Language of document :

Prasība, kas celta 2006. gada 13. martā - Onderlinge Waarborgmaatschappij Azivo Algemeen Ziekenfonds De Volharding pret Komisiju

(lieta T-84/06)

Tiesvedības valoda - holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Onderlinge Waarborgmaatschappij Azivo Algemeen Ziekenfonds De Volharding U.A., Hāga (Nīderlande), (pārstāvji - G. van der Wal un T. Boesman, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt Komisijas 2005. gada 3. maija lēmumu lietās Nr. 541/2004 un Nr. 542/2004;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja ir veselības apdrošināšanas sabiedrība, kurā apdrošinātas aptuveni 150 000 personas. Šiem apdrošinātajiem principā ir vajadzīgs plašāks veselības aprūpes pakalpojumu klāsts nekā vidēji Nīderlandē apdrošinātajiem. Tādēļ prasītājas rezultāti ilgākā laika posmā ir sliktāki nekā citām veselības apdrošināšanas sabiedrībām. Prasītāja apgalvo, ka šie negatīvie rezultāti ir radušies izlīdzināšanas sistēmas nepilnību dēļ.

Savā prasībā prasītāja apstrīd Komisijas lēmumu 1 saskaņā ar EKL 87. pantu un EKL 88. pantu atļaut valsts atbalsta pasākumus, kurus Nīderlande ir paziņojusi jaunās veselības apdrošināšanas sistēmas ietvaros. Šie atbalsta pasākumi ir saistīti ar finanšu rezervju izveidošanu no veselības apdrošināšanas līdzekļiem un riska izlīdzināšanas sistēmu 2.

Saskaņā ar prasītājas teikto Komisija ir kļūdījusies, novērtējot izlīdzināšanas sistēmas darbību, un neatbilstoši izskatījusi lietu. Prasītāja min, ka šajā ziņā lēmums ir pretrunā EKL 86. panta 2. punktam, nav saprotams vai vismaz ir nepietiekami pamatots.

Prasītāja apgalvo, ka Komisija arī ir nelikumīgi apstiprinājusi riska izlīdzināšanas sistēmu, pamatojoties uz EKL 86. panta 2. punktu. Prasītāja apgalvo, ka izlīdzināšanas sistēmas nepilnību dēļ daudziem veselības apdrošinātājiem paredzētā kompensācija ir lielāka nekā nepieciešams, lai segtu sabiedriskā pienākuma pakalpojuma sniegšanas izmaksas, kamēr daudzi citi veselības apdrošinātāji šo nepilnību dēļ nesaņem pienācīgu kompensāciju.

Prasītāja arī apgalvo, ka, ņemot vērā paziņotā atbalsta režīma sarežģītību, Komisijai bija jāierosina formālā izmeklēšanas procedūra, kas paredzēta EKL 88. panta 2. punktā. Komisijai katrā ziņā bija radušās nopietnas grūtības sākotnējās izmeklēšanas procedūras laikā, kas veikta atbilstoši EKL 88. panta 3. punktam, nosakot, vai atbalsta shēma bija saderīga ar kopējo tirgu, ņemot vērā, ka tās rīcībā nebija pietiekama informācija.

Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija nepareizi neņēma vērā to, ka Nīderlandes jaunā veselības aprūpes sistēma ir pretrunā nedzīvības apdrošināšanas direktīvai 3 un EKL 43. pantam, un EKL 49. pantam. Prasītāja šajā sakarā īpaši norāda uz jaunās veselības aprūpes sistēmas noteikumiem par prēmiju atšķirību aizliegumu, pieņemšanas pienākumu un riska izlīdzināšanas sistēmu. Prasītāja arī uzskata, ka Komisija nelikumīgi un pretrunā EKL 253. pantam nav pamatojusi savu viedokli par to, ka Trešā nedzīvības apdrošināšanas direktīva un EKL 43. pants, un EKL 49. pants kontekstā ar EKL 87. pantu un EKL 86. panta 2. punktu neaizliedz paziņoto valsts atbalstu.

____________

1 - OV C 324, 28. lpp.

2 - Atbalsta pasākumi Nr. 541/2004 un Nr. 542/2004.

3 - Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīva 92/49/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, ar kuru groza Direktīvu 73/239/EEK un Direktīvu 88/357/EEK (Trešā nedzīvības apdrošināšanas direktīva) (OV L 228, 1. lpp.).