VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2012. gada 14. jūnijā(*)
Vide – Regula (EK) Nr. 1367/2006 – Maksimāli pieļaujamie pesticīdu atlieku līmeņi – Pieprasījums veikt iekšēju pārskatīšanu – Atteikums – Individuāls pasākums – Spēkā esamība – Orhūsas konvencija
Lieta T‑338/08
Stichting Natuur en Milieu, Utrehta (Nīderlande),
Pesticide Action Network Europe, Londona (Apvienotā Karaliste),
ko pārstāv B. Kloostra un A. van den Biesen, advokāti,
prasītāji,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja B. Burggraaf un S. Schønberg, pēc tam B. Burggraaf un P. Oliver, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Polijas Republika, ko sākotnēji pārstāvēja M. Dowgielewicz, pēc tam M. Szpunar, pārstāvji,
un
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv K. Michoel un B. Driessen, pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību atcelt Komisijas 2008. gada 1. jūlija lēmumus, ar kuriem kā nepieņemami ir noraidīti prasītāju pieprasījumi, ar kuriem Komisijai lūgts pārskatīt tās 2008. gada 29. janvāra Regulu (EK) Nr. 149/2008, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 396/2005, izstrādājot II, III un IV pielikumu, kuros noteikti maksimāli pieļaujamie atlieku līmeņi produktiem, uz ko attiecas minētās regulas I pielikums (OV L 58, 1. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Ditrihs [A. Dittrich], tiesneši I. Višņevska‑Bjalecka [I. Wiszniewska‑Białecka] (referente) un M. Preks [M. Prek],
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 13. septembra tiesas sēdi, pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāji ir, pirmkārt, Stichting Natuur en Milieu, saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibināts fonds, kas izveidots 1978. gadā un reģistrēts Utrehtā (Nīderlande) un kura mērķis ir vides aizsardzība, un, otrkārt, Pesticide Action Network Europe, saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibināts fonds, kas izveidots 2003. gadā un reģistrēts Londonā (Apvienotā Karaliste) un kura mērķis ir cīņa pret ķīmisko pesticīdu izmantošanu.
2 2008. gada 29. janvārī Eiropas Kopienu Komisija pieņēma Regulu (EK) Nr. 149/2008, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 396/2005, izstrādājot II, III un IV pielikumu, kuros noteikti maksimāli pieļaujamie atlieku līmeņi produktiem, uz ko attiecas minētās regulas I pielikums (OV L 58, 1. lpp.). Pielikumi, kuros noteikti maksimāli pieļaujamie atlieku līmeņi (turpmāk tekstā – “MAL”) produktiem, kas minēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 23. februāra Regulas (EK) Nr. 396/2005, ar ko paredz maksimāli pieļaujamos pesticīdu atlieku līmeņus augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un barībā un ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414/EEK (OV L 70, 1. lpp.), I pielikumā, arī tika iekļauti šajā regulā.
3 Ar 2008. gada 7. un 10. aprīļa vēstuli prasītāji pieprasīja Komisijai veikt Regulas Nr. 149/2008 iekšēju pārskatīšanu, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regulas (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 13. lpp.), 10. panta 1. punktu.
4 Komisija ar diviem 2008. gada 1. jūlija lēmumiem (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”) noraidīja prasītāju iesniegto pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu. Abos apstrīdētajos lēmumos Komisija norādīja:
“Jūsu pieprasījums veikt iekšēju pārskatīšanu ir iesniegts, pamatojoties uz [..] Regulas Nr. 1367/2006 [..] IV sadaļu. Šajā regulā [..] ir paredzēts, ka pieprasījumam veikt iekšēju pārskatīšanu ir jāatbilst noteiktiem nosacījumiem, kas tostarp attiecas uz administratīva akta, kam jāatbilst šīs pašas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta minētajai definīcijai, būtību. Šī norma ierobežo administratīva akta jēdzienu, attiecinot to “[uz] jebkur[u] Kopienas iestādes vai struktūras veikt[u] pasākum[u], kam ir individuāls raksturs, ko veic saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā, kas ir juridiski saistošs un kam ir ārēja ietekme”. Jūs savā vēstulē apgalvojat, ka Regula Nr. 149/2008 ir administratīvs akts, attiecībā uz kuru var veikt iekšēju pārskatīšanu.
Komisija nevar piekrist šādai interpretācijai.
Regula Nr. 149/2008 ir balstīta uz Regulas Nr. 396/2005 5. panta 1. punktu, 21. panta 1. punktu un 22. panta 1. punktu, un tajā visā Eiropas Savienībā ir noteikti [MAL] pesticīdiem, kas attiecas uz visiem pārtikas nozares uzņēmumiem. Tādēļ Regulu Nr. 149/2008 nevar uzskatīt par individuālu pasākumu, ne arī par lēmumu kopumu, kā tas ir norādīts jūsu vēstulē. Līdz ar to Komisija uzskata, ka jūsu pieprasījums veikt Regulas Nr. 149/2008 iekšēju pārskatīšanu ir nepieņemams.
Ja jūs nepiekrītat šai atbildei, jums ir tiesības vērsties Eiropas Ombudā vai [Vispārējā tiesā] ar nosacījumu, ka jūsu sūdzība vai prasība atbilst attiecīgi EKL 195. vai 230. pantā paredzētajiem nosacījumiem.”
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
5 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 11. augustā, prasītāji cēla šo prasību. 2008. gada 29. augustā prasītāji iesniedza papildu rakstu prasības pieteikumam.
6 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 7. janvārī, Polijas Republika lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2009. gada 19. jūlija rīkojumu šis lūgums tika apmierināts. Polijas Republika iesniedza savu iestāšanās rakstu 2009. gada 3. aprīlī. Prasītāji savus apsvērumus par šo rakstu iesniedza 2009. gada 21. augustā.
7 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 23. februārī, Eiropas Savienības Padome lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2009. gada 21. aprīļa rīkojumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs atļāva tai iestāties lietā un iesniegt savus apsvērumus mutvārdu procesa laikā saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 116. panta 6. punktu.
8 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas septītajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
9 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (septītā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
10 Tika uzklausīti lietas dalībnieku paskaidrojumi un viņu atbildes uz mutvārdu jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2011. gada 13. septembra tiesas sēdē.
11 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētos lēmumus;
– likt Komisijai pēc būtības izskatīt pieprasījumus veikt iekšēju pārskatīšanu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt papildu rakstu prasības pieteikumam par nepieņemamu;
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt šajā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.
13 Polijas Republika lūdz Vispārējai tiesai noraidīt šo prasību.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
Par prasītāju prasījumu otrās daļas pieņemamību
14 Ar savu prasījumu otro daļu prasītāji lūdz Vispārējo tiesu likt Komisijai pēc būtības izskatīt attiecīgos pieprasījumus veikt iekšēju pārskatīšanu. Veicot tiesiskuma pārbaudi, Savienības tiesai nav pilnvaru pieņemt rīkojumus, pat ja tie attiecas uz tās spriedumu izpildes nosacījumiem (Tiesas 1995. gada 26. oktobra rīkojums apvienotajās lietās C‑199/94 P un C‑200/94 P Pevasa un Inpesca/Komisija, Recueil, I‑3709. lpp., 24. punkts, un Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑5/93 P DSM/Komisija, Recueil, I‑4695. lpp., 36. punkts). Faktiski attiecīgajai iestādei atbilstoši LESD 266. pantam ir jāveic pasākumi, lai izpildītu spriedumu par tiesību akta atcelšanu (Vispārējās tiesas 1998. gada 27. janvāra spriedums lietā T‑67/94 Ladbroke Racing/Komisija, Recueil, II‑1. lpp., 200. punkts, un 2009. gada 29. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑225/07 un T‑364/07 Thomson Sales Europe/Komisija, Krājumā nav publicēts, 221. punkts).
15 No tā izriet, ka šī prasījuma daļa ir nepieņemama.
Par papildu raksta prasības pieteikumam pieņemamību
16 Komisija apstrīd papildu raksta prasības pieteikumam, ko prasītāji iesniedza 2008. gada 29. augustā, pieņemamību.
17 Saskaņā ar EKL 230. panta piekto daļu šajā pantā paredzētās prasības ir jāceļ divu mēnešu laikā, sākot attiecīgi no akta publicēšanas dienas, paziņošanas prasītājam dienas vai, ja tas nav darīts, no dienas, kurā tas par to ir uzzinājis. Saskaņā ar Reglamenta 102. panta 2. punktu šis termiņš, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir pagarināms par fiksētu desmit dienu termiņu.
18 Šajā gadījumā ir skaidrs, ka papildu raksts prasības pieteikumam, kurš Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2008. gada 29. augustā, tika iesniegts pirms prasības celšanai noteiktā termiņa beigšanās, proti, līdz 2008. gada 4. septembrim. Līdz ar to tas ir jāatzīst par pieņemamu.
19 Šo secinājumu neliek apšaubīt Komisijas argumenti.
20 Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru ne Tiesas Statūtos, ne Reglamentā nav paredzēta iespēja iesniegt papildu rakstu prasības pieteikumam pēc tam, kad prasības pieteikums jau ir iesniegts, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, tā kā Eiropas Kopiena ir balstīta uz likuma varu un tās iestāžu akti ir pakļauti pārbaudei attiecībā uz saderību ar Līgumu, procesuālie noteikumi, kas ir piemērojami prasībām, kuras celtas Kopienu tiesā, cik vien iespējams ir jāinterpretē tādējādi, lai šos noteikumus varētu piemērot tādā veidā, lai tiktu sasniegts mērķis nodrošināt efektīvu to tiesību aizsardzību tiesā, kas tiesību subjektiem izriet no Kopienu tiesībām (Tiesas 2008. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑521/06 P Athinaïki Techniki/Komisija, Krājums, I‑5829. lpp., 45. punkts, un Vispārējās tiesas 2009. gada 9. septembra spriedums lietā T‑437/05 Brink’s Security Luxembourg/Komisija, Krājums, II‑3233. lpp., 75. punkts).
21 Līdz ar to vienīgi apstākli, ka ne Tiesas Statūtos, ne Reglamentā nav īpaši paredzēta iespēja iesniegt papildu rakstu prasības pieteikumam pēc tam, kad prasības pieteikums jau ir iesniegts, nevar interpretēt tādējādi, ka šāda iespēja nepastāv, ciktāl papildu raksts prasības pieteikumam tiek iesniegts pirms prasības celšanai noteiktā termiņa beigšanās.
22 Attiecībā uz Komisijas argumentu, kas attiecas uz Reglamenta 48. panta 2. punktu, kurā ir paredzēts aizliegums izvirzīt jaunus pamatus tiesvedības laikā, ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru šīs normas piemērošanas rezultātā jauni pamati, kas izvirzīti tiesvedības laikā, ir nepieņemami (Tiesas 1959. gada 20. marta spriedums lietā 18/57 Nold/Augstā iestāde, Recueil, 89. lpp., 114. punkts, un 1999. gada 14. oktobra spriedums lietā C‑104/97 P Atlanta/Eiropas Kopiena, Recueil, I‑6983. lpp., 29. punkts). Tomēr šī judikatūra, kuras mērķis ir sodīt novēlotu pamatu iesniegšanu, attiecas uz pamatiem, kas izvirzīti pēc prasības celšanai noteiktā termiņa beigšanās. Tā tas nav šajā lietā.
23 Visbeidzot pretēji tam, ko apgalvo Komisija, apstāklis, ka prasītāji savā papildu rakstā prasības pieteikumam pakārtoti izvirza pamatu, ar kuru tiek apšaubīts Regulas Nr. 1367/2006 tiesiskums un kas nebija iekļauts prasības pieteikuma prasījumos, nav Tiesas Statūtu 21. panta un Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpums.
24 Faktiski prasītāji apšauba Regulas Nr. 1367/2006 tiesiskumu, lai panāktu apstrīdēto lēmumu atcelšanu. Šī pamata pieņemamība tātad nav atkarīga no tā, vai pastāv prasījums attiecībā uz Regulas Nr. 1367/2006 prettiesiskumu.
25 Ņemot vērā iepriekš minēto, papildu raksts prasības pieteikumam, ko prasītāji iesniedza 2008. gada 29. augustā, tātad pirms prasības celšanai noteiktā termiņa beigšanās, ir jāatzīst par pieņemamu.
Par lietas būtību
26 Prasītāji izvirza divus pamatus. Pirmajā pamatā prasītāji apgalvo, ka, pieņemot, ka Regulu Nr. 149/2008 nevar uzskatīt ne par individuālu pasākumu, ne arī par lēmumu kopumu, Komisija ir kļūdaini atzinusi par nepieņemamiem prasītāju pieprasījumus veikt šīs regulas iekšēju pārskatīšanu. Šis pamats ir jāinterpretē tādējādi, ka tas būtībā attiecas uz Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkta, lasot to kopā ar šīs pašas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktu, pārkāpumu. Otrajā pamatā prasītāji apgalvo, ka Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkts, attiecinot Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta Orhūsā 1998. gada 25. jūnijā (turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), 9. panta 3. punktā minēto jēdzienu “darbības [akti]” vienīgi uz “administratīv[iem] akt[iem]”, kas turklāt šīs pašas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā ir definēti kā “pasākum[i], kam ir individuāls raksturs”, ir pretrunā šai Orhūsas konvencijas normai.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkta, lasot to kopā ar šīs regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktu, pārkāpumu
27 Prasītāji apgalvo, ka, noraidot kā nepieņemamus to prasījumus veikt Regulas Nr. 149/2008 iekšēju pārskatīšanu, pamatojoties uz to, ka šo regulu nevar uzskatīt ne par individuālu pasākumu, ne arī par lēmumu kopumu, Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punktu, lasot to kopā ar šīs regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktu.
28 Saskaņā ar Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punktu jebkura nevalstiska organizācija, kas atbilst šīs regulas 11. punktā noteiktajiem kritērijiem, ir tiesīga Savienības iestādei, kas saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā ir pieņēmusi administratīvu aktu, iesniegt pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu. Šajā normā minētais administratīvā akta jēdziens šīs regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā ir definēts kā individuāls pasākums, ko saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā ir veikusi Kopienu iestāde un kas ir juridiski saistošs, un kam ir ārēja ietekme.
29 Saskaņā ar judikatūru, lai noteiktu akta piemērojamību, Savienības tiesa nevar ņemt vērā vienīgi šī akta oficiālo nosaukumu, bet tai vispirms ir jāņem vērā tā mērķis un saturs (šajā ziņā skat. Tiesas 1962. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās 16/62 un 17/62 Confédération nationale des producteurs de fruits et légumes u.c./Padome, Recueil, 901., 918. lpp.).
30 Pasākumu var uzskatīt par vispārpiemērojamu, ja tas ir piemērojams objektīvi noteiktām situācijām un tam ir tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti noteiktām personu kategorijām (Tiesas 1989. gada 21. novembra spriedums lietā C‑244/88 Usines coopératives de déshydratation du Vexin u.c./Komisija, Recueil, 3811. lpp., 13. punkts, un 2002. gada 15. janvāra spriedums lietā C‑171/00 P Libéros/Komisija, Recueil, I‑451. lpp., 28. punkts; Vispārējās tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedums lietā T‑37/04 Açores/Padome, Krājumā nav publicēts, 33. punkts).
31 Regula Nr. 149/2008 groza Regulu Nr. 396/2005, iekļaujot tajā II, III un IV pielikumu, kuros noteikti MAL, kas attiecas uz šīs regulas I pielikumā minētajiem produktiem.
32 No Regulas Nr. 149/2008 preambulas 1. apsvēruma izriet, ka II, III un IV pielikums Regulai Nr. 396/2005 bija jāizstrādā, jo šo pielikumu izstrādāšana bija nosacījums minētās regulas II, III un IV nodaļas piemērošanai.
33 No Regulas Nr. 396/2005 2. panta izriet, ka šo regulu piemēro augu un dzīvnieku izcelsmes produktiem vai to daļām, uz ko attiecas I pielikums un ko paredzēts izmantot kā svaigu, apstrādātu un/vai jauktu pārtiku vai barību, kurā vai uz kuras ir iespējamas pesticīdu atliekas.
34 Saskaņā ar Regulas Nr. 396/2005 21. panta 1. punktu tās II pielikumā attiecībā uz produktiem, kas minēti tās I pielikumā, ir ietverts MAL saraksts, kas piemērojams šiem produktiem, tostarp MAL, kas paredzēti Padomes 1986. gada 24. jūlija Direktīvā 86/362/EEK par pesticīdu atliekvielu maksimāli pieļaujamo daudzumu noteikšanu labībā un uz tās (OV L 221, 37. lpp.), Padomes 1986. gada 24. jūlija Direktīvā Nr. 86/363/EEK par maksimāli pieļaujamā pesticīdu atlieku daudzuma noteikšanu dzīvnieku izcelsmes produktos un uz tiem (OV L 221, 43. lpp.) un Padomes 1990. gada 27. novembra Direktīvā 90/642/EEK par pesticīdu atlieku maksimāli pieļaujamā daudzuma noteikšanu konkrētos augu izcelsmes produktos un uz tiem, ieskaitot augļus un dārzeņus (OV L 350, 71. lpp.).
35 Saskaņā ar Regulas Nr. 396/2005 22. panta 1. punktu tās III pielikumā ir ietverts pagaidu MAL saraksts tām aktīvajām vielām, attiecībā uz kurām vēl nav pieņemts lēmums par to iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā. Atlikušie MAL, kas ietverti Padomes 1976. gada 23. novembra Direktīvas 76/895/EEK par pesticīdu atlieku maksimāli pieļaujamo daudzumu noteikšanu augļos un dārzeņos un uz tiem (OV L 340, 26. lpp.) II pielikumā, un līdz šim nesaskaņotie valstu MAL ir jāņem vērā, izstrādājot šos MAL, kam jāatbilst noteiktām prasībām.
36 Saskaņā ar Regulas Nr. 396/2005 16. panta 1. punktu šīs regulas III pielikumā var ietvert arī citus pagaidu MAL.
37 Saskaņā ar Regulas Nr. 396/2005 5. panta 1. punktu šīs regulas IV pielikumā ir ietverts atbilstīgi Direktīvai 91/414 novērtēto to augu aizsardzības līdzekļu aktīvo vielu saraksts, kurām nav nepieciešams noteikt MAL.
38 Tātad, ņemot vērā Regulas Nr. 149/2008 mērķi un saturu, tā ir piemērojama objektīvi noteiktām situācijām un tai ir tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti noteiktām personu kategorijām, proti, saimnieciskās darbības subjektiem, kas izgatavo, audzē, importē un ražo produktus, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 396/2005 pielikumi, kā arī tādu augu aizsardzības līdzekļu laišanas tirgū atļauju īpašniekiem, kas satur vielas, kuras noteiktas šajos pielikumos.
39 Līdz ar to ir jākonstatē, ka Regula Nr. 149/2008 ir vispārpiemērojams pasākums. Tātad to nevar uzskatīt par administratīvu aktu Regulas Nr. 1367/2006 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē.
40 Šo secinājumu neliek apšaubīt prasītāju argumenti.
41 Pirmkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru Regulā Nr. 149/2008 ir noteikts Regulā Nr. 396/2005 paredzēto vispārpiemērojamo normu īpašs piemērojums, ir jānorāda, ka šis apstāklis, pat ja tas tiktu pierādīts, neliek apšaubīt to, ka Regula Nr. 149/2008 ir piemērojama objektīvi noteiktām situācijām un tai ir tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti noteiktām personu kategorijām.
42 Otrkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru, ņemot vērā to, ka Regula Nr. 149/2008 ir piemērojama konkrētam darbībām, tā ir jāuzskata par lēmumu Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē un tātad par administratīvu aktu Regulas Nr. 1367/2006 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē, ir jānorāda, ka jēdziens “administratīvs akts” ir definēts šajā normā, kas tika pieņemta, lai īstenotu Orhūsas konvenciju. Tā kā šis jēdziens attiecas vienīgi uz “pasākumiem, kam ir individuāls raksturs”, to nevar interpretēt tādējādi, ka tas attiecas uz vispārpiemērojamu pasākumu. Līdz ar to arī šis arguments ir jānoraida.
43 Treškārt, prasītāju argumentiem, saskaņā ar kuriem Regula Nr. 149/2008 ir individuālu lēmumu kopums, nevar piekrist.
44 Faktiski, pirmkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, apstāklim, ka Regula Nr. 149/2008 attiecas uz skaidri un iepriekš noteiktu produktu un vielu grupu, kam vēlāk nevar pievienot nevienu citu vielu, nav nozīmes, lai saskaņā ar iepriekš 30. punktā minēto judikatūru noteiktu šīs regulas piemērojamību.
45 Otrkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru, pamatojoties uz Regulas Nr. 396/2005 6. panta 1. punktu, Komisijai var iesniegt atsevišķu pieteikumu par katru pagaidu MAL noteikšanu vai mainīšanu, ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru apstrīdētais akts, kas pieņemts vispārpiemērojama akta formā, ir uzskatāms par individuālu lēmumu kopumu, ja tas ir pieņemts, lai apmierinātu individuālus pieteikumus tādējādi, ka apstrīdētais akts skar katra minētā pieteikuma iesniedzēja tiesisko situāciju (Tiesas 1971. gada 13. maija spriedums apvienotajās lietās no 41/70 līdz 44/70 International Fruit Company u.c./Komisija, Recueil, 411. lpp., 13.–22. punkts, un 1990. gada 6. novembra spriedums lietā C‑354/87 Weddel/Komisija, Recueil, I‑3847. lpp., 20.–23. punkts; Vispārējās tiesas 2005. gada 8. septembra rīkojums lietā T‑295/04 ASAJA u.c./Padome, Krājums, II‑3151. lpp., 41. punkts). Tomēr šajā gadījumā Regulā Nr. 149/2008 noteiktie MAL netika ieviesti pēc individuāliem pieteikumiem. Līdz ar to prasītāju arguments ir jānoraida.
46 Ceturtkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru Regula Nr. 149/2008 ir individuāls akts, jo MAL noteikšana ir tieši saistīta ar atļauju, kas paredzēta Direktīvā 91/414, kura ir individuāls akts, pietiek norādīt, ka MAL noteikšanas ar šo regulu mērķis nav mainīt uz šo regulu balstītās individuālās atļaujas attiecībā uz konkrētu augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū. Līdz ar to arī šis arguments ir jānoraida.
47 Piektkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru, ņemot vērā to, ka tos Regula Nr. 149/2008 skar tieši un individuāli, šī regula ir lēmums Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē un tātad administratīvs akts Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkta izpratnē, pietiek konstatēt, ka apstāklis, ka prasītāji ir skarti tieši un individuāli, nav izšķirošs, lai noteiktu, vai akts ir vispārpiemērojams vai individuāls.
48 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka, tā kā Regula Nr. 149/2008 nav individuāls lēmums, to nevar uzskatīt par administratīvu aktu Regulas Nr. 1367/2006 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē. Līdz ar to attiecībā uz Regulu Nr. 149/2008 nevar iesniegt pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu saskaņā ar Regulas Nr. 1367/2008 10. panta 1. punktu. No tā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, atzīstot par nepieņemamiem pieprasījumus veikt Regulas Nr. 149/2008 iekšēju pārskatīšanu, ko prasītāji bija iesnieguši, pamatojoties uz Regulu Nr. 1367/2006.
49 Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkta spēkā neesamību, ciktāl tas Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā minēto jēdzienu “darbības [akti]” attiecina vienīgi uz “administratīv[iem] akt[iem]”, kas šīs pašas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā definēti ka “pasākum[i], kam ir individuāls” raksturs
50 Prasītāji būtībā apgalvo, ka Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkts, attiecinot Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā minēto jēdzienu “darbības [akti]” vienīgi uz “administratīv[iem] akt[iem]”, kas turklāt šīs pašas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā ir definēti kā “pasākum[i], kam ir individuāls raksturs”, ir pretrunā šai Orhūsas konvencijas normai. Līdz ar to ir jāuzskata, ka prasītāji atbilstoši EKL 241. pantam izvirza iebildi par Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkta, lasot to kopā ar šīs regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktu, prettiesiskumu.
51 No EKL 300. panta 7. punkta izriet, ka Kopienu iestādes saista tās noslēgtie nolīgumi un tādējādi šiem nolīgumiem ir augtāks spēks par atvasinātajiem Kopienu tiesību aktiem (šajā ziņā skat. Tiesas 1996. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑61/94 Komisija/Vācija, Recueil, I‑3989. lpp., 52. punkts, un 2006. gada 12. janvāra spriedumu lietā C‑311/04 Algemene Scheeps Agentuur Dordrecht, Krājums, I‑609. lpp., 25. punkts).
52 Eiropas Kopiena parakstīja Orhūsas konvenciju un pēc tam to apstiprināja ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV L 124, 1. lpp.). Līdz ar to iestādes saista šī konvencija, kurai ir augstāks spēks par atvasinātajiem Kopienu tiesību aktiem. No tā izriet, ka Regulas Nr. 1367/2006 spēkā esamību var ietekmēt apstāklis, ka šis akts nav saderīgs ar Orhūsas konvenciju.
53 Saskaņā ar judikatūru Savienības tiesa var pārbaudīt regulas normas spēkā esamību, ievērojot starptautisku nolīgumu, tikai tad, ja tās raksturs un sistēma nav tam pretrunā un ja tostarp šīs tiesību normas no to satura viedokļa ir beznosacījuma un pietiekami precīzas (Tiesas 2008. gada 3. jūnija spriedums lietā C‑308/06 Intertanko u.c., Krājums, I‑4057. lpp., 45. punkts, un 2008. gada 9. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑120/06 P un C‑121/06 P FIAMM u.c./Padome un Komisija, Krājums, I‑6513. lpp., 110. punkts).
54 Tomēr gadījumā, ja Kopiena ir gribējusi izpildīt noteiktu pienākumu, ko tā uzņēmusies starptautiska nolīguma ietvaros, vai gadījumā, ja tiesību akts skaidri atsaucas uz konkrētām šī nolīguma normām, Tiesai ir jāpārbauda attiecīgā akta tiesiskums, ņemot vērā šī nolīguma noteikumus (šajā ziņā attiecībā uz Līgumu par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidošanu skat. Tiesas 1999. gada 23. novembra spriedumu lietā C‑149/96 Portugāle/Padome, Recueil, I‑8395. lpp., 49. punkts; 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑93/02 P Biret International/Padome, Recueil, I‑10497. lpp., 53. punkts, un 2005. gada 1. marta spriedumu lietā C‑377/02 Van Parys, Krājums, I‑1465. lpp., 40. punkts; šajā ziņā attiecībā uz Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību (turpmāk tekstā – “VVTT”) skat. arī Tiesas 1989. gada 22. jūnija spriedumu lietā 70/08 Fediol/Komisija, Recueil, 1781. lpp., 19.–22. punkts, un 1991. gada 7. maija spriedumu lietā C‑69/89 Nakajima/Padome, Recueil, I‑2069. lpp., 31. punkts). Līdz ar to Savienības tiesai ir jāveic regulas tiesiskuma pārbaude, ņemot vērā starptautisku līgumu, iepriekš nepārbaudot, vai ir ievēroti iepriekš 53. punktā minētie nosacījumi, ja šīs regulas mērķis ir ieviest pienākumu, kas Savienības iestādēm ir noteikts ar šo starptautisko līgumu.
55 Faktiski iepriekš 54. punktā minētajā spriedumā lietā Nakajima/Padome (28. punkts) Tiesa konstatēja, ka prasītājs neatsaucās uz VVTT antidempinga kodeksa normu tiešo iedarbību, bet ka tas saskaņā ar EKL 241. pantu netieši apšaubīja regulas spēkā esamību, izvirzot vienu no EKL 230. pantā minētās tiesiskuma pārbaudes pamatiem, proti, Līguma vai jebkura noteikuma, kas attiecas uz tā piemērošanu, pārkāpumu. Tiesa nosprieda, ka regula, kuru šajā lietā apstrīd prasītājs, tika pieņemta, lai izpildītu starptautiskās saistības, ko ir uzņēmusies Kopiena, kurai tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jānodrošina VVTT normu un tā izpildes pasākumu ievērošana (skat. iepriekš 54. punktā minēto spriedumu lietā Nakajima/Padome, 31. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. arī Tiesas 1998. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑352/96 Itālija/Padome, Recueil, I‑6937. lpp., 20. un 21. punkts).
56 Judikatūra lietās, kas attiecas uz VVTT un Pasaules tirdzniecības organizācijas nolīgumiem, ir piemērota arī 1998. gada 16. jūnija spriedumā lietā C‑162/96 Racke (Recueil, I‑3655. lpp.), kurā Tiesa regulas spēkā esamību pārbaudīja, ņemot vērā starptautiskās paražu tiesības, ciktāl tā nosprieda, ka “attiecīgā persona atsaucas uz starptautisko paražu tiesību pamatnormām, apstrīdot šo regulu, kas pieņemta saskaņā ar šiem noteikumiem un atņem šai personai tiesības uz preferenciālu režīmu, ko tai piešķir sadarbības nolīgums” (iepriekš minētais spriedums lietā Racke, 48. punkts).
57 Šajā gadījumā ir jānorāda, pirmkārt, ka, tāpat kā lietā, kurā tika taisīts iepriekš 54. punktā minētais spriedums Nakajima/Padome, 28. punkts, prasītāji saskaņā ar EKL 241. pantu netieši apstrīd Regulas Nr. 1367/2006 normas spēkā esamību, ņemot vērā Orhūsas konvenciju.
58 Otrkārt, ir jākonstatē, ka Regula Nr. 1367/2006 tika pieņemta, lai izpildītu starptautiskās saistības, ko ir uzņēmusies Kopiena un kas izriet no Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta. Faktiski no Regulas Nr. 1367/2006 1. panta 1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka šīs regulas mērķis ir veicināt to pienākumu īstenošanu, kas izriet no Orhūsas konvencijas, tostarp “dodot iespēju Savienības līmenī griezties tiesā saistībā ar vides jautājumiem atbilstīgi šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem”. Turklāt Regulas Nr. 1367/2006 preambulas 18. apsvērumā ir tieša atsauce uz Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu. Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka no Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta izriet saistības un ka Regulas Nr. 1367/2006 mērķis ir īstenot Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta noteikumus attiecībā uz Savienības iestādēm (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 8. marta spriedumu lietā C‑240/09 Lesoochranárske zoskupenie, Krājums, I‑1255. lpp., 39. un 41. punkts).
59 No tā izriet, ka ir jāpārbauda tās normas spēkā esamība, kuru prasītāji, ņemot vērā Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu, uzskata par prettiesisku, kas nozīmē, ka ir jāizvērtē, vai Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā minēto jēdzienu “darbības [akti]” var interpretēt tādējādi, ka tas ir attiecināms vienīgi uz “pasākum[iem], kam ir individuāls raksturs”.
60 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā ir noteikts:
“Turklāt, neskarot 1. un 2. punktā minētās pārskatīšanas procedūras, katra Puse nodrošina to, ka sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību [aktus] vai bezdarbību.”
61 Vispirms ir jānorāda, ka Komisija savā iebildumu rakstā un atbildē uz repliku apgalvo, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts šajā gadījumā nav piemērojams, jo tā, pieņemot Regulu Nr. 149/2008, pildīja likumdevēja funkcijas.
62 Protams, Savienības iestāžu akti, ko tās pieņēmušas, pildot likumdevēja funkcijas, ir izslēgti no Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta un Regulas Nr. 1367/2006 10. panta piemērošanas jomas.
63 Faktiski Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts attiecas uz valsts iestāžu aktiem un no Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkta izriet, ka šīs konvencijas 9. panta 3. punktā minētajā jēdzienā “valsts iestāde” neietilpst iestādes vai institūcijas, kas pilda tiesas vai likumdevēja funkcijas.
64 Turklāt Regulas Nr. 1367/2006 10. pantā paredzēto iekšējo pārskatīšanu var piemērot tikai attiecībā uz tādiem administratīviem aktiem, kas šīs pašas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā ir definēti kā “[Savienības] iestādes vai struktūras veikt[i] pasākum[i], kam ir individuāls raksturs, ko veic saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā, kas ir juridiski saistoš[i] un kam ir ārēja ietekme”. Šīs pašas regulas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka jēdzienā “[Savienības] iestāde vai struktūra” ietilpst jebkura publiska iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra, kas izveidota ar Līgumu vai pamatojoties uz to, izņemot gadījumus, kad tā pilda tiesas vai likumdevēja funkcijas.
65 Tomēr šajā gadījumā Komisija, pieņemot Regulu Nr. 149/2008, nepildīja likumdevēja funkcijas. Ņemot vērā normas, pamatojoties uz kurām šī regula tika pieņemta, tā pildīja izpildvaras funkcijas.
66 Faktiski Regula Nr. 149/2008 grozīja Regulu Nr. 396/2005, ietverot tajā II–IV pielikumu. Komisija to pieņēma, pamatojoties uz šīs pēdējās minētās regulas 5. panta 1. punktu, 16. panta 1. punktu, 21. panta 1. punktu un 22. panta 1. punktu, kuros bija paredzēta minēto pielikumu izstrādāšanas procedūra.
67 No šīm normām izriet, ka Regulas Nr. 396/2005 II–IV pielikums bija jāpieņem saskaņā ar šīs regulas 45. panta 2. punktā paredzēto procedūru. Šajā pēdējā normā ir atsauce uz Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmuma 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto izpildes pilnvaru īstenošanas kārtību (OV L 184, 23. lpp.), 5. un 7. pantu.
68 Turklāt Orhūsas konvencijas ieviešanas vadlīnijas, kas izstrādātas Centrālās un Austrumeiropas Reģionālā vides centra vajadzībām, atbalsta secinājumu, saskaņā ar kuru, pieņemot Regulu Nr. 149/2008, Komisija nepildīja savas likumdevēja funkcijas. Protams, šīm vadlīnijām nav juridiska spēka, tomēr nekas neliedz Vispārējai tiesai tās izmantot, lai interpretētu Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punktu.
69 Tātad saskaņā ar šīm vadlīnijām (42. lpp.) “nevar uzskatīt, ka Komisija pildīja tiesas vai likumdevēja funkcijas” Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkta izpratnē. Līdz ar to Komisija ir valsts iestāde Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta izpratnē.
70 No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas arguments, saskaņā ar kuru Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts nav piemērojams, jo tā, pieņemot Regulu Nr. 149/2008, pildīja likumdevēja funkcijas, nav akceptējams.
71 Līdz ar to ir jāpārbauda Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkta, kurš jēdzienu “darbības [akti]” attiecina vienīgi uz tādiem “administratīv[iem] akt[iem]”, kas šīs pašas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā definēti kā “pasākum[i], kam ir individuāls” raksturs, spēkā esamība, ņemot vērā Orhūsas konvenciju.
72 Orhūsas konvencijā nav definēts tās 9. panta 3. punktā minētais jēdziens “darbības [akti]”. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru starptautisks līgums ir jāinterpretē, ņemot vērā tā formulējumu, kā arī saskaņā ar tā mērķiem. 31. pants Vīnes 1969. gada 23. maija Konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām un 1986. gada 21. marta Konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām starp valstīm un starptautiskām organizācijām vai starp starptautiskām organizācijām, kas šajā ziņā atspoguļo vispārējās starptautiskās paražu tiesības, šajā ziņā precizē, ka līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā, un atbilstoši tā priekšmetam un mērķim (skat. Tiesas 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑334/04 IATA un ELFAA, Krājums, I‑403. lpp., 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Vispirms ir jāatgādina Orhūsas konvencijas mērķi.
74 No Orhūsas konvencijas preambulas sestā un astotā apsvēruma izriet, ka šīs konvencijas autori, “atzīstot, ka atbilstoša vides aizsardzība ir būtisks priekšnosacījums, lai nodrošinātu cilvēku labklājību un iespēju īstenot cilvēku pamattiesības, tostarp tiesības uz dzīvību”, uzskata, ka, “lai īstenotu šīs tiesības un pildītu šo pienākumu, pilsoņiem jābūt pieejamai informācijai, jābūt tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā un iespējai griezties tiesā saistībā ar vides jautājumiem, un šajā ziņā atzīstot, ka iedzīvotājiem var būt nepieciešama palīdzība, lai īstenotu savas tiesības”. Turklāt no Orhūsas konvencijas preambulas devītā apsvēruma izriet, ka “vides aizsardzības jomā plašākas iespējas iegūt informāciju un sabiedrības dalība lēmumu pieņemšanā uzlabo lēmumu kvalitāti un sekmē to ieviešanu, veido sabiedrības izpratni par vides jautājumiem, dod iespēju sabiedrībai izteikt savas bažas un ļauj valsts iestādēm šādām bažām pievērst atbilstošu uzmanību”.
75 Turklāt Orhūsas konvencijas 1. pantā, kura nosaukums ir “Mērķis”, ir noteikts, ka, “lai pašreizējā un nākamajās paaudzēs aizsargātu ikvienas personas tiesības dzīvot vidē, kas atbilstu personas veselības stāvoklim un labklājībai, katra Puse saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem garantē tiesības piekļūt informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem”.
76 Ir jāatzīst, ka tādas iekšējās pārskatīšanas procedūras piemērojamība, kas attiecas vienīgi uz individuāliem pasākumiem, būtu ļoti ierobežota, jo vides jomā pieņemtie akti pārsvarā ir vispārpiemērojami. Ņemot vērā Orhūsas konvencijas uzdevumus un mērķi, šāds ierobežojums nav pamatots.
77 Turklāt attiecībā uz Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta formulējumu ir jānorāda, ka tas Orhūsas konvencijas pusēm atstāj zināmu rīcības brīvību, nosakot tās personas, kas ir tiesīgas uzsākt administratīvas vai tiesas procedūras, kā arī attiecībā uz šo procedūru (administratīvo vai tiesas) raksturu. Faktiski saskaņā ar šo normu tikai “sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst [..] valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras”. Tomēr Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta formulējums neatstāj šādu pašu rīcības brīvību attiecībā uz to “darbību [aktu]” definīciju, ko var apstrīdēt. Līdz ar to nav iemesla Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā minēto jēdzienu “darbības [akti]” interpretēt tādējādi, ka tas ir attiecināms vienīgi uz individuāli piemērojamiem aktiem.
78 Visbeidzot attiecībā uz Orhūsas konvencijas citu normu formulējumu ir jānorāda, ka saskaņā ar šīs konvencijas 2. panta 2. punktu jēdzienā valsts iestāde neietilpst “struktūr[as] vai [iestādes], kas pilda tiesas vai likumdevēja funkcijas”. Tātad aktus, kurus ir pieņēmusi Savienības iestāde vai struktūra, pildot savas tiesas vai likumdevēja funkcijas, var izslēgt no Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā minētā jēdziena “darbības [akti]”. Šāda izslēgšana tomēr neļauj ierobežot Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā minēto jēdzienu “darbības [akti]”, attiecinot to vienīgi uz individuāliem pasākumiem. Faktiski nav saistības starp vispārpiemērojamiem aktiem un tādiem aktiem, kurus pieņem valsts iestāde, pildot savas tiesas vai likumdevēja funkcijas. Vispārpiemērojami akti ne vienmēr ir akti, kurus pieņem valsts iestāde, veicot savas tiesas vai likumdevēja funkcijas.
79 No tā izriet, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 3. pantu nevar interpretēt tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz individuāliem pasākumiem.
80 Šo secinājumu neliek apšaubīt tiesas sēdes laikā izvirzītais Padomes arguments, saskaņā ar kuru “administratīvu aktu” attiecināšana vienīgi uz individuāliem pasākumiem ir pamatota saskaņā ar EKL 230. panta nosacījumiem. Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1367/2006 12. panta 1. punktu nevalstiska organizācija, kas saskaņā ar Regulas Nr. 1367/2006 10. pantu ir iesniegusi pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu, var celt prasību Tiesā atbilstīgi attiecīgiem Līguma noteikumiem un tātad saskaņā ar EKL 230. pantu. Lai kāda arī būtu tā pasākuma piemērojamība, par kuru iesniegts Regulas Nr. 1367/2006 10. pantā paredzētais pieprasījums veikt iekšēju pārskatīšanu, gadījumā, ja Savienības tiesās tiek celta prasība, katrā ziņā ir jāievēro EKL 230. pantā paredzētie pieņemamības nosacījumi.
81 Turklāt EKL 230. pantā paredzētie nosacījumi, it īpaši tas, saskaņā ar kuru apstrīdētajam aktam prasītājs ir jāskar individuāli un tieši, attiecas arī uz individuāliem pasākumiem, kas nav adresēti prasītājam. Līdz ar to individuāls pasākums ne vienmēr tieši un individuāli skars nevalstisku organizāciju, kura atbilst Regulas Nr. 1367/2006 11. pantā paredzētajiem nosacījumiem. Pretēji tam, ko apgalvo Padome, jēdziena “darbības [akti]” attiecināšana tikai uz individuāliem aktiem nenodrošina to, ka EKL 230. pantā paredzētais nosacījums, saskaņā ar kuru apstrīdētajam aktam prasītājs ir jāskar tieši un individuāli, tiks ievērots.
82 Līdz ar to Padomes arguments, saskaņā ar kuru “administratīvu aktu” attiecināšana vienīgi uz individuāliem pasākumiem ir pamatota atbilstoši EKL 230. panta nosacījumiem, ir jānoraida.
83 No iepriekš minētā izriet, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 3. pantu nevar interpretēt tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz individuāliem pasākumiem. Līdz ar to Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkts, ciktāl tas Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā minēto jēdzienu “darbības [akti]” attiecina vienīgi uz “administratīv[iem] akt[iem]”, kas šīs regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā ir definēti kā “pasākum[i], kam ir individuāls raksturs”, nav saderīgs ar Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu.
84 No tā izriet, ka iebilde par prettiesiskumu, kas vērsta pret Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punktu, lasot to kopā ar šīs pašas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktu, ir jāakceptē un tātad arī otrais pamats ir akceptējams. Līdz ar to apstrīdētie lēmumi ir jāatceļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
85 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāju prasījumiem.
86 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Polijas Republika un Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2008. gada 1. jūlija lēmumus, ar kuriem kā nepieņemami ir noraidīti Stichting Natuur en Milieu un Pesticide Action Network Europe pieprasījumi, ar kuriem Komisijai lūgts pārskatīt tās 2008. gada 29. janvāra Regulu (EK) Nr. 149/2008, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 396/2005, izstrādājot II, III un IV pielikumu, kuros noteikti maksimāli pieļaujamie atlieku līmeņi produktiem, uz kuriem attiecas minētās regulas I pielikums;
2) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Stichting Natuur en Milieu un Pesticide Action Network Europe tiesāšanās izdevumus;
3) Polijas Republika un Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Dittrich | Wiszniewska-Białecka | Prek |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 14. jūnijā.
[Paraksti]