VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2013. gada 7. maijā (*)
Kopienas preču zīme – Spēkā neesamības atzīšanas process – Kopienas grafiska preču zīme “makro” – Sabiedrības nosaukums “macros consult GmbH” – Tiesības, kas ir iegūtas agrāk par Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanu un kas dod to īpašniekam tiesības aizliegt pieteiktās Kopienas preču zīmes izmantošanu – Nereģistrēti apzīmējumi, kas ir aizsargāti atbilstoši Vācijas tiesībām – Markengesetz 5. pants – Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 4. punkts, 53. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 65. pants
Lieta T‑579/10
macros consult GmbH – Unternehmensberatung für Wirtschafts- und Finanztechnologie, Otobrunna [Ottobrunn] (Vācija), ko sākotnēji pārstāvēja T. Raible, pēc tam M. Daubenmerkl, advokāti,
prasītāja,
pret
Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko sākotnēji pārstāvēja R. Manea, pēc tam G. Schneider, pārstāvji,
atbildētājs,
otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece un persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –
MIP Metro Group Intellectual Property GmbH & Co. KG, Diseldorfa (Vācija), ko pārstāv J.‑C. Plate un R. Kaase, advokāti,
par prasību par ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2010. gada 18. oktobra lēmumu lietā R 339/2009‑4 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp macros consult GmbH – Unternehmensberatung für Wirtschafts- und Finanztechnologie un MIP Metro Group Intellectual Property GmbH & Co. KG.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] (referents) un E. Butidžidžs [E. Buttigieg],
sekretāre K. Hērena [C. Heeren], administratore,
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 21. decembrī,
ņemot vērā ITSB atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 12. aprīlī,
ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 1. aprīlī,
ņemot vērā replikas rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 19. jūlijā,
ņemot vērā ITSB atbildes rakstu uz repliku, kas iesniegts 2011. gada 19. oktobrī,
ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu uz repliku, kas iesniegts 2011. gada 19. oktobrī,
ņemot vērā lietas dalībnieku atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem,
pēc 2013. gada 5. februāra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1. Regula (EK) Nr. 207/2009
1 Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.) 8. panta 4. punkts ir izteikts šādā redakcijā:
“Ja nereģistrētas preču zīmes vai citas plašākā nekā tikai vietējas nozīmes [mēroga] tirdzniecībā [komercdarbībā] izmantotas zīmes īpašnieks iebilst, tad preču zīmi, par kuru iesniegts pieteikums, nereģistrē, ja atbilstoši Kopienas tiesību aktiem vai tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuri attiecas uz šo zīmi:
a) tiesības uz šo apzīmējumu ir iegūtas pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas vai prasītās prioritātes datuma attiecībā uz Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu;
b) šī zīme uzliek [dod] īpašniekam tiesības aizliegt kādas nākošās preču zīmes izmantošanu.”
2 Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:
“Kopienas preču zīmi paziņo par spēkā neesošu, ja Birojā [ITSB] iesniegts attiecīgs iesniegums [..]: ja pastāv 8. panta 4. punktā minētas agrākas tiesības un ir izpildīti minētā punkta nosacījumi.”
2. Regula (EK) Nr. 2868/95
3 Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 303, 1. lpp.), 37. noteikums ir izteikts šādā redakcijā:
“Pieteikums [..] par [Kopienas preču zīmes] atcelšanu vai spēkā neesamības pasludināšanu [..] ietver:
[..]
b) attiecībā uz iemesliem, uz ko pamatojas pieteikums:
[..]
ii) pieteikumam, ievērojot Regulas [Nr. 207/2009] [53.] panta 1. punktu, sīkas ziņas par tiesībām, uz ko pamatots pieteikums spēkā neesamības pasludināšanai un, vajadzības gadījumā, sīkas ziņas, kas parāda, ka pieteicējam ir tiesības minēt agrākās tiesības kā iemeslu spēkā neesamībai.”
3. Markengesetz
4 1994. gada 25. oktobra Gesetz über den Schutz von Marken und sonstigen Kennzeichen (Likums par preču zīmju un citu apzīmējumu aizsardzību, BGBl. I, 3082. lpp.; turpmāk tekstā – “Markengesetz”), kurā ir izdarīti grozījumi, 5. pants ar virsrakstu “Komerciāli apzīmējumi” ir izteikts šādā redakcijā:
“1. Firmas zīmes un darbu nosaukumi tiek aizsargāti kā komerciāli apzīmējumi.
2. Firmas zīmes ir zīmes, kas komercdarbībā tiek izmantotas kā komercnosaukums, sabiedrības nosaukums vai īpašs uzņēmuma komercdarbības apzīmējums. Komerciāliem apzīmējumiem ir pielīdzinātas visas komerciālas zīmes un citas īpašas zīmes, kas vienu komercdarbības veidu ļauj nošķirt no citiem komercdarbības veidiem un kuras konkrēta sabiedrības daļa uzskata par tādām, kuri apzīmē kādu uzņēmumu.”
Tiesvedības rašanās fakti
5 1998. gada 23. martā persona, kas iestājusies lietā, MIP Metro Group Intellectual Property GmbH & Co. KG, Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) iesniedza Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz grozīto Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) (aizstāta ar Regulu Nr. 207/2009).
6 Reģistrācijai pieteiktā preču zīme, kā ir norādīts iepriekš 5. punktā (turpmāk tekstā – “konfliktējošā preču zīme”), ir šāds grafiskais apzīmējums:
7 Preces un pakalpojumi, attiecībā uz kurām tika pieteikta konfliktējošās preču zīmes reģistrācija, ietilpst tostarp 9., 35., 36. un 41. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām.
8 2003. gada 7. novembrī prasītāja – macros consult GmbH – Unternehmensberatung für Wirtschafts- und Finanztechnologie – ITSB iesniedza Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz Regulu Nr. 40/94.
9 Reģistrācijai pieteiktā preču zīme, kā ir norādīts iepriekš 8. punktā (turpmāk tekstā – “reģistrācijai pieteiktā preču zīme”), ir vārdisks apzīmējums “macros”.
10 Pakalpojumi, attiecībā uz kurām tika pieteikta šīs preču zīmes reģistrācija, ietilpst 35., 36. un 41. klasē atbilstoši Nicas nolīgumam.
11 Konfliktējošā preču zīme tika reģistrēta 2005. gada 21. aprīlī, un tās spēkā esamība tika pagarināta līdz 2018. gada 23. martam.
12 2005. gada 28. jūnijā persona, kas iestājusies lietā, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 42. pantu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 41. pants), iesniedza iebildumus pret reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz visām iepriekš 10. punktā norādītajām precēm.
13 Iebildumi bija balstīti uz konfliktējošo preču zīmi. Iebildumu atbalstam norādītais pamats bija tas, kas ir minēts Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā (tagad – Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts).
14 2007. gada 21. augustā prasītāja iesniedza spēkā neesamības atzīšanas pieteikumu atbilstoši Regulas Nr. 40/94 55. pantam (tagad – Regulas Nr. 207/2009 56. pants). Šis pieteikums (turpmāk tekstā – “spēkā neesamības atzīšanas pieteikums”) bija vērsts pret konfliktējošo preču zīmi attiecībā uz visām iepriekš 7. punktā minētajām precēm.
15 Spēkā neesamības atzīšanas pieteikums bija balstīts it īpaši uz Vācijas sabiedrības nosaukumu “macros consult GmbH”.
16 Spēkā neesamības atzīšanas pieteikuma atbalstam norādītie pamati bija tie, kas ir minēti Regulas Nr. 40/94 52. panta 1. punkta c) apakšpunktā (tagad – Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunkts).
17 Ar 2007. gada 11. septembra lēmumu ITSB apturēja iepriekš 12. un 13. punktā minēto iebildumu procesu, sagaidot šajā lietā aplūkojamā spēkā neesamības atzīšanas procesa iznākumu.
18 2009. gada 19. janvārī Anulēšanas nodaļa spēkā neesamības atzīšanas pieteikumu noraidīja. Anulēšanas nodaļa tostarp būtībā uzskatīja, ka agrāku tiesību, kas ir balstītas uz prasītājas sabiedrības nosaukumu, esamība neesot pierādīta, jo prasītāja neesot pierādījusi, ka konfliktējošās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā šis apzīmējums būtu izmantots komercdarbībā.
19 2009. gada 20. martā prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 57.–62. pantu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pants) iesniedza ITSB apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu.
20 Ar 2010. gada 18. oktobra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ITSB Apelāciju ceturtā padome apelācijas sūdzību noraidīja.
21 Tostarp tā uzskatīja, ka prasītāja neesot pierādījusi agrāku tiesību esamību Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.
22 Saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanu Apelāciju padome uzskatīja, ka, vispārīgi atsaucoties uz Markengesetz 5. pantu, ar kuru tiek aizsargāti vairāki atšķirīgu tiesību veidi, un norādot uz sabiedrības nosaukumu “macros consult GmbH”, prasītāja neesot pietiekami precīzi norādījusi, uz kādām agrākām tiesībām tā atsaucas.
23 Turklāt Apelāciju padome uzskatīja, ka prasītājas sniegtie pierādījumi neļaujot noteikt agrāku tiesību esamību. Pirmkārt, 1998. gada 14. marta valsts preču zīmes reģistrācijas pieteikuma kopija neļaujot secināt par ekonomiskās darbības uzsākšanu un tas tā esot jo īpaši tāpēc, ka prasītāja nav turpinājusi īstenot reģistrācijas pieteikuma procedūru. Otrkārt, sabiedrības ar nosaukumu “macros consult GmbH – Unternehmensberatung für Wirtschafts- und Finanztechnologie” reģistrācijas pieteikums esot atšķirīgs no prasītājas norādītā sabiedrības nosaukuma un atbilstoši tam, ko uzskata Apelāciju padome, neesot vajadzības spriest par jautājumu, vai minētais pieteikums ir uzskatāms par izmantošanas komercdarbībā sākumu.
24 Visbeidzot, Apelāciju padome norādīja, ka dokumenti attiecībā uz dalību specializētā izstādē, kā arī prasītājas iesniegtie grāmatvedības dokumenti visi attiecoties uz 2006. un 2008. gadu un tādējādi nevarot tikt izmantoti, lai noteiktu tādu tiesību esamību, kuras būtu agrākas par konfliktējošās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu.
Lietas dalībnieku prasījumi
25 Prasītājas prasības pieteikumā izteiktie prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– apstrīdēto lēmumu grozīt tādējādi, lai prasītājas ITSB Apelāciju padomē iesniegtā apelācijas sūdzība tiktu atzīta par pamatotu un spēkā neesamības atzīšanas pieteikums tiktu apmierināts;
– piespriest ITSB un personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kā arī izdevumus, kas ir radušies Apelāciju padomē un Anulēšanas nodaļā.
26 Tomēr replikas rakstā prasītāja ir norādījusi, ka tās prasība ir vērsta uz to, lai, pamatojoties uz jaunu tiesisko vērtējumu, Vispārējā tiesa atceltu apstrīdēto lēmumu, un uz to, lai Apelāciju padome, ņemot vērā Vispārējās tiesas viedokli un pēc citu juridisko jautājumu noskaidrošanas, apmierinātu prasītājas Apelāciju padomē iesniegto apelācijas sūdzību, atzīstot prasītājas spēkā neesamības atzīšanas pieteikumu par pamatotu.
27 Tiesas sēdē prasītāja ir joprojām norādījusi, ka tās prasība ir ierobežota ar prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu, un ir apstiprinājusi to rakstveidā.
28 ITSB un personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
1. Par prasības priekšmetu
29 Prasītāja, pamatojot savu prasību, izvirza tikai vienu pamatu saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 2. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu.
30 Tomēr tiesas sēdē prasītāja ir atzinusi, ka savos procesuālajos dokumentos tā nav sniegusi nevienu argumentu par Regulas Nr. 207/2009 53. panta 2. punkta a) apakšpunkta, skatot ko kopsakarā ar Bürgerliches Gesetzbuch (Vācijas Civilkodekss) 12. pantu, Apelāciju padomes apstrīdētajā lēmumā veiktās piemērošanas tiesiskumu un ka šis jautājums tādējādi nav saistīts ar Vispārējās tiesas izskatāmās lietas priekšmetu.
31 Tādējādi ir uzskatāms, ka šī lieta attiecas tikai uz Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunkta, skatot to kopā ar 8. panta 4. punktu, Apelāciju padomes apstrīdētajā lēmumā veiktās piemērošanas tiesiskumu.
32 Atbildot uz Vispārējās tiesas tai pirms tiesas sēdes uzdotu rakstveida jautājumu, prasītāja ir atsaukusies uz Markengesetz 15. pantu, tomēr nepapildinot šo atsauci ne ar vienu precizējumu, kas ļautu novērtēt šī iespējamā argumenta piemērošanas jomu. Kā tā ir atzinusi tiesas sēdē, tā uz šo tiesību normu nav balstījusies nedz procesā ITSB, nedz arī šajā tiesvedībā. Tiesas sēdē prasītāja ir atzinusi, ka jautājums par šīs tiesību normas piemērošanu nav saistīts ar šīs lietas priekšmetu; par to ir tikusi izdarīta atzīme protokolā. Tādējādi šī lieta ir saistīta tikai ar Markengesetz 5. panta interpretācijas un piemērošanas šajā lietā pamatotību, attiecībā uz ko lietas dalībnieki nav vienisprātis.
2. Par Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunkta, skatot to kopsakarā ar 8. panta 4. punktu, kā arī Markengesetz 5. panta piemērošanu
Lietas dalībnieku argumenti
33 Prasītāja norāda, ka konfliktējošās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā, tas ir, 1998. gada 23. martā, tā apzīmējumu “macros consult” jau esot izmantojusi kā nosaukumu, sabiedrības nosaukumu un firmas zīmi un tādējādi tā esot varējusi atsaukties uz aizsardzību, kas šim apzīmējumam esot piešķirta ar Markengesetz 5. pantu.
34 Prasītāja uzskata, ka privāttiesību juridisku personu, kas atrodas izveidošanas stadijā (Vorgesellschaft), sabiedrības nosaukums ar Markengesetz 5. pantu tiekot aizsargāts ar nosacījumu, ka nākotnes sabiedrība ir uzsākusi darbību attiecībā pret trešām personām un ka šādi veiktā komercdarbība ļauj izdarīt pieņēmumu par ilgstošu ekonomisku darbību. Nosaukuma un sabiedrības nosaukuma aizsardzība turklāt attiecoties uz tos veidojošiem elementiem, ja tiem ir atšķirtspēja. Firmas zīmes izmantošanas uzsākšanu pietiekami raksturojot telefona līnijas aktivizēšana, reģistrācija komercreģistrā vai firmas zīmes izmantošana sarakstē, kas ar valsts preču zīmju biroju ir notikusi, lai veiktu preču zīmes reģistrāciju. Šajā ziņā firmas zīmju aizsardzības atbilstoši Markengesetz 5. pantam sākumam neesot vajadzīgs, lai uzņēmums jau kļūtu zināms visiem citiem tirgus dalībniekiem vai visiem klientiem.
35 Lai pamatotu savu argumentāciju, prasītāja atsaucas uz doktrīnas rakstu (Ingerl, R., un Rohnke, C. Markengesetz, Kommentar. 3. izdevums, Minhene: C. H. Beck, 2010), kā arī 14 Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa) spriedumiem.
36 Lai pierādītu savas firmas zīmes izmantošanas uzsākšanu pirms konfliktējošās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, tas ir, 1998. gada 23. marta, prasītāja norāda uz savu 1998. gada 19. februāra reģistrācijas komercreģistrā pieteikumu, savu 1998. gada 5. martā notikušo reģistrāciju šajā reģistrā, kā arī prasītājas firmas zīmes izmantošanu prasītājas sarakstē ar Deutsches Patent- und Markenamt (Vācijas Patentu un preču zīmju birojs). Deutsches Patent- und Markenamt kvīts par saņemšanu parādot, ka preču zīmes “macros consult” reģistrācijas pieteikumu prasītāja šajā birojā ir iesniegusi 1998. gada 14. martā. Gan Anulēšanas nodaļa, gan arī Apelāciju padome šo faktisko apstākli apstrīdētajā lēmumā esot novērtējušas kļūdaini.
37 Prasītāja tāpat apstrīd Apelāciju padomes apstrīdētā lēmuma 26. punktā veikto konstatējumu, ka sabiedrības nosaukuma “macros consult GmbH – Unternehmensberatung für Wirtschafts- und Finanztechnologie” reģistrācijas pieteikums saistībā ar spēkā neesamības atzīšanas pieteikumu nav nozīmīgs pierādījums. Pat ja pieņemtu, ka Apelāciju padome būtu uzskatījusi, ka spēkā neesamības atzīšanas pieteikums ir pamatots nevis ar pašu prasītājas sabiedrības nosaukumu, bet ar šo nosaukumu veidojošiem elementiem, prasītāja norāda, ka jēdzieni “macros” un “macros consult” esot tās firmas zīmes atšķirtspējīgi elementi un ka tie līdz ar to ar Markengesetz 5. pantu esot aizsargāti kā tādi, pat ja tie tiek izmantoti izolēti.
38 Prasītāja piebilst, ka tā ar savu firmas zīmi darbojoties vismaz kopš iepriekš 36. punktā minētā reģistrācijas komercreģistrā pieteikuma. 2006. gadā tā esot guvusi apgrozījumu EUR 1,7 miljona apmērā. Tā ITSB esot iesniegusi savus gada pārskatus par 2005. un 2006. gadu, kā arī 2005., 2006. un 2008. gada dokumentus, kas pierādot tās dalību Centrum für Büroautomation, Informationstechnologie und Telekommunikation (CeBIT, informācijas un biroja tehnoloģiju izstāde). Tādējādi Apelāciju padome esot kļūdaini ignorējusi to, ka prasītāja kopš tā izveidošanas ir veikusi ilgstošu ekonomisko darbību.
39 Visbeidzot, prasītāja apstrīd visas ITSB un personas, kas iestājusies lietā, izteiktās iebildes par nepieņemamību. Atbildot uz argumentu, ko ITSB ir secinājis no iespējami iegūto agrāko tiesību zuduma darbības attiecībā pret trešām personām laikposmā starp 1998. un 2005. gadu esamības pierādījuma neiesniegšanas dēļ, prasītāja replikas raksta pielikumā iesniedz savus gada pārskatus par 1998.–2005. gadu laikposmu. Tā uzskata, ka šos pierādījumus nevarot noraidīt kā novēlotus, jo tā esot tikusi pamudināta tos iesniegt tikai tam, lai atbildētu uz ITSB savā atbildes rakstā sniegto argumentu, un norāda, ka esot Vispārējās tiesas rīcībā, ja tā pieprasītu citus pierādījumus.
40 Attiecībā uz konfliktējošo apzīmējumu līdzību prasītāja atsaucas uz procesu ITSB kopumā, kā arī uz personas, kas iestājusies lietā, iepriekš 12. un 13. punktā minētajā iebildumu procesā iesniegto procesuālo rakstu.
41 ITSB norāda, ka prasība esot nepieņemama kopumā un tā esot jānoraida. Pirmām kārtām, tas apgalvo, ka prasībā esot nevis tieši minēti pret apstrīdēto lēmumu izvirzītie pamati, bet tā esot tendēta uz to, lai lūgtu Vispārējo tiesu spriest par prasītājas prasījumu attiecībā uz agrāku tiesību esamību pamatotību, veicot sākotnējo faktu vērtējumu. Taču Vispārējā tiesa varot izskatīt tikai iebildumus saistībā ar apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.
42 Otrām kārtām, ITSB apstrīd vispārīgo atsauci uz iepriekš 12. un 13. punktā minēto iebildumu procesu, ko prasītāja veic, lai pierādītu sajaukšanas iespējas starp agrākām tiesībām, uz kurām tā pamatojas, un konfliktējošo preču zīmi esamību. Turklāt, tā kā Apelāciju padome neesot analizējusi sajaukšanas iespēju starp iespējamām agrākām tiesībām un konfliktējošo preču zīmi, Vispārējai tiesai šāds vērtējums pirmo reizi neesot jāveic.
43 Trešām kārtām, ITSB norāda, ka prasības pieteikuma pielikumā A 4 iesniegtais izvilkums no komercreģistra esot datēts ar 2010. gada 21. decembri un tādējādi tas esot vēlāks par apstrīdētā lēmuma pieņemšanu. Šis pielikums tātad esot jauns pierādījums un šī iemesla dēļ esot nepieņemams. Līdzīgi ITSB apstrīd, ka Vispārējā tiesa varētu ņemt vērā iepriekš 35. punktā minētos Vācijas tiesu nolēmumus. Runa esot par faktiskiem apstākļiem, uz kuriem prasītājai ir bijis jābalstās administratīvajā procesā, jo agrāko tiesību Regulas Nr. 207/2009 53. panta izpratnē esamības pierādījums tiekot uzskatīts par faktisku jautājumu, par ko lietas dalībniekam, kurš uz to pamatojas, atbilstoši Regulas Nr. 2868/95 37. noteikuma b) punkta iii) apakšpunktam ir jāsniedz pierādījums. Visbeidzot, ITSB uzskata, ka prasītājas replikas raksta pielikumā norādītie faktiskie apstākļi (skat. iepriekš 39. punktu) esot jauni apstākļi un tādējādi tie esot nepieņemami.
44 Spriežot pēc būtības, ITSB norāda, ka no judikatūras izrietot, ka agrāku tiesību, ko aizsargā valsts tiesību sistēma, esamības pierādīšanas pienākums gulstoties uz lietas dalībnieku, kas uz tām pamatojas, un ka šim pierādījumam esot jābūt sniegtam administratīvajā procesā. Tā kā prasītāja šo pierādījumu neesot sniegusi, tas norāda, ka Apelāciju padome esot pamatoti uzskatījusi, ka spēkā neesamības atzīšanas pieteikums ir jānoraida.
45 ITSB, tāpat kā persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka vienīgi valsts preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšana, kas līdzās prasītājas reģistrācijai sabiedrību reģistrā esot vienīgais tās norādītais faktiskais apstāklis, neesot uzskatāma par izmantošanas uzsākšanu Markengesetz 5. panta izpratnē.
46 Turklāt prasītāja esot atteikusies no minētā reģistrācijas pieteikuma un pirmie dokumenti, kas ļauj apstiprināt prasītājas veikto faktisko darbību, attiecoties uz 2005. gadu. Tātad, pat ja pieņemtu, ka 1998. gadā prasītāja būtu ieguvusi tiesības uz firmas zīmi atbilstoši Markengesetz 5. pantam, šis sešu gadu pārtraukuma laikposms būtu izbeidzis jebkādas iespējamās tiesības. Katrā ziņā jaunajām tiesībām uz apzīmējumu, ja pieņemtu, ka tās ir tikušas iegūtas 2005. gadā, nebūtu nekādas prioritātes, salīdzinot ar konfliktējošās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu.
47 Turklāt prasītājas reģistrācija komercreģistrā neesot izmantošana komercdarbībā Markengesetz 5. panta izpratnē.
48 Visbeidzot, prasītāja neesot pamatojusies uz Markengesetz 15. pantu, kas esot vienīgā tiesību norma, kura ļauj panākt tāda apzīmējuma aizliegumu, kura izmantošanas tiesības ir iegūtas atbilstoši šī likuma 5. pantam.
49 Persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka prasības pieteikumā prasītāja neesot pietiekami precīzi norādījusi tiesību normas, kuras, kā tiek apgalvots, Apelāciju padome būtu pārkāpusi apstrīdētajā lēmumā. Tādējādi prasības pieteikums neatbilstot Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta prasībām.
50 Līdzīgi faktiskos apstākļus, ko prasītāja pirmo reizi ir norādījusi, pamatojot replikas rakstu, tas ir, trīs Bundesgerichtshof spriedumus, no vienas puses, kā arī gada pārskatus attiecībā uz pilnajiem 1998.–2005. gadiem, no otras puses, persona, kas iestājusies lietā, uzskata par nepieņemamiem.
51 Aplūkojot pēc būtības, tā, pirmām kārtām, norāda, ka prasītāja neesot pierādījusi, ka tās sabiedrības nosaukums būtu aizsargāts atbilstoši Vācijas preču zīmju tiesībām. Tā uzskata, ka lietas dalībniekam [procesā] ITSB, kas vēlas pamatoties uz agrākām tiesībām Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta izpratnē, atbilstoši Regulas Nr. 2868/95 19. noteikuma 2. punktam esot jāsniedz tiesību, uz kurām tas norāda, pierādījums. Persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka prasītāja neesot pierādījusi, ka tās saīsinātais sabiedrības nosaukums “macros consult” būtu aizsargāts atbilstoši firmas zīmju tiesībām.
52 Otrām kārtām, persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka gadījumā, ja prasītāja sniegtu jaunus pierādījumus, ar kuriem varētu pierādīt tās sabiedrības nosaukuma vai apzīmējuma “macros” izmantošanu komercdarbībā pirms konfliktējošās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, Vispārējai tiesai šie pierādījumi esot jānoraida kā novēloti, jo tie nav bijuši iesniegti ITSB. Turklāt tā uzskata, ka Apelāciju padome esot pamatoti uzskatījusi, ka ar pierādījumiem attiecībā uz 2006.–2008. finanšu gadu nevar konstatēt agrāku tiesību prioritāti, jo šie apstākļi attiecoties uz faktiem, kas ir notikuši vēlāk par desmit gadiem pēc konfliktējošās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas.
53 Trešām kārtām, persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka līdzās tiesību, kas būtu agrākas par konfliktējošās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, esamības pierādījuma neiesniegšanai neesot izpildīts nosacījums par to, ka nereģistrēta apzīmējuma izmantošanai ir jābūt ne tikai vietēja mēroga. Turklāt tā apstrīd sajaukšanas iespējas starp iespējamām prasītājas norādītajām agrākajām tiesībām un konfliktējošo preču zīmi esamību.
Vispārējās tiesas vērtējums
Par atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunktam nepieciešamo nosacījumu piemērošanas jomu
54 Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunktu, to aplūkojot kopsakarā ar tās pašas regulas 8. panta 4. punktu, apzīmējuma, kas nav preču zīme, pastāvēšana ļauj panākt preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu, ja šis apzīmējums kumulatīvi atbilst četriem nosacījumiem: šis apzīmējums tiek izmantots komercdarbībā; tā mērogs nav tikai vietējs; tiesības uz šo apzīmējumu ir iegūtas saskaņā ar dalībvalsts, kurā tiek izmantots apzīmējums, tiesību aktiem pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas; visbeidzot, šis apzīmējums piešķir īpašniekam tiesības aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu. Šie četri nosacījumi ierobežo to apzīmējumu skaitu, kas nav preču zīmes un uz kuriem var atsaukties, lai apstrīdētu Kopienas preču zīmes spēkā esamību visā Savienības teritorijā atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 1. panta 2. punktam. Ņemot vērā, ka Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā izklāstītie nosacījumi ir kumulatīvi, pietiek ar to, ka nav izpildīts viens no tiem, lai noraidītu Kopienas preču zīmju spēkā neesamības atzīšanas pieteikumu (Vispārējās tiesas 2009. gada 24. marta spriedums apvienotajās lietās no T‑318/06 līdz T‑321/06 Moreira da Fonseca/ITSB – General Óptica (“GENERAL OPTICA”), Krājums, II‑649. lpp., 32. un 47. punkts).
55 Pirmie divi nosacījumi, proti, tie, kuri ir saistīti ar pretstatītā apzīmējuma izmantošanu un mērogu, kas nevar būt tikai vietējs, izriet no Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta paša teksta un tātad ir interpretējami atbilstoši Savienības tiesībām. Regulā Nr. 207/2009 tika paredzēti vienoti standarti attiecībā uz apzīmējumu izmantošanu un mērogu, kuri atbilst principiem, kas ir šajā regulā paredzētās sistēmas pamatā (iepriekš 54. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās “GENERAL OPTICA”, 33. punkts).
56 Savukārt no izteiciena “ja [un ciktāl] atbilstoši tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuri attiecas uz šo zīmi”, izriet, ka pārējie divi nosacījumi, kas izklāstīti tālāk Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta a) un b) apakšpunktā, ir ar regulu paredzētie nosacījumi, kas atšķirībā no iepriekš minētajiem ir novērtējami atbilstoši kritērijiem, kuri noteikti tiesībās, kas reglamentē pretstatīto apzīmējumu. Šī norāde uz tiesībām, kas reglamentē pretstatīto apzīmējumu, ir pilnīgi pamatota, ņemot vērā, ka Regulā Nr. 207/2009 ir atzīta iespēja pretstatīt apzīmējumus, kas neietilpst Kopienas preču zīmes sistēmā, Kopienas preču zīmei. Līdz ar to tikai tiesības, kas reglamentē pretstatīto apzīmējumu, ļauj noteikt, vai šis apzīmējums ir agrāks par Kopienas preču zīmi un vai tas var būt pamats aizliegumam izmantot vēlāku preču zīmi (iepriekš 54. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās “GENERAL OPTICA”, 34. punkts).
Par noteikumiem attiecībā uz agrāku valsts tiesību esamības pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu
57 No Regulas Nr. 207/2009 53. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka šajā punktā ietvertā atsauce uz situāciju, kurā agrākas tiesības ļauj aizliegt Kopienas preču zīmes izmantošanu, skaidri nošķir divus gadījumus atkarībā no tā, vai agrākas tiesības aizsargā Savienības tiesiskais regulējums “vai” valsts tiesības (Tiesas 2011. gada 5. jūlija spriedums lietā C‑263/09 P Edwin/ITSB, Krājums, I‑5853. lpp., 48. punkts).
58 Attiecībā uz Regulā Nr. 2868/95 noteikto procesuālo kārtību gadījumā, ja tiek iesniegts pieteikums saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 53. panta 2. punktu, pamatojoties uz valsts tiesību sistēmā aizsargātām agrākām tiesībām, Regulas Nr. 2868/95 37. noteikumā ir paredzēts, ka tādā situācijā kā izskatāmajā lietā pieteikuma iesniedzējam ir jāsniedz pierādījumi, kas apliecina, ka viņš saskaņā ar piemērojamām valsts tiesību normām var pamatoties uz šīm tiesībām (iepriekš 57. punktā minētais spriedums lietā Edwin/ITSB, 49. punkts).
59 Šī norma pieteikuma iesniedzējam, lai tas, pamatojoties uz agrākām tiesībām, varētu aizliegt Kopienas preču zīmes izmantošanu, uzliek pienākumu iesniegt ITSB ne vien pierādījumus, kas apliecina, ka tas atbilst izvirzītajiem nosacījumiem atbilstoši valsts tiesību aktiem, kurus tas lūdz piemērot, bet arī pierādījumus, kas pierāda šo tiesību aktu saturu (iepriekš 57. punktā minētais spriedums lietā Edwin/ITSB, 50. punkts).
60 Tā kā Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir iekļauta tieša atsauce uz šīs regulas 8. panta 4. punktu un šī pēdējā minētā tiesību norma attiecas uz agrākām tiesībām, kuras ir aizsargātas ar Savienības tiesību aktiem vai tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuri attiecas uz attiecīgo apzīmējumu, iepriekš 57.–59. punktā minētie pierādīšanas noteikumi ir piemērojami arī tad, ja ir izvirzītas agrākas tiesības atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunktam. Regulas Nr. 2868/95 37. noteikuma b) punkta ii) apakšpunktā ir paredzētas analoģiskas tiesību normas agrāku tiesību pierādīšanas jomā, ja ir iesniegts pieteikums atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punktam.
61 Turklāt atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 65. pantam Vispārējā tiesa nevar no jauna izskatīt faktiskos apstākļus, ņemot vērā pierādījumus, kas tai ir iesniegti pirmo reizi. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējā tiesā celtas prasības mērķis ir pārbaudīt ITSB apelāciju padomju lēmuma tiesiskumu šīs tiesību normas izpratnē un šis tiesiskums ir jāizvērtē, ņemot vērā informāciju, kas tām varēja būt pieejama to lēmumu pieņemšanas brīdī (skat. Tiesas 2011. gada 13. septembra rīkojumu lietā C‑546/10 P Wilfer/ITSB, Krājumā nav publicēts, un 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
62 No iepriekš minētā izriet, ka jautājums par tādu valsts tiesību kā tās, ko šajā lietā norāda prasītāja, esamību ir fakta jautājums. Tādējādi lietas dalībniekam, kas apgalvo, ka pastāv tiesības, kuras atbilst Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā paredzētajiem nosacījumiem, ITSB ir jāpierāda ne vien tas, ka šīs tiesības izriet no valsts tiesību aktiem, bet arī pašu šo tiesību aktu piemērošanas joma.
63 Tātad Pamatnostādnēs par procesiem ITSB (C daļa, 4. sadaļa, 5.4. punkts), kas ir pieņemtas ar 1996. gada 28. oktobra lēmumu, konstatējot, ka dalībvalsts tiesības, kuras ir piemērojamas atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktam, tiek aplūkotas tāpat kā fakta jautājums un ka ITSB nevar pēc savas ierosmes un precīzi noteikt, kāds ir visu dalībvalstu regulējums attiecībā uz tiesībām, kuras ietilpst Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta piemērošanas jomā, ITSB priekšsēdētājs ir pareizi piemērojis pierādīšanas pienākumu regulējušos noteikumus.
64 Atbilstoši parastajiem noteikumiem attiecībā uz faktu konstatēšanu Savienības tiesā, kura inter partes procesā spriež Kopienu preču zīmju jomā (skat. Regulas Nr. 207/2009 76. pantu), ir jāatgādina, ka Savienības tiesa nevar pārmest apelāciju padomei, ka tā nav ņēmusi vērā faktus, kurus lietas dalībnieki tai atbilstošajā termiņā nav iesnieguši.
65 No minētā izriet, ka šajā lietā Vispārējai tiesai nav iespējams veikt patstāvīgu vērtējumu attiecībā uz jautājumu, vai prasītāja var pamatoties uz apzīmējumu, ko aizsargā Markengesetz 5. pants. Vispārējā tiesa nevar aizstāt Apelāciju padomes veikto Vācijas tiesību vērtējumu ar savu pašas vērtējumu un tās pārbaude attiecas tikai uz jautājumu, vai, lai noteiktu Vācijas tiesību piemērošanas jomu un nonāktu pie secinājuma, ka prasītāja nav pierādījusi agrāku ar Vācijas tiesībām aizsargātu tiesību esamību, Apelāciju padome ir pareizi novērtējusi tai pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas sniegtos pierādījumus.
66 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāizvērtē argumentu, ar kuriem prasītāja apstrīd apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, pamatotība.
Par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu
67 Apstrīdētajā lēmumā Apelāciju padome būtībā ir uzskatījusi, ka prasītājai neesot izdevies pierādīt, ka Markengesetz 5. pantā paredzētie nosacījumi, lai tā varētu pamatoties uz tiesībām uz apzīmējuma “macros consult GmbH” aizsardzību, ir izpildīti, jo tā neesot pierādījusi šī apzīmējuma izmantošanu komercdarbībā pirms konfliktējošās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas (apstrīdētā lēmuma 21.–28. punkts).
68 Turklāt Apelāciju padome kā neefektīvus ir noraidījusi prasītājas sniegtos pierādījumus attiecība uz faktiem, kas ir vēlāki par konfliktējošās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanu (apstrīdētā lēmuma 27. punkts). Prasītāja no savas puses dažus no šiem pierādījumiem ir sniegusi sava prasības pieteikuma pielikumā un tā ir pievienojusi replikas rakstam jaunus pierādījumus tāpat attiecībā uz faktiem, kas ir vēlāki par konfliktējošās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanu.
69 Tādējādi, pirmām kārtām, ir jāpārbauda, vai prasītāja var pamatoti izteikt sūdzību, ka Apelāciju padome esot atteikusies ņemt vērā tai sniegtos faktiskos apstākļus, kas ir vēlāki par konfliktējošās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanu, un, otrām kārtām, ir jāpārbauda Apelāciju padomes veiktais vērtējums attiecībā uz jautājumu, vai prasītājai ir izdevies pierādīt agrāku tiesību esamību.
– Par pierādījumiem attiecībā uz faktiem, kas ir vēlāki par konfliktējošās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanu
70 No paša Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. un 2. punkta formulējuma izriet, ka uz šīm tiesību normām balstīti spēkā neesamības atzīšanas pieteikumi ir atkarīgi no agrāku tiesību esamības. Turklāt šis agrākais raksturs šīs pašas regulas 8. panta 4. punktā, atsauce uz kuru ir paredzēta 53. panta 1. punkta c) apakšpunktā, ir definēts kā tāds, kas nozīmē, ka tiesībām, uz kurām ir balstīts spēkā neesamības atzīšanas pieteikums, ir jābūt iegūtām pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma vai attiecīgajā gadījumā pirms tās prioritātes datuma (šajā ziņā skat. iepriekš 54. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās “GENERAL OPTICA”, 32. punkts).
71 Šajā lietā konfliktējošās preču zīmes reģistrācijas pieteikums ir ticis iesniegts 1998. gada 23. martā (skat. iepriekš 5. punkts). Tādējādi prasītājai ir jāpierāda, ka tiesības, uz kurām tā pamatojas, tā ir ieguvusi pirms šī datuma. Tātad Apelāciju padome ir pamatoti noraidījusi visus tai prasītājas sniegtos pierādījumus attiecībā uz faktiem, kas ir radušies laikposmā starp 2006. un 2008. gadu (skat. apstrīdētā lēmuma 27. punktu).
– Par Apelāciju padomes konstatējumu, ka prasītāja neesot pierādījusi agrāku tiesību, kas var būt spēkā neesamības atzīšanas pieteikuma pamats, pastāvēšanu
72 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka lietas dalībniekam, kas iesniedz tādu spēkā neesamības atzīšanas pieteikumu, kurš ir pamatots ar atbilstoši valsts tiesību sistēmai aizsargātu apzīmējumu, ITSB ir jāpierāda, pirmkārt, kādi ir nosacījumi, kas attiecīgajā valsts tiesību sistēmā ir paredzēti, lai varētu rasties aizsargātās tiesības, un, otrkārt, ka šie nosacījumi ir izpildīti (skat. iepriekš 57.–60. punktu). Turklāt Vispārējā tiesa, pārbaudot apelāciju padomes pieņemta lēmuma tiesiskumu, var ņemt vērā tikai apstākļus, kas ir varējuši būt tās rīcībā, pieņemot šo lēmumu (skat. iepriekš 61. punktu).
73 Tādējādi Vispārējai tiesai ir jānovērtē, pirmkārt, vai prasītāja pamatoti norāda, ka Apelāciju padome ir pieļāvusi kļūdu attiecībā uz Vācijas tiesību piemērošanas jomu.
74 Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka visi šīs lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka atbilstoši Markengesetz 5. pantam firmas zīmes aizsardzības nosacījums ir attiecīga apzīmējuma izmantošana komercdarbībā. Šis nosacījums izriet no paša šīs tiesību normas teksta (skat. iepriekš 4. punktu). Turpretim saistībā ar šī nosacījuma piemērošanas jomas interpretāciju lietas dalībnieku viedokļi ir atšķirīgi.
75 Iepriekš 57.–64. punktā norādīto iemeslu dēļ ITSB var pamatoti uzskatīt, ka, aplūkojot no Kopienu tiesību viedokļa, nosacījumi, kādiem valstu tiesību sistēmas pakļauj šajās iekšējās tiesību sistēmās aizsargāto tiesību atzīšanu, ir fakta jautājumi, kas lietas dalībniekiem ir jāpierāda ITSB.
76 Tādējādi ITSB un personas, kas iestājusies lietā, izvirzītā iebilde par nepieņemamību, kas ir saistīta ar to, ka prasītāja Vispārējā tiesa nevar pirmo reizi pamatoties uz Bundesgerichtshof vairākos tās nolēmumos, kā arī Vācijas [tiesību] doktrīnā veikto Markengesetz 5. panta interpretāciju, ir jāapmierina. Nav strīda par to, kā prasītāja ir apstiprinājusi tiesas sēdē, ka tā nav sniegusi šos pierādījumus administratīvajā procesā, bet ka tā uz tiem pirmo reizi ir atsaukusies, turklāt tos iesniedzot tikai daļēji, Vispārējā tiesā. Tādējādi Vispārējā tiesa nevar ņemt vērā šos pierādījumus, lai novērtētu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.
77 Turklāt prasītāja neapgalvo, ka būtu sniegusi Apelāciju padomei pierādījumus par Vācijas tiesību piemērošanas jomu, kuru Apelāciju padome esot nepareizi interpretējusi. Tādējādi tā nevar pamatoti kritizēt Apelāciju padomes apstrīdētajā lēmumā izteiktos vērtējumus attiecībā uz Vācijas tiesību piemērošanas jomu.
78 Otrām kārtām, ir jāpārbauda, vai prasītāja ir pierādījusi, ka Apelāciju padome apstrīdētajā lēmumā ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā saistībā ar tās veikto Vācijas tiesību piemērošanu, kā tā tās ir interpretējusi minētajā lēmumā.
79 Šajā ziņā nav strīda par to, ka vienīgie faktiskie apstākļi, ko prasītāja ir norādījusi Apelāciju padomē un kas ir agrāki par konfliktējošās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, ir dokumenti attiecībā uz prasītājas reģistrāciju Vācijas komercreģistrā (prasības pieteikuma pielikums A 3), kā arī Deutsches Patent- und Markenamt iesniegto valsts vārdiskas preču zīmes “macros” reģistrācijas pieteikumu (prasības pieteikuma pielikums A 6).
80 Turpretim dokumenti, ko prasītāja ir sniegusi replikas raksta pielikumā, tas ir, tās gada pārskati attiecībā uz 1998.–2005. finanšu gadu, ir nepieņemami, jo, kā norāda ITSB un persona, kas iestājusies lietā, tie nav bijuši iekļauti Apelāciju padomei iesniegtajos dokumentos.
81 Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas reģistrāciju reģistrā Apelāciju padome ir norādījusi, ka sabiedrības nosaukums, ar kuru prasītāja ir tikusi reģistrēta, tas ir, “macros consult GmbH – Unternehmensberatung für Wirtschafts- und Finanztechnologie”, nav identisks sabiedrības nosaukumam “macros consult GmbH”, attiecībā uz kuru prasītāja lūdz piešķirt aizsardzību.
82 Šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, ka prasītāja Apelāciju padomei nav sniegusi nevienu pierādījumu, kas liecinātu par to, ka saskaņā ar Vācijas tiesībām sabiedrības nosaukums, uz kura aizsardzību tiek norādīts saistībā ar Markengesetz 5. pantu, tas ir, šajā lietā – apzīmējums “macros consult GmbH”, var atšķirties no pierādījumos, kas ir iesniegti, lai pamatotu šīs aizsardzības esamību, norādītā nosaukuma, tas ir, šajā lietā – prasītājas reģistrācijas ar nosaukumu “macros consult GmbH – Unternehmensberatung für Wirtschafts- und Finanztechnologie”. Tādējādi prasītāja pirmo reizi Vispārējā tiesā nevar apstrīdēt Apelāciju padomes izmantoto Vācijas tiesību piemērošanas jomas interpretāciju. Katrā ziņā, pat ja pieļautu prasītājas tēzi, ka Apelāciju padomei būtu bijis jāņem vērā sabiedrības nosaukuma “macros consult GmbH – Unternehmensberatung für Wirtschafts- und Finanztechnologie” reģistrācija komercreģistrā, ir pietiekami konstatēt, ka šāda reģistrācija, lai gan tā ļautu prasītājai izmantot nosaukumu “macros consult GmbH” komercdarbībā, pati par sevi nepierāda šī nosaukuma izmantošanas ilgstošo raksturu.
83 Otrkārt, saistībā ar Deutsches Patent- und Markenamt iesniegto valsts vārdiskas preču zīmes “macros” reģistrācijas pieteikumu nav strīda par to, ka šis pieteikums parāda starp šo publisko iestādi un prasītāju notikušo saraksti, kurā prasītāja ir rīkojusies ar nosaukumu “macros consult GmbH”.
84 Vispirms ir jāatgādina, ka, ņemot vērā spēkā neesamības atzīšanas pieteikuma, kas ir balstīts uz sabiedrības nosaukuma “macros consult GmbH” aizsardzību atbilstoši Vācijas tiesībām, priekšmetu, šī lieta ir saistīta nevis ar jautājumu, vai preču zīme “macros”, kuras reģistrācija ir tikusi pieteikta Deutsches Patent- und Markenamt, tiek aizsargāta, bet gan vienīgi ar jautājumu, vai reģistrācijas pieteikuma, kurā ir iekļauta šī preču zīme, iesniegšana ļauj prasītājai pierādīt sabiedrības nosaukuma “macros consult GmbH” izmantošanu komercdarbībā.
85 Uzskatot, ka ar vienkāršu Deutsches Patent- und Markenamt iesniegtu vārdiskas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu nepietiek, lai pierādītu sabiedrības nosaukuma “macros consult GmbH” izmantošanu komercdarbībā, Apelāciju padome saistībā ar Vācijas tiesību piemērošanu, kā tā ir noteikusi šo tiesību piemērošanas jomu, nav pieļāvusi nevienu kļūdu vērtējumā.
86 Kā Apelāciju padome ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 25. punktā, preču zīmes reģistrācijas pieteikuma nosacījums nav un šis pieteikums netieši nenozīmē nekādu šīs preču zīmes izmantošanu un nav strīda par to, ka reģistrācijas procedūru prasītāja nav turpinājusi. Tā kā Apelāciju padome ir uzskatījusi, ka ar Markengesetz 5. pantu prasītajam izmantošanas komercdarbībā nosacījumam ir jāuzrāda zināma efektivitātes pakāpe un pietiekami parasts raksturs (apstrīdētā lēmuma 23. un 25. punkts), tā no minētā ir varējusi secināt, ka, lai pierādītu prasītājas sabiedrības nosaukuma parastu izmantošanu komercdarbībā, nepietiek tikai ar vienkāršu izolētu saraksti.
87 Prasītāja nav sniegusi nevienu pieņemamu pierādījumu par pretējo. No tā izriet, ka tai nav izdevies pierādīt, ka apstrīdētajā lēmumā Apelāciju padome būtu kļūdaini uzskatījusi, ka prasītāja nav pierādījusi agrāku tiesību, ar kurām varētu pamatot spēkā neesamības atzīšanas pieteikumu, kas ir iesniegts, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunktu, esamību.
88 Tādējādi vienīgais prasītājas izvirzītais pamats ir jānoraida, un tātad šī prasība ir jānoraida; nav vajadzības spriest par pārējām ITSB un personas, kas iestājusies lietā, iebildēm par nepieņemamību (šajā ziņā skat. Tiesas 2002. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑23/00 Padome/Boehringer, Recueil, I‑1873. lpp., 52. punkts).
Par tiesāšanās izdevumiem
89 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši ITSB un personas, kas iestājusies lietā, prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) macros consult GmbH – Unternehmensberatung für Wirtschafts- und Finanztechnologie atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Azizi | Frimodt Nielsen | Buttigieg |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 7. maijā.
[Paraksti]