VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2013. gada 14. novembrī (*)
REACH – Pārejas pasākumi attiecībā uz ierobežojumiem kadmija un tā savienojumu ražošanai, laišanai tirgū un lietošanai – Regulas (EK) Nr. 1907/2006 XVII pielikums – Ierobežojumi kadmija pigmentu izmantošanai plastmasas materiālos – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Risku analīze
Lieta T‑456/11
International Cadmium Association (ICdA), Brisele (Beļģija),
Rockwood Pigments (UK) Ltd, Stoka pie Trentas [Stoke-on-Trent] (Apvienotā Karaliste),
James M Brown Ltd, Stoka pie Trentas,
ko sākotnēji pārstāvēja K. Van Maldegem un R. Cana, advokāti, vēlāk – R. Cana,
prasītāji,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja P. Oliver un E. Manhaeve, pārstāvji, kuriem palīdzēja K. Sawyer, barrister, vēlāk – P. Oliver un E. Manhaeve,
atbildētāja,
par lūgumu daļēji atcelt Komisijas 2011. gada 20. maija Regulu (ES) Nr. 494/2011, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), attiecībā uz XVII pielikumu (kadmiju) (OV L 134, 2. lpp.), ciktāl ar to tiek ierobežota kadmija pigmentu izmantošana plastmasas materiālos, kas nav plastmasas materiāli, kuros šī izmantošana tika ierobežota pirms apstrīdētā akta pieņemšanas.
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
apspriedes laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Ditrihs [A. Dittrich] (referents), tiesneši I. Višņevska‑Bjalecka [I. Wiszniewska‑Białecka] un M. Preks [M. Prek],
sekretāre S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 27. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Pirmā prasītāja, International Cadmium Association (ICdA), ir starptautiska bezpeļņas asociācija, kas reģistrēta Beļģijā. Tās biedri ir kadmija un tā savienojumu ražotāji, patērētāji, transformētāji un pārstrādātāji. Saskaņā ar tās statūtiem tās uzdevums ir veicināt kadmija rūpniecības intereses, tostarp tās biedru interešu pārstāvību ikvienā privātā vai publiskā vienībā un ikvienā valsts vai starptautiskā iestādē. Otrā un trešā prasītāja, Rockwood Pigments (UK) Ltd un James M Brown Ltd, ir ICdA sabiedrības biedres. To pamatdarbība ir kadmija pigmentu, proti, oranžo kadmija sulfoselenīdu (Nr. CAS 1256–57‑4), sarkano kadmija sulfoselenīdu (Nr. CAS 58339–34‑7) un kadmija cinka sulfīda (Nr. CAS 8048–07‑5) ražošana Eiropas Savienībā un pārdošana Savienībā un pasaulē.
2 Kadmijs (Nr. CAS 7440–43‑9) ir mikrodaudzumos atrodams metālisks elements, kas nonāk vidē caur dabas resursiem tādu procesu kā iežu un augsnes erozija un abrāzija rezultātā vai īpašu notikumu, piemēram, meža ugunsgrēku vai vulkāna izvirdumu, rezultātā. Šī viela tiek ražota komerciāliem mērķiem galvenokārt kā cinka produktu apakšprodukts un mazākā mērā kā vara un svina produktu apakšprodukts. Dažiem izmantošanas mērķiem metāliskais kadmijs tiek pārvērsts vai pārveidots par kadmija savienojumiem. Kadmija pigmenti ir neorganiskas stabilas krāsvielas, kuras var tikt ražotas spožos oranžas, sarkanas, dzeltenas un brūnas krāsu gammas toņos. Šie pigmenti tiek izmantoti plastmasas produktos.
3 Ar Komisijas 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/73/EK, ar ko divdesmit devīto reizi tehnikas attīstībai pielāgo Padomes Direktīvu 67/548/EEK par to normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu, kas attiecas uz bīstamu vielu klasifikāciju, iepakojumu un marķēšanu (OV L 152, 1. lpp.), kadmijs tika klasificēts kā viela, kas ir kancerogēna, mutagēna un toksiska reprodukcijai. Šī klasifikācija tika pārņemta Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1272/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu un ar ko groza un atceļ Direktīvas 67/548/EEK un 1999/45/EK un groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (OV L 353, 1. lpp.).
4 1976. gada 27. jūlijā Eiropas Kopienu Padome pieņēma Direktīvu 76/769/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz dažu bīstamu vielu un preparātu tirgū laišanas un lietošanas ierobežojumiem (OV L 262, 201. lpp.). Ar 1991. gada 18. jūnija Direktīvu 91/338/EEK, ar ko desmito reizi groza Direktīvu 76/769[..] (OV L 186, 59. lpp.), Padome ierobežoja kadmija un tā savienojumu laišanu tirgū un izmantošanu, kas nozīmē, ka tos cita starpā nedrīkst izmantot, lai krāsotu galaproduktus, kas ražoti no vielām un preparātiem, kuri uzskaitīti Direktīvā 91/338, un lai stabilizētu tālāk izsmeļoši uzskaitītos galaproduktus, kas izgatavoti no vinilhlorīda polimēriem vai kopolimēriem (PVC).
5 1993. gada 23. martā Padome pieņēma Regulu (EEK) Nr. 793/93 par esošo vielu riska faktoru novērtējumu un kontroli (OV L 84, 1. lpp.). Saskaņā ar minētās regulas 8. pantu Eiropas Kopienu Komisijai, apspriežoties ar dalībvalstīm, regulāri ir jāsastāda to prioritāro vielu vai vielu grupu saraksti, kam jāpievērš neatliekama uzmanība, jo šīs vielas potenciāli var ietekmēt cilvēkus vai vidi. Saskaņā ar šīs regulas 10. pantu dalībvalstij ir noteikts pienākums attiecībā uz katru vielu prioritāšu sarakstā veikt tās riska uz cilvēku un vidi novērtējumu, kā arī vajadzības gadījumā piedāvāt stratēģiju šo riska faktoru ierobežošanai, tostarp kontroles pasākumus un/vai pārraudzības programmas.
6 Ar Komisijas 1997. gada 27. janvāra Regulu (EK) Nr. 143/97 par prioritāro vielu trešo sarakstu, kā paredzēts saskaņā ar [..] Regulu [..] Nr. 793/93 (OV L 25, 13. lpp.), kadmijs un kadmija oksīds (Nr. CAS 1306–19‑0) tika iekļauti šajā sarakstā un Beļģijas Karaliste tika noteikta par dalībvalsti, kas ir atbildīga par šo vielu novērtēšanu.
7 1998. gada septembrī tika pabeigts ziņojums ar nosaukumu “Risku veselībai un videi, kas ir saistīti ar dažu produktu sastāvā esošo kadmiju, un papildu ierobežojumu tā izmantošanai un tirdzniecībai ietekmes novērtējums”, ko Komisijai bija sagatavojis Apvienotajā Karalistē reģistrēts konsultatīvais uzņēmums (turpmāk tekstā – “1998. gada ziņojums).
8 1999. gada atzinumā Toksikoloģijas, ekotoksikoloģijas un vides zinātniskā komiteja, kas izveidota saskaņā ar Komisijas 1997. gada 23. jūlija Lēmumu 97/579/EK par zinātnisko komiteju izveidi patērētāju veselības un pārtikas nekaitīguma jomā (OV L 237, 18. lpp.), izteica kritiku par 1998. gada ziņojumu. Lai atbildētu uz šo kritiku, Komisija pasūtīja ziņojumu ar nosaukumu “Riski veselībai un videi, kas ir saistīti ar kadmija izmantošanu kā krāsvielu vai stabilizatoru polimēros un kā metālisku virsmu segumu”, ko 2000. gada 19. decembrī sagatavoja cits Apvienotajā Karalistē reģistrēts konsultatīvais uzņēmums (turpmāk tekstā – “2000. gada ziņojums”). Par 2000. gada ziņojumu Toksikoloģijas, ekotoksikoloģijas un vides zinātniskā komiteja 2001. gada 30. oktobrī sagatavoja atzinumu.
9 Savienības risku novērtēšanas ziņojums attiecībā uz kadmiju un kadmija oksīdu, ko bija sagatavojusi Beļģijas Karaliste un par kura I daļu, kura attiecās uz vidi, Toksikoloģijas, ekotoksikoloģijas un vides zinātniskā komiteja 2004. gada 28. martā sagatavoja atzinumu, tika publicēts 2007. gadā. Šis ziņojums ietver secinājumus par vajadzību ierobežot riskus attiecībā uz vides un cilvēku veselības pakļaušanu kadmija un kadmija oksīda ietekmei.
10 Pēc Savienības risku novērtēšanas ziņojuma publicēšanas Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 793/93 11. panta 2. punktu pieņēma 2008. gada 29. maija Ieteikumu par riska samazināšanas pasākumiem šādām vielām: kadmijs, kadmija oksīds (OV L 156, 22. lpp.), kā arī Paziņojumu par riska faktoru novērtēšanas rezultātiem un riska samazināšanas stratēģijām šādām vielām: kadmijs, kadmija oksīds (OV 2008, C 149, 6. lpp.). Ciktāl runa bija par risku darbiniekiem saistībā ar kadmiju un kadmija oksīdu, Komisija minētajā paziņojumā cita starpā ieteica noteikt kadmija arodekspozīcijas robežvērtības. Attiecībā uz riskiem, kādiem ir pakļauti patērētāji, Komisija minētajā paziņojumā saskaņā ar Direktīvu 76/769 ieteica noteikt tirgū laišanas un izmantošanas ierobežojumu attiecībā uz kadmiju saturošiem lodēšanas materiāliem, kā arī juvelierizstrādājumiem. Ciktāl runa bija par vidē pastāvošo risku cilvēkiem saistībā ar kadmiju un kadmija oksīdu, Komisija minētajā paziņojumā ieteica apsvērt iespēju pārskatīt kadmija un kadmija oksīda satura ierobežojumus pārtikā, noteikt kadmija koncentrācijas robežvērtību maisījumos un tabakas lapās un noteikt maksimāli pieļaujamo kadmija un kadmija oksīda koncentrāciju mēslošanas līdzekļos.
11 No attiecīgi 2008. gada 1. jūnija un 2009. gada 1. jūnija Regula Nr. 793/93 un Direktīva Nr. 76/769 tika atceltas saskaņā ar 139. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulā (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45[..] un atceļ [..] Regulu [..] Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī [..] Direktīvu 76/769[..] un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 1. lpp.).
12 Saskaņā ar Komisijas 2009. gada 22. jūnija Regulu (EK) Nr. 552/2009, ar ko groza XVII pielikumu Regulā [..] Nr. 1907/2006 (OV L 164, 7. lpp.), ierobežojumi attiecībā uz kadmija un tā savienojumu laišanu tirgū un izmantošanu, kas sākotnēji bija noteikti ar Direktīvu 91/338, tika pārnesti uz Regulas Nr. 1907/2006 XVII pielikumu, kurā ir ietverti ierobežojumi, kas piemērojami dažu bīstamu vielu, maisījumu un izstrādājumu izgatavošanai, laišanai tirgū un lietošanai.
13 Regulas Nr. 1907/2006 137. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir ietverti pārejas pasākumi. Šajā normā ir paredzēts, ka Komisija vēlākais līdz 2010. gada 1. jūnijam vajadzības gadījumā sagatavo projektu XVII pielikuma grozījumiem saskaņā ar ikvienu Kopienas mērogā atbilstoši Regulas Nr. 793/93 11. pantam pieņemtu risku novērtējumu un ieteicamo risku ierobežošanas stratēģiju, ciktāl šajā pielikumā ir ietverti ierobežojumu priekšlikumi saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 VIII sadaļu, bet par ko vēl nav pieņemts lēmums saskaņā ar Direktīvu 76/769.
14 2010. gada maijā Komisija izstrādāja Regulas Nr. 1907/2006 XVII pielikuma grozījumu projektu saistībā ar kadmiju, kas iestādēm, kuru kompetencē ietilpst Regulas Nr. 1907/2006 un Nr. 1272/2008, tika iesniegts 2010. gada jūnijā un Pasaules Tirdzniecības organizācijai (PTO) paziņots saskaņā ar Nolīgumu par PTO tehniskajām barjerām tirdzniecībai, kas ietilpst 1.A pielikumā Līgumā par PTO izveidošanu, kurš apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 1. lpp.). Šis grozījumu projekts ietvēra izsmeļošu plastmasas materiālu, kuros tiek ierobežota kadmija un tā savienojumu izmantošana, sarakstu.
15 2010. gada 21. oktobrī Regulas Nr. 1907/2006 76. panta 1. punkta f) apakšpunktā paredzētais šīs regulas ieviešanas informācijas apmaiņas forums, kas koordinē to dalībvalstu iestāžu tīklu, kuras atbild par šīs regulas ieviešanu, sagatavoja atzinumu par šo grozījumu projektu.
16 2010. gada 5. novembrī Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 133. panta 1. punktu izveidotajā komitejā iesniedza grozīto minētās regulas XVII pielikuma grozījumu projekta attiecībā uz kadmiju redakciju. Saskaņā ar šo redakciju, ko šī komiteja izvērtēja savā 2010. gada 25. novembra sanāksmē, piedāvātie ierobežojumi turpmāk attiecās ne tikai uz kadmija un tā savienojumu izmantošanu dažos plastmasas materiālos, bet bija piemērojami visiem plastmasas materiāliem.
17 2011. gada 20. maijā Komisija pieņēma Regulu (ES) Nr. 494/2011, ar ko groza Regulu [..] Nr. 1907/2006 attiecībā uz XVII pielikumu (kadmiju) (OV L 134, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”), kurai bija pievienota ietekmes analīze, kas bija sagatavota tajā pašā datumā. Apstrīdētā regula saskaņā ar tās 2. panta otro daļu bija piemērojama sākot no 2011. gada 10. decembra. Ar apstrīdētās regulas 1. pantu tika grozīts Regulas Nr. 1907/2006 XVII pielikuma 23. ieraksts. Pēc šī grozījuma kadmijs un tā savienojumi vairs nevarēja tikt izmantoti maisījumos un izstrādājumos, kas izgatavoti no sintētiskiem organiskiem polimēriem (turpmāk tekstā – “plastmasas materiāli”), izņemot izstrādājumus, kuri drošības apsvērumu dēļ tiek krāsoti, izmantojot kadmiju saturošus maisījumus.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
18 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2011. gada 12. augustā, prasītājas cēla šo prasību.
19 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegta 2012. gada 16. maijā, Komisija nosūtīja tās pieņemto regulas, ar ko groza Regulas Nr. 1907/2006 XVII pielikuma 23. ierakstu, projektu un norādīja, ka, sākot no šī projekta spēkā stāšanās datuma, prasītājām vairs nav intereses celt prasību. Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegta 2012. gada 4. jūlijā, prasītājas par šo lūgumu iesniedza savus apsvērumus.
20 2012. gada 18. septembrī Komisija, pamatojoties uz šīs regulas projektu, pieņēma Regulu (ES) Nr. 835/2012, ar ko groza Regulu Nr. 1907/2006 attiecībā uz XVII pielikumu (kadmiju) (OV L 252, 1. lpp.).
21 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2012. gada 12. oktobrī, prasītājas apstiprināja savu interesi celt prasību pēc Regulas Nr. 835/2012 pieņemšanas.
22 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegta 2013. gada 11. februārī, prasītājas prasīja lietas materiāliem pievienot divus jaunus pierādījumus attiecībā uz to interesi celt prasību pēc Regulas Nr. 835/2012 pieņemšanas, proti, divus Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) dokumentus attiecībā uz ierobežošanas procedūras uzsākšanu atbilstoši Regulas Nr. 1907/2006 69. pantam saistībā ar kadmiju un tā savienojumiem plastmasas materiālos. Ar Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētāja 2013. gada 18. februāra lēmumu šis lūgums tika apmierināts. Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegta 2013. gada 6. martā, Komisija iesniedza savus apsvērumus par 2013. gada 11. februāra vēstuli.
23 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (septītā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
24 Veicot tās Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, Vispārējā tiesa aicināja Komisiju iesniegt dokumentus un uzdeva tai rakstveida jautājumu. Komisija šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
25 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2013. gada 27. jūnija tiesas sēdē.
26 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu;
– atcelt apstrīdēto regulu tiktāl, ciktāl ar to tiek ierobežota kadmija pigmentu izmantošana plastmasas materiālos, kas nav materiāli, attiecībā uz kuriem šī izmantošana tika ierobežota pirms minētās regulas pieņemšanas;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
27 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par nepamatotu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par prasītāju interesi celt prasību
28 Komisija apstrīd prasītāju intereses celt prasību esamību. Pēc tās domām, Regulas Nr. 835/2012 spēkā stāšanās dēļ prasītājas ir zaudējušas jebkādu interesi celt prasību. Ar šo regulu patiešām atkārtoti esot ieviesti tie ierobežojumi kadmija savienojumiem, kas tiek izmantoti kā pigmenti, kādi pastāvēja pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas ar atpakaļejošu spēku, sākot no apstrīdētās regulas piemērošanas dienas. Tāpat tiesas sēdē Komisija apgalvoja, ka prasītājām nav intereses celt prasību, ciktāl to prasība atcelt tiesību aktu attiecoties uz citiem kadmija pigmentiem, nevis uz oranžo kadmija sulfoselenīdu, sarkano kadmija sulfoselenīdu un kadmija cinka sulfīdu. Šos kadmija pigmentus ražojot vienīgi otrā un trešā prasītāja.
29 Jāatgādina, ka, tā kā prasības pieņemamības nosacījumi, it īpaši intereses celt prasību neesamība, ir saistīti ar absolūtu šķērsli tiesas procesam, Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai prasītājām ir kāda interese panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 18. marta spriedumu lietā T‑299/05 Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome, Krājums, II‑565. lpp., 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasītāja interesēm celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī, pretējā gadījumā šāda prasība nav pieņemama. Interesei celt prasību ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz; proti, prasības rezultātā lietas dalībniekam, kas cēlis šo prasību, ir jāpanāk labvēlīgs iznākums (skat. Tiesas 2008. gada 17. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑373/06 P, C‑379/06 P un C‑382/06 P Flaherty u.c./Komisija, Krājums, I‑2649. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra), un minētajam jāpamato radusies un aktuāla interese atcelt apstrīdēto aktu (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 19. jūnija spriedumu lietā T‑269/03 Socratec/Komisija, Krājumā nav publicēts, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasītājam ir jāiesniedz pierādījumi par savu interesi celt prasību, kas ir pirmais un būtiskākais nosacījums, vēršoties tiesā (Tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 1989. gada 31. jūlija rīkojums lietā 206/89 S./Komisija, Recueil, 2841. lpp., 8. punkts, un Vispārējās tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā T‑141/03 Sniace/Komisija, Krājums, II‑1197. lpp., 31. punkts).
32 Pirmkārt, runājot par prasītāju interesi celt prasību šīs prasības celšanas brīdī, lai panāktu apstrīdētās regulas atcelšanu tiktāl, ciktāl tā skar citus kadmija pigmentus, nevis tos trīs, kurus ražo otrā un trešā prasītāja, ir jānorāda, ka prasītājas nav iesniegušas nevienu pierādījumu, kas ļautu secināt, ka šāda atcelšana būtu tām labvēlīga. Patiešām, runājot par šiem citiem pigmentiem, prasītājas apgalvo, ka tām ir interese celt prasību būtībā tāpēc, ka nevarot tikt izslēgts, ka otrā un trešā prasītāja nākotnē ražos arī citus kadmija pigmentus, kas nav oranžais kadmija sulfoselenīds, sarkanais kadmija sulfoselenīds un kadmija cinka sulfīds. Tomēr tas, ka šīs prasītājas varētu ražot kadmija pigmentus, kas nav trīs iepriekš minētie, ir tikai hipotētisks [apgalvojums], un, tā kā prasītājas nav pamatojušas savu apgalvojumu ne ar vienu pierādījumu, tām nav radusies un pastāvoša interese atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz citiem kadmija pigmentiem, nevis uz tiem trīs, kurus ražo otrā un trešā prasītāja. Līdz ar to šī prasība šajā stadijā ir jāuzskata par pieņemamu tikai tiktāl, ciktāl tā attiecas vienīgi uz oranžo kadmija sulfoselenīdu, sarkano kadmija sulfoselenīdu un kadmija cinka sulfīdu (turpmāk tekstā – “aplūkojamie kadmija pigmenti”).
33 Otrkārt, runājot par apgalvoto intereses celt prasību zaudēšanu Regulas Nr. 835/2012 spēkā stāšanās dēļ, prasītājas apgalvo, ka šajā regulā nav paredzēta apstrīdētās regulas atcelšana. Saskaņā ar prasītāju teikto tās saglabā interesi celt prasību, jo, pirmkārt, apstrīdētās regulas atcelšana ietekmētu nākotnē iespējamos ierobežojumus kadmija izmantošanai, ko pieņemtu Komisija, un, otrkārt, apstrīdētās regulas pretlikumīguma atzīšana būtu prasības par zaudējumu atlīdzību pamats.
34 No judikatūras izriet, ka prasītājs var saglabāt interesi prasīt atcelt iestādes aktu, pirmkārt, lai ļautu izvairīties no tā, ka iespējamais šī akta prettiesiskums atkārtojas nākotnē (skat. Tiesas 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑362/05 P Wunenburger/Komisija, Krājums, I‑4333. lpp., 50. punkts un tajā minētā judikatūra), un, otrkārt, lai panāktu, ka Savienības tiesa konstatē, ka attiecībā pret to ir pieļauta prettiesiska rīcība, līdz ar ko šāda konstatācija var būt pamats eventuālai prasībai par zaudējumu atlīdzināšanu ar mērķi panākt adekvātu atlīdzinājumu par zaudējumiem, ko radījis apstrīdētais tiesību akts (šajā ziņā skat. Tiesas 1980. gada 5. marta spriedumu lietā 76/79 Könecke Fleischwarenfabrik/Komisija, Recueil, 665. lpp., 8. un 9. punkts; 1998. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑68/94 un C‑30/95 Francija u.c./Komisija, Recueil, I‑1375. lpp., 74. punkts, un iepriekš 29. punktā minēto spriedumu lietā Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome, 53. punkts).
35 Neesot nepieciešamībai lemt par intereses celt prasību saglabāšanu, lai izvairītos no tā, ka apgalvotais prettiesiskums atkārtojas nākotnē, ir jākonstatē, ka prasītājas saglabā vismaz interesi kā pamatu iespējamajai prasībai sakarā ar atbildību.
36 Pirmkārt, ir jānorāda, ka strīds ir saglabājis savu priekšmetu, jo Komisija formāli nav atcēlusi apstrīdēto regulu (šajā ziņā skat. iepriekš 34. punktā minēto spriedumu lietā Wunenburger/Komisija, 48. punkts, un iepriekš 29. punktā minēto spriedumu lietā Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome, 47. punkts).
37 Otrkārt, jāprecizē, ka ierobežojumu attiecībā uz aplūkojamajiem kadmija pigmentiem, kas tika ieviesti ar Regulu Nr. 835/2012, atcelšana ar šo regulu ar atpakaļejošu spēku, sākot no apstrīdētās regulas piemērošanas datuma, pati par sevi neuzliek pienākumu Savienības tiesai pieņemt lēmumu izbeigt lietu, ja sprieduma pasludināšanas brīdī nav strīda priekšmeta vai nav intereses celt prasību (šajā ziņā skat. iepriekš 34. punktā minēto spriedumu lietā Wunenburger/Komisija, 47. punkts). Apstrīdētās regulas, kura jau ir tikusi izpildīta, atcelšana joprojām var būt labvēlīga prasītājām, pat ja attiecīgie ierobežojumi, kas ieviesti ar šo regulu, pa to laiku ar atpakaļejošu spēku ir tikuši atcelti, sākot no minētās regulas piemērošanas datuma. Apstrīdētā regula patiešām varētu radīt juridiskas sekas laika posmā, kad ar to tika regulēti aplūkojamajiem kadmija pigmentiem piemērojamie ierobežojumi, proti, no tās piemērošanas brīža 2011. gada 10. decembrī līdz Regulas Nr. 835/2012 spēkā stāšanās brīdim 2012. gada 19. septembrī (šajā ziņā skat. Tiesas 2013. gada 6. jūnija spriedumu lietā C‑183/12 P Ayadi/Komisija, 79. punkts, un Vispārējās tiesas 1999. gada 25. marta spriedumu lietā T‑102/96 Gencor/Komisija, Recueil, II‑753. lpp., 41. punkts).
38 Treškārt, jākonstatē, ka šajā laika posmā ar apstrīdēto regulu bija aizliegta aplūkojamo kadmija pigmentu izmantošana visos plastmasa materiālu maisījumos un pamatizstrādājumos, izņemot izstrādājumus, kuri drošības apsvērumu dēļ tiek krāsoti, izmantojot kadmiju saturošus maisījumus. Šajā kontekstā prasītājas saglabā interesi, lai tiktu konstatēts apstrīdētās regulas prettiesiskums, jo, no vienas puses, šī konstatācija noteiks saistības Savienības tiesai sakarā ar prasību par zaudējumu atlīdzību un, no otras puses, tā varētu būt pamats eventuālām ārpustiesas pārrunām starp Komisiju un prasītājām, lai atlīdzinātu tām iespējami nodarītos zaudējumus (šajā ziņā skat. iepriekš 29. punktā minēto spriedumu lietā Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome, 54. un 55. punkts).
39 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka prasītājas pēc Regulas Nr. 835/2012 pieņemšanas saglabā interesi prasīt atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl ar to ir ierobežota aplūkojamo kadmija pigmentu izmantošana plastmasas materiālos, kas nav materiāli, attiecībā uz kuriem šī izmantošana tika ierobežota pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas.
Par lietas būtību
40 Savu prasību pamatošanai prasītājas izvirza astoņus pamatus, kas ir balstīti, pirmkārt, uz Regulas Nr. 1907/2006 137. panta 1. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 1907/2006 68.–73. panta pārkāpumu, otrkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā, treškārt, tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principu pārkāpumu, ceturtkārt, Regulas Nr. 1907/2006 pārkāpumu, ciktāl ar apstrīdēto regulu ir noteikti ierobežojumi vielu grupai, proti, kadmija savienojumiem, tos individuāli nenovērtējot, piektkārt, Nolīguma par PTO tehniskajām barjerām tirdzniecībai pārkāpumu, sestkārt, prasītāju procesuālo tiesību pārkāpumu, septītkārt, pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un, astotkārt, samērīguma principa pārkāpumu.
41 Vispirms šķiet adekvāti izvērtēt otro pamatu, kas ir balstīts uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
42 Šis pamats ietver divas daļas. Kamēr pirmā daļa ir balstīta uz risku analīzes neesamību, otrā daļa attiecas uz apstrīdētajā regulā noteikto ierobežojumu ietekmes uz kadmija pigmentu izmantošanu analīzes neesamību.
43 Runājot par pirmo daļu, kas balstīta uz risku analīzes neesamību, prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, neanalizējot citus riskus, kādus rada aplūkojamo kadmija pigmentu izmantošana, kas būtu no kadmija atšķirīgas vielas, kuras ietilpst plastmasas materiālos, kas nav materiāli, attiecībā uz kuriem šī izmantošana tika ierobežota pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas. Šie kadmija pigmenti esot skaidri izslēgti no kadmija savienojumu bīstamības harmonizētās klasifikācijas Regulas Nr. 1272/2008 VI pielikumā.
44 Jānorāda, ka apstrīdētā regula tika pieņemta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1907/2006 131. pantu. Kā izriet no Regulas Nr. 1907/2006 1. panta 1. punkta, šīs regulas mērķis ir nodrošināt augsta līmeņa cilvēku veselības aizsardzību un vides aizsardzību, ieskaitot alternatīvu metožu attīstību vielu bīstamības novērtēšanai, kā arī vielu brīvu apriti iekšējā tirgū, reizē veicinot konkurenci un inovācijas. Ņemot vērā Regulas Nr. 1907/2006 preambulas 87., 89. un 91. apsvērumu, ir jākonstatē, ka likumdevējs kā galveno jaunu ierobežojumu ieviešanas un esošo ierobežojumu grozīšanas, kuri ir paredzēti minētās regulas VIII sadaļā, mērķi noteica pirmo no šiem trīs mērķiem, proti, nodrošināt augsta līmeņa cilvēku veselības aizsardzību un vides aizsardzību (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑558/07 S. P. C. M. u.c., Krājums, I‑5783. lpp., 45. punkts).
45 Lai varētu efektīvi īstenot šos mērķus, ir jāuzsver, ka tādā sarežģītā tehniskā jomā, kas attīstās, kā pamata lietā Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība, it īpaši attiecībā uz ļoti sarežģītu zinātnisku un tehnisku faktu izvērtēšanu, lai noteiktu šo iestāžu veicamo pasākumu veidu un apmēru, bet Savienības tiesai ir jāpārbauda tikai tas, vai šāda brīvība nav īstenota, acīmredzami kļūdaini vai nepareizi izmantojot pilnvaras, un vai iestādes nav acīmredzami pārsniegušas savas rīcības brīvības robežas. Šādā kontekstā [Savienības] tiesa ar savu vērtējumu par zinātniskiem un tehniskiem faktiem nevar aizstāt [Savienības] iestāžu, kurām vienīgajām LESD ir uzticēts šis uzdevums, vērtējumu (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑343/09 Afton Chemical, Krājums, I‑7027. lpp., 28. punkts, un 2011. gada 21. jūlija spriedumu lietā C‑15/10 Etimine, Krājums, I‑6681. lpp., 59. un 60. punkts).
46 Tomēr jāprecizē, ka Savienības iestāžu plašā rīcības brīvība, uz kuras izmantošanu attiecas ierobežota pārbaude tiesā, attiecas ne tikai uz pieņemamo tiesību normu raksturu un piemērojamību, bet zināmā mērā arī uz pamata faktu konstatēšanu. Tomēr šāda pārbaude tiesā, pat ja tā ir ierobežota, paredz, ka Savienības iestādēm, kas pieņēmušas attiecīgo tiesību aktu, ir jāspēj Savienības tiesā pierādīt, ka tiesību akts ir pieņemts, efektīvi īstenojot savu rīcības brīvību, kas nozīmē, ka ir ņemti vērā visi būtiskie fakti un apstākļi, kas attiecas uz situāciju, ko ir paredzēts reglamentēt ar šo tiesību aktu (šajā ziņā skat. iepriekš 45. punktā minēto spriedumu lietā Afton Chemical, 33. un 34. punkts).
47 Šajā gadījumā ir jānorāda, ka, lai gan apstrīdētā regula tika pieņemta, izmantojot pārejas pasākumus, kas paredzēti Regulas Nr. 1907/2006 137. panta 1. punkta a) apakšpunktā, tomēr, lai grozītu minētās regulas XVII pielikumu, ir jāizpilda šīs regulas 68. pantā paredzētie nosacījumi. Minētās regulas 137. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētie pārejas pasākumi ir procesuāli noteikumi, un kā tādi tie var aizstāt vienīgi šīs regulas 69.–73. pantā paredzētās procesuālās normas, nevis pamatnosacījumus jaunu ierobežojumu ieviešanai vai esošo ierobežojumu grozīšanai, kas paredzēti Regulas Nr. 1907/2006 68. pantā. Turklāt no šīs regulas 137. panta 1. punkta a) apakšpunkta izriet, ka ierobežojumu priekšlikumiem ir jāatbilst šīs pašas regulas VIII sadaļai, proti, tās 68.–73. pantam.
48 Tādējādi jaunu ierobežojumu ieviešana ar apstrīdēto regulu aplūkojamajiem kadmija pigmentiem jau iepriekš nozīmē, ka ir jābūt izpildītiem Regulas Nr. 1907/2006 68. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Šajā normā ir paredzēts, ka, ja vielu ražošana, lietošana vai tirgū laišana rada tik nepieļaujamu risku cilvēku veselībai vai videi, ka pret to jāvēršas Savienības līmenī, šīs regulas XVII pielikums tiek grozīts, nosakot jaunus ierobežojumus, kas piemērojami vielu kā tādu vai maisījumu vai izstrādājumu, kas satur šīs vielas, ražošanai, izmantošanai vai laišanai tirgū. Visos šāda veida lēmumos ir jāņem vērā ierobežojuma sociāli ekonomiskās sekas, kā arī tas, vai ir pieejamas aizstāšanas alternatīvas.
49 Līdz ar to apstrīdētās regulas pieņemšana jau iepriekš nozīmē, ka Komisijai pamatoti bija jāuzskata, ka aplūkojamo kadmija pigmentu izmantošana plastmasas materiālos, kas nav materiāli, attiecībā uz kuriem šī izmantošana tika ierobežota pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas, rada tādu nepieļaujamu risku cilvēku veselībai vai videi, pret kuru jāvēršas Savienības līmenī.
50 Pat pieņemot, kā to tiesas sēdē apgalvoja Komisija, ka pasākumiem, kas noteikti, piemērojot Regulas Nr. 1907/2006 137. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir jāatbilst nevis šīs regulas 68. pantā paredzētajiem pamatnosacījumiem, bet gan normām, kas bija spēkā pirms minētās regulas, proti, Regulas Nr. 793/93 11. pantam, ir jākonstatē, ka šajā pēdējā minētajā normā arī bija paredzēts, ka ierobežojošie pasākumi var tikt noteikti, pamatojoties vienīgi uz risku novērtējumu.
51 Ņemot vērā prasītāju izvirzīto argumentāciju, līdz ar to ir jāizvērtē, vai apstrīdētā regula ir balstīta uz Komisijas pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo tā nenovērtēja riskus, kādus rada aplūkojamie kadmija pigmenti tādos plastmasas materiālos, kas nav materiāli, attiecībā uz kuriem šo pigmentu izmantošana tika ierobežota pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas.
52 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka risku zinātniskam novērtējumam, kuru ir veikuši eksperti zinātnē, ir jāsniedz Komisijai pietiekami ticama un pārliecinoša informācija, lai tā varētu saprast izvirzītā zinātniskā jautājuma apjomu un pieņemt lēmumu par politiku, pārzinot faktus. Līdz ar to, neveicot patvaļīgus pasākumus, kurus nekādā gadījumā nevarētu padarīt par likumīgiem piesardzības princips, Komisijai ir jānodrošina, lai ikviens pasākums, ko tā veic, pat ja runa ir par piesardzības pasākumiem, būtu balstīts uz pēc iespējas pilnīgāku risku zinātnisku novērtējumu, ņemot vērā attiecīgās lietas īpašos apstākļus (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 11. septembra spriedumu lietā T‑13/99 Pfizer Animal Health/Padome, Recueil, II‑3305. lpp., 162. punkts).
53 Jākonstatē, ka Komisija atzīst, ka Savienības risku novērtējuma ziņojumā tikai netieši ir skarti kadmija pigmenti, proti, ciktāl runa ir par šo pigmentu ražošanas vietām. To apstiprina Regulas Nr. 835/2012 preambulas pirmais un otrais apsvērums, no kuriem izriet, ka ierobežojuma paplašināšana, ciktāl runa ir par kadmija un tā savienojumu izmantošanu visos plastmasas materiālos, nebija balstīta uz šo ziņojumu. Tomēr Komisija apgalvo, ka tās lēmums paplašināt ierobežojumu attiecībā uz visu kadmija savienojumu kā krāsvielas izmantošanu tajos plastmasas materiālos, kas nav materiāli, attiecībā uz kuriem šī izmantošana tika ierobežota pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas, bija balstīts uz citas informācijas ņemšanu vērā.
54 Šajā ziņā, pirmkārt, Komisija atsaucas uz Padomes 1988. gada 25. janvāra Rezolūciju par Kopienas rīcības programmu, lai apkarotu kadmija radīto vides piesārņojumu (OV C 30, 1. lpp.). Šajā rezolūcijā Padome atzina, ka cilvēku un vides pakļaušana kadmija [iedarbībai] izriet no vairākiem avotiem, it īpaši no atkritumu apglabāšanas emisijām. Protams, ir jānoraida prasītāju arguments, saskaņā ar kuru Komisija nevarēja atsaukties uz šo rezolūciju tāpēc, ka tā tika pieņemta pirms ierobežojumu ieviešanas ar Direktīvu 91/338. Patiesībā šajā rezolūcijā ir ieteikta pieeja pa posmiem, un nekas nenorāda, ka šī pieeja tika pilnībā ieviesta ar Direktīvu 91/338. Tomēr minētajā rezolūcijā kā tādā nav ietverts risku, ko rada kadmija pigmenti plastmasas materiālos, novērtējums.
55 Otrkārt, Komisija atsaucas uz 2000. gada ziņojumu, kurš ir balstīts uz 1998. gada ziņojumu un kurā tika uzskatīts, ka 0,005 % kadmija izdalās no pigmentētas plastmasas [attiecīgā] produkta kalpošanas laikā. 2000. gada ziņojumā, par kuru Toksikoloģijas, ekotoksikoloģijas un vides zinātniskā komiteja sagatavoja atzinumu, kā vidē nonākošā kadmija avots tika identificēta plastmasas atkritumu, kuri satur kadmija pigmentus, sadedzināšana un apglabāšana poligonos, kā arī izdalījumi no plastmasas atkritumiem un pelni no atkritumu dedzināmās krāsns. Tomēr nevar tikt izdarīts nekāds secinājums par precīziem bīstamos atkritumos atklātā kadmija avotiem.
56 Šajā ziņā prasītājas apgalvo, ka Komisija nevar atsaukties uz 2000. gada ziņojumu, jo tas tika pabeigts pirms Savienības risku novērtēšanas ziņojuma. Ņemot vērā Komisijas plašo rīcības brīvību, kas attiecas arī uz pamatfaktu konstatāciju (skat. iepriekš 46. punktu), nekas, protams, neesot traucējis Komisiju ņemt vērā zinātnisko datus no citiem avotiem, nevis no Savienības risku novērtēšanas ziņojuma, tāda kā 2000. gada ziņojums. Turklāt Savienības risku novērtēšanas ziņojuma I daļas 0.1.1. punktā ir norādīts, ka tas neattiecas ne uz visām jomām, kas skar kadmiju un kadmija oksīdu, ne arī uz visiem šo vielu savienojumiem. Turklāt tā esot atsaukusies uz vairākiem citiem pētījumiem, tos nenorādot pilnībā. Tomēr jānorāda, ka fakts, ka Savienības risku novērtēšanas ziņojums, kas datēts ar 2007. gadu, neietver rezultātus no 2000. gada ziņojuma, pierāda, ka tā atbilstība ir ierobežota. Minēto apstiprina Toksikoloģijas, ekotoksikoloģijas un vides zinātniskā komitejas atzinums par minēto ziņojumu, saskaņā ar kuru rezultāti nevar tikt izmantoti izolēti un ar kadmija izmantošanu saistīto iespējamo risku, kas minēti šajā ziņojumā, nozīme ir jāvērtē plašākā kontekstā.
57 Treškārt, Komisija atsaucas uz pētījumu ar nosaukumu “PVH [polivinilhlorīda] reaģēšana atkritumu poligonos”, ko Vācijā reģistrēta sabiedrība 2000. gadā bija veikusi Komisijai un kurā esot norādīts, ka atkritumu agrīnās acidoģenēzes attīstības stadijā ir visaugstākā sārmu aktivitāte. Saskaņā ar šo pētījumu fermentācijas produktu, kas rodas ūdens stadijā, aciditātes dēļ infiltrāta potenciālais ūdeņradis (Ph) esot zems un smagie metāli šajā stadijā varot sašķelties. Saskaņā ar Komisijas teikto šim ir nozīme sakarā ar kadmija jonu atbrīvošanos, arī joniem, kas atbrīvojas no savienojumiem, kuri ir definēti kā nešķīstoši, piemēram, kadmija pigmentiem.
58 Šajā ziņā ir jānoraida prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru fakts, ka Komisija nenosūtīja šo pētījumu trešajai prasītājai pēc tās 2011. gada 24. maija pieteikuma piekļūt visiem dokumentiem, kuri attiecas uz Regulas Nr. 1907/2006 XVII pielikuma grozījumu projekta izstrādi, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), pierāda, ka Komisija risku novērtējumu nebalstīja uz šo dokumentu.
59 Komisija norāda, ka tā nenosūtīja minēto dokumentu tāpēc, ka, pēc tās domām, tas neattiecās uz minētā projekta izstrādi tādā nozīmē, ka tas nebija dokuments, kas būtu prasīts piemērojamās tiesību normās vai atbilstošā administratīvā procedūrā, lai izstrādātu šo projektu. Kā izriet no lietas materiāliem, Komisija pēc trešās prasītājas lūguma saņemšanas nosūtīja tai 47 dokumentus. Pat pieņemot, ka Komisija neizpildīja pienākumus, kādi tai izriet no Regulas Nr. 1049/2001, jo ā nenosūtīja visus atbilstošos dokumentus, šis fakts nepierādītu, ka Komisija minētos dokumentus neņēma vērā, veicot risku novērtējumu. Patiesībā procedūra, kuras rezultātā tika grozīts Regulas Nr. 1907/2006 XVII pielikums, un procedūra, kas attiecas uz pieteikumu piekļūt Komisijas dokumentiem saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, ir divas atsevišķas procedūras, kuras nav viena no otras atkarīgas.
60 Tomēr jānorāda, kā to apgalvo prasītājas, ka pētījums ar nosaukumu “PVH [polivinilhlorīda] reaģēšana atkritumu poligonos” attiecas vienīgi uz PVH. Kaut arī tā ir taisnība, ka šis pētījums ietver datus, kas attiecas uz risku, kādi izriet no kadmija pigmentiem, novērtējumu, tomēr tā vērtība ir ierobežota attiecībā uz plastmasas materiāliem, kas nav PVH.
61 Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka apstrīdētās regulas preambulas apsvērumi attiecas vienīgi uz aizliegumu izmantot kadmiju visos PVH izstrādājumos (apstrīdētās regulas 9.–12. apsvērums) un tajos nav veikta atsauce uz citiem plastmasas materiāliem, un ka saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 XVII pielikuma 23. ieraksta 4. punktu, kas grozīts ar apstrīdēto regulu, PVH ir vienīgais plastmasas materiāls, attiecībā uz kuru tikusi paredzēta īpaša atkāpe no attiecīgajiem ierobežojumiem, proti, attiecībā uz maisījumiem, kuru pamatā ir PVH atkritumi un kuru nosaukums ir “reģenerēts PVH”. Turklāt jānorāda, ka Regulas Nr. 1907/2006 XVII pielikuma grozījumu projektā, ko Komisija iestādēm, kas atbildīgas par Regulām Nr. 1907/2006 un 1272/2008, iesniedza to sanāksmei 2010. gada 15.–17. jūnijā apstrīdētās regulas izstrādes stadijā, bija izteikts priekšlikums ar nosaukumu “Aizliegums izmantot kadmiju visos PVH saturošos plastmasas materiālos” un ka šis priekšlikums var tikt saprasts kā tāds, kas neattiecas uz “visiem plastmasas materiāliem, tostarp PVH”. Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa uzskata, ka no pētījuma ar nosaukumu “PVH [polivinilhlorīda] reaģēšana atkritumu poligonos” neizriet ne tas, ka Komisija izvērtēja arī jautājumu par to, vai citu plastmasas materiālu, kas nav PVH, reaģēšana atšķiras no PVH reakcijas, ciktāl runa ir par kadmija pigmentiem, ne arī vajadzības gadījumā tas, cik lielā mērā visi citi plastmasas materiāli, uz kuriem attiecas attiecīgie ierobežojumi, šajā ziņā ir salīdzināmi ar PVH.
62 Ceturtkārt, Komisija atsaucas uz Paziņojumu par riska faktoru novērtēšanas rezultātiem un riska samazināšanas stratēģijām šādām vielām: kadmijs, kadmija oksīds, saskaņā ar kuru kadmija iedarbība uz vidi ir aprēķināta, pamatojoties uz visām pašreiz zināmajām kadmija antropogēnajām emisijām, t.i., kadmija emisijām, ko rada kadmija/kadmija oksīda ražotāji un pārstrādātāji, un kadmija emisijām no tādiem difūzajiem avotiem kā mēslošanas līdzekļi, tērauda ražošana, kurināšana ar naftas produktiem un akmeņoglēm, transports, atkritumu sadedzināšana un atkritumu poligoni. Runājot par riska cilvēka veselībai novērtēšanu, šajā paziņojumā – lai pamatotu secinājumu, ka ir jāveic īpaši risku samazināšanas pasākumi, – ir atsauce uz genotoksicitātes un kancerogenitātes riskiem, ko rada kadmija sastopamība vidē visos veidos, jo šī viela tiek uzskatīta par kancerogēnu vielu bez robežvērtības. Ciktāl ir runa par risku videi novērtēšanu, šajā paziņojumā cita starpā ir atsauce uz atkritumu poligonu, no kura infiltrāts nonāk tieši virszemes ūdeņos, riskiem, uz Apvienotās Karalistes un Beļģijas Valonijas reģiona ūdeņu, kuros ir paaugstināta kadmija koncentrācija, riskiem un uz Apvienotās Karalistes zemes platības reģionālā mērogā riskiem.
63 Šajā ziņā jākonstatē, ka šis paziņojums ietver novērtējuma rezultātus riskiem, kas minēti Savienības risku novērtēšanas ziņojumā, un ieteicamās stratēģijas risku, ko rada kadmijs un kadmija oksīds, samazināšanai. Taču, kā jau tika konstatēts (iepriekš 53. punktā), Savienības risku novērtēšanas ziņojums tikai netieši attiecas uz kadmija pigmentiem, proti, ciktāl runa ir par šo pigmentu ražošanas vietām.
64 Turklāt jānorāda, ka kadmija pigmentu izmantošana saskaņā ar Direktīvu 91/338 vairākos plastmasas materiālos, protams, bija ierobežota pirms apstrīdētās regulas stāšanās spēkā (skat. iepriekš 4. punktu) un ka atbilstoši Regulai Nr. 552/2009 šie ierobežojumi tika pārnesti uz Regulas Nr. 1907/2006 XVII pielikumu (skat. iepriekš 12. punktu). Tomēr tāpat ir jākonstatē, kā to apgalvo prasītājas, ka aplūkojamie kadmija pigmenti bija skaidri izslēgti no kadmija savienojumu bīstamības harmonizētās klasifikācijas Regulas Nr. 1272/2008 VI pielikumā.
65 Piektkārt, Komisija atsaucas uz 2008. gada 29. septembra pētījumu ar nosaukumu “Analīze lūgumam piešķirt atkāpi no smago metālu izmantošanas plastmasas kastēs un paliktņos”, kurš attiecas uz kadmija un smago metālu reaģēšanu atkritumu poligonos. Šis pētījums ietver izvilkumu no Ziemeļu Ministru padomes 2003. gada ziņojuma, saskaņā ar kuru kadmija mobilitāte atkritumu poligonos ir zema un saskaņā ar kuru kadmija pilnīga izskalošana ar lietu var prasīt vairākus simtus līdz tūkstošus gadu un dažos gadījumos pat ilgāk, bet saskaņā ar kuru nav pierādījumu, ka atkritumu poligonus var uzskatīt par pastāvīgu kadmija karantīnu. Tālāk pētījumā ir norādīts, ka smago metālu stabilitāte, šķiet, ir atkarīga no kastu/paliktņu integritātes. Šajā pētījumā ir atsauce uz dokumentētu gadījumu, kas izskaidro, ka augstas polimerizācijas pakāpes polietilēna uzglabāšana granulās (APP), kas krāsotas ar kadmija pigmentiem, āra apstākļos 5–6 gadus rada palielinātas koncentrācijas kadmija klātbūtni augsnē un apkārtējos ūdeņos. Turklāt šajā pētījumā ir atsauce uz diviem citiem pētījumiem. Saskaņā ar pirmo kadmija sulfīda dzeltenajiem pigmentiem ir izcilas pretestības spējas – izņemot mitrumā – un tāpēc tie nav īpaši jutīgi pret ārējām izmaiņām. Saskaņā ar otro pētījumu kadmija pigmenti ir gaismas izturīgi, taču var lēni oksidēties ar gaismu izšķīdināmos sulfātos (ultravioletie stari), gaisā un ūdenī. Šī foto oksidēšanās ir izteiktāka dzeltenajam kadmijam nekā sarkanajam. Taču saskaņā ar šo otro pētījumu pretestības gaismai un laikam spējas ir atkarīgas no pigmenta un arī no saistvielas, kādā šis pigments ir izmantots, proti, no tā, vai šīs kastes vai paliktņi ir vienā gabalā vai granulētas.
66 Šajā ziņā to pašu iemeslu dēļ, kas minēti iepriekš 58. un 59. punktā, ir jānoraida prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru fakts, ka Komisija nenosūtīja šo pētījumu, kā arī Ziemeļu Ministru padomes ziņojumu trešajai prasītājai pēc tās 2011. gada 24. maija piekļuves pieteikuma saņemšanas, pierāda, ka Komisija nebalstīja risku novērtējumu uz šiem dokumentiem.
67 Tomēr, kā apgalvo prasītājas, šī pētījuma un tajā minētā Ziemeļu Ministru padomes ziņojuma atbilstība ir ierobežota, nosakot risku, ko rada aplūkojamie kadmija pigmenti tajos plastmasas materiālos, kas nav materiāli, attiecībā uz kuriem šo pigmentu izmantošana tika ierobežota pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas.
68 No vienas puses, runājot par Ziemeļu Ministru padomes ziņojumu, tas attiecas nevis uz kadmija pigmentu izmantošanu, bet gan uz kadmija reaģēšanu atkritumu poligonos vispār. Turklāt, kaut arī tajā ir norādīts, ka kadmija mobilitāte atkritumu poligonos ir zema un ka kadmija pilnīga izskalošana ar lietu var prasīt vairākus simtus līdz tūkstošus gadu un dažos gadījumos pat ilgāk, pat ja nav nekādu pierādījumu, ka atkritumu poligonus var uzskatīt par pastāvīgu karantīnas vietu kadmijam, šis ziņojums acīmredzami nav uzskatāms par pietiekamu pamatu, lai novērtētu riskus, ko rada aplūkojamo kadmija pigmentu izmantošana plastmasas materiālos.
69 No otras puses, runājot par šī pētījuma saturu, ir taisnība, ka tas attiecas arī uz kadmija pigmentu reaģēšanu atkritumu poligonos. Šajā ziņā ir jānoraida prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru Komisija nav pierādījusi saiknes starp kadmija pigmentu izmantošanu un sārmu rašanos atkritumu poligonos pastāvēšanu un saskaņā ar kuru galvenais kadmija avots atkritumu poligonos, kas tika konstatēts Savienības risku novērtēšanas ziņojumā, ir izrādījies kadmija oksīds. Patiesībā šajā pētījumā ir skaidra atsauce uz gadījumu, kad APP, kas nokrāsots ar kadmija pigmentiem, uzglabāšana granulās rada augsnes un ūdens piesārņojumu ar kadmiju pēc tā pārāk ilgas atrašanās sliktos laika apstākļos. Turklāt, pat pieņemot, ka kadmija oksīds ir uzskatāms par kadmija galveno avotu atkritumu poligonos, ir jānorāda, kā to apgalvo Komisija, ka vispārējā ietekme uz vidi ir atkarīga no [kadmija] absolūtā daudzuma vidē un no izmaiņām izšķīšanas spējā, kādas izriet no apstākļiem vidē un kadmija pigmentu degradēšanās.
70 Tomēr, kaut arī šajā pētījumā ir norādīts, ka spēja pretoties gaismai un sliktiem laika apstākļiem ir atkarīga cita starpā no saistvielas, kādā kadmija pigments ticis izmantots, proti, no fakta, vai kastes vai paliktņi ir vienā gabalā vai granulās, šajā pētījumā nav ietverta nekāda jauna informācija par kadmija pigmentu klātbūtni vai reaģēšanu dažādos plastmasas materiālos. Taču šī lieta attiecas konkrēti uz to risku novērtēšanu, ko rada aplūkojamie kadmija pigmenti plastmasas materiālos, kas nav materiāli, attiecībā uz kuriem šo pigmentu izmantošana tika ierobežota pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas. Turklāt jākonstatē, ka šis pētījums attiecās vienīgi uz tiem plastmasas materiāliem, kas tika izmantoti tieši kastu vai paliktņu ražošanai.
71 Ņemot vērā iepriekš minēto, no lietas materiāliem neizriet, ka Komisija ir novērtējus visus atbilstoši situācijai, kādu paredzēts regulēt ar apstrīdēto regulu, pastāvošos elementus un apstākļus. Līdz ar to, pamatojoties uz zinātniskajiem elementiem, kas minēti iepriekš 54.–70. punktā, secinot, ka pastāv risks cilvēku veselībai vai videi, kas prasa rīcību Savienības līmenī, Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
72 Tādēļ šī pamata pirmā daļa ir jānoraida.
73 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un nepastāvot nepieciešamībai spriest ne par šī pamata otro daļu, ne arī par citiem prasītāju izvirzītajiem pamatiem, prasība ir jāapmierina un apstrīdētā regula ir daļēji jāatceļ, ciktāl ar to tiek ierobežota aplūkojamo kadmija pigmentu izmantošana maisījumos un izstrādājumos, kas ir to plastmasas materiālu pamatā, kas nav materiāli, attiecībā uz kuriem šī izmantošana tika ierobežota pirms minētās regulas pieņemšanas. Turpretim pārējā daļā prasība ir jānoraida kā nepieņemama.
Par tiesāšanās izdevumiem
74 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tā kā šajā gadījumā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa, taisnīgi izvērtējot lietas apstākļus, nolemj, ka tā sedz 90 % no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina 90 % no prasītāju tiesāšanās izdevumiem, savukārt prasītājas sedz 10 % no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina 10 % no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2011. gada 20. maija Regulu (ES) Nr. 494/2011, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), attiecībā uz XVII pielikumu (kadmiju) tiktāl, ciktāl ar to tiek ierobežota oranžo kadmija sulfoselenīdu (Nr. CAS 1256–57‑4), sarkano kadmija sulfoselenīdu (Nr. CAS 58339–34‑7) un kadmija cinka sulfīda (Nr. CAS 8048–07‑5) izmantošana maisījumos un izstrādājumos, kuru pamatā ir tādi sintētiskie organiskie polimēri, kas nav polimēri, attiecībā uz kuriem šī izmantošana tika ierobežota pirms Regulas Nr. 494/2011 pieņemšanas;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Eiropas Komisija sedz 90 % no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina 90 % no International Cadmium Association (ICdA), Rockwood Pigments (UK) Ltd un James M Brown Ltd tiesāšanās izdevumiem;
4) ICdA, Rockwood Pigments (UK) un James M Brown sedz 10 % no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina 10 % no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.
Dittrich | Wiszniewska-Białecka | Prek |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 14. novembrī.
[Paraksti]