ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]
SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 29. maijā (1)
Lieta C‑133/12 P
Stichting Woonlinie,
Stichting Allee Wonen,
Woningstichting Volksbelang,
Stichting WoonInvest
un
Stichting Woonstede
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – Atbalsta, ko Nīderlandes Karaliste piešķīrusi sociālo mājokļu sabiedrībām, shēma – Lēmums, ar kuru saistības, ko uzņēmušās Nīderlandes iestādes, lai panāktu atbilstību Savienības tiesībām, ir atzītas par saistošām – Lēmums, ar kuru shēma atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu – LESD 263. panta ceturtā daļa – “Reglamentējoša akta, kurš kādu fizisku vai juridisku personu skar tieši un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem” jēdziens
I – Ievads
1. Šajā lietā tiek izskatīta apelācijas sūdzība, ko iesniegušas mājokļu sabiedrības (“woningcorporaties”, turpmāk tekstā – “wocos”) Stichting Woonlinie, Stichting Allee Wonen, Woningstichting Volksbelang, Stichting WoonInvest un Stichting Woonstede par Vispārējās tiesas 2011. gada 16. decembra rīkojumu lietā T‑202/10 Stichting Woonlinie u.c./Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”).
2. Pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa to prasību atcelt Komisijas 2009. gada 15. decembra Lēmumu C(2009) 9963, galīgā redakcija, par valsts atbalsta pasākumiem E 2/2005 un N 642/2009 – Nīderlande – Pastāvošais atbalsts un īpašais atbalsts ar projektiem par labu mājokļu sabiedrībām (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) pasludināja par nepieņemamu. Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka apstrīdētais lēmums, ciktāl tas attiecās uz pastāvošo atbalstu E 2/2005 (vienīgā lēmuma daļa, kuru apstrīdēja apelācijas sūdzības iesniedzējas) tās skar tikpat lielā mērā kā visus citus saimnieciskās darbības subjektus, kuri faktiski vai potenciāli ir tādā pašā situācijā, un ka ar to vien, ka tās ir wocos, kas ir pēc objektīviem kritērijiem nosakāms statuss, nepietiek, lai tiktu konstatēts, ka tās ir skartas individuāli.
3. Pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa tātad aprobežojās ar to, ka izvērtēja jautājumu par individuālu skaršanu, kāda tā ir paredzēta bijušā EKL 230. panta ceturtajā daļā. Tomēr kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā (pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas) fiziskām vai juridiskām personām, kuras vēlas iesniegt prasību atcelt tiesību aktu, ir ieviesta trešā iespēja. Kopš tā laika ar LESD 263. panta ceturtās daļas beigu daļu tām ir atļauts celt prasību atcelt reglamentējošu aktu, kas šīs personas skar tieši un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.
4. Šajos secinājumos, tā kā prasības, kas iesniegta saskaņā ar LESD 263. pantu, pieņemamība ir viens no absolūtiem nosacījumiem, es Tiesai ieteikšu izvērtēt LESD 263. panta ceturtās daļas beigu daļas piemērojamību šajā gadījumā. Turklāt es apgalvošu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neveicot šādu analīzi. Pēc tam es aicināšu Tiesu pieņemt galīgo lēmumu šajā jautājumā, pasludināt prasību par pieņemamu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izskatīšanai pārējā daļā, lai lemtu pēc būtības (2).
II – Tiesvedības priekšvēsture
5. Apelācijas sūdzības iesniedzējas ir wocos, kas reģistrētas Nīderlandē. Tās ir bezpeļņas organizācijas, kuru uzdevums ir iegādāties, būvēt un iznomāt dzīvojamos mājokļus, kas galvenokārt ir paredzēti cilvēkiem, kuri ir nelabvēlīgos apstākļos, un sociāli neaizsargātām grupām. Wocos īsteno arī citas darbības, piemēram, dzīvokļu ar augstāku nomas maksu būvniecību un iznomāšanu, pārdošanai paredzētu dzīvokļu būvniecību, kā arī publisko ēku būvniecību un iznomāšanu.
6. 2002. gadā Nīderlandes iestādes paziņoja Eiropas Komisijai par vispārējo valsts atbalsta shēmu, kas bija paredzēta wocos. Tā kā Komisija uzskatīja, ka wocos finansēšanas pasākumi var tikt kvalificēti kā pastāvošs atbalsts, Nīderlandes iestādes atsauca savu paziņojumu.
7. Tomēr 2005. gada 14. jūlijā Komisija nosūtīja Nīderlandes iestādēm vēstuli saskaņā ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 17. pantu, paužot šaubas par atbalsta E 2/2005 saderību ar kopējo tirgu. Vispirms Komisija norādīja, ka Nīderlandes iestādēm bija no jauna jādefinē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas uzdevums, kas uzticēts wocos, tā, lai sociālie mājokļi būtu paredzēti vienīgi skaidri definētai mērķa grupai, ko veido cilvēki, kuri ir nelabvēlīgos apstākļos, vai sociāli neaizsargātas grupas. Tā piebilda, ka visas wocos komerciālās darbības ir jāīsteno tirgus apstākļos un ka tās nevar saņemt valsts atbalstu. Visbeidzot, Komisija uzskatīja, ka sociālo mājokļu piedāvājumam ir jābūt pielāgotam nelabvēlīgos apstākļos esošu cilvēku vai sociāli neaizsargātu grupu pieprasījumam.
8. Pēc šīs vēstules nosūtīšanas Komisija un Nīderlandes iestādes uzsāka sarunas, lai attiecīgo atbalsta shēmu padarītu par saderīgu ar LESD 106. panta 2. punktu.
9. Vereniging van Institutionele Beleggers in Vastgoed, Nederland [Nīderlandes institucionālo nekustamā īpašuma investoru apvienība] 2007. gada 16. aprīlī Komisijai iesniedza sūdzību par atbalsta shēmu, kas piemērota wocos. Vesteda Groep BV 2009. gada jūnijā pievienojās šai sūdzībai.
10. Nīderlandes iestādes savā 2009. gada 3. decembra vēstulē apņēmās grozīt vispārējo par labu wocos īstenoto valsts atbalsta shēmu un iesniedza Komisijai vairākus priekšlikumus atbilstoši šīm saistībām.
11. Pamatojoties uz to, tās pieņēma jaunus noteikumus, par kuriem izdots jauns ministrijas dekrēts un jauns likums par mājokļiem, kuru spēkā stāšanās bija noteikta attiecīgi 2010. gada 1. janvārī un 2011. gada 1. janvārī.
12. Attiecībā uz jaunās wocos finansēšanas sistēmas, kādu to ierosināja Nīderlandes iestādes, saderību Komisija apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 72. punktā secināja, ka “atbalsts, kas piešķirts darbībām, kuras saistītas ar sociālajiem mājokļiem, t.i., saistībā ar tādu mājokļu būvniecību un iznomāšanu, kuri paredzēti privātpersonām, ieskaitot palīginfrastruktūras būvniecību un uzturēšanu, [..] ir saderīgs ar LESD 106. panta 2. punktu”. Tādēļ Komisija akceptēja Nīderlandes iestāžu uzņemtās saistības un pieņēma apstrīdēto lēmumu.
III – Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais rīkojums
13. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 29. aprīlī, apelācijas sūdzības iesniedzējas saskaņā ar LESD 263. pantu cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kas attiecas uz atbalstu E 2/2005.
14. Savas prasības atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīja dažādus pamatus. Taču Komisija apstrīdēja to prasības pieņemamību, norādot, ka apstrīdētais lēmums LESD 263. panta izpratnē neskar apelācijas sūdzības iesniedzējas individuāli. Līdz ar to Vispārējā tiesa nolēma vispirms pieņemt lēmumu šajā jautājumā.
15. Vispārējā tiesa konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apstrīdētā lēmuma adresātes, ciktāl tas attiecas uz atbalstu E 2/2005. Šajā sakarā tā, pirmkārt, atgādināja pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru uzņēmums principā nevar apstrīdēt Komisijas lēmumu, ar kuru aizliegta nozares atbalsta shēma, ja lēmums šo uzņēmumu skar tikai tā piederības minētajai nozarei dēļ vai kā iespējamo labuma guvēju no šīs atbalsta shēmas. Vispārējā tiesa uzskatīja, otrkārt, ka tas pats attiecas uz prasību atcelt lēmumu, ar kuru Komisija, pieņemot valsts iestāžu apņemšanos, atzinusi par saderīgu ar kopējo tirgu tādējādi grozīto attiecīgo atbalsta shēmu.
16. Šajā gadījumā Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārsūdzētā rīkojuma 29. un 30. punktā konstatēja, ka wocos statuss ticis piešķirts saskaņā ar objektīviem kritērijiem, kuriem varētu atbilst nenoteikts skaits uzņēmēju. Otrkārt, minētā rīkojuma 31. punktā tā atgādināja, ka wocos var būt vienīgi potenciāli atbalsta pasākumu saņēmēji, jo Komisijas veiktā vērtēšana ir atbalsta shēmas, kas grozīta pēc tam, kad valsts iestādes uzņēmās saistības, “iepriekšēja vērtēšana”.
17. Vispārējā tiesa secināja, ka wocos statuss vien nav pietiekams, lai varētu uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums, ciktāl tas attiecas uz atbalstu E 2/2005, skar šos uzņēmējus individuāli, un atzina prasību par nepieņemamu.
IV – Apelācija
18. Ar pieteikumu, kas Tiesas kancelejā nodots 2012. gada 9. martā, apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniedza šo apelācijas sūdzību. Tās lūdz Tiesu pilnībā vai daļēji atcelt pārsūdzēto rīkojumu un lietu nodot atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā. Tāpat tās lūdz, lai Komisijai tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19. Savas apelācijas sūdzības atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza divus pamatus:
– saskaņā ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka pārsūdzētajā rīkojumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, nepareizi izvērtēti būtiskie fakti un trūkst pamatojuma, jo tajā prasības pieņemamība ir padarīta atkarīga no tā, vai tās ir faktiskas vai potenciālas labuma guvējas no pastāvošajiem pasākumiem, un
– savā otrajā pamatā tās norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka tās nepieder esošo atbalsta E 2/2005 saņēmēju wocos ierobežotajam lokam.
20. Savā atbildē uz Tiesas jautājumiem apelācijas sūdzības iesniedzējas precizē, ka, ja nevar tikt uzskatīts, ka apstrīdētais lēmums tās skar individuāli, tās tomēr var lūgt tā atcelšanu, jo tas ir reglamentējošs akts, kas tās skar tieši un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.
A – LESD 263. panta ceturtās daļas beigu daļas piemērojamība
21. Savā prasības pieņemamības vērtējumā Vispārējā tiesa vien konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apstrīdētā lēmuma adresātes un šis lēmums tās neskar individuāli.
22. Atgādinu, ka Vispārējā tiesa atturējās pārbaudīt, vai apstrīdētais lēmums ir reglamentējošs akts, kas apelācijas sūdzības iesniedzējas skar tieši un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem. Citiem vārdiem sakot, Vispārējā tiesa neveica LESD 263. panta ceturtās daļas beigu daļas analīzi, ciktāl ar to ir ieviests jauns tiesību aizsardzības līdzeklis.
23. Lai gan ir tiesa, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pašas neizvirzīja šo jautājumu Vispārējā tiesā (ne arī savā apelācijas sūdzībā), tas tomēr attiecas uz prasības, kas celta atbilstoši LESD 263. pantam, pieņemamību un tas ir absolūts pamats. Līdz ar to Tiesai šis jautājums ir jāizvērtē pēc savas iniciatīvas (3), un 2013. gada 17. aprīļa tiesas sēdē lietas dalībnieces tika aicinātas izteikt šajā sakarā savu viedokli.
1) Trešais tiesību aizsardzības līdzeklis saskaņā ar LESD 263. panta ceturtās daļas beigu daļu
24. LESD 263. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka “jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem” (4).
25. Tātad privātpersona var celt prasību atcelt tiesību aktu, nepierādot, ka tā ir skarta individuāli, taču ar noteikumu, ka attiecīgais akts ir reglamentējošs akts, kas to skar tieši un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.
a) Reglamentējošs akts
26. Saskaņā ar Vispārējās tiesas 2011. gada 6. septembra rīkojumu lietā T‑18/10 Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome (Krājums, II‑5599. lpp.) ne visus vispārpiemērojamus aktus var uzskatīt par “reglamentējošiem aktiem” LESD 263. panta izpratnē. Tas pats attiecas uz leģislatīviem aktiem.
27. Pamatojoties uz šo konstatējumu un ciktāl saskaņā ar Lisabonas līgumu LESD 289. panta 3. punktā ir izmantots tīri procesuāls kritērijs, lai definētu leģislatīvus aktus (5), Vispārējā tiesa reglamentējošos aktus ir ierobežojusi vien ar vispārpiemērojamiem aktiem, kuri nav pieņemti likumdošanas procedūrā.
28. Par minēto Vispārējās tiesas rīkojumu tika iesniegta apelācijas sūdzība (6). Lai gan Tiesa vēl nav paudusi savu viedokli, ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] savos secinājumos apstiprina Vispārējās tiesas sniegto interpretāciju (7).
29. Lai gan es varu piekrist vairākiem ģenerāladvokātes J. Kokotes izvirzītajiem vēsturiskajiem vai tekstuālajiem argumentiem, es neuzskatu, ka no vārdu “leģislatīvs akts” lietojuma LESD 263. panta pirmajā daļā var tikt izsecināts, ka vispārpiemērojamo tiesību aktu vidū šī paša panta ceturtajā daļā minētajiem vārdiem “reglamentējošs akts” būtu piešķirama pretēja nozīme. Proti, par leģislatīvā akta pretstatu nav obligāti atzīstams reglamentējošs akts, bet gan drīzāk īstenošanas akts, kura nosaukums ir skaidri izmantots LESD 291. pantā (8).
30. Turklāt, kvalificējot aktus, kuri nav leģislatīvi, Līgumā par Eiropas Savienības darbību nav izmantots vārds “reglamentējošs”, bet gan – LESD 297. panta 2. punktā – ir minēti “neleģislatīvie akti”.
31. Katrā ziņā minētā interpretācija, kas doktrīnā nebūt nav atbalstīta vienprātīgi, manuprāt, nerod atbildi bažām, kuru dēļ ticis grozīts EKL 230. pants. Paradoksālākais šajā ziņā, bez šaubām, ir tas, ka, ja tiktu izmantota Vispārējās tiesas ierosinātā šaurā interpretācija, lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome (9) apelācijas sūdzība no jauna tiktu atzīta par nepieņemamu, lai gan šīs lietas dēļ tika uzsākta reforma.
32. Turklāt nevar tikt pieņemts, ka prejudiciālais jautājums – kā uzskata daži autori, kas izsakās par labu šaurai interpretācijai, – vienmēr ir pietiekams mehānisms, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Ja tas tā būtu, tad nebūtu iemesla grozīt EKL 230. pantu, kura trūkumi pēc definīcijas joprojām pastāvētu, ja tiktu uzskatīts, ka LESD 263. panta ceturtā daļa neattiecas uz leģislatīvajiem aktiem.
33. Daži tomēr apgalvo, ka ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu esošās nepilnības ir novērstas. Tā tas nav. Proti, šajā pantā vienīgi formāli ir nosaukts princips, kuru Tiesa tādiem pašiem vārdiem pasludināja savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Unión de Pequeños Agricultores/Komisija (10). Tādējādi ar LESD 19. panta 1. punkta otro daļu nekādi nav papildinātas esošās tiesības. Un atkal, ja tas tā būtu, tad bijušā EKL 230. panta grozīšana būtu bijusi nelietderīga.
34. Visbeidzot, es uzskatu, ka lojālas sadarbības pienākums nevar būt tik plašs, ka saskaņā ar to dalībvalstīm būtu jānodrošina piekļuve valsts tiesai, lai gan nepastāv attiecīgs valstī pieņemts akts. Turklāt ir pārsteidzoši novērot, ka starp tiem, kas atsaucas uz LES 19. panta 1. punkta otro daļu, lai valstīm noteiktu pienākumu nodrošināt privātpersonām efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ir tādi, kuri savukārt nevairās atsaukties uz to, ka lielākajā daļā dalībvalstu nav iespējams valsts līmenī celt prasību par valsts leģislatīvajiem aktiem, lai leģitimētu līdzīgu neiespējamību Savienības līmenī. Vai nav paradoksāli uzskatīt par normālu, ka Līgums neļauj privātpersonām celt prasību par Savienības leģislatīvajiem aktiem tādēļ, ka lielākā daļa valstu neļauj to darīt attiecībā uz saviem likumiem, tajā pašā laikā nosakot šīm pašām valstīm pienākumu, lai arī netieši, to darīt attiecībā uz Savienības aktiem?
35. Man turklāt nešķiet saprātīgi uzskatīt, ka tiesību aizsardzība tiesā kļūs efektīva, ja teorētiski privātpersonai būs iespēja savai valsts pārvaldei uzdot jautājumu par kāda Savienības leģislatīvā akta piemērojamību tā individuālajai situācijai, cerot saņemt atbildi, ka persona var apstrīdēt tiesību aktu tiesā, kura savukārt var ierosināt prejudiciālo procedūru. Kā lai nešaubās par šādu teorētisko konstrukciju faktisko efektivitāti, kuras balstās uz tādu aktu, kas pastāv vien tādēļ, lai to varētu apstrīdēt, un tādēļ izskatās tīri mākslīgi veidots? Turklāt kas notiktu, ja valstu iestādes atturētos no atbildes sniegšanas?
36. Atcerēsimies, ka Tiesa ir lēmusi, ka efektīva tiesību aizsardzība tiesā netiek garantēta, ja privātpersonai nav citas izvēles kā vien pārkāpt tiesību normas, lai valsts kompetentajai iestādei būtu jāpieņem īstenošanas akts, kura dēļ šai personai būtu jāaizstāvas tiesā, kura varētu uzdot prejudiciālu jautājumu (11). Kādi iemesli pamatotu to, ka notiktu citādāk, ja valsts iestādei principā nebūtu jāpieņem neviens akts?
37. Tādēļ man šķiet, ka LESD 263. panta ceturtās daļas beigu daļas interpretācija, izslēdzot leģislatīvos aktus, ir pārāk šaura un nerod atbildi iemesliem, kuru dēļ tika grozīta EKL 230. panta ceturtā daļa.
38. Šis konstatējums liek man dot priekšroku citai reglamentējošā akta interpretācijai LESD 263. panta ceturtās daļas beigu daļas izpratnē. Es uzskatu, ka reglamentējošs akts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir vispārpiemērojams akts – neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav leģislatīvs.
b) Kas prasītāju skar tieši?
39. Lai gan trešajā prasības par atcelšanu iesniegšanas variantā ir pazudis nosacījums par individuālu skaršanu, nosacījums, kas saistīts ar tiešu skaršanu, tomēr ir saglabāts. Nešķiet, ka tā tvērums varētu radīt problēmas: tiešas intereses jēdziens LESD 263. panta ceturtajā daļā minētajā otrajā un trešajā pieņēmumā ir identisks (12).
40. Tātad saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas attiecas uz LESD 263. panta ceturto daļu, tas nozīmē, ka Savienības tiesību akts skar fizisku vai juridisku personu tieši, ja tas “tieši ietekmē privātpersonas tiesisko stāvokli un nepieļauj nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, jo tā ir pilnīgi automātiska un izriet tikai no Kopienu tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citas starpnormas” (13).
41. Tiesai attiecībā uz to ir bijusi iespēja arī precizēt, ka tas, ka dalībvalstīm nav nekādas rīcības brīvības, atceļ arī šķietamo tiešas saiknes neesamību starp Savienības aktu un privātpersonu. Citiem vārdiem sakot, lai skaršana nebūtu tieša, starpakta, kurš paredzēts Savienības akta īstenošanai, autora rīcības brīvība nevar būt tīri formāla. Tai ir jābūt tādai, kas var juridiski ietekmēt prasītāju (14).
c) Kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem?
42. Atliek vien noteikt LESD 263. panta ceturtajā daļā ietvertā teikuma beigu daļas, proti, par īstenošanas pasākumu neesamību, tvērumu. Vai tas ir trešais nosacījums vai vienkāršs tiešas skaršanas skaidrojums?
43. Līdz šim Tiesai nav bijusi izdevība izteikties šajā jautājumā. Savukārt Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Komisijas lēmums, ar kuru atbalsts ir atzīts par nelikumīgu un tiek uzdots to atgūt, “nevar tikt kvalificēts par tādu, kurā nav ietverti īstenošanas pasākumi [kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem], [jo] apstrīdētā lēmuma 6. panta 2. punktā ir minēts, ka pastāv “valsts pasākum[i] šī lēmuma īstenošanai līdz [strīdīgās] atbalsta shēmas pilnīgai atgūšanai”. Tas, ka pastāv šādi atgūšanas pasākumi, kas ir uzskatāmi par īstenošanas pasākumiem, pamato, ka apstrīdētais lēmums ir jāuzskata par aktu, kurā ir ietverti īstenošanas pasākumi [kas ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem]. Šo pasākumu adresāti var tos apstrīdēt valsts tiesā” (15).
44. Minētajā lietā Vispārējā tiesa tātad liedza prasītājai sabiedrībai tiesības iesniegt prasību par atcelšanu, pamatojoties uz paplašinājumu, kas paredzēts saskaņā ar Lisabonas līgumu, tādēļ, ka tā uzskatīja, ka obligāti bija jābūt valsts īstenošanas pasākumiem.
45. Es uzskatu, ka šāda interpretācija pārmērīgi samazina sekas, kas rodas saistībā ar papildinājumu LESD 263. panta ceturtajā daļā salīdzinājumā ar bijušo EKL 230. pantu, jo vienmēr ir iespējams iedomāties Savienības reglamentējošā akta valsts īstenošanas pasākumu, piemēram, publikāciju, paziņojumu, apstiprinājumu vai atgādinājumu. Sekojot šai Vispārējās tiesas interpretācijai, šo vienkāršo formalitāšu dēļ, kas var būt neparedzamas vai fakultatīvas, būtu jāliedz piemērot šo pantu.
46. Turklāt šāda interpretācija, manuprāt, būtu pretrunā mērķim, kāds bija Līguma autoriem. Kā ģenerāladvokāte J. Kokote to atgādinājusi lietā Telefónica/Komisija, “jēdziena “īstenošanas pasākumi [kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem]” pievienošanas mērķis bija ierobežot privātpersonu tiesību celt prasību paplašināšanu tikai ar tiem gadījumiem, kad privātpersonai “vispirms ir jāpārkāpj likums, lai tā varētu iegūt piekļuvi tiesai”” (16).
47. Es piekrītu arī ģenerāladvokātes J. Kokotes viedoklim, saskaņā ar kuru “ar reglamentējošā akta īstenošanas pasākumiem [pasākumu neesamību] saistītais nosacījums ir jāsaprot tādējādi, ka tiesību akts [..] rada tiešas sekas privātpersonām, nepastāvot nepieciešamībai veikt īstenošanas pasākumus” (17). Te runa ir par definīciju, kas ir identiska tiešas skaršanas definīcijai (18).
48. Tādēļ es uzskatu, ka vārdus “īstenošanas pasākumi”, kas izmantoti LESD 263. panta ceturtās daļas beigu daļā, ir jāizslēdz no valsts sfēras, lai ierobežotu to piemērošanu tikai ar Savienības tiesībām vai vismaz lai izslēgtu no šā jēdziena pasākumus, ko ir pieņēmušas valsts iestādes bez rīcības brīvības. Proti, kā ir paskaidrots iepriekš, tas, ka dalībvalstīm nav nekādas rīcības brīvības, atceļ arī šķietamo tiešas saiknes neesamību starp Savienības tiesību aktu un privātpersonu.
49. Visbeidzot, es uzskatu, ka nosacījums, kas saistīts ar īstenošanas pasākuma neesamību, ir vien nosacījuma par tiešu skaršanu atkārtojums (19).
50. Šī interpretācija man šķiet vēl jo vairāk atbilstīga valsts atbalsta jomā, jo saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nelikumīga atbalsta izbeigšana, atgūstot līdzekļus, ir loģiskas tā nelikumības konstatēšanas sekas (20). Vienīgais aizstāvības pamats, kuru dalībvalsts varētu izvirzīt saistībā ar Komisijas celtu prasību par pienākumu neizpildi, pamatojoties uz LESD 108. panta 2. punktu, ir absolūta neiespējamība pareizi izpildīt attiecīgo lēmumu (21). Dalībvalsts īstenotie atgūšanas pasākumi zināmā mērā būtu vien nepieciešamie apstrīdētā lēmuma piederumi.
51. Ierosinātā interpretācija piedāvā iespēju visus strīdus saistībā ar valsts atbalstu centralizēt Eiropas Savienības tiesās. Šāda centralizācija, man šķiet, pat rada divkāršu ieguvumu. Pirmkārt, svītrojot jautājumu par individuālu skaršanu un līdz ar to atļaujot potenciālajiem atbalsta saņēmējiem vai atbalsta saņēmēja uzņēmuma konkurentiem apstrīdēt Komisijas lēmumu tieši Tiesā, tā palielinātu tiesisko noteiktību. Proti, tā novērstu neskaidrību saistībā ar judikatūru lietā TWD Textilwerke Deggendorf, kas noteica, ka vispirms ir jāatrisina jautājums par individuālu skaršanu, jo citādi vēlāk uzdotais prejudiciālais jautājums var tikt atzīts par nepieņemamu (22). Otrkārt, tā atceltu nepieciešamību ieviest valsts procedūru, lai vērstos Tiesā, uzdodot prejudiciālu jautājumu. Citiem vārdiem sakot, tā ļautu īstenot tiešāku un tādējādi arī efektīvāku, ātrāku un ekonomiskāku procedūru.
52. Visbeidzot, es vēlētos plašāk noskaidrot, cik lietderīgi būtu nošķirt nosacījumu par tiešu skaršanu no precizējuma par īstenošanas pasākumu neesamību. Proti, kā mēs varam iedomāties, ka Savienības tiesību akts privātpersonu var skart tieši, ja tam ir nepieciešams faktisks īstenošanas pasākums, neatkarīgi no tā, vai tas ir Eiropas vai valsts pasākums, lai gan saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai tas tieši skartu privātpersonu, Savienības tiesību aktam ir “tieši [jā]ietekmē privātpersonas tiesiskais stāvoklis [..], [tā īstenošanai] [..] [jā]izriet tikai no Kopienu tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citas starpnormas” (23)?
2) Piemērošana aplūkojamajā lietā
53. Apstrīdētais lēmums ir Komisijas lēmums, ar kuru divas atbalsta shēmas (pastāvoša atbalsta shēma un jauna atbalsta shēma) ir atzītas par saderīgām ar LESD 106. panta 2. punktu un kopējo tirgu.
54. Apstrīdētā lēmuma daļā, par kuru ir iesniegta prasība, Komisija ir vērtējusi atbalsta E 2/2005, kas ir saistīts ar wocos finansēšanas sistēmu un grozīts pēc Nīderlandes iestāžu saistību uzņemšanās, saderību.
55. Tādēļ ir jānosaka, vai šis akts, kuru Komisija adresēja Nīderlandes Karalistei, pirmkārt, ir reglamentējošs akts un, otrkārt, vai tas bez īstenošanas pasākuma attiecas tieši uz apelācijas sūdzības iesniedzējām.
a) Vai apstrīdētais lēmums ir reglamentējošs akts?
56. Lai gan ir skaidrs, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts neleģislatīvā procedūrā, Komisija apstrīd akta vispārējo piemērojamību. Tā kā tas esot adresēts vienīgi Nīderlandes Karalistei, tas varot būt tikai individuāls tvērums.
57. Jautājumu par tāda lēmuma tvērumu, kurš ir adresēts dalībvalstij, nesen iepriekš minētajā lietā Telefónica/Komisija padziļināti un būtiski ir pētījusi ģenerāladvokāte J. Kokote (24).
58. Es piekrītu viņas uzskatam, ka šāds lēmuma veids ir īpašs, jo dalībvalstis iemieso arī valsts tiesību sistēmu, un ka lēmumi, kas tai ir adresēti, ir saistoši visām tās struktūrām. Līdz ar to ģenerāladvokāte J. Kokote ir precizējusi, ka, “pat ja tiem ir tikai viens adresāts, lēmumi, kas ir adresēti kādai dalībvalstij, tādējādi var ietekmēt valsts tiesību sistēmu un tādēļ būt vispārpiemērojami” (25).
59. Arī pati Tiesa noteiktos gadījumos jau ir atzinusi šāda veida lēmumu vispārēju piemērojamību (26), it īpaši saistībā ar valsts atbalstu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ko Vispārējā tiesa turklāt ir atgādinājusi pārsūdzētajā rīkojumā, Komisijas lēmumu, ar kuru aizliegta atbalsta shēma, potenciālie šīs atbalsta shēmas saņēmēji uztver kā vispārpiemērojamu pasākumu, kas tiek piemērots objektīvi noteiktās situācijās un kam ir tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti definētu personu kategoriju. Tātad Komisijas lēmumam attiecībā uz potenciālajiem atbalsta shēmas saņēmējiem ir “vispārpiemērojama” pasākuma raksturs (27). Tieši tas ir iemesls, kādēļ principā ir uzskatāms, ka šie saņēmēji nav individuāli skarti. Šajā gadījumā es uzskatu, ka to pašu pamatojumu var attiecināt uz lēmumu, kuru Komisija ir pieņēmusi, pamatojoties uz Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punktu, un ar kuru tā dokumentē valsts iestāžu uzņemtās saistības un atzīst par saderīgiem ar kopējo tirgu grozījumus, kas veikti pastāvošajā atbalsta shēmā.
60. Ciktāl grozītā atbalsta shēma ir piemērojama objektīvi noteiktās situācijās un tai ir tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti definētu personu kategoriju, tas pats attiecas arī uz Komisijas lēmumu, ar kuru tā tiek atļauta. Pretēji Komisijas viedoklim es šajā saistībā nesaprotu, kādēļ būtu jānošķir lēmumi, ar kuriem tiek atļauta atbalsta shēma, un lēmumi, ar kuriem tā tiek aizliegta.
61. Tādēļ neatkarīgi no tā, vai tiek izmantota reglamentējošā akta plašā vai šaurā interpretācija, apstrīdētais lēmums kā vispārpiemērojams akts, kurš pieņemts neleģislatīvā procedūrā, atbilst pirmajam nosacījumam, kas ir noteikts LESD 263. panta ceturtās daļas beigu daļā.
b) Vai apelācijas sūdzības iesniedzējas ir skartas tieši, nepastāvot īstenošanas pasākumam?
62. Savā atbildē uz rakstveida jautājumu Komisija norāda, ka, lai piemērotu apstrīdēto lēmumu, ir nepieciešami īstenošanas pasākumi. Tā atsaucas ne vien uz ministrijas dekrētu un likumu, kas minēti apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 41. punktā, bet arī uz 2010. gada 3. novembra pagaidu noteikumiem par akreditēto mājokļu sabiedrību sniegtajiem pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (publicēts 2010. gada 8. novembra Nederlandse Staatscourant Nr. 17515).
63. Nevar tikt noliegta īstenošanas pasākumu esamība. Tie ir raksturīgi procedūrai saistībā ar pastāvošajām atbalsta shēmām, kāda ir organizēta saskaņā ar Regulu Nr. 659/1999. Tās 19. panta 1. punktā ir skaidri precizēts, ka dalībvalstij, akceptējot Komisijas piedāvātos pasākumus, tā par to ir jāinformē. Komisija to dokumentē, un “šis akcepts [..] dalībvalstij uzliek par pienākumu īstenot atbilstīgos pasākumus”.
64. Taču, kā es to iepriekš izklāstīju, es uzskatu, ka nosacījums, kas saistīts ar īstenošanas pasākumu neesamību, ir vien nosacījuma par tiešu skaršanu atkārtojums un, lai tas netiktu izpildīts, iestādes, kurai ir jāveic īstenošanas pasākums, rīcības brīvība nevar būt vien formalitāte.
65. Tā kā apstrīdētais lēmums balstās uz Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punktu, ar to Nīderlandes Karalistei nav atstāta nekāda rīcības brīvība.
66. Proti, no šīs tiesību normas izriet, ka grozījumus, kuri shēmu padara saderīgu ar Savienības tiesībām, ir provocējusi Komisija un tā tos arī padarījusi par saistošiem.
67. Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punktu, “ja attiecīgā dalībvalsts akceptē ierosinātos pasākumus un par to informē Komisiju, Komisija minēto konstatāciju dokumentē un par to informē dalībvalsti. Šis akcepts attiecīg[ja]ai dalībvalstij uzliek par pienākumu īstenot atbilstīgos pasākumus”.
68. Lēmuma, kas balstās uz Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punktu, saistošo raksturu turklāt ir apstiprinājusi Tiesa 2002. gada 18. jūnija spriedumā lietā C‑242/00 Vācija/Komisija (Krājums, I‑5603. lpp.).
69. Minētajā lietā Tiesa atgādināja, ka Komisija, īstenojot savu kompetenci, kas tai piešķirta saskaņā ar EKL 87. un 88. pantu (tagad – LESD 107. un 108. pants), var noteikt pamatnostādnes, kurās būtu norādīts veids, kādā tā grasās saskaņā ar tiem pašiem pantiem īstenot savu rīcības brīvību attiecībā uz jauniem atbalstiem vai attiecībā uz pastāvošām atbalsta shēmām. Ja tās būtu balstītas uz EKL 88. panta 1. punktu (tagad – LESD 108. panta 1. punkts), šīs pamatnostādnes būtu regulāras un periodiskas sadarbības elements, saskaņā ar kuru Komisija kopā ar dalībvalstīm pastāvīgi vērtētu pastāvošās atbalsta shēmas un ierosinātu dalībvalstīm atbilstīgos pasākumus, kas nepieciešami kopējā tirgus pakāpeniskai attīstībai vai darbībai. Tiesa vēl piebilda, ka, “ciktāl dalībvalsts akceptē šos atbilstīgo pasākumu ierosinājumus, tie kļūst par saistošiem attiecībā uz šo dalībvalsti [..]” (28), un konstatēja, ka “Kopienas likumdevējs [esot] aizguvis judikatūrā noteiktos principus, [..] Regulā [Nr. 659/1999] paredzot [..] 19. panta 1. punktu” (29).
70. Saskaņā ar šo tiesību normu grozījumi, kuri shēmu padara saderīgu ar Savienības tiesībām, kļūst saistoši vienīgi tad, ja tos akceptē Komisija. Tā turklāt apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 74. punktā skaidri ir norādījusi, ka tā “akceptē Nīderlandes iestāžu uzņemtās saistības” un ka “saskaņā ar Regulas [Nr. 659/1999] 19. pantu [tā] ar šo lēmumu reģistrē uzņemtās saistības un tādējādi atbilstīgo pasākumu īstenošanu padara saistošu”. Apgalvojums ir atkārtots arī lēmuma rezolutīvajā daļā (tā 108. punktā).
71. Komisija ir arī minējusi domu par to, ka Nīderlandes Karaliste pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas esot saglabājusi rīcības brīvību, ciktāl tai joprojām bija iespēja pilnībā atteikties no attiecīgās atbalsta shēmas. Es gan tā neuzskatu, jo, ņemot vērā, ka Nīderlandes Karaliste Komisijai bija ierosinājusi grozījumus, kuri saskaņā ar apstrīdēto lēmumu bija kļuvuši obligāti, iespēja, ka tā nolemtu nesaglabāt atbalsta shēmu, bija tīri teorētiska. Gluži pretēji, Nīderlandes iestāžu vēlme piemērot lēmumu neradīja nekādas šaubas (30).
72. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Komisija, apelācijas sūdzības iesniedzējas savā atbildē uz rakstveida jautājumiem norāda, ka nepastāv neviens pasākums, kuru tās varētu apstrīdēt valsts tiesā. Apgalvojums kategoriski tika atkārtots arī tiesas sēdes laikā, proti, ka, tā kā pastāv saistoša rakstura vispārpiemērojams akts, kāds ir 2010. gada 3. novembra pagaidu noteikumu par akreditēto mājokļu sabiedrību sniegtajiem pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi 4. pants, privātpersonai nav iespējas iesniegt pārsūdzību valsts tiesību sistēmā.
73. Turklāt attiecībā uz pienākumu 90 % no mājokļu fonda piešķirt personām, kuru ienākumi nepārsniedz noteiktu summu, kas ir pārņemts iepriekš minēto valsts noteikumu 4. pantā, netiek prasīts nekāds cits lēmums. Gluži pretēji, tikai šīs tiesību normas pārkāpums varētu izraisīt iestādes reakciju, piemēram, atteikšanos piešķirt attiecīgo atbalstu. Es atļaušos šajā ziņā nepiekrist Komisijas prasībai, saskaņā ar kuru obligāti būtu jāpastāv kriminālvajāšanas riskam, lai nonāktu iepriekš minētās lietas Unibet judikatūras ietvaros. Lai arī kāda būtu piemērojamā sankcija, šāda shēma nekādā gadījumā neatbilst prasībai par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
74. Šādos apstākļos, noraidot tiesības celt prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, manuprāt, apelācijas sūdzības iesniedzējām tiek liegta iespēja aizsargāt tiesības tiesā.
75. Tādēļ es uzskatu, ka apstrīdētais lēmums apelācijas sūdzības iesniedzējas skar tieši un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas beigu daļas izpratnē, jo tas tieši ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesisko stāvokli un neatstāj nekādu rīcības brīvību adresātam, kurš ir atbildīgs par tā īstenošanu, proti, Nīderlandes Karalistei.
76. Es tātad uzskatu, ka minētajā ceturtās daļas beigu daļā paredzētie nosacījumi ir izpildīti un tādēļ Vispārējai tiesai bija jāpieņem izskatīšanai apelācijas sūdzības iesniedzēju prasība, pamatojoties uz šo tiesību normu. Pasludinot to par nepieņemamu, tā, manuprāt, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
B – Par pirmo un otro apelācijas sūdzības pamatu saistībā ar to, ka apstrīdētajam aktam persona ir jāskar individuāli
77. Ja Tiesa uzskatītu, ka LESD 263. panta ceturtās daļas beigu daļā paredzētie nosacījumi nav izpildīti, tai būtu jāvērtē pamati, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas ir izvirzījušas pret apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atbalstu E 2/2005.
78. Abi pamati attiecas uz to, kā Vispārējā tiesa šajā gadījumā ir piemērojusi nosacījumu par to, ka apstrīdētajam lēmumam persona ir “jāskar individuāli”. Es tos vērtēšu kopā.
1) Jēdziens
79. Nosacījums par individuālu skaršanu saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, neapšaubāmi, ir viens no jēdzieniem, kurus ir visgrūtāk skaidrot. Kopš sprieduma lietā Plaumann/Komisija pastāvīgajā judikatūrā ir atkārtots, ka “personas, kas nav lēmuma adresāti, var prasīt atzīt, ka lēmums skar tās individuāli, tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām [un tādējādi] tās individuāli nošķir [izceļ] tieši tāpat kā lēmuma adresātus” (31).
80. Principa iedarbības joma tomēr ir mazināta. Piemēram, tas, ka tiesību norma pēc sava rakstura un piemērojamības ir vispārēja, jo tā ir piemērojama visiem ieinteresētajiem uzņēmējiem, tomēr neizslēdz, ka tā dažus no tiem var skart individuāli. Tā tas būtu, “ja lēmums skar[tu] personu grupu, kas ir identificēta vai identificējama akta pieņemšanas brīdī, un atkarībā no šīs grupas locekļus raksturojošajiem kritērijiem [..]. [Proti,] šis akts var šīs personas skart individuāli, jo tās pieder pie ierobežota uzņēmēju loka” (32). Tiesa norāda, ka “tā it īpaši varētu būt gadījumā, ja lēmums groza privātpersonas tiesības, kuras iegūtas pirms tā pieņemšanas” (33).
81. Pretēji, tā tas nebūtu, “ja [būtu] skaidrs, ka [pasākuma piemērošana tiesību subjektiem, kuru skaits vai identitāte var tikt noteikti ar lielāku vai mazāku precizitāti ir veicama atbilstoši] objektīvām juridiskām vai faktiskām situācijām, kas paredzētas attiecīgajā tiesību aktā” (34).
2) Vērtējums
82. Tādējādi no šīs judikatūras izriet, ka individualizēšana LESD 263. panta izpratnē ir atkarīga no kritērija, kurš ļauj noteikt grupas dalībniekus personalizējamā vai – gluži pretēji – objektīvā aspektā.
83. Apstrīdētajā rīkojumā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas neesot bijušas individuāli skartas tādēļ, ka wocos statuss ticis piešķirts atbilstoši objektīviem kritērijiem, kuriem varētu atbilst nenoteikts skaits uzņēmēju kā potenciālu apstrīdētajā lēmumā paredzētā atbalsta E 2/2005 saņēmēju.
84. Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 29. punktā ir pareizi norādījusi, ka “wocos statusa piešķiršana notiek saskaņā ar objektīviem kritērijiem. Proti, [..] wocos statuss tiek piešķirts saskaņā ar akreditācijas sistēmu, kas paredzēta 1901. gada likuma par mājokļiem (Woningwet) 70. panta 1. punktā. Šī akreditācija saskaņā ar karaļa dekrētu tiek piešķirta struktūrām, kuras atbilst zināmiem objektīviem nosacījumiem: tām ir apvienības vai fonda juridiskā forma, tās ir bezpeļņas organizācijas, to vienīgais mērķis ir darbība sociālo mājokļu jomā un tās savu īpašumu izmanto vienīgi sociālo mājokļu interesēs. Tātad wocos ir personu kategorija, kas paredzēta vispārīgi un abstrakti”.
85. Šajos apstākļos Vispārējā tiesa ir pareizi uzskatījusi, ka apstrīdētais lēmums, ciktāl tas attiecas uz atbalstu E 2/2005, apelācijas sūdzības iesniedzējas skar tikpat lielā mērā kā visus pārējos uzņēmējus, kuri faktiski vai potenciāli bija identiskā situācijā.
86. Tādēļ es uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītais pirmais pamats nav pamatots.
87. Turpretī man drīzāk šaubas rada Vispārējās tiesas vērtējums saistībā ar struktūru, kuru skaits ir identificēts vai identificējams, ierobežotā loka esamību/neesamību. Šie apsvērumi ir iekļauti otrajā pamatā.
88. Vispārējā tiesa uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītā judikatūra šajā gadījumā nevar tikt piemērota, jo iepriekš minētajos spriedumos apvienotajās lietās Beļģija un Forum 187/Komisija un lietā Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija prasītājas piederēja grupai, kura pēc attiecīgo lēmumu pieņemšanas vairs nevarētu palielināties.
89. Kā es jau iepriekš atgādināju (35), Tiesa ir nospriedusi, ka akts var individuāli skart noteiktu personu grupu, ja tā ir “identificēta vai identificējama akta pieņemšanas brīdī un atkarībā no šīs grupas locekļus raksturojošajiem kritērijiem [..]” (36).
90. Tieši šī judikatūra ir piemērota iepriekš minētajos spriedumos lietā Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija un apvienotajās lietās Beļģija un Forum 187/Komisija (37). Pēdējā minētajā lietā Tiesa ir uzskatījusi, ka Forum 187 bija tiesīgs iesniegt prasību, jo tas pārstāvēja koordinācijas centrus, kurus apstrīdētais akts skāra individuāli. Attiecīgais akts bija Komisijas lēmums, kurā esošais Beļģijas valsts atbalsts nodokļu shēmas veidā tika atzīts par nesaderīgu ar Savienības tiesībām. Tiesa uzskatīja, ka šā akta dēļ ir ticis ierobežots koordinācijas centru atļaujas derīguma termiņš, kurš ticis pagarināts 2001. un 2002. gadā. Šie trīsdesmit centri apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā bija skaidri identificējami. Turklāt apstrīdētajā lēmumā nebija paredzēti pārejas pasākumi par labu koordinācijas centriem, kuru atļaujas derīguma termiņš beigtos vienlaicīgi ar paziņojumu par šo lēmumu un kuru atļaujas pieprasījums šajā datumā vēl nebija izskatīts. Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka šie citi astoņi centri veidoja ierobežotu loku, kuru lēmums ietekmēja īpaši, jo tie vairs nevarēja saņemt atļaujas termiņa pagarinājumu (38).
91. Tāpat kā šajā lietā runa bija par Komisijas lēmumu saistībā ar pastāvošu valsts atbalstu. Ir taisnība, ka tajā bija noteikti shēmas grozījumi nākotnei, neparedzot atmaksu, savukārt apstrīdētajā lēmumā ir paredzēta shēma ar grozījumiem atbilstoši Savienības tiesībām. Taču šī faktiskā atšķirība man nešķiet noteicoša, vērtējot prasības pieņemamību.
92. Proti, lai tiktu atzīts, ka Forum 187 prasība ir pieņemama, Tiesa bija ņēmusi vērā, pirmkārt, koordinācijas centrus, kuru atļaujas derīguma termiņš tika pagarināts 2001. vai 2002. gadā, un, otrkārt, tos koordinācijas centrus, kuru pieprasījums bija izskatīšanas procesā brīdī, kad tika paziņots Komisijas lēmums.
93. Lai gan šie kritēriji šķiet objektīvi, Komisija tos uzskatīja par personalizējamiem, t.i., kā izteicās Tiesa, par tādiem, “kas raksturīgi attiecīgajai grupai”. Katrā ziņā tie būtiski neatšķiras no tiem, kuri attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējām šajā lietā. Proti, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī saskaņā ar karaļa dekrētu bija noteiktas 410 wocos. Apstrīdētais lēmums, ar kuru Komisija apstiprinājusi grozījumu ierosinājumus, kurus formulējusi Nīderlandes Karaliste, noteikti nozīmē, ka tieši attiecīgās wocos – un tikai tās – noteikti vairs nesaņems tās pašas priekšrocības, kādas tās ir saņēmušas saskaņā ar iepriekšējo shēmu un kas tiks izbeigtas (piemēram, aizdevumu garantijas izzušana). Tādēļ, manuprāt, faktam, ka citas wocos varētu tikt akreditētas pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, nav būtiskas nozīmes. Kā iepriekš ir atgādināts, Tiesa jau bija akceptējusi, ka uzņēmējs, kuru skar “lēmums, [kurš] groza tiesības, kuras [..] [ir iegūtas] pirms tā pieņemšanas”, ir uzskatāms par tādu, kas pieder ierobežotam lokam (39).
94. Tādēļ es uzskatu, ka otrais pamats ir pamatots un ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nepieder struktūru, kuras ir bijušas identificējamas apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā, ierobežotajam lokam. Gluži pretēji, es uzskatu, ka apstrīdētais lēmums tās ir skāris tieši (40) un individuāli.
95. Ņemot vērā šos apsvērumus, es iesaku Tiesai nolemt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju prasība ir pieņemama, un tādēļ atcelt pārsūdzēto rīkojumu. Turklāt es aicinu Tiesu lietu nodot atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par prasības pamatotību, un atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
C – Par apelācijas sūdzības iesniedzēju interesi celt prasību
96. Interese celt prasību atbilst interesei panākt pieņemtā akta atcelšanu. Šai atcelšanai pašai par sevi ir jābūt spējīgai radīt tiesiskas sekas prasītājam (41); proti, izsakoties precīzāk, tai ir jābūt spējīgai radīt labumu prasītājam (42).
97. Pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa nav vērtējusi šo nosacījumu. Tomēr interese celt prasību ir svarīgs un pirmais nosacījums saistībā ar vēršanos tiesā (43). Tā neesamība ir absolūts šķērslis pieņemamībai, kuru Tiesa var izvirzīt pēc savas iniciatīvas (44). Tādēļ es uzskatu, ka gadījumā, ja Tiesa piekritīs maniem secinājumiem par citiem iespējamajiem nepieņemamības pamatiem, šis jautājums ir jāizvērtē. Turklāt lietas dalībnieki tika aicināti paust savu viedokli šajā jautājumā 2013. gada 17. aprīļa tiesas sēdē.
98. Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka Nīderlandes sociālo mājokļu finansēšanas sistēma, pat ar grozījumiem, ir uzskatāma par pastāvošu valsts atbalstu. Pēc Nīderlandes valdības ieviesto grozījumu izvērtēšanas Komisija secināja, ka “atbalsts, kas piešķirts darbībām, kuras saistītas ar sociālajiem mājokļiem, t.i., saistībā ar tādu mājokļu būvniecību un iznomāšanu, kuri paredzēti privātpersonām, ieskaitot palīginfrastruktūras būvniecību un uzturēšanu, ir saderīgs ar LESD 106. panta 2. punktu” (45).
99. Saskaņā ar vēstuli, ko Nīderlandes Karaliste Komisijai nosūtīja 2009. gada 3. decembrī, jauni noteikumi bija jāievieš ar ministrijas dekrētu un jauno likumu par mājokļiem, kas spēkā stājās attiecīgi 2010. gada 1. janvārī un 2011. gada 1. janvārī. Turklāt jaunie noteikumi ir piemērojami vienīgi nākotnes darbībām.
100. Procedūras pirmreizējais vērtējums tātad var likt domāt, ka apstrīdētā lēmuma atcelšana apelācijas sūdzības iesniedzējām neradītu nekādu labumu, jo tā dēļ netiktu atcelti jaunie Nīderlandes iestāžu pieņemtie likuma un dekrēta noteikumi.
101. Taču, kā es to iepriekš jau esmu norādījis, no Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punkta izriet, ka grozījumus, kuri shēmu padara saderīgu ar Savienības tiesībām, provocēja Komisija un pati tos arī padarīja saistošus. Šajā ziņā es atļaušos atsaukties uz izklāstu, kas šim jautājumam veltīts, vērtējot īstenošanas pasākumu neesamību LESD 263. panta ceturtās daļas beigu daļas izpratnē (46), un vienīgi atgādināšu, ka Komisija apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 74. punktā ir skaidri norādījusi, ka “tādēļ Komisija akceptē Nīderlandes iestāžu uzņemtās saistības” un ka “saskaņā ar Regulas [Nr. 659/1999] 19. pantu Komisija ar šo lēmumu reģistrē uzņemtās saistības un tādējādi atbilstīgo pasākumu īstenošanu padara saistošu”.
102. Tādēļ es uzskatu, ka, ierobežoti vērtējot interesi celt prasību, apelācijas sūdzības iesniedzējas varētu gūt labumu no apstrīdētā lēmuma atcelšanas. Proti, es domāju, “[ka nav jāizvirza] pārmērīgas prasības attiecībā uz šāda labvēlīga iznākuma esamību [pēc apstrīdētā lēmuma atcelšanas], ja ir jau izpildīti LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajam otrajam vai trešajam gadījumam izvirzītie stingrie nosacījumi” (47). Šajā gadījumā, ja apstrīdētais lēmums būtu atceļams, Nīderlandes Karaliste varētu atgūt autonomiju tādu pasākumu pieņemšanā, kuri būtu jāīsteno, lai sistēmu padarītu saderīgu ar Savienības tiesībām. Apstrīdētā lēmuma atcelšana tādējādi sniegtu labumu apelācijas sūdzības iesniedzējām. Šajos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzējām ir interese celt prasību tiesā un lūgt apstrīdētā lēmuma atcelšanu daļā, kura attiecas uz atbalstu E 2/2005.
V – Kopsavilkums
103. Pirmām kārtām, es uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām ir interese celt prasību atcelt tiesību aktu.
104. Turpinājumā es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nevērtējot LESD 263. panta ceturtās daļas beigu daļas piemērojamību šajā lietā. Attiecīgi es iesaku Tiesai apmierināt apelācijas sūdzību.
105. Šajā ziņā atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.
106. Šajā gadījumā es uzskatu, ka Tiesas rīcībā ir nepieciešamie elementi, lai pieņemtu galīgo lēmumu par pieņemamību.
107. Šajā ziņā es norādu, ka paredzētie nosacījumi, lai varētu celt prasību atcelt tiesību aktu uz šā pamata, proti, par to, ka ir jābūt reglamentējošam aktam, kurš tieši skar prasītājas un kurš nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ir izpildīti.
108. Ja Tiesa nepiekristu manam viedoklim, tad es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, vērtējot nosacījumu par individuālu skaršanu. Es uzskatu, ka attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējām tas ir izpildīts. Tādēļ Vispārējai tiesai apelācijas sūdzības iesniedzēju prasība bija jāatzīst par pieņemamu un to apelācijas sūdzība jāapmierina, jo otrais apelācijas sūdzības pamats ir pamatots.
109. Turpretī es uzskatu, ka Tiesa nevar pēc būtības lemt par prasību, ko cēlušas apelācijas sūdzības iesniedzējas, jo Vispārējās tiesas vērtējums attiecās vienīgi uz prasības pieņemamību, neuzsākot lietas izskatīšanu pēc būtības.
110. Tādēļ lieta ir jānodod atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, lai tā lemtu par apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumiem attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu daļā, kura attiecas uz atbalstu E 2/2005.
VI – Par tiesāšanās izdevumiem
111. Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem, kas ir saistīti ar šo apelācijas tiesvedību, pieņemšana ir jāatliek.
VII – Secinājumi
112. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai pieņemt šādu nolēmumu:
1) atcelt Vispārējās tiesas 2011. gada 16. decembra rīkojumu lietā T‑202/10 Stichting Woonlinie u.c./Komisija;
2) prasību atzīt par pieņemamu;
3) lietu nodot Vispārējai tiesai sprieduma taisīšanai par prasības pamatotību;
4) atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.