TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2022. gada 14. jūlijā (*)
Apelācija – Atcelšanas prasība – Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. pants – Neprivileģēto lietas dalībnieku pārstāvība tiešajā prasībā Savienības tiesās – Augstskolas pasniedzējs – Pasniedzējs, kurš ir mācībspēks šajā prasībā pārstāvētajā augstskolā, kā arī veic projekta, kas ir strīda priekšmets, koordinatora un darba grupas vadītāja funkcijas – Nosacījums par neatkarību – Tiešas un personiskas ieinteresētības strīda atrisināšanā esamība
Lietā C‑110/21 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2021. gada 23. februārī iesniedza
Universität Bremen, Brēmene (Vācija), ko pārstāv C. Schmid, profesors,
prasītāja,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Pētniecības izpildaģentūra (REA), ko pārstāv V. Canetti un S. Payan-Lagrou, pārstāves, kurām palīdz R. van der Hout, advocaat, un C. Wagner, Rechtsanwalt,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Prehala [A. Prechal], tiesneši J. Pasers [J. Passer], F. Biltšens [F. Biltgen] (referents), N. Vāls [N. Wahl] un M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún],
ģenerāladvokāts: N. Emiliu [N. Emiliou],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2022. gada 24. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību Universität Bremen (Brēmenes Universitāte, Vācija) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 16. decembra rīkojumu Universität Bremen/REA (T‑660/19, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2020:633), ar kuru šī tiesa kā acīmredzami nepieņemamu noraidīja tās prasību atcelt Eiropas Pētniecības aģentūras 2019. gada 16. jūlija lēmumu Ares (2019) 4590599 par šīs universitātes iesniegtā priekšlikuma saistībā ar uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus “H2020‑SC6‑Governance‑2019” noraidījumu (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
2 Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu, kas saskaņā ar šo pašu statūtu 53. panta pirmo daļu ir piemērojami attiecībā uz Vispārējo tiesu, 19. pantu:
“Dalībvalstis un [Eiropas] Savienības iestādes Tiesā pārstāv katrai lietai iecelts pārstāvis; pārstāvim var palīdzēt padomdevējs vai advokāts.
Tādā pašā veidā tiek pārstāvētas arī valstis, kas nav dalībvalstis, bet kas ir [1992. gada 2. maija] Eiropas Ekonomikas zonas līguma [(OV 1994, L 1, 3. lpp.)] līgumslēdzējas puses, kā arī EEZ līgumā minētā EBTA Uzraudzības iestāde.
Citas puses jāpārstāv advokātam.
Tiesā pārstāvēt kādu pusi vai palīdzēt tai var tikai tie advokāti, kas ir tiesīgi praktizēt dalībvalstu tiesās vai to valstu tiesās, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzējas puses.
Šiem pārstāvjiem, padomdevējiem un advokātiem, kas piedalās Tiesas procesos, ir tiesības un imunitāte, kas vajadzīga, lai viņi varētu neatkarīgi pildīt pienākumus atbilstīgi reglamentā paredzētajiem nosacījumiem.
Attiecībā uz šiem padomdevējiem un advokātiem, kas piedalās Tiesas procesos, Tiesai ir pilnvaras, ko parasti piešķir tiesām un ko paredz reglaments.
Augstskolu pasniedzējiem, kas ir to dalībvalstu pilsoņi, kuru tiesību akti dod viņiem tiesības uzstāties tiesā, ir tādas pašas tiesības Tiesā, kādas šis pants piešķir advokātiem.”
3 Vispārējās tiesas Reglamenta 51. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Lietas dalībnieki ir jāpārstāv pārstāvjiem vai advokātiem saskaņā ar [Eiropas Savienības Tiesas statūtu] 19. pantā paredzētajiem nosacījumiem.”
Vācijas tiesības
4 1960. gada 21. janvāra Verwaltungsgerichtsordnung (Administratīvā tiesas procesa likums; BGBl. 1960 I, 17. lpp.) redakcijā, kas piemērojama lietā, kura ir šīs apelācijas tiesvedības pamatā, 67. pantā, runājot par augstskolu pasniedzēju tiesībām uzstāties tiesā ir paredzēts:
“[..]
(2) Lietas dalībniekus pilnvarota pārstāvja statusā var pārstāvēt advokāts vai arī Eiropas Savienības dalībvalsts, citas Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzējas puses vai Šveices valsts vai valsts akreditētas augstskolas tiesību zinātņu pasniedzējs, kuram ir tiesneša amatam nepieciešamā kvalifikācija [..].
(3) Tiesa ar nepārsūdzamu rīkojumu noraida pilnvarotus pārstāvjus, kuriem nav pārstāvības pilnvaru saskaņā ar 2. punktu. Pilnvarota pārstāvja, kuram nav pārstāvības pilnvaru, īstenotas procesuālās darbības un šim pilnvarotajam pārstāvim veiktā izsniegšana vai paziņošana ir spēkā līdz šādam noraidījumam. [..]
[..]”
Tiesvedības priekšvēsture
5 Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā rīkojuma 2.–6. punktā. Šīs tiesvedības vajadzībām to var apkopot, kā norādīts turpinājumā.
6 Brēmenes Universitāte tika iecelta par koordinatori pētniecības konsorcijam, kas ietver vairākas Eiropas universitātes un veic salīdzinošu starpdisciplināru pētījumu mājokļu tiesību un politikas jomā visas Savienības mērogā.
7 2019. gada 17. martā pēc uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus Brēmenes Universitāte iesniedza REA projekta priekšlikumu.
8 Šis projekta priekšlikums ieguva kopējo novērtējumu desmit no piecpadsmit punktiem, tādējādi kļūstot par tiesīgu pretendēt uz Savienības finansējumu un tiekot ierindots desmitajā vietā no četrpadsmit iesniegtajiem pieteikumiem. Tomēr, tā kā paredzētais budžets bija ierobežots, varēja tikt atlasīti tikai pirmajā līdz trešajā vietā ierindotie projektu priekšlikumi.
9 Tādējādi ar strīdīgo lēmumu REA informēja Brēmenes Universitāti par tās priekšlikuma noraidījumu.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais rīkojums
10 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 25. septembrī, Brēmenes Universitāte cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.
11 Iebildumu rakstā REA izvirzīja iebildi par šīs prasības nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka pasniedzējs, kurš pārstāvēja Brēmenes Universitāti, nebija trešā persona attiecībā pret minēto un līdz ar to neatbilda Eiropas Savienības Tiesas statūtos paredzētajam nosacījumam par neatkarību.
12 Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējā tiesa apmierināja šo iebildi par nepieņemamību un, pamatojoties uz tās Reglamenta 126. pantu, prasību noraidīja kā acīmredzami nepieņemamu.
13 Pārsūdzētā rīkojuma 16. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešajai līdz piektajai daļai, kas atbilstoši to 53. pantam ir piemērojamas tiesvedībai Vispārējā tiesā, lietas dalībniekus ir jāpārstāv advokātam un tos Tiesā var pārstāvēt tikai advokāts, kas ir tiesīgs praktizēt dalībvalsts tiesās.
14 Šī rīkojuma 18.–19. punktā attiecībā uz abiem Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta ceturtajā daļā minētajiem kumulatīvajiem nosacījumiem, proti, pirmkārt, advokāta statusa esamību un, otrkārt, tiesību esamību praktizēt dalībvalstu tiesās, Vispārējā tiesa norāda, ka atšķirībā no otrā no šiem kumulatīvajiem nosacījumiem, pirmais, kas attiecas uz “advokāta” statusu, neietver nekādu tiešu norādi uz dalībvalstu tiesībām tā jēgas un tvēruma noteikšanai, tādējādi atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai jēdziens “advokāts” šīs tiesību normas izpratnē Savienībā būtu jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā kontekstu, kurā tas tiek lietots, un mērķus, kas ir izvirzīti tiesiskajā regulējumā, kurā tas ir ietverts.
15 Pārsūdzētā rīkojuma 20. punktā, pamatojoties it īpaši uz 1982. gada 18. maija spriedumu AM & S Europe/Komisija (155/79, EU:C:1982:157, 24. punkts), kā arī 2010. gada 14. septembra spriedumu Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija u.c. (C‑550/07 P, EU:C:2010:512, 42. punkts), – saskaņā ar kuriem izpratne par advokāta lomu Savienības tiesību sistēmā, kas izriet no dalībvalstu kopīgajām tiesiskajām tradīcijām, ir tāda, ka advokāta uzdevums ir līdzdarboties justīcijas īstenošanā un tam pilnīgi neatkarīgi un justīcijas prioritārajās interesēs ir jāsniedz klientam vajadzīgā juridiskā palīdzība, – Vispārējā tiesa šī rīkojuma 21. pantā, minot 2010. gada 29. septembra spriedumu EREF/Komisija (C‑74/10 P un C‑75/10 P, nav publicēts, EU:C:2010:557, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), precizēja – nosacījums par advokāta neatkarību nozīmē, ka starp pēdējo minēto un viņa klientu nevar būt nekādu nodarbinātības attiecību, atgādinot, ka jēdziens “advokāta neatkarība” ir definēts ne tikai pozitīvi, proti, ar atsauci uz profesionālo disciplīnu, bet arī negatīvi, t.i., kā nodarbinātības attiecību neesamība starp advokātu un viņa klientu.
16 Pārsūdzētā rīkojuma 25. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka šajā lietā pārstāvis, kurš bija parakstījis prasības pieteikumu pirmajā instancē, papildus tam, ka viņš Brēmenes Universitātē bija nodarbināts, pamatojoties uz publiski tiesiskām dienesta attiecībām, bija iecelts par piedāvātā projekta koordinatoru, kā arī par tā darba grupas vadītāju, kam projektā bija uzticēti “būtiski uzdevumi un funkcijas”, tādējādi attiecīgajai personai bija ne tikai cieša personiska saikne ar strīda priekšmetu, bet arī tieša ieinteresētība, lai tas tiktu atrisināts un tiktu īstenots minētais projekts, kurš vismaz daļēji bija atkarīgs no finansējuma, ko Eiropas Komisija bija atteikusi Brēmenes Universitātei.
17 Pārsūdzētā rīkojuma 26. punktā Vispārējā tiesa no tā secināja, ka būtiskās funkcijas, ko šis pārstāvis veic, strādājot pie juridiskās personas, kuras vārdā viņš bija cēlis prasību pirmajā instancē, varēja apdraudēt viņa kā neatkarīgas trešās personas statusu 2020. gada 4. februāra sprieduma Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA (C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73) 65. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, un ka šīs funkcijas ir tādas, kas acīmredzami var apdraudēt minētā pārstāvja spēju nodrošināt viņa klienta interešu aizstāvības uzdevuma izpildi.
18 Pārsūdzētā rīkojuma 28.–34. punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka šo secinājumu neatspēko 2020. gada 4. februāra spriedums Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA (C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73), kurā Tiesa gan esot precizējusi jēdziena “neatkarība” apjomu, tomēr neesot apšaubījusi savu agrāko judikatūru un neesot pieņēmusi ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumos apvienotajās lietās Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA (C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2019:774) izklāstītos priekšlikumus attiecībā uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešās un ceturtās daļas piemērošanas vajadzībām izmantoto kritēriju.
19 Turklāt pārsūdzētā rīkojuma 35. punktā Vispārējā tiesa noraidīja Brēmenes Universitātes izvirzīto argumentu attiecībā uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, kā arī 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktu, atgādinot, ka tiesības uz piekļuvi tiesai nav absolūtas tiesības un ka tās tādējādi var ietvert samērīgus ierobežojumus leģitīma mērķa sasniegšanai.
20 Visbeidzot, runājot par Brēmenes Universitātes izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru tā bija jābrīdina, ka pirmajā instancē celtā prasība ir nepieņemama, lai to varētu novērst, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 40. punktā pauda uzskatu, ka advokāta īstenotas pārstāvības pienākums nepieder pie prasībām, kuru neievērošana var tikt novērsta pēc prasības celšanas termiņa beigām.
Tiesvedība Tiesā un apelācijas tiesvedības dalībnieku prasījumi
21 Ar apelācijas sūdzību Brēmenes Universitāte lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto rīkojumu,
– nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai minētā izlemtu lietu pēc būtības,
– atzīt, ka attiecīgā augstskolas pasniedzēja īstenotā pārstāvība ir pieļaujama,
– pakārtoti secināt, ka Brēmenes Universitāte ir tiesīga tiesvedību turpināt, pieaicinot advokātu, kurš atbilst Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešajā un ceturtajā daļā izvirzītajiem nosacījumiem, un
– piespriest REA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 REA lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest Brēmenes Universitātei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelācijas sūdzību
23 Iesākumā ir jānorāda, ka Brēmenes Universitāti Tiesā pārstāv tā pati persona, attiecībā uz kuru Vispārējā tiesa pārsūdzētajā rīkojumā nosprieda, ka tā neatbilst Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta nosacījumiem, lai pārstāvētu šo lietas dalībnieku šajā lietā Savienības tiesā.
24 Tomēr, tā kā jautājums par šīs apelācijas sūdzības pieņemamību būtībā sakrīt ar šīs apelācijas sūdzības priekšmetu, tā pamati ir jāizvērtē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. septembris, Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej un Polija/Komisija, C‑422/11 P un C‑423/11 P, EU:C:2012:553, 20. punkts).
25 Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Brēmenes Universitāte izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta septītās daļas pārkāpumu un otrais – uz Pamattiesību hartas 47. panta un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpumu.
Lietas dalībnieku argumenti
26 Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu Brēmenes Universitāte pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ievērojusi Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta septītās daļas formulējumu un uzbūvi, jo augstskolu pasniedzējiem, kuriem tiesību aktos ir atzītas tiesības uzstāties tiesā, kā pārstāvjiem neesot pienākuma izpildīt advokātiem izvirzīto nosacījumu par neatkarību šī 19. panta trešās un ceturtās daļas izpratnē.
27 Pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā Brēmenes Universitāte vispirms apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā faktu – šīs privilēģijas esamību saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta septīto daļu augstskolu pasniedzējiem, kuri atbilstoši to dalībvalsts tiesību aktiem ir tiesīgi uzstāties tiesā kā lietas vešanai pilnvaroti pārstāvji, nosaka “loģiski” apsvērumi.
28 Brēmenes Universitāte atgādina, ka Savienības tiesu judikatūrā jēdziens “advokāts” ir izstrādāts, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 19. panta trešo un ceturto daļu, kurā principā ir ietverta prasība par šī lietas vešanai pilnvarotā pārstāvja neatkarību no lietas dalībnieka, kuru viņš pārstāv. Tā kā Vispārējā tiesa esot noliegusi šādas neatkarības esamību tikai tāpēc vien, ka attiecīgo pilnvaroto pārstāvi nevar uzskatīt par “advokātu” šo statūtu19. panta ceturtās daļas izpratnē, tā neesot ņēmusi vērā privileģēto režīmu, kas minēto statūtu 19. panta septītajā daļā paredzēts augstskolu pasniedzējiem.
29 Pamatojoties uz pēdējās minētās tiesību normas ļoti skaidro formulējumu, augstskolu pasniedzējiem ex lege esot tādas pašas tiesības kā tās, kas piešķirtas advokātiem. Līdz ar to nosacījums par advokāta neatkarību Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešās un ceturtās daļas izpratnē neesot attiecināms uz augstskolu pasniedzējiem.
30 Šāda secinājuma pamatojumam Brēmenes Universitāte izvirza vairākus argumentus.
31 Pirmkārt, jautājums par augstskolu pasniedzēju tiesībām uzstāties tiesā, tostarp jautājums par iespējamiem interešu konfliktiem, esot pilnībā reglamentēts valsts tiesībās, uz kurām Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta septītajā daļā ir tieša norāde. Piemēram, saskaņā ar Vācijas tiesībām pārstāvības tiesā noraidīšana varot būt apsverama tikai tad, ja attiecīgais pārstāvis nebūtu ne advokāts, ne augstskolas pasniedzējs vai arī, ja šis pārstāvis būtu tiesnesis tiesā, kas izskata lietu. Piedevām Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa, Vācija) esot atzinusi, ka vienkārši interešu konflikti, kuros ir vainojami advokāti vai augstskolu pasniedzēji, nevar pamatot rīkojumu par noraidījumu, jo profesionālās ētikas kodeksā ir paredzēta, augstākais, profesionālā atbildība ar sankcijām.
32 Otrkārt, augstskolu pasniedzēju īpašais publiski tiesiskais statuss ļaujot izslēgt jebkāda veida interešu konfliktus. Kā valsts ierēdņiem tiem esot stingri lojalitātes pienākumi un, tā kā pārstāvības pilnvaras esot tikai papildu funkcija, kura tiek uzticēta ar augstākstāvošā priekšnieka īpašu atļauju, atšķirībā no advokātiem tie neesot finansiāli atkarīgi no darbības pārstāvja statusā tiesā.
33 Treškārt, Brēmenes Universitāte apgalvo, ka, būdama valsts augstskola, tā ir neatņemama tās dalībvalsts sastāvdaļa, kurai tā pieder, un pēdējā minētā ir privileģēta lietas dalībniece, uz kuru attiecas Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta pirmā daļa.
34 Pirmā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļā Brēmenes Universitāte apgalvo, ka saskaņā ar Administratīvā tiesas procesa likuma 67. pantā paredzētajiem noteikumiem redakcijā, kas piemērojama lietā, kura ir šīs apelācijas tiesvedības pamatā, lietas vešanai pilnvarotais pārstāvis ir tiesīgs uzstāties tiesā bez jebkādiem citiem nosacījumiem, ja a priori nav nekāda vispārzināma interešu konflikta.
35 Pirmā apelācijas sūdzības pamata trešajā daļā Brēmenes Universitāte apgalvo – pat ja Tiesa nepiekristu šādai interpretācijai, tai esot bijis jāpiemēro tiesiskās paļāvības aizsardzība, pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta septītās daļas viennozīmīgo formulējumu. Šajā lietā Brēmenes Universitātei esot bijis pilnīgi negaidīti, ka arī uz augstskolu pasniedzējiem tiek attiecināts pienākums izpildīt nosacījumu par advokāta neatkarību šo statūtu 19. panta trešās un ceturtās daļas izpratnē.
36 REA atsaucas vispirms uz trešā un ceturtā prasījuma, ar kuriem Brēmenes Universitāte lūdz Tiesu veikt konstatējumus, nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka atcelšanas prasības izvērtējumā Savienības tiesas pārbaude attiecas tikai uz apstrīdētā tiesību akta tiesiskumu.
37 Runājot par pirmo apelācijas sūdzības pamatu, REA uzskata, ka šis pamats nav pamatots, jo augstskolu pasniedzējiem neesot privileģēta statusa un Brēmenes Universitāte kļūdaini interpretējot nosacījumus, kas paredzēti Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. pantā, lasot to kopsakarā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 51. un 56. pantu.
38 REA ieskatā – tā kā pasniedzējiem ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā advokātiem, tiem esot piemērojama arī judikatūra attiecībā uz jēdzienu pārstāvība tiesā Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešās daļas izpratnē un neviens no Brēmenes Universitātes izvirzītajiem argumentiem šādu secinājumu nevarot atspēkot.
Tiesas vērtējums
39 Attiecībā uz neprivileģētu lietas dalībnieku pārstāvību Savienības tiesās ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešajā un ceturtajā daļā, kas atbilstoši šo statūtu 53. pantam ir piemērojama tiesvedībai Vispārējā tiesā, ir paredzēti divi atsevišķi un kumulatīvi nosacījumi, proti, pirmkārt, ka lietas dalībnieki, kuri nav minēti šī 19. panta pirmajā un otrajā daļā, ir jāpārstāv advokātam, un, otrkārt, ka lietas dalībnieku Savienības tiesās pārstāvēt vai palīdzēt tam var tikai advokāts, kas ir tiesīgs praktizēt dalībvalstu tiesās vai to valstu tiesās, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzējas puses.
40 Runājot vispirms par otro nosacījumu, kas paredzēts Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta ceturtajā daļā un attiecas uz advokāta tiesībām praktizēt valsts tiesās, no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka šī nosacījuma jēga un tvērums ir jāinterpretē ar norādi uz attiecīgajām valsts tiesībām (spriedums, 2022. gada 24. marts, PJ un PC/EUIPO, C‑529/18 P un C‑531/18 P, EU:C:2022:218, 59. punkts).
41 Tāpat – kā būtībā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 59. punktā, no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta septītās daļas formulējuma – saskaņā ar kuru Savienības tiesās ir atļauts uzstāties augstākās izglītības iestāžu pasniedzējiem, kas ir to dalībvalstu pilsoņi, kuru tiesību aktos tiem ir piešķirtas šādas tiesības, – izriet, ka arī minētā nosacījuma jēga un tvērums ir jāinterpretē ar norādi uz attiecīgajām valsts tiesībām.
42 Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka Brēmenes Universitātes pārstāvis, kuram ir pasniedzēja statuss, saskaņā ar Vācijas tiesībām ir tiesīgs uzstāties tiesā kā lietas vešanai pilnvarots pārstāvis, tādējādi atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu19. panta septītajai daļai viņam ir tādas pašas tiesības kā tās, kas atbilstoši šī 19. panta ceturtajai daļai ir piešķirtas advokātiem, un viņš līdz ar to var Tiesā pārstāvēt lietas dalībnieku vai palīdzēt tam.
43 Turpinājumā, runājot par pirmo nosacījumu, kas paredzēts Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešajā daļā un attiecas uz “advokāta” statusu, Tiesa ir atzinusi – tā kā šajā tiesību normā nav norādes uz dalībvalstu tiesībām, šis jēdziens visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā ne tikai minētās tiesību normas formulējumu, bet arī tās kontekstu un mērķi (spriedumi, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 57. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 24. marts, PJ un PC/EUIPO, C‑529/18 P un C‑531/18 P, EU:C:2022:218, 60. punkts).
44 No Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešās daļas formulējuma un konkrēti no jēdziena “jāpārstāv” lietojuma izriet, ka “pusei” šīs tiesību normas izpratnē neatkarīgi no tās statusa nav atļauts pašai celt prasību Savienības tiesā, bet gan ir jāizmanto trešās personas pakalpojumi. Tādējādi tāda prasības pieteikuma iesniegšana, kuru ir parakstījis pats prasītājs, nevar būt pietiekama prasības celšanai, turklāt pat tad, ja prasītājs ir advokāts, kurš ir tiesīgs uzstāties valsts tiesā (spriedumi, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 58. un 59. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 24. marts, PJ un PC/EUIPO, C‑529/18 P un C‑531/18 P, EU:C:2022:218, 61. punkts).
45 Šo konstatējumu apstiprina šo tiesību normu ietverošais konteksts, no kura tieši izriet, ka tāda lietas dalībnieka pārstāvību, kas nav minēts šī 19. panta pirmajās divās daļās, var nodrošināt tikai advokāts, savukārt šajās pirmajās divās daļās minētos lietas dalībniekus var pārstāvēt pārstāvis, kam vajadzības gadījumā var palīdzēt padomdevējs vai advokāts (spriedumi, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 60. punkts, kā arī 2022. gada 24. marts, PJ un PC/EUIPO, C‑529/18 P un C‑531/18 P, EU:C:2022:218, 62. punkts).
46 Minētais konstatējums ir nostiprināts ar advokāta īstenotās lietas dalībnieku, kuri nav minēti Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta pirmajā un otrajā daļā, pārstāvības mērķi, kas, kā Vispārējā tiesa pamatoti atgādinājusi pārsūdzētā rīkojuma 29. punktā, ir, pirmkārt, novērst to, ka privātpersonas pašas ceļ prasību tiesā, neizmantojot starpnieka pakalpojumus, un, otrkārt, garantēt to, ka juridiskās personas aizstāv pārstāvis, kurš ir pietiekami atsvešināts no tā pārstāvētās juridiskās personas (spriedumi, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 61. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 24. marts, PJ un PC/EUIPO, C‑529/18 P un C‑531/18 P, EU:C:2022:218, 63. punkts).
47 Šajā kontekstā Tiesa ir uzsvērusi, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešajā un ceturtajā daļā minētā un pareizas tiesvedības interesēs pildītā advokāta īstenotās pārstāvības uzdevuma mērķis galvenokārt ir, cik vien labi iespējams, aizsargāt un aizstāvēt klienta intereses, ievērojot pilnīgu neatkarību, kā arī likumu, profesiju reglamentējošos noteikumus un profesionālās ētikas normas (spriedumi, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 62. punkts, kā arī 2022. gada 24. marts, PJ un PC/EUIPO, C‑529/18 P un C‑531/18 P, EU:C:2022:218, 64. punkts).
48 Piedevām, lai gan advokāta “neatkarības” jēdziens sākotnēji tika izstrādāts dokumentu konfidencialitātes kontekstā konkurences tiesību jomā, un judikatūrā šajā ziņā ir precizēts, ka advokāts ir justīcijas palīgpersona, kurai tās prioritārajās interesēs ir jāsniedz savam klientam juridiskā palīdzība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1982. gada 18. maijs, AM & S Europe/Komisija, 155/79, EU:C:1982:157, 24. punkts, kā arī 2010. gada 14. septembris, Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija u.c., C‑550/07 P, EU:C:2010:512, 42. punkts), tomēr ir jākonstatē, ka šī jēdziena definīcija pārstāvības jomā Savienības tiesās pēdējā laikā ir attīstījusies un šajā ziņā par dominējošo kritēriju tagad ir atzīta klienta interešu aizsardzība un aizstāvība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 62. punkts, kā arī 2022. gada 24. marts, PJ un PC/EUIPO, C‑529/18 P un C‑531/18 P, EU:C:2022:218, 65. punkts).
49 Šajā kontekstā atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai nosacījums par advokāta neatkarību ir definējams ne tikai negatīvi, t.i, kā nodarbinātības attiecību neesamība starp advokātu un viņa klientu, bet arī pozitīvi, proti, ar atsauci uz profesionālo ētiku (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 63. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 24. marts, PJ un PC/EUIPO, C‑529/18 P un C‑531/18 P, EU:C:2022:218, 66. punkts).
50 Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 21. punktā ir pamatoti atzinusi, ka nosacījums par advokāta neatkarību specifiskajā Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta kontekstā noteikti nozīmē, ka starp advokātu un viņa klientu nav nodarbinātības attiecību.
51 Turklāt šī argumentācija ar tādu pašu spēku attiecas uz situāciju, kurā advokātu nodarbina struktūra, kas saistīta ar viņa pārstāvēto lietas dalībnieku (skat. spriedumus, 2012. gada 6. septembris, Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej un Polija/Komisija, C‑422/11 P un C‑423/11 P, EU:C:2012:553, 25. punkts, kā arī 2022. gada 24. marts, PJ un PC/EUIPO, C‑529/18 P un C‑531/18 P, EU:C:2022:218, 68. punkts).
52 Runājot par advokātam saistošās “neatkarības” jēdziena pozitīvo definīciju, Tiesa ir skaidri uzsvērusi, ka šis jēdziens jāsaprot tādējādi, ka tajā ir prasīts nevis, lai starp advokātu un viņa klientu nebūtu nekādas saiknes, bet gan vienīgi tādas saiknes, kas acīmredzami apdraud advokāta spēju nodrošināt viņam uzticēto aizstāvības uzdevumu, cik vien labi iespējams, īstenojot sava klienta intereses, vienlaikus ievērojot pilnīgu neatkarību, kā arī likumu un profesiju reglamentējošos noteikumus un profesionālās ētikas normas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 62.–64. punkts, kā arī 2022. gada 24. marts, PJ un PC/EUIPO, C‑529/18 P un C‑531/18 P, EU:C:2022:218, 69. punkts).
53 Kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 60. punktā, piemērojot neprivileģēto lietas dalībnieku pārstāvjiem Savienības tiesībās noteikto nosacījumu par neatkarību, Savienības tiesas veic ierobežotu pārbaudi, par nepieņemamām atzīdamas to izskatīšanā esošās prasības vienīgi gadījumos, kuros ir acīmredzams, ka attiecīgais pārstāvis nespēj nodrošināt viņam uzticēto aizstāvības uzdevumu, cik vien labi iespējams, īstenojot sava klienta intereses, un tādējādi šis pārstāvis pēdējā minētā interesēs ir jānoraida (šajā nozīmē skat. spriedumu, kā arī 2022. gada 24. marts, PJ un PC/EUIPO, C‑529/18 P un C‑531/18 P, EU:C:2022:218, 74. punkts).
54 Tomēr jānoskaidro, vai nosacījums par neatkarību, kas judikatūrā izstrādāts attiecībā uz advokātiem, kā tas izklāstīts šī sprieduma 48. un 53. punktā, attiecas arī uz augstskolu pasniedzējiem, kuri ir tiesīgi pārstāvēt lietas dalībnieku tiesā.
55 Šajā ziņā, lai gan – runājot par uzdevumu aprakstu – abas profesijas nav salīdzināmas, jo advokātam ir jānodrošina sava klienta interešu aizsardzība un aizstāvība, savukārt augstskolas pasniedzēja uzdevums ir pilnīgi neatkarīgi pildīt mācībspēka pienākumus un veikt izpēti, ievērojot pilnīgu neatkarību saskaņā ar šajā profesijā valdošo akadēmisko brīvību, tomēr, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 57. un 58. punktā, ir jākonstatē – kad augstskolas pasniedzējs pārstāv kādu lietas dalībnieku Savienības tiesās, viņš vairs neveic savu mācībspēka un pētnieka darbu, bet gan pilda to pašu uzdevumu, kas jāpilda advokātam, proti, pārstāv Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta pirmajā un otrajā daļā neminētos lietas dalībniekus.
56 Turklāt no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta septītās daļas formulējuma izriet, ka pasniedzējiem, kuri saskaņā ar savas dalībvalsts tiesībām ir tiesīgi celt prasību tiesā, ir tādas pašas tiesības kā tās, kas ar šo statūtu 19. panta trešo daļu ir piešķirtas advokātiem.
57 No tā izriet, ka atbilstoši veiktā pārstāvības uzdevuma mērķim, kas galvenokārt ir, cik vien labi iespējams, aizsargāt un aizstāvēt klienta intereses – kā tika atgādināts šī sprieduma 47. un 48. punktā –, augstskolu pasniedzējiem ir jāatbilst tiem pašiem neatkarības kritērijiem, kādi tiek piemēroti advokātiem.
58 Šie kritēriji atbilstoši šī sprieduma 49. un 52. punktā minētajai judikatūrai ir definējami negatīvi, kā nodarbinātības attiecību neesamība starp advokātu un viņa klientu, un arī pozitīvi – ar atsauci uz profesionālo ētiku, kas it īpaši nozīmē tādas saiknes neesamību, kura acīmredzami apdraud advokāta spēju nodrošināt viņam uzticēto aizstāvības uzdevumu, cik vien labi iespējams, īstenojot sava klienta intereses, vienlaikus ievērojot likumu un profesiju reglamentējošos noteikumus.
59 Attiecībā uz jautājumu par nodarbinātības attiecību neesamību starp pārstāvi un viņa klientu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 25. punktā uzskatīja, ka Brēmenes Universitātes pārstāvis minētajā ir nodarbināts, pamatojoties uz publiski tiesiskām dienesta attiecībām.
60 Tomēr, pielīdzinot situāciju, kādā ir pasniedzējs, kas pārstāv augstskolu, kurā viņš pilda mācībspēka pienākumus un veic izpēti, ar tāda juridiskā padomnieka situāciju, kas pārstāv struktūru, kura saistīta ar juridisko personu, kas viņu nodarbina, Vispārējā tiesa ir kļūdaini piemērojusi šī sprieduma 51. un 52. punktā minēto judikatūru.
61 Kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 50. un 74. punktā, pretēji uzņēmuma jurista situācijai, uz kuru attiecas 2012. gada 6. septembra spriedums Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej un Polija/Komisija (C‑422/11 P un C‑423/11 P, EU:C:2012:553, 25. punkts), attiecīgo augstskolas pasniedzēju ar viņa pārstāvēto augstskolu saista publiski tiesiskas dienesta attiecības. Ar šiem statūtiem saskaņā ar valsts tiesību nosacījumiem un noteikumiem viņam ir piešķirta neatkarība ne tikai kā mācībspēkam un pētniekam, bet arī kā neprivileģētu lietas dalībnieku pārstāvim Savienības tiesās. Turklāt – tā kā pārstāvība tiesā nepieder pie uzdevumiem, kas šim pasniedzējam jāveic augstskolā kā mācībspēkam vai pētniekam, šī pārstāvība nekādi nav saistīta ar viņa akadēmiskajām funkcijām un tādējādi tiek nodrošināta pilnīgi ārpus pakļautības attiecībām ar to, pat tad, ja viņam jāpārstāv šī augstskola.
62 Tā kā Tiesa ir atzinusi – ar to vien, ka starp advokātu un viņa pārstāvēto augstskolu pastāv civiltiesiskas līgumattiecības, nepietiek, lai uzskatītu, ka šis advokāts ir situācijā, kas acīmredzami apdraud viņa spēju aizstāvēt sava klienta intereses, ievērojot nosacījumu par neatkarību Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 66. un 67. punkts); ar publiski tiesisku dienesta attiecību esamību starp pasniedzēju un viņa pārstāvēto augstskolu arī nepietiek, lai uzskatītu, ka šis pasniedzējs ir situācijā, kas viņam liedz aizstāvēt šīs augstskolas intereses.
63 Tā kā Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta septītajā daļā pasniedzējiem piešķirtas tādas pašas tiesības, kādas ir piešķirtas advokātiem šo statūtu 19. panta trešās daļas izpratnē, tiek pieņemts, ka pasniedzējs, kurš saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir tiesīgs celt prasību tiesā, principā izpilda nosacījumu par neatkarību Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta izpratnē, pat ja šis pasniedzējs pārstāv augstskolu, kurā viņš veic akadēmisko darbību.
64 Attiecībā uz tādas saiknes neesamību, kura acīmredzami apdraud advokāta spēju nodrošināt viņam uzticēto aizstāvības uzdevumu, cik vien labi iespējams, īstenojot sava klienta intereses, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 25. punktā atsaucās uz faktu, ka Brēmenes universitātes pārstāvis bija piedāvātā projekta koordinators, kā arī tā darba grupas vadītājs un ka viņam projektā bija uzticēti “būtiski uzdevumi un funkcijas”. Vispārējās tiesas ieskatā šī pārstāvja personiskā saikne ar strīda priekšmetu tādējādi apdraudēja viņa spēju sniegt šai universitātei vajadzīgo juridisko palīdzību.
65 Šajā Vispārējās tiesas vērtējumā ir pieļauta kļūda.
66 Lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 30. punktā pamatoti atgādināja, ka advokātam saistošais neatkarības pienākums ir jāsaprot nevis kā pilnīgi jebkādas saiknes neesamība starp advokātu un viņa klientu, bet gan vienīgi, ka nav tādas saiknes, kas acīmredzami apdraud advokāta spēju nodrošināt viņam uzticēto aizstāvības uzdevumu; saikne, kuras apraksts ietverts šī rīkojuma 25. punktā un atkārtots šī sprieduma 64. punktā, nevar tikt kvalificēta kā saikne, kas acīmredzami apdraud Brēmenes Universitātes pārstāvja spēju nodrošināt tās pārstāvību, ievērojot prasīto neatkarību. Ir taisnība, ka attiecīgā pārstāvja veicamās funkcijas projektā, kas ir strīda priekšmets, nozīmē, ka viņam ir kopīgas intereses ar Brēmenes Universitāti. Tomēr ar šādām interesēm nepietiek, lai, kā uzsvērts ģenerāladvokāta secinājumu 80. punktā, pierādītu šī pārstāvja nespēju pienācīgi nodrošināt viņam uzticēto pārstāvību.
67 Piedevām – tā kā nav ticis minēts neviens apstāklis, kas ļautu norādīt, ka šīs intereses šim pārstāvim liedza pārstāvēt Brēmenes Universitāti tiesā, Vispārējā tiesa ir pārsniegusi savas pārbaudes robežas, kas noteiktas judikatūrā, kura tika minēta šī sprieduma 52. un 53. punktā un kura nav vienkārši “neatkarības” jēdziena Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta izpratnē piemērošanas gadījums, bet gan orientācijas maiņa attiecībā uz judikatūru saistībā ar šo jēdzienu, tādējādi, ka Savienības tiesībās paredzētais nosacījums par neatkarību ir jāinterpretē tā, lai nepieņemamības gadījumu skaitu samazinātu, to atzīstot tikai gadījumos, kuros ir acīmredzams, ka attiecīgais pārstāvis nespēj nodrošināt viņam uzticēto aizstāvības uzdevumu, cik vien labi iespējams, īstenojot sava klienta intereses, un tādējādi šis pārstāvis pēdējā minētā interesēs ir jānoraida.
68 Vispārējā tiesa tādējādi ir kļūdījusies, atzīdama prasību par nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka attiecīgais augstskolas pasniedzējs pienācīgi nepārstāvēja Brēmenes universitāti.
69 Līdz ar to pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jāapstiprina.
70 Tādējādi, nepastāvot vajadzībai izvērtēt ne pārējos pirmajā un otrajā apelācijas sūdzības pamatā izvirzītos argumentus, ne arī pārējos apelācijas sūdzībā ietvertos prasījumus, pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ.
Par lietas nodošanu atpakaļ Vispārējai tiesai
71 Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja apelācija ir pamatota, Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.
72 Šajā lietā, tā kā tiesvedības stadija neļauj pieņemt nolēmumu lietā pēc būtības, lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai.
Par tiesāšanās izdevumiem
73 Tā kā lieta ir nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma pieņemšana par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar apelācijas sūdzību ir jāatliek.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 16. decembra rīkojumu Universität Bremen/REA (T‑660/19, nav publicēts, EU:T:2017:633).
2) Nodot lietu T‑660/19 atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai.
3) Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
[Paraksti]