai, ņemot vērā bērnu psiholoģisko attīstību, netiktu mazināta to atcerēšanās spēja attiecībā uz šo lietu, un, no otras puses, ka liecību sniegšana (vēlākā) tiesas izmeklēšanā var pasliktināt bērnu psiholoģisko stāvokli.

46.      Šāda pienākuma pamatojums varētu būt Pamatlēmuma 2. panta 2. punkts, 3. pants un 8. panta 4. punkts. Saskaņā ar Pamatlēmuma 2. panta 2. punktu uz sevišķi neaizsargātiem cietušajiem ir jāattiecina īpašs režīms, kas ir visvairāk piemērots viņu apstākļiem. [Pamatlēmuma] 8. panta 4. punktā šis pienākums ir noteikts konkrētāk. Šis punkts paredz, ka tad, kad cietušie – it īpaši neaizsargātākie – ir jāpasargā no sekām, ko var radīt liecības sniegšana atklātā tiesas sēdē, cietušajiem uz tiesas lēmuma pamata var būt tiesības liecināt veidā, kas dod iespēju sasniegt minēto mērķi, ar jebkuriem atbilstošiem līdzekļiem, kas ir savienojami ar dalībvalsts tiesību pamatprincipiem. Saskaņā ar 3. pantu katra dalībvalsts nodrošina cietušajiem iespēju liecināt procesa laikā un iesniegt pierādījumus. Katra dalībvalsts veic atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās iestādes nopratina cietušos tikai tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs kriminālprocesa nolūkam.

47.      Tādēļ vispirms ir jāpārbauda, vai šajā lietā iesaistītie bērni ir jāuzskata par sevišķi neaizsargātiem cietušajiem. Attiecīgā gadījumā pēc tam ir jāaplūko, vai vēlamais pierādījumu pārbaudes veids šajā gadījumā ir viņu stāvoklim vispiemērotākais veids, kurš nodrošina viņu efektīvu piedalīšanos tiesas procesā liecinieku statusā.

1.      Par Pamatlēmuma juridisko pamatojumu

48.      Lai gan iesniedzējtiesa šajā sakarā nav uzdevusi nevienu jautājumu, pirms minēto tiesību normu interpretācijas ir jānoskaidro, vai vispār var balstīties uz izvēlēto pilnvarojuma pamatojumu. Tieši saistībā ar tiesību aktiem, kas pieņemti, pamatojoties uz LES 34. pantu, ir jāpievērš īpaša uzmanība šaubām, kas var rasties par to tiesiskumu, – kā ir uzsvērusi Lielbritānijas valdība – it īpaši tādēļ, ka attiecībā uz šiem tiesību aktiem ir ierobežotas juridiskās aizsardzības iespējas (21). Tiesību akts tiek uzskatīts par tiesisku, tādēļ tas ir spēkā tik ilgi, kamēr vien šis tiesību akts nav atsaukts, atcelts saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu vai atzīts par spēkā neesošu saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vai saistībā ar iebildi par prettiesiskumu. Tomēr šis princips nav piemērojams tiem tiesību aktiem, kuros ir pieļauta kļūda, kuras būtiskums ir tik acīmredzams, ka to nevar atstāt. Šādus tiesību aktus uzskata par neesošiem (22). Tādēļ, ja pastāv būtiskas šaubas, Tiesai saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pēc savas ierosmes vienmēr ir jāpārbauda interpretējamo tiesību normu tiesiskums. Tiesību normu interpretācijai ir jēga tikai tad, ja interpretējamās tiesību normas ir spēkā.

49.      Pirmajā mirklī varētu apšaubīt to, ka LES 31. pants un 34. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir pietiekams juridiskais pamatojums interpretējamām tiesību normām. 34. panta 2. punkta b) apakšpunktā pamatlēmumi tikai ir definēti kā pieļaujama rīcības forma. Tādēļ šajā lietā interpretējamo tiesību normu būtības juridiskais pamats var būt tikai LES 31. pants. Saskaņā ar šo pantu kopīga rīcība attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās ietver dažādas jomas, – kas norādītas no a) līdz e) apakšpunktā – kuras tomēr ļoti nosacīti var attiecināt uz cietušo aizsardzību. Cietušo aizsardzība nav saistīta ne ar procesuālās sadarbības un lēmumu izpildes atvieglošanu un paātrināšanu [a) apakšpunkts], ne ar izdošanas atvieglošanu [b) apakšpunkts], ne jurisdikcijas konfliktu novēršanu [d) apakšpunkts], ne arī ar atsevišķu noziedzīgu nodarījumu sastāvu saskaņošanu [e) apakšpunkts]. Tikai dalībvalstīs piemērojamo tiesību normu saderības nodrošināšana tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs šīs sadarbības uzlabošanai [c) apakšpunkts], varētu ietvert cietušo aizsardzību. Bet sadarbības uzlabošanai nav obligāti vajadzīgi kopīgi cietušo aizsardzības standarti.

50.      Tomēr konkrēti paredzētās kopējās rīcības jomas nav noteiktas izsmeļoši; tas visskaidrāk ir redzams franču valodas versijas ievadteikumā. Tajā vārda “ietver” vietā ir lietoti vārdi “vise entre autres” [“cita starpā ietver”]. Tādēļ šajās atsevišķajās politikas jomās ir minētas tikai iespējamās regulējuma jomas, vienlaikus būtiski nesamazinot Savienības kompetences apjomu. Šī kompetence ir jānosaka, ņemot vērā vispārējos policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās mērķus, kas paredzēti LES 29. pantā. Saskaņā ar minēto pantu galvenais mērķis ir nodrošināt pilsoņiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpā augstu drošības pakāpi, it īpaši uzlabojot tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās.

51.      Šajā sakarā to pilsoņu aizsardzība, kuri, neskatoties uz pūlēm nodrošināt viņu drošību, ir cietušie kādā noziedzīgā nodarījumā, ir īpaši svarīga. Vienlaikus kopīgi standarti cietušo aizsardzībai, kad viņi sniedz liecības kriminālprocesā, var veicināt arī tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, jo tie nodrošina, ka šīs liecības ir izmantojamas visās dalībvalstīs. Visbeidzot, prasība pamatlēmumus Padomē pieņemt vienbalsīgi garantē, ka nevienai dalībvalstij bez tās piekrišanas netiek piemērots neviens pamatlēmums.

52.      Tātad, neraugoties uz pirmajā mirklī pastāvošajām šaubām par pilnvarojuma pamatu attiecībā uz interpretējamām tiesību normām, šajā gadījumā nedrīkst secināt, ka uz šīm normām neattiecas Savienības pilnvaras izdot tiesību aktus. Jautātas par to tiesas sēdē, Francijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija piekrita šai domai. Tāpēc, neskatoties uz interpretējamo tiesību normu neesamību, ir nozīme atbildēt uz prejudiciālo jautājumu.

2.      Par bērnu sevišķo neaizsargātību

53.      Komisija, tāpat kā iesniedzējtiesa balstās uz to, ka bērni principā ir sevišķi neaizsargāti cietušie. Komisija galvenokārt pamatojas uz Padomes 2002. gada 19. jūlija Pamatlēmuma 2002/629/TI par cilvēku tirdzniecības apkarošanu (23) piekto apsvērumu, saskaņā ar kuru bērni ir sevišķi neaizsargāti un tāpēc pastāv lielāks risks, ka tie varētu kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem. Savukārt pēc Francijas valdības uzskatiem neaizsargātības pakāpe ir jāizvērtē, ievērojot visus apstākļus katrā atsevišķā gadījumā. Šajā sakarā ir jāņem vērā vecums, noziedzīgā nodarījuma raksturs, kā arī citi apstākļi.

54.      Pamatlēmumā nav definēts, kādi cietušie ir sevišķi neaizsargāti. Tajā nav nekādu norāžu, ka bērni būtu sevišķi neaizsargāti cietušie. Šāda norāde bija ietverta Portugāles priekšlikumā, kura 2. panta 2. punktā un 8. panta 4. punktā bija skaidri norādīts vecums kā sevišķas neaizsargātības pamatojums (24). Parlaments pat konkrēti lūdza saistībā ar 3. pantu noteikt bērniem īpašu statusu (25).

55.      Atteikšanās konkrēti definēt sevišķi neaizsargātu cietušo jēdzienu tika pamatota ar to, ka sevišķai neaizsargātībai var būt ļoti daudz iemeslu, kurus būtu ļoti sarežģīti ietvert vienā definīcijā. Par to liecina arī dokumenti, kas ņemti vērā saistībā ar centieniem Eiropas cietušo aizsardzības jomā. Pamatlēmuma otrajā apsvērumā minētais 1999. gadā izdotais Komisijas paziņojums (26) attiecas gandrīz tikai uz to Eiropas Savienības pilsoņu stāvokli, kuri ir kļuvuši par cietušajiem noziedzīgajos nodarījumos citās dalībvalstīs. Šajā sakarā Komisija arī minēja iespēju atvieglot viņu piedalīšanos kriminālprocesā kādā no dalībvalstīm, piemēram, izmantojot videokonferences vai nopratinot [personu] pa telefonu (27). Līdzīgi priekšlikumi bija prasīti arī kādā agrākā Padomes rezolūcijā, kuras mērķis bija cietušo aizsardzība pret tiešiem vai netiešiem draudiem, iespaidošanu vai iebiedēšanu, it īpaši saistībā ar organizēto noziedzību (28). Pamatlēmuma trešajā apsvērumā minētajos Eiropadomes Tamperes secinājumos cietušo aizsardzība ir izvērtēta tikai attiecībā uz tiesas pieejamību (29). Portugāles valdības Pamatlēmuma priekšlikumā minētā Eiropas Padomes rekomendācija attiecas uz cietušo cieņu un tās aizsardzību kriminālprocesā (30), kā arī īpašas aizsardzības nepieciešamību personām, kas ir cietušie saistībā ar organizēto noziedzību (31). Attiecībā uz bērniem šajā rekomendācijā ir minēts tikai tas, ka bērnu nopratināšanas laikā klāt jābūt personām, kas atbildīgas par šo bērnu audzināšanu (32).

56.      Visas dalībvalstis starptautiskā līmenī ir atzinušas, ka bērniem ir nepieciešama īpaša aizsardzība. Saskaņā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. panta 2. punkta pirmo teikumu bērniem ir tiesības uz īpašu palīdzību un atbalstu. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 24. panta 1. punkts paredz, ka valstij ir jāsniedz bērnam aizsardzība, kāda viņam tiesiski pienākas kā mazgadīgajam. Konvencija par bērna tiesībām (33), kuru ir ratificējušas visas Eiropas Savienības dalībvalstis, precīzāk nosaka šo aizsardzības pienākumu. Šīs konvencijas 3. panta 1. punkts paredz, ka bērna interešu nodrošināšanai ir jāvelta vislielākā uzmanība. 39. panta pirmais teikums noteic, ka [Konvencijas] līgumslēdzējām valstīm ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai veicinātu tāda bērna fizisko un psiholoģisko atlabšanu, kurš ir cietis no jebkāda veida necieņas, ļaunprātībām vai jebkādas citas nežēlīgas, necilvēcīgas vai cieņu pazemojošas apiešanās.

57.      Attiecīgi arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pants nodrošina bērnu tiesības uz viņu labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību. Valsts iestādēm visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses.

58.      Tā kā, ņemot vērā iepriekš izklāstīto, bērniem ir nepieciešama īpaša aizsardzība, viņi vienmēr ir uzskatāmi par sevišķi neaizsargātiem, ja kļūst par cietušajiem noziedzīgajos nodarījumos. Šajā lietā nekas neliecina par to, ka attiecīgo bērnu neaizsargātības pakāpe būtu jāvērtē citādi. Noziedzīgā nodarījuma brīdī, kā arī vēlamajā nopratināšanas brīdī bērniem bija pieci gadi, un tas ir vecums, kurā šis nodarījums bērniem var radīt psihisku kaitējumu. Apsūdzība miesas bojājumu nodarīšanā, kas izvirzīta bērnudārza audzinātājai, – tātad uzticamības personai, – var atstāt īpaši nelabvēlīgas sekas bērnu attīstībā.

59.      Īsumā ir jāsecina, ka bērni kā cietušie kriminālprocesā vienmēr ir sevišķi neaizsargāti.

3.      Par pierādījumu pārbaudes procesa nepieciešamību

60.      Ja iesniedzējtiesa piekrīt iepriekš izklāstītajam pagaidu vērtējumam, tad rodas vēl viens jautājums – vai saskaņā ar Pamatlēmumu īpašajā minētajā pierādījumu pārbaudes procesā ir nepieciešama nopratināšana. Šķiet, ka iesniedzējtiesa un arī Portugāles valdība vadās pēc principa, ka šajā gadījumā saskaņā ar Pamatlēmuma 2. panta 2. punktu un 3. pantu pirms tiesas izmeklēšanas ir jāveic pierādījumu pārbaudes process.

61.      Ir jāsecina, ka nevienā no abām normām nav norādītas konkrētas prasības tajās izvirzīto mērķu sasniegšanai. Protams, Pamatlēmuma 2. panta 2. punktā ir paredzēts attiecībā uz sevišķi neaizsargātiem cietušajiem izmantot visvairāk piemēroto režīmu. Tādēļ Pamatlēmuma normas ir stingrākas par Portugāles priekšlikumā ietvertajām normām, kurās bija prasīts izmantot tikai piemērotas metodes. Tādēļ saskaņā ar 2. panta 2. punktu izvēlēties starp divām metodēm drīkst tikai tad, ja abas vienlīdz labi atbilst cietušo stāvoklim. Turklāt no 3. panta pirmās daļas izriet, ka cietušajiem ir jābūt iespējai sniegt derīgu liecību. Arī šajā gadījumā ir jāizvēlas tā metode, kura nodrošina liecināšanas efektivitāti, jo saskaņā ar 3. panta otro daļu cietušie ir jānopratina tikai tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs kriminālprocesa nolūkam. Tātad ir jāizvairās no nevajadzīgi atkārtotas nopratināšanas.

62.      Iesniedzējtiesa un arī Portugāles valdība balstās uz to, ka šajā gadījumā pierādījumu pārbaude cietušos ietekmēs mazāk nekā liecināšana tiesas izmeklēšanā. Iesniedzējtiesa arī uzskata, ka tādējādi cietušie labāk palīdzēs noskaidrot lietas apstākļus, jo tiesas izmeklēšanā tie, iespējams, vairs tik labi neatcerēsies noziedzīgā nodarījuma gaitu. Ja šie pieņēmumi patiešām ir pamatoti – un to var izvērtēt tikai tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, ņemot vērā katru attiecīgo bērnu un attiecīgā gadījumā pieaicinot atbilstošu ekspertu, – tad šajā gadījumā pierādījumu pārbaudes process ir cietušajiem vispiemērotākā metode, kura nodrošinās viņiem efektīvu un saudzējošu dalību kriminālprocesā liecinieku statusā.

63.      Tomēr Itālijas un Francijas valdības iebilst, ka Itālijas kriminālprocesuālajās tiesībās saskaņā ar KPK 392. panta 1.a punktu bērnu kā cietušo nopratināšanā iegūtās liecības drīkst pārbaudīt tikai tad, ja lieta ir par dzimumnoziegumiem. Šī Itālijas tiesību norma nav pretrunā ar Pamatlēmumā ietverto rīcības brīvību, ko mutvārdu procesā uzsvēra arī Nīderlandes valdība.

64.      Bet no Pamatlēmuma 2. panta 2. punkta šāda rīcības brīvība nemaz neizriet. Šajā punktā nav norādes uz konkrētiem noziedzīgo nodarījumu veidiem. Tāpat nav redzams, ka pierādījumu pārbaudes process būtu bērnu interesēs tikai saistībā ar Itālijas likumdevēja skaidri nosauktajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Gluži otrādi, nav izslēgts, ka šāds process saistībā ar citiem noziedzīgajiem nodarījumiem būtu sevišķi neaizsargātu cietušo stāvoklim visvairāk piemērotais režīms, kas līdz ar to saskaņā ar Pamatlēmumu ir jāpiemēro (34).

65.      Vienīgais ierobežojums izriet no Pamatlēmuma 8. panta 4. punkta. Saskaņā ar šo punktu katra dalībvalsts nodrošina, lai tad, kad cietušie – it īpaši neaizsargātākie – jāpasargā no sekām, ko var radīt liecības sniegšana atklātā tiesas sēdē, cietušajiem uz tiesas lēmuma pamata būtu tiesības liecināt veidā, kas dod iespēju sasniegt minēto mērķi, ar jebkuriem atbilstošiem līdzekļiem, kas ir savienojami ar dalībvalsts tiesību principiem. Attiecībā pret Pamatlēmuma 2. panta 2. punktu šī norma ir lex specialis tiktāl, ciktāl tajā attiecībā uz pienākumu aizsargāt cietušos ir paredzēti īpaši nosacījumi gadījumos, kad ir jāatkāpjas no parastās nopratināšanas atklātā tiesas sēdē. Liecināšanas formas, kuras neatbilst atklāta tiesas procesa principam ir pieļaujamas tikai tiktāl, ciktāl to pieļauj attiecīgās tiesību sistēmas pamatprincipi. Šajā lietā nevar apgalvot, ka pierādījumu pārbaudes process būtībā neatbilstu Itālijas tiesību sistēmas pamatprincipiem, jo šie principi izriet tikai no Itālijas tiesībām. Saskaņā ar KPK 392. panta 1.a punktu pierādījumu pārbaude ir pieļaujama vismaz saistībā ar tajā uzskaitītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.

66.      Gan Komisija, gan arī Itālijas un Francijas valdības pareizi norāda, ka katras dalībvalsts tiesību sistēmas pamatprincipos ir jābūt paredzētām arī apsūdzēto tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Saskaņā ar LES 6. panta 2. punktu Eiropas Savienībai – t.i., Kopienai un dalībvalstīm – ir jāievēro šīs tiesības, kas paredzētas arī Pamattiesību hartas 47. pantā (35). Šajā sakarā īpaši ir piemērojams Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pants. Saskaņā ar to kriminālprocesā apsūdzētajam ir tiesības uz atklātu lietas izskatīšanu, kurā uzklausa un nopratina visus būtiskos lieciniekus, lai tādā veidā nodrošinātu tiesas procesu saskaņā ar sacīkstes principu. Šajā sakarā apsūdzētajam ir jābūt iespējai nopratināt lieciniekus un apšaubīt viņu teikto (36).

67.      Šīm tiesībām vienmēr ir jābūt līdzsvarā ar cilvēktiesībās aizsargātajām liecinieku interesēm, it īpaši ja šie liecinieki vienlaicīgi ir arī cietušie (37). Šajā sakarā Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīst, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā ir ņemtas vērā nepilngadīgu liecinieku intereses kriminālprocesā (38). Tomēr apsūdzētajam ir jābūt iespējai vismaz nopratināt būtiskākos apsūdzības lieciniekus (39). Attiecībā uz to Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka tad, ja persona tiek notiesāta, pamatojoties uz bērnu sniegtām liecībām, kas iegūtas, nopratinot bērnus nepilngadīgajiem piemērotā procesā, kurā apsūdzētais vai viņa advokāts nav varējis piedalīties vai uzdot jautājumus, ir pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pants (40). Turpretī nepilngadīgajiem piemērota nopratināšana pirms tiesas sēdes tika pieļauta kādā citā lietā, kur apsūdzētā advokātam bija iespēja piedalīties un uzdot jautājumus, bet tas šo iespēju neizmantoja (41).

68.      Tas, cik lielā mērā ir pieļaujama šo principu piemērošana pierādījumu pārbaudes procesā, ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā liecinieku intereses, aizstāvības tiesības un, attiecīgā gadījumā, arī sodīšanas intereses. Tāpat atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantam ir jāņem vērā, ka vismaz noziedzīgajos nodarījumos, kas saistīti ar miesas bojājumu nodarīšanu bērniem, ir jāpiemēro šeit ieteiktie īpašie aizsardzības pasākumi.

69.      Kopumā ir jāsecina, ka, ņemot vērā katras atsevišķās lietas apstākļus, Pamatlēmuma 2. panta 2. punkts, 3. pants un 8. panta 4. punkts var būt pamatojums valsts tiesas pienākumam veikt nepilngadīgajiem piemērotu pierādījumu pārbaudes procesu, ar nosacījumu, ka šis process atbilst attiecīgās tiesību sistēmas pamatprincipiem, to skaitā Eiropas Savienības pamattiesībām.

IV – Secinājumi

70.      Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto, iesaku Tiesai uz prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

1)      saskaņā ar LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu un lojalitātes pienākumu pret Eiropas Savienību katrs pamatlēmums uzliek dalībvalstu tiesām pienākumu valsts tiesību normas – neatkarīgi no tā, vai tās ir pieņemtas pirms vai pēc pamatlēmuma – interpretēt, cik vien iespējams saskaņā ar pamatlēmuma tekstu un mērķi tā, lai tiktu sasniegts pamatlēmumā noteiktais mērķis;

2)      bērni kā cietušie kriminālprocesā vienmēr ir sevišķi neaizsargāti Padomes 2001. gada 15. marta Pamatlēmuma 2001/220/TI par cietušo statusu kriminālprocesā 2. panta 2. punkta un 8. panta 4. punkta nozīmē;

3)      Pamatlēmuma 2001/220/TI 2. panta 2. punkts, 3. pants un 8. panta 4. punkts ir interpretējami tādā veidā, ka, ņemot vērā katras atsevišķās lietas apstākļus, tie var būt pamatojums valsts tiesas pienākumam veikt nepilngadīgajiem piemērotu pierādījumu pārbaudes procesu, ar nosacījumu, ka šis process atbilst attiecīgās tiesību sistēmas pamatprincipiem, to skaitā Eiropas Savienības pamattiesībām.


1 – Oriģinālvaloda – vācu.


2 – OV 2001, L 82, 1. lpp.


3 – 1968. gada 19. decembra spriedums lietā 13/68 Salgoil (Recueil, 661., 672. lpp.), 1995. gada 15. decembra spriedums lietā C‑415/93 Bosman (Recueil, I‑4921. lpp., 59. punkts), 2000. gada 13. jūlija spriedums lietā C‑36/99 Idéal Tourisme (Recueil, I‑6049. lpp., 20. punkts), 2000. gada 26. septembra spriedums lietā C‑322/98 Kachelmann (Recueil, I‑7505. lpp., 17. punkts), 2001. gada 13. marta spriedums lietā C‑379/98 PreussenElektra (Recueil, I‑2099. lpp., 38. punkts) un 2004. gada 25. marta spriedums apvienotajās lietās no C‑480/00 līdz C‑482/00, C‑484/00, no C‑489/00 līdz C‑491/00 un no C‑497/00 līdz C‑499/00 Ribaldi (Recueil, I‑2943. lpp., 72. punkts).


4 – Tiesas 1981. gada 16. jūnija spriedums lietā 126/80 Salonia (Recueil, 1563. lpp., 6. punkts), kā arī 3. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietās Bosman (61. punkts), IdéalTourisme (20. punkts), Kachelmann (17. punkts), PreussenElektra (39. punkts) un Ribaldi (72. punkts).


5 – Šajā sakarā skat. 1991. gada 11. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no C‑87/90 līdz C‑89/90 Verholen u.c. (Recueil, I‑3757. lpp., 13. punkts).


6 – Tiesas 1990. gada 13. novembra spriedums lietā C‑106/89 Marleasing (Recueil, I‑4135. lpp., 8. punkts), 1993. gada 16. decembra spriedums lietā C‑334/92 WagnerMiret (Recueil, I‑6911. lpp., 20. punkts), 1994. gada 14. jūlija spriedums lietā C‑91/92 FacciniDori (Recueil, I‑3325. lpp., 26. punkts) un 2003. gada 22. maija spriedums lietā C‑462/99 ConnectAustria (Recueil, I‑5197. lpp., 38. punkts).


7 – 1991. gada 14. decembra atzinums 1/91 (EEZ I, Recueil, I‑6079. lpp., 14. punkts), skat. arī Tiesas 1993. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑312/91 Metalsa (Recueil, I‑3751. lpp., 12. punkts), 1999. gada 2. marta spriedumu lietā C‑416/96 Eddline El-Yassini (Recueil, I‑1209. lpp., 47. punkts) un 2001. gada 20. novembra spriedumu lietā C‑268/99 Jany u.c. (Recueil, I‑8615. lpp., 35. punkts).


8 – Tiesas 1963. gada 5. februāra spriedums lietā 26/62 Van Gend & Loos (Recueil, 3., 24. lpp.) un Tiesas 1964. gada 15. jūlija spriedums lietā 6/64 Costa/Enel (Recueil, 1141., 1158. lpp.).


9 – Atzinums EEZ I (minēts 7. zemsvītras piezīmē, 15. punkts).


10 – Turpat, 20. punkts.


11 – Piemērs acquis communautaire iekļaušanai Savienības tiesībās ir 2003. gada 11. februāra spriedums apvienotajās lietās C‑187/01 un C‑385/01 Gözütok un Brügge (Recueil, I‑1345. lpp., 45. punkts), kurā tika piemērots lietderīgās iedarbības interpretācijas princips Līguma ieviešanas procesā, saistībā ar 1985. gada 14. jūnija Konvenciju, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV L 239, 19. lpp.).


12 – Skat. 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome (Recueil, I‑6677. lpp., 40. punkts).


13 – Skat. 6. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.


14 – Tiesas 1984. gada 10. aprīļa spriedums lietā 14/83 Von Colson un Kamann (Recueil, 1896. lpp., 25. punkts) un 6. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Wagner Miret (22. punkts). Citādam viedoklim skat. ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera [Ruiz‑Jarabo Colomer] 2004. gada 27. aprīļa secinājumus apvienotajās lietās no C‑397/01 līdz C‑403/01 Pfeiffer (2004. gada 5. oktobra spriedums, Krājums, I‑8835. lpp., I-8839. un I-8859. lpp., 24. un turpmākie punkti). Tomēr skat. arī spriedumu, 116. punkts.


15 – Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums lietā C‑60/02 Kriminālprocess pret X (Recueil, I‑651. lpp., 58. un turpmākie punkti).


16 – Skat. Itālijas rakstveida apsvērumu 5. un turpmākos punktus.


17 – Ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera 1996. gada 18. jūnija secinājumi apvienotajās lietās C‑74/95 un C‑129/95 X (1996. gada 12. decembra spriedums, Recueil, I‑6609., I‑6612. lpp., 43. punkts) un ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] 1996. gada 24. oktobra secinājumi apvienotajās lietās C‑304/94, C‑330/94, C‑342/94 un C‑224/95 Tombesi u.c. (1997. gada 25. jūnija spriedums, Recueil, I‑3561. lpp., 37. punkts).


18 – Šajā sakarā skat. Tiesas 1996. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑74/95 un C‑129/95 X (Recueil, I‑6609. lpp., 24. un turpmākie punkti), kurā ir norāde uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1993. gada 25. maija spriedumu lietā Kokkinakis (A sērija, Nr. 260‑A, 52. punkts) un 1995. gada 22. novembra spriedumus lietās S.W./Apvienotā Karaliste un C.R./Apvienotā Karaliste (A sērija, Nr. 335‑B, 35. punkts, un Nr. 335‑C, 33. punkts). Skat. arī Tiesas 1984. gada 10. jūlija spriedumu lietā 63/83 Kirk (Recueil, 2689. lpp., 22. punkts), 1987. gada 8. oktobra spriedumu lietā 80/86 KolpinghuisNijmegen (Recueil, 3969. lpp., 13. punkts), 1996. gada 26. septembra spriedumu lietā C‑168/95 Arcaro (Recueil, I‑4705. lpp., 42. punkts) un spriedumu kriminālprocesā pret X (minēts 15. zemsvītras piezīmē, 61. un turpmākie punkti). Skat. sīkāk arī manus 2004. gada 10. jūnija secinājumus lietā C‑457/02 Niselli (2004. gada 11. novembra spriedums, Krājums, I‑10853. lpp., 53. un turpmākie punkti) un 2004. gada 14. oktobra secinājumus apvienotajās lietās C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02 Berlusconi (2005. gada 3. maija spriedums, Krājums, I‑3565. un I-3568. lpp., 140. un turpmākie punkti).


19 – Parakstīšanai nodots 1966. gada 19. decembrī (UN Treaty Series, 999. sējums, 171. lpp.).


20 – 1981. gada 12. novembra spriedums apvienotajās lietās no 212/80 līdz 217/80 Salumi u.c. (Recueil, 2735. lpp., 9. punkts), 1993. gada 6. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑121/91 un C‑122/91 CTControlRotterdam un JCTBenelux/Komisija (Recueil, I‑3873. lpp., 22. punkts), 1999. gada 7. septembra spriedums lietā C‑61/98 DeHaan (Recueil, I‑5003. lpp., 13. un 14. punkts), kā arī 2004. gada 1. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑361/02 un C‑362/02 Tsapalos (Krājums, I‑6405. lpp., 19. punkts).


21 – Skat. šo secinājumu 35. punktu.


22 – Tiesas 2004. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑475/01 Komisija/Grieķija (Ouzo) (Krājums, I‑8923. lpp., 18. un turpmākie punkti).


23 – OV L 203, 1. lpp.


24 – Portugāles Republikas iniciatīva ar mērķi pieņemt Pamatlēmumu par cietušo statusu kriminālprocesā (OV C 243, 2000. gada 24. augusts, 4. un turpmākās lpp.).


25 – 2000. gada 12. decembra normatīvā rezolūcija (OV C 232, 2001. gada 17. augusts, 61. un turpmākās lpp.), grozījumu priekšlikumi Nr. 13 un 25; skat. arī deputātes Karmenas Serdeiras Morterero [Carmen Cerdeira Morterero] 2000. gada 24. novembra ziņojumu Nr. A5‑0355/2000, 11. un turpmākās lpp., un 17. lpp.


26 – Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai – Cietušie noziedzīgajos nodarījumos Eiropas Savienībā – Pārdomas par principiem un pasākumiem (KOM (1999) 349, galīgā redakcija).


27 – KOM (1999) 349, galīgā redakcija, 7. lpp.


28 – Padomes 1995. gada 23. novembra Rezolūcija par cietušo aizsardzību saistībā ar starptautiskās organizētās noziedzības apkarošanu (OV C 327, 5. lpp.).


29 – Prezidentvalsts secinājumi – Eiropadome (Tampere), 1999. gada 15. un 16. oktobrī, 32. punkts.


30 – Ministru komitejas 1985. gada 28. jūnija Rekomendācija Nr. R (85) 11 par cietušo stāvokli krimināltiesību un kriminālprocesa ietvaros, 8. punkts.


31 – Rekomendācija Nr. R (85) 11, 16. punkts.


32 – Rekomendācija Nr. R (85) 11, 8. punkts.


33 – Parakstīšanai nodota 1989. gada 20. novembrī (UN Treaty Series, 1577. sējums, 43. lpp.).


34 – Tā, piemēram, saskaņā ar Strafprozessordnung [Vācijas Kriminālprocesa kodeksa] 255.a pantu krimināllietās par noziedzīgiem nodarījumiem pret dzimumbrīvību [Strafgesetzbuch (Vācijas Kriminālkodeksa) 174.–184.f pants] vai dzīvību (Strafgesetzbuch 211.–222. pants), vai miesas bojājumu nodarīšanu gādībā esošām personām (Strafgesetzbuch 225. pants) liecinieku, kurš ir jaunāks par sešpadsmit gadiem, var nenopratināt, bet tā vietā izdarīt viņa pirmstiesas izmeklēšanā veiktās nopratināšanas audiovizuālo ierakstu, ja apsūdzētajam un viņa aizstāvim ir bijusi iespēja piedalīties minētajā nopratināšanā.


35 – Tiesas 2003. gada 10. aprīļa spriedums lietā C‑276/01 Steffensen (Recueil, I‑3735. lpp., 69. un turpmākie punkti, un tajā minētā judikatūra).


36 – Eiropas Cilvēktiesību tiesa, 1997. gada 23. aprīļa spriedums lietā Van Mechelen u.c. pret Nīderlandi, Reports of Judgments and Decisions1997‑III, 711. lpp., 51. punkts.


37 – Eiropas Cilvēktiesību tiesa, 1996. gada 26. marta spriedums lietā Doorson pret Nīderlandi, ReportsofJudgmentsand Decisions1996‑II, 470. lpp., 70. punkts.


38 – Eiropas Cilvēktiesību tiesa, 2001. gada 20. decembra spriedums lietā P. S. pret Vāciju, 28. punkts.


39 – Eiropas Cilvēktiesību tiesa, spriedums lietā Doorson, minēts 37. zemsvītras piezīmē, 72. un turpmākie punkti.


40 – Eiropas Cilvēktiesību tiesa, spriedums lietā P. S., minēts 37. zemsvītras piezīmē, 25. un turpmākie punkti, un 1999. gada 14. decembra spriedums lietā A. M. pret Itāliju, Reports of Judgments and Decisions 1999‑IX, 25. un turpmākie punkti.


41 – Eiropas Cilvēktiesību tiesa, 2002. gada 2. jūlija spriedums lietā S. N. pret Zviedriju, Reports of Judgments and Decisions 2002‑V, 49. un turpmākie punkti.