Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2011. gada 12. oktobra spriedumu lietā T-41/05 Alliance One International, Inc., agrāk Dimon Inc./Eiropas Komisija 2011. gada 27. decembrī iesniedza Alliance One International, Inc., agrāk Dimon, Inc.

(lieta C-679/11 P)

Tiesvedības valoda - angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Alliance One International, Inc., agrāk Dimon, Inc. (pārstāvji - M. Odriozola, A. Vide, advokāti)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

atcelt Vispārējās tiesas 2011. gada 12. oktobra spriedumu lietā T-41/05 tiktāl, ciktāl ar to tika noraidīti tiesību pamati, saskaņā ar kuriem, piemērojot LESD 101. panta 1. punktu un Regulas Nr. 1/2003  23. panta 2. punktu, esot tikusi pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, neesot norādīts pietiekams pamatojums un esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, konstatējot, ka Alliance One International, Inc., agrāk Dimon, Inc., bija solidāri atbildīga;

atcelt Komisijas 2004. gada 20. oktobra Lēmumu lietā COMP/C.38.238/B.2 - Spānijas - Jēltabaka tiktāl, ciktāl tas skar apelācijas sūdzības iesniedzēju, un atbilstoši samazināt tai uzlikto naudas sodu, un

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Alliance One International Inc., agrāk Dimon Inc. ("apelācijas sūdzības iesniedzēja"), prasa: i) atcelt Vispārējās tiesas 2011. gada 12. oktobra spriedumu lietā T-41/05 tiktāl, ciktāl ar to Alliance One International Inc. ("AOI"), agrāk Dimon Inc ("Dimon"), tika noteikta solidāra atbildība par Agroexpansión izdarīto pārkāpumu, ii) atcelt Komisijas 2004. gada 20. oktobra Lēmumu lietā COMP/C.38.238/B.2 - Spānijas - Jēltabaka tiktāl, ciktāl tas skar apelācijas sūdzības iesniedzēju, un atbilstoši samazināt tai uzlikto naudas sodu un iii) piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Komisija un Vispārējā tiesa neesot pareizi piemērojusi LESD 101. panta 1. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, atzīstot, ka AOI bija atbildīga par Agroexpansión izdarīto pārkāpumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību un LESD 296. pantu, spriedumā (un līdz ar to ex post facto) paskaidrojot pamatojumu attiecībā uz Komisijas lēmumā piemēroto pierādīšanas prasību. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, definējot atbildības noteikšanas metodi un it īpaši pieņemot divu pamatu metodi, kuras rezultātā tika piemērota atšķirīga attieksme pret sabiedrībām atkarībā no to iespējas uzvarēt apelācijas tiesvedībā, bet citādi nenosakot kritēriju. Turklāt Vispārējā tiesa nevarēja ignorēt faktu, ka Komisija lēmumā nepiekrita tās viedoklim attiecībā uz atspēkojuma neesamību.

Otrkārt, Vispārējās tiesas spriedums liedz apelācijas sūdzības iesniedzējai izmantot tās tiesības, kas izriet no vispārējiem Eiropas Savienības tiesību principiem, tiesības, kas ir iekļautas ECPAK un Pamattiesību hartā, kas tagad ir Lisabonas līguma sastāvdaļa un tāpēc pilnībā ietilpst primārajās tiesībās.

Treškārt, kaut arī Vispārējā tiesa apstiprina, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nevarēja noteikt atbildību par pārkāpumu, ko Agroexpansión bija izdarījusi līdz 1997. gada 18. novembrim, tā tomēr neizdarīja vajadzīgos secinājumus no Komisijas pieļautās kļūdas un pieļāva, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja tiek diskriminēta. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka naudas soda sākumsumma bija jāpalielina tikai par 30 %, pretējā gadījumā Dimon tiktu diskriminēta salīdzinājumā ar citiem lēmuma adresātiem. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu, ņemot vērā Dimon apgrozījumu 2003. gadā, lai pamatotu naudas soda sākumsummas palielināšanu saskaņā ar 1998. gada Pamatnostādņu 1.A nodaļas piekto punktu.

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tā varēja leģitīmi paļauties uz to, ka naudas sods tiks samazināts saskaņā ar 1998. gada Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai B nodaļas 3. punkta trešo ievilkumu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa kļūdījās, jo: i) tā uzskatīja, ka atbildību mīkstinošais apstāklis šajā gadījumā nebija piemērojams pārkāpuma rakstura dēļ, un ii) piekrita Komisijas argumentam par to, ka attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju jau tika piemērots atbildību mīkstinošs apstāklis.

____________

¹ - Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.).