Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2016. gada 10. maija spriedumu lietā T-529/13 Balázs-Árpád Izsák un Dabis Attila/Eiropas Komisija 2016. gada 28. jūlijā iesniedza Izsák Balázs-Árpád un Dabis Attila

(lieta C-420/16 P)

Tiesvedības valoda – ungāru

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Izsák Balázs-Árpád un Dabis Attila (pārstāvis – D. Sobor, advokāts)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Komisija, Ungārija, Grieķijas Republika, Rumānija un Slovākijas Republika

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 10. maija spriedumu lietā T-529/13 un saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantu:

galvenokārt – izskatīt lietu pēc būtības un atcelt Komisijas 2013. gada 25. jūlija Lēmumu C(2013) 4975 final, ar kuru atteikts pieteikums reģistrēt prasītāju ierosināto pilsoņu iniciatīvu un kura atcelšanu apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdza savā prasības pieteikumā;

pakārtoti – gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka tiesvedības stadija neļauj pieņemt galīgo spriedumu, nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza šādus pamatus.

1.    Pirmais pamats par Hartas 47. panta un Vispārējas tiesas Reglamenta 92. panta 1. punkta pārkāpumu, it īpaši, ņemot vērā pienākumu sniegt informāciju par pierādīšanas pienākumu, ciktāl, pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju domām, pirms sprieduma pasludināšanas Vispārējā tiesa lietas dalībniekus neinformēja, ka tā apstākli, ka gan Savienības, gan dalībvalstu veiktā Savienības kohēzijas politikas īstenošana apdraudētu nacionālo minoritāšu reģionu raksturīgās īpatnības un ka nacionālo minoritāšu reģionu etniskās, kultūras, reliģijas vai lingvistiskās īpatnības varētu tikt uzskatītas par būtisku vai pastāvīgu demogrāfisku atpalicību LESD 174. panta trešās daļas izpratnē, uzskata par faktu jautājumu, kas tiesvedībā ir jāpierāda.

2.    Otrais pamats ir par LES 11. panta 4. punkta un Regulas par pilsoņu iniciatīvu 1 4. panta 2 punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, ciktāl, pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju domām, Eiropas pilsoņu iniciatīva, kas ir tiesvedības priekšmets, atbilda LES 11. panta 4. punktam, jo organizatori to iesniedza jautājumā, kurā, pēc to ieskata, Līgumu īstenošanai ir nepieciešams Savienības tiesību akts, un Eiropas Komisija bija kompetenta iesniegt atbilstošu priekšlikumu. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Komisija var atteikties reģistrēt ierosināto pilsoņu iniciatīvu kompetences neesamības dēļ tikai tad, ja šī kompetences neesamība ir acīmredzama.

3.    Trešais pamats ir par LESD 4. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 174. panta pārkāpumu, ciktāl LESD 174. pantā minēti tādu apstākļu piemēri, kas rada būtisku vai pastāvīgu ekonomisku vai demogrāfiska atpalicību un kuru dēļ Savienības kohēzijas politikai reģionam jāpievērš “īpašu vērību”.

4.    Ceturtais pamats ir par LESD 7. un 167. panta, LES 3. panta 3. punkta, Hartas 22. panta un Līgumu noteikumu par diskriminācijas aizliegumu pārkāpumu, jo Eiropas pilsoņu iniciatīva, kas ir tiesvedības priekšmets, sekmētu LESD 7. pantā prasīto Savienības politiku un darbību savstarpēju konsekvenci, veicinot to, ka kohēzijas politikā tiek ņemta vērā kultūru daudzveidība un tās ilgtspēja.

____________

1 Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regula (ES) Nr. 211/2011 par pilsoņu iniciatīvu (OV 2011, L 65, 1. lpp.).