TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2020. gada 27. februārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78/EK – 2. un 6. pants – Aizliegums diskriminēt vecuma dēļ – Ierēdņu atalgojums – Diskriminējoša atalgojuma sistēma – Papildu maksājums, kas aprēķināts atbilstoši agrākajai diskriminējošajai klasifikācijai – Jauna diskriminācija – 9. pants – Kompensācija diskriminējoša tiesiskā regulējuma dēļ – Noilguma termiņš kompensācijas pieprasījuma iesniegšanai – Līdzvērtības un efektivitātes principi
Apvienotajās lietās no C‑773/18 līdz C‑775/18
par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Verwaltungsgericht Halle (Halles Administratīvā tiesa, Vācija) iesniedza ar lēmumiem, kas pieņemti 2018. gada 15. augustā un kas Tiesā reģistrēti 2018. gada 10. decembrī, tiesvedībās
TK (C‑773/18),
UL (C‑774/18),
VM (C‑775/18),
pret
Land Sachsen‑Anhalt,
TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: otrās palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], kas pilda septītās palātas priekšsēdētāja pienākumus (referents), tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz] un A. Kumins [A. Kumin],
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Land Sachsen‑Anhalt vārdā – J. Barone, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – C. Valero, kā arī B.‑R. Killmann un T. Maxian Rusche, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.), 2., 6., 9. un 17. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. pantu.
2 Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar trim tiesvedībām starp TK (C‑773/18), UL (C‑774/18) un VM (C‑775/18), no vienas puses, un Land Sachsen‑Anhalt (Saksijas‑Anhaltes federālā zeme, Vācija), no otras puses, par lūgumiem izmaksāt kompensāciju sakarā ar diskrimināciju vecuma dēļ, kas esot radīta, tos klasificējot amata līmenī saistībā ar viņu pieņemšanu darbā minētās federālās zemes tiesneša vai ierēdņa amatā.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 1. panta noteikumiem, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un [darbu] ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”.
4 Šīs direktīvas 2. pantā ir paredzēts:
“1. Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.
2. Šā panta 1. punktā:
a) uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. punktā minēta iemesla dēļ;
b) pieņem, ka netiešā diskriminācija notiek tad, ja acīmredzami neitrāla noteikuma, kritērija vai prakses dēļ personas, kuras atbalsta konkrētu reliģiju vai uzskatus, kurām ir konkrēta invaliditāte, konkrēts vecums vai konkrēta seksuālā orientācija, atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otru personu, ja vien:
i) šis noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnota ar likumīgu mērķi un ja vien nav pienācīgi un vajadzīgi līdzekļi šā mērķa sasniegšanai [..]
[..].”
5 Minētās direktīvas 6. pantā ir noteikts:
“1. Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.
Šāda dažāda attieksme cita starpā var ietvert:
a) to, ka nosaka īpašus nosacījumus darba un profesionālās izglītības iespējām, nodarbinātības un profesijas nosacījumus, tostarp atlaišanas un atalgošanas nosacījumus jauniešiem, vecākiem strādniekiem un personām, kuru apgādībā ir citas personas, lai veicinātu viņu profesionālo integrāciju vai nodrošinātu aizsardzību;
b) to, ka nosaka minimālos nosacījumus attiecībā uz vecumu, profesionālo pieredzi vai darba stāžu, lai iegūtu darbu vai konkrētas ar to saistītas priekšrocības;
c) to, ka nosaka maksimālo vecumu pieņemšanai darbā, pamatojoties uz izglītības prasībām attiecīgajam amatam vai uz vajadzību pēc saprātīga darba laikposma pirms pensijas.
2. Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka vecuma noteikšana profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, lai persona saņemtu pensiju vai invaliditātes pabalstu vai varētu pretendēt uz pensiju vai invaliditātes pabalstu, tostarp dažāda vecuma noteikšanu saskaņā ar šīm sistēmām darbiniekiem vai darbinieku grupām vai kategorijām un šādu sistēmu sakarā vecuma kritēriju izmantošana, lai faktiski aprēķinātu pabalstus, neveido diskrimināciju vecuma dēļ ar noteikumu, ka tā rezultātā nenotiek diskriminācija dzimuma dēļ.”
6 Šīs pašas direktīvas 9. pants ir formulēts šādi:
“1. Dalībvalstis nodrošina, lai tiesiskās un/vai administratīvās procedūras, arī tad, ja tās uzskata par atbilstīgām samierināšanas procedūrām, nolūkā panākt, ka izpilda šajā direktīvā paredzētos pienākumus, būtu pieejamas visām personām, kuras uzskata sevi par cietušām, jo viņām nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, pat pēc tam, kad attiecības, kurās ir bijusi diskriminācija, ir beigušās.
[..]
3. Šā panta 1. un 2. punkts neskar valsts noteikumus, kuri attiecas uz termiņiem prasības celšanai attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu.”
7 Direktīvas 2000/78 17. pantā ir teikts:
“Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka šīs sankcijas piemēro. Sankcijām, kas ietver kompensācijas maksājumu upurim, jābūt efektīvām, proporcionālām un preventīvām. Dalībvalstis vēlākais līdz 2003. gada 2. decembrim par šiem noteikumiem paziņo Komisijai un tūlīt paziņo tai par jebkādiem turpmākiem grozījumiem, kas ietekmē dalībvalstis.”
Vācijas tiesības
8 Atbilstoši 2006. gada 14. augusta Allgemeines Gleichbehandlungsgesetz (Vispārējais likums par vienlīdzīgu attieksmi), (BGBl. I, 1897. lpp.; turpmāk tekstā – “AGG”) 1. panta mērķis ir nepieļaut jebkādu nelabvēlīgu attieksmi rases, etniskās izcelsmes, dzimuma, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās identitātes dēļ.
9 AGG 7. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Darbinieki nedrīkst tikt diskriminēti kāda no 1. pantā minētajiem iemesliem dēļ [..].”
10 AGG 15. pantā “Kompensācijas un kaitējuma atlīdzība” ir noteikts:
“(1) Diskriminācijas aizlieguma pārkāpuma gadījumā darba devēja pienākums ir atlīdzināt tā rezultātā nodarīto kaitējumu. Tas nav jādara, ja darba devējs nav atbildīgs par šā pienākuma pārkāpumu.
(2) Nemantiska kaitējuma gadījumā darbinieks var prasīt atbilstošu finansiālu kompensāciju. [..]
[..]
(4) Prasība saskaņā ar 1. vai 2. punktu ir jāceļ rakstveidā divu mēnešu laikā, ja koplīguma slēdzējas puses nav paredzējušas citādi. Kandidēšanas uz vakanto amatu vai profesionālās izaugsmes gadījumā termiņš sākas ar brīdi, kad saņemts noraidījums, bet citos diskriminācijas gadījumos – ar brīdi, kad darbiniekam vai darbiniekiem ir kļuvis zināms par šo diskrimināciju.
[..]”
11 Saskaņā ar AGG 24. pantu AGG noteikumi mutatis mutandis ir piemērojami tostarp ierēdņiem un tiesnešiem.
Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi
12 Prasītāja pamatlietā C‑773/18 kopš 2010. gada 1. janvāra ir tiesnese Saksijas‑Anhaltes federālās zemes tiesā. Prasītāji pamatlietās C‑774/18 un C‑775/18 ir šīs federālās zemes ierēdņi attiecīgi kopš 2006. gada 1. augusta un 2009. gada 1. janvāra.
13 Līdz 2011. gada 31. martam ieskaitot prasītāji pamatlietā tika atalgoti saskaņā ar 2002. gada 6. augusta Bundesbesoldungsgesetz (Federālais likums par ierēdņu atalgojumu) (BGBl. I, 3020. lpp.), kas grozīts ar 2006. gada 12. jūlija likumu (BGBl. I, 1466. lpp.) (turpmāk tekstā – “agrākais federālais likums par ierēdņu atalgojumu). Saskaņā ar šo likumu ierēdņa vai tiesneša pamatalgas līmenis katrā amata pakāpē, viņu pieņemot darbā, tika noteikts atkarībā no viņa vecuma.
14 Savā 2011. gada 8. septembra spriedumā Hennigs un Mai (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560) Tiesa nosprieda, ka nediskriminācijas vecuma dēļ princips, kas ir nostiprināts Hartas 21. pantā un konkretizēts Direktīvā 2000/78, konkrēti tās 2. pantā un 6. panta 1. punktā, nepieļauj, ka katras pakāpes ietvaros publiskā sektora līgumdarbinieka pamatalgas līmenis, pieņemot šo darbinieku darbā, tiek noteikts atkarībā no viņa vecuma.
15 Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm pēc šī sprieduma pasludināšanas Saksijas‑Anhaltes federālā zeme izmantoja tādu pašu pieeju kā Bundesministerium des Innern (Federālā iekšlietu ministrija, Vācija), jo tā ar diviem 2012. gada 27. janvāra un 2012. gada 23. marta apkārtrakstiem federālajām pārvaldes iestādēm deva norādījumus noraidīt jebkuru sūdzību, ko ierēdņi vai tiesneši iesnieguši par viņu atalgojuma noteikšanu saskaņā ar agrāko federālo likumu par ierēdņu atalgojumu, jo minētajā spriedumā runa esot par līgumdarbiniekiem un to nevarot attiecināt uz ierēdņu un tiesnešu situāciju.
16 No iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm arī izriet, ka Vācijas administratīvās tiesas nav bijušas vienisprātis jautājumā par to, vai 2011. gada 8. septembra spriedumā Hennigs un Mai (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560) noteiktie principi ir attiecināmi uz ierēdņu un tiesnešu atalgojuma nosacījumiem.
17 Prasītāji pamatlietā attiecīgi 2013. gada 16. decembrī (C‑773/18), 2012. gada 17. februārī (C‑774/18) un 2012. gada 21. decembrī (C‑775/18) iesniedza sūdzības Saksijas‑Anhaltes federālajā zemē par viņu atalgojuma noteikšanu līdz 2011. gada 31. martam, norādot uz diskrimināciju vecuma dēļ. Viņi tostarp prasīja AGG 15. panta 2. punktā paredzētās kompensācijas izmaksu.
18 Ar 2014. gada 19. jūnija spriedumu Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005), kā arī 2015. gada 9. septembra spriedumu Unland (C‑20/13, EU:C:2015:561) Tiesa noteica, ka Direktīvas 2000/78 2. pants un 6. panta 1. punkts nepieļauj tādu valsts pasākumu, saskaņā ar kuru katras amata pakāpes ietvaros ierēdņa vai tiesneša pamatalgas līmenis, viņu pieņemot darbā, tiek noteikts atkarībā no viņa vecuma.
19 Ar diviem likumiem, kas pieņemti attiecīgi 2015. gada 18. decembrī un 2016. gada 8. decembrī, Saksijas‑Anhaltes federālā zeme ieviesa atalgojuma papildu maksājumu, kas no 2008. gada bija piemērojams visiem tās dienestā nodarbinātajiem ierēdņiem un tiesnešiem. Par laikposmu līdz 2011. gada 31. martam ieskaitot minētais papildu maksājums tika izteikts procentos no pamatalgas, ko ierēdņi un tiesneši bija faktiski saņēmuši katrā aplūkotajā gadā saskaņā ar agrāko federālo likumu par ierēdņu atalgojumu.
20 Iesniedzējtiesa precizē, ka šī atalgojuma papildu maksājuma mērķis bija īstenot divus Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa, Vācija) spriedumus, kuros tā nosprieda, ka Saksijas‑Anhaltes federālās zemes tiesnešu un ierēdņu atalgojums bija zemāks par likumā noteikto minimumu, kas noteikts ar Grundgesetz (Pamatlikums), un lika tai no 2008. gada palielināt tās dienestā esošo ierēdņu un tiesnešu atalgojumu.
21 2016. gada 24. martā (C‑773/18), 2016. gada 27. jūnijā (C‑774/18) un 2016. gada 24. februārī (C‑775/18) prasītāju pamatlietās sūdzības tika noraidītas, pamatojoties uz to, ka tās tika iesniegtas pēc termiņa beigām. Šajā ziņā Saksijas‑Anhaltes federālā zeme tostarp uzskatīja, ka tiem bija jāpieprasa AGG 15. panta 2. punktā paredzētās kompensācijas samaksa divu mēnešu termiņā, kas paredzēts AGG 15. panta 4. punktā, jo tas sākās 2011. gada 8. septembrī, dienā, kad tika pasludināts spriedums Hennigs un Mai (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560).
22 2016. gada 18. aprīlī (C‑773/18), 2016. gada 22. jūlijā (C‑774/18) un 2016. gada 23. martā (C‑775/18) katrs no prasītājiem pamatlietās vērsās iesniedzējtiesā ar prasību piespriest Saksijas‑Anhaltes federālajai zemei viņiem izmaksāt AGG 15. panta 2. punktā paredzēto kompensāciju.
23 Šī tiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai tiesnešu un ierēdņu atalgojuma palielināšana ar atpakaļejošu spēku laikposmā no 2008. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. martam neietver jaunu diskrimināciju vecuma dēļ, ņemot vērā, ka šis palielinājums ir procentuāla daļa no pamatalgas, kas saņemta saskaņā ar diskriminējošo klasifikāciju atalgojuma līmenī atbilstoši agrākajam federālajam likumam par ierēdņu atalgojumu.
24 Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai ar 2011. gada 8. septembra sprieduma Hennigs un Mai (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560) pasludināšanu attiecībā uz prasītājiem pamatlietā varēja sākties divu mēnešu termiņš, kas AGG 15. panta 4. punktā ir paredzēts viņu tiesību īstenošanai, šajā gadījumā, iesniedzot sūdzību. Ņemot vērā, ka vairāk nekā 60 % šādu sūdzību, kas iesniegtas Saksijas‑Anhaltes federālajā zemē, tika noraidītas šī termiņa neievērošanas dēļ, šai tiesai ir šaubas par to, vai ierēdņi un tiesneši, kas atradās tādā situācijā, kādā atradās prasītāji pamatlietā, kopš minētā sprieduma pasludināšanas varēja iepazīties ar viņu pašu atalgojuma aprēķina diskriminējošo raksturu.
25 Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Halle (Halles Administratīvā tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai vēlāks procentuāls palielinājums vecuma dēļ diskriminējošas atalgojuma sistēmas ietvaros ir jauna diskriminācija, ja palielinājuma procents visām vienas atalgojuma līmeņa pakāpēm ir vienāds un tāpēc mainās absolūtā, nevis relatīvā starpība starp diskriminētām personām un nediskriminētām personām?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai šāds procentuāls palielinājums visās vecuma grupās ir pamatots, ja šis palielinājums ir balstīts uz to, ka sākotnējā samaksa ir mazāka par dalībvalsts konstitūcijā paredzēto minimumu?
3) Vai Eiropas Savienības tiesībām, it īpaši Direktīvas [2000/78] 9. pantam, ir pretrunā tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiesības uz kompensāciju par vecuma dēļ diskriminējošu atalgojumu zūd pēc diviem mēnešiem, ja
– termiņš sākas no 2011. gada 8. septembra sprieduma Hennigs un Mai (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560) pasludināšanas brīža, lai gan attiecīgajai personai nav piemērojams Bundesangestelltentarifvertrag (Federācijas darbinieku darba koplīgums), bet tās personiskā situācija ir atbilstīga situācijai [lietā, kurā pasludināts 2014. gada 19. jūnija spriedums Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005), vai situācijai, kurā pasludināts 2015. gada 9. septembra spriedums lietā Unland (C‑20/13, EU:C:2015:561)];
– [..] [2011. gada 8. septembra spriedums Hennigs un Mai (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560)] attiecīgajiem ierēdņiem un tiesnešiem (darba ņēmēji) ir pieejams tikai no vispārējiem publiskiem avotiem;
– pēc minētā sprieduma pasludināšanas darba devēji civildienesta jomā (darba devēji) nav atzinuši tā attiecināšanu uz ierēdņiem [vai tiesnešiem] un nolieguši, ka pastāv diskriminācija vecuma dēļ, turklāt vismaz daļēji šis juridiskais viedoklis ir izteikts arī publiski;
– pirmās instances administratīvo tiesu judikatūrā minētajā termiņā un arī pēc tam līdz [2014. gada 19. jūnija sprieduma Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005)] pasludināšanai lielākoties ir noliegts, ka pastāv diskriminācija vecuma dēļ;
– minētajā termiņā nebija augstākās instances [valsts] tiesu judikatūras un pirmais augstākās instances tiesas nolēmums ir pieņemts tikai pēc [2014. gada 19. jūnija sprieduma Specht u.c. (no C‑501/12, C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005)] pasludināšanas;
– ierēdņu vai tiesnešu un valsts attiecībās (darba tiesiskajās attiecībās) noilguma termiņi attiecas tikai uz īpašu izmaksu atlīdzināšanu un ir vismaz seši mēneši;
– tiesībām uz atalgojumu (darba samaksu) ir triju gadu noilgums, kas sākas tā gada beigās, kurā šīs tiesības radušās un kurā saņēmējam par tām ir zināms vai viņam bija jābūt zināmam, pretējā gadījumā noilgums ir desmit gadi;
– valstī paredzētās tiesības uz atalgojumu (darba samaksu), kas ar likumu nav noteiktas, ir jāpiesaka laicīgi, proti, finanšu gadā, par kuru tās tiek prasītas?
4) Vai atbildi uz trešo jautājumu ietekmē tas, ja tiesiskā situācija ir neskaidra vai sarežģīta?
5) Vai, lai sāktos noilguma termiņš, pietiek ar to, ka diskriminēto personu lokam ir zināms par atšķirīgo attieksmi, vai arī jābūt zināmam arī atšķirīgās attieksmes pamatojumam, proti, diferencēšanas kritērijam?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo un otro jautājumu
Par pieņemamību
26 Saksijas‑Anhaltes federālā zeme apstrīd pirmā un otrā prejudiciālā jautājuma pieņemamību, apgalvojot, ka tiem nav nozīmes pamatlietas izspriešanā. Tā kā pamatlietas attiecas uz kompensāciju izmaksu saskaņā ar AGG 15. panta 2. punktu, neesot svarīgi zināt, vai prasītājiem pamatlietās ir tiesības uz atalgojuma papildu maksājumu saistībā ar otro iespējamo diskrimināciju.
27 Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2017. gada 27. jūnijs, Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania, C‑74/16, EU:C:2017:496, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas atbilstības pieņēmums. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2017. gada 27. jūnijs, Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania, C‑74/16, EU:C:2017:496, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka prasītāji pamatlietā iesniedzējtiesā apgalvo, ka tiesnešu un ierēdņu atalgojuma palielināšana ar atpakaļejošu spēku par laikposmu no 2008. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. martam ir radījusi jaunu termiņu atbilstoši AGG 15. panta 4. punktam, jo tā rada jaunu diskrimināciju vecuma dēļ.
30 Šādos apstākļos Tiesa nevar uzskatīt, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietu faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu vai ka pirmais un otrais jautājums būtu hipotētiski.
31 No tā izriet, ka prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.
Par lietas būtību
32 Ar pirmo un otro jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2000/78 2. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā pasākums, ar kuru ierēdņiem un tiesnešiem, lai tiem nodrošinātu atbilstīgu atalgojumu, tiek piešķirts atalgojuma papildu maksājums procentuālā apmērā no pamatalgas, kuru viņi iepriekš saņēmuši atbilstoši tostarp pamatalgas līmenim, kas katrā pakāpē, viņus pieņemot darbā, tika noteikts atbilstoši viņu vecumam.
33 Kā izriet no Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta, vienlīdzīgas attieksmes princips šajā direktīvā nozīmē, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš šīs direktīvas 1. pantā minētais iemesls. Šīs direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka tiešā diskriminācija ir tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas sliktāk nekā pret citu personu jebkura šīs pašas direktīvas 1. pantā norādītā iemesla dēļ.
34 Pirmām kārtām, ir jāpārliecinās, vai pamatlietā aplūkotais atalgojuma papildu maksājums rada atšķirīgu attieksmi Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta izpratnē.
35 Šajā ziņā nav strīda par to, ka noteiktais atalgojuma papildu maksājums, kas paredzēts Saksijas‑Anhaltes federālās zemes 2015. gada 18. decembra un 2016. gada 8. decembra likumā, tika piešķirts attiecīgajiem tiesnešiem un ierēdņiem, lai nodrošinātu, ka viņi saņem atalgojumu atbilstoši viņu pienākumu nozīmīgumam, kā tas ir noteikts Pamatlikumā, par laikposmu no 2008. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. decembrim, procentuālā apmērā no saņemtās pamatalgas, un pamatalgas līmenis katrai amata pakāpei, šos tiesnešus un ierēdņus pieņemot darbā, tika noteikts atbilstoši to vecumam saskaņā ar agrāko likumu par ierēdņu atalgojumu. Tiesa noteica, ka Direktīvas 2000/78 2. pants un 6. panta 1. punkts nepieļauj tādu valsts pasākumu, saskaņā ar kuru katras amata pakāpes ietvaros ierēdņa vai tiesneša pamatalgas līmenis, viņu pieņemot darbā, tiek noteikts atkarībā no viņa vecuma (spriedums, 2014. gada 19. jūnijs, Specht u.c., no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005, 52. punkts).
36 Līdz ar to iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai gadījumā jauna atšķirīga attieksme neslēpjas faktā, ka ierēdņi un tiesneši, kuri atbilstoši agrākajam federālajam likumam par ierēdņu atalgojumu ir nelabvēlīgākā situācijā viņu vecuma dēļ, jo viņu pamatalga ir zemāka nekā ierēdņiem un tiesnešiem, kuriem ir līdzvērtīga pieredze, bet kuru vecums darbā pieņemšanas brīdī ir bijis lielāks, saņem atalgojuma papildu maksājumu par laikposmu no 2008. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. martam, kas absolūtos skaitļos ir zemāks par papildu maksājumu šīs otrās kategorijas personām.
37 Šajā ziņā ir taisnība, ka atalgojuma papildu maksājums, kas noteikts vienotā procentuālā apmērā no ierēdņa vai tiesneša pamatalgas, pats par sevi nav nesaraujami saistīts ar vecumu un ar to attiecīgās personas netiek nošķirtas vēl kā citādi, kā vien veidā, kas izriet no atsauces sistēmas, kurā noteikta minētā pamatalga.
38 Tomēr, kā norāda iesniedzējtiesa, ņemot vērā, ka atsauces sistēma šajā gadījumā ir agrākais federālais likums par ierēdņu atalgojumu, kurā, pieņemot darbā šos tiesnešus un ierēdņus, attiecībā uz katru pakāpi tika noteikts pamatalgas līmenis atkarībā no to vecuma, šķiet, ka šīs saiknes sekas ir tādas, ka pamatlietās aplūkojamais atalgojuma papildu maksājums, kāds ir paredzēts šo jauno tiesnešu un Saksijas‑Anhaltes federālās zemes 2015. gada 18. decembra un 2016. gada 8. decembra likumos, pats par sevi rada jaunu atšķirīgu attieksmi atkarībā no šo tiesnešu un ierēdņu vecuma.
39 Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka pamatlietās aplūkotais atalgojuma papildu maksājums ietver jaunu atšķirīgu attieksmi Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta izpratnē.
40 Otrkārt, ir jāpārbauda, vai šo atšķirīgo attieksmi var pamatot, ņemot vērā Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu.
41 Šā noteikuma pirmajā daļā ir precizēts, ka dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.
42 Tiesa ir vairākkārt lēmusi, ka dalībvalstis var paredzēt pasākumus, kas saistīti ar atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ, atbilstoši Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta pirmajai daļai. Tām ir plaša rīcības brīvība, ne tikai sociālās politikas un nodarbinātības jomā izvēloties noteiktu mērķi, bet arī nosakot pasākumus, ar kuriem iespējams tos sasniegt (spriedums, 2014. gada 19. jūnijs, Specht u.c., no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005, 46. punkts).
43 Iesniedzējtiesa uzskata, ka šī sprieduma 39. punktā konstatētā atšķirīgā attieksme ir no Pamatlikuma izrietošā mērķa nodrošināt pienācīgu atalgojumu Saksijas‑Anhaltes federālās zemes ierēdņiem un tiesnešiem rezultāts.
44 Šajā ziņā mērķis nodrošināt šīs federālās zemes ierēdņiem un tiesnešiem tādu atalgojuma līmeni, kas atbilst viņu veikto uzdevumu nozīmīgumam, ir jāuzskata par likumīgu mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 7. februāris, Escribano Vindel, C‑49/18, EU:C:2019:106, 66. punkts).
45 Vēl saskaņā ar jau minēto Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu ir jāpārbauda, vai dalībvalstu plašās rīcības brīvības, kas atgādināta šī sprieduma 42. punktā, ietvaros šī mērķa sasniegšanai izmantotie līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.
46 Šajā ziņā atalgojuma papildu maksājums, kas noteikts vienotā procentuālā apmērā no pamatalgas, parasti šķiet piemērots, lai sasniegtu mērķi nodrošināt, ka ierēdņi un tiesneši saņem tādu atalgojumu, kas atbilst viņu veikto uzdevumu nozīmīgumam.
47 Attiecībā uz jautājumu par to, vai šis pasākums pārsniedz to, kas nepieciešams minētā likumīgā mērķa sasniegšanai, iesniedzējtiesa jautā, vai atalgojuma papildu maksājums nebija jānosaka saskaņā ar citiem noteikumiem, it īpaši, atsaucoties uz attiecīgās pakāpes augstāko līmeni.
48 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2014. gada 19. jūnija sprieduma Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005) 63., 72. un 86. punktā Tiesa būtībā ir nospriedusi, ka Direktīvas 2000/78 2. un 6. pants pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kura mērķis ir novērst diskrimināciju vecuma dēļ, kas pārejas periodā ir piesaistīta iepriekšējam atalgojuma režīmam, kura pamatā bija atšķirīga attieksme atkarībā no vecuma, ciktāl šī piesaiste nav nepieciešama, lai nodrošinātu iegūto tiesību aizsardzību, un ja tās sekas ar laiku mazināsies un izzudīs.
49 Šajā kontekstā Tiesa minētā sprieduma 81. punktā ir norādījusi, ka kaitējumu, ko šāds pārejas režīms varētu radīt attiecīgajiem ierēdņiem, ir īpaši sarežģīti noteikt, ņemot vērā tostarp attiecīgo ierēdņu skaitu un to, ka nepastāv derīga atsauces sistēma, kas ļauj salīdzināt labvēlīgākā situācijā esošo ierēdņu un nelabvēlīgā situācijā esošo ierēdņu situācijas.
50 Minētā sprieduma 96. punktā Tiesa attiecībā uz laikposmu pirms jaunā valsts tiesiskā regulējuma stāšanās spēkā secināja, ka atalgojuma papildu maksājums, kas aprēķināts, atsaucoties uz attiecīgās pakāpes augstāko līmeni, ir piemērojams tikai tad, ja pastāv derīga atsauces sistēma, un ka šāda atsauces sistēma nepastāv agrākajā federālajā likumā par ierēdņu atalgojumu, tādējādi tā diskriminējošie aspekti potenciāli skar visus ierēdņus.
51 Ņemot vērā šos judikatūras elementus, ir jāuzskata – ciktāl tāds pasākums kā pamatlietā aplūkotais atbilst nepieciešamībai nodrošināt iegūto tiesību aizsardzību kontekstā, ko raksturo gan liels ar to skarto ierēdņu un tiesnešu skaits, gan tas, ka nav spēkā esošas atsauces sistēmas, un tā rezultātā netiek saglabāta atšķirīga attieksme atkarībā no vecuma, Direktīvas 2000/78 2. un 6. pantam nav pretrunā, ja šādai agrākajai atalgojuma sistēmai tiek piesaistīts atalgojuma papildu maksājums, kura mērķis ir nodrošināt, ka tiesneši un ierēdņi par īsu laikposmu pirms jaunā regulējuma, kas paredzēts diskriminācijas vecuma dēļ novēršanai, saņem atalgojumu tādā līmenī, kas atbilst viņiem uzticēto uzdevumu nozīmīgumam.
52 Šādos apstākļos un ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesai tātad ir jāveic pārbaude, nešķiet, ka pamatlietā aplūkotais pasākums pārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķi nodrošināt pienācīgu atalgojumu Saksijas‑Anhaltes federālās zemes ierēdņiem un tiesnešiem, kā tas noteikts Pamatlikumā.
53 No tā izriet, ka uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/78 2. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā pasākums, ar ko ierēdņiem un tiesnešiem nolūkā nodrošināt atbilstošu atalgojumu tiek piešķirts atalgojuma papildu maksājums procentuālā apmērā no viņiem agrāk izmaksātās pamatalgas, kuru tie saņēmuši tostarp atbilstoši pamatalgas līmenim, kas katrai pakāpei, pieņemot viņus darbā, tika noteikts atkarībā no viņu vecuma, ciktāl ar šo pasākumu tiek nodrošināta iegūto tiesību aizsardzība apstākļos, kam ir raksturīgs gan liels skarto ierēdņu un tiesnešu skaits, gan derīgas atsauces sistēmas neesamība, un tā rezultātā netiek saglabāta atšķirīga attieksme atkarībā no vecuma.
Par trešo, ceturto un piekto jautājumu
54 Ar savu trešo, ceturto un piekto jautājumu, kuri arī ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2000/78 9. pants, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz dalībvalstij noteikt divu mēnešu noilguma termiņu, lai celtu prasību par tāda kaitējuma atlīdzināšanu, kas izriet no pasākuma, kurš ir diskriminējošs vecuma dēļ, sākot ar Tiesas sprieduma, kurā konstatēts līdzīga pasākuma diskriminējošais raksturs, pasludināšanas dienas, tostarp ja minētajā dalībvalstī nav vienprātības par iespēju no minētā sprieduma izrietošās atziņas attiecināt uz attiecīgo pasākumu.
55 Vispirms ir jānorāda, ka nav strīda par to, ka ar AGG Vācijas tiesībās ir transponēta Direktīva 2000/78, ka AGG 15. panta 2. punkts ir vērsts uz to, lai palīdzētu izpildīt pienākumus, kas Vācijas Federatīvajai Republikai ir uzlikti saskaņā ar šīs direktīvas 17. pantu, un ka šajā AGG noteikumā šajā ziņā ir paredzēta kompensācija par nemateriālajiem zaudējumiem, kas radušies diskriminācijas vecuma dēļ.
56 No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka šādas kompensācijas saņemšana ir atkarīga tikai no diskriminācijas esamības pierādīšanas, ka atbilstoši pastāvīgajai valsts judikatūrai zaudējumi tiek novērtēti pēc vienotas likmes 100 EUR mēnesī par laikposmu, kurā diskriminācija ir turpinājusies, un ka atbilstoši AGG 15. panta 4. punktam AGG 15. panta 2. punktā minētās tiesības ir jāizvirza rakstveidā darba devējam divu mēnešu laikā no brīža, kad darbinieks ir uzzinājis, ka ir notikusi diskriminācija.
57 Tādās situācijās kā pamatlietās atbilstoši Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) judikatūrai tika noteikts, ka šis termiņš sākas dienā, kad tika pasludināts 2011. gada 8. septembra spriedums Hennigs un Mai (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560).
58 Šādos apstākļos ir jāpārbauda, vai šī termiņa ilgums un tā sākumbrīdis 2011. gada 8. septembrī atbilst prasībām, kas izriet no Direktīvas 2000/78 9. panta, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principiem.
59 Saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstīm tostarp ir jānodrošina, lai administratīvās procedūras, kuru mērķis ir panākt no Direktīvas 2000/78 izrietošo pienākumu izpildi, būtu pieejamas visām personām, kuras uzskata sevi par cietušām, jo attiecībā uz tām nav ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips.
60 Tādējādi no minētās tiesību normas izriet, ka jautājums par termiņiem tādas procedūras uzsākšanai, kuras mērķis ir panākt no šīs direktīvas izrietošo pienākumu izpildi, Savienības tiesībās nav reglamentēts (spriedums, 2010. gada 8. jūlijs, Bulicke, C‑246/09, EU:C:2010:418, 24. punkts).
61 Tādēļ saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka šāda procesuālā kārtība, ar nosacījumu, ka šie noteikumi nav mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām (līdzvērtības princips), un tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā (efektivitātes princips) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 8. jūlijs, Bulicke, C‑246/09, EU:C:2010:418, 25. punkts).
62 Tiesai jau ir bijusi iespēja l, ka Direktīvas 2000/78 9. pants pieļauj tādu termiņu, kāds ir paredzēts AGG 15. panta 4. punktā, ar nosacījumu, ka, pirmkārt, šis termiņš nav mazāk labvēlīgs par termiņu, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām, un, otrkārt, ka termiņa sākuma noteikšana nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina ar šo direktīvu piešķirto tiesību īstenošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 8. jūlijs, Bulicke, C‑246/09, EU:C:2010:418, 42. punkts).
63 Attiecībā uz AGG 15. panta 4. punkta atbilstību līdzvērtības principam Tiesa arī ir konstatējusi, ka iespēja saņemt atlīdzību par mantisko un nemantisko kaitējumu, kas nodarīts ar diskriminācijas rases, etniskās izcelsmes, dzimuma, reliģijas vai uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās identitātes dēļ aizlieguma pārkāpumu, ir ieviesta ar AGG un ka tātad pirms šī likuma pieņemšanas līdzvērtīgas procedūras īstenībā nepastāvēja (spriedums, 2010. gada 8. jūlijs, Bulicke, C‑246/09, EU:C:2010:418, 30. punkts). Šādu konstatējumu, šķiet, apstiprina Tiesas rīcībā esošie lietas materiāli.
64 Turklāt no šiem pašiem lietas materiāliem izriet, ka uz AGG 15. panta 2. punktā piešķirtajām tiesībām var atsaukties neatkarīgi no darba attiecību publiskā vai privātā rakstura un no tā, vai uz šīm attiecībām attiecas koplīgums.
65 Šādos apstākļos iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai trešajā prejudiciālajā jautājumā minētās prasības, kas visas, šķiet, ir saistītas ar īpašiem finansiāliem prasījumiem saistībā ar civildienesta attiecībām, ir līdzīgas saskaņā ar AGG 15. pantu celtajai prasībai par kompensāciju un vai tās ietver labvēlīgākus procesuālos noteikumus, ņemot vērā attiecīgo procedūru īpatnības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 8. jūlijs, Bulicke, C‑246/09, EU:C:2010:418, 29. punkts).
66 Proti, vienīgi iesniedzējtiesa ir tā, kurai ir tiešas zināšanas par šādu prasību civildienesta tiesību jomā procesuālajiem noteikumiem, un līdz ar to tā vislabāk var izvērtēt gan priekšmetu, gan būtiskos elementus iekšēja rakstura procedūrās, kuras, iespējams, ir līdzīgas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 8. jūlijs, Bulicke, C‑246/09, EU:C:2010:418, 28. punkts).
67 Lai veiktu šo pārbaudi, svarīgi ir atgādināt, ka līdzvērtības principa ievērošana nozīmē, ka attiecīgā tiesību norma ir vienādi piemērojama procedūrās, kas pamatotas ar Savienības tiesību pārkāpumu, un procedūrās, kas pamatotas ar iekšējo tiesību pārkāpumu, ja to priekšmets un pamats ir līdzīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. septembris, Rudigier, C‑518/17, EU:C:2018:757, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 Attiecībā uz efektivitātes principu ir jānorāda, ka katrs gadījums, kad rodas jautājums par to, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procedūrā, kā arī šīs procedūras norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šajā perspektīvā vajadzības gadījumā it īpaši ir jāņem vērā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un procesa efektīva norise (spriedums, 2016. gada 21. decembris, TDC, C‑327/15, EU:C:2016:974, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).
69 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru noilguma termiņa noteikšana principā atbilst efektivitātes prasībai, ciktāl ar to tiek īstenots tiesiskās drošības pamatprincips, kas aizsargā vienlaicīgi gan ieinteresēto personu, gan attiecīgo administrāciju. Šādi termiņi principā nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā. Tomēr dalībvalstīs valstu tiesiskajā regulējumā, kuram ir piemērojamas Savienības tiesības, ir jānosaka termiņi, ņemot vērā pieņemamo lēmumu nozīmīgumu ieinteresētajām personām, piemērojamo procedūru un tiesību aktu sarežģītību, personu, kas var tikt ietekmētas, skaitu un citas publiskas vai privātas intereses, kuras ir jāņem vērā. Ar šādu atrunu dalībvalstis var brīvi paredzēt garākus vai īsākus termiņus (spriedums, 2016. gada 21. decembris, TDC, C‑327/15, EU:C:2016:974, 98. punkts un tajā minētā judikatūra).
70 It īpaši attiecībā uz AGG 15. panta 4. punktu, kurā ir paredzēts divu mēnešu termiņš, lai iesniegtu darba devējam sūdzību, Tiesa ir nospriedusi, ka nešķiet, ka šī noilguma termiņa ilgums var padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 8. jūlijs, Bulicke, C‑246/09, EU:C:2010:418, 38. un 39. punkts).
71 Attiecībā uz noilguma termiņa sākumu Tiesai ir bijusi iespēja uzsvērt, ka to nevar noteikt tādējādi, ka pastāvētu risks, ka darba ņēmējs šajā termiņā var neuzzināt par diskriminācijas, no kuras viņš ir cietis, esamību vai nozīmīgumu, kā rezultātā viņam būtu liegta iespēja izmantot savas tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 8. jūlijs, Bulicke, C‑246/09, EU:C:2010:418, 40. punkts).
72 Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi – tā kā AGG 15. panta 4. punktā paredzētā termiņa sākums ir brīdis, kad darba ņēmējs ir uzzinājis par apgalvoto diskrimināciju, šī tiesību norma nevar padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 8. jūlijs, Bulicke, C‑246/09, EU:C:2010:418, 41. punkts).
73 Tiesa neuzskata par pārmērīgu grūtību to, ka tiek noteikti noilguma termiņi, kas sākas tikai no dienas, kurā attiecīgā persona ir uzzinājusi par apgalvoto diskrimināciju vai vismaz tai par to bija jāzina (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 7. novembris, Flausch u.c., C‑280/18, EU:C:2019:928, 55. punkts).
74 No šī sprieduma 71.–73. punktā atgādinātās judikatūras izriet – lai persona varētu zināt, ka pastāv diskriminācija, no kuras tā ir cietusi, vai šīs diskriminācijas nozīmīgumu, tai ir jābūt iespējai zināt gan par atšķirīgo attieksmi, kas pret to vērsta, šīs atšķirīgās attieksmes iemeslu, gan par šīs atšķirīgas attieksmes diskriminējošo raksturu šī iemesla dēļ.
75 Šajā gadījumā, tā kā agrākajā federālajā likumā par ierēdņu atalgojumu bija paredzēts, ka katras amata pakāpes ierēdņa vai tiesneša pamatalgas līmenis, viņu pieņemot darbā, tiek noteikts atkarībā no viņa vecuma, prasītāji pamatlietā kopš pieņemšanas darbā brīža varēja zināt gan pret viņiem vērsto atšķirīgo attieksmi, gan tās iemeslu.
76 Savukārt nešķiet, ka pamatlietās būtu apstrīdēts, ka prasītāji darbā pieņemšanas dienā nezināja un nevarēja zināt atšķirīgās attieksmes, kurai viņi bija pakļauti minētā iemesla dēļ, diskriminējošo raksturu. No lēmumiem par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka viņi par tiem uzzināja tikai neilgi pirms savu sūdzību iesniegšanas.
77 Tādējādi rodas jautājums, vai prasītāji pamatlietās varēja zināt par minēto diskriminējošo raksturu, sākot no 2011. gada 8. septembra sprieduma Hennigs un Mai (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560) pasludināšanas dienas, kā to ir nospriedusi Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa), pamatojoties uz to, ka atbilstošie tiesību elementi šajā spriedumā esot pietiekami skaidri noteikti.
78 Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka no 2011. gada 8. septembra sprieduma Hennigs un Mai (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560) pasludināšanas brīža ir izskaidrots un precizēts dalībvalstīm Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punktā un 6. panta 1. punktā paredzētā pienākuma raksturs un apjoms attiecībā uz tādu valsts tiesisko regulējumu kā agrākais federālais likums par ierēdņu atalgojumu (spriedums, 2014. gada 19. jūnijs, Specht u.c., no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005, 104. punkts).
79 Ir skaidrs, ka Saksijas‑Anhaltes federālā zeme tolaik nebija informējusi savus darbiniekus par šī sprieduma pasludināšanu, taču tas pasludināšanas dienā bija pieejams Tiesas interneta vietnē. Turklāt no iesniedzējtiesas lēmumiem izriet, ka minētais spriedums tika publiskots gan sabiedrībai ar Vācijas plašsaziņas līdzekļu starpniecību, gan arodbiedrības, kas pārstāv šīs federālās zemes ierēdņus, biedriem.
80 Iesniedzējtiesa precizē, ka no 10 667 pieteikumiem par kompensācijas izmaksāšanu atbilstoši AGG 15. panta 2. punktam, kas iesniegti minētās federālās zemes iestādēm, 7071 tika noraidīts, tostarp 6516 – to novēlotas iesniegšanas dēļ, ņemot vērā AGG 15. panta 4. punktā paredzēto termiņu. Tomēr 4151 no šiem pieteikumiem bija iesniegts šajā termiņā, tostarp vairāk kā 700 bija iesniegusi arodbiedrība, rīkojoties savu biedru vārdā.
81 Iesniedzējtiesa atgādina, ka uz Saksijas‑Anhaltes federālās zemes dienestā esošajiem ierēdņiem un tiesnešiem pamatlietā aplūkotajā laikposmā attiecās nevis tiesiskais regulējums, kas tika aplūkots lietā, kurā tika pasludināts 2011. gada 8. septembra spriedums Hennigs un Mai (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560), bet gan tiesiskais regulējums, kas tika aplūkots lietās, kurās tika pasludināts 2014. gada 19. jūnija spriedums Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005), kā arī 2015. gada 9. septembra spriedums Unland (C‑20/13, EU:C:2015:561).
82 Tā uzsver, ka pēc 2011. gada 8. septembra sprieduma Hennigs un Mai (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560) pasludināšanas Saksijas‑Anhaltes federālā zeme – tāpat kā Federālā Iekšlietu ministrija savos 2012. gada 27. janvāra un 2012. gada 23. marta apkārtrakstos – uzskatīja, ka no šī sprieduma izrietošās atziņas nevar tikt attiecinātas uz tās dienestā esošo ierēdņu vai tiesnešu situāciju, jo tās skāra tikai līgumdarbinieku situāciju.
83 Iesniedzējtiesa precizē, ka šim viedoklim līdz 2014. gada 19. jūnija sprieduma Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005), kā arī 2015. gada 9. septembra sprieduma Unland (C‑20/13, EU:C:2015:561) pasludināšanai piekrita lielākā daļa Vācijas administratīvo tiesu un Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) paskaidrojums tika sniegts tikai pēc 2014. gada 19. jūnija sprieduma Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005) pasludināšanas.
84 Tādējādi iesniedzējtiesa uzskata, ka atbilstīgie juridiskie elementi pamatlietā ir tikuši noskaidroti tikai atbilstoši secīgiem Tiesas spriedumiem un līdz 2014. gada 19. jūnija sprieduma Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005, 51. punkts), kā arī 2015. gada 9. septembra sprieduma Unland (C‑20/13, EU:C:2015:561, 33. un 34. punkts) pasludināšanai tie nebija pietiekami skaidri konstatēti.
85 Visbeidzot, no iesniedzējtiesas lēmumiem izriet, ka prasītāji pamatlietās nav nedz pietiekami drīz iepazinušies ar 2011. gada 8. septembra spriedumu Hennigs un Mai (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560), nedz aplēsuši tā nozīmi saistībā ar savu atalgojumu.
86 No šiem elementiem, it īpaši no apstākļa, ka vairāki tūkstoši Saksijas‑Anhaltes federālās zemes ierēdņu un tiesnešu pieteikumus ir iesnieguši AGG 15. panta 4. punktā paredzētajā termiņā, skaidri izriet, ka šī termiņa sākums, kāds tas ir noteikts šajā gadījumā, nepadara AGG 15. panta 2. punktā piešķirto tiesību izmantošanu praktiski neiespējamu.
87 Savukārt, kā, šķiet, uzskata iesniedzējtiesa, citi elementi norāda uz to, ka tās aprakstītajos konkrētajos apstākļos Saksijas‑Anhaltes federālās zemes ierēdņu un tiesnešu veiktā šo tiesību īstenošana ir padarīta pārmērīgi grūta, jo termiņa sākumbrīdis tika noteikts tādā veidā, kas radīja risku, ka divu mēnešu laikā viņi varēja neuzzināt, ka pastāv diskriminācija, no kuras viņi cieta.
88 Šī sprieduma 81.–84. punktā ir atgādināts, ka 2011. gada 8. septembra spriedums Hennigs un Mai (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560) neattiecās uz prasītājiem pamatlietā piemērojamo valsts tiesisko regulējumu, ka Saksijas‑Anhaltes federālā zeme un kompetentās federālās iestādes pēc šī sprieduma pasludināšanas uzskatīja, ka no tā izrietošās atziņas nav attiecināmas uz ierēdņu un tiesnešu situāciju, un ka līdz 2014. gada 19. jūnija sprieduma Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005, 51. punkts), kā arī 2015. gada 9. septembra sprieduma Unland (C‑20/13, EU:C:2015:561, 33. un 34. punkts) pasludināšanai Vācijas administratīvās tiesas piekrita šai nostājai.
89 Šādos apstākļos iesniedzējtiesa, šķiet, pamatoti uzskata, ka, neraugoties uz 2011. gada 8. septembra spriedumā Hennigs un Mai (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560) sniegtajiem paskaidrojumiem un precizējumiem attiecībā uz pienākuma, kas dalībvalstīm uzlikts saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punktu un 6. panta 1. punktu, raksturu un apjomu, nedz Saksijas‑Anhaltes federālās zemes kompetentajām iestādēm, nedz federālajām iestādēm, nedz arī lielākajai daļai Vācijas administratīvo tiesu nebija pietiekami izskaidroti tiesību elementi, lai izvērtētu noteikumu par Saksijas‑Anhaltes federālās zemes ierēdņu un tiesnešu atalgojumu saderību ar šīm normām.
90 Šādos apstākļos šķiet, ka pastāvēja risks, ka Saksijas‑Anhaltes federālās zemes ierēdņi vai pat tiesneši nevarētu divu mēnešu laikā no 2011. gada 8. septembra sprieduma Hennigs un Mai (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560) pasludināšanas zināt, vai pastāv diskriminācija, no kuras viņi ir cietuši.
91 Šķiet, ka šāda riska pastāvēšanu apstiprina gan tas, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas konstatējumiem prasītāji pamatlietā nav nekavējoties novērtējuši šī sprieduma nozīmi attiecībā uz viņu pašu atalgojumu, gan tas, ka novēlotas iesniegšanas dēļ tika noraidītas vairāk nekā 60 % Saksijas‑Anhaltes federālās zemes ierēdņu un tiesnešu sūdzības.
92 Tādējādi šie elementi ļauj apšaubīt, ka, nosakot, ka AGG 15. panta 4. punktā paredzētais termiņš sākas 2011. gada 8. septembra sprieduma Hennigs un Mai (C‑297/10 un C‑298/10, EU:C:2011:560) pasludināšanas dienā, ir pietiekami ņemti vērā šī sprieduma 69. punktā minētie kritēriji, it īpaši tie, kas attiecas uz piemērojamo tiesību aktu sarežģītību un to personu skaitu, kuras varētu būt skartas.
93 Tomēr iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir tiešas zināšanas par pamatlietām, ņemot vērā visus atbilstošos faktiskos un juridiskos apstākļus, ir jāveic vajadzīgās pārbaudes, lai noteiktu, vai AGG 15. panta 4. punktā paredzētā termiņa sākuma brīdis ir ticis noteikts tādējādi, ka Saksijas‑Anhaltes federālās zemes ierēdņiem un tiesnešiem ir pārmērīgi apgrūtināta AGG 15. panta 2. punktā paredzēto tiesību īstenošana.
94 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo līdz piekto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā, ja dalībvalsts nosaka, ka divu mēnešu noilguma termiņš, lai iesniegtu pieteikumu atlīdzināt kaitējumu, kas radies tāda pasākuma dēļ, kurš ir uzskatāms par diskriminējošu vecuma dēļ, sākas dienā, kad ticis pasludināts Tiesas spriedums, ar kuru konstatēts līdzīga pasākuma diskriminējošais raksturs, ja pastāv risks, ka attiecīgās personas minētajā termiņā var neuzzināt diskriminācijas, kam tie bijuši pakļauti, pastāvēšanu vai nozīmīgumu. Tā tas var būt it īpaši tad, ja minētajā dalībvalstī nav vienprātības par šajā spriedumā ietverto atziņu attiecināšanu uz attiecīgo pasākumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
95 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:
1) Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 2. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā pasākums, ar ko ierēdņiem un tiesnešiem nolūkā nodrošināt atbilstošu atalgojumu tiek piešķirts atalgojuma papildu maksājums procentuālā apmērā no viņiem agrāk izmaksātās pamatalgas, kuru tie saņēmuši tostarp atbilstoši pamatalgas līmenim, kas katrai pakāpei, pieņemot viņus darbā, tika noteikts atkarībā no viņu vecuma, ciktāl ar šo pasākumu tiek nodrošināta iegūto tiesību aizsardzība apstākļos, kam ir raksturīgs gan liels skarto ierēdņu un tiesnešu skaits, gan derīgas atsauces sistēmas neesamība, un tā rezultātā netiek saglabāta atšķirīga attieksme atkarībā no vecuma.
2) Efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā, ja dalībvalsts nosaka, ka divu mēnešu noilguma termiņš, lai iesniegtu pieteikumu atlīdzināt kaitējumu, kas radies tāda pasākuma dēļ, kurš ir uzskatāms par diskriminējošu vecuma dēļ, sākas dienā, kad ticis pasludināts Tiesas spriedums, ar kuru konstatēts līdzīga pasākuma diskriminējošais raksturs, ja pastāv risks, ka attiecīgās personas minētajā termiņā var neuzzināt diskriminācijas, kam tie bijuši pakļauti, pastāvēšanu vai nozīmīgumu. Tā tas var būt it īpaši tad, ja minētajā dalībvalstī nav vienprātības par šajā spriedumā ietverto atziņu attiecināšanu uz attiecīgo pasākumu.
[Paraksti]