TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2013. gada 10. oktobrī (*)
Eiropas Savienības pilsonība – LESD 20. un 21. pants – Direktīva 2004/38/EK – Trešās valsts valstspiederīgā, kas ir mazu bērnu, Savienības pilsoņu, tiešs augšupējs radinieks, uzturēšanās tiesības – Savienības pilsoņi, kas ir dzimuši dalībvalstī, kurai tie nav valstspiederīgi, un kas nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos – Pamattiesības
Lieta C‑86/12
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Cour administrative (Luksemburga) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 16. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 20. februārī, tiesvedībā
Adzo Domenyo Alokpa,
Jarel Moudoulou,
Eja Moudoulou
pret
Ministre du Travail, de l’Emploi et de l’Immigration.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), tiesneši Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça], Dž. Arestis [G. Arestis], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretārs V. Turē [V. Tourrès], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 17. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– A. D. Alokpa, kā arī viņas dēlu Jarel un Eja Moudoulou vārdā – A. Fatholahzadeh un S. Freyermuth, avocats,
– Luksemburgas valdības vārdā – P. Frantzen un C. Schiltz, pārstāvji, kuriem palīdz L. Maniewski, avocate,
– Beļģijas valdības vārdā – T. Materne un C. Pochet, pārstāvji,
– Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,
– Vācijas valdības vārdā – T. Henze un N. Graf Vitzthum, kā arī A. Wiedmann, pārstāvji,
– Grieķijas valdības vārdā – T. Papadopoulou, pārstāve,
– Lietuvas valdības vārdā – D. Kriaučiūnas un V. Balčiūnaitė, pārstāvji,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un C. Wissels, pārstāves,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un M. Szpunar, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – D. Maidani un C. Tufvesson, pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2013. gada 21. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 20. un 21. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko grozīta Regula (EEK) Nr. 1612/68 un atceltas Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., un labojumi OV L 229, 35. lpp., un OV 2005, L 197, 34. lpp.).
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp A. D. Alokpa, kā arī viņas dēliem Jarel un Eja Moudoulou un Ministre du Travail, de l’Emploi et de l’Immigration [darba lietu, izglītības un imigrācijas ministru] (turpmāk tekstā – “ministrs”) par ministra lēmumu, kurā A. D. Alokpa ir atteiktas uzturēšanās tiesības Luksemburgā un likts izbraukt no šīs dalībvalsts.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīvas 2003/86/EK un 2003/109/EK
3 Saskaņā ar Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīvas 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV L 251, 12. lpp.) 1. pantu un Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīvas 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.), 1. panta a) punktu šo direktīvu mērķis attiecīgi ir paredzēt nosacījumus ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā, kā arī nosacījumus pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanai un atsaukšanai, ko piešķir dalībvalsts attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi dzīvo tās teritorijā, un ar to saistītajām tiesībām.
Direktīva 2004/38
4 Direktīvas 2004/38 2. pantā ar nosaukumu “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
1) “Savienības pilsonis” ir ikviena persona, kurai ir kādas dalībvalsts valstiskā piederība;
2) “ģimenes loceklis” ir:
[..]
d) Savienības pilsoņa, kā arī viņa laulātā vai b) apakšpunktā definētā partnera apgādībā esošie tiešie augšupējie radinieki;
3) “uzņēmēja dalībvalsts” ir dalībvalsts, uz kuru pārceļas Savienības pilsonis, lai īstenotu savas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības.”
5 Direktīvas 2004/38 3. panta ar nosaukumu “Saņēmēji” [“Tiesību subjekti”] 1. punktā ir noteikts:
“Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.”
6 Šīs direktīvas 7. panta ar nosaukumu “Tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus” teksts ir šāds:
“1. Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:
a) viņi ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas uzņēmējā dalībvalstī; vai arī
b) viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī; vai arī
c) – viņi ir reģistrēti privātā vai sabiedriskā iestādē, ko kreditē vai finansē uzņēmēja dalībvalsts, pamatojoties uz saviem tiesību aktiem vai administratīvo praksi, lai apmeklētu mācības, tostarp arodmācības, un
– viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī un viņi, iesniedzot deklarāciju vai pēc savas izvēles izmantojot līdzvērtīgus paņēmienus, pierāda attiecīgajai valsts iestādei, ka viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem un ka viņi nekļūs par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā; vai arī
d) viņi ir ģimenes locekļi, kas pavada Savienības pilsoni vai ieceļo kopā ar Savienības pilsoni, kurš atbilst a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.
2. Uzturēšanās tiesības, kas noteiktas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.
[..]”
Luksemburgas tiesības
7 2008. gada 29. augusta Likums par personu brīvu pārvietošanos un imigrāciju [Loi portant sur la libre circulation des personnes et l’immigration] (Mémorial A 2008, 2024. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums par personu brīvu pārvietošanos”) ir paredzēts Direktīvu 2003/86 un 2004/38 transponēšanai Luksemburgas tiesību sistēmā.
8 Saskaņā ar šā likuma 6. pantu:
“(1) Savienības pilsonim ir tiesības uzturēties valsts teritorijā ilgāk par trim mēnešiem, ja viņš atbilst vienam no šādiem nosacījumiem:
1. viņš kā darba ņēmējs veic algotu darbu vai veic pašnodarbinātu darbību;
2. viņam attiecībā uz sevi un saviem ģimenes locekļiem, kas ir minēti 12. pantā, ir pietiekami līdzekļi, lai nekļūtu par slogu sociālā nodrošinājuma un veselības apdrošināšanas sistēmai;
3. viņš ir reģistrēts atbilstoši spēkā esošajām tiesību un administratīvajām normām akreditētā Luksemburgas Lielhercogistes valsts vai privātajā izglītības iestādē, lai tur iegūtu vispārīgo izglītību, vai šajā saistībā iegūtu arodizglītību, vienlaicīgi nodrošinot pietiekamus līdzekļus sev un saviem ģimenes locekļiem, lai izvairītos no tā, ka viņi kļūst par sociālā nodrošinājuma un veselības apdrošināšanas sistēmas slogu.
(2) Lielhercogistes noteikumos ir precizēti (1) punkta 2. un 3. apakšpunktā noteiktie līdzekļi un kārtība, kādā ir sniedzami pierādījumi par tiem.
[..]”
9 Minētā likuma 12. pantā ir noteikts:
“(1) Par ģimenes locekļiem tiek uzskatīti:
[..]
d) Savienības pilsoņa apgādībā esošie tiešie augšupējie radinieki un b) apakšpunktā paredzētā laulātā vai partnera apgādībā esošie tiešie augšupējie radinieki.
(2) Ministrs var atļaut valsts teritorijā uzturēties jebkuram citam ģimenes loceklim, uz kuru neattiecas (1) punkta definīcija, lai arī kāda būtu viņa pilsonība, ja viņš atbilst vienam no šādiem nosacījumiem:
1. izcelsmes valstī viņš ir atradies Savienības pilsoņa, kuram ir sākotnējās uzturēšanās tiesības, apgādībā vai bijis viņa saimē;
2. kad nopietnu veselības apsvērumu dēļ Savienības pilsonim ir noteikti jāuzņemas personiska ģimenes locekļa kopšana.
Iepriekšējā apakšpunktā minēto ģimenes locekļu iebraukšanas vai uzturēšanās atļaujas pieteikumu sīki pārbauda, ņemot vērā viņu personiskos apstākļus.
[..]”
10 Saskaņā ar šā paša likuma 103. pantu:
“Pirms pieņemt lēmumu par uzturēšanās atteikumu, uzturēšanās atļaujas atcelšanu vai nepagarināšanu vai arī lēmumu par trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu no valsts teritorijas, ministrs it īpaši ņem vērā to, cik ilgi attiecīgā persona ir uzturējusies Luksemburgas teritorijā, tās vecumu, veselības stāvokli, ģimenes un ekonomisko situāciju, sociālo un kultūras integrāciju valstī un to, cik spēcīgas ir viņa saiknes ar savu izcelsmes valsti, izņemot gadījumus, ja šīs personas klātbūtne rada draudus sabiedriskajai kārtībai un valsts drošībai.
Neviens lēmums par izraidīšanu no valsts teritorijas, izņemot tādu, kas balstīts uz valsts drošības apsvērumiem, nevar attiekties uz nepilngadīgo, ko nepavada likumīgs pārstāvis, izņemot gadījumu, ja izraidīšana ir nepieciešama viņa interešu aizsardzībai.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
11 A. D. Alokpa, Togo pilsone, 2006. gada 21. novembrī Luksemburgas iestādēm iesniedza pieteikumu par starptautisko aizsardzību atbilstoši Loi du 5 mai 2006 relative au droit d’asile et à des formes complémentaires de protection [2006. gada 5. maija Likumam par patvēruma tiesībām un papildu aizsardzības veidiem] (Mémorial A 2006, 1402. lpp.). Tomēr šīs iestādes šo pieteikumu noraidīja un šo iestāžu lēmumu apstiprināja Luksemburgas tiesas.
12 Pēc tam A. D. Alokpa minētajām iestādēm iesniedza pieteikumu piešķirt iecietības statusu. Lai arī sākotnēji šis pieteikums arī tika noraidīts ar lēmumu, tomēr, ņemot vērā, ka viņai 2008. gada 17. augustā Luksemburgā piedzima dvīņi un ka viņiem bija vajadzīga aprūpe tādēļ, ka viņi bija nākuši pasaulē priekšlaicīgi, lēmums tika pārskatīts un A. D. Alokpa šis statuss tika piešķirts līdz 2008. gada 31. decembrim.
13 Dzimšanas apliecības izdošanas laikā Francijas pilsonis J. Moudoulou atzina A. D. Alokpa bērnus. Viņiem tika piešķirta Francijas pilsonība un izsniegta Francijas pase un personas apliecība attiecīgi 2009. gada 15. maijā un 4. jūnijā.
14 Pa to laiku Luksemburgas iestādes noraidīja A. D. Alokpa iesniegto pieteikumu par iecietības statusa pagarināšanu, gan izdodot attiecībā uz viņu apliecinājumu par izraidīšanas izpildes apturēšanu, kas bija spēkā līdz 2010. gada 5. jūnijam un vēlāk netika pagarināts.
15 2010. gada 6. maijā A. D. Alokpa iesniedza pieteikumu par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu atbilstoši Likumam par personu brīvu pārvietošanos. Atbildot uz ministra lūgumu sniegt papildu informāciju, A. D. Alokpa norādīja, ka viņa ar abiem bērniem nevarot apmesties uz dzīvi Francijas teritorijā, kur dzīvo bērnu tēvs, tādēļ, ka viņa ar šo personu neuztur attiecības un ka bērniem ir vajadzīga medicīniskā aprūpe Luksemburgā viņu priekšlaicīgas dzimšanas dēļ. Ar 2010. gada 14. oktobra lēmumu ministrs šo pieteikumu noraidīja.
16 Atbilstoši šim lēmumam, pirmkārt, tā kā Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās tiesības piemīt tikai Savienības pilsoņa apgādībā esošiem tiešiem augšupējiem radiniekiem, A. D. Alokpa neatbilstot šim nosacījumam. Otrkārt, A. D. Alokpa bērni arī neatbilstot Likuma par personu brīvu pārvietošanos 6. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Turklāt minētajā lēmumā tika norādīts, ka viņas bērni arī Francijā varētu saņemt medicīnisko aprūpi un ka A. D. Alokpa neatbilst arī citu uzturēšanās tiesību kategoriju nosacījumiem, kas paredzēti minētajā likumā.
17 A. D. Alokpa savā un abu bērnu vārdā cēla prasību par ministra lēmumu Tribunal administratif [Administratīvajā pirmās instances tiesā] (Luksemburga). Ar 2011. gada 21. septembra spriedumu šī tiesa noraidīja prasību kā nepamatotu. 2011. gada 31. oktobrī A. D. Alokpa iesniedza iesniedzējtiesai apelācijas sūdzību par šo spriedumu.
18 Iesniedzējtiesa norāda, ka tā neapstrīd, ka A. D. Alokpa bērni nekad nav dzīvojuši kopā ar tēvu, kurš tikai reģistrēja viņu dzimšanu un padarīja iespējamu Francijas personu apliecinošu dokumentu izsniegšanu viņiem. Tāpat šī tiesa konstatē, ka A. D. Alokpa un viņas bērni kopš viņas bērnu ilgās uzturēšanās dzemdību namā ir dzīvojuši kopā kā ģimene patversmē un ka šie bērni nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos vārda tiešajā nozīmē.
19 Šādos apstākļos Cour administrative nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai LESD 20. pants, vajadzības gadījumā skatot to kopā ar [Eiropas Savienības] Pamattiesību hartas 20., 21., 24., 33. un 34. pantu, kuri ir jāskata katrs atsevišķi vai vairāki kopā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj situāciju, kad dalībvalsts, pirmkārt, atsaka trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir vienīgais savu mazgadīgo bērnu, Savienības pilsoņu, aprūpētājs, uzturēšanās tiesības šo bērnu dzīvesvietas dalībvalstī, kurā viņi kopā ar aprūpētāju dzīvo kopš dzimšanas, lai gan viņiem nav šīs valsts pilsonības, un, otrkārt, atsaka minētajam trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās atļauju, kā arī darba atļauju?
Vai jāuzskata, ka šādi lēmumi minētajiem bērniem to dzīvesvietas valstī, kurā viņi ir dzīvojuši kopš savas dzimšanas, būtībā liedz izmantot galvenās ar Savienības pilsoņa statusu saistītās tiesības arī tad, ja viņu otrais tiešais augšupējais radinieks, ar kuru viņiem nekad nav bijusi kopīga ģimenes dzīve, dzīvo citā Savienības valstī un ir tās pilsonis?”
Par prejudiciālo jautājumu
20 Vispirms ir jānorāda, ka pat tad, ja formāli iesniedzējtiesa savos jautājumos ir lūgusi tikai LESD 20. panta interpretāciju, šāds apstāklis neliedz Tiesai sniegt valsts tiesai Savienības tiesību interpretāciju, kas tai var būt noderīga, izspriežot tai iesniegto lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savos jautājumos uz to ir atsaukusies (šajā ziņā skat. 2011. gada 5. maija spriedumu lietā C‑434/09 McCarthy, Krājums, I‑3375. lpp., 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
21 Tādējādi iesniedzējtiesas uzdotais jautājums būtībā ir par to, vai tādā situācijā kā pamatlietā LESD 20. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem neatbilst situācija, kad dalībvalsts liedz trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās tiesības savā teritorijā, lai arī tikai šī valstspiederīgā apgādībā atrodas mazi bērni, Savienības pilsoņi, kuri kopā ar viņu dzīvo šajā dalībvalstī kopš dzimšanas, lai arī viņiem nav minētās dalībvalsts pilsonības un viņi nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.
22 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka iespējamās tiesības, kas trešo valstu pilsoņiem ir piešķirtas ar Savienības tiesību normām par Savienības pilsonību, ir nevis šo pilsoņu personīgās tiesības, bet gan tiesības, kas ir atvasinātas no Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvības īstenošanas. Šādu atvasināto tiesību, tostarp Savienības pilsoņu ģimenes locekļu ieceļošanas un uzturēšanās tiesību, mērķis un pamatojums ir balstīts uz konstatējumu, ka šādu tiesību neatzīšana būtībā var aizskart minētā Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvību, atturot viņu no savu tiesību ieceļot un uzturēties uzņemošajā dalībvalstī īstenošanas (šajā ziņā skat. 2013. gada 8. maija spriedumu lietā C‑87/12 Ymeraga un Ymeraga-Tafarshiku, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Tāpat ir jāuzsver, ka pastāv situācijas, ko raksturo tas, ka, pat ja tās tiek regulētas tiesību aktos, kas a priori ietilpst dalībvalstu kompetencē, proti, tiesiskajā regulējumā par trešo valstu pilsoņu ieceļošanas un uzturēšanās tiesībām, ārpus atvasināto tiesību piemērošanas jomas, kas noteiktos apstākļos paredz šo tiesību piešķiršanu, tām tomēr ir raksturīga saikne ar Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvību, un, lai šī brīvība netiktu aizskarta, netiek pieļauts, ka šādiem pilsoņiem tiek atteiktas ieceļošanas un uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kurā dzīvo šis pilsonis (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ymeraga un Ymeraga-Tafarshiku, 37. punkts).
24 Šajā gadījumā ir jānorāda, pirmkārt, ka A. D. Alokpa nav uzskatāma par Direktīvas 2004/38 tiesību subjektu tās 3. panta 1. punkta izpratnē.
25 Proti, no Tiesas judikatūras izriet, ka Savienības pilsoņa, kuram ir uzturēšanās tiesības, “apgādībā” esoša ģimenes locekļa statuss rodas tādas faktiskās situācijas dēļ, ko raksturo apstāklis, ka materiālo atbalstu ģimenes loceklim sniedz persona, kurai ir uzturēšanās tiesības, tāpēc, ja situācija ir pretēja, kā tas ir šajā gadījumā, proti, kad persona, kurai ir uzturēšanās tiesības, atrodas trešās valsts valstspiederīgā apgādībā, šāds valstspiederīgais nevar apgalvot, ka viņam ir minētās personas, kurai ir uzturēšanās tiesības, “apgādībā” esoša augšupējā radinieka statuss Direktīvas 2004/38 izpratnē, lai iegūtu uzturēšanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī (2012. gada 8. novembra spriedums lietā C‑40/11 Iida, 55. punkts).
26 Šajā gadījumā tieši personas, kurām ir uzturēšanās tiesības, proti, A. D. Alokpa abi bērni, ir viņas apgādībā, tādēļ ieinteresētā persona nevar atsaukties uz apgādībā esoša augšupējā radinieka statusu Direktīvas 2004/38 izpratnē.
27 Tomēr situācijā, kura ir līdzīga pamatlietā esošajai un kurā Savienības pilsonis piedzima uzņemoša dalībvalstī un nebija izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, Tiesa konstatēja, ka termins “ir” nepieciešamie līdzekļi tiesību normā, kas ir analoģiska Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktam, ir jāinterpretē tādējādi, ka pietiek ar to, ka Savienības pilsoņiem ir šādi līdzekļi, un šajā normā nav prasības par šo līdzekļu izcelsmi, tos var nodrošināt tostarp trešās valsts pilsonis, kas ir attiecīgo pilsoņu, mazu bērnu, vecāks (šajā ziņā saistībā ar pirms šīs direktīvas pastāvošiem Savienības tiesību aktiem skat. 2004. gada 19. oktobra spriedumu lietā C‑200/02 Zhu un Chen, Krājums, I‑9925. lpp., 28. un 30. punkts).
28 Līdz ar to tika konstatēts, ka, neļaujot vecākam, kurš ir kādas dalībvalsts vai trešās valsts valstspiederīgais un kura aizgādībā ir nepilngadīgs Savienības pilsonis, uzturēties kopā ar šo valstspiederīgo uzņemošajā dalībvalstī, tiktu pilnībā laupīta šī Savienības pilsoņa uzturēšanās tiesību lietderīgā iedarbība, jo mazgadīga bērna uzturēšanās tiesību izmantošana obligāti nozīmē, ka šim bērnam ir tiesības būt kopā ar personu, kuras aizgādībā bērns atrodas, un ka tāpēc šai personai ir jābūt iespējai dzīvot kopā ar bērnu uzņemošajā dalībvalstī šīs uzturēšanās laikā (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Zhu un Chen, 45. punkts, kā arī lietā Iida, 69. punkts).
29 Tādējādi, ja LESD 21. pantā un Direktīvā 2004/38 ir piešķirtas uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī citas dalībvalsts mazgadīgam pilsonim, kurš atbilst šīs direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta nosacījumiem, tad šīs pašas tiesību normas ļauj vecākam, kurš ir šī pilsoņa faktiskais aprūpētājs, uzturēties ar viņu uzņēmējā dalībvalstī (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Zhu un Chen, 46. un 47. punkts).
30 Šajā gadījumā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai A. D. Alokpa bērni atbilst Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta nosacījumiem un vai tādēļ tiem ir uzturēšanās tiesības uzņemošā dalībvalstī, pamatojoties uz LESD 21. pantu. It īpaši šai iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai minētajiem bērniem pašiem vai ar mātes starpniecību ir pietiekami līdzekļi un visaptverošs veselības apdrošināšanas segums Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.
31 Ja Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta nosacījumi nav izpildīti, LESD 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj, ka A. D. Alokpa tiek liegtas uzturēšanās tiesības Luksemburgas teritorijā.
32 Otrkārt, attiecībā uz LESD 20. pantu Tiesa atzina, ka mēdz būt arī īpašas situācijas, kurās, lai gan sekundārās tiesības par trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās tiesībām nav piemērojamas un attiecīgais Savienības pilsonis savu pārvietošanās brīvību nav īstenojis, izņēmuma kārtā uzturēšanās tiesības nevar atteikt trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir minētā pilsoņa ģimenes loceklis, jo citādi netiktu ievērota viņam esošās Savienības pilsonības lietderīgā iedarbība, ja šāda atteikuma dēļ šis pilsonis faktiski būtu spiests pamest Savienības teritoriju kopumā, tādējādi liedzot viņam iespēju efektīvi izmantot tiesības, kas piešķirtas ar Savienības pilsoņa statusu (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Iida, 71. punkts, kā arī lietā Ymeraga un Ymeraga-Tafarshiku, 36. punkts).
33 Tādējādi, ja iesniedzējtiesa konstatē, ka LESD 21. pantam nav pretrunā tas, ka A. D. Alokpa tiek liegtas tiesības uzturēties Luksemburgas teritorijā, šai tiesai vēl ir jāpārbauda, vai izņēmuma kārtā viņai nevarētu tikt piešķirtas šādas tiesības, jo citādi netiktu ievērota ieinteresētās personas bērnu Savienības pilsonības lietderīgā iedarbība tādēļ, ka šāda atteikuma dēļ šie bērni faktiski būtu spiesti pamest Savienības teritoriju kopumā, tādējādi liedzot viņiem iespēju efektīvi izmantot tiesības, kas piešķirtas ar minēto statusu.
34 Šajā ziņā, kā savu secinājumu 55. un 56. punktā norādīja ģenerāladvokāts, A. D. Alokpa, kā Jarel un Eja Moudoulou māte un persona, kas vienīgā īsteno aizgādnības tiesības pār viņiem kopš viņu dzimšanas, var baudīt atvasinātas pavadīšanas un uzturēšanās tiesības Francijas teritorijā.
35 Līdz ar to principā Luksemburgas iestāžu atteikuma piešķirt A. D. Alokpa uzturēšanās tiesības dēļ viņas bērniem nebūtu jāpamet Savienības teritorija kopumā. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā visus pamatlietas apstākļus, tā tas faktiski ir pamatlietā.
36 Ņemot vērā visus minētos apstākļus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka tādā situācijā kā pamatlietā LESD 20. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem atbilst situācija, kad dalībvalsts liedz trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās tiesības savā teritorijā, lai arī tikai šī valstspiederīgā apgādībā atrodas mazi bērni, Savienības pilsoņi, kuri kopā ar viņu dzīvo šajā dalībvalstī kopš dzimšanas, lai arī viņiem nav minētās dalībvalsts pilsonības un viņi nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, ja šie Savienības pilsoņi neatbilst Direktīvas 2004/38 nosacījumiem vai ja šāda atteikuma dēļ minētajiem pilsoņiem netiktu liegta iespēja efektīvi izmantot tiesības, kuras piešķirtas ar Savienības pilsoņa statusu, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
Par tiesāšanās izdevumiem
37 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
Tādā situācijā kā pamatlietā LESD 20. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem atbilst situācija, kad dalībvalsts liedz trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās tiesības savā teritorijā, lai arī tikai šī valstspiederīgā apgādībā atrodas mazi bērni, Savienības pilsoņi, kuri kopā ar viņu dzīvo šajā dalībvalstī kopš dzimšanas, lai arī viņiem nav minētās dalībvalsts pilsonības un viņi nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, ja šie Savienības pilsoņi neatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko grozīta Regula (EEK) Nr. 1612/68 un atceltas Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, nosacījumiem vai ja šāda atteikuma dēļ minētajiem pilsoņiem netiktu liegta iespēja efektīvi izmantot tiesības, kuras piešķirtas ar Savienības pilsoņa statusu, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
[Paraksti]