VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2013. gada 19. martā (*)
Muitas savienība – Ekvadoras izcelsmes banānu imports – Ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa – Pieteikums par ievedmuitas nodokļa atlaišanu – Regulas (EEK) Nr. 2913/92 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 239. pants – Muitas iestāžu kļūda – Ieinteresētās personas rupja neuzmanība
Lieta T‑324/10
Firma Léon Van Parys NV, Antverpene (Beļģija), ko sākotnēji pārstāvēja P. Vlaemminck un A. Hubert, pēc tam P. Vlaemminck, R. Verbeke un J. Auwerx, advokāti,
prasītāja,
ko atbalsta
Beļģijas Karaliste, ko pārstāv J.‑C. Halleux un M. Jacobs, pārstāvji, kuriem palīdz P. Vander Schueren, advokāte,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Keppenne un F. Wilman, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību daļēji atcelt Komisijas 2010. gada 6. maija Lēmumu C(2010) 2858, galīgā redakcija, kurā ir konstatēts, ka ir pamatota ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa un ka nodokļa atlaišana ir pamatota vienam parādniekam, bet tā nav pamatota attiecībā pret citu parādnieku vienā konkrētā gadījumā.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood], tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] un J. Švarcs [J. Schwarcz] (referents),
sekretārs J. Plingerss [J. Plingers], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 7. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības rašanās fakti
1 Laikā no 1998. gada 22. jūnija līdz 1999. gada 8. novembrim prasītāja Firma Léon Van Parys NV ar sava muitas aģenta starpniecību Antverpenes (Beļģija) muitas iestādē iesniedza 116 muitas deklarācijas par Ekvadoras izcelsmes banānu importu.
2 Importa deklarācijas bija pamatotas ar 221 importa licenci, kuras, šķiet, bija izdevusi Spānijas Karaliste, ļaujot importēt banānus Eiropas Kopienā atbilstoši tarifa kvotai, maksājot samazinātu muitas nodokli EUR 75 par tonnu, saskaņā ar Padomes 1993. gada 13. februāra Regulu (EEK) Nr. 404/93 par banānu tirgus kopīgo organizāciju (OV L 47, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1994. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 3290/94 par pielāgojumiem un pārejas pasākumiem, kas vajadzīgi lauksaimniecības nozarē, lai īstenotu daudzpusējo tirdzniecības sarunu Urugvajas kārtā noslēgtos nolīgumus (OV L 349, 105. lpp.), laikposmam, kas beidzās 1998. gada 31. decembrī, un saskaņā ar Regulu Nr. 404/93 un Komisijas 1998. gada 28. oktobra Regulu (EK) Nr. 2362/98, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus Regulas Nr. 404/93 piemērošanai attiecībā uz banānu importēšanas režīmu Kopienā (OV L 293, 32. lpp.), laikposmam, kas sākās 1999. gada 1. janvārī.
3 Ar 2000. gada 1. februāra vēstuli Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) paziņoja Beļģijas muitas iestādēm, ka banānu importam Kopienā ir izmantotas viltotas Spānijas importa licences ar Spānijas iestādes, kuras kompetencē ir izsniegt šos dokumentus, viltotiem zīmogiem. Veicot izmeklēšanu, muitas iestādes atklāja, ka viltotajām Spānijas licencēm atbilst 221 importa licence, kuras prasītāja iesniegusi Antverpenes muitas iestādē laikposmā no 1998. gada 22. jūnija līdz 1999. gada 8. novembrim.
4 2002. gada 5. jūlijā Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvalde, uzskaitot veiktos konstatējumus, uzrakstīja protokolu, kuru tā tostarp nosūtīja prasītājai un muitas aģentam (turpmāk tekstā – “2002. gada 5. jūlija protokols”). No 2002. gada 5. jūlija protokola izriet, ka prasītājas izmantotās 233 importa licences ir viltotas Spānijas licences un 221 no šīm licencēm tikusi iesniegta Antverpenē un 12 – Hamburgā (Vācija). Attiecībā uz laikposmu no 1999. gada 1. janvāra līdz 8. novembrim viltotas ir 107 licences, kuras visas prasītāja iesniegusi Antverpenes muitas iestādē.
5 Ar 2002. gada 26. jūlija vēstuli Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvalde noteica prasītājai un muitas aģentam samaksāt summu EUR 7 084 967,71 apmērā par banānu importu no 1998. gada 1. janvāra līdz 1999. gada 8. novembrim, piemērojot muitas nodokli EUR 850 par katru importēto tonnu saskaņā ar Regulas Nr. 404/93 18. panta 2. punktu.
6 2003. gada 28. novembrī Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvalde uzrakstīja papildu protokolu (turpmāk tekstā – “papildu protokols”), kurā tostarp tika atspoguļots, kā tiek veikta pilnvarotā izmeklēšana Portugālē, Spānijā un Itālijā saistībā ar izmeklēšanu par viltotajām Spānijas importa licencēm.
7 Pēc tam, kad prasītāja un muitas aģents bija apstrīdējuši pret tiem vērsto muitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņu, Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvalde uzskatīja, ka ir jāapmierina pieteikums par pēcmuitošanas piedziņas neveikšanu un nodokļa atlaišanu, un ar 2007. gada 14. decembra vēstuli nodeva lietu Eiropas Kopienu Komisijai, lai tā pieņemtu lēmumu atbilstoši Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 253, 1. lpp.), 871. un 905. pantam.
8 Savā 2007. gada 14. decembra vēstulē Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvalde uzskatīja, ka šajā lietā tā nevar piemērot Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “KMK”) 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikumus, jo nav pietiekami daudz pierādošu elementu par to, ka dalībvalstu iestādes vai Komisija būtu pieļāvušas kļūdu. Turpretī šī iestāde uzskatīja, ka ir jāatlaiž nodoklis atbilstoši KMK 239. pantam, jo pastāvējusi īpaša situācija šī panta noteikumu izpratnē, un prasītāja un muitas aģents nav pieļāvuši rupju neuzmanību.
9 2008. gada 5. maijā, 2008. gada 18. un 26. novembrī, 2009. gada 15. janvārī un 2010. gada 4. martā Komisija Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvaldei nosūtīja papildu informācijas pieprasījumus, un tā atbildēja uz katru no šiem pieprasījumiem.
10 Ar 2010. gada 8. janvāra vēstuli Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 2454/93 906.a pantu, paziņoja Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvaldei un prasītājai, ka tai ir nodoms pieņemt nelabvēlīgu lēmumu par pieteikumu par nodokļu atlaidi un atmaksu. Prasītāja iesniedza savus apsvērumus ar 2010. gada 8. februāra vēstuli.
11 Prasītājas lietu atbilstoši Regulas Nr. 2454/93 873. un 907. pantam 2010. gada 12. aprīļa sanāksmē izskatīja ekspertu grupa, kurā bija ietverti visu dalībvalstu pārstāvji.
12 Ar 2010. gada 6. maija Lēmumu C(2010) 2858, galīgā redakcija, Komisija nolēma veikt ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņu (1. panta 1. punkts) un nodokļa atlaišanu vienam parādniekam – muitas aģentam (1. panta 2. punkts), taču ne otram parādniekam – prasītājai, vienā konkrētā gadījumā (1. panta 3. punkts) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
13 Apstrīdētā lēmuma 4. un 5. apsvērumā ir minēts, ka Komisija atļauj pašām Beļģijas muitas iestādēm izlemt, vai atlaist nodokli banānu importam, kas veikts 1998. gadā, jo lietā ar daļēji līdzīgiem apstākļiem attiecībā uz faktu un tiesību jautājumiem tā uzskatīja, ka bijis pamatoti veikt ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņu un šī nodokļa atlaišanu. No tā 6. apsvēruma izriet, ka apstrīdētais lēmums tātad ir tikai par importu, kas ir veikts no 1999. gada 1. janvāra līdz 8. novembrim, un ievedmuitas nodokļiem par šo laikposmu EUR 3 628 248,48 apmērā.
14 Attiecībā uz importu, kas veikts 1999. gadā, Komisija apstrīdētā lēmuma 11. apsvērumā norādīja, ka, laižot brīvā apgrozībā importētos produktus, muitas aģents bija iesniedzis importa licences, kuras, šķiet, bija izsniegušas Spānijas iestādes un kuras prasītāja ar Portugālē reģistrēta tirgotāja (turpmāk tekstā – “M”) starpniecību ieguvusi no diviem Spānijā reģistrētiem uzņēmumiem. Komisija konstatēja, ka prasītājas vārds nav ticis minēts uz licencēm, jo tā bija vienīgi nopirkusi tiesības tās izmantot un tā nebija tiesību pārņēmēja. Tāpat saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 11. apsvērumu vairumu attiecīgo licenču bija paredzēts piešķirt tirgus dalībniekiem, kas ir “jaunpienācēji” Regulas Nr. 2362/98 7. panta izpratnē, un mazāko daļu no šīm licencēm – “tradicionālajiem” tirgus dalībniekiem šīs pašas regulas 3. panta izpratnē.
15 Komisija apstrīdētā lēmuma 32. apsvērumā uzskatīja, ka pēc likuma apliekamā nodokļa pēcmuitošanas piedziņa bijusi jāveic tādēļ, ka šajā lietā nevarēja konstatēt nevienu muitas iestāžu pieļautu kļūdu. Lai izdarītu šādu secinājumu, Komisija 26. apsvērumā norādīja, ka Regulas Nr. 404/93, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 3290/94, 18. panta 1. punktā paredzētā labvēlīgā tarifa režīma piešķiršana ir pakļauta nosacījumam, ka tiek iesniegtas importa licences, taču Spānijas iestādes bija darījušas zināmu, ka tās nebija izsniegušas prasītājas izmantotās licences. Komisija uzskatīja, ka tās tātad bijušas viltotas licences. Šādos apstākļos Komisija 27. apsvērumā uzskatīja, ka nevar būt runas par Spānijas iestāžu pieļautu kļūdu tiktāl, ciktāl tās nebija piedalījušās šo licenču izdošanā. 28. apsvērumā Komisija min aizdomas, ka krāpšanā ir iesaistīts Spānijas iestādes ierēdnis, bet šīs šaubas tika kliedētas pēc sarakstes starp OLAF un Spānijas tiesu iestādēm. Visbeidzot 29.–31. apsvērumā Komisija ir noraidījusi prasītājas argumentus par to, ka tirgus dalībniekiem nav iespējams kontrolēt, vai uzņēmumi, kam bija izsniegtas licences, tik tiešām bija reģistrēti un vai licences un uz tām uzspiestie zīmogi ir autentiski, tādēļ, ka valsts iestādēm nebūtu bijis iespējams veikt kontroli un tādēļ, ka nav notikusi Kopienas iestāžu kontrole, jo neviens no šiem apstākļiem neļāva konstatēt, ka muitas iestādes ir pieļāvušas kļūdu.
16 Tā kā KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētie trīs nosacījumi ir kumulatīvi, tad Komisija apstrīdētā lēmuma 33. apsvērumā uzskatīja, ka ir jāpārbauda tikai nosacījums par muitas iestāžu pieļautu kļūdu.
17 Tālāk apstrīdētajā lēmumā Komisija pārbaudīja, vai tikuši izpildīti KMK 239. pantā paredzētie nosacījumi par ievedmuitas nodokļa atlaišanu.
18 Apstrīdētā lēmuma 37.–51. apsvērumā Komisija pārbaudīja, vai pastāvējusi īpaša situācija, kas ir pirmais nosacījums, lai piemērotu ievedmuitas nodokļa atlaišanu. Iesākumā 38. apsvērumā tā atgādināja noteikumu, saskaņā ar kuru viltotu dokumentu iesniegšana, pat ja tā notiek labā ticībā, nevar pati par sevi būt īpaša situācija, kas pamato nodokļa atlaišanu. 39. apsvērumā Komisija norādīja, ka prasītāja un muitas aģents pamatojuši savu pieteikumu par nodokļa atlaišanu ne tikai ar to, ka pastāvēja viltotas importa licences, bet arī, galvenokārt, ar to, ka bija tikušas pieļautas kļūdas banānu importa tarifu kvotu uzraudzībā, tajā vainojot Komisiju. 40.–44. apsvērumā Komisija atgādināja atbilstošās tiesību normas, kuras tai un dalībvalstīm ir jāievēro tarifu kvotu pārvaldīšanā. 45.–49. apsvērumā Komisija norādīja uz konstatētajām pretlikumībām tarifu kvotu pārvaldīšanā, tostarp, pirmkārt, attiecībā uz to, ka nav ticis atklāts, ka ar banānu importu, kam ir izdotas importa licences, ir tikušas pārsniegtas minētās kvotas, un, otrkārt, Spānijas iestāžu piesardzības pasākumu nepietiekamību, izsniedzot importa licences, it īpaši paziņojot informāciju par zīmoga modeli, ko izmanto, lai izsniegtu šīs licences. Tālāk Komisija uzskatīja, ka šādi apstākļi pārsniedz parastos komerciālos riskus, kuri jāuzņemas uzņēmējam, un tie bija jākvalificē kā īpaša situācija KMK 239. panta izpratnē.
19 Attiecībā uz otro nosacījumu ievedmuitas nodokļa atlaišanai Komisija pārbaudīja trīs nosacījumus, atbilstoši kuriem varēja secināt, ka nav notikusi ne krāpšana, ne rupja neuzmanība. Attiecībā uz pirmo nosacījumu par tiesiskā regulējuma sarežģītību Komisija 53. apsvērumā uzskatīja, ka tam nav jāveic novērtējums, jo muitas parāds bija radies viltotu importa licenču, nevis nepareizas tiesiskā regulējuma piemērošanas dēļ. Attiecībā uz nosacījumu par ieinteresētās personas profesionālo pieredzi Komisija 54.–56. apsvērumā uzskatīja, ka šis nosacījums ir izpildīts.
20 Turpretī Komisija uzskatīja, ka prasītāja nav rīkojusies ar pienācīgu rūpību. Komisija ir aprakstījusi faktiskos apstākļus, kādos tika izmantotas viltotās importa licences. 58. apsvērumā tā atgādināja darbības mehānismu, kas parasti tika piemērots, lai “tradicionālie” tirgus dalībnieki varētu importēt lielāku banānu daudzumu, nekā tas, kas bija paredzēts to rīcībā esošajās importa licencēs, un kurš darbojās tā, ka šāds tirgus dalībnieks pārdod banānus pirms to importa tirgus dalībniekam, kuram ir importa licence, kurš tam pārdod šos banānus atpakaļ pēc importa un preču laišanas brīvā apgrozībā. 59. apsvērumā Komisija konstatēja, ka 1999. gadā, pirmkārt, tas bija muitas aģents, kurš laida brīvā apgrozībā prasītājas importētos banānus atbilstoši prasītājas norādēm un, otrkārt, banānus nepārdeva importa licences īpašniekam, kurš bija norādīts kā preču saņēmējs deklarācijā laišanai brīvā apgrozībā. Turklāt muitas aģents vienmēr iekasēja muitas nodokli no prasītājas.
21 Tālāk Komisija norādīja uz dažādiem faktiem, kuru dēļ tā ir uzskatījusi, ka prasītāja nav ievērojusi rūpību. Pirmkārt, 60. apsvērumā tā norādīja, ka nekas neliecina par saziņu starp prasītāju un uzņēmumiem, kuri tika norādīti kā importa licenču īpašnieki, kaut arī Komisija uzskatīja, ka šāda saziņa bija nepieciešama preču laišanai brīvā apgrozībā, jo šo uzņēmumu nosaukumi bija minēti deklarācijās laišanai brīvā apgrozībā, un šis fakts varēja radīt to atbildību. 60. un 61. apsvērumā Komisija secināja, ka, ja prasītāja būtu sazinājusies ar šiem uzņēmumiem, tad atklātos, ka tiem nebija zināms par licenču ar to nosaukumu izmantošanas pārdošanu, un ka izmantotais mehānisms un saziņas neesamība pierādot, ka prasītāja bija gatava uzņemties risku, lai importētu banānus, piemērojot tarifa kvotu. Otrkārt, Komisija norādīja uz komerciāla rakstura attiecībām starp prasītāju un M, proti, uz faktu, ka darījumu sarunas par importa licenču pārdošanu notika tieši starp tiem (62. apsvērums), ka prasītāja pārskaitīja maksājumus uz M personīgo kontu, nevis uz viņa darba devēja kontu (63. apsvērums) un ka prasītāja nebija iesniegusi pierādījumus, ka importa licences, ko tā nosūtīja M, viņš tik tiešām saņēmis, kaut arī minēto licenču adresātiem tās bija jāsaņem, lai saņemtu atpakaļ drošības naudu, kura tiem bija jāiemaksā (64. apsvērums). Treškārt, Komisija norādīja, ka licenču izmantošanas pirkšana notika, izmantojot pro forma rēķinus, kurus nosūtīja divi Spānijā reģistrēti uzņēmumi, un ka rēķini pa faksu tika nosūtīti no nezināmām adresēm vai nezināmām personām un viss darbības mehānisms, par kuru prasītāja, šķiet, nebija interesējusies, nav uzskatāms par parastu uzņēmējdarbības praksi.
22 Apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā Komisija secināja, ka prasītāja nav rīkojusies ar tādu rūpību, kādu var sagaidīt no pieredzējuša tirgus dalībnieka, un ka līdz ar to tai par labu nevar konstatēt arī rupjas neuzmanības neesamību. Turpretī Komisija uzskatīja, ka prasītājas muitas aģents nav veicis ne krāpšanu, ne pieļāvis rupju neuzmanību un līdz ar to viņš varēja saņemt ievedmuitas nodokļa atlaišanu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
23 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 11. augustā, prasītāja cēla šo prasību.
24 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs ir mainīts, tad lieta, kas sākotnēji bija nodota Vispārējās tiesas septītajai palātai, 2010. gada 23. septembrī tika nodota šīs tiesas otrajai palātai.
25 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. un 3. punktu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
27 Ar vēstuli, kas Vispārējā tiesas kancelejā iesniegta 2010. gada 19. novembrī, Beļģijas Karaliste saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 115. pantu lūdza ļaut tai iestāties šajā tiesvedībā prasītājas prasījumu atbalstam.
28 Ar 2011. gada 18. janvāra rīkojumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs atļāva Beļģijas Karalistei iestāties lietā prasītājas prasījumu atbalstam.
29 Prasītājas prasījumu atbalstam Beļģijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. un 3. punktu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
30 Ar dokumentu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2011. gada 15. aprīlī, Komisija iesniedza savus apsvērumus par Beļģijas Karalistes iestāšanās rakstu, savukārt prasītāja nav iesniegusi apsvērumu rakstu.
31 Procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros Vispārējā tiesa uzdeva vairākus jautājumus lietas dalībniekiem un lūdza tiem iesniegt dokumentus. Lietas dalībnieki atbildēja ar vēstulēm, ko 2012. gada 18. oktobrī iesniedza prasītāja un 2012. gada 19. oktobrī – Komisija.
Juridiskais pamatojums
32 Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza sešus pamatus: Līguma un tiesību normu, kas attiecas uz tā piemērošanu, pārkāpumu, tostarp KMK 239. panta, Komisijas 1993. gada 10. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1442/93, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus banānu importēšanai Kopienā (OV L 142, 6. lpp.), un Regulas Nr. 2362/98 pārkāpumu, Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) atzīto komercprakšu pārkāpumu, kļūdainu faktu kvalifikāciju un pārkāpumu attiecībā dokumentu pierādījuma spēku; Līguma un tiesību normu, kas attiecas uz tā piemērošanu, pārkāpumu, tostarp KMK 239. panta un samērīguma principa pārkāpumu; Līguma un tiesību normu, kas attiecas uz tā piemērošanu, pārkāpumu, tostarp KMK 239. panta, agrākā EKL 211. panta, tiesiskās paļāvības principa un vispārējā tiesību principa patere legem quam ipse fecisti pārkāpumu; Līguma un tiesību normu, kas attiecas uz tā piemērošanu, pārkāpumu, tostarp KMK 239. panta un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu; Līguma un tiesību normu, kas attiecas uz tā piemērošanu, pārkāpumu, tostarp KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu; būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu un tostarp tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
33 Sākumā ir jāpārbauda piektais un sestais prasības pamats, kas ir vērsti pret nodokļa pēcmuitošanas piedziņu atbilstoši KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunktam.
Par KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanu
34 Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu valsts iestādes var neveikt pēcmuitošanas piedziņu tikai tad, ja ir izpildīti trīs kumulatīvi priekšnoteikumi. Ja šie visi trīs priekšnoteikumi ir izpildīti, muitas parādnieks var prasīt, lai tam netiktu piemērota piedziņa (pēc analoģijas skat. Tiesas 2002. gada 14. novembra spriedumu lietā C‑251/00 Ilumitrónica, Recueil, I‑10433. lpp., 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Vispirms ir vajadzīgs, lai nodoklis nebūtu iekasēts pašu kompetento iestāžu kļūdas dēļ. Tālāk šo iestāžu pieļautai kļūdai jābūt tāda rakstura, ka nebija iespējams saprātīgi sagaidīt, ka persona, kas ir atbildīga par samaksu un kas darbojas labā ticībā, to atklās, neskatoties uz tās profesionālo pieredzi un rūpību, kas tai bija jāievēro. Visbeidzot, šī persona ir ievērojusi visus spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā ietvertos noteikumus par muitas deklarāciju (pēc analoģijas skat. iepriekš 34. punktā minēto spriedumu lietā Ilumitrónica, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Tas, vai šie nosacījumi ir izpildīti, ir jānovērtē atbilstoši KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktajam mērķim, kas ir aizsargāt parādnieka tiesisko paļāvību attiecībā uz visu to elementu pamatotību, kas ietverti lēmumā par to, vai jāveic muitas nodokļu pēcmuitošanas piedziņa (pēc analoģijas skat. iepriekš 34. punktā minēto spriedumu lietā Ilumitrónica, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Prasības piektais un sestais pamats ir jāizvērtē atbilstoši šiem apsvērumiem.
Piektais pamats par Līguma un tiesību normu, kas attiecas uz tā piemērošanu, pārkāpumu, tostarp KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu
38 Piektais prasības pamats iedalās trīs daļas. Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka nevar neatspēkojami pierādīt, ka Spānijas iestādes nav iesaistītas viltoto importa licenču sagatavošanā. Otrkārt, tā uzskata, ka pastāv saikne starp prasīto nodokļa apmēru un Komisijas pieļautajām kļūdām tarifu kvotu pārvaldīšanā. Treškārt, Komisija neesot pārbaudījusi pārējos KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanas nosacījumus, kuri šajā lietā ir izpildīti.
39 Komisija nepiekrīt prasītājas argumentācijai, savukārt Beļģijas Karaliste nav iestājusies lietā šī pamata atbalstam.
– Komisijas veiktie konstatējumi
40 Apstrīdētajā lēmumā Komisija pārbaudīja, vai ir iespējams neveikt ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņu, tikai pārbaudot, vai ir izpildīts viens no šī pasākuma piemērošanas nosacījumiem, proti, vai Spānijas iestādes bija pieļāvušas kļūdu.
41 Apstrīdētā lēmuma 26. un 27. apsvērumā Komisija norādīja, pirmkārt, ka labvēlīgu tarifu režīmu var piešķirt, ja tiek iesniegta importa licence, otrkārt, Spānijas iestādes bija darījušas zināmu, ka tās neesot izdevušas strīdīgās licences, tādējādi tās bija viltotas licences, un ka, treškārt, nevarēja būt “runas” par minēto iestāžu kļūdu, kas nebija piedalījušās šo licenču sagatavošanā.
42 Apstrīdētā lēmuma 28. apsvērumā Komisija norādīja, ka izmeklēšanas sākumā tika izdarīts pieņēmums par Spānijas ierēdņa līdzdalību krāpšanā, taču vēlāk tas tika noraidīts pēc sarakstes starp OLAF un Spānijas tiesu iestādēm.
43 Apstrīdētā lēmuma 29.–31. apsvērumā Komisija atbildēja uz prasītājas argumentiem. Komisija apgalvo, ka tādi apstākļi, ka, pirmkārt, saimnieciskās darbības subjektam neesot bijis iespējams pārbaudīt, vai importa licenču īpašnieki tiešām bija reģistrēti tirgus dalībnieki un vai licences un uz tām uzspiestie zīmogi ir autentiski, otrkārt, valsts iestādēm būtu neiespējami veikt kontroli un, treškārt, esot pastāvējis Eiropas Savienības iestāžu kontroles trūkums, nav tādi, kas ļauj konstatēt, ka valsts muitas iestādes ir pieļāvušas kļūdu.
– Par piektā pamata pirmo daļu
44 Prasītāja apgalvo, ka Spānijas iestāžu pieļautu kļūdu neesamība nav neatspēkojami pierādīta. Galvenokārt tā pamatojas uz Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvaldes protokoliem, vienu OLAF darba dokumentu un lietas materiāliem vienā kriminālprocesā, kurā Tribunale civile e penale di Ravenna (Ravennas Civillietu un krimināllietu tiesa, Itālija) 2004. gada 6. oktobrī pasludināja spriedumu, no kura izrietot, ka viltoto licenču sagatavošanā bija notikusi Spānijas ierēdņu līdzdalība.
45 Ar šiem argumentiem prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav pierādījusi, ka Spānijas iestādes nav pieļāvušas kļūdu KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Savukārt, kā norāda Komisija, nodokļu pēcmuitošanas nepiedzīšanas mehānisms var tikt piemērots, ja ir pierādīts, ka pastāvēja kļūda. Piektā pamata pirmā daļa tātad ir pamatota ar pieņēmumu, kas ir pretējs KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunktam un ar kuru katrā ziņā nevar pierādīt šādas kļūdas pastāvēšanu.
46 Turklāt prasītājas argumentu analīze un dokumenti, uz kuriem tā pamatojas, neļauj apšaubīt šo secinājumu.
47 Pirmkārt, prasītāja pamatojas uz papildu protokolu, kas attiecas uz OLAF izmeklēšanu, kuras laikā esot minēta importa licenču zādzība no Spānijas Ārējās tirdzniecības ģenerālsekretariāta. Tomēr no OLAF 2000. gada 22. septembra darba dokumenta izriet, ka tas ir noticis 1999. gada nogalē un zagtās licences esot tikušas izmantotas 2000. gada pirmajos divos ceturkšņos. Līdz ar to tās nevar būt strīdīgās licences, kas tika iesniegtas importam, kurš pēdējoreiz notika 1999. gada 8. novembrī, jo pēdējo licenču, kas tika izmantotas šajā minētajā gadījumā, apgalvotais izdošanas datums atbilstoši licenču tekstam bija 1999. gada 23. septembris.
48 Otrkārt, prasītāja atsaucas uz Tribunale civile e penale spriedumu. Tomēr šī tiesa vienīgi konstatēja OLAF izdarīto pieņēmumu par iespējamu Spānijas Ārējās tirdzniecības ministrijas ierēdņa korumpētību un apstākli, ka OLAF bija vērsies Spānijas tiesu iestādēs. Šī tiesa pati nekonstatēja Spānijas ierēdņa korumpētības faktus, jo tā norādīja, ka sprieduma pasludināšanas dienā Spānijā joprojām turpinājās kriminālizmeklēšana.
49 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka neesot pierādīts, ka Spānijas iestādes nav pieļāvušas kļūdu, jo tā apgalvo, ka nav pierādīts, ka ir notikusi sarakste starp OLAF un Spānijas tiesu iestādēm par Spānijas ierēdņa līdzdalības neesamību. Tomēr 2005. gada 20. oktobra vēstulē, ko Spānijas tiesu iestādes nosūtīja OLAF, ir konstatēts, ka nav Spānijas ierēdņu līdzdalības viltoto importa licenču lietā. Turklāt administratīvās procedūras ietvaros Komisija 2010. gada 28. janvārī nosūtīja šīs vēstules kopiju prasītājai.
50 Lai arī prasītāja atsaucas uz daudziem pierādījumiem par Spānijas ierēdņu līdzdalību viltotu importa licenču sagatavošanā, ir jākonstatē, ka no lietas materiāliem neizriet, ka šādi pierādījumi pastāvētu, jo gan OLAF 2000. gada 22. septembra darba dokumentā, gan papildu protokolā un Tribunale civile e penale 2004. gada 6. oktobra spriedumā ir tikai izdarīti pieņēmumi šajā ziņā.
51 Ceturtkārt, prasītāja replikas rakstā norāda, ka pastāv vairākas darbības, kuras tā kvalificē par kļūdām, kurās ir vainojamas Spānijas iestādes: esot izdotas neaizpildītas importa licences; Komisijai neesot sniegta tāda informācija kā importa licenču veidlapu vai šo iestāžu izmantotā zīmoga zādzība vai arī informācijas neesamība par šo iestāžu izmantotā zīmoga maiņu.
52 Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka importa licenču zādzībai nav nekādas nozīmes šajā lietā (skat. iepriekš 47. punktu) un ka nav pierādīta apgalvotā zīmoga zādzība Spānijas iestādē, jo šis fakts nav apstiprināts nevienā no lietas materiāliem un prasītāja nav atsaukusies ne uz vienu dokumentu šādā ziņā.
53 Otrām kārtām, Komisijas neinformēšana par izmantotā zīmoga maiņu ir saistību neizpilde, ko ir pieļāvušas Spānijas iestādes, kuru tomēr nevar kvalificēt kā kļūdu, kuras dēļ nav notikusi pēc likuma apliekamā nodokļa iegrāmatošana, jo tikai iestāžu aktīva rīcība ir pamats tiesībām uz to, lai neveiktu pēcmuitošanas piedziņu (skat. iepriekš 34. punktā minēto spriedumu lietā Ilumitrónica, 38. un 42. punkts un tajos minētā judikatūra).
54 Trešām kārtām, prasītāja neatsaucas ne uz vienu precizējumu vai dokumentu attiecībā uz to, ka Spānijas iestādes būtu laidušas apgrozībā neaizpildītas importa licences; tā vienīgi norāda, ka šāds apstāklis izriet no OLAF 2000. gada 22. septembra darba dokumenta. Ir jānorāda, ka OLAF konstatēja, ka Spānijas iestādes pārdeva neaizpildītas importa licenču veidlapas un tas beidza šo praksi 1999. gadā, ņemot vērā tās ļaunprātīgas izmantošanas riskus. Ja Spānijas iestādes šādu apstākli uzskatīja par tādu, kas rada ļaunprātīgas izmantošanas risku, tad šo apstākli vien nevar kvalificēt par muitas iestāžu pieļautu kļūdu.
55 Tādējādi piektā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
– Par piektā pamata otro daļu
56 Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir pieļāvusi tādas kļūdas tarifu kvotu pārvaldē, kuras tai būtu bijis jāņem vērā, piemērojot KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu.
57 Komisija apgalvo, ka tā nav muitas iestāde, kuras kļūdas ņem vērā, piemērojot KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu.
58 KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņas neveikšana ir iespējama tikai tad, ja pēc likuma apliekamā muitas nodokļa summa kļūdaini iegrāmatota pašu muitas dienestu kļūdas dēļ.
59 Attiecībā uz tiesisko regulējumu, kas bija spēkā pirms KMK, Tiesa ir lēmusi, ka, tā kā nepastāv precīza un izsmeļoša “kompetento iestāžu” definīcija, tad par kompetentajām iestādēm ir jāuzskata ne tikai iestādes ar pilnvarām veikt piedziņu, bet jebkuru iestādi, kas, īstenojot savas pilnvaras, veic darbības, kas ir saistītas ar muitas nodokļu piedziņu un tādējādi var radīt nodokļu maksātāja tiesisko paļāvību (iepriekš 34. punktā minētais spriedums lietā Ilumitrónica, 40. punkts).
60 Turklāt no KMK 4. panta 3. punkta izriet, ka “muitas dienesti” nozīmē iestādes, kuru pienākumos tostarp ietilpst muitas noteikumu piemērošana. No tā izriet, ka tajos ir iekļautas gan dalībvalstu, gan trešo valstu administratīvās iestādes, kuru pienākums ir nodrošināt muitas tiesiskā regulējuma uzraudzību un kontroli saskaņā ar šo pienākumu definīcijām, kas ir sniegtas KMK 4. panta 13. un 14. punktā. Lai arī Komisijai ir sava loma tarifu kvotu pārvaldīšanā, kas ļauj importēt banānus, maksājot samazinātu ievedmuitas nodokli, to šī fakta dēļ nevar uzskatīt par muitas iestādi KMK izpratnē. Tādējādi kļūdas, kuras tā, iespējams, ir pieļāvusi šajā ziņā, nerada tiesības nepiemērot KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta pēcmuitošanas piedziņas mehānismu.
61 Visbeidzot, ir jānoraida prasītājas arguments, ka tas apstāklis, ka Komisija nav muitas iestāde, neesot pietiekams, lai to atvainotu par tās kļūdām, jo KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts esot taisnīguma klauzula, kas liedz piemērot sodus tirgus dalībniekiem par iestāžu kļūdām. Ja tas tiktu pieņemts, tad šis arguments liktu Vispārējai tiesai nepiemērot KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu, lai piemērotu taisnīguma klauzulu, attiecībā uz kuru muitas tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka to piemēro nevis pēcmuitošanas piedziņas stadijā, bet vēlāk, piemērojot KMK 239. pantu.
62 Tādējādi piektā pamata otrā daļa ir jānoraida.
– Par piektā pamata trešo daļu
63 Ir patiesi, kā to apgalvo prasītāja, ka Komisija pēc tam, kad tā pārbaudīja, vai kļūdu varēja pārmest Spānijas iestādēm, tā apstrīdētā lēmuma 33. apsvērumā skaidri apgalvoja, ka nav jāpārbauda, vai ir izpildīti divi pārējie KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi. Tā kā šajā pantā paredzētie nosacījumi ir kumulatīvi, tad Komisijai, tā kā jebkurā gadījumā nebija ticis izpildīts pirmais nosacījums, nebija jāpārbauda pārējie šie panta piemērošanas nosacījumi (skat. pēc analoģijas Vispārējās tiesas 1998. gada 9. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑10/97 un T‑11/97 Unifrigo un CPL Imperial 2/Komisija, Recueil, II‑2231. lpp., 65. punkts).
64 Līdz ar to piektā pamata trešā daļa un kopā ar to viss piektais pamats ir pilnībā jānoraida.
Sestais pamats par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu un tostarp tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
65 Prasītāja apgalvo, ka tā ir prasījusi OLAF sniegt piekļuvi jebkuram dokumentam vai informācijai par iespējamu līdzdalību viltotu licenču izsniegšanā. Tomēr vairums no pieprasītajiem dokumentiem nekad netika nodoti tās rīcībā pat pēc Eiropas ombuda iesaistīšanās, kurš esot piedāvājis mierizlīgumu, ko OLAF vēl neesot izpildījis. Visi prasītājas mēģinājumi iegūt vairāk informācijas un aizstāvēties pret pēcmuitošanas piedziņu esot tikuši noraidīti saistībā ar svarīgiem pierādījumiem attiecībā uz apgalvoto viltošanu un Spānijas iestāžu līdzdalību. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka ir būtiski pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību.
66 Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju, savukārt Beļģijas Karaliste nav iestājusies lietā šī pamata atbalstam.
67 Pirmkārt, prasītāja pārmet OLAF, ka tas nav sniedzis pilnu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Tā uzskata, ka tai atteiktā informācija būtu bijusi svarīga, lai noteiktu, vai Spānijas iestādes bija pieļāvušas kļūdu KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.
68 Tiktāl, ciktāl prasītājas argumentācija, šķiet, ir vērsta pret lēmumiem, ar kuriem OLAF atteica pilnīgu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem un kas ir pieņemti, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), ir jākonstatē, ka no lietas materiāliem izriet, ka OLAF atbildēja ar 2004. gada 26. oktobra un 3. decembra lēmumiem uz abiem prasītājas atkārtotajiem lūgumiem sniegt piekļuvi. Turklāt prasītāja neapstrīd, ka tā nav cēlusi prasību tiesā par šiem lēmumiem, kā uz to norādīja Komisija. Līdz ar to šajā strīdā nav nozīmes apstāklim, ka OLAF esot liedzis pilnīgu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.
69 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka ir būtiski pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, jo tai nav bijis iespējas iegūt informāciju, kuru tā meklēja par strīdīgo importa licenču apgalvoto viltošanu un par iespējamo līdzdalību Spānijas iestādēs.
70 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu Komisija vienīgā nevar izlemt, kuri ir ieinteresētajai personai pēcmuitošanas piedziņas neveikšanas procedūrā noderīgi dokumenti. Administratīvās lietas materiālos var būt dokumenti, kas ietver aspektus, kuri liecina par labu piedziņas neveikšanai, ko ieinteresētā persona varētu izmantot sava pieteikuma pamatojumam arī tad, ja Komisija tos nav izmantojusi. Tādējādi pieprasījuma iesniedzējam ir jābūt pieejamiem visiem nekonfidenciālajiem dokumentiem, kas atrodas lietas materiālos, ieskaitot tos, kurus Komisija nav izmantojusi savu iebildumu pamatošanai (Vispārējās tiesas 2005. gada 13. septembra spriedums lietā T‑53/02 Ricosmos/Komisija, Krājums, II‑3173. lpp., 72. punkts).
71 Savā argumentācijā prasītāja apgalvo vienīgi to, ka tai nav bijis piekļuves dokumentiem, kuri attiecas uz importa licenču viltošanu un iespējamu līdzdalību Spānijas iestādēs. Par šo jautājumu, kā to uzsver Komisija, ir divas pretējas konstatācijas.
72 Pirmkārt, pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Komisija nosūtīja prasītājai Spānijas tiesu iestāžu 2005. gada 20. oktobra vēstules kopiju, kurā ir konstatēts, ka viltoto importa licenču lietā nav Spānijas ierēdņu līdzdalības. Turklāt Komisija apgalvo, ka, iespējams, informāciju par apgalvoto līdzdalību Spānijas iestādēs nevar iegūt vienīgi tādēļ, ka šādi fakti nav konstatēti. Tātad ir jāuzskata, ka Komisija apgalvo, ka tai nav zināma šāda informācija un tai nav neviena pierādījuma, kas uz to būtu attiecināms. Savukārt no judikatūras izriet, ka tiek prezumēts, ka dokuments, kuram lūdz piekļuvi, nepastāv, ja attiecīgā iestāde tā apgalvo. Tā tomēr ir tikai vienkārša prezumpcija, ko prasītājs var atspēkot ar jebkādiem līdzekļiem, pamatojoties uz atbilstošiem un saskaņotiem pierādījumiem (Vispārējās tiesas 2002. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑5/02 Tetra Laval/Komisija, Recueil, II‑4381. lpp., 95. punkts, un 2005. gada 22. decembra spriedums lietā T‑146/04 Gorostiaga Atxalandabaso/Parlaments, Krājums, II‑5989. lpp., 121. punkts). Šajā lietā prasītāja nav iesniegusi šādas norādes par to, ka pastāv dokumenti, kuri pierādot strīdīgo importa licenču apgalvoto viltošanu un iespējamo līdzdalību Spānijas iestādēs.
73 Otrkārt, ir jākonstatē, ka prasītāja Vispārējā tiesā iesniedza vairākus dokumentus, lai pamatotu, ka pastāvēja apgalvotā līdzdalība un strīdīgo importa licenču viltošanas veids vai veidi. Tas it īpaši attiecas uz OLAF 2000. gada 22. septembra darba dokumentu un Tribunale civile e penale spriedumu, kuri ir minēti piektā pamata vērtējumā, kā arī 2004. gada 23. jūnija protokolu, kurā ir ietvertas OLAF darbinieku, kuri veica izmeklēšanu par krāpniecisko importu, liecības Ravennas sākotnējās izmeklēšanas tiesnesim. No lietas materiāliem turklāt izriet, ka prasītājas rīcībā jau bija šie trīs dokumenti, kad tā Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvaldē iesniedza ar 2007. gada 25. jūniju datētu dokumentu ar nosaukumu “Position paper” (Ziņojums par nostāju), kam šie dokumenti bija pievienoti. Kā tika minēts iepriekš 48. un 50. punktā, gan OLAF darba dokumentā, gan Tribunale civile e penale spriedumā ir apstiprinātas vienīgi aizdomas par Spānijas iestāžu līdzdalību viltoto importa licenču sagatavošanā. Tas pats attiecas uz OLAF darbinieku liecību protokolu.
74 No iepriekš minētā izriet, ka dokumenti, kuros tikušas konstatētas aizdomas par Spānijas iestāžu līdzdalību viltotu importa licenču sagatavošanā un kuros tikuši diezgan precīzi aprakstīti licenču viltošanas darbību mehānismi, bija prasītājas rīcībā, jau pirms Komisijā tika ierosināta pēcmuitošanas piedziņas neveikšanas procedūra, un tātad tā varēja sevi aizstāvēt par jautājumu attiecībā uz iespējamu Spānijas ierēdņa līdzdalību viltotu licenču sagatavošanā.
75 Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka ir būtiski pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību tādēļ, ka tā neesot guvusi piekļuvi noteiktai informācijai vai dokumentiem.
76 Tā kā prasītāja nav iesniegusi precīzākas ziņas par apgalvoto tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kas tai esot nodarīts, un tā kā tā nav sniegusi detalizētāku pamatojumu, bet ir tikai minējusi būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, tad izvirzītā argumentācija un kopā ar to sestais pamats ir jānoraida.
Par KMK 239. panta 1. punkta otrā ievilkuma piemērošanu
Ievada apsvērumi
77 Ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 2454/93 905. pants, kas ir norma, kurā ir precizēts un izvērsts KMK 239. pantā paredzētais noteikums, ir vispārīgā taisnīguma klauzula, kas ir paredzēta īpašām situācijām, kuras pašas par sevi neatbilst nevienai no iepriekš minētās regulas 900.–904. pantā minētajām situācijām (Tiesas 1999. gada 25. februāra spriedums lietā C‑86/97 Trans‑Ex‑Import, Recueil, I‑1041. lpp., 18. punkts). No minētā 905. panta izriet, ka ievedmuitas nodokļu atmaksāšana ir pakļauta diviem kumulatīviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, pastāv īpaša situācija un, otrkārt, ieinteresētā persona nav pieļāvusi rupju neuzmanību vai tai nav bijis ļauna nolūka (Vispārējās tiesas 2004. gada 12. februāra spriedums lietā T‑282/01 Aslantrans/Komisija, Recueil, II‑693. lpp., 53. punkts). Tādējādi nodokļa atmaksāšanas atteikšanai pietiek ar to, ka nav izpildīts viens no šiem diviem nosacījumiem (Vispārējās tiesas 1996. gada 5. jūnija spriedums lietā T‑75/95 Günzler Aluminium/Komisija, Recueil, II‑497. lpp., 54. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Aslantrans/Komisija, 53. punkts).
78 No apstrīdētā lēmuma izriet, ka nosacījums par īpašas situācijas pastāvēšanu šajā lietā ir izpildīts (skat. iepriekš 18. punktu). Tātad Vispārējās tiesas vērtējumam ir jābūt vienīgi par to, vai Komisija ir pamatoti secinājusi rupju neuzmanību.
79 Saskaņā ar judikatūru, lai izvērtētu, vai ir pieļauta rupja neuzmanība KMK 239. panta izpratnē, tostarp ir jāņem vērā to normu sarežģītība, kuru neizpildes dēļ ir radies muitas parāds, kā arī tirgus dalībnieka profesionālā pieredze un rūpība (Tiesas 1999. gada 11. novembra spriedums lietā C‑48/98 Söhl & Söhlke, Recueil, I‑7877. lpp., 56. punkts, un 2003. gada 13. marta spriedums lietā C‑156/00 Nīderlande/Komisija, Recueil, I‑2527. lpp., 92. punkts).
80 Turklāt ir jāatgādina, ka Komisijai, pieņemot lēmumu, piemērojot KMK 239. pantu, ir rīcības brīvība (skat. pēc analoģijas Vispārējās tiesas 2000. gada 18. janvāra spriedumu lietā T‑290/97 Mehibas Dordtselaan/Komisija, Recueil, II‑15. lpp., 46. un 78. punkts). Jānorāda arī, ka ievedmuitas nodokļu atmaksāšana vai atlaišana, ko var piešķirt tikai ar noteiktiem nosacījumiem un speciāli tam paredzētos gadījumos, ir izņēmums no parastās importa un eksporta procedūras, un tādējādi normas, kurās paredzēta šāda atmaksāšana vai šāda atlaišana, ir jāinterpretē šauri. It īpaši, tā kā rupjas neuzmanības neesamība ir obligāts nosacījums, lai prasītu ievedmuitas nodokļu atmaksāšanu vai atlaišanu, šis jēdziens ir interpretējams tādējādi, ka to lietu skaitam, kurās nodoklis tiek atmaksāts vai atlaists, ir jāpaliek ierobežotam (iepriekš 79. punktā minētais spriedums lietā Söhl & Söhlke, 52. punkts).
81 Tomēr, lai arī Komisijai ir rīcības brīvība, piemērojot KMK 239. pantu, tai ir pienākums patiesi līdzsvarot Savienības intereses nodrošināt muitas tiesiskā regulējuma ievērošanu, no vienas puses, un labticīga importētāja intereses neciest parastu komerciālu risku pārsniedzošus zaudējumus, no otras puses (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 30. novembra spriedumu lietā T‑382/04 Heuschen & Schrouff Oriëntal Foods/Komisija, Krājumā nav publicēts, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
82 Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē it īpaši otrais prasības pamats, kura atbalstam lietā ir iestājusies Beļģijas Karaliste.
Otrais pamats par Līguma un tiesību normu, kas attiecas uz tā piemērošanu, pārkāpumu, tostarp KMK 239. panta un samērīguma principa pārkāpumu
83 Prasītāja kritizē konstatējumu par rupju neuzmanību, ko tai pārmet Komisija apstrīdētajā lēmumā. Prasītāja, kuru atbalsta Beļģijas Karaliste, izvirza vairākus argumentus šī pamata atbalstam.
84 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nevarēja tai pārmest nekādu rupju neuzmanību, jo apgalvotā pienākumu neizpilde ir pamatota ar kļūdainu pieņēmumu, ka prasītāja esot noslēgusi līgumu par preču atpirkšanu. Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, tai nebija iespējams zināt, ka pastāvēja apgalvotās viltotās importa licences, kas tika pirktas par tirgus cenu no starpnieka M, kam bija jau gadiem ilgas uzticības attiecības ar tās meitassabiedrību. Treškārt, pretēji Vispārējās tiesas judikatūrai Komisija neesot sniegusi pierādījumus par prasītājas rupju neuzmanību, kaut arī tā vienmēr ir rīkojusies atbilstoši parastai komercpraksei un tās rīcība bija profesionāla un rūpīga. Ceturtkārt, prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisijas pārmetumi par tirdzniecības attiecībām ar M un strīdīgo importa licenču īpašniekiem ir nepamatoti, jo šīs attiecības ir parasta komercprakse. Piektkārt, prasītā rūpība esot pretrunā judikatūrai, tā ir sevišķi smaga un nesamērīga īpašajā situācijā, kas pārsniedz parasto komercrisku. Faktu norises laikā neesot bijis iemesla aizdomām par importa licenču autentiskumu. Sestkārt, Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka nosacījums attiecībā uz tiesiskā regulējuma sarežģītību neesot atbilstošs.
85 Ar trešo, ceturto un piekto argumentu, kuri ir jāizskata kopā un vispirms, prasītāja būtībā uzskata, ka Komisija nav pierādījusi, ka tā neesot rīkojusies ar pienācīgu rūpību.
86 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka tad, kad muitas iestādes secināja, ka nevar pierādīt, ka tirgus dalībnieks ir veicis krāpšanu vai pieļāvis rupju neuzmanību, tad Komisijai, ja tā vēlas ieņemt citādu nostāju nekā valsts iestādes, ir jāpierāda ar atbilstošiem faktiskiem pierādījumiem, ka minētā tirgus dalībnieka rīcībā bija rupja neuzmanība (Vispārējās tiesas 2005. gada 27. septembra spriedums lietā T‑26/03 Geologistics/Komisija, Krājums, II‑3885. lpp., 78. un 82. punkts).
87 Jāuzsver, ka 2007. gada 14. decembra vēstulē Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvalde uzskatīja, ka pastāvēja īpaša situācija KMK 239. panta izpratnē un ka prasītāja nav pieļāvusi rupju neuzmanību.
88 Otrkārt, ir jāatgādina, ka, lai secinātu, ka prasītāja nav ievērojusi pienācīgu rūpību, Komisija apstrīdētā lēmuma 60. apsvērumā ir norādījusi, ka nekas neliecina par saziņu ar importa licenču īpašniekiem, kaut arī šāda saziņa noteikti būtu bijusi nepieciešama, lai preces laistu brīvā apgrozībā, jo šo uzņēmumu nosaukumi bija minēti deklarācijās laišanai brīvā apgrozībā, un šis fakts varēja radīt to atbildību. Tā 60. un 61. apsvērumā norādīja, ka, ja prasītāja būtu sazinājusies ar šiem uzņēmumiem, izrādītos, ka tie nezināja par licenču, kas izdotas ar to vārdu, izmantošanas pārdošanu, secinot, ka izmantotais mehānisms un saziņas neesamība pierādot, ka prasītāja bija gatava uzņemties risku, lai importētu banānus, piemērojot tarifa kvotu. 62. apsvērumā Komisija norādīja, ka sarunas par importa licenču pirkšanu notika tieši starp prasītāju un M, 63. apsvērumā – ka prasītāja pārskaitīja maksājumus uz M personīgo kontu, nevis viņa darba devēja kontu, 64. apsvērumā – ka prasītāja nebija iesniegusi pierādījumus, ka importa licences, ko tā nosūtīja M, viņš tik tiešām saņēma, kaut arī minēto licenču īpašniekiem tās bija jāsaņem, lai saņemtu atpakaļ drošības naudu, kura tiem bija jāiemaksā saskaņā ar tiesisko regulējumu, un 65. apsvērumā – ka licenču izmantošanas pirkšana notika, izmantojot pro forma rēķinus, kurus nosūtīja divi Spānijā reģistrēti uzņēmumi, un ka daži rēķini pa faksu tika nosūtīti no nezināmām adresēm vai nezināmām personām. Komisija uzskata, ka šis mehānisms nav uzskatāms par parastu uzņēmējdarbības praksi.
89 Rezumējot, ir pieci apstākļi, uz kuriem atsaucas Komisija, lai secinātu, ka nav ievērota pienācīga rūpība: saziņas neesamība starp prasītāju un uzņēmumiem, kas ir importa licenču īpašnieki; licenču izmantošanas pirkšana, vedot tiešas sarunas starp prasītāju un M; maksājumu veikšana uz M personīgo kontu; pierādījumu neesamība par to, ka M ir saņēmis prasītājas nosūtītās licences; rēķinu izsniegšana par licenču izmantošanas pirkšanu ar pro forma rēķiniem, kas tika nosūtīti pa faksu, no kuriem daži no nezināmām adresēm vai nezināmām personām.
90 Treškārt, ir jānorāda, ka savai aizstāvībai Komisija uzskata, ka prasītājas izmantotais mehānisms, lai saņemtu importa licenču izmantošanas tiesības, ir “pretlikumīgs”, jo tas ir pretrunā Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punkta otrajai daļai, ar kuru aizliegta jebkāda no importa licencēm izrietošu tiesību jaunam tirgus dalībniekam nodošana tradicionālam tirgus dalībniekam. Attiecībā uz šo jautājumu ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums tajā ziņā, ka ar to tiek atteikta ievedmuitas nodokļa atlaišana, ir pamatots nevis ar importa licenču izmantošanas pirkšanas pretlikumību, bet ar prasītājas rupju neuzmanību.
91 Tātad šis Komisijas arguments šajā lietā nevar ietekmēt atteikuma atlaist ievedmuitas nodokli pamatotību.
92 Ceturtkārt, ir jānorāda, ka prasītāja, kuru šajā jautājumā atbalsta Beļģijas Karaliste, uzskata, ka tikai šaubu gadījumā par importa licenču autentiskumu pienācīgas rūpības slieksnis nozīmētu, ka no tās tiek prasīta aktīva darbība. Komisija apgalvo, ka, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, kuri ir zināmi vienīgi prasītājai, tai vajadzēja rasties šaubām un pieprasīt vairāk informācijas par importa licenču īpašniekiem, un šajā ziņā nav nekādas ietekmes tam, ka muitas iestādēm, iespējams, neradās nekādas šaubas.
93 Šķiet, ka no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisija atteica atlaist ievedmuitas nodokli, pamatojoties uz to, ka prasītājai būtu vajadzējis rasties šaubām par strīdīgo importa licenču autentiskumu. Pienācīgas rūpības neesamība lēmumā, šķiet, ir pamatota ar mehānismu, kas tika ieviests, lai iegūtu šo licenču izmantošanas tiesības, un daži no šī mehānisma aspektiem neesot bijuši uzskatāmi par parastu komercpraksi (apstrīdētā lēmuma 65. apsvērums). Ņemot vērā šādu saturu, prasītājas arguments nav atbilstošs, lai novērtētu apstrīdētā lēmuma pamatotību.
94 Tomēr nevar izslēgt, ka Komisija ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā mehānismu, kas tika izmantots, lai iegūtu strīdīgās importa licences, prasītajai būtu vajadzējis rasties šaubām par to autentiskumu, jo apstrīdētā lēmuma 60.–65. apsvērumā ir norādīts, ka būtu bijusi nepieciešama saziņa ar šo licenču īpašniekiem un ka prasītāja nav iedomājusies, ka tika samaksātas nozīmīgas naudas summas ar pro forma rēķiniem, kas tika saņemti pa faksu. Tomēr to motīvu dēļ, kuri ir izklāstīti tālāk 98.–102. un 111.–115. punktā, šie elementi nevarēja tādos apstākļos kā šajā lietā radīt šaubas par strīdīgo importa licenču autentiskumu.
95 Piektkārt, ir jāizskata pieci pārmetumi, kurus ņemot vērā, Komisija ir uzskatījusi, ka prasītāja nav ievērojusi pienācīgu rūpību.
96 Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka nekā citādi, kā vien neradot nesamērīgu administratīvo nastu, ņemot vērā lielo strīdīgo licenču skaitu, tā nevarēja sazināties ar katras licences īpašnieku. Tā esot rīkojusies, kā tas ir pieņemts parastās komerciālās attiecībās, atstājot M ziņā rūpēties par saziņu, izmantojot savu paziņu tīklu. Ja tā būtu rīkojusies citādi, tā būtu apdraudējusi savas darījumu attiecības ar M, kurš tai bija vajadzīgs, lai viņš tai sameklētu tirgus dalībniekus, kas ir jaunienācēji tirgū un kuri vēlas pārdot savu importa licenču izmantošanas tiesības. Prasītāja uzskata, ka faktu norises laikā tai nebija nekāda iemesla ievērot īpašu piesardzību attiecībā uz līgumiem, kas tika noslēgti ar M starpniecību, jo tika izmantota tieši tāda pati metode kā ar citiem starpniekiem.
97 Komisija uzskata, ka prasītāja var attaisnoties ar argumentu par uzticības attiecībām ar M, tikai uzņemoties visas no šīs izvēles izrietošās sekas, jo prasītāja ir izvēlējusies piešķirt lielāku nozīmi šīm attiecībām, nevis ievērot prasīto pienācīgo rūpību. Turklāt Komisija uzskata, ka prasītāja būtu varējusi prasīt no M, lai viņš tai sniegtu informāciju par licenču īpašniekiem, jo to tirdzniecības attiecības faktu norises laikā bija diezgan nesenas. Visbeidzot, Komisija uzskata, ka nav nozīmes pasākumiem, kurus prasītāja esot speciāli piemērojusi importa licenču pārvaldīšanai, jo nav norādīts, kā tie veicināja, ka tiek pārbaudīts, vai licenču izmantošana notiek rūpīgi un likumīgi.
98 No lietas materiāliem izriet, ka prasītāja visas strīdīgās importa licences iesniedza ar M starpniecību un ka parasti minētās licences tika nodotas viņa rīcībā ceturkšņu, kuros tās tika izmantotas, beigās. Jānorāda, ka prasītāja gan savos rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē uzstāja uz faktu, ka darījumi, kuriem tika izmantotas strīdīgās importa licences, vienmēr attiecās uz mazu banānu daudzumu. Šāds apstāklis, tāsprāt, esot attaisnojis starpnieka izmantošanu kā labāko veidu, lai iegūtu diezgan īsos termiņos licences, kas ļauj importēt kravas tarifa kvotu robežās. Komisija nav apstrīdējusi šos dažādos faktus. Turklāt prasītāja apgalvo un Komisija tam neiebilst, ka tā pārbaudīja importa licenču, kuras tā izmantoja, formu un saturu, tostarp saistībā ar to, vai apjomi, kas ir minēti licencēs, atbilda apjomiem, kas ir piešķirti jaunam tirgus dalībniekam, kura nosaukums ir minēts uz licences.
99 Neskatoties uz šādi veiktām pārbaudēm, pirmais Komisijas pārmetums nozīmē, ka, lai izvairītos no apstrīdētā lēmuma 60. un 61. apsvērumā minētās kritikas, prasītājai būtu bijis pienākums sazināties ar licenču īpašniekiem diezgan īsā termiņā.
100 Komisija, kura tiesas sēdē tika izjautāta par šī pienākuma, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 60. apsvēruma, veidu un piemērošanas jomu, nebija spējīga norādīt tiesību normas, ar kurām esot pamatota šī pienākuma pastāvēšana, un tā arī nevarēja precizēt tā piemērošanas jomu importētu preču atmuitošanas procedūrā, tostarp to laišanu brīvā apgrozībā, bet tā vienīgi apgalvoja, ka importa licenču izmantošanas tiesību pirkšana no tirgus dalībniekiem, kas ir jaunpienācēji, nebūtu atbilstoša muitas tiesiskajam regulējumam. Tomēr, kā jau tika minēts iepriekš 90. un 91. punktā, apstrīdētais lēmums nav pamatots ar importa licenču izmantošanas tiesību pirkšanas mehānisma pretlikumību.
101 Tādējādi Komisija nepierāda, ka prasītājai bija pienākums sazināties ar strīdīgo licenču īpašniekiem, lai veiktu atmuitošanas procedūras. Komisija nesniedz nevienu pierādījumu, kas pierāda, ka šāda sazināšanās būtu bijusi obligāta, lai prasītāja varētu laist brīvā apgrozībā importētās preces, kaut arī netiek apstrīdēts, ka nebija nekādu šķēršļu, lai tā varētu izpildīt visas administratīvās formalitātes, kas saistītas ar to preču importu, kas bija minētas strīdīgajās importa licencēs.
102 Turklāt nevar vispārīgi pieņemt, ka tirgus dalībnieku, kurš Savienībā importē preces un kurš šim nolūkam izmanto starpnieka pakalpojumus, lai iegūtu importa licenču izmantošanas tiesības, var uzskatīt par tādu, kurš nav rīkojies piesardzīgi vai nav ievērojis pienācīgu rūpību, ja tas neveic licenču īpašnieku pārbaudes. Šāda starpnieka pakalpojumu izmantošana ir importēšanas darbību veikšanas praktisks jautājums, kurā importētājam ir rīcības brīvība un kura nolūks ir atvieglot šādas darbības veikšanu, ja importētājs uzskata, ka noteiktā ekonomiskā situācijā starpnieks salīdzinājumā ar importētāju atrodas vislabākajā stāvoklī, lai tam sameklētu tirgus dalībniekus, kas ir jaunienācēji, kas ir ieguvuši licences un vēlas nodot to lietošanas tiesības, it īpaši tādā gadījumā kā šajā lietā, kad importētājam vajag lielu skaitu licenču diezgan īsā laikā (skat. iepriekš 98. punktu). Ja nav ne viena cita detalizēta apstākļa, kurš tirgus dalībniekam var radīt šaubas par izmantoto importa licenču autentiskumu, tad nevar uzskatīt, ka saziņa ar importa licenču īpašniekiem bija nepieciešama, lai varētu laist brīvā apgrozībā importētās preces.
103 Līdz ar to Komisija nepierāda, ka apstrīdētā lēmuma 60. un 61. apsvērumā norādītie apstākļi ir kvalificējami tā, ka prasītāja nav ievērojusi pienācīgu rūpību.
104 Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka nebija neparasti pārskaitīt maksājumus uz M personīgo kontu, jo viņš rīkojās individuāli un prasītāja rīkojās tādā pašā veidā ar citiem starpniekiem, ka tai nevar pārmest, ka tā nav pārbaudījusi, vai M saņēma licences, kuras prasītāja viņam nosūtīja, jo tas būtu nesamērīgs darba slogs un neatbilstu parastai komercpraksei, turklāt prasītāja būtu informēta, ja M nesaņemtu licences, tostarp ņemot vērā to biežās darījumu attiecības.
105 Savai aizstāvībai Komisija atkārto apstrīdētajā lēmumā minēto kritiku, proti, ka, pamatojoties uz šajā lietā piemērojamo pienācīgas rūpības slieksni, no prasītājas varēja sagaidīt, ka tā uzrauga, lai maksājumi tiktu veikti uz pareizajiem kontiem, un ka tā pārbauda, vai licences, ko tā nosūtīja, tiek saņemtas. Komisija norāda, ka prasītājai kā rūpīgam tirgus dalībniekam būtu vajadzējis rasties šaubām par apstākli, ka M vēlējās, lai lielas summas tiktu pārskaitītas uz viņa vārda un privātiem kontiem, viņa darba devējam nezinot.
106 Apstrīdētā lēmuma 62.–64. apsvērumā minētais otrais, trešais un ceturtais iebildums attiecas uz licenču izmantošanas tiesībām pēc tiešām sarunām starp prasītāju un M un par maksājumiem uz M personīgo kontu, un par pierādījumu neesamību par to, ka M ir saņēmis prasītājas nosūtītās licences (skat. iepriekš 89. punktu).
107 Attiecībā uz faktiem ir jākonstatē, ka prasītāja uzturēja komerciālas attiecības ar M kopš 1997. gada, jo vienai no prasītājas meitassabiedrībām, kura bija reģistrēta Itālijā, iepriekš bija komerciālas attiecības ar Portugālē reģistrētu uzņēmumu, kas nodarbojās ar starptautisko tirdzniecību un kurā strādāja M. No visiem lietas materiāliem arī izriet, kā to apgalvo prasītāja, ka komerciālo attiecību, lai pirktu strīdīgo importa licenču izmantošanas tiesības, pastāvēšana bija pierādīta starp prasītāju un vienīgi M, par ko tiesas sēdē Komisija atzina, ka tā to neapstrīd. Turklāt nekas apstrīdētajā lēmumā vai Komisijas rakstveida apsvērumos neļauj apšaubīt prasītājas apgalvojumu, ka M veica starpniecības darbības individuāli, vai to, ka nekas neliecina, ka M šīs darbības būtu veicis krāpjoties. Līdz ar to 105. punktā atgādinātos Komisijas argumentus var vienīgi noraidīt, jo tie balstīti uz ideju, kā tas arī izriet no apstrīdētā lēmuma, ka starpnieka izmantošana, kurš turklāt ir nodarbināts starptautiskās tirdzniecības uzņēmumā, lai iegūtu strīdīgo licenču izmantošanas tiesības, rada paaugstinātu krāpniecisku darbību risku.
108 Tādos apstākļos kā šajā lietā, ņemot vērā arī iepriekš 102. punktā minēto, ne prasītājas tiešās sarunas ar M par strīdīgo licenču izmantošanas tiesību pirkšanu, ne pārskaitījumi par visiem šiem pirkumiem uz M personīgo kontu, ne tas, ka prasītāja nav prasījusi M pierādījumus, ka viņš ir saņēmis izmantotās licences, ko prasītāja viņam atgrieza, nepierāda, ka prasītāja nav ievērojusi pienācīgu rūpību.
109 Trešām kārtām, prasītāja apgalvo, ka pro forma rēķinu izmantošana esot normāla komercprakse, ko izmanto ar citiem starpniekiem un arī citi importētāji, jo šie rēķini ir pasūtījuma veidlapas, uz kuru pamata prasītāja norēķinājās ar M, kurš vēlāk izrakstīja galīgos rēķinus. Fakts, ka rēķinus nosūtīja Spānijā reģistrēti uzņēmumi, kuri nebija zināmi prasītājai, neesot īpatnība, kam būtu jāpievērš lielāka uzmanība, jo attiecīgie tirgus dalībnieki bija nezināmi uzņēmumi banānu nozarē un visu saziņu ar šiem tirgus dalībniekiem pārzināja M, savukārt Komisija nesniedz pierādījumus par rupju neuzmanību.
110 Komisija uzskata, ka problēma ir apstākļos, kādos notika pro forma rēķinu izmantošana, proti, nosūtīšana pa faksu, ko veic nezināmas personas no nezināmām adresēm. Šī fakta dēļ prasītājai būtu bijis jāveic pārbaudes.
111 Ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 65. apsvērumā par šo jautājumu ir norādījusi:
“Rēķinu izsniegšana par licenču izmantošanas tiesību pirkšanu tika veikta ar pro forma rēķiniem, kurus divi iepriekš minētie Spānijā reģistrētie uzņēmumi nosūtīja pa [faksu], un no lietas materiāliem izriet, ka daži no šiem pro forma rēķiniem tika nosūtīti pa [faksu] no nezināmām adresēm vai tos nosūtīja nezināmas personas. Komisijai ir šaubas, ka parasta komercprakse ir tāda, ka ļoti ievērojamas naudas summas tiek maksātas, pamatojoties uz vienkāršiem pro forma rēķiniem, kuri šādos apstākļos tiek saņemti pa [faksu]; no lietas materiāliem neizriet, ka [prasītājai] šajā ziņā būtu radušās kaut mazākās šaubas.”
112 Iesākumā ir jākonstatē, ka ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem un tiesas sēdē tika atklāta atšķirība novērtējumā par vienu faktu jautājumu. Atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem, Komisija iesniedza četru uzņēmumu rēķinus, no kuriem prasītāja esot pirkusi strīdīgo licenču izmantošanas tiesības. Pirmkārt, prasītāja tiesas sēdē apstrīdēja šo faktu patiesumu, apgalvojot, ka tikai viens no attiecīgajiem uzņēmumiem tai bija pārdevis strīdīgo licenču izmantošanas tiesības. Otrkārt, šie fakti ir pretrunā OLAF 2000. gada 22. septembra darba dokumentā norādītajiem faktiem, ar kuriem konstatē, ka bija iesaistīti divi Spānijā reģistrēti uzņēmumi, viens 1998. gadā un otrs 1999. gadā, kā arī šie fakti ir pretrunā apstrīdētajam lēmumam (11. un 65. apsvērums).
113 Turklāt ir jānorāda, ka, lai pamatotu prasītājas pienācīgas rūpības neesamību, Komisija it īpaši pamatojas uz apstākli, ka pro forma rēķini par strīdīgo licenču izmantošanas tiesību pirkšanu esot nosūtīti no nezināmiem faksa aprātiem un to ir izdarījušas nezināmas personas. Precīzāk, Komisija tiesas sēdē norādīja, ka attiecīgo pro forma rēķinu izcelsmes vieta bija Spānija, ka faksa numuri bija Spānijas vai ka uz rēķiniem, kas tika saņemti pa faksu, bija norādes uz Spānijas copy shops (kopēšanas pakalpojumi).
114 Tomēr no visiem lietas materiāliem izriet, ka strīdīgo licenču izmantošanas tiesības, kas attiecas vienīgi uz 1999. gadu, tika nopirktas no viena Spānijā reģistrēta uzņēmuma (skat. iepriekš 112. punktu). Visos šī uzņēmuma pro forma rēķinos, kurus iesniedza Komisija, izpildot procesa organizatoriskos pasākumus, ir ietverta pasta adrese un telefona numurs, kuri ir minēto šo dokumentu galvās. Uz viena no rēķiniem ir norāde “casa de fotocopia” (kopēšanas pakalpojumi) tā augšdaļā, un uz viena cita ir minēts faksa numurs, šķiet no Spānijas, un norāde “cemon” tā augšdaļā.
115 Lai arī 114. punktā minētie fakti skaidri neizriet no apstrīdētā lēmuma, var uzskatīt, ka Komisija uz tiem ir atsaukusies, 65. apsvērumā norādot, ka pro forma rēķini tika nosūtīti pa faksu no nezināmām adresēm. Tomēr šāds apstāklis nav pietiekams, lai pierādītu, ka šajā lietā prasītāja nav ievērojusi pienācīgu rūpību. Pirmkārt, fakts, ka pro forma rēķins, ko ir nosūtījis uzņēmums ar juridisko adresi Spānijā no faksa aparāta, kas atrodas šajā valstī, nav tāda veida apstāklis, kas liktu tā saņēmējam ievērot lielāku rūpību. Otrkārt, fakts, ka pieci rēķini, kurus prasītājai nosūtīja šis Spānijā reģistrētais uzņēmums, tika nosūtīti no vietas, kas, šķiet, ir kopēšanas pakalpojumu centrs, nevar pats par sevi prasītājai radīt šaubas par tās tirdzniecības attiecībām ar šo uzņēmumu vai par strīdīgo licenču autentiskumu. Ja iebildums par pro forma rēķinu izmantošanu nav pamatots ar citiem detalizētiem faktiem, tad nevar uzskatīt, ka ir pierādītas Komisijas šaubas par to, vai maksājums par ļoti ievērojamām naudas summām, kas ir samaksāts, pamatojoties uz šādiem rēķiniem, kas ir saņemti iepriekš minētajos apstākļos, ir parasta komercprakse.
116 Turklāt Komisija ar apstrīdētā lēmuma 65. apsvērumā minētajiem faktiem nepierāda, ka prasītāja šajā gadījumā nav ievērojusi pienācīgu rūpību.
117 Neesot vajadzībai lemt par prasības otrā pamata pirmo, otro un sesto argumentu, no iepriekš 103., 108. un 116. punkta izriet, ka otrais pamats ir pamatots, jo Komisija nav sniegusi pierādījumus, kā tas ir prasīts iepriekš 86. punktā atgādinātajā judikatūrā, par to, ka prasītāja nav ievērojusi pienācīgu rūpību, un par tās pieļautu rupju neuzmanību.
118 Līdz ar to, neesot vajadzībai lemt par prasības pirmo, trešo un ceturto pamatu, ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 1. panta 3. punkts un pārējā daļā prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
119 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar šī paša panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
120 Tā kā šajā lietā Komisijai spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.
121 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmo daļu dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Šajā lietā jāpiespriež Beļģijas Karalistei pašai segt savus tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2010. gada 6. maija Lēmuma C(2010) 2858, galīgā redakcija, 1. panta 3. punktu, kurā ir konstatēts, ka ir pamatota ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa un ka nodokļa atlaišana ir pamatota vienam parādniekam, bet tā nav pamatota attiecībā pret citu parādnieku vienā konkrētā gadījumā;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Firma Léon Van Parys NV tiesāšanās izdevumus;
4) Beļģijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 19. martā.
[Paraksti]