VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2015. gada 23. oktobrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai – Līdzekļu iesaldēšana – Termiņš prasības celšanai – Nokavējums – Nepieņemamība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Nepieņemamība
Lieta T‑552/13
Oil Turbo Compressor Co. (Private Joint Stock), Teherāna (Irāna), ko pārstāv K. Kleinschmidt, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bishop un J.‑P. Hix, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, pirmkārt, atcelt Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 319, 11. lpp.), un Padomes 2012. gada 23. marta Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.), ciktāl šīs regulas attiecas uz prasītāju, un, otrkārt, prasību par zaudējumu atlīdzību.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro], tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni] un L. Madise [L. Madise] (referents),
sekretārs L. Gžegorčiks [L. Grzegorczyk], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 11. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kas ir tikuši ieviesti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai pēdējā minētā pārtrauktu ar kodolieroču izplatīšanu saistītās darbības vai kodolieroču piegādes sistēmu izstrādi.
2 Prasītāja Oil Turbo Compressor Co. (Private Joint Stock) ir Irānā reģistrēta sabiedrība, kas ražo, veic izpēti un sniedz pakalpojumus gāzes, naftas ķīmiskās rūpniecības un kopumā enerģētikas nozarē. Konkrētāk, tā ražo un tirgo turbīnas un turbokompresorus, kas tiek izmantoti gāzes un naftas ķīmiskās rūpniecības nozarēs.
3 2010. gada 26. jūlijā Eiropas Savienības Padome pieņēma Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.). Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punktā ir paredzēts iesaldēt to personu un vienību līdzekļus un saimnieciskos resursus, kuru saraksts ir ietverts šī paša lēmuma I un II pielikumā.
4 2010. gada 25. oktobrī pēc Lēmuma 2010/413 pieņemšanas Padome pieņēma Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007 (OV L 281, 1. lpp.). Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts iesaldēt to personu, vienību un struktūru līdzekļus un saimnieciskos resursus, kuras uzskaitītas minētās regulas VIII pielikumā.
5 2011. gada 1. decembrī Padome pieņēma Lēmumu 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV L 319, 71. lpp.), ar ko tā tostarp iekļāva prasītājas nosaukumu to personu un vienību sarakstā, kuras uzskaitītas Lēmuma 2010/413 II pielikumā.
6 Tajā pašā dienā Padome pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu Nr. 961/2010 (OV L 319, 11. lpp.), ar ko tostarp prasītājas nosaukums tika iekļauts Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā ietvertajā sarakstā.
7 Lēmumā 2011/783 un Īstenošanas regulā Nr. 1245/2011 Padome prasītājas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu pamatoja šādi:
“Saistīts ar ES sarakstā iekļauto Sakhte Turbopomp va Kompressor (SATAK) (jeb Turbo Compressor Manufacturer, TCMFG).”
8 2011. gada 2. decembrī Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu to personu un vienību ievērībai, uz kurām attiecas 19. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 20. panta 1. punkta b) apakšpunkts Lēmumā 2010/413 (II pielikums), kā arī 16. panta 2. punkts Padomes Regulā Nr. 961/2010 (VIII pielikums) (OV C 351, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “2011. gada 2. decembra paziņojums”), to redakcijās, kas izriet attiecīgi no Lēmuma 2011/783 un Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011. Šajā paziņojumā Padome, atsaucoties uz atbilstošajiem tiesību aktiem saistībā ar katras iekļaušanas sarakstā pamatojumu, tostarp precizēja, ka tā ir nolēmusi iekļaut jaunas personas un vienības Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā ietvertajos sarakstos. Turklāt Padome vērsa attiecīgo personu un vienību uzmanību uz iespēju apstrīdēt šos tiesību aktus Vispārējā tiesā LESD 275. panta otrajā daļā un LESD 263. panta ceturtajā un sestajā daļā paredzētajos apstākļos.
9 Ar 2011. gada 5. decembra vēstuli (turpmāk tekstā – “2011. gada 5. decembra vēstule”), kas 2011. gada 6. decembrī tika nosūtīta ierakstītas vēstules veidā ar paziņojumu par saņemšanu, Padome informēja prasītāju par tās iekļaušanu to personu un vienību sarakstā, kas uzskaitītas Lēmuma 2010/413 II pielikumā, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2011/783, un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā, kurā grozījumi izdarīti ar Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011. Šī vēstule tika nosūtīta atpakaļ Padomei ar norādi “pārcēlusies”, kuru bija pievienojis Irānas pasta dienests.
10 2012. gada 13. februārī prasītāja vērsās Vispārējā tiesā ar prasību atcelt Lēmumu 2011/783, ciktāl tas attiecas uz to, pamatojoties tostarp uz to, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar faktiem, ar kuriem prasītājas gadījumā ir pamatots minētais lēmums. Šī prasība tika reģistrēta ar lietas numuru T‑63/12.
11 Regula Nr. 961/2010 tika atcelta ar Padomes 2012. gada 23. marta Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 88, 1. lpp.), kuras 23. panta 2. punktā ir paredzēta šīs regulas IX pielikumā uzskaitīto personu, vienību un struktūru līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana. Padome iekļāva prasītājas nosaukumu šajā sarakstā to pašu iemeslu dēļ kā Lēmumā 2011/783 un Īstenošanas regulā Nr. 1245/2011 norādītie (skat. šī sprieduma 7. punktu).
12 Ar 2012. gada 26. oktobra spriedumu Oil Turbo Compressor/Padome (T‑63/12, Krājums, EU:T:2012:579) Vispārējā tiesa apmierināja prasītājas prasību atcelt Lēmumu 2011/783, ciktāl šis lēmums attiecas uz prasītāju.
13 2012. gada 11. decembrī Padome Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu to personu un vienību ievērībai, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus, kuri paredzēti Lēmumā 2010/413 un Regulā Nr. 267/2012 (OV C 380, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “2012. gada 11. decembra paziņojums”). Šajā paziņojumā Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertās personas un vienības tika informētas par iespēju vērsties Padomē ar lūgumu – tam pievienojot apliecinošus dokumentus – pārskatīt lēmumu par to iekļaušanu minētajos pielikumos.
14 Ar 2013. gada 21. janvāra vēstuli prasītāja, atsaucoties uz spriedumu Oil Turbo Compressor/Padome, minēts 12. punktā (EU:T:2012:579), un norādot, ka tās nosaukums vēl joprojām nav ticis svītrots nedz no Lēmuma 2010/413 II pielikuma, nedz no Regulas Nr. 267/2012 IX pielikuma, lūdza Padomei norādīt tai iemeslus, kas tai liedz izpildīt minēto spriedumu.
15 Ar 2013. gada 6. februāra un 29. aprīļa vēstulēm prasītāja būtībā lūdza Padomei izpildīt spriedumu Oil Turbo Compressor/Padome, minēts 12. punktā (EU:T:2012:579).
16 Ar Padomes 2013. gada 26. novembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1203/2013, ar ko īsteno Regulu Nr. 267/2012 (OV L 316, 1. lpp.), prasītājas nosaukums tika svītrots no Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertā saraksta.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
17 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 15. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību.
18 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, prasītāja iesniedza pieteikumu izskatīt lietu paātrinātā procesā atbilstoši 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 76.a pantam.
19 Ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantā paredzētu procesa organizatorisko pasākumu, par kuru lietas dalībniekiem tika paziņots 2013. gada 28. novembrī, Vispārējā tiesa lietas dalībniekiem jautāja, vai un kādā datumā Padome bija paziņojusi prasītājai, vai nu tieši vai ar paziņojuma publikāciju Oficiālajā Vēstnesī, par savu lēmumu iekļaut prasītājas nosaukumu, pirmkārt, Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 vienīgajā pielikumā ietvertajā sarakstā un, otrkārt, Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertajā sarakstā. Lietas dalībnieki atbildēja uz šo jautājumu noteiktajā termiņā.
20 2013. gada 29. novembrī Padome iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā iebildumu rakstu, kurā pakārtoti bija ietverts lūgums izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas, ņemot vērā prasītājas nosaukuma svītrošanu no Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertā saraksta, kas tika izdarīta ar Īstenošanas regulu Nr. 1203/2013 (skat. šī sprieduma 16. punktu).
21 Ar 2013. gada 12. decembra lēmumu Vispārējā tiesa (otrā palāta) noraidīja lūgumu par lietas izskatīšanu paātrinātā procesā.
22 2014. gada 25. martā prasītāja iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā repliku, kurā bija ietverti paplašināti prasījumi. Vispārējā tiesa reģistrēja šo dokumentu, vienlaicīgi atliekot lēmuma par tā pieņemamību pieņemšanu.
23 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (otrā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
24 Ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantā paredzētu procesa organizatorisko pasākumu, par kuru lietas dalībniekiem tika paziņots 2015. gada 30. janvārī, Vispārējā tiesa rakstveidā uzdeva tiem jautājumu, aicinot sniegt atbildi uz šo jautājumu tiesas sēdē. Šis jautājums attiecās uz 2014. gada 20. februāra rīkojumu Jannatian/Padome (T‑187/13, EU:T:2014:134) un uz tā nozīmi šajā lietā.
25 Tiesas sēde, kas sākotnēji tika noteikta 2015. gada 4. februārī, pēc prasītājas lūguma tika pārcelta uz 2015. gada 11. martu.
26 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2015. gada 11. marta tiesas sēdē.
27 Tiesas sēdē, atbildot uz šī sprieduma 24. punktā norādīto jautājumu, Padome atsaucās uz 2012. gada 11. decembra paziņojumu un pēc Vispārējās tiesas lūguma iesniedza šī paziņojuma kopiju. Šis dokuments tika pievienots lietas materiāliem, un prasītāja pret to neiebilda. Prasītāja pauda savus apsvērumus par šo dokumentu, par ko tika izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.
28 Prasības pieteikumā izvirzītie prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 un Regulu Nr. 267/2012 (turpmāk tekstā abas kopā – “apstrīdētie akti”), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 Replikā prasītāja ir arī lūgusi Vispārējo tiesu piespriest Padomei samaksāt tai EUR 90 528 392,56 kā zaudējumus un procentus.
30 Iebildumu rakstā Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– galvenokārt, noraidīt prasību un piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
– pakārtoti, pieņemt lēmumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas.
31 Saistībā ar prasītājas replikā izvirzīto prasību par zaudējumu atlīdzību Padome atbildes rakstā uz repliku ir arī lūgusi Vispārējo tiesu:
– noraidīt prasību par zaudējumu atlīdzību kā acīmredzami nepieņemamu vai, pakārtoti, kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par lūgumiem atcelt tiesību aktus
32 Lai pamatotu savu prasību atcelt tiesību aktu, prasītāja izvirza trīs pamatus. Pirmais no tiem attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar faktiem, ar kuriem ir pamatoti apstrīdētie akti, otrais – uz samērīguma principa pārkāpumu un trešais – uz tiesību tikt uzklausītam, pienākuma norādīt pamatojumu, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu.
33 Formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību atbilstoši 1991. gada 2. maija Reglamenta 114. pantam, Padome, galvenokārt, norāda, ka lūgumi atcelt tiesību aktus ir novēloti un tādējādi – nepieņemami. Pakārtoti, tā uzskata, ka, tā kā prasītāja ar Īstenošanas regulu Nr. 1203/2013 ir tikusi svītrota no Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertā saraksta, tiesvedība katrā ziņā ir izbeidzama.
34 Vispirms ir jāizvērtē lūgumu atcelt tiesību aktus pieņemamība no prasības celšanas termiņa aspekta.
35 Šajā ziņā, pirmkārt, Padome norāda, ka tā ir mēģinājusi paziņot prasītājai par Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 ar 2011. gada 5. decembra vēstuli, ko Irānas pasta dienests tai bija atgriezis. Līdz ar to, tā kā Padome nevarēja veikt individuālu paziņošanu, prasības celšanas termiņš esot sācies 2011. gada 2. decembra paziņojuma publicēšanas dienā. Otrkārt, saistībā ar Regulu Nr. 267/2012 Padome tiesas sēdē ir norādījusi, ka prasības celšanas termiņš bija sācies 2012. gada 11. decembra paziņojuma publicēšanas dienā vai vismaz, kā tā ir apgalvojusi savos rakstveida apsvērumos, dienā, kad prasītāja uzzināja par šīs regulas pieņemšanu un par tās saturu, proti, vēlākais 2013. gada 21. janvārī.
36 Prasītāja apstrīd šos Padomes argumentus, būtībā pamatojoties uz to, ka, nepastāvot individuālai apstrīdēto aktu paziņošanai, prasības celšanas termiņš neesot sācies. It īpaši, pirmkārt, saistībā ar Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 Padome nevarot atsaukties uz 2011. gada 5. decembra vēstules atgriešanu, ko bija veicis Irānas pasta dienests, jo šai iestādei esot bijis jānodrošina tās vēstuļu pienācīga saņemšana. Otrkārt, saistībā ar Regulu Nr. 267/2012 prasītāja būtībā norāda, ka Padomei esot bijis jāmēģina nosūtīt tai šo vēstuli tieši vai vismaz nosūtīt to tās advokātam un ka katrā ziņā ar 2012. gada 11. decembra paziņojumu prasības termiņš nevarēja sākties. Turklāt, ciktāl tā varēja leģitīmi sagaidīt, ka pēc sprieduma Oil Turbo Compressor/Padome, minēts 12. punktā (EU:T:2012:579), Padome svītros tās nosaukumu no Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertajiem sarakstiem, ciktāl šī iekļaušana bija pamatota ar tādiem pašiem iemesliem kā Lēmums 2011/783, kurš ar iepriekš minēto spriedumu tika atcelts, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, prasītāja uzskata, ka šobrīd izskatāmās prasības celšanas termiņa noilgums ir pretrunā administrācijas darbības tiesiskuma principam. Turklāt prasītāja piebilst, ka Padomei, kas nav atbildējusi uz tās 2013. gada 21. janvāra, 6. februāra un 29. aprīļa vēstulēm, vajadzēja to uzklausīt un attiecīgā gadījumā norādīt tai pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.
37 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu “tiesvedību, ko paredz šis pants, atkarībā no apstākļiem jāuzsāk divos mēnešos pēc tam, kad vai nu tiesību akts publicēts vai darīts zināms attiecīgajai personai, vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms”.
38 Saskaņā ar judikatūru efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips nozīmē, ka Savienības iestādei, kura attiecībā uz kādu personu vai vienību pieņem ierobežojošus pasākumus noteicošu tiesību aktu, ciktāl iespējams, vai nu šī akta pieņemšanas brīdī vai vismaz cik ātri vien iespējams pēc tā pieņemšanas ir jāpaziņo šāda akta pamatojums attiecīgajai personai vai vienībai, lai šīs personas vai vienības varētu izmantot savas apstrīdēšanas tiesības (spriedums, 2013. gada 6. septembris, Bank Melli Iran/Padome, T‑35/10 un T‑7/11, Krājums, EU:T:2013:397, 56. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2011. gada 16. novembris, Bank Melli Iran/Padome, C‑548/09 P, Krājums, EU:C:2011:735, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Šī situācija izriet no ierobežojošus pasākumus attiecībā uz personu vai vienību noteicošo tiesību aktu īpašās dabas, kuri vienlaikus ir vispārpiemērojami tiesību akti, ciktāl ar tiem aizliedz vispārīgi un abstrakti noteiktu saņēmēju kategorijai nodrošināt līdzekļus un saimnieciskos resursus to personu un vienību rīcībā, kuru vārdi ir to pielikumos esošajos sarakstos, un individuālu lēmumu virkne attiecībā pret šīm personām un vienībām (skat. spriedumu, 2013. gada 23. aprīlis, Gbagbo u.c./Padome, no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P, Krājums, EU:C:2013:258, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Šajā gadījumā šis princips ir konkretizēts Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktā un Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. punktā, kuros ir noteikts, ka Padome savu lēmumu un pamatojumu iekļaušanai to personu un vienību sarakstā, uz kurām attiecināti ierobežojošie pasākumi, paziņo attiecīgajai personai vai vienībai tieši, ja adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot tai iespēju izteikt savus apsvērumus.
41 No tā izriet, ka, protams, tā kā tādu tiesību aktu kā apstrīdētie akti spēkā stāšanās notiek saskaņā ar to publikāciju, termiņš prasības atcelt šos tiesību aktus celšanai saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu katrai no šīm personām un vienībām sākas no paziņojuma, kas tām bija jāsaņem, datuma (spriedums Gbagbo u.c./Padome, minēts 39. punktā, EU:C:2013:258, 59. punkts).
42 Tādējādi šis termiņš sākas vai nu no datuma, kurā minētais akts ir individuāli paziņots ieinteresētajai personai, ja tās adrese ir zināma, vai – pretējā gadījumā – no paziņojuma publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī brīža (spriedums, 2014. gada 16. jūlijs, Hassan/Padome, T‑572/11, Krājums, EU:T:2014:682, 33. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu Gbagbo u.c./Padome, minēts 39. punktā, EU:C:2013:258, 59.–62. punkts).
43 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka Padome pati brīvi nevar izvēlēties veidu, kādā tās lēmumi paziņojami ieinteresētajām personām. No judikatūras izriet, ka šī sprieduma 40. punktā minētie noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja Padomei ir zināma personas, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, adrese, tad, ja tiesību akti, kuros paredzēti šie pasākumi, netiek paziņoti tieši, termiņš prasības celšanai, kurš šai personai jāievēro, lai apstrīdētu šos tiesību aktus Vispārējā tiesā, nesākas. Tādējādi vienīgi tad, ja nav iespējams attiecīgajai personai individuāli paziņot tiesību aktu, ar kuru pret to tiek noteikti vai saglabāti ierobežojoši pasākumi, ar paziņojuma publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī sākas termiņš prasības celšanai par šo aktu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, Krājums, EU:T:2014:926, 60. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. arī spriedumu Gbagbo u.c./Padome, minēts 39. punktā, EU:C:2013:258, 61. un 62. punkts).
44 Otrkārt, saskaņā ar judikatūru var uzskatīt, ka Padomei nav iespējams fiziskai vai juridiskai personai vai vienībai individuāli paziņot tiesību aktu, kas ietver ierobežojošus pasākumus pret to, vai nu tad, ja šīs personas vai vienības adrese nav publiska un tai nav darīta zināma, vai tad, ja paziņojums, kuru Padome nosūtījusi uz tās rīcībā esošu adresi, ir nesekmīgs, neraugoties uz Padomes pūliņiem ar visu prasīto rūpību šādu paziņošanu veikt (spriedums Mayaleh/Padome, minēts 43. punktā, EU:T:2014:926, 61. punkts).
45 Tieši ņemot vērā šos atgādinājumus, galvenokārt ir jāizvērtē šobrīd izskatāmo lūgumu atcelt tiesību aktus pieņemamība.
46 Pirmām kārtām, saistībā ar lūguma atcelt Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 pieņemamību, ciktāl šis tiesību akts attiecas uz prasītāju, pirmkārt, ir vispārzināms, ka šī regula 2011. gada 2. decembrī tika publicēta Oficiālajā Vēstnesī to personu un vienību ievērībai, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi.
47 Otrkārt, ir jākonstatē, ka Padome 2011. gada 6. decembrī nosūtīja prasītājai 2011. gada 5. decembra vēstuli ar paziņojumu par saņemšanu, lai tostarp informētu to par tās iekļaušanu Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 vienīgajā pielikumā. Ir vispārzināms, ka šī vēstule tika atgriezta Padomei ar norādi “pārcēlusies”, ko bija pievienojis Irānas pasta dienests.
48 Tādējādi ir jākonstatē, ka Padome atradās situācijā, kurā tai šī sprieduma 44. punktā minētās judikatūras izpratnē nebija iespējams veikt individuālu paziņošanu un kura bija analoga situācijai, kurā tā būtu atradusies, ja tai nebūtu bijusi zināma prasītājas adrese. Pretēji argumentiem, ko prasītāja bija izvirzījusi tiesas sēdē, šis konstatējums ir piemērojams pat tad, ja šī adrese būtu bijusi pareiza.
49 Nosūtot 2011. gada 5. decembra vēstuli prasītājai, Padome gādāja par to, lai tā tiktu nosūtīta pa pastu ierakstītas vēstules veidā un lai tiktu saņemts apstiprinājums par saņemšanu. Pirmkārt, ir jānorāda, ka iestādēm, kuras Irānā ir atbildīgas par pasta sūtījumu piegādi, ir zināms šis pasta sūtījumu piegādes veids (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 20. novembris, Shahid Beheshti University/Padome, T‑120/12, EU:T:2012:610, 49. punkts). Otrkārt, tas ir pienācīgs individuālas paziņošanas veids šī sprieduma 42. un 43. punktā minētās judikatūras izpratnē, jo saskaņā ar judikatūru paziņošana ierakstītā vēstulē ar parakstītu apstiprinājumu par saņemšanu ļauj precīzi noteikt dienu, kurā sākas prasības celšanas termiņš (šajā ziņā skat. spriedumu, 1984. gada 30. maijs, Ferriera Vittoria/Komisija, 224/83, Krājums, EU:C:1984:208, 9. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Līdz ar to ir jāatzīst, ka Padome, kurai Irānā var būt pieejami tikai ierobežoti resursi, lai atrastu visu personu un vienību, kuras skar ierobežojošie pasākumi, privātās adreses (pēc analoģijas skat. spriedumu Hassan/Padome, minēts 42. punktā, EU:T:2014:682, 58. punkts), ir pierādījusi nepieciešamo rūpību saistībā ar savu pienākumu paziņot prasītājai attiecībā uz to noteiktos ierobežojošos pasākumus.
51 No tā izriet, ka, ņemot vērā šī sprieduma 44. punktā minēto judikatūru un pretēji prasītājas argumentiem, Padome varēja leģitīmi uzticēties Irānas pasta dienesta sniegtajai norādei, saskaņā ar kuru prasītāja bija pārcēlusies, nepastāvot pienākumam atkārtot paziņošanu ar jaunu paziņošanas mēģinājumu pasta ceļā vai kādā citā veidā.
52 It īpaši, pretēji prasītājas tiesas sēdē izvirzītajiem argumentiem ir jānorāda, ka pēc 2011. gada 5. decembra vēstules atgriešanas Padomei nebija pienākuma paziņot tai Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 pa faksu vai pa e‑pastu. Prasītāja būtībā nekādi nav pierādījusi, ka Padomei bija zināms tās faksa numurs vai tās e‑pasta adrese. Tieši pretēji – tā ir tikai norādījusi, ka tie bija atrodami internetā, par ko tā tomēr nav iesniegusi nekādus pierādījumus.
53 Šādos apstākļos termiņš prasības celšanai saistībā ar Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 sākās 2011. gada 2. decembra paziņojuma publicēšanas dienā.
54 Šāds secinājums ir jāizdara jo vairāk tāpēc, ka lietā, kurā tika taisīts spriedums Oil Turbo Compressor/Padome, minēts 12. punktā (EU:T:2012:579), prasītāja bija noteiktajā termiņā cēlusi prasību atcelt Lēmumu 2011/783. Tomēr šis lēmums, kurš tika pieņemts tajā pašā dienā kā Īstenošanas regula Nr. 1245/2011, attiecībā uz prasītāju bija pamatots ar tādiem iekļaušanas sarakstā iemesliem, kas ir identiski minētajā regulā norādītajiem, un arī bija 2011. gada 2. decembra paziņojuma priekšmets.
55 Līdz ar to prasība daļēji atcelt Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011, kas tika celta 2013. gada 15. oktobrī, ir nepieņemama novēlotības dēļ.
56 Otrām kārtām, attiecībā uz prasības atcelt Regulu Nr. 267/2012 pieņemamību, ciktāl šis tiesību akts attiecas uz prasītāju, ir vispārzināms, kā Padome ir precizējusi, atbildot uz Vispārējās tiesas procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdotu jautājumu, ka šī regula, kas tika publicēta Oficiālā Vēstneša L sērijā, netika nedz paziņota prasītājai, nedz tās pieņemšanas 2012. gada 23. martā brīdī tā bija Oficiālajā Vēstnesī publicēta paziņojuma to personu un vienību ievērībai, uz kurām attiecas tajā paredzētie ierobežojošie pasākumi, priekšmets.
57 Tomēr tāpat ir vispārzināms, ka Padome 2012. gada 11. decembrī publicēja Oficiālajā Vēstnesī paziņojumu to personu un vienību ievērībai, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, kas tostarp ir paredzēti Regulā Nr. 267/2012. Ar šī paziņojuma publicēšanu, ar kuru minētās personas un vienības tika informētas par iespēju vērsties Padomē ar lūgumu pārskatīt lēmumu, ar kuru tika veikta to iekļaušana tostarp šīs regulas IX pielikumā ietvertajā sarakstā, attiecībā uz prasītāju sākās prasības celšanas termiņš (šajā ziņā skat. rīkojumu Jannatian/Padome, minēts 24. punktā, EU:T:2014:134, 22. punkts).
58 Šo apsvērumu neatspēko nedz tas, ka Padome nekādi nav mēģinājusi paziņot par Regulu Nr. 267/2012 prasītājai vai tās advokātam, uz ko ir norādījusi prasītāja, nedz tas, uz ko tāpat ir norādījusi prasītāja, ka 2012. gada 11. decembra paziņojumā nav ietverta nekāda norāde par pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem un termiņiem tās iekļaušanas minētās regulas IX pielikumā tiesiskuma apstrīdēšanai.
59 Pirmkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 267/2012 nepaziņošanu, pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka šī sprieduma 47.–52. punktā ir ticis atzīts, ka pēc 2011. gada 5. decembra vēstules atgriešanas Padome varēja pamatoti uzticēties Irānas pasta dienesta sniegtajai norādei, saskaņā ar kuru prasītāja ir pārcēlusies, nepastāvot tās pienākumam atkārtot paziņošanu, vai nu nosūtot pasta sūtījumu uz to pašu adresi, vai pa faksu vai e‑pastu.
60 Jāatzīst, ka četrus mēnešus vēlāk, 2012. gada 23. martā pieņemot Regulu Nr. 267/2012, Padomei tāpat nebija pienākuma paziņot par šo regulu uz adresi, kuru tā saprātīgi varēja uzskatīt par nepareizu. Šo apsvērumu neietekmē tas, ka 2011. gada 5. decembra vēstules paziņojumā par nosūtīšanu minētā adrese atbilda adresei, kas bija norādīta prasītājas iesniegtajos rakstveida apsvērumos lietā, kurā tika taisīts spriedums Oil Turbo Compressor/Padome, minēts 12. punktā (EU:T:2012:579), ko prasītāja arī nav apgalvojusi.
61 Otrām kārtām, ir jānorāda, ka pretēji argumentiem, ko prasītāja bija izvirzījusi tiesas sēdē, Padomei nebija arī pienākuma paziņot par Regulu Nr. 267/2012 tās advokātam.
62 Ņemot vērā LESD 263. panta sestās daļas formulējumu, ir jāprecizē, ka, ja tiesību akts ir jādara zināms, lai sāktos termiņš prasības celšanai, tas principā ir jāadresē šī tiesību akta adresātam, nevis viņu pārstāvošajiem advokātiem. Saskaņā ar judikatūru paziņošana prasītāja pārstāvim ir uzskatāma par paziņošanu adresātam vienīgi tad, ja šāds paziņošanas veids ir skaidri paredzēts tiesiskajā regulējumā vai lietas dalībnieki par to ir vienojušies (skat. spriedumu Mayaleh/Padome, minēts 43. punktā, EU:T:2014:926, 74. punkts un tajā minētā judikatūra), nevis to ir vienpusēji izdarījis kāds no lietas dalībniekiem (spriedums, 2013. gada 11. jūlijs, BVGD/Komisija, T‑104/07 un T‑339/08, EU:T:2013:366, 146. punkts).
63 Šajā lietā, papildus tam, ka Regulā Nr. 267/2012 nav ietverts neviens noteikums, kas paredzētu ierobežojošo pasākumu paziņošanu attiecīgās personas vai vienības pārstāvim, ir jānorāda, ka prasītāja nav pierādījusi šādas vienošanās pastāvēšanu starp to un Padomi, pamatojoties uz kuru Padome būtu varējusi vai tai pat būtu bijis pienākums paziņot par minēto regulu tās pārstāvim, lai varētu sākties prasības celšanas termiņš.
64 Tādējādi tiesas sēdē, pirmkārt, prasītāja ir atsaukusies uz 2011. gada 28. decembra pilnvarojumu, ar kuru tā bija pilnvarojusi savu pārstāvi pārstāvēt to jebkurā procedūrā saistībā ar attiecībā uz to noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem. Tā precizēja, ka šis pilnvarojums tika iesniegts Padomei ar 2012. gada 9. februāra vēstuli, kura tomēr nav ietverta lietas materiālos, un ka tā bija pievienota arī tās prasības pieteikumam, kas tika iesniegts lietā, kurā tika taisīts spriedums Oil Turbo Compressor/Padome, minēts 12. punktā (EU:T:2012:579). Otrkārt, tā ir norādījusi uz vēstulēm, ko tās pārstāvis bija nosūtījis Padomei 2013. gada 21. janvārī, 6. februārī un 29. aprīlī.
65 Tomēr nedz 2011. gada 28. decembra pilnvarojumā, nedz 2013. gada 21. janvāra, 6. februāra un 29. aprīļa vēstulēs, kas ir pievienotas prasības pieteikumam, nav ietvertas nekādas norādes par vienošanos starp prasītāju un Padomi, kas ļautu Padomei paziņot par Regulu Nr. 267/2012 prasītājas pārstāvim. Tieši pretēji – šajos dokumentos ir pausts prasītājas vienpusējs lēmums pilnvarot savu pārstāvi nodrošināt tās pārstāvību saistībā ar attiecībā uz to noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem un saņemt šajā ziņā iespējamos paziņojumus no Padomes. Tomēr, ņemot vērā šī sprieduma 62. punktā atgādināto judikatūru, ar šādu vienpusēju lēmumu nav pietiekami. Ja nav vienošanās starp lietas dalībniekiem šī sprieduma 62. punktā minētās judikatūras izpratnē, tikai ar to vien, ka Padomei bija zināms par prasītājas advokāta pilnvarojumu un tā adresi, nav pietiekami, lai noteiktu tai pienākumu veikt paziņošanu advokātam.
66 Šādos apstākļos ir jāsecina, ka individuāla Regulas Nr. 267/2012 nepaziņošana prasītājai un tās advokātam pati par sevi nevar liegt aprēķināt prasības celšanas termiņu, sākot no 2012. gada 11. decembra paziņojuma publicēšanas datuma.
67 Otrkārt, ir jānorāda, ka ar to, ka 2012. gada 11. decembra paziņojumā, kā tiesas sēdē ir norādījusi prasītāja, nav ietvertas nekādas norādes par personu un vienību, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, iespēju celt prasību Vispārējā tiesā atbilstoši LESD 275. panta otrās daļas un 263. panta ceturtās un sestās daļas noteikumiem, nevar atspēkot secinājumu, ka minētā publicēšana bija ļāvusi prasītājai būt informētai par tās iekļaušanas Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā iemeslu saturisko ietvaru.
68 Pirmkārt, no judikatūras izriet, ka, Savienības tiesībās nepastāvot skaidram noteikumam, Savienības iestādēm nevar atzīt vispārēju pienākumu paziņot attiecīgām personām par pieejamām pārsūdzības iespējām, kā arī par nosacījumiem, kuros tās var izmantot šīs tiesības (rīkojumi, 1999. gada 5. marts, Guérin automobiles/Komisija, C‑153/98 P, Krājums, EU:C:1999:123, 15. punkts, un Guérin automobiles/Komisija, C‑154/98 P, Krājums, EU:C:1999:124, 15. punkts; 2000. gada 30. marts, Méndez Pinedo/ECB, T‑33/99, Krājums‑CDL, EU:T:2000:94, 36. punkts; šajā ziņā skat. arī rīkojumu, 2004. gada 7. decembris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑521/03 P, EU:C:2004:778, 44. punkts).
69 Tomēr Regulā Nr. 267/2012 nav ietverts neviens noteikums, kas Padomei noteiktu pienākumu, veicot paziņošanu, paziņojumu publicējot Oficiālajā Vēstnesī, norādīt pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus un nosacījumus, ar kādiem tie var tikt īstenoti. It īpaši, šīs regulas 46. panta 3. punktā, kurš attiecas uz ierobežojošo pasākumu pieņemšanas iemeslu paziņošanu attiecīgajām personām un vienībām (skat. šī sprieduma 40. punktu), šajā ziņā nav ietverts nekāds pienākums.
70 Otrkārt un katrā ziņā ņemot vērā šī sprieduma 54. punktā norādītos apsvērumus, ir jānorāda, ka šajā lietā prasītājai bija zināmi pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi un prasības celšanas termiņi un, it īpaši, tai pastāvošā iespēja apstrīdēt attiecībā uz to noteiktos ierobežojošos pasākumus.
71 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasības celšanas termiņš saistībā ar Regulu Nr. 267/2012 bija sācies 2012. gada 11. decembra paziņojuma publicēšanas dienā. Līdz ar to prasība daļēji atcelt minēto regulu, kas ir tikusi celta 2013. gada 15. oktobrī, ir nepieņemama novēlotības dēļ.
72 Katrā ziņā, pat pieņemot, ka 2012. gada 11. decembra paziņojuma publicēšanu nevar uzskatīt par prasības atcelt tiesību aktu celšanas termiņa sākuma brīdi, jo nav tikušas sniegtas nekādas norādes par tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas prasītājai ir pieejami tās iekļaušanas Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā apstrīdēšanai, tāpat ir jānorāda, ka prasītājas pārstāvis 2013. gada 21. janvārī Padomei adresētajā vēstulē bija minējis, ka pēc sprieduma Oil Turbo Compressor/Padome, minēts 12. punktā (EU:T:2012:579), pasludināšanas prasītājas nosaukums vēl nebija svītrots no Lēmuma 2010/413 II pielikuma, nedz arī no Regulas Nr. 267/2012 IX pielikuma, šajā ziņā atsaucoties uz šīs regulas IX pielikuma I B daļas 103. punktu, kurā tieši esot bijis norādīts prasītājas nosaukums.
73 Tādējādi no šī sprieduma 72. punktā atgādinātajiem lietas materiālu dokumentiem izriet, ka prasītājas pārstāvim un līdz ar to arī pašai prasītājai vēlākais 2013. gada 21. janvāra vēstules sagatavošanas brīdī bija tieši un noteikti zināms par tās iekļaušanu Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā un par šīs iekļaušanas iemesliem. Šajā ziņā ir arī jānoraida arguments, ko prasītāja bija izvirzījusi tiesas sēdē un kas attiecas uz to, ka šajā datumā tikai tās pārstāvim, nevis tai pašai bija zināms par prasītājas iekļaušanu Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā un par šīs iekļaušanas iemesliem. Būtībā ir jānorāda, ka prasītāja tiesas sēdē ir arī apgalvojusi, ka, pat pieņemot, ka Padome varēja uzticēties Irānas pasta dienesta norādei, saskaņā ar kuru tā bija pārcēlusies, šī iestāde tomēr varēja un tai vajadzēja paziņot par minēto regulu tās pārstāvim. Tomēr prasītāja – nenonākot pretrunā pati ar sevi – nevar apgalvot, ka paziņošana tās pārstāvim ir pielīdzināma individuālai paziņošanai, vienlaicīgi apgalvojot, ka tas, ka tās pārstāvis ir norādījis uz tās iekļaušanu Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā, nepierādot, ka tā pati bija par to zinājusi.
74 Līdz ar to šīs lietas apstākļos pietiek konstatēt, ka, pat pieņemot, ka 2012. gada 11. decembra paziņojuma publicēšanas datumu, kā ir norādījusi prasītāja, nevar uzskatīt par atbilstošo datumu, šī prasība jebkurā gadījumā ir novēlota, ciktāl no lietas materiāliem izriet, ka prasītājai bija zināms par tās iekļaušanu Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā vēlākais 2013. gada 21. janvārī.
75 Šajā ziņā ir arī jānorāda, ka saistībā ar līdzekļu iesaldēšanu tā datuma ņemšana vērā, kad prasītāja ir uzzinājusi par ierobežojošo pasākumu noteikšanu attiecībā uz to un par šo pasākumu noteikšanas iemesliem, nav pretrunā prasītājas minētajai judikatūrai, saskaņā ar kuru prasības celšanas termiņš nesākas, ja Padome nav veikusi individuālu tā akta paziņošanu, ar kuru ir noteikti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz kādu personu vai vienību, lai arī tai bija zināma to adrese (šajā ziņā skat. spriedumus, Bank Melli Iran/Padome, minēts 38. punktā, EU:T:2013:397, 59. punkts; 2013. gada 16. septembris, Bank Kargoshaei u.c./Padome, T‑8/11, EU:T:2013:470, 44. punkts; Hassan/Padome, minēts 42. punktā, EU:T:2014:682, 38. punkts, un Mayaleh/Padome, minēts 43. punktā, EU:T:2014:926, 60. un 66. punkts), vai arī ja vispār nav tikusi veikta nekāda paziņošana – nedz individuāla, nedz paziņojuma publicēšanas veidā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 4. februāris, Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, T‑174/12 un T‑80/13, Krājums, EU:T:2014:52, 54. punkts, un 2014. gada 23. septembris, Mikhalchanka/Padome, T‑196/11 un T‑542/12, EU:T:2014:801, 57. punkts).
76 Šī sprieduma 75. punktā minētajos spriedumos Vispārējā tiesa nav paudusi savu nostāju nedz par datumu, kurā ieinteresētā persona ir uzzinājusi par attiecīgajiem aktiem, nedz pat par to, vai, nepastāvot minēto aktu paziņošanai, šo datumu varēja ņemt vērā, nosakot prasības celšanas sākumtermiņu. Turklāt, lai arī sprieduma Gbagbo u.c./Padome, minēts 39. punktā (EU:C:2013:258), 62. punktā Tiesa ir norādījusi, ka gadījumā, ja Padomei nav bijusi iespēja tieši paziņot attiecīgos aktus ieinteresētajām personām un tie ir bijuši Oficiālajā Vēstnesī publicētu paziņojumu priekšmets, minētās personas nevar atsaukties uz to, ka tās ir uzzinājušas par minētajiem aktiem vēlāk, ir jākonstatē, ka Tiesa savukārt nav paudusi savu nostāju par ietekmi, kāda attiecīgā akta nepaziņošanas gadījumā, iespējams, ir kritērijam par brīdi, kad prasītājs ir uzzinājis par attiecīgo aktu. Būtībā strīdīgie akti lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, bija bijuši paziņošanas Oficiālajā Vēstnesī publicēta paziņojuma veidā priekšmets.
77 Ņemot vērā iepriekš minēto un it īpaši šī sprieduma 71. un 74. punktā izdarītos secinājumus, ir jāsecina, ka 2013. gada 15. oktobrī celtā prasība atcelt Regulu Nr. 267/2012, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, ir nepieņemama novēlotības dēļ.
78 Šī sprieduma 55. un 77. punktā izdarītos secinājumus neatspēko arī pārējie prasītājas izvirzītie argumenti. Ar šiem argumentiem tā ir apgalvojusi, ka lūgumu atcelt tiesību aktus noilgums ir pretrunā administrācijas darbības tiesiskuma principam, ciktāl prasītāja varēja leģitīmi sagaidīt, ka pēc sprieduma Oil Turbo Compressor/Padome, minēts 12. punktā (EU:T:2012:579), pasludināšanas Padome svītros tās nosaukumu no Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertā saraksta un ka Padomei, kura neesot atbildējusi uz prasītājas 2013. gada 21. janvāra, 6. februāra un 29. aprīļa vēstulēm, esot bijis pienākums to uzklausīt un attiecīgā gadījumā norādīt tai pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.
79 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka tiesību normas, kas reglamentē prasību iesniegšanas termiņus, ir absolūtas un tiesa tās piemēro, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību un indivīdu vienlīdzību likuma priekšā (spriedums, 2007. gada 18. janvāris, PKK un KNK/Padome, C‑229/05 P, Krājums, EU:C:2007:32, 101. punkts), un ka šie termiņi ar tiesisko noteiktību saistītu iemeslu dēļ ir tiesībām uz pieeju tiesai raksturīgs ierobežojums (šajā ziņā skat. 2013. gada 12. septembra rīkojumu Ellinika Nafpigeia un 2. Hoern/Komisija, C‑616/12 P, EU:C:2013:884, 31. punkts).
80 Atbalstot prasītājas argumentāciju, kas ir pamatota ar Padomes varbūtējo atbildes nesniegšanu uz tās 2013. gada 21. janvāra, 6. februāra un 29. aprīļa vēstulēm un tās varbūtējo prettiesisko atteikumu svītrot prasītājas nosaukumu no Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 vienīgā pielikuma un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikuma, netiktu ievērots šis iepriekš minētais prasības celšanas termiņa mērķis.
81 Tāpat, ciktāl prasītāja pārmet Padomei varbūtēji prettiesisku atteikumu pēc sprieduma Oil Turbo Compressor/Padome, minēts 12. punktā (EU:T:2012:579), pasludināšanas svītrot tās nosaukumu no to personu un vienību saraksta, uz kurām attiecas saistībā ar Irānu noteiktie ierobežojošie pasākumi, ir jānorāda, ka tieši LESD 265. pantā paredzētā prasība sakarā ar bezdarbību ir atbilstīgs līdzeklis, lai konstatētu iestādes prettiesisku atturēšanos veikt pasākumus, lai izpildītu spriedumu (spriedums, 2004. gada 19. februāris, SIC/Komisija, T‑297/01 un T‑298/01, Krājums, EU:T:2004:48, 32. punkts) vai arī lai noteiktu, vai iestādei ne tikai bija jāpieņem aizstājošs akts, bet arī jāveic citi pasākumi attiecībā uz citiem tiesību aktiem, kas netika apstrīdēti, ceļot sākotnējo prasību atcelt tiesību aktu (spriedumi, 1988. gada 26. aprīlis, Asteris u.c./Komisija, 97/86, 99/86, 193/86 un 215/86, Krājums, EU:C:1988:199, 22.–24. punkts, un 1996. gada 18. septembris, Asia Motor France u.c./Komisija, T‑387/94, Krājums, EU:T:1996:120, 40. punkts).
82 Visbeidzot ir jāprecizē, ka attiecīgās iestādes varbūtējā pārkāpuma smagums vai tā kaitējuma nozīmīgums, kas no tā izriet attiecībā uz pamattiesību ievērošanu, katrā ziņā neļauj nepiemērot Līgumā tieši noteiktos pieņemamības kritērijus (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2001. gada 10. maijs, FNAB u.c./Padome, C‑345/00 P, Krājums, EU:C:2001:270, 40. punkts).
83 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, lūgumi atcelt apstrīdētos aktus, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, ir jānoraida kā nepieņemami novēlotības dēļ, nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt Padomes pakārtoti iesniegto lūgumu izbeigt tiesvedību.
Par lūgumu atlīdzināt zaudējumus
84 Replikā prasītāja atbilstoši “papildinātajam prasības pieteikumam” lūdz atlīdzināt kaitējumu, kas ir izteikts EUR 90 528 392,56 apmērā un ko tā esot cietusi tādēļ, ka prettiesisko ierobežojošo pasākumu noteikšanas dēļ tā nebija varējusi izpildīt līgumus, kurus tā bija noslēgusi ar saviem klientiem, un tai nācās samaksāt šiem klientiem līgumsodu un zaudējumu atlīdzību vienotas likmes veidā. Pirmkārt, saistībā ar šī lūguma pieņemamību prasītāja atsaucas uz 1990. gada 26. jūnija spriedumu Sofrimport/Komisija (C‑152/88, Krājums, EU:C:1990:259), no kura izrietot, ka prasība par zaudējumu atlīdzību var tikt pievienota prasībai atcelt tiesību aktu. Otrkārt, tā apgalvo, ka šāda lūguma iesniegšana replikā ir tiesiska, ņemot vērā procesuālās ekonomijas apsvērumus, turklāt precizējot, ka prasītā zaudējumu atlīdzība ir saistīta ar šīs tiesvedības priekšmetu.
85 Padome uz to atbild, ka replikā izvirzītais lūgums atlīdzināt zaudējumus ir acīmredzami nepieņemams, ciktāl ar to ir ticis mainīts strīda priekšmets, kas ir ticis definēts pieteikumā par lietas ierosināšanu. Turklāt, ciktāl prasības atlīdzināt zaudējumus pamatā ir Lēmuma 2011/783 prettiesiskums, Vispārējai tiesai neesot kompetences to izskatīt. Katrā ziņā šī prasība esot nepamatota.
86 Atbilstoši 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam prasītājam pieteikumā par lietas ierosināšanu ir pienākums norādīt strīda priekšmetu un minēt izvirzītos prasījumus. Lai gan šī paša reglamenta 48. panta 2. punkts noteiktos apstākļos ļauj tiesvedībā izvirzīt jaunus pamatus, šo normu nekādā gadījumā nevar interpretēt kā tādu, kas ļauj prasītājam Vispārējā tiesā iesniegt jaunus prasījumus un tādējādi mainīt strīda priekšmetu (spriedumi, 1992. gada 18. septembris, Asia Motor France u.c./Komisija, T‑28/90, Krājums, EU:T:1992:98, 43. punkts, un 2009. gada 20. maijs, VIP Car Solutions/Parlaments, T‑89/07, Krājums, EU:T:2009:163, 110. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 1979. gada 25. septembris, Komisija/Francija, 232/78, Krājums, EU:C:1979:215, 3. punkts).
87 Šajā lietā no prasības pieteikuma nepārprotami izriet, ka tas ir vērsts tikai uz Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 un Regulas Nr. 267/2012 atcelšanu, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju. Tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu, prasītāja arī tieši apstiprināja šādu prasības pieteikuma interpretāciju, par ko tika izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.
88 Šādos apstākļos, tā kā prasības priekšmets prasības pieteikumā ir ticis definēts kā tāds, ko veido lūgums atcelt Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 un Regulu Nr. 267/2012, replikā izvirzītais lūgums atlīdzināt zaudējumus, ņemot vērā šī sprieduma 86. punktā minēto judikatūru, ir nepieņemams.
89 Prasītājas argumenti neatspēko šo secinājumu.
90 Pirmkārt, ciktāl prasītāja ir atsaukusies uz spriedumu Sofrimport/Komisija, minēts 84. punktā (EU:C:1990:259), ir jānorāda, ka šīs lietas apstākļi atšķiras no lietas, kurā tika taisīts šis iepriekš minētais spriedums, apstākļiem un tādēļ šim spriedumam nav nozīmes, izvērtējot šobrīd izskatāmā lūguma atlīdzināt zaudējumus pieņemamību. Būtībā minētajā lietā, kā tas izriet no minētā sprieduma 1. punkta, gan lūgums atcelt tiesību aktu, gan lūgums atlīdzināt zaudējumus bija ietverti pieteikumā par lietas ierosināšanu.
91 Otrkārt, ciktāl prasītāja ir norādījusi uz procesuālās ekonomijas apsvērumiem, ir jāatgādina, ka 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētie pieņemamības nosacījumi ir absolūti (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2014. gada 17. jūlijs, Melkveebedrijf Overenk u.c./Komisija, C‑643/13 P, EU:C:2014:2118, 38. punkts, un spriedumu, 2002. gada 21. marts, Joynson/Komisija, T‑231/99, Krājums, EU:T:2002:84, 154. punkts) un tādējādi tos nevar ļaut piemērot lietas dalībniekiem. Tomēr, atļaujot prasītājai replikā vērsties Vispārējā tiesā ar jaunu lūgumu atlīdzināt zaudējumus, kura priekšmets atšķiras no prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem, lai arī tā bija varējusi izvirzīt šādu lūgumu jau prasības pieteikumā, nozīmētu atļaut prasītājai neievērot šos absolūtos pieņemamības nosacījumus.
92 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka lūgums atlīdzināt zaudējumus, kas pirmoreiz ir izvirzīts replikā, ir jānoraida kā nepieņemams (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 11. jūnijs, Syria International Islamic Bank/Padome, T‑293/12, EU:T:2014:439, 83. punkts).
93 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, šī prasība ir pilnībā jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
94 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) Oil Turbo Compressor Co. (Private Joint Stock) sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.
Martins Ribeiro | Gervasoni | Madise |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 23. oktobrī.
[Paraksti]