VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta paplašinātā sastāvā)
2019. gada 28. novembrī (*)
Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Vienotais noregulējuma mehānisms kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam (VNM) – Vienotais noregulējuma fonds (VNF) – VNV lēmums par ex ante iemaksām par 2016. gadu – Prasība atcelt tiesību aktu – Tiešs un individuāls skārums – Pieņemamība – Būtiski procedūras noteikumi – Lēmuma autentiskuma pierādīšana – Lēmuma pieņemšanas procedūra
Lietā T‑323/16
Banco Cooperativo Español, SA, Madride (Spānija), ko pārstāv D. Sarmiento Ramírez‑Escudero un J. Beltrán de Lubiano Sáez de Urabain, advokāti,
prasītāja,
pret
Vienotā noregulējuma valdi (VNV), ko pārstāv F. Málaga Diéguez, F. Fernández de Trocóniz Robles, B. Meyring, S. Schelo, T. Klupsch un S. Ianc, advokāti,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv J. Rius, A. Steiblytė un K.‑P. Wojcik, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt VNV 2016. gada 15. aprīļa izpildsesijā pieņemto lēmumu par ex ante iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā par 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/06), ciktāl tas attiecas uz prasītāju,
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva], R. Barentss [R. Barents], J. Pasers [J. Passer] (referents) un G. De Bāre [G. De Baere],
sekretārs: H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 27. februāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Šī lieta ietilpst banku savienības otrajā pīlārā saistībā ar vienoto noregulējuma mehānismu (VNM), kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.). VNM ieviešanas mērķis ir pastiprināt noregulējuma integrāciju eurozonas dalībvalstīs un tajās dalībvalstīs, kas nav eurozonas dalībvalstis un kas izvēlas piedalīties vienotajā uzraudzības mehānismā (VUM) (turpmāk tekstā – “iesaistītās dalībvalstis”).
2 Konkrētāk, šī lieta attiecas uz Vienoto noregulējuma fondu (VNF), kas tika izveidots ar Regulas Nr. 806/2014 67. panta 1. punktu. VNF tiek finansēts no valsts līmenī piesaistītām iestāžu iemaksām, tostarp ex ante iemaksu veidā, izpildot šīs pašas regulas 67. panta 4. punktu. Saskaņā ar minētās regulas 3. panta 1. punkta 13. apakšpunktu iestādes jēdziens attiecas uz kredītiestādi vai ieguldījumu brokeru sabiedrību, uz kuru attiecas konsolidētā uzraudzība saskaņā ar šīs pašas regulas 2. panta c) punktu. Iemaksas tiek pārskaitītas Eiropas Savienības līmenī atbilstoši starpvaldību nolīgumam par iemaksu pārskaitīšanu uz VNF un to kopīgošanu, kas parakstīts Briselē 2014. gada 21. maijā (turpmāk tekstā – “SVN nolīgums”).
3 Regulas Nr. 806/2014 70. pantā “Ex ante iemaksas” ir noteikts:
“1. Katras iestādes iemaksas piesaista vismaz reizi gadā, un tās aprēķina proporcionāli to saistību apjomam, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, attiecībā pret visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā darbības atļauju saņēmušo iestāžu kopējām saistībām, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus.
2. Katru gadu Valde pēc apspriešanās ar ECB vai valstu kompetentajām iestādēm un ciešā sadarbībā ar valstu noregulējuma iestādēm aprēķina atsevišķo iemaksu apmēru, lai nodrošinātu, ka iemaksas, kas jāveic visās iesaistītajās dalībvalstīs visām atļauju saņēmušām iestādēm, nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma.
Katru gadu, aprēķinot atsevišķu iestāžu iemaksu apmēru, par pamatu tiek izmantota:
a) nemainīga iemaksa, kuras apmēru nosaka proporcionāli tam, kāds ir iestādes saistību apmērs, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, attiecībā pret visu iestāžu, kurām ir piešķirta atļauja iesaistīto dalībvalstu teritorijā, kopējo saistību apmēru, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, un
b) riska līmenim pielāgota iemaksa, kuras apmēru aprēķina, pamatojoties uz Direktīvas 2014/59/ES 103. panta 7. punktā norādītajiem kritērijiem, ņemot vērā proporcionalitātes principu un neradot atšķirības starp dalībvalstu banku sektora struktūrām.
Nosakot nemainīgās iemaksas un riska līmenim pielāgotās iemaksas attiecību, tiek ņemts vērā līdzsvarots iemaksu sadalījums pa dažādu veidu bankām.
Jebkurā gadījumā visās iesaistītajās dalībvalstīs visu atļauju saņēmušo iestāžu atsevišķo iemaksu kopsumma, kas tiek aprēķināta saskaņā ar šā punkta a) un b) apakšpunktu, gadā nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma.
[..]
6. Tiek piemēroti deleģētie akti, kurus Komisija ir pieņēmusi saskaņā ar Direktīvas 2014/59/ES 103. panta 7. punktu un kuros ir izklāstīta iemaksu pielāgošana proporcionāli iestāžu riska profilam.
7. Padome, rīkojoties pēc Komisijas priekšlikuma, šā panta 6. punktā minēto deleģēto aktu satvarā pieņem īstenošanas aktus, lai noteiktu šā panta 1., 2. un 3. punkta īstenošanas nosacījumus, jo īpaši attiecībā uz:
a) atsevišķu iemaksu aprēķināšanas metodoloģijas piemērošanu;
b) praktisko kārtību, kādā iestādēm tiek piemēroti deleģētajā aktā minētie riska faktori.”
4 Regulu Nr. 806/2014 attiecībā uz minētajām ex ante iemaksām papildina Padomes Īstenošanas regula (ES) 2015/81 (2014. gada 19. decembris), ar ko nosaka vienādus Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas nosacījumus attiecībā uz ex ante iemaksām [VNF] (OV 2015, L 15, 1. lpp.).
5 Turklāt Regulā Nr. 806/2014 un Īstenošanas regulā 2015/81 ir veikta atsauce uz atsevišķiem noteikumiem, kas ir ietverti divos citos tiesību aktos:
– pirmkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.);
– otrkārt, Komisijas Deleģētajā regulā (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.).
6 Vienotā noregulējuma valde (VNV) tika izveidota kā Savienības aģentūra (Regulas Nr. 806/2014 42. pants). To tostarp veido plenārsesija un izpildsesija (Regulas Nr. 806/2014 43. panta 5. punkts). VNV izpildsesijā pieņem visus lēmumus Regulas Nr. 806/2014 īstenošanai, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi (Regulas Nr. 806/2014 54. panta 1. punkta b) apakšpunkts).
7 Ar 2015. gada 29. aprīļa lēmumu (SRB/PS/2015/8) VNV plenārsesijā pieņēma VNV procedūras noteikumus izpildsesijā (turpmāk tekstā – “PNI”).
8 PNI 9. panta 1.–3. punktā ir noteikts:
“1. Lēmumus var arī pieņemt rakstveida procedūrā, ja vien vismaz divi 3. panta 1. punktā minētie izpildsesijas locekļi, kas piedalās rakstveida procedūrā, pret to neiebilst pirmo 48 stundu laikā pēc šādas rakstveida procedūras uzsākšanas. Šādā gadījumā tēma tiks iekļauta nākamās izpildsesijas darba kārtībā.
2. Rakstveida procedūra parasti prasa ne mazāk kā piecas darbdienas, lai katrs izpildsesijas loceklis veiktu pārbaudi. Ja ir nepieciešama steidzama rīcība, priekšsēdētājs var noteikt īsāku laikposmu vienprātīgai lēmuma pieņemšanai. Tiek norādīts laikposma saīsināšanas iemesls.
3. Ja nav iespējams panākt vienprātību ar rakstveida procedūras palīdzību, priekšsēdētājs var ierosināt parasto balsošanas procedūru saskaņā ar 8. pantu.”
Tiesvedības priekšvēsture
9 Prasītāja Banco Cooperativo Español, SA ir iesaistītajā dalībvalstī reģistrēta kredītiestāde.
10 2015. gada 11. decembrī Fondo de Reestructuración Ordenada Bancaria (Banku sakārtotas reorganizācijas fonds), kas ir valsts noregulējuma iestāde (turpmāk tekstā – “VNI”) saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 3. panta 1. punkta 3. apakšpunktu attiecībā uz Spāniju (turpmāk tekstā – “Spānijas VNI”), nosūtīja prasītājai informācijas pieprasījumu, lai aprēķinātu tās ex ante iemaksas par 2016. gadu.
11 Prasītāja uz šo pieprasījumu atbildēja.
12 Ar 2016. gada 15. aprīļa lēmumu par ex ante iemaksām VNF par 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/06) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) VNV izpildsesijā saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 54. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 70. panta 2. punktu noteica katras iestādes, tostarp prasītājas, ex ante iemaksu apmēru par 2016. gadu. Šī lēmuma pielikumā tabulas veidā ir ietverti visu iestāžu ex ante iemaksu apmēri par 2016. gadu, kā arī zināms skaits citu sadaļu, tostarp ar nosaukumiem Method (EA) ((Eurozonas) metode) un Risk adjustment factor in the EA environment (Riska pielāgošanas faktors eurozonas kontekstā).
13 VNV norāda, ka tā 2016. gada 15. aprīlī Spānijas VNI paziņoja apstrīdēto lēmumu attiecībā uz iestādēm, kuras saņēmušas atļauju teritorijā, kas ietilpst šīs VNI kompetencē.
14 Ar 2016. gada 26. aprīļa vēstuli Spānijas VNI informēja prasītāju par tās ex ante iemaksas apmēru un lūdza tai veikt maksājumu Banco de España (Spānijas Banka) līdz 2016. gada 24. jūnijam.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
15 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 24. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību. VNV savu iebildumu rakstu iesniedza 2016. gada 6. septembrī.
16 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 4. oktobrī, Eiropas Komisija lūdza atļaut iestāties lietā VNV prasījumu atbalstam.
17 Ar 2016. gada 25. oktobra lēmumu Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs apmierināja Komisijas lūgumu par iestāšanos lietā.
18 Ar pirmo procesa organizatorisko pasākumu, kas tika noteikts 2017. gada 9. oktobrī saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantu, pēdējā minētā lūdza VNV iesniegt apstrīdētā lēmuma oriģināla, tostarp tā pielikuma, pilnu kopiju.
19 Ar 2017. gada 26. oktobra dokumentu VNV norādīja, ka tā nevar izpildīt 2017. gada 9. oktobrī noteikto procesa organizatorisko pasākumu, tostarp atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma pielikumā ietverto datu konfidencialitāti.
20 Ar 2017. gada 14. decembra rīkojumu par pierādījumu savākšanas pasākumiem (turpmāk tekstā – “pirmais rīkojums”) Vispārējā tiesa, pamatojoties, pirmkārt, uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. panta pirmo daļu un, otrkārt, uz Reglamenta 91. panta b) punktu, 92. panta 3. punktu, kā arī 103. pantu, uzdeva VNV iesniegt apstrīdētā lēmuma, tostarp tā pielikuma, oriģināla pilnas kopijas konfidenciālo un nekonfidenciālo versiju.
21 Ar 2018. gada 15. janvāra dokumentu VNV atbildēja uz pirmo rīkojumu un iesniedza divus dokumentus konfidenciālā un nekonfidenciālā versijā, proti, pirmkārt, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tekstu – parakstīta papīra dokumenta skenētu dokumentu PDF formātā uz divām lappusēm un, otrkārt, digitālu datu, kas veido apstrīdētā lēmuma pielikumu, digitalizētu versiju PDF formātā.
22 Ņemot vērā VNV atbildi uz pirmo rīkojumu, Vispārējā tiesa 2018. gada 12. martā noteica otru procesa organizatorisko pasākumu un lūdza VNV, pirmkārt, precizēt pielikuma formātu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, otrkārt, gadījumā, ja šis pielikums būtu sagatavots digitālā veidā, izskaidrot un iesniegt visus autentiskuma pierādīšanas tehniskos elementus, kas ir nepieciešami, lai pierādītu, ka Vispārējā tiesā iesniegtais digitālo datu atveidojums PDF formātā atbilst tam, kurš konkrēti tika iesniegts parakstīšanai un kuru VNV pieņēma izpildsesijā tās 2016. gada 15. aprīļa sanāksmes laikā, un, treškārt, iesniegt savus apsvērumus par jautājumu par apstrīdētā lēmuma juridisku esamību un jautājumu par būtisku procedūras noteikumu ievērošanu.
23 Ar 2018. gada 27. marta dokumentu VNV atbildēja uz otru procesa organizatorisko pasākumu. Attiecībā uz otru prasību, kas tika minēta šī sprieduma 22. punktā, VNV norādīja, ka tā to nevar izpildīt atsevišķu iesniedzamo dokumentu konfidencialitātes dēļ, un ieteica noteikt pierādījumu savākšanas pasākumu.
24 2018. gada 2. maijā Vispārējā tiesa pieņēma jaunu rīkojumu par pierādīšanas savākšanas pasākumiem, piespriežot VNV izpildīt otru prasību, kas ietverta 2018. gada 12. marta procesa organizatoriskajā pasākumā (turpmāk tekstā – “otrs rīkojums”).
25 Ar 2018. gada 18. maija dokumentu, kas tika grozīts 2018. gada 29. jūnijā, VNV izpildīja otru rīkojumu un to konfidenciālajā un nekonfidenciālajā versijā iesniedza dokumentu ar nosaukumu “Identifikācijas tehniskā informācija”, trīs VNV elektroniskā pasta vēstules, kas datētas ar 2016. gada 13. aprīļa plkst. 17.41 un 2016. gada 15. aprīļa plkst. 19.04 un plkst. 20.06, kā arī zibatmiņu ar XLSX formāta failu un TXT formāta failu.
26 Ar 2018. gada 13. jūlija lēmumu, veikusi Reglamenta 103. panta 1. punktā paredzēto pārbaudi, Vispārējā tiesa izņēma no lietas materiāliem dokumentu, kurus VNV iesniedza, atbildot uz pirmo un otro rīkojumu, konfidenciālās versijas, izņemot TXT formāta failus, kas ietverti zibatmiņās, kuras VNV iesniedza 2018. gada 18. maijā, un kuros nav ietverta nekāda konfidenciāla informācija, minētie faili papīra formātā tika iekļauti lietas materiālos.
27 2018. gada 13. jūlijā ar trešo procesa organizatorisko pasākumu, kas noteikts saskaņā ar Reglamenta 89. pantu, Vispārējā tiesa lūdza prasītāju un Komisiju iesniegt savus apsvērumus par VNV atbildēm uz šī sprieduma 18., 20., 22. un 24. punktā minētajiem procesa organizatoriskajiem un pierādījumu savākšanas pasākumiem.
28 Ar 2018. gada 27. un 30. jūlija dokumentiem prasītāja un Komisija iesniedza savus apsvērumus, atbildot uz trešo procesa organizatorisko pasākumu.
29 Pēc Vispārējās tiesas astotās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.
30 Ar 2018. gada 20. novembra vēstuli Vispārējā tiesa tostarp lūdza lietas dalībniekus saskaņā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem precizēt to nostājas saistībā ar to, vai VNV ir ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu.
31 Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2018. gada 4. decembrī, lietas dalībnieki izpildīja šo lūgumu.
32 Prasītājas prasījums Vispārējai tiesai būtībā ir atcelt apstrīdēto lēmumu.
33 VNV, kuru pēc būtības atbalsta Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– pakārtoti – noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
34 Šīs prasības atcelt tiesību aktu mērķiem prasītāja izvirza divus pamatus, pirmais no tiem ir saistīts ar iebildi par prettiesiskumu saistībā ar Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punktu, un otrs, pamatojoties uz šo iebildi par prettiesiskumu, attiecas uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ciktāl ar to tiek pārkāpta Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punkta otrā daļa un Regulas Nr. 806/2014 70. pants, tos interpretējot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. panta un samērīguma principa gaismā.
Par pieņemamību
35 VNV uzskata, ka prasība ir vērsta pret Spānijas VNI aktu, jo prasībai esot pievienots šis akts, nevis tās lēmums. VNV neesot Spānijas VNI akta autore. Tādējādi prasība pret šo aktu neesot pieņemama.
36 Ja joprojām tiktu uzskatīts, ka prasība ir celta par VNV lēmumu, tā tāpat nebūtu pieņemama, jo VNV veiktā ex ante iemaksu apstiprināšana par 2016. gadu neradot nekādas saistošas tiesiskās sekas, kas varētu ietekmēt prasītājas intereses, būtiski mainot tās tiesisko stāvokli, un, konkrētāk, tā neradot nekādu maksāšanas pienākumu. Lai šāds pienākums rastos, esot jāpieņem VNI lēmums.
37 Turklāt VNV veiktais ex ante iemaksu aprēķins tieši neskarot prasītāju LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
38 Atbildes rakstā uz repliku VNV apgalvo, ka prasītāja nav apstrīdētā lēmuma adresāte. Apstrīdētais lēmums esot ticis paziņots vienīgi VNI, kuras pēc tam esot pieņēmušas pašas savus tiesību aktus atbilstoši apstrīdētajam lēmumam un tos paziņojušas to uzraudzībā esošajām iestādēm. Tādējādi, kā uzskata VNV, pat ja šis lēmums būtu varējis būt saistošs Spānijas VNI, tas nav tieši saistošs prasītājai, kas katrā ziņā neesot bijusi tā adresāte.
39 Pretēji tam, ko uzskatot prasītāja, apstrīdētajā lēmumā “neesot noteikts” precīzs katrai iestādei veicamo iemaksu apmērs. Vienīgi ar Spānijas VNI aktu atbilstoši valsts tiesībām tiekot radīts pienākums iestādēm veikt to ex ante iemaksas.
40 Ex ante iemaksu iekasēšanas procedūras pamatā esot “cieša sadarbība” starp VNV un VNI. Tomēr tiesiskais regulējums nesniedzot skaidru atbildi uz jautājumu, kurai jurisdikcijai ir pilnvaras veikt ex ante iemaksu iekasēšanas procedūras tiesas pārbaudi. Ieviestais tiesiskais regulējums tomēr ļaujot nodrošināt, lai VNI būtu atbildīgas par galīgā lēmuma saistībā ar iemaksu iekasēšanu pieņemšanu atbilstoši principiem, kas ir SVN nolīguma pamatā. No šī fakta varot secināt, ka likumdevēja nolūks bija nodot valsts tiesām pilnvaras pārbaudīt ex ante iemaksu iekasēšanas procedūru. Turklāt gadījumā, ja rastos jautājumi saistībā ar Savienības iestāžu vai aģentūru dokumentu spēkā esamību vai interpretāciju, valsts tiesas varētu lūgt Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu.
41 Saskaņā ar šo argumentāciju pastāvot daudzi piemēri, kad ex ante iemaksas ir apstrīdētas valsts līmeņa tiesās vai kompetentajās valsts iestādēs. Atsevišķas VNI esot pieņēmušas šādu pašu nostāju, uzskatot, ka valsts tiesas un iestādes ir kompetentas pārbaudīt tiesību aktus, kurus tās ir pieņēmušas saistībā ar ex ante iemaksu iekasēšanas procedūru.
42 Prasītāja apstrīd VNV nostāju un uzskata, ka prasība ir pieņemama.
43 Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona var celt prasību pret tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai skar viņu tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.
44 Tādējādi LESD 263. panta ceturtā daļa ierobežo prasības atcelt tiesību aktus, kuras ceļ juridiska vai fiziska persona, līdz trijām aktu kategorijām, proti, pirmkārt, akti, kas adresēti šai personai, otrkārt, akti, kas viņai nav adresēti un kas viņu skar tieši un individuāli, un, treškārt, reglamentējošie akti, kas viņai nav adresēti, viņu skar tieši, bet nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem (skat. rīkojumu, 2013. gada 10. decembris, von Storch u.c./ECB, T‑492/12, nav publicēts, EU:T:2013:702, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
45 Attiecībā uz LESD 263. panta pirmajā daļā paredzēto nosacījumu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka par aktiem vai lēmumiem, par kuriem var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu, var uzskatīt vienīgi pasākumus, kas rada saistošas tiesiskās sekas, kas ir tādas, kas var ietekmēt prasītāja intereses, konkrēti mainot tā tiesisko stāvokli (skat. rīkojumu, 2016. gada 21. aprīlis, Borde un Carbonium/Komisija, C‑279/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:297, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Turklāt, ja runa ir par aktiem vai lēmumiem, kuru izstrāde notiek vairākos posmos, it īpaši iekšējās procedūras ietvaros, ir apstrīdami tikai tie pasākumi, kuros galīgā veidā noteikta iestādes nostāja šīs procedūras beigās, neiekļaujot starppasākumus, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu (skat. rīkojumu, 2016. gada 9. marts, Port autonome du Centre et de l’Ouest u.c./Komisija, T‑438/15, EU:T:2016:142, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Turklāt no judikatūras izriet – ja neprivileģēts prasītājs ir cēlis prasību par tam neadresēta tiesību akta atcelšanu, prasība, ka pārsūdzētā pasākuma saistošajām tiesiskajām sekām ir jāspēj ietekmēt šī prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli, pārklājas ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem (skat. rīkojumu, 2014. gada 6. marts, Northern Ireland Department of Agriculture and Rural Development/Komisija, C‑248/12 P, nav publicēts, EU:C:2014:137, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, pirmkārt, fiziska vai juridiska persona, kas nav lēmuma adresāts, nevar apgalvot, ka to individuāli skar šis lēmums, ja vien tas to skar dažu tās specifisko īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kura to raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu un tādēļ individuāli izceļ līdzīgi kā šāda lēmuma adresātu (spriedumi, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 223. lpp., un 1998. gada 2. aprīlis, Greenpeace Council u.c./Komisija, C‑321/95 P, EU:C:1998:153, 7. un 28. punkts).
49 Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums, ka lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar tieši, prasa, lai apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu indivīda tiesisko stāvokli un nepieļautu nekādu novērtējuma brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izrietētu tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (skat. spriedumu, 2007. gada 22. marts, Regione Siciliana/Komisija, C‑15/06 P, EU:C:2007:183, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Tomēr no judikatūras izriet, ka, lai gan, lai apstrīdētais tiesību akts radītu sekas attiecībā uz privātpersonu tiesisko stāvokli, ir noteikti nepieciešams, lai tiktu veikti īstenošanas pasākumi, tomēr tiešas skaršanas nosacījums tiek uzskatīts par izpildītu, ja šis tiesību akts nosaka tā adresātam saistības attiecībā uz tā īstenošanu un ja šim adresātam automātiski rodas pienākums veikt pasākumus, kas maina prasītāja tiesisko stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 7. jūlijs, Federcoopesca u.c./Komisija, T‑312/14, EU:T:2015:472, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Proti, kā ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet] atgādināja savos apsvērumos lietā Stichting Woonpunt u.c./Komisija (C‑132/12 P, EU:C:2013:335, 68. punkts un tajā minētā judikatūra), dalībvalstu rīcības brīvības neesamība novērš tiešas saiknes starp Savienības tiesību aktu un privātpersonu šķietamu neesamību. Citiem vārdiem sakot, lai novērstu tiešu skaršanu, starpposma tiesību akta, ar kuru tiek īstenots Savienības tiesību akts, izdevēja rīcības brīvība nevar būt tikai formāla. Tai ir jākļūst par prasītāja tiesiskas skaršanas avotu.
52 Šajā lietā, pirmkārt, no piemērojamā tiesiskā regulējuma un, jo sevišķi, no Regulas Nr. 806/2014 54. panta 1. punkta b) apakšpunkta un šīs pašas regulas 70. panta 2. punkta izriet, ka gan konkrētais individuālo iemaksu aprēķina veicējs, gan lēmuma, ar kuru apstiprina šīs iemaksas, autors ir VNV. Apstāklis, ka starp VNV un VNI pastāv sadarbība, nemaina šo konstatējumu (rīkojums, 2018. gada 19. novembris, Iccrea Banca/Komisija un VNV, T‑494/17, EU:T:2018:804, 27. punkts).
53 Proti, vienīgi VNV ir piešķirta kompetence “pēc apspriešanās ar ECB vai valstu kompetentajām iestādēm un ciešā sadarbībā ar [VNI]” aprēķināt iestāžu ex ante iemaksas (Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkts). Turklāt VNI ir no Savienības tiesībām izrietošs pienākums piesaistīt minētās iemaksas, kas ir noteiktas ar VNV lēmumu (Regulas Nr. 806/2014 67. panta 4. punkts).
54 Tādējādi VNV lēmumam, ar kuru atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktam ir noteiktas ex ante iemaksas, ir galīgs raksturs.
55 Līdz ar to apstrīdēto lēmumu nevar kvalificēt kā vienīgi sagatavojošu pasākumu vai starppasākumu, jo tajā procedūras nobeigumā ir noteikta galīgā VNV nostāja attiecībā uz iemaksām.
56 Otrkārt, jānorāda, ka, lai arī kādas atkarībā no valodu versijām būtu Īstenošanas regulas 2015/81 5. panta terminoloģiskās variācijas, struktūras, kurām VNV, kas ir ex ante iemaksu noteikšanas lēmuma autore, sūta šos lēmumus, ir VNI, nevis iestādes. VNI gan faktiski, gan piemērojot attiecīgo regulējumu, ir vienīgās struktūras, kurām minētā lēmuma autoram ir pienākums sūtīt šo lēmumu, un tādējādi, veicot galīgo analīzi, šī lēmuma adresāti LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē (rīkojums, 2018. gada 19. novembris, Iccrea Banca/Komisija un VNV, T‑494/17, EU:T:2018:804, 28. punkts).
57 Konstatējumu, ka VNI ir VNV lēmuma adresāta statuss LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, turklāt apstiprina fakts, ka tām sistēmā, kas ieviesta ar Regulu Nr. 806/2014 un saskaņā ar šīs regulas 67. panta 4. punktu, ir pienākums iekasēt VNV noteiktās individuālās iemaksas no iestādēm (rīkojums, 2018. gada 19. novembris, Iccrea Banca/Komisija un VNV, T‑494/17, EU:T:2018:804, 29. punkts).
58 Ja iestādes tādējādi nav apstrīdētā lēmuma adresāti, tās tomēr šis lēmums skar tieši un individuāli, ciktāl tas tās ietekmē tām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas tās izceļ salīdzinājumā ar visām pārējām personām un tādējādi tās individualizē tieši tāpat kā lēmuma adresātu, un tas tieši ietekmē to tiesisko situāciju un nedod nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu.
59 Šajā ziņā, pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā tostarp ir minēts katras no šīm iestādēm nosaukums un norādīta tās individuālā iemaksa. No tā izriet, ka iestādes, kuru vidū ir prasītāja, apstrīdētais lēmums skar individuāli.
60 Otrkārt, attiecībā uz tiešu skaršanu ir jānorāda, ka VNI, kurām ir jāievieš apstrīdētais lēmums, nav nekādas rīcības brīvības saistībā ar šajā lēmumā noteiktajiem individuālo iemaksu apmēriem. Konkrētāk, VNI nevar grozīt šos apmērus, un tām ir pienākums tos iekasēt no aplūkotajām iestādēm.
61 Turklāt attiecībā uz atsauci, ko VNV veic uz SVN nolīgumu, lai apstrīdētu prasītājas tiešo skārumu, jānorāda, ka šis nolīgums neattiecas uz VNI veiktu ex ante iemaksu par 2016. gadu iekasēšanu no iestādēm, bet gan vienīgi uz šo iemaksu pārvešanu uz VNF.
62 Proti, kā izriet no Regulas Nr. 806/2014 noteikumiem (skat. minētās regulas 20. apsvērumu un 67. panta 4. punktu) un SVN nolīguma (skat. SVN nolīguma 7. apsvērumu, 1. panta a) punktu un 3. pantu), iemaksu iekasēšana notiek atbilstoši Savienības tiesībām (proti, Direktīvai 2014/59 un Regulai Nr. 806/2014), savukārt iemaksu pārvešana uz VNF notiek atbilstoši SVN nolīgumam.
63 Līdz ar to, lai arī, lai iestādēm rastos tiesiskas saistības pārskaitīt uz VNI norādītajiem kontiem summas, kas tām ir jāveic kā to ex ante iemaksas, ir nepieciešams, lai VNI pieņemtu valsts tiesību aktus, tomēr VNV lēmums, kurā ir noteikts to individuālo iemaksu apmērs, šīs iestādes skar tieši.
64 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētais lēmums prasītāju skar tieši un individuāli.
65 Attiecībā uz VNV argumentu, saskaņā ar kuru prasība neesot pieņemama, jo tā ir vērsta pret Spānijas VNI aktu, kas ir vienīgais prasībai pievienotais akts, nevis pret tās lēmumu, tas ir jānoraida šādu iemeslu dēļ.
66 Prasītāja atkārtoti un pastāvīgi prasības pieteikumā norāda uz VNV lēmumu, ar kuru ir noteiktas ex ante iemaksas par 2016. gadu, kā uz aktu, kuru tā lūdz atcelt. No prasības pieteikuma izriet, ka Spānijas VNI 2016. gada 26. aprīļa vēstule tajā ir norādīta vienīgi kā instruments, ar kuru šis lēmums būtībā tika darīts zināms prasītājai.
67 Prasītāja turklāt norāda, ka tā esot nesekmīgi lūgusi Spānijas VNI VNV lēmuma tekstu, un norāda, ka VNV šo lēmumu nebija publicējusi, ko VNV neapstrīd.
68 Tādējādi un pretēji VNV uzskatam prasības pieteikumā nav šaubu par aktu, kura atcelšanu lūdz prasītāja.
69 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānoraida VNV izvirzītā iebilde, ar kuru tiek lūgts Vispārējai tiesai noraidīt prasību kā nepieņemamu.
Par lietas būtību
70 Jāizvērtē absolūtais pamats saistībā ar būtisku procedūras noteikumu pārkāpšanu, kurš saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesai ir jāizskata pēc savas ierosmes (skat. spriedumu, 2013. gada 13. decembris, Ungārija/Komisija, T‑240/10, EU:T:2013:645, 70. punkts un tajā minētā judikatūra), un šajā saistībā ir jāizvērtē jautājums par procedūras noteikumu ievērošanu saistībā ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu.
71 Šajā ziņā, kā tika norādīts šī sprieduma 22. punktā, Vispārējā tiesa ar 2018. gada 12. marta procesa organizatorisko pasākumu lūdza VNV sniegt savus apsvērumus par jautājumu par apstrīdētā lēmuma juridisku esamību un par būtisku procedūras noteikumu ievērošanu tā pieņemšanā.
72 2018. gada 27. marta atbildē VNV norādīja, ka apstrīdētais lēmums juridiski pastāvot. Attiecībā uz būtiskiem procedūras noteikumiem tā būtībā uzskatīja, ka tie ir tikuši ievēroti. Pieņemšanas procedūrā šajā ziņā neesot pieļauti pārkāpumi.
73 2018. gada 26. un 30. jūlija apsvērumos Komisija un prasītāja būtībā izteicās par labu apstrīdētā lēmuma juridiskai esamībai un būtisku procedūras noteikumu ievērošanai.
74 Jāatgādina – Tiesa ir nospriedusi, ka, tā kā intelektuālais elements un formālais elements veido nedalāmu kopumu, akta rakstiskais noformējums ir tā pieņemošās iestādes gribas izpausme (spriedumi, 1994. gada 15. jūnijs, Komisija/BASF u.c., C‑137/92 P, EU:C:1994:247, 70. punkts, un 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 38. punkts).
75 Akta autentiskuma pierādīšanas mērķis ir nodrošināt tiesisko drošību, konstatējot akta autora pieņemto tekstu, un tā ir uzskatāma par būtisku procedūras noteikumu (spriedumi, 1994. gada 15. jūnijs, Komisija/BASF u.c., C‑137/92 P, EU:C:1994:247, 75. un 76. punkts, un 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 40. un 41. punkts).
76 Tiesa arī ir nospriedusi, ka būtiska procedūras noteikuma pārkāpumu veido pati akta autentiskuma pierādīšanas neesamība un turklāt nav nepieciešams pierādīt, ka aktu ietekmē kāds cits trūkums vai ka autentiskuma pierādīšanas neesamība būtu izraisījusi kaitējumu tam, kas uz to norāda (spriedums, 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 42. punkts).
77 Autentiskuma pierādīšanas formalitātes ievērošanas un līdz ar to akta neapšaubāmā rakstura pārbaude ir jāveic pirms jebkādas citas pārbaudes, piemēram, saistībā ar akta autora kompetenci, koleģialitātes principa ievērošanu vai saistībā ar principu par pienākumu pamatot aktus (spriedums, 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 46. punkts).
78 Ja Savienības tiesa, izvērtējot tajā iesniegto aktu, uzskata, ka tā autentiskums nav pienācīgi pierādīts, tai pēc savas ierosmes ir jāizvirza pamats saistībā ar būtiska procedūras noteikuma, kas izpaužas kā pienācīgas autentiskuma pierādīšanas neesamība, pārkāpumu un attiecīgi jāatceļ akts, kurā ir pieļauts šāds trūkums (spriedums, 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 51. punkts).
79 Šajā ziņā nav lielas nozīmes tam, ka autentiskuma pierādīšanas neesamība nav izraisījusi nekādu kaitējumu nevienai no pusēm strīdā. Proti, aktu autentiskuma pierādīšana ir tiesiskai drošībai ļoti svarīgs būtisks procedūras noteikums LESD 263. panta izpratnē, kura pārkāpums izraisa akta, kurā ir pieļauts trūkums, atcelšanu, un nav nepieciešams pierādīt šāda kaitējuma esamību (spriedums, 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 52. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Goldfish u.c./Komisija, T‑54/14, EU:T:2016:455, 47. punkts).
80 Šajā lietā, kā jau tika norādīts, Vispārējai tiesai bija jāveic konkrēti procesa organizatoriskie un pierādījumu savākšanas pasākumi būtībā saistībā ar apstrīdēto lēmumu, tā esamību un būtisku procedūras noteikumu ievērošanu.
81 Atbildot uz pirmo rīkojumu, ar kuru VNV tika pieprasīts iesniegt apstrīdētā lēmuma, tostarp tā vienīgā pielikuma, oriģināla pilnu kopiju, VNV 2018. gada 15. janvārī attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tekstu iesniedza parakstīta papīra dokumenta skenētu dokumentu PDF formātā uz divām lappusēm, kas līdz ar to ļāva uzskatīt, ka šīs lappuses patiešām bija oriģināla kopijas, proti, kopijas dokumentam, kurš formāli tika iesniegts parakstīšanai un kuru VNV pieņēma izpildsesijā. VNV neiesniedza nevienu oriģināla kopiju attiecībā uz pielikumu, bet gan vienīgi dokumentu, kas tika iesniegts kā digitālu datu digitalizēta versija PDF formātā, kam trūkst elementu, kas ļautu garantēt tā autentiskumu.
82 Ar otro procesa organizatorisko pasākumu un vēlāk – ar otro rīkojumu Vispārējā tiesa lūdza VNV precizēt pielikuma formātu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī un – gadījumā, ja šis pielikums būtu iesniegts digitālā formātā, – izskaidrot un iesniegt visus autentifikācijas apliecināšanas tehniskos elementus, kas ir nepieciešami, lai pierādītu, ka Vispārējā tiesā iesniegtais PDF formātā izveidotais dokuments atbilst tam, kurš konkrēti tika iesniegts parakstīšanai un kuru VNV pieņēma izpildsesijā tās 2016. gada 15. aprīļa sanāksmes laikā. Vispārējā tiesa arī lūdza VNV iesniegt tās apsvērumus par apstrīdētā lēmuma juridisku esamību, kā arī par jautājumu par būtisku procedūras noteikumu ievērošanu.
83 Atbildē uz otro procesa organizatorisko pasākumu un otru rīkojumu VNV pirmo reizi norādīja, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts nevis VNV izpildsesijas locekļu sanāksmes laikā, bet gan rakstveida procedūrā elektroniskā formātā atbilstoši PNI 7. panta 5. punktam – saskaņā ar kuru jebkādai saziņai un izpildsesijai nozīmīgiem dokumentiem principā ir jābūt nosūtītiem elektroniski, ievērojot konfidencialitātes noteikumus atbilstoši PNI 15. pantam, – un PNI 9. pantam.
84 Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūru no lietas materiāliem izriet, ka ar 2016. gada 13. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kuru plkst. 17.41 VNV izsūtīja izpildsesijas locekļiem un kurā ir trīs saistīti dokumenti, tostarp PDF formāta dokuments Memorandum2_Final results.pdf, izpildsesijai tika lūgts formāli apstiprināt ex ante iemaksas par 2016. gadu līdz VNV 2016. gada 15. aprīļa plkst. 12.00.
85 Ar 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kas tika nosūtīta plkst. 19.04, VNV norādīja, ka ir pieļauta kļūda, aprēķinot iemaksas, paziņoja, ka ir nosūtīta dokumenta grozītā versija ar nosaukumu Memorandum 2, un piebilda, ja netiks saņemti adresātu iebildumi, jau veiktais apstiprinājums tikšot uzskatīts par tādu, kas attiecas arī uz grozītajiem apmēriem.
86 Ar 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kas nosūtīta plkst. 20.06, paziņotais dokuments tika nosūtīts XLSX formātā ar nosaukumu Final results15042016.xlsx.
87 Visbeidzot, VNV tiesas sēdē apstiprināja, ka apstrīdētā lēmuma oriģinālu VNV priekšsēdētājs ir parakstījis elektroniski.
88 Tomēr ir jākonstatē, ka VNV ne tikai neiesniedza un pat nepiedāvāja iesniegt pierādījumus šādam apgalvojumam, kas būtībā izpaustos kā digitālā oriģināldokumenta un elektroniskā paraksta, kas garantē tā autentiskumu, sertifikāta iesniegšana, bet iesniedza elementus, kas faktiski ir pretrunā šim apgalvojumam.
89 Proti, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tekstu VNV iesniedza PDF dokumentu, kura pēdējā lappusē parādās ar roku uzvilkts paraksts, kurš, šķiet, ir uzlikts, to kopējot un pārnesot no attēla faila, un tam nav elektroniskā paraksta sertifikāta.
90 Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pielikumu, kurā ir ietverti iemaksu apmēri un kurš tādējādi ir uzskatāms par būtisku lēmuma elementu, arī tajā nav ietverts nekāds elektronisks paraksts, lai gan tas nav nekādā neatdalāmā veidā saistīts ar apstrīdētā lēmuma tekstu.
91 Lai pierādītu apstrīdētā lēmuma pielikuma autentiskumu, VNV, atbildot uz otro rīkojumu, iesniedza dokumentu TXT formātā, lai pierādītu šī pielikuma jaucējvērtības (hash value) identiskumu jaucējvērtībai, kas tika norādīta XLSX formāta dokumentā, kurš ir pievienots 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstulei, kas nosūtīta plkst. 20.06.
92 Tomēr ir jānorāda – lai pierādītu, ka apstrīdētā lēmuma pielikumam bija elektroniskais paraksts, kā to apgalvo VNV (skat. šī sprieduma 87. punktu), tai vajadzējis iesniegt ar šo pielikumu saistīta elektroniskā paraksta sertifikātu, nevis TXT dokumentu, kurā ir ietverta jaucējvērtība. Šāda TXT dokumenta iesniegšana ļauj pieļaut, ka VNV rīcībā nebija elektroniskā paraksta sertifikāta un ka tādējādi apstrīdētā lēmuma pielikumam pretēji tam, ko apgalvo VNV, nebija elektroniskā paraksta.
93 Turklāt VNV iesniegtais TXT formāta dokuments objektīvā un neatdalāmā veidā nekādi nav saistīts ar aplūkoto pielikumu.
94 Visbeidzot, pakārtoti ir jānorāda, ka autentifikācija nekādā ziņā netika pieprasīta projektam, kas ar 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kura tika nosūtīta plkst. 20.06, tika nodots apstiprināšanai, bet gan oriģināldokumentam, kas bija jāizveido pēc šīs apstiprināšanas. Vienīgi pēc apstiprināšanas tiek izveidots un autentificēts oriģināldokuments, to parakstot.
95 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētā lēmuma autentiskuma pierādīšanas prasība nav izpildīta.
96 Papildus apsvērumiem saistībā ar apstrīdētā lēmuma autentiskuma pierādīšanas neesamību, kas pati par sevi saskaņā ar šī sprieduma 76.–79. punktā atgādināto judikatūru izraisa apstrīdētā lēmuma atcelšanu, Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu izteikt vairākus apsvērumus saistībā ar šī lēmuma pieņemšanas procedūru.
97 Šajā gadījumā, kā tika norādīts šī sprieduma 84. punktā, rakstveida procedūra apstrīdētā lēmuma pieņemšanai tika uzsākta ar 2016. gada 13. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kas tika nosūtīta plkst. 17.41, kurā VNV izpildsesijas locekļiem tika noteikts termiņš lēmuma projekta apstiprināšanai 2016. gada 15. aprīlī plkst. 12.00, tātad – termiņš mazāk nekā divu darbdienu garumā, lai gan PNI 9. panta 2. punktā paredzētais termiņš “parasti ir vismaz piecas darbdienas”. Pretēji PNI prasībām 2016. gada 13. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē nav norādīts neviens iemesls, kas attaisnotu termiņa samazinājumu. Tajā nav minēts arī PNI 9. panta 2. punkts.
98 Turklāt un papildus ir jānorāda – VNV nepierāda, ka bija steidzami pieņemt lēmumu 2016. gada 15. aprīlī, nevis 2016. gada 20. aprīlī – dienā, ar kuru tiktu nodrošināta procesuālo noteikumu ievērošana. Šajā ziņā ir jānorāda, ka 2016. gada 15. aprīlis nav tiesiskajā regulējumā noteikts datums. Šāds termiņa lēmuma pieņemšanai samazinājums ir uzskatāms par pirmo procesuālo pārkāpumu.
99 Turklāt PNI 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka lēmumus var pieņemt rakstveida procedūrā, ja vien vismaz divi izpildsesijas locekļi pret to neiebilst pirmo 48 stundu laikā pēc šādas rakstveida procedūras uzsākšanas.
100 Šādā aspektā izrādās, ka VNV nav ievērojusi PNI arī tādā ziņā, ka termiņš, kas tika noteikts rakstveida procedūrai, bija par sešām stundām īsāks nekā 48 stundas, kas tika paredzētas iebildumu iesniegšanai par rakstveida procedūras izmantošanu. Tomēr nekas netraucēja, pieņemot, ka tika pieprasīta lēmuma pieņemšana 2016. gada 15. aprīlī, noteikt termiņu atbildes iesniegšanai attiecīgās dienas plkst. 18.00. Tas uzskatāms par otru procesuālo pārkāpumu.
101 VNV kļūdaini mēģina attaisnot šos PNI pārkāpumus ar to, ka VNV izpildsesijas locekļi nebija pauduši iebildumus. Pirmkārt, pietiek norādīt, ka VNV ir pienākums piemērot tiesisko regulējumu, kas reglamentē tās lēmumu pieņemšanas procesu, kurā ir precīzi organizēta termiņu samazināšana ar nosacījumu, ka ir ievēroti zināmi noteikumi, un, otrkārt, ka apgalvotā iebildumu neesamība nekādi nenovērš ab initio pieļauto pārkāpumu, VNV nosakot termiņu, kas ir pretrunā PNI norādēm.
102 Turklāt, lai gan 2016. gada 13. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē VNV izpildsesijas locekļi tika aicināti iesniegt savu formālo apstiprinājumu ar elektroniskā pasta vēstuli, kas adresēta VNV funkcionālajai e-pasta adresei, VNV neiesniedz nevienu apstiprinājuma elektroniskā pasta vēstuli. Vienīgais elements, kas norāda uz apstiprināšanu, ir VNV apgalvojums 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē, kas nosūtīta plkst. 19.04, ka šāds apstiprinājums ir sniegts.
103 Turklāt šajā 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē, kas nosūtīta plkst. 19.04 un kas vismaz sākotnēji netika nosūtīta visiem izpildsesijas locekļiem (VNV izpildsesijas loceklis A nebija šīs elektroniskā pasta vēstules adresāts, tā viņam tika nosūtīta pēc 21 minūtes), VNV norādīja uz kļūdu, aprēķinot ex ante iemaksas, un paziņoja par “2. memoranda” grozītās versijas nosūtīšanu ar atsevišķu elektroniskā pasta vēstuli. Plkst. 19.04 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē, nesniedzot termiņu iespējamai reaģēšanai, tika piebilsts – ja netiks iesniegti VNV izpildsesijas locekļu iebildumi, tikšot uzskatīts, ka to jau sniegtais apstiprinājums attiecas arī uz grozītajiem iemaksu apmēriem. Šādi rīkojoties, VNV uzsāka pieņemšanas, pamatojoties uz iebildumu neesamību, procedūru; lai gan šāda procedūra ir atzīta PNI noteikumos, tomēr tā tika piemērota ar konkrētiem neatļautiem nosacījumiem, īpaši – ņemot vērā to, ka nebija norādes uz termiņu lēmuma pieņemšanai. Tas papildus diviem pārkāpumiem, uz kuriem jau ir norādīts šī sprieduma 97.–100. punktā, ir uzskatāms par trešo procesuālo pārkāpumu.
104 Līdz ar to tajā pašā dienā plkst. 20.06 tika nosūtīta atsevišķa VNV elektroniskā pasta vēstule ar pielikumā iekļautu XLSX dokumentu Final results15042016.xlsx. Arī šoreiz šī elektroniskā pasta vēstule netika nosūtīta A. Šis pēdējais apstāklis ir uzskatāms par ceturto procesuālo pārkāpumu.
105 Turklāt no apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datuma (2016. gada 15. aprīlis) izriet, ka, lai gan 2016. gada 15. aprīlī plkst. 19.04 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē nebija norādīts nekāds termiņš, tika uzskatīts, ka vienprātība tika panākta tajā pašā dienā, tātad, loģiski spriežot, pusnaktī. Neapšaubāmi VNV savā 2016. gada 13. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē (pievienota 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstulei, kas nosūtīta plkst. 19.04) norādīja, ka tā paredz pieņemt lēmumu 15. aprīlī. Pat ja tiktu pieņemts, ka šī informācija ir pietiekama, lai norādītu, ka jebkādi iebildumi ir jāiesniedz līdz 2016. gada 15. aprīļa pusnaktij, tomēr šajā gadījumā apstiprināšanas procedūra ar vienprātību tika īstenota piektdienas vakarā plkst. 19.04, to pabeidzot šī paša vakara pusnaktī. Šie apstākļi pastiprina šī sprieduma 103. punktā konstatētā trešā procesuālā pārkāpuma ietekmi.
106 Vēl jo mazāk ir pierādīts, ka šī vienprātības procedūra būtu likumīga, jo ne tikai A netika nosūtīta elektroniskā pasta vēstule plkst. 20.06 (skat. šī sprieduma 104. punktu), kas pats par sevi ir procesuāls pārkāpums, bet VNV arī nepierāda, ka citi VNV izpildsesijas locekļi būtu zinājuši par šīs elektroniskā pasta vēstules nosūtīšanu plkst. 20.06 (nedz pat par elektroniskā pasta vēstuli, kas tika nosūtīta plkst. 19.04) vai tās saturu. VNV iesniedz vairākus pārbaudes elementus, lai pierādītu, ka sūtījumi, kas tika veikti plkst. 19.04 un plkst. 20.06, sasniedza adresātu elektroniskā pasta adreses. Tomēr pat neatkarīgi no fakta, ka šī pārbaude, kas tika veikta aptaujas veidā, neattiecas uz visiem VNV izpildsesijas locekļiem, tā nekādi nepierāda, ka VNV izpildsesijas locekļi būtu zinājuši par pašu šādu elektroniskā pasta vēstuļu nosūtīšanas faktu līdz tā paša vakara pusnaktij.
107 Taču, ņemot vērā pašu vienprātības procedūras raksturu, kas izpaužas, no iebildumu neesamības secinot apstiprinājumu, šādai procedūrai noteikti ir nepieciešams, lai pirms lēmuma pieņemšanas personas, kas piedalās apstiprināšanas procedūrā ar vienprātību, vismaz zinātu par šādu procedūru un varētu izvērtēt to apstiprināšanai nodoto projektu. Šajā lietā apstrīdētais lēmums tika pieņemts, ņemot vērā gan piezīmes tā tekstā, gan apstākli, ka tas VNI tika nosūtīts tajā pašā dienā (skat. šī sprieduma 13. punktu), vēlākais – 2016. gada 15. aprīļa pusnaktī. Tomēr VNV nav iesniegusi pierādījumu, ka pirms pusnakts būtu ticis pierādīts, ka VNV izpildsesijas locekļi zināja par grozīto lēmuma projektu vai pat par tikai plkst. 19.04 un plkst. 20.06 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuļu esamību.
108 Turklāt un vajadzības gadījumā ir jānorāda, ka, lai gan apstiprināšanai 2016. gada 13. aprīlī piedāvātais apstrīdētā lēmuma pielikums ir digitāls dokuments PDF formātā (skat. šī sprieduma 84. un 97. punktu), apstiprināšanai piedāvātais pielikums 2016. gada 15. aprīļa vakarā bija digitāls dokuments XLSX formātā (skat. šī sprieduma 86. un 104. punktu).
109 Tādējādi ir jānorāda – ja nebūtu norādītās kļūdas 2016. gada 15. aprīļa vakara elektroniskā pasta vēstulēs (skat. šī sprieduma 85. punktu), tas būtu digitāls dokuments PDF formātā, kas tiktu pieņemts kā apstrīdētā lēmuma pielikums, nevis XLSX fails.
110 Vispārējai tiesai attiecībā uz šo atšķirību vienīgi jākonstatē, ka VNV, lai arī tai bija jāuzrauga dokumentu, kas tika iesniegti apstiprināšanai un vēlāk pieņemti, vienotība un formāla saskaņotība, grozīja elektroniskos formātus. Šāda neprecizitāte izraisa sekas, kas pārsniedz tīri procesuālo raksturu, ciktāl elementi, kas iesniegti ar PDF failu, nesniedz nekādu informāciju par XLSX faila aprēķinu šūniņām un ciktāl šādā PDF failā, vismaz šajā gadījumā, ir ietvertas noapaļotas vērtības pretēji XLSX failam. Tādējādi attiecībā uz vienīgo apstrīdētajā lēmumā norādīto pielāgošanas faktoru atkarībā no riska profila, proti, to, kas attiecas uz Eiropas kontekstu, no VNV atbildēs ietvertajiem elementiem izriet, ka apstrīdētajā lēmumā iesniegtā vērtība, kas norādīta, atbildot uz pirmo rīkojumu, proti, PDF failā, nav precīza XLSX failā ietvertā vērtība, kuru veido četrpadsmit decimālskaitļi, bet gan tā ir noapaļota līdz diviem decimālskaitļiem, kas nav izmantojami, pārbaudot iemaksu aprēķinu.
111 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, neraugoties pat uz šī sprieduma 95. punktā konstatēto autentifikācijas apstiprināšanas neesamību, kas izraisa apstrīdētā lēmuma atcelšanu, šī lēmuma pieņemšanas procedūra tika īstenota, acīmredzot neievērojot procesuālās prasības saistībā ar šī lēmuma apstiprināšanu, ko veic VNV izpildsesijas locekļi, un šī apstiprinājuma panākšanu.
112 Šajā ziņā ir jānorāda – tas, ka fiziskas vai juridiskas personas nevar atsaukties uz tādu noteikumu pārkāpšanu, kuru mērķis nav nodrošināt indivīdu aizsardzību, bet kuru mērķis ir labas pārvaldības interesēs organizēt dienestu iekšējo darbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 7. maijs, Nakajima/Padome, C‑69/89, EU:C:1991:186, 49. un 50. punkts), tomēr nenozīmē, ka indivīds nekad nevar lietderīgi norādīt uz tāda noteikuma pārkāpumu, ar kuru tiek reglamentēts lēmumu pieņemšanas process, kura rezultātā tiek pieņemts Savienības tiesību akts. Faktiski starp noteikumiem, kas reglamentē iestādes iekšējo procedūru, ir jānošķir noteikumi, uz kuru pārkāpumu fiziskas un juridiskas personas nevar atsaukties, jo tie attiecas vienīgi uz iestādes iekšējās darbības noteikumiem, kas nevar ietekmēt to tiesisko situāciju, no noteikumiem, uz kuru pārkāpšanu turpretī var atsaukties, jo ar tiem tiek radītas tiesības un tiesiskās drošības faktors šādām personām (spriedums, 2011. gada 17. februāris, Zhejiang Xinshiji Foods un Hubei Xinshiji Foods/Padome, T‑122/09, nav publicēts, EU:T:2011:46, 103. punkts).
113 Šajā lietā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūras norises analīze pierāda ievērojamu ar lēmumu pieņemšanas elektroniskā rakstveida procedūrā organizēšanu saistītu noteikumu pārkāpumu skaitu. Lai gan PNI 9. pantā tas nav tieši norādīts, pats par sevi saprotams, ka jebkāda rakstveida procedūra nešaubīgi ietver lēmuma projekta nosūtīšanu visiem šajā procedūrā iesaistītās lēmumu pieņemšanas struktūras locekļiem. Konkrētāk, attiecībā uz lēmuma pieņemšanas procedūru ar vienprātību, kā tas ir šajā gadījumā (skat. šī sprieduma 103.–107. punktu), lēmumu nevarēja pieņemt, ja nav pierādīts vismaz tas, ka visi locekļi iepriekš varēja iepazīties ar lēmuma projektu. Visbeidzot, šāda procedūra pieprasa, lai tiktu norādīts termiņš, kas minētās struktūras locekļiem ļauj pieņemt nostāju par projektu.
114 Tomēr šajā lietā tika pārkāpti šie procesuālie noteikumi, kuru nolūks ir nodrošināt, ka tiek ievēroti ar jebkuru elektronisko rakstveida procedūru un jebkuru tiesību akta pieņemšanas ar vienprātību procedūru saistītie būtiskie procedūras noteikumi. Šādi pārkāpumi tieši ietekmē tiesisko drošību, jo to rezultātā tiek pieņemts lēmums, saistībā ar kuru nav pierādīts, ka to ne tikai ir apstiprinājusi kompetenta struktūra, bet arī tas, ka ar to pirms tam būtu iepazinušies visi locekļi.
115 Šādu procesuālo noteikumu, kas ir nepieciešami piekrišanas paušanai, neievērošana ir uzskatāma par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, kuru Savienības tiesa var izvērtēt pēc savas ierosmes (spriedumi, 2015. gada 24. jūnijs, Spānija/Komisija, C‑263/13 P, EU:C:2015:415, 56. punkts, un 2017. gada 20. septembris, Tilly‑Sabco/Komisija, C‑183/16 P, EU:C:2017:704, 116. punkts).
116 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus saistībā ar tādu būtisku procedūras noteikumu pārkāpšanu, kuri ir saistīti ar apstrīdētā lēmuma un tā pielikuma pieņemšanu, šis lēmums ir jāatceļ, ciktāl tas attiecas uz prasītāju.
Par tiesāšanās izdevumiem
117 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītāja nav pieprasījusi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā VNV nolēmums ir nelabvēlīgs, katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
118 Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Vienotā noregulējuma valdes (VNV) 2016. gada 15. aprīļa izpildsesijā pieņemto lēmumu par ex ante iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā par 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/06), ciktāl tas attiecas uz Banco Cooperativo Español, SA.
2) Banco Cooperativo Español un VNV sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
3) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 28. novembrī.
[Paraksti]