Lieta T‑552/13

Oil Turbo Compressor Co. (Private Joint Stock)

pret

Eiropas Savienības Padomi

Prasība atcelt tiesību aktu – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai – Līdzekļu iesaldēšana – Termiņš prasības celšanai – Nokavējums – Nepieņemamība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Nepieņemamība

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2015. gada 23. oktobra spriedums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Termiņi – Termiņa sākums – Tiesību akts, kurā tiek paredzēti ierobežojoši pasākumi pret kādu personu vai organizāciju – Publicēts un adresātiem paziņots tiesību akts – Tiesību akta paziņošanas datums – Paziņošana ieinteresētajai personai ar publikāciju Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī – Pieļaujamība – Vispārējs pienākums informēt adresātus par tiesību aizsardzības līdzekļiem un termiņiem – Neesamība

(LESD 263. panta ceturtā un sestā daļa un 275. panta otrā daļa; Vispārējās tiesas Reglamenta (1991) 102. pants; Padomes Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. punkts)

2.      Prasība atcelt tiesību aktu – Termiņi – Termiņa sākums – Tiesību akts, kurā tiek paredzēti ierobežojoši pasākumi pret kādu personu vai organizāciju – Publicēts un adresātiem paziņots tiesību akts – Tiesību akta paziņošanas datums – Paziņošana ieinteresētajai personai ar publikāciju Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī – Pieļaujamība – Nosacījumi – Padomes paziņošanas iespējas neesamība – Padomes rūpība – Apjoms

(LESD 263. panta sestā daļa un 275. panta otrā daļa; Vispārējās tiesas Reglamenta (1991) 102. pants; Padomes Regulas Nr. 1245/2011 un Nr. 267/2012)

3.      Prasība atcelt tiesību aktu – Termiņi – Termiņa sākums – Paziņošana – Jēdziens – Paziņošana prasītāja pārstāvim – Nosacījums

(LESD 263. panta sestā daļa)

4.      Prasība atcelt tiesību aktu – Termiņi – Termiņa sākums – Tiesību akts, kurā tiek paredzēti ierobežojoši pasākumi pret kādu personu vai organizāciju – Nepublicēts un prasītājam nepaziņots tiesību akts – Datums, kurā akts kļuvis zināms

(LESD 263. panta sestā daļa un 275. panta otrā daļa; Vispārējās tiesas Reglamenta (1991) 102. pants; Padomes Regulas Nr. 1245/2011 un Nr. 267/2012)

5.      Prasība atcelt tiesību aktu – Spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts – Izpildes pasākumi – Atteikums veikt pasākumus, kas pārsniedz atceltā akta aizstāšanu – Apstrīdēšana saistībā ar izpildes pienākuma apjomu – Procesuāls līdzeklis – Prasība sakarā ar bezdarbību

(LESD 263., 265. un 266. pants)

6.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Strīda priekšmeta noteikšana – Prasība par zaudējumu atlīdzību, kas pirmo reizi formulēta replikā – Nepieņemamība

(Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 48. panta 2. punkts)

1.      Saistībā ar ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu Padome pati brīvi nevar izvēlēties veidu, kādā tās lēmumi paziņojami ieinteresētajām personām. Vienīgi tad, ja nav iespējams ieinteresētajai personai individuāli paziņot tiesību aktu, ar kuru pret to tiek noteikti vai saglabāti ierobežojoši pasākumi, ar paziņojuma publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī sākas termiņš prasības celšanai [par šo aktu].

Šajā ziņā ar to, ka šādā paziņojumā nav ietvertas nekādas norādes par personu un vienību, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, iespēju celt prasību Vispārējā tiesā atbilstoši LESD 275. panta otrās daļas un 263. panta ceturtās un sestās daļas noteikumiem, nevar atspēkot secinājumu, ka minētā publicēšana bija ļāvusi ieinteresētajai personai būt informētai par tās iekļaušanas to personu un vienību sarakstā, uz kurām attiecas saistībā ar Irānu noteiktie ierobežojošie pasākumi, iemeslu saturisko ietvaru.

Savienības tiesībās nepastāvot skaidram noteikumam, Savienības iestādēm nevar atzīt vispārēju pienākumu paziņot attiecīgām personām par pieejamām pārsūdzības iespējām, kā arī par nosacījumiem, kuros tās var izmantot šīs tiesības.

Tomēr Regulā Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas Nr. 961/2010 atcelšanu nav ietverts neviens noteikums, kas Padomei noteiktu pienākumu, veicot paziņošanu, paziņojumu publicējot Oficiālajā Vēstnesī, norādīt pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus un nosacījumus, ar kādiem tie var tikt īstenoti. It īpaši, šīs regulas 46. panta 3. punktā, kurš attiecas uz ierobežojošo pasākumu pieņemšanas iemeslu paziņošanu attiecīgajām personām un vienībām, šajā ziņā nav ietverts nekāds pienākums.

(sal. ar 43. un 67.–69. punktu)

2.      Saistībā ar ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu var uzskatīt, ka Padomei nav iespējams fiziskai vai juridiskai personai vai vienībai individuāli paziņot tiesību aktu, kas ietver ierobežojošus pasākumus pret to, vai nu tad, ja šīs personas vai vienības adrese nav publiska un tai nav darīta zināma, vai tad, ja paziņojums, kuru Padome nosūtījusi uz tās rīcībā esošu adresi, ir nesekmīgs, neraugoties uz Padomes pūliņiem ar visu prasīto rūpību šādu paziņošanu veikt.

Padome atrodas situācijā, kurā tai nav iespējams veikt individuālu paziņošanu un kura ir analoga situācijai, kurā tā būtu atradusies, ja tai nebūtu bijusi zināma attiecīgās vienības adrese, ja tā ar apstiprinājumu par saņemšanu ir nosūtījusi vēstuli vienībai, lai informētu to par tās iekļaušanu to personu un vienību sarakstā, uz kurām attiecas saistībā ar Irānu noteiktie ierobežojošie pasākumi, un ja Irānas pasta dienests tai ir atgriezis šo vēstuli ar norādi “pārcēlusies”. Šis konstatējums ir piemērojams pat tad, ja attiecīgās vienības adrese būtu bijusi pareiza.

Pirmkārt, iestādēm, kuras Irānā ir atbildīgas par pasta sūtījumu piegādi, ir zināms šis pasta sūtījumu piegādes veids. Otrkārt, tas ir pienācīgs individuālas paziņošanas veids, jo paziņošana ierakstītā vēstulē ar parakstītu apstiprinājumu par saņemšanu ļauj precīzi noteikt dienu, kurā sākas prasības celšanas termiņš.

Līdz ar to ir jāatzīst, ka Padome, kurai Irānā var būt pieejami tikai ierobežoti resursi, lai atrastu visu personu un vienību, kuras skar ierobežojošie pasākumi, privātās adreses, ir pierādījusi nepieciešamo rūpību saistībā ar savu pienākumu paziņot attiecīgajai vienībai attiecībā uz to noteiktos ierobežojošos pasākumus.

No tā izriet, ka Padome varēja leģitīmi uzticēties Irānas pasta dienesta sniegtajai norādei, saskaņā ar kuru attiecīgā vienība bija pārcēlusies, nepastāvot pienākumam atkārtot paziņošanu ar jaunu paziņošanas mēģinājumu pasta ceļā vai kādā citā veidā.

(sal. ar 44. un 47.–51. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 62. punktu)

4.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 72.–76. punktu)

5.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 81. punktu)

6.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 86., 91. un 92. punktu)