PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS (apelācijas palāta)

2007. gada 12. jūlijā

Lieta T‑252/06 P

Marie‑Yolande Beau

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Arodslimība – Acīmredzami nepieņemama apelācijas sūdzība – Acīmredzami nepamatota apelācijas sūdzība

Priekšmets Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2006. gada 28. jūnija spriedumu lietā F‑39/05 Beau/Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1‑51. lpp. un II‑A‑1‑175. lpp.), ar ko lūdz atcelt šo spriedumu

Nolēmums Apelācijas sūdzību noraidīt. Beau sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Nelaimes gadījumu un arodslimību apdrošināšana – Arodslimība – Jēdziens

(Civildienesta noteikumu 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 3. pants)

2.      Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu vērtējums – Nepieņemamība – Pierādījumu vērtējuma pārbaude Pirmās instances tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu

(Civildienesta noteikumu I pielikuma 11. panta 1. punkts)

1.      Arodslimības jēdziens nav ierobežots ar gadījumiem, kad ierēdņa invaliditātes cēlonis ir vienīgi darba pienākumu izpilde, bet to var arī piemērot, ja invaliditāte rodas, saasinoties jau esošai slimībai, kuras cēlonis ir cits. Citiem vārdiem, par invaliditātes cēloni ir uzskatāma arodslimība, ja ierēdnis darba pienākumu pildīšanu nevar turpināt jau esošas slimības saasinājuma rezultātā, kas radies, pildot darba pienākumus Kopienu iestādēs.

Iecēlējinstitūcija var apmierināt ierēdņa lūgumu atzīt par arodslimību saslimšanas saasinājumu tikai tad, ja, tā, izvērtējot šī lūguma pamatotību, attiecīgā gadījumā obligāti, pamatojoties uz ārstu komisijas – ja tāda pieaicināta – slēdzienu, konstatē šādu saasinājumu. Tādējādi tas, ka slimības saasinājumam ir pagaidu raksturs, kā dēļ šis saasinājums ir beidzies un tādēļ vairs nav konstatējams, nav bez nozīmes, kad šī institūcija lemj par minēto lūgumu atzīt arodslimību. Ja minētā institūcija nevar konstatēt attiecīgo saasinājumu dienā, kad tā pieņem lēmumu, tā nevar atzīt, ka attiecīgajam ierēdnim ir arodslimība.

(skat. 36., 41. un 42. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1990. gada 26. septembris, T‑122/89 F/Komisija, Recueil, II‑517. lpp., 14. punkts; 2004. gada 23. novembris, T‑376/02 O/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑349. un II‑1595. lpp., 68., 72. un 73. punkts.

Pirmās instances tiesa, šajā gadījumā – Civildienesta tiesa, ir vienīgā, kuras kompetencē ietilpst, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumus, kad no tai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet būtiska tās konstatējumu neprecizitāte, un, otrkārt, izvērtēt šos faktus. Izņemot gadījumus, kad šai tiesai iesniegtie pierādījumi ir sagrozīti, faktu izvērtēšana tādējādi nav tiesību jautājums, kas jāizskata Pirmās instances tiesai kā apelācijas instances tiesai. Šādai sagrozīšanai ir jābūt acīmredzamai no lietas materiāliem tādā veidā, lai nebūtu jāveic atkārtots faktu un pierādījumu vērtējums.

(skat. 45.–47. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1998. gada 28. maijs, C‑8/95 P New Holland Ford/Komisija, Recueil, I‑3175. lpp., 72. punkts; 2006. gada 6. aprīlis, C‑551/03 P General Motors/Komisija, Krājums, I‑3173. lpp., 54. punkts; 2006. gada 21. septembris, C‑167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I‑8935. lpp., 108. punkts.