Lieta T‑343/08

Arkema France

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nātrija hlorāta tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Naudas sodi – Atbildību pastiprinošs apstāklis – Recidīvs – Atbildību mīkstinošs apstāklis – Sadarbība administratīvajā procesā – Būtiska pievienotā vērtība

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Administratīvais process – Paziņojums par iebildumiem – Nepieciešamais saturs – Tiesību uz aizstāvību ievērošana

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. pants)

2.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Tiesības uz aizstāvību – Pārbaude tiesā – Savienības tiesas neierobežota kompetence

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 31. pants)

3.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību pastiprinoši apstākļi

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts)

4.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts)

5.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Komisijas rīcības brīvība – Recidīva īpašo pazīmju ņemšana vērā – Iekļaušana – Noilguma termiņa nenoteikšana

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts)

6.      Konkurence – Administratīvais process – Lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums un uzlikts naudas sods – Pārkāpumu, kurus tas pats uzņēmums izdarījis iepriekš un par kuriem Komisija jau ir noteikusi sodu, ņemšana vērā, lai konstatētu uzņēmuma rīcības recidīva faktu

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants)

7.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums un kurš ir pieņemts vēlāk par Komisijas lēmumu, kas attiecas uz to pašu uzņēmumu – Jauna naudas soda palielinājuma piemērošana recidīva dēļ

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts)

8.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums un ilgums – Iespēja palielināt naudas soda apmēru, lai pastiprinātu tā preventīvo ietekmi

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts)

9.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Vienlīdzīgas attieksmes princips

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts)

10.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Komisijas rīcības brīvība

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts)

11.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Naudas soda neuzlikšana vai samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību – Tādas rīcības nepieciešamība, kas ir atvieglojusi Komisijai pārkāpuma konstatēšanu

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 18. pants; Komisijas Paziņojums 2002/C 45/03)

12.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai par konkurences tiesību normu pārkāpumiem – Naudas soda samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību ārpus paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomas – Nosacījumi

(Komisijas Paziņojuma 2002/C 45/03 1. punkts un Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 29. punkta ceturtais ievilkums)

13.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Naudas soda samazināšana atbilstoši apsūdzētā uzņēmuma sadarbībai – Nosacījumi

(Komisijas Paziņojuma 2002/C 45/03 21. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 29. punkta ceturtais ievilkums un Komisijas Paziņojuma 2008/C 167/01 5. punkts)

14.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pārbaude tiesā – Savienības tiesas neierobežota kompetence

(EKL 229. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 31. pants)

1.      Ja Komisija savā paziņojumā par iebildumiem skaidri norāda, ka tā pārbaudīs, vai attiecīgajiem uzņēmumiem ir uzliekami naudas sodi, un ja tā arī norāda galvenos faktiskos un tiesību apstākļus, kas var izraisīt naudas sodu uzlikšanu, tādus kā pieņemtā pārkāpuma smagumu un ilgumu un to, ka tas ir pieļauts apzināti vai netīši, Komisija izpilda savu pienākumu ievērot uzņēmumu tiesības tikt uzklausītiem. Šādā veidā Komisija tiem dara zināmus faktus, kas vajadzīgi, lai uzņēmumi sevi aizstāvētu ne tikai pret pārkāpuma konstatēšanu, bet arī pret naudas soda uzlikšanu.

(sal. ar 54. punktu)

2.      Attiecībā uz uzlikto naudas sodu apmēra noteikšanu par konkurences noteikumu pārkāpumu uzņēmumu, uz kuriem attiecas paziņojums par iebildumiem, tiesības uz aizstāvību Komisijā ir nodrošinātas ar iespēju sniegt apsvērumus par pārkāpuma ilgumu, smagumu un to, ka ir paredzams, ka pārkāpums ir vērsts pret konkurenci. Turklāt uzņēmumi saņem papildu nodrošinājumu attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanu, jo Vispārējai tiesai ir neierobežota kompetence un tā tostarp var atcelt vai samazināt naudas sodu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 31. pantu.

(sal. ar 55. punktu)

3.      Attiecībā uz atbildību pastiprinošu apstākli, ko veido recidīvs, tas vien, ka Komisija savā iepriekšējā lēmumu pieņemšanas praksē, nosakot naudas soda apmēru, uzskatīja, ka daži fakti nav bijuši atbildību pastiprinoši apstākļi, nenozīmē, ka tai ir pienākums saglabāt tādu pašu novērtējumu vēlāk pieņemtā lēmumā. Tas, ka citā lietā uzņēmumam bijusi sniegta iespēja paust savu viedokli par nodomu konstatēt tā izdarītu recidīvu, nekādā ziņā nenozīmē, ka Komisijai ir pienākums tādā pašā veidā rīkoties visos gadījumos, ne arī ka, šādai iespējai nepastāvot, attiecīgais uzņēmums nevar pilnībā īstenot savas tiesības tikt uzklausītam.

(sal. ar 56. punktu)

4.      Samērīguma princips paredz, ka Savienības iestāžu akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu vēlamo mērķi. Naudas sodu aprēķināšanas kontekstā pārkāpumu smagums ir jānosaka, ievērojot vairākus faktorus, un nevienam no šiem faktoriem nevajag piešķirt nesamērīgu nozīmīgumu salīdzinājumā ar citiem novērtējuma faktoriem. Samērīguma princips šajā kontekstā paredz, ka Komisijai naudas sods ir jānosaka proporcionāli faktoriem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā ziņā šie faktori ir jāpiemēro saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā.

(sal. ar 63. punktu)

5.      Komisijai ir rīcības brīvība attiecībā uz naudas sodu apmēra noteikšanā vērā ņemamo faktoru izvēli, piemēram, lietas īpašajiem apstākļiem, tās kontekstu un naudas sodu preventīvo iedarbību, turklāt nav jāatsaucas uz saistošu vai izsmeļošu obligāti vērā ņemamo kritēriju sarakstu.

Recidīva īpašo pazīmju konstatēšana un novērtēšana ir daļa no Komisijas rīcības brīvības, un Komisijai nevar būt saistošs iespējamais noilguma termiņš šāda konstatējuma izdarīšanai.

Recidīvs ir būtisks faktors, kas Komisijai ir jānovērtē, jo tā ņemšana vērā pamudinātu uzņēmumus, kuriem acīmredzami ir tendence neievērot konkurences noteikumus, mainīt savu uzvedību. Līdz ar to Komisija katrā atsevišķā gadījumā var ņemt vērā pazīmes, kuras liecina par šādu tendenci, to skaitā, piemēram, laiku, kas ir pagājis starp attiecīgajiem pārkāpumiem. Tomēr, lai gan neviens noilguma termiņš neliedz Komisijai konstatēt recidīva esamību, saskaņā ar samērīguma principu Komisija tomēr nevar bez laika ierobežojuma ņemt vērā vienu vai vairākus agrākus lēmumus, kuros uzņēmumam ir noteikts sods.

(sal. ar 64.–66. un 68. punktu)

6.      Non bis in idem princips ir Savienības tiesību pamatprincips, kas aizliedz konkurences jomā uzņēmumu atkārtoti sodīt vai iesūdzēt tiesā par rīcību, kas vērsta pret konkurenci, par kuru ar iepriekšēju lēmumu, kas vairs nav pārsūdzams, tas jau ir sodīts vai attiecībā uz kuru minētajā lēmumā ir atzīts, ka tas nav vainojams. Principa non bis in idem piemērošana ir pakļauta trīs nosacījumiem, ka fakti ir identiski, likumpārkāpējs ir viens un tas pats un aizsargātās tiesiskās intereses ir vienas un tās pašas.

Principa non bis in idem pārkāpumu nerada tas, ka lēmumā, ar ko ir konstatēta uzņēmuma dalība pret konkurenci vērstos nolīgumos un ar ko tam ir noteikts naudas sods, Komisija ir ņēmusi vērā vairākus pārkāpumus, kurus tas pats uzņēmums izdarījis iepriekš un par kuriem Komisija ir noteikusi sodu, jo minēto iepriekš izdarīto pārkāpumu ņemšanas vērā mērķis ir nevis tos atkārtoti sodīt, bet tikai konstatēt attiecīgā uzņēmuma rīcības recidīva faktu, lai noteiktu naudas soda apmēru par no jauna izdarīto pārkāpumu.

Otrkārt, katrā ziņā iepriekš minētie kumulatīvie non bis in idem principa piemērojamības nosacījumi nav izpildīti, jo nav izpildīts nosacījums par faktu identiskumu.

(sal. ar 80.–84. punktu)

7.      Naudas soda preventīvajam mērķim būtu pretrunā tas, ka Komisija ņemtu vērā, ka iepriekšējā lēmumā tā recidīva dēļ ir ņēmusi vērā pirmo pārkāpumu, lai vēlākā lēmumā izslēgtu naudas soda pamatsummas palielinājumu, pamatojoties uz minēto pārkāpumu. Šāds risinājums izraisītu situāciju, kas radītu iecerētajam pretēju rezultātu no naudas sodam paredzētās preventīvās iedarbības viedokļa un kurā uzņēmumam, kas ir vairākkārtējs recidīvists, tam noteiktā naudas soda apmērs netiktu pakāpeniski palielināts atbilstoši tā izdarīto pārkāpumu skaitam, bet kurā tam tieši pretēji nelielais naudas soda apmērs, ko tam var noteikt, pakāpeniski samazinātos atbilstoši lēmumu, ar kuriem tam ir noteikts sods, skaita pieaugumam.

Turklāt nav nozīmes tam, ka agrāki lēmumi, kuros attiecīgajam uzņēmumam ir noteikts sods, attiecas uz faktiskajiem apstākļiem, kuri pastāvējuši vienlaikus ar tiem, kas ir paredzēti apstrīdētajā lēmumā, jo Komisija ir pamatojusies tikai uz citiem agrākiem lēmumiem, kas ir pieņemti pirms tika uzsākts pārkāpums, par kuru ir noteikts sods, lai apstrīdētajā lēmumā pierādītu minētā uzņēmuma rīcības recidīva faktu.

(sal. ar 88. un 89. punktu)

8.      Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktu Komisija var ar lēmumu noteikt naudas sodus uzņēmumiem, kas ir izdarījuši EKL 81. panta pārkāpumu, un šajā sakarā ņemt vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu. Šīs tiesību normas ir atbilstošs juridiskais pamats, lai, aprēķinot naudas sodu, ņemtu vērā recidīvu.

Turklāt pamatnostādnes, ko Komisija pieņem, lai aprēķinātu naudas sodu apmēru, nodrošina uzņēmumu tiesisko drošību, ņemot vērā, ka tajās ir noteikta metodoloģija, kas Komisijai ir jāizmanto, lai noteiktu naudas sodu apmēru. Administrācija atsevišķā gadījumā nevar no tām atkāpties, nenorādot iemeslus, kuri būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu.

Turklāt Komisijas iepriekšējā lēmumu pieņemšanas prakse nav izmantojama kā juridiskais pamats naudas sodu noteikšanai konkurences jomā. Šajā ziņā Komisijai naudas sodu apmēra noteikšanas jomā ir plaša rīcības brīvība. Tai nav saistoši tās agrāk pieņemtie vērtējumi un tai nav pienākums piemērot precīzas matemātiskas formulas.

Šīs plašās rīcības brīvības mērķis ir tai ļaut virzīt uzņēmumu rīcību tā, lai tie ievērotu konkurences noteikumus.

Šajā kontekstā tas, ka Komisija attiecībā uz atsevišķu veidu pārkāpumiem iepriekš ir noteikusi naudas sodu attiecīgā apmērā, nevar tai liegt palielināt šos naudas sodus, nepārkāpjot Regulā Nr. 1/2003 noteikto robežu, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Kopienas konkurences politikas īstenošanu.

Konkurences noteikumu efektīva piemērošana tieši pretēji prasa, lai Komisija jebkurā laikā naudas sodu apmēru varētu pielāgot šīs politikas prasībām. Tādējādi konkrēts uzņēmumam piemērotais palielinājums var būt pamatots ar papildu vajadzību nodrošināt preventīvu iedarbību attiecībā uz to, ņemot vērā tā tendenci neievērot konkurences noteikumus, savukārt atšķirīgs palielinājums, kas piemērots citam uzņēmumam, var būt pamatots ar vajadzību nodrošināt preventīvu iedarbību tam uzliktajam naudas sodam, ņemot vērā, ka tā kopējā apgrozījuma dēļ, kas ir acīmredzami lielāks nekā citu aizliegtās vienošanās dalībnieku apgrozījums, tas var vieglāk mobilizēt līdzekļus, kuri vajadzīgi, lai samaksātu savu naudas sodu.

(sal. ar 96., 98.–101. un 106. punktu)

9.      Vienlīdzīgas attieksmes princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un dažādas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma.

Tas vien, ka Komisija savā iepriekšējā lēmumu pieņemšanas praksē ir noteikusi konkrētu naudas soda, kas uzņēmumam noteikts par konkurences noteikumu pārkāpumu, pamatsummas palielinājuma likmi, nenozīmē, ka citā lēmumā tai nav iespējas šo likmi palielināt, ievērojot robežas, ko tā pati ir noteikusi pamatnostādnēs, lai mudinātu attiecīgo uzņēmumu mainīt savu pret konkurenci vērsto rīcību.

(sal. ar 108. un 109. punktu)

10.    Gadījumos, kad Savienības iestādēm ir rīcības brīvība, lai tās varētu veikt savus pienākumus, Savienības tiesību sistēmas garantēto tiesību ievērošanai administratīvajā procesā ir vēl jo lielāka loma. Šīs garantijas ietver it īpaši kompetentās iestādes pienākumu uzmanīgi un objektīvi izvērtēt visus izskatāmās lietas būtiskos apstākļus.

(sal. ar 111. punktu)

11.    Komisijai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz naudas sodu aprēķināšanas metodi, un tā šajā sakarā var ņemt vērā vairākus faktorus, tostarp attiecīgo uzņēmumu sadarbību izmeklēšanā, ko veic šīs iestādes dienesti. Šādā kontekstā Komisijai ir jāveic komplekss novērtējums par tādiem faktiem, kas, piemēram, attiecas uz minēto uzņēmumu attiecīgo sadarbību.

Vērtējot aizliegtas vienošanās dalībnieku sadarbību, apstrīdēt var tikai Komisijas pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo, novērtējot uzņēmuma sadarbības kvalitāti un noderīgumu, īpaši salīdzinājumā ar citu uzņēmumu ieguldījumu, Komisijai ir plaša rīcības brīvība.

Naudas sodu samazināšana uzņēmumu, kas piedalījušies konkurences tiesību pārkāpumos, sadarbības gadījumā ir pamatota ar apsvērumu, ka šāda sadarbība atvieglo Komisijas uzdevumu konstatēt pārkāpuma faktu un nepieciešamības gadījumā to izbeigt. Ņemot vērā samazināšanas jēgu, Komisija nevar neņemt vērā iesniegtās informācijas lietderību, kas noteikti ir atkarīga no tiem pierādījumiem, kuri jau ir tās rīcībā.

Lai gan Komisijai ir pienākums pamatot iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka pierādījumi, ko uzņēmumi ir iesnieguši atbilstoši paziņojumam par sadarbību, ir ieguldījums, kas pamato vai nepamato noteiktā naudas soda samazinājumu, uzņēmumiem, kuri vēlas apstrīdēt Komisijas lēmumu šajā sakarā, savukārt ir pienākums pierādīt, ka, nepastāvot šādai uzņēmumu brīvprātīgi sniegtai informācijai, tā nebūtu varējusi pierādīt lielāko daļu no pārkāpuma un tādējādi pieņemt lēmumu, ar kuru nosaka naudas sodus.

Ja uzņēmums sadarbības ietvaros tikai apstiprina, turklāt mazāk precīzi un izskaidrojoši, tādu informāciju, kuru sadarbības ietvaros jau ir sniedzis cits uzņēmums, šī uzņēmuma sadarbības pakāpi, kaut arī tā zināmā mērā ir bijusi Komisijai lietderīga, nevar uzskatīt par līdzīgu tai, kādā ir sadarbojies pirmais uzņēmums, kurš sniedza minēto informāciju. Paziņojums, kurš zināmā mērā tikai apstiprina Komisijas rīcībā jau esošo paziņojumu, būtiski neatvieglo Komisijas uzdevumu. Tādējādi šī sadarbība nav pietiekama, lai pamatotu naudas soda apmēra samazināšanu par sadarbību. Visbeidzot uzņēmuma sadarbība izmeklēšanā nedod tiesības ne uz kādu naudas soda samazinājumu, ja šī sadarbība nav nekas vairāk kā vien uzņēmuma pienākums saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu.

(sal. ar 134.–138. punktu)

12.    Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 29. punkta ceturtajā ievilkumā Komisija, īstenojot savas pilnvaras novērtēt atbildību mīkstinošos apstākļus, kas tai ir jāņem vērā, nosakot naudas sodu apmēru, ir apņēmusies piešķirt naudas soda samazinājumu, ja uzņēmums ir būtiski sadarbojies ar Komisiju, šai sadarbībai pārsniedzot paziņojumā par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu aizliegtu vienošanos gadījumos noteiktās robežas un tā juridisko pienākumu to darīt.

Tomēr Pamatnostādņu 29. punkta ceturtā ievilkuma piemērošanas rezultātā paziņojums par sadarbību nevar zaudēt savu lietderīgo iedarbību.

Paziņojuma par sadarbību 1. punktā ir paredzēts, ka minētajā paziņojumā ir “definēta kārtība, kādā par to sadarbību Komisijas izmeklēšanā ir ļauts atlīdzināt uzņēmumiem, kas ir vai ir bijuši slepenu aizliegtu vienošanos, kuras ietekmē Kopienu, dalībnieki”. Tādējādi no minētā paziņojuma formulējuma un struktūras izriet, ka uzņēmumi par to sadarbību principā var iegūt naudas soda samazinājumu tikai tad, ja tie izpilda minētajā paziņojumā paredzētos stingros nosacījumus.

Tādējādi, lai aizsargātu paziņojuma par sadarbību lietderīgo iedarbību, Komisijai tikai ārkārtas situācijās var būt pienākums uzņēmumam piešķirt naudas soda samazinājumu, pamatojoties uz pamatnostādņu 29. punkta ceturto ievilkumu. Tā tas īpaši ir tad, ja uzņēmuma sadarbība, kaut arī tā pārsniedz uzņēmuma juridisko pienākumu sadarboties, nedodot tam tiesības uz naudas soda samazinājumu atbilstoši paziņojumam par sadarbību, Komisijai ir objektīvi noderīga. Šāds noderīgums ir jākonstatē, ja Komisija savā galīgajā lēmumā pamatojas uz pierādījumiem, ko uzņēmums tai ir sniedzis savas sadarbības ietvaros un bez kuriem Komisija nebūtu varējusi pilnībā vai daļēji noteikt sodu par attiecīgo pārkāpumu.

(sal. ar 168.–170. punktu)

13.    1996. gada paziņojumu par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās par aizliegtām vienošanām aizstājot ar 2002. gada paziņojumu par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu aizliegtu vienošanos gadījumos, kurā nav paredzēts naudas soda samazinājums par to vien, ka netiek apstrīdēti fakti, Komisija nepārprotami ir izslēgusi, ka naudas soda samazinājumu šajā ziņā varētu piešķirt atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību vai Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 29. punkta ceturtajam ievilkumam. Tikai tad, ja uzņēmums sniedz vai nu pierādījumus, kuriem ir būtiska pievienotā vērtība 2002. gada paziņojuma par sadarbību 21. punkta nozīmē, vai arī informāciju, bez kuras Komisija savā galīgajā lēmumā nebūtu varējusi pilnībā vai daļēji noteikt sodu par attiecīgo pārkāpumu, Komisijai ir pienākums tam piešķirt naudas soda samazinājumu. Tādējādi naudas soda samazinājuma piešķiršana ir atkarīga no objektīvas lietderības, ko Komisijai rada uzņēmuma sadarbība.

Katrā ziņā saskaņā ar Paziņojuma par izlīguma procedūras kārtību karteļu lietās, lai pieņemtu lēmumus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 7. un 23. pantu, 5. punktu Komisijai ir plašas tiesības pēc saviem ieskatiem izvērtēt, kādos gadījumos būtu lietderīgi izpētīt ieinteresētību piedalīties izlīguma apspriešanā, un tikai tad, ja uzņēmumi, kas tajā piedalās, izpilda minētajā paziņojumā paredzētos nosacījumus, tiem tiek piešķirts naudas soda samazinājums 10 % apmērā.

Tādējādi saskaņā ar paziņojumu par izlīgumu tikai Komisija, nevis uzņēmumi, ņemot vērā katras atsevišķas lietas apstākļus, var izlemt, vai šīs procedūras izmantošana ļauj atvieglot soda noteikšanu par attiecīgo pārkāpumu un šajā sakarā piešķirt naudas soda samazinājumu 10 % apmērā uzņēmumam, kas ir izpildījis minētos nosacījumus.

Visbeidzot, kaut arī vairāku Eiropas Savienības dalībvalstu konkurences tiesībās ir paredzēts, ka faktu neapstrīdēšana sniedz tiesības uz naudas soda samazinājumu, minētās tiesību normas, kas nav saistošas Komisijai, nav atbilstošās tiesību normas, kuras jāņem vērā, lai pārbaudītu, vai Komisija nav pārkāpusi samērīguma principu, nepiešķirot uzņēmumam nekādu naudas soda samazinājumu par tā sadarbību.

(sal. ar 189.–192. punktu)

14.    Attiecībā uz Savienības tiesas veikto kontroli pār Komisijas lēmumiem konkurences jomā papildus vienkāršai likumības pārbaudei, kas ļauj tikai noraidīt prasību par tiesību akta atcelšanu vai atcelt apstrīdēto aktu, neierobežotā kompetence, kas saskaņā ar EKL 229. pantu Vispārējai tiesai piešķirta ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, ļauj tai grozīt apstrīdēto tiesību aktu, pat to neatceļot, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus, lai, piemēram, grozītu naudas soda apmēru.

Šajā ziņā nav jāgroza ne tā naudas soda pamatsummas palielinājuma likme 90 % apmērā, ko uzņēmumam ir noteikusi Komisija par tā dalību pret konkurenci vērstos nolīgumos, ņemot vērā šī uzņēmuma būtisko tendenci neievērot konkurences noteikumus, ne uzliktā naudas soda apmērs, jo minētā uzņēmuma sadarbība nebija tāda, kas ļautu Komisijai pilnībā vai daļēji noteikt sodu par aizliegtu vienošanos.

(sal. ar 203.–205. punktu)