VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2014. gada 30. aprīlī (*)

Patērētāju tiesību aizsardzība – Regula (EK) Nr. 1924/2006 – Veselīguma norādes uz pārtikas produktiem – Atteikums piešķirt atļauju samazināta slimības riska norādei – Riska faktora norādīšana – Samazināta slimības riska norāžu atļaujas procedūras tiesiskums – Prasība atcelt tiesību aktu – Interese celt prasību – Tieša un individuāla skaršana – Pieņemamība – Samērīgums – Pienākums norādīt pamatojumu

Lieta T‑17/12

Moritz Hagenmeyer, ar dzīvesvietu Hamburgā (Vācija),

Andreas Hahn, ar dzīvesvietu Hanoverē (Vācija),

ko pārstāv T. Teufer, advokāts,

prasītāji,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Pignataro‑Nolin un S. Grünheid, pārstāves,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv I. Šulce, Z. Kupčová un M. Simm, pārstāves,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību daļēji atcelt Komisijas 2011. gada 16. novembra Regulu (EK) Nr. 1170/2011 par atteikumu piešķirt atļauju dažām veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem, kuras attiecas uz slimības riska samazināšanu (OV L 299, 1. lpp.).

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ditrihs [A. Dittrich] (referents), tiesneši J. Švarcs [J. Schwarcz] un V. Tolmjenovičs [V. Tomljenović],

sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 15. janvāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        No prasītājiem Moritz Hagenmeyer un Andreas Hahn pirmais ir advokāts un lektors pārtikas tiesībās Leibnica universitātē Hanoverē (Vācija), bet otrais – pārtikas un cilvēku uztura zinātņu profesors šajā universitātē.

2        Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 1924/2006 par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem (OV L 404, 9. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas 2010. gada 9. februāra Regulu (ES) Nr. 116/2010 (OV L 37, 16. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1924/2006”), 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 15. pantu prasītāji 2008. gada 11. februārī lūdza Vācijas kompetento iestādi, proti, Bundesamt für Verbraucherschutz und Lebensmittelsicherheit (Federālais patērētāju aizsardzības un pārtikas nekaitīguma birojs, turpmāk tekstā – “Bundesamt”), atļaut tālāk minēto samazināta slimības riska norādi, proti, “Regulāri dzerot lielu daudzumu ūdens, ir iespējams mazināt dehidratācijas risku un vienlaicīgi novērst darbaspēju mazināšanos” (turpmāk tekstā – “konkrētā norāde”). Pieteikums attiecās arī uz visām citām norādēm, kurām patērētājs visticamāk piešķiršot to pašu nozīmi.

3        2008. gada 10. martā prasītāji savu atļaujas pieteikumu atkārtoti nosūtīja Bundesamt pēc tam, kad šis birojs 2008. gada 29. februārī atbildes vēstulē saistībā ar kādu jautājumu par lietas stadiju viņus informēja, ka 2008. gada 11. februārī nosūtītais pieteikums kompetentajā Bundesamt dienestā nebija atrodams.

4        Ar 2008. gada 8. maija vēstuli Bundesamt apliecināja, ka ir saņēmis 2008. gada 11. februārī nosūtīto pieteikumu.

5        Ar 2008. gada 21. jūlija vēstuli Bundesamt vērsa pirmā prasītāja uzmanību uz to, ka 2008. gada 18. aprīlī Eiropas Kopienu Komisija pieņēma Regulu (EK) Nr. 353/2008, ar ko izveido īstenošanas noteikumus pieteikumiem par veselīguma norāžu atļaujām saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1924/2006 15. pantu (OV L 109, 11. lpp.), un lūdza viņu iesniegt jaunu konkrētās norādes atļaujas piešķiršanas pieteikumu, izmantojot veidlapas, kuras šim nolūkam izstrādājusi Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA).

6        Ar 2008. gada 21. augusta Bundesamt adresētu vēstuli prasītāji atteicās iesniegt jaunu pieteikumu, izmantojot EFSA izstrādātās veidlapas, un lūdza, lai to pieteikums tiktu nekavējoties nosūtīts EFSA.

7        Ar 2008. gada 15. septembra vēstuli Bundesamt konkrētās norādes atļaujas pieteikumu pārsūtīja EFSA, lai tā par to sniegtu savu atzinumu saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 16. pantu.

8        Atbildot uz prasītāju 2008. gada 20. oktobra vēstuli saistībā ar iemesliem attiecībā uz laikposmu starp konkrētā pieteikuma iesniegšanu un tā pārsūtīšanu EFSA, Bundesamt pirmajam prasītājam 2008. gada 11. novembra vēstulē norādīja, ka viņam bija jānosūta EFSA vienīgi pilnīgi un derīgi pieteikumi un ka formas prasības un tas, ka šajā laikposmā tika pieņemti īstenošanas noteikumi, palielināja šo pieteikumu pārbaudei nepieciešamo laiku.

9        2008. gada 10. novembra vēstulē Bundesamt pirmajam prasītājam paskaidroja, ka EFSA tam norādīja par savām šaubām attiecībā uz jautājumu, vai uz konkrētās norādes atļaujas pieteikumu attiecas Regulas Nr. 1924/2006 14. pants, jo tajā ne tieši, ne netieši nav norādīta saikne ar kādu slimību. Turklāt Bundesamt norādīja, ka, lai EFSA varētu pienācīgi pārbaudīt konkrēto atļaujas pieteikumu, ir nepieciešams šim pieteikumam pievienotajos dokumentos norādīt zinātnisku saikni starp riska faktoru un vienu vai vairākām slimībām.

10      Pēc tam, kad ar 2008. gada 28. novembra vēstuli prasītāji Bundesamt norādīja, ka konkrētās norādes atļaujas pieteikums attiecās uz kādu slimību, proti, “dehidratāciju un vienlaicīgu darbaspēju mazināšanos”, tas 2008. gada 18. decembra vēstulē atbildēja, ka, lai pārsūtītu konkrēto pieteikumu, vēl bija nepieciešams norādīt riska faktoru.

11      2009. gada 10. februāra vēstulē prasītāji norādīja Bundesamt, ka riska faktora norāde nebija nepieciešama, bet ka samazinātu ūdens daudzumu audos atbilstoši burtiskai konkrētās norādes interpretācijai varēja uztvert kā riska faktoru. Turklāt, atgādinot, ka konkrētās norādes atļaujas pieteikums attiecās uz ikvienu citu norādi, kurai visticamāk patērētājs piešķirtu tādu pašu nozīmi, prasītāji ierosināja citus konkrētās norādes formulējumus, kuros ūdens zudums audos bija minēts kā riska faktors.

12      Ar 2009. gada 20. marta vēstuli Bundesamt pārsūtīja EFSA prasītāju 2008. gada 28. novembra un 2009. gada 10. februāra vēstules.

13      Atbildot uz jautājumiem saistībā ar lietas izskatīšanas stadiju un uz prasītāju 2009. gada 15. jūnija, 27. jūlija un 15. oktobra un 2010. gada 15. janvāra vēstulēm, EFSA ar 2009. gada 21. jūlija, 23. septembra un 23. novembra un 2010. gada 27. janvāra vēstulēm norādīja, ka pirms konkrētās norādes zinātniskā novērtējuma uzsākšanas Komisijai un dalībvalstīm ir jāsniedz skaidrojums par jautājumiem saistībā ar piemērojamo tiesību normu interpretāciju.

14      Ar 2010. gada 9. jūlija vēstuli Komisija informēja pirmo prasītāju, ka no uzturvērtības un veselīguma norāžu neformālas darba grupas diskusijām, kas notika 2010. gada 12. aprīlī, izrietot, ka konkrētās norādes atļaujas pieteikums neatbilda Regulas Nr. 1924/2006 prasībām, jo tajā nebija norādīts riska faktors.

15      Atbildē uz EFSA 2010. gada 1. oktobra vēstuli, kurā prasītājiem tika lūgts precizēt riska faktoru, attiecībā uz kuru ir paredzēta iedarbība slimības riska mazināšanai, prasītāji 2010. gada 25. oktobra vēstulē saglabāja nemainītu savu 2009. gada 10. februāra vēstulē izteikto nostāju.

16      2011. gada 28. janvārī EFSA saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 16. pantu pieņēma savu zinātnisko atzinumu par konkrētās norādes pamatojumu. Šajā atzinumā EFSA secināja, ka prasītāju norādītie riska faktori ir šķidruma zuduma un tādējādi saslimšanas rādītāji. Līdz ar to konkrētā norāde tās ieskatā neatbilda samazināta slimības riska norādei izvirzītajām prasībām saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 14. pantu.

17      2011. gada 16. februārī EFSA zinātniskais atzinums tika publiskots saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 6. punkta pirmo daļu. Trīsdesmit dienas pēc šīs publiskošanas prasītāji, kā arī ieinteresētās trešās personas saskaņā ar šī panta 6. punkta otro daļu iesniedza Komisijai apsvērumus saistībā ar EFSA atzinumu.

18      2011. gada 28. aprīlī Komisija Pastāvīgajai pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komitejai (turpmāk tekstā – “Komiteja”), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulas (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1. lpp.), 58. panta 1. punktu, nosūtīja regulas projektu par atteikumu piešķirt atļauju dažām veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem, kuras attiecas uz slimības riska samazināšanu, tostarp konkrētajai norādei.

19      2011. gada 30. jūnijā pēc Komisijas pieprasījuma EFSA iesniedza tehnisku ziņojumu, atbildot uz noteiktiem ieinteresēto trešo personu saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 6. punkta otro daļu iesniegtiem apsvērumiem.

20      2011. gada 11. jūlijā saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 3. punktā un 25. panta 3. punktā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru Komiteja vienprātīgi atbalstīja Komisijas regulas projekta pieņemšanu, un 2011. gada 26. jūlijā šis projekts tika nodots kontrolei Eiropas Parlamentā un Eiropas Savienības Padomē, kas neizteica iebildumus.

21      2011. gada 16. novembrī Komisija pieņēma Regulu (ES) Nr. 1170/2011 par atteikumu piešķirt atļauju dažām veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem, kuras attiecas uz slimības riska samazināšanu (OV L 299, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”). Saskaņā ar tās 1. pantu, lasot to kopsakarā ar šīs regulas pielikumu, konkrētā norāde nav iekļauta Regulas Nr. 1924/2006 14. panta 1. punktā paredzētajā Eiropas Savienības atļauto norāžu sarakstā. Lai pamatotu šo atļaujas atteikumu, Komisija tostarp apstrīdētās regulas preambulas 6. apsvērumā, atsaucoties uz Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 6. apakšpunktu un EFSA zinātnisko atzinumu, secināja, ka, tā kā nav pierādīta saslimšanas riska faktora samazināšana, konkrētā norāde neatbilst Regulas (EK) Nr. 1924/2006 prasībām un tādēļ to nevar atļaut.

22      Ar 2011. gada 28. novembra vēstuli Komisija informēja prasītājus par savu apstrīdētajā regulā iekļauto galīgo lēmumu attiecībā uz konkrētās norādes atļaujas pieteikumu.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

23      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 16. janvārī, prasītāji cēla šo prasību.

24      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 30. martā, Komisija izvirzīja iebildi par nepieņemamību atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktam. 2012. gada 14. maijā prasītāji iesniedza savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību.

25      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2012. gada 16. aprīlī, Padome lūdza atļaut iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. 2012. gada 16. maijā Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs nolēma apturēt pieteikuma par iestāšanos lietā izskatīšanu līdz lēmuma par iebildi par nepieņemamību pieņemšanai.

26      Ar Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2012. gada 23. novembra rīkojumu lēmuma par iebildi par nepieņemamību un par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tika atlikta līdz galīgā nolēmuma taisīšanai.

27      Ar Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētāja 2013. gada 4. februāra rīkojumu pēc pušu uzklausīšanas tika apmierināts Padomes pieteikums par iestāšanos lietā. Padome savu iestāšanās rakstu iesniedza 2013. gada 15. martā. Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 17. maijā, prasītāji iesniedza savus apsvērumus par šo iestāšanās rakstu. Komisija neiesniedza apsvērumus par šo iestāšanās rakstu.

28      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs ir ticis mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas piektajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

29      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (piektā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.

30      Vispārējā tiesa 2014. gada 15. janvāra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem. Šīs tiesas sēdes laikā Komisija atsauca savu lūgumu izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas, kas arī tika norādīts tiesas sēdes protokolā.

31      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz konkrēto norādi;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt kā nepieņemamu vai, pakārtoti, kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

33      Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        attiecīgi lemt par tiesāšanās izdevumiem.

 Juridiskais pamatojums

34      Pirms tiks izvērtēti lietas dalībnieku pamati un argumenti attiecībā uz lietas būtību, ir jāizskata Komisijas iebilde par nepieņemamību.

 Par pieņemamību

35      Savas iebildes par nepieņemamību pamatojumam Komisija izvirza divus nepieņemamības pamatus. Pirmais ir saistīts ar prasītāju intereses celt prasību neesamību, savukārt otrais attiecas uz prasītāju tiesību celt prasību neesamību, pamatojoties uz to, ka prasītājus apstrīdētā regula neskarot ne tieši, ne individuāli.

 Par pirmo nepieņemamības pamatu saistībā ar intereses celt prasību neesamību

36      Komisija norāda, ka prasītājiem neesot intereses celt prasību, ņemot vērā, ka saistībā ar konkrēto norādi pastāv tikai teorētiska interese attiecībā uz Regulu Nr. 1924/2006. Tas, pirmkārt, izrietot no tā, ka prasītāji esot uzsākuši administratīvo procedūru saistībā ar konkrēto norādi, atsaucoties uz viņu iespējamo darbību pārtikas apritē iesaistīto uzņēmēju vai šo uzņēmēju potenciālo pārstāvju statusā, un, otrkārt, no tā, ka šīs administratīvās procedūras publiskošanas kādā specializētā izdevumā laikā prasītāji esot apgalvojuši, ka Regulā Nr. 1924/2006 iespēja lūgt atļauju ir piešķirta visas cilvēces interesēs. Komisijas ieskatā, pat ja ikviens indivīds var uzsākt norādes atļaujas piešķiršanas procedūru Regulas Nr. 1924/2006 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, no minētā neizrietot, ka ikvienai personai ir arī interese panākt regulas, ar kuru ir noraidīts pieteikums iekļaut norādi atbilstoši šai tiesību normai atļauto norāžu sarakstā, atcelšanu. Interese celt prasību tostarp neizrietot no tā, ka prasītāji ir lūguši atļaut izmantot konkrēto norādi un ka ar apstrīdētās regulas pieņemšanu tika pabeigta administratīvā procedūra.

37      Prasītāji apgalvo, ka tiem ir interese celt prasību Regulas Nr. 1924/2006 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā tiem paredzēto tiesību lūgt atļauju konkrētajai norādei dēļ. Viņiem esot tieša, uz viņiem attiecināma juridiska interese, kas arī varētu tikt izmantota ekonomiskiem mērķiem. Prasītāju ieskatā viņiem neesot nekāda cita tiesību aizsardzības tiesā līdzekļa, lai panāktu, ka tiek atcelta apstrīdētā regula, ar kuru viņu atļaujas pieteikums ticis noraidīts pēc tam, kad Komisija šo pieteikumu izskatīja pēc būtības. Jautājumam par to, vai prasītāji ir pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji un vai tie pārstāv šādus uzņēmējus, neesot nozīmes. Šo prasītāju ieskatā, tiklīdz saņemta viņu veselīguma norādes atļauja, viņi jebkurā brīdī var kļūt par šādiem uzņēmējiem vai sadarboties ar tiem, lai šo norādi izmantotu tirdzniecībā. Viņi apgalvo, ka viņiem esot interese saņemt konkrētās norādes atļauju, šo norādi izmantot pašiem un līdz ar to ļaut izmantot arī citiem.

38      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasītāja interesei celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī un pretējā gadījumā šāda prasība nav pieņemama. Šim prasības priekšmetam tāpat kā interesei celt prasību ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, un pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz; tas nozīmē, ka prasības rezultātā lietas dalībniekam, kas cēlis šo prasību, ir jāpanāk kāds labums (skat. Tiesas 2008. gada 17. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑373/06 P, C‑379/06 P un C‑382/06 P Flaherty u.c./Komisija, Krājums, I‑2649. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra) un ka šo prasību pamato radusies un pastāvoša interese atcelt apstrīdēto aktu (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 19. jūnija spriedumu lietā T‑269/03 Socratec/Komisija, Krājumā nav publicēts, 36. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, šāda prasība procesuālā līmenī garantē, lai Savienības tiesā netiktu iesniegti lūgumi sniegt atzinumus vai jautājumi, kas ir vienīgi teorētiski (iepriekš minētais spriedums lietā Socratec/Komisija, 38. punkts).

39      No judikatūras arī izriet, ka prasītājam ir jāiesniedz pierādījumi par savu interesi celt prasību, kas ir pirmais un būtiskais nosacījums, vēršoties tiesā (Tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 1989. gada 31. jūlija rīkojums lietā 206/89 R S./Komisija, Recueil, 2841. lpp., 8. punkts; Vispārējās tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā T‑141/03 Sniace/Komisija, Krājums, II‑1197. lpp., 31. punkts). Turklāt, ja interese, uz kuru atsaucas prasītājs, attiecas uz tiesisko situāciju nākotnē, tam jāpierāda, ka aizskārums šajā situācijā jau ir droši paredzams. Tādējādi prasītājs, lai pamatotu savu interesi lūgt atcelt apstrīdēto tiesību aktu, nevar atsaukties uz situācijām nākotnē, kas nav droši paredzamas (Vispārējās tiesas 1992. gada 17. septembra spriedums lietā T‑138/89 NBV un NVB/Komisija, Recueil, II‑2181. lpp., 33. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Sniace/Komisija, 26. punkts).

40      Ir jānorāda, kā apgalvo prasītāji, ka apstrīdētajai regulai ir jaukts raksturs. Proti, šai regulai vienlaikus ir normatīva akta pazīmes attiecībā uz visiem pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem un lēmuma pazīmes – attiecībā uz atļaujas pieteikuma iesniedzējiem.

41      Pirmkārt, nosakot, ka konkrētā norāde nav iekļauta Regulas Nr. 1924/2006 14. panta 1. punktā paredzētajā Savienības atļauto norāžu sarakstā, apstrīdētā regula aizliedz izmantot šo norādi visiem pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem. Proti, kā izriet no Regulas Nr. 1924/2006 1. panta 2. punkta pirmās daļas, šo regulu piemēro attiecībā uz norādēm, kas sniegtas tirdzniecības informācijā. Turklāt šīs regulas 6. panta 2. punkts attiecas uz pārtikas apritē iesaistītu uzņēmēju, kuram, ja tas sniedz veselīguma norādi, ir jāpamato tās lietošana. Turklāt saskaņā ar minētās regulas 17. panta 5. punktu veselīguma norādes, kas ietvertas šīs pašas regulas 14. pantā paredzētajā sarakstā, principā var izmantot ikviens pārtikas apritē iesaistīts uzņēmējs.

42      Otrkārt, ir jānorāda, ka šajā strīdā runa ir par atļaujas procedūru saistībā ar Regulas Nr. 1924/2006 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto samazināta slimības riska norādi. Galīgo lēmumu par atbilstoši šīs regulas 15. pantam prasītāju iesniegto atļaujas pieteikumu Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 3. punktu, kā izriet no apstrīdētās regulas 1. panta un pielikuma, pieņēma ar apstrīdēto regulu. Ar šo lēmumu, kas ir Regulas Nr. 1924/2006 14.–17. pantā paredzētās atļaujas procedūras pēdējais posms, šis pieteikums tātad tika noraidīts, ko apstiprina Komisijas 2011. gada 28. novembra vēstule prasītājiem.

43      Tas arī izriet no apstrīdētās regulas preambulas 5., 6. un 9. apsvēruma, kuros ir tieša atsauce uz prasītāju pieteikumu. Minētās regulas preambulas 5. apsvērumā šajā ziņā norādīts, ka pēc šī pieteikuma iesniegšanas EFSA tika aicināts sniegt atzinumu par veselīguma norādi saistībā ar ūdens ietekmi un dehidratācijas un vienlaicīgas darbaspēju mazināšanās riska samazināšanu. Šajā apsvērumā ir arī ietverts konkrētās norādes formulējums. Apstrīdētās regulas preambulas 6. apsvērumā ir rezumēta konkrētās norādes atļaujas procedūra. Saskaņā ar šīs regulas preambulas 9. apsvērumu pieteikuma iesniedzēju vai jebkuras citas personas saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 6. punktu Komisijai nosūtītie apsvērumi esot ņemti vērā apstrīdētās regulas pasākumu noteikšanā.

44      No Regulas Nr. 1924/2006 15. panta izriet, ka likumdevējs bija paredzējis ļaut ikvienai fiziskai un juridiskai personai iesniegt atļaujas pieteikumu un ka tas nav ierobežojis atļaujas pieteikumu iesniedzēju loku, ko Komisija tostarp skaidri atzina tiesas sēdē. Proti, Regulas Nr. 1924/2006 15.–17. un 19. pantā paredzētajās procesuālajās normās, pretstatā šīs regulas 18. pantā paredzētajām procesuālajām normām, nav paredzēts, ka pārtikas apritē iesaistīts uzņēmējs varētu lūgt saņemt šādas norādes atļauju. Tajās vienīgi ir vispārīga atsauce uz pieteikuma iesniedzējiem. Turklāt ir jākonstatē, ka Komisija nav noraidījusi prasītāju pieteikumu tādēļ, ka viņiem nebija atļauts lūgt konkrētās norādes atļauju.

45      Šajos apstākļos personai, kura, ievērojot šajā ziņā piemērojamās tiesību normas, ir iesniegusi samazināta slimības riska norādes atļaujas pieteikumu, ir acīmredzama interese lūgt atcelt lēmumu, ar ko atteikta attiecīgā atļauja. Proti, Komisijas lēmuma, ar ko atteikts piešķirt pieprasīto atļauju, atcelšanas sekas attiecībā uz visām personām, kuru pieteikumi tikuši noraidīti, ir tādas, ka, no jauna pārbaudot šos pieteikumus – kas ir Komisijas pienākums –, atkal kļūst iespējama atļaujas piešķiršana (šajā ziņā skat. iepriekš 38. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Flaherty u.c./Komisija, 32. un 33. punkts, un Vispārējās tiesas 2009. gada 3. decembra spriedumu lietā T‑245/08 Iranian Tobacco/ITSB – AD Bulgartabac (“TIR 20 FILTER CIGARETTES”), Krājumā nav publicēts, 17.–22. punkts).

46      Šo secinājumu neatspēko Komisijas argumentācija, saskaņā ar kuru prasītājiem attiecībā uz Regulu Nr. 1924/2006 ir tikai teorētiska interese. Lai gan ir taisnība, ka Savienības tiesā nevar vērsties ar tīri teorētiskiem jautājumiem, tomēr konkrētajā lietā runa nav par šādiem jautājumiem. Proti, šī prasība attiecas uz individuāla atļaujas pieteikuma, ko prasītāji iesnieguši atbilstoši Regulas Nr. 1924/2006 14.–17. punktā noteiktajai procedūrai, noraidīšanu.

47      Līdz ar to pirmais nepieņemamības pamats ir jānoraida.

 Par otro nepieņemamības pamatu saistībā ar tiesību celt prasību neesamību

48      Komisija norāda, ka prasītājiem neesot tiesību celt prasību, ņemot vērā, ka viņus apstrīdētā regula neskar ne tieši, ne individuāli.

–       Par prasītāju tiešu skaršanu

49      Komisija apgalvo, ka prasītājus apstrīdētā regula neskar tieši, ņemot vērā, ka norādes kvalifikācija apstrīdētajā regulā tieši skarot vienīgi pārtikas apritē iesaistītus uzņēmējus Regulas Nr. 1924/2006 izpratnē, kuriem ar apstrīdēto regulu ir aizliegts izmantot šo norādi saistībā ar to saimniecisko darbību. Prasītāji neesot ne apstiprinājuši, ka viņi paši prasības celšanas dienā darbojās kā pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji, ne arī norādījuši, vai, kā, kādā kontekstā vai attiecībā uz kuriem produktiem viņi kā iesaistītās personas paši būtu izmantojuši konkrēto norādi. Pilnībā intelektuāla interese attiecībā uz Regulas Nr. 1924/2006 struktūru un konkrēto norādi neesot pietiekama, lai varētu tikt atzīta tieša skaršana.

50      Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona saskaņā ar minētā panta pirmajā un otrajā daļā paredzētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

51      Šajā lietā apstrīdētā regula nav adresēta prasītājiem, kuri tātad nav šī tiesību akta adresāti. Lai gan ir taisnība, ka ar 2011. gada 28. novembra vēstuli Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 4. punktu informēja prasītājus par savu apstrīdētajā regulā iekļauto galīgo lēmumu par atļaujas pieteikumu, tomēr šī informācija neļauj secināt, ka apstrīdētā regula ir adresēta prasītājiem. Proti, tā kā regula ir vispārpiemērojama un tā kā tā uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs saskaņā ar LESD 288. panta otro daļu, tā nav adresēta atsevišķam adresātam, bet ir publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar LESD 297. panta 2. punkta otro daļu. Tādējādi 2011. gada 17. novembrī apstrīdētā regula atbilstoši tās 2. pantam tika publicēta Oficiālajā Vēstnesī.

52      Šajā situācijā saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu prasītāji varēja celt prasību atcelt apstrīdēto regulu tikai tad, ja tā prasītājus skartu tieši.

53      Attiecībā uz tiešu skaršanu pastāvīgajā judikatūrā ir paredzēts, ka šis nosacījums nozīmē, ka apstrīdētais pasākums, pirmkārt, tieši ietekmē subjekta tiesisko stāvokli un, otrkārt, nepieļauj nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (Tiesas 1998. gada 5. maija spriedums lietā C‑386/96 P Dreyfus/Komisija, Recueil, I‑2309. lpp., 43. punkts; 2004. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑486/01 P Front national/Parlaments, Krājums, I‑6289. lpp., 34. punkts, un 2009. gada 10. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑445/07 P un C‑455/07 P Komisija/Ente per le Ville vesuviane un Ente per le Ville vesuviane/Komisija, Krājums, I‑7993. lpp., 45. punkts).

54      Tātad ir jāizvērtē, vai apstrīdētā regula tieši ietekmē prasītāju tiesisko stāvokli.

55      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apstrīdētajai regulai ir jaukts raksturs (skat. iepriekš 40.–43. punktu).

56      Pirmkārt, ņemot vērā to, ka likumdevējs bija paredzējis ļaut ikvienai fiziskai vai juridiskai personai iesniegt atļaujas pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 15. pantu un ka galīgais lēmums noraidīt prasītāju atļaujas pieteikumu ir ietverts apstrīdētajā regulā, kas uzskatāma par Regulas Nr. 1924/2006 14.–17. pantā paredzētās atļaujas procedūras pēdējo posmu, ir jākonstatē, ka apstrīdētā regula tieši ietekmē prasītāju tiesisko situāciju. Otrkārt, ir jānorāda, ka šim lēmumam par atteikumu ir pilnībā automātiska lēmuma pazīmes un ka tas izriet vienīgi no apstrīdētās regulas, nepiemērojot citus starpnoteikumus.

57      Līdz ar to apstrīdētā regula LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē tieši skar prasītājus.

–       Par prasītāju individuālu skaršanu

58      Komisija norāda, ka apstrīdētā regula prasītājus neskar individuāli, ņemot vērā, ka šī regula kā regulējums, kas esot īpaši vērsts uz materiālajām tiesību normām un nevis kādām personām, aizliedzot ikvienai personai izmantot konkrēto norādi. Turklāt vienīgi atļaujas pieteikuma par norādes izmantošanu iesniegšana, kā arī iespējama vēlāka sarakste ar iestādēm, kurām iesniegts pieteikums, nevarot būt pietiekami, lai atzītu pieteikuma iesniedzējam tiesības celt prasību.

59      Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu šī prasība atcelt tiesību aktu ir pieņemama vienīgi, ja apstrīdētā regula prasītājus skar individuāli vai ja šī regula ir uzskatāma par reglamentējošu aktu, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

60      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai personas, kas nav tiesību akta adresāti, var uzskatīt par individuāli skartām tikai tad, ja šis akts tās ietekmē šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisku apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām un līdz ar to tās individuāli izceļ tieši tāpat kā tiesību akta adresātus (skat. Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedumu lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. un 223. lpp., un iepriekš 38. punktā minēto Tiesas spriedumu apvienotajās lietās Flaherty u.c./Komisija, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

61      To pašu iemeslu dēļ, kuri norādīti iepriekš 38.–45. punktā saistībā ar interesi celt prasību, ir jākonstatē, ka apstrīdētajai regulai ir individuāla ietekme uz prasītājiem. Proti, tā kā viņi ir iesnieguši individuālu konkrētās norādes atļaujas pieteikumu, pietiek norādīt, ka tas ir uzskatāms par apstākli, kas saskaņā ar iepriekš 60. punktā atgādināto judikatūru var viņus atšķirt no visām citām personām un viņus individuāli izcelt tieši tāpat kā tiesību akta adresātus (šajā ziņā skat. iepriekš 38. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Flaherty u.c./Komisija, 41. punkts, un Tiesas 2011. gada 13. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑463/10 P un C‑475/10 P Deutsche Post un Vācija/Komisija, Krājums, I‑9639. lpp., 74. punkts).

62      No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas argumentācija saistībā ar prasītāju individuālu skaršanu ir jānoraida.

63      No minētā izriet, ka otrais nepieņemamības pamats un līdz ar to Komisijas iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

 Par lietas būtību

64      Savas prasības pamatojumam prasītāji izvirza deviņus pamatus. Pirmie četri pamati ir saistīti ar Savienības tiesību pārkāpumiem, pirmkārt, nepieciešamības norādīt riska faktoru neesamības dēļ, otrkārt, tādēļ, ka Komisija neesot ņēmusi vērā faktisku riska faktora norādi, treškārt, jo apstrīdētā regula esot nesamērīga, un, ceturtkārt, pietiekama juridiska pamata neesamības dēļ. Četri nākamie pamati ir saistīti ar būtisku procedūras noteikumu pārkāpumiem, jo Komisija lēmuma vietā esot pieņēmusi regulu (piektais pamats), neesot ievērojusi kompetenču sadalījumu (sestais pamats), neesot pieņēmusi lēmumu noteiktajā termiņā (septītais pamats) un neesot ņēmusi vērā prasītāju un ieinteresēto trešo personu apvērumus pilnībā (astotais pamats). Visbeidzot, devītais pamats attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

 Par pirmo pamatu saistībā ar kļūdu tiesību piemērošanā nepieciešamības norādīt riska faktoru neesamības dēļ

65      Prasītāji norāda, ka Komisija esot pārkāpusi Savienības tiesības, jo tā ir uzskatījusi par obligātu atļaujas pieteikumā norādīt riska faktoru, lai gan šāda prasība neizrietot no Regulas Nr. 1924/2006.

66      No apstrīdētās regulas preambulas 6. apsvēruma izriet, ka Komisija noraidīja konkrētās norādes atļaujas pieteikumu, pamatojoties uz to, ka šī norāde neatbilst Regulas Nr. 1924/2006 prasībām, jo nebija pierādīta saslimšanas riska faktora mazināšana. No minētā izriet, ka Komisijas ieskatā konkrētās norādes atļaujas piešķiršanai bija nepieciešamas, lai pieteikuma iesniedzējs norādītu saslimšanas riska faktoru. Komisija uzskata, ka to varēja norādīt vai nu konkrētās norādes formulējuma piedāvājumā, vai arī atļaujas pieteikumam pievienotajos dokumentos.

67      Tātad ir jāizvērtē, vai, iesniedzot konkrētās norādes atļaujas pieteikumu, prasītājiem ierosinātajā šīs norādes formulējumā vai atļaujas pieteikumam pievienotajos dokumentos bija jānorāda saslimšanas riska faktors.

68      Saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu samazināta slimības riska norādes var izmantot, ja tās ir atļautas saskaņā ar procedūru, kas paredzēta šīs regulas 15.–17. un 19. pantā, lai tās varētu iekļaut Savienības atļauto norāžu sarakstā kopā ar visiem nepieciešamajiem šo norāžu izmantošanas nosacījumiem. Regulas Nr. 1924/2006 15. panta 3. punktā ir norādīti elementi, kuri pieteikuma iesniedzējam ir jāiekļauj savā pieteikumā.

69      Lai gan ir taisnība, kā norāda prasītāji, ka Regulas Nr. 1924/2006 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 15. panta 3. punkta formulējumā nav minēti vārdi “riska faktors”, tomēr jēdziens “samazināta slimības riska norāde” ir definēts šīs regulas 2. panta 2. punkta 6. apakšpunktā. Saskaņā ar šo definīciju šajā jēdzienā ir ietverta jebkura veselīguma norāde, kas pauž, liek domāt vai netieši norāda, ka attiecīgās pārtikas produktu kategorijas, pārtikas produkta vai kādas tā sastāvdaļas lietošana būtiski mazina kādas cilvēka saslimšanas riska faktoru.

70      Šajā ziņā prasītāji norāda, ka jēdziens “samazināta slimības riska norāde” Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 6. apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē plašā nozīmē un tas ietver jebkuru saslimšanas riska samazināšanu, kuru ļauts nojaust vai kas netieši norādīta, jo likumdevējs šo jēdzienu neesot nošķīris no “slimības riska” jēdziena šīs regulas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kā tas arī izrietot no Komisijas paziņojuma presei un Tiesas 2013. gada 18. jūlija sprieduma lietā C‑299/12 Green Swan (25. punkts). Turklāt prasītāji uzsver, ka saskaņā ar valodas izpratnes un praktiskā pielietojuma vispārējiem noteikumiem būtiskas atšķirības starp risku un riska faktoru nepastāv.

71      Šī argumentācija ir jānoraida. Proti, ir taisnība, ka Savienības tiesa jau ir nospriedusi, ka noteikts veselīguma norādes jēdziena elements Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 5. apakšpunkta izpratnē, proti, vārds “saikne”, kurai ir jāpastāv starp pārtikas produktu vai kādu tā sastāvdaļu, no vienas puses, un veselību, no otras puses, ir jāinterpretē plaši (Tiesas 2012. gada 6. septembra spriedums lietā C‑544/10 Deutsches Weintor, 34. punkts). Tomēr ir svarīgi norādīt, ka, pat pieņemot, ka likumdevējs būtu paredzējis, ka samazināta slimības riska norādes jēdziens Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 6. apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē plaši, tas neļaujot neņemt vērā tā elementu “riska faktors”. Turklāt, paredzot jebkuru slimības riska samazinājumu, nebalstoties uz riska faktora esamības nepieciešamību, likumdevējam nebūtu bijis jādefinē šis jēdziens, kurā skaidri minēta prasība par saslimšanas riska faktoru. Turklāt, ciktāl prasītāji šajā ziņā atsaucas uz Komisijas paziņojumu presei, ir jānorāda, ka šādam paziņojumam nav nekādas juridiskas vērtības saistībā ar šīs lietas izskatīšanu.

72      Attiecībā uz argumentāciju saistībā ar iepriekš 70. punktā minēto spriedumu lietā Green Swan ir jānorāda, ka Tiesa minētā sprieduma daļā, uz kuru atsaucas prasītāji, Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 6. apakšpunktu ir interpretējusi tādējādi, ka, lai veselīguma norāde varētu tikt kvalificēta kā “samazināta slimības riska norāde” šīs tiesību normas izpratnē, tajā obligāti nav jābūt tieši norādītam, ka attiecīgās pārtikas produktu kategorijas, pārtikas produkta vai kādas tā sastāvdaļas lietošana “būtiski” mazina kādas cilvēka saslimšanas riska faktoru. Tā kā šim jautājumam šajā lietā nav nozīmes, prasītāju argumentācija ir jānoraida.

73      Samazināta slimības riska norādes atļaujas piešķiršana Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 6. apakšpunkta izpratnē tātad prasa, pirmkārt, papildus slimībai norādīt šīs slimības saslimšanas riska faktoru un, otrkārt, konstatēt, ka pārtikas produktu kategorijas, pārtikas produkta vai kādas tā sastāvdaļas lietošana būtiski mazina šo faktoru.

74      No minētā izriet, ka, lai Komisija būtu varējusi izvērtēt konkrētās norādes atļaujas pieteikumu, būtu bijis nepieciešams, lai prasītāji papildus slimībai norāda šīs slimības saslimšanas riska faktoru.

75      Lai gan būtu pietiekami, ka šāda norādīšana vismaz netieši izrietētu no šai norādei piedāvātā formulējuma vai atļaujas pieteikumam pievienotajiem dokumentiem, tomēr prasītājiem bija jānorāda slimība un konkrēts tās saslimšanas riska faktors, kas viņu ieskatā tiktu būtiski mazināts. Proti, likumdevējs Regulas Nr. 1924/2006 14. panta 2. punktā ir atzinis, ka slimībai var būt vairāki riska faktori. Atbilstoši šai tiesību normai uz marķējuma vai, ja marķējuma nav, noformējumā, vai reklāmā ir arī paziņojums, kurā norādīts, ka slimībai, uz kuru attiecas norāde, var būt vairāki riska faktori un ka izmaiņām vienā no šiem riska faktoriem var būt vai var arī nebūt labvēlīga ietekme. Līdz ar to, ja prasītāji nav norādījuši slimību un konkrēto riska faktoru, Komisija nevarēja izvērtēt, kādas slimības kādu saslimšanas riska faktoru būtiski mazinātu liela ūdens daudzuma regulāra patērēšana.

76      Turklāt ir jānorāda, kā uzskata Komisija, ka šāda samazināta slimības riska norādes jēdziena interpretācija nodrošina Regulas Nr. 1924/2006 14. panta 1. punktā un Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīvas 2000/13/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (OV L 109, 29. lpp.) 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā principa ievērošanu, saskaņā ar kuru marķējums un tam izmantojamās metodes nedrīkst piedēvēt pārtikas produktam [slimību] novēršanas spējas.

77      Prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka obligāti jānorāda saslimšanas riska faktors, tātad ir jānoraida.

78      Šo secinājumu neatspēko arī pārējie prasītāju argumenti.

79      Pirmkārt, prasītāji norāda, ka nebija iespējams noraidīt viņu atļaujas pieteikumu, pamatojoties uz to, ka ar to nav izpildītas Regulas Nr. 1924/2006 prasības, jo saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 1. punktu, 16. panta 3. punktu un 14. panta 1. punktu, lasot tos kopsakarā, Komisijai, pamatojoties uz pieteikuma materiāliem un EFSA atzinumu, esot bijis jāpārbauda, vai konkrētā norāde bija balstīta uz zinātniskiem pierādījumiem un vai konkrētās norādes formulējums atbilda šajā regulā paredzētajiem kritērijiem. Tomēr Komisija un EFSA esot atturējušās veikt atļaujas procedūras laikā prasītāju iesniegto zinātnisko pierādījumu izvērtēšanu. Turklāt pretēji tam, kas ir paredzēts Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 1. punktā, Komisija neesot balstījusi savu lēmumu ne uz piemērojamām Savienības tiesību aktu normām, ne uz citiem leģitīmiem un atbilstošiem faktoriem.

80      Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka, lai, pamatojoties uz pieteikuma materiāliem un EFSA atzinumu, varētu veikt prasītāju iesniegto zinātnisko pierādījumu novērtēšanu un vēlāk pieņemt galīgo lēmumu par šo pieteikumu, ņemot vērā visas piemērojamās Savienības tiesību aktu normas, kā arī citus leģitīmos un izskatāmajam jautājumam atbilstošos faktorus, Komisijas rīcībā bija jābūt samazināta slimības riska norādes atļaujas pieteikumam Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 6. apakšpunkta un 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Kā jau konstatēts (skat. iepriekš 75. punktu), lai pieteikumu varētu kvalificēt kā šādu pieteikumu, prasītājiem papildus konkrētajai slimībai bija jānorāda konkrēts tās saslimšanas riska faktors, kas viņu ieskatā tiktu būtiski mazināts.

81      Ciktāl prasītāji, apgalvojot, ka konkrētā norāde neesot maldinoša, šajā ziņā norāda, ka pastāvot zinātniska vienprātība attiecībā uz šo norādi tādējādi, ka zinātniski pierādījumi neesot bijuši nepieciešami, un ka, lai aizsargātu patērētājus, Komisijai neesot bijis jāpieņem apstrīdētajā regulā paredzētais ierobežojums, ir jāatgādina, ka Komisija nav atteikusies piešķirt atļauju attiecībā uz konkrēto norādi, pamatojoties uz zinātnisku pierādījumu neesamību attiecībā uz cēloņsakarību starp dehidratāciju un darbaspēju mazināšanos. Atļauja tika noraidīta tādēļ, ka saslimšanas riska faktora samazināšanas esamība, kas nepieciešama atbilstoši ar Regulu Nr. 1924/2006 izveidotajai sistēmai, nebija pierādīta. Turklāt, kā izriet no Regulas Nr. 1924/2006 13. panta, ar šo regulu izveidotā sistēma ļauj piešķirt atļauju attiecībā uz citām veselīguma norādēm, kuras nav samazināta slimības riska norādes un attiecībā uz kurām nav prasīts norādīt riska faktoru. Tā tas nav konkrētā pieteikuma gadījumā. Prasītājas argumentāciju tātad nevar atbalstīt.

82      Otrkārt, prasītāji apgalvo, ka Pamatnostādņu par uzturvērtības un veselīguma norādēm, kuras 1997. gadā pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) un Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Codex alimentarius komisija, redakcijā, kura pārskatīta 2004. gadā un kurā jaunākie grozījumi izdarīti 2008. gadā (CAC/GL 23‑1997), 2.2.3. punktā ir ietverti divi samazināta slimības riska norāžu piemēri, kuros nav tieši minēts konkrēts riska faktors.

83      Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka ir taisnība, ka no Regulas Nr. 1924/2006 preambulas 7. apsvēruma izriet, ka likumdevējs pienācīgi ir ņēmis vērā šajās pamatnostādnēs ietvertās definīcijas un nosacījumus. Tomēr, lai definētu samazināta slimības riska norādes jēdzienu, likumdevējs nav vienkārši izdarījis atsauci uz minētajās pamatnostādnēs ietverto definīciju, bet šīs regulas 2. panta 2. punkta 6. apakšpunktā ir iekļāvis pats savu definīciju. Otrkārt, ir jānorāda, ka samazināta slimības riska norādes definīcijā šo pamatnostādņu 2.2.3. punktā ir minēta riska faktora esamība. Proti, saskaņā ar šo definīciju riska samazināšana nozīmē būtiskas viena vai vairāku riska faktoru, kuriem ir nozīme slimības vai specifiska stāvokļa attīstībā, izmaiņas. Minētajā definīcijā ir norādīts, ka slimībām ir vairāki riska faktori un ka viena no šiem faktoriem izmaiņām var būt vai var nebūt labvēlīga ietekme. Līdz ar to prasītāju argumentācija ir jānoraida.

84      Treškārt, ir jānoraida prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru savā 2009. gada 29. oktobra Regulā (EK) Nr. 1024/2009 par atļauju piešķiršanu un atļaujas piešķiršanas atteikumu dažām veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem, kuras attiecas uz slimības riska samazināšanu un uz bērnu attīstību un veselību (OV L 283, 22. lpp.), Komisija atļāva samazināta slimības riska norādi saistībā ar ksilītu saturošas košļājamās gumijas/pastilu ietekmi uz kariesa risku, neuzskatot, ka ir nepieciešams norādīt riska faktoru. Proti, Regulā Nr. 1024/2009 Komisijas atļautajā norādē skaidri minēts, ka zobu aplikums ir uzskatāms par vērā ņemtu riska faktoru. Turklāt, tā kā samazināta slimības riska norādes jēdzienam Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 6. apakšpunkta izpratnē ir juridisks raksturs un tas ir jāinterpretē, pamatojoties uz objektīviem elementiem, tas nevar būt atkarīgs no Komisijas subjektīva vērtējuma un ir jānosaka neatkarīgi no šīs iestādes iepriekšējās prakses (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 20. maija spriedumu lietā C‑138/09 Todaro Nunziatina & C., Krājums, I‑4561. lpp., 21. punkts, un Vispārējās tiesas 2012. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑303/10 Wam Industriale/Komisija, 82. punkts). Turklāt ir jāatgādina, ka uz vienlīdzīgas attieksmes principu nevar atsaukties, lai pamatotu tiesību akta nepareizas interpretācijas atkārtošanu (Tiesas 1993. gada 24. marta spriedums lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑1125. lpp., 45. punkts).

85      Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro pamatu saistībā ar tiesību pārkāpumu, kas radies tādēļ, ka Komisija neesot ņēmusi vērā faktisku riska faktora norādīšanu

86      Prasītāji norāda, ka Komisija ir pārkāpusi Savienības tiesības, jo tā neesot ņēmusi vērā faktisku riska faktora norādīšanu viņu konkrētās norādes formulējuma piedāvājumos. Proti, savā 2008. gada 28. novembra vēstulē viņi jau esot atsaukušies uz ūdens daudzumu audos un pēc Bundesamt 2008. gada 18. decembra vēstulē izteiktā ieteikuma viņi savā 2009. gada 10. februāra vēstulē esot minējuši ūdens zudumu audos kā riska faktoru. Turklāt “dehitratācijas” riska faktors jau esot ietverts ierosinātajā konkrētās norādes formulējumā saistībā ar “darbaspēju zuduma” slimību. Katrā ziņā EFSA un Komisija esot varējušas grozīt ierosināto konkrētās norādes formulējumu, izmantojot savu novērtējuma brīvību, vai šo ierosinājumu interpretēt plaši.

87      Pirmkārt, attiecībā uz prasītāju argumentāciju, saskaņā ar kuru Komisija nav ņēmusi vērā to, ka viņi ir minējuši ūdens zudumu audos kā riska faktoru, ir jānorāda, ka EFSA un Komisija ir ņēmušas vērā šo norādīšanu. Proti, pirmām kārtam, savā 2011. gada 28. janvāra zinātniskajā atzinumā EFSA secināja, ka prasītāju norādītie riska faktori, proti, ūdens zudums audos vai ūdens daudzuma samazināšanās audos ir šķidruma zuduma rādītāji un tādējādi ir prasītāju norādītās “dehidratācijas” slimības rādītājs. Otrām kārtām, saskaņā ar apstrīdētās regulas preambulas 6. apsvērumu pēc lūguma sniegt paskaidrojumus prasītāji ūdens zudumu audos vai ūdens daudzuma samazināšanos audos norādīja kā dehidratācijas riska faktorus. Pamatojoties uz EFSA zinātnisko atzinumu, Komisija vēlāk secināja, ka saslimšanas riska faktora mazināšanās netika pierādīta.

88      Šajā ziņā ir jānorāda, kā apgalvo Komisija un kā tas arī izriet no EFSA 2011. gada 28. janvāra zinātniskā atzinuma, ka ūdens zudums audos nav uzskatāms par “dehidratācijas” slimības riska faktoru, bet drīzāk raksturo dehidratācijas stāvokli un šī stāvokļa esamību atkarībā no konstatētā ūdens zuduma. Komisija tātad, balstoties uz EFSA zinātnisko atzinumu, apstrīdētās regulas preambulas 6. apsvērumā varēja pamatoti secināt, ka saslimšanas riska faktora mazināšanās nav tikusi pierādīta, jo ūdens zudums audos ir uzskatāms par šķidruma zuduma rādītāju un līdz ar to “dehidratācijas” slimības rādītāju.

89      Šajā kontekstā attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru EFSA un Komisija “dehidratāciju” ir kļūdaini uzskatījušas par slimību un nav ņēmušas vērā “dehidratāciju un vienlaicīgu darbaspēju mazināšanos” kā slimību, kāda tā norādīta viņu 2008. gada 28. novembra vēstulē, ir jānorāda, piekrītot Komisijai, ka vienlaicīga darbaspēju samazināšanās pati par sevi ir uzskatāma nevis par slimību, bet gan par slimības sekām vai simptomu. Turklāt savā 2008. gada 28. novembra vēstulē prasītāji atzina, ka darbaspēju samazināšanās ir parasts vienlaicīgs dehidratācijas simptoms un sekas. Tāpat savā 2010. gada 25. oktobra vēstulē prasītāji uzskatīja, ka dehidratācija ir patoloģisks stāvoklis, ar kuru vienlaikus izpaužas darbaspēju zudums, un ka liela daudzuma ūdens regulāra patērēšana samazina dehidratācijas – nenorādot vienlaicīgu darbaspēju samazināšanos – rašanās risku.

90      Attiecībā uz prasītāju argumentāciju, saskaņā ar kuru viņi ūdens zudumu audos ir norādījuši kā riska faktoru, ņemot vērā Bundesamt ieteikumu, ir jākonstatē, ka Bundesamt savā 2008. gada 18. decembra vēstulē vienīgi norādīja, ka prasītāji, norādot riska faktoru, var ņemt vērā ūdens zudumu audos. Bundesamt tātad nav nekādi norādījis ūdens zudumu audos kā “dehidratācijas” slimības riska faktoru.

91      Otrkārt, attiecībā uz prasītāju argumentāciju, saskaņā ar kuru Komisija kļūdaini nav ņēmusi vērā “dehidratācijas” riska faktoru “darbaspēju samazināšanas” slimībai, kurš skaidri ietverts ierosinātajā konkrētās norādes formulējumā, pietiek konstatēt, ka prasītāji pēc Bundesamt pieprasījuma tā 2008. gada 10. novembra vēstulē savā 2008. gada 28. novembra vēstulē skaidri norādīja, ka viņi atsaucās uz “dehitratācijas un vienlaicīgu darbaspēju samazināšanās” slimību. Papildus tam, ka darbaspēju samazināšanās nevar tikt uzskatīta par slimību (skat. iepriekš 89. punktu), EFSA un Komisija tātad nevarēja dehidratāciju uzskatīt par riska faktoru Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 6. apakšpunkta un 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

92      Treškārt, attiecībā uz prasītāju argumentāciju, saskaņā ar kuru EFSA un Komisijai, izmantojot savu novērtējuma brīvību, esot bijis jāpārformulē piedāvātais konkrētās norādes formulējums, jāinterpretē šis formulējums plaši vai jāizvirza nosacījums, ka konkrētā norāde var tikt lietota tikai tad, ja ir norādīti citi faktori, jau ir konstatēts (skat. iepriekš 75. punktu), ka prasītājam ir vismaz netieši jānorāda slimība un konkrēts tās attīstības riska faktors, kurš viņa ieskatā tiktu būtiski mazināts. Ja tas nav norādīts, neatkarīgi no attiecīgās konkrētās norādes formulējuma ne EFSA, ne Komisija nespēja izvērtēt, kādas slimības kāds attīstības riska faktors tiktu būtiski samazināts, lietojot noteiktu pārtikas produktu vai kādu tā sastāvdaļu. Turklāt, kā izriet no lietas materiāliem, Bundesamt, EFSA un Komisija vairākkārt vērsa prasītāju uzmanību uz nepieciešamību norādīt saslimšanas riska faktoru (skat. iepriekš 9., 10., 14. un 15. punktu).

93      Ceturtkārt, ciktāl prasītāji replikas rakstā minēja nepietiekamu ūdens uzņemšanu kā riska faktoru, pietiek konstatēt, ka no kāda šajā pašā procesuālajā rakstā prasītāju izvirzītā apsvēruma izriet, ka šī nepietiekamā ūdens uzņemšana viņu ieskatā ir uzskatāma par papildu riska faktoru, kas nebija norādīts konkrētās norādes atļaujas pieteikumā.

94      Līdz ar to prasības otrais pamats ir jānoraida.

 Par trešo pamatu saistībā ar samērīguma principa pārkāpumu

95      Prasītāji norāda, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto regulu, esot pārkāpusi samērīguma principu. Prasītāju ieskatā konkrētās norādes atļaujas pieteikuma noraidīšana nebija ne piemērota, ne nepieciešama, lai sasniegtu Regulas Nr. 1924/2006 mērķi, proti, nodrošināt zinātniski pietiekami pamatotu veselīguma norāžu izmantošanu. Proti, Komisija varēja grozīt piedāvāto konkrētās norādes formulējumu, saglabājot tās satura pamatelementus. Tādējādi Komisija varēja nodrošināt, ka minētajā formulējumā pietiekami skaidri tiek norādīts tās pieprasītais riska faktors. Precīzāk, atteikums neesot piemērots, jo Regulas Nr. 1924/2006 mērķis neesot aizliegt sniegt paziņojumus, izmantojot veselīguma norādes, kas zinātniski ir pietiekami pamatotas. Turklāt atteikums neesot bijis nepieciešams, jo atļaujas pieteikuma atbalstam norādītā saikne nenoliedzami esot zinātniski pietiekami pamatota. Pie tam atteikums esot nesamērīgs, ņemot vērā, ka tas neļaujot patērētājiem uzzināt pēc būtības neapstrīdamu informāciju. Prasītāju ieskatā ar apstrīdēto regulu arī esot aizskartas viņu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6. un 16. pantā atzītās brīvības. Piedevām Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo tā agrāk esot atļāvusi līdzīgas samazināta slimības riska norādes, lai gan tajās nebija norādīts neviens riska faktors.

96      Pirmkārt, attiecībā uz prasītāju argumentāciju, saskaņā ar kuru Komisija, pieņemot apstrīdēto regulu, esot pārkāpusi samērīguma principu, ir jānorāda, ka Komisija ir atteikusies atļaut konkrēto norādi Regulā Nr. 1924/2006 paredzētās obligātas prasības, kas attiecas uz atļaujas procedūru, neievērošanas dēļ. Proti, saskaņā ar apstrīdētās regulas preambulas 6. apsvērumu Komisija nav atļāvusi konkrēto norādi tādēļ, ka prasītāji nebija pierādījuši saslimšanas riska faktora samazinājumu, jo to norādītie riska faktori bija slimības rādītāji. Kā jau konstatēts (skat. iepriekš 75. punktu), iesniedzot šādas norādes atļaujas pieteikumu, papildus attiecīgajai slimībai ir jānorāda konkrēts tās attīstības riska faktoru, kurš prasītāju ieskatā tiktu būtiski samazināts. Turklāt no otrā prasības pamata vērtējuma izriet, ka prasītāji nav norādījuši šādu riska faktoru. Šādā gadījumā Komisija tātad nevarēja izvērtēt, kāds konkrētās slimības attīstības riska faktors tiktu būtiski samazināts, regulāri patērējot lielu daudzumu ūdens. Pretēji tam, ko norāda prasītāji, atteikums atļaut konkrēto norādi tātad nebija saistīts ar konkrētai norādei ierosinātā teksta konkrēto formulējumu. Tā kā prasītāji nav norādījuši riska faktoru, šī formulējuma iespējamā grozīšana katrā ziņā nevarēja ļaut panākt prasītās atļaujas piešķiršanu. Līdz ar to prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru, pieņemot apstrīdēto regulu, Komisija esot pārkāpusi samērīguma principu, ir jānoraida.

97      Šo secinājumu neliek apšaubīt prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru atbilstoši Tiesas 2004. gada 15. jūlija spriedumam lietā C‑239/02 Douwe Egberts (Krājums, I‑7007. lpp.) pilnīgs reklāmas aizliegums pārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķi aizsargāt patērētājus pret viltojumiem. Proti, šī lieta tieši attiecas nevis uz absolūtu konkrētās norādes aizliegumu, bet gan uz Regulas Nr. 1924/2006 14.–17. pantā paredzētās atļaujas procedūras prasību ievērošanu.

98      Turklāt, ciktāl prasītāji norāda, ka to pieteikuma noraidīšana bija nesamērīga, jo tā esot liegusi patērētājiem uzzināt pēc būtības neapstrīdamu informāciju, ir jāatgādina, ka Regulā Nr. 1924/2006 atbilstoši tās 13. pantam ir arī paredzēts atļaut veselīguma norādes, kuras nav samazināta slimības riska norādes un attiecībā uz kurām nav jānorāda riska faktors, un ar kurām ir iespējams vērst uzmanību uz pietiekama ūdens patēriņa pozitīvo iedarbību un cilvēka ķermeni un tā funkcijām.

99      Otrkārt, attiecībā uz prasītāju argumentāciju, saskaņā ar kuru ar apstrīdēto regulu esot aizskartas Pamattiesību hartas 6. un 16. pantā atzītās brīvības attiecībā uz tiesībām uz brīvību un drošību, kā arī darījumdarbības brīvību, ir jānorāda, ka prasītāji vienīgi abstrakti uzskaita minēto tiesību normu pārkāpumus saistībā ar šo prasības pamatu. Taču Pamattiesību hartas 6. un 16. panta pārkāpums ir uzskatāms par atsevišķu un no šī pamata, kas saistīts ar samērīguma principa pārkāpumu, neatkarīgu pamatu. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu, kas piemērojama tiesvedībā Vispārējā tiesā saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu un Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, prasības pieteikumā tostarp ir jāsniedz kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Tāpēc tajā ir jābūt paskaidrotam, kāds ir pamats, uz kuru balstīta prasība, un līdz ar to tikai tā abstrakta nosaukšana neatbilst Tiesas statūtu un Reglamenta prasībām (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 14. februāra spriedumu lietā T‑351/05 Provincia di Imperia/Komisija, Krājums, II‑241. lpp., 87. punkts un tajā minētā judikatūra). No minētā izriet, ka prasītāju argumentācija saistībā ar Pamattiesību hartas 6. un 16. panta pārkāpumu ir jānoraida kā nepieņemama.

100    Treškārt, ir jānoraida prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru Komisija esot pārkāpusi samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus, jo tā agrāk esot atļāvusi veselīguma norādes, kurās nebija norādīts jebkāds riska faktors. Proti, pietiek norādīt, pirmkārt, ka prasītāji atsaucas uz veselīguma norādēm, kas nav samazināta slimības riska norādes un kuras Komisija ir atļāvusi saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 13. pantu. Jau ir konstatēts (skat. iepriekš 81. un 98. punktu), ka šo norāžu atļauja neprasa riska faktora norādi. Otrkārt, viņi atsaucas uz samazināta slimības riska norādes atļaujas piešķiršanu Regulā Nr. 1024/2009 saistībā ar ksilītu saturošas košļājamās gumijas/pastilu ietekmi uz kariesa risku. Šī argumentācija jau ir tikusi noraidīta saistībā ar pirmo prasības pamatu (skat. iepriekš 84. punktu).

101    Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida.

 Par ceturto pamatu saistībā ar juridiska pamata nepietiekamību

102    Prasītāji norāda, ka apstrīdētā regula ir jāatceļ, jo tai neesot pietiekams juridisks pamats. Šīs regulas pamats esot Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 10. panta 1. punktu. Prasītāju ieskatā, tā kā ar šīm tiesību normām ir pārkāpts LES 5. panta 4. punktā minētais samērīguma princips, tās ir pretrunā Savienības tiesībām. Ar šo prasības pamatu prasītāji tātad izvirza iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 10. panta 1. punktu.

103    Ir jāatgādina, ka samērīguma princips prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir piemērots un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos leģitīmos mērķus, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. Tiesas 2006. gada 9. marta spriedumu lietā C‑174/05 Zuid‑Hollandse Milieufederatie un Natuur en Milieu, Krājums, I‑2443. lpp., 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

104    Saistībā ar tiesas kontroli attiecībā uz šiem iepriekšējā punktā minētajiem nosacījumiem ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1924/2006 juridiskais pamats ir EKL 95. pants, saskaņā ar kuru likumdevējs paredz pasākumus, lai tuvinātu dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kuri attiecas uz iekšējā tirgus izveidi un darbību. Atbilstoši šī panta 3. punktam it īpaši veselības aizsardzības un patērētāju tiesību aizsardzības jomā likumdevējam ir jācenšas nodrošināt augstu aizsardzības līmeni, īpašu uzmanību pievēršot visiem atklājumiem, kas pamatojas uz zinātniskiem faktiem. Šajā kontekstā, lai efektīvi varētu sasniegt tam noteikto mērķi, Savienības likumdevējam ir jāatzīst plaša novērtējuma brīvība tādā jomā kā šajā lietā aplūkotā, attiecībā uz kuru tam ir jāizdara politiska, ekonomiska un sociāla rakstura izvēles un saistībā ar kuru tam ir jāveic kompleksi vērtējumi. Tikai acīmredzami nepiemērots šajā jomā pieņemta pasākuma raksturs attiecībā pret mērķi, ko kompetentās iestādes plāno sasniegt, var skart šāda pasākuma tiesiskumu (šajā ziņā skat. Tiesas 2002. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑491/01 British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, Recueil, I‑11453. lpp., 123. punkts; 2004. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑210/03 Swedish Match, Krājums, I‑11893. lpp., 48. punkts; 2005. gada 6. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑453/03, C‑11/04, C‑12/04 un C‑194/04 ABNA u.c., Krājums, I‑10423. lpp., 69. punkts, un 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑380/03 Vācija/Parlaments un Padome, Krājums, I‑11573. lpp., 145. punkts; Vispārējās tiesas 2011. gada 9. septembra spriedumu lietā T‑475/07 Dow AgroSciences u.c./Komisija, Krājums, II‑5937. lpp., 150. punkts).

105    Attiecībā uz mērķiem, kas sasniedzami ar Regulu Nr. 1924/2006, ir jāatgādina, ka no šīs regulas 1. panta 1. punkta un preambulas 1.–36. apsvēruma izriet, ka minētās regulas mērķis ir nodrošināt pareizu iekšējā tirgus darbību attiecībā uz uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem, vienlaikus panākot augstu patērētāju aizsardzības līmeni. Tādējādi, kā izriet no Regulas Nr. 1924/2006 preambulas 1.–18. apsvēruma, veselības aizsardzība ir viens no šīs regulas galvenajiem mērķiem (iepriekš 71. punktā minētais spriedums lietā Deutsches Weintor, 45. punkts). Minētās regulas preambulas 1. apsvērumā šajā ziņā ir precizēts, ka tirgū laistiem produktiem, tostarp arī ievestajiem, vajadzētu būt drošiem un atbilstīgi marķētiem. Saskaņā ar šīs regulas preambulas 9. apsvērumu tajā noteiktajiem principiem būtu jānodrošina augsts patērētāju aizsardzības līmenis, jāsniedz viņam informācija, kas vajadzīga izvēles izdarīšanai, pilnībā pārzinot faktus, un pārtikas rūpniecībā jārada vienādi konkurences nosacījumi. Šajā ziņā Regulas Nr. 1924/2006 preambulas 23. apsvērumā ir noteikts, ka veselīguma norāžu izmantošana būtu jāatļauj Savienībā tikai pēc tam, kad ir veikts zinātnisks novērtējums iespējami visaugstākajā līmenī, un ka, lai nodrošinātu šo norāžu saskaņotu zinātnisku novērtējumu, minētais novērtējums ir jāveic EFSA.

106    Pirmkārt, prasītāji norāda, ka Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 1. punktā, 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 17. panta 1. punktā paredzētā samazināta slimības riska norādes atļaujas procedūra nevar ļaut sasniegt veselīguma norāžu izmantošanas saskaņošanas mērķi, vienlaikus garantējot augstu patērētāju aizsardzības līmeni. Prasītāju ieskatā EFSA zinātniskā novērtējuma procedūra nav pārskatāma un noved pie neloģiskiem rezultātiem.

107    Pirmām kārtām, šī apgalvojuma atbalstam prasītāji uzsver, ka tāda veida norādes kā šajā lietā aplūkotās nevar tikt izmantotas patērētājiem paredzētā paziņojumā, lai gan EFSA atsevišķā zinātniskā atzinumā jau ir atzinusi, ka zinātniskas saiknes, kas pamato konkrēto norādi, var tikt uzskatītas par zinātniski pietiekami pamatotām. Turklāt EFSA šajā lietā esot pieprasījusi norādīt riska faktoru, lai gan tā neuzskatīja par vajadzīgu norādīt šādu faktoru citā lietā saistībā ar ksilītu saturošas košļājamās gumijas/pastilu ietekmi uz kariesa risku, ko arī apstiprināja Komisija.

108    Šajā ziņā, no vienas puses, ir jānorāda, ka šī prasītāju paustā kritika būtībā attiecas uz veidu, kādā EFSA piemērojusi konkrēto atļaujas procedūru. Šādi elementi paši par sevi nevar ietekmēt šīs procedūras tiesiskumu (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑154/04 un C‑155/04 Alliance for Natural Health u.c., Krājums, I‑6451. lpp., 87. un 88. punkts). No otras puses, ir svarīgi konstatēt, ka zinātniskais atzinums, ko prasītāji ņēmuši vērā, vispārēji attiecas uz atsauces uzturvērtību attiecībā uz ūdeni un ka tajā tātad nav aplūkota ievērojama ūdens daudzuma regulāras patērēšanas iedarbība uz saslimšanas riska faktoru. Arguments saistībā ar apgalvoto nesaderību ar lietu saistībā ar ksilītu saturošas košļājamās gumijas/pastilu ietekmi uz kariesa risku jau ir noraidīts (skat. iepriekš 84. punktu).

109    Otrām kārtām, ciktāl prasītāji, nesniedzot papildu precizējumus, apgalvo, ka konkrēto atļaujas procedūru reglamentējošās tiesību normas nav piemērotas, ņemot vērā, ka specifiskas tiesību normas attiecībā uz EFSA veikto zinātnisko novērtējumu nepastāvot, pietiek norādīt, ka Regulas Nr. 178/2002 III nodaļā ir detalizēti reglamentēta EFSA darba metodika. Turklāt Regulas Nr. 1924/2006 16. pantā ir ietvertas tiesību normas attiecībā uz EFSA atzinumu un, pieņemot Regulu Nr. 353/2008, Komisija ir noteikusi Regulas Nr. 1924/2006 15. panta īstenošanas noteikumus, tostarp tiesību normas attiecībā uz samazināta slimības riska norādes atļaujas pieteikuma sagatavošanu un iesniegšanu. Tādējādi šis arguments ir jānoraida.

110    Līdz ar to, ņemot vērā prasītāju argumentāciju, nešķiet, ka Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 1. punktā, 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 17. panta 1. punktā paredzētā samazināta slimības riska norādes atļaujas procedūra nevarētu ļaut sasniegt šīs regulas mērķus.

111    Otrkārt, prasītāji norāda, ka konkrētā atļaujas procedūra nav nepieciešama, lai sasniegtu Regulas Nr. 1924/2006 mērķus. Šajā procedūrā esot paredzēts absolūts reklāmas aizliegums, kuram papildus paredzēta atļaujas piešķiršanas iespēja. Ieinteresēto personu reklāmas un komunikācijas brīvība būtu mazāk ierobežota, saglabājot Direktīvas Nr. 2000/13 2. pantā paredzēto tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principu, kurš bija pārsvarā piemērojams līdz Regulas Nr. 1924/2006 pieņemšanai. Prasītāju ieskatā likumdevējs būtu varējis izmantot Direktīvas 2000/13 2. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru reklāmas, kurā izmantotas norādes saistībā ar slimību, aizliegums varētu tikt ierobežots. Šīs direktīvas normas, kas ļaujot katrā atsevišķā gadījumā valsts līmenī veikt kontroli a posteriori pār veselīguma norāžu izmantošanu, esot bijušas pietiekamas. Turklāt, ņemot vērā, ka zinātniskais kritērijs esot palicis nemainīgs, iemesls, kādēļ Regulas Nr. 1924/2006 mērķi varēja tikt labāk sasniegti ar EFSA veikto pārbaudi nekā ar valsts iestāžu veikto pārbaudi, neesot acīmredzams.

112    Šajā ziņā ir jānorāda, ka likumdevējs Regulas Nr. 1924/2006 un, precīzāk, atļaujas procedūru saistībā ar samazināta slimības riska norādēm nepieciešamību attiecībā uz šīs regulas mērķiem ir pamatojis ar turpmāk uzskaitītajiem apsvērumiem. Regulas Nr. 1924/2006 preambulas 2. apsvērumā tas norādīja, ka atšķirībām valstu noteikumos attiecībā uz šādām norādēm, kas var kavēt pārtikas produktu brīvu apriti un radīt nevienlīdzīgus konkurences apstākļus, ir tieša ietekme uz iekšējā tirgus darbību. Saskaņā ar minētās regulas preambulas 10. apsvērumu kritēriju izmantošana valsts līmenī, lai noteiktu, vai uz produkta var būt norādes, var veidot šķēršļus tirdzniecībai Savienībā un tāpēc tie būtu jāsaskaņo. Tas ir precizēts šīs regulas preambulas 14. apsvērumā, saskaņā ar kuru pašreiz dažās dalībvalstīs attiecībā uz vielām, kuru labvēlīga ietekme nav konstatēta vai par kurām patlaban nav pietiekamas zinātnieku vienprātības, pārtikas produktu marķējumā un reklāmā izmanto ļoti dažādas norādes. Šajā ziņā Regulas Nr. 1924/2006 preambulas 17. apsvērumā ir paredzēts, pirmkārt, ka zinātniskajam pamatojumam vajadzētu būt galvenajam vērā ņemtajam aspektam attiecībā uz uzturvērtības un veselīguma norāžu lietošanu un, otrkārt, ka pārtikas sektorā iesaistīti uzņēmēji, kas lieto norādes, tās pamato. Saskaņā ar šo apsvērumu norādei būtu jābūt zinātniski pamatotai, ņemot vērā visus pieejamos zinātniskos datus un izsverot pierādījumus. Turklāt Regulas Nr. 1924/2006 preambulas 28. apsvērumā ir noteikts, ka, tā kā uzturs ir tikai viens no daudzajiem faktoriem, kas ietekmē noteiktu cilvēka slimību rašanos un tā kā slimību rašanos var ietekmēt arī citi faktori, samazināta saslimšanas riska norādēm būtu jāpiemēro īpašas marķēšanas prasības.

113    Ņemot vērā prasītāju izvirzītos argumentus, nešķiet, ka šie apsvērumi būtu tādi, kas attiecībā uz Regulas Nr. 1924/2006 mērķiem nevarētu pamatot konkrēto tiesību normu saistībā ar samazināta slimības riska norāžu atļaujas procedūras nepieciešamību. Protams, ieinteresēto personu reklāmas un komunikācijas brīvība, iespējams, būtu mazāk ierobežota, ja tiktu saglabāta Direktīvā 2000/13 paredzētā kārtība, kura pārsvarā bija piemērojama līdz Regulas Nr. 1924/2006 pieņemšanai. Tomēr, ņemot vērā iepriekš 112. punktā ietvertajos apsvērumos norādītos iemeslus, nešķiet, ka pasākumi, kas pieņemti samazināta slimības riska norāžu jomā, pamatojoties uz Direktīvā 2000/13 paredzēto kārtību, attiecībā uz iepriekš 105. punktā minētajiem mērķiem būtu tikpat piemēroti kā konkrētās Regulas Nr. 1924/2006 tiesību normas. Tā tas ir it īpaši tādēļ, ka šo veselīguma norāžu aizlieguma principa, kam papildus noteikta atļaujas iespēja, ieviešanas ar Regulu Nr. 1924/2006 dēļ ir jāveic šo norāžu iepriekšējas pārbaudes.

114    Attiecībā uz valsts iestāžu veiktās attiecīgo veselīguma norāžu pārbaudes nodošanu EFSA – secinājums, kas ietverts Regulas Nr. 1924/2006 preambulas 23. apsvērumā, saskaņā ar kuru, lai nodrošinātu saskaņotu zinātnisku novērtējumu, attiecīgo veselīguma norāžu zinātniska novērtēšana būtu jāveic EFSA, nešķiet kļūdains. Proti, pat ja valsts iestādēm ir jāpiemēro vieni un tie paši kritēriji šo norāžu novērtējumā, tas, ka zinātnisku novērtējumu veic viena iestāde, ir papildu elements, kas var garantēt saskaņošanu. Turklāt, kā izriet no Regulas Nr. 178/2002 22. panta 2., 3. un 6. punkta, EFSA uzdevums galvenokārt ir sniegt zinātniskus atzinumus, kas kalpo kā zinātnisks pamats, kas jāņem vērā Savienības pasākumu izstrādē un pieņemšanā jomās, kurām ir tieša vai netieša ietekme uz pārtikas produktu drošumu, un tā sniedz savu ieguldījumu, lai nodrošinātu augstu veselības aizsardzības līmeni.

115    Prasītāju argumentācija saistībā ar samazināta slimības riska norāžu atļaujas procedūras nepieciešamības neesamību tātad ir jānoraida.

116    Treškārt, prasītāji norāda, ka konkrētā ar Regulu Nr. 1924/2006 izveidotā atļaujas procedūra nav piemērota, jo tā uzliek pienākumu ieinteresētajām personām iesaistīties ar Regulu Nr. 1924/2006 izveidotā garā un dārgā, kā arī nepārskatāmā procedūrā. Jautājums par kompetento valsts iestāžu veiktu pietiekama zinātniska pamata kritērija iespējami atšķirīgu interpretāciju saskaņā ar Direktīvas 2000/13 kārtību viņu ieskatā varētu tikt atrisināts ar lūguma Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu palīdzību.

117    Attiecībā uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru konkrētā atļaujas procedūra esot gara un nepārskatāma, pietiek norādīt, ka šai procedūrai ir paredzēti termiņi un tā ir detalizēti reglamentēta Regulas Nr. 1924/2006 14.–17. pantā. It īpaši no šīs regulas 15. panta 2. punkta izriet, ka pieteikumu nosūta dalībvalsts kompetentajai valsts iestādei un tā apliecina šī pieteikuma saņemšanu četrpadsmit dienu laikā no tā saņemšanas, kā arī nekavējoties par to informē EFSA. Saskaņā ar minētās regulas 16. panta 1. punktu EFSA savu atzinumu sniedz piecu mēnešu laikā no derīga pieteikuma saņemšanas dienas un šo termiņu var pagarināt par, lielākais, diviem mēnešiem katru reizi, kad EFSA pieteikuma iesniedzējam pieprasa iesniegt papildu informāciju. Visbeidzot saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 1. punktu Komisija divus mēnešus pēc EFSA atzinuma saņemšanas Komitejai iesniedz lēmumprojektu attiecībā uz atļauto veselīguma norāžu sarakstiem. Šīs regulas 17. panta 3. punktā ir paredzēts, ka lēmumu par pieteikumu pieņem saskaņā ar regulatīvo kontroles procedūru.

118    Attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru konkrētā procedūra ir dārga, ir svarīgi konstatēt, ka ne EFSA, ne Komisija nesaņem atlīdzību par procedūras izmaksām. Turklāt prasītāji nav pierādījuši, ka konkrētā procedūra ir nesamērīgi dārga attiecībā pret Regulas Nr. 1924/2006 mērķiem.

119    Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar piekrist prasītāju argumentam par saskaņošanu ar lūguma Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu palīdzību.

120    Līdz ar to, ņemot vērā prasītāju argumentāciju, nešķiet, ka samazināta slimības riska norādes atļaujas procedūra būtu nepiemērota attiecībā pret Regulas Nr. 1924/2006 mērķiem.

121    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 1. punkts, 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 17. panta 1. punkts acīmredzami nav nepiemēroti iepriekš 104. punktā minētās judikatūras izpratnē attiecībā uz mērķiem, kurus iestādes tiecas sasniegt, un ka līdz ar to šīs tiesību normas nav prettiesiskas samērīguma principa pārkāpuma dēļ.

122    Ciktāl prasītāji replikas rakstā bez papildu precizējumiem apgalvo Pamattiesību hartas 14. panta 1. punkta, 15. panta 1. punkta un 16. panta, kas attiecas uz tiesībām uz izglītību un brīvību izvēlēties profesiju un darījumdarbības brīvību, pārkāpumu, šī argumentācija ir jānoraida kā nepieņemama. Proti, pirmkārt, vienīgi abstrakta šāda pārkāpuma nosaukšana neatbilst Tiesas statūtu un Reglamenta prasībām (skat. iepriekš 99. punktu). Otrkārt, atbilstoši Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmajai daļai tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, kas acīmredzami šajā gadījumā tā nav. Turklāt apgalvojums par Pamattiesību hartas normu pārkāpumu nav uzskatāms par iepriekš pieteikumā par lietas ierosināšanu tieši vai netieši izteikta pamata izvēršanu. Katrā ziņā ir jānorāda, ka ar samazināta slimības riska norādes aizliegumu, kas izriet no Regulas Nr. 1924/2006 14.–17. pantā paredzētās procedūras izpildes, netiek pārkāpta brīvība izvēlēties profesiju un darījumdarbības brīvība (šajā ziņā skat. iepriekš 71. punktā minēto spriedumu lietā Deutsches Weintor, 42.–59. punkts).

123    Līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida.

 Par piekto pamatu saistībā ar būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu regulas pieņemšanas dēļ

124    Prasītāji norāda, ka Komisija ir pārkāpusi būtiskus procedūras noteikumus, jo tā konkrētās norādes atļaujas atteikšanai ir pieņēmusi regulu lēmuma vietā. Saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 1.–4. punktu Komisijai esot jālemj par veselīguma atļaujas piešķiršanu vai nepiešķiršanu ar lēmumu LESD 288. panta pirmās daļas izpratnē. Prasītāju ieskatā regulas pieņemšana esot pretrunā Regulas Nr. 1924/2006 15. un nākamajos pantos paredzētās procedūras struktūrai, jo likumdevējs to esot paredzējis kā individuāla pieteikuma procedūru.

125    Komisija apstrīd prasītāju argumentāciju. Attiecībā uz jautājumu par šī pamata pieņemamību Komisija norāda, ka tas nav pieņemams, jo prasītājiem neesot nodarīts kaitējums tiesību akta, ar kuru noraidīts viņu pieteikums, juridiskās formas dēļ. Proti, viņi apgalvo arī, ka regula viņus skarot tieši.

126    Šī Komisijas argumentācija ir pretrunīga. Proti, Komisija nevar, no vienas puses, apgalvot, ka prasība nav pieņemama, un, no otras puses, lai pierādītu šī pamata pieņemamību, balstīties uz prasītāju argumentāciju, saskaņā ar kuru prasība ir pieņemama.

127    Tomēr šis prasības pamats, kā to apgalvo Komisija, nav pamatots. No Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 1.–4. punkta neizriet, ka Komisijai, lai noraidītu konkrēto atļaujas pieteikumu, bija jāpieņem lēmums LESD 288. panta izpratnē. Vārda “lēmums” izmantošana Regulas Nr. 1924/2006 17. pantā nozīmē vienīgi, ka Komisijai par konkrēto pieteikumu ir jāpieņem pozitīvs vai negatīvs lēmums.

128    Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normas, vienlaikus ir jāņem vērā to teksts, konteksts un mērķi (skat. Tiesas 1999. gada 18. novembra spriedumu lietā C‑151/98 P Pharos/Komisija, Recueil, I‑8157. lpp., 19. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā lietā, lai gan ir taisnība, ka Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 1.–4. punktā ir ietverts tāds pats termins kā LESD 288. pantā, tomēr termina “lēmums” Regulas Nr. 1924/2006 17. pantā interpretācija ir jāveic, ņemot vērā kontekstu, kurā šis termins ir lietots, un šīs tiesību normas mērķi.

129    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1924/2006 17. pantā ir ietvertas tiesību normas attiecībā uz šīs regulas 14. pantā paredzētās veselīguma norāžu atļaujas procedūras mērķiem pēc tam, kad EFSA ir sniegusi savu zinātnisko atzinumu saskaņā ar minētās regulas 16. pantu. Tādējādi Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 1. punktā ir paredzēts, ka divu mēnešu laikā pēc EFSA atzinuma saņemšanas Komisija Komitejai iesniedz “lēmumprojektu” par atļauto veselīguma norāžu sarakstiem un ka, ja “lēmumprojekts” neatbilst atzinumam, tā par [šīm atšķirībām] sniedz skaidrojumu. Šī panta 2. punktā ir precizēts “lēmumprojekta” saturs. Tā 3. punktā ir noteikta procedūra “galīgā lēmuma”, tostarp “lēmuma” atļaut vai neatļaut norādi, pieņemšanai, ja pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma par datu aizsardzību attiecībā uz ekskluzīvām īpašumtiesībām Komisija vēlas ierobežot norādes izmantošanu pieteikuma iesniedzēja labā. Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 4. punktā ir ietverts pienākums informēt [pieteikuma iesniedzēju] par “pieņemto lēmumu” un pienākums publicēt “lēmumu” Oficiālajā Vēstnesī.

130    No termina “lēmums” un it īpaši vārdu “projekts”, “galīgs” un “pieņemts” izmantošanas jēdziena “lēmums” kontekstā izriet, ka Regulas Nr. 1924/2006 17. pantā ir paredzēti vairāki procedūras, kura jāievēro Komisijai, lai pieņemtu galīgo lēmumu par pieteikumu saskaņā ar šīs regulas 14. pantu, posmi. Savukārt nekas nav precizēts attiecībā uz šī lēmuma juridisko formu. Pieņemamā tiesību akta juridiskās formas izvēli likumdevējs ir drīzāk atstājis Komisijas ziņā. Lai gan ir taisnība, ka no Regulas Nr. 1924/2006 17. panta neizriet, ka likumdevējs būtu paredzējis, ka Komisija pieņem regulu, nekas neļauj konstatēt, ka šajā tiesību normā ir izslēgta iespēja pieņemt šādu tiesību aktu.

131    Visbeidzot ir jānoraida prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru regulas pieņemšana ir pretrunā Regulas Nr. 1924/2006 15. un nākamajos pantos paredzētās procedūras struktūrai, jo likumdevējs to esot paredzējis kā individuālā pieteikuma procedūru. Proti, lai gan ir taisnība, ka konkrētās atļaujas procedūras priekšmets ir individuāls pieteikums, tomēr saskaņā ar šīs regulas 17. panta 5. punktu Komisijas atļautās veselīguma norādes var izmantot ikviens pārtikas apritē iesaistīts uzņēmējs. Tā kā šajā tiesību normā ir paredzēta erga omnes iedarbība, konkrētajai atļaujas procedūrai tādējādi ir divas pazīmes, proti, individuāls un vispārējs raksturs. No minētā izriet, ka vispārpiemērojamas regulas pieņemšana nav pretrunā konkrētās procedūras struktūrai.

132    Tostarp, ciktāl prasītāji šajā kontekstā norāda, ka Komisija apstrīdētajā regulā nepamatoti nav minējusi viņu adresi, ir jānorāda, ka šāds pienākums saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar 16. panta 4. punkta a) apakšpunktu, pastāv vienīgi gadījumā, ja tiek pieņemts lēmums, kas vērsts uz atļauto veselīguma norāžu sarakstu grozīšanu saskaņā ar šīs regulas 19. pantu. Šajā lietā tas tā nav.

133    Tādējādi piektais pamats ir jānoraida.

 Par sesto pamatu saistībā ar kompetenču sadalījuma neievērošanu

134    Prasītāji norāda, ka Komisija ir pieļāvusi būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, jo tā administratīvā procesa laikā neesot ievērojusi kompetenču sadalījumu starp Komisiju, EFSA un Bundesamt. Prasītāju ieskatā saskaņā ar Regulu Nr. 1924/2006 kompetence juridisko interpretācijas jautājumu atrisināšanā attiecībā uz šīs regulas piemērošanas jomu ir vienīgi Komisijai, bet Bundesamt esot vienīgi “pastkaste” pieteikumu iesniegšanai un EFSA esot vienīgi jāveic iesniegto datu un ierosinātā formulējuma zinātnisks novērtējums saskaņā ar minētajā regulā paredzētajiem kritērijiem. Administratīvās procedūras laikā EFSA un Bundesamt esot pauduši viedokli par diviem juridiskiem jautājumiem, proti, jautājumu par prasību norādīt riska faktoru un jautājumu par prasību būt pārtikas nozares uzņēmumam, lai attiecīga persona varētu iesniegt samazināta slimības riska norādes atļaujas pieteikumu, un tas esot būtiski kavējis šīs procedūras norisi.

135    Pirmkārt, attiecībā uz argumentāciju, saskaņā ar kuru Bundesamt esot pārsniedzis savu kompetenču robežas, ir jānorāda, ka pretēji tam, ko norāda prasītāji, kompetentās valsts iestādes loma nav vienīgi pildīt “pastkastes” pieteikuma iesniegšanai funkciju. Proti, ir taisnība, ka samazināta slimības riska norādes atļaujas pieteikums ir jāiesniedz kompetentajai valsts iestādei saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 15. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kurā ir paredzēts, ka pieteikumu nosūta dalībvalsts kompetentajai iestādei, kura 14 dienu laikā pēc tā saņemšanas rakstiski apliecina šī pieteikuma saņemšanu, nekavējoties informē EFSA un pieteikumu un pieteikuma iesniedzēja iesniegto papildu informāciju dara zināmu EFSA.

136    Tomēr no Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 1. punkta pirmā teikuma izriet, ka atbildība par derīga pieteikuma esamību ir – vismaz arī – valsts kompetentajai iestādei. Proti, saskaņā ar šo tiesību normu EFSA sniedz savu atzinumu piecu mēnešu laikā pēc derīga pieteikuma saņemšanas. Tas nozīmē, ka valsts kompetentās iestādes EFSA nosūtītais pieteikums ir derīgs, lai varētu uzsākt jaunu procedūras posmu, proti, EFSA zinātniskā atzinuma izstrādi. Šim pieteikumam tātad ir jāatbilst Regulā Nr. 1924/2006 paredzētajām formas un satura prasībām un tostarp prasībai norādīt riska faktoru, bez kura EFSA nevar sniegt savu atzinumu (šajā ziņā skat. pirmo prasības pamatu).

137    Pretēji tam, ko norāda prasītāji, šim apsvērumam nav pretrunā Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 1. punkta otrais teikums, saskaņā ar kuru katru reizi, kad EFSA aicina pieteikuma iesniedzēju sniegt papildu informāciju, kā paredzēts minētā panta 2. punktā, šo termiņu pagarina par ne vairāk kā diviem mēnešiem, skaitot no dienas, kad no pieteikuma iesniedzēja ir saņemta pieprasītā informācija. Proti, šis teikums neliek apšaubīt prasību valsts kompetentajai iestādei nosūtīt derīgu pieteikumu, no kura nosūtīšanas brīža sāk skaitīt piecu mēnešu termiņu, kura laikā EFSA vēlāk ir pienākums sniegt savu zinātnisko atzinumu.

138    Līdz ar to, tas, ka Bundesamt administratīvā procesa laikā ir paudis viedokli par prasībām attiecībā uz konkrētās norādes atļaujas pieteikuma derīgumu, nav uzskatāms par procedūras pārkāpumu.

139    Otrkārt, attiecībā uz argumentāciju, saskaņā ar kuru EFSA pārsniedza savu kompetenču robežas, paužot viedokli par Regulas Nr. 1924/2006 normu juridiskās interpretācijas jautājumiem, ir jānorāda, ka savās 2009. gada 23. novembra un 2010. gada 27. janvāra vēstulēs pirmajam prasītājam EFSA skaidri norādīja, ka tās kompetencē nav interpretēt Savienības tiesību normas. Tā šajā ziņā atsaucās uz Komisiju un dalībvalstīm. Turklāt, ciktāl EFSA savā zinātniskajā atzinumā ir balstījusies uz principu, ka prasītājiem bija jānorāda riska faktors, ir jāatzīst, ka jau no 2010. gada 12. aprīlī notikušajām uzturvērtības un veselīguma norāžu neformālās darba grupas diskusijām izrietēja, ka konkrētās norādes atļaujas pieteikums nebija atbilstošs Regulas Nr. 1924/2006 prasībām, jo tajā nebija norādīts riska faktors (skat. iepriekš 14. punktu). Līdz ar to prasītāju argumentācija ir jānoraida.

140    Pat pieņemot, ka Bundesamt vai EFSA būtu pārkāpušas savu kompetenču robežas, paužot viedokli par Regulas Nr. 1924/2006 juridiskās interpretācijas jautājumiem, ir jāatgādina, ka procesuāls pārkāpums ir pamats visa tiesību akta vai tā daļas atcelšanai tikai tad, ja ir pierādīts, ka, nepastāvot šādam pārkāpumam, šim tiesību aktam varētu būt bijis cits saturs (šajā ziņā skat. Tiesas 1980. gada 29. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no 209/78 līdz 215/78 un 218/78 van Landewyck u.c./Komisija, Recueil, 3125. lpp., 47. punkts; 1990. gada 21. marta spriedumu lietā C‑142/87 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑959. lpp., 48. punkts, un 2005. gada 25. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑465/02 un C‑466/02 Vācija un Dānija/Komisija, Krājums, I‑9115. lpp., 37. punkts).

141    Prasītāju ieskatā Komisija esot atturējusies īstenot savu kompetenci attiecībā uz juridisko interpretāciju saistībā ar prasību norādīt riska faktoru un vienīgi esot pārņēmusi EFSA zinātniskajā atzinumā ietverto interpretāciju. Iespējams, ka Komisija būtu pieņēmusi pozitīvu lēmumu attiecībā uz viņu pieteikumu, ja EFSA būtu rīkojusies vienīgi savas kompetences robežās.

142    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka jau no Komisijas 2010. gada 9. jūlija vēstules izriet, ka saskaņā ar 2010. gada 12. aprīlī notikušajām uzturvērtības un veselīguma norāžu neformālās darba grupas diskusijām izriet, ka riska faktora norādīšana bija nepieciešama (skat. iepriekš 14. punktu). Otrkārt, ne no viena no lietas materiāliem neizriet, ka Komisija būtu vienīgi pārņēmusi EFSA zinātnisko atzinumu, pati atturoties interpretēt Regulas Nr. 1924/2009 14.–17. pantā paredzētās prasības. Tieši pretēji, samazināta slimības riska norādes atļaujas procedūra saistībā ar ksilītu saturošas košļājamās gumijas/pastilu ietekmi uz kariesa risku, kuru prasītāji min kā piemēru Komisijas praksei, drīzāk liecina, ka Komisija ne visos gadījumos pārņem EFSA zinātnisko atzinumu. Proti, no Regulas Nr. 1024/2009, saskaņā ar kuru Komisija ir atļāvusi minēto norādi, preambulas 7. un 8. apsvēruma izriet, ka tā ir pārskatījusi šīs norādes formulējumu pēc tam, kad EFSA bija sniegusi savu atzinumu.

143    Līdz ar to prasītājiem nav izdevies pierādīt, ka, ja Bundesamt un EFSA nebūtu, kā apgalvots, pārsniegušas savu kompetenci, apstrīdētajai regulai varēja būt citāds saturs.

144    Sestais pamats līdz ar to ir jānoraida.

 Par septīto pamatu saistībā ar noteikto termiņu neievērošanu

145    Prasītāji norāda, ka Komisija esot pārkāpusi būtiskus procedūras noteikumus, neievērojot Regulā Nr. 1924/2006 noteiktos termiņus viņu atļaujas pieteikuma nosūtīšanai, zinātniskā atzinuma izstrādei un lēmuma saistībā ar viņu atļaujas pieteikumu pieņemšanai.

146    Pirmkārt, prasītāji apgalvo, ka pretēji tam, kas esot paredzēts Regulas Nr. 1924/2006 15. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) un ii) punktā, Bundesamt neesot rakstiski apstiprinājis viņu atļaujas pieteikuma saņemšanu 14 dienu laikā pēc tā saņemšanas un – pēc tam, kad Komisija sniedza norādījumus, saskaņā ar kuriem Bundesamt bija jāizvērtē visi juridiskie interpretācijas jautājumi saistībā ar minētās regulas piemērošanas jomu – tas neesot šo pieteikumu nekavējoties pārsūtījis EFSA.

147    Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka ar 2008. gada 8. maija vēstuli Bundesamt ir apliecinājusi prasītāju 2008. gada 11. februārī nosūtītā pieteikuma saņemšanu (skat. iepriekš 4. punktu). Pat par konkrētā termiņa sākumpunktu uzskatot pieteikuma otrreizēju nosūtīšanu ar 2008. gada 10. marta vēstuli, kas veikta tādēļ, ka, kā apgalvoja Bundesamt, pirmoreiz nosūtītais pieteikums nebija atrodams, ir jākonstatē, ka Bundesamt nav ievērojis Regulas Nr. 1924/2006 15. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktā noteikto 14 dienu termiņu pēc pieteikuma saņemšanas tā saņemšanas apliecināšanai.

148    Otrām kārtām, attiecībā uz Bundesamt pienākumu prasītāju pieteikumu nosūtīt EFSA, ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 15. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) un iii) punktu Bundesamt, pirmkārt, nekavējoties ir jāinformē EFSA un, otrkārt, pieteikums, kā arī jebkura pieteikuma iesniedzēja sniegta papildu informācija jānodod EFSA rīcībā. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka atšķirībā no Regulas Nr. 1924/2006 15. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) punktā paredzētā informēšanas pienākuma gadījuma nekāds konkrēts termiņš nav paredzēts pieteikuma un papildu informācijas nosūtīšanai EFSA saskaņā ar šīs regulas 15. panta 2. punkta a) apakšpunkta iii) punktu.

149    Tajā pašā laikā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Savienības tiesību vispārējo principu saistībā ar Savienības administratīvajām procedūrām ir jāievēro saprātīgs termiņš (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1997. gada 22. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑213/95 un T‑18/96 SCK un FNK/Komisija, Recueil, II‑1739. lpp., 56. punkts un tajā minētā judikatūra). Termiņa saprātīgums ir jāvērtē, ievērojot katras lietas faktiskos apstākļus un it īpaši lietas iznākuma nozīmi ieinteresētajām personām, lietas sarežģītību un lietas dalībnieku rīcību (šajā ziņā skat. pēc analoģijas Tiesas 2007. gada 25. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑403/04 P un C‑405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, Krājums, I‑729. lpp., 116. punkts un tajā minētā judikatūra).

150    Šajā lietā bija pagājuši apmēram septiņi mēneši no konkrētās norādes atļaujas pieteikuma nosūtīšanas 2008. gada 11. februārī un tā pārsūtīšanas EFSA 2008. gada 15. septembrī. Kā izriet no lietas materiāliem un it īpaši Bundesamt 2008. gada 11. novembra vēstules, šis laikposms bija nepieciešams tādēļ, ka, pirmkārt, prasītāju pieteikums sākotnēji nebija atrodams kompetentajā Bundesamt dienestā, un, otrkārt, tādēļ, ka Bundesamt pēc Komisijas pieprasījuma izvērtēja konkrētā pieteikuma derīgumu pirms tā nosūtīšanas EFSA.

151    Šīs lietas apstākļos šis termiņš šķiet pārmērīgs. Proti, lai gan no lietas materiāliem neizriet, ka lietas iznākuma nozīme prasītājiem, kuri nav pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji (skat. 1. punktu), būtu ļoti liela, tomēr pēc prasītāju 2008. gada 29. februāra jautājuma saistībā ar viņu pieteikuma izskatīšanas stadiju un pēc tā atkārtotas nosūtīšanas ar 2008. gada 10. marta vēstuli Bundesamt pēc tam, kad tas ar 2008. gada 10. marta vēstuli apliecināja pieteikuma saņemšanu, vienīgi ar 2008. gada 21. jūlija vēstuli vērsa prasītāju uzmanību uz Regulas Nr. 353/2008 pieņemšanu un lūdza viņus atkārtoti iesniegt šo pieteikumu, izmantojot EFSA izstrādātās veidlapas (skat. iepriekš 3.–7. punktu). Turklāt, pat ja būtu jāņem vērā tas, ka Komisija lūdza Bundesamt nosūtīt EFSA vienīgi derīgus pieteikumus un ka pienākums par derīgu pieteikumu [nosūtīšanu] uz to attiecas vismaz tādā pašā mērā saskaņā ar Regulu Nr. 1924/2006, kā jau konstatēts (skat. 136. punktu), ir svarīgi atgādināt, ka šīs regulas 15. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) un ii) punktā, 16. panta 1. punktā un 17. panta 1. punktā ir paredzēti termiņi konkrētās atļaujas procedūras posmiem. Tādējādi valsts iestādei ir jāapliecina pieteikuma saņemšana 14 dienu laikā pēc tā saņemšanas un nekavējoties par to jāinformē EFSA. EFSA principā ir jāsniedz savs atzinums piecu mēnešu laikā. Komisija savukārt Komitejai iesniedz lēmumprojektu attiecībā uz atļauto veselīguma norāžu sarakstiem divu mēnešu laikā pēc EFSA atzinuma saņemšanas. No šo tiesību normu struktūras izriet, ka valsts iestādes veikta pieteikuma derīguma pārbaude nekādā ziņā nevar ilgt septiņus mēnešus. Līdz ar to termiņš, kas izrādījies nepieciešams Bundesamt, lai prasītāju pieteikumu nosūtītu EFSA, nešķiet saprātīgs.

152    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāpiekrīt prasītāju argumentācijai, saskaņā ar kuru Bundesamt nav ievērojis ne termiņu viņu pieteikuma saņemšanas apliecināšanai, ne termiņu pieteikuma nosūtīšanai EFSA.

153    Otrkārt, prasītāji norāda, ka pretēji tam, kas noteikts Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 1. punktā, EFSA nav ievērojusi piecu mēnešu termiņu sava atzinuma sniegšanai, bet, lai to izdarītu, tai ir bijis vajadzīgs 29 mēnešu laikposms.

154    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 1. punktu EFSA savu atzinumu sniedz piecu mēnešu laikā pēc derīga pieteikuma saņemšanas. Lai šāds pieteikums būtu derīgs, tam ir jāatbilst Regulā Nr. 1924/2006 paredzētajām formas un satura prasībām, tostarp it īpaši prasībai norādīt riska faktoru, bez kura EFSA nevar sniegt savu atzinumu (šajā ziņā skat. pirmo prasības pamatu un iepriekš 136. punktu).

155    Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka pēc pieteikuma pārsūtīšanas EFSA 2008. gada 15. septembrī Bundesamt ar 2008. gada 10. novembra un 18. decembra vēstulēm lūdza prasītājus norādīt riska faktoru. 2009. gada 10. februāra vēstulē prasītāji apgalvoja Bundesamt, ka riska faktora norādīšana nav nepieciešama un ka ūdens daudzuma audos samazināšanās varētu tikt uzskatīta par riska faktoru. Turklāt prasītāji ierosināja citus konkrētās norādes formulējumus, kuros ūdens zudums audos bija minēts kā riska faktors (skat. iepriekš 11. punktu). No minētā izriet, ka prasītāji savā 2009. gada 10. februāra vēstulē ūdens daudzuma audos samazināšanos vai ūdens zudumu audos norādīja kā riska faktorus, kas tostarp izriet arī no apstrīdētās regulas preambulas 6. apsvēruma. Tā kā pārējās formas un satura prasības saistībā ar prasītāju pieteikuma derīgumu šajā lietā nav apstrīdētas, ir jākonstatē, ka prasītāju pieteikums ir kļuvis derīgs, kopš 2009. gada 10. februāra vēstulē tika norādīti riska faktori.

156    Šo apsvērumu neatspēko Komisijas argumentācija, saskaņā ar kuru pieteikums kļuva derīgs un pilnīgs vienīgi pēc prasītāju 2010. gada 25. oktobra vēstules, atbildot uz EFSA 2010. gada 1. oktobra vēstuli. Proti, no lietas materiāliem izriet, ka jautājumi, kuri laikposmā no 2009. gada marta līdz 2010. gada septembrim liedza EFSA sniegt savu atzinumu, attiecās uz Regulas Nr. 1924/2006 normu juridisko interpretāciju, tostarp prasību norādīt riska faktoru (skat. iepriekš 13. un 14. punktu). Turklāt ir svarīgi konstatēt, ka atbildē uz EFSA 2010. gada 1. oktobra vēstulē formulēto pieprasījumu norādīt riska faktoru prasītāji vienīgi saglabāja nemainīgu savu 2009. gada 10. februārī izteikto nostāju, kas tomēr nav liedzis EFSA sniegt savu zinātnisko atzinumu.

157    Kā izriet no lietas materiāliem, Bundesamt prasītāju 2009. gada 10. februāra vēstuli pārsūtīja EFSA ar 2009. gada 20. marta vēstuli (skat. iepriekš 12. punktu). Līdz ar to Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 1. punktā paredzētais piecu mēnešu termiņš sāka tikt aprēķināts no dienas, kad tika saņemta Bundesamt 2009. gada 20. marta vēstule. Tā kā EFSA savu zinātnisko atzinumu sniedza 2011. gada 28. janvārī, tā tātad nav ievērojusi piecu mēnešu termiņu.

158    Tātad ir jāpiekrīt prasītāju argumentācijai saistībā ar Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 1. punktā paredzētā piecu mēnešu termiņa neievērošanu.

159    Treškārt, prasītāji norāda, ka Komisija neesot ievērojusi Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 1. punktā paredzēto termiņu lēmuma par atļaujas pieteikumu pieņemšanai. Šajā ziņā ir jānorāda, ka šajā tiesību normā ir paredzēts, ka divu mēnešu laikā pēc EFSA atzinuma saņemšanas Komisija Komitejai iesniedz lēmumprojektu attiecībā uz atļauto veselīguma norāžu sarakstiem. Šajā lietā EFSA savu atzinumu sniedza 2011. gada 28. janvārī un tas tika publicēts 2011. gada 16. februārī. Ar lēmumprojekta iesniegšanu Komitejai 2011. gada 28. aprīlī tādējādi nav ievērots Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 1. punktā paredzētais termiņš. Līdz ar to ir jāpiekrīt prasītāju argumentācijai.

160    Ceturtkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 1924/2006 15. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktā, 16. panta 1. punktā un 17. panta 1. punktā paredzēto termiņu neievērošanas juridiskajām sekām ir jākonstatē, ka šajā regulā nav paredzēta neviena sankcija konkrēto termiņu nokavēšanas gadījumā. Šādā gadījumā ir jāatgādina judikatūra, saskaņā ar kuru, nepastāvot tiesību normai, kurā tieši vai netieši paredzētas tādu procesuālo termiņu kā šajā lietā aplūkotās nokavēšanas sekas, attiecīgā nokavēšana var būt pamats tiesību akta, kura pieņemšanas procesā ietilpst attiecīgi termiņi, atcelšanai pilnībā vai daļēji tikai tad, ja ir pierādīts, ka minētajam aktam varētu būt bijis citāds saturs, ja šis pārkāpums nebūtu izdarīts (skat. iepriekš 104. punktā minēto spriedumu lietā Dow AgroSciences u.c./Komisija, 203. punkts un tajā minētā judikatūra).

161    Prasītāji nav pierādījuši, ka, ja konkrētie termiņi netiktu nokavēti, Komisija būtu pieņēmusi citāda satura regulu. Proti, viņi vienīgi norāda, ka konkrēto termiņu neievērošana būtībā ir piedēvējama nepareizam kompetenču sadalījumam starp Komisiju, EFSA un Bundesamt. Viņu ieskatā, ja procedūra būtu tikusi īstenota pareizi, būtu bijuši pieejami resursi, lai pietiekami izvērtētu viņu pieteikuma pamatojumu, un Komisija tādējādi būtu atļāvusi konkrēto norādi. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka jautājumi, kuri laikposmā no 2009. gada marta līdz 2010. gada septembrim liedza EFSA sniegt savu atzinumu, attiecās uz Regulas Nr. 1924/2006 normu juridisko interpretāciju un it īpaši prasību norādīt riska faktoru. Taču jau ir secināts, ka šāda faktora norādīšana ir nepieciešama, pirms EFSA pieņem zinātnisku atzinumu (skat. iepriekš 155. punktu).

162    Ņemot vērā iepriekš minēto, septītais pamats ir jānoraida.

 Par astoto pamatu saistībā ar prasītāju un ieinteresēto trešo personu apsvērumu ņemšanu vērā pilnībā

163    Prasītāji norāda, ka Komisija esot pārkāpusi būtiskus procedūras noteikumus, jo tā savā lēmumā par konkrētās norādes atļauju neesot ņēmusi vērā viņu un to ieinteresēto trešo personu, kas iestājušās procesā Komisijā, saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 6. punkta otro daļu iesniegto apsvērumu būtisku daļu. Prasītāju ieskatā Komisija neesot atbildējusi uz šajos apsvērumos izvirzītajiem argumentiem un apstrīdētā regula neļauj uzzināt, vai Komisija ir pārbaudījusi šos apsvērumus.

164    Ir jānorāda, ka prasītāji vispārīgi apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 6. punkta otro daļu iesniegtos apsvērumus. Viņi saistībā ar šo prasības pamatu neatsaucas ne uz vienu konkrētu apsvērumu, kuru Komisija neesot ņēmusi vērā.

165    Saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 6. punkta otro daļu pieteikuma iesniedzējs vai jebkura cita persona 30 dienu laikā pēc EFSA zinātniskā atzinuma publicēšanas var Komisijai iesniegt apsvērumus. Šīs tiesības nozīmē, ka šie apsvērumi ir jāņem vērā procesā, kura rezultātā tiek pieņemts galīgais lēmums par konkrēto pieteikumu, bet tās neuzliek Komisijai pienākumu īstenot šajos apsvērumos ietvertos ierosinājumus (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 5. maija rīkojumu lietā C‑355/08 P WWF‑UK/Padome, Krājumā nav publicēts, 45. punkts).

166    No lietas materiāliem izriet, ka Komisija papildus prasītāju apsvērumiem ir saņēmusi astoņus ieinteresēto trešo personu apsvērumus. Kā izriet no Komisijas atbildes vēstulēm šo apsvērumu nosūtītājiem, ar kurām tā apliecina to saņemšanu, Komisija tos ir informējusi par veidu, kādā viņu apsvērumi tikšot izskatīti saistībā ar atļaujas procedūru. Tādējādi saskaņā ar šajās vēstulēs minēto tā dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir nosūtījusi apsvērumus saistībā ar riska vadības jautājumiem un EFSA zinātnisko atzinumu, lai atvieglotu šo jautājumu pārbaudi saistībā ar atļaujas procedūru atbilstoši Regulas Nr. 1924/2006 17. pantam. Turklāt no vienas no šīm vēstulēm izriet, ka tā ir tieši atbildējusi uz noteiktiem vienas ieinteresētās trešās personas uzdotajiem jautājumiem, un no kādas citas no šīm vēstulēm izriet, ka, ciktāl apsvērumi attiecās uz EFSA zinātnisko atzinumu, tie arī esot tikuši pārsūtīti EFSA, kura 2011. gada 30. jūnijā iesniedza tehnisku ziņojumu attiecībā uz šiem apsvērumiem.

167    Kā izriet no Komitejas 2011. gada 11. jūlija sanāksmes protokola, saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 6. punkta otro daļu iesniegtos apsvērumus Komiteja, kura vienprātīgi apstiprināja apstrīdētās regulas projektu, bija izvērtējusi.

168    Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija apstrīdētās regulas preambulas 9. apsvērumā un savā 2011. gada 28. novembra vēstulē, ar kuru tā informēja prasītājus par savu galīgo lēmumu attiecībā uz viņu atļaujas pieteikumu, pamatoti varēja norādīt, ka viņu un jebkuras citas personas iesniegtie apsvērumi, kas nosūtīti Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 6. punkta otro daļu, ir tikuši ņemti vērā, atļaujas procedūras laikā nosakot apstrīdētās regulas pasākumus.

169    Turklāt, ciktāl prasītāji norāda, ka Komisija viņu apsvērumus neesot pārsūtījusi EFSA, pietiek konstatēt, pirmkārt, ka viņi nav iesnieguši nevienu elementu, kas ļautu secināt, ka šāda nosūtīšana bijusi nepieciešama, un, otrkārt, ka šādu nosūtīšanu prasītāji nebija ierosinājuši arī savos apsvērumos.

170    Līdz ar to nevar piekrist prasītāju argumentācijai, saskaņā ar kuru Komisija savā lēmumā saistībā ar konkrētās norādes atļauju neesot ņēmusi vērā viņu un ieinteresēto trešo personu, kas iestājušās procesā Komisijā, saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 6. punkta otro daļu sniegto apsvērumu būtisku daļu.

171    Tātad astotais pamats ir jānoraida.

 Par devīto pamatu saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

172    Prasītāji norāda, ka Komisija esot pārkāpusi tās pienākumu norādīt pamatojumu, apstrīdētajā regulā neaplūkojot ne viņu argumentu, saskaņā ar kuru nebija nepieciešams norādīt riska faktoru, ne jautājumu par citu riska faktoru, kas nav ūdens zudums audos vai ūdens daudzuma audos samazināšanās, norādīšanu, ne arī viņu un ieinteresēto trešo personu saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 6. punkta otro daļu iesniegtos apsvērumus.

173    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. panta otrajā daļā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta raksturam un tajā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kas ir izdevusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu veikt attiecīgu pārbaudi. Prasība sniegt pamatojumu jāizvērtē atkarībā no apstākļiem katrā atsevišķā gadījumā. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta otrās daļas prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu. It īpaši Komisijai nav jāieņem nostāja attiecībā uz visiem argumentiem, kurus tai izvirza ieinteresētās personas, bet pietiek ar to, ka tā izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (skat. iepriekš 104. punktā minēto spriedumu lietā Dow AgroSciences u.c./Komisija, 246. punkts un tajā minētā judikatūra).

174    Šajā lietā apstrīdētās regulas preambulas 5. un 6. apsvērumā ir ietverti prasītāju konkrētās norādes atļaujas pieteikuma noraidīšanas iemesli. Apstrīdētās regulas preambulas 5. apsvērumā ir norādīti prasītāju uzvārdi un ierosinātais konkrētās norādes formulējums. Apstrīdētās regulas preambulas 6. apsvērumā ir minēts ūdens zudums audos un ūdens daudzuma audos samazināšanās kā prasītāju izvirzītie riska faktori pēc atsauces uz samazināta slimības riska norādes jēdzienu saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 6. apakšpunktu. Komisija tajā arī piemin EFSA zinātnisko atzinumu, saskaņā ar kuru šie faktori ir šķidruma zuduma rādītāji un tādējādi ir saslimšanas rādītāji, un tajā ir precizēts, ka, tā kā saslimšanas riska faktora samazināšana nav pierādīta, konkrētā norāde neatbilst Regulas Nr. 1924/2006 prasībām un nevar tikt atļauta.

175    Šis pamatojums ļāva prasītājiem uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un Vispārējai tiesai – veikt savu pārbaudi. Proti, konkrētās norādes formulējuma piedāvājums, Komisijas piemērotā tiesību norma un prasītāju izvirzītie riska faktori skaidri izriet no šiem apsvērumiem. Turklāt ir skaidri norādīts, ka saskaņā ar EFSA atzinumu runa nav par riska faktoriem Regulas Nr. 1924/2006 izpratnē un ka līdz ar to, tā kā nav pierādījumu, kas apliecina saslimšanas riska faktora samazināšanu, konkrētā norāde neatbilst Regulas Nr. 1924/2006 prasībām, un tātad to nevar atļaut.

176    Šo secinājumu neatspēko prasītāju argumenti.

177    Pirmkārt, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru pamatojumā nav aplūkota prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru riska faktora norāde nebija nepieciešama, pietiek norādīt, ka, apstrīdētās regulas preambulas 6. apsvērumā norādot Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 6. apakšpunkta formulējumu, Komisija ir pietiekami pamatojusi prasību norādīt konkrētajā lietā riska faktoru.

178    Otrkārt, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru pamatojumā nebija aplūkoti pārējie prasītāju izvirzītie riska faktori, jau ir konstatēts, ka vienīgais cits riska faktors, kurš prasītāju ieskatā arī bija ietverts ierosinātajā konkrētās norādes formulējumā, ir dehidratācija, jo nepietiekamu ūdens uzņemšanu prasītāji savā konkrētās norādes atļaujas pieteikumā nebija minējuši kā riska faktoru (skat. iepriekš 91. un 93. punktu). Tā kā prasītāji dehidratāciju skaidri norādīja kā konkrētu slimību, EFSA un Komisija to nevarēja uzskatīt par riska faktoru Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 6. apakšpunkta un 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (skat. iepriekš 91. punktu). Īpašs pamatojums saistībā ar to, ka dehidratācija nav kvalificēta kā riska faktors, tātad nebija nepieciešams. Tāpēc prasītāju arguments ir jānoraida.

179    Treškārt, ir jānoraida arguments, saskaņā ar kuru pamatojumā nav aplūkoti prasītāju un ieinteresēto trešo personu apsvērumi, kas iesniegti saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 6. punkta otro daļu. Proti, no iepriekš 173. punktā minētās judikatūras izriet, ka Komisijai nav jāpieņem nostāja attiecībā uz visiem argumentiem, kurus tai izvirza ieinteresētās personas, bet pietiek ar to, ka tā izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā. Tādējādi Komisija apstrīdētās regulas preambulas 9. apsvērumā pamatoti varēja vienīgi norādīt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 16. panta 6. punkta otro daļu Komisijai iesniegtie prasītāju un jebkuras citas personas apsvērumi ir tikuši ņemti vērā apstrīdētās regulas pasākumu noteikšanā.

180    Šis secinājums nav apšaubīts ar prasītāju apgalvojumu, saskaņā ar kuru Komisijai vajadzēja aplūkot vismaz divus no šajos apsvērumos norādītajiem elementiem, proti, EFSA zinātnisko atzinumu par atsauces uzturvērtību attiecībā uz ūdeni un tās lēmumpieņemšanas praksi. Faktiski, pirmkārt, attiecībā uz šo EFSA zinātnisko atzinumu ir jau konstatēts (skat. iepriekš 108. punktu), ka tas neattiecas uz ievērojama ūdens daudzuma regulāra patēriņa ietekmi uz saslimšanas riska faktoru. Otrkārt, attiecībā uz Komisijas lēmumpieņemšanas praksi prasītāji atsaucas uz atļaujām saistībā ar veselīguma norādēm, kas nav tās, kurās ir atsauce uz samazinātu slimības risku, un uz samazināta slimības riska norādi saistībā ar ksilītu saturošas košļājamās gumijas/pastilu ietekmi uz kariesa risku. Kā jau ticis konstatēts (skat. iepriekš 84. un 100. punktu), lai gan veselīguma norādes, kas nav tās, kurās ir atsauce uz samazinātu slimības risku, neprasa, lai tiktu norādīts riska faktors, norādes saistībā ar ksilītu saturošas košļājamās gumijas/pastilu ietekmi kariesa risks ir uzskatāms par vērā ņemtu riska faktoru. Tātad Komisijai apstrīdētās regulas pamatojumā nebija jāaplūko šie elementi.

181    Ceturtkārt, prasītāji norāda, ka no apstrīdētās regulas preambulas apsvērumiem izriet, ka Komisija nav izskatījusi viņu un ieinteresēto trešo personu izvirzītos apsvērumus, bet ir kopumā pārņēmusi EFSA atzinumā ietvertos apsvērumus, pašai neveicot pārbaudi. Šajā ziņā ir jānorāda, ka jautājums par pienākumu norādīt pamatojumu ir nošķirams no apstrīdētā akta motīvu daļas pamatotības jautājuma (skat. iepriekš 104. punktā minēto spriedumu lietā Dow AgroSciences u.c./Komisija, 245. punkts un tajā minētā judikatūra). Arguments saistībā ar prasītāju un ieinteresēto trešo personu izvirzīto apsvērumu neizvērtēšanu attiecas uz apstrīdētās regulas tiesiskumu pēc būtības un tādējādi nevar atbalstīt apgalvojumu par Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Katrā ziņā ir jānorāda, ka šis arguments jau ir ticis noraidīts saistībā ar sestā un astotā prasības pamata izvērtējumu (skat. iepriekš 141. un 142. punktu, kā arī 163.–171. punktu).

182    Visbeidzot, ciktāl prasītāji norāda, ka Komisijai bija jānorāda viņu adrese saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 17. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar 16. panta 4. punktu, jau ir ticis konstatēts (skat. iepriekš 132. punktu), ka šāds pienākums šajā lietā nepastāvēja.

183    Tādēļ devītais pamats un līdz ar to prasība pilnībā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

184    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Atbilstoši šī paša reglamenta 87. panta 4. punktam iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanas izdevumus pašas.

185    Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, viņiem ir jāpiespriež papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem. Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Moritz Hagenmeyer un Andreas Hahn sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijai radušos tiesāšanās izdevumus;

3)      Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Dittrich Schwarcz Tomljenović

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 30. aprīlī.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – vācu.