Language of document : ECLI:EU:C:2021:432

Lieta C546/19

BZ

pret

Westerwaldkreis

(Bundesverwaltungsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

 Tiesas (ceturtā palāta) 2021. gada 3. jūnija spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115/EK – 2. panta 1. punkts – Piemērošanas joma – Trešās valsts valstspiederīgais – Notiesāšana krimināllietā dalībvalstī – 3. panta 6. punkts – Ieceļošanas aizliegums – Sabiedriskās kārtības un sabiedrības drošības apsvērumi – Atgriešanas lēmuma atcelšana – Ieceļošanas aizlieguma likumība

1.        Prejudiciālie jautājumi – Pieņemamība – Robežas – Acīmredzami neatbilstoši jautājumi un hipotētiski jautājumi, kas uzdoti kontekstā, kurš neļauj sniegt noderīgu atbildi

(LESD 267. pants)

(skat. 38. punktu)

2.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115 – Piemērošanas joma – Ieceļošanas aizliegums sabiedrības drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ – Dalībvalsts, kas nav izmantojusi iespēju nepiemērot minēto direktīvu valstspiederīgajiem, kuri ir pakļauti atpakaļnosūtīšanas procedūrai krimināltiesisku sankciju dēļ vai to rezultātā – Iekļaušana

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punkts un 3. panta 2. punkts)

(skat. 44.–48. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Ieceļošanas aizliegums – Minētā ieceļošanas aizlieguma seku sākumpunkts – Attiecīgās personas faktiskās izceļošanas no konkrētās dalībvalsts teritorijas datums

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 3. panta 3. punkts)

(skat. 52. punktu)

4.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Atgriešanas lēmums, kas pieņemts attiecībā uz šādu valstspiederīgo un kam pievienots ieceļošanas aizliegums notiesāšanas krimināllietā vai sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apdraudējuma dēļ – Valstspiederīgais, kas faktiski nav atstājis dalībvalstu teritoriju – Ieceļošanas aizlieguma atstāšana spēkā pēc atgriešanas lēmuma atcelšanas – Nepieļaujamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 1. pants, 3. panta 3. un 6. punkts, un 11. panta 1. punkts)

(skat. 54. un 56.–61. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

Rezumējums

Trešās valsts valstspiederīgais BZ uzturas Vācijā kopš 1990. gada. Lai gan kopš šī laika uz viņu attiecās izceļošanas pienākums, viņš turpināja uzturēties šajā dalībvalstī saskaņā ar regulāri pagarinātu “izraidīšanas pagaidu apturēšanu”, pamatojoties uz valsts tiesībām.

2013. gadā BZ tika piespriests brīvības atņemšanas sods par terorisma atbalstīšanu un 2014. gadā viņa soda izpildes atlikusī daļa tika aizstāta ar nosacītu sodu.

Šīs notiesāšanas krimināllietā dēļ Westerwaldkreis (Vestervaldes apriņķis, Vācija) ar 2014. gada 24. februāra lēmumu uzdeva BZ izraidīt un noteica aizliegumu ieceļot un uzturēties Vācijā sešus gadus, kas vēlāk tika samazināts līdz četriem gadiem, sākot no dienas, kurā BZ faktiski atstās Vācijas teritoriju, un kas bija ierobežots vēlākais līdz 2023. gada 21. jūlijam. Tajā pašā laikā Vestervaldes apriņķis attiecībā uz BZ izdeva brīdinājumu par piespiedu izraidīšanu, kuru tas tomēr administratīvas iebildumu procedūras ietvaros atcēla.

Tā kā prasība par attiecībā uz viņu noteiktajiem pasākumiem tika noraidīta, BZ par noraidošo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberverwaltungsgericht RheinlandPfalz (Reinzemes‑Pfalcas federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija).

BZ patvēruma pieteikumu Vācijas kompetentā iestāde 2017. gadā noraidīja kā acīmredzami nepamatotu. Šī iestāde arī konstatēja, ka BZ nevar tikt nosūtīts atpakaļ uz Sīriju, jo attiecībā uz šo valsti ir izpildīti piespiedu izraidīšanas aizlieguma nosacījumi.

Tā kā apelācijas sūdzība, ar kuru tika lūgts atcelt lēmumu par izraidīšanu un noteikt ieceļošanas un uzturēšanās aizlieguma ilgumu, ar 2018. gada 5. aprīļa spriedumu tika noraidīta, BZ par šo spriedumu iesniedza revīzijas sūdzību Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa). Šī tiesa, pirmkārt, revīzijas sūdzību noraidīja, ciktāl šī sūdzība bija par attiecībā uz viņu pieņemto lēmumu par izraidīšanu, kas tādējādi ir kļuvis galīgs. Otrkārt, tā revīzijas tiesvedību turpināja, ciktāl tā attiecās uz šim lēmumam pievienoto lēmumu par ieceļošanas un uzturēšanās aizlieguma ilguma samazināšanu līdz četriem gadiem, sākot no BZ iespējamās izceļošanas no Vācijas teritorijas, un vēlākais līdz 2023. gada 21. jūlijam.

Iesniedzējtiesai ir šaubas, vai Atgriešanas direktīva (1) attiecas uz tādu ieceļošanas un uzturēšanās aizliegumu kā aplūkotais, kurš ir noteikts attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo citā nolūkā, “kas nav saistīts ar migrāciju”. Šīs šaubas it īpaši izriet no tā, ka atbilstoši Komisijas “Rokasgrāmatai atgriešanas jautājumos” (2) noteikumi par ieceļošanas aizliegumiem saistībā ar atgriešanu (3) saskaņā ar Atgriešanas direktīvu “neattiecas uz ieceļošanas aizliegumu, kurš izdots citā nolūkā, kas nav saistīts ar migrāciju”. Tā tomēr norāda, ka Vācija nav izmantojusi Atgriešanas direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā dalībvalstīm piešķirto iespēju nepiemērot minēto direktīvu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pakļauti atpakaļnosūtīšanas procedūrai krimināltiesisku sankciju dēļ vai to rezultātā.

Attiecīgajā gadījumā iesniedzējtiesai nav skaidrs, vai ar Savienības tiesībām ir saderīga tāda ieceļošanas aizlieguma (4) atstāšana spēkā, ko dalībvalsts ir noteikusi attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš atrodas tās teritorijā un uz kuru attiecas lēmums par izraidīšanu, kas ir kļuvis galīgs, ja atgriešanas lēmums, kuru minētā dalībvalsts ir pieņēmusi attiecībā uz šo valstspiederīgo, ir atcelts. Šajā ziņā tā precizē, ka Vācijas tiesībās lēmums par izraidīšanu nav “atgriešanas lēmums” (5) Atgriešanas direktīvas izpratnē atšķirībā no brīdinājuma par piespiedu izraidīšanu.

Līdz ar to iesniedzējtiesa nolēma lūgt Tiesai paskaidrojumus par Atgriešanas direktīvas piemērošanas jomu un tajā noteikto saikni starp ieceļošanas aizliegumu un atgriešanas lēmumu.

Tiesas vērtējums

Pirmkārt, Tiesa atzīst, ka Atgriešanas direktīvas piemērošanas joma attiecas uz ieceļošanas un uzturēšanās aizliegumu, ko ir noteikusi dalībvalsts, kura nav izmantojusi šīs direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā piešķirto iespēju attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kas atrodas tās teritorijā un uz ko attiecas lēmums par izraidīšanu sabiedrības drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ, pamatojoties uz agrāku notiesāšanu krimināllietā.

Tiesa šajā ziņā atgādina, ka saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 2. panta 1. punktu tā attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā. Ņemot vērā Atgriešanas direktīvā ietverto “nelikumīgas uzturēšanās” definīciju, ikviens trešās valsts valstspiederīgais, kurš atrodas dalībvalsts teritorijā un neatbilst ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās tajā nosacījumiem, tāpēc vien tajā uzturas nelikumīgi un uz viņu līdz ar to attiecas minētās direktīvas piemērošanas joma.

No tā izriet, ka šīs direktīvas piemērošanas joma ir definēta, atsaucoties tikai uz nelikumīgās uzturēšanās situāciju, kurā atrodas trešās valsts valstspiederīgais, neatkarīgi no šīs situācijas pamatā esošajiem iemesliem vai pasākumiem, kas varētu tikt noteikti attiecībā uz šo valstspiederīgo. Atgriešanas direktīvas piemērošanas joma nevar tikt grozīta ar Komisijas ieteikumu, kuram nav saistoša spēka.

Otrkārt, Tiesa atzīst, ka Atgriešanas direktīva liedz atstāt spēkā ieceļošanas un uzturēšanās aizliegumu, ko dalībvalsts ir noteikusi attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš atrodas tās teritorijā un uz kuru attiecas lēmums par izraidīšanu, kas ir kļuvis galīgs un kas ir pieņemts sabiedrības drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ, pamatojoties uz agrāku notiesāšanu krimināllietā, ja atgriešanas lēmums, kuru minētā dalībvalsts ir pieņēmusi attiecībā uz šo valstspiederīgo, ir atcelts, lai gan šis lēmums par izraidīšanu ir kļuvis galīgs.

Lai izdarītu šo secinājumu, Tiesa norāda, ka no Atgriešanas direktīvas (6) izriet, ka aizlieguma mērķis ir papildināt atgriešanas lēmumu, aizliedzot attiecīgajai personai noteiktu laiku pēc tās “atgriešanas”, kā tā ir definēta direktīvā, un tātad pēc tās izceļošanas no dalībvalstu teritorijas, atkal ieceļot šajā teritorijā un pēc tam tajā uzturēties. Ieceļošanas aizliegums līdz ar to rada sekas tikai no brīža, kad attiecīgā persona faktiski atstāj dalībvalstu teritoriju.

Šajā gadījumā attiecībā uz BZ noteiktais ieceļošanas aizliegums vairs nav pievienots nevienam atgriešanas lēmumam. Tā kā ieceļošanas aizliegums, uz kuru attiecas Atgriešanas direktīva, var radīt tiesiskās sekas tikai pēc atgriešanas lēmuma izpildes, tas nevar tikt atstāts spēkā pēc šī lēmuma atcelšanas.

No tā izriet, ka tad, ja dalībvalsts saskaras ar trešās valsts valstspiederīgo, kurš atrodas tās teritorijā bez derīgas uzturēšanās atļaujas, tai ir jānosaka, vai šim valstspiederīgajam ir jāizsniedz jauna uzturēšanās atļauja. Ja tas tā nav, attiecīgajai dalībvalstij attiecībā uz minēto valstspiederīgo ir jāpieņem atgriešanas lēmums, kuram atbilstoši Atgriešanas direktīvas 11. panta 1. punktam varēs tikt pievienots vai tam būs jāpievieno ieceļošanas aizliegums šīs direktīvas 3. panta 6. punkta izpratnē.

Tiesa uzskata, ka Atgriešanas direktīvai būtu pretrunā pieļaut tādu trešo valstu valstspiederīgo pagaidu statusa esamību, kuri atrastos dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās tiesībām vai uzturēšanās atļaujas, un uz kuriem attiecīgā gadījumā attiektos ieceļošanas aizliegums, bet attiecībā uz tiem nepastāvētu spēkā esošs atgriešanas lēmums. Tas, ka tāds lēmums par izraidīšanu kā tas, kas attiecas uz BZ, ir kļuvis galīgs, nevar pamatot ieceļošanas un uzturēšanās aizlieguma atstāšanu spēkā, lai gan attiecībā uz BZ nepastāv spēkā esošs atgriešanas lēmums.

Šie apsvērumi ir spēkā arī, runājot par tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri – tāpat kā BZ – nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, bet nevar tikt izraidīti piespiedu kārtā, jo tas ir pretrunā neizraidīšanas principam. Saskaņā ar direktīvu šis apstāklis nepamato atgriešanas lēmuma nepieņemšanu attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo šādā situācijā, bet tikai viņa piespiedu izraidīšanas, izpildot minēto lēmumu, atlikšanu.


1      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.; turpmāk tekstā – “Atgriešanas direktīva”).


2      Komisijas Ieteikums (ES) 2017/2338 (2017. gada 16. novembris), ar kuru izveido kopīgu “Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos” dalībvalstu kompetentajām iestādēm izmantošanai ar atgriešanu saistītu uzdevumu veikšanā (OV 2017, L 339, 83. lpp.).


3      Tas attiecas uz ieceļošanas aizliegumiem, kas saistīti ar migrācijas noteikumu pārkāpumiem dalībvalstīs.


4      Atgriešanas direktīvas 3. panta 6. punktā definēts kā administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kas uz noteiktu laika posmu aizliedz ieceļot un uzturēties dalībvalsts teritorijā un kas pievienots atgriešanas lēmumam.


5      Atgriešanas direktīvas 3. panta 4. punktā definēts kā administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā norādīts vai konstatēts, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums.


6      Konkrēti – no tās 3. panta 4. un 6. punkta un 11. panta 1. punkta.