Apvienotās lietas C‑370/17 un C‑37/18
Caisse de retraite du personnel navigant professionnel de l’aéronautique civile (CRPNPAC)
pret
Vueling Airlines SA
un
Vueling Airlines SA
pret
Jean‑Luc Poignant
(tribunal de grande instance de Bobigny un Cour de cassation (Francija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2020. gada 2. aprīļa spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Migrējoši darba ņēmēji – Sociālais nodrošinājums – Regula (EEK) Nr. 1408/71 – Piemērojamie tiesību akti – 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts – Norīkotie darba ņēmēji – 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punkts – Persona, kas parasti algotu darbu veic divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā un kas ir nodarbināta tāda uzņēmuma filiālē vai pastāvīgajā pārstāvniecībā, kura neatrodas tajā dalībvalstī, kur ir tā juridiskā adrese – Regula (EEK) Nr. 574/72 – 11. panta 1. punkta a) apakšpunkts – 12.a panta 1.a punkts – Apliecība E 101 – Saistošs spēks – Krāpnieciski iegūta vai izmantota apliecība – Uzņemošās dalībvalsts tiesas kompetence konstatēt krāpšanu un anulēt apliecību – Regulas Nr. 1408/71 84.a panta 3. punkts – Kompetento iestāžu sadarbība – Nolēmuma krimināllietā res judicata spēks tiesvedībā civillietā – Savienības tiesību pārākums
1. Sociālais nodrošinājums – Migrējoši darba ņēmēji – Piemērojamie tiesību akti – Pasažieru starptautisko pārvadājumu uzņēmuma lidojumu apkalpojošais personāls, kas nodarbināts šī uzņēmuma filiālē vai pastāvīgajā pārstāvniecībā, kura neatrodas tajā dalībvalstī, kur ir uzņēmuma juridiskā adrese – Filiāles, pastāvīgās pārstāvniecības un nodarbināšanas jēdzieni – Autonoma interpretācija
(Padomes Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punkts un Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunkts)
(skat. 55.–57. punktu)
2. Sociālais nodrošinājums – Migrējoši darba ņēmēji – Piemērojamie tiesību akti – Darba ņēmēji, kas norīkoti darbā dalībvalstī, kura nav viņu darba devēja reģistrācijas valsts – Reģistrācijas dalībvalsts kompetentās iestādes izdota apliecība E 101 – Pierādījumu spēks attiecībā uz citu dalībvalstu sociālā nodrošinājuma institūcijām, kā arī to tiesām – Krāpnieciski iegūta vai izmantota apliecība – Valsts tiesas pilnvaras konstatēt krāpšanu un anulēt apliecību – Nosacījumi
(LES 4. panta 3. punkts; LESD 288. panta otrā daļa; Padomes Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 84.a panta 3. punkts un Padomes Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkta a) apakšpunkts)
(skat. 61.–63., 66.–81. un 86. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
3. Sociālais nodrošinājums – Migrējoši darba ņēmēji – Piemērojamie tiesību akti – Darba ņēmēji, kas norīkoti darbā dalībvalstī, kura nav viņu darba devēja reģistrācijas valsts – Reģistrācijas dalībvalsts kompetentās iestādes izdota apliecība E 101 – Pierādījumu spēks attiecībā uz citu dalībvalstu sociālā nodrošinājuma institūcijām, kā arī to tiesām – Krāpnieciski iegūta vai izmantota apliecība – Darba devēja notiesāšana, pamatojoties uz galīgu konstatējumu par krāpšanu, neievērojot Savienības tiesības – Res judicata spēks – Civillietu tiesas, kurām tikai minētā notiesāšanas fakta dēļ ir jāpiespriež darba devējam atlīdzināt zaudējumus – Nepieļaujamība
(LES 4. panta 3. punkts; Padomes Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkts)
(skat. 88.–92., 94.–98. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
Rezumējums
Spriedumā lietā CRPNPAC (apvienotās lietas C‑370/17 un C‑37/18), kas tika pasludināts 2020. gada 2. aprīlī, Tiesas virspalātai tika lūgts interpretēt Regulu Nr. 574/72 (1) saistībā ar apgalvotu krāpšanu, kas saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 (2) ir saistīta ar sociālā nodrošinājuma apliecību E 101 izdošanu (apliecības par darba ņēmēju norīkošanu darbā). Tā nosprieda, ka tās dalībvalsts tiesas, uz kuru darba ņēmēji ir norīkoti, ja to rīcībā ir netieši pierādījumi par šādu krāpšanu, var galīgi konstatēt šādas krāpšanas esamību un anulēt šīs apliecības tikai tad, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi. Turklāt šīs dalībvalsts civillietu tiesa nevar piespriest atlīdzināt zaudējumus darba devējam, kurš, pārkāpjot Savienības tiesības, ir ticis notiesāts krimināllietā par minēto apliecību izmantošanu, tikai minētās notiesāšanas krimināllietā dēļ.
Pamatlietas attiecas uz apliecībām E 101, ko izmanto aviosabiedrība Vueling Airlines SA (turpmāk tekstā – “Vueling”), kuras juridiskā adrese ir Barselonā (Spānija), saviem lidojumu apkalpes darbiniekiem, kuri strādā Ruasī Šarla de Golla lidostā. 2014. gadā Vueling tika notiesāta krimināllietā par to, ka tā nodarbināja šo personālu, nepiesaistot to Francijas sociālā nodrošinājuma sistēmai. Šie darbinieki bija piesaistīti Spānijas sociālā nodrošinājuma sistēmai, un tiem bija piemērots darba ņēmēju norīkojuma režīms. Francijas krimināltiesas noraidīja no Spānijas kompetentās iestādes saņemtās apliecības E 101, pamatojoties uz to, ka šīs apliecības, kas bija izsniegtas, pamatojoties uz Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kurš attiecas uz darba ņēmēju norīkošanu (3), pēc to domām, bija jāizsniedz saskaņā ar minētās regulas 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktu (4), līdz ar to attiecīgajiem darbiniekiem bija jāpiemēro Francijas tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā. Šīs tiesas uzskata, ka Vueling bija vainīga krāpšanā sociālā nodrošinājuma jomā.
Šajā lietā iesniedzējtiesās tika celtas civilprasības pret Vueling par tiem pašiem faktiem. Pirmkārt, Caisse de retraite du personnel navigant professionnel de l’aéronautique civile (CRPNPAC) un, otrkārt, bijušais Vueling pilots apgalvoja, ka ir cietuši zaudējumus tādēļ, ka nebija izmantota minētā Francijas sociālā nodrošinājuma shēma. Šādos apstākļos iesniedzējtiesām radās šaubas par krimināltiesu kompetenci konstatēt krāpšanas esamību un anulēt apliecības E 101, kā arī par šīs notiesāšanas krimināllietā sekām attiecībā uz prasībām par zaudējumu atlīdzību.
Pirmkārt, kas attiecas uz uzņemošās dalībvalsts tiesas kompetenci konstatēt krāpšanas esamību un anulēt apliecības E 101, Tiesa vispirms uzsvēra, ka šajā lietā Francijas sociālā nodrošinājuma iestādes un tiesas pamatoti varēja uzskatīt, ka to rīcībā ir konkrēti netieši pierādījumi, kas liek domāt, ka attiecīgās apliecības E 101 ir iegūtas vai izmantotas krāpnieciski, jo attiecīgajiem gaisa kuģu apkalpes locekļiem faktiski esot piemērojams Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punkts un tādējādi tiem jābūt piesaistītiem Francijas sociālā nodrošinājuma sistēmai. Tiesa tomēr precizēja, ka šie netiešie pierādījumi nav pietiekami, lai pamatotu to, ka uzņemošās dalībvalsts iestādes vai tiesas galīgi konstatē krāpšanas esamību un anulē apliecības. Apliecība E 101 principā ir saistoša tik ilgi, kamēr izdevējiestāde to nav atsaukusi vai atzinusi par spēkā neesošu. Ja uzņemošās dalībvalsts kompetentajai iestādei ir šaubas par apliecības izdošanas likumību, tai ir jāvēršas izdošanas dalībvalsts kompetentajā iestādē atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 84.a panta 3. punktā paredzētajai dialoga procedūrai. Izdevējiestādei tad ir jāpārskata šīs izdošanas pamatotība un attiecīgā gadījumā apliecība jāatsauc.
Tiesa uzsvēra, ka tieši saistībā ar aizdomām par krāpšanu šīs dialoga procedūras īstenošanai ir īpaša nozīme. Tādējādi, ja ir konkrēti netieši pierādījumi par krāpšanu, uzņemošās dalībvalsts kompetentajai iestādei ir nevis vienpusēji jākonstatē šādas krāpšanas esamība, bet gan nekavējoties jāuzsāk dialoga procedūra. Uzņemošās dalībvalsts tiesas nevar arī neņemt vērā šīs procedūras esamību. Konstatēt krāpšanu un anulēt apliecības E 101 tās var tikai pēc tam, kad ir pārliecinājušās, pirmkārt, ka ir nekavējoties uzsākta dialoga procedūra un, otrkārt, ka izdevējiestāde nav veikusi pārskatīšanu un saprātīgā termiņā nav paudusi nostāju par uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes sniegto informāciju, vajadzības gadījumā anulējot vai atsaucot apliecības. Ja attiecīgā tiesa konstatē, ka dialoga procedūra nav uzsākta, tai ir jāizmanto visi tās rīcībā esošie tiesiskie līdzekļi, lai nodrošinātu, ka uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde to uzsāk.
Otrkārt, Tiesa pievērsās jautājumam par to, vai krimināltiesas, kas pretēji Savienības tiesībās noteiktajam nav pārliecinājusies par to, vai ir tikusi uzsākta dialoga procedūra, konstatējums par krāpšanu var radīt saistošas sekas civillietu tiesai, kurai principā ir saistošs princips par nolēmuma krimināllietā res judicata spēku civillietās. Atzīstot res judicata spēka principa nozīmi, Tiesa tomēr uzskatīja, ka Savienības tiesību efektivitātes princips nepieļauj, ka civillietu tiesai ir saistoši faktu konstatējumi, kā arī krimināltiesas veiktā juridiskā kvalifikācija un interpretācija, kas veikta, neievērojot minētās tiesības. Tādējādi, lai gan krimināltiesu notiesājošais spriedums pret darba devēju nevar tikt apšaubīts, neraugoties uz to, ka tas nav saderīgs ar Savienības tiesībām, ne šis notiesājošais spriedums, ne galīgais konstatējums par krāpšanu un juridiskās interpretācijas, kas veikti, neievērojot šīs tiesības, savukārt nevar ļaut civillietu tiesām apmierināt prasības par zaudējumu atlīdzību, kuras ir cēluši šī darba devēja rīcības upuri.