Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2024. gada 30. maijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju aizsardzība – Direktīva 2011/83/ES – 8. panta 2. punkts – Distances līgumi, kas noslēgti, izmantojot elektroniskos sakaru līdzekļus – Tirgotājam noteikts pienākums sniegt informāciju – Pasūtījums, kurš ietver pienākumu maksāt – Pasūtījums, kurš veikts, nospiežot pogu vai izmantojot līdzīgu funkciju tīmekļa vietnē – Tirgotāja pienākums uz šīs pogas vai līdzīgas funkcijas norādīt “pasūtījums ar maksāšanas pienākumu” vai analoģisku formulējumu – Maksāšanas pienākums ar nosacījumu
Lietā C‑400/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija) iesniegusi ar 2022. gada 2. jūnija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 16. jūnijā, tiesvedībā
VT,
UR
pret
Conny GmbH,
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan], tiesneši Z. Čehi [Z. Csehi], M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] un D. Gracijs [D. Gratsias],
ģenerāladvokāts: Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella],
sekretāre K. Hötzel, administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 27. septembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– VT un UR vārdā – N. Meise, Rechtsanwältin,
– Conny GmbH vārdā – C. Heber, Rechtsanwältin,
– Eiropas Komisijas vārdā – I. Rubene un E. Schmidt un G. von Rintelen, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 14. novembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV 2011, L 304, 64. lpp.) 8. panta 2. punkta otro daļu.
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp VT un UR, mājokļa izīrētājiem (turpmāk tekstā kopā – “izīrētāji”), un Conny GmbH par īrnieka (turpmāk tekstā – “attiecīgais īrnieks”) tiesībām, kas nodotas Conny, kura kā šī īrnieka tiesību pārņēmēja prasa no minētajiem izīrētājiem atmaksāt pārmaksāto īres maksu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2011/83 4., 5., 7. un 39. apsvērums ir formulēts šādi:
“(4) Saskaņā ar [LESD] 26. panta 2. punktu iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču un pakalpojumu brīva aprite un brīvība veikt uzņēmējdarbību. Ir jāsaskaņo konkrēti patērētāju distances un ārpus uzņēmuma telpām noslēgto līgumu aspekti, lai patērētājiem izveidotu reālu iekšējo tirgu, atrodot pareizo samēru starp augstu patērētāju aizsardzības līmeni un uzņēmumu konkurētspēju, vienlaikus nodrošinot subsidiaritātes principa ievērošanu.
(5) [..] [P]atērētāju informācijas un atteikuma tiesību pilnīga saskaņošana attiecībā uz distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem sekmēs augstu patērētāju aizsardzības līmeni un iekšējā tirgus labāku darbību starp uzņēmējiem un patērētājiem.
[..]
(7) Regulējuma galveno aspektu pilnīgai saskaņošanai vajadzētu būtiski stiprināt juridisko noteiktību gan patērētājiem, gan tirgotājiem. Gan patērētājiem, gan tirgotājiem vajadzētu spēt paļauties uz vienotu reglamentējošo noteikumu sistēmu, kura būs balstīta uz skaidri definētiem juridiskiem jēdzieniem, kas reglamentē konkrētus aspektus attiecībā uz līgumu noslēgšanu starp uzņēmumiem un patērētājiem [Eiropas] Savienībā. Šādas saskaņošanas rezultātā būtu jānovērš noteikumu sadrumstalotības radītie šķēršļi un jāizveido iekšējais tirgus šajā jomā. Šos šķēršļus var novērst, tikai nosakot vienotus noteikumus Savienības līmenī. Turklāt patērētājiem būtu jānodrošina patērētāju tiesību aizsardzība vienmērīgi augstā līmenī visā Savienībā.
[..]
(39) Svarīgi nodrošināt, lai ar tīmekļa vietņu starpniecību noslēgtu distances līgumu gadījumā patērētājs varētu pilnībā izlasīt un saprast līguma galvenos elementus pirms pasūtījuma veikšanas. Šajā nolūkā šajā direktīvā būtu vajadzīgs noteikums par tiem elementiem, kuri jāparāda pasūtījuma izdarīšanai nepieciešamā apstiprinājuma tiešā tuvumā. Svarīgi arī nodrošināt, lai šādos gadījumos patērētājs spētu konstatēt brīdi, kurā viņš uzņemas saistības maksāt tirgotājam. Tāpēc patērētāja uzmanība būtu ar nepārprotamu formulējumu īpaši jāpievērš tam, ka pasūtījuma veikšana ietver saistības maksāt tirgotājam.”
4 Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts:
“Šīs direktīvas mērķis ir, panākot augstu patērētāju aizsardzības līmeni, veicināt iekšējā tirgus sekmīgu darbību, tuvinot konkrētus aspektus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos, kas attiecas uz līgumiem, kuri noslēgti starp patērētājiem un tirgotājiem.”
5 Minētās direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
7) “distances līgums” ir jebkurš pārdošanas vai pakalpojumu līgums, kas noslēgts starp tirgotāju un patērētāju saskaņā ar organizētu distances pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas shēmu, tirgotājam un patērētājam vienlaikus fiziski neatrodoties vienā vietā, un šā līguma noslēgšanai tiek ekskluzīvi izmantots viens vai vairāki distances saziņas līdzekļi līdz līguma noslēgšanas brīdim un pašā līguma noslēgšanas brīdī;
[..].”
6 Šīs direktīvas 3. panta “Darbības joma” 1. un 5. punktā ir paredzēts:
“1. Šo direktīvu, ievērojot tās nosacījumus un ciktāl paredzēts tās noteikumos, piemēro jebkuram līgumam, kas noslēgts starp tirgotāju un patērētāju. [..]
[..]
5. Šī direktīva neskar valstu vispārējās līgumtiesības, piemēram, noteikumus par līguma spēkā esamību, sagatavošanu vai sekām, ciktāl vispārējo līgumtiesību aspekti šajā direktīvā nav reglamentēti.”
7 Saskaņā ar Direktīvas 2011/83 4. pantu “Saskaņošanas pakāpe”:
“Dalībvalstis savos valsts tiesību aktos nepatur spēkā vai neievieš noteikumus, kuri atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, tostarp stingrākus vai mazāk stingrus noteikumus, lai nodrošinātu atšķirīgu patērētāju aizsardzības līmeni, ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi.”
8 Šīs direktīvas 6. panta “Informēšanas prasības distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem” 1. punktā ir noteikts:
“Pirms patērētājs ir uzņēmies ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma vai distances līguma, vai arī jebkāda tamlīdzīga piedāvājuma saistības, tirgotājs skaidrā un saprotamā veidā patērētājam sniedz šādu informāciju:
a) preču vai pakalpojumu galvenās īpašības tādā mērā, cik tas ir piemēroti informācijas nesējam un precēm vai pakalpojumiem,
[..]
e) preču vai pakalpojumu kopējā cena, ieskaitot visus nodokļus, vai, ja preču vai pakalpojumu īpašību dēļ cenu nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, cenas aprēķināšanas veids [..]
[..]
o) attiecīgā gadījumā līguma termiņš vai līguma izbeigšanas nosacījumi, ja līgums ir noslēgts uz nenoteiktu laiku vai tiek pagarināts automātiski;
p) attiecīgā gadījumā līgumā paredzēto patērētāja pienākumu minimālais ilgums;
[..].”
9 Minētās direktīvas 8. panta “Formālās prasības distances līgumiem” 2. punktā ir noteikts:
“Ja saskaņā ar distances līgumu, ko slēdz, izmantojot elektroniskus sakaru līdzekļus, patērētājam ir pienākums maksāt, tirgotājs patērētājam skaidri un nepārprotami, un tieši pirms patērētājs izdara pasūtījumu, sniedz 6. panta 1. punkta a), e), o) un p) apakšpunktā minēto informāciju.
Tirgotājs nodrošina, ka patērētājs, izdarot pasūtījumu, skaidri apliecina, ka pasūtījums ietver pienākumu maksāt. Ja, izdarot pasūtījumu, ir jānospiež poga vai jāveic līdzīga funkcija, to apzīmē viegli saprotamā veidā – tikai ar vārdiem “pasūtījums ar pienākumu maksāt” vai līdzīgu nepārprotamu formulējumu, kas norāda, ka pasūtījums ietver pienākumu maksāt tirgotājam. Ja tirgotājs neievēro šīs daļas noteikumus, līgums vai pasūtījums patērētājam nav saistošs.”
Vācijas tiesības
10 Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss) 312j. panta 3. un 4. punktā, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “BGB”), ir paredzēts:
“(3) Attiecībā [uz elektroniskajiem līgumiem ar patērētājiem par tirgotāja sniegtu pakalpojumu pret atlīdzību], tirgotājam pasūtījuma veikšanas brīdis ir jāizstrādā tā, lai patērētājs, veicot pasūtījumu, skaidri piekristu tam, ka viņam ir pienākums maksāt. Ja pasūtījums ir veikts, izmantojot pogu, tad pirmajā teikumā minētais tirgotāja pienākums ir izpildīts tikai tad, ja uz pogas ir viegli salasāma norāde “pasūtījums ar pienākumu maksāt” vai līdzīgs nepārprotams formulējums.
(4) [Elektroniskie līgumi ar patērētājiem par tirgotāja sniegtu pakalpojumu pret atlīdzību] stājas spēkā tikai tad, ja tirgotājs izpilda no 3. punkta izrietošo pienākumu.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
11 Izīrētāji un attiecīgais īrnieks noslēdza īres līgumu par mājokli, uz kuru saskaņā ar valsts tiesībām attiecas īres maksas maksimālais apmērs, kas nozīmē, ka gadījumā, ja minētais maksimālais apmērs tiek pārsniegts, īrniekam ir tiesības saņemt pārmaksāto īres maksu atmaksu.
12 Conny, saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kas reģistrēta parādu piedziņas pakalpojumu jomā, piedāvā dzīvokļu īrniekiem ar savas tīmekļa vietnes starpniecību noslēgt pilnvarojuma līgumu, saskaņā ar kuru tā var vērsties pret izīrētājiem kā īrnieku visu tiesību cesionāre īres maksas maksimālās robežas pārsniegšanas gadījumā.
13 Lai noslēgtu šādu līgumu šīs sabiedrības tīmekļa vietnē, īrniekiem ir jāapstiprina tās vispārīgie noteikumi, kuros ir atsauce uz līguma atlīdzības raksturu, un pēc tam jāuzklikšķina uz pogas pasūtīšanai. Īrniekiem par to bija jāmaksā atlīdzība vienas trešdaļas no ietaupītās gada īres maksas apmērā, ja Conny mēģinājumi īstenot viņu tiesības bija veiksmīgi, un, ja izīrētājam tika nosūtīts brīdinājums, – atlīdzība tādā apmērā, kāda būtu jāmaksā advokātam saskaņā ar Likuma par advokātu atlīdzību noteikumiem.
14 Tā kā šajā gadījumā mēneša īres maksa pārsniedza valsts tiesiskajā regulējumā atļauto maksimālo apmēru, attiecīgais īrnieks noslēdza ar Conny šādu pilnvarojuma līgumu, lai īstenotu savas tiesības attiecībā pret izīrētājiem. Lai to izdarītu, šis īrnieks reģistrējās Conny tīmekļa vietnē, tur atzīmēja izvēles rūtiņu, piekrizdams vispārīgajiem noteikumiem, un apstiprināja savu pasūtījumu, noklikšķinot uz attiecīgās pogas. Pēc tam minētais īrnieks parakstīja veidlapu, ko bija iesniegusi Conny ar nosaukumu “Apstiprināšana, pilnvarojums un cesija, atļauja”, kurā nebija ietverta nekāda informācija par jebkādu nomnieka pienākumu veikt maksājumu.
15 2020. gada 21. janvāra vēstulē Conny pieprasīja no izīrētājiem ievērot attiecīgā īrnieka tiesības, kas izriet no valsts tiesiskā regulējuma par īres maksas apmēru, šajā nolūkā apgalvojot, ka starp šo īrnieku un izīrētājiem noslēgtajā līgumā noteiktā īres maksa pārsniedz šajā tiesiskajā regulējumā noteikto maksimālo apmēru.
16 Tā kā šī vēstule neko neietekmēja, Conny cēla prasību Amtsgericht Berlin‑Mitte (Berlīnes centra pirmās instances tiesa, Vācija) pret izīrētājiem saistībā ar nodotajām tiesībām.
17 Amtsgericht Berlin‑Mitte (Berlīnes centra pirmās instances tiesa) apmierināja šo prasību, pamatojoties it īpaši uz to, ka pieprasītā īres maksa pārsniedza Conny norādītajā apmērā to, ko izīrētāji drīkstēja pieprasīt.
18 Izīrētāji par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa. Viņi tostarp apgalvoja, ka Conny nevar atsaukties uz attiecīgā īrnieka tiesībām, jo pilnvarojuma līgums, kas ir šo tiesību nodošanas pamatā, neesot spēkā tādēļ, ka nav ievērotas BGB 312.j panta 3. punkta otrajā teikumā, ar kuru valsts tiesību sistēmā transponēts Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkts, paredzētās prasības.
19 Vispirms iesniedzējtiesa skaidro, ka šīs apelācijas iznākums ir atkarīgs tikai no Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrās daļas interpretācijas. Šajā ziņā tā tostarp vaicā, vai prasība, kura paredzēta direktīvas 8. panta 2. punktā, lasot to kopsakarā ar BGB 312.j panta 3. un 4. punktu un saskaņā ar kuru pie pasūtījuma pogas jābūt skaidrai norādei par maksāšanas pienākumu saistībā ar pasūtījumu vai analoģiskam formulējumam, var būt piemērojama tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā.
20 Šī tiesa norāda, ka šajā gadījumā pienākums maksāt attiecīgajam īrniekam nerodas tikai tādēļ, ka viņš veicis pasūtījumu Conny tīmekļa vietnē, bet paredz prasību, lai būtu izpildīti tādi vēlāki nosacījumi kā īrnieka tiesību sekmīga īstenošana vai brīdinājuma nosūtīšana izīrētājam.
21 Tādēļ rodoties jautājums, vai Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka distances līgums, kas noslēgts ar elektroniskiem līdzekļiem, “pienākumu maksāt” šīs tiesību normas izpratnē ietver arī tad, ja atlīdzība par to ir maksājama tikai pie noteiktiem vēlākiem nosacījumiem, piemēram, tikai tad, ja trešā persona, iespējams, ir guvusi panākumus vai vēlāk ir izteikusi brīdinājumu.
22 Iesniedzējtiesa norāda, ka valsts tiesiskais regulējums, ar kuru transponēta Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrā daļa, valsts judikatūrā nav interpretēts vienveidīgi.
23 Pirmkārt, Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) esot nospriedusi, ka BGB 312.j panta 3. un 4. punktā izvirzītais aizsardzības mērķis nav “izņēmuma kārtā ietekmēts”, jo patērētājs lūdz atgūt, iespējams, esošu prasījumu un ka atlīdzība tirgotājam ir maksājama tikai ar zināmiem nosacījumiem, proti, tikai tad, ja prasījums tiek apmierināts.
24 Otrkārt, zemākas instances valsts tiesas, kā arī valsts doktrīna Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrajai daļai, kā arī BGB 312.j panta 3. un 4. punktam esot piešķīrušas ievērojami plašāku piemērojamību. Tās uzskata, ka šīs tiesību normas attiecas arī uz juridiskiem dokumentiem, kuros atlīdzības raksturs tikai netieši izriet no līguma noslēgšanas vai ir saistīts ar citu nosacījumu izpildi vai patērētāja rīcību.
25 Iesniedzējtiesa sliecas par labu šai pēdējai interpretācijai. Par to liecinot, pirmkārt, Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrās daļas formulējums, no kura izriet, ka pienākums izmantot pogu ir tad, ja pasūtījums patērētājam “ietver” pienākumu maksāt. Tomēr elektroniska līguma noslēgšana jau pati par sevi rada maksāšanas pienākumu tad, ja tas nenotiek obligāti, bet ir tikai iespējams vai nav pilnībā izslēgts.
26 Otrkārt, Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrās daļas jēga un mērķis liecinot par labu plašai interpretācijai tādējādi, ka tie attiecas arī uz līgumiem, kuros atlīdzība īrniekam būs jāmaksā, tikai izpildoties citiem īpašiem nosacījumiem, šajā gadījumā tikai tad, ja īrnieka tiesības tiks sekmīgi īstenotas vai ja tiks nosūtīts brīdinājums. Proti, no šīs direktīvas 1. panta, kā arī no tās 4., 5. un 7. apsvēruma izrietot, ka minētās direktīvas mērķis ir nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, garantējot patērētāju informēšanu un drošību darījumos ar tirgotājiem.
27 Tomēr ar šādu mērķi nebūtu saderīgi, ja Direktīvā 2011/83 paredzētā aizsardzība tiktu nodrošināta tikai tiem patērētājiem, kuru vēlākais maksāšanas pienākums jau pastāv līguma noslēgšanas dienā, vienlaikus liedzot šo aizsardzību patērētājiem, kuru maksāšanas pienākums līguma noslēgšanas dienā vēl nav galīgs, bet ir atkarīgs no citu apstākļu rašanās, kurus viņi nekādi nevar ietekmēt.
28 Interpretācija, kas ir pretēja šī sprieduma 24.–27. punktā izklāstītajai, izraisītu Savienības likumdevēja iecerētā patērētāja aizsardzības līmeņa būtisku pazemināšanos vai pat to, ka Direktīvai 2011/83 tādos apstākļos, kādi tiek aplūkoti iesniedzējtiesā, daļēji vai pilnībā zustu jēga. Proti, nevar izslēgt, ka tirgotāji turpmāk savos vispārīgajos noteikumos iekļaus noteikumus, kas patērētāja samaksas pienākumu padarīs atkarīgu no citu nosacījumu iestāšanās, lai izvairītos no Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punktā tirgotājiem noteiktajiem pienākumiem.
29 Treškārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka, ja Savienības likumdevējs būtu vēlējies ierobežot informēšanas pienākumu, to attiecinot tikai uz beznosacījuma maksāšanas pienākumu, tas to būtu darījis skaidri, pašos Direktīvas 2011/83 apsvērumos vai tiesību normās norādot, ka šajā direktīvā garantētais patērētāja aizsardzības līmenis neattiecas uz līgumiem, kuros to noslēgšanas dienā patērētāja maksāšanas pienākums vēl nav radies. Tomēr minētajā direktīvā tas nekādi neesot minēts.
30 Šādos apstākļos Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Direktīvas [2011/83] 8. panta 2. punkta otrai daļai atbilst tas, ka valsts tiesiskais regulējums (šajā gadījumā BGB 312.j panta 3. un 4. punkts redakcijā, kas bija spēkā no 2014. gada 13. jūnija līdz 2022. gada 27. maijam) tiek interpretēts tādējādi, ka tā piemērošanas joma, tāpat kā Direktīvas [2011/83] 8. panta 2. punkta otrās daļas piemērošanas joma attiecas arī uz gadījumu, kad patērētājam ar elektronisko sakaru līdzekļiem slēgta līguma noslēgšanas brīdī ir jāveic maksājums tirgotājam nevis vienmēr, bet tikai pastāvot noteiktiem papildu nosacījumiem – piemēram, tikai tad, ja vēršanās tiesā uz pilnvaras pamata vēlāk ir sekmīga, vai tad, ja vēlāk tiek nosūtīts brīdinājums trešajai personai?”
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
31 Conny apšauba iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma nozīmīgumu, it īpaši iebilstot pret to, ka tāda trešā persona kā izīrētāji pamatlietā varētu atsaukties uz iespējamu pārkāpumu tiesiskajās attiecībās starp patērētāju (cedentu) un tirgotāju (cesionāru). Proti, Conny uzskata, ka tas novestu pie tā, ka trešā persona varētu neitralizēt līgumu, ko īrnieks ir noslēdzis ar tirgotāju, tieši lai īstenotu savas patērētāja tiesības pret šo trešo personu.
32 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2023. gada 12. oktobris, KBC Verzekeringen, C‑286/22, EU:C:2023:767, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas nozīmīguma pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijai vai spēkā esamības izvērtējumam nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedumi, 2023. gada 12. oktobris, KBC Verzekeringen, C‑286/22, EU:C:2023:767, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Šajā gadījumā iesniedzējtiesas jautājumi it īpaši attiecas uz Savienības tiesībām atbilstošu tāda BGB 312.j panta 3. un 4. punkta interpretāciju, ar kuru valsts tiesību sistēmā transponēta Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrā daļa un kurā būtībā paredzēts, ka patērētāja līgums, kas elektroniski noslēgts par tirgotāja pret atlīdzību sniegtu pakalpojumu, var tikt uzskatīts par sagatavotu tikai tad, ja tirgotājs ievēro informēšanas pienākumu, kura mērķis ir nodrošināt, lai patērētājs, veicot pasūtījumu, skaidri atzītu, ka uzņemas pienākumu maksāt. Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrajā daļā ir vienīgi noteikts, ka gadījumā, ja tirgotājs nepilda šajā tiesību normā noteikto pienākumu, līgums vai pasūtījums patērētājam nav saistošs.
35 Šādā situācijā no iesniedzējtiesas sniegtās atbildes uz tai Tiesas nosūtīto informācijas pieprasījumu izriet, ka pamatlietā aplūkotie valsts tiesību akti ļauj trešajai personai apstrīdēt pilnvarojuma līguma, kas noslēgts starp patērētāju un tirgotāju, spēkā esamību tad, ja, pamatojoties uz šo līgumu, tirgotājs patērētāja vārdā ir cēlis prasību tiesā pret trešo personu. Šādu iespēju varētu izmantot pat tad, ja tiesību norma, uz kuru atsaucas šīs prasības pamatojumam, būtu vērsta vienīgi uz minētā patērētāja aizsardzību, ņemot vērā, ka, konstatējot šīs normas pārkāpumu, patērētājs saglabā iespēju apstiprināt līgumu vai noslēgt jaunu līgumu ar tirgotāju.
36 Ņemot vērā šo atbildi, nevar uzskatīt, ka no lietas materiāliem acīmredzami izriet, ka lūgtajai Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrās daļas interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem un priekšmetu vai arī ka problēma ir hipotētiska.
37 Turklāt, ņemot vērā, ka Tiesas rīcībā ir visi nepieciešamie faktiskie un tiesiskie apstākļi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdoto jautājumu, ir jākonstatē, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
Par prejudiciālo jautājumu
38 Iesniedzējtiesas jautājums būtībā ir par to, vai Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka distances līgumu, kas noslēgti ar tīmekļa vietņu starpniecību, gadījumā tirgotāja pienākums nodrošināt, ka patērētājs, veicot pasūtījumu, skaidri uzņemas maksāšanas pienākumu, ir piemērojams pat tad, ja patērētājam atlīdzība šim tirgotājam ir jāmaksā tikai tad, ja vēlāk izpildās kāds nosacījums.
39 Vispirms ir jānorāda, ka distances līgumi saskaņā ar Direktīvas 2011/83 2. panta 7. punktu ir definēti kā “jebkurš pārdošanas vai pakalpojumu līgums, kas noslēgts starp tirgotāju un patērētāju saskaņā ar organizētu distances pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas shēmu, tirgotājam un patērētājam vienlaikus fiziski neatrodoties vienā vietā, un šā līguma noslēgšanai tiek ekskluzīvi izmantots viens vai vairāki distances saziņas līdzekļi līdz līguma noslēgšanas brīdim un pašā līguma noslēgšanas brīdī”. No tā izriet, ka tāds pilnvarojuma līgums, ar kuru tiek īstenotas īrnieka tiesības attiecībā pret izīrētāju un kurš noslēgts ar tirgotāju tā tīmekļa vietnē, kā tas ir pamatlietā, ietilpst jēdzienā “distances līgums” un tātad – šīs direktīvas piemērošanas jomā, kā tā ir definēta tās 3. panta 1. punktā.
40 Tā kā saskaņā ar Direktīvas 2011/83 4. pantu ar to principā principā tiek veikta pilnīga dalībvalstu tiesību aktu saskaņošana attiecībā uz tajā ietvertajām tiesību normām, šīs direktīvas 8. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētā informēšanas pienākuma apjoms, ievērojot atbilstīgas interpretācijas principu, nosaka patērētāju tiesību aizsardzības apjomu, kas paredzēts valsts tiesiskajā regulējumā, ar kuru šī tiesību norma ir transponēta dalībvalstu tiesību sistēmā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 5. oktobris, Sofatutor, C‑565/22, EU:C:2023:735, 38. punkts).
41 Interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2023. gada 12. oktobris, KBC Verzekeringen, C‑286/22, EU:C:2023:767, 32. punkts).
42 Pirmkārt, attiecībā uz Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta formulējumu ir jāatgādina, ka šīs tiesību normas pirmajā daļā ir noteikts: ja distances līgums, kas jānoslēdz elektroniski, uzliek patērētājam pienākumu maksāt, tirgotājam skaidri un nepārprotami, tieši pirms patērētājs izdara pasūtījumu, ir jāsniedz patērētājam šīs direktīvas 6. panta 1. punktā paredzētā informācija, kas būtībā attiecas uz preces vai pakalpojuma galvenajām īpašībām, kopējo cenu, līguma darbības laiku, kā arī attiecīgā gadījumā uz patērētājam noteikto pienākumu minimālo ilgumu.
43 Savukārt Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka tirgotājam ir jānodrošina, lai patērētājs, veicot pasūtījumu, skaidri apliecina, ka pasūtījums ietver pienākumu maksāt. Šajā tiesību normā ir precizēts, ka gadījumā, ja pasūtījuma veikšanai ir jānospiež poga vai jāveic līdzīga funkcija, to apzīmē viegli saprotamā veidā – tikai ar vārdiem “pasūtījums ar pienākumu maksāt” vai līdzīgu nepārprotamu formulējumu, kas norāda, ka pasūtījums ietver pienākumu maksāt tirgotājam, un, ja tas netiek ievērots, līgums vai pasūtījums patērētājam nav saistošs.
44 No tā izriet, ka, ja distances līgums, izmantojot elektroniskos sakaru līdzekļus, tiek noslēgts pasūtījuma procesā un tas ir apvienojumā ar patērētājam noteiktu maksāšanas pienākumu, tirgotājam, pirmkārt, tieši pirms pasūtījuma veikšanas ir jāsniedz šim patērētājam būtiska informācija par līgumu un, otrkārt, skaidri jāinformē minētais patērētājs, ka, veicot pasūtījumu, patērētājam ir pienākums maksāt atlīdzību (spriedums, 2022. gada 7. aprīlī, Fuhrmann‑2, C‑249/21, EU:C:2022:269, 25. punkts).
45 Attiecībā uz šo pēdējo minēto pienākumu no Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrās daļas skaidrā formulējuma izriet, ka uz pasūtījuma pogas vai līdzīgas funkcijas ir jābūt viegli salasāmai un nepārprotamai norādei par to, ka pasūtījuma nosūtīšana uzliek patērētājam pienākumu maksāt tirgotājam, un ka vērtējumā par to, vai tirgotājs ir izpildījis tam noteikto pienākumu nodrošināt, lai patērētājs, veikdams pasūtījumu, skaidri zina, ka šis pasūtījums uzliek maksāšanas pienākumu, ir jāņem vērā tikai norāde uz šīs pogas vai līdzīgas funkcijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Fuhrmann‑2, C‑249/21, EU:C:2022:269, 26. un 28. punkts).
46 Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrās daļas formulējumā, kurā tirgotājam, elektroniski noslēdzot distances līgumu, tādā pasūtījuma procesā, kur patērētājam paredzēts pienākums maksāt, ir noteikts pienākums skaidri informēt patērētāju par šo pienākumu, pirms patērētājs veic pasūtījumu, nav paredzēts nekāds nošķīrums starp maksāšanas pienākumiem, kuriem ir paredzēti nosacījumi, un beznosacījuma pienākumiem.
47 Tieši otrādi, no šī formulējuma izriet, ka minētajā tiesību normā paredzētais informēšanas pienākums ir piemērojams, jo veiktais pasūtījums vienkārši “ietver” maksāšanas pienākumu. Līdz ar to no tā var secināt, ka tirgotāja pienākums informēt patērētāju rodas brīdī, kad patērētājs neatgriezeniski piekrīt uzņemties pienākumu maksāt tad, ja izpildās no viņa gribas neatkarīgs nosacījums, pat ja šis nosacījums vēl nav īstenojies.
48 Šajā ziņā Tiesa turklāt ir precizējusi, ka pasūtījuma procesa pabeigšana, kas patērētājam rada maksāšanas pienākumu, ir pats galvenais posms, jo tas nozīmē, ka patērētājs piekrīt uzņemties ne tikai saistības atbilstoši distances līgumam, bet arī pienākumu maksāt (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Fuhrmann‑2, C‑249/21, EU:C:2022:269, 30. punkts). Proti, tieši pogas vai līdzīgas funkcijas aktivizēšana pasūtījuma pabeigšanai nozīmē patērētāja paziņojumu, ka viņš neatgriezeniski piekrīt, ka viņam ir saistošs maksāšanas pienākums.
49 Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta kontekstu un mērķiem ir jānorāda, ka šī tiesību norma ir daļa no mehānisma, kas ir balstīts uz tādu tiesību normu kopumu, kuru mērķis, kā izriet no minētās direktīvas 1. panta, lasot to tās 4., 5. un 7. apsvērumu gaismā, ir nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, garantējot viņu informētību un drošību darījumos ar tirgotājiem, vienlaikus nodrošinot arī taisnīgu līdzsvaru starp augstu patērētāju aizsardzības līmeni un uzņēmumu konkurētspēju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 7. aprīlis, Fuhrmann‑2, C‑249/21, EU:C:2022:269, 21. punkts, un 2022. gada 5. maijs, Victorinox, C‑179/21, EU:C:2022:353, 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
50 It īpaši Direktīvas 2011/83 39. apsvērumā ir uzsvērts, ka ir svarīgi nodrošināt, lai ar tīmekļa vietņu starpniecību noslēgtu distances līgumu gadījumā patērētājs spētu konstatēt brīdi, kurā viņš uzņemas saistības maksāt tirgotājam, un ar nepārprotamu formulējumu vērst patērētāja uzmanību īpaši tam, ka pasūtījuma veikšana ietver saistības maksāt tirgotājam.
51 Kā ģenerāladvokāts ir uzsvēris secinājumu 45. punktā, Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otro daļu interpretēt tādējādi, ka šī tiesību norma nav piemērojama, ja patērētājam nav beznosacījuma pienākuma maksāt tirgotājam, bet atlīdzība šim tirgotājam ir jāmaksā tikai pēc kāda vēlāka nosacījuma izpildes, būtu pretēji šīs direktīvas mērķiem, kas izklāstīti šī sprieduma 49. un 50. punktā, – nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, kā arī, konkrētāk, vērst patērētāja uzmanību uz to, ka pasūtījuma veikšana rada pienākumu maksāt minētajam tirgotājam.
52 Proti, šādas interpretācijas rezultātā šajā tiesību normā tirgotājam paredzētais pienākums sniegt informāciju, lai izskaidrotu patērētājam viņa pasūtījuma finansiālās sekas, būtu jāizpilda nevis brīdī, kad patērētājs vēl var atteikties no šī pasūtījuma, bet tikai vēlāk, kad maksājums kļūst iekasējams.
53 Tādēļ, kā būtībā ir uzsvērusi iesniedzējtiesa, šāda interpretācija sniegtu tirgotājiem iespēju izvairīties no Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrajā daļā noteiktā informēšanas pienākuma tieši tajā brīdī, kad tas var izrādīties noderīgi patērētājam, vienkārši vispārīgajos noteikumos iekļaujot noteikumus, kas patērētāja maksāšanas pienākumu padara atkarīgu no objektīvu apstākļu iestāšanās un neatkarīgu no patērētāja gribas izteikšanas.
54 Šādā situācijā ir jāuzsver, ka Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrajā daļā šādā gadījumā ir tikai paredzēts, ka patērētājam attiecīgais līgums nav saistošs. Tomēr saskaņā ar Direktīvas 2011/83 3. panta 5. punktu šī direktīva neskar valstu vispārējās līgumtiesības, tostarp noteikumus par līguma spēkā esamību, sagatavošanu vai sekām, ciktāl vispārējo līgumtiesību aspekti šajā direktīvā nav reglamentēti.
55 Tādējādi šī sprieduma 49.–53. punktā sniegtā interpretācija neietekmē iespēju, ka patērētājs pēc tam, kad ir saņēmis vēlāku informāciju par maksāšanas pienākumu, var nolemt atstāt spēkā tāda līguma vai pasūtījuma sekas, kas tam līdz šim nav bijis saistošs, jo tirgotājs tā noslēgšanas brīdī nebija izpildījis Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrajā daļā paredzēto pienākumu.
56 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2011/83 8. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kad distances līgumi noslēgti ar tīmekļa vietņu starpniecību, tirgotāja pienākums nodrošināt, ka patērētājs, veicot pasūtījumu, neatgriezeniski uzņemas pienākumu maksāt, ir piemērojams pat tad, ja patērētājam atlīdzība šim tirgotājam ir jāmaksā tikai gadījumā, ja vēlāk izpildās kāds nosacījums.
Par tiesāšanās izdevumiem
57 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK 8. panta 2. punkta otrā daļa
ir jāinterpretē tādējādi, ka
situācijā, kad distances līgumi noslēgti ar tīmekļa vietņu starpniecību, tirgotāja pienākums nodrošināt, ka patērētājs, veicot pasūtījumu, neatgriezeniski uzņemas pienākumu maksāt, ir piemērojams pat tad, ja patērētājam atlīdzība šim tirgotājam ir jāmaksā tikai gadījumā, ja vēlāk izpildās kāds nosacījums.
[Paraksti]