VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2015. gada 19. jūnijā (*)

ELVGF – Garantiju nodaļa – ELGF un ELFLA – No finansējuma izslēgti izdevumi – Cukura intervences krājumi – Ar noliktavu īri saistīto izmaksu palielināšana – Krājumu ikgadēja inventarizācija – Glabāšanas vietu fiziskas pārbaudes – Tiesiskā noteiktība – Tiesiskā paļāvība – Samērīgums – Pienākums norādīt pamatojumu – Fondiem nodarīta finansiāla kaitējuma riska pastāvēšana – Lietderīgā iedarbība

Lieta T‑358/11

Itālijas Republika, ko pārstāv G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Marchini, avvocato dello Stato,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Rossi un D. Nardi, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 2011. gada 15. aprīļa Īstenošanas lēmumu 2011/244/ES, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz dažus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļu, uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV L 102, 33. lpp.), ciktāl ar to ir izslēgti noteikti Itālijas Republikas izdevumi, kā arī Komisijas 2010. gada 3. februāra un 2011. gada 3. janvāra vēstules kā šā lēmuma sagatavošanas aktus.

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši I. Pelikānova [I. Pelikánová] un E. Butidžidžs [E. Buttigieg] (referents),

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 20. janvāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        2007. gada 7. maijā Agenzia per l’erogazioni in agricoltura (AGEA, Lauksaimniecības maksājumu aģentūra) mītnē Romā (Itālija) sākās Eiropas Kopienu Komisijas dienestu veikta pārbaudes vizīte, kas turpinājās cukura noliktavās Emīlijas –Romanjas [Émilie‑Romagne] reģionā (Itālija) un beidzās ar 2007. gada 11. maijā Boloņā (Itālijā) rīkotu noslēguma sanāksmi, kurā piedalījās pārbaudes misijas locekļi un Itālijas iestādes. Šī pārbaude attiecās uz to, kā Itālijas iestādes piemēro Eiropas Savienības tiesisko regulējumu par cukura intervences krājumu glabāšanu.

2        Pēc šīs misijas Komisija ar 2007. gada 19. jūnija paziņojumu atbilstoši Komisijas 2006. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 885/2006, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Padomes Regulu (EK) Nr. 1290/2005 attiecībā uz maksājumu aģentūru un citu struktūru akreditāciju un ELGF un ELFLA grāmatojumu noskaidrošanu (OV L 171, 90. lpp.), 11. panta 1. punktam informēja Itālijas iestādes par pārbaudē konstatētajiem pārkāpumiem un norādīja uz korektīvajiem pasākumiem un procedūru uzlabojumiem, kas jāīsteno.

3        Itālijas iestādes ar AGEA 2007. gada 7. augusta paziņojumu iesniedza savus apsvērumus par Komisijas dienestu 2007. gada 19. jūnija paziņojumā izvirzītajiem iebildumiem.

4        Komisija ar 2008. gada 5. jūnija vēstuli uzaicināja Itālijas iestādes uz divpusēju sanāksmi saskaņā ar Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punkta trešo daļu.

5        Šīs sanāksmes laikā, kura notika 2008. gada 17. jūnijā Briselē (Beļģija), puses apskatīja visus jautājumus, kas bija Komisijas apsvērumu priekšmets. Ar 2008. gada 21. augusta vēstuli Komisijas dienesti pārsūtīja Itālijas iestādēm sanāksmes protokolu, kurā bija norādīta gan Itālijas valdības nostāja, gan Komisijas secinājumi par cukura intervences krājumu kontroles sistēmas trūkumiem Itālijā un ar to saistītajām finansiālajām sekām, kā arī tika pieprasīta papildu informācija.

6        Ar AGEA 2008. gada 24. oktobra paziņojumu Itālijas iestādes iesniedza savus apsvērumus par sanāksmes protokolu un atbildēja uz papildu informācijas pieprasījumu.

7        Komisijas dienesti ar 2010. gada 3. februāra vēstuli Itālijas Republikai adresēja oficiālu paziņojumu, kas sagatavots atbilstoši Regulas Nr. 885/2006 11. panta 2. punkta trešajai daļai. Komisija norādīja, ka tā pieturas pie savas nostājas, ka noteikti Itālijas Republikas akreditētu maksājumu aģentūru izdevumi, kas deklarēti Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļā un Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondā (ELGF) un kas attiecas uz cukura krājumu glabāšanu, nav saderīgi ar Savienības tiesībām, un paziņoja par savu nodomu ierosināt finanšu korekcijas un izslēgt no Savienības finansējuma summu EUR 2 077 637 apmērā. Komisija ir norādījusi, ka tā šo summu noteica, pamatojoties uz trim Savienības tiesību pārkāpumiem. Itālijas iestādes šajā lietā ir apstrīdējušas tikai divus no šiem pārkāpumiem, proti:

–        glabātājiem saistībā ar īrētajām noliktavām izmaksātās maksas par cukura uzglabāšanu palielināšana 35 % apmērā, piemērojot Komisijas 2001. gada 27. jūnija Regulas (EK) Nr. 1262/2001, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1260/2001 īstenošanai attiecībā uz cukura iepirkšanu un pārdošanu, ko veic intervences aģentūras (OV L 178, 48. lpp.), 9. panta 5. punkta otro daļu, kaut arī Itālijas iestādes nav Komisijai iesniegušas pierādījumus, ka minētās palielināšanas pamatojums ir ticis pienācīgi kontrolēts vai pat ka šādas kontroles ir paredzētas valsts tiesību normās;

–        Komisijas 1996. gada 8. novembra Regulas (EK) Nr. 2148/96, ar ko paredz noteikumus lauksaimniecības produktu valsts intervences krājumu novērtēšanai un uzraudzībai (OV L 288, 6. lpp.), 4. panta pārkāpums un 8. panta 1. punkta pārkāpums kopsakarā ar Komisijas 2006. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 884/2006, ar ko nosaka sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1290/2005 attiecībā uz intervences krājumu glabāšanas pasākumu finansēšanu, ko veic ELGF, un intervences krājumu glabāšanas darbību iegrāmatošanu, ko īsteno dalībvalstu maksājumu aģentūras (OV L 171, 35. lpp.), 2. panta 3. punkta a) apakšpunktu, jo nav tikusi veikta inventarizācija attiecībā uz intervences aģentūras glabāto cukuru par 2006. gada grāmatvedības gadu pirms šā grāmatvedības gada beigām, proti, pirms 2006. gada 30. septembra.

8        Pamatojoties uz Komisijas 1997. gada 23. decembra Dokumentu VI/5330/97 “Pamatnostādnes attiecībā uz finansiālo seku aprēķinu ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas lēmuma sagatavošanas ietvaros” (turpmāk tekstā – “Dokuments VI/5330/97”), Komisija ierosināja piemērot korekciju EUR 499 033 apmērā, kas atbilst 10 % no krājumu glabāšanas izmaksām, saistībā ar šo izmaksu palielināšanu 35 % apmērā 2006.–2009. finanšu gadā un EUR 781 044 apmērā, kas atbilst 5 % no krājumu glabāšanas un finansēšanas izmaksām 2006. grāmatvedības gadā, saistībā ar inventarizācijas novēlotu veikšanu.

9        Ar 2010. gada 22. marta vēstuli Itālijas iestādes lūdza saskaņošanas [samierināšanas] struktūras iesaistīšanu.

10      Samierināšanas struktūra 2010. gada 22. septembrī pieņēma savu gala ziņojumu.

11      Atbilstoši samierināšanas struktūras pieprasījumam Itālijas iestādes ar AGEA 2010. gada 17. decembra vēstuli iesniedza Komisijas dienestiem papildu informāciju.

12      Ar 2011. gada 3. janvāra vēstuli Komisija Itālijas Republikai paziņoja savu galīgo nostāju samierināšanas procedūras noslēgumā. Komisijas viedoklis salīdzinājumā ar 2010. gada 3. februāra vēstuli nebija mainījies. Tādējādi tā saglabāja savu nostāju no Savienības finansējuma izslēgt summu EUR 2 077 637 apmērā.

13      Itālijas iestādes ar AGEA 2011. gada 18. janvāra paziņojumu sniedza atbildi par Komisijas galīgo nostāju.

14      Komisija 2011. gada 15. aprīlī pieņēma Īstenošanas lēmumu 2011/244/ES, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz dažus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz ELVGF Garantiju nodaļu, uz ELGF un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV L 102, 33. lpp.); ar minēto lēmumu tā izslēdza Itālijas Republikas izdevumus, ko tā veikusi saistībā ar cukura intervences krājumiem 2006.–2009. grāmatvedības gadā, piemērojot vienreizējas un vienotas likmes finanšu korekcijas, kuru kopējā summa ir EUR 2 077 637, jo minētie izdevumi nebija saderīgi ar Savienības tiesību noteikumiem (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

15      Finanšu korekcijas piemērošanas iemesli tika izklāstīti 2011. gada 16. marta kopsavilkuma ziņojumā par atbilstības noskaidrošanas procedūras kontekstā Komisijas veikto pārbaužu rezultātiem saskaņā ar Padomes 1999. gada 17. maija Regulas Nr. 1258/1999 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 160, 103. lpp.) 7. panta 4. punktu un Padomes 2005. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 209, 1. lpp.) 31. pantu (turpmāk tekstā – “kopsavilkuma ziņojums”).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

16      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 27. jūnijā, Itālijas Republika cēla šo prasību.

17      Tā ir sniegusi arī ziņas par piedāvātajiem pierādījumiem, prasot Vispārējai tiesai noteikt pierādījumu savākšanas un procesa organizatoriskos pasākumus.

18      Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (pirmā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lūdza lietas dalībniekiem rakstveidā sniegt atbildi uz jautājumiem. Lietas dalībnieki šos procesa organizatoriskos pasākumus izpildīja noteiktajos termiņos.

19      Itālijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

–        atcelt Komisijas galīgo nostāju, kas pausta tās 2011. gada 3. janvāra vēstulē, kura sagatavota pēc samierināšanas struktūras ziņojuma, un tās pamatojuma 2. punktu kā apstrīdētā lēmuma sagatavošanas aktu;

–        atcelt Komisijas 2010. gada 3. februāra vēstuli kā apstrīdētā lēmuma sagatavošanas aktu;

–        pakārtoti – apmierināt iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Komisijas 2006. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 915/2006, ar kuru groza Regulu Nr. 2148/96 (OV L 169, 10. lpp.);

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        atzīt par nepieņemamu iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulu Nr. 915/2006 vai pakārtoti to noraidīt kā nepamatotu;

–        piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

A –  Par prasības pieņemamību, ciktāl tā attiecas uz Komisijas 2010. gada 3. februāra un 2011. gada 3. janvāra vēstuļu atcelšanu

21      Ar prasību Itālijas Republika papildus apstrīdētā lēmuma atcelšanai lūdz atcelt 2010. gada 3. februāra un 2011. gada 3. janvāra vēstules, kuras Komisija tai adresējusi procedūras gaitā.

22      Tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas mutvārdos uzdotu jautājumu, Komisija izvirzīja iebildi par nepieņemamību attiecībā uz prasījumu daļu, kas vērsta uz 2010. gada 3. februāra un 2011. gada 3. janvāra vēstuļu atcelšanu, norādot uz to sagatavojošo raksturu.

23      Itālijas Republika, lai gan tā prasībā norāda, ka 2010. gada 3. februāra un 2011. gada 3. janvāra vēstules ir apstrīdētā lēmuma sagatavošanas akti (skat. 19. punktu), tiesas sēdē uzturēja prasījumus, kas vērsti uz to atcelšanu, apgalvojot, ka tām ir autonoma nozīme saistībā ar apstrīdēto lēmumu, it īpaši ņemot vērā tajās ietverto pamatojumu.

24      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības atcelt tiesību aktu priekšmets LESD 263. panta izpratnē var būt vienīgi akti vai lēmumi, kas rada saistošas tiesiskas sekas, kuras skar prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli. Lai noteiktu, vai akts vai lēmums rada šādas sekas, ir jāaplūko tā būtība (skat. rīkojumu, 2007. gada 22. novembris, Investire Partecipazioni/Komisija, T‑418/05, EU:T:2007:354, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

25      Savukārt attiecībā uz aktiem vai lēmumiem, kuru sagatavošana notiek vairākos posmos, it īpaši iekšējas procedūras laikā, no šīs pašas judikatūras izriet, ka principā prasību par tiesību akta atcelšanu var celt tikai par pasākumiem, ar kuriem galīgi nosaka iestādes nostāju šīs procedūras beigās, bet nevar celt par starplēmumiem, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu (skat. spriedumu, 2006. gada 14. decembris, Vācija/Komisija, T‑314/04 un T‑414/04, EU:T:2006:399, 38. punkts un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu Investire Partecipazioni/Komisija, minēts 24. punktā, EU:T:2007:354, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

26      Visbeidzot, lai gan pasākumi, kam ir tikai sagatavojošs raksturs, paši par sevi nevar būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets, uz iespējamajām tajos pieļautajām nelikumībām var tikt norādīts, pamatojot prasību, kas vērsta pret galīgo pasākumu, attiecībā uz kuru tie ir sagatavošanas stadija (skat. rīkojumu Investire Partecipazioni/Komisija, minēts 24. punktā, EU:T:2007:354, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

27      Šajā lietā ir jānorāda, ka ar 2010. gada 3. februāra vēstuli Komisija nosūtīja Itālijas Republikai oficiālu paziņojumu, kas sagatavots atbilstoši Regulas Nr. 885/2006 11. panta 2. punkta trešajai daļai (skat. 7. punktu), un ar 2011. gada 3. janvāra vēstuli tā tai paziņoja savu galīgo nostāju pēc samierināšanas procedūras (skat. 12. punktu). Šīs vēstules ir daļa no Regulas Nr. 885/2006 11. pantā paredzētās procedūras, kuras rezultātā Komisija 2011. gada 15. aprīlī pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar kuru no Savienības finansējuma tiek izslēgti noteikti izdevumi saskaņā ar Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punktu un Regulas Nr. 1290/2005 31. pantu. Tādējādi brīdī, kad tika nosūtītas 2010. gada 3. februāra un 2011. gada 3. janvāra vēstules, vēl nebija pieņemts Komisijas galīgais lēmums no Savienības finansējuma izslēgt summas, kuras ir šīs prasības priekšmets.

28      No tā izriet, ka 2010. gada 3. februāra un 2011. gada 3. janvāra vēstules ir uzskatāmas par apstrīdētā lēmuma sagatavošanas aktiem, ko prasības pieteikumā atzīst arī pati Itālijas Republika. Tādējādi tiem nav saistošu tiesisku seku, kas skar Itālijas Republikas intereses 24. punktā minētās judikatūras izpratnē.

29      Šo secinājumu neatspēko arī prasītājas arguments par attiecīgajās vēstulēs iekļauto pamatojumu. Kā izriet no 26. punktā minētās judikatūras, pamatojot pret apstrīdēto lēmumu vērsto prasību, Itālijas Republikai bija tiesības norādīt uz iespējamām nelikumībām šo aktu pamatojumā, tāpēc prasība ir jāatzīst par nepieņemamu, ciktāl tā attiecas uz Komisijas 2010. gada 3. februāra un 2011. gada 3. janvāra vēstulēm.

B –  Par lietas būtību

30      Šī prasība skar tikai vienotās likmes korekcijas, kas ar apstrīdēto lēmumu piemērotas Itālijas Republikas izdevumiem, proti, pirmkārt, vienotās likmes finanšu korekciju 10 % apmērā attiecībā uz izdevumiem, kuri saistīti ar cukura krājumu glabāšanas izmaksu palielināšanu par 35 % attiecībā uz 2006.–2009. grāmatvedības gadu – kopā EUR 499 033, un, otrkārt, vienotās likmes finanšu korekciju 5 % apmērā saistībā ar novēlotas inventarizācijas veikšanu par 2006. grāmatvedības gadu – EUR 781 044.

1.     Ievada apsvērumi

31      Ir jāatgādina, ka no Eiropas lauksaimniecības fondiem finansē tikai intervences pasākumus, kas ir veikti atbilstoši Savienības regulējumam lauksaimniecības tirgus kopīgās organizācijas ietvaros (skat. spriedumu, 2004. gada 23. septembris, Itālija/Komisija, C‑297/02, EU:C:2004:550, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

32      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Eiropas lauksaimniecības fondu jomā Komisijas ziņā ir pierādīt, ka ir pārkāpti lauksaimniecības tirgus organizācijas noteikumi. Tādējādi Komisijas pienākums ir pamatot savu lēmumu, ar ko tā konstatē, ka attiecīgā dalībvalsts nav veikusi kontroli vai ka tā ir nepietiekama. Tomēr Komisijas pienākums ir nevis izsmeļošā veidā pierādīt valsts pārvaldes iestāžu veiktās kontroles nepilnību vai tās iesniegto skaitļu nepareizību, bet gan sniegt pierādījumu par nopietnām un saprātīgām šaubām, kas tai radušās attiecībā uz šīm pārbaudēm vai šiem skaitļiem (skat. spriedumu, 2005. gada 24. februāris, Grieķija/Komisija, C‑300/02, Krājums, EU:C:2005:103, 33. un 34. punkts un tajos minētā judikatūra; spriedumu, 2006. gada 22. novembris, Itālija/Komisija, EU:T:2006:358, 95. un 96. punkts).

33      Savukārt attiecīgā dalībvalsts var apstrīdēt Komisijas konstatēto tikai tad, ja tā pamato savus apgalvojumus ar pierādījumiem par ticamas un operatīvas kontroles sistēmas pastāvēšanu. Tāpēc, ja dalībvalstij neizdodas pierādīt, ka Komisijas konstatējumi ir nepareizi, šie konstatējumi var būt pamats nopietnām šaubām par to, vai ir veikti atbilstoši un efektīvi pārraudzības un kontroles pasākumi. Šo Komisijas pierādīšanas pienākuma atvieglojumu izskaidro tas, ka dalībvalstij ir vieglāk saņemt un pārbaudīt informāciju, kas vajadzīga grāmatojumu noskaidrošanai, un tādēļ tai ir jāiesniedz detalizētāki un pilnīgāki pierādījumi par tās kontroļu vai aprēķinu patiesumu un vajadzības gadījumā par Komisijas apgalvojumu neprecizitāti (skat. spriedumus Grieķija/Komisija, minēts 32. punktā, EU:C:2005:103, 35. un 36. punkts un tajos minētā judikatūra, un Itālija/Komisija, minēts 32. punktā, EU:T:2006:358, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Itālijas Republikas izvirzītie pamati ir jāizvērtē šo apsvērumu gaismā.

2.     Par vienotas likmes finanšu korekciju 10 % apmērā, kura piemērota saistībā ar izdevumiem par glabāšanas izmaksu palielināšanu 35 % apmērā attiecībā uz 2006.–2009. finanšu gadu

35      No kopsavilkuma ziņojuma izriet, ka šajā lietā ar apstrīdēto lēmumu piemērotā vienotās likmes finanšu korekcija 10 % apmērā bija pamatota ar nepilnībām kontroles sistēmā attiecībā uz glabāšanas izmaksu palielināšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otro daļu. Komisija būtībā pārmet Itālijas Republikai, ka tā nav ieviesusi pienācīgu sistēmu operatoru pieprasījumu kontrolei, kura ļautu nodrošināt, ka Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punktā paredzētā glabāšanas izmaksu palielināšana par 35 % saistībā ar cukura glabāšanu īrētajās noliktavās tiek apstiprināta pamatotos un pamatojamos gadījumos. Komisija norāda, ka šā palielinājuma sistemātiska piemērošana, neīstenojot kontroles procedūras papildu glabāšanas izmaksu patiesuma pārbaudei vai Itālijas iestādēm vismaz nepierādot, ka šādas procedūras ir paredzētas valsts līmeņa norādēs par kontroli, ir uzskatāma par palielinātu risku, ka fondiem tiks radīti zaudējumi.

36      Divi pirmie Itālijas Republikas izvirzītie pamati ir vērsti uz to, lai apstrīdētu finanšu korekciju, kas piemērota to izdevumu dēļ, kuri radušies saistībā ar glabāšanas izmaksu palielināšanu par 35 %, un tie formāli attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, jo, pirmkārt, Komisija pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas neesot veikusi izmeklēšanu un, otrkārt, neesot sniegts pamatojums.

a)     Par pirmā pamata tvērumu

37      Vispirms ir jānorāda, ka, lai gan strīds starp lietas dalībniekiem būtībā ir par Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otrās daļas interpretāciju un par to kontroļu būtību, kuras valsts iestādēm ir jāveic, pirms tiek piemērota šajā normā paredzētā glabāšanas izmaksu palielināšana par 35 %, Itālijas Republika attiecībā uz Komisijas šajā saistībā piemēroto korekciju savā prasībā formāli ir izvirzījusi tikai pamatus (pirmais un otrais) par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumiem izmeklēšanas neveikšanas dēļ un pamatojuma neesamības dēļ, kuri attiecas uz apstrīdētā lēmuma un tā pieņemšanas procesa formālajiem aspektiem.

38      Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdotu jautājumu, prasītāja tomēr norādīja, ka tās pirmais pamats ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas ne tikai uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu izmeklēšanas neveikšanas dēļ, bet arī uz kļūdu vērtējumā un Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otrās daļas pārkāpumu.

39      Tiesas sēdē Komisija šajā ziņā cēla iebildi par nepieņemamību, apgalvojot, ka šāds pārkvalificēts pamats saskaņā ar judikatūru ir jāuzskata par jaunu pamatu neatkarīgi no tā, kāds ir to argumentu apmērs un tvērums, ko Komisija, atbildot uz prasītājas argumentiem, ir paudusi Vispārējai tiesai.

40      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā judikatūru par Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmās daļas un Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanu prasītājam nav skaidri jāatsaucas uz konkrētu tiesību normu, uz kuras pamata viņš izvirza iebildumus, ja vien viņš sniedz pietiekami skaidrus argumentus, pēc kuriem attiecīgo tiesību normu bez grūtībām var noteikt atbildētājs un Savienības tiesa (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 10. maijs, Galileo International Technology u.c./Komisija, T‑279/03, Krājums, EU:T:2006:121, 38. līdz 41. punkts; šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 13. novembris, SPM/Padome un Komisija, T‑128/05, EU:T:2008:494, 65. punkts). Tādējādi pamatu izklāsts drīzāk pēc būtības nekā pēc juridiskās kvalifikācijas var būt pietiekams, tomēr tas tā var būt tikai ar nosacījumu, ka minētie pamati prasības pieteikumā ir formulēti pietiekami skaidri (spriedums, 2010. gada 26. marts, Proges/Komisija, T‑577/08, EU:T:2010:127, 21. punkts).

41      Šajā lietā, pirmkārt, Itālijas Republika pārmet Komisijai, ka tā pirms vienotās likmes korekcijas piemērošanas 10 % apmērā nav veikusi Itālijas cukura tirgus nosacījumu izpēti. Otrkārt, tā izklāstījusi virkni argumentu, kas vērsti uz to, lai pierādītu, ka Itālijas iestādes ir pareizi konstatējušas un pārbaudījušas Itālijas cukura tirgus apstākļus, kuri saskaņā ar tās viedokli attaisno cukura glabāšanas izmaksu palielināšanu par vismaz 35 %, taču Komisija to neesot ņēmusi vērā, pieņemot apstrīdēto lēmumu. Šo otro Itālijas Republikas argumentu grupu nevar saprast citādi kā pārmetumu Komisijai, ka tā nav atzinusi, ka Itālijas iestādes ir pareizi palielinājušas glabāšanas izmaksas par 35 %, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otrajā daļā, ņemot vērā veiktās tirgus izpētes rezultātus, kā arī pārmetumu, ka tā ir uzskatījusi, ka Itālijas iestādes nav sniegušas pietiekami daudz pierādījumu, lai novērstu Komisijas šaubas par risku, ko fondiem ir radījis it kā atbilstošu kontroļu trūkums.

42      Dažus no šiem argumentiem Itālijas Republika ir izvirzījusi nevis pirmā, bet gan otrā pamata ietvaros, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu pamatojuma neesamības dēļ, kā tiesas sēdē to norādīja Komisija. Tomēr, kā izriet no 40. punktā minētās judikatūras, Vispārējas tiesas kompetenci pārbaudīt lietas dalībnieku pamatus un iebildumus neierobežo tas, kā lietas dalībnieki ir formāli kvalificējuši savus arguments, ar nosacījumu, ka viņu argumenti ir pietiekami skaidri formulēti viņu iesniegtajos dokumentos.

43      Turklāt ir jāatgādina, ka Komisija uz pirmo un otro pamatu ir atbildējusi kopā, ne vien apstrīdot apgalvojumu, ka neesot veikta izmeklēšana, bet arī iebildumu raksta 94. punktā aicinot Vispārējo tiesu, pirmkārt, ņemt vērā, ka šajā lietā Itālijas iestādes nav ievērojušas Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punktu attiecībā uz atbalsta piešķiršanas formālajiem nosacījumiem. Šajā kontekstā tā it īpaši ir apgalvojusi, ka, ņemot vērā tās veikto Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otrās daļas interpretāciju, saskaņā ar kuru, bez izšķiršanas apstiprinot maksimāli iespējamo palielinājumu 35 % apmērā gandrīz visiem ražotājiem, kas izmantojuši ārējas glabāšanas vietas, kaut arī tie katrā atsevišķajā gadījumā nav pamatojuši faktisko izmaksu palielināto summu, Itālijas Republika ir pārkāpusi šo tiesību normu. Fakts, ka nav ievērots individuālu kontroļu veikšanas pienākums – kas saskaņā ar Komisijas viedokli izriet no minētās tiesību normas –, esot pakļāvis fondus nopietnam riskam un attaisnojis ar apstrīdēto lēmumu piemēroto korekciju 10 % apmērā.

44      Turklāt Komisija nav atbildējusi uz otro pamatu, kas attiecas uz pamatojuma neesamību, bet to ir apskatījusi kopā ar pirmo pamatu, atbildot uz to ar argumentiem pēc būtības.

45      Šajos apstākļos pieņēmums, ka pirmais pamats attiecas tikai uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, kas izdarīts, jo nav veikta izmeklēšana, kā to apgalvo Komisija, nozīmētu, ka lielai daļai argumentu, kurus lietas dalībnieki izvirzījuši Vispārējā tiesā, tiktu atņemta lietderīgā iedarbība. Tāpēc, ņemot vērā 40. punktā minēto judikatūru, ciktāl Itālijas Republikas argumentu būtība prasības pieteikumā ir formulēta pietiekami skaidri, tā, ka Komisija varēja lietderīgi iesniegt argumentus par saviem iebildumiem un Vispārējā tiesa spēj šos argumentus identificēt un izvērtēt, pirmais pamats ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas ne tikai uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu izmeklēšanas neveikšanas dēļ, bet arī uz kļūdu vērtējumā, kā arī Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otrās daļas pārkāpumu.

b)     Par pirmo pamatu, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu izmeklēšanas neveikšanas dēļ, uz kļūdu vērtējumā un uz Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otrās daļas pārkāpumu

46      Pirmkārt, Itālijas Republika apgalvo, ka pretēji samierināšanas struktūras ieteikumiem Komisija nav veikusi pienācīgu izmeklēšanu par Itālijas cukura tirgus nosacījumiem, kuri attaisno cukura ražošanas uzņēmumu pieprasījumu palielināt glabāšanas izmaksas. Saskaņā ar Itālijas Republikas viedokli Komisijas pārstāvjiem 2007. gada maijā veiktajā pārbaudes misijā esot bijusi jāizpēta situācija noliktavu īres tirgū, īpaši krājumu uzglabāšanas uzņēmumos. Prasot Itālijas Republikai sniegt pierādījumus par “īpašu apstākļu” pastāvēšanu un veikt oficiālu tirgus izpēti, Komisija esot apvērsusi pierādīšanas pienākumu.

47      Otrkārt, Itālijas Republika apgalvo, ka administratīvajā procesā tā ir sniegusi pietiekamus pierādījumus, lai varētu konstatēt, ka tā ir izpētījusi cukura glabāšanas izmaksu palielināšanas pieprasījuma iemeslus. Itālijas Republika uzsver, ka, novērtējot Itālijas iestāžu veikto izmaksu palielināšanu 35 % apmērā, ir jāņem vērā īpaši lielais cukura daudzums, kuru intervences aģentūrai bija pienākums iegādāties 2004./2005. un 2005./2006. tirdzniecības gadā, tādu noliktavu trūkums, kuras atbilst Savienības noteikumu prasībām, kā arī līdzīgu cukura produktu glabāšanas cenu faktiskais pieaugums. Komisija neesot ņēmusi vērā pierādījumus, ko Itālijas iestādes šajā ziņā sniegušas administratīvajā procesā.

48      Komisija apgalvo, ka Itālijas iestādes attiecīgo palielinājumu ir nepareizi piemērojušas vispārējā veidā, kaut arī tām būtu vajadzējis katrā atsevišķajā gadījumā pārbaudīt cukura ražošanas uzņēmumu iesniegtos pieprasījumus, lai konstatētu, vai ar glabāšanu īrētajās noliktavās saistītās papildu izmaksas atbilst patiesībai, jo saskaņā ar pareizas finanšu pārvaldības principu no fondiem ir finansējami tikai tie izdevumi, kas ir patiesi un faktiski radušies.

49      No iepriekš minētajiem argumentiem izriet, ka starp lietas dalībniekiem būtībā ir strīds par to kontroļu raksturu, kuras valsts iestādēm ir jāveic, pirms tiek piemērots Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otrajā daļā paredzētais palielinājums par 35 % attiecībā uz izmaksām, kuras saistītas ar glabāšanu īrētajās noliktavās. Tādējādi vispirms ir jāizskaidro dalībvalstu pienākumi saistībā ar Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otrās daļas piemērošanu.

 Par kontrolēm, kas dalībvalstīm ir jāveic, pamatojoties uz Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otro daļu

50      Ar Regulu Nr. 1262/2001 ir ieviesti kopēji noteikumi par kvotu ietvaros saražotā cukura, kas ir intervences pasākumu priekšmets, pārņemšanu un pārvaldi, it īpaši attiecībā uz cukura glabāšanas nosacījumiem un izmaksām.

51      Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punktā ir paredzēts:

“Cukura ražošanas uzņēmumu bunkuros vai noliktavās glabāta cukura glabāšanas izmaksas nedrīkst pārsniegt 0,048 EUR par 100 kg 10 dienu laikā.

Intervences aģentūra tomēr var palielināt minētās izmaksas par attiecīgu procentu, kas nepārsniedz 35 %, ja cukuru glabā bunkuros vai noliktavās, ko piedāvātājs īrē ārpus cukura ražošanas uzņēmumiem, un īpašos gadījumos – par procentu, kas nepārsniedz 50 %.”

52      Ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otrajā daļā nav precizēta nedz to kontroļu kārtība, kuras dalībvalstu iestādēm ir jāveic, pirms tiek piemērots palielinājums 35 % apmērā, nedz šo kontroļu tvērums.

53      Taču no judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 1258/1999 8. panta 1. punktā, kura redakcija ir analoga Regulas Nr. 1290/2005 9. panta 1. punktam, dalībvalstīm ir noteikts pienākums veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai pārliecinātos, ka darījumi, kurus finansē Eiropas lauksaimniecības fondi, ir faktiski veikti un tie ir veikti likumīgi, un lai novērstu un izmeklētu pārkāpumus un atgūtu summas, kas zaudētas pārkāpumu un nolaidības dēļ, pat ja konkrētajā Savienības tiesību aktā nav tieši paredzēta viena vai otra pārbaudes pasākuma īstenošana (spriedums, 2001. gada 6. decembris, Grieķija/Komisija, C‑373/99, Krājums, EU:C:2001:662, 9. punkts, un 2009. gada 30. septembris, Nīderlande/Komisija, T‑55/07, EU:T:2009:371, 62. punkts).

54      Judikatūrā ir precizēts, ka no šīm tiesību normām, tās apskatot kopā ar LES 4. pantā paredzēto pienākumu lojāli sadarboties ar Komisiju, it īpaši attiecībā uz pareizu Savienības resursu izmantošanu, izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums organizēt administratīvās pārbaudes un pārbaudes uz vietas, kas ļauj nodrošināt, ka materiālie un formālie piemaksu piešķiršanas nosacījumi tiek izpildīti pareizi (skat. spriedumu, 2003. gada 9. janvāris, Grieķija/Komisija, Krājums, EU:C:2003:5, 11. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja netiek veiktas visas šādas pārbaudes vai dalībvalsts tās veic kļūdaini tādējādi, ka paliek šaubas attiecībā uz šo nosacījumu izpildi, Komisija var pamatoti neatzīt noteiktus attiecīgās dalībvalsts izdevumus (spriedumi, 1990. gada 12. jūnijs, Vācija/Komisija, C‑8/88, Krājums, EU:C:1990:241, 20. un 21. punkts; 2005. gada 14. aprīlis, Spānija/Komisija, C‑468/02, EU:C:2005:221, 36. punkts, un 2009. gada 30. septembris, Portugāle/Komisija, T‑183/06, EU:T:2009:370, 31. punkts).

55      No tā izriet, ka, pat ja Savienības tiesiskais regulējums attiecībā uz piemaksu piešķiršanu tieši nenosaka, ka dalībvalstīm ir jāievieš uzraudzības pasākumi un kontroles noteikumi, kurus norāda Komisija, Eiropas lauksaimniecības fondu grāmatojumu noskaidrošanas laikā, šis pienākums var izrietēt – vajadzības gadījumā netieši – no tā, ka atbilstoši Eiropas lauksaimniecības fondu tiesiskajam regulējumam dalībvalstu pienākums ir organizēt efektīvu kontroles un uzraudzības sistēmu (skat. spriedumus, 2008. gada 24. aprīlis, Beļģija/Komisija, C‑418/06 P, Krājums, EU:C:2008:247, 70. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2009. gada 4. septembris, Austrija/Komisija, T‑368/05, EU:T:2009:305, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

56      Tādējādi rodas jautājums, vai pienākumi, uz kuriem Komisija atsaucas kopsavilkuma ziņojumā, proti, pārbaudīt ar noliktavu īri saistīto izmaksu atbilstību, netieši izriet no fakta, ka saskaņā ar attiecīgo tiesisko regulējumu dalībvalstu pienākums ir organizēt efektīvu kontroles un uzraudzības sistēmu.

57      Šajā ziņā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka, ja cukurs tiek glabāts īrētās noliktavās, cukura glabāšanas izmaksas var palielināt apmērā, kas “nepārsniedz 35 %”. No šādas redakcijas netieši, taču obligāti izriet, ka intervences aģentūrai ir jāpiemēro palielinājums mazākā apmērā, ja saņēmēja faktiskās izmaksas saistībā ar noliktavu īri ir mazākas par šo maksimālo apmēru, proti, 35 %. Kā to norāda Komisija, šādu uz fondiem attiecināto izdevumu likumības un pareizības kontroli var īstenot, tikai veicot individuālas pārbaudes, pamatojoties uz uzglabātāja sniegtiem pierādījumiem, pirmkārt, par apstākļiem, kāpēc ir bijis nepieciešams izmantot ārēju noliktavu, un, otrkārt, par papildu izmaksām, kuras šīs noliktavas izmantošana ir radījusi. Kontroles par to, vai faktiskās izmaksas, kas saņēmējam radušās saistībā ar noliktavu īri, patiesi atbilst palielinājumam 35 % apmērā, tiktu būtiski vājinātas, pat kļūtu neiespējamas, ja minētais palielinājums tiktu piemērots, tikai un vienīgi pamatojoties uz tādu vispārīgu informāciju par attiecīgā tirgus situāciju kā tabulas par līdzīgu produktu tirgus cenām vai norādes par piemērotu noliktavu trūkumu.

58      No tā izriet, ka, ņemot vērā pareizas finanšu vadības prasību, kas nostiprināta LESD 317. pantā, kurš ir Eiropas lauksaimniecības fondu īstenošanas pamatā, kā arī 53.–55. punktā minēto atbildību, kas saistībā ar šo īstenošanu nodota valsts iestādēm, Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā prasīts, lai dalībvalstis izveidotu kontroles sistēmu, kas ļauj katrā atsevišķā gadījumā pārliecināties, vai izdevumi saistībā ar cukura glabāšanu īrētās noliktavās ir patiesi, tādējādi, ka uz fondiem tiek attiecināti tikai izdevumi, kurus saņēmēji ir pienācīgi pamatojuši un kuri tiem ir faktiski radušies.

59      Šādas Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otrās daļas interpretācijas gaismā ir attiecīgi jāpārliecinās, vai Itālijas Republikas ieviestā kontroles sistēma atbilst gan iepriekš aprakstītajiem tiešajiem, gan netiešajiem pienākumiem.

 Par Itālijas iestāžu veiktajām kontrolēm, kas īstenotas saistībā ar Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otro daļu

60      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Itālijas Republika neapgalvo, ka Itālijas iestādes esot individuāli kontrolējušas uzņēmumu pieprasījumus palielināt glabāšanas izmaksas, lai pārliecinātos par faktisko izmaksu patiesumu. Turklāt tā nesniedz nevienu argumentu, kas ļautu konstatēt, ka šādas kontroles ir veiktas. Tā nav sniegusi pierādījumus, piemēram, valsts līmeņa instrukcijas, ka pastāv uzņēmumu pieprasījumu kontroles procedūras.

61      Itālijas Republika atzīst, ka Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otrās daļas īstenošana uzliek valsts iestādēm pienākumu pārliecināties par to, vai pastāv faktiski apstākļi, kas attaisno glabāšanas izmaksu palielināšanu par 35 %. Tomēr tā uzskata, ka pētījums par cukura tirgus nosacījumiem un cukura glabāšanu Itālijā būtībā bija pietiekams, lai attaisnotu šādu palielinājumu (skat. 47. punktu). Itālijas Republika turklāt patiesībā neapstrīd, ka palielinājums 35 % apmērā tika piemērots vispārējā viedā visiem cukura ražotājiem, kuri piedalījās intervences pasākumos un kuri izmantoja ārējās noliktavas.

62      Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka dažādajās sanāksmēs, kurās piedalījās Itālijas iestādes un cukura ražotāju un uzglabāšanas uzņēmumu pārstāvji, Itālijas iestādes ne vien centās iegūt informāciju par vispārējo stāvokli Itālijas cukura un cukura uzglabāšanas tirgū, bet arī veica sarunas ar uzņēmumiem par glabāšanas izmaksām, kuras būtu jāsedz, izmantojot Savienības atbalstu. Ņemot vērā vienošanās, kuras bija iespējams panākt šajās sanāksmēs, Itālijas iestādes nolēma vispārējā veidā cukura glabāšanas izmaksām īrētajās noliktavās piemērot palielinājumu 35 % apmērā.

63      Itālijas Republika apstrīd, ka ir notikušas šādas sarunas par to, lai noteiktu glabāšanas izmaksas pirms intervences, produktam tiekot jau glabātam attiecīgajās noliktavās.

64      Taču Itālijas iestādes pašas informēja Komisiju par sarunām attiecībā uz cukura glabāšanas izmaksām.

65      2008. gada 24. oktobra vēstulē, uz kuru prasītāja atsaucas prasības pieteikuma 12. punktā, AGEA norādīja Komisijai, ka “Itālijas lauksaimniecības ministrs, AGEA, cukura ražotāji un noliktavu īpašnieki ir tikušies, lai veiktu sarunas un vienotos par saprātīgu īrēto noliktavu īres maksu”, ka “maksa, par ko panākta vienošanās, gandrīz pilnībā atbilst summai, ko atlīdzina Komisija, ieskaitot palielinājumu 35 % apmērā” un, visbeidzot, ka “tehniskā un administratīvā procedūra [, ko īstenoja AGEA,] liecin[āja], ka AGEA [bija] veikusi dažādo elementu detalizētu pārbaudi un tā rezultātā pieņēmusi operatīvu lēmumu atlīdzināt cukura nozarei glabāšanas izmaksas, kas palielinātas par 35 %”. Šī Itālijas iestāžu nostāja izriet arī no divpusējās sanāksmes protokola 3.3. punkta, ko Itālijas Republika nav apstrīdējusi. Samierināšanas struktūras ziņojuma B.5. punktā ir fiksēta Itālijas iestāžu nostāja, saskaņā ar kuru “pēc vairākus mēnešu ilgām sarunām [Itālijas iestādes un dažādie subjekti, kas darbojas cukura ražošanas un uzglabāšanas jomā,] ir panākuši vienošanos par cenu un šajā nolūkā bija nepieciešams piemērot regulā paredzētās cenas palielinājumu 35 % apmērā, Itālijas iestādes atsaucas uz lietas materiālos iekļautajām vēstulēm, kuras liecina, ka cena bija sarunu centrālais jautājums”. No AGEA 2010. gada 17. decembra vēstulei pievienotajiem dokumentiem tāpat arī izriet, ka Itālijas iestāžu un attiecīgo uzņēmumu sanāksmju rezultātā tika noslēgti glabāšanas līgumi, kuros paredzēts palielinājums 35 % apmērā attiecībā uz īrētajās noliktavās glabāto cukuru.

66      Šajā saistībā – pretēji Itālijas Republikas apgalvotajam (skat. 63. punktu) – nav svarīgi, vai sarunas ir notikušas pirms vai pēc tam, kad ražotāji cukuru ievietoja noīrētajās noliktavās. Tāpat fakts, ka šo sarunu rezultātā varētu būt novērsts, ka uzglabāšanas uzņēmumi piemēro cenas, kuras atbilst Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otrajā daļā arī paredzētajam palielinājumam 50 % apmērā, neļauj izdarīt secinājumu, ka veiktās sarunas pašas par sevi ļāvušas nodrošināt Savienības finanšu interešu aizsardzību.

67      Kā to norāda Komisija, šāda Itālijas iestāžu rīcība varēja palīdzēt tirgus dalībniekiem noteikt tādas noliktavu īres cenas, kuras attaisno nevis tirgus nosacījumi, bet gan kuras ir pielāgotas Savienības tiesību normās paredzētajam maksimālajam atbalstam. Pareizas finanšu vadības prasība, kas minēta 58. punktā, uzliek pienākumu valsts iestādēm raudzīties, lai atbalsts atbilstu tirgus realitātei un lai tirgus nemēģinātu pielāgoties Savienības tiesībās paredzētajam atbalstam, kā to norāda Komisija.

68      Tādējādi – un neatkarīgi no jautājuma, vai attiecīgo tirgus dalībnieku rīcību šajā lietā var kvalificēt kā ļaunprātīgu rīcību tās judikatūras nozīmē, uz kuru atsaucas Komisija, un līdz ar to bez vajadzības pārbaudīt, vai šis Komisijas iebildums ir jauns, kā to apgalvo Itālijas Republika, – ir jākonstatē, ka Komisija pamatoti uzskata, ka valsts iestādēm, kuru uzdevums ir aizsargāt Savienības finanšu intereses, nepiedien veikt sarunas ar attiecīgajiem tirgus dalībniekiem par Savienības tiesību normu piemērošanas nosacījumiem un rezultātā pieņemt lēmumu vispārējā veidā ar cukura glabāšanu saistītajām izmaksām piemērot palielinājumu 35 % apmērā.

69      Šādi elementi, kas liecina, ka Itālijas iestādes ir vispārējā veidā piemērojušas cukura glabāšanas izmaksu palielinājumu 35 % apmērā, var radīt nopietnas un saprātīgas šaubas 32. punktā minētās judikatūras izpratnē par to, vai pastāv efektīva un pienācīga kontroles sistēma, kas ļauj nodrošināt, ka šā palielinājuma piemērošanas materiālie un formālie nosacījumi bija izpildīti visos gadījumos. Tādējādi šāda vispārēja palielinājuma piemērošana 35 % apmērā pēc sarunām ar attiecīgajiem tirgus dalībniekiem acīmredzami var pakļaut fondus nopietnam riskam, jo no fondiem varētu tikt segtas nepamatotas, proti, reāli nepastāvošas, izmaksas.

70      Itālijas Republika nav sniegusi konkrētus un precīzus pierādījumus 33. punktā minētās judikatūras nozīmē, kas atspēkotu Komisijas pausto saprātīgo šaubu pamatotību.

71      Šajā kontekstā vispirms ir jānoraida Itālijas Republikas iebilde par izmeklēšanas neveikšanu saistībā ar to, ka Komisija neesot izpētījusi Itālijas cukura tirgus un cukura uzglabāšanas tirgus situāciju (skat. 46. punktu). No 32. un 33. punktā minētās judikatūras izriet, ka Komisijas ziņā ir pierādīt noteikumu pārkāpumus, sniedzot pierādījumus par to, ka pastāv nopietnas un sapratīgas šaubas, savukārt Itālijas Republikas ziņā ir sniegt konkrētus un precīzus pierādījumus, kas atspēkotu šos Komisijas konstatējumus.

72      Šo secinājumu neatspēko Itālijas Republikas arguments, kas attiecas uz samierināšanas struktūras galīgajā ziņojumā iekļautajiem ieteikumiem. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Komisijas 1994. gada 1. jūlija Lēmuma 94/442/EK, kas izveido saskaņošanas [samierināšanas] procedūru saistībā ar ELVGF Garantijas nodaļas grāmatojumu noskaidrošanu (OV L 182, 45. lpp.), 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu “struktūrvienības nostāja neietekmē Komisijas galīgo lēmumu par grāmatojumu noskaidrošanu”. No tā izriet, ka samierināšanas struktūras atzinums Komisijai nav saistošs (šajā ziņā skat. spriedumus, 1999. gada 21. oktobris, Vācija/Komisija, C‑44/97, Krājums, EU:C:1999:510, 18. punkts, un 2013. gada 16. septembris, Polija/Komisija, T‑486/09, EU:T:2013:465, 45. punkts). Tādējādi, pat ja samierināšanas struktūra būtu ieteikusi Komisijai pārskatīt priekšlikumu piemērot finanšu korekciju palielinātajām glabāšanas izmaksām, ņemot vērā Itālijas tirgus īpašos nosacījumus un krīzi, kurā tas atradās, šāds ieteikums neuzliek Komisijai pienākumu šajā ziņā veikt īpašu izpēti.

73      Ir noraidāms Itālijas Republikas arguments, ar kuru tā apgalvo, ka Komisija nav apspriedusies ar savu juridisko dienestu, kaut arī pārbaudes misijā tās pārstāvji esot paziņojuši par šāda soļa veikšanu. Šāda apspriešanās, kā to norāda Komisija, ir Komisijas iekšējās lēmumu sagatavošanas procedūras elements un to nekādā gadījumā nevar uzskatīt par izšķirošu attiecībā uz secinājumu, ko tā šajā lietā izdarīja administratīvā procesa noslēgumā.

74      Turpinājumā ir jākonstatē, ka apstākļi, uz kuriem norāda Itālijas Republika, piemēram, krīze Itālijas tirgū cukura pārprodukcijas dēļ 2004./2005. un 2005./2006. tirdzniecības gadā, kas lika ražotājiem meklēt noliktavas ārpus cukura ražošanas uzņēmumiem, ierobežotais tādu noliktavu skaits, kuras atbilst cukura glabāšanai izvirzītajām prasībām, vai līdzīgu cukura produktu glabāšanas cenas nevar atspēkot secinājumu, ka tādu individuālu kontroļu neveikšana, kuras ļauj konstatēt, ka atbalsts ir piešķirts pamatotos un pamatojamos gadījumos, pakļāva fondus nopietnam zaudējumu riskam.

75      Pat ja pieņemtu, ka Itālijas iestāžu veiktu tirgus situācijas izpēti varētu uzskatīt par pietiekamu, lai vispārējā ekonomiskā stāvokļa ziņā attaisnotu palielinājumu 35 % apmērā – ko Komisija apstrīd – ar to nekādā gadījumā nevar aizstāt katra atsevišķā gadījuma pārbaudi, lai noskaidrotu, vai no fondiem sedzamās izmaksas ir patiesi radušās. Šāds vispārīgs pētījums, kurā turklāt bija iesaistīti tirgus dalībnieki, ko tieši skar glabāšanas izmaksu palielināšana, kā izriet no 62.–65. punkta, nevarēja pienācīgi aizsargāt Savienības finansiālās intereses, jo tas neļāva nedz nodrošināt, ka katrs no labuma guvējiem atradās situācijā, kas attaisno šādu palielinājumu, nedz, ka noliktavu īres dēļ tam radušās cukura glabāšanas papildu izmaksas faktiski bija pieaugušas par 35 %.

76      Tas pats attiecas uz cukura ražotāju iesniegtajiem paziņojumiem, ar kuriem pamatotas to prasības palielināt glabāšanas izmaksas par 50 % un uz kuriem atsaucas Itālijas Republika.

77      Runājot, pirmkārt, par Itālijas cukura ražotāju asociācijas vēstuli, kas atrodama prasības pieteikuma A46. pielikumā, Itālijas Republika, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdotu jautājumu, atzina, ka šis dokuments, kā to norāda arī Komisija, nav ticis iesniegts administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums. Tādējādi, ņemot vērā judikatūru, saskaņā ar kuru Komisijas pieņemta lēmuma likumība ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda bija Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī (spriedums, 2013. gada 22. janvāris, Grieķija/Komisija, T‑46/09, Krājums, EU:T:2013:32, 149. punkts, tāpat pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, Régie Networks, C‑333/07, EU:C:2008:764, 81. punkts), šis dokuments nav ņemams vērā, lai novērtētu apstrīdētā lēmuma likumību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 15. jūlijs, Itālija/Komisija, T‑463/07, EU:T:2014:665, 108. punkts).

78      Otrkārt, runājot par prasības pieteikuma A45. pielikumā iekļautajiem ziņojumiem, kurus Itālijas iestādēm iesnieguši noteikti cukura ražošanas uzņēmumi saistībā ar to pieprasījumiem palielināt glabāšanas izmaksas par 50 %, ir jākonstatē, ka ar šiem paziņojumiem nevar pierādīt, ka Itālijas iestādes ir veikušas pienācīgas pārbaudes, lai pārliecinātos, ka patiesās glabāšanas izmaksas, kas uzņēmumiem radušās, atbilst palielinājumam 35 % apmērā.

79      Minētajos ziņojumos ir konstatēta cukura pārprodukcija Itālijā un vietas trūkums cukura ražošanas uzņēmumiem piederošajās noliktavās, kā arī ierobežojumi, kas saistīti ar cukura glabāšanu ārējās noliktavās. Tādējādi ar tiem varēja, labākajā gadījumā, pierādīt noteiktu apstākļu pastāvēšanu, kas liek cukura ražošanas uzņēmumiem izmantot ārējas noliktavas. Taču ar tiem nav iespējams pierādīt, ka faktiskie uzdevumi, kas cukura ražošanas uzņēmumiem radušies saistībā ar cukura glabāšanu, atbilst glabāšanas izmaksām, kuras palielinātas par 35 %, it īpaši tāpēc, ka šajos ziņojumos nav minētas izmaksas par cukura glabāšanu īrētajās noliktavās.

80      Pat pieņemot, ka Itālijas Republikas nostāja izriet no tās veiktās Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otrās daļas interpretācijas, saskaņā ar kuru, piemērojot šajā normā paredzēto palielinājumu 35 % apmērā, nav nepieciešams veikt individuālas kontroles par izmaksu patiesumu, ar nosacījumu, ka objektīvi vispārēji apstākļi attaisno šādu palielinājumu, ir jānorāda, ka šādu interpretāciju, kā izriet no 57. un 58. punkta, nevar atzīt par pamatotu.

81      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka pat objektīvi kļūdainas Savienības tiesību piemērošanas gadījumā, kuras pamatā ir interpretācija, ko valsts iestādes veikušas labā ticībā, Regulas Nr. 1258/1999 2. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1290/2005 3. pantā ir noteikts, ka ar šādu piemērošanu saistītās izmaksas sedz dalībvalstis. Šī stingrā to nosacījumu interpretācija, kuri skar izdevumu attiecināšanu uz fondiem, ir nepieciešama minēto regulu mērķa dēļ, jo kopējās lauksaimniecības politikas īstenošana, piemērojot vienlīdzīgus nosacījumus dalībvalstu uzņēmumiem, liedz vienas dalībvalsts iestādēm, plaši interpretējot noteiktu tiesību normu, radīt šīs valsts tirgus dalībniekiem labvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar citām valstīm, kurās tiek piemērota stingrāka interpretācija (šajā ziņā skat. spriedumu Spānija/Komisija, minēts 54. punktā, EU:C:2005:221, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

82      Komisija atgādina, ka Itālijas Republika, kā norādīts kopsavilkuma ziņojuma 6.1.5. punktā, ir vienīgā dalībvalsts, kura sistemātiski ir ļāvusi palielināt glabāšanas izmaksas.

83      Visbeidzot, Itālijas Republika ar diviem pirmajiem pamatiem nepatiesi liek noprast, ka Komisija nav ņēmusi vērā visu informāciju, kas šajā lietā sniegta administratīvajā procesā. Kā izriet no korespondences šajā procedūrā, īpaši no 2010. gada 3. februāra vēstules, kā arī no divpusējās sanāksmes protokola un kopsavilkuma ziņojuma, Komisija ir ņēmusi vērā Itālijas iestāžu sniegto informāciju un skaidrojumus, taču ir uzskatījusi tos par nepietiekamiem, lai kliedētu tās šaubas par to, vai saistībā ar glabāšanas izmaksu palielinājumu par 35 % veiktās kontroles ir bijušas patiesas un iedarbīgas. Turklāt apstāklis vien, ka Komisija nav atbildējusi uz katru Itālijas Republikas argumentu, neļauj secināt, ka tā ir atteikusies tos ņemt vērā.

84      No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida.

c)     Par otro pamatu, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu pamatojuma neesamības dēļ

85      Ar otro pamatu Itālijas Republika apgalvo, ka Komisija nav izvērtējusi Itālijas iestāžu sniegto informāciju, kas liecina, ka tirgus izpēte faktiski bija veikta un tādējādi glabāšanas izmaksu palielināšana par 35 % bija attaisnota, un tā apgalvo, ka Komisija nav sniegusi pamatojumu, kāpēc tā nav uzskatījusi šo informāciju par pietiekamu, nedz lai aizstātu tirgus izpēti, nedz lai konstatētu, ka visi cukura ražošanas uzņēmumi bija pieprasījuši palielināt cukura glabāšanas izmaksas.

86      Komisija nav atbildējusi uz otro pamatu, jo tā uzskata, ka tas attiecas uz pamatojuma neesamību.

87      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pamatojumam, kura sniegšana ir prasīta LESD 296. pantā, skaidrā un nepārprotamā veidā ir jāparāda iestādes, kas ir akta autore, pamatojums tādējādi, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma iemeslus un Savienības tiesas varētu veikt pārbaudi (skat. spriedumus, 2005. gada 14. jūlijs, Nīderlande/Komisija, C‑26/00, Krājums, EU:C:2005:450, 113. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2009. gada 19. jūnijs, Qualcomm/Komisija, T‑48/04, Krājums, EU:T:2009:212, 174. punkts un tajā minētā judikatūra).

88      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jānošķir ar pamatojuma neesamību vai tā nepietiekamību saistītais iebildums un iebildums par lēmuma pamatojuma neprecizitāti. Šis pēdējais minētais aspekts attiecas uz apstrīdētā lēmuma likumīguma pārbaudi pēc būtības, nevis uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, un līdz ar to nevar būt LESD 296. panta pārkāpums (skat. spriedumus, 2005. gada 15. decembris, Itālija/Komisija, C‑66/02, Krājums, EU:C:2005:768, 26. un 55. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2012. gada 9. oktobris, Itālija/Komisija, EU:T:2012:526, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

89      Ar otro pamatu būtībā pārmetot Komisijai, ka tā nav norādījusi apstrīdētā lēmuma pamatojumu, jo tā nav tieši atbildējusi uz informāciju, ko Itālijas Republika sniegusi, lai pierādītu, ka Itālijas iestādes ir pārliecinājušās par apstākļiem, kuri attaisno cukura glabāšanas izmaksu palielināšanu par 35 %, Itālijas Republika pauž šaubas par apstrīdētā lēmuma pamatotību. Tikai fakts vien, ka Itālijas Republika dažus elementus ir uzskatījusi par būtiskiem vai tādiem, kuri obligāti atspēko Komisijas konstatējumus par pienācīgu kontroļu neesamību, kas attiecas uz vērtējumu pēc būtības un ticis izvērtēts pirmā pamata ietvaros (skat. it īpaši 83. punktu), nevar mainīt Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu piemērojamību.

90      Tāpēc Vispārējai tiesai, pārbaudot, vai ir izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, šāds iebildums nav jāizskata. Tādējādi pamata par pamatojuma neesamību vai nepietiekamību ietvaros norādītajiem iebildumiem un argumentiem, kas ir vērsti uz apstrīdētā lēmuma pamatotības apstrīdēšanu, nav nekādas nozīmes (spriedums, 2009. gada 1. jūlijs, Operator ARP/Komisija, T‑291/06, Krājums, EU:T:2009:235, 48. punkts).

91      Jebkurā gadījumā LESD 296. pantā noteiktā prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, it īpaši akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (spriedumi Itālija/Komisija, minēts 88. punktā, EU:C:2005:768, 26. punkts, un 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, Krājums, EU:C:2009:742, 77. punkts).

92      Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai, norādot pamatojumu savos lēmumos, nav obligāti jāpauž nostāja par visiem argumentiem, kurus ieinteresētās puses izvirza administratīvajā procesā. Pietiek, ja Komisija izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kam ir būtiska nozīme lēmuma kontekstā (spriedums, 1963. gada 4. jūlijs, Vācija/Komisija, 24/62, Krājums, EU:C:1963:14, 131. un 143. lpp., un 2007. gada 11. janvāris, Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, C‑404/04 P, EU:C:2007:6, 30. punkts; skat. arī spriedumu, 1993. gada 29. jūnijs, Asia Motor France u.c./Komisija, T‑7/92, Krājums, EU:T:1993:52, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

93      Īpašajā kontekstā, kurā tiek sagatavoti lēmumi par grāmatojumu noskaidrošanu, lēmuma pamatojums ir uzskatāms par pietiekamu, ja dalībvalsts, kurai tas adresēts, ir bijusi cieši iesaistīta šā lēmuma sagatavošanas procesā un ja tā ir zinājusi par apsvērumiem, kuru dēļ Komisija uzskata, ka strīdīgā summa nav jāfinansē no lauksaimniecības fondiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 2001. gada 20. septembris, Beļģija/Komisija, C‑263/98, Krājums, EU:C:2001:455, 67. punkts; 2004. gada 9. septembris, Grieķija/Komisija, C‑332/01, Krājums, EU:C:2004:496, 67. punkts, un 2012. gada 26. septembris, Itālija/Komisija, T‑84/09, EU:T:2012:471, 17. punkts).

94      Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka Itālijas iestādes ir bijušas cieši iesaistītas apstrīdētā lēmuma sagatavošanas procesā. Ir jākonstatē, ka Komisijas šaubas par glabāšanas izmaksu palielināšanas kontrolēm vairakkārt tika rakstiski darītas zināmas šīm iestādēm, ka šajā saistībā ir notikušas diskusijas un ka ir iesaistīta samierināšanas struktūra. Turklāt Komisija gan 2010. gada 3. februāra oficiālajā paziņojumā, gan 2011. gada 3. janvāra galīgajā nostājā, gan kopsavilkuma ziņojumā precīzi un detalizēti ir izklāstījusi iemeslus, kāpēc tā ir piemērojusi finanšu korekciju 10 % apmērā. Tādējādi, runājot par kontekstu, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, Itālijas iestādēm bija zināms Komisijas izvirzīto iebildumu priekšmets, kā arī attiecīgās korekcijas apjoms un juridiskais pamats. Tāpēc, kā izriet no tās sniegtajiem argumentiem saistībā ar pirmo pamatu, Itālijas Republika varēja iedarbīgi apstrīdēt attiecīgā lēmuma tiesiskumu pēc būtības, un tātad apstrīdētajā lēmumā izvērstāks pamatojums nebija vajadzīgs.

95      Rezultātā apstrīdētā lēmuma pamatojums jebkurā gadījumā ir jāuzskata par pietiekamu, un otrais pamats, kas attiecas uz pamatojuma neesamību, ir jānoraida.

3.     Par vienotas likmes finanšu korekciju 5 % apmērā 2006. finanšu gadā saistībā ar novēloti veiktu inventarizāciju

96      No apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir piemērojusi korekciju 5 % apmērā Itālijas Republikas deklarētajiem izdevumiem par cukura glabāšanu 2006. finanšu gadā novēloti veiktas inventarizācijas dēļ. Kopsavilkuma ziņojumā Komisija šajā ziņā atsaucas uz Regulas Nr. 884/2006 2. panta 3. punkta a) apakšpunktu un 8. pantu, kā arī uz Regulas Nr. 2148/96 4. pantu (kopsavilkuma ziņojuma 6.1.1. punkts). Kavēšanās ar ikgadējās inventarizācijas veikšanu, kas attiecībā uz 2006. grāmatvedības gadu esot veikta tikai 2007. gada februārī, esot uzskatāma par acīmredzamu risku, ka var būt notikuši pārkāpumi un fondiem radīti zaudējumi (kopsavilkuma ziņojuma 6.1.3. punkts). Kopsavilkuma ziņojuma 6.1.5. punktā “Komisijas galīgā nostāja” ir precizēts, ka šī korekcija – kas nav saistīta ar tiesību aktu grozījumiem, proti, Regulas Nr. 915/2006 stāšanos spēkā, – attiecas uz prasību, lai inventarizācija, ar kuru nosaka, vai uzskaitē norādītais krājumu apjoms atbilst fizisko krājumu apjomam, tiktu veikta līdz uzglabāšanas gada beigām, proti, 2006. gada septembrim.

97      Itālijas Republika apstrīd vienotās likmes finanšu korekciju 5 % apmērā, izvirzot četrus pamatus, proti, trešo, ceturto, sesto un septīto, un pakārtoti kā piekto pamatu tā izvirza iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulu Nr. 915/2006. Minētie pamati ir šādi: trešais pamats attiecas uz Regulas Nr. 884/2006 8. panta un tās I pielikuma, kā arī Regulas Nr. 2148/96 4. panta, kas grozīts ar Regulas Nr. 915/2006 pielikumu, pārkāpumu un kļūdainu interpretāciju, kā arī tiesiskās noteiktības, tiesību normu atpakaļejoša spēka aizlieguma, tiesiskās paļāvības un samērīguma principu pārkāpumiem; ceturtais pamats attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu pamatojuma neesamības dēļ, pierādījumu nesniegšanas dēļ un faktu sagrozīšanas dēļ, bet septītais pamats attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu pamatojuma neesamības dēļ un pierādījumu nesniegšanas dēļ attiecībā uz pierādījumiem par iespējami radīto kaitējuma risku fondiem, kā arī lietderīgas iedarbības principa pārkāpumu.

a)     Par trešo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 884/2006 8. panta un tās I pielikuma, kā arī Regulas Nr. 2148/96 4. panta, kas grozīts ar Regulas Nr. 915/2006 pielikumu, pārkāpumu un kļūdainu interpretāciju, kā arī tiesiskās noteiktības, tiesību normu atpakaļejoša spēka aizlieguma, tiesiskās paļāvības un samērīguma principu pārkāpumiem

98      Pirmkārt, ir jāizvērtē iebildums, kas attiecas uz tiesiskās noteiktības, tiesību normu atpakaļejoša spēka aizlieguma un tiesiskās paļāvības principu pārkāpumu

 Par iebildumu, kas attiecas uz tiesiskās noteiktības, tiesību normu atpakaļejoša spēka aizlieguma un tiesiskās paļāvības principu pārkāpumu

99      Ar šo iebildumu Itālijas Republika būtībā apgalvo, ka pienākuma sagatavot inventarizācijas sarakstus attiecībā uz darbībām, kas jau bija veiktas noteiktu laiku pirms Regulas Nr. 884/2006 un Regulas Nr. 915/2006 stāšanās spēkā 2006. gada jūnijā, proti, neilgi pirms grāmatvedības gada beigām 2006. gada septembrī, tūlītēja piemērošana ir pretrunā tiesiskās noteiktības, tiesību normu atpakaļejoša spēka aizlieguma un tiesiskās paļāvības principiem. Valsts iestādes esot paļāvušās uz to, ka tiks piemērotas tiesību normas, kas izriet no Regulas Nr. 2148/96 4. panta, kuram, pamatojoties uz Regulas Nr. 884/2006 14. pantu, bija jāpaliek spēkā “vismaz” līdz 2006. gada 30. septembrim. No šiem elementiem izrietot, ka 2006. gada 30. septembrī Itālijas iestādēm nebija nekāda pienākuma sagatavot inventarizācijas sarakstus saskaņā ar oficiālo tiesisko regulējumu, kas stājās spēkā 2006. gada jūnijā.

100    Komisija apstrīd Itālijas Republikas argumentus un prasa šo iebildumu noraidīt.

–       Par Regulu Nr. 915/2006

101    Regulas Nr. 915/2006 mērķis saskaņā ar tās preambulas 2. apsvērumu un 1. pantu ir grozīt Regulas Nr. 2148/96 III pielikumu, lai noteiktu jaunus sīki izstrādātus noteikumus cukura krājumu fiziskās pārbaudes veikšanai. Saskaņā ar minētās regulas 2. pantu tā stājās spēkā septītajā dienā pēc tās publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, proti, 2006. gada 29. jūnijā. Šī kārtība cukura krājumu fiziskās pārbaudes veikšanai, ievērojot minētajā regulā paredzētos pārejas noteikumus, bija piemērojama 2005./2006. tirdzniecības gadā, par ko ir runa šajā lietā (skat. 105. un 106. punktu).

102    Tomēr, kā to norāda Komisija, ir jākonstatē, ka korekcija 5 % apmērā nebija pamatota ar to, ka Itālijas iestādes ir pārkāpušas ar Regulu Nr. 915/2006 ieviesto kārtību cukura krājumu glabāšanas vietu fiziskās pārbaudes veikšanai. Gan no apstrīdētā lēmuma, gan no kopsavilkuma ziņojuma, gan informācijas apmaiņas starp Komisiju un Itālijas iestādēm administratīvajā procesā izriet, ka Komisija nevienā brīdī nav izvirzījusi šādu iebildumu.

103    Turklāt, atbildot uz samierināšanas struktūras apsvērumu, kura uzskatīja, ka pirms Regulas Nr. 915/2006 stāšanās spēkā Savienības tiesiskajā regulējumā šajā jomā pastāvēja robi, un kura atsaucās uz pārejas pasākumiem, kas ar šo regulu ieviesti attiecībā uz tādu cukura intervences krājumu inventarizāciju, kuri izveidoti it īpaši 2005./2006. tirdzniecības gadā, Komisija kopsavilkuma ziņojuma 6.1.5. punktā skaidri norādīja, ka korekcija 5 % apmērā nebija saistīta ar Regulas Nr. 915/2006 stāšanos spēkā, bet attiecās uz prasību veikt inventarizāciju līdz 2006. gada septembrim (skat. 96. punktu).

104    Šajos apstākļos ir noraidāms Itālijas Republikas arguments, kurš precizēts atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdotu jautājumu un saskaņā ar kuru Komisijai attiecībā uz 2004./2005. un 2005./2006. tirdzniecības gadu esot bijis jāpiemēro Regulā Nr. 915/2006 paredzētie pārejas noteikumi.

105    Attiecībā uz pārejas pasākumiem Regulas Nr. 915/2006 preambulas 4. apsvērumā ir paredzēts:

“Ņemot vērā, ka cukura intervences krājumu veidošana 2004./2005. tirdzniecības gadam ir uzsākta bez sīki izstrādātiem inventarizācijas noteikumiem, ir ārkārtīgi grūti veikt inventarizāciju saskaņā ar standarta procedūrām, jo veids, kādā dažas dalībvalstis ir organizējušas cukura krājumu glabāšanu, ir atšķirīgs. Tāpēc ir jānosaka pārejas noteikumi attiecībā uz cukura krājumiem no 2004./2005. tirdzniecības gada un 2005./2006. tirdzniecības gada.”

106    Šajā ziņā Regulas Nr. 2148/96 III pielikums ir ticis grozīts ar Regulu Nr. 915/2006, pievienojot jaunas tiesību normas “VII – Neiesaiņots cukurs” un “VIII – Iesaiņots cukurs”. Tajā par pārejas noteikumiem, kas piemērojami cukura krājumu fiziskās pārbaudes procedūrām, uz kuriem intervences pasākumi attiecināti 2004./2005. un 2005./2006. tirdzniecības gadā, ir noteikts:

“[..] Fiziskās pārbaudes procedūra cukura valsts krājumiem no 2004./2005. tirdzniecības gada un 2005./2006. tirdzniecības gada:

1.      Gadījumā, ja nav iespējams veikt A iedaļā aprakstītās inventarizācijas procedūras, intervences aģentūra oficiāli aizzīmogo visas silosa/noliktavas piekļuves vietas vai izejas. Intervences aģentūra ik mēnesi pārbauda aizzīmogojumu, lai pārliecinātos, ka tas nav bojāts. Šīs pārbaudes sīki jāapraksta ziņojumā. Piekļuve krājumiem bez intervences aģentūras inspektora nav atļauta.

Dalībvalsts nodrošina tādu aizzīmogošanas procedūru, kas garantē uzglabāto intervences produktu neaizskaramību.

2.      Vismaz reizi gadā veic pārbaudi, lai pārliecinātos par produkta uzglabāšanas apstākļiem un saglabāšanos labā stāvoklī.”

107    Kā izriet no šīm normām, Regulā Nr. 915/2006 tika paredzēti pārejas noteikumi gadījumiem, kad attiecībā uz 2004./2005. un 2005./2006. tirdzniecības gadu nebija iespējams ievērot cukura glabāšanas vietu fiziskās pārbaudes procedūras saskaņā ar kārtību, kura ieviesta ar Regulu Nr. 915/2006. Taču, kā norādīts 102. un 103. punktā, Komisija nav izvirzījusi iebildumu, ka Itālijas iestādes nav ievērojušas minētās procedūras.

108    Jebkurā gadījumā Itālijas Republika neapgalvo, ka Itālijas iestādēm esot bijušas grūtības piemērot ar Regulu Nr. 915/2006 ieviestās fiziskās pārbaudes procedūras. Ir taisnība, ka tā apgalvo, ka pastāvēja noteiktas “objektīvas koordinācijas grūtības” ar publiskā sektora institūciju, kurai bija uzdota inventarizācijas veikšana, proti, Agecontrol. Tomēr tā neapgalvo, nedz ka šo grūtību cēlonis bija jaunā fizisko pārbaužu veikšanas kārtība, kas ieviesta ar Regulu Nr. 915/2006, nedz arī ka tika ievērotas pārejas noteikumos paredzētās alternatīvās procedūras.

109    No tā izriet, ka šis iebildums ir jānoraida kā neiedarbīgs, ciktāl tas attiecas uz Regulu Nr. 915/2006.

–       Par Regulu Nr. 884/2006

110    Kā izriet no Regulas Nr. 884/2006 preambulas apsvērumiem un 1. panta, ar šo regulu paredz nosacījumus un noteikumus, kas piemērojami ELGF finansētajiem izdevumiem saistībā ar intervences pasākumiem, ko īsteno intervences krājumu glabāšanas veidā, nosacījumus un noteikumus attiecīgo darbību vadībai un kontrolei, ko īsteno maksājumu aģentūras, nosacījumus un noteikumus, kas piemērojami attiecīgo ELGF izdevumu un ieņēmumu iegrāmatošanai, kā arī nosacījumus un noteikumus, kas piemērojami to izdevumu aprēķināšanas kārtībai, kurus var attiecināt uz ELGF. Saskaņā ar Regulas Nr. 884/2006 preambulas 13. apsvērumu un 14. pantu noteikumi, kas pieņemti ar šo regulu, šajā ziņā aizstāj noteikumus, kas paredzēti vairākās regulās, kuras arī tiek atceltas, it īpaši Regulā Nr. 2148/96 un Padomes 1990. gada 27. novembra Regulā (EEK) Nr. 3492/90, ar ko nosaka faktorus, kuri jāņem vērā gada pārskatos par ELVGF Garantiju nodaļas finansējumu intervences pasākumiem valsts rezerves formā (OV L 337, 3. lpp.).

111    Regula Nr. 884/2006 saskaņā ar tās 15. panta pirmo daļu stājas spēkā septītajā dienā pēc tās publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, proti, 2006. gada 30. jūnijā, un saskaņā ar šā panta otro daļu tā bija piemērojama no 2006. gada 1. oktobra.

112    Šajā ziņā ir jāatgādina par principu, saskaņā ar kuru likumi, kas groza tiesību normu, ir piemērojami, ja nav paredzētas atkāpes, attiecībā uz tādu situāciju sekām nākotnē, kas ir radušās laikā, kad bija spēkā grozītais likums (spriedumi, 1999. gada 29. jūnijs, Butterfly Music, C‑60/98, Krājums, EU:C:1999:333, 24. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2002. gada 29. janvāris, Pokrzeptowicz‑Meyer, C‑162/00, Krājums, EU:C:2002:57, 50. punkts). Procesuālajiem noteikumiem parasti ir jāattiecas uz visiem strīdiem, kas ir uzsākti brīdī, kad tie stājas spēkā, savukārt, lai nodrošinātu tiesiskās noteiktības principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa ievērošanu, materiālās tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās uz situācijām, kuras ir radušās pirms to stāšanās spēkā, attiecas tikai tad, ja no to teksta, mērķiem vai struktūras skaidri izriet, ka tām ir šādas sekas (skat. spriedumus, 2002. gada 24. septembris, Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, C‑74/00 P un C‑75/00 P, Krājums, EU:C:2002:524, 119. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2009. gada 1. jūlijs, ThyssenKrupp Stainless/Komisija, T‑24/07, Krājums, EU:T:2009:236, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

113    Turklāt saskaņā ar judikatūru likumdevējs ir tiesīgs nošķirt spēkā stāšanās dienu no tās dienas, no kuras ir piemērojams tā pieņemtais tiesību akts – piemērošanas dienu salīdzinājumā ar spēkā stāšanās brīdi atliekot uz vēlāku laiku. Šāda rīcība – īpaši tiklīdz tiesību akts ir stājies spēkā un tādējādi iekļauts Savienības tiesību sistēmā – dalībvalstīm vai Savienības iestādēm var atvieglot to sākotnējo pienākumu izpildi uz šā tiesību akta pamata, kas ir nepieciešami tā turpmākai pilnīgai piemērošanai visiem tiesību subjektiem, uz kuriem tas attiecas (spriedums, 2011. gada 17. novembris, Homawoo, C‑412/10, Krājums, EU:C:2011:747, 24. punkts).

114    Ja administratīvā pasākumā ir paredzēts, ka tā iedarbība sākas no noteikta datuma, tas nozīmē, ka tā iedarbība sākas norādītajā datumā (spriedums, 1970. gada 14. aprīlis, Cafiero/Komisija, 42/69, Krājums, EU:C:1970:23, 161. lpp., 7. punkts).

115    No tā izriet, ka Regula Nr. 884/2006 bija piemērojama no 2006. gada 1. oktobra, ja vien nepastāv īpašas tiesību normas, kurās būtu paredzēta konkrētu noteikumu piemērošana no datuma, kas ir agrāks par tās 15. panta otrajā daļā paredzēto iedarbības datumu.

116    Itālijas Republika apgalvo, ka Komisija it kā esot retroaktīvi piemērojusi Regulu Nr. 884/2006 saistībā ar pienākumu veikt inventarizāciju, jo ar minētās regulas 8. pantu esot pirmo reizi ieviests pienākums veikt ikgadēju inventarizāciju attiecībā uz darbībām, kuras tās spēka stāšanās brīdī jau īstenotas noteiktu laikposmu.

117    Šajā ziņā ir jānorāda, ka nevienu Regulas Nr. 884/2006 preambulas apsvērumu vai tās tiesību normu nevar saprast kā tādu, ar ko no minētās regulas 8. panta izrietošo noteikumu iedarbības brīdis tiek noteikts datumā, kurš ir atšķirīgs no 15. panta otrajā daļā norādītā datuma. Tādējādi minētā tiesību norma ir jāuzskata par piemērojamu no 2006. gada 1. oktobra.

118    No kopsavilkuma ziņojuma izriet, ka Komisija uz šo noteikumu ir atsaukusies saistībā ar korekciju 5 % apmērā attiecībā uz 2006. grāmatvedības gadu, kurš ilgst no 2005. gada 1. oktobra līdz 2006. gada 30. septembrim.

119    Tādējādi Komisija Regulas Nr. 884/2006 8. pantu attiecībā uz Itālijas iestāžu pienākumu veikt inventarizāciju 2006. grāmatvedības gadā ir piemērojusi, pārkāpjot tiesību normu atpakaļejoša spēka aizlieguma un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus.

120    Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdotu jautājumu, Komisija atzina, ka šajā lietā attiecībā uz pienākumu veikt ikgadēju inventarizāciju ratione temporis bija piemērojams Regulas Nr. 3492/90 3. pants, nevis Regulas Nr. 884/2006 8. pants.

121    Tādējādi ir jāpārbauda, vai šāda Komisijas pieļauta kļūda ietekmē apstrīdēto lēmumu kā gluži formāls trūkums vai, tieši pretēji – kā būtisks procedūras trūkums, kura dēļ lēmums ir atceļams, ciktāl tajā noteikta korekcija 5 % apmērā, jo ir pārkāpti tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi.

122    Komisija paskaidro, ka administratīvajā procesā tā atsaucās uz Regulas Nr. 884/2006 8. pantu, ciktāl bija runa par regulu, kura bija spēkā šīs procedūras veikšanas laikā un uz kuras pamata tā Itālijas iestādēm norādīja veicamos korektīvos pasākumus. Tomēr Komisija būtībā apgalvo, ka Regulas Nr. 884/2006 8. pantā paredzētais pienākums nebija jauns, ko apstiprinot šīs regulas pielikumā iekļautā atbilstības tabula, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 884/2006 8. panta noteikumi atbilst Regulas Nr. 3492/90 3. panta noteikumiem.

123    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar tiesiskās noteiktības principu, kas ir Savienības tiesību vispārējs princips, Savienības tiesībām ir jābūt skaidrām un to piemērošanai ir jābūt paredzamai attiecīgajām personām. Saskaņā ar šo prasību jebkurš akts, ar ko paredzēts radīt tiesiskas sekas, iegūst saistošu spēku no Savienības tiesību normas, kas ir skaidri jānorāda kā juridiskais pamats un kas nosaka juridisko formu, kādā akts ir jāpieņem (skat. spriedumus, 2007. gada 12. decembris, Itālija/Komisija, T‑308/05, Krājums, EU:T:2007:382, 123. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2011. gada 29. septembris, Polija/Komisija, T‑4/06, EU:T:2011:546, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

124    Runājot par pienākumu norādīt pamatojumu aktos, kas rada tiesiskas sekas, precīza noteikuma nenorādīšana nevar būt būtisks trūkums, ja akta juridisko pamatu var noteikt, balstoties uz citiem akta elementiem. Taču skaidra norāde ir obligāta, ja bez tās ieinteresētajām personām un Tiesai nav skaidrs precīzs juridiskais pamats (skat. spriedumus Itālija/Komisija, minēts 123. punktā, EU:T:2007:382, 124. punkts un tajā minētā judikatūra, un Polija/Komisija, minēts 123. punktā, EU:T:2011:546, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

125    Šajā lietā ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 3492/90 3. pants, kuru Komisija ir minējusi tikai Vispārējā tiesā iesniegtajos dokumentos, netika norādīts ne apstrīdētajā lēmumā, ne kopsavilkuma ziņojumā, ne administratīvajā procesā. Komisija ir atsaukusies Regulas Nr. 884/2006 8. pantu.

126    Tomēr šāda gluži formāla kļūda attiecībā uz juridisko pamatu nevar likt atcelt apstrīdēto lēmumu tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpuma dēļ.

127    Pirmkārt, šī kļūda Itālijas Republikai nav liegusi saprast, kuru pienākumu neizpildi Komisija tai pārmet. Pretēji Itālijas Republikas apgalvotajam, pienākums veikt ikgadēju inventarizāciju netika neilgi pirms 2006. grāmatvedības gada beigām pirmo reizi ieviests ar Regulas Nr. 884/2006 8. pantu, uz kuru Komisija atsaucas apstrīdētajā lēmumā, jo šis pienākums, kā to apgalvo Komisija, pirms Regulas Nr. 884/2006 stāšanās spēkā bija jau paredzēts Regulas Nr. 3492/90 3. pantā. Pienākumi, kas maksājumu aģentūrai uzlikti ar Regulas Nr. 3492/90 3. pantu, ir identiski tiem pienākumiem, kas paredzēti Regulas Nr. 884/2006 8. pantā, ar kuru Komisija ir pamatojusi savu lēmumu, jo abos pantos ir paredzēts pienākums katrā grāmatvedības gadā veikt inventarizāciju (skat. 137. un 138. punktu).

128    Itālijas Republika nekādi nepamato argumentu, ar kuru tā apstrīd kontinuitāti starp Regulu Nr. 3492/90 un Regulu Nr. 884/2006. Ir jānorāda, ka no Regulas Nr. 884/2006 14. panta otrās daļas izriet, ka atsauces uz atceltajām regulām, tostarp Regulu Nr. 3492/90, uzskata par atsaucēm uz šo regulu un lasa saskaņā ar atbilstības tabulu tās XVI pielikumā. Saskaņā ar šo tabulu Regulas Nr. 3492/90 3. pants atbilst Regulas Nr. 884/2006 8. panta 1. punktam. Tādējādi teksti apstiprina kontinuitāti starp pienākumu veikt ikgadēju intervencē iekļauto produktu inventarizāciju, kurš saskaņā ar Regulu Nr. 884/2006 ir piemērojams no 2006. grāmatvedības gada, un pienākumiem, kas pirms tam pastāvēja uz Regulas Nr. 3492/90 pamata.

129    Itālijas Republika šajā ziņā nevar iedarbīgi atsaukties uz apstākli, ka tai nebija zināmi pienākumi, kas valsts iestādēm bija uzlikti ar Regulas Nr. 3492/90 3. pantu. Kaut arī Komisija administratīvajā procesā kļūdaini nav atsaukusies uz šo noteikumu, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību normas no brīža, kad tās ir publicētas Oficiālajā Vēstnesī, ir vienīgās pozitīvās tiesības šajā jomā un neviens nevar atsaukties uz šo tiesību nezināšanu (skat. spriedumu, 1996. gada 5. jūnijs, Günzler Aluminium/Komisija, T‑75/95, Krājums, EU:T:1996:74, 50. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi Itālijas Republika nevarēja nezināt, ka pastāv no Regulas Nr. 3492/90 3. panta izrietošs pienākums katrā grāmatvedības gadā veikt to produktu inventarizāciju, kuri tiek glabāti intervences krājumos.

130    Otrkārt, no iepriekš minētā izriet arī, ka, pat ja Komisija būtu pamatojusi finanšu korekciju 5 % apmērā ar Regulas Nr. 3492/90 3. pantu, tai pēc būtības būtu tāds pats rezultāts, proti, tā būtu konstatējusi, ka Itālijas iestādes 2006. grāmatvedības gadā nebija veikušas ikgadējo inventarizāciju. Tādējādi kļūda, kas pieļauta, nosakot pienākumam veikt ikgadēju inventarizāciju ratione temporis piemērojamo tiesību normu, jebkurā gadījumā nav nekādā veidā izšķiroši ietekmējusi Komisijas pēc būtības veiktā izvērtējuma rezultātu (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu Günzler Aluminium/Komisija, minēts 129. punktā, EU:T:1996:74, 55. punkts).

131    Šajā ziņā turklāt ir jākonstatē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā saistībā ar valstu iestāžu pienākumiem veikt ikgadēju inventarizāciju noliktavu fizisku pārbaužu veidā arī ir atsaukusies uz Regulas Nr. 2148/96 4. pantu (skat. 96. punktu), nevis līdzvērtīgo normu Regulā Nr. 884/2006, proti, “I pielikuma A sadaļas I iedaļu” saskaņā ar šīs regulas XVI pielikumā iekļauto atbilstības tabulu. Tādējādi iebildums, kurš attiecas uz tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu, kas izdarīts, jo Itālijas iestādes, lai noteiktu pienākumus attiecībā uz ikgadējās inventarizācijas veikšanu 2006. grāmatvedības gadā, esot paļāvušās uz Regulas Nr. 2148/96 4. panta piemērošanu (skat. 99. punktu), ir jānoraida kā neiedarbīgs.

132    No tā izriet, ka Itālijas Republika šajā lietā nevar lietderīgi atsaukties uz tiesiskās noteiktības, tiesību normu atpakaļejoša spēka aizliegumu un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumiem saistībā ar Regulas Nr. 884/2006 8. panta piemērošanu. Tādējādi šis iebildums ir jānoraida kopumā.

 Par iebildumu, kas attiecas uz Regulas Nr. 884/2006 8. panta un tās I pielikuma, kā arī ar Regulas Nr. 915/2006 pielikumu grozītās Regulas Nr. 2148/96 4. panta kļūdainu interpretāciju un piemērošanu

133    Kā tika atgādināts 96. punktā, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka korekcija 5 % apmērā Itālijas Republikai attiecībā uz 2006. grāmatvedības gadu tika piemērota tāpēc, ka, pārkāpjot Regulas Nr. 884/2006 8. pantu un Regulas Nr. 2148/96 4. pantu, “novēloti tika veikta inventarizācija”. Saskaņā ar kopsavilkuma ziņojumu šis trūkums fondiem radīja finanšu risku, jo ar citām pārbaudēm attiecībā uz 2006. grāmatvedības gadu nebūtu bijis iespējams konstatēt, ka krājumi faktiski atbilst uzskaitē norādītajam apjomam, un tādējādi garantēt, ka glabāšanas izmaksas un citas izmaksas tiek apmaksātas, pamatojoties uz pareiziem datiem.

134    Itālijas Republika apgalvo, ka tā ir veikusi virkni kontroļu attiecībā uz tā cukura pārdošanu, uz kuru attiecas intervence, īpaši izmantojot ikmēneša uzskaiti, kuras kopija ir iesniegta Vispārējai tiesai. Turklāt ieviestā iekraušanas un izkraušanas reģistra IT sistēma ļāva ik dienu pārraudzīt un aktualizēt krājumu stāvokli, tādējādi izsekojot jebkādām to izmaiņām. Tādējādi Itālijas iestādes esot centušās veikt kontroles produkta ievietošanas un izņemšanas brīdī, kā arī noliktavā esošo krājumu kontroles, pārliecinoties par visu apjomu tā, “it kā inventarizācijas periods norisinātos pastāvīgi”.

135    Komisija apstrīd Itālijas Republikas izvirzītos argumentus.

136    Kā izriet no 31. punktā minētās judikatūras, no Eiropas lauksaimniecības fondiem finansē tikai intervences, kas ir veiktas atbilstoši Savienības regulējumam lauksaimniecības tirgus kopīgās organizācijas ietvaros. Tādējādi it kā kļūdainie elementi, uz kuru pamata ir piemērota apstrīdētā finanšu korekcija, ir jāizvērtē to konkrēto pienākumu gaismā, kuri ar Savienības tiesisko regulējumu uzlikti valstu iestādēm attiecībā uz to produktu krājumu kontrolēm, kam tiek piemērots intervences režīms.

137    Regulas Nr. 3492/90 3. pantā ir noteikts:

“Intervences aģentūras katrā finanšu gadā veic inventarizāciju par katru produktu, uz ko attiecas Kopienas intervence.

Tās salīdzina šīs inventarizācijas rezultātus ar grāmatvedības datiem; visas pārbaudē noskaidrotās daudzuma vai kvalitātes nesakritības pārskatos ieraksta saskaņā ar 5. pantu.”

138    Šī tiesību norma ar Regulas Nr. 884/2006 14. panta pirmo daļu tika atcelta no 2006. gada 1. oktobra un saskaņā ar XVI pielikumā iekļauto atbilstības tabulu aizstāta ar tiesību normu, kas ir līdzvērtīga Regulas Nr. 884/2006 8. pantam, kurā paredzēts identisks pienākums maksājumu aģentūrām katrā grāmatvedības gadā veikt inventarizāciju.

139    Regulas Nr. 884/2006 2. panta 3. punkta a) apakšpunktā grāmatvedības gads definēts kā laikposms no viena gada 1. oktobra līdz nākamā gada 30. septembrim.

140    Regulas Nr. 2148/96 4. pantā ir noteikts:

“1. Intervences aģentūra ir atbildīga par saskaņā ar 1., 2. un 3. pantu savāktās informācijas pareizību. Tādēļ tā visu gadu ar neregulāriem starplaikiem noliktavās veic pārbaudes uz vietas, par kurām, ja iespējams, iepriekš nepaziņo.

Katru noliktavu pārbauda vismaz vienu reizi gadā saskaņā ar III pielikumā paredzētajiem noteikumiem, un pārbaudes jo īpaši aptver:

a)      2. un 3. pantā minētās informācijas vākšanas procedūru;

b)      noliktavas pārziņa uz vietas esošās uzskaites atbilstību intervences aģentūrai nosūtītajai informācijai un

c)      noliktavas pārziņa uzskaites, kas izmantota pēdējai tā iesniegtajai mēneša deklarācijai, uzskaitīto daudzumu fizisko klātbūtni noliktavā, novērtējot tos vizuāli vai, šaubu vai strīdus gadījumā, sverot vai mērot.

Fizisko klātbūtni nosaka ar pietiekami tipisku fizisko pārbaudi, kas aptver vismaz III pielikumā noteikto procentuālo daudzumu, ļaujot secināt, ka pārskatos uzskaitītie daudzumi patiešām noliktavā atrodas.

[..]”

141    Arī Regula Nr. 2148/96 ir atcelta no 2006. gada 1. oktobra ar Regulu Nr. 884/2006. Saskaņā ar minētās regulas XVI pielikumā iekļauto atbilstības tabulu Regulas Nr. 2148/96 4. pants atbilst Regulas Nr. 884/2006 “I pielikuma A sadaļas I iedaļai”.

142    Regulas Nr. 2148/96 III pielikumā noteiktās lauksaimniecības produktu intervences krājumu fiziskās pārbaudes kārtība ir grozīta ar Regulu Nr. 915/2006. Šajā saistībā Regulas Nr. 2148/96 III pielikums tika grozīts, lai iekļautu jaunas tiesību normas, kas attiecas uz fiziskās pārbaudes procedūrām, kuras piemērojamas neiesaiņotam cukuram (“VII – Neiesaiņots cukurs”) un iesaiņotam cukuram (“VIII – Iesaiņots cukurs”) (skat. arī 101. punktu).

143    No iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka maksājumu aģentūrai ikgadējo inventarizāciju ir jāveic katrā grāmatvedības gadā un šīs inventarizācijas rezultāti ir jāsalīdzina ar grāmatvedības datiem atbilstoši Regulas Nr. 3492/90 3. pantam, kas būtībā aizstāts ar Regulas Nr. 884/2006 8. pantu. Šāds grāmatvedības gads ilgst no viena gada 1. oktobra līdz nākamā gada 30. septembrim. Ikgadējā inventarizācija tiek veikta, it īpaši, pamatojoties uz Regulas Nr. 2148/96 4. pantā paredzētās krājumu kontroles rezultātiem, kas veikta kā noliktavu fiziskas pārbaudes uz vietas saskaņā ar minētās regulas III pielikumā noteiktajām procedūrām. Kontroles, veicot noliktavu fiziskās pārbaudes uz vietas, saskaņā ar judikatūru ir būtiskas, lai garantētu ar uzglabāšanu saistīto izdevumu pareizību, un ir uzskatāmas par galvenajiem kontroles mehānismiem Dokumenta VI/5330/97 2. pielikuma izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 20. jūnijs, Grieķija/Komisija, T‑251/04, EU:T:2006:165, 79. punkts).

144    No tā izriet, ka inventarizācijas neveikšana pirms 2006. gada 30. septembra ir pretrunā Regulas Nr. 2148/96 4. pantam kopsakarā ar Regulas 3492/90 3. pantu, kas būtībā aizstāts ar Regulas Nr. 884/2006 8. pantu.

145    Kā izriet no divpusējās sanāksmes protokola un samierināšanas struktūras ziņojuma 5. punkta pēdējās daļas, Itālijas iestādes administratīvajā procesā neapstrīdēja faktu, ka tās līdz 2006. gada 30. septembrim nebija veikušas inventarizāciju.

146    Itālijas Republika to faktiski neapstrīd arī Vispārējā tiesā. Pirmkārt, aplūkojot tās argumentāciju, šķiet, tā neapstrīd, ka šis pienākums tai bija uzlikts ar Regulas Nr. 2148/96 4. pantu, uz kuru tā atsaucas, lai parādītu, ka Itālijas iestādes ir paļāvušās uz faktu, ka šī tiesību norma palikšot spēkā līdz 2006. gada 30. septembrim (skat. 131. punktu).

147    Otrkārt, Vispārējai tiesai iesniegtajos dokumentos tā apgalvo, ka Agecontrol 2007. gada februārī bija veikusi kvalitatīvas un kvantitatīvas inventarizācijas un 2006. gada 30. septembrī konstatējusi krājumu stāvokli. Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdotu jautājumu, Itālijas Republika ir apstiprinājusi, ka šie apgalvojumi ir jāsaprot kā norāde, ka Agecontrol inventarizāciju veica tikai 2007. gada februārī un pēc tam Komisijai pārsūtīja minētās inventarizāciju kopsavilkuma dokumentu.

148    Turpretim Itālijas Republika būtībā apgalvo, ka pārējās Itālijas iestāžu veiktās cukura krājumu kontroles, it īpaši kontroles produkta ievietošanas un izņemšanas brīdī, kuru laikā esot veiktas arī noteiktas kontroles attiecībā uz cukura krājumu apjomu, ikmēneša uzskaite, kā arī iekraušanas un izkraušanas reģistra IT sistēma, kuras mērķis ir katru dienu aktualizēt informāciju par krājumu stāvokli, ļāva nodrošināt to pašu rezultātu, ko inventarizācija, proti, nodrošināt, ka tiek apmaksātas tikai tāda cukura glabāšanas izmaksas, kas faktiski atrodas krājumos.

149    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka tādu kontroļu pastāvēšana, uz kurām atsaucas Itālijas Republika, nav pietiekama, lai kompensētu apstrīdētajā lēmumā un kopsavilkuma ziņojumā konstatētos trūkumus, proti, ka ikgadējā inventarizācija nebija veikta līdz 2006. gada 30. septembrim.

150    Kā minēts 143. un 144. punktā, pienākums veikt ikgadēju inventarizāciju katrā grāmatvedības gadā ir tieši paredzēts Regulas Nr. 2148/96 4. pantā un Regulas Nr. 3492/90 3. pantā, kas būtībā aizstāts ar Regulas Nr. 884/2006 8. pantu.

151    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumos, kad ar regulu izveido īpašus kontroles pasākumus, dalībvalstu pienākums ir tos piemērot, un nav nepieciešams izvērtēt, vai ir pamatots to pieņēmums, ka cita kontroles sistēma būtu efektīvāka (skat. spriedumus, 2002. gada 21. marts, Spānija/Komisija, C‑130/99, Krājums, EU:C:2002:192, 87. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2007. gada 28. marts, Spānija/Komisija, T‑220/04, EU:T:2007:97, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).

152    Turklāt, kā Komisija norāda kopsavilkuma ziņojuma 6.1.3. punktā, no Dokumenta VI/5330/97 izriet, ka “aizstājošas pārbaudes nevar automātiski uzskatīt kā neatbilstību kompensējošas” un ka “gadījumā, kad regulas tieši uzliek pienākumu veikt noteiktu pārbaudi, dalībvalstij nav citu iespēju kā veikt šo pārbaudi vai vērsties iestādē, lai saņemtu atbrīvojumu”.

153    Itālijas Republika kļūdaini apgalvo, ka inventarizācija nebija nepieciešama, jo jebkurā gadījumā tā tiekot obligāti veikta brīdī, kad krājumi tiek ievietoti vai izņemti no noliktavas, un cukura krājumu apjoms tiekot noteikts šajā brīdī. Tā nevar ignorēt no Regulas Nr. 2148/96 4. panta izrietošo pienākumu vismaz reizi gadā, veicot fiziskas pārbaudes, kontrolēt katru glabāšanas vietu. Šajā ziņā nepieciešamību veikt ikgadēju inventarizāciju, nevis tikai kontroli krājumu ievietošanas vai izņemšanas brīdī attaisno fakts, ka glabāšanas nosacījumi var ietekmēt krājumu apjomu. Tādējādi pārliecināšanās par krājumu stāvokli, veicot ikgadēju inventarizāciju, ļauj izvairīties no nevajadzīgu glabāšanas izmaksu, proti, tādu, kas attiecas uz neesošu vai vairs neesošu cukura apjomu, segšanu no Savienības fondiem (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 2. februāris, Grieķija/Komisija, T‑469/09, EU:T:2012:50, 127. un 128. punkts).

154    Turklāt inventarizācija, veicot glabāšanas vietu fiziskas pārbaudes, ir būtiska, lai tuvinātu uzskaites datus reālajiem to produktu krājumiem, uz kuriem attiecas intervence, un lai konstatētu, ka uzskaitē norādītais daudzums pilnā apjomā faktiski atrodas krājumos. Saskaņā ar judikatūru Savienības likumdevējs bija iecerējis administratīvo kontroli un pārbaudi uz vietas kā divus pārbaudes līdzekļus, kas, kaut gan ir atšķirīgi, tomēr viens otru papildina (šajā ziņā skat. spriedumu, 1996. gada 3. oktobris, Vācija/Komisija, C‑41/94, Krājums, EU:C:1996:366, 43. punkts). Ne ikmēneša uzskaites veikšana, ne kontrole cukura ievietošanas un izņemšanas brīdī, ne iekraušanas un izkraušanas reģistra IT sistēma nekādā gadījuma nevarētu nodrošināt tādu pašu uzticamības līmeni kā ikgadēja inventarizācija, veicot glabāšanas vietu fizisku pārbaudi, kura ļauj tuvināt uzskaites datus ar pārbaužu rezultātā iegūtajiem datiem.

155    Visbeidzot ir jāatgādina, ka dalībvalsts nevar atsaukties uz noteikumiem, praksi vai situācijām savā iekšējā tiesību sistēmā, lai attaisnotu no Savienības tiesību noteikumiem izrietošu pienākumu un termiņu neievērošanu. Dalībvalsts it īpaši nevar atsaukties uz praktiskām grūtībām, lai pamatotu, kāpēc nav īstenotas atbilstošās pārbaudes (skat. spriedumus, 1991. gada 21. februāris, Vācija/Komisija, C‑28/89, Krājums, EU:C:1991:67, 18. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2010. gada 12. novembris, Itālija/Komisija, T‑95/08, EU:T:2010:464, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

156    Tādējādi Itālijas Republika nevar atsaukties uz grūtībām, kas tai it kā radušās, plānojot kontroles ar Agecontrol, pat ja šādu grūtību pastāvēšana tiktu pierādīta.

157    No iepriekš minētā izriet, ka konstatējums, ko šajā lietā izdarīja Komisija, proti, ka ikgadējā inventarizācija par 2006. finanšu gadu nav tikusi veikta līdz 2006. gada 30. septembrim, ir elements, kurš rada nopietnas šaubas 32. punktā minētās judikatūras izpratnē attiecībā uz to, vai ir ieviests pienācīgu un efektīvu kontroļu kopums, kas ļauj nodrošināt, ka no fondiem tiek segti tikai izdevumi saistībā ar cukuru, kurš faktiski atrodas glabāšanas vietās. Itālijas Republika nav sniegusi nekādu informāciju, kas varētu likt apšaubīt šo konstatējumu, un tādējādi nav spējusi sniegt detalizētus un pilnīgus pierādījumus par to, ka šīs kontroles patiesi ir veiktas un Komisijas apgalvojumi ir nepatiesi 33. punktā minētās judikatūras izpratnē.

158    Tāpēc Komisija pareizi uzskata, ka novēlota cukura krājumu ikgadējās inventarizācijas veikšana Regulas Nr. 2148/96 4. panta un 3492/90 3. panta izpratnē, kas būtībā aizstāts ar Regulas Nr. 884/2006 8. pantu, ir uzskatāma par fondiem radītu risku un šo risku pilnībā nevarēja kompensēt citas kontroles, uz kurām atsaucas Itālijas iestādes.

159    Šo secinājumu neatspēko Itālijas Republikas arguments, saskaņā ar kuru Regula Nr. 2148/96 “neattiecās uz produktu “cukurs””.

160    Ir taisnība, kā to apgalvo Itālijas Republika, ka Regulā Nr. 2148/96 sākotnēji nebija iekļauta neviena norma, kurā būtu sīki noteiktas cukura krājumu fiziskās pārbaudes procedūras, kas tika ieviestas tikai ar Regulu Nr. 915/2006, kura stājās spēkā 2006. gada 29. jūnijā un bija piemērojama 2005./2006. tirdzniecības gadam, ievērojot šajā regulā paredzētos pārejas noteikumus (skat. 101. punktu).

161    Taču ar tiesību normām, kas tika ieviestas ar Regulu Nr. 915/2006, tika izveidotas glabāšanas vietu fiziskās pārbaudes procedūras konkrēti attiecībā uz cukuru, savukārt pats pienākums veikt šīs kontroles attiecībā uz visiem lauksaimniecības intervences krājumos iekļautajiem produktiem bija jau paredzēts Regulas Nr. 2148/96 4. pantā. Kā norādīts 102. līdz 103. punktā, Komisijas izvirzītais iebildums ir pamatots nevis ar to, ka nav ievērotas ar Regulu Nr. 915/2006 ieviestās cukura glabāšanas vietu fiziskās pārbaudes procedūras, bet gan ar to, ka novēloti ir veikta ikgadējā inventarizācija Regulas Nr. 2148/96 4. panta un Regulas Nr. 3492/90 3. panta izpratnē, kas būtībā aizstāts ar Regulas Nr. 884/2006 8. pantu.

162    Jebkurā gadījumā Itālijas Republika nav pierādījusi, kā glabāšanas vietu fiziskās pārbaudes procedūru neesamība attiecībā uz cukuru vai to ieviešana ar Regulu Nr. 915/2006 pati par sevi izskaidrotu ikgadējās inventarizācijas novēloto veikšanu attiecībā uz šo produktu.

163    Turklāt, kā to norāda Komisija, nekas neliedza Itālijas Republikai ieviest glabāšanas vietu kontroles procedūras, kas ir līdzīgas citiem produktiem piemērojamajām procedūrām, kā tā esot darījusi attiecībā uz citiem kontroļu veidiem.

164    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka dalībvalstīm ir jāveic pienācīgas kontroles, lai īstenotu efektīvu kontroles un uzraudzības sistēmu, pat ja Savienības tiesiskajā regulējumā nav izsmeļoši noteikta šo kontroļu veikšanas kārtība (skat. spriedumu, 2012. gada 31. janvāris, Spānija/Komisija, T‑206/08, EU:T:2012:33, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

165    No tā izriet, ka šis iebildums nav pamatots un ir noraidāms.

 Par iebildumu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu

166    Runājot par apgalvojumu, ka šajā lietā piemērotā korekcija ir nesamērīga, vispirms ir jānorāda, ka šis iebildums neattiecas uz metodi, ar kuru Komisija ir ieguvusi summu EUR 781 044, piemērojot vienotās likmes korekciju 5 % apmērā attiecībā uz 2006. finanšu gadu. Itālijas Republika tikai apgalvo, ka Komisijai esot bijis jāņem vērā tas, ka cukura intervences krājumiem piemērojamais tiesiskais regulējums ar Regulu Nr. 884/2006 un Regulu Nr. 915/2006 tika novēloti grozīts 2006. gada jūnijā, proti, 2006. grāmatvedības gadā. Tā uzskata, ka korekcija 5 % apmērā esot bijusi jāpiemēro, labākajā gadījumā, attiecībā uz laikposmu pēc šo regulu stāšanās spēkā. Turklāt Itālijas Republika apgalvo, ka Komisijai esot bijis jāņem vērā šajās regulās iekļautie pārejas noteikumi.

167    Taču, kā tika konstatēts, izvērtējot trešā pamata pirmo un otro iebildumu, Regulas Nr. 884/2006 un Regulas Nr. 915/2006 stāšanās spēkā neskāra pienākumus, kuri Itālijas iestādēm bija uzlikti attiecībā uz inventarizācijas sistēmas ieviešanu, jo ar minētajām regulām netika grozīti pienākumi, saistībā ar kuriem šajā lietā tika konstatēta bezdarbība (skat. it īpaši 127. un 161. punktu).

168    Tādējādi ir jānoraida iebildums, ka, grozot attiecīgo tiesisko regulējumu 2006. grāmatvedības gada laikā, ir ticis pārkāpts samērīguma princips.

169    Jebkurā gadījumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisija var atteikt visu izdevumu finansēšanu, ja tā konstatē, ka nepastāv pietiekami kontroles mehānismi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 24. februāris, Nīderlande/Komisija, C‑318/02, EU:C:2005:104, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

170    Šajā lietā šķiet, ka Komisijas dienestu konstatētā bezdarbība attiecās uz inventarizācijas novēlotu veikšanu, kurai ir nozīmīga loma, lai noteiktu, vai izdevumi ir pareizi – tādējādi varēja saprātīgi secināt, ka pastāvēja būtisks risks, ka fondiem tiks radīti zaudējumi. Rezultātā summu, kuru Komisija nav atzinusi un kura nepārsniedz 5 % no attiecīgajiem izdevumiem, nevar uzskatīt par pārmērīgu un nesamērīgu.

171    No tā izriet, ka šajā lietā, piemērojot vienotās likmes korekciju 5 % apmērā, Komisija nav pārkāpusi samērīguma principu, jo kavēšanās ar inventarizācijas veikšanu bija pretrunā Savienības tiesiskā regulējuma prasībām.

172    No tā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida kopumā.

b)     Par ceturto pamatu, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu pamatojuma neesamības dēļ

173    Itālijas Republika apgalvo, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, kāpēc tā ir noraidījusi samierināšanas struktūras priekšlikumu, saskaņā ar kuru korekcija saistībā ar novēloto inventarizācijas veikšanu bija jāattiecina tikai uz glabāšanas izmaksām, kas bija deklarētas laikposmā no Regulas Nr. 915/2006 spēkā stāšanās brīža līdz 2006. finanšu gada beigām.

174    Šajā ziņā ir jākonstatē – tāpat kā to ir darījusi Komisija – ka pienākumi attiecībā uz inventarizāciju jau bija atrodami tiesiskajā regulējumā, kas pastāvēja pirms Regulas Nr. 915/2006 stāšanās spēkā (skat. 161. punktu). Pretēji Itālijas Republikas apgalvotajam ar iepriekš minēto regulu nav pirmo reizi ieviests pienākums, saistībā ar kuru šajā lietā ir konstatēta bezdarbība. Tādējādi Regulas Nr. 915/2006 stāšanās spēkā nekādi nevarēja ietekmēt dalībvalstu pienākumu veikt inventarizācijas.

175    Komisija šo faktu ir izskaidrojusi administratīvajā procesā, it īpaši savā 2011. gada 3. janvāra galīgajā nostājā pēc samierināšanas struktūras ziņojuma. Tā to ir paudusi arī kopsavilkuma ziņojuma 6.1.5. punktā.

176    Turklāt, kā tika atgādināts 72. punktā, jebkurā gadījumā samierināšanas struktūras viedoklis Komisijai nav saistošs.

177    Rezultātā atbilstoši 91.–93. punktā minētajai judikatūrai apstrīdētā lēmuma pamatojums ir uzskatāms par pietiekamu un šis pamats tādējādi ir noraidāms.

c)     Iebilde par prettiesiskumu attiecībā uz Regulu Nr. 915/2006

178    Pakārtoti trešajam un ceturtajam pamatam Itālijas Republika izvirza iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulu Nr. 915/2006, ciktāl ar to ir ieviests pienākums veikt galīgo cukura krājumu inventarizāciju, paredzot tikai aptuveni trīs mēnešu ilgu termiņu inventarizācijas veikšanai. Saskaņā ar Itālijas Republikas viedokli ar regulu paredzēt rīcību, kas attiecas uz pagātnē esošiem faktiem, un piemērot finanšu korekciju kā sankciju par tās neveikšanu ir pretrunā principiem, uz kuriem tā atsaucas trešajā pamatā.

179    Komisija apstrīd Itālijas Republikas argumentus.

180    Ir jāatgādina, ka LESD 277. pantā ir izteikts vispārējs princips, kas jebkurai pusei, lai panāktu individuāla rakstura lēmuma atcelšanu, nodrošina tiesības netieši apstrīdēt tādu agrāku iestāžu aktu spēkā esamību, kas ir apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats (šajā ziņā skat. spriedumus, 1979. gada 6. marts, Simmenthal/Komisija, 92/78, Krājums, EU:C:1979:53, 39.–41. punkts, un 2011. gada 20. septembris, Regione autonoma della Sardegna u.c./Komisija, T‑394/08, T‑408/08, T‑453/08 un T‑454/08, Krājums, EU:T:2011:493, 206. punkts un tajā minētā judikatūra).

181    Taču, kā pamatoti norāda Komisija, iebilde par prettiesiskumu, kas netieši izvirzīta saskaņā ar LESD 277. pantu, prioritāri apstrīdot lēmuma tiesiskumu, ir pieņemama vienīgi tad, ja pastāv saikne starp apstrīdēto tiesību aktu un tiesību normu, kuras prettiesiskums tiek apgalvots. Ņemot vērā, ka LESD 277. panta mērķis nav atļaut lietas dalībniekam apstrīdēt ikviena vispārpiemērojama akta piemērojamību, lai pamatotu jebkuru prasību, vispārpiemērojamajam aktam, kura prettiesiskums tiek apgalvots, tieši vai netieši jābūt piemērojamam lietā, kas ir prasības priekšmets, un jāpastāv tiešai juridiskai saiknei starp apstrīdēto individuālo lēmumu un attiecīgo vispārpiemērojamo aktu (skat. spriedumus Regione autonoma della Sardegna u.c./Komisija, minēts 180. punktā, EU:T:2011:493, 207. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2013. gada 6. septembris, Deutsche Bahn u.c./Komisija, T‑289/11, T‑290/11 un T‑521/11, Krājums, EU:T:2013:404, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

182    Šajā lietā prasītāja apgalvo, ka Regula Nr. 915/2006 ir prettiesiska. Komisija, kā norādīts 102. un 103. punktā, nav pamatojusi apstrīdēto lēmumu ar minētās regulas normām, jo tā nebija pārmetusi Itālijas iestādēm, ka tās nav ievērojušas īpašas fiziskajām pārbaudēm piemērojamās procedūras, kas ieviestas ar minēto regulu, bet gan faktu, ka tās 2006. gada 30. septembrī vēl nebija veikušas inventarizāciju, kura jau bija paredzēta Regulas Nr. 2148/96 4. pantā un Regulas Nr. 3492/90 3. pantā, kas būtībā aizstāts ar Regulas Nr. 884/2006 8. pantu (skat. arī 161. punktu).

183    Tādējādi iebilde par prettiesiskumu ir vērsta pret regulu un neskar pamatlietas iznākumu, un tā nekādā veidā nav juridiski saistīta ar to. Tāpēc tā ir jānoraida kā nepieņemama.

d)     Par otro pamatu, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu pamatojuma neesamības, pierādījumu nesniegšanas un faktu sagrozīšanas dēļ

184    Kopsavilkuma ziņojuma 6.1.3. punktā saistībā ar iebildumu, kas attiecas uz inventarizācijas novēlotu veikšanu un risku, ko tas radījis fondiem, Komisija ir minējusi 127 000 tonnas cukura, kas, neveicot ne oficiālu pārbaudīšanu, ne svēršanu, tika izņemts no krājumiem laikposmā no 2006. gada 30. septembra, proti, datuma, līdz kuram bija ir jāveic inventarizācija, līdz 2007. gada februārim, proti, datumam, kurā tā faktiski tika veikta.

185    Itālijas Republika apgalvo, ka Komisija nav sniegusi nekādus pierādījumus saistībā ar šo konstatējumu un tādējādi ir sagrozījusi faktus. Turklāt tā precizē, ka šīs cukura apjoma izmaiņas bija saistītas ar produkta izņemšanas darbībām.

186    Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdotu jautājumu, Komisija ir norādījusi, ka tā savu konstatējumu par 127 000 tonnu cukura izņemšanu ir balstījusi uz “E‑Faudit” sistēmā atrodamu tabulu, kuras datums ir 2007. gada 30. marts un kuru tai paziņojušas Itālijas iestādes.

187    Ir jākonstatē, ka attiecīgajā dokumentā, kuru Komisija iesniegusi, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, ir fiksētas krājumu apjoma izmaiņas laikposmā no 2006. gada oktobra līdz 2007. gada februārim. No minētā dokumenta izriet, ka krājumos esošā cukura apjoms 2007. gada februāra beigās salīdzinājumā ar atsauces apjomu 2006. gada oktobra sākumā bija samazinājies par 127 000 tonnām, kaut arī nebija veikta cukura fiziska pārvietošana.

188    Itālijas Republika nav apstrīdējusi šajā tabulā iekļauto datu patiesumu un nav noliegusi, ka Itālijas iestādes to nosūtīja Komisijai administratīvajā procesā.

189    No tā izriet, ka Itālijas Republika kļūdaini apgalvo, ka Komisija ir sagrozījusi faktus un nav sniegusi pietiekamu pamatojumu attiecībā uz faktu, ka minētās 127 000 tonnas cukura laikposmā no 2006. gada oktobra līdz 2007. gada februārim ir izņemtas no intervences krājumiem, nenotiekot fiziskai pārvietošanai, jo Komisijai šajā saistībā pierādījumus ir sniegušas pašas Itālijas iestādes.

190    Jebkurā gadījumā ir jāatgādina, ka šajā lietā Komisijas piemērotā finanšu korekcija 5 % apmērā ir vienotas likmes korekcija, kuras pamatā ir fakts, ka novēlotā ikgadējās inventarizācijas veikšana radīja fondiem kaitējuma risku, jo nebija iespējams izslēgt, ka uz fondiem ir tikušas attiecinātas neattaisnotas finanšu izmaksas un neattaisnots glabāto krājumu apjoms, kas skar neesošu cukura apjomu. Tādējādi nav runas par vienreizēju korekciju, kas būtu piemērota konkrētu un precīzu uz fondiem attiecināto izmaksu dēļ, noteiktam cukura daudzumam, proti, 127 000 tonnām, iztrūkstot krājumos.

191    Komisija tiesas sēdē apstiprināja, ka konstatējums par 127 000 tonnu cukura, kas, nenotiekot fiziskai pārvietošanai laikposmā no 2006. gada oktobra līdz 2007. gada februārim, iztrūkst krājumos, tai palīdzēja attēlot sekas, kas rodas inventarizācijas novēlotas veikšanas dēļ – kavēšanās ar inventarizācijas veikšanu saskaņā ar Komisijas viedokli noteikti rada risku fondiem. Kā izriet no Komisijas atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdotu jautājumu, 2005./2006. tirdzniecības gadā glabāšanās vietās faktiski esošais apjoms, saistībā ar kuru glabāšanas izmaksas ir attiecinātas uz fondiem par 2006. finanšu gadu, varētu būt atšķirīgs salīdzinājumā ar 2007. gada februārī tajās esošo apjomu, kas šajā brīdī konstatēts pēc Agecontrol veiktajām kontrolēm.

192    Ņemot vērā iepriekš minēto, sestais pamats ir jānoraida.

e)     Par septīto pamatu, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu pamatojuma neesamības dēļ un pierādījumu nesniegšanas dēļ saistībā ar fondiem iespējami nodarīto kaitējumu, kā arī lietderīgas iedarbības principa pārkāpumu

193    Itālijas Republika apgalvo, ka nav pamatots Komisijas vērtējums, saskaņā ar kuru ievešanas un izņemšanas brīdī veiktās cukura kvalitatīvās un kvantitatīvās kontroles, kuras Komisija nav kritizējusi, nevarot radīt tādu pašu lietderīgo iedarbību kā inventarizācija.

194    Turklāt Komisija, atbildot uz apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem fondu intereses esot pilnībā aizsargātas, neesot sniegusi pierādījumus, ka pastāv konkrēts fondiem radīts risks, un tā, lai pamatotu šos apgalvojumus, esot sagrozījusi Itālijas iestāžu iesniegtajos dokumentos minētos faktus.

195    Komisija, kā konstatēts 158. punktā, nav pieļāvusi kļūdu, izdarot secinājumu, ka cukura krājumu ikgadējās inventarizācijas novēlota veikšana varēja fondus pakļaut būtiskam riskam un ka pārējās Itālijas iestāžu veiktās kontroles attiecībā uz glabāto cukuru nevarēja kompensēt šo risku.

196    Šajos apstākļos Itālijas Republika nepamatoti apgalvo, ka, runājot par izdevumiem saistībā ar cukura glabāšanu 2006. finanšu gadā, Komisija nav pierādījusi fondiem radīto risku. Ir jāatgādina, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka ikgadēja inventarizācija, īpaši veicot krājumu fizisku pārbaudi, bija nepieciešama, lai konstatētu, ka krājumos faktiski pilnā apmērā atrodas uzskaitē norādītais produkts, un likumdevējs šajā ziņā ir uzlicis pienākumus dalībvalstīm konkrēti vismaz vienu reizi gadā veikt krājumu kontroli, īstenojot glabāšanas vietu fizisku pārbaudi, un sagatavot ikgadēju inventarizācijas sarakstu katrā grāmatvedības gadā. Uzliekot šādus pienākumus, likumdevējs netieši, taču noteikti ir uzskatījis, ka to neievērošana obligāti rada risku fondiem (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 17. maijs, Grieķija/Komisija, T‑294/11, EU:T:2013:261, 131. punkts).

197    Tādējādi, pretēji prasītājas apgalvotajam, Komisija, tieši nodrošinot to tiesību normu, ar kurām paredzēts pienākums veikt krājumu ikgadēju inventarizāciju, lietderīgo iedarbību, šajā lietā ir konstatējusi, ka Itālijas iestādes nav izpildījušas pienākumu veikt inventarizāciju vēlākais līdz 2006. gada 30. septembrim, un šajā ziņā ir piemērojusi korekciju. Šādi rīkojoties, Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka fondiem ir radīts risks, un tā ir pareizi precizējusi šā riska apmēru.

198    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai arī Komisijas ziņā ir pierādīt, ka ir pārkāpti lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas noteikumi, tomēr, ja šāds pārkāpums ir atzīts, tad attiecīgā gadījumā dalībvalstij ir jāpierāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu attiecībā uz šā Savienības tiesību normu pārkāpuma finanšu sekām (skat. spriedumus, 2007. gada 12. septembris, Somija/Komisija, T‑230/04, EU:T:2007:259, 159. punkts un tajā minētā judikatūra, un Grieķija/Komisija, minēts 77. punktā, EU:T:2013:32, 330. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā lietā ir jākonstatē, ka Itālijas Republikas izvirzītie argumenti nepierāda, ka ir pieļauta šāda kļūda.

199    Visbeidzot no tā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā nav konstatējama pamatojuma neesamība, jo Komisija ir juridiski pietiekami izskaidrojusi faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuru pamata tā ir piemērojusi korekciju 5 % apmērā, tā, ka Itālijas Republika varēja lietderīgi sagatavot savu aizstāvību un Tiesa – īstenot savu kontroli. Tādējādi atbilstoši 91.–93. punktā norādītajai judikatūrai Komisijai nebija pienākuma sniegt papildu pamatojumu, kāpēc citas Itālijas iestāžu veiktās cukura krājumu kontroles nespēja nodrošināt, ka tiek izslēgts fondiem radītais risks saistībā ar tādu produkta glabāšanas izmaksu segšanu, kurš noliktavās neatrodas.

200    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānoraida arī septītais pamats un tādējādi – prasība kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

201    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

202    Tā kā Itālijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz visiem tās prasījumiem, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Itālijas Republika sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Kanninen Pelikánová Buttigieg

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 19. jūnijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

A –  Par prasības pieņemamību, ciktāl tā attiecas uz Komisijas 2010. gada 3. februāra un 2011. gada 3. janvāra vēstuļu atcelšanu

B –  Par lietas būtību

1.  Ievada apsvērumi

2.  Par vienotas likmes finanšu korekciju 10 % apmērā, kura piemērota saistībā ar izdevumiem par glabāšanas izmaksu palielināšanu 35 % apmērā attiecībā uz 2006.–2009. finanšu gadu

a)  Par pirmā pamata tvērumu

b)  Par pirmo pamatu, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu izmeklēšanas neveikšanas dēļ, uz kļūdu vērtējumā un uz Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otrās daļas pārkāpumu

Par kontrolēm, kas dalībvalstīm ir jāveic, pamatojoties uz Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otro daļu

Par Itālijas iestāžu veiktajām kontrolēm, kas īstenotas saistībā ar Regulas Nr. 1262/2001 9. panta 5. punkta otro daļu

c)  Par otro pamatu, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu pamatojuma neesamības dēļ

3.  Par vienotas likmes finanšu korekciju 5 % apmērā 2006. finanšu gadā saistībā ar novēloti veiktu inventarizāciju

a)  Par trešo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 884/2006 8. panta un tās I pielikuma, kā arī Regulas Nr. 2148/96 4. panta, kas grozīts ar Regulas Nr. 915/2006 pielikumu, pārkāpumu un kļūdainu interpretāciju, kā arī tiesiskās noteiktības, tiesību normu atpakaļejoša spēka aizlieguma, tiesiskās paļāvības un samērīguma principu pārkāpumiem

Par iebildumu, kas attiecas uz tiesiskās noteiktības, tiesību normu atpakaļejoša spēka aizlieguma un tiesiskās paļāvības principu pārkāpumu

–  Par Regulu Nr. 915/2006

–  Par Regulu Nr. 884/2006

Par iebildumu, kas attiecas uz Regulas Nr. 884/2006 8. panta un tās I pielikuma, kā arī ar Regulas Nr. 915/2006 pielikumu grozītās Regulas Nr. 2148/96 4. panta kļūdainu interpretāciju un piemērošanu

Par iebildumu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu

b)  Par ceturto pamatu, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu pamatojuma neesamības dēļ

c)  Iebilde par prettiesiskumu attiecībā uz Regulu Nr. 915/2006

d)  Par otro pamatu, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu pamatojuma neesamības, pierādījumu nesniegšanas un faktu sagrozīšanas dēļ

e)  Par septīto pamatu, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu pamatojuma neesamības dēļ un pierādījumu nesniegšanas dēļ saistībā ar fondiem iespējami nodarīto kaitējumu, kā arī lietderīgas iedarbības principa pārkāpumu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – itāļu.