PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2009. gada 30. aprīlī (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Video spēļu konsoļu un spēļu bloku, kas ir saderīgi ar Nintendo spēļu konsolēm, tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Paralēlā eksporta ierobežojums – Vainojamība prettiesiskā rīcībā – Naudas sodi – Atšķirīga attieksme – Preventīva iedarbība – Pārkāpuma ilgums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība administratīvajā procesā
Lieta T‑12/03
Itochu Corp., Tokija (Japāna), ko pārstāv J. Šibasaki [Y. Shibasaki], G. van Gervens [G. van Gerven] un T. Franko [T. Franchoo], advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja P. Helstrems [P. Hellström] un O. Beinē [O. Beynet], pēc tam F. Kastiljo de la Tore [F. Castillo de la Torre] un Beinē, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2002. gada 30. oktobra Lēmuma 2003/675/EK par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (COMP/35.587 PO Video Games, COMP/35.706 PO Nintendo Distribution un COMP/36.321 Omega – Nintendo) (OV 2003, L 255, 33. lpp.) 1., 3. un 5. punktu tiktāl, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, vai pakārtoti – samazināt tai uzliktā naudas soda apmēru.
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro], tiesneši S. Papasavs [S. Papasavvas] un N. Vāls [N. Wahl] (referents),
sekretārs J. Plingerss [J. Plingers], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 20. maija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Lietas priekšvēsture
1. Attiecīgie uzņēmumi
1 Nintendo Co., Ltd (turpmāk tekstā – “NCL” vai “Nintendo”), biržā kotēta sabiedrība, Kioto (Japāna), ir sabiedrības Nintendo grupas galvenā sabiedrība, kas specializējas video spēļu konsoļu un video spēļu bloku, kuri paredzēti izmantošanai ar šīm konsolēm, ražošanā un izplatīšanā.
2 Nintendo darbības Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) noteiktās teritorijās īstenoja meitas sabiedrības, kuras tai piederēja 100 % apmērā; galvenā meitas sabiedrība bija Nintendoof Europe GmbH (turpmāk tekstā – “NOE” vai “Nintendo”). Lietas faktu rašanās laikā NOE koordinēja noteiktas Nintendo komercdarbības Eiropā un bija tās ekskluzīvā izplatītāja Vācijā.
3 Citās pārdošanas teritorijās Nintendo bija nozīmējis neatkarīgus ekskluzīvos izplatītājus. Tādējādi The Games Ltd – John Menzies Distribution Ltd tirdzniecības nodaļa, kas bija John Menzies plc 100 % meitas sabiedrība, – 1995. gada augustā kļuva par Nintendo ekskluzīvo izplatītāju Apvienotajā Karalistē un Īrijā, un tāda bija vismaz līdz 1997. gada 31. decembrim.
4 Itochu Hellas EPE, meitas sabiedrība, kura tieši vai netieši 100 % apmērā pieder prasītājai Itochu Corp., kas ir sabiedrība, kura reģistrēta un izveidota Japānā, vai tās meitas sabiedrībām (ieskaitot Itochu Europe), pati bija neatkarīgā ekskluzīvā Nintendo izplatītāja Grieķijā no 1991. gada 14. maija līdz 1997. gada 28. februārim.
2. Administratīvā procedūra
Izmeklēšana attiecībā uz video spēļu sektoru (lieta IV/35.587 PO Video Games)
5 1995. gada martā Komisija uzsāka izmeklēšanu attiecībā uz video spēļu sektoru (lieta IV/35.587 PO Video Games). Šīs izmeklēšanas ietvaros Komisija 1995. gada 26. jūnijā un 19. septembrī nosūtīja informācijas pieprasījumus Nintendo atbilstoši Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmā Regula par [EK] līguma [81.] un [82.] panta īstenošanu”, 11. pantam (OV 1962, 13, 204. lpp.), lai iegūtu informāciju it īpaši par tās izplatītājiem un meitas sabiedrībām, formāli noslēgtajiem izplatīšanas līgumiem ar šiem uzņēmumiem un tās vispārīgajiem pārdošanas nosacījumiem. NOE atbildēja uz šiem pieprasījumiem ar 1995. gada 31. jūlija un 26. septembra vēstulēm.
Papildu izmeklēšana, ar ko specifiski izvērtē “Nintendo” izplatīšanas sistēmu (lieta IV/35.706 PO Nintendo Distribution)
6 Komisija pēc saviem sākotnējiem secinājumiem 1995. gada septembrī uzsāka papildu izmeklēšanu, ar ko specifiski izvērtē Nintendo izplatīšanas sistēmu (lieta IV/35.706 PO NintendoDistribution).
7 Šīs izmeklēšanas ietvaros Komisija 1995. gada 9. oktobrī nosūtīja Nintendo informācijas pieprasījumu. Starp Nintendo un Komisijas pārstāvjiem notika vairākas sanāksmes par šī uzņēmuma izplatīšanas politiku. Nintendo turklāt iesniedza dažādas līgumu versijas, ko tā bija noslēgusi ar dažiem saviem izplatītājiem.
Izmeklēšana pēc sūdzības, ko iesniegusi “Omega Electro BV” (lieta IV/36.321 Omega – Nintendo)
8 1996. gada 26. novembrī sabiedrība Omega Electro, kas darbojas elektronisko spēļu importa un pārdošanas sektorā, iesniedza sūdzību saskaņā ar Regulas Nr. 17 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu galvenokārt attiecībā uz Nintendo spēļu bloku un konsoļu izplatīšanu, it īpaši sakarā ar to, ka Nintendo traucē paralēlo tirdzniecību un īsteno atkārtotas pārdošanas cenu sistēmu, kas noteikta Nīderlandei. Pēc šīs sūdzības Komisija paplašināja savu izmeklēšanu (lieta IV/36.321 Omega – Nintendo). 1997. gada 7. martā tā nosūtīja informācijas pieprasījumu Nintendo un John Menzies. Savā 1997. gada 16. maija atbildē Nintendo pieļāva, ka noteikti tās izplatīšanas līgumi un noteikti tās vispārējie nosacījumi ietvēra paralēlās tirdzniecības ierobežojumus EEZ iekšienē. 1997. gada oktobrī Komisija nosūtīja John Menzies jaunu informācijas pieprasījumu, uz kuru šī sabiedrība atbildēja 1997. gada 1. decembrī, iesniedzot noteiktu informāciju par strīdīgo aizliegto vienošanos.
9 Nintendo savā 1997. gada 23. decembra vēstulē Komisijai norādīja, ka tā ir apzinājusies “smago problēmu, kas saistīta ar paralēlo tirdzniecību Kopienā” un izteica savu vēlmi sadarboties ar Komisiju.
10 John Menzies 1998. gada 13. janvārī iesniedza papildu informāciju. 1998. gada 21. janvārī, 1. aprīlī un 15. maijā Nintendo nosūtīja Komisijai noteiktus dokumentus. 1998. gada 15. decembrī notika sanāksme starp Komisijas un Nintendo pārstāvjiem, kuras laikā tika izvirzīts jautājums par iespējamu kompensāciju piešķiršanu trešajām personām, kas cietušas no strīdīgās aizliegtās vienošanās.
11 Turklāt pēc savas atzīšanās Nintendo veica pasākumus, kas paredzēja nākotnē nodrošināt Kopienu tiesību ievērošanu un piedāvāja finanšu kompensācijas trešajām personām, kas bija cietušas finansiālus zaudējumus sakarā ar tās darbībām.
12 1999. gada 9. jūnija vēstulē Komisija prasītājai lūdza norādīt, vai ar to saistītie dokumenti, kas iesniegti Komisijas lietas materiālos, ietver konfidenciālus datus. Šajā vēstulē arī tika norādīts, ka Komisija paredz uzsākt formālo procedūru pret noteiktām sabiedrībām, starp kurām ir arī prasītāja.
13 2000. gada 26. aprīlī Komisija nosūtīja paziņojumu par iebildumiem Nintendo un citiem attiecīgajiem uzņēmumiem, starp kuriem bija prasītāja, par EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma (turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 53. panta 1. punkta pārkāpumu. Nintendo un citi attiecīgie uzņēmumi nosūtīja rakstveida apsvērumus, atbildot uz Komisijas izvirzītajiem iebildumiem, kuros Nintendo un vairāki no šiem uzņēmumiem lūdza piemērot Komisijas 1996. gada 18. jūlija paziņojumu par naudas soda neuzlikšanu vai tā apmēra samazināšanu lietās par aizliegtajām vienošanām (OV C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par sadarbību”). Neviens no lietas dalībniekiem nepieprasīja veikt formālu uzklausīšanu. Nintendo neapstrīdēja paziņojumā par iebildumiem norādīto faktu patiesumu.
14 Atbilde uz paziņojumu par iebildumiem Itochu un Itochu Hellas vārdā Komisijai tika nosūtīta 2000. gada 28. jūlijā. Tajā tostarp tika norādīts, ka, ņemot vērā, ka Itochu neveica kontroli par Itochu Hellas darbībām, Itochu procedūras kontekstā nebūtu jāņem vērā.
15 2001. gada 31. oktobrī Komisija Itochu Europe adresēja lūgumu tostarp nolūkā saņemt informāciju par Itochu Hellas un Itochu Europe statūtiem un iekšējo organizāciju. Atbilde tika sniegta šo abu sabiedrību vārdā ar 2001. gada 26. novembra vēstuli. Ar 2002. gada 9. septembra vēstuli Komisija Itochu adresēja lūgumu, kurš attiecās it īpaši uz Itochu gada ziņojumu. Atbilde tika sniegta 2002. gada 27. septembra vēstulē.
3. Strīdīgais lēmums
16 2002. gada 30. oktobrī Komisija pieņēma Lēmumu 2003/675/EK par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (COMP/35.587 PO Video Games, COMP/35.706 PO Nintendo Distribution un COMP/36.321 Omega – Nintendo) (OV 2003, L 255, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “Lēmums”). Lēmums tika paziņots Itochu 2002. gada 11. novembrī.
17 Lēmumā ir ietvertas tostarp šādas normas:
“Pirmais punkts
Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [EKL] 81. panta 1. punktu un EEZ līguma 53. panta 1. punktu, norādītajos laika posmos piedaloties līgumu kopumā un saskaņotās darbībās specializēto spēļu konsoļu un spēļu bloku, kas ir saderīgi ar specializētajām spēļu konsolēm, kuras ražo Nintendo, tirgū, kuru mērķis un rezultāts ir Nintendo spēļu konsoļu un bloku paralēlā eksporta ierobežojums:
[..]
– Itochu no 1991. gada 16. decembra līdz 1997. gada 28. februārim.
[..]
3. punkts
Tiek uzlikti šādi naudas sodi, lai sodītu par pārkāpumiem, ko veikuši 1. pantā [punktā] minētie uzņēmumi:
[..]
– Itochu naudas sods 4,5 miljonu euro apmērā.
[..]
5. punkts
Šī lēmuma adresāte ir:
[..]
– Itochu [..].
[..]”
18 Lai aprēķinātu naudas soda summu, Komisija Lēmumā piemēroja pamatnostādnēs norādīto metodiku naudas soda apmēra noteikšanai, kas uzlikts, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”). Tā turpretim nolēma neņemt vērā paziņojumu par sadarbību sakarā ar pārkāpuma vertikālo raksturu.
19 Pirmkārt, Komisija noteica naudas soda pamatsummu atkarībā no pārkāpuma smaguma un ilguma.
20 Šajā kontekstā Komisija vispirms uzskatīja, ka attiecīgie uzņēmumi bija veikuši ļoti smagu pārkāpumu, ievērojot tā būtību, tā konkrēto iedarbību uz tirgu un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apmēru.
21 Turpinājumā Komisija uzskatīja, ka – tā kā konkrētais vienotais un turpinātais pārkāpums saistījās ar vairākiem uzņēmumiem, kuru lielums bija ārkārtīgi atšķirīgs, – ir jāpiemēro atšķirīga attieksme pret attiecīgajiem uzņēmumiem, lai ņemtu vērā katra šī uzņēmuma īpašo nozīmi un tādējādi to pārkāpumu faktisko iedarbību uz konkurenci. Šajā ziņā attiecīgie uzņēmumi tika iedalīti trijās grupās, ņemot vērā katra nozīmību salīdzinājumā ar Nintendo kā konkrēto produktu izplatītājiem EEZ. Salīdzinājums tika veikts, katrā uzņēmumā par pamatu ņemot Nintendo spēļu konsoļu un bloku kopējo iepirkumu apjomu izplatīšanai EEZ 1997. gadā, kas bija pēdējais gads, kura laikā tika izdarīts pārkāpums. Ievērojot šo pieeju, Nintendo vienīgais tika ierindots pirmajā grupā, kurpretim John Menzies bija vienīgais otrajā grupā. Šiem uzņēmumiem, ņemot vērā pārkāpuma smagumu, Komisija noteica sākotnējo sākumsummu 23 miljonu euro apmērā Nintendo un 8 miljonu euro apmērā John Menzies. Attiecībā uz pārējiem iesaistītajiem uzņēmumiem sākotnējā sākumsumma tika noteikta 1 miljona euro apmērā.
22 Turklāt, lai nodrošinātu, pirmkārt, ka naudas sodam ir pietiekoša preventīvā iedarbība un, otrkārt, lai ievērotu Nintendo, John Menzies un Itochu Corp. lielumu un globālos resursus, Komisija palielināja minētās sākumsummas. Precīzāk, attiecībā uz Nintendo Komisija uzskatīja, ka neņemot vērā tās lielumu, kas nepārprotami bija mazāks par Itochu, ir jāņem vērā fakts, ka tā ražoja izstrādājumus, kas bija pārkāpuma priekšmets. Ievērojot šos apsvērumus, Komisija piemēroja palielinošo koeficientu 3 summām, kas tika noteiktas Nintendo un Itochu, un koeficientu 1,25 John Menzies, kā rezultātā noteiktā sākumsumma bija 69 miljoni euro Nintendo, 10 miljoni euro John Menzies un 3 miljoni euro Itochu.
23 Runājot par katra uzņēmuma pārkāpuma ilgumu, aprēķinātā pamatsumma tika palielināta par 10 % gadā, kā rezultātā tika iegūts palielinājums 50 % apmērā Itochu.
24 Tādējādi Komisija noteica Itochu uzliekamā naudas soda pamatsummu 4,5 miljonu euro apmērā.
25 Otrkārt, saistībā ar atbildību pastiprinošiem apstākļiem, pirmkārt, Nintendo uzliktā naudas soda pamatsumma tika palielināta par 50 %, jo šis uzņēmums bija pārkāpuma aizsācējs un iniciators, un, otrkārt, tā tika palielināta par 25 %, jo šis uzņēmums bija turpinājis pārkāpumu pēc pirmajām izmeklēšanas darbībām, kas tika veiktas Komisijas izmeklēšanas ietvaros 1995. gada jūnijā. John Menzies uzliktā naudas soda pamatsumma tika palielināta par 20 %, kas atbilda, pirmkārt, 10 % palielinājumam, lai ņemtu vērā faktu, ka tā turpināja pārkāpumu pēc Komisijas izmeklēšanas uzsākšanas un, otrkārt, 10 % palielinājumam sakarā ar tās atteikumu sadarboties ar Komisiju.
26 Treškārt, saistībā ar atbildību mīkstinošu apstākļu izvērtēšanu, Komisija sākotnēji uzskatīja, ka ir pamatoti samazināt naudas sodu, kas uzlikts vienam paredzētajam uzņēmumam, proti, Concentra – Produtos para crianças, SA (turpmāk tekstā – “Concentra”) – ekskluzīvajam Nintendo izplatītājam Portugālē –, ievērojot tā vienīgi pasīvo lomu attiecīgā laika posma lielākajā daļā. Komisija tāpat noteica samazinājumu Nintendo par EUR 300 000, lai ņemtu vērā finansiālās kompensācijas, ko šis uzņēmums piedāvāja trešajām personām, kas bija cietušas zaudējumus strīdīgās aizliegtās vienošanās dēļ un kuras bija noteiktas paziņojumā par iebildumiem. Visbeidzot, John Menzies un Nintendo tika noteikts samazinājums par attiecīgi 40 % un 25 %, ievērojot to reālo sadarbību ar Komisiju. Savukārt attiecībā uz citiem paredzētajiem uzņēmumiem netika atzīti nekādi atbildību mīkstinoši apstākļi.
Procedūra un lietas dalībnieku prasījumi
27 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 16. janvārī, prasītāja cēla savu prasību.
28 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (astotā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu.
29 Pirmās instances tiesa 2008. gada 20. maija tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.
30 Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt Lēmuma 1., 3. un 5. punktu tiktāl, ciktāl tajos ir konstatēts prasītājas veikts EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums, nosakot tai naudas sodu un adresējot tai šo lēmumu, vai pakārtoti būtiski samazināt šī naudas soda apmēru;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
31 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
32 Galvenokārt prasītāja prasa Lēmumu daļēji atcelt un pakārtoti atcelt vai samazināt tai uzlikto naudas sodu.
1. Par prasību Lēmumu daļēji atcelt
Lietas dalībnieku argumenti
33 Savas prasības atcelt tiesību aktu atbalstam prasītāja izvirza tikai vienu pamatu, kurš attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā tiktāl, ciktāl Lēmums ir adresēts tai. Prasītāja norāda, ka to nevarēja uzskatīt par atbildīgu šajā gadījumā Itochu Hellas izdarītajā pārkāpumā un tātad tā nevarēja tikt norādīta kā Lēmuma adresāte.
34 Pirmām kārtām prasītāja uzsver, ka tā ir Japānas “daudznozaru komercsabiedrība” (sogo shosha), kuras darbības principā ir vērstas uz Japānas tirgu. Tās decentralizētā struktūra prasa, lai tās meitas sabiedrības darbotos autonomi. Šajā gadījumā ir jāuzsver, ka tikai Itochu Hellas ir noslēgusi līgumu par ekskluzīvu izplatīšanu un sarakstījusies ar NCL. Turklāt Itochu tieši piederēja tikai neliela daļa Itochu Hellas akciju. Tāpat Itochu Hellas apgrozījums bija tikai 0,004 % no Itochu 1997. gada kopējā apgrozījuma. Visbeidzot, Itochu nebija nekādas hierarhiskas ietekmes, nedz arī tā kontrolēja Itochu Hellas darbības.
35 Pēc prasītājas domām, lai mātes sabiedrību uzskatītu par atbildīgu par savas meitas sabiedrības darbībām, Komisijai ir jāpierāda, ka mātes sabiedrībai patiešām ir bijusi izšķiroša ietekme meitas sabiedrībā. No Tiesas 2000. gada 16. novembra sprieduma lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (Recueil, I‑9925. lpp.), kā arī no ģenerāladvokāta Mišo [Mischo] secinājumiem šajā lietā (Recueil, I‑9928. lpp.) izrietot, ka tikai fakts, ka meitas sabiedrība pieder mātes sabiedrībai, nav pietiekams, lai pierādītu mātes sabiedrības atbildību.
36 Komisijai tostarp esot jāsniedz pierādījumi tam, ka meitas sabiedrība nedarbojas autonomi, un jāpierāda, ka mātes sabiedrība patiešām ir kontrolējusi savu meitas sabiedrību “apgalvotā pārkāpuma kontekstā” (Tiesas 1972. gada 14. jūlija spriedums lietā 48/69 Imperial Chemical Industries/Komisija, Recueil, 619. lpp., 131. un turpmākie punkti). Tā kā mātes sabiedrības abstraktas kontroles esamība nav pietiekama, Komisijai neesot bijis tiesību, tādējādi riskējot izdarīt smagu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, izteikt pieņēmumu par kontroli sakarā ar faktu, ka Itochu Hellas netieši, bet pilnībā pieder Itochu.
37 Šajā gadījumā Komisija neesot spējusi sniegt pat nebūtiskas norādes par Itochu piedalīšanos pārkāpumā. It īpaši tā pat nespēja sniegt kaut vienu saraksti starp Itochu Hellas un Itochu, kura būtu saistīta ar Nintendo darbībām.
38 Pirmkārt, šajā sakarā prasītāja uzskata, ka Komisija Lēmuma 360. apsvērumā kļūdaini ir apgalvojusi, ka atbildi uz paziņojumu par iebildumiem “Itochu iesniedza [..] Itochu [..] un Itochu Hellas vārdā”. Prasītāja norāda, ka tiktāl, ciktāl tai tika nosūtīts paziņojums par iebildumiem, tai uz šo paziņojumu bija jāatbild precīzi, lai noskaidrotu saiknes, kura tai bija ar Itochu Hellas, raksturu. Pēc prasītājas domām šī atbilde ietilpst tās tiesību uz aizstāvību īstenošanā.
39 Prasītāja precizē, ka, ja tā būtu izvēlējusies neatbildēt uz paziņojumu par iebildumiem, [šāda rīcība] varētu tikt interpretēta kā piekrišana Komisijas izvēlei norādīt prasītāju kā adresāti. Tāpat lietā, kurā pasludināts Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums T‑354/94 Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (Recueil, II‑2111. lpp.), Komisija esot tieši uzskatījusi, ka, tā kā Stora atbildē uz paziņojumu par iebildumiem nav izteikusi savus apsvērumus sakarā ar tās atbildību attiecībā pret tās meitas sabiedrībām, ir jāuzskata, ka [šāda rīcība] ir faktiska šīs atbildības atzīšana.
40 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija kļūdaini uzskatīja, ka prasītāja bija vienīgā Komisijas sarunu partnere administratīvās procedūras laikā. Tā norāda, ka iepriekš 39. punktā minētajā 1998. gada 14. maija spriedumā lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (41.–48. punkts), kurš ir apstiprināts ar iepriekš 35. punktā minēto 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (27.–29. punkts), Pirmās instances tiesa secināja, ka prasītāja izturējās kā vienīgā partnere sarunu ar Komisiju tiktāl, ciktāl tas attiecas uz visu Stora grupu, būtībā pamatojoties uz diviem elementiem, proti, no vienas puses, faktu, ka bija piešķirts tikai viens pilnvarojums pārstāvēt mātes sabiedrību Stora Kopparbergs Bergslags AB un tās dažādās meitas sabiedrības, un, no otras puses, apstākli, ka mātes sabiedrība administratīvās procedūras laikā nevienā brīdī neapstrīdēja, ka tā ir pareizā sarakstes ar Komisiju vai paziņojuma par iebildumiem adresāte.
41 Šajā gadījumā šie elementi neesot acīmredzami izpildīti.
42 Attiecībā uz pēdējo minēto elementu prasītāja pirmām kārtām atgādina, ka Itochu Hellas un Itochu no paša sākuma to padomēm ir piešķīrušas atsevišķus pilnvarojumus un norādes tām ir devusi neatkarīgi un dažādos laikposmos. No tā skaidri izrietot, ka pretēji situācijai, kāda bija norādīta iepriekš 39. punktā minētajā 1998. gada 14. maija spriedumā lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Itochu nekad nav “koordinējusi” saraksti, kuru Itochu Hellas vai Itochu Europe nosūtīja Komisijai.
43 Attiecībā uz otro elementu prasītāja norāda, ka tā nepārtraukti apstrīdēja Komisijas izvēli tai nosūtīt dokumentus, kas saistīti ar apgalvoto pārkāpumu. Tāpat atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, kurā tai pirmo reizi bija iespēja noskaidrot tās saiknes ar Itochu Hellas raksturu, prasītāja skaidri esot norādījusi, ka to nevar uzskatīt par atbildīgu pārkāpuma izdarīšanā, un tādējādi to nevar norādīt kā Lēmuma adresāti. Saiknes starp Itochu, Itochu Europe un Itochu Hellas raksturs arī esot bijis atspoguļots dažādās Komisijai nosūtītajās vēstulēs, kurās ir norādīts attiecīgi 2001. gada 26. novembra un 2002. gada 27. septembra datums (skat. iepriekš 15. punktu).
44 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka gadījumā, ja Pirmās instances tiesa noraidītu tās argumentu, saskaņā ar kuru tā administratīvās procedūras laikā nav darbojusies kā vienīgā sarunu ar Komisiju partnere, vai gadījumā, ja Pirmās instances tiesa secinātu, ka tai ir jāiesniedz pierādījumi par Itochu Hellas autonomo darbību, ir jāatsaucas uz iepriekš izklāstītajiem elementiem. Pirmām kārtām ir jānorāda, ka Itochu kā daudznozaru sabiedrība, kas darbojas decentralizēti, neiesaistās savu meitas sabiedrību, kuras vienīgās ir atbildīgas par savu komercdarbības politiku un dažas no kurām, tostarp Itochu Hellas, nodarbina lielu skaitu darbinieku, ikdienišķās darbībās. Tāpat arī Itochu Europe darbojas decentralizēti un tikai pārrauga savu meitas sabiedrību galvenās darbības un finanšu rezultātus. Turklāt spēļu konsoļu un spēļu bloku tirdzniecības un izplatīšanas darbība nebūt neesot galvenā Itochu Europe vai Itochu darbība. Turklāt esot svarīgi minēt, ka tieši Itochu Hellas, nevis Itochu ir parakstījusi izplatīšanas līgumu ar Nintendo. Plašāk Itochu nekad nedz tieši, nedz netieši neesot piedalījusies šī izplatīšanas līguma izstrādē, noslēgšanā vai īstenošanā. Šajā minētajā līgumā norādītie ierobežojošie noteikumi esot vienīgie elementi, uz kuriem Komisija pamatojās, lai konstatētu Itochu Hellas izdarītā pārkāpuma esamību.
45 Replikā prasītāja norāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, pierādījumi, kurus prasītāja iesniedza, nav jauni, jo tie tika paziņoti atbildē uz paziņojumu par iebildumiem. Turklāt, tā kā Komisija grozīja paziņojumā par iebildumiem izklāstītos argumentus, prasītājai nevar pārmest, ka tā Pirmās instances tiesai ir iesniegusi visus vajadzīgos pierādījumus, lai šos apgalvojumus noraidītu. Katrā ziņā šie pierādījumi būtu jāņem vērā tiktāl, ciktāl pretēji tam, kas ir pieļaujams paziņota valsts atbalsta pārbaudes procedūrā, Komisijai ir jāapkopo vajadzīgie pierādījumi par prasītājas piedalīšanos pārkāpumā.
46 Komisija apstrīd visus prasītājas argumentus. Tā būtībā norāda, ka šajā gadījumā esot neapstrīdams, ka Itochu Hellas, lai gan netieši, pieder Itochu 100 % apmērā. Komisijai tātad bija tiesības pieņemt, ka mātes sabiedrībai – Itochu – faktiski bija izšķiroša ietekme pār tās meitas sabiedrības Itochu Hellas komercdarbības politiku un tādējādi to var uzskatīt par atbildīgu par pārkāpjošo rīcību (Lēmuma 355. apsvērums). Turklāt prasītāja neesot iesniegusi pietiekamus pierādījumus, pamatojoties uz kuriem šo pieņēmumu varētu noraidīt.
Pirmās instances tiesas vērtējums
47 Jāatgādina, ka Kopienas konkurences tiesībās ir atzīts, ka dažādas sabiedrības, kas pieder vienai grupai, veido ekonomisku vienību un tātad uzņēmumu EKL 81. un 82. panta izpratnē, ja attiecīgās sabiedrības autonomā veidā nenosaka savu rīcību tirgū (Pirmās instances tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums T‑203/01 Michelin/Komisija, Recueil, II‑4071. lpp., 290. punkts).
48 Fakts, ka meitas sabiedrībai ir atsevišķas juridiskas personas statuss, nav pietiekams, lai izslēgtu, ka tās rīcību varētu attiecināt uz mātes sabiedrību, tostarp tad, ja meitas sabiedrība savu rīcību tirgū nenosaka autonomi, bet gan izpilda mātes sabiedrības norādījumus būtiskākajos jautājumos (iepriekš 36. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Imperial Chemical Industries/Komisija, 132. un 133. punkts; 1972. gada 14. jūlija spriedumi lietā 52/69 Geigy/Komisija, Recueil, 787. lpp., 44. punkts, un lietā 53/69 Sandoz/Komisija, Recueil, 845. lpp., 13. punkts, kā arī 1973. gada 21. februāra spriedums lietā 6/72 Europemballage un Continental Can/Komisija, Recueil, 215. lpp., 15. punkts).
49 Īpašajā gadījumā, kad mātes sabiedrībai pieder tās meitas sabiedrības, kura ir pārkāpjošās rīcības veicēja, kapitāldaļas 100 % apmērā, Tiesa 1983. gada 25. oktobra spriedumā lietā 107/82 AEG-Telefunken/Komisija (Recueil, 3151. lpp., 50. punkts) norādīja, ka nebija vajadzības pārbaudīt, vai minētā sabiedrība patiešām ietekmēja savas meitas sabiedrības komercdarbības politiku, jo šī meitas sabiedrība obligāti ievēro tādu pašu politiku, kādu ir ieviesušas tās pašas struktūrvienības, kas nosaka mātes sabiedrības politiku. Šajā gadījumā pastāv vienkāršs pieņēmums, ka šī mātes sabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi pār savas meitas sabiedrības rīcību. Tādējādi mātes sabiedrībai, kura Kopienu tiesā apstrīd Komisijas lēmumu tai noteikt naudas sodu par darbībām, kuras izdarījusi šīs mātes sabiedrības meitas sabiedrība, ir jāatspēko šis pieņēmums, iesniedzot pierādījumus, kas varētu pierādīt meitas sabiedrības autonomiju (Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑314/01 Avebe/Komisija, Krājums, II‑3085. lpp., 136. punkts, šajā sakarā skat. arī iepriekš 35. punktā minēto 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, 29. punkts).
50 Ja, kā to norāda arī prasītāja, ir taisnība, ka Tiesa iepriekš 35. punktā minētā 2000. gada 16. novembra sprieduma lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija 28. un 29. punktā ir atsaukusies uz citiem apstākļiem, izņemot īpašumtiesības uz meitas sabiedrības kapitāldaļām 100 % apmērā, tādiem kā mātes sabiedrības ietekmes pār tās meitas sabiedrības komercdarbības politiku neapstrīdēšana un divu sabiedrību kopīga pārstāvēšana administratīvajā procesā, tomēr Tiesa minētos apstākļus ir izvirzījusi tikai ar mērķi norādīt visus apstākļus, uz kuriem Pirmās instances tiesa bija balstījusi savu pamatojumu secinājumam, ka tā nav balstījusies tikai uz to, ka mātes sabiedrībai pieder visas meitas sabiedrības kapitāldaļas. Tāpēc apstāklis, ka Tiesa šajā lietā ir apstiprinājusi Pirmās instances tiesas vērtējumu, nevar izraisīt iepriekš 49. punktā minētā sprieduma lietā AEG-Telefunken/Komisija 50. punktā ietvertā principa grozīšanu.
51 Šajos apstākļos, lai secinātu, ka mātes sabiedrība izšķiroši ietekmē meitas sabiedrības komercdarbības politiku, pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka visas meitas sabiedrības kapitāldaļas pieder tās mātes sabiedrībai. Pēc tam Komisija varēs atzīt mātes sabiedrību par solidāri atbildīgu par tās meitas sabiedrībai noteiktā naudas soda samaksu, ja vien šī sabiedrība nepierādīs, ka tās meitas sabiedrība būtībā nepiemēro mātes sabiedrības izdotās vadlīnijas un tādējādi tirgū darbojas autonomi.
52 Šajā gadījumā ir skaidrs, ka attiecīgajā laikposmā no 1991. gada 16. decembra līdz 1997. gada 28. februārim prasītajai tieši vai netieši piederēja 100 % Itochu Hellas kapitāldaļu.
53 Līdz ar to Komisijai bija tiesības pieņemt, ka Itochu patiešām bija izšķirošā ietekme pār Itochu Hellas komercdarbības politiku. Tātad prasītājai, pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ir jāiesniedz pierādījumi, lai pierādītu, ka tās meitas sabiedrība savu komercdarbības politiku noteica autonomi, kā rezultātā tā neveidoja vienu ekonomisko vienību ar mātes sabiedrību un tātad bija atsevišķs uzņēmums EKL 81. panta izpratnē.
54 Šajā sakarā prasītāja norādīja, ka atbilde uz paziņojumu par iebildumiem galvenokārt tika sniegta Itochu Hellas vārdā, ka tā neuzskatīja sevi par vienīgo Komisijas sarunu partneri, ka tā kā daudznozaru grupas [pārstāve] savu meitu sabiedrību komercdarbībā nepiedalījās tieši (vēl jo mazāk savas netiešās meitas sabiedrības kā Itochu Hellas [darbībā]), ka attiecīgo preču tirdzniecība un izplatīšana šajā gadījumā nebija tās galvenā darbība, ka tā nekad nav piedalījusies starp Itochu Hellas un Nintendo noslēgtā ekskluzīvās izplatīšanas līguma izstrādē, noslēgšanā vai īstenošanā un, visbeidzot, ka Itochu Hellas nodarbināja lielu skaitu vietējo darba ņēmēju.
55 Šie argumenti būtībā raksturo, no vienas puses, prasītājas attieksmi administratīvās procedūras laikā un, no otras puses, Itochu grupas struktūru un darbību.
56 Pirmkārt, attiecībā uz argumentiem, kuri saistīti ar administratīvās procedūras norisi, tie ir jāatzīst par neefektīviem. Pat pieņemot, ka tas ir pierādīts, fakts, ka prasītāja minētā procesa laikā nav piedalījusies kā Komisijas vienīgā sarunu partnere un ka tā nepārtraukti ir apstrīdējusi Komisijas izvēli adresēt konkrētos dokumentus prasītājai, nevar atspēkot iepriekš minēto pieņēmumu. Atbilstoši iepriekš 35. punktā minētajā 2000. gada 16. novembra spriedumā lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija izvirzītajai pieejai apsvērumi, kas saistīti ar prasītājas attieksmi administratīvās procedūras laikā, kas ir pārņemti Lēmuma 361. apsvērumā, ir pakārtoti un tie tikai apstiprina Komisijas secinājumu, kuru Komisija izdarīja sakarā ar atbildību par Itochu Hellas prettiesisko rīcību un līdz ar to Lēmuma adresāta izvēli.
57 Otrkārt, arī argumentus, kas saistīti ar Itochu grupas, kuru veido Japānas daudznozaru sabiedrība un kurai, kā apgalvots, raksturīga to meitas sabiedrību un to meitas sabiedrību apakšuzņēmumu darbību decentralizēta un autonoma struktūra, struktūru un darbību, nevar ņemt vērā, jo prasītāja nav iesniegusi nevienu konkrētu pierādījumu, lai pamatotu šo apgalvojumu, izņemot šajā sakarā nenozīmīgo apstākli, saskaņā ar kuru Itochu Hellas nodarbina lielu skaitu vietējo darba ņēmēju.
58 Turklāt nevar ņemt vērā faktu, ka prasītāja nekad nav piedalījusies ar Nintendo noslēgtā izplatīšanas līguma izstrādē, noslēgšanā vai īstenošanā, vai arī apstākli, ka Itochu Hellas attiecībā uz Nintendo precēm bija izstrādājusi no Itochu grupas galvenās darbības atšķirīgu darbību. Lai mātes sabiedrību uzskatītu par atbildīgu par savas meitas sabiedrības veiktajām darbībām, nekādi netiek prasīts pierādīt, ka minētā mātes sabiedrība ir tieši piedalījusies vai zinājusi par inkriminētajām darbībām. Komisijas tiesības adresēt sabiedrību grupas mātes sabiedrībai lēmumu, ar kuru nosaka naudas sodu, neizriet ne no tā, ka mātes sabiedrība būtu pamudinājusi savu meitas sabiedrību izdarīt pārkāpumu, ne arī vēl jo vairāk no mātes sabiedrības dalības minētajā pārkāpumā, bet gan no apstākļa, ka tās veido vienotu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē. Šajā gadījumā prasītāja tikai apgalvo, ka tā nezināja par Itochu Hellas darbībām, un noliedz, ka tā būtu aktīvi tās atbalstījusi, neiesniedzot nevienu pierādījumu, ka tai nebija izšķiroša ietekme pār Itochu Hellas darbībām, nedz arī pierādījumus par Itochu Hellas autonomiju.
59 No tā izriet, ka prasītāja ar pietiekamiem pierādījumiem nav atspēkojusi pieņēmumu par to, ka tai bija izšķiroša ietekme uz meitas sabiedrības Itochu Hellas darbību.
60 Līdz ar to šis pamats ir noraidāms.
2. Par prasību atcelt vai samazināt naudas sodu
61 Lai atbalstītu prasību par prasītājai uzliktā naudas soda atcelšanu vai samazināšanu, tā izvirza sešus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principa pārkāpumu, jo Itochu sakarā ar Komisijas pieļauto atšķirīgo attieksmi esot noteikts proporcionāli lielāks naudas sods nekā naudas sodi, kas noteikti citiem Lēmuma adresātiem. Otrais pamats attiecas uz samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo Komisija palielināja Itochu preventīvā nolūkā uzlikto naudas sodu apmēru. Trešajā pamatā prasītāja norāda, ka Komisija, palielinot Itochu uzliktā naudas soda apmēru par 50 % sakarā ar pārkāpuma ilgumu, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pārkāpusi samērīguma principu. Ceturtais pamats attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principa pārkāpumu, jo Komisija bez atbilstoša pamatojuma nav ņēmusi vērā noteiktus atbildību mīkstinošus apstākļus. Piektais pamats attiecas uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpumu, jo Komisija ir noteikusi naudas sodu, kas pārsniedz 10 % no Itochu Hellas apgrozījuma iepriekšējā finanšu gadā. Visbeidzot, sestajā pamatā prasītāja norāda, ka Komisija ir pārkāpusi tiesības uz aizstāvību.
62 Pirms prasītājas izvirzīto pamatu pārbaudes ir jāatgādina, ka no Lēmuma 366.–464. apsvēruma izriet, ka Komisija sakarā ar konstatētajiem EKL 81. panta 1. punkta un EEZ 53. panta 1. punkta pārkāpumiem noteica naudas sodu atbilstoši Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktam un ka Komisija, kā tā skaidri apstiprināja, naudas sodu apmēru ir noteikusi, piemērojot pamatnostādnēs definēto metodi.
63 Lai gan pamatnostādnes nevar uzskatīt par tiesību normu, kas administrācijai katrā ziņā ir jāievēro, tās tomēr ir atzīstamas par uzvedības normu, kas norāda, kāda ir prakse, kura ir jāievēro un no kuras administrācija atsevišķā gadījumā nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, kas ir saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu (skat. Tiesas 2006. gada 18. maija spriedumu lietā C‑397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I‑4429. lpp., 91. punkts un tajā minētā judikatūra).
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principa pārkāpumu sakarā Komisijas pieļauto atšķirīgo attieksmi
Lietas dalībnieku argumenti
64 Pirmkārt, prasītāja Komisijai pārmet, ka tā nav norādījusi precīzus skaitļus, pamatojoties uz kuriem tā uzņēmumus iedalīja trijās kategorijās. It īpaši Komisija neesot minējusi katra no norādītajiem uzņēmumiem attiecīgos Nintendo preču tirdzniecības apmērus un daļas EEZ 1997. gadā, izņemot tos, kādi bija Nintendo un John Menzies. Tātad prasītājai nebija iespēja iedarbīgi īstenot savas tiesības uz aizstāvību un pārbaudīt Komisijas pieļautās atšķirīgās attieksmes pamatotību. Šādi rīkojoties, Komisija neesot izpildījusi EKL 253. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu.
65 Replikā prasītāja precizē, ka no judikatūras izriet, ka Komisijai ir pienākums pamatot pakāpju izvēli starp tās radītajām dažādajām kategorijām. Tā piebilst arī, ka, lai novērtētu, vai Komisija ir ievērojusi Itochu tiesības uz aizstāvību, nevar tikt ņemts vērā novēlotais iebildumu rakstā izdarītais izklāsts par Itochu Hellas piešķirto tirgus daļu.
66 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu. Daži Komisijas iesniegtie skaitļos izteiktie dati norāda, ka Itochu Hellas piederošā tirgus daļa bija mazāka par 0,5 %. Klasificējot prasītāju tajā pašā kategorijā kā citus iesaistītos izplatītājus, lai gan to attiecīgās situācijas konkrētajā tirgū bija būtiski atšķirīgas, Komisija neesot ņēmusi vērā attiecīgo uzņēmumu konkrēto apmēru.
67 Replikā prasītāja norāda, ka Komisijai piešķirtā rīcības brīvība noteikt naudas sodu apmēru nav neierobežota, jo Komisijai ir jāvēro tiesību vispārējie principi. Līdz ar to Komisijai, nolemjot piemērot atšķirīgu attieksmi, būtu jāievēro vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi. Turklāt atšķirīgai attieksmei būtu vismaz jāatspoguļo uzņēmuma darbības faktiskā ietekme uz konkurenci. Tas būtu nesamērīgi, ja Komisija pārējos sešus uzņēmumus ievietotu tikai vienā kategorijā. Komisijai esot bijusi jāparedz ceturtā kategorija vismazākajiem uzņēmumiem un jāpiemēro šai kategorijai sākumsumma, kas ir mazāka par 1 miljonu euro. Relatīvā apmēru atšķirība, salīdzinot ar Nintendo starp John Menzies un trešās kategorijas lielāko uzņēmumu, esot daudz mazāk nozīmīga nekā atšķirība starp šo pēdējo minēto uzņēmumu un Itochu Hellas.
68 Komisija apstrīd visus prasītājas izvirzītos argumentus.
Pirmās instances tiesas vērtējums
69 Atbilstoši pamatnostādnēs definētajai metodei Komisija par atskaites punktu naudas soda summas aprēķinam, kas uzliekama attiecīgajiem uzņēmumiem, izmantoja summu, kas noteikta, ievērojot pārkāpuma smagumu. Pārkāpuma smaguma izvērtēšanā ir jāņem vērā pārkāpuma būtība, tā ietekme uz konkrēto tirgu, ja tā ir novērtējama, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apmērs (1.A punkta pirmā daļa). Šajā kontekstā pārkāpumi tika iedalīti trijās kategorijās, proti, “nelieli pārkāpumi”, par kuriem paredzamā naudas soda summa ir robežās no EUR 1000 līdz 1 miljonam euro, “smagi pārkāpumi”, par kuriem paredzamā naudas soda summa ir robežās no 1 līdz 20 miljoniem euro, un “ļoti smagi pārkāpumi”, par kuriem paredzamā naudas soda summa ir virs 20 miljoniem euro (1.A punkta otrās daļas pirmais un trešais ievilkums). Katrā no šīm kategorijām noteikto sankciju mērogs atbilstoši pamatnostādnēm ļauj piemērot atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, ņemot vērā to izdarītā pārkāpuma būtību (1.A punkta trešā daļa). Turklāt atbilstoši pamatnostādnēm ir jāņem vērā pārkāpuma autoru faktiskā ekonomiskā spēja radīt būtiskus zaudējumus citiem tirgus dalībniekiem, it īpaši patērētājiem, un jānosaka naudas soda summa tādā apmērā, lai tam nodrošinātu pietiekoši preventīvu raksturu (1.A punkta ceturtā daļa).
70 Katrā no tādējādi definētajām trijām pārkāpumu kategorijām atbilstoši pamatnostādnēm noteiktos gadījumos ir jālīdzsvaro konkrētā summa, lai ņemtu vērā īpašo nozīmi – un tādējādi faktisko ietekmi – katra uzņēmuma pārkāpjošajai rīcībai attiecībā uz konkurenci, it īpaši gadījumos, kad ir būtiska uzņēmumu, kas ir vienāda rakstura pārkāpuma autori, lieluma atšķirība, un tādējādi jāpiemēro pamatsummas atskaites punkts katra uzņēmuma specifiskajam raksturam (1.A punkta sestā daļa).
71 Konkrētajā gadījumā prasītāja neapstrīd ne attiecīgā pārkāpuma ļoti smago raksturu, ne vērtējumus, uz kuriem Komisija ir pamatojusies, lai noteiktu minētā pārkāpuma ļoti smago raksturu, kas ir vērtējumi, kuri saistīti ar tā būtību, tā reālo ietekmi uz tirgu un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apmēru (Lēmuma 374.–384. apsvērums). Prasītāja arī neapstrīd pašu principu par aizliegtās vienošanās dalībnieku iedalījumu vairākās kategorijās. Prasītāja turpretim pārmet Komisijai, ka tā nav ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus, pirmkārt, ierindojot vienā kategorijā dažāda lieluma uzņēmumus un, otrkārt, neievērojot atšķirības dažādo uzņēmumu līdzdalībā attiecīgajā pārkāpumā gan saistībā ar tās ilgumu, gan intensitāti.
72 Attiecībā uz iebildumu, kas saistīts ar vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu neievērošanu, veicot klasifikāciju kategorijās, prasītāja būtībā norāda, ka, klasificējot to tajā pašā kategorijā kā citus iesaistītos izplatītājus, lai gan to attiecīgās situācijas konkrētajā tirgū bija būtiski atšķirīgas, Komisija neesot ņēmusi vērā attiecīgo uzņēmumu konkrēto apmēru. Tā precizē, ka atšķirīgai attieksmei būtu vismaz jāatspoguļo uzņēmuma darbības faktiskā ietekme uz konkurenci un ka Komisijai bija jāparedz ceturtā kategorija vismazākajiem uzņēmumiem un jāpiemēro šai kategorijai sākuma summa, kas ir mazāka par 1 miljonu euro.
73 Šajā ziņā Pirmās instances tiesa atgādina, ka, izmantojot metodi – saskaņā ar kuru aizliegtās vienošanās dalībniekus iedala kategorijās, lai īstenotu atšķirīgu attieksmi naudas soda sākumsummas noteikšanas stadijā, kas turklāt ir princips, kurš ir apstiprināts Pirmās instances tiesas judikatūrā, – lai gan atbilstoši tai neņem vērā vienā kategorijā esošo uzņēmumu lieluma atšķirības, paredz vienotas likmes noteikšanu sākumsummai, kas fiksēta vienā kategorijā ietilpstošiem uzņēmumiem (skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 15. marta spriedumu lietā T‑26/02 Daiichi Pharmaceutical/Komisija, Krājums, II‑713. lpp., 83. punkts un tajā minētā judikatūra).
74 Protams, ka veicot šādu sadalīšanu kategorijās, ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips, saskaņā ar ko ir aizliegts attiekties pret līdzīgām situācijām atšķirīgi un pret atšķirīgām situācijām identiski, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota. Turklāt saskaņā ar judikatūru naudas soda summai, ievērojot pārkāpuma smaguma vērtējumā vērā ņemtos apstākļus, jābūt vismaz samērīgai. Lai pārbaudītu, vai aizliegtās vienošanās dalībnieku sadalījums kategorijās atbilst vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principiem, Pirmās instances tiesai, veicot kontroli pār Komisijai šajā jautājumā piešķirtās rīcības brīvības izmantošanas tiesiskumu, tomēr ir vienīgi jāpārbauda, vai šis sadalījums ir konsekvents un objektīvi pamatots, sākotnēji neaizstājot Komisijas veikto vērtējumu ar savu vērtējumu (iepriekš 73. punktā minētais spriedums lietā Daiichi Pharmaceutical/Komisija, 84. un 85. punkts).
75 Šajā gadījumā Komisija uzskatīja, ka “attiecīgos uzņēmumus principā [varēja] pakārtoti iedalīt trijās grupās, ievērojot katra tā relatīvo nozīmību salīdzinājumā ar Nintendo [..] kā attiecīgo izstrādājumu (un tikai to) izplatītājiem EEZ, izdarot salīdzinājumu, ņemot vērā katras puses daļas Nintendo konsoļu un spēļu bloku kopējā apjomā, kas iegādātas to izplatīšanai EEZ 1997. gadā, kurš bija pēdējais gads, kura laikā tika veikts pārkāpums” (Lēmuma 386. apsvērums). Nintendo (kura tirgus daļa tika novērtēta [konfidenciāli] (1) % apmērā) un John Menzies (kura tirgus daļa bija [konfidenciāli] %), tādējādi katra tika ietverta attiecīgi pirmajā un otrajā grupā. Pārējie attiecīgie uzņēmumi (ar tirgus daļām no [konfidenciāli] līdz [konfidenciāli] %), kuru vidū bija prasītāja, tika ietverti trešajā grupā.
76 Komisijas izvēli iedalīt uzņēmumus, kuru tirgus daļa attiecīgo izstrādājumu izplatīšanā bija zemāka par [konfidenciāli] %, nevar kvalificēt kā patvaļīgu un nepārsniedz tai šajā jomā piešķirtās rīcības brīvības robežas.
77 Nevar iebilst pret faktu, ka sākumsummas, kas saistītas ar katru no šīm kategorijām, nav noteiktas strikti proporcionāli konkrēto uzņēmumu attiecīgajām tirgus daļām, jo tās ir tikai iedalījuma kategorijās un ar to saistīto vienotas likmes summu sistēmas rezultāts. Jāatgādina, ka, pat ja – ievērojot iedalījumu grupās – noteiktiem uzņēmumiem tiek piemērotas identiskas pamatsummas, kaut arī tiem ir atšķirīgs lielums, ir jāsecina, ka atšķirīgo attieksmi objektīvi pamato pārkāpuma būtība prioritāte salīdzinājumā ar uzņēmuma lielumu pārkāpuma smaguma noteikšanas laikā (skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 19. marta spriedumu lietā T‑213/00 CMA CGM u.c./Komisija, Recueil, II‑913. lpp., 411. punkts un tajā minētā judikatūra).
78 Šajā gadījumā – ja patiešām ir relatīvas atšķirības starp tirgus daļām, kas ir uzņēmumiem, kuri klasificēti tajā pašā grupā, – šīm atšķirībām absolūtā nozīmē nav tāda nozīme, ka attaisnotu to, ka prasītāja tiek iekļauts citā grupā. It īpaši Komisijas pieņemtās metodes rezultātā nav iegūts attiecīgo tirgu būtiski deformēts priekšstats (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 15. marta spriedumu lietā T‑15/02 BASF/Komisija, Krājums, II‑497. lpp., 159. punkts). Faktiski attiecīgajā tirgū, proti Nintendo izstrādājumu izplatīšanas tirgū, faktu iestāšanās laikā dominēja Nintendo un tās meitas sabiedrības. Neatkarīgie izplatītāji, izņemot John Menzies, attiecīgajā izplatīšanas sistēmā aizņēma tikai relatīvi pieticīgu vietu (skat. Lēmuma 388.–390. apsvērumu).
79 Pretēji tam, ko prasītāja norāda, Komisijai attiecīgie uzņēmumi nebija jānošķir atkarībā no tiem piederošām tirgus daļām konkrēto preču izplatīšanai. Līdz ar to, kā tas izriet arī no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, Komisijas paustā nostāja nebija nedz nekonsekventa, nedz arī tai trūka objektīva pamatojuma, un, ņemot vērā pārkāpuma smagumam piedēvēto pārākumu, nav nozīmes tam, vai, kā to apgalvo prasītāja, dalībnieku klasifikācija drīzāk četrās nekā trijās kategorijās būtu labāk atspoguļojusi konkrēto uzņēmumu relatīvo apmēru.
80 Turklāt prasītāja nevar apgalvot, ka, ņemot vērā tās darbības ierobežoto ietekmi tirgū, tai noteiktais naudas sods ir nesamērīgs, jo, kā tas tika atgādināts iepriekš 70. punktā un kā tas izriet arī no Lēmuma 385.–390. apsvēruma, atšķirīgas attieksmes kontekstā tika ņemts vērā konkrētais prasītājas uzņēmuma lielums saistībā ar kopējo Nintendo spēļu konsoļu un bloku apjomu, kas iegādāts, lai 1997. gadā izplatītu tos EEZ, un līdz ar to tās prettiesiskās rīcības faktiskā ietekme uz konkurenci.
81 Tādējādi ir jāsecina, ka relatīvu nozīmīgu svārstību pastāvēšana starp pēdējai kategorijai piederošo uzņēmumu tirgus daļām, kas ir neatņemama sastāvdaļa iedalījuma kategorijās sistēmai un ar to saistītajai vienotajai likmei, ir objektīvi pamatota. Komisijas iespēja veikt iedalījumu kategorijās zaudētu lielu savas lietderības daļu, ja ikkatra atšķirība tirgus daļās, kas ir nozīmīga salīdzinošā aspektā, bet ļoti nenozīmīga procentuālā aspektā, nepieļautu dažādu uzņēmumu klasifikāciju vienā kategorijā.
82 Attiecībā uz iebildumu, kas saistīts ar pienākuma norādīt pamatojumu sakarā ar iedalīšanu kategorijās pārkāpumu, ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, runājot par naudas sodu noteikšanu par konkurences tiesību pārkāpumu, ir jāatzīst, ka Komisija ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, ja tā savā lēmumā ir norādījusi novērtējuma elementus, kas tai ļāvuši noskaidrot izdarītā pārkāpuma smagumu un ilgumu, un tai nav jāsniedz sīkāks izklāsts vai jānorāda skaitļos izteikti elementi, kas attiecas uz naudas soda aprēķināšanas metodiku (šajā sakarā skat. Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑279/98 P Cascades/Komisija, Recueil, I‑9693. lpp., 38.–47. punkts; Pirmās instances tiesas 2003. gada 30. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑3275. lpp., 1522. un 1523. punkts). Lai arī cik noderīga varētu būt skaitļos izteikta informācija, kas attiecas uz naudas sodu apmēru aprēķināšanas metodiku, tā nav obligāti nepieciešama pienākuma norādīt pamatojumu izpildīšanai (skat. Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑182/99 P Salzgitter/Komisija, Recueil, I‑10761. lpp., 75. punkts un tajā minētā judikatūra).
83 Šajā gadījumā Komisija Lēmumā skaidri norādīja elementus, kuri tika ņemti vērā, lai novērtētu pārkāpuma smagumu (skat. 373. un nākamos apsvērumus), un to starpā aprēķina elementus, kas saistīti ar to klasificēšanu kategorijās. Fakts, ka Komisija nav atsevišķi norādījusi katra trešā kategorijā ietvertā uzņēmuma tirgus daļas, prasītājai neliedza detalizēti apstrīdēt šo Apstrīdētā lēmuma aspektu. No tā izriet, ka Komisija attiecībā uz klasificēšanu kategorijās nav pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu.
84 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, šis pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas attiecas uz samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, preventīvā nolūkā palielinot naudas soda sākuma summu
Lietas dalībnieku argumenti
85 Prasītāja norāda, ka Komisija ir pārkāpusi samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus, nolemjot, ka, lai nodrošinātu tai uzliktā naudas soda preventīvo iedarbību, tā sākuma summas apmērs ir jāpalielina trīs reizes.
86 Pirmkārt, tā uzskata, ka papildus faktam, ka Komija tai nevarēja uzlikt naudas sodu sakarā ar to, ka tā ir mātes sabiedrība, un līdz ar to pamatoties uz tās lielumu un kopējiem resursiem, tai nebija arī nekāda iemesla palielināt naudas soda apmēru, ņemot vērā pavisam nelielo Itochu Hellas apgrozījumu. Atbilstoši pamatnostādņu 1.A punkta otrās daļas ceturtajam ievilkumam Komisijai esot bijis jānovērtē, vai Itochu Hellas lielums un kopējie resursi, nevis Itochu lielums un kopējie resursi pamato naudas soda preventīviem nolūkiem sākumsummas palielināšanu. Tai esot bijis jākonstatē, pirmkārt, ka Itochu Hellas apgrozījums, kurš norādīts atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, bija salīdzinoši daudz mazāks nozīmīgs nekā citu konkrēto uzņēmumu apgrozījums un, otrkārt, ka kopš 1997. gada šis apgrozījums būtiski samazinājās. Tādējādi Komisijai esot bijis jāņem vērā fakts, kurš tika norādīts atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, ka kopš 1997. gada Itochu Hellas vairs nebija Nintendo izplatītāja.
87 Otrkārt un pakārtoti, prasītāja norāda – gadījumā, ja Pirmās instance tiesa uzskatītu, ka Komisija Lēmumu pamatoti adresēja Itochu, – ka ar Itochu uzliktā naudas soda sākumsummas palielināšanu trīs reizes tika pārkāpts arī samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes princips. Šajā sakarā tā apgalvo, ka Komisija to pašu palielināšanas faktoru piemēroja arī Nintendo, lai ņemtu vērā ne tikai tās lielumu un kopējos resursus, bet arī tās attiecīgo preču ražotājas un tādējādi pārkāpuma “dabīgās līderes” lomu. Turklāt Komisija John Menzies esot nolēmusi piemērot palielināšanas faktoru tikai 1,25 reizes, lai arī šai izplatītājai, pretēji Itochu Hellas, bija aktīva un ļoti būtiska loma pārkāpumā. Visbeidzot, Komisija neesot ņēmusi vērā Itochu decentralizēto struktūru, lai gan palielināšanas faktors preventīvā nolūkā būtu jāpiemēro tikai gadījumā, ja mātes sabiedrība ir faktiski piedalījusies pārkāpumā. Tā atgādina, ka, ņemot vērā tās daudznozaru sabiedrības raksturu, Nintendo preču izplatīšana nekad nav ietilpusi tās komercdarbībā un ka tā nekad nav piedalījusies sarakstē saistībā ar šo izplatīšanas darbību. Šis apstāklis to būtiski atšķir no citiem Lēmuma adresātiem.
88 Komisija lūdz noraidīt visus prasītājas izvirzītos iebildumus.
Pirmās instances tiesas vērtējums
89 Attiecībā uz šī pamata pirmo daļu ir jāsecina, ka tas ir balstīts uz pirmo premisu, saskaņā ar kuru Komisija kļūdaini Lēmumu adresēja Itochu. Turklāt Itochu skaidri piekrita, ka šī pamata daļas pārbaude, kura pamatojas uz pieņēmumu, ka Komisijai bija jānovērtē, vai Itochu Hellas, nevis Itochu lielums un kopējie resursi pamato naudas soda preventīviem nolūkiem sākumsummas palielināšanu, nav vajadzīga gadījumā, ja Pirmās instances tiesa nospriestu, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, Lēmumu adresējot Itochu.
90 Tā kā pamats, kurš izvirzīts prasības par Lēmuma daļēju atcelšanu atbalstam tika noraidīts, šī [pamata] daļa, kas ir neefektīva, nav jāpārbauda.
91 Ar otrā pamata otro daļu būtībā Komisijai tiek pārmests, ka tā, lai nodrošinātu naudas sodu preventīvo iedarbību, nav ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus, no vienas puses, piemērojot vienu un to pašu palielināšanas faktoru Itochu un Nintendo, lai gan to attiecīgās lomas apgalvotajā pārkāpumā bija ievērojami atšķirīgas, un, no otras puses, piemērojot John Menzies daudz mazāku palielināšanas faktoru, lai gan John Menzies minētajā pārkāpumā bija aktīva un būtiska loma.
92 Šajā sakarā Pirmās instances tiesa atgādina, ka Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, kuri ar nodomu vai aiz neuzmanības izdara EKL 81. panta 1. punkta vai EKL 82. panta pārkāpumu, ir viens no Komisijai piešķirtajiem līdzekļiem, kā tai ļaut izpildīt kontroles uzdevumu, ko tai piešķir Kopienu tiesības. Šo uzdevumu noteikti veido pienākums īstenot vispārējo politiku, kuras mērķis konkurences jomā ir piemērot Līguma noteiktos principus un uz to virzīt arī uzņēmumu rīcību (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 105. punkts, un Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 297. punkts).
93 No tā izriet, ka Komisija drīkst lemt par naudas sodu apmēru, lai pastiprinātu to preventīvo iedarbību, ja konkrēta veida pārkāpumus joprojām salīdzinoši bieži atkārto, lai gan tie jau tikuši atzīti par prettiesiskiem Kopienas politikas konkurences jomā pašā sākumā tādēļ, ka konkrēti uzņēmumi no tiem var gūt peļņu (iepriekš 92. punktā minētie spriedumi apvienotajās lietās Musique diffusion française u.c./Komisija, 108. punkts, un lietā Jungbunzlauer/Komisija, 298. punkts). Tā kā preventīvo pasākumu mērķis ir pārraudzīt uzņēmumus Kopienā vai EEZ, preventīvās iedarbības faktors ir jānovērtē, ņemot vērā faktoru kopumu, nevis tikai attiecīgā uzņēmuma īpašo situāciju (Tiesas 2006. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑289/04 P Showa Denko/Komisija, Krājums, I‑5859. lpp., 23. punkts; šajā sakarā skat. arī iepriekš 92. punktā minēto spriedumu lietā Jungbunzlauer/Komisija, 300. punkts).
94 Tādējādi prasītāja, lai apstrīdētu naudas sodu apmēra palielināšanas, kas veikta, cenšoties panākt preventīvo iedarbību, vienlīdzīgo un samērīgo raksturu, nevar pamatoties uz atšķirībām, kādas ir starp attiecīgajām konkrēto uzņēmumu lomām pārkāpumā.
95 Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no Lēmuma nekādi neizriet, ka Komisija, lai noteiktu naudas sodu preventīvo faktoru, pamatojās tikai un vienīgi uz katra pārkāpuma dalībnieka faktisko lomu.
96 Šajā gadījumā Komisija uzskatīja, ka, lai ņemtu vērā noteiktu uzņēmumu, proti, Nintendo, John Menzies un Itochu, lielumu un kopējos resursus, jāpalielina šiem uzņēmumiem noteiktā naudas soda sākumsumma. Līdz ar to Nintendo un Itochu noteikto naudas sodu sākumsummas tika palielinātas trīs reizes. Savukārt John Menzies noteiktajam naudas sodam piemērotais palielināšanas faktors tika noteikts 1,25.
97 Attiecīgi Nintendo un Itochu noteikto naudas sodu sākumsummas palielināšanas koeficenta 3 piemērošana Lēmuma 393.–395. apsvērumā ir pamatota šādi:
“Šajā lietā, lai ņemtu vērā Nintendo [..], John Menzies [..] un Itochu [..] lielumu un kopējos resursus, attiecībā uz šiem uzņēmumiem naudas soda sākumsumma ir jāpalielina.
Itochu [..] norādīja, ka, tā kā tā pa šo laiku ir beigusi izplatīt attiecīgās preces, neesot iemesla palielināt tai uzlikto naudas sodu preventīvā nolūkā [..]. Preventīvā iedarbība ir jānodrošina neatkarīgi no fakta, vai uzņēmums turpināja vai neturpināja uzturēt divpusējās attiecības ar citiem pārkāpuma, kad tas tika pārtraukts, dalībniekiem.
It īpaši pietiekama preventīvā iedarbība ir jānodrošina attiecībā uz Nintendo [..], jo papildus tās lielumam (kurš ir ievērojami mazāks nekā Itochu lielums [..]) ir jāņem vērā arī fakts, ka tā ir preču, kuras bija pārkāpuma priekšmets, ražotāja [..].”
98 No šīm rindkopām izriet, ka Komisija, pamatojoties uz faktu, ka Nintendo bija preču ražotāja – elements, kas norāda uzņēmuma īpašību, kura ir neatkarīga no tā lomas attiecīgajā pārkāpumā, – koncentrējās uz uzņēmumu lielumu, it īpaši Itochu ievērojamo lielumu.
99 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka šis pamats ir noraidāms.
Par trešo pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu novērtējumā un samērīguma principa pārkāpumu, palielinot naudas soda summu sakarā ar pārkāpuma ilgumu
Lietas dalībnieku argumenti
100 Pirmkārt, prasītāja norāda, ka Komisija attiecībā uz Itochu Hellas nevarēja uzskatīt, ka pārkāpums ir uzsākts kopš faktiskā izplatīšanas līguma ar Nintendo noslēgšanas datuma, t.i., 1991. gada 16. decembra, un ka tā tajā piedalījās līdz minētā līguma beigu datumam, t.i., 1997. gada 28. februārim. Komisijai drīzāk bija jānosaka laikposms, kurā apgalvotā prakse tika īstenota, piedaloties Itochu Hellas.
101 Pēc prasītājas domām, Komisija šo “formālo nostāju” pamatoja ar noteiktiem izplatīšanas līguma noteikumiem, kuri atbilstoši tās uzskatam, no vienas puses, paredzēja, ka Itochu Hellas attiecīgās preces var tirgot tikai Grieķijā reģistrētiem un Nintendo apstiprinātiem aģentiem, un, no otras puses, ierobežoja arī paralēlo eksportu EEZ ar Itochu Hellas klientiem. Atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Komisijas informācijai tika sniegts liels skaits pierādījumu, norādot, ka līgumslēdzējas puses šīs klauzulas nebija īstenojušas. Itochu Hellas šajā sakarā tostarp norādīja, ka pirmām kārtām Nintendo nekad nav apstiprinājusi tās aģentus un nekad nav iejaukusies to izvēlē, turklāt Itochu Hellas saviem aptuveni 300 klientiem un/vai aģentiem nebija noteikusi ne mazāko ierobežojumu eksportēt, un, visbeidzot, tā pati praktizēja paralēlo tirdzniecību ar mērķi iegūt preces, kuru izcelsme ir no dažādiem avotiem, un tirgojot noteiktas Nintendo preces klientiem, kuri atrodas ārpus Grieķijas. Prasītāja savā replikā precizē, ka tā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem norādīja arī, ka Komisija nevar aprobežoties tikai ar to, ka tā ņem vērā izplatīšanas līguma tekstu.
102 Turklāt prasītāja apgalvo, ka, tieši runājot, nebija “līguma” starp Itochu Hellas un Nintendo, kurš attiecās uz šīm ierobežojošām klauzulām, jo šo abu sabiedrību vidū nebija gribas saskaņotības. Komisijai būtu bijis jāpārbauda, kurā brīdī Itochu Hellas piedalījās vai tai bija nodoms piedalīties ierobežojošā praksē, tāpat kā Komisija to darīja attiecībā uz izplatītāju Nortec AE. Savā replikā prasītāja norāda, ka izplatīšanas līguma nosacījumus tai noteica Nintendo. Tātad Nintendo rīcība bija vienpusēja, un Komisijai būtu jāpierāda Itochu Hellas skaidri vai klusējot izteiktas piekrišanas esamība (Pirmās instances tiesas 2000. gada 26. oktobra spriedums lietā T‑41/96 Bayer/Komisija, Recueil, II‑3383. lpp., 71. un 72. punkts).
103 Arī no pamatnostādņu 1.B punkta izrietot, ka Komisija naudas soda sākumsummu sakarā ar pārkāpuma ilgumu var palielināt tikai tiktāl, ciktāl šī palielināšana attiecas uz ierobežojumiem, kuri ir izraisījuši negatīvu un ilgstošu ietekmi uz patērētājiem. Līdz ar to, ja noteiktā laikposmā pārkāpumam nav bijusi negatīva ietekme uz patērētājiem, nekāda minētās summas palielināšana sakarā ar ilgumu nav pamatota.
104 Šajā gadījumā Komisija neesot varējusi sniegt ne mazāko pierādījumu par Itochu Hellas piedalīšanos Nintendo izstrādātajā “plānā”, lai apkarotu paralēlo tirdzniecību, izņemot atsevišķus gadījumus, kuri notika 1996. gadā un vienā atsevišķā gadījumā 1993. gadā. Līdz ar to attiecībā uz Itochu Hellas pārkāpuma laikposms esot daudz īsāks, nekā tas ir norādīts Lēmumā.
105 Otrkārt un pakārtoti, prasītāja argumentē, ka Komisijai atbilstoši samērīguma principam būtu bijis vismaz jāņem vērā Itochu Hellas pasīvā loma apgalvotajā pārkāpumā vai arī fakts, ka apgalvotā pārkāpuma laikposms, kurš ilga no 1991. gada decembra līdz 1997. gada februārim, ietver ilgus laikposmus, kuros Itochu Hellas apgalvotajā pārkāpumā nav piedalījusies un tai bija pasīva loma. Līdz ar to prasītāja ierosina, ka, ja Komisijai bija jāuzskata, ka pārkāpums ilga vairāk nekā gadu, tai Itochu [noteiktā] naudas soda sākumsumma sakarā ar ilgumu, ņemot vērā Itochu Hellas pasīvo lomu, būtu jāpalielina par mazāk nekā 10 % (piemēram, 5 %). Šāda pieeja atbilstu Komisijas lēmumu pieņemšanas praksei tā sauktajās lietās “Volkswagen” un “Siltumizolācijas caurules” (attiecīgi Komisijas 1998. gada 28. janvāra Lēmums 98/273/EK par [EKL 81. panta] piemērošanas procedūru (IV/35.733 – VW) (OV L 124, 60. lpp.) un Komisijas 1998. gada 21. oktobra Lēmums 1999/60/EK par [EKL 81. panta] piemērošanas procedūru (IV/35.691/E‑4 – Siltumizolācijas caurules) (OV 1999, L 24, 1. lpp.)). Papildus pakārtoti Komisijai būtu vismaz jāpiemēro palielināšanas procentu likme sakarā ar īsāku laikposmu attiecībā uz gadiem, kuru laikā apgalvotais pārkāpums bija ļoti sporādisks vai pat neesošs. Šāda procentu likme katrā ziņā būtu jāpiemēro vismaz saistībā ar laikposmiem, attiecībā uz kuriem Komisija nav sniegusi nekādus pierādījumus par Itochu Hellas piedalīšanos apgalvotajā pārkāpumā (proti, par laikposmu līdz 1995. gada aprīlim – maijam un no 1996. gada maija līdz 1997. gada februārim). Turklāt prasītāja norāda, ka šajā pēdējā minētajā laikposmā Itochu Hellas darba ņēmēji, kuri piedalījās Nintendo preču izplatīšanā, bija aizgājuši no uzņēmuma un ka Nintendo jau plānoja izbeigt līgumu ar Itochu Hellas.
106 Komisija apstrīd visus prasītājas izvirzītos argumentus.
Pirmās instances tiesas vērtējums
107 Šis pamats būtībā ir iedalīts divās daļās. Pirmajā daļā prasītāja norāda, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apgalvojot, ka prasītāja apgalvotajā pārkāpumā ir piedalījusies no 1991. gada 16. decembra līdz 1997. gada 28. februārim, un nolemjot, ka atbilstoši pamatnostādņu 1.B punkta pirmajai daļai sākumsumma ir jāpalielina par 50 %. Otrajā daļā, kas ir izvirzīta pakārtoti, prasītāja norāda, ka Komisijai, ņemot vērā Itochu Hellas pasīvo lomu un ilgos laikposmus, kuros tā pārkāpumā nepiedalījās, būtu bijis jāpiemēro palielināšanas likme par pārkāpuma gadu, kas ir mazāka par 10 %. To nedarot, Komisija esot pārkāpusi samērīguma principu.
– Par pirmo pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot laikposmu, kurā prasītāja piedalījās pārkāpumā
108 Pirmām kārtām ir jāsecina, ka prasītāja pamatu, kas attiecas uz pārkāpuma ilgumu, ir izvirzījusi tikai pakārtoti prasības atcelt vai samazināt tai uzlikto naudas sodu atbalstam. Tomēr no prasītājas rakstveida dokumentiem izriet, ka tā būtībā apstrīd Lēmuma tiesiskumu daļā, kurā ir atzīts, ka pārkāpums turpinājās laika periodā no 1991. gada 16. decembra līdz 1997. gada 28. februārim, kā tas ir norādīts rezolutīvās daļas 1. punktā. Ir arī jāsecina, ka šajos rakstveida dokumentos prasītāja skaidri prasa atcelt Lēmuma 1. punktu. Tātad, ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāuzskata, ka ar šo pamatu prasītāja lūdz ne tikai atcelt vai samazināt naudas sodu, bet arī daļēji atcelt Lēmumu un tostarp tā rezolutīvās daļas 1. punktu, jo Komisija tajā kļūdaini konstatēja, ka pārkāpums turpinājās no 1991. gada 16. decembra līdz 1997. gada 28. februārim (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 210.–213. punkts).
109 Attiecībā uz pārkāpuma laikposma noteikšanu ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pēdējā daļā ir paredzēts, ka, lai noteiktu naudas soda apmēru, papildus pārkāpuma smagumam ir jāņem vērā tā ilgums. Šajā sakarā ir arī jāatgādina, ka EKL 81. panta 1. punktā ir aizliegti līgumi, kuru mērķis vai sekas ir ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū. Tādējādi, lai arī līgums, kura mērķis ir nesaderīgs ar konkurenci, nav īstenots, ir jāņem vērā laikposms, kurā šis līgums ir bijis spēkā, proti, laikposms, kas aizritējis no tā noslēgšanas dienas līdz dienai, kurā tas izbeigts (iepriekš 77. punktā minētais Pirmās instances tiesas spriedums lietā CMA CGM u.c./Komisija, 280. punkts, un 2005. gada 27. jūlija spriedums apvienotajās lietās no T‑49/02 līdz T‑51/02 Brasserie nationale u.c./Komisija, Krājums, II‑3033. lpp., 185. punkts).
110 Šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka Itochu Hellas ar Nintendo noslēdza izplatīšanas līgumu, kura mērķis bija ierobežot paralēlo tirdzniecību. Tā kā, pamatojoties uz šo līgumu, pārkāpums ir pierādīts, Komisija pamatoti uzskatīja, ka pārkāpuma laikposms atbilda šī līguma ilgumam.
111 Tādējādi Komisija Lēmuma 351. apsvērumā ir norādījusi, ka Itochu Hellas dalība pārkāpumā ilga no 1991. gada 16. decembra (izplatīšanas līguma parakstīšanas datums) līdz 1997. gada 28. februārim (datums, kurā izplatīšanas līgums ir izbeigts), proti, piecus gadus un divus mēnešus.
112 Šādos apstākļos pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, faktam, pat ja tas būtu patiess, ka ilgu laiku netika īstenoti līguma noteikumi, nav nekādas nozīmes pārkāpuma laikposma noteikšanā.
113 Turklāt prasītāja šajā sakarā nevar iebilst, ka Nortec ir piemērota labvēlīgāka attieksme, jo, lai gan šis uzņēmums bija noslēdzis izplatīšanas līgumu ar Nintendo, Komisija nolēma ņemt vērā faktisko laikposmu, kurā tas piedalījās pārkāpumā. Izplatīšanas līgumā, kurš noslēgts starp Nintendo un Nortec, pretēji līgumam, kurš bija noslēgts starp Nintendo un Itochu Hellas un kurš skaidri ierobežoja attiecīgo preču paralēlā eksporta iespēju (skat. Lēmuma 264. apsvērumu), neietvēra nevienu konkurenci ierobežojošu klauzulu. Tātad Komisija, lai pierādītu Nortec dalību attiecīgajā pārkāpumā, pamatojās nevis uz jebkāda izplatīšanas līguma tekstu, bet gan uz sarakstes, kas notikusi starp Nortec un Nintendo, kopumu.
114 Prasītāja vairs nevar pamatoties uz faktu, ka līguma teksts Itochu Hellas tika uzspiests, jo tai bija tikai iespēja to pieņemt. Prasītāja nav paskaidrojusi, kā šis apstāklis ietekmē laikposma, kurā tā piedalījās pārkāpumā, noteikšanu. Turklāt prasītāja par iespējamo spiedienu, kas uz to tiek izdarīts, varēja paziņot kompetentajām iestādēm un iesniegt Komisijai sūdzību atbilstoši Regulas Nr. 17 3. pantam, nevis kļūt par aizliegtās vienošanās dalībnieci (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑17/99 KE KELIT/Komisija, Recueil, II‑1647. lpp., 50. punkts, un 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑62/02 Union Pigments/Komisija, Krājums, II‑5057. lpp., 63. punkts).
115 Līdz ar to iespējamās Itochu pasīvās lomas novērtēšana ir jāveic atbildību mīkstinošo apstākļu pārbaudes stadijā.
116 Attiecībā uz citiem Itochu argumentiem, kas saistīti ar apgalvoto pārkāpuma negatīvās iedarbības neesamību, tie patiesībā attiecas uz pārkāpumam piemītošā būtiskuma pārbaudi, nevis tā ilguma pārbaudi. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, pamatnostādņu 1.B punktā, atbilstoši kuram, “vispārīgi runājot, sodanaudu pieaugums [naudas sodu palielināšana] ilgtermiņa pārkāpumiem raksturo zināmu iepriekšējās prakses nostiprināšanu, kuras mērķis ir noteikt iedarbīgas sankcijas tiem ierobežojumiem, kuri negatīvi ietekmējuši patērētājus ilgākā laika posmā”, palielināšanai sakarā ar [pārkāpuma] ilgumu nav izvirzīts nosacījums pierādīt, ka attiecīgajam pārkāpumam ir bijusi negatīva un ilgstoša ietekme uz patērētājiem.
117 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka šī pamata pirmā daļa ir neefektīva.
– Par [pamata] otro daļu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu, nosakot palielināšanas likmi par pārkāpuma gadu
118 Atbilstoši pamatnostādņu 1.B punktam Komisijai attiecībā uz ilgstošiem pārkāpumiem (ilgāki par pieciem gadiem) ir iespēja sakarā ar pārkāpuma smagumu iegūto summu palielināt, piemērojot likmi, kura var būt līdz pat 10 % par pārkāpuma gadu.
119 Šai gadījumā Lēmuma 403. apsvērumā Komisija konstatēja, ka prasītāja pārkāpumā ir piedalījusies piecus gadus un divus mēnešus, proti, pamatnostādņu izpratnē [pārkāpums] ir bijis ilgstošs, un tā sakarā ar šo ilgumu palielināja naudas sodu par 50 %. Šādi rīkojoties, Komisija ir ievērojusi pašas pieņemto pamatnostādņu noteikumus. Turklāt palielinājums par 50 %, ņemot vērā pārkāpuma ilgumu, šajā gadījumā nav acīmredzami nesamērīgs.
120 Tas fakts vien, ka Komisija sev ir paturējusi iespēju veikt palielinājumu līdz 10 % par pārkāpuma gadu, tai nekādi nerada pienākumu šo likmi noteikt, ņemot vērā pārkāpuma intensitāti vai arī katra pārkāpuma izdarītāja dažādo dalības līmeni.
121 Pirmām kārtām attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru Komisijai, ņemot vērā, ka prasītājai pārkāpumā bija tikai pasīva loma, vai vismaz faktu, ka tai pārmestās darbības ir bijušas sporādiskas vai pat retas, būtu bijis jāpiemēro mazāka palielināšanas likme, tas ir neefektīvs. Jāatgādina, ka saskaņā ar pamatnostādnēs izklāstīto metodiku katra attiecīgā uzņēmuma pārkāpuma smaguma novērtēšana, ņemot vērā it īpaši to aktīvo vai pasīvo [dalību], atbilstoši pamatnostādņu 2. un 3. punktam tiek veikta atbildību pastiprinošo vai mīkstinošo apstākļu vērā ņemšanas stadijā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Recueil, II‑2597. lpp., 265. punkts).
122 Šajā gadījumā Komisija atbildību mīkstinošo apstākļu novērtēšanas stadijā precīzi un atbilstoši šai pamatnostādnēs izklāstītajai metodikai pārbaudīja, vai prasītājai bija pasīva loma.
123 Turklāt attiecībā uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru, tā kā prasītājai pārmestajam pārkāpumam ir bijusi ļoti mainīga intensitāte, Komisijai būtu bijis jāiegūst daudz mazāka palielināšanas likme vismaz attiecībā uz daļu no konkrētā laikposma, pietiek atgādināt, ka naudas soda palielināšana atkarībā no pārkāpuma ilguma ir iespējama ne tikai tad, ja ir tieša saikne starp šo ilgumu un palielinājušos kaitējumu, kas nodarīts konkurences tiesību normās paredzētajiem Kopienu mērķiem (Pirmās instances tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑202/98, T‑204/98 un T‑207/98 Tate & Lyle u.c./Komisija, Recueil, II‑2035. lpp., 106. punkts, un iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā Michelin/Komisija, 278. punkts).
124 Attiecībā uz prasītājas izdarīto atsauci uz Komisijas lēmumiem attiecīgi lietā “Volkswagen” un lietā “Siltumizolācijas caurules” pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijas lēmumu praksi nevar uzskatīt par atbilstošajām tiesību normām naudas sodiem konkurences jomā un lēmumiem, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējošs raksturs nosakot, vai ir diskriminācija, ņemot vērā to, ka ir maz ticams, ka lietas faktiskie apstākļi, piemēram, attiecīgie tirgi, preces, uzņēmumi un laikposmi, būs līdzīgi (Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I‑8935. lpp., 201. un 205. punkts, un 2007. gada 7. jūnija spriedums lietā C‑76/06 P Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, Krājums, I‑4405. lpp., 60. punkts).
125 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pamats, kas attiecas uz naudas soda apmēra palielināšanu sakarā ar [pārkāpuma] ilgumu, ir noraidāms kā nepamatots.
Par ceturto pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu sakarā ar to, ka nav ņemti vērā noteikti atbildību mīkstinoši apstākļi
Lietas dalībnieku argumenti
126 Pirmkārt, Prasītāja norāda, ka, nesamazinot tai uzliktā naudas soda apmēru sakarā ar Itochu Hellas pasīvo lomu apgalvotajā pārkāpumā bez atbilstoša pamatojuma norādīšanas, Komisija ir pārkāpusi EKL 253. panta prasības. Turklāt Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, ņemot vērā šo atbildību mīkstinošo apstākli attiecībā uz Concentra, bet attiecībā uz Itochu – nē.
127 Pirmām kārtām prasītāja apgalvo, ka gadījumā, ja būtu jānospriež, ka Lēmums tai ir adresēts pamatoti, būtu jāņem vērā tās vienīgi pasīvā loma strīdīgajā pārkāpumā. Turklāt prasītāja norāda, ka Itochu Hellas savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem paziņoja, ka Komisijas lietas materiālos ir ietverti tikai ļoti ierobežoti pierādījumi attiecībā uz tās dalību apgalvotajā pārkāpumā. Šajā sakarā Itochu Hellas kā neliela Nintendo preču izplatītāja EEZ esot niecīga dalībniece kopējā Nintendo radītajā mehānismā, lai apkarotu paralēlo importu.
128 Turklāt loma, kāda bija Itochu Hellas, pēc prasītājas domām, bija vismaz tikpat pasīva kā tā, kāda bija Concentra. Komisija Concentra naudas soda pamatsummu sakarā ar šo pasivitāti ir samazinājusi par 50 % (Lēmuma 212., 213. un 421. apsvērums). Pēc prasītājas domām, Itochu Hellas tikai informēja Nintendo par paralēlās tirdzniecības esamību, tāpat kā to darīja Concentra. Vienīgais atšķirīgais Komisijas izvirzītais elements esot tas, ka Itochu Hellas esot sniegusi ziņojumu Nintendo, “cerot, ka NOE šo problēmu atrisinās”. Šāda Komisijas atklāta “cerība” nevarot tikt uzskatīta par pierādījumu, ka Itochu Hellas ir bijusi aktīva loma pārkāpumā.
129 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka izplatīšanas līgums, kuru Itochu Hellas noslēdza ar Nintendo, bija standarta līgums un ka tai nebija nekādas iespējas apspriest tā tekstu. Līdz ar to Nintendo neatkarīgo izplatītāju situācija, it īpaši Itochu Hellas situācija, kurai nebija citas iespējas, kā piekrist minētajam līgumam, būtu jānošķir no situācijas, kādā bija līgumslēdzēji, kas minēti Tiesas 1979. gada 12. jūlija spriedumā apvienotajās lietās 32/78 un no 36/78 līdz 82/78 BMW Belgium u.c./Komisija (Recueil, 2435. lpp.). Prasītāja precizē, ka, ņemot vērā Nintendo statusu Grieķijā un zaudējumu, kuri Itochu Hellas varētu rasties, risku, Itochu Hellas nebija citas iespējas, kā piekrist izplatīšanas līguma tekstam. Tādējādi Nintendo darbības esot veidojušas lielu daļu Itochu Hellas darbību no 1991. līdz 1996. gadam, un to zaudēšana 1997. gadā esot būtiski ietekmējusi Itochu Hellas. Pēc Nintendo līguma izbeigšanas 1998. un 1999. gadā, salīdzinot ar 1997. gada apgrozījumu, Itochu Hellas apgrozījums esot samazinājies par 12 vai 13 %.
130 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija, bez atbilstoša pamatojuma noraidot iespēju ņemt vērā faktu, ka Itochu Hellas nav īstenojusi attiecīgo ierobežojošo praksi, ir pārkāpusi EKL 253. pantu. Pirmām kārtām tā norāda, ka Itochu Hellas eksportēja Grieķijas izcelsmes Nintendo preces un ka tā veica noteiktu tirdzniecības apjomu EEZ, tostarp Spānijā. Izplatīšanas līguma strīdīgā klauzula, atbilstoši kurai Itochu Hellas varēja pārdot tikai Grieķijā reģistrētiem un Nintendo apstiprinātiem mazumtirgotājiem, nekad nav tikusi pieņemta un īstenota. Praksē pati Nintendo nekad nav iejaukusies Itochu Hellas mazumtirgotāju izvēlē un apstiprināšanā un nekad nav izteikusi piezīmes šajā sakarā. Turklāt prasītāja norāda, ka no Komisijas lietas materiāliem izriet, ka apgalvotā pārkāpuma laikposmā pastāvēja turpināts un būtisks paralēlā importa Grieķijā apjoms. Tas pierādot faktu, ka Itochu Hellas nav vērsusies pret Nintendo preču paralēlo tirdzniecību. Visbeidzot, kā to pierāda zaudējumi, kuri prasītājai ir radušies attiecīgajā laikposmā, tā arī noliedz, ka ir mēģinājusi izmantot pārkāpumu sev par labu.
131 Komisija apstrīd visus prasītājas izvirzītos iebildumus.
Pirmās instances tiesas vērtējums
132 Šajā gadījumā ir jāizvērtē, vai Komisija pamatoti un nepārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu atteicās, pirmkārt, atzīt, ka prasītājai pārkāpumā bija pasīva loma, un, otrkārt, secināt, ka prasītāja minēto pārkāpumu nav īstenojusi.
– Par prasītājas pasīvo lomu pārkāpumā
133 Pirmām kārtām ir jāuzskata, ka tiktāl, ciktāl prasītājas argumenti ir vērsti uz to, lai apstrīdētu Itochu tiešu iesaistīšanos strīdīgajā aizliegtajā vienošanās, atbilstoši pamata, kurš izvirzīts prasības daļēji atcelt Lēmumu atbalstam, vērtējumam tie ir noraidāmi.
134 Turklāt, kā tas izriet no judikatūras, ja pārkāpumu ir izdarījuši vairāki uzņēmumi, ir jāpārbauda ikviena uzņēmuma dalības nozīmības relatīvā nozīme (Tiesas 1975. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija, Recueil, 1663. lpp., 623. punkts, un 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 150. punkts), lai noteiktu, vai ir atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi.
135 It īpaši kāda uzņēmuma “vienīgi pasīva līdzdarbošanās vai arī tikai sekotāja loma” pārkāpuma izdarīšanā, ja tas ir pierādīts saskaņā ar pamatnostādņu 3. punkta pirmo ievilkumu, var būt atbildību mīkstinošs apstāklis; turklāt šī pasīvā loma nozīmē, ka attiecīgais uzņēmums “neizceļas”, t.i., tas aktīvi nepiedalās viena vai vairāku pret konkurenci vērstu līgumu izstrādāšanā (Pirmās instances tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija, Recueil, II‑2473. lpp., 167. punkts).
136 Šajā gadījumā prasītāja būtībā apgalvo, ka Itochu Hellas bija tikai niecīga Nintendo radītā kopējā paralēlo importu ierobežošanas mehānisma dalībniece un ka tās loma bija vismaz tikpat pasīva kā Concentra loma. Turklāt tā apgalvo, ka, ņemot vērā Itochu Hellas ekonomisko stāvokli, tai nebija iespējas vērsties pret izplatīšanas līguma tekstu, kuru Nintendo tai uzspieda.
137 Pirmkārt, šajā sakarā ir jāsecina, ka, tā kā Itochu Hellas patiešām noslēdza strīdīgo izplatīšanas līgumu un tādējādi formāli izteica savu piekrišanu līgumam par paralēlās tirdzniecības ierobežošanas principu, prasītāja nevar pamatoties uz to, ka tai pārkāpumā bija tikai pasīva loma.
138 Otrkārt, attiecībā uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru Itochu Hellas bija tikai niecīga paralēlo importu ierobežošanas mehānisma dalībniece, ir jānorāda – kā to Lēmuma 206. un 429. apsvērumā uzsvērusi Komisija –, ka Itochu Hellas vairākkārt spontāni paziņoja Nintendo informāciju par paralēlu importu tai [piešķirtajā] teritorijā. Šādi rīkojoties, tā piedalījās Nintendo ieviestajā mehānismā un no tās darbības ir izsecināma vismaz labvēlīga un aktīva attieksme pret aizliegtās vienošanās kontroli. Fakts, ka Itochu Hellas nav traucējusi vai mēģinājusi traucēt attiecīgo preču paralēlo importu, nekādā ziņā nav pierādījums tās “vienīgi” pasīvai dalībai attiecīgajā pārkāpumā. Tāda veida rīcība, ja tā ir konstatēta, liecina tikai par mazāku entuziasmu ar aizliegtu vienošanos iedibināto darbību norisē, tomēr neapstrīdot prasītājas pilnīgu līdzdalību tajā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 6. decembra spriedumu lietā T‑48/02 Brouwerij Haacht/Komisija, Krājums, II‑5259. lpp., 80. punkts). Tātad nepietiek tikai ar to, ka attiecīgais uzņēmums noteiktos laikposmos vai saistībā ar noteiktiem līguma noteikumiem “nav izcēlies”.
139 Turklāt prasītāja nevar pamatoties uz faktu, ka Itochu Hellas bija spiesta noslēgt līgumu, lai tai varētu atzīt vainu mīkstinošus apstākļus. Pat pieņemot, ka ir pierādīts, ka Nintendo tai uzspieda izplatīšanas līguma tekstu, kas tomēr nekādi nav pierādīts, tomēr paziņojot informāciju par paralēlo tirdzniecību, tā ir piekritusi minētajam līgumam, neveicot vienīgi pasīvu vai arī tikai sekotāja lomu pārkāpuma īstenošanā.
140 Katrā ziņā, pat pieņemot, ka prasītāja bija spiesta noslēgt strīdīgo izplatīšanas līgumu, ņemot vērā ekonomiskās atkarības saiknes, kuras ir raksturīgas tās attiecībām ar Nintendo, tā nevar pamatoties uz šo apstākli, jo tā par minēto spiedienu varēja paziņot kompetentajām iestādēm un iesniegt Komisijai sūdzību atbilstoši Regulas Nr. 17 3. pantam, nevis kļūt par aizliegtās vienošanās dalībnieci (skat. iepriekš 114. punktā minēto judikatūru).
141 Turklāt iebildums, kas saistīts ar to, ka Komisija, nolemjot Concentra atšķirībā no prasītājas piemērot atbildību mīkstinošo apstākli sakarā ar tās vienīgi pasīvo lomu, esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, tāpat ir jānoraida. No Komisijas faktu konstatējuma, kuru prasītāja nav apstrīdējusi, izriet, ka abu šo uzņēmumu lomas pārkāpumā nav salīdzināmas. Lai gan abas Nintendo spontāni paziņoja informāciju par Nintendo preču paralēlo tirdzniecību un lūdza tai šajā sakarā palīdzību, ir jāsecina, ka sarakste starp Nintendo un Concentra, kura notika četras reizes no 1996. gada janvāra līdz 1997. gada novembrim, bija sporādiskāka nekā sarakste starp Nintendo un Itochu (skat. Lēmuma 206., 212. un 213. apsvērumu). Turklāt un it īpaši no Komisijas izklāstītajiem faktiem izriet, ka ItochuNintendo sniedza precīzu informāciju par paralēlās tirdzniecības ietekmi un izcelsmi un ka sarakste ar Itochu vismaz vienā gadījumā ļāva izbeigt paralēlo eksportu no Apvienotās Karalistes (Lēmuma 206. un 429. apsvērums). Tātad Komisija varēja nošķirt prasītājas lomu pārkāpumā no Concentra lomas un līdz ar to naudas soda samazinājumu, pamatojoties uz atbildību mīkstinošo apstākli sakarā ar lomas pārkāpumā pasīvo raksturu, piemērot tikai Concentra.
142 Visbeidzot, attiecībā uz iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu pirmām kārtām ir jāpamatojas uz iepriekš 82. punktā minēto judikatūru un jākonstatē, ka Komisija, atsakoties prasītājai piemērot izvirzīto atbildību mīkstinošo apstākli, Lēmumā (skat. 427.–429. apsvērumu) ir norādījusi novērtējuma elementus, kuru rezultātā tā nepiekrita atbildību mīkstinošā apstākļa piemērošanai sakarā ar prasītājas izteikti pasīvo vai sekotāja lomu. Tādējādi Komisija šajā sakarā nekādi nav pārkāpusi tai noteikto pienākumu norādīt pamatojumu.
143 Līdz ar to ir jāsecina, ka Komisija tiesiski un pietiekami pamatotā veidā nolēma noraidīt izvirzīto atbildību mīkstinošo apstākli. Tādējādi šī pamata pirmā daļa ir noraidāma.
– Par faktiski veikto prasītājas pārkāpumu
144 Atbilstoši pamatnostādņu 3. punkta otrajam ievilkumam “pārkāpumus izraisošu līgumu vai prakses neīstenošana” var būt atbildību mīkstinošs apstāklis.
145 No judikatūras izriet, ka Komisijai nav pienākuma atzīt par atbildību mīkstinošu apstākli faktu, ka aizliegtā vienošanās netika īstenota, izņemot, ja uzņēmums, kas pamatojas uz šo apstākli, var pierādīt, ka tas ir skaidri un būtiski iebildis pret šīs aizliegtās vienošanās īstenošanu, traucējot tās funkcionēšanai, un nav izlicies, ka ievēro šo vienošanos, tādā veidā mudinot citus uzņēmumus īstenot minēto aizliegto vienošanos. Uzņēmumiem būtu ļoti viegli samazināt risku maksāt lielu naudas sodu, ja tie varētu gūt labumu no piedalīšanās nelikumīgā aizliegtā nolīgumā, bet vēlāk panākt naudas soda samazināšanu, aizbildinoties ar to, ka tiem bijusi ierobežota loma pārkāpuma īstenošanā, neņemot vērā, ka viņu uzvedība bija mudinājusi citus uzņēmumus rīkoties tādā veidā, kas kaitēja konkurencei (Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑44/00 Mannesmannröhren-Werke/Komisija, Krājums, II‑2223. lpp., 277. un 278. punkts).
146 Prasītājas šīs pamata daļas ietvaros izvirzītie apstākļi neļauj secināt, ka tā skaidri un būtiski iebilda pret ar Nintendo noslēgto līgumu, traucējot tā funkcionēšanu.
147 Tāpat Itochu nevar likumīgi izvirzīt faktu, ka tai nav bijis nolūka pārkāpumu izmantot savā labā, jo tā pārkāpuma laikposmā cieta zaudējumus un tai bija noteiktas ekonomiskas grūtības. Papildus faktam, ka Komisijai, novērtējot atbildību mīkstinošu apstākļu esamību, šādi elementi nav jāņem vērā (šajā sakarā karteļu jomā skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 345. punkts), nav pierādīts, ka apgalvotās grūtības ir saistītas ar strīdīgo pasākumu neīstenošanu. Tostarp ir jānorāda, ka prasītāja savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem pati piekrita, ka sliktie rezultāti, ar kuriem Itochu Hellas saskārās pārkāpuma laikposmā, ir izskaidrojami ar virkni no līguma, kuru tā bija noslēgusi ar Nintendo, īstenošanas neatkarīgiem faktoriem.
148 Turklāt attiecībā uz iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu pirmām kārtām ir jāpamatojas uz iepriekš 82. punktā minēto judikatūru un jākonstatē, ka Komisija, atsakoties prasītājai piemērot izvirzīto atbildību mīkstinošo apstākli, Lēmumā (skat. 434.–437. apsvērumu) ir norādījusi novērtējuma elementus, kuru rezultātā tā nepiekrita atbildību mīkstinošā apstākļa sakarā ar strīdīgā līguma neīstenošanu piemērošanai prasītājai. Tādējādi Komisija šajā sakarā nekādi nav pārkāpusi tai noteikto pienākumu norādīt pamatojumu.
149 Šādos apstākļos Itochu nevar piešķirt arī naudas soda apmēra samazinājumu sakarā ar šo pēdējo minēto atbildību mīkstinošo apstākli.
150 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, šis pamats ir noraidāms kā nepamatots.
Par piekto pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpumu sakarā ar naudas soda, kas pārsniedz 10 % no apgrozījuma iepriekšējā finanšu gadā, uzlikšanu
Lietas dalībnieku argumenti
151 Prasītāja apgalvo, ka Komisija pārkāpj Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta prasības tiktāl, ciktāl ar Lēmumu ir uzlikts naudas sods, kas pārsniedz 10 % no Itochu Hellas apgrozījuma finanšu gadā, kurš bija pirms Lēmuma pieņemšanas. Tā apgalvo, ka Lēmums bija jāadresē Itochu Hellas un ka jebkāds iespējamais naudas sods būtu bijis jānosaka tai. 10 % likmi būtu bijis jānovērtē, ņemot vērā Itochu Hellas apgrozījumu 2001. gadā, kurš bija EUR 423 475. Nosakot naudas sodu 4,5 miljonu euro apmērā, kas atbilst vairāk nekā 50 % no Itochu Hellas ikgadējā apgrozījumā kopš 1991. gada, izņemot 1994. gadu, Komisija šo likmi nav ievērojusi. Līdz ar to prasītāja lūdz Pirmās instances tiesu samazināt naudas sodu, kas tai noteikts Lēmuma 3. punktā, līdz tādam apmēram, kas nepārsniedz EUR 42 348, proti, summai, kas atbilst 10 % no Itochu Hellas apgrozījuma 2001. gadā.
152 Savā replikā prasītāja noraida Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru šis pamats ir pretrunā ar pamatu, kas saistīts ar pārkāpuma kļūdainu inkriminēšanu prasītājai attiecībā uz lūgtajiem pasākumiem. Tā uzskata, ka Pirmās instances tiesa var nospriest neatcelt Lēmumu, bet pārvērtēt naudas soda apmēru, ņemot vērā Itochu Hellas stāvokli tirgū. Turklāt šis pamats esot izvirzīts arī pakārtoti gadījumā, ja Pirmās instances tiesa, kā to savu prasījumu pirmajā daļā lūdz prasītāja, Lēmumu neatceltu.
153 Komisija lūdz šo pamatu noraidīt.
Pirmās instances tiesas vērtējums
154 Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Komisija uzņēmumiem, kas pārkāpj EKL 81. panta vai EKL 82. panta prasības, var noteikt naudas sodus līdz “10 % no katra pārkāpēja uzņēmuma iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma”.
155 Šajā gadījumā Itochu apgalvo, ka Komisijai naudas soda apmērs būtu jānosaka, ņemot vērā Itochu Hellas, kura vienīgā ir atbildīga pārkāpuma izdarīšanā, apgrozījumu.
156 Kā tas izriet no pamata, kuru Itochu izvirzīja prasības daļēji atcelt Lēmumu atbalstam, Komisija Lēmumu pamatoti adresēja Itochu, jo tā ir uzskatāma par atbildīgu pārkāpuma izdarīšanā.
157 Tādējādi šo pamatu nevar apmierināt tiktāl, ciktāl Komisijai, lai piemērotu maksimālo robežu 10 % apmērā, ir jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma, proti, uzņēmuma, kurš ir iesaistīts pārkāpumā un kurš tādēļ ir atzīts par vainīgu, un kuram ir paziņots lēmums par naudas soda uzlikšanu, apgrozījums (Pirmās instances tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā T‑304/02 Hoek Loos/Komisija, Krājums, II‑1887. lpp., 116. punkts; šajā sakarā skat. arī Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑10.* lpp., 390. punkts).
158 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šis pamats ir noraidāms.
Par sesto pamatu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
159 Prasītāja norāda, ka Itochu Hellas un Itochu no paziņojuma par iebildumiem formulējuma secināja, ka Komisija, iespējams, ir atklājusi gan vertikālu, gan horizontālu EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu. Pārbaudot apgalvotā pārkāpuma horizontālo aspektu, atbilde uz paziņojumu par iebildumiem, kura ir sniegta Itochu Hellas un Itochu vārdā, esot izstrādāta, paturot prātā iespējamo paziņojuma par sadarbību, kura piemērošana ir ierobežota ar uzņēmumu, kuri ir slepenas horizontālās aizliegtā vienošanās dalībnieki, sadarbību ar Komisiju, piemērošanu.
160 Līdz ar to atbildē uz paziņojumu par iebildumiem attiecībā uz vairākiem punktiem Itochu Hellas un Itochu izvēlējās neapstrīdēt Komisijas veikto faktu interpretāciju. Šādi rīkojoties, tās pat neizmantoja pēc iespējas pilnā apmērā tiesības uz aizstāvību vai vismaz piemēroja aizstāvības stratēģiju, kuru tās, iespējams, nebūtu piemērojušas, ja Komisija tās nebūtu maldinājusi. Tādējādi, tā kā Itochu Hellas nebija neviena dokumenta par Nintendo preču izplatīšanu, vienīgais veids, kā sadarboties ar Komisiju, bija neapstrīdēt faktus.
161 Prasītāja uzskata, ka, Lēmumā pārkāpuma tiesisko novērtējumu ierobežojot ar vertikālu līgumu, Komisija ir rīkojusies tā, ka dalībniekiem uzņēmumiem vairs nebija iespējas prasīt naudas soda apmēra samazināšanu, pamatojoties uz paziņojumu par sadarbību. Šāda negodīga metode pārkāpjot dalībnieku uzņēmumu tiesības uz aizstāvību, jo tiem būtu bijusi iespēja piemērot atšķirīgu aizstāvības stratēģiju, nevis vienkārši neapstrīdēt faktus.
162 Pēc prasītājas domām, šādas nostājas maiņas rezultātā Itochu nevar piemērot naudas soda, kas tai noteikts sakarā ar Itochu Hellas rīcību vertikāla pārkāpuma ietvaros, apmēra samazināšanu par 10 %, lai gan tā būtu varējusi prasīt šādu samazinājumu, ja tā būtu bijusi horizontālas aizliegtās vienošanās dalībniece. Prasītāja secina, ka gadījumā, ja Pirmās instances tiesa uzskatītu, ka Komisija nav pārkāpusi tiesības uz aizstāvību, Itochu tomēr būtu jāpiemēro tai uzliktā naudas soda apmēra samazināšana par vismaz 10 %, jo tā nav apstrīdējusi faktus, kas izklāstīti Komisijas paziņojumā par iebildumiem.
163 Savā replikā prasītāja norāda, ka, ja, kā to apgalvo Komisija, jebkāda sadarbība var tikt ņemta vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis ārpus paziņojuma par sadarbību konteksta, no tā izrietošais naudas soda apmēra samazinājums nav pakļauts tiem pašiem nosacījumiem. It īpaši šajā paziņojumā nav prasīts, ka, lai piemērotu naudas soda apmēra samazinājumu sakarā ar to, ka netiek apstrīdēti attiecīgie fakti, šāda sadarbība ir situācijā, kurā paziņojums par iebildumiem ir pamatots ar savstarpēji saistītu sarežģītu faktu virkni.
164 Komisija norāda, ka prasītājas apgalvojumi ir spēkā neesoši gan faktu, gan tiesību ziņā. Prasītājas lūgtais naudas soda apmēra samazinājums sakarā ar tās apgalvoto sadarbību katrā ziņā nevar tikt apmierināts.
Pirmās instances tiesas vērtējums
165 Pirmām kārtām ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no paziņojuma par iebildumiem nekādi neizriet, ka Komisija administratīvās procedūras stadijā ir vēlējusies ierobežot savu tiesisko vērtējumu ar apgalvotā pārkāpuma horizontālo aspektu.
166 Šajā sakarā fakts, ka Komisija paziņojumā par iebildumiem pamatojās uz terminoloģiju un judikatūru, kas attiecas uz horizontālo aizliegto vienošanos, to nav varējis maldināt.
167 Turklāt prasītājas uz paziņojumu par iebildumiem sniegtā atbilde skaidri pierāda, ka, pēc pašas prasītājas domām, apgalvotais pārkāpums ir saistīts ar vertikālām attiecībām.
168 Turklāt fakts, ka Komisija nolēma atteikties no iebildumiem, kas saistīti ar iespējamiem pārkāpuma horizontāliem aspektiem, nekādā ziņā nav prasītājai nelabvēlīgs. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka prasība, saskaņā ar kuru paziņojumā par iebildumiem ir pietiekami skaidri jāizklāsta iebildumi, pat ja tie tiek izklāstīti kopsavilkuma veidā, lai ieinteresētajām personām faktiski būtu zināma rīcība, par kuru Komisija tās vēlas saukt pie atbildības, ir izpildīta, ja lēmumā ieinteresētās personas tiek vainotas tikai tajos pārkāpumos, kas ir norādīti paziņojumā par iebildumiem, un tajā ir norādīti tikai tie fakti, attiecībā uz kuriem ieinteresētajām personām bijusi dota iespēja izteikties.
169 Ja paziņojumā par iebildumiem ir skaidra norāde uz attiecīgā uzņēmuma izdarītā konkurences tiesību pārkāpuma raksturu un šajā sakarā svarīgajiem faktiem, tas var sniegt atbildi uz šo apgalvojumu un aizstāvēt savas tiesības. Vēlāka iebildumu izvirzīšana Komisijas lēmumā, kurā ekonomiska vienošanās kvalificēta kā “horizontāla” vai “vertikāla”, nav būtisks paziņojumā par iebildumiem ietverto iebildumu grozījums (Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. septembra spriedums lietā T‑325/01 DaimlerChrysler/Komisija, Krājums, II‑3319. lpp., 188., 189. un 192. punkts).
170 Līdz ar to Komisija, Apstrīdētajā lēmumā ierobežojot attiecīgā pārkāpuma aprakstu ar šī pārkāpuma vertikālajiem aspektiem, nepārkāpa prasītājas tiesības uz aizstāvību.
171 Katrā ziņā Komisijas pieņemtā formulējuma maiņa nekādi neliedza prasītājai tiesības, ka tiek ņemta vērā tās sadarbošanās tiktāl, ciktāl tā nekad nav lūgusi tai piemērot paziņojumu par sadarbību atbilstoši tā E punktam un ciktāl attiecīgo uzņēmumu sadarbība tika ņemta vērā ārpus šī paziņojuma piemērošanas jomas (skat. Lēmuma 454.–464. apsvērumu).
172 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, arī pēdējais prasītājas pamats ir noraidāms.
173 Tādējādi prasība jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
174 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespiež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Itochu Corp. atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Martins Ribeiro | Papasavvas | Wahl |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 30. aprīlī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Prāvas priekšvēsture
1. Attiecīgie uzņēmumi
2. Administratīvā procedūra
Izmeklēšana attiecībā uz video spēļu sektoru (lietaIV/35.587 PO Video Games)
Papildu izmeklēšana, ar ko specifiski izvērtē “Nintendo” izplatīšanas sistēmu (lieta IV/35.706 PO Nintendo Distribution)
Izmeklēšana pēc sūdzības, ko iesniegusi “Omega Electro BV” (lieta IV/36.321 Omega – Nintendo)
3. Strīdīgais lēmums
Procedūra un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
1. Par prasību Lēmumu daļēji atcelt
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
2. Par prasību atcelt vai samazināt naudas sodu
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principa pārkāpumu sakarā Komisijas pieļauto atšķirīgo attieksmi
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par otro pamatu, kas attiecas uz samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, preventīvā nolūkā palielinot naudas soda sākuma summu
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par trešo pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu novērtējumā un samērīguma principa pārkāpumu, palielinot naudas soda summu sakarā ar pārkāpuma ilgumu
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
– Par pirmo pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot laikposmu, kurā prasītāja piedalījās pārkāpumā
– Par [pamata] otro daļu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu, nosakot palielināšanas likmi par pārkāpuma gadu
Par ceturto pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu sakarā ar to, ka nav ņemti vērā noteikti atbildību mīkstinoši apstākļi
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
– Par prasītājas pasīvo lomu pārkāpumā
– Par pārkāpuma īstenošanu no prasītājas viedokļa
Par piekto pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpumu sakarā ar naudas soda, kas pārsniedz 10 % no apgrozījuma iepriekšējā finanšu gadā, uzlikšanu
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par sesto pamatu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instance tiesas vērtējums
Par tiesāšanās izdevumiem