VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2019. gada 11. septembrī (*)
Civildienests – Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – 2017. gada paaugstināšana amatā – Lēmums prasītāju nepaaugstināt AD 7 pakāpē no 2017. gada 1. janvāra – Civildienesta noteikumu 45. pants – Civildienesta noteikumu IX pielikuma 9. panta 3. punkts – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Disciplinārsods
Lietā T‑545/18
YL, Eiropas Komisijas ierēdnis, ko pārstāv P. Yon un B. de Lapasse, advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja L. Radu Bouyon un R. Striani, vēlāk – Radu Bouyon un B. Mongin, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu un ar ko tiek lūgts, pirmkārt, atcelt Komisijas lēmumu, kurš šīs iestādes personālam paziņots 2017. gada 13. novembrī, – nepaaugstināt prasītāju AD 7 pakāpē 2017. gada paaugstināšanas amatā ietvaros, otrkārt, paaugstināt prasītāju AD 7 pakāpē ar 2017. gada 1. janvāri un, treškārt, atlīdzināt prasītājam apgalvoti nodarīto kaitējumu,
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši K. Kovalika-Baņčika [K. Kowalik-Bańczyk] (referente) un K. Makiokī [C. Mac Eochaidh],
sekretāre: M. Maresko [M. Marescaux], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 3. jūlija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājs YL ir ierēdnis, kurš nodarbināts Eiropas Komisijas [konfidenciāli] (1) ģenerāldirektorātā (ĢD) kopš 2010. gada 16. maija. Kopš 2012. gada 1. janvāra viņš ir iekļauts AD 6 pakāpē.
2 Laikā no 2014. gada 6. janvāra līdz 2016. gada 15. janvārim prasītājs izmantoja atvaļinājumu personisku iemeslu dēļ.
3 Ar 2016. gada 23. marta lēmumu (turpmāk tekstā – “2016. gada 23. marta lēmums”) Komisijas iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) apelācijas sūdzības iesniedzējam piemēroja līmeņa pazemināšanas sodu tādēļ, ka viņš, pirmkārt, nelikumīgi ir saņēmis vienu slimības atvaļinājuma dienu 2013. gada 18. jūnijā, kad viņš piedalījās politiskajā darbībā, otrkārt, iepriekš neinformējot iecēlējinstitūciju, savā Interneta vietnē 2014. gada 6. februārī publicējis “polemisku” rakstu par Eiropas Savienību, treškārt, laikposmā no 2014. gada 11. aprīļa līdz 1. maijam sniedzis žurnālistiem paziņojumus, kas var radīt risku Komisijas reputācijai, ceturtkārt, būdams atvaļinājumā personisku iemeslu dēļ, nav informējis iecēlējinstitūciju par viņa iecelšanu civildienestā 2014. gada 30. martā un, piektkārt, iepriekš nelūdzot iecēlējinstitūcijai atļauju, laikā no 2014. gada 25. februāra līdz 15. aprīlim veicis ārēju darbību.
4 Prasītājs 2016. gada 23. marta lēmumu nav apstrīdējis.
5 Ar 2017. gada novembra vēstuli [konfidenciāli] ĢD ģenerāldirektors informēja prasītāju, ka atbilstoši apvienotās paaugstināšanas komitejas ieteikumiem viņš tiks paaugstināts AD 7 pakāpē ar atpakaļejošu spēku no 2017. gada 1. janvāra.
6 2017. gada 13. novembrī iecēlējinstitūcija publicēja to ierēdņu sarakstu, kuri tikuši paaugstināti amatā 2017. gada paaugstināšanas amatā ietvaros. Šajā sarakstā prasītāja vārds nebija iekļauts.
7 2018. gada 12. februārī prasītājs iesniedza sūdzību par iecēlējinstitūcijas lēmumu viņu nepaaugstināt amatā. Viņš tostarp apgalvoja, ka iecēlējinstitūcija šim nolūkam nevarēja ņemt vērā 2016. gada 23. marta lēmumu.
8 Iecēlējinstitūcija prasītāja sūdzību noraidīja 2018. gada 8. jūnijā tādēļ, ka Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 45. pantā nav iekļauts izsmeļošs to kritēriju saraksts, kuri ir jāņem vērā, lai veiktu šajā pantā paredzēto salīdzinošu nopelnu izvērtējumu, un tādēļ 2016. gada 23. marta lēmums varēja tikt ņemts vērā, veicot šo izvērtējumu. Turklāt tā norādīja, ka arī jēdziens “uzvedība darbā” var būt viens no šiem kritērijiem.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
9 Prasītājs cēla šo prasību, 2018. gada 11. septembrī iesniedzot prasības pieteikumu Vispārējās tiesas kancelejā. 2018. gada 14. decembrī Komisija iesniedza iebildumu rakstu Vispārējās tiesas kancelejā.
10 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt lēmumu viņu nepaaugstināt AD 7 pakāpē 2017. gada paaugstināšanas amatā ietvaros;
– atcelt lēmumu, ar ko noraidīta viņa sūdzība;
– paaugstināt viņu amatā AD 7 pakāpē no 2017. gada 1. janvāra;
– atlīdzināt kaitējumu, kas aplēsts 100 000 EUR apmērā un kas izrietot no lēmuma viņu nepaaugstināt AD 7 pakāpē 2017. gada paaugstināšanas amatā ietvaros pieņemšanas;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas aplēsti 10 000 EUR apmērā.
11 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
12 Ievadam ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru darbinieka sūdzība un tas, ka kompetentā iestāde to ir noraidījusi, ir daļa no sarežģītas procedūras, līdz ar to, pat ja formāli prasība ir vērsta pret darbinieka sūdzības noraidījumu, tās sekas ir tādas, ka Vispārējā tiesā ir apstrīdēts nelabvēlīgs akts, pret kuru bijusi iesniegta sūdzība (spriedumi, 1989. gada 17. janvāris, Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 8. punkts, un 2018. gada 25. oktobris, KF/CSUE, T‑286/15, EU:T:2018:718, 115. punkts).
13 Līdz ar to prasījums atcelt iecēlējinstitūcijas lēmumu, ar kuru noraidīta prasītājas sūdzība, ir jāuzskata par tādu, kas ir vērsts uz to, lai atceltu lēmumu prasītāju nepaaugstināt AD 7 pakāpē 2017. gada paaugstināšanas amatā ietvaros (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
14 Lai gan formāli prasītājs izvirza divus atsevišķus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz acīmredzamu tiesību normas pārkāpumu un otrais – uz pilnvaru un procedūras nepareizu izmantošanu, ir jāuzskata, ka būtībā šie pamati veido vienu vienīgu pamatu, kurš attiecas uz to, ka, ņemot vērā 2016. gada 23. marta lēmumu, veicot salīdzinošu nopelnu izvērtējumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 45. pantam, otrreiz tika uzlikts sods par to pašu nodarījumu. Prasītājs tādējādi apgalvo, ka iecēlējinstitūcija ir vienlaikus gan pārkāpusi Civildienesta noteikumu 45. pantu, IX pielikuma 9. panta 3. punktu un ne bis in idem principu, gan arī nepareizi izmantojusi pilnvaras un procedūru.
15 Komisija apstrīd prasītāja argumentus.
16 Saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 9. panta 3. punktu, kurā ir pārņemts vispārējais Savienības tiesību princips ne bis in idem, par vienu amatpārkāpuma gadījumu nedrīkst uzlikt vairāk kā vienu disciplinārsodu.
17 Turklāt no Civildienesta noteikumu 44. un 45. panta izriet, ka – atšķirībā no profesionālās izaugsmes, ar kuru ierēdņi principā automātiski iekļūst augstākā līmenī pēc noteikta laika, – paaugstināšana amatā tiek piešķirta tikai pēc ierēdņu, kuriem ir tiesības tikt paaugstinātiem amatā, salīdzinošā nopelnu izvērtējuma.
18 No tā izriet, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 9. panta 1. punktu izvirzīšanas augstākam līmenim atlikšana, tāpat kā a fortiori līmeņa pazemināšana ir sods. Tomēr atteikums paaugstināt amatā, kurš turklāt šajā tiesību normā nav minēts, principā nav pielīdzināms sankcijai, jo tas ir balstīts uz ierēdņu, kuri var tikt paaugstināti amatā, nopelnu salīdzinošu izvērtējumu.
19 Šajā ziņā salīdzinoša nopelnu izvērtējuma vajadzībām ir jānorāda, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. pantu “iecēlējinstitūcija jo īpaši ņem vērā ziņojumus par ierēdņiem, citu valodu lietošanu savu pienākumu izpildē, nevis tās valodas lietošanu, par kuru ierēdnis ir sniedzis pierādījumus [..] un [..] veicamo uzdevumu līmeni”.
20 Izmantojot frāzi “jo īpaši”, Civildienesta noteikumu 45. pantā ir precizēti trīs galvenie kritēriji, kuri ir obligāti jāņem vērā, veicot salīdzinošu nopelnu izvērtējumu. Tomēr tas neizslēdz arī citu kritēriju ņemšanu vērā, kas tāpat var sniegt norādes par ierēdņu, kuri var tikt paaugstināti amatā, nopelniem (spriedumi, 2011. gada 28. septembris, AC/Padome, F‑9/10, EU:F:2011:160, 25. punkts, un 2012. gada 14. novembris, Bouillez/Padome, F‑75/11, EU:F:2012:152, 57. punkts).
21 Tādējādi iecēlējinstitūcija var ņemt vērā prettiesisku uzvedību, ko veido ierēdnim Civildienesta noteikumos paredzēto pienākumu neizpilde, lai attiecīgajā gadījumā noraidītu attiecīgās personas kandidatūru uz paaugstināšanu amatā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2001. gada 23. februāris, De Nicola/EIB, T‑7/98, T‑208/98 un T‑109/99, EU:T:2001:69, 220. punkts). Proti, iestādes interesēs ir, lai tikai personas ar nevainojamu profesionālo uzvedību tiktu ieceltas atbildīgos amatos (spriedums, 1998. gada 2. aprīlis, Apostolidis/Tiesa, T‑86/97, EU:T:1998:71, 58. punkts).
22 Visbeidzot, ir jāatgādina, ka, lai arī atbilstoši Komisijas 2013. gada 16. decembra Lēmuma C(2013) 8968 final par Civildienesta noteikumu 45. panta vispārīgiem īstenošanas noteikumiem 5. panta 7. punktam apvienotā paaugstināšanas komiteja iesniedz iecēlējinstitūcijai to ierēdņu sarakstu, kurus tā iesaka paaugstināt amatā, tikai iecēlējinstitūcija ir atbildīga par paaugstināšanas amatā lēmumiem un salīdzinošu nopelnu izvērtējumu, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 45. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. novembris, HL/Komisija, T‑668/16 P, nav publicēts, EU:T:2017:802, 30. punkts).
23 Šādos apstākļos, pirmkārt, ir jānorāda, ka iecēlējinstitūcijai vispirms jau nebija saistoši apvienotās paaugstināšanas komitejas ieteikumi un turklāt, veicot salīdzinošu nopelnu izvērtējumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 45. pantam, tā varēja pamatoti ņemt vērā 2016. gada 23. marta lēmumu, lai atteiktos paaugstināt amatā prasītāju.
24 Šo secinājumu neliek apšaubīt prasītāja arguments, ar kuru tas pārmet iecēlējinstitūcijai, ka lēmumā noraidīt viņa sūdzību tā uzskatīja, ka jēdziens “uzvedība darbā” var ietvert 2016. gada 23. marta lēmumu vai pārkāpumus, par kuriem šajā lēmumā uzlikts sods.
25 Proti, pirmkārt, ciktāl šis arguments varētu būt balstīts uz Civildienesta noteikumu 43. pantā iekļauto jēdzienu “uzvedība darbā”, ir jānorāda, ka šis jēdziens attiecas uz ierēdņu novērtējuma ziņojumu saturu un šie ziņojumi, kā atgādināts šā sprieduma 20. punktā, ir tikai viens no kritērijiem, kas ir ņemami vērā, veicot Civildienesta noteikumu 45. pantā paredzēto salīdzinošo nopelnu izvērtējumu.
26 Otrkārt, neraugoties uz prasītāja norādīto apstākli, ka pārkāpumi, par kuriem sods uzlikts 2016. gada 23. marta lēmumā, atbilstoši šim lēmumam “nebija saistīti ar tā funkcijām un atbildību [konfidenciāli] ĢD” vai a fortiori noritēja tā atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ laikā, pietiek konstatēt, ka šie pārkāpumi tomēr attiecās uz to pienākumu neizpildi, kas viņam bija paredzēti ierēdņa statusa dēļ, un līdz ar to bija norāde par viņa nopelniem šā sprieduma 20. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tādējādi pat tas vien, ka daļa minēto notikumu ir noritējusi prasītāja atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ laikā, neliedz tos ņemt vērā, veicot Civildienesta noteikumu 45. pantā paredzēto salīdzinošo nopelnu izvērtējumu.
27 Otrkārt, ir jākonstatē, ka prasītājs nav iesniedzis nevienu pierādījumu tam, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts nevis, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 45. pantā paredzēto salīdzinošo nopelnu izvērtējumu, bet ar mērķi otrreiz sodīt par pārkāpumiem, par kuriem ticis pieņemts 2016. gada 23. marta lēmums.
28 Proti, šajā ziņā prasītājs vien ir apgalvojis, pirmkārt, ka iecēlējinstitūcija ir atteikusies viņu paaugstināt amatā, par to iepriekš neinformējot [konfidenciāli] ĢD, un, otrkārt, ka ĢD “Cilvēkresursi”, neraugoties uz apvienotās paaugstināšanas komitejas ieteikumiem, piemēro to ierēdņu nepaaugstināšanas amatā politiku, kuriem ir ticis piemērots sods.
29 Tomēr vispirms ir jānorāda, ka tas, ka ĢD [konfidenciāli] sagaidīja, ka prasītājs tiks paaugstināts, un tādēļ tā ģenerāldirektors viņam bija kļūdaini paziņojis, ka viņš tiks paaugstināts amatā 2017. gada paaugstināšanas amatā ietvaros, nepierāda, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts ar mērķi viņu sodīt, nevis salīdzinoša nopelnu izvērtējuma rezultātā atbilstoši Civildienesta noteikumu 45. pantam.
30 Vēl ir jānorāda, ka, lai pierādītu prasītāja minētās atteikuma paaugstināt amatā politikas esamību, viņš ir iesniedzis vien tās sanāksmes protokola projektu, kurā ir piedalījušies tostarp arodbiedrību organizāciju pārstāvji un ĢD “Cilvēkresursi” ģenerāldirektors, un paziņojumu, ko dažas no šīm arodbiedrību organizācijām ir nosūtījušas minētajam ģenerāldirektoram. Tomēr no šiem dokumentiem izriet, ka arodbiedrību organizācijas uzskata, ka lēmums nepaaugstināt amatā ierēdņus, kuriem ticis piemērots sods, “var izraisīt” šo ierēdņu divkāršu sodīšanu, un tādēļ šīm organizācijām ar Komisiju ir jāapspriež “skaidrs atbilstošais tiesiskais regulējums”. Tomēr tas vien, ka iecēlējinstitūcija atteicās paaugstināt amatā citus ierēdņus, kuriem iepriekš ticis piemērots sods, un ka minētās arodbiedrību organizācijas, nesniedzot citus precizējumus, uzskata, ka tiesību normas par šo ierēdņu nopelnu izvērtējumu nav pietiekami skaidras, neļauj pierādīt, ka šajā lietā apstrīdētais lēmums ir ticis pieņemts ar mērķi viņu sodīt, nevis Civildienesta noteikumu 45. pantā paredzētā salīdzinoša nopelnu izvērtējuma rezultātā.
31 Treškārt, lai arī prasītājs apgalvo, ka ir sniedzis “pietiekamas atbilstošas un saskanīgas norādes”, lai pierādītu, ka iecēlējinstitūcija, veikdama Civildienesta noteikumu 45. pantā paredzēto salīdzinošo nopelnu izvērtējumu, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pietiek norādīt, ka šis apgalvojums nekādi nav precizēts, lai būtu iespējams izvērtēt tā pamatotību.
32 Līdz ar to šajā lietā nav pierādīts nedz Civildienesta noteikumu 45. panta, Civildienesta noteikumu IX pielikuma 9. panta 3. punkta un ne bis in idem principa pārkāpums, nedz arī pilnvaru nepareiza izmantošana, kur procedūras nepareiza izmantošana ir tikai tās forma (spriedums, 1998. gada 2. aprīlis, Apostolidis/Tiesa, T‑86/97, EU:T:1998:71, 84. punkts).
33 Šo secinājumu neatspēko pārējie prasītāja argumenti. Proti, prasītājs apgalvo, ka tas, ka iecēlējinstitūcija to ir sodījusi, atsakoties viņu paaugstināt amatā, pirmkārt, ļauj tai “nenoteikt [viņa] karjeras bloķēšanas termiņu”, pārkāpjot tiesiskās drošības principu, un, otrkārt, viņam atņem tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ciktāl viņš neesot varējis apstrīdēt “pilnīgo iedarbību, ko iecēlējinstitūcija vēlējusies radīt” 2016. gada 23. marta lēmumā.
34 Tomēr pietiek konstatēt, ka šā sprieduma 33. punktā minētie argumenti ir balstīti uz kļūdainu pieņēmumu, proti, ka apstrīdētajā lēmumā tiek uzlikts sods, kas šajā lietā – kā norādīts šā sprieduma 27. punktā – nav pierādīts.
35 Turklāt apstrīdētais lēmums nav uzskatāms par tādu, kura rezultātā var neierobežoti un patvaļīgi tikt bloķēta prasītāja karjera, pārkāpjot tiesiskās drošības principu. Proti, pirmkārt, iecēlējinstitūcija ir ņēmusi vērā lēmumu, ar kuru 2016. gada 23. martā tika uzlikts sods, proti, iepriekšējā gadā pirms 2017. gada paaugstināšanas amatā. Otrkārt, apstrīdētais lēmums neliedz prasītājam attiecīgajā gadījumā tikt paaugstinātam amatā vēlākas paaugstināšanas amatā ietvaros, kas turklāt var notikt jau 2018. gada paaugstināšanas amatā ietvaros.
36 Līdz ar to vienīgais pamats ir jānoraida kā nepamatots. Tādējādi ir jānoraida prasītāja prasījumi atcelt apstrīdēto lēmumu, un līdz ar to ir jānoraida viņa prasījumi, pirmkārt, paaugstināt viņu AD 7 pakāpē no 2017. gada 1. janvāra un, otrkārt, atlīdzināt kaitējumu, kas esot radies, pieņemot minēto lēmumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
37 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, viņam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) YL atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Gervasoni | Kowalik‑Bańczyk | Mac Eochaidh |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 11. septembrī.
[Paraksti]