VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2014. gada 24. oktobrī (*)
Šķīrējklauzula – Kopienas rīcības programma sabiedrības veselības jomā – Projekta finansēšanas līgums – Prasība atcelt tiesību aktu – Paziņojums par parādu – Strīda līgumiskais raksturs – Nepārsūdzams akts – Nepieņemamība – Prasības pārkvalificēšana – Pieļaujamās izmaksas
Lieta T‑29/11
Technische Universität Dresden, Drēzdene (Vācija), ko pārstāv G. Brüggen, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja W. Bogensberger un D. Calciu, vēlāk – M. Bogensberger un F. Moro, pārstāvji, kuriem palīdz R. Van der Hout un A. Köhler, advokāti,
atbildētāja,
par prasību atcelt paziņojumu par parādu Nr. 3241011712, ko Komisija 2010. gada 4. novembrī ir izdevusi ar mērķi panākt naudas summas EUR 55 377,62 apmērā atmaksu, kura prasītājai tika izmaksāta saistībā ar finanšu atbalstu nolūkā atbalstīt saskaņā ar Kopienas rīcības programmu sabiedrības veselības jomā (2003–2008) īstenojamu projektu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro], tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents) un L. Madise [L. Madise],
sekretāre J. Veiherte [J. Weychert], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 24. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja – Technische Universität Dresden – ir publisko tiesību augstākās izglītības iestāde.
2 2004. gada 21. aprīlī prasītāja ar Eiropas Kopienu Komisiju, kas rīkojās uz Eiropas Kopienas rēķina, noslēdza līgumu ar numuru 2003114 (SI2.377438) (turpmāk tekstā – “finansēšanas līgums”) attiecībā uz projekta “Collection of European Data on Lifestyle Health Determinants – Coordinating Party (LiS)” (turpmāk tekstā – “projekts”), kas tika īstenots saistībā ar Kopienas rīcības programmu sabiedrības veselības jomā (2003–2008), finansēšanu. Projekta ilgums bija 24 mēneši – no 2004. gada 15. aprīļa līdz 2006. gada 15. aprīlim.
3 Finansēšanas līgumā bija paredzēts piešķirt prasītājai subsīdijas 60 % apmērā no aplēstajiem projekta kopējiem atlīdzināmajiem izdevumiem, ievērojot augstāko robežu EUR 327 150 apmērā.
4 Saskaņā ar finansēšanas līguma I.8. panta pirmo daļu subsīdijas piešķiršanu reglamentēja līguma noteikumi, piemērojamais Kopienu regulējums un, pakārtoti, Beļģijas tiesības attiecībā uz subsīdiju piešķiršanu. Turklāt saskaņā ar šī līguma I.8. panta otro daļu prasību par Komisijas lēmumiem attiecībā uz minētā līguma noteikumu piemērošanu un tā īstenošanas kārtību saņēmēji varēja celt Vispārējā tiesā un – apelācijas gadījumā – Tiesā.
5 Laikposmā no 2004. gada 14. maija līdz 2006. gada 13. decembrim Komisija par labu prasītājai veica trīs pārskaitījumus par kopējo summu EUR 326 555,84 apmērā. Šī summa atbilda 60 % no projekta kopējiem paziņotajiem izdevumiem, kuru summa bija EUR 544 259,73.
6 2007. gada 16. un 17. jūlijā attiecībā uz prasītāju tika veikts finanšu audits.
7 Ar 2008. gada 11. janvāra vēstuli Komisija nosūtīja prasītājai audita ziņojumu. Šajā ziņojumā bija konstatēti neatlīdzināmi izdevumi par summu EUR 90 829,47 apmērā. Šī summa atbilda personāla izdevumu (EUR 46 125,66), pakalpojumu sniegšanas izdevumu (EUR 12 918,45), administratīvo izdevumu (EUR 3030,83) un izdevumu saistībā ar rezervi neparedzētiem gadījumiem (EUR 24 341,17) summai, kurai bija pieskaitīti netiešie izdevumi, kas tāpat tika uzskatīti par neatlīdzināmiem (EUR 4413,36). Tajā nebija ietverti ceļa izdevumi, lai gan no šajā ziņojumā iekļautajiem paskaidrojumiem izrietēja, ka ceļa izdevumi saistībā ar 2005. gada septembrī Kiprā organizētu sanāksmi par summu EUR 638,04 apmērā nebija atlīdzināmi.
8 Sekojot audita ziņojuma ieteikumiem, Komisija ar savu 2008. gada 11. janvāra vēstuli lūdza prasītāju atmaksāt naudas summu EUR 54 497,68 apmērā, kura atbilst starpībai starp finanšu atbalstu, kas tika izmaksāts, pamatojoties uz prasītājas paziņotajiem kopējiem izdevumiem, un maksimālo finanšu dalību, kas pēc audita tika noteikta EUR 272 058,16 apmērā. Komisija aicināja prasītāju sniegt savus apsvērumus par šiem konstatējumiem.
9 Ar 2008. gada 20. februāra vēstuli prasītāja piekrita atmaksāt EUR 24 763,13, apstrīdēja noteiktus audita ziņojumā veiktos konstatējumus un iesniedza Komisijai dokumentus, lai pierādītu noteiktu izdevumu, kas minētajā ziņojumā tika uzskatīti par neatlīdzināmiem, atlīdzināmo raksturu.
10 Ar 2009. gada 18. februāra iepriekšējo informatīvo vēstuli (turpmāk tekstā – “iepriekšējā informatīvā vēstule”) Komisija pēc prasītājas sniegto apsvērumu un dokumentu analīzes neatlīdzināmo summu ir noteikusi EUR 92 296,04 apmērā. Šīs vēstules pielikumā tā ir precizējusi, ka šī summa tostarp ietver personāla izdevumus (EUR 44 156,76), uzturēšanās un ceļa izdevumus (EUR 3083,65) un pakalpojumu sniegšanas izdevumus (EUR 13 270,27) un ka tā atbilst kopējai atmaksājamai summai EUR 55 377,62 apmērā.
11 Ar 2009. gada 13. un 31. marta vēstulēm prasītāja apstrīdēja šos apsvērumus un iesniedza papildu dokumentus. Tā piekrita atmaksāt naudas summu tikai EUR 27 309,29 apmērā.
12 Ar 2010. gada 4. novembra paziņojumu par parādu Nr. 3241011712 (turpmāk tekstā – “paziņojums par parādu”), kas prasītājai tika paziņots ar nākamo 11. novembra vēstuli, Komisija pieprasīja prasītājai līdz 2010. gada 20. decembrim atmaksāt naudas summu EUR 55 377,62 apmērā. Prasītāja šo paziņojumu saņēma 2010. gada 15. novembrī.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
13 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 14. janvārī, prasītāja cēla šo prasību.
14 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 31. martā, Komisija saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību. Prasītāja savus apsvērumus par šo iebildi par nepieņemamību iesniedza paredzētajā termiņā.
15 Daļējas Vispārējās tiesas iztiesāšanas sastāva nomaiņas rezultātā lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam. Tad šis tiesnesis referents tika norīkots otrajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
16 Ar Vispārējās tiesas 2013. gada 20. novembra rīkojumu iebilde par nepieņemamību tika pievienota lietai pēc būtības un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tika atlikta.
17 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 47. panta 1. punktam tā nolēma, ka otrreizēja procesuālo rakstu apmaiņa nav vajadzīga, jo lietas materiāli ir pietiekami pilnīgi, lai ļautu lietas dalībniekiem izklāstīt pamatus un argumentus mutvārdu procesa laikā.
18 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (otrā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu šajā lietā un tās Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus iesniegt noteiktus dokumentus. Šo lūgumu lietas dalībnieki izpildīja noteiktajā termiņā.
19 Vispārējā tiesa 2014. gada 24. jūnija tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.
20 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt paziņojumu par parādu;
– noraidīt Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību un, pakārtoti, pārkvalificēt šo prasību par prasību, kurai ir līgumisks raksturs, atbilstoši LESD 272. pantam;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– pakārtoti, noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 Tiesas sēdē prasītāja, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu, ir precizējusi, ka, pārkvalificējot prasību prasībā, kas ir balstīta uz 272. pantu, tās prasījumi esot jāsaprot tādējādi, ka tā būtībā lūdz Vispārējo tiesu izdevumus par kopējo summu EUR 48 971,84 apmērā, ko Komisija esot kļūdaini uzskatījusi par neatlīdzināmiem, atzīt par atmaksājamiem, un tādēļ Komisijas prasījums attiecībā uz šiem izdevumiem esot nepamatots.
Juridiskais pamatojums
Par Vispārējās tiesas jurisdikciju un prasības pieņemamību
23 Komisija atsaucas uz prasības atcelt tiesību aktu nepieņemamību, pamatojoties būtībā uz to, ka paziņojums par parādu neesot apstrīdams akts LESD 263. panta izpratnē. Tā norāda, ka paziņojums par parādu, pirmkārt, iekļaujoties pilnībā līgumiskās attiecībās, no kurām tas neesot nodalāms, un, otrkārt, tas esot iespējamu atgūšanas procesu un lēmuma LESD 299. panta izpratnē pieņemšanu sagatavojošs akts.
24 Ievadapsvēruma veidā ir jānorāda, ka tieši prasītājam ir pienākums izvēlēties savas prasības juridisko pamatu, nevis Savienības tiesai – pašai izvēlēties vispiemērotāko tiesisko pamatu (2005. gada 15. marta spriedums Spānija/Eurojust, C‑160/03, Krājums, EU:C:2005:168, 35. punkts, un 2011. gada 12. oktobra rīkojums Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, T‑353/10, Krājums, EU:T:2011:589, 18. punkts).
25 Šajā lietā prasītāja ir tieši izvirzījusi prasījumus atcelt tiesību aktu, pamatojoties uz LESD 263. pantu. Pirmkārt, tā tieši lūdz atcelt paziņojumu par parādu. Otrkārt, LESD 263. pants ir vairākkārt minēts gan prasības pieteikumā, gan arī prasītājas apsvērumos par Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību.
26 Tomēr savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību un tiesas sēdē prasītāja ir piebildusi, ka pieņemot, ka Vispārējā tiesa uzskatītu, ka prasība atcelt tiesību aktu ir nepieņemama, šī prasība varētu tikt pārkvalificēta par prasību atbilstoši LESD 272. pantam, kuru Vispārējā tiesa varētu izskatīt saskaņā ar finansēšanas līguma 1.8. pantā ietverto šķīrējklauzulu.
27 Komisija iebilst pret šādu pārkvalificēšanu un norāda, ka Vispārējai tiesai neesot jurisdikcijas izskatīt prasītājas atbilstoši LESD 272. pantam celtu prasību, jo finansēšanas līguma 1.8. pants nevarot tikt uzskatīts par šķīrējklauzulu.
28 Šajos apstākļos, pirmkārt, ir jāizvērtē šīs prasības pieņemamība saistībā ar LESD 263. panta noteikumiem un pēc tam, otrkārt, nepieciešamības gadījumā ir jāpārbauda, vai pieņemot, ka prasība atcelt tiesību aktu izrādītos nepieņemama, šī prasība tomēr varētu tikt pārkvalificēta par prasību atbilstoši LESD 272. pantam.
Par prasības pieņemamību saistībā ar LESD 263. panta noteikumiem
29 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iestāžu pieņemtie tiesību akti, kas iekļaujas pilnībā līgumiskā kontekstā, no kura tie nav nodalāmi, jau pēc savas būtības nav ietverti to tiesību aktu skaitā, kuru atcelšana var tikt lūgta saskaņā ar EKL 263. pantu (skat. 2010. gada 17. jūnija spriedumu CEVA/Komisija, T‑428/07 un T‑455/07, Krājums, EU:T:2010:240, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 No lietas materiāliem izriet, ka paziņojums par parādu iekļaujas Komisiju un prasītāju saistošā finansēšanas līguma kontekstā, jo šī paziņojuma mērķis ir parāda, kura pamats ir šī līguma noteikumi, atgūšana.
31 Pirmkārt, nav strīda par to, ka naudas summu EUR 326 555,84 apmērā Komisija prasītājai ir izmaksājusi, pamatojoties uz finansēšanas līgumu. Otrkārt, tāpat nav strīda par to, ka Komisija, kā tai tas ir ļauts ar šī līguma II.19. pantu, saistībā ar projektu ir veikusi prasītājas finanšu auditu, kura rezultātā daļu no paziņotajiem izdevumiem tā ir uzskatījusi par neatlīdzināmiem. Treškārt, no minētā līguma II.18.1. panta izriet, ka Komisija ir tiesīga prasīt no prasītājas visas summas, kuras ir tikušas nepienācīgi saņemtas vai kuru atgūšana atbilstoši šim pašam līgumam ir pamatota, ko tā ir veikusi, paziņojuma par parādu nosūtīšanas ceļā lūdzot prasītāju tai atmaksāt naudas summu EUR 55 377,62 apmērā. Paziņojumā par parādu ir tieši minēts gan finansēšanas līgums, gan arī iepriekšējā informatīvā vēstule un ir precizēts, ka atmaksas prasījums izriet no minētā audita.
32 Ar prasītājas argumentiem netiek apšaubīta neiespējamība nodalīt paziņojumu par parādu no līgumiskā konteksta.
33 Prasītāja uzskata, ka tās attiecības ar Komisiju nevarot tikt uzskatītas par pilnībā līgumiskām attiecībām, jo Komisija attiecībā uz prasītāju esot rīkojoties kā publiska iestāde, tostarp izdodot paziņojumu par parādu, kurā ir konstatēts prasījums ar procentiem un kuram ir pievienots izpildes rīkojums, un pati prasītāja finansēšanas līgumā esot apzīmēta kā “saņēmēja”. Tiesas sēdē prasītāja ir piebildusi, ka, izdodot paziņojumu par parādu, Komisija esot pārsniegusi līgumisko kontekstu un esot sev piešķīrusi pārmērīgas tiesības.
34 Šiem argumentiem nevar piekrist.
35 Vispirms attiecības starp prasītāju un Komisiju regulē finansēšanas līgums un paziņojumā par parādu Komisija ir tieši paredzējusi iespēju vēlāk pieņemt izpildāmu lēmumu LESD 299. panta izpratnē. Tāpat, kā ir ticis norādīts iepriekš 30. un 31. punktā, Komisija, izdodot paziņojumu par parādu, ir vienīgi izmantojusi tiesības, kas attiecībā uz to izriet no līguma noteikumiem un kuras tai ļauj lūgt prasītāju atmaksāt nepienācīgi saņemtās summas. Turpretim neviens no lietā esošajiem dokumentiem nedod pamatu uzskatīt, ka, pieņemot šo aktu, Komisija attiecībā pret prasītāju būtu rīkojusies kā publiska iestāde.
36 Turpinot, ar prasītājas kā subsīdijas “saņēmējas” apzīmējumu tāpat nevarot tikt pierādīts, ka attiecībām starp to un Komisiju nebūtu līgumiska rakstura un ka paziņojumu par parādu Komisija būtu izdevusi, rīkojoties ārpus līgumiskā konteksta kā publiska iestāde. Kā izriet no finansēšanas līguma pirmās lapas, šis apzīmējums atbilst vienkāršai rakstveidā izmantojamai norunai. Ir paredzēts, ka minētais līgums ir noslēgts starp Komisiju, kas rīkojas uz Kopienas rēķina, un prasītāju, kas “turpmāk tekstā tiek apzīmēta kā galvenā saņēmēja”, kā arī saistītiem saņēmējiem, kuri ar prasītāju ir apzīmēti kā “saņēmēji”, precizējot, ka šis līgums ir noslēgts vienīgi starp prasītāju un Komisiju.
37 Visbeidzot, ciktāl prasītāja vēlas norādīt, ka Komisija paziņojumu par parādu ir pieņēmusi, īstenojot savas publiskās varas prerogatīvas, lai pamatotos uz judikatūru, saskaņā ar kuru akts, ko iestāde ir pieņēmusi līgumiskā kontekstā, ir uzskatāms par nodalāmu no šī konteksta, ja šī iestāde to ir pieņēmusi, īstenojot savas publiskās varas prerogatīvas (skat. iepriekš 24. punktā minēto rīkojumu Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, EU:T:2011:589, 28. punkts un tajā minētā judikatūra), šie argumenti nevar tikt atbalstīti. Neviens no lietā esošajiem dokumentiem nedod pamatu secināt, ka Komisija būtu rīkojusies, izmantojot savas publiskās varas prerogatīvas. It īpaši, kā ir ticis norādīts iepriekš 30. un 31. punktā, paziņojuma par parādu vienīgais mērķis ir izvirzīt tiesības, kas Komisijai izriet no finansēšanas līguma noteikumiem, tādēļ nevar tikt apgalvots, ka tas ir ticis pieņemts, īstenojot publiskās varas prerogatīvas.
38 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka paziņojums par parādu nav viens no aktiem, kuru atcelšana Savienības tiesās var tikt prasīta, pamatojoties uz LESD 263. pantu, un nav vajadzības pārbaudīt, vai, kā norāda Komisija, minētais paziņojums ir pilnībā sagatavojošs akts.
39 No tā izriet, ka saistībā ar LESD 263. panta noteikumiem šī prasība nav pieņemama.
Par prasījumu pārkvalificēt šo prasību par prasību, kas ir celta, pamatojoties uz LESD 272. pantu
40 Prasītāja tomēr uzskata, ka šī prasība varot tikt pārkvalificēta par prasību, kas ir balstīta uz LESD 272. pantu, kuru Vispārējā tiesa varot izskatīt atbilstoši finansēšanas līguma I.8. pantā paredzētajai šķīrējklauzulai.
41 Komisija iebilst, ka Vispārējā tiesa nevarot pārkvalificēt šo prasību par prasību, kas ir balstīta uz LESD 272. pantu, jo finansēšanas līgumā neesot iekļauta neviena šķīrējklauzula. Tā būtībā uzskata, ka finansēšanas līguma I.8. panta otrā daļa esot vienkāršs Vispārējās tiesas kompetences izskatīt prasības atcelt tiesību aktu atgādinājums. Komisija apgalvo, ka minētais akts attiecoties tikai uz “saņēmēju”, nevis līgumslēdzēju pušu prasībām. Šo analīzi apstiprinot finansēšanas līguma II.18.5. pants.
42 Pirmām kārtām, saistībā ar iespēju pārkvalificēt šo prasību par prasību, kas ir celta, pamatojoties uz LESD 272. pantu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru, ja Vispārējā tiesā ir celta prasība atcelt tiesību aktu vai prasība par zaudējumu atlīdzību, kaut gan runa patiesībā ir par līgumiska rakstura strīdu, tā prasību pārkvalificē, ja ir izpildīti šādai pārkvalificēšanai izvirzītie nosacījumi (2001. gada 19. septembra spriedums Lecureur/Komisija, T‑26/00, Recueil, EU:T:2001:222, 38. punkts; 2004. gada 10. maija rīkojums Musée Grévin/Komisija, T‑314/03 un T‑378/03, Krājums, EU:T:2004:139, 88. punkts, un iepriekš 29. punktā minētais spriedums CEVA/Komisija, EU:T:2010:240, 57. punkts).
43 Turpretim, ja pastāv līgumiska rakstura strīds, Vispārējā tiesa uzskata, ka tā nespēj pārkvalificēt prasību atcelt tiesību aktu vai nu tad, ja tieša prasītāja griba nepamatot savu prasījumu ar LESD 272. pantu nepieļauj šādu pārkvalificēšanu, vai arī tad, ja prasība nav pamatota ne ar vienu pamatu, kas attiecas uz to tiesību normu pārkāpumu, kuras reglamentē attiecīgās līgumattiecības, neatkarīgi no tā, vai runa ir par līgumā iekļautiem noteikumiem vai līgumā norādīta valsts likuma normām (skat. iepriekš 29. punktā minēto spriedumu CEVA/Komisija, EU:T:2010:240, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 No tā izriet, ka prasības pārkvalificēšana ir iespējama tiktāl, ciktāl šāda pārkvalificēšana netiek aizliegta ar tiešu prasītāja gribu un ciktāl prasības pieteikumā ir izvirzīts vismaz viens pamats attiecībā uz regulējuma, kas reglamentē attiecīgās līgumattiecības, pārkāpumu atbilstoši Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam. Šie nosacījumi ir kumulatīvi.
45 Šajā lietā, pirmkārt, savos apsvērumos attiecībā uz Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību prasītāja tieši lūdz pārkvalificēt šo prasību par prasību, kas ir celta, pamatojoties uz LESD 272. pantu.
46 Otrkārt, prasītāja, lai pamatotu savu prasību, izvirza divus pamatus, pirmais no kuriem attiecas uz “Savienības tiesību pārkāpumu kļūdaina vai neesoša faktu vērtējuma dēļ”, bet otrais – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
47 Lai gan otrais pamats ir balstīts vienīgi uz apsvērumiem, kas ir piederīgi administratīvo tiesību attiecībām un kas raksturo prasību atcelt tiesību aktu (šajā ziņā skat. iepriekš 24. punktā minēto rīkojumu Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, EU:T:2011:589, 36. un 37. punkts), tomēr ir jānorāda, ka ar savu pirmo pamatu prasītāja būtībā apstrīd neiespējamību no Savienības finansējuma atlīdzināt personāla izdevumus, uzturēšanās un ceļa izdevumus, kā arī izdevumus saistībā ar pakalpojumu sniegšanu, kurus, kā tā uzskata, tā ir veikusi projekta īstenošanas nolūkā. Izdevumu atlīdzināmais raksturs ir definēts finansēšanas līguma II.14. pantā, kas ir noteikums, kuru prasītāja ir atgādinājusi prasības pieteikumā norādītajā faktu izklāstā. Tomēr, pat ja pirmā pamata izklāstā prasītāja tieši neatsaucas uz minēto II.14. pantu, šī pamata atbalstam norādītā argumentācija nevar tikt saprasta citādi kā tāda, ar kuru būtībā tiek apstrīdēti Komisijas saistībā ar minēto noteikumu veiktie vērtējumi. Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas sēdē uzdotu jautājumu, Komisija nav apstrīdējusi, ka ar šo pamatu prasītāja iebilst, ka tā būtu pārkāpusi savas līgumiskās saistības.
48 Šajos apstākļos atbilstoši iepriekš 42. un 43. punktā minētajai judikatūrai šī prasība ir jāpārkvalificē par prasību, kas ir celta, pamatojoties uz LESD 272. pantu.
49 Otrām kārtām, tomēr ir jāatgādina, ka Vispārējai tiesai tikai saskaņā ar šķīrējklauzulu ir jurisdikcija pirmajā instancē izskatīt līgumiska rakstura strīdus, ko tai iesniegušas fiziskas vai juridiskas personas. Šādas klauzulas neesamības gadījumā tā paplašinātu savu jurisdikciju, pārsniedzot to strīdu loku, kuru izskatīšana tai ir ierobežoti noteikta (1997. gada 3. oktobra rīkojums Mutual Aid Administration Services/Komisija, T‑186/96, Recueil, EU:T:1997:149, 47. punkts, un 2010. gada 8. februāra rīkojums Alisei/Komisija, T‑481/08, Krājums, EU:T:2010:32, 58. punkts).
50 Savienības tiesu jurisdikcija atbilstoši šķīrējklauzulai izskatīt strīdu saistībā ar līgumu tiek vērtēta, kā tas izriet no judikatūras, ņemot vērā vienīgi LESD 272. pantu un pašas šķīrējklauzulas noteikumus (1992. gada 8. aprīļa spriedums Komisija/Feilhauer, C‑209/90, Recueil, EU:C:1992:172, 13. punkts). Šī jurisdikcija ir atkāpe no vispārējām tiesībām, un tādējādi tā ir interpretējama šauri (1986. gada 18. decembra spriedums Komisija/Zoubek, 426/85, Recueil, EU:C:1986:501, 11. punkts). Tātad Vispārējā tiesa var lemt par līgumtiesisku strīdu tikai tad, ja līgumslēdzējas puses ir izteikušas gribu tai piešķirt šādu jurisdikciju (skat. 2013. gada 16. septembra spriedumu GL2006 Europe/Komisija, T‑435/09, Krājums (Izvilkumi), EU:T:2013:439, 38. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. arī iepriekš 49. punktā minēto rīkojumu Mutual Aid Administration Services/Komisija, EU:T:1997:149, 46. punkts).
51 Tādējādi Vispārējā tiesa šo prasību, kas iepriekš 48. punktā ir tikusi pārkvalificēta, var izskatīt tikai tad, ja finansēšanas līgumā ir ietverta šķīrējklauzula, ar kuru tai šajā ziņā ir piešķirta jurisdikcija. Tātad ir jāpārbauda, vai minētais līgums ietver šādu klauzulu.
52 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, tā kā Līgumā nav paredzēts neviens īpašs formulējums, kas būtu izmantojams šķīrējklauzulā, jebkurš formulējums, kas norāda, ka lietas dalībniekiem ir nodoms nenodot to iespējamos strīdus izskatīšanai valsts tiesām, lai tos nodotu Savienības tiesām, ir jāuzskata par pietiekamu, lai radītu šo pēdējo minēto tiesu jurisdikciju saskaņā ar LESD 272. pantu (2005. gada 17. marta spriedums Komisija/AMI Semiconductor Belgium u.c., C‑294/02, Krājums, EU:C:2005:172, 50. punkts).
53 Šajā lietā finansēšanas līgumā ir ietverts I.8. pants “Law applicable and competent court” (Piemērojamās tiesības un kompetentā tiesa). Šī noteikuma otrajā daļā ir paredzēts, ka “prasību par Komisijas lēmumiem attiecībā uz [šī] līguma noteikumu piemērošanu un tā īstenošanas kārtību saņēmēji var celt [Vispārējā tiesā] un – apelācijas gadījumā – [Tiesā]”.
54 No tā izriet, ka ar finansēšanas līguma I.8. panta otrajā daļā ietverto klauzulu Vispārējā tiesa tiek iecelta kā tiesa, kas pirmajā instancē var izskatīt visas prasības, ko saņēmējs finansēšanas līguma izpratnē (turpmāk tekstā – “saņēmējs”) (skat. iepriekš 36. punktu) ir cēlis par Komisijas lēmumiem attiecībā uz līguma noteikumu piemērošanu un tā īstenošanas kārtību.
55 Nav šaubu par to, ka, ņemot vērā tās formulējumu, vārdu “saņēmējs” un “Komisijas lēmumi” izmantošanu, kā arī finansēšanas līguma I.8. panta otrajā daļā ietvertās klauzulas, ar kuru Vispārējai tiesai netiek piešķirta nekāda jurisdikcija izskatīt prasības, kuras minētā līguma kontekstā var celt Komisija, savstarpējā rakstura neesamību, šīs klauzulas redakcija atšķiras no parastu šķīrējklauzulu redakcijas un, kā Komisija turklāt ir atzinusi tiesas sēdē, var radīt neskaidrību, jo tā atgādina tiesiskuma pārbaudi, kas tiek veikta saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, kura ir celta saskaņā ar LESD 263. pantu.
56 Tomēr, lai gan finansēšanas līguma I.8. panta otrajā daļā ietvertās klauzulas netipiskā redakcija šādi diemžēl ir radījusi neskaidrību, ir uzskatāms, ka pretēji tam, ko norāda Komisija, šīs īpatnības neliedz kvalificēt šo klauzulu kā šķīrējklauzulu.
57 Šajā ziņā vispirms ir jāatzīmē, ka finansēšanas līguma I.8. panta nosaukums, t.i., “Law applicable and competent court”, jau sākotnēji norāda, ka tā otrajā daļā ietvertās klauzulas priekšmets ir tās tiesas iecelšana, kurai būtu jurisdikcija izskatīt ar minēto līgumu saistītos strīdus.
58 Tātad paredzot, ka saņēmēji Vispārējā tiesā kā pirmajā instancē var celt prasību par Komisijas lēmumiem attiecībā uz finansēšanas līguma noteikumu piemērošanu un tā īstenošanas kārtību, ar finansēšanas līguma I.8. panta otro daļu minētajai tiesai atbilstoši LESD 272. pantam tiek piešķirta jurisdikcija izskatīt saņēmēju prasības attiecībā uz strīdiem, kas ir saistīti ar minēto līgumu.
59 Turpinot ir jānorāda, ka saskaņā ar finansēšanas līguma I.8. panta otro daļu, kā izriet jau no šī noteikuma formulējuma, prasības, ko saņēmēji var celt Vispārējā tiesā kā pirmajā instancē, attiecas uz Komisijas lēmumiem saistībā ar finansēšanas līguma piemērošanu un tā īstenošanas kārtību.
60 Tātad šāds noteikums attiecas uz lēmumiem, ko Komisija ir pieņēmusi, pamatojoties uz līguma noteikumiem, un kas nav nodalāmi no līgumiskajām attiecībām, tādiem kā šajā tiesvedībā aplūkojamais paziņojums par parādu.
61 Pirmkārt, no tā izriet, ka pretēji Komisijas apgalvojumiem finansēšanas līguma I.8. panta otrajā daļā paredzētā klauzula nevar tikt uzskatīta par vienkāršu Vispārējās tiesas kompetences izskatīt atbilstoši LESD 263. pantam celtas prasības atcelt tiesību aktu atgādinājumu.
62 Līdzās faktam, ka šajā klauzulā nav minēts LESD 263. pants, no iepriekš 29. punktā minētās judikatūras izriet, ka iestāžu pieņemtie tiesību akti, kas iekļaujas pilnībā līgumiskā kontekstā, no kura tie nav nodalāmi, jau pēc savas būtības nav ietverti to tiesību aktu skaitā, kuru atcelšana var tikt lūgta saskaņā ar EKL 263. pantu.
63 Tā kā finansēšanas līguma I.8. panta otrajā daļā ietvertā klauzula, kā tas izriet no šī sprieduma 59. un 60. punkta, attiecas tieši uz prasībām, kuras var tikt celtas par tādiem lēmumiem vai aktiem, kas ir minēti iepriekš 62. punktā, Komisijas piedāvātā interpretācija, saskaņā ar kuru finansēšanas līguma I.8. panta otrā daļa esot vienkāršs prasības atcelt tiesību aktu atbilstoši EKL 263. pantam atgādinājums, būtu līgumisks prasības atcelt tiesību aktu EKL 263. pantā paredzēto un judikatūrā interpretēto pieņemamības nosacījumu paplašinājums, lai gan šie nosacījumi ir absolūti (skat. 2010. gada 15. aprīļa rīkojumu Makhteshim-Agan Holding u.c./Komisija, C‑517/08 P, EU:C:2010:190, 54. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2010. gada 15. decembra rīkojumu Albertini u.c./Parlaments, T‑219/09 un T‑326/09, Krājums, EU:T:2010:519, 56. punkts un tajā minētā judikatūra) un tādējādi nav regulējami pēc lietas dalībnieku ieskatiem.
64 Otrkārt, pretēji Komisijas tiesas sēdē norādītajiem argumentiem, ņemot vērā iepriekš 59. un 60. punktā minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka uzskats, ka finansēšanas līguma I.8. panta otrajā daļā ietvertās klauzulas piemērošanas joma ir ierobežota ar prasībām par lēmumiem, ko Komisija var pieņemt, pamatojoties uz LESD 299. pantu, būtu pretējs šīs klauzulas formulējumam.
65 Šajā ziņā ir svarīgi piebilst, ka lēmumi, kas var tikt pieņemti, pamatojoties uz LESD 299. pantu, ir tieši minēti Komisijas citētajā finansēšanas līguma II.18.5. pantā. Ar to saņēmēji tiek informēti, ka iespējamu nepienācīgu maksājumu atmaksa var tikt pieprasīta, pamatojoties uz izpildāmu lēmumu atbilstoši LESD 299. pantam, un ka šis lēmums var tikt pārsūdzēts Vispārējā tiesā. Līdzās tam, ka minētajā finansēšanas līguma II.18.5. pantā nav iekļauta neviena norāde uz šī līguma I.8. panta otro daļu, ir jānorāda, ka Komisija nav paskaidrojusi, kā finansēšanas līguma II.18.5. pants apstiprinātu tās [piedāvāto] minētā līguma I.8. panta otrās daļas šauro izpratni. Tieši pretēji, šīs konkrētās šī līguma II.18.5. pantā ietvertās klauzulas attiecībā uz izpildāmajiem aktiem esamība a contrario apstiprina, ka šī līguma I.8. panta otrajā daļā paredzētais jēdziens “lēmums attiecībā uz līguma noteikumu piemērošanu” nav uzskatāms par atsauci uz šādiem izpildāmajiem aktiem, kuri var tikt nodalīti no līgumiskajām attiecībām.
66 Visbeidzot, runājot par finansēšanas līguma I.8. panta otrajā daļā izmantoto terminoloģiju un it īpaši vārdiem “lēmums” un “saņēmējs”, kā arī minētajā pantā ietvertās klauzulas vienpusējo raksturu, ir jāatgādina, kā izriet no iepriekš 52. punktā minētās judikatūras, ka jebkurš formulējums, kas norāda, ka lietas dalībniekiem ir nodoms nenodot to iespējamos strīdus izskatīšanai valsts tiesām, lai tos nodotu Savienības tiesām, ir jāuzskata par pietiekamu, lai radītu šo pēdējo minēto tiesu jurisdikciju saskaņā ar EKL 272. pantu. Tādējādi pretēji Komisijas šajā ziņā izteiktajiem argumentiem finansēšanas līguma I.8. panta otrās daļas redakcija neliedz to kvalificēt kā šķīrējklauzulu.
67 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, pirmkārt, ka šī prasība ir jāpārkvalificē par prasību, kas ir celta, pamatojoties uz LESD 272. pantu, un, otrkārt, ka Vispārējai tiesai ir jurisdikcija lemt par šo prasību atbilstoši LESD 272. pantam un finansēšanas līguma I.8. panta otrajā daļā ietvertajai šķīrējklauzulai.
Par prasības pamatotību
68 Lai pamatotu savu prasību, kāda tā ir tikusi pārkvalificēta, prasītāja izvirza divus pamatus, pirmais no kuriem būtībā attiecas uz kļūdainu faktu vērtējumu un finansēšanas līguma noteikumu pārkāpumu, bet otrais – uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.
Par pirmo pamatu attiecībā uz kļūdainu faktu vērtējumu un finansēšanas līguma noteikumu pārkāpumu
69 Pirmā pamata kontekstā prasītāja iebilst, ka Komisija noteiktus izdevumus par kopējo summu EUR 48 971,84 apmērā esot uzskatījusi par neatlīdzināmiem. Runa ir, pirmkārt, par personāla izdevumiem EUR 44 156,76 apmērā, otrkārt, par uzturēšanās un ceļa izdevumiem attiecīgi EUR 638,04 un 1354,08 apmērā un, treškārt, par pakalpojumu sniegšanas izdevumiem EUR 2822,96 apmērā.
70 Komisija apstrīd šī pamata pamatotību. Tostarp tā uzskata, ka tai esot bijušas tiesības prasīt no prasītājas kopējās summas EUR 55 490,39 apmērā atmaksu.
– Ievadapsvērumi
71 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pamatprincipu, kas reglamentē Savienības finanšu atbalstu, Savienība var sniegt subsīdijas tikai attiecībā uz faktiski veiktajām izmaksām. Tādējādi, lai Komisija varētu veikt kontroles funkciju, Savienības finanšu atbalsta saņēmējiem jābūt spējīgiem pierādīt projektos, kuriem atbalsts ir piešķirts, norādīto izmaksu faktisko raksturu un Savienības atbalstu saņēmēju uzticamas informācijas sniegšana ir vajadzīga kontroles un pārbaudes sistēmas, kas ir izveidota, lai pārbaudītu, vai šī atbalsta piešķiršanas nosacījumi ir izpildīti, labai funkcionēšanai. Tātad, lai attaisnotu konkrētas subsīdijas piešķiršanu, nav pietiekami pierādīt, ka projekts ir izpildīts. Atbalsta saņēmējam ir turklāt jāsniedz pierādījumi, ka tas ir iekļāvis tādas izmaksas, kas atbilst attiecīgā atbalsta piešķiršanai paredzētajiem nosacījumiem, jo tikai pienācīgi pamatotus izdevumi var tikt uzskatīti par attaisnotiem. Pienākums ievērot noteiktos finanšu noteikumus ir viena no būtiskām saņēmēja saistībām, un tādējādi tas ir finanšu atbalsta piešķiršanas nosacījums (2007. gada 22. maija spriedums Komisija/IIC, T‑500/04, Krājums, EU:T:2007:146, 94. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. 2006. gada 19. janvāra spriedumu Comunità montana della Valnerina/Komisija, C‑240/03 P, Krājums, EU:C:2006:44, 69., 76., 78., 86. un 97. punkts).
72 Ievērojot, ka subsīdijas piešķiršanu, kā tas izriet no finansēšanas līguma 1.8. panta pirmās daļas, regulē līguma saistības, piemērojamās Kopienu tiesību normas un, pakārtoti, Beļģijas tiesības par subsīdiju piešķiršanu, ir jānorāda, ka iepriekš 71. punktā minētais princips ir atspoguļots šī līguma noteikumos attiecībā uz finansēšanas piešķiršanas kārtību. Tātad tostarp no šī līguma I.4.2.–I.4.5., I.5. un II.15.2.–II.15.4. panta izriet, ka dažādās projekta stadijās prasītājai ir jāiesniedz Komisijai faktiski veikto atlīdzināmo izdevumu pārskati un Komisija attiecīgā gadījumā var prasīt sniegt papildu informāciju un dokumentus. Pamatojoties uz finansēšanas līguma II.15.4. pantā minētajiem dokumentiem, tostarp faktiski veikto atlīdzināmo izdevumu galīgo pārskatu, Komisija – atbilstoši šī līguma II.17. pantam un neskarot vēlāk saistībā ar auditu, kas tiek veikts atbilstoši šī līguma II.19. pantam, saņemamo informāciju – nosaka galīgo subsīdijas summu.
73 Šajā kontekstā tāpat ir jānorāda, ka saistībā ar kritērijiem, pēc kuriem tiek noteikts izmaksu atlīdzināmais raksturs, finansēšanas līguma II.14.1. pantā ir paredzēts:
“Lai izdevumus varētu uzskatīt par atlīdzināmiem projekta izdevumiem, tiem ir jāatbilst šādiem vispārējiem kritērijiem:
– izdevumiem ir jābūt saistītiem ar līguma priekšmetu un ir jābūt paredzētiem tam pievienotajā orientējošajā budžetā;
– tiem ir jābūt nepieciešamiem darbības, kas ir līguma priekšmets, izpildei;
– tiem ir jābūt saprātīgiem, pamatotiem un atbilstošiem pareizas finanšu pārvaldības principiem, it īpaši attiecībā uz izdevīgumu un izmaksu lietderību;
– tiem ir jābūt tādiem, kas ir radušies līguma I.2.2. pantā definētajā projekta izpildes laikā;
– tiem ir jābūt tādiem, ko saņēmēji faktiski ir veikuši, ir jābūt reģistrētiem to grāmatvedības pārskatos atbilstoši tiem piemērojamiem grāmatvedības principiem un ir jābūt deklarētiem atbilstoši fiskāliem un sociāliem tiesību aktiem;
– tiem ir jābūt identificējamiem un kontrolējamiem.
Saņēmēju iekšējās uzskaites un kontroles procedūrām ir jānodrošina tieša atbilstība starp, pirmkārt, saistībā ar projektu deklarētajiem izdevumiem un ieņēmumiem un, otrkārt, grāmatvedības ierakstiem un ar tiem saistītiem attaisnojošiem dokumentiem.”
74 Turklāt finansēšanas līguma II.14.2. pantā tiešie atlīdzināmie izdevumi ir definēti šādi:
“Projekta tiešie atlīdzināmie izdevumi ir izdevumi, kas, ievērojot II.14.1. pantā definētos atlīdzināmā rakstura nosacījumus, var tikt identificēti kā konkrētie projekta izdevumi, kuri ir tieši saistīti ar tā izpildi un kuri uz to var tikt tieši attiecināti. Tostarp ir atlīdzināmi šādi tiešie izdevumi, ciktāl tie atbilst iepriekšējā pantā noteiktajiem kritērijiem:
– projektam piesaistītie personāla izdevumi, kas atbilst faktiskajām algām, tām pievienojot sociālās apdrošināšanas iemaksas un citas tiesībām atbilstošas atalgojuma izmaksas, ciktāl tās nepārsniedz saņēmēju parastās atalgojuma politikas vidējās likmes;
– personāla, kas piedalās projektā, braukšanas un uzturēšanās izdevumi, ciktāl tie atbilst parastajai saņēmēju praksei ceļa izdevumu jomā vai nepārsniedz Komisijas ikgadēji apstiprināmus tarifus.
– [..]”
75 Pirmā pamata pamatotība ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.
– Par personāla izdevumiem
76 Prasītājas argumenti ir saistīti ar personāla izdevumiem attiecībā uz, pirmkārt, C. S. un J. S. (EUR 44 100) un, otrkārt, H. (EUR 56,76).
77 Pirmām kārtām, saistībā ar personāla izdevumiem attiecībā uz C. S. un J. S. prasītāja apgalvo, ka Komisija tos esot kļūdaini uzskatījusi par neatlīdzināmiem. Būtībā tā uzskata, ka šo darbinieku dalību projektā tā esot pierādījusi, paziņojot viņu publikācijas, viņu darba pārskatus, “Final Technical Implementation Report” (Galīgais tehniskās īstenošanas ziņojums) papildinājumus un prezentāciju atbalsta darbus, ko tā esot darījusi zināmus Komisijai līdz ar audita ziņojumu un ko tā tāpat ir pievienojusi savam prasības pieteikumam.
78 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
79 Ir jānorāda, ka nedz ar prasītājas norādītajiem argumentiem, nedz arī ar tās iesniegtajiem dokumentiem nevar tikt pierādīta C. S. un J. S. dalība projektā.
80 Pirmkārt, visas prasītājas paziņotās C. S. un J. S. publikācijas ir datētas ar 2008. gadu. Lai gan saskaņā ar finansēšanas līguma I.1.4. pantu projekta īstenošanas laikposms bija no 2004. gada 15. aprīļa līdz 2006. gada 15. aprīlim un saskaņā ar šī līguma II.14.1. pantu atlīdzināmiem izdevumiem ir jābūt tādiem, kas radušies projekta veikšanas laikposmā, prasītāja nav pierādījusi, ka šo publikāciju sagatavošanas darbi būtu tikuši veikti minētā projekta īstenošanas laikā. Turklāt no šīm publikācijām neizriet, ka atbilstoši tam, ko norāda prasītāja, to iznākšana ir notikusi ar nokavējumu autoru snieguma novērtējuma sistēmas, ko veic neatkarīgi attiecīgās jomas eksperti [peer review], dēļ. No vienas puses, pirmajā publikācijā ir tieši norādīts, ka tā ir tikusi nodota publicēšanai 2008. gada 8. februārī, pieņemta 2008. gada 10. aprīlī un publicēta tā paša gada 6. maijā. No otras puses, saistībā ar citām prasības pieteikumam pievienotajām to pašu autoru publikācijām ir jānorāda, ka tajās nav nevienas norādes par nodošanas publicēšanai datumu, kurpretim ar vienkāršu piezīmi par publicēšanas datumu 2008. gadā nepietiek, lai konstatētu, ka šīs publikācijas ir tikušas sagatavotas projekta īstenošanas laikposmā.
81 Otrkārt, no vienas puses, kā pamatoti apstiprina Komisija, C. S. un J. S. darba pārskati ir tikuši sastādīti 2008. gada 8. februārī, t.i., datumā pēc projekta pabeigšanas. Lai gan prasītājas norādītais fakts, ka minēto darbinieku dalības pierādījumi audita ziņojumā ir tikuši uzskatīti par nepietiekamiem, katrā ziņā ļauj attaisnot jaunu pierādījumu sniegšanu pēc projekta beigām, ar to, pretēji prasītājas apgalvojumiem, nevar tikt attaisnota pierādījumu veidošana a posteriori divus gadus pēc tā beigām. No otras puses, šajos darba pārskatos ir vienīgi atkārtoti norādīts iepriekš 80. punktā minēto publikāciju saraksts, piebilstot, ka C. S. un J. S. ir piedalījušies projektā kā eksperti. Līdzās tam, kā tas jau ir konstatēts iepriekš 80. punktā, ka šo publikāciju sagatavošana projekta laikposmā nav pierādīta, šāds saraksts, kā arī norāde par C. S. un J. S. kā ekspertu dalību, ievērojot to vispārīgo raksturu un jebkāda precizējuma par veidu, kādā šīs personas ir piedalījušas projektā, kā arī jebkāda konkrēta šīs dalības pierādījuma neesamību, nav pietiekami.
82 Treškārt, “Final Technical Implementation Report” papildinājumi ir tikuši parakstīti attiecīgi 2009. gada 24. un 25. martā. Šie dokumenti būtībā sniedz vienīgi šādas trīs norādes. Vispirms – C. S. un J. S. esot bijuši iesaistīti projekta īstenošanā kā eksperti, precizējot, ka esot “acīmredzami neiespējami” īstenot Eiropas mēroga projektu, tādu kā konkrētais projekts, neveicot zinātnisku ekspertīzi iekšējās medicīnas un farmakoterapijas jomās, kā arī farmācijas, farmakoloģijas un klīniskās barošanas jomās. Turklāt C. S. un J. S. esot bijuši iesaistīti darbu sagatavošanā, tostarp minētajās publikācijās. Visbeidzot, C. S. un J. S. esot snieguši padomus diskusiju laikā. Saistībā ar šīm divām pēdējām norādēm šajos dokumentos ir iekļautas atsauces uz “Interim Technical Implementation Report” (Tehniskās īstenošanas starpziņojums) un uz “Final Technical Implementation Report”.
83 No vienas puses, iepriekš 81. punktā minēto iemeslu dēļ šīs vispārējās norādes, kas ir sniegtas pēc projekta beigām, nav pietiekamas, lai pierādītu C. S. un J. S. faktisko dalību minētajā projektā. No otras puses, ciktāl šajos papildu dokumentos ir izdarīta atsauce uz diviem iepriekš 82. punktā minētajiem ziņojumiem, ir jānorāda, ka šie ziņojumi nav iekļauti šīs lietas materiālos, tādēļ Vispārējā tiesa nevar pārbaudīt prasītājas šajā ziņā veikto apgalvojumu pamatotību.
84 Ceturtkārt, dokumentos, ko prasītāja ir nodevusi saistībā ar “prezentāciju atbalsta darbiem”, kurus ir veikuši C. S. un J. S., nav nevienas norādes uz šīm personām un tādējādi ar tiem nevar tikt pierādīta šo pēdējo minēto dalība projektā.
85 Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka nedz C. S., nedz arī J. S. nav piedalījušies sanāksmē, ko prasītāja saistībā ar projektu 2005. gadā ir organizējusi Kiprā.
86 No tā izriet, ka, tā kā prasītāja nav pierādījusi C. S. un J. S. faktisko dalību projektā, ar tiem saistītie personāla izdevumi ir uzskatāmi par neatlīdzināmiem.
87 Turklāt, tā kā prasītājas 2009. gada 13. un 31. marta Komisijai adresētajās vēstulēs norādītie iebildumi un pierādījumi ir tikuši atkārtoti Vispārējā tiesā un noraidīti iepriekš 80.–84. punktā, ar prasītājas argumentu, ka Komisija neesot ņēmusi vērā šos apstākļus, nevar tikt apstrīdēts personāla izdevumu attiecībā uz C. S. un J. S. neatlīdzināmais raksturs.
88 Otrām kārtām, prasītāja norāda, ka, aprēķinot kopējo atlīdzināmo summu, Komisija neesot atcēlusi personāla izdevumu par summu EUR 56,76 apmērā attiecībā uz H. neatlīdzināmo raksturu.
89 Komisija iebilst, ka, lai gan personāla izdevumi attiecībā uz H. ir tikuši uzskatīti par atlīdzināmiem, naudas summa EUR 2025,67 apmērā turpretim esot jāpievieno neatlīdzināmo personāla izdevumu kopumam. Tā kā prasītāja šo pēdējo minēto summu, kas ir konstatēta audita ziņojumā, neesot apstrīdējusi, iepriekšējā informatīvajā vēstulē noteiktā kopējā summa EUR 44 156,76 apmērā neesot pārmērīga.
90 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka prasītāja un Komisija ir vienisprātis par to, ka personāla izdevumi attiecībā uz H. par summu EUR 56,76 apmērā ir atlīdzināmi.
91 Otrkārt, Komisijas arguments, ka iepriekšējā informatīvajā vēstulē noteiktā kopējā summa EUR 44 156,76 apmērā neesot pārmērīga, ir neiedarbīgs. Pat ja tiktu pieņemts, ka Komisijai būtu tiesības prasīt atlīdzināt personāla izdevumu summu, kas ir lielāka par to, kura ir norādīta paziņojumā par parādu, šis apstāklis neietekmētu secinājumu, ka Komisija citus izdevumus, t.i., personāla izdevumus attiecībā uz H., ir kļūdaini uzskatījusi par neatlīdzināmiem.
92 No tā izriet, ka šis iebildums tiktāl, ciktāl tas attiecas uz personāla izdevumiem attiecībā uz H., ir jāatbalsta, bet pārējā daļā – jānoraida.
– Par uzturēšanās un ceļa izdevumiem
93 Prasītāja apstrīd, pirmkārt, uzturēšanās izdevumu EUR 638,04 apmērā un, otrkārt, ceļa izdevumu EUR 1354,08 apmērā neatlīdzināmo raksturu.
94 Pirmām kārtām, prasītāja uzskata, ka tā esot sniegusi pierādījumus par Kiprā notikušās sanāksmes 20 dalībnieku uzturēšanās izdevumiem. Tādējādi Komisija, kas neesot ņēmusi vērā tās norādītos apstākļus, esot kļūdaini uzskatījusi, ka uzturēšanās izdevumi par summu EUR 638,04 apmērā nav atlīdzināmi. Prasītāja šajā ziņā pamatojas uz vairākiem tās prasības pieteikumam pievienotiem dokumentiem.
95 Komisija apstrīd šīs argumentācijas pamatotību.
96 No audita ziņojuma izriet, ka prasītāja ir norādījusi uzturēšanās izdevumus par kopējo summu EUR 9598,04 apmērā. Komisija, pamatojoties uz datiem par lidojumu maršrutiem, ir uzskatījusi, ka 14 personas kopumā ir pavadījušas 56 dienas Kiprā. Reizinot šo dienu skaitu ar Kipras dienas likmi (EUR 160), tā ir uzskatījusi, ka atlīdzināma ir vienīgi summa EUR 8960 apmērā. Tātad Komisija gan audita ziņojumā, gan arī iepriekšējā informatīvajā vēstulē ir uzskatījusi, ka šo summu starpība (EUR 638,04) nav atlīdzināma.
97 Saskaņā ar finansēšanas līguma II.14.1. panta piekto ievilkumu, lai izdevumi varētu tikt uzskatīti par atlīdzināmiem, tiem ir jābūt tādiem, kas saņēmējam patiešām ir radušies.
98 Pirmkārt, Kipras sanāksmei pieteikto dalībnieku saraksts, kurā ir minēti 20 personu vārdi, nav pietiekams nedz tam, lai noteiktu, ka visas šīs personas ir faktiski piedalījušās šajā sanāksmē, nedz, jo mazāk, lai noteiktu, ka prasītāja ir faktiski segusi to uzturēšanās izdevumus. Šis secinājums jo vairāk ir pamatots tāpēc, ka, no vienas puses, kā pamatoti norāda Komisija, prasītājas iesniegtajā saraksta kopijā ir ietverta ar roku rakstīta piezīme, saskaņā ar kuru četras personas nav iesniegušas braukšanas izdevumu atlīdzības pieteikumu. No otras puses, savā prasības pieteikumā prasītāja norāda, ka “uzturēšanās izdevumi attiecībā uz šo sanāksmi ietver arī personu [izdevumus], kas tajā nav piedalījušās”.
99 Otrkārt, saistībā ar diviem citiem prasītājas iesniegtajiem dokumentiem, kas attaisno to, ka tā ir apmaksājusi sanāksmju zāles nodošanu rīcībā, kā arī profesora K. viesnīcas izdevumus attiecīgi EUR 1010 un EUR 1843,96 apmērā, ir jānorāda, ka šie attaisnojošie dokumenti, kā to apgalvo Komisija, nepierāda Kiprā notikušās sanāksmes faktisko dalībnieku skaitu. Turklāt no prasītājas argumentiem neizriet, ka tā sanāksmju zāles nodošanas rīcībā izdevumus un viesnīcas izdevumus tagad lūdz apmaksāt kā atlīdzināmos izdevumus.
100 No tā izriet, ka prasītāja nenorāda ne uz vienu apstākli, kas ļautu pierādīt uzturēšanās izdevumu EUR 638,04 apmērā atlīdzināmo raksturu. Šajos apstākļos arguments, ka Komisija neesot ņēmusi vērā prasītājas 2009. gada 31. marta vēstulē šajā ziņā sniegtos apsvērumus un pierādījumus, ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ kā tie, kas ir minēti iepriekš 87. punktā.
101 Otrām kārtām, prasītāja uzskata, ka tā esot pierādījusi ceļa izdevumu EUR 1354,08 apmērā atlīdzināmo raksturu, iesniedzot četru darbinieku iekāpšanas kartes.
102 Šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, ka no Komisijas procesuālajiem rakstiem izriet, ka tā atzīst ceļa izdevumu EUR 1354,08 apmērā atlīdzināmo raksturu, kā tā to turklāt ir tieši apstiprinājusi, atbildot uz Vispārējās tiesas sēdē uzdotu jautājumu.
103 No minētā izriet, ka šis iebildums tiktāl, ciktāl tas attiecas uz ceļa izdevumiem, ir jāatbalsta, bet pārējā daļā – jānoraida.
– Par pakalpojumu sniegšanas izdevumiem
104 Saistībā ar pakalpojumu sniegšanas izdevumiem prasītāja norāda, pirmkārt, ka raksta “Public Health responses to extreme weather events” (Sabiedrības veselības reakcija ekstrēmu meteoroloģisku parādību gadījumā, turpmāk tekstā – “raksts “Public Health responses””) drukāšanas izdevumus Pasaules veselības organizācija (PVO), kā tas izriet no prasītājas iesniegtā grāmatvedības ieraksta, esot apmaksājusi tikai EUR 3522,86 apmērā, no kā izrietot, ka atlikusī summa EUR 2471,14 ir atlīdzināma. Otrkārt, Komisijas veiktais neatlīdzināmo izdevumu aprēķins esot kļūdains, jo sākotnēji audita ziņojumā noteiktā summa EUR 12 918,45 apmērā iepriekšējā informatīvajā vēstulē esot pieaugusi līdz EUR 13 270,27, nepaskaidrojot šī pieauguma iemeslu.
105 Komisija iebilst, ka neatlīdzināmā pakalpojumu sniegšanas izdevumu summa esot EUR 12 918,45 apmērā un tā ietverot summu EUR 2471,14 apmērā, kuru prasītāja uzskata par atlīdzināmu, jo šī summa neesot saprotama un pietiekami pierādīta.
106 Pirmām kārtām, saistībā ar starpību starp audita ziņojumā (EUR 12 918,45) un iepriekšējā informatīvajā vēstulē (EUR 13 270,27) norādītajām neatlīdzināmajām pakalpojumu sniegšanas summām ir jāatgādina, ka savā iebildumu rakstā Komisija savu argumentāciju ir balstījusi uz minēto izdevumu kopējo neatlīdzināmo summu EUR 12 918,45 apmērā. No tā izriet, ka Komisija atzīst, kā tā turklāt to ir apstiprinājusi, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu, ka starpība starp abām summām, t.i., EUR 351,82, ir atlīdzināma.
107 Tātad ir jāatbalsta prasītājas šajā ziņā izvirzītais arguments un ir jākonstatē naudas summas EUR 351,82 apmērā saistībā ar pakalpojumu sniegšanas izdevumiem atlīdzināmais raksturs.
108 Otrām kārtām, saistībā ar raksta “Public Health responses” drukāšanas izdevumiem ir jānorāda, ka ar no šīs lietas materiāliem izrietošajiem pierādījumiem, t.i., prasītājas ar PVO noslēgto līgumu par ar minēto rakstu saistītu darbu izpildi un izvilkumu no grāmatvedības, kas apstiprina, ka tā ir saņēmusi naudas summu EUR 3522,86 apmērā, nevar tikt apstiprināts naudas summas EUR 2471,14 apmērā atlīdzināmais raksturs.
109 Šie dokumenti vienīgi ļauj konstatēt, ka prasītājai saskaņā ar līgumu, ko tā ir noslēgusi ar PVO darbu saistībā ar rakstu izpildei, tostarp bija jāuzraksta raksts “Public Health responses” un jānodod tas European Journal of Public Health (Eiropas Sabiedrības Veselības Žurnāls) un ka tā no PVO ir saņēmusi naudas summu EUR 3522,86 apmērā. Turpretim šie dokumenti neļauj konstatēt nedz veidu, kādā šī summa ir tikusi izmantota, nedz arī to, ka izdevumi EUR 2471,14 apmērā prasītājai ir faktiski radušies.
110 Saskaņā ar finansēšanas līguma II.14.1. pantu, lai izdevumi varētu tikt uzskatīti par atlīdzināmiem, tiem ne tikai ir jābūt tādiem, kas saņēmējam ir faktiski radušies, bet arī jābūt identificējamiem un kontrolējamiem.
111 Turklāt saskaņā ar šo pašu noteikumu, lai izdevumi varētu tikt uzskatīti par atlīdzināmiem, tiem ir jābūt saistītiem ar finansēšanas līguma priekšmetu. No prasītājas iesniegtajiem dokumentiem neizriet, ka raksta “Public Health responses” izstrāde faktiski iekļaujas ar minēto līgumu finansētajā projektā.
112 No tā izriet, ka saistībā ar pakalpojumu sniegšanas izdevumiem naudas summa EUR 351,82 apmērā ir jāatzīst par atlīdzināmu, bet prasītājas izvirzītais iebildums pārējā daļā ir jānoraida.
113 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka pirmā pamata ietvaros prasītāja ir pierādījusi naudas summas kopumā EUR 1762,66 apmērā, kura atbilst personāla izdevumu attiecībā uz H. (EUR 56,76), noteiktu ceļa izdevumu (EUR 1354,08) un noteiktu pakalpojumu sniegšanas izdevumu (EUR 351,82) summai, atlīdzināmo raksturu.
114 Ar Komisijas argumentāciju, ka tai esot tiesības prasīt no prasītājas atlīdzināt kopējo naudas summu EUR 55 490,39 apmērā, t.i., lielāku summu nekā tā, kāda prasīta paziņojumā par parādu, šis secinājums nevar tikt apstrīdēts.
115 To pašu iemeslu dēļ kā tie, kas ir norādīti iepriekš 91. punktā, šī argumentācija nav iedarbīga.
116 Turklāt, pat ja tiktu pieņemts, ka ar šo argumentāciju Komisija būtu paredzējusi iesniegt Vispārējā tiesā pretprasību un ka, neraugoties uz šķīrējklauzulas formulējumu, Vispārējai tiesai būtu kompetence lemt par šo pretprasību, – ņemot vērā judikatūru, saskaņā ar kuru Savienības tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā kompetence pieņemt nolēmumu par prasību ietver arī kompetences pastāvēšanu attiecībā uz jebkuru pretprasību, kas ir iesniegta tajā pašā tiesvedībā, kura izriet no tā paša tiesību akta vai faktiem, kuri veido prasības priekšmetu (skat. 2004. gada 27. maija rīkojumu Komisija/IAMA Consulting, C‑517/03, EU:C:2004:326, 17. punkts un tajā minētā judikatūra), – šī pretprasība, ievērojot Reglamenta 46. panta 1. punkta c) apakšpunktu, katrā ziņā būtu nepieņemama. Šāda pretprasība ar nepieciešamu skaidrību neizriet nedz no Komisijas procesuālajiem rakstiem, nedz no šīs pēdējās minētās tiesas sēdē sniegtajiem apsvērumiem, un to praktiski nepamato argumenti un pierādījumi, kas dotu Vispārējai tiesai iespēju novērtēt tās pamatotību un ļautu prasītājai sagatavot savu aizstāvību.
117 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats ir daļēji jāapmierina tiktāl, ciktāl tas ir vērsts uz to, lai pierādītu personāla izdevumu attiecībā uz H. (EUR 56,76), noteiktu ceļa izdevumu (EUR 1354,08) un noteiktu pakalpojumu sniegšanas izdevumu (EUR 351,82) atlīdzināmo raksturu, bet pārējā daļā – jānoraida.
Par otro pamatu attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
118 Otrajā pamatā prasītāja norāda, ka paziņojums par parādu neesot pamatots.
119 Komisija apstrīd šī pamata pamatotību.
120 Pienākums norādīt pamatojumu, kura neizpildi apgalvo prasītāja, Komisijai ir uzlikts atbilstoši LESD 296. panta otrajai daļai. Tomēr tas attiecas tikai uz vienpusējiem šīs iestādes rīcības veidiem. Tātad Komisijai tas nav piemērojams saistībā ar finansēšanas līgumu (šajā ziņā skat. 2004. gada 25. maija spriedumu Distilleria Palma/Komisija, T‑154/01, Krājums, EU:T:2004:154, 46. punkts).
121 Tādējādi saistībā ar prasību, kas ir celta, pamatojoties uz LESD 272. pantu, pamats attiecībā uz pamatojuma nepietiekamību nav iedarbīgs, jo, iespējams, šī pienākuma pārkāpums neietekmē atbilstoši attiecīgajam līgumam pastāvošos Komisijas pienākumus (šajā ziņā skat. 2009. gada 3. jūnija spriedumu Komisija/Burie Onderzoek en Advies, T‑179/06, EU:T:2009:171, 117. un 118. punkts, un 2013. gada 11. decembra spriedumu EMA/Komisija, T‑116/11, Krājums, EU:T:2013:634, par kuru ir iesniegta apelācijas sūdzība, 275. punkts).
122 Prasītājas arguments, ka saskaņā ar judikatūru, ievērojot, ka lēmums par Savienības finanšu atbalsta apmēra samazināšanu šī atbalsta saņēmējam rada smagas sekas, šī lēmuma pamatojumam ir skaidri jāatklāj iemesli, kas attaisno atbalsta samazināšanu, salīdzinot ar sākotnēji paredzēto summu (2003. gada 17. septembra spriedums Stadtsportverband Neuss/Komisija, T‑137/01, Krājums, EU:T:2003:232, 53. punkts), šo secinājumu neatspēko. Šī judikatūra šajā lietā nav nozīmīga, jo atšķirībā no šīs lietas finanšu atbalsts lietā, kurā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums Stadtsportverband Neuss/Komisija (EU:T:2003:232), ir ticis piešķirts nevis saskaņā ar līgumu, bet lēmumu, ko Komisija ir pieņēmusi, balstoties uz šajā ziņā Stadtsportverband Neuss eV iesniegtu lūgumu, un minētajā lietā Vispārējā tiesa ir izskatījusi prasību atcelt Komisijas lēmumu par minētā finanšu atbalsta daļēju atgūšanu.
123 No tā izriet, ka prasītājas izvirzītais otrais pamats ir jānoraida kā neiedarbīgs.
124 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir daļēji jāapmierina tiktāl, ciktāl ar to tiek prasīts konstatēt personāla izdevumu attiecībā uz H. (EUR 56,76), noteiktu ceļa izdevumu (EUR 1354,08) un noteiktu pakalpojumu sniegšanas izdevumu (EUR 351,82) atlīdzināmo raksturu, bet pārējā daļā tā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
125 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
126 Šajā lietā prasītāja tiesas sēdē ir lūgusi katrā gadījumā un pat tad, ja prasība tiktu noraidīta, [piespriest] Komisijai segt visus tiesāšanās izdevumus, jo finansēšanas līguma I.8. panta otrās daļas pārprotamais formulējums to esot uzvedinājis uz kļūdu attiecībā uz tai pieejamajiem apstrīdēšanas tiesā līdzekļiem.
127 Tomēr ir jāatgādina, ka prasītāja sākotnēji savu prasību ir pamatojusi ar LESD 263. panta noteikumiem un ka, vienīgi atbildot uz Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, tā ir pamatojusies uz finansēšanas līguma I.8. panta otrās daļas noteikumu, lūdzot Vispārējo tiesu pārkvalificēt prasību par prasību, kas ir balstīta uz LESD 272. pantu. No tā izriet, ka pārprotamais noteikuma formulējums, lai gan tas diemžēl ir ticis pieļauts, nekādi nav bijis prasības, kas sākotnēji ir bijusi balstīta uz LESD 263. pantu, celšanas pamatā. Turklāt minētais noteikums nekādi nav traucējis pārkvalificēt šo prasību prasībā, kas ir celta, pamatojoties uz LESD 272. pantu, un Vispārējai tiesai – veikt tās pamatotības vērtējumu.
128 Šajos apstākļos, tā kā spriedums prasītājai saistībā ar tās prasījumiem būtībā ir nelabvēlīgs, saskaņā ar Reglamenta 87. panta 2. punktu ir jāpiespriež prasītājai atlīdzināt šajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus atbilstoši Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) personāla izdevumi attiecībā uz H. EUR 56,76 apmērā, ceļa izdevumi EUR 1354,08 apmērā un pakalpojumu sniegšanas izdevumi EUR 351,82 apmērā, ko Technische Universität Dresden ir veikusi, lai izpildītu līgumu ar numuru 2003114 (SI2.377438) attiecībā uz projekta “Collection of European Data on Lifestyle Health Determinants – Coordinating Party (LiS)”, kurš ir ticis veikts atbilstoši Kopienas rīcības programmai sabiedrības veselības jomā (2003–2008), finansēšanu, ir atlīdzināmi, tādēļ Eiropas Komisijas 2010. gada 4. novembra paziņojumā par parādu Nr. 3241011712 iekļautais prasījums attiecībā uz šo summu nav pamatots;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Technische Universität Dresden atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Martins Ribeiro | Gervasoni | Madise |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 24. oktobrī.
[Paraksti]