VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 7. decembrī (*)

Ekonomikas un monetārā politika – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – ECB pilnvaras – Izmeklēšanas pilnvaras – Pārbaudes uz vietas – Regulas (ES) Nr. 1024/2013 12. pants – ECB lēmums veikt pārbaudi mazāk nozīmīgas kredītiestādes telpās – Atcelšanas prasība – Pārsūdzams tiesību akts – Pieņemamība – ECB kompetence – Pienākums norādīt pamatojumu – Apstākļi, ar kuriem var pamatot pārbaudi – Reglamenta 106. pants – Nepamatots pieteikums par tiesas sēdes noturēšanu

Lietā T‑275/19

PNB Banka AS, Rīga (Latvija), ko pārstāv O. Behrends, advokāts,

prasītāja,

pret

Eiropas Centrālo banku (ECB), ko pārstāv C. Hernández Saseta, F. Bonnard un V. Hümpfner, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko pārstāv D. Triantafyllou, A. Nijenhuis un A. Steiblytė, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

apspriedes laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents), tiesneši L. Madise [L. Madise], P. Niuls [P. Nihoul], R. Frendo [R. Frendo] un H. Martins i Peress de Nanklaress [J. Martín y Pérez de Nanclares],

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja PNB Banka AS lūdz atcelt Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumu par pārbaudes uz vietas veikšanu tās telpās, kas paziņots ar 2019. gada 14. februāra vēstuli.

I.      Atbilstošās tiesību normas

2        Padomes Regulā (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), ir III nodaļa “ECB pilnvaras”. Šīs nodaļas 1. iedaļā “Izmeklēšanas pilnvaras” ir 12. pants “Pārbaudes uz vietas”, kas ir formulēts šādi:

“1.      Lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus un ievērojot citus attiecīgajos Savienības tiesību aktos paredzētos nosacījumus, ECB saskaņā ar 13. pantu, iepriekš informējot attiecīgo valsts kompetento iestādi, var veikt visas vajadzīgās pārbaudes uz vietas to juridisko personu uzņēmējdarbības telpās, kuras minētas 10. panta 1. punktā, un jebkuras citas tādas sabiedrības telpās, uz kuru attiecas uzraudzība uz konsolidētiem pamatiem saskaņā ar 4. panta 1. punkta g) apakšpunktu un kuras konsolidētās uzraudzības iestāde ir ECB. Ja tas nepieciešams pārbaudes pienācīgai veikšanai un efektivitātei, ECB var veikt pārbaudi uz vietas, par to iepriekš nepaziņojot minētajām juridiskajām personām.

2.      ECB amatpersonas un citas personas, ko ECB pilnvarojusi veikt pārbaudi uz vietas, drīkst iekļūt to juridisko personu uzņēmējdarbības telpās un teritorijā, uz kurām attiecas ECB pieņemtais lēmums par izmeklēšanu, un tām ir visas 11. panta 1. punktā paredzētās pilnvaras.

3.      Juridiskās personas, kas minētas 10. panta [1. punktā], ir pakļautas pārbaudēm uz vietas, pamatojoties uz ECB lēmumu.

4.      Amatpersonas un citas pavadošās personas, kuras pilnvarojusi vai iecēlusi tās dalībvalsts valsts kompetentā iestāde, kuras teritorijā pārbaude jāveic, sniedz aktīvu palīdzību ECB amatpersonām un citām ECB pilnvarotām personām, un ECB uzrauga un koordinē to. Šajā nolūkā tām piešķir 2. punktā minētās pilnvaras. Iesaistītās dalībvalsts valsts kompetentās iestādes amatpersonām arī ir tiesības piedalīties uz vietas veiktajās pārbaudēs.

5.      Ja ECB amatpersonas un citas ECB pilnvarotas vai ieceltas pavadošās personas konstatē, ka persona pretojas pārbaudei, kuras veikšana uzdota saskaņā ar šo pantu, attiecīgās iesaistītās dalībvalsts valsts kompetentā iestāde sniedz tām nepieciešamo palīdzību saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Ciktāl tas nepieciešams pārbaudes veikšanai, šī palīdzība ietver uzņēmējdarbības telpu un uzskaites žurnālu vai reģistru aizzīmogošanu. Ja attiecīgajai valsts kompetentajai iestādei šādu pilnvaru nav, tā izmanto pilnvaras lūgt nepieciešamo citu valsts iestāžu palīdzību.”

3        Šīs regulas 13. pantā “Tiesu iestādes atļauja” ir noteikts:

“1.      Ja 12. panta 1. un 2. punktā paredzētajām pārbaudēm uz vietas vai 12. panta 5. punktā noteiktajai palīdzībai saskaņā ar valsts likumiem ir vajadzīga tiesu iestādes atļauja, tāda atļauja tiek pieprasīta.

2.      Ja tiek pieprasīta šā panta 1. punktā minētā atļauja, valsts tiesu iestāde pārbauda ECB lēmuma autentiskumu un to, vai paredzētie piespiedu līdzekļi nav ne patvaļīgi, ne pārmērīgi, ņemot vērā pārbaudes priekšmetu. Pārbaudot piespiedu pasākumu samērīgumu, valsts tiesu iestāde var lūgt ECB sniegt sīkākus paskaidrojumus, jo īpaši attiecībā uz iemesliem, kas ECB radījuši pamatu aizdomām, ka ir pārkāpti 4. panta 3. punkta pirmajā daļā minētie tiesību akti, un uz iespējamā pārkāpuma smagumu, un par tās personas iesaistes būtību, uz kuru attiecas piespiedu pasākumi. Tomēr valsts tiesu iestāde neizskata izmeklēšanas nepieciešamību un nepieprasa tai sniegt ECB lietas materiālos iekļauto informāciju. ECB lēmuma likumīgumu izskata vienīgi [Eiropas Savienības tiesa].”

4        Eiropas Centrālās bankas Regulā (ES) Nr. 468/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido Vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru Eiropas Centrālās bankas sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (OV 2014, L 141, 1. lpp.), ir XI daļa “Piekļuve informācijai, ziņošana, izmeklēšana un pārbaudes uz vietas”, kuras 5. sadaļa, kurā ir ietverts 143.–146. pants, ir veltīta pārbaudēm uz vietas. 143. panta “ECB lēmums veikt pārbaudi uz vietas saskaņā ar [..] Regulas [Nr. 1024/2013] 12. pantu” 2. punktā ir noteikts:

“Neierobežojot 142. panta piemērošanu, saskaņā ar [..] Regulas [Nr. 1024/2013] 12. panta 3. punktu pārbaudi uz vietas veic, pamatojoties uz ECB lēmumu, kurā norāda vismaz šādu informāciju:

a)      pārbaudes uz vietas priekšmetu un nolūku; un

b)      to, ka tās juridiskās personas, par kuru tiek veikta pārbaude uz vietas, rīcība, kas to kavē, uzskatāma par ECB lēmuma pārkāpumu [..] Regulas [Nr. 1024/2013] 18. panta 7. punkta izpratnē, neierobežojot nacionālo tiesību aktu piemērošanu, kā tas noteikts [..] Regulas [Nr. 1024/2013] 11. panta 2. punktā.”

5        Regulas Nr. 468/2014 145. pantā “Pārbaudes uz vietas procedūra un paziņošana” ir noteikts:

“1.      ECB vismaz piecas darbdienas pirms pārbaudes uz vietas sākšanas juridiskajai personai, par kuru tiek veikta pārbaude uz vietas, paziņo 143. panta 2. punktā minēto ECB lēmumu un komandas pārbaudēm uz vietas sastāvu. Tā vismaz vienu nedēļu pirms paziņojuma juridiskajai personai, par kuru ir paredzēts veikt pārbaudi uz vietas, informē tās dalībvalsts [valsts kompetento iestādi], kurā paredzēts veikt pārbaudi uz vietas.

2.      Ja tas nepieciešams pārbaudes pienācīgai un efektīvai veikšanai, ECB var veikt pārbaudi uz vietas, iepriekš neinformējot attiecīgo uzraudzīto iestādi. Tomēr tā pēc iespējas drīz (pirms pārbaudes uz vietas uzsākšanas) informē attiecīgo [valsts kompetento iestādi].”

II.    Tiesvedības priekšvēsture

6        Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā prasītāja bija Latvijā reģistrēta mazāk nozīmīga kredītiestāde Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 4. punkta izpratnē (turpmāk tekstā – “mazāk nozīmīga kredītiestāde”). Tādēļ tā bija pakļauta Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (Latvija) (turpmāk tekstā – “FKTK”) tiešai prudenciālajai uzraudzībai.

7        Prasītājas darbības modelis bija universālas bankas darbības modelis, kas lielu daļu savas darbības veic ar nerezidentiem. Tās galvenie riski bija saistīti ar darījumu partneriem Krievijā, Ukrainā vai citās Neatkarīgo valstu savienības valstīs.

8        Prasības celšanas dienā CR bija prasītājas galvenais akcionārs.

9        2016. gada februārī FKTK noteica prasītājai izveidot papildu uzkrājumus kredītu zaudējumiem, kā arī darbības ierobežojumus. Tāpat tā tai lūdza, pirmkārt, novērst liela riska darījumu limitu pārkāpumus un, otrkārt, stiprināt savu pašu kapitālu un regulāri iesniegt ziņojumu par savu likviditāti.

10      2017. gada 25. augustā prasītāja, kā arī CR un citi viņa ģimenes locekļi, kas ir prasītājas akcionāri, kā norāda prasītāja, “paziņoja” Latvijas Republikai par strīdu, kas saistīts ar viņu ieguldījumu aizsardzību. Viņi atsaucās uz prudenciālo prasību, kuras prasītājai noteikusi FKTK, nepamatoto un nesamērīgo raksturu.

11      Prasītāja norāda, ka 2017. gada augustā CR iesniedza sūdzību Apvienotās Karalistes iestādēs par korupciju, kurā vainīgais esot A – Latvijas Bankas (Latvijas centrālā banka) prezidents. Korupcijas fakti, par kuriem tika ziņots, izpaudās kā šīs pēdējās minētās personas mēģinājumi, pateicoties tās ietekmei uz FKTK, iegūt kukuļus no CR.

12      2017. gada 31. augustā FKTK paziņoja prasītājai lēmumu, ar kuru tai tika noteikts izveidot papildu uzkrājumus kredītu zaudējumiem pēc tam, kad pēc pārbaudes uz vietas tika konstatēta liela riska darījumu limitu neievērošanas turpināšana.

13      2017. gada septembrī prasītāja tika klasificēta kā “mazāk nozīmīga kredītiestāde krīzes situācijā” mazāk nozīmīgu iestāžu krīzes pārvaldības sadarbības ietvara izpratnē, kā rezultātā prasītājai tika piemērota īpaša krīzes pārvaldības grupas, kurā ietilpst FKTK un ECB, īstenota uzraudzība.

14      2017. gada 12. decembrī prasītāja, kā arī CR un citi pēdējā minētā ģimenes locekļi, kas ir prasītājas akcionāri, ierosināja šķīrējtiesas procesu pret Latvijas Republiku Starptautiskajā ieguldījumu strīdu izskatīšanas centrā (ICSID), pamatojoties uz 1994. gada 24. janvāra Latvijas Republikas valdības un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes valdības līgumu par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību (turpmāk tekstā – “šķīrējtiesas process”). Viņi apgalvoja, ka kopš 2015. gada beigām FKTK prasītājai piemēro pārmērīgu un patvaļīgu prudenciālo uzraudzību, kas izpaužas kā tiesību aktos noteiktā pašu kapitāla palielināšana un darbības ierobežojumi. Viņi norādīja, ka šo pārmērīgo un patvaļīgo prudenciālo uzraudzību izraisa ietekme, ko A īsteno uz FKTK ar mērķi saņemt kukuļus no prasītājas un no CR.

15      2017. gada decembrī, kā norāda prasītāja, CR Latvijas iestādēs iesniedza sūdzību par šī sprieduma 11. punktā minētajiem korupcijas faktiem.

16      2018. gada 17. februārī, pēc tam, kad Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (Latvija) (turpmāk tekstā – “KNAB”) 2018. gada 15. februārī bija uzsācis pirmstiesas kriminālizmeklēšanu pret A, viņš tika aizturēts. Šī izmeklēšana attiecās uz apsūdzību par korupciju saistībā ar prudenciālās uzraudzības procedūru pret citu Latvijas banku, kas nav prasītāja. Ar 2018. gada 19. februāra lēmumu, kad A tika atbrīvots, KNAB viņam piemēroja vairākus drošības līdzekļus, tostarp aizliegumu pildīt Latvijas Bankas prezidenta pienākumus.

17      2018. gada 28. jūnijā prokurore, kas atbildīga par šī sprieduma 16. punktā minēto izmeklēšanu, izvirzīja A apsūdzību. Apsūdzības rakstā, kas papildināts 2019. gada 24. maijā, bija ietvertas trīs apsūdzības. Pirmā apsūdzība attiecās uz to, ka 2010. gadā viņš bija piekritis tāda kukuļa piedāvājumam, kuru piedāvāja citas Latvijas bankas, kas nav prasītāja, uzraudzības padomes priekšsēdētājs, un bija pieņēmis arī pašu kukuli, un pateicībā par to A šai bankai esot devis padomus par to, kā izvairīties no FKTK veiktās uzraudzības, un neesot piedalījies FKTK sēdēs, kurās tika izskatīti ar šīs bankas uzraudzību saistīti jautājumi. Otrā izvirzītā apsūdzība attiecās uz to, ka, pirmkārt, pēc 2012. gada 23. augusta viņš bija piekritis pieņemt kukuli, ko piedāvāja tās pašas bankas valdes viceprezidents kā atlīdzību par A padomiem par to, kā panākt FKTK noteikto darbības ierobežojumu atcelšanu un citu ierobežojumu nepiemērošanu, un, otrkārt, A bija pieņēmis pusi no piedāvātā kukuļa. Trešā izvirzītā apsūdzība attiecās uz noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu, lai maskētu tās naudas izcelsmi, kustību un piederību, kura A tika samaksāta kā otrajā apsūdzībā minētais kukulis.

18      Ar 2018. gada 5. jūlija un 12. septembra vēstulēm prasītāja un CR norādīja ECB Uzraudzības valdes priekšsēdētājai, ka notiek izmeklēšana par šī sprieduma 11. punktā minētajiem korupcijas faktiem. Viņi norādīja, ka pēc A aizturēšanas 2018. gada februārī pēdējais minētais publiskā paziņojumā par viņiem bija izteicies naidīgi un kļūdaini, apgalvojot, ka CR veiktajai prasītājas iegādei ir krāpniecisks raksturs. Viņi uzskatīja, ka FKTK prudenciālās prasības attiecībā uz prasītāju ir pārmērīgas un diskriminējošas. Viņi lūdza ECB iesaistīties – veikt izmeklēšanu un pieņemt piemērotus pasākumus, piemēram, atbilstoši nomainīt personālu, kas ir atbildīgs par prasītājas prudenciālo uzraudzību. Šajā ziņā viņi rakstīja: “Viena no idejām, kas ir pamatā [vienotajam uzraudzības mehānismam (VUM)], ir tā, ka ECB var nodrošināt objektīvāku un neatkarīgāku uzraudzību nekā vietējie uzraudzības veicēji. [Prasītāja] un [CR] ļoti vēlas sadarboties ar ECB šajā nolūkā” (2018. gada 5. jūlija vēstule, 13. lpp.).

19      2018. gada 30. septembrī ICSID ierosināja pagaidu pasākumus, iesakot Latvijas Republikai atturēties no pasākumu pieņemšanas, lai atsauktu prasītājas atļauju, atsaucoties uz apgalvotu neatbilstību vienai no tiesiskajā regulējumā noteiktajām prasībām, kuras galīgais izpildes termiņš noteikts FKTK 2018. gada 27. februāra lēmumā (turpmāk tekstā – “ICSID ieteikums”).

20      2018. gada 8. oktobrī ECB Uzraudzības valdes priekšsēdētāja atbildē uz prasītājas un CR 2018. gada 5. jūlija un 12. septembra vēstulēm norādīja, ka sava VUM darbības kontroles uzdevuma ietvaros ECB piekrīt FKTK viedoklim, ka prasītājas situācija pašu kapitāla ziņā prasa specifisku uzraudzību. Viņa norādīja, ka prasītājai bija piešķirti atkārtoti termiņu pagarinājumi, lai pieņemtu pasākumus saistībā ar pašu kapitālu un ka, neraugoties uz šāda veida problēmu turpināšanos, FKTK nav piemērojusi prasītājai citus stingrus uzraudzības pasākumus kā vien lūgumu stiprināt pašu kapitālu, lūgumu veikt atgūšanas pasākumus un lūgumu nodrošināt papildu uzkrājumus. Viņa uzskatīja, ka prasītāja vairākus gadus nebija ievērojusi liela riska darījumu limitus attiecībā uz trešām personām un ir saņēmusi atkārtotus termiņa pagarinājumus, lai to novērstu. Viņa uzskatīja, ka viņai nav nevienas norādes par to, ka prasītājai noteiktie uzraudzības pasākumi ir pārmērīgi un nesamērīgi. Noslēgumā viņa paziņoja, ka viņa plāno pildīt savu kontroles uzdevumu, īpašu uzmanību pievēršot pasākumiem, ko prasītāja ieviesusi, lai novērstu prudenciālo prasību pārkāpumus.

21      2018. gada 21. decembrī FKTK lūdza ECB pārņemt prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību.

22      2019. gada 10. janvārī ECB Uzraudzības padome apstiprināja lēmuma veikt pārbaudi uz vietas prasītājas telpās projektu. Šis projekts tika iesniegts pieņemšanai ECB Padomē iebildumu neizteikšanas procedūras ietvaros. Tā kā ECB Padome iebildumus neizteica, 2019. gada 21. janvārī lēmuma projekts (turpmāk tekstā – “lēmuma projekts, kuru ECB Padome ir atzinusi par pieņemtu” vai “apstrīdētais lēmums”) tika atzīts par pieņemtu.

23      Lēmuma projektā, kuru ECB Padome ir atzinusi par pieņemtu, attiecībā uz pārbaudes pamatojumu ir norādīts, no vienas puses, ka iepriekšējo gadu laikā ir identificēti vairāki trūkumi un piemērojamo tiesību normu pārkāpumi un attiecībā uz tiem nav veikti piemēroti pasākumi. Pirmkārt, kopš 2016. gada prasītāja neesot ievērojusi lielu riska darījumu limitus, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.), 395. pantā. Otrkārt, kopš 2018. gada februāra prasītāja neesot ievērojusi limitus darījumiem ar saistītajām pusēm, kas paredzēti Latvijas tiesiskajā regulējumā, ņemot vērā riska darījumus saistībā ar tās galveno akcionāru. Treškārt, kopš 2012. gada FKTK esot bijis pienākums pieņemt atkārtotus pasākumus attiecībā uz prasītāju saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu. Neraugoties uz naudas sodu, ko FKTK noteica 2017. gada jūlijā, prasītāja turpinot neievērot prasības saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu un terorisma finansēšanas apkarošanu. Visbeidzot, ceturtkārt, pašu kapitāla rādītāju attīstība pēdējo trīs gadu laikā pierādot, ka prasītāja vairākkārt grupas līmenī ir bijusi uz 1. pīlāra pašu kapitāla minimuma prasību neievērošanas robežas. Kopš 2018. gada prasītāja esot periodiski pārkāpusi 2. pīlāra pašu kapitāla prasības. 2015. gadā revidents neesot sniedzis viedokli, pieminot ar aktīvu novērtējumu saistītus jautājumus, savukārt jaunieceltais revidents 2016. un 2017. gadā viedokļus esot paudis atturīgi, pieminot arī ar aktīvu novērtējumu saistītus jautājumus.

24      No otras puses, lēmuma projektā, kuru ECB Padome ir atzinusi par pieņemtu, ir minēts, ka ICSID ieteikums liedz FKTK īstenot visus uzraudzības pasākumus attiecībā uz prasītāju. Tajā ir norādīts, ka saskaņā ar FKTK lūgumu ECB gatavojas pārņemt tiešu prasītājas prudenciālo uzraudzību. Tajā ir uzsvērts, ka pārbaude uz vietas ļaus ECB veikt pašai savu vērtējumu par prasītājas situāciju, un ir precizēts, ka šī pārbaude uz vietas ir iespējama neatkarīgi no tā, ka ECB pārņem tiešu prudenciālo uzraudzību. Tajā ir norādīts, ka paralēli tiešas uzraudzības pārņemšanai ECB varēs noteikt nepieciešamos uzraudzības pasākumus, lai nodrošinātu, ka prasītāja pilda prudenciālās prasības.

25      Attiecībā uz pārbaudes tvērumu un grafiku lēmuma projektā, kuru ECB Padome ir atzinusi par pieņemtu, ir norādīts, ka ir paredzēts, ka ECB veic pārbaudi uz vietas ar mērķi padziļināti izmeklēt riskus, risku kontroli un prasītājas pārvaldību, lai tostarp novērtētu tās procedūras un sistēmas, kā arī tās vadības kvalitāti. Tajā ir norādīts, ka šī pārbaude uz vietas galvenokārt tiks fokusēta uz kredītrisku.

26      Lēmuma projektā, kuru ECB Padome ir atzinusi par pieņemtu, ir arī norādīts, ka, balstoties uz pārbaudes uz vietas rezultātiem, kā arī uz jaunāko FKTK prudenciālo pārbaužu rezultātiem, tiks sagatavots rīcības plāns ar pietiekami īsu termiņu. Tajā ir precizēts, ka gadījumā, ja pārbaudes uz vietas laikā identificētie pārkāpumi būšot tik nopietni un pastāvīgi, ka neviens prudenciālās uzraudzības pasākums nevarēšot nodrošināt noteikumu izpildi saprātīgā termiņā, ECB uzsākšot atļaujas atsaukšanas procedūru.

27      Lēmuma projektam, kuru ECB Padome ir atzinusi par pieņemtu, ir arī pielikums “Pārskats par [prasītājas] uzraudzības neseno vēsturi, kurš paziņots ECB”.

28      Ar 2019. gada 14. februāra vēstuli mikroprudenciālās uzraudzības ģenerāldirektorāta III ģenerāldirektors (turpmāk tekstā – “ģenerāldirektors”) informēja prasītāju, ka, piemērojot Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta d) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar tās 12. pantu un Regulas Nr. 468/2014 143.–146. pantu, un saskaņā ar Uzraudzības valdes 2019. gada 10. janvāra lēmumu grupas mērogā tikšot veikta pārbaude uz vietas ar mērķi novērtēt kredītrisku. Viņš precizēja, ka, ja nepieciešams, pārbaudes tvērums izmeklēšanas laikā varētu tikt izvērsts un ka tādā gadījumā pārbaudes vadītājs ECB vārdā informēšot prasītāju.

29      Minētajā 2019. gada 14. februāra vēstulē ģenerāldirektors norādīja, ka pārbaude uz vietas ir paredzēta 2019. gada martā, un precizēja pārbaudes vadītāja vārdu. Viņš norādīja, ka pēdējais minētais ECB vārdā informēšot prasītāju par pārbaudes komandas sastāvu un tuvākajās dienās sazināšoties ar prasītāju, lai organizētu pirmo tikšanos.

30      Minētajā 2019. gada 14. februāra vēstulē ģenerāldirektors lūdza, lai prasītāja pārliecinās, ka attiecīgās iestādes tiekot informētas par šīs vēstules saturu un par jebkurām iespējamām vēlākajām izmaiņām. Viņš lūdza, lai prasītāja pilnībā sadarbojas pārbaudes laikā un atgādināja tai, ka saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 143. panta 2. punkta b) apakšpunktu juridiskās personas, par kuru tiek veikta pārbaude, rīcība, kas kavē pārbaudi uz vietas, uzskatāma par ECB lēmuma pārkāpumu Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 7. punkta izpratnē, neierobežojot valsts tiesību aktu piemērošanu, kā tas noteikts minētās regulas 11. panta 2. punktā.

31      Ar 2019. gada 26. februāra spriedumu Rimšēvičs un ECB/Latvija (C‑202/18 un C‑238/18, EU:C:2019:139) Tiesa atcēla KNAB 2018. gada 19. februāra lēmumu, ciktāl ar to A bija aizliegts pildīt Latvijas Bankas prezidenta pienākumus. Tā uzskatīja, ka Latvijas Republika nav pierādījusi, ka A atbrīvošana no Latvijas Bankas prezidenta amata ir balstīta uz tādu pietiekamu norāžu esamību, kuras liecinātu, ka viņš ir izdarījis smagu pārkāpumu 4. protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas statūtiem 14.2. panta otrās daļas izpratnē.

32      Ar 2019. gada 1. marta vēstuli ECB paziņoja prasītājai, ka tā ir nolēmusi klasificēt to kā nozīmīgu iestādi, kas pakļauta tās tiešai prudenciālajai uzraudzībai, saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunkta un Regulas Nr. 468/2014 39. panta 5. punkta tiesību normām. Šis lēmums stājās spēkā 2019. gada 4. aprīlī.

33      2019. gada 5. martā pārbaudes vadītājs satikās ar prasītājas vadību pirmajā sanāksmē, ko sauc par “sākuma sanāksmi”. Ar dokumentu, kas tika izsniegts prasītājai, viņš izklāstīja pārbaudes tvērumu “kredītrisks un pārvaldība”, proti, klasifikācija un uzkrājumi, inventāra reģistrācija (pārdotie konfiscētie aktīvi), garantiju vērtējums un līdzekļi (turējumā esošie aktīvi, ko plānots pārdot), datu kvalitāte un pārvaldība, kā arī biznesa modelis. Attiecībā uz katru pārbaudes daļu viņš stādīja priekšā darba grupu, kas veiks pārbaudi. Viņš precizēja prasītājai lūgto dokumentāciju, it īpaši kredītu datnes un vispārējo dokumentāciju, un prezentēja informācijas apmaiņas metodi, izmantojot drošu platformu. Viņš norādīja sanāksmes, kas jāieplāno par pārbaudes uz vietas tēmām. Viņš precizēja pārbaudes uz vietas organizāciju, it īpaši pārbaudes darba grupas pilnvaras (piekļuve telpām, informācijas vai dokumentu pieprasījums pārbaudes tvēruma ietvaros, piekļuve lasīšanas režīmā visām nozīmīgajām informācijas sistēmām, pārrunas ar jebkuru personu, informācijas apmaiņa ar revidentiem) un pārbaudes grafiku. Šajā grafikā bija norādīta ģenerāldirektora 2019. gada 14. februāra vēstule, pirmais informācijas pieprasījums 2019. gada 26. februārī, sākuma sanāksme, darbs uz vietas no 2019. gada 11. marta līdz 10. maijam, ziņojuma projekta iesniegšana 2019. gada 12. jūlijā, “darba beigu sanāksme” 2019. gada 19. jūlijā, gala ziņojums, “noslēguma sanāksme” un, visbeidzot, prasītājas rīcības plāna uzraudzība.

34      Pārbaude sākās 2019. gada 11. martā.

35      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 24. aprīlī, prasītāja, CR un CT cēla šo prasību.

III. Fakti pēc prasības celšanas

36      2019. gada 14. maijā FKTK noteica prasītājai naudas sodu 4260 EUR apmērā par to Kredītiestāžu likuma (Latvijas Vēstnesis, 1995, Nr. 163) tiesību normu pārkāpumiem, ar kurām noteikta gada pārskata un konsolidētā gada pārskata un zvērināta revidenta ziņojuma iesniegšana un publiskošana.

37      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 14. maijā (lieta T‑301/19), prasītāja, CR un CT lūdza atcelt ECB lēmumu, kas paziņots ar 2019. gada 1. marta vēstuli un ar kuru prasītāja ir klasificēta kā nozīmīga iestāde, kas pakļauta tās tiešai prudenciālajai uzraudzībai (skat. šī sprieduma 32. punktu).

38      2019. gada 12. augustā tika pabeigta pārbaude uz vietas prasītājas telpās.

39      2019. gada 15. augustā ECB secināja, ka prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.), 18. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Tajā pašā dienā Vienotā noregulējuma valde (VNV) nolēma attiecībā uz prasītāju nepieņemt noregulējuma shēmu šīs regulas 18. panta 1. punkta izpratnē.

40      2019. gada 22. augustā FKTK lūdza Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesu (Latvija) pasludināt prasītāju par maksātnespējīgu.

41      2019. gada 12. septembrī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pasludināja prasītāju par maksātnespējīgu. Tā iecēla maksātnespējas administratoru, kas atbildīgs par maksātnespējas procedūru (turpmāk tekstā – “maksātnespējas administrators”), un nodeva viņam visas prasītājas un tās valdes pilnvaras. Tā noraidīja prasītājas valdes lūgumu paturēt tās tiesības pārstāvēt prasītāju prasības par ECB 2019. gada 15. augusta vērtējumu, kurā konstatēts, ka prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, par VNV tās pašas dienas lēmumu nepieņemt noregulējuma shēmu attiecībā uz prasītāju un par FKTK lēmumu uzsākt maksātnespējas procedūru, ietvaros. Šī tiesa piebilda, ka tas neizslēdz iespēju prasītājas valdei iesniegt atsevišķu lūgumu maksātnespējas administratoram attiecībā uz pārstāvības tiesībām īpašu uzdevumu ietvaros.

42      Tāpat 2019. gada 12. septembrī FKTK lūdza ECB atsaukt prasītājas atļauju.

43      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 25. oktobrī (lieta T‑732/19), prasītāja, kā arī citi prasītājas akcionāri vai potenciālie akcionāri lūdza atcelt VNV 2019. gada 15. augusta lēmumu nepieņemt noregulējuma shēmu attiecībā uz prasītāju.

44      2019. gada 21. decembrī A pārstāja pildīt Latvijas Bankas prezidenta pienākumus.

45      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 29. janvārī (lieta T‑50/20), prasītāja lūdza atcelt ECB 2019. gada 19. novembra lēmumu, ar kuru tika atteikts noteikt maksātnespējas administratoram pienākumu piešķirt prasītājas valdes pilnvarotajam advokātam piekļuvi tās telpām, tās rīcībā esošajai informācijai, kā arī tās personālam un līdzekļiem.

46      2020. gada 17. februārī ECB atsauca prasītājas atļauju. Šis atsaukums stājās spēkā nākamajā dienā.

47      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 27. aprīlī (lieta T-230/20), prasītāja cēla prasību par šo lēmumu.

IV.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

48      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 15. jūlijā, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā ECB prasījumu atbalstam. Ar 2019. gada 28. augusta lēmumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs atļāva Komisijai iestāties lietā.

49      2019. gada 16. jūlijā ECB Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza iebildumu rakstu.

50      2019. gada 10. septembrī Komisija Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza iestāšanās rakstu.

51      2019. gada 19. decembrī Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros lūdza, lai ECB iesniedz lēmuma projektu, kuru ECB Padome ir atzinusi par pieņemtu.

52      2020. gada 10. janvārī ECB iesniedza Tiesai adresētu prasītā dokumenta pilno konfidenciālo versiju (D.1 pielikums), kā arī šī dokumenta nekonfidenciālo versiju. 2020. gada 29. janvārī ceturtās palātas priekšsēdētājs nolēma nepievienot lietas materiāliem minētā dokumenta konfidenciālo versiju.

53      2020. gada 28. aprīlī ceturtās palātas priekšsēdētājs atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta d) punktam nolēma apturēt tiesvedību līdz brīdim, kad tiks pasludināts Vispārējās tiesas nolēmums lietā T‑50/20. Ar 2021. gada 12. marta rīkojumu PNB Banka/ECB (T‑50/20, EU:T:2021:141) Vispārējā tiesa pasludināja savu nolēmumu minētajā lietā un šajā datumā tika atsākta tiesvedība šajā lietā.

54      2021. gada 28. aprīlī un pēc tam 2021. gada 28. jūnijā prasītāja, CR un CT lūdza apturēt tiesvedību līdz brīdim, kad Tiesa būs lēmusi lietā C‑321/21 P, kas attiecas uz apelācijas sūdzību par 2021. gada 12. marta rīkojumu PNB Banka/ECB (T‑50/20, EU:T:2021:141). 2021. gada 20. maijā un pēc tam 2021. gada 6. augustā ceturtās palātas priekšsēdētājs pēc ECB uzklausīšanas nolēma neapturēt tiesvedību.

55      Ar 2021. gada 8. jūlija vēstuli prasītājas pārstāvis informēja Vispārējo tiesu, ka viņš vairs nepārstāv CR un CT. Ar 2021. gada 21. decembra rīkojumu Vispārējā tiesa (ceturtā palāta), pamatojoties uz Reglamenta 131. panta 2. punktu, nolēma, ka tiesvedība saistībā ar šo prasību ir jāizbeidz, ciktāl šo prasību bija cēluši CR un CT.

56      Visbeidzot replikas raksta iesniegšanas termiņš bija noteikts līdz 2021. gada 30. septembrim. Prasītāja replikas rakstu neiesniedza noteiktajā termiņā.

57      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt ECB “2019. gada 14. februāra” lēmumu veikt pārbaudi uz vietas tās telpās un tās grupā ietilpstošajās sabiedrībās;

–        piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

58      ECB, kuru atbalsta Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

V.      Juridiskais pamatojums

A.      Par pārstāvja, kurš cēlis prasību prasītājas vārdā, pilnvaru esamību

59      Saskaņā ar Reglamenta 51. panta 3. punktu advokātiem, ja viņi pārstāv privāttiesību juridisko personu, kancelejā ir jāiesniedz šīs personas pilnvarojums.

60      Lietas materiālos ir pievienota prasītājas valdes priekšsēdētāja 2019. gada 5. martā izsniegta pilnvara (A.2 pielikums).

61      Prasītāja norāda, ka maksātnespējas administrators nav piekritis tam, ka advokāts, ko tā iecēlusi savai pārstāvībai, piekļūst tās dokumentiem, telpām, personālam un līdzekļiem. 2020. gada 13. martā, sniedzot atbildi uz Vispārējās tiesas jautājumu, tā iesniedza maksātnespējas administratora 2019. gada 16. septembra vēstuli, kurā norādīts, ka prasītājas advokātam, pirmkārt, “ir jāiesniedz [maksātnespējas] administratoram rakstveida ziņojums par vienošanās [par juridisko pakalpojumu sniegšanu] virzību, kurā detalizēti uzskaitīti [no prasītājas] saņemtie norādījumi, [advokāta] izpildītie uzdevumi un vai vēl ir darbi izpildes stadijā”, otrkārt, “ir jāinformē [maksātnespējas] administrators par maksājumiem [..]”, treškārt, “ir jāatturas no jebkādas rīcības [prasītājas] vārdā, iepriekš nekonsultējoties ar [maksātnespējas] administratoru, it īpaši jāizbeidz sniegt pakalpojumus, par kuriem tiek sagatavoti rēķini [prasītājai]”.

62      Neraugoties uz minēto maksātnespējas administratora 2019. gada 16. septembra vēstuli, no lietas materiāliem neizriet un nedz prasītāja, nedz ECB neapgalvo, ka maksātnespējas administrators ir atsaucis prasītājas valdes priekšsēdētāja 2019. gada 5. martā izsniegto pilnvaru. Minētajā vēstulē šāds atsaukums nav minēts, lai gan tajā ir norādīts, ka valdes priekšsēdētāja ieceltajam advokātam ir jāatturas no jebkādas rīcības prasītājas vārdā, iepriekš nekonsultējoties ar maksātnespējas administratoru.

63      Līdz ar to Vispārējā tiesa konstatē, ka prasītāja ir iesniegusi pilnvaru, ar kuru tās advokāts ir pilnvarots celt prasību saskaņā ar Reglamenta 51. panta 3. punktu.

B.      Par pieteikumiem apturēt tiesvedību, kas iesniegti 2021. gada 28. aprīlī un 2021. gada 28. jūnijā

64      2021. gada 28. aprīlī un pēc tam 2021. gada 28. jūnijā prasītāja lūdza apturēt tiesvedību. Savu pieteikumu par tiesvedības apturēšanu pamatojumam tā norādīja, ka tai ir jāpiekļūst savām telpām, dokumentiem un finanšu līdzekļiem un ka maksātnespējas administrators nesadarbojas, lai nodrošinātu efektīvu tās pārstāvību, neraugoties uz 2019. gada 5. novembra spriedumu ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c. (C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923).

65      Lai arī Vispārējai tiesai nav pienākuma atklāt iemeslus, kuru dēļ tā nolēmusi apturēt vai neapturēt tiesvedību, piemērojot Reglamenta 69. panta c) vai d) punktu, tā uzskata, ka izņēmuma kārtā ir lietderīgi norādīt sekojošo.

66      Uz lēmumu apturēt vai neapturēt tiesvedību, pamatojoties uz Reglamenta 69. panta c) vai d) punktu, attiecas Vispārējās tiesas rīcības brīvība (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 2011. gada 20. oktobris, DTL/ITSB, C‑67/11 P, nav publicēts, EU:C:2011:683, 32. un 33. punkts; 2012. gada 15. oktobris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑554/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:629, 37. punkts, un 2018. gada 17. janvāris, Josel/EUIPO, C‑536/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:14, 5. punkts).

67      Šajā lietā tiesvedība tika apturēta 2020. gada 28. aprīlī līdz brīdim, kad tiks pasludināts Vispārējās tiesas nolēmums lietā T‑50/20, kuras ietvaros prasītāja bija lūgusi atcelt ECB 2019. gada 19. novembra lēmumu, ar kuru tika atteikts noteikt maksātnespējas administratoram pienākumu piešķirt prasītājas valdes pilnvarotajam advokātam piekļuvi tās telpām, tās rīcībā esošajai informācijai, kā arī tās personālam un līdzekļiem.

68      Ar 2021. gada 12. marta rīkojumu PNB Banka/ECB (T‑50/20, EU:T:2021:141) Vispārējā tiesa noraidīja prasītājas prasību. Tā it īpaši uzskatīja, ka ECB acīmredzami nav kompetences apmierināt prasītājas valdes lūgumu noteikt maksātnespējas administratoram pienākumu piešķirt šīs valdes pilnvarotajam advokātam piekļuvi prasītājas telpām, informācijai, personāla locekļiem un līdzekļiem (73. punkts). Tā arī uzskatīja, ka lēmumi, ko valsts iestādes ir pieņēmušas saistībā ar tādu maksātnespējas procesu kā pret prasītāju uzsāktais, atbildot uz iespējamu pieprasījumu par piekļuvi attiecīgās kredītiestādes dokumentiem, telpām, personālam vai līdzekļiem, principā ir pakļauti pārbaudei valsts tiesās, kuras attiecīgā gadījumā var uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus saskaņā ar LESD 267. pantu, ja tām rodas grūtības ar Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu (72. punkts).

69      Tāpat ir jākonstatē, ka, neraugoties it īpaši uz tiesvedības apturēšanu no 2020. gada 28. aprīļa līdz 2021. gada 12. martam, prasītāja nepierāda un pat neapgalvo, tostarp savā 2021. gada 28. jūnija pieteikumā par tiesvedības apturēšanu, ka ir uzsākusi tiesvedību tiesā pret maksātnespējas administratoru, kuru tā Vispārējā tiesā apsūdz par to, ka pēdējais minētais tās valdes pilnvarotajam advokātam liedzis piekļuvi tās telpām, informācijai, personālam un līdzekļiem kopš 2019. gada beigām.

70      Pēc vēstuļu un elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņas ar maksātnespējas administratoru, kas notika 2019. gada 12. un 16. septembrī, kā arī 2019. gada novembrī, prasītāja savā pieteikumā apturēt tiesvedību, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 28. aprīlī, tikai norādīja, ka tā “pastiprina savus centienus” attiecībā uz maksātnespējas administratoru un Latvijas tiesām, nesniedzot precizējumus par minēto centienu raksturu.

71      Turklāt no Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2019. gada 12. septembra nolēmuma, kas minēts šī sprieduma 41. punktā, neizriet, ka prasītājai būtu liegts vērsties Latvijas tiesās ar strīdu, kas tai ir ar maksātnespējas administratoru. Šajā nolēmumā ir minēts ne tikai tas, ka nav izslēgta prasītājas valdes iespēja iesniegt atsevišķu lūgumu maksātnespējas administratoram attiecībā uz pārstāvības tiesībām īpašos uzdevumos, bet arī tas, ka 2019. gada 5. novembra spriedums ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c. (C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923), uz kuru prasītāja atsaucas, lai pamatotu, ka maksātnespējas administrators nesadarbojas pietiekami, lai nodrošinātu tās efektīvu pārstāvību, ir pieņemts pēc minētā nolēmuma tādējādi, ka prasītāja valsts tiesā uz minēto spriedumu a priori varēja atsaukties kā uz jaunu faktu.

72      Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskata, ka nav atkārtoti jāaptur tiesvedība.

C.      Par tiesvedības mutvārdu daļu

73      Saskaņā ar Reglamenta 106. pantu:

“1.      Tiesvedības Vispārējā tiesā mutvārdu daļa ietver tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, ko organizē vai nu pēc Vispārējās tiesas ierosmes, vai arī pēc puses pieteikuma.

2.      Puses pieteikumā par tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai noturēšanu ir jānorāda iemesli, kuru dēļ tā vēlas tikt uzklausīta. [..]

3.      Ja 2. punktā minētais pieteikums nav iesniegts, Vispārējā tiesa, ja tā uzskata, ka ir guvusi pietiekamu informāciju no lietas materiāliem, var nolemt, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas. [..]”

74      Tādējādi no Reglamenta 106. panta formulējuma izriet, ka, ja nav iesniegts pieteikums par tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai noturēšanu, kurā ir norādīti iemesli, kuru dēļ puse vēlas tikt uzklausīta, Vispārējā tiesa, ja tā uzskata, ka tai ir pietiekama informācija, var izlemt prasību bez tiesvedības mutvārdu daļas.

75      2014. gada 14. marta Reglamenta projekta pamatojumā, kas sabiedrībai ir pieejams Eiropas Savienības Tiesas tīmekļvietnē, turklāt ir apstiprināts, ka, ņemot vērā it īpaši pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas prasības, “Vispārējā tiesa vēlas iegūt iespēju atbrīvoties no tiesas sēdes organizēšanas tad, kad tā to neuzskata par nepieciešamu, ja vien kāda no pusēm neiesniedz pieteikumu, norādot iemeslus, kuru dēļ tā vēlas tikt uzklausīta”.

76      Reglamenta Izpildes praktisko noteikumu (turpmāk tekstā – “IPN”) 142. punktā ir noteikts, ka pusei, kas vēlas tikt uzklausīta tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, trīs nedēļu laikā pēc tam, kad lietas dalībniekiem ir izsniegts dokuments par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu, ir jāiesniedz šajā ziņā motivēts pieteikums. Tajā ir precizēts, ka šiem motīviem jāizriet no konkrēta vērtējuma par to, kāpēc attiecīgajam lietas dalībniekam ir lietderīga tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, un tajos ir jānorāda lietas materiālu “vai” argumentācijas daļas, ko šis lietas dalībnieks uzskata par vajadzīgu plašāk izvērst “vai” atspēkot tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai. Tajā ir norādīts, ka, lai labāk virzītu debates tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, “ir vēlams”, lai motīvi nebūtu vispārīgi, piemēram, vienīgi atsaucoties uz lietas nozīmīgumu. IPN 143. punktā ir paredzēts – ja puse noteiktajā termiņā neiesniedz motivētu pieteikumu, Vispārējā tiesa var nolemt, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas.

77      Tādējādi no Reglamenta 106. panta, kā arī no IPN 142. un 143. punkta izriet, ka, ja nav iesniegts pieteikums par tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai noturēšanu vai ja ir iesniegts pieteikums par tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai noturēšanu, taču tajā nav norādīti motīvi, Vispārējā tiesa var nolemt, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas, ja tā uzskata, ka ir guvusi pietiekamu informāciju no lietas materiāliem.

78      Šajā lietā prasītāja 2021. gada 29. novembra vēstulē ir paudusi savu nostāju par tiesas sēdes noturēšanu, izmantojot šādu formulējumu:

“1. Es apstiprinu, ka manis detalizēti paskaidroto iemeslu dēļ pašlaik [prasītāja] netiek faktiski pārstāvēta. Ar šo vēstuli es lūdzu noturēt tiesas sēdi tikai ar mērķi ievērot piemērojamo termiņu. Tomēr pirms tam vajadzētu atjaunot [prasītājas] faktisku pārstāvību.

2. Pašreizējos apstākļos nav iespējams sagatavoties tiesas sēdei vai piedalīties tajā.”

79      No minētās 2021. gada 29. novembra vēstules izriet, ka prasītājas pieteikumā par tiesas sēdes noturēšanu nav norādīti motīvi. Šajā pieteikumā nav norādīts neviens iemesls, kura dēļ prasītāja vēlas tikt uzklausīta.

80      Turklāt 2021. gada 25. oktobra vēstulē, ar kuru dalībnieki tika informēti par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu, Vispārējās tiesas kanceleja ir atgādinājusi Reglamenta 106. panta 2. punkta, kā arī IPN 142. punkta noteikumus un ir vērsusi pušu uzmanību uz to, ka veselības krīzes kontekstā motīviem ir jāatbilst IPN minētā panta prasībām.

81      Ir taisnība – prasītāja savā pieteikumā par tiesas sēdes noturēšanu ir norādījusi, ka tā uzskata, ka tai ir liegta efektīva pārstāvība.

82      Pat pieņemot, ka, šādi rīkojoties, prasītāja cenšas netieši attaisnot motīvu nenorādīšanu savā pieteikumā par tiesas sēdes noturēšanu, kas tomēr neizriet no minētā pieteikuma, ir jāuzskata, ka tās argumentāciju par faktiskas pārstāvības neesamību nevar uzskatīt par attaisnojumu motīvu nenorādīšanai šajā pieteikumā. It īpaši apstāklis, ka prasītājai esot liegta efektīva pārstāvība tās izklāstītajā izpratnē, tai neliedza izvirzīt detalizētus pierādījumus sava pieteikuma par tiesas sēdes noturēšanu pamatojumam.

83      Līdz ar to, tā kā prasītāja nav norādījusi ne mazāko pamatojumu savā pieteikumā par tiesas sēdes noturēšanu un turklāt, lai arī Vispārējās tiesas kanceleja tai tieši atgādināja tās pienākumu norādīt šī pieteikuma pamatojumu, ir jāuzskata, ka minētais pieteikums par tiesas sēdes noturēšanu neatbilst Reglamenta 106. panta 2. punktam.

84      Šādos apstākļos Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju, saskaņā ar Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemj izskatīt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas.

D.      Par prasības priekšmetu

85      Prasības pieteikumā prasītāja prasa atcelt ECB “2019. gada 14. februāra” lēmumu veikt pārbaudi uz vietas tās telpās un tās grupā ietilpstošajās sabiedrībās. Tā norāda, ka ģenerāldirektora 2019. gada 14. februāra vēstulē ir atsauce uz Uzraudzības valdes 2019. gada 10. janvāra lēmumu, bet šis pēdējais minētais lēmums tai nav darīts zināms. Tā precizē, ka tā lūdz atcelt lēmumu veikt pārbaudi uz vietas, par kuru ECB to informēja ar 2019. gada 14. februāra vēstuli, “lai kāds arī būtu datums, kurā šis lēmums tika pieņemts iekšēji ECB”.

86      No minētās 2019. gada 14. februāra vēstules, no iebildumu raksta un no ECB atbildes uz 2019. gada 19. decembra procesa organizatorisko pasākumu izriet, ka lēmuma projektu veikt pārbaudi uz vietas prasītājas telpās, ko Uzraudzības valde apstiprinājusi 2019. gada 10. janvārī, ECB Padome ir atzinusi par pieņemtu 2019. gada 21. janvārī iebildumu neizteikšanas procedūras ietvaros, kas minēta Regulas Nr. 1024/2013 26. panta 8. punktā.

87      Ir jāuzskata, ka lēmuma projekts, kuru ECB Padome ir atzinusi par pieņemtu 2019. gada 21. janvārī, kura galvenie motīvi ir atgādināti šī sprieduma 23.–27. punktā, formāli ir lēmums veikt pārbaudi uz vietas prasītājas telpās, ko apstiprinājusi ECB Padome, vienlaikus precizējot, ka prasītāja piekļuva šim dokumentam versijā, kurā nav norādīta atsevišķa informācija, tikai pēc procesa organizatoriskā pasākuma, ko Vispārējā tiesa pieņēma 2019. gada 19. decembrī.

88      Ņemot vērā konfidencialitātes prasības, kas attiecas uz ECB Padomes apspriedēm, lēmums veikt pārbaudi uz vietas prasītājas telpās prasītājai tika paziņots ar ģenerāldirektora 2019. gada 14. februāra vēstuli, norādot tā būtību, kas rezumēta šīs sprieduma 28.–30. punktā.

89      Līdz ar to prasība ir jāuzskata par tādu, ar kuru tiek lūgts atcelt lēmumu veikt pārbaudi uz vietas, ko ECB pieņēmusi 2019. gada 21. janvārī un kura būtība ir paziņota ar 2019. gada 14. februāra lēmumu.

E.      Par Komisijas izvirzīto nepieņemamības pamatu saistībā ar to, ka lēmums par pārbaudes uz vietas veikšanu nemaina personas, par kuru tiek veikta izmeklēšana, tiesisko stāvokli

90      Komisija apgalvo, ka pārbaudes, kas tiek veiktas kredītiestāžu uzraudzības ietvaros, ir līdzeklis, ar kuru kompetenta iestāde nodrošina nepārtrauktu uzraudzību, proti, apkopo faktus, pamatojoties uz kuriem tā pēc tam, iespējams, pieņems pasākumus, pieņemot lēmumu, kurš noteikti būs tiesību akts, kas rada tiesiskas sekas pārbaudāmajai personai. Pats pārbaudes pasākums nenoslēdzot nevienu procedūru un nenosakot nostāju, kas jāieņem par izmeklēšanu atbildīgajai iestādei. Tas esot posms procedūrā, kas var sastāvēt no vairākiem posmiem un kuru varot apstrīdēt ar prasību, kas vērsta pret galīgo lēmumu. Pats par sevi lēmums par pārbaudes veikšanu arī nemainot personas, par kuru tiek veikta izmeklēšana, tiesisko stāvokli. Līdz ar to prasība esot jānoraida kā nepieņemama.

91      Turpretī prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir uzskatāms par apstrīdamu aktu LESD 263. panta izpratnē.

92      Attiecībā uz Komisijas statusu, lai izvirzītu minēto nepieņemamības pamatu, ir jānorāda, ka saskaņā ar Reglamenta 142. panta 1. punktu ar iestāšanos lietā drīkst tikai pilnībā vai daļēji atbalstīt vienas puses prasījumus. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 142. panta 3. punktu personai, kas iestājusies lietā, ir jāpieņem lieta tāda, kāda tā ir iestāšanās laikā.

93      No šīm tiesību normām izriet, ka personai, kurai ir atļauts iestāties lietā atbildētājas prasījumu atbalstam, nav tiesību izvirzīt nepieņemamības pamatu, kas nav ticis formulēts šīs pēdējās minētās puses prasījumos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

94      No tā izriet, ka Komisijas statuss neļauj tai izvirzīt šo nepieņemamības pamatu, no kā izriet, ka Vispārējai tiesai nav pienākuma uz to atbildēt tieši pēc būtības.

95      Tomēr, ņemot vērā to, ka saskaņā ar Reglamenta 129. pantu Vispārējā tiesa jebkurā laikā pēc savas ierosmes, uzklausījusi puses, var izvērtēt absolūtu šķērsli tiesas procesam, šajā lietā pareizas tiesvedības nolūkā ir jāizvērtē minētais absolūtais šķērslis tiesas procesam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1993. gada 24. marts, CIRFS u.c./Komisija, C‑313/90, EU:C:1993:111, 23. punkts, un 2018. gada 19. septembris, HH Ferries u.c./Komisija, T‑68/15, EU:T:2018:563, 41. punkts (nav publicēts)).

96      Ja prasību atcelt iestādes pieņemtu tiesību aktu ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, šo prasību var celt tikai tad, ja šī tiesību akta saistošās tiesiskās sekas var ietekmēt prasītāja intereses, konkrētā veidā mainot tā tiesisko stāvokli (spriedumi, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 9. punkts, un 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 37. punkts).

97      Ne no vienas tiesību normas un ne no viena principa neizriet, ka par pārbaudi uzņēmuma telpās, lai kāda tā būtu, ir jāpieņem administratīvs lēmums, ko var pārbaudīt tiesā, nedz a fortiori, ka tai ir nepieciešama tiesu iestādes atļauja.

98      Lai arī “noteiktos apstākļos” tiesības, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantā, kurš attiecas uz privāto un ģimenes dzīvi, var interpretēt kā tādas, kas attiecībā uz sabiedrību var aptvert tās galvenā biroja, struktūrvienības vai tās uzņēmējdarbības telpu neaizskaramību (šajā nozīmē skat. ECT, 2002. gada 16. aprīlis, Société Colas Est un citi pret Franciju, CE:ECHR:2002:0416JUD003797197, 41. punkts), tādi vispārējo interešu mērķi kā darba ņēmēju vai apmeklētāju, kas atrodas šīs sabiedrības telpās, drošība, veselība, pamattiesību aizsardzība, ekonomiskā sabiedriskā kārtība vai atbilstoša publisko līdzekļu izmantošana var pamatot likumdevēja paredzēto pārbaužu īstenošanu. Šajā ziņā likumdevējam ir plašāka rīcības brīvība, ja pasākums attiecas uz juridiskām personām, nevis uz fiziskām personām (šajā nozīmē skat. ECT, 2014. gada 2. oktobris, Delta Pekárny a.s. pret Čehijas Republiku, CE:ECHR:2014:1002JUD000009711, 82. punkts).

99      Ja likumdevējs paredz, ka iestāde veic pārbaudes uzņēmuma telpās, tam, ņemot vērā it īpaši sasniedzamo mērķi, kā arī attiecīgās darbības un attiecīgo telpu raksturu, ir jānosaka pilnvaras, kas ir piešķirtas pārbaudi veicošajām amatpersonām, kā arī ar to saistītās garantijas, it īpaši tiesību garantijas tādējādi, lai iespējamā iejaukšanās sabiedrības tiesībās uz tās telpu neaizskaramību, ko izraisa pārbaude, būtu nepieciešama un samērīga.

100    Lai arī atsevišķām pārbaudēm, piemēram, pārbaudēm konkurences jomā, kas paredzētas Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 20. panta 4. punktā, ir nepieciešama tāda lēmuma pieņemšana, ko var pārsūdzēt tiesā, tas tā nav attiecībā uz citiem pārbaužu veidiem, it īpaši, ja iestādei nav pilnvaru veikt pārbaudes piespiedu izpildi pat gadījumā, ja pārbaude ir obligāta un ja uzņēmumam var piemērot administratīvu sodu vai kriminālsodu gadījumā, ja tas pretojas pārbaudei.

101    Piemēram, lai veiktu pārbaudes konkurences jomā, kas paredzētas Regulas Nr. 1/2003 20. panta 3. punktā, pārbaudes uz vietas, kas paredzētas Komisijas Īstenošanas regulā (ES) Nr. 809/2014 (2014. gada 17. jūlijs), ar ko paredz noteikumus par to, kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1306/2013 piemēro attiecībā uz integrēto administrācijas un kontroles sistēmu, lauku attīstības pasākumiem un savstarpējo atbilstību (OV 2014, L 227, 69. lpp.), un pārbaudes, kas veiktas dalībvalstīs saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas 1947. gada 11. jūlija 81. Konvencijas par darba inspekciju 12. pantu, nav nepieciešams pieņemt administratīvu lēmumu, ko var pārsūdzēt tiesā.

102    Šajā lietā, pieņemot Regulas Nr. 1024/2013 12. panta 3. punktu, Savienības likumdevējs, kā tas to drīkstēja likumīgi darīt, tomēr nolēma, ka juridisko personu, kas minētas šīs regulas 10. panta 1. punktā, it īpaši kredītiestāžu, kas veic uzņēmējdarbību iesaistītajās dalībvalstīs, pārbaudes veic ECB, pamatojoties uz lēmumu.

103    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 288. pantu lēmumi uzliek saistības kopumā.

104    Tādējādi, paredzot, ka juridiska persona ir pakļauta pārbaudei, kas paredzēta Regulas Nr. 1024/2013 12. pantā, pamatojoties uz lēmumu, Savienības likumdevējs tiesību aktam, ar kuru ir paredzēta šī pārbaude, ir piešķīris saistošas tiesiskās sekas.

105    Turklāt Regulas Nr. 468/2014 143. panta 2. punktā ir norādīta minimālā informācija, kas jānorāda lēmumā par pārbaudes veikšanu, proti, pārbaudes uz vietas priekšmets un nolūks, kā arī tas, ka, ja juridiskā persona, par kuru tiek veikta pārbaude uz vietas, ar savu rīcību to kavē, ir uzskatāms par ECB lēmuma pārkāpumu Savienības tiesiskā regulējuma izpratnē, neierobežojot nacionālo tiesību aktu piemērošanu. Šīs regulas 145. panta 1. punktā ir precizēts, ka šis lēmums tiek paziņots personai, attiecībā uz kuru tiek veikta pārbaude.

106    Šādos apstākļos lēmums par pārbaudi uz vietas, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 12. pantu, rada saistošas tiesiskās sekas attiecībā uz kredītiestādi, kurai tas ir paziņots, pakļaujot pēdējo minēto pārbaudei, kuras priekšmets un mērķis ir noteikti šajā lēmumā.

107    Protams, ir jānorāda, ka atšķirībā no Regulas Nr. 1/2003 21. panta tiesību normām, kas attiecas uz “[c]itu telpu pārbaud[i]”, kura paredzēta konkurences noteikumu īstenošanai, Regulas Nr. 1024/2013 12. pantā ir noteikts, ka pārbaudes uz vietas notiek attiecīgo “juridisko personu uzņēmējdarbības telpās”, nevis “citās telpās, zemes īpašumos un transporta līdzekļos, tajā skaitā attiecīgo uzņēmumu un attiecīgo uzņēmumu apvienību direktoru, vadītāju un citu darbinieku mājās”. Raugoties no šāda skatpunkta, kredītiestāžu pārbaudes uz vietas nevar apdraudēt privātās dzīves neaizskaramību tādā veidā kā citu telpu pārbaude, kas paredzēta, lai īstenotu konkurences noteikumus.

108    Ir arī taisnība, ka, pat ja ECB lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 12. pantu, rada saistošas tiesiskās sekas attiecībā uz kredītiestādi, kurai tas ir paziņots, iespēja izmantot piespiedu līdzekļus, lai īstenotu šo lēmumu, ir pakļauta, kā norādīts šīs regulas 13. pantā, valsts tiesu iestādes atļaujai.

109    Tāpat, protams, ir jānorāda, ka arī atšķirībā no Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punkta Regulas Nr. 1024/2013 12. pantā nav minēts, ka pastāv tiesības ECB lēmumu par pārbaudi uz vietas pārsūdzēt Savienības tiesā. Tikai šīs regulas 13. panta tiesību normās, kas attiecas uz valsts tiesu iestādes atļauju, ir paredzēts, ka ECB lēmuma par pārbaudi likumīguma pārbaude ir vienīgi Eiropas Savienības tiesas kompetencē.

110    Tomēr no Regulas Nr. 1024/2013 13. panta tiesību normām obligāti izriet, ka vismaz tad, kad ECB pieprasa tiesu iestādes atļauju pēc tam, kad tā ir pieņēmusi lēmumu par pārbaudi uz vietas, šo pēdējo minēto lēmumu var pārsūdzēt Vispārējā tiesā.

111    Turklāt, tā kā Savienības likumdevējs ir nolēmis – atšķirībā no Regulas Nr. 1/2003 20. panta 3. un 4. punktā paredzētā mehānisma – piešķirt lēmuma statusu visiem aktiem, kas ļauj ECB veikt pārbaudes uz vietas kredītiestādēs, nav jānošķir šo aktu pārbaudes tiesā regulējums atkarībā no tā, vai ECB ir vai nav iesniegusi tiesu iestādes atļaujas pieprasījumu. Proti, no vienas puses, iespēja celt prasību Vispārējā tiesā par iestādes tiesību aktu nav pakļauta nosacījumam, ka šai iespējai ir jābūt tieši norādītai tiesiskajā regulējumā. No otras puses, pretējs risinājums varētu apdraudēt tiesiskās drošības principu, ņemot vērā to, ka iespēja celt prasību Vispārējā tiesā par ECB lēmumu par pārbaudi uz vietas tādā gadījumā būtu atkarīga no šīs iestādes izvēles pēc šī lēmuma pieņemšanas pieprasīt vai nepieprasīt Regulas Nr. 1024/2013 13. pantā paredzēto valsts tiesu iestādes atļauju.

112    Visbeidzot, protams, kā atgādina Komisija, starppasākumi, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu, principā nav uzskatāmi par tiesību aktiem, par kuriem var celt atcelšanas prasību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 10. punkts).

113    Tomēr šie minētie starppasākumi vispirms ir tiesību akti, kuros ir pausts iestādes pagaidu viedoklis (skat. spriedumu, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 50. punkts un tajā minētā judikatūra), bet ECB lēmumu par pārbaudi gadījumā tas tā nav.

114    Turklāt prasība atcelt lēmumu, ar kuru ECB nolemj veikt pārbaudi uz vietas kredītiestādes telpās, neizraisa atšķirīgo administratīvā procesa un tiesvedības posmu sajaukšanu. Proti, šādai prasībai nevajadzētu likt Vispārējai tiesai lemt par to, vai attiecīgais uzņēmums ir pārkāpis prudenciālās uzraudzības noteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 20. punkts).

115    Līdz ar to, tā kā ir atgādināts, ka likumdevējs ir nolēmis savas rīcības brīvības ietvaros kvalificēt par lēmumiem tiesību aktus, kas pieņemti, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 12. pantu, neatkarīgi no tā, vai pastāv valsts tiesu iestādes izsniegta atļauja, un norādīt šīs regulas 13. pantā, ka pastāv Eiropas Savienības tiesas veikta likumības pārbaude, ECB lēmumu par pārbaudēm uz vietas nevar uzskatīt par starppasākumiem, par kuriem nevar celt prasību tiesā.

116    No iepriekš minētā izriet, ka lēmums par pārbaudi uz vietas, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 12. pantu, kāds ir apstrīdētais lēmums, var ietekmēt tās juridiskās personas intereses, kurai tas ir paziņots, būtiski grozot tās tiesisko stāvokli, tādēļ par šo lēmumu var celt atcelšanas prasību, ko šī persona iesniedz Vispārējā tiesā, pamatojoties uz LESD 263. pantu, turklāt puses to neapstrīd.

117    Līdz ar to prasība ir pieņemama.

F.      Par lietas būtību

118    Šajā prasībā prasītāja izvirza desmit pamatus: pirmais pamats ir saistīts ar to, ka ECB nav kompetences, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu; otrais pamats ir saistīts ar to, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1024/2013 12. panta 1. punkts, ciktāl apstrīdētais lēmums nebija vajadzīgs šīs tiesību normas izpratnē; trešais pamats ir saistīts ar tās pašas tiesību normas pārkāpumu, ciktāl ECB nav pienācīgi īstenojusi savu rīcības brīvību; ceturtais pamats ir saistīts ar to, ka ir pārkāpts samērīguma princips; piektais pamats ir saistīts ar to, ka ir pārkāptas prasītājas tiesības tikt uzklausītai; sestais pamats ir saistīts ar to, ka ECB nav ievērojusi savu pienākumu rūpīgi un objektīvi pārbaudīt un izvērtēt visus konkrētās lietas būtiskos aspektus; septītais pamats ir saistīts ar pamatojuma trūkumu; astotais pamats ir saistīts ar to, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips un tiesiskās drošības princips; devītais pamats ir saistīts ar to, ka ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips un nediskriminācijas princips; desmitais pamats ir saistīts ar to, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1024/2013 19. pants un 75. apsvērums, kā arī ar pilnvaru nepareizu izmantošanu.

119    Pamati, kas saistīti ar apstrīdētā lēmuma formālo tiesiskumu, ir jāizskata, pirms tiek izskatīti pamati par tā pamatotību.

1.      Par pirmo pamatu, ar kuru tiek apgalvota ECB kompetences neesamība

120    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā ECB nebija kompetentā uzraudzības iestāde. Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 12. pantu ECB varot veikt pārbaudes uz vietas tikai nozīmīgās kredītiestādēs. Saskaņā ar šīs regulas 6. panta 5. punktu mazāk nozīmīgu kredītiestādi tieši uzraugot valsts kompetentā iestāde, ja vien ECB neizlemj pārņemt tiešo uzraudzību, uzskatot kredītiestādi par nozīmīgu.

121    ECB, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šo argumentāciju.

122    No Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka ECB ir ekskluzīva kompetence veikt šajā tiesību normā paredzētos uzdevumus attiecībā uz “visām” kredītiestādēm, kas ir reģistrētas dalībniecēs dalībvalstīs, nenošķirot nozīmīgas kredītiestādes un mazāk nozīmīgas iestādes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 37. un 38. punkts).

123    Atbilstoši Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 1. punktam ECB veic savus uzdevumus VUM, ko veido ECB un valstu kompetentās iestādes, un atbild par VUM efektīvu un saskaņotu darbību (spriedums, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 39. punkts).

124    Valsts kompetentās iestādes palīdz ECB īstenot uzdevumus, kas tai ir uzticēti ar Regulu Nr. 1024/2013, decentralizēti izpildot dažus no šiem uzdevumiem attiecībā uz mazāk nozīmīgām kredītiestādēm (spriedums, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 41. punkts).

125    Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta d) apakšpunktā ir noteikts, ka attiecībā uz šī panta 4. punktā minētajām iestādēm, t.i., mazāk nozīmīgām kredītiestādēm, ECB jebkurā laikā var izmantot šīs regulas 10.–13. pantā minētās pilnvaras, proti, iesniegt informācijas pieprasījumus, veikt vispārējas izmeklēšanas un veikt pārbaudes uz vietas.

126    Apstāklis, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 6. punkta pirmo daļu valsts kompetentās iestādes decentralizēti un ECB kontrolē īsteno dažus šīs regulas 4. panta 1. punktā noteiktos uzdevumus attiecībā uz mazāk nozīmīgām kredītiestādēm, neietekmē ECB kompetenci īstenot tās izmeklēšanas pilnvaras attiecībā uz šīm iestādēm, jo šīs tiesību normas atbilstoši to formulējumam “neskar” minētās regulas 6. panta 5. punktu, kura normas, kurām ir nozīme šajā lietā, ir atgādinātas šī sprieduma 125. punktā. Tāpat saskaņā ar minētā 6. panta 6. punkta otro daļu valsts kompetence, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir valsts kompetentajām iestādēm, lai veiktu pārbaudes uz vietas minētajās kredītiestādēs, arī “neskar” attiecīgās regulas 10.–13. pantu, kas attiecas uz ECB izmeklēšanas pilnvarām.

127    ECB kompetenci veikt pārbaudi uz vietas mazāk nozīmīgās kredītiestādēs apstiprina Regulas Nr. 1024/2013 12. pants. Šajā pantā ir noteikts, ka ECB var veikt pārbaudi uz vietas to juridisko personu telpās, kas minētas šīs regulas 10. panta 1. punktā, kura a) apakšpunktā ir minētas kredītiestādes, kas veic uzņēmējdarbību iesaistītajās dalībvalstīs, nenošķirot nozīmīgas kredītiestādes no mazāk nozīmīgām iestādēm.

128    Apstāklis, uz kuru atsaucas prasītāja, ka Regulas Nr. 1024/2013 12. pantā ir noteikts, ka ECB var veikt pārbaudi uz vietas jebkurā citā tādā sabiedrībā, uz kuru attiecas uzraudzība uz konsolidētiem pamatiem un kuras konsolidētās uzraudzības iestāde ir ECB saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punkta g) apakšpunktu, nemaina šo secinājumu, jo ar minēto 12. pantu minētās regulas 10. panta 1. punktā minētās juridiskās personas ir tikai papildinātas ar citiem subjektiem, kuros ECB var veikt pārbaudi uz vietas.

129    Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta d) apakšpunkts, ciktāl ar to ECB ir piešķirta kompetence veikt pārbaudi uz vietas mazāk nozīmīgā kredītiestādē, ir arī saskaņots ar šīs regulas 16. apsvērumu, saskaņā ar kuru ECB vajadzētu būt iespējai īstenot uzraudzības uzdevumus attiecībā uz “visām” kredītiestādēm, kā arī ar minētās regulas 47. apsvērumu, saskaņā ar kuru, lai ECB varētu efektīvi īstenot savus uzdevumus, tai vajadzētu būt iespējai veikt pārbaudes uz vietas, “vajadzības gadījumā” sadarbojoties ar valstu kompetentajām iestādēm.

130    Līdz ar to no iepriekš atgādinātajām Regulas Nr. 1024/2013 tiesību normām izriet, ka ECB ir kompetence, lai attiecībā uz mazāk nozīmīgu kredītiestādi īstenotu minētās regulas 10.–13. pantā minētās izmeklēšanas pilnvaras, it īpaši – pilnvaras veikt pārbaudi uz vietas.

131    Turklāt ECB iespēja veikt pārbaudi uz vietas mazāk nozīmīgās kredītiestādēs ir tieši atgādināta ar Regulas Nr. 468/2014 138. panta otro teikumu.

132    Turklāt ECB kompetenci veikt pārbaudes uz vietas mazāk nozīmīgās kredītiestādēs neatspēko atsevišķas šīs iestādes publikācijas, piemēram, Banku uzraudzības vadlīnijas, kas publicētas 2014. gada novembrī, Norādījumi par klātienes pārbaudēm un iekšējo modeļu izmeklēšanu, kas publicēti 2018. gada septembrī, vai sabiedriskā apspriešana, ko īstenoja ECB pirms šo pēdējo norādījumu pieņemšanas. Šajā ziņā pietiek ar konstatāciju, ka šīs publikācijas, kuras nav saistošas, kā tas tajās ir atgādināts, nevar nekādā veidā ierobežot kompetences, ko ECB ir piešķīris Savienības likumdevējs. Turklāt neviena no šīm publikācijām neizslēdz iespēju ECB veikt pārbaudes uz vietas mazāk nozīmīgās kredītiestādēs. Tieši pretēji – Banku uzraudzības vadlīnijās (75. punkts) un dokumentā “Mazāk nozīmīgu iestāžu uzraudzība VUM ietvaros”, kas publicēts 2017. gada novembrī (3. un 10. lpp.), šī iespēja ir atgādināta.

133    Pārējos prasītājas argumentus var tikai noraidīt.

134    Pirmkārt, prasītāja, lai pierādītu, ka ECB kompetence veikt pārbaudes uz vietas mazāk nozīmīgās kredītiestādēs esot “anomālija” VUM, nevar pamatoti apgalvot, ka ECB nevar noteikt pienākumus attiecīgajām iestādēm, lai novērstu pārbaužu laikā konstatētos trūkumus.

135    Proti, kompetence, ko Savienības likumdevējs ir piešķīris ECB, lai veiktu pārbaudes uz vietas mazāk nozīmīgās kredītiestādēs, ir saskanīga ar VUM izveidi, kurā ietilpst pati ECB un valstu kompetentās iestādes, un ar ECB īstenoto kontroli pār to, kā valstu kompetentās iestādes attiecībā uz mazāk nozīmīgām kredītiestādēm pilda atsevišķus Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punktā paredzētos uzdevumus, kas ir tās ekskluzīvajā kompetencē, bet kurus ar šīs regulas 6. pantu ir atļauts pildīt decentralizēti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 49. punkts).

136    Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punktu ECB līdzās iespējai jebkurā brīdī pieprasīt informāciju, veikt vispārējas izmeklēšanas vai pārbaudes uz vietas mazāk nozīmīgās kredītiestādēs vēl ir vairākas ar šo iestāžu prudenciālo uzraudzību saistītas prerogatīvas, piemēram, atsevišķos gadījumos vai pastāvīgi pieprasīt informāciju no valsts kompetentajām iestādēm par to uzdevumu veikšanu, vai, ja nepieciešams nodrošināt augstu uzraudzības standartu saskaņotu piemērošanu, ECB var jebkurā laikā nolemt pati izmantot visas attiecīgās pilnvaras attiecībā uz vienu vai vairākām mazāk nozīmīgām kredītiestādēm. Šīs regulas 6. panta 6. punktā turklāt ir noteikts, ka, lai arī valstu kompetentās iestādes saglabā pilnvaras saskaņā ar valstu tiesībām saņemt informāciju un veikt pārbaudes uz vietas mazāk nozīmīgu kredītiestāžu telpās, tās informē ECB par veiktajiem pasākumiem un “cieši” saskaņo šos pasākumus ar ECB.

137    Otrkārt, prasītājas apgalvojumam, ka ECB apzinājās, ka tai nav kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu, un “daļēji šī iemesla dēļ” nolēma ar 2019. gada 1. martā paziņoto lēmumu klasificēt prasītāju kā nozīmīgu iestādi, nav pamatojuma. Neviena tiesību norma un neviens princips neliedz ECB veikt pārbaudi uz vietas mazāk nozīmīgas iestādes telpās un vienlaikus vai vēlāk klasificēt šo iestādi kā nozīmīgu iestādi. Turklāt prasītājas apgalvojumu, ka ECB apzinājās, ka tai nav kompetences, atspēko apstrīdētais lēmums, kurā ir divreiz minēts, ka ECB ir kompetenta pieņemt lēmumu par pārbaudi mazāk nozīmīgā kredītiestādē (skat. šī lēmuma 1. un 4. lpp.).

138    Tādēļ pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

2.      Par septīto pamatu, ar kuru tiek apgalvots pamatojuma trūkums

139    Prasītāja apgalvo, ka ECB nav ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo 2019. gada 14. februāra vēstulē nekādā veidā neesot izklāstīti iemesli, kuru dēļ ECB nolēma veikt pārbaudi uz vietas.

140    ECB apgalvo, ka šis pamats ir jānoraida.

141    LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta raksturam un skaidri un nepārprotami jāatklāj aktu sagatavojušās iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot savu pārbaudi (skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

142    Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamo interesi saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šā tiesību akta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopumu (skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

143    LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu Savienības iestāžu aktos ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, jo tā attiecas uz apstrīdētā akta tiesiskumu pēc būtības (skat. spriedumu, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 181. punkts un tajā minētā judikatūra).

144    Attiecībā uz lēmumiem par pārbaudes veikšanu, kas pieņemti, piemērojot Regulas Nr. 2014/2013 12. pantu, Regulas Nr. 468/2014 143. panta 2. punktā ir noteikts:

“Neierobežojot [Regulas Nr. 468/2014] 142. panta piemērošanu, saskaņā ar Regulas [Nr. 1024/2013] 12. panta 3. punktu pārbaudi uz vietas veic, pamatojoties uz ECB lēmumu, kurā norāda vismaz šādu informāciju:

a)      pārbaudes uz vietas priekšmetu un nolūku; un

b)      to, ka tās juridiskās personas, par kuru tiek veikta pārbaude uz vietas, rīcība, kas to kavē, uzskatāma par ECB lēmuma pārkāpumu Regulas [Nr. 1024/2013] 18. panta 7. punkta izpratnē, neierobežojot nacionālo tiesību aktu piemērošanu, kā tas noteikts Regulas [Nr. 1024/2013] 11. panta 2. punktā.”

145    Šajā lietā 2019. gada 14. februāra vēstulē, ar kuru apstrīdētais lēmums tika paziņots prasītājai, ir minēts, ka pārbaude, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 12. pantu un Regulas Nr. 468/2014 143.–146. pantu, tiks veikta saskaņā ar Uzraudzības valdes 2019. gada 10. janvāra lēmumu. Tajā ir minēts, ka šīs pārbaudes mērķis ir kredītrisks, un ir precizēts, ka pārbaude attiecas uz prasītāju un tās grupas sabiedrībām. Tajā ir norādīts, ka šī pārbaude ir paredzēta 2019. gada martā un ka pārbaudes vadītājs sazināsies ar prasītāju, lai organizētu pirmo sanāksmi.

146    Ir jāņem vērā, ka, tā kā minētajā 2019. gada 14. februāra vēstulē ir norādīts, ka pārbaudes uz vietas mērķis ir kredītrisks, tajā, lai gan īsi, tomēr pietiekami skaidri saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 143. panta 2. punkta a) apakšpunktu ir norādīts gan pārbaudes priekšmets, proti, kredītrisks, gan tās mērķis, proti, ECB veikta šī riska analīze. Šajā ziņā ECB nebija pienākuma šajā vēstulē norādīt aizdomas par pārkāpumu, turklāt prasītāja to neapgalvo (skat. šī sprieduma 188. un 226. punktu).

147    Jēdziens “kredītrisks” ir banku darbības pamatjēdziens, kas ir nepārprotams un kas būtībā nozīmē risku, ka aizņēmējs neatmaksā savu kredītu. Tas ir minēts Regulas Nr. 575/2013 1. pantā, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.), 79. pantā, un turklāt uz to attiecas 2012. gada septembrī publicēto Bāzeles Banku uzraudzības komitejas izstrādāto Efektīvas banku uzraudzības pamatprincipu (turpmāk tekstā – “Efektīvas banku uzraudzības pamatprincipi”) 17. princips; šie principi nav obligāti, bet saskaņā ar to formulējumu tie ir “minimālais de facto standarts banku un banku sistēmu tiesiskā regulējuma un prudenciālās uzraudzības jomā”.

148    Tāpat ir jāuzsver, ka 2019. gada 5. martā organizētās sanāksmes laikā, proti, vairākas dienas pirms pārbaudes sākuma, pārbaudes vadītājs sniedza precizējumus par attiecīgo pārbaudi, izmantojot prasītājai iesniegtu dokumentu. Tajā it īpaši bija precizēts pārbaudes tvērums “kredītrisks un pārvaldība”, detalizēti izklāstot pārbaudes saturu attiecībā uz klasifikāciju un uzkrājumiem, inventāra reģistrāciju (pārdotie konfiscētie aktīvi), garantiju vērtējumu un līdzekļiem (turējumā esošie aktīvi, ko plānots pārdot), datu kvalitāti un pārvaldību un biznesa modeli (skat. šī dokumenta 2. lpp.).

149    Turklāt apstrīdētais lēmums tika pieņemts prasītājai zināmā kontekstā. Pēdējā minētā regulāri sazinājās ar FKTK, kas uzmanīgi sekoja riskiem, ar kuriem prasītāja saskārās kredīta jomā vairākus gadus, un bija attiecībā uz to pieņēmusi, kā norādīts šī sprieduma 9. un 12. punktā, prudenciālās uzraudzības lēmumus par konkrēti šiem riskiem 2016. un 2017. gadā. Prasītājai bija tieša saziņa ar ECB, ņemot vērā, ka tā ECB bija rakstījusi 2018. gada 5. jūlijā un 12. septembrī, lūdzot, lai ECB iesaistās tās prudenciālajā uzraudzībā, un ka ECB Uzraudzības valdes priekšsēdētāja tai bija atbildējusi 2018. gada 8. oktobra vēstulē, ka viņa piekrīt FKTK viedoklim, ka prasītājas situācijā ir nepieciešama specifiska prudenciālā uzraudzība. Prasītāja zināja visus šķīrējtiesas procesa, ko tā pati bija ierosinājusi, aspektus. Visbeidzot, tā bija informēta par procedūru, ar kuru paredzēts, ka ECB pārņems tās tiešu prudenciālo uzraudzību, jo ar to saistītais lēmuma projekts tai tika paziņots ar ECB 2019. gada 11. februāra vēstuli.

150    Līdz ar to, pat ja datumā, kad prasītāja cēla savu prasību, tās rīcībā nebija lēmuma projekta, kuru ECB Padome ir atzinusi par pieņemtu, kas saskaņā ar Protokola Nr. 4 par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un ECB statūtiem 10. panta 4. punktu bija konfidenciāls (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, ECB/Espírito Santo Financial (Portugāle), C‑442/18 P, EU:C:2019:1117, 43.–46. punkts), tā pietiekami zināja apstrīdētā lēmuma motīvus, lai novērtētu tā pamatotību.

151    Turklāt ir jānorāda, ka prasītājai tika paziņota lēmuma projekta, kuru ECB Padome ir atzinusi par pieņemtu, nekonfidenciālā versija pēc Vispārējās tiesas pieņemta procesa organizatoriskā pasākuma. Šajā lēmuma projektā, kura galvenie motīvi ir izklāstīti šī sprieduma 23.–27. punktā, ir atgādināta prasītājas uzraudzības nesenā vēsture un tajā ir norādīts, ka iepriekšējo gadu laikā tika identificēti trūkumi un piemērojamo tiesību normu pārkāpumi, kas tajā ir izklāstīti detalizēti, un ka attiecībā uz tiem prasītāja nav īstenojusi piemērotus pasākumus. Tajā ir norādīts, ka ICSID ieteikums neļauj FKTK īstenot visus uzraudzības pasākumus attiecībā uz prasītāju, ka ECB gatavo prasītājas tiešas prudenciālās uzraudzības pārņemšanu un ka pārbaude uz vietas ļaus ECB veikt pašai savu vērtējumu par prasītājas situāciju. Tajā ir piebilsts, ka paralēli paredzētajai prasītājas tiešas prudenciālās uzraudzības pārņemšanai ECB būs spējīga pieņemt uzraudzības pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka prasītāja ievēro prudenciālās prasības.

152    Tādējādi minētais paziņojums ļāva prasītājai iegūt precizējumus par apstrīdētā lēmuma pamatojumu, par kuriem tā varēja iesniegt apsvērumus replikas stadijā.

153    Tādējādi septītais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

3.      Par piekto pamatu, ar ko tiek apgalvots prasītājas tiesību tikt uzklausītai pārkāpums

154    Prasītāja apgalvo, ka ECB nav ievērojusi tās tiesības tikt uzklausītai, jo nav nodrošinājusi tai iespēju izteikties par plānoto pārbaudi uz vietas pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

155    ECB, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šo argumentāciju.

156    Vispirms Vispārējā tiesa konstatē, ka pamata par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu pamatojumam prasītāja vienīgi kopsavilkuma veidā norāda, ka tai nav bijusi iespēja izteikties par plānoto pārbaudi uz vietas pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

157    Saskaņā ar Hartas 41. panta 2. punktu tiesības uz labu pārvaldību ietver ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms attiecībā uz to tiek veikts individuāls pasākums, kas to nelabvēlīgi ietekmē.

158    Šajā lietā neviena Regulas Nr. 1024/2013 vai Regulas Nr. 468/2014 tiesību norma neparedz, ka pirms lēmuma par pārbaudi kredītiestādē šai kredītiestādei būtu iespēja būt uzklausītai. Taču šis apstāklis pats par sevi nevar atbrīvot ECB no tās pienākuma uzklausīt iestādi, kurai adresēts lēmums par pārbaudi, pirms tas tiek pieņemts. Proti, ECB ir jāievēro tiesības tikt uzklausītam, kas ir ar Hartu garantētas pamattiesības, lai arī tas nav tieši noteikts nevienā citā tiesību aktā.

159    Tomēr, pirmām kārtām, lai arī Regulas Nr. 1024/2013 22. panta “Taisnīgs process uzraudzības lēmumu pieņemšanai” 1. punktā ir paredzēts, ka ECB dod iespēju tikt uzklausītām personām, uz kurām attiecas lēmumi uzraudzības jomā saskaņā ar minētās regulas 4. pantu un III nodaļas 2. iedaļu “Īpašas uzraudzības pilnvaras”, šis 22. pants neattiecas uz pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar minētās nodaļas 1. iedaļas “Izmeklēšanas pilnvaras” tiesību normām.

160    Turklāt Regulas Nr. 468/2014 145. punkta “Pārbaudes uz vietas procedūra un paziņošana” 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka ECB vismaz piecas darbdienas pirms pārbaudes uz vietas sākšanas juridiskajai personai, par kuru tiek veikta pārbaude, paziņo ECB lēmumu un komandas pārbaudēm uz vietas sastāvu, bet tajā nav norādīts, ka attiecīgajai personai ir tiesības tikt uzklausītai.

161    It īpaši Regulas Nr. 468/2014 31. panta “Tiesības tikt uzklausītam” 1. punkta pēdējā teikumā ir tieši noteikts, ka minētā panta normas neierobežo Regulas Nr. 1024/2013 III nodaļas 1. iedaļas piemērošanu.

162    Līdz ar to piemērojamais tiesiskais regulējums paredz, ka juridiskajām personām, uz kurām attiecas Regulas Nr. 1024/2013 III nodaļas 1. iedaļā paredzētie izmeklēšanas pasākumi, tostarp pārbaude uz vietas, nav tiesību tikt uzklausītām pirms minētā pasākuma pieņemšanas.

163    Paredzot, ka attiecīgās personas netiek uzklausītas pirms izmeklēšanas pasākuma pieņemšanas, piemērojamais tiesiskais regulējums ir saskanīgs ar šāda pasākuma raksturu, kura vienīgais mērķis ir ievākt informāciju (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1980. gada 26. jūnijs, National Panasonic/Komisija, 136/79, EU:C:1980:169, 21. punkts, un ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumus lietā Italmobiliare/Komisija, C‑268/14 P, nav publicēti, EU:C:2015:697, 119. punkts).

164    Turklāt no Regulas Nr. 1024/2013 22. panta 1. punkta izriet, ka lēmumiem, ar kuriem ECB nolemj vajadzības gadījumā noteikt prudenciālus pasākumus, ņemot vērā izmeklēšanas ietvaros ievākto informāciju, ir jāpiemēro procedūra, kurā attiecīgajām personām ir paredzētas tiesības tikt uzklausītām.

165    Vēl ir jāatgādina, ka tas, ka pārbaude ilgst vairākus mēnešus, ietver pārbaudes uz vietas un attiecīgā uzņēmuma uzklausīšanu, tā paziņojumus iekļaujot lietas materiālos, var ļaut konstatēt, ka attiecīgais uzņēmums pārbaudes laikā ir ticis uzklausīts, būdams informēts par lietas apstākļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 18. decembris, Sopropé, C‑349/07, EU:C:2008:746, 45. un 46. punkts).

166    Vispārējā tiesa konstatē, ka šajā lietā saskaņā ar 2019. gada 5. martā pārbaudes vadītāja veikto prezentāciju bija jāieplāno vairākas sanāksmes starp pārbaudes komandu un prasītājas amatpersonām par atbilstošajām tēmām (skat. šīs prezentācijas 5. lpp.). No šīs prezentācijas arī izriet, ka pirms gala ziņojuma un “noslēguma” sanāksmes bija paredzēta pārbaudes ziņojuma projekta nosūtīšana un “darba beigu” sanāksme (skat. šīs prezentācijas 7. lpp.).

167    No iepriekš minētā izriet, ka uz ECB lēmumu veikt pārbaudi uz vietas kredītiestādē, piemērojot Regulas Nr. 1024/2013 12. pantu, neattiecas attiecīgās iestādes tiesības tikt uzklausītai pirms minētā lēmuma pieņemšanas.

168    ECB ir pienākums dot attiecīgajām personām iespēju tikt uzklausītām tikai pēc lēmuma par pārbaudes veikšanu uz vietas un pirms, iespējams, tiek pieņemts lēmums atbilstoši Regulas Nr. 1024/2013 4. pantam un III nodaļas 2. iedaļai.

169    Pilnības labad – pieņemot, ka ECB bija pienākums uzklausīt prasītāju pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, ir jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību, it īpaši tiesību tikt uzklausītam pārkāpums izraisa attiecīgā administratīvā procesa iznākumā pieņemtā lēmuma atcelšanu tikai tad, ja šī pārkāpuma neesamības gadījumā šī procesa iznākums varētu būt citāds (skat. spriedumu, 2019. gada 4. aprīlis, OZ/EIB, C‑558/17 P, EU:C:2019:289, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

170    Šajā lietā no lietas materiāliem neizriet, ka tad, ja prasītāja būtu tikusi uzklausīta pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, procesa iznākums varētu būt citāds. Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka prasītāja to neapgalvo un ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts prasītājai zināmā kontekstā, kā tas norādīts šī sprieduma 149. punktā.

171    Tādēļ piektais pamats ir jānoraida.

4.      Par otro pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1024/2013 12. panta 1. punkts, ciktāl apstrīdētais lēmums nebija vajadzīgs šīs tiesību normas izpratnē, un par ceturto pamatu, ar kuru tiek apgalvots samērīguma principa pārkāpums

172    Otrā pamata ietvaros prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 12. pantu pārbaudei uz vietas ir jābūt vajadzīgai. Taču pārbaude uz vietas, kura tai tika piemērota, esot bijis represīvs pasākums, ar kuru ECB parādot, ka tā nepieļauj nekādu kritiku. 2019. gada 14. februāra vēstulē ECB neesot skaidri noteikusi pārbaudes uz vietas tvērumu un mērķi. Tā neesot paskaidrojusi, kādēļ ir vajadzīga pārbaude uz vietas, lai vērtētu kredītrisku. Šo risku taču jau daudzus gadus rūpīgi uzraugot FKTK. Visus prasītājas lēmumus kredīta jomā esot uzraudzījusi FKTK un visi lēmumi, kuri attiecas uz summu, kas pārsniedz 50 000 EUR, esot pakļauti FKTK apstiprinājumam. Jau ilgu laiku prasītājas kredītportfelī nav veiktas nekādas izmaiņas bez FKTK apstiprinājuma.

173    Ceturtā pamata ietvaros prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts samērīguma princips. ECB esot bijis jāizmanto vismazāk ierobežojošais līdzeklis, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Prasītāja vienmēr esot bijusi gatava sniegt ECB un FKTK jebkādu nepieciešamo informāciju. Neesot pierādīts, ka nevarēja izvairīties no pārbaudes uz vietas, it īpaši tādas, ko īsteno ECB, izmantojot citus atbilstošus izmeklēšanas pasākumus. ECB īstenotās pārbaudes uz vietas esot apgrūtinošākas nekā valstu kompetento iestāžu veiktās pārbaudes, it īpaši tādēļ, ka tās īstenojot amatpersonas, kas nerunā attiecīgās valsts valodā. Tas tā esot it īpaši Latvijas gadījumā, kuras valoda ārpus tās robežām neesot plaši pārvaldīta. Turklāt pārbaudes grafiks esot bijis pārspīlēts, ņemot vērā to, ka pārbaudes laikā prasītāja esot veikusi savu ikgadējo revīziju ar trešo uzņēmumu un ka ECB esot atteikusies pārcelt pārbaudi par mēnesi vēlāk. Prasītāja neesot varējusi laikus pabeigt savu gada revīziju un šī iemesla dēļ FKTK tai esot piemērojusi naudas sodu.

174    ECB, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šo argumentāciju.

175    Ņemot vērā saikni starp otro un ceturto pamatu, šie abi pamati ir jāizskata kopā.

176    Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 12. panta 1. punktu ECB var veikt visas vajadzīgās pārbaudes uz vietas uzraudzīto iestāžu uzņēmējdarbības telpās, tostarp kredītiestādēs, kas veic uzņēmējdarbību iesaistītajās dalībvalstīs.

177    Regulas Nr. 1024/2013 12. panta 1. punktā lietotais apzīmējums “vajadzīgs” ir saskanīgs ar samērīguma principu, atbilstoši kuram Savienības iestāžu aktiem ir jābūt piemērotiem ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai un tie nedrīkst pārsniegt šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo, ņemot vērā, ka gadījumā, ja ir iespēja izvēlēties no vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas attiecībā pret sasniedzamajiem mērķiem (spriedumi, 2013. gada 22. janvāris, Sky Österreich, C‑283/11, EU:C:2013:28, 50. punkts, un 2017. gada 6. septembris, Slovākija un Ungārija/Padome, C‑643/15 un C‑647/15, EU:C:2017:631, 206. punkts).

178    Pasākuma samērīguma novērtējumam ir jābūt saskaņotam ar rīcības brīvības, kas eventuāli ir atzīta Savienības iestādēm saistībā ar tā ieviešanu, ievērošanu (skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden-Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 53. punkts un tajā minētā judikatūra). ECB ir plaša rīcības brīvība, kad tā, kā šajā lietā, pieņem aktu par kredītiestādes prudenciālo uzraudzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden-Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 86. punkts).

179    Saskaņā ar šī sprieduma 177. punktā minēto judikatūru pārbaudes uz vietas vajadzība un samērīgums ir jāizvērtē, ņemot vērā ar tiesisko regulējumu sasniedzamos mērķus.

180    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka kredītiestāžu prudenciālās uzraudzības mērķis ir nodrošināt kredītiestāžu drošumu un stabilitāti, finanšu sistēmas stabilitāti un noguldītāju aizsardzību (skat. Regulas Nr. 1024/2013 30. un 65. apsvērumu).

181    Kredītiestāžu īstenota pareiza kredītriska pārvaldība ir viens no galvenajiem prudenciālās uzraudzības mērķiem, kā tas izriet no Regulas Nr. 575/2013 1. panta, no Direktīvas 2013/36 79. panta un arī no Efektīvas banku uzraudzības pamatprincipu 17. principa.

182    Turklāt ir jānorāda, ka katra kredītiestāde ir pakļauta valstu kompetento iestāžu “ikdienas [nepārtrauktai]” prudenciālai uzraudzībai (skat. Regulas Nr. 1024/2013 37. apsvērumu, Direktīvas 2013/36 3. apsvērumu un Regulas Nr. 575/2013 25. apsvērumu).

183    Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 14.–16. pantu un Direktīvas 2013/36 104. pantu valstu kompetentajām iestādēm ir pilnvaras atsaukt kredītiestādes atļauju, kas nepieciešama, lai veiktu tās darbību, iebilst pret līdzdalības iegūšanu šajā kredītiestādē un noteikt uzraudzības pasākumus, tostarp pārvaldības pastiprināšanu, situācijas uzlabošanu pašu kapitāla vai likviditātes jomā, saimnieciskās darbības ierobežošanu, darbību pārtraukšanu vai vadības struktūras locekļu atbrīvošanu no amata.

184    Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 9.–13. pantu un Direktīvas 2013/36 65. panta 3. punktu valstu kompetentajām iestādēm ir arī izmeklēšanas pilnvaras, kas tām ļauj pieprasīt visu informāciju, kas vajadzīga, lai pildītu to uzdevumus, tostarp informāciju, kas jāsniedz regulāros intervālos un konkrētā formātā uzraudzības un ar to saistītām statistikas datu apkopošanas vajadzībām, pilnvaras veikt izmeklēšanu un veikt pārbaudes uz vietas. Regulas Nr. 1024/2013 47. apsvērumā ir minēts, ka ECB vajadzētu būt iespējai pieprasīt visu nepieciešamo informāciju un veikt izmeklēšanu un pārbaudes uz vietas, “lai varētu efektīvi īstenot uzdevumus”.

185    Saskaņā ar Direktīvas 2013/36 97. un 99. pantu kompetentās iestādes veic uzraudzības pārbaudi un novērtēšanu. Kompetentās iestādes, ievērojot samērīguma principu, nosaka pārbaudes un novērtēšanas biežumu un intensitāti, ņemot vērā attiecīgās iestādes izmēru, sistēmisko nozīmi, kā arī tās darbību būtību, mērogu un sarežģītību. Šo pārbaudi un novērtēšanu veic vismaz reizi gadā attiecībā uz iestādēm, kurām piemēro uzraudzības pārbaudes programmu. Šī programma, kas ietver plānu pārbaudēm uz vietas, attiecas uz iestādēm, kurām stresa testa rezultāti vai veiktās uzraudzības pārbaudes un novērtēšanas procesa rezultāti liecina par būtisku risku to esošajai finanšu stabilitātei vai liecina par attiecīgo tiesību normu pārkāpumiem, uz iestādēm, kuras finanšu sistēmai rada sistēmisku risku, un uz jebkuru citu iestādi, ja kompetentās iestādes to uzskata par nepieciešamu. Kompetentās iestādes var īstenot, ja tas uzskatāms par atbilstīgu saskaņā ar minēto 97. pantu, tādus pasākumus kā pārbaužu uz vietas iestādē skaita vai biežuma palielinājums vai kompetentās iestādes pastāvīga klātbūtne iestādē.

186    Efektīvas banku uzraudzības pamatprincipu 9. un 10. princips turklāt paredz, ka pārbaudi veicošā iestāde izmanto savus līdzekļus proporcionāli bankas riska profilam un sistēmiskajai nozīmei. Tajos ir minēts, ka šī iestāde izmanto metodi, kurā atbilstoši ir apvienotas pārbaudes uz vietas un dokumentu pārbaudes. No vienas puses, pārbaudi veicošā iestāde analizē banku iesniegtos uzraudzības pārskatus un statistikas deklarācijas. No otras puses, tā neatkarīgi pārbauda ziņojumus, ko iesniegušas bankas pēc pieprasījuma un ar regulāriem intervāliem, veicot pārbaudes uz vietas vai izmantojot ārējos revidentus. Tai ir regulāra saziņa ar valdi, ārējiem administratoriem, vadību un vadošajiem darbiniekiem. Tā regulāri satiekas ar vadību un valdi. Tā var pieaicināt neatkarīgas trešās personas, bet nevar deleģēt savas prudenciālās pilnvaras trešām personām.

187    No apsvērumiem, tiesību normām un principiem, kas atgādināti šī sprieduma 182.–186. punktā, izriet, ka kredītiestādēm piemēro “nepārtrauktu” prudenciālo uzraudzību, kas balstās uz dokumentu pārbaudēm, kas veiktas, pamatojoties uz kompetentajām iestādēm regulāri sniegtu informāciju, apvienojumā ar pārbaudēm uz vietas, kas ļauj pārbaudīt šo sniegto informāciju. Ar dokumentu kontroli principā nevar aizstāt pārbaudes uz vietas, jo tās it īpaši palīdz kompetentajai iestādei neatkarīgi pārbaudīt informāciju, ko šīs iestādes ir sniegušas.

188    Ir jāprecizē, ka atšķirībā no pārbaudēm, ko veic Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu, kuru mērķis ir atklāt LESD 101. un 102. panta pārkāpumus, ECB veikto pārbaužu uz vietas mērķis ir pārbaudīt nepārtrauktas uzraudzības ietvaros, kurā apvienotas dokumentu pārbaudes un pārbaudes uz vietas, ka kredītiestādes nodrošina pareizu risku pārvaldību un segumu un ka sniegtā informācija ir uzticama, tādējādi šo pārbaužu īstenošana nav saistīta ar aizdomām par pārkāpumu. Turklāt prasītāja to neapgalvo.

189    Šī sprieduma 188. punktā minētais secinājums nav pretrunā Regulas Nr. 1024/2013 13. panta 2. punkta otrajam teikumam, saskaņā ar kuru, pārbaudot piespiedu pasākumu samērīgumu, valsts tiesu iestāde var lūgt ECB sniegt sīkākus paskaidrojumus, jo īpaši attiecībā uz iemesliem, kas ECB radījuši pamatu aizdomām, ka ir pārkāpti šīs regulas 4. panta 3. punkta pirmajā daļā minētie tiesību akti, un uz iespējamā pārkāpuma smagumu, un par tās personas iesaistes būtību, uz kuru attiecas piespiedu pasākumi.

190    Proti, Regulas Nr. 1024/2013 13. panta 2. punkta otrais teikums attiecas nevis uz pārbaudes uz vietas vajadzību, bet gan uz plānoto piespiedu pasākumu samērīguma pārbaudi, it īpaši, ja tiek konstatēts, ka persona pretojas pārbaudei.

191    Visbeidzot, no tiesību normām, apsvērumiem un principiem, kas atgādināti šī sprieduma 182.–186. punktā, izriet, ka pārbaužu uz vietas biežumu un intensitāti nosaka, ņemot vērā samērīguma principu.

192    Šajā lietā, pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka iepriekšējos gados pirms pārbaudes FKTK identificēja trūkumus un piemērojamo tiesību normu pārkāpumus un ka prasītāja nebija veikusi atbilstošus pasākumus, lai novērstu prudenciāla rakstura bažas, kas izriet no šīm konstatācijām.

193    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka otrā un ceturtā pamata pamatojumam prasītāja neizvirza nevienu argumentu, lai apstrīdētu apstrīdētajā lēmumā minēto trūkumu un piemērojamo tiesību normu pārkāpumu faktiskumu. It īpaši – tā neapgalvo, ka tā ir apstrīdējusi valsts tiesās FKTK lēmumus, kas pieņemti 2016. gada februārī un 2017. gada augustā, un neizklāsta iespējamo tiesvedību iznākumu. Tā neapstrīd konstatējumu, kas minēts apstrīdētajā lēmumā, atbilstoši kuram tā nav veikusi atbilstošus pasākumus, lai novērstu attiecīgās prudenciālā rakstura bažas.

194    Otrkārt, prasītājas argumentam, atbilstoši kuram tā bija gatava paziņot ECB jebkuru nepieciešamo informāciju, nevar piekrist, jo šāda paziņošana nav ekvivalents ECB iespējai pārbaudīt uz vietas nosūtītās informācijas integritāti un ticamību un iespējai piedalīties sanāksmēs par dažādām tēmām ar prasītājas pārstāvjiem.

195    Treškārt, tas, ka FKTK daudzus gadus uzraudzīja prasītājas kredītrisku un tāpēc it īpaši visiem prasītājas lēmumiem, kas attiecās uz summu, kas pārsniedz 50 000 EUR, bija nepieciešams FKTK apstiprinājums, neliek apšaubīt pārbaudes uz vietas vajadzību. Šī uzraudzība apstiprina uzmanību, kuru FKTK pievērsa kredītriskam, un nav pretrunā apstrīdētā lēmuma motīvam, ka prasītāja nebija pieņēmusi atbilstošus pasākumus, lai novērstu jau identificētos trūkumus un piemērojamo tiesību normu pārkāpumus.

196    Ceturtkārt, prasītājai nav pamatojuma apgalvot, ka apstrīdētais lēmums ir pret to vērsts represīvs pasākums. Šajā ziņā ECB administratīvās pārskatīšanas padomes locekļa paziņojumi, kas sniegti 2017. gada 21. novembra konferencē, atbilstoši kuriem gadījumā, ja kredītiestāde pret to ierosina formālu procedūru, kompetentā iestāde varot reaģēt, pastiprinot minētās iestādes uzraudzību, nav pietiekami pārliecinošs pierādījums tam, ka apstrīdētais lēmums ir represīvs pasākums, ņemot vērā, ka šie īsie paziņojumi tika pausti “personiski”, ka tie ne obligāti nozīmē represijas un ka tie nav precizēti.

197    Piektkārt, arguments par to, ka ģenerāldirektora 2019. gada 14. februāra vēstulē ECB neesot skaidri izklāstījusi pārbaudes uz vietas tvērumu un mērķi un neesot paskaidrojusi, kādēļ pārbaude ir vajadzīga, lai vērtētu kredītrisku, ir jānoraida. Proti, jautājums par to, vai 2019. gada 14. februāra vēstule ir pietiekami pamatota, jau tika izskatīts šī sprieduma 145.–150. punktā un jebkurā gadījumā attiecas uz Regulas Nr. 468/2014 145. pantā paredzēto paziņošanas formalitāti, un tas jānošķir no jautājuma par apstrīdētā lēmuma pamatotību, jo tas saskaņā ar šī sprieduma 143. punktā atgādināto judikatūru ir saistīts ar strīdīgā tiesību akta tiesiskumu pēc būtības.

198    Sestkārt, prasītājas arguments, atbilstoši kuram ECB pārbaudes esot apgrūtinošākas par valstu kompetento iestāžu veiktajām pārbaudēm, ir jānoraida, jo tas neatbilst faktiem.

199    Proti, no vienas puses, kā norāda ECB, tās veiktās pārbaudes un valstu kompetento iestāžu veiktās pārbaudes ir balstītas uz vieniem un tiem pašiem standartiem. Turklāt Komisija to neapstrīd. No otras puses, kā to arī apgalvo ECB, to, ka pārbaudi veicošās amatpersonas runā angļu valodā, šajā gadījumā nevar uzskatīt par nozīmīgu apgrūtinājumu, ņemot vērā, ka prasītājas pārstāvjiem nebija pienākuma sazināties ar pārbaudes komandu šajā valodā, turklāt vēlāk prasītāja angļu valodu izvēlējās kā vienīgo valodu saziņai ar ECB.

200    Turklāt apstāklis, ka ECB pārbaudes esot apgrūtinošākas nekā valstu kompetento iestāžu veiktās, jebkurā gadījumā nevar pierādīt, ka šīs pārbaudes būtu nesamērīgas.

201    Visbeidzot, septītkārt, pārbaudes grafika pārspīlētais raksturs nav pierādīts. Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka pārbaude sākās vairāk kā trīs nedēļas pēc 2019. gada 14. februāra vēstules saņemšanas un ka pirms tās sākšanas notika sākuma sanāksme, kurā tika sniegti precizējumi par tās norisi, kas prasītājai ļāva pieņemt organizācijas pasākumus pirms pārbaudes sākuma. Apstāklis, ka prasītāja veica ikgadējo grāmatvedības revīziju brīdī, kad notika pārbaude, neļauj pierādīt šī grafika pārspīlētību. No vienas puses, ja ECB būtu pienākums atlikt pārbaudi tikai tā iemesla dēļ, ka kredītiestādei ir jāveic ikgadējā grāmatvedības revīzija, pastāvētu risks, ka tiek apdraudēts finanšu stabilitātes mērķis, lai gan Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punktā turpretī ir paredzēts, ka ECB var “jebkurā laikā” īstenot savas pilnvaras veikt pārbaudi uz vietas. No otras puses, nav pierādīts, ka pārbaude būtu traucējusi prasītājai laikus pabeigt minēto gada grāmatvedības revīziju. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, pirmkārt, kredītiestādēm ir jāpieņem nepieciešamie pasākumi, lai ievērotu tiesību aktos noteiktos termiņus, iesniedzot revīzijas pārskatītos pārskatus, otrkārt, saskaņā ar FKTK 2019. gada 14. maija lēmumu, ar kuru prasītājai uzlikt sods, prasītāja jau bija pieļāvusi kavējumus, iesniedzot savu gada pārskatu 2017. gadā un, treškārt, prasītājas kavējumu, iesniedzot savu revīzijas pārskatīto gada pārskatu, vajadzības gadījumā var izskaidrot ar to, ka revīzijas komandas izmantotie līdzekļi nebija pietiekami.

202    Šādos apstākļos ECB varēja pamatoti uzskatīt, īstenojot savu plašo rīcības brīvību, ka pārbaudes uz vietas veikšana prasītājas telpās bija vajadzīga Regulas Nr. 1024/2013 12. panta 1. punkta izpratnē, lai novērtētu prasītājas kredītrisku un plašākā nozīmē – lai nodrošinātu šīs iestādes stabilitāti, finanšu sistēmas stabilitāti un noguldītāju aizsardzību. Turklāt nav pierādīts, ka ECB būtu varējusi izmantot pasākumu, kas ir mazāk apgrūtinošs, salīdzinājumā ar pārbaudi uz vietas, kuru tā veica, nedz ka ar šo pārbaudes pasākumu radītās neērtības salīdzinājumā ar sasniedzamo mērķi bija nesamērīgas.

203    No visa iepriekš minētā izriet, ka otrais un ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

5.      Par trešo pamatu, ar kuru tiek apgalvots Regulas Nr. 1024/2013 12. panta 1. punkta pārkāpums, ciktāl ECB nav pienācīgi īstenojusi savu rīcības brīvību, un par sesto pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka ECB nav ievērojusi savu pienākumu rūpīgi un objektīvi pārbaudīt un izvērtēt visus konkrētās lietas būtiskos aspektus

204    Trešā pamata ietvaros prasītāja norāda, ka ECB nav ņēmusi vērā lēmuma veikt pārbaudi uz vietas diskrecionāro raksturu. Neesot pierādīts, ka ECB ir īstenojusi savu rīcības brīvību attiecībā uz jautājumu par to, vai pārbaude uz vietas ir piemērota. Neviena “būtiska” apsvēruma nenorādīšana izrietot no ECB lēmuma veikt pārbaudi uz vietas mazāk nozīmīgā kredītiestādē ļoti neierastā rakstura.

205    Sestā pamata ietvaros prasītāja apgalvo, ka ECB nav ievērojusi saskaņā ar judikatūru tai noteikto pienākumu rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus konkrētās lietas “būtiskos” aspektus. ECB neesot ņēmusi vērā FKTK rīcībā esošās būtiskās informācijas attiecībā uz iespējamo kredītrisku lielo daudzumu.

206    ECB, kuru atbalsta Komisija, apgalvo, ka trešais un sestais pamats ir jānoraida.

207    Vispirms ir jāuzskata, ka trešais pamats jāaplūko kā tāds, ar ko tiek norādīts uz tiesību kļūdu, ciktāl ECB neesot izmantojusi savu rīcības brīvību, lemjot, vai pārbaude uz vietas bija piemērota, kā tas noteikts Regulas Nr. 1024/2013 12. panta 1. punktā, kas it īpaši izrietot no tā, ka ģenerāldirektora 2019. gada 14. februāra vēstulē nebija norādīts neviens “būtisks” apstāklis.

208    Ar sesto pamatu prasītāja atkal izvirza pamatu par tiesību kļūdu, ciktāl apstrīdētajā lēmumā neesot rūpīgi un objektīvi izvērtēti konkrētās lietas “būtiskie” aspekti.

209    Šie abi pamati ir jāizskata kopā, ņemot vērā, ka ar tiem abiem ECB tiek pārmesta tiesību kļūda, jo tā nav izskatījusi vai nav izvērtējusi konkrētās lietas būtiskos apstākļus.

210    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka, ja prasītāja izvirza pamatus, kas saistīti ar šāda veida tiesību kļūdām, tai ir jānorāda apstākļi, kas ļauj secināt šādas kļūdas esamību.

211    Taču šo pamatu pamatojumam prasītāja kopsavilkuma veidā norāda, ka ģenerāldirektora 2019. gada 14. februāra vēstulē nav “neviena būtiska apsvēruma”. Tā uzsver, ka ECB pārbaude uz vietas mazāk nozīmīgā kredītiestādē ir neierasta un ka ECB nav ņēmusi vērā apjomīgo informāciju, kas bija FKTK rīcībā, attiecībā uz tās kredītrisku.

212    Tomēr no lēmuma projekta, kuru ECB Padome ir atzinusi par pieņemtu, it īpaši no tā pielikuma izriet, ka ECB ir ņēmusi vērā FKTK rīcībā esošo informāciju par prasītājas kredītrisku. No tā arī izriet, ka ECB ir ņēmusi vērā apstākli, ka prasītāja ir mazāk nozīmīga kredītiestāde, divas reizes uzskatot, ka tas nav šķērslis pārbaudes uz vietas veikšanai, kā norādīts šī sprieduma 137. punktā. No tā visbeidzot izriet, ka ECB ir pienācīgi izvērtējusi, vai pārbaude uz vietas ir piemērota, un nonākusi pie apstiprinoša secinājuma, ņemot vērā it īpaši trūkumus un piemērojamo tiesību normu pārkāpumus, kas bija identificēti iepriekšējos gados, un to, ka prasītāja nebija veikusi atbilstošus pasākumus, lai tos novērstu.

213    No iepriekš minētā, tāpat kā no atbildes uz otro un ceturto pamatu izriet, ka prasītājai nav pamatojuma apgalvot, ka ECB nav izskatījusi prasītājas situācijas būtiskos apstākļus vai ka tā nav izvērtējusi to, vai pārbaude uz vietas ir vajadzīga, ņemot vērā minētos apstākļus.

214    Tādēļ trešais un sestais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

6.      Par astoto pamatu, ar kuru tiek apgalvots tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principu pārkāpums

215    Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpti tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principi, jo tā piemērošanas joma un mērķis neesot skaidri. Tā kā ģenerāldirektora 2019. gada 14. februāra vēstulē ir minēts tikai kredītrisks, prasītāja nevarot zināt tās saistošās iedarbības tvērumu un nevarot zināt, kādā mērā pārbaudi veicošo amatpersonu pieprasījuma neizpilde varētu tikt uzskatīta par šķēršļu likšanu. Šajā vēstulē pat esot norādīts, ka pārbaudes tvērums pārbaudes gaitā var tikt paplašināts bez ierobežojumiem. Banku uzraudzības vadlīnijās tomēr esot uzsvērts, ka pārbaudes uz vietas tvērumam ir jābūt noteiktam iepriekš. Pārbaudi veicošo amatpersonu uzdotie jautājumi esot aptvēruši daudzas jomas, kuras neesot būtiskas, lai vērtētu kredītrisku. Atsevišķi jautājumi neesot bijuši atbilstoši identificējam prudenciālās uzraudzības mērķim, bet esot bijuši vairāk saistīti ar padziļinātu izmeklēšanu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanas jomā, kas ir joma, kurā ECB nav kompetentā iestāde pat attiecībā uz nozīmīgām kredītiestādēm. Turklāt pat izmeklēšanas, kas attiecas uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanas jomu, ietvaros prasītājai adresētais pieprasījums sniegt informāciju par visu tās klientu visiem ienākošajiem un izejošajiem maksājumiem pēdējo divu gadu laikā būtu bijis nesamērīgs.

216    ECB, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šo argumentāciju.

217    Tiesiskās drošības princips it īpaši prasa, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas un lai to sekas būtu paredzamas, īpaši tad, ja tās var nelabvēlīgi ietekmēt personas vai uzņēmumus (skat. spriedumu, 2019. gada 30. aprīlis, Itālija/Padome (Vidusjūras zobenzivju zvejas kvota), C‑611/17, EU:C:2019:332, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).

218    No tiesiskās drošības principa izrietošās tiesības pieprasīt tiesiskās paļāvības aizsardzību attiecas uz ikvienu privātpersonu, kas ir situācijā, no kuras izriet, ka Savienības administrācija tai ir radījusi pamatotas cerības. Par solījumiem, kas varētu radīt šādas cerības, lai arī kāda būtu forma, kurā tie ir paziņoti, ir uzskatāma konkrēta, beznosacījumu un saskaņota informācija no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Turpretim neviens nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa neievērošanu, ja administrācija viņam nav sniegusi konkrētus solījumus (spriedums, 2019. gada 30. aprīlis, Itālija/Padome (Vidusjūras zobenzivju zvejas kvota), C‑611/17, EU:C:2019:332, 112. punkts).

219    Apstrīdētajā lēmumā ir minēts, ka pārbaudes mērķis ir padziļināta izmeklēšana attiecībā uz riskiem, risku kontroli un prasītājas pārvaldību, lai tostarp novērtētu tās procedūras, sistēmas, kā arī tās vadības kvalitāti, un ka šī pārbaude koncentrēsies galvenokārt uz kredītrisku.

220    Tas, ka ģenerāldirektora 2019. gada 14. februāra vēstulē bija norādīts, ka pārbaudes uz vietas mērķis būšot kredītrisks, neapdraud tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus.

221    Kā tas ir norādīts šī sprieduma 147. punktā, kredītrisks ir banku darbības pamatjēdziens, ko šajā nozarē strādājošie saprot. Turklāt pārbaudes tvērums precīzāk tika izklāstīts 2019. gada 5. marta sanāksmē – vairākas dienas pirms pārbaudes sākšanās. Kā norādīts šī sprieduma 33. punktā, pārbaudes vadītājs ar dokumentu, kas tika izsniegts prasītājai, precizēja pārbaudes tvērumu “kredītrisks un pārvaldība”, proti, klasifikācija un uzkrājumi, inventāra reģistrācija (pārdotie konfiscētie aktīvi), garantiju vērtējums un līdzekļi (turējumā esošie aktīvi, ko plānots pārdot), datu kvalitāte un pārvaldība, kā arī biznesa modelis.

222    Šajos apstākļos prasītājai nav pamatojuma apgalvot, ka minētā 2019. gada 14. februāra vēstule, ciktāl tajā bija minēts kredītrisks, nebija skaidra un ka līdz ar to tā nevarēja zināt, kādā mērā pārbaudi veicošo amatpersonu pieprasījuma neizpilde varētu tikt uzskatīta par šķēršļu likšanu.

223    Turklāt ar to, ka ģenerāldirektora 2019. gada 14. februāra vēstulē bija norādīts, ka pārbaudes tvērums pārbaudes gaitā varot tikt paplašināts un ka tādā gadījumā pārbaudes vadītājs ECB vārdā prasītāju par to informēšot, tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi nav pārkāpti.

224    Proti, minētajā 2019. gada 14. februāra vēstulē bija minēts, ka tādas pārbaudes tvēruma paplašināšanas gadījumā prasītāja iepriekš tikšot informēta. No šīs vēstules izriet, ka, ja šāda informēšana nav notikusi, pārbaudes priekšmets ir aprobežojies ar kredītrisku.

225    Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Banku uzraudzības vadlīniju 69. punktā ir minēts, ka pārbaužu uz vietas tvērumam ir jābūt noteiktam iepriekš, ir jāuzskata, ka attiecīgās pārbaudes gadījumā tieši tā arī bija, jo tā koncentrējās uz specifisku risku.

226    Turklāt saskaņā ar Banku uzraudzības vadlīniju 73. punktu pārbaudes uz vietas var būt “vispārējas”, proti, tādas, kas aptver plašu risku un darbību spektru, lai nodrošinātu visaptverošu skatījumu uz kredītiestādi, tās var būt “mērķa” pārbaudes, proti, uzmanība ir vērsta uz noteiktu kredītiestādes darbības daļu vai uz konkrētu jautājumu vai risku, vai “tematiskas” pārbaudes, proti, tajās uzmanība ir vērsta uz vienu jautājumu (piemēram, uzņēmējdarbības joma vai darījumu veidi) līdzīgu kredītiestāžu grupā. Tajās ir precizēts, ka kopējās pārbaudes komandas, kurās ietilpst ECB un valstu kompetento iestāžu personāls, var pieprasīt tematisko vērtējumu par noteiktu riska kontroles mehānismu vai pārvaldības procesu visās iestādēs. Tajās ir minēts, ka tematiskos vērtējumus var ierosināt arī, pamatojoties uz makroprudenciālajām un sektoru analīzēm, kurās konstatēts apdraudējums finanšu stabilitātei saistībā ar pavājināšanās pazīmēm atsevišķos ekonomikas sektoros vai riskantas prakses izplatību banku sektorā.

227    Iebildums, kas pamatots uz apgalvojumu, ka pārbaudes gaitā pārbaudi veicošās amatpersonas ir pieprasījušas paziņot informāciju, kas neattiecas uz kredītrisku, ir jānoraida kā neiedarbīgs.

228    Proti, pārbaudes lēmuma, kas balstīts uz Regulas Nr. 1024/2013 12. pantu, izpildes nosacījumi paši par sevi neietekmē šī lēmuma tiesiskumu, ņemot vērā, ka tie attiecas uz faktiem, kas iestājušies pēc minētā lēmuma pieņemšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 28. janvāris, Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija, C‑466/19 P, EU:C:2021:76, 82. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad šāda veida lēmuma tiesiskums nevar būt atkarīgs no veida, kādā pārbaudi veicošās amatpersonas nodrošina tā izpildi.

229    Ir jāprecizē, ka gadījumā, ja pārbaudi veicošās amatpersonas pieprasa sniegt informāciju, kas pārsniedz pārbaudes priekšmetu, attiecīgā iestāde var atteikties sniegt šādu informāciju, izņemot, ja ECB, izmantojot piespiedu pasākumus, veic minētā lēmuma piespiedu izpildi.

230    Pieņemot, ka ECB saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 18. panta 7. punktu nolemj pieņemt lēmumu, ar kuru piemēro sodu juridiskai personai par to, ka tā ir likusi šķērsli pārbaudes īstenošanai, šo lēmumu var pārsūdzēt Vispārējā tiesā. Šādas prasības ietvaros attiecīgā juridiskā persona, ja tā uzskata, ka tai ir pamatojums, var norādīt, ka pārbaudi veicošās amatpersonas pieprasīja paziņot informāciju, kas pārsniedz pārbaudes priekšmetu.

231    Attiecīgā iestāde, nepaužot atteikumu attiecībā uz informācijas paziņošanas pieprasījumu pārbaudes ietvaros, var arī iebilst pret šo informācijas paziņošanu un lūgt ECB neizmantot attiecīgo informāciju, pamatojot, ka tā neietilpst pārbaudes priekšmetā. ECB atteikums apmierināt attiecīgās juridiskās personas leģitīmus lūgumus var izraisīt ECB atbildību un attiecīgā gadījumā – padarīt par prettiesiskiem tiesību aktus, ko ECB pieņemtu vēlāk.

232    Jebkurā gadījumā, lai pamatotu savu argumentu, ka pārbaudi veicošās amatpersonas esot pieprasījušas paziņot informāciju, kas neattiecas uz kredītrisku, prasītāja, pirmkārt, vispārīgi atsaucas uz A.12 pielikumu, kurš satur informācijas pieprasījumus, kurus pārbaudi veicošās amatpersonas rakstveidā ir adresējušas prasītājai 2019. gada martā un aprīlī. Tikai norādot, ka šajā aptuveni desmit lappušu garajā pielikumā ir tādu jautājumu piemēri, kuriem nav saistības ar kredītrisku, neidentificējot attiecīgos jautājumus un nenorādot iemeslus, kuru dēļ šie jautājumi nav nozīmīgi, lai vērtētu kredītrisku, prasītāja neļauj Vispārējai tiesai novērtēt sava argumenta pamatotību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 13. jūnijs, Versalis/Komisija, C‑511/11 P, EU:C:2013:386, 115. punkts).

233    Lai arī prasītāja, otrkārt, konkrēti norāda, ka ECB tai ir lūgusi iesniegt informāciju par bankas klientu ienākošajiem un izejošajiem maksājumiem pēdējo divu gadu laikā, un tas faktiski izriet no A.12 pielikuma, tā nenorāda, ka tā ir iebildusi pret šo pārbaudi veicošo amatpersonu rakstveida lūgumu. Tomēr pieņemot, ka ar minēto pieprasījumu ir pārsniegts pārbaudes tvērums vai ka tas ir bijis nesamērīgs, ņemot vērā pieprasītās informācijas daudzumu, tas neļauj pierādīt, ka ar pašu apstrīdēto lēmumu, kurš ir nepārprotams, ir pārkāpti tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principi.

234    Tādēļ astotais pamats ir jānoraida.

7.      Par devīto pamatu, ar kuru tiek apgalvots vienlīdzīgas attieksmes principa un diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpums

235    Prasītāja norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips. Pārbaudes uz vietas mazāk nozīmīgā kredītiestādē esot ļoti retas un ECB neesot paskaidrojusi, kādēļ tā šajā lietā noteica šo neierasto pasākumu. Esot jāņem vērā arī fakts, ka ECB atturējās no atbilžu sniegšanas uz jautājumiem, ko prasītāja bija izvirzījusi savās 2018. gada 5. jūlija un 12. septembra vēstulēs attiecībā uz korupcijas problēmām un naidīgajiem komentāriem, ko atklāti paudušas Latvijas amatpersonas. ECB nepierādot, ka šajā ziņā tā ir veikusi izmeklēšanu un neesot atzinusi, ka A publiski paustie draudi bija nepiemēroti. Ar 2019. gada 26. februāra spriedumu Rimšēvičs un ECB/Latvija (C‑202/18 un C‑238/18, EU:C:2019:139) problēma neesot atrisināta, ņemot vērā, ka Tiesa atcēla pasākumus, ko Latvijas Republika bija noteikusi A, jo Latvijas Republika nebija laikus iesniegusi pierādījumus par korupcijas faktiem. Tādējādi esot ticis pieņemts apstrīdētais lēmums, lai gan pārliecinoši pierādījumi pamatoja iebildumus par korupciju un par nelikumīgu rīcību un ECB atteicās veikt izmeklēšanu un novērst šo situāciju. No tā prasītāja secina, ka, tā kā nav nekāda attaisnojuma, neierastā attieksme, kas tai piemērota, ir jāinterpretē kā diskriminējoša darbība, precizējot, ka starplaikā A tika atjaunots Latvijas Bankas prezidenta amatā.

236    ECB apstrīd prasītājas argumentus.

237    Vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips kā vispārējs Savienības tiesību princips prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma (skat. spriedumu, 2019. gada 6. jūnijs, P. M. u.c., C‑264/18, EU:C:2019:472, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

238    Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma atšķirīgas attieksmes dēļ priekšnosacījums ir tas, ka aplūkojamās situācijas ir salīdzināmas pēc visiem tās raksturojošajiem elementiem (spriedums, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 25. punkts).

239    Pirmām kārtām, prasītāja nenorāda, kādas kredītiestādes būtu bijušas situācijā, kas salīdzināma ar tās situāciju un kurām nebūtu piemērota tāda paša veida attieksme.

240    Otrām kārtām, pieņemot, ka prasītāja sūdzas par diskriminējošu attieksmi salīdzinājumā ar mazāk nozīmīgām kredītiestādēm, attiecībā uz kurām neesot veikta pašas ECB īstenota pārbaude, ir jāatgādina, ka ECB ne tikai ir pilnvaras veikt pārbaudes mazāk nozīmīgās kredītiestādēs, bet arī, ka tā ir veikusi šādas pārbaudes citās iestādēs, kas nav prasītāja, kā to norāda ECB un kā to turklāt atzīst prasītāja.

241    Lai arī no lietas materiāliem izriet, ka pašas ECB īstenotās pārbaudes mazāk nozīmīgās kredītiestādēs tiešām ir daudz retākas par pārbaudēm, ko ECB veic iestādēs, kuras uzskata par nozīmīgām, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma motīvi, it īpaši motīvs, atbilstoši kuram ICSID ieteikums traucē FKTK īstenot attiecībā uz prasītāju visus uzraudzības pasākumus, var izskaidrot, kādēļ prasītājas situācija bija īpaša un tādēļ nesalīdzināma ar citu mazāk nozīmīgu kredītiestāžu situāciju, kurās ECB neveica pārbaudi uz vietas, un līdz ar to – kādēļ ECB šajā lietā nolēma šo pārbaudi veikt pati.

242    Pieņemot, ka prasītāja sūdzas par diskriminējošu attieksmi salīdzinājumā ar kredītiestādēm, kuru galvenais akcionārs, atšķirībā no prasītājas, nav iesniedzis sūdzību par korupcijas faktiem, ir jāuzskata, ka no apstrīdētā lēmuma motīvu daļas izriet, ka šis lēmums nav balstīts uz šādas sūdzības esamību.

243    Turklāt, pirmkārt, ir jākonstatē, ka, no vienas puses, kriminālizmeklēšana, kuras rezultātā tika apsūdzēts A, attiecas nevis uz prasītāju, bet gan uz trešo Latvijas banku, un, no otras puses, attiecībā uz korupcijas faktiem, par kuriem CR ir iesniedzis sūdzību, prasītāja norāda, ka izmeklēšana notiek, tomēr nesniedz nekādus precizējumus.

244    Otrkārt, lai arī prasītāja uzskata, ka ECB bija pienākums pašai veikt izmeklēšanu par korupcijas faktiem, par kuriem CR iesniedza sūdzību, ECB pamatoti norāda, ka tai nav kompetences pašai veikt izmeklēšanu par tādiem faktiem un ka šajā ziņā tā sadarbojas ar valstu kompetentajām iestādēm.

245    Turklāt, pat pieņemot, ka ECB ir pieļāvusi kļūdu, neveicot izmeklēšanu par korupcijas faktiem, par kuriem CR ir iesniedzis sūdzību, vai par A izteikumiem, kas attiecas uz prasītāju, nav pierādīts, ka šī kļūda varētu padarīt par prettiesisku apstrīdēto lēmumu, kurā nav lemts par iespēju veikt šādu izmeklēšanu, bet ir lemts par iespēju veikt pārbaudi uz vietas.

246    Treškārt, ir jākonstatē – šķiet, ka ar apstrīdēto lēmumu ir sniegtas daļēji labvēlīgas atbildes uz prasītājas lūgumiem, kas izklāstīti šī sprieduma 18. punktā minētajās 2018. gada 5. jūlija un 12. septembra vēstulēs, jo šī lēmuma rezultātā ECB vairāk iesaistījās prasītājas prudenciālajā uzraudzībā.

247    Līdz ar to, tā kā apstrīdētais lēmums nav pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, devītais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

8.      Par desmito pamatu, ar kuru tiek apgalvots Regulas Nr. 1024/2013 19. panta un 75. apsvēruma pārkāpums, kā arī pilnvaru nepareiza izmantošana

248    Prasītāja apgalvo, ka ar Regulas Nr. 1024/2013 19. pantu un 75. apsvērumu ECB ir noteikts pienākums īstenot tai uzticētos uzdevumus, esot brīvai no nepamatotas politiskas ietekmes. Citiem apsvērumiem, kas nav prudenciāli apsvērumi, nevajadzētu ietekmēt ECB lēmumus.

249    Prasītāja pauž, ka apstrīdētais lēmums ir represīvs pasākums, kas pieņemts tādēļ, ka tā un tās akcionāri ir sūdzējušies par ECB Padomes locekļa prettiesisku rīcību. Tas izrietot no lēmuma, ar kuru ECB nolēma pārņemt prasītājas tiešu prudenciālo uzraudzību, kura vienīgais motīvs esot tas, ka prasītāja ierosinājusi šķīrējtiesas procesu, t.i., tiesību aizsardzības līdzekļa leģitīma īstenošana. Tas izrietot arī no ģenerāldirektora 2019. gada 14. februāra vēstules, kurā neesot norādīts neviens motīvs, lai pamatotu neierasto lēmumu veikt pārbaudi uz vietas mazāk nozīmīgā kredītiestādē.

250    Prasītāja apgalvo, ka ir jāņem vērā tas, ka ECB neatbildēja uz tās centieniem izveidot dialogu par korupcijas problēmām, kā arī tiesiskajā regulējumā noteiktā netaisnīgā attieksme, kura tai esot piemērota, un naidīgie un neatbilstošie komentāri, ko publiski esot paudušas Latvijas amatpersonas, it īpaši A draudi par atļaujas atsaukšanu. Šīs korupcijas problēmas esot plaši atzītas, tās ir atzinušas arī Latvijas iestādes, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) un Amerikas Savienotās Valstis. 2018. gada februārī minēto korupcijas problēmu rezultātā esot apcietināts A, kā arī esot piemēroti drošības līdzekļi, kuri praksē šim pēdējam minētajam aizliedza pildīt Latvijas Bankas prezidenta amata pienākumus un ECB Padomes locekļa funkcijas. ECB vienīgā reakcija esot bijusi prasības celšana Tiesā (lieta C‑238/18), lai aizstāvētu savu neatkarību pret apgalvotu Latvijas Republikas iejaukšanos. ECB neesot veikusi nekādus pasākumus, lai veiktu izmeklēšanu un risinātu attiecīgās problēmas ar nolūku atjaunot uzticību reglamentējošajam procesam. Atbildot uz minēto ECB celto prasību, Latvijas Republika esot apstiprinājusi, ka pastāv pierādījumi, kas pierāda A pastrādātos korupcijas faktus, bet neesot izpaudusi šos pierādījumus. Prasītāja uzskata, ka šajā lietā tieši ECB, nevis prasītājai ir jāpierāda, ka prudenciālā uzraudzība tiek īstenota likumīgi.

251    Prasītāja no tā secina, ka šajā lietā ECB neveica izmeklēšanu par nopietnajām problēmām, kas saistītas ar prudenciālās uzraudzības kvalitāti, bet pieņēma neierastu lēmumu veikt pārbaudi uz vietas mazāk nozīmīgā kredītiestādē, nenorādot kaut mazāko iemeslu. Tas esot jāinterpretē kā vēstījums, ka regulatīvo iestāžu kritizēšana izraisa smagas represijas.

252    Prasītāja lūdz Vispārējo tiesu uzdot ECB un Latvijas Republikai atklāt visu būtisko saraksti starp ECB un FKTK, lai varētu noteikt apstrīdētā lēmuma īstos iemeslus.

253    ECB apstrīd šo argumentāciju.

254    Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 19. panta 1. punktu ECB, veicot uzdevumus, kas tai uzticēti ar šo regulu, un valstu kompetentās iestādes, strādājot VUM, rīkojas neatkarīgi, un Uzraudzības valdes un vadības komitejas locekļi rīkojas neatkarīgi un objektīvi visas Savienības interesēs un nelūdz vai nepieņem Savienības iestāžu vai struktūru, nevienas dalībvalsts valdības vai citas publiskas vai privātas iestādes norādījumus.

255    Šīs regulas 75. apsvērumā ir minēts, ka, lai ECB uzticētos uzraudzības uzdevumus īstenotu efektīvi, tai tie būtu jāveic pilnīgi neatkarīgi, jo īpaši esot brīvai no nepamatotas politiskas ietekmes un nozares pārstāvju intervences, kas negatīvi ietekmētu tās darbības neatkarību.

256    Tiesību aktā ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana vienīgi tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, ir konstatējams, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt tālab, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, kuriem piešķirtas attiecīgās pilnvaras, vai lai izvairītos no procedūras, kas ir īpaši paredzēta LESD rīcībai attiecīgā gadījuma apstākļos (spriedumi, 2004. gada 14. decembris, Swedish Match, C‑210/03, EU:C:2004:802, 75. punkts, un 2020. gada 8. decembris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑620/18, EU:C:2020:1001, 82. punkts).

257    Pirmām kārtām, lai pierādītu, ka apstrīdētais lēmums ir represīvs pasākums, kas pieņemts tādēļ, ka prasītāja un tās akcionāri ir iesnieguši sūdzību par ECB Padomes locekļa prettiesisku rīcību, prasītāja atsaucas uz tā ECB lēmuma motīviem, kurš tai paziņots ar 2019. gada 1. marta vēstuli un kurā prasītāja ir klasificēta kā nozīmīga iestāde, kam piemēro tiešu ECB prudenciālo uzraudzību.

258    Tomēr, pieņemot, ka minētais ECB lēmums ir prettiesisks, tas neietekmētu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jo tas nav balstīts uz lēmumu, uz kuru atsaucas prasītāja.

259    Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, ECB lēmums pārņemt prasītājas tiešu prudenciālo uzraudzību, netika pieņemts tā iemesla dēļ, ka prasītāja ierosināja šķīrējtiesas procesu. Proti, šajā lēmumā ECB balstījās nevis uz šī procesa ierosināšanu kā tādu, bet būtībā uz motīvu, ka pēc ICSID ieteikuma, kas tika sniegts šī procesa ietvaros, FKTK uzskatīja, ka tā pati absolūti nav spējīga veikt prasītājas augsta līmeņa uzraudzību, un tā lūdza ECB pārņemt prasītājas prudenciālo uzraudzību.

260    Tādēļ prasītājai nav pamatojuma apgalvot, ka ECB lēmums pārņemt tās tiešu prudenciālo uzraudzību ir balstīts uz tiesību aizsardzības līdzekļa, proti, šķīrējtiesas procesa ierosināšanas, leģitīmu īstenošanu, nedz jebkurā gadījumā, ka ECB motīvi liecina par tās vēlmi pieņemt represīvus pasākumus attiecībā uz prasītāju par to, ka tā ir ierosinājusi šādu procesu.

261    Otrām kārtām, apstrīdētajā lēmumā ir izklāstīti iemesli, kuru dēļ ECB nolēma veikt pārbaudi uz vietas prasītājas telpās.

262    No šiem iemesliem izriet, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts ar mērķi, kas atbilst prudenciālajam regulējumam. Proti, tā kā apstrīdētais lēmums ir pamatots ar trūkumiem un prudenciālo prasību pārkāpumiem, kas identificēti iepriekšējo gadu laikā, tas atbilst finanšu stabilitātes mērķim. Tā kā ECB ņēma vērā faktu, ka ICSID ieteikums traucēja FKTK īstenot visus uzraudzības pasākumus attiecībā uz prasītāju, un nolēma pati veikt pārbaudi uz vietas prasītājas telpās, tai nebija mērķis, kas neatbilst tās prudenciālās uzraudzības uzdevumam, bet tā tikai, ņemot vērā šo ieteikumu, īstenoja prudenciālās uzraudzības līdzekli, kas tieši paredzēts Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta d) apakšpunktā.

263    Turklāt no atbildes uz otro un ceturto pamatu izriet, ka ECB nav pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas, uzskatot, ka pārbaudes uz vietas veikšana ir vajadzīga Regulas Nr. 1024/2013 12. panta 1. punkta izpratnē un atbilst samērīguma principam, un tas ir papildu elements, kas pamato konstatāciju, ka ECB savā lēmumā nav pieļāvusi pilnvaru nepareizu izmantošanu.

264    Trešām kārtām, to pašu iemeslu dēļ, kas minēti šī sprieduma 243.–245. punktā, prasītājas arguments, ka ECB neveica izmeklēšanu par korupcijas faktiem, par kuriem CR iesniedza sūdzību, vai par A paustajiem izteikumiem pēc viņa aizturēšanas, nav pārliecinošs pierādījums, kas var pierādīt, ka ECB mērķis, pieņemot apstrīdēto lēmumu, bija pieņemt represīvu pasākumu attiecībā uz prasītāju saistībā ar sūdzības iesniegšanu par šiem korupcijas faktiem.

265    Ceturtām kārtām, attiecībā uz apgalvoto tiesiskajā regulējumā noteikto netaisnīgo attieksmi, kas saistīta ar korupcijas faktiem, par kuriem tā ziņo, prasītāja precīzi neizklāsta, kuri administratīvie akti tās ieskatā ir prettiesiski, un katrā ziņā ne arī to, kādā veidā šo aktu prettiesiskums, pieņemot, ka tas tiek pierādīts, var padarīt prettiesisku pašu apstrīdēto lēmumu.

266    Piektām kārtām, lai arī prasītāja norāda, ka A bija ECB Padomes loceklis, apstrīdētais lēmums tika pieņemts 2019. gada 21. janvārī, taču, kā norāda prasītāja, šajā datumā drošības līdzekļi, ko 2018. gada 19. februārī bija piemērojis KNAB, praksē neļāva A pildīt viņa ECB Padomes locekļa funkcijas un piedalīties šīs iestādes darbā.

267    Visbeidzot, ņemot vērā šī sprieduma 257.–266. punktā izklāstītos apsvērumus, prasītājas lūgums par to, lai Vispārējā tiesa uzdod ECB un Latvijas Republikai atklāt “visu būtisko saraksti starp ECB un FKTK, lai varētu noteikt apstrīdētā lēmuma īstos iemeslus”, nav jāapmierina.

268    Vispārējās tiesas rīcībā ir informācija, kas tai ļauj atrisināt šo strīdu, un tā it īpaši uzskata, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums izriet no šī lēmuma.

269    Tādējādi no lietas materiāliem neizriet, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pārkāpjot Regulas Nr. 1024/2013 19. pantu. Tāpat, pamatojoties uz objektīvu, atbilstīgu un saskanīgu norāžu kopumu, nešķiet, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts ar mērķi īstenot represijas pret prasītāju saistībā ar sūdzību par A iespējami prettiesisko rīcību un ka šī iemesla dēļ tajā ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana.

270    Tādēļ desmitais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

271    No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka prasība ir jānoraida.

VI.    Par tiesāšanās izdevumiem

272    Saskaņā ar Reglamenta 134. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt ECB tiesāšanās izdevumus saskaņā ar pēdējās minētās prasījumiem.

273    Komisija savus tiesāšanas izdevumus sedz pati, piemērojot Reglamenta 138. panta 1. punktu.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      PNB Banka AS sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Centrālās bankas (ECB) tiesāšanās izdevumus.

3)      Eiropas Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Gervasoni Madise Nihoul

Frendo       Martín y Pérez de Nanclares

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 7. decembrī.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – angļu.