ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON]

SECINĀJUMI,

sniegti 2017. gada 22. jūnijā (1)

Lieta C‑413/15

Elaine Farrell

pret

Alan Whitty

Minister for the Environment, Ireland un Attorney General

Motor Insurers’ Bureau of Ireland (MIBI)

(Supreme Court (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Valsts emanācijas definīcija nolūkā noteikt dalībvalsts atbildību par direktīvas pareizu netransponēšanu – Nosacījumi, saskaņā ar kuriem privātu struktūru var uzskatīt par valsts emanāciju

1.        KopšTiesa ir izstrādājusidoktrīnu pardirektīvutiešoiedarbībuun noteikusi tās piemērojamību“vertikālos”strīdosstarpprivātpersonuunvalsti,betatteikusiespaplašinātšodoktrīnu“horizontāli”,lai to attiecinātu uz strīdiemstarpprivātpersonām,ir bijis svarīgizināt,kādasir “valsts” robežasvertikālās tiešās iedarbības doktrīnas piemērošanas mērķiem. ŠajāĪrijas Supreme Court [Augstākāstiesas] lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir prasīta ļoti detalizēta šā jautājuma izpēte. VaiMotor Insurers’ Bureau of Ireland [Īrijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs] (Īrijas struktūraarekskluzīvuatbildībuparkompensācijas izmaksu ceļusatiksmessadursmēs ievainotiem prasītājiem,kadatbildīgaisvadītājsnavapdrošinātsvai to nevar identificēt;turpmāk tekstā – “MIBI”)ir“valstsemanācija” spriedumā Foster u.c.(turpmāk tekstā – “spriedums Foster”) (2) paredzētā pārbaudes kritērija nozīmē? Jatā ir,tadMIBI,nevispamatlietas pusēm, kuri ir valsts(proti,Minister for the Environment [videsministram](turpmāk tekstā – “ministrs”), ĪrijaiunAttorney General),būsjāsamaksākompensācija tādā ceļusatiksmesnegadījumā cietušajam,kurā iriesaistītstransportlīdzekļa vadītājs,kas tiesiski nebijaapdrošinātssaskaņāarvalststiesībuaktiem,joĪrija nebijapareizi unlaikustransponējusiSavienībastiesībuaktu normas,ar kurām ir pieprasīts,lai uz visiempasažieriem mehāniskajos transportlīdzekļos attiektos apdrošināšana,kuru ir noslēdzis minētā transportlīdzekļavadītājs.

 Tiesiskais regulējums

 Savienības tiesības

2.        Sākotno1972. gada,dažādasPadomesdirektīvassaistībāarpienākumuveiktciviltiesiskāsatbildībasapdrošināšanuattiecībāuzmehāniskotransportlīdzekļuizmantošanu ir vērstas uz to, lai nodrošinātu,kaparalēlinoteikumuparbraucējupārvietošanos atvieglošanaitiktu garantēta kompensācija ceļusatiksmesnegadījumos cietušajiem. Tālab(diezganapgrūtinošā)iepriekš spēkā esošā “zaļāskartes”sistēmapakāpeniskiiraizstātaarīpašuSavienībassistēmu. Obligātāsapdrošināšanasrakstursunapmērsirpakāpeniskipaplašinātiar secīgām direktīvām (3).

3.        Lai gan Padomes Direktīvas 72/166/EEK (turpmāk tekstā – “Pirmā direktīva par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu”) (4) 2. pantā tika pieprasīts dalībvalstīm atturēties sistemātiski kontrolēt, vai ir veikta civiltiesiskās atbildības apdrošināšana attiecībā uz transportlīdzekļiem, kuri parasti atrodas citas dalībvalsts teritorijā, tās 3. panta 1. punktā bija norādīts, ka katra dalībvalsts “[..] veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta”. 3. panta 1. punktā bija arī paredzēts, ka “sedzamās atbildības apjomu un apdrošināšanas seguma noteikumus nosaka, pamatojoties uz t[o] apmēriem”.

4.        Padomes Direktīvā 84/5/EEK (turpmāk tekstā – “Otrā direktīva par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu”) (5) bija atzīts, ka starp dažādu dalībvalstu tiesību aktiem attiecībā uz apdrošināšanas seguma saistību apmēru tomēr turpina pastāvēt būtiskas atšķirības (6), un it īpaši identificēta nepieciešamība paredzēt, “lai iestāde garantē, ka cietušais nepaliks bez kompensācijas, ja transportlīdzeklis, kas izraisījis negadījumu, nav apdrošināts vai identificēts” (7).

5.        Ar 1. panta 1. punktu tika noteikts, ka “[Pirmās direktīvas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu] 3. panta 1. punktā minētā apdrošināšana obligāti attiecas gan uz kaitējumu īpašumam, gan uz miesas bojājumiem”.

6.        Pirmās divas 1. panta 4. punkta daļas bija formulētas šādi:

“Katra dalībvalsts izveido vai pilnvaro iestādi, kas sniegtu kompensāciju vismaz obligātās apdrošināšanas līmenī par kaitējumu īpašumam vai miesas bojājumiem negadījumos, kurus izraisījuši neidentificēti transportlīdzekļi vai transportlīdzekļi, kam nav nokārtota 1. punktā paredzētā apdrošināšana. Šis noteikums neierobežo dalībvalstu tiesības ņemt vērā minētās iestādes kompensācijas kā subsidētas vai nesubsidētas un tiesības izstrādāt noteikumus, lai kārtotu atlīdzības prasījumu starp minēto iestādi un personu vai personām, kas atbild par negadījumu, un citiem apdrošinātājiem vai sociālā nodrošinājuma iestādēm, kuras pieprasa atlīdzināt cietušajam par to pašu negadījumu. Tomēr dalībvalstis nevar atļaut iestādei izvirzīt nosacījumu kompensācijas izmaksai, saskaņā ar kuru cietušajai personai jāpierāda, ka atbildīgā persona nespēj vai atsakās maksāt.

Cietušais katrā ziņā var griezties tieši iestādē, kam, pamatojoties uz informāciju, kuru pēc tās lūguma sniedz cietušais, jādod pamatota atbilde par kompensācijas izmaksu.

[..]”

7.        Trešajā direktīvā par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu bija atzīmēts, ka apdrošināšanas segumā vēl aizvien bija būtiskas atšķirības (8) un ka ceļu satiksmes negadījumā cietušajām personām būtu jāgarantē līdzvērtīga attieksme neatkarīgi no tā, kurā vietā (Savienībā) negadījumi notikuši (9). Tajā bija atzīmēts, ka “dažās dalībvalstīs jo īpaši ir nepilnības transportlīdzekļa pasažieru obligātajā apdrošināšanā” un, “lai pasargātu šo iespējamo cietušo mazāk aizsargāto kategoriju, būtu jāparedz daži iztrūkstošie noteikumi” (10); tika identificēti arī dažādi nepieciešamie uzlabojumi tās struktūras darbībā, kas izveidota, lai sniegtu kompensāciju cietušajiem negadījumos, kurus izraisījuši neapdrošināti vai neidentificēti transportlīdzekļi (11).

8.        Šā tiesību akta 1. pantā bija noteikts:

“Neskarot [Otrās direktīvas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu] ^[(12)^] 2. panta 1. punkta otro daļu, [Pirmās direktīvas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu] 3. panta 1. punktā minētā apdrošināšana ietver atbildību par transportlīdzekļa lietošanas rezultātā radītiem miesas bojājumiem visiem pasažieriem, izņemot vadītāju.

[..]”

9.        Saskaņā arTrešās direktīvas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu6. panta 2. punktu termiņš, kurā Īrijaiminētāsdirektīvas1. pants bija jātransponēvalststiesībuaktos, bija1998. gada 31. decembrisattiecībāuzmotociklu aizmugurējā sēdekļa pasažieriem un1995. gada 31. decembrisattiecībāuzcitiemtransportlīdzekļiem.

 Īrijas tiesības

10.      Road Traffic Act 1961 [1961. gadaCeļusatiksmeslikuma](turpmāk tekstā – “1961. gadalikums”)56. pantā – redakcijā, kura bija piemērojama pamatlietā aplūkojamo faktu rašanās laikā, – bija pieprasīts, lai katrs mehāniska transportlīdzekļa lietotājs būtu apdrošināts attiecībā uz kaitējumu vai zaudējumiem, kas ir nodarīti trešajām personām publiskā vietā. Tomērsaskaņāar65. panta 1. punktuapdrošināšanassegumsnebijavajadzīgs“personām, uz kurām attiecasizņēmums”. Tādējādiitīpaši tādu komerciālu transportlīdzekļu vadītājiem, kuru aizmugurējā daļa nebija aprīkota ar sēdekļiem, nebija jābūt apdrošinātiem pret neuzmanīgas braukšanas sekām (13).

11.      Saskaņāar78. pantuapdrošinātājiem, kas veic transportlīdzekļu apdrošināšanu Īrijā, ir jābūt MIBI dalībniekiem. Praksē tiem šajā statusā arī ir saistoši starp MIBI un Īriju noslēgtie nolīgumi (14).

 MIBI (15)

12.      MIBIuzdevumsiritīpaši izskatītprasībasparkompensāciju,jatransportlīdzekļavadītājsiratbildīgs,betnav apdrošinātsun pats nespējsamaksāt kompensāciju satiksmesnegadījumā cietušajam. MIBI tika izveidots 1954. gada novembrī (16), pamatojoties uz nolīgumu starp Department of Local Government [Pašvaldību ministriju] un mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas Īrijā. MIBI ir saskaņāarĪrijastiesībuaktiem izveidots tiesību subjekts, proti, sabiedrība, kuras saistības ierobežotā apmērā garantē dalībnieki, bet kurai nav pamatkapitāla.

13.      Starp Īriju un apdrošinātājiem noslēgtais nolīgums, kurā ir aprakstīts MIBI pienākumu un pilnvaru apmērs, vairākkārt ir pārstrādāts. Uz tiesvedību pamatlietā attiecas 1988. gadā starp MIBI un Minister for the Environment noslēgtais nolīgums (17). Saskaņā ar minētā nolīguma 2. punktu jebkura persona, kas vēlas saņemt kompensāciju no transportlīdzekļa vadītāja, kuram nav apdrošināšanas vai kurš nav identificēts, var celt prasību pret MIBI.Tādējādi pret MIBI prasību, lai izpildītu nolīgumu starp Īriju un apdrošinātājiem, cietušais var celt pat tad, ja minētā persona nav šā nolīguma puse. Nolīguma 4. punktā ir noteikta MIBI piekrišana izmaksāt kompensāciju personām, kuras ir cietušas no neapdrošinātiem vai neidentificētiem transportlīdzekļu vadītājiem. Turklāt MIBI uzņemas atbildību gadījumos, kad spriedums pret zināmu atbildētāju pilnā apmērā nav izpildīts 28 dienu laikā, ja šis spriedums attiecas uz “jebkādu atbildību par personai nodarītu kaitējumu vai mantai nodarītu kaitējumu, kurš ir jāsedz apstiprinātai apdrošināšanas polisei saskaņā ar [1961. gada likuma] 56. pantu”. Saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumu nav normatīvo vai cita veida publisko tiesību aktu, kuros būtu noteikts, ka MIBI ir jārīkojas neapdrošināta vai neidentificēta transportlīdzekļa vadītāja vārdā. Visas tiesības vai pienākumi, pamatojoties uz ko MIBI tas ir jādara, izriet no MIBI nolīguma ar ministru.

14.      Janotieknegadījums,kurā ir iesaistītsneapdrošināts vadītājs, MIBI centīsies noslēgt ar viņu līgumu, saskaņā ar ko šis vadītājs piešķirMIBItādaspašaspilnvarasrīkoties,kādas būtuviņaapdrošināšanassabiedrībai, ja viņšbūtuapdrošināts. Jatā notiek,tadMIBIrīkojas līdzīgi parastai apdrošināšanas sabiedrībai, rīkojoties ar prasījumu neapdrošināta vadītāja vārdā –tasir,MIBIvainuvienosies par izlīgumu,vaipārņemstiesībasaizstāvēties pret prasījumu tiesā. Janeapdrošinātais vadītājs atsakās noslēgt šādu līgumu, šķiet, MIBI tāpat vienkārši turpinās rīkoties neapdrošinātā vadītāja vārdā – MIBIpilnvarojumsunpienākumstodarīt izriet notā privāttiesiskālīgumaarministru. Janavlīgumaarneapdrošinātuvadītāju, tad MIBI vartikaicenstiesatgūt jebkādu daļu no izmaksātās kompensācijas vai juridiskos izdevumus, kas tam ir radušies, saistībā arprasībuparnetaisnuiedzīvošanos pretminētovadītāju. Ja vadītājs nav identificēts,tadMIBIrīkosies, pamatojoties uzsaistībāmsaskaņāartānolīgumuarministru,bet nebūs personas,no kurascenstiesatgūt kādu daļunotāsamaksātāskompensācijasvaijuridiskos izdevumus, kas tam ir radušies.

15.      Papildus1988. gadanolīgumamstarp ministru, kas pārstāv Īrijas valsti, un apdrošinātājiem ir noslēgti vēl divi nolīgumi: viens – 2004. gada 31. martā, savukārt otrs – 2009. gada 29. janvārī. Ar šiemabiemnolīgumiem ir izdarīti nelieligrozījumi1988. gada nolīgumā. Atbilstoši iesniedzējtiesas norādītajam ar šiemnolīgumiem Īrijastiesībastika pieskaņotasTrešajaidirektīvaiparmehāniskotransportlīdzekļuapdrošināšanu. Itīpaši ar šiem nolīgumiem ir izlabotas nepilnības valsts tiesībās saistībā ar apdrošināšanas pienākumu attiecībā uz pasažieriem tādu furgonu aizmugurējā daļā, kuri nav aprīkoti ar sēdekļiem (un saistībā ar pasažieriem, kuriem bija jāzina (atšķirībā no pasažieriem, kuri zināja), ka automašīna ir zagta (18)).

16.      MIBInesaņemfinansiāluatbalstunoĪrijas. Topilnībāfinansēdalībnieki –proti,apdrošinātāji, kas veic transportlīdzekļu īpašniekuciviltiesiskāsatbildības apdrošināšanu Īrijā. Minētieapdrošinātājikopējāfondā veiciemaksas,kasir noteiktas nepieciešamajā līmenī,laiizpildītusaistības,kurasMIBI faktiskirodasšajāsistēmā (19). Katrāatsevišķāgadījumā(īpaši,janeapdrošinātais vadītājs iepriekš ir bijis apdrošināts pie identificējama apdrošinātāja, taču ir pieļāvis, ka apdrošināšanas polises termiņš ir beidzies),konkrētsapdrošinātājsvarkļūtpar“saistītu apdrošinātāju”. Šādāgadījumā minētaisapdrošinātājsuzņemasMIBIsaistībasun,janepieciešams,izmaksā kompensāciju par kaitējumu un atlīdzina juridiskos izdevumus. Iesniedzējtiesauzskata,ka apdrošinātāju no sabiedrības par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu iekasētās prēmijas veido individuālā apdrošināšanas cena apdrošināmajam vadītājam kopā ar elementu, kurā atspoguļotas prognozes par to saistībām iemaksām MIBI finansēšanai. TādējādiMIBI dalībnieki (t.i.,apdrošinātāji)kopāfinansē zaudējumu atlīdzības izmaksu cietušajāmpersonāmunjuridiskoizdevumu apmaksu,kasrodasvaiparkoiratbildīgs MIBI,kā arīMIBIadministratīvāsizmaksas. Faktiskaisfinansējumstieknodrošināts,izmantojotdalībasmaksu mehānismu,kastiekiekasētasnoapdrošinātājiemproporcionāli brutoprēmijuienākumiem,kotiegūstnotransportlīdzekļuapdrošināšanasuzņēmējdarbībasĪrijā(proti,totirgusdaļai,kasizteiktavērtībasizteiksmē) (20).

17.      Grozījumus dibināšanas līgumā un statūtos MIBI var veikt tikai ar attiecīgā ministra piekrišanu. Iesniedzējtiesauzskata,ka tā navīpašaprasība,kasizrietnoMIBIīpašajāmfunkcijām, – tādspatsnoteikumssaskaņā ar Companies Act 1963 [1963. gada Sabiedrību likuma] 28. pantu ir piemērojams visām sabiedrībām, kuru saistības ierobežotā apmērā garantē dalībnieki.

18.      Saskaņāar1963. gadaApdrošināšanaslikuma3. pantu, lasot to kopā ar 8. un9. pantu,apdrošinātājiem ir vajadzīgaatļauja,lai slēgtu apdrošināšanas līgumus Īrijā (21). Saskaņāar1961. gada likuma 78. pantu dalība MIBIirviensnošādasatļaujas priekšnoteikumiem.

19.      Laiku pa laikam ir jāveic grozījumi nolīgumā starp MIBI un ministru (piemēram,laipaplašinātumehāniskotransportlīdzekļuapdrošināšanas kategorijas,parkoMIBIirjāuzņemasatbildība, ja transportlīdzekļa vadītājs nav identificēts vai nav apdrošināts). Iesniedzējtiesanorāda,kagadījumā,jaapdrošinātājsirMIBIdalībnieks,tačunevēlaspiekristgrozīt nolīgumastarpMIBIunministru nosacījumus,minētaisapdrošinātājsvarizbeigtdalībuMIBI.Tomērtādāgadījumā šis apdrošinātājsvairsneatbilstuatļaujas piešķiršanasnosacījumiem,untādējādiviņam vairs nebūtu tiesību veikt transportlīdzekļu apdrošināšanu Īrijā.

 Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

20.      1996. gada 26. janvārī E. Farrell brauca furgonā, kura īpašnieks bija un kuru vadīja A. Whitty. Furgons nebija paredzēts un aprīkots pasažieru pārvadāšanai transportlīdzekļa aizmugurējā daļā. E. Farrell sēdēja uz furgona grīdas, kad A. Whitty zaudēja kontroli pār transportlīdzekli. E. Farrell tika savainota. A. Whitty nebija apdrošināts. Laikā, kad notika negadījums, Īrijas tiesībās nebija noteikts pienākums A. Whitty apdrošināties pret kaitējumu, kas aiz neuzmanības tika nodarīts E. Farrell. E. Farrell bija uzskatāma par personu, uz kuru attiecās Trešādirektīvaparmehāniskotransportlīdzekļuapdrošināšanu un kurai bija tiesības uz aizsardzību saskaņā ar minēto direktīvu, tomēr tai nebija šādu tiesību saskaņā ar Īrijas tiesību aktiem. Lai gan Trešajādirektīvāparmehāniskotransportlīdzekļuapdrošināšanu bija noteiktas šādas apdrošināšanas obligātās prasības, pamatlietas faktisko apstākļu norises laikā minētais šīs direktīvas elements Īrijas tiesību aktos vēl nebija transponēts.

21.      E. Farrell pieprasīja kompensāciju no MIBI.

22.      MIBI atteicās apmierināt E. Farrell kompensācijas pieprasījumu, jo atbildība par prasītājai nodarītajiem miesas bojājumiem nebija atbildība, attiecībā uz kuru saskaņā ar valsts tiesību aktiem bija prasīta apdrošināšana.

23.      E. Farrell cēla prasību Īrijas tiesās, un High Court [Augstā tiesa] atbilstoši iesniedza Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lūdzot norādes, kā interpretēt Trešo direktīvu par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu.

24.      Spriedumā Farrell (22) Tiesa nosprieda, ka Trešās direktīvas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu 1. pants nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana neattiecas uz atbildību par tādām personām nodarītajiem miesas bojājumiem, kas braukušas mehāniskā transportlīdzekļa daļā, kuru nav paredzēts aprīkot ar pasažieru sēdekļiem un kura nav aprīkota ar tiem. Turklāt Tiesa nolēma, ka šim noteikumam ir tieša iedarbība. Tomēr tā atstāja valsts tiesas ziņā pārbaudi, vai privātpersona uz Trešās direktīvas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu 1. pantu var atsaukties attiecībā pret tādu struktūru kā MIBI (23).

25.      Iesniedzējtiesa paskaidro, ka E. Farrell tagad kompensācijā ir samaksāta attiecīga naudas summa (24). Tomēr vēl arvien ir strīds par to, kurš ir atbildīgs par samaksātās kaitējuma kompensācijas finansēšanu – MIBI vai ministrs, Īrija un Attorney General (kopā – dalībvalsts). Iesniedzējtiesa uzskata, ka tas ir atkarīgs no tā, vai MIBI ir vai nav Īrijas valsts emanācija.

26.      Ņemot vērā minēto, iesniedzējtiesa ir lūgusi Tiesai sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem:

“1)      Vai sprieduma [Foster] 20. punktā izklāstītais pārbaudes kritērijs, kas attiecas uz jautājumu, vai ir runa par dalībvalsts emanāciju, ir jāsaprot tādējādi, ka šā pārbaudes kritērija elementi ir jāpiemēro:

a)      kumulatīvi vai

b)      alternatīvi?

2)      Ciktāl atsevišķi spriedumā [Foster] minētie aspekti alternatīvi var tikt uzskatīti par faktoriem, kuri, izdarot kopējo novērtējumu, būtu pienācīgi jāņem vērā, – vai pastāv pamatprincips, kas ir šo minētajā nolēmumā identificēto atsevišķo faktoru pamatā un kas tiesai būtu jāpiemēro, izvērtējot, vai konkrēta organizācija ir valsts emanācija?

3)      Vai, lai organizāciju uzskatītu par dalībvalsts emanāciju, pietiek ar to, ka dalībvalsts attiecīgajai organizācijai ir nodevusi plaša apmēra kompetenci, šķietami, lai izpildītu saistības, kas izriet no Eiropas Savienības tiesībām, vai arī papildus tam ir nepieciešams, ka šai organizācijai ir a) īpašas pilnvaras vai b) ka dalībvalsts tās darbību tieši kontrolē vai uzrauga?”

27.      MIBI, ministrs, Īrija un Attorney General, kā arī Francijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un sniedza mutvārdu paskaidrojumus 2016. gada 5. jūlija tiesas sēdē.

 Vērtējums

 Ievada apsvērumi – sprieduma Foster pārbaudes kritērija priekšvēsture

28.      Idejas,kaSavienībastiesībuaktiattiecasnetikaiuzstarpvalstuattiecībām,bet ar tiem arī tiek piešķirtastiesībasprivātpersonām, sākums ir rodamsspriedumāvan Gend & Loos (25). Direktīvuvertikālāstiešāsiedarbības pamatā esošajai motivācijaiirtādapatiloģika. Skaidra, precīza un beznosacījumu direktīvas norma ietver tiesību, par kuru dalībvalstis, pieņemot minēto direktīvu, vienojušās, ka tā būtu piešķirama privātpersonām. Laigandalībvalstij,transponējotdirektīvasvalststiesībās, ir ļauts “noteikt to īstenošanas formas un metodes”,direktīvas“tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu”(abišienosacījumiiratrodamiLESD 288. pantatrešajā daļā). Principā,protams,dalībvalstij ir jāpildapienākumiunkatradirektīvapilnībāunpareizi jātransponē līdz paredzētajam transponēšanastermiņam. Tad šīdirektīvakļūstsavāziņāneredzama tāpēc,ka ar topiešķirtāstiesībastagadiratrodamaspilnīgiizteiktasvalststiesību aktos.

29.      Tomērdažkārttānenotiek,unprivātpersonāmir jāatsaucasuzpašudirektīvu. Formulējotdirektīvuvertikālāstiešāsiedarbības principu,Tiesairuzsvērusi,kadalībvalstijnebūtu jāļaujgūt labumu nodirektīvasnetransponēšanas, –tāpēcprivātpersonavaratsauktiesuzskaidru,precīzuunbeznosacījumunormudirektīvāpretpašudalībvalsti (26).

30.      No Tiesasjudikatūrasizriet,kanavnozīmes,tiešikādā statusādalībvalstsrīkojas (27). Vertikālāstiešāsiedarbības priekšnoteikums navarī tāds,kanoteiktajaidaļaino“valsts”,kasiratbildētājakonkrētālietā,faktiskibūtujābūtatbildīgaiparattiecīgāsdirektīvas neīstenošanu dalībvalstī (28).

31.      Drīzāknostāja ir tāda,ka,jadalībvalsts būtu īstenojusišodirektīvupareizi, tad visiembūtujāievērotiesības,kasar šodirektīvu ir piešķirtasprivātpersonām. Tāpēcvismazjebkuraistruktūrai,kasirdaļanovalsts,būtujāievērošopersonutiesības.

32.      Ja uz tiesībām ar tiešuiedarbībudirektīvā nevaratsaukties(tāpēc, kaatbildētājanavvalstsvaivalstsemanācija), tad vispārējomodelivarraksturotšādi. Direktīvā –bieživiendiezganabstrakti – ir noteiktastiesības,kasirjātransponēun jāiemiesovalststiesībuaktos. Tā kātiesībām, kas izriet noSavienībastiesībām, ir jābūtefektīvām,nevienatiesībanevarpastāvētbezatbilstošatiesiskāsaizsardzībaslīdzekļa(“ubi jus, ibi remedium”). Tāpēc vispirms ir jāpievēršasattiecīgāsvalststiesībuaktiem,lairedzētu,kastajos jauir(jair) noderīgsdirektīvas(daļējai)īstenošanai (29),vienlaikuspārbaudot,vaidirektīvāirnoteiktsvalststiesībuaktos nodrošināms tiesiskāsaizsardzībaslīdzeklis,japiešķirtāstiesībasirpārkāptas. Pēc tam ir jāpārbaudasaskaņāarvalststiesībuaktiem pieejamietiesiskāsaizsardzībaslīdzekļi,arnolūkuizmantotto,ko tajos varatrast,lainodrošinātuatbilstīgutiesiskāsaizsardzībaslīdzekli, vienlaikus ievērojotvalstsprocesuālotiesībupatstāvību,piemērojot(tagadklasiskos)līdzvērtībasunefektivitātesprincipusvispārējāpienākuma ietvaros interpretētvalstutiesībuaktusatbilstošiSavienībastiesībām(turpmāk tekstā – “interprétationconforme”) (30). Tikaitad,jatārezultātānetiekefektīviaizsargātasSavienībastiesību aktos garantētās tiesības, irjāpievēršasvalstsatbildībasdoktrīnai. Valstsatbildībaparzaudējumiemtādējādinav pirmais,betgangalējaistiesiskāsaizsardzībaslīdzeklis.

33.      Analīzesprocess,kurutikkoraksturoju,biežiirsarežģītsunkomplicētsuzdevums. Esošovalststiesībuaktu “interprétationconforme”nebūsiespējama,jašādainterpretācijabūtucontralegem (31). Pieprasotzaudējumuatlīdzībunodalībvalsts (32), prasītājam ir vainu jāvēršas pret šodalībvalstikāpapilduatbildētāju(vienlaikussedzot tiesāšanāsizdevumusdalībvalstij, jatā prasībapretgalveno atbildētāju tiktu apmierināta),vai jāuzsākotratiesvedībapretdalībvalsti,ja tas ir mēģinājis, bet tam nav izdeviespanākt zaudējumu atlīdzināšanu no galvenāatbildētāja. Javiennetiek ierosināta tiesvedība, pamatojoties uz pilnīgu direktīvasneīstenošanu, sekmīga zaudējumu atlīdzības prasījuma īstenošanapretdalībvalstinav neizbēgams secinājums (33).

34.      Tomēr,javalststiesībuaktosnavparedzētsnekas,kas varētu tikt uzskatītsparsaskaņāaršodirektīvu piešķiramotiesību īstenošanu(kāšajā lietā), tad ir divas izvēles. Ja acīmredzamaisatbildētājs(šajāgadījumā –MIBI)irpareizijāraksturokā“valsts”vai“valstsemanācija”, tad prasītājavartiešiatsauktiesuzsavām direktīvā paredzētajām tiesībām, kurām ir tieša iedarbība(vertikālātiešāiedarbība),unsaņemtkompensācijuno minētāatbildētāja. Jatā nav, tad tiesiskās aizsardzības līdzeklis pretdalībvalsti ir zaudējumu atlīdzībasaskaņāar Tiesas skaidri noteiktoprincipu spriedumāDillenkofer (34).

 Par pirmo jautājumu

35.      Arpirmojautājumuiesniedzējtiesavaicā,vai sprieduma Foster kritērijs ir jāpiemēro kumulatīvivai alternatīvi. Tasirpamatotsjautājums. Sprieduma Foster18. punktsirformulēts alternatīvi:“[..]Tiesavairākāslietāsir nospriedusi, ka direktīvas beznosacījuma un pietiekami precīzas normas var tikt izmantotaspretorganizācijāmvaistruktūrām,kurasir valsts pakļautībā vai kontrolē vai kurām ir īpašas pilnvaras, salīdzinot ar noteikumiem, kas piemērojami attiecībās starp privātpersonām” (35). Tomēr20. punktaformulējumsšķietkumulatīvs:“Noiepriekšminētāizriet,kastruktūra, kurai neatkarīgi no tās juridiskās formas ar valsts aktu – valstij īstenojot kontroli – ir uzdots nodrošināt sabiedrisko pakalpojumu un kurai šai nolūkā ir īpašas pilnvaras, salīdzinot ar noteikumiem, kas ir piemērojami attiecībās starp privātpersonām,katrā ziņāir viena no struktūrām,pretkurām var atsaukties uzdirektīvasnormām,kamvar būt tiešaiedarbība” (36).

36.      Loģiski,pirmaisjautājumsir pamatots ar pieņēmumu,ka Tiesas spriedumā Foster minētieelementi irizsmeļošssarakstsarto,kasirjāņemvērā,kad ir jāatbilduzjautājumu:“vaišisatbildētājs irvalstsemanācijavertikālās tiešās iedarbības mērķiem?” Japārbaudes kritērija elementiiralternatīvi, tad pietiks arAvaiB,vaiC,vaiD konstatēšanu lietas pamatā esošajosfaktos. Jatieirkumulatīvi, tad irjākonstatē gan A, gan B, gan C,ganD.Katrā ziņāpapildufaktora(teiksim EvaiF)esamībai(vaitrūkumam)navbūtiskasnozīmes. Citiemvārdiemsakot – tiek pieņemts,ka spriedumā Foster Tiesa vēlējās identificēt – unidentificēja –visuskomponentus,kasbūtubūtiskivērtējumam,vai konkrētais atbildētājsirvainavvalstsemanācijavertikālās tiešās iedarbības mērķiem.

37.      Uzskatu,ka, ciešāk aplūkojotTiesasargumentāciju spriedumāFoster,tomērkļūstskaidrs,kaTiesaneveica (riskanto)uzdevumu mēģināt paredzētvisasiespējamāsnākotnesfaktu konstelācijas,kasvarēturadītjautājumu:“Vai šis atbildētājsirvalstsemanācija?” Drīzāktā abstrahējās no jau izlemtajām lietām tiktāl,ciktāltas bija nepieciešams,laisniegtuatbildiiesniedzējtiesaišajākonkrētajālietā. Jatāirtaisnība,tad no tā loģiski izriet,kauzpirmojautājumuirjāatbild tā,ka spriedumā Foster formulētā pārbaudes kritērija elementi navnealternatīvi,nekumulatīvi.

38.      TāpēcirjāveicnelielsrūpīgsizpētesdarbsarspriedumaFoster (37) tekstu.

39.      Būtiskosfaktusvarizklāstītvienkārši. PiecāmBritishGasCorporation(turpmāk tekstā – “BGC”)darbiniecēmbijajādodaspensijā60 gaduvecumāsaskaņāarBGCpolitiku, ka darbiniekiem ir jādodaspensijā,sasniedzotvalstsnoteiktopensijasvecumu(tajālaikā60 gadi sievietēmun65 gadi vīriešiem). ViņasvēlējāsturpinātdarbuunIndustrial Tribunal [Darba tiesā] cēla prasību,kaBGCpolitika – laigan tā nebijaaizliegtaarattiecīgāsvalstsnoteikumiem – bijapretrunāPadomesDirektīvas 76/207/EEK 5. panta1. punktam (38). Viņasapgalvoja,kavaratsauktiesuzšo normu pretBGC.

40.      Būtiskās BGC iezīmes, kā izriet no sprieduma, bija šādas (39). Pamatojoties uzApvienotāsKaralistes 1972. gadaGāzeslikumu [Gas Act 1972],kurāBGC bija reglamentētapamatlietas faktisko apstākļu laikā,BGCbijaar likumu izveidota sabiedrība, kasbijaatbildīgapargāzespiegādessistēmasizveidiunuzturēšanuLielbritānijāun kam bijamonopoltiesībasuzgāzespiegādi. BGClocekļusiecēlakompetentaisvalsts sekretārs. ViņšarībijapilnvarotsdotBGCvispārīgaraksturanorādījumusattiecībāuzjautājumiem,kasskarvalstsintereses,unnorādījumuspartāsvadību. BGCbijapienākumsiesniegtvalstssekretāramperiodiskuspārskatus parfunkciju izpildi,vadībuunprogrammām. Šie pārskati tadtika iesniegti abāsparlamentapalātās. Saskaņāar Gas Act 1972BGCbijaarītiesības ar ministra piekrišanuiesniegtparlamentam tiesībuaktu priekšlikumus. Tiesas rīcībā esošajos materiālos,atbilstošitiesas sēdes ziņojumā fiksētajam,bija iekļautsarī apstāklis,kaatbilstoši AnglijastiesībāmBGCir“publiska struktūra”un“publiska iestāde”dažāduvalsts normatīvo aktuizpratnē.

41.      Gan Industrial Tribunal, gan Employment Appeal Tribunal [Darbaapelācijastiesa], ganCourt of Appeal[Apelācijastiesa]noraidījadarbiniečuprasību. ViņastopārsūdzējaHouse of Lords [Lordupalātā],kuraiesniedzalūgumusniegtprejudiciālunolēmumu lietā,kaskļuvaparlietuC‑188/89.

42.      Pēcsākotnējāstrīdaparpieņemamību atrisināšanas Tiesa sprieduma16. punktā pievērsās tā jautājumabūtībai,kastaibijajāizlemj.

43.      Tiesasāka ar parametruizklāstu. Pirmkārt,tā(16. punktā) atgādināja,kadirektīvu(kurāsdalībvalstīm ir likts noteikti rīkoties)efektivitāte tiktu samazināta,japrivātpersonasnevarētuatsauktiesuztāmvalststiesāsunvalsts tiesas nevarētu tāsņemtvērā. Tiesa to bijanorādījusijau1982. gadā spriedumāBecker (40). “Tātad”dalībvalsts,kuranepilda saistībasieviestdirektīvu līdztransponēšanastermiņam, laiaizstāvētospret privātpersonas prasījumu,nevarizmantot to,“ka tā pati nav izpildījusi pienākumus, kas tai izriet no direktīvas”. “Tādējādi”(citsvārds “tātad”vietā) var atsaukties uzdirektīvasnormutiešoiedarbību:i) “lai atspēkotu ikvienu valsts tiesību normu, kas ir pretrunā direktīvai”;vaiii) “ciktāl šīs normas paredz tiesības, kuru izpildi indivīdi var prasīt no attiecīgās valsts”.

44.      Pēc tam(17. punktā)Tiesaatgādināja,ka no tās sprieduma Marshall (41)jauizriet,kavertikālās tiešās iedarbības mērķiem nav nozīmes precīzajamstatusam, kādā valsts kā atbildētāja rīkojas(spriedumāMarshalltasbija“neatkarīginotā [..],vai[valstsrīkojas]kādarbadevējavaikāpubliska iestāde”). UnšeitTiesaatklāja,kāpēctāuzskatīja,kadirektīvām ir jābūt arvertikālutiešuiedarbībupretdalībvalstīm:“Abos gadījumos ir jāizvairās no tā, ka valsts varētu gūt priekšrocības no [Savienības] tiesību neievērošanas” (42).

45.      Pēc tam (18. punktā)Tiesa pārgāja pie atbildētāju,pretkuriemprivātpersonavarizmantot“beznosacījumaunpietiekamiprecīzusdirektīvasnoteikumus”,veidu definīciju piedāvāšanas (īsumā,kasirvalstsemanācijavertikālās tiešās iedarbības mērķiem). Ievadvārdi“Pamatojotiesuzšiemapsvērumiem,Tiesavairākāslietāsirnospriedusi,ka[..]”noderkāsignāls,laiinformētulasītāju,kaTiesagatavojasdotviņamabstraktuformulu,kuras visassastāvdaļasvar tikt izsecinātasno esošās judikatūras.

46.      Tāpēcnepārsteidz atklājums,kaTiesauzreiz(19. punktā)apstiprināja savu apgalvojumu,kaviss,ko tā nupatbijapateikusi,varēja tikt izsecinātsno esošās judikatūras. Minētajāpunktāiekļautolietusarakstuievadaformulējums“Tiesa ir atbilstoši nospriedusi,ka[..]”. Atsevišķās minētajās lietāsBecker(“nodokļuiestādes”) (43),Busseni(“nodokļuiestādes”) (44),Costanzo(“vietējāsvaireģionālāsiestādes”) (45),Johnston(“konstitucionālineatkarīgasiestādes,kasatbildīgasparsabiedriskāskārtībasuzturēšanuundrošību”) (46)unMarshall(“publiskāsiestādes,kasnodrošinavalstsveselības aprūpes pakalpojumus”) (47)ir atrodamsviensvaivairākiatsevišķiekomponenti,koTiesaminējusiabstraktajāformulējumā18. punktā.

47.      Šeitvēršuuzmanībuuzto,kašāsprieduma 18. un19. punktstikpatlabivarēja būt uzrakstītspretējāsecībā. Būtībāargumentācija irvienāda,sakot:“i) pārbaudes kritēriju es abstrakti formulēšu šādi, unii) varatredzētpazīmes,koes esmu identificējusi šādāslietās, kuras Tiesajauir izlēmusi” (faktiskā šo punktu secība)vai“i) skatieties,teirvairākaslietas,kurasTiesajauirizlēmusi,kurāmpiemītkonkrētaspazīmes;unii) pārbaudes kritēriju es abstrakti formulēšu šādi”(pretēja secība).

48.      Tiesa varēja šeit apstāties pēc abstraktāformulējuma sniegšanas. Stingriņemot,atbildeuzkonkrētojautājumu,vai saskaņā ar minēto pārbaudes kritēriju BGCirvalstsemanācija,bija jāsniedz iesniedzējtiesai,izlemjotparfaktiskajiem apstākļiem (48). Tomēriesniedzējtiesasjautājums bija,“vai BGCir [..] tādaveida struktūra,kaapelācijas sūdzības iesniedzējāmirtiesībasAnglijastiesās atsauktiestiešiuz[Direktīvu 76/207]tā,laitāsbūtutiesīgasprasīt atlīdzināt zaudējumus,pamatojotiesuzto,kaBGC pensionēšanaspolitikairpretrunādirektīvai?”,un ir skaidrs, ka Tiesas ieskatātās rīcībābijapietiekamidaudzmateriālu,laidotuskaidrusnorādījumusparto,kādai jābūtatbildei (49). Dažādieattiecībā uzBGC konstatētie faktiskie apstākļi bija pietiekoši,laipierādītu,kaBGC faktiski atbildakatramnouzskaitītajiem kritērijiem (50). TāpēcTiesatālāk (20. punktā) norādīja,ka“noiepriekš minētā izriet”,kainstitūcija,kurāapvienotas18. punktānoteiktāsdažādāsīpašības(kopāarvairākiempapildukomentāriem),“katrā ziņā irvienanostruktūrām,pretkurām var atsaukties uz direktīvasnormām,kamvar būt tiešaiedarbība” (51).

49.      Es šeit apstāšos, lai atzīmētu,kaar20. punktu ieviestie papildukomentāri labākatbilst viedoklim, ka minētajāpunktā ir veikta abstraktāformulējuma piemērošana BGC,nekā pieņēmumam, ka tajā ir iekļautspats pārbaudeskritērijs. Pirmkārt,turiratsauceuz“struktūruneatkarīginotāsjuridiskāsformas”,kurapaplašina(iespējams,nedaudzneapzināti)iepriekšējo pārbaudes kritēriju,kasir atvasinātsnojudikatūras,kurabūtībā ir saistīta arpubliskāmiestādēm uncitāmstruktūrām,kuru“juridiskāforma”varbūtdaļēji publiskaundaļēji privātavaipatvienīgiprivāta,nevisvienīgipubliska (52). Otrkārt, tiek apgalvots,kaattiecīgāstruktūrairtāda,kurai“saskaņāarvalsts iestādes izdotu tiesību aktu ir uzdots veikt sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanu”(18. punktā navskaidriminēta“sabiedriskopakalpojumunodrošināšana”). Treškārt,“īpašas pilnvaras, kas ir plašākas nekā noteikumi, kuri ir piemērojami attiecībās starp privātpersonām” (jau identificētas iepriekš18. punktā)tiek izmantotas“šā mērķa īstenošanai” –proti, lai ļautustruktūraisniegtsabiedriskupakalpojumu. Ceturtkārt,laigantrijāmnostruktūrām, uz kurāmir atsauces19. punktāminētajājudikatūrā,bija“īpašaspilnvaras”,ceturtajai(veselībasiestādei spriedumāMarshall) tādu nebija. Tasliekapšaubīt,vaišiselements ir jāuzskataparnepieciešamusastāvdaļu valsts emanācijas definīcijā vertikālās tiešās iedarbības mērķiem. TomērBGCšādasīpašaspilnvaras bija (53). Ar šiempapildukomentāriem valststiesaitikapaskaidrots(samērā tiešā tekstā),ka ar faktiem,kurusTiesairnoskaidrojusi, izmantojotlūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumuparBGC, irpietiekami,laiklasificētu BGCkāvalstsemanāciju.

50.      Tomērvisbūtiskākie ir vārdi“katrā ziņā irviena no”. Tieapstiprina,kaTiesa20. punktā necentāsnoformulētnekādaveidavispārējo pārbaudes kritērijuvaiaptvert visas iespējamībasnākotnē. Tāizskatījakonkrētolietuun valsts tiesaiteica:“Neatkarīginocitāmstruktūrām, kas var būt (vaivar nebūt)valsts emanācijas, struktūra, kurai piemītvisasšīsīpašības,irvalstsemanācija, – un tasirtas,kojūsgribējātzināt”.

51.      Minēto interpretācijupastiprinateksts no 20. punktalīdzspriedumarezolutīvajaidaļai. Tiesa 21. punktāatgādināja,katā spriedumā Marshall (54)jauirnospriedusi,kaDirektīvas 76/207 5. panta1. punkts atbilst tiešāsiedarbības pārbaudes kritērijam. Pēctam20. un21. punkts ir apvienoti(22. punktā, kas ir atkārtots kārezolutīvādaļa),laisniegtuiesniedzējtiesaiprecīzuatbildiuzprejudiciālojautājumu. Šeit ir izlaisti 20. punktā atrodamie vārdi “katrā ziņā ir viena no”, jo tie rezolutīvajādaļā nav vajadzīgi un būtu nevietā.

52.      Secinu,kaTiesai spriedumā Fosternebijanodomaizsmeļošiun uz visiemlaikiem mēģināt uzskaitīttā pārbaudes kritērijasastāvdaļas,kasirvalstsemanācijavertikālās tiešās iedarbības mērķiem. Tiesaradījaabstraktuformulējumuno esošās judikatūras(18. punkts),kurupēc tam piemērojaarkomentāriem, laiidentificētustruktūru,kurasīpašībasnozīmēja,katākatrāziņābija jāiekļaujvalstsemanācijas kategorijā(20. punkts). Unar tonolēmumsbeidzas. Nefaktiskāpārbaudes kritērijaatvasināšananoiepriekš esošās judikatūras 18. punktā,nearī minētā pārbaudes kritērijapiemērošana20. punktānenozīmē,ka tie irizsmeļoši, – šāda to kategorizēšanaaratpakaļejošuspēku būtu pretrunā ganloģikai, ganveselajamsaprātam.

53.      Notāizriet,kaatbildeuzpirmojautājumuir tāda,ka pārbaudes kritērijs spriedumā Fosterattiecībāuzto,kasirvalstsemanācijadirektīvuvertikālāstiešāsiedarbības mērķiem,iratrodamsminētajālietā taisītā sprieduma18. punktā,nevis tā 20. punktā. Tajā formulētā pārbaudes kritērija elementi nav interpretējaminekumulatīvi, nealternatīvi. Drīzāktasirneizsmeļošstoelementu saraksts,kasvarbūt būtiski šādavērtējuma veikšanai.

54.      Pirmspievērstiesotramjautājumam,īsumāun liekot to iekavās, es īsumā aplūkošu kāduinteresantuaspektu komponentos, kurusTiesaizmantoja šā pārbaudes kritērijaizveidošanai,proti,atsauciuz“īpašāmpilnvarām”. Oriģinālā izmantotajāfrančuvalodā,kurātika sagatavots un apspriestsspriedumaprojekts, ir izmantotstermins“pouvoirsexorbitants”, kas ir tehnisks termins Francijasadministratīvajāstiesībās,kuram“special powers [īpašaspilnvaras]”navīpašiatbilstošstulkojumsangļuvalodā (55). LocusclassicussabiedriskopakalpojumujēdzienamFrancijasadministratīvajāstiesībās,kāsaprotu,ir Tribunaldesconflits (Jurisdikcijas tiesa) 1873. gada8. februāra spriedums Blanco (56),kurā iratzīta ganiespējama valstsatbildībapar “service public”rezultātāradītajiemzaudējumiem, ganadministratīvotiesuekskluzīvajurisdikcija(atšķirībānoparastajāmcivillietutiesām) izskatīt šādaslietas (57). Conseild’État (Valsts padome) spriedumāBureauVeritas (58) ir sniegtasnoderīgaspapildunorādesparFrancijastiesībujēdzienu“l’exercise des prérogatives de puissance publique … conférées pour l’exécution de la mission de service public dont [la société en question] est investie”(tādu valstsvaras prerogatīvuīstenošana [..], kuras ir piešķirtas,lai[attiecīgāsabiedrība]izpildītu tai uzticēto sabiedriskopakalpojumupilnvarojumu). Ņemot to vērā,TiesasspriedumaFoster tekstānav mēģināts definēt“īpašaspilnvaras”Savienībastiesību izpratnē, izņemot,kašādaspilnvarasir“plašākas nekā noteikumi, kuri ir piemērojami attiecībās starp privātpersonām”. Atgriezīšospiešījēdziena, it īpašipievēršotiestrešajam prejudiciālajam jautājumam (59).

 Par otro jautājumu

55.      Arotrojautājumuiesniedzējtiesa – pieņemot,ka spriedumā Foster uzskaitītieelementiirfaktoru kopums,kas ir jāņemvērā(kāesmuierosinājusiatbildē,kopiedāvāju sniegt uz pirmojautājumu),nevisierobežojošs,kumulatīvs pārbaudes kritērijs, –vēlasnoskaidrot, vaiirfundamentālsprincips, kas ir pamatā atsevišķiem identificētajiem faktoriem,kuršvalststiesai ir jāpiemērotās rīcībā esošajiem faktiem,lainoteiktu,vaikonkrētaisatbildētājsirvainavvalstsemanācijadirektīvuvertikālās tiešās iedarbības mērķiem.

56.      Irjāsākarjautājumu,vaijudikatūrā pēc sprieduma Fosterizšķiroši ir norādīts,kaTiesa kopš minētā sprieduma faktiskiirizvēlējusiesalternatīvuvaikumulatīvu pārbaudes kritēriju(tā,kaotrsjautājumskļūstlieks),vai arī ir piešķirta īpašanozīmevienamvaiotram no spriedumāFoster identificētajiem elementiem.

57.      Ciktālvar spriest,abosaspektosatbildeīsumāirnoliedzoša;betizsmeļošam izklāstamturpinājumāaplūkošušojudikatūrumazlietsīkāk. Minētājudikatūra tiks aplūkotahronoloģiskajāsecībā,kādā tika pasludināti dažādiespriedumi.

58.      Pirmaisbūtiskais nolēmums pēc sprieduma lietāFoster bija spriedums lietāKampelmann u.c. (60). H. Kampelmannuntrīs viņa kolēģi, kuri bijaprasītājilietās no C‑253/96 līdz C‑256/96,bijadarbinieki Landschaftsverband(Reģionālajāpadomē),kasbijaatbildīga tostarppar ceļubūviun to uzturēšanu Vestfālenes Lipē [Westfalen-Lippe]un par vairākufederālās zemesceļuapkopes darbu vadīšanu (61). A. Schade(lietāC‑257/96)unK. Haseley(lietāC‑258/96)strādājaattiecīgiStadtwerkeWitten(Pašvaldībasdarbudepartaments, Vitene [Witten])unStadtwerkeAltena(Pašvaldībasdarbudepartaments, Altena [Altena]),kuribijapubliskiuzņēmumi,kassniedzenergoapgādespakalpojumusattiecīgi Vitenē unAltenā (62). Viņivēlējāstieši atsaukties uzPadomesDirektīvas 91/533/EEK (63) 2. panta2. punkta c) apakšpunkta ii) punktupretsaviemdarbadevējiem saistībāarstrīdupartoklasifikāciju. Secinot,kašainormaiirtiešaiedarbība (64),Tiesaizklāstīja sprieduma Foster (65)18. punkta alternatīvā sarakstapaplašinātuversijuunatbildējauzvalsts tiesas otrojautājumu,atkārtojot sprieduma Foster (66) 18. punkta formulējumu.

59.      Spriedumā CollinounChiappero (67)atbildētājaTelecomItaliabijavairākuuzņēmumu tiesībupārņēmējasabiedrība,kambijaItālijasvalstspiešķirta ekskluzīva koncesija uztelekomunikācijupakalpojumiemsabiedriskaiizmantošanai (68). Prasītājiapstrīdējatopārejasnosākotnējākoncesijasīpašnieka uz nākamokoncesijasīpašnieku noteikumus (69). Iesniedzējtiesauzskatīja,kaobjektīvi bijanotikusi uzņēmumapāreja,betnorādīja,ka ar Itālijastiesībuaktiem bija ieviestsīpašsrežīms,atkāpjotiesnovispārējāmuzņēmumu pārejas tiesībām,kuru sekas būtuprasītājuprasījuma noraidīšana. IesniedzējtiesajautājaTiesai,vaiar Itālijas LikumuNr. 58/92 ieviestie atkāpesnoteikumi ir saderīgiarPadomesDirektīvu 77/187/EEK (70).

60.      TelecomItaliacentāsapstrīdētlūgumasniegtprejudiciālunolēmumupieņemamību,apgalvojot,kaiesniedzējtiesa“katrāziņānevarpiemērot[Direktīvas 77/187]normaspamatlietā, kurāvisidalībniekiirprivātpersonas” (71). Tiesapiekrita,kasaskaņāarpastāvīgojudikatūrudirektīvainedrīkstbūthorizontālātiešāiedarbība,bettad turpinājumā atgādināja gan “interprétationconforme” principu, ganto,ka, japersonasvaratsauktiesuzdirektīvupretvalsti,tāsvar to darītneatkarīginostatusa,kādā valsts rīkojas,jovalstij navjāļauj gūtpriekšrocības no tā, ka pati valsts nav ievērojusi(toreizējās)Kopienastiesībuaktus. PēctamTiesacitēja spriedumaFoster 20. punktu,atstājotvalststiesas ziņānoskaidrošanu,vaiprasītājivartiešiatsauktiesuzDirektīvu 77/187,unpārgāja pie atbildēmpar prejudiciālo jautājumu būtību (72).

61.      SpriedumāRieser Internationale Transporte (73) prasītājapārvadājumusabiedrībapieprasījaatmaksātnodevas, kuras tāuzskatīja par pārmaksātām,lietojotBrennerautostrādi. Atbildētāja(turpmāk tekstā – “Asfinag”)bijastruktūra,kas ir atbildīgaparAustrijasautostrāžuunātrgaitasmaģistrāļu,tostarpBrennerautostrādes, plānošanu,būvniecību,ekspluatāciju,uzturēšanuunfinansēšanusaskaņāarlicences nolīgumustarptountāsvienīgoakcionāru, kas bija Austrijasvalsts. Pārvadājumusabiedrība(unKomisija)uzskatīja,kaprettādustruktūrukāAsfinag uz aplūkojamo direktīvu attiecīgajiem noteikumiem varatsauktiestādēļ, ka minētosabiedrību ar valsti vieno ciešassaitesAustrijas autostrāžu apsaimniekošanā. Pretšāduinterpretāciju iebilda Asfinag,apgalvojot,katāirreģistrētaprivātotiesībuakcijusabiedrībasformā,kurasvaldei navsaistošiAustrijasvalsts struktūru norādījumi,katānepildavalstspienākumus un ka tā iekasēnodevasuzsavarēķina (74).

62.      Citējusi spriedumos Becker (75), Marshall (76) un Foster (77)noteiktos vertikālāstiešāsiedarbības pamatā esošos principus,Tiesa vārdu pa vārdam izklāstīja sprieduma Foster 20. punkta pārbaudes kritēriju,kā tas bija atbalsojies spriedumāCollino unChiappero (78). Pēctamtālūgumāsniegtprejudiciālunolēmumu ķērāspierūpīgas tai iesniegto materiālu analīzes (79). Tiesauzskatīja,kanošiemfaktiem kļūstskaidrs,kaAsfinagirstruktūra,kurai ar valsts aktu – valstij īstenojot kontroli – ir uzdots nodrošināt sabiedrisko pakalpojumu un kurai šajā nolūkā ir īpašas pilnvaras, salīdzinot ar noteikumiem, kas ir piemērojami attiecībās starp privātpersonām (80). TādēļTiesasecināja,ka“šādastruktūra,neatkarīginotāsjuridiskāsformas,ir viena no tām,pretkurām var atsaukties uz direktīvasnormām,kamirtiešaiedarbība” (81).

63.      Atbilstoši manai spriedumaRieserInternationaleTransporteinterpretācijai Tiesa šeit rīkojāstiešitāpat,kātāiepriekšbijarīkojusies spriedumāFoster. Tiesauzskatīja,kanotāsrīcībāesošajiemmateriāliem varsecināt,kaAsfinagatbilstvisāmspriedumāFoster uzskaitītajām pazīmēm. TāpēcAsfinag“katrā ziņā ir viena no tām”struktūrām,pretkurāmprasītājavaratsauktiesuzdirektīvuvertikālotiešoiedarbību. Vēlospiebilst,kanolēmumā lietāRieserInternationaleTransporte,neapšaubāmi,ir paskaidrots,ka privāto tiesību akcijusabiedrība,kuras valdeinavsaistoši valsts sniegtienorādījumi,tomērvarbūtvalstsemanācijavertikālās tiešās iedarbības mērķiem.

64.      Lieta SozialhilfeverbandRohrbach (82)bija saistīta arjautājumu,vai publisko tiesību sociālās palīdzības pašvaldību apvienības Sozialhilfeverband darbiniekudarbalīgumitika attiecīgi nodoti divām jaunām privātotiesībusabiedrībām ar ierobežotu atbildību,kuruvienīgaisakcionārsbijaSozialhilfeverband. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tikaizlemtsarmotivēturīkojumusaskaņāartagadējāTiesasReglamenta 99. pantu. Šķiet, ka Tiesagalvenouzmanībupievērsatam,kajaunāssabiedrībasarierobežotuatbildībukontrolējavienīgaisakcionārs,kaspatsbijavalstsemanācija. Cikspēju spriest,tā faktiski nepārbaudīja,vaiSozialhilfeverbandbijaīpašaspilnvaras (83).

65.      Spriedumā Vassallo (84)atbildētājabijaslimnīca,unjautājumsparto,vaitāirvalstsemanācija, radāsiebildesparnepieņemamību kontekstā. Slimnīcanorādīja,ka tā nav atkarīga nedz no Itālijas valsts, nedz arī no kādas no ministrijām. Tāirautonomaiestādear savu vadību, kurai iestādes pārvaldes ietvaros ir jāpiemēro valsts tiesību normas, kuras tā nevar apstrīdēt un no kurām tā nevar atkāpties (85). Tiesatikai atzīmēja,kanolūguma sniegt prejudiciālu nolēmumuizriet,kavalsts tiesa šo slimnīcu ir atzinusi par valsts pārvaldei piesaistītu publiskā sektora iestādi. Ar topietika,laiTiesa(izmantojottopašupaplašināto formulējumu attiecībā uz valstsemanācijas pārbaudes kritēriju,kotābijaizvirzījusi spriedumā Kampelmann u.c.)secinātu,kaslimnīcas iebilde par nepieņemamībuirjānoraida (86). AtkalTiesasanalīzē es nevaruatrastnekādu“īpašupilnvaru” pārbaudi. Būtībānav arīticams(skat. spriedumu Marshall),kapubliskāsektoraslimnīcaibūtušādaspilnvaras.

66.      SpriedumāFarrell I Tiesa minēja iepriekš sprieduma Foster20. punktā (kopāarsprieduma CollinounChiappero23. punktuunRieserInternationaleTransporte24. punktu), nevis sprieduma Foster18. punktāizklāstīto pārbaudes kritēriju. TomērTiesanekavējotiesskaidrinorādīja,katās rīcībā navpietiekamidaudzmateriālu,lainoteiktu,vaiMIBIirvalstsemanācija,untāpēcatstāja šo jautājumuiesniedzējtiesas ziņā (87),kā rezultātāpēc laika ir iesniegts šislūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.

67.      Spriedumā Dominguez (88) virspalātaizskatīja prasībusaskaņāarpārstrādātoDarba laikadirektīvu(Direktīva 2003/88/EK (89)),ko bija cēlis darbiniekspretCentre informatique du Centre Ouest Atlantique (CentrālāRietumatlantijasreģiona Datuapstrādescentrs),kas,kāTiesaatzīmēja,bija“iestāde, kas darbojas sociālā nodrošinājuma jomā” (90). Tiesatikai citējasprieduma Foster 20. punktu unatstājavalststiesas ziņānoteikt,vai uzSavienībastiesībunormu ar tiešuiedarbību(Direktīvas 2003/88 7. panta1. punkts)varētuatsauktiespret minēto atbildētāju (91). Arī šeit tika tieši konstatēts,vaiatbildētājamirīpašaspilnvaras.

68.      Tiesa spriedumā Carratù (92)aplūkojadarbalīgumos noteiktustermiņus. AtbildētājsbijaPosteItaliane(Itālijas Pasta dienests). Tiesasargumentācijaattiecībāuzvalstsemanācijasargumentubijakodolīga (93). Tāatzīmēja,kaPosteItalianepilnībā pieder Itālijas valstijun vienīgā tās akcionāre ir Ekonomikas un finanšu ministrija,turklāt to kontrolē valsts un Corte dei Conti (Revīzijas palāta), kuras loceklis ir PosteItaliane valdē. Ņemottovērā,Tiesasecināja,kaPosteItalianeatbilst spriedumā Foster norādīto elementu kumulatīvajaiversijai un“pieder pie tādām organizācijām”,attiecībā uzkurāmvaratsaukties uz vertikālutiešuiedarbību (94).

69.      Atzīšos,ka neesmu diez cik pārliecināta, vaipilnīgi saprotunolēmumu lietāPortgás(piektāpalāta) (95), kas tika pieņemtstajāpašādienā,kad spriedums Carratù(trešāpalāta).

70.      Pamatlietas faktisko apstākļu rašanās laikāPortgásbijasaskaņā ar Portugāles tiesībām dibināta akciju sabiedrība ar ekskluzīva sabiedrisko pakalpojumu koncesionāra statusu PadomesDirektīvas 93/38/EEK (96)2. panta nozīmē. TāsaņēmaSavienībaslīdzfinansējumunoEiropasReģionālāsattīstībasfonda,kurutāizmantoja, it īpaši,laifinansētugāzesskaitītāju iegādi. PēcrevīzijasPortugāles valsts struktūra (Programa Operacional Norte (Ziemeļu darbības programmas) pārvaldītājs)uzdevaatgūtšofinanšuatbalstu,pamatojotiesuzto,kaPortgás nav izpildījusi Direktīvā 93/38 ietverto attiecīgo Savienības tiesību normu par publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu prasības. ŠienoteikumiPortugālestiesībās vēlnebijatransponēti. VaiPortgás bija valstsemanācijadirektīvuvertikālās tiešās iedarbības mērķiem,un,jatā bija, vai PortugālesvalstspativarējaatsauktiesuznetransponētodirektīvupretPortgás?

71.      Ģenerāladvokāta Nilsa Vāla [Nilss Wahl]secinājumos tika veiktadivdaļīgaanalīze:i) pretkuru,unii) kuršvar atsaukties uz direktīvasnormutiešuiedarbību“vertikāli”? Kāsākumapunktu viņš izmantoja sprieduma Foster 20. punktu,uzskatot,ka tas ir “veltīts”Tiesasšajālietā izstrādātajam kritērijam (97). Viņšsecināja,kafakts,kaPortgásirsabiedrisko pakalpojumu koncesionārs un līgumslēdzēja subjekts Direktīvas 93/382. pantaizpratnē,nenozīmē,katas noteikti iruzskatāmsparvalstsemanāciju;un,ņemot vērā, kaiesniedzējtiesa nav “sniegusi pietiekami daudz informācijas par Portgás, lai varētu konstatēt, vai minētajam uzņēmumam pamatlietas faktu rašanās brīdī bija [īpašas] pilnvaras un vai tas bija pakļauts valsts iestāžu kontrolei, atbilstoši spriedumā lietā [Foster] formulētajam noteikumam un Tiesas tradicionālajai pieejai līdzīgās lietās” tas, vai visi šie nosacījumi ir izpildīti, ir jāizvērtē iesniedzējtiesai (98). JatomērPortgásbūtuvalstsemanācija, tad viņšneredzējašķēršļus, lai valstspretPortgás nevarētu atsaukties uz direktīvas noteikumiem ar tiešuiedarbību (99).

72.      SpriedumāTiesavispirmskonstatēja,kaattiecīgāsDirektīvas 93/38normastiešām irbeznosacījumaunpietiekamiprecīzas,laitām būtutiešaiedarbība (100). Pēc tamTiesaminēja sprieduma Foster 20. punktu, kā tas ir atbalsojies spriedumos CollinounChiappero(23. punkts),RieserInternationaleTransporte(24. punkts),Farrell I(40. punkts)unDominguez(39. punkts (101)). No minētāsjudikatūras izrietēja tās apsvērums,ka,“pat ja privātpersona ietilpst direktīvas personīgās piemērojamības jomā, vēršoties pret to valsts tiesās, nevar atsaukties uz tās normām tieši”. (Es piekrītu šimsecinājumam,betgribētosteikt,katasizrietno sprieduma Faccini Dori (102),nevisnominētāsjudikatūras.)

73.      Tiesa turpinājumā uzreizkonstatēja,ka“tādējādi [..] apstāklis, ka privāts uzņēmums, kurš ir ekskluzīvs sabiedrisko pakalpojumu koncesionārs, ir skaidri norādīts kā tāds, kurš ietilpst Direktīvas 93/38 personīgās piemērošanas jomā, pats par sevi nerada tādas sekas, ka pret šo uzņēmumu var vērsties, atsaucoties uz šīs direktīvas normām” (103). Šeitpiekrītu šim secinājumam,tačunedaudzcituiemesludēļ. Manšķiet,ka2. pantā navparedzētsnekasvairākkānoteiktDirektīvas 93/38materiālāspiemērošanasjomu. Tamnepārprotamiirdivasdaļas –2. panta 1. punkta a) apakšpunkts(valstsiestādesvaivalstsuzņēmumi)un2. panta 1. punkta b) apakšpunkts(līgumslēdzējisubjekti,kurinavvalstsiestādesvaivalstsuzņēmumi,betkuru viens no darbības veidiem ir kāda no 2. panta 2. punktā minētajām darbībām “un kas darbojas, pamatojoties uz īpašām vai ekskluzīvām tiesībām, ko piešķir kādas dalībvalsts kompetenta iestāde”). Neuzskatu,kamateriālāspiemērošanasjomasdefinīcijā(kassniedzatbildesuzjautājumuparto,“kamir jāievēro šī direktīva,kadtāirīstenota?”) ir automātiskiatbildētsuzcitujautājumu,“jašīdirektīvanavīstenota,vai uztās noteikumiem ar tiešuiedarbībuvaratsauktiespretvisāmstruktūrām,kasdefinētaskāatbilstošas tās piemērošanas jomai?”.

74.      Pēc tamTiesanorādīja,ka“minēto sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšana ir jāveic valsts iestādes pārraudzībā un minētajam uzņēmumam ir jābūt pilnvarām, kas ir plašākas nekā noteikumi, kuri ir piemērojami attiecībās starp privātpersonām”,šo apgalvojumu pamatojot ar sprieduma RieserInternationaleTransporte 25.–27. punktu. Esmujau izteikusi savas domas paršolietu (104).Minētajostrijos sprieduma RieserInternationaleTransportepunktos ir veikta spriedumaFoster 20. punktapiemērošanakonkrētajiemlietasRieserInternationaleTransporte faktiem unnonāktspiesecinājuma(28. punktā, kas navminētsPortgás),ka“šādastruktūra,neatkarīginotāsjuridiskāsformas,irviena no tām,pretkurām var atsaukties uz direktīvasnormām,kamirtiešaiedarbība” (105). Tajos nav atbalstītspriekšlikums,ka,pirms struktūrairpienācīgiklasificējamakāvalstsemanācija, vienmērirjābūt konstatētiem visiem spriedumaFoster 20. punktāuzskaitītajiemelementiem.

75.      Tiesa turpinājumā 27.–30. punktāpārbaudījatāsrīcībāesošoinformācijuparPortgás. Tāsecināja,ka,tākā tai navvisuvajadzīgomateriālu,laiizšķirošiizlemtu, vaiPortgásirvalstsemanācija,nepieciešamāanalīze ir jāveic valsts tiesai(31. punkts,kurāietvertspārveidots spriedumaFoster 20. punkts) (106). Sprieduma otrajādaļāpēctam irizskatītsjautājumsparto,vaipativalstsvaratsauktiesuznetransponētudirektīvupretvalstsemanāciju, uz ko Tiesa, tāpat kāģenerāladvokāts,atbildējaapstiprinoši (107).

76.      Godbijīgi ir jānorāda,kapiektāpalāta spriedumāPortgás,šķiet,irrīkojusies,pamatojotiesuznepilnīguizpratniparpareizopiemērojamo pārbaudes kritēriju. Tāpattāsprasība,ka ir jākonstatē visi sprieduma Foster 20. punktāuzskaitītieelementi,manšķiet nav atspoguļota nekur citurTiesasjudikatūrā, kas radīta pēc sprieduma Foster.

77.      No šā pēc sprieduma Foster radītās judikatūras izvērtējuma es secinu,kaTiesanevienmēr irnolēmusiizvēlētiesierobežojošu,kumulatīvu pārbaudes kritēriju par to,kasirvalstsemanācijadirektīvuvertikālās tiešās iedarbības mērķiem. Ir taisnība, kataiirtendencecitēt sprieduma Foster20. punktubiežāknekāminētāsprieduma18. punktu. Tomērmanšķiet,kaattiecībāuziznākumuTiesanavstingriuzstājusiuzvisuturpieminēto pazīmjuesamību. Drīzāk,tāpatkā spriedumā Foster,tāir sniegusi konkrētaspārliecinošasnorādesvalststiesaigadījumos,kadtāuzskatīja,katās rīcībā irmateriāls, laitodarītu(īpaši spriedumosRieserInternationaleTransporte). Citurtāirļāvusivalststiesainoteikt atbilstībušim pārbaudes kritērijam (108).

78.      Patjamans vērtējums nav pareizs,ņemotvērā,kajautājums,kādefinēt,kasirvalstsemanācijadirektīvuvertikālās tiešās iedarbības mērķiem,tagad ir jāizskatavirspalātā,Tiesaiiriespēja nodrošināt nepieciešamoskaidrojumu saistībā ar šo lūgumusniegt prejudiciālu nolēmumu.

 IedvesmanocitāmSavienībastiesībujomām

79.      Šeit apstāšos, laiizpētītu,vainoderīgas norādesvariegūt no trīsSavienībastiesībujomām –valstsatbalsta,pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (turpmāk tekstā – “VTNP”) unpubliskoiepirkumu reglamentējošiem noteikumiem –,kurāsTiesaijau ir nāciessaskartiesarjautājumiem,kaskonceptuālinav ļoti tālinošīsproblēmasparto,kāuzlabotspriedumaFoster pārbaudes kritēriju parto,kasirvalstsemanācijadirektīvuvertikālāstiešāsiedarbības mērķiem. Visāsšajāsjomās ir ietvertitādijēdzienikāpubliskā iestādeunpakalpojumusniegšanaparatlīdzību, un tās visas ir saistītas arvalstsattiecībāmardažāda veida iestādēmvaiuzņēmumiem. Nevēlosteikt,kašajākontekstā automātiski vaipilnībā varētu tikt pārņemts jebkuršnoteikumukopums,kaspiemērojamsminētajāmSavienībastiesībujomām. Tomērtāsvarsniegtnoderīguinformācijuparkritērijiem,kasbūtujānosaka,lainodalītu“valstiuntāsemanācijas”no“privātpersonām”.

–       Valstsatbalsts(LESD107. pants)

80.      Bieživienirjāizvērtē,vaikonkrētaispasākumsirvalstsatbalstsLESD107. pantaizpratnē. Šajākontekstātiekizmantots pārbaudes kritērijstam,vaikonkrētspasākumsparlabuuzņēmumamir“valstsizcelsmes”,lainoteiktu,vaišispasākums irjāuzskatapar“atbalstu, ko piešķir dalībvalstis vai ko piešķir no valsts līdzekļiem”. Pasākuma valstsizcelsme,no vienas puses,ietver attiecināmības uz valsti jēdzienuun,nootraspuses,valstsresursuizmantošanas jēdzienu.

81.      Kad publiskā iestāde piešķir priekšrocību kādam saņēmējam,pasākums pēc definīcijas ir attiecināms uz valsti, pat ja attiecīgā iestāde ir juridiski autonoma no citām publiskajām iestādēm (109). Saskaņā ar iedibinātojudikatūrunav nošķirami gadījumi, kad atbalstu valsts piešķir tieši un kad atbalstu piešķir publiskas vai privātas iestādes, kuras valsts izveido vai nosaka atbalsta administrēšanai (110). Taspatstad ir piemērojams,japubliskāiestādenosaka publisko vai privāto tiesību subjektu,laiadministrētukādupasākumu,arko tiek piešķirtapriekšrocība. Eiropas Savienības tiesībās nevar tikt pieļauts, ka, radot autonomas iestādes, kuru uzdevums ir piešķirt atbalstu, ir iespējams apiet valsts atbalsta uzraudzības noteikumus (111).

82.      Japriekšrocībasirpiešķirtas,izmantojotpubliskouzņēmumu,irmazākacīmredzams,kapasākums irjāattiecina uz valsti (112). Šādosgadījumosirjānosaka,vaivar tikt uzskatīts,kapubliskāsiestādestāvaicitādi iriesaistītas šā pasākuma veikšanā. Pats fakts,kapasākumuirveicispublisksuzņēmums,navpietiekams,laipasākumsbūtuattiecināms uzvalsti (113). Tomērnavjāpierāda,kakonkrētāgadījumāpubliskāsiestādesir pamudinājušaspubliskouzņēmumuveiktattiecīgopasākumu (114).

83.      Tākāstarpvalstiunpubliskiemuzņēmumiem noteikti pastāvcieša saikne, tad pastāvreālsrisks,kavalstsatbalstsaršouzņēmumustarpniecībuvarētu tikt piešķirts nepārskatāmi,pārkāpjotLīgumā noteiktovalstsatbalsta noteikumu sistēmu (115). Turklāttieši tāpēc, kastarpvalstiunpubliskajiemuzņēmumiem pastāv privileģētasattiecības,parastitrešajaipersonai būsļotigrūtikonkrētāgadījumāpierādīt,kašādauzņēmumaveiktiepasākumipatiešāmir īstenotipēcvalstsiestāžunorādījumiem (116).

84.      Šoiemesludēļpubliska uzņēmuma veiktā pasākuma attiecināmība uz valsti var tikt izsecināta no visiem faktiem, kas izriet no lietas apstākļiem, un situācijas, kādā šis pasākums ir veikts (117).

85.      Ciktālrunairparvalstslīdzekļuizmantošanu, parasti valstsatbalstsLESD 107. panta1. punkta izpratnē varbūttikaipriekšrocības, kas irtiešivainetiešipiešķirtas,izmantojotvalstslīdzekļus.Tomērjudikatūrapierāda,kaprivātostruktūru līdzekļizināmosapstākļosarīvar tikt uzskatītiparvalstslīdzekļiemLESD 107. panta1. punkta izpratnē. Šo līdzekļuizcelsmenavbūtiska,japirmstiešasvainetiešasnodošanassaņēmējiem tienonākvalstskontrolēunlīdz ar to valsts iestāžu rīcībā (118). Šiem līdzekļiem ne vienmēr ir jānonāk publiskāsiestādes īpašumā (119).

86.      Vai tasnozīmē,ka,jauzņēmumsvaistruktūratiekfinansētanovalstsbudžetaunšīfinansēšananotieksaskaņāarnosacījumiem,kaskvalificējamikāvalstsatbalstssaskaņāarLESD107. pantu, ar to pietiek,laisaņēmējs kļūtu parvalstsemanācijudirektīvuvertikālās tiešās iedarbības mērķiem? Manuprāt, tas tā nav. Manšķiet,kaprivātabankavaiogļraktuve,kurabijusi atbalsta,laitopārstrukturētu, saņēmēja, tā nekļūtu par valstsemanācijuFosterjudikatūras izpratnē. Otrāspektragalānevaruiedomāties arī to,katikai uzņēmumavaistruktūrasapmaksāšananovalstslīdzekļiem,laipiegādātuprecesvaipakalpojumus,varētu to pārvērst par valstsemanāciju. Tādējādi šai definīcijai neatbilstu uzņēmums, kasatbildparbirojapiederumu piegādi valdībasministrijaisaskaņāarlīgumu, kura slēgšanas tiesības piešķirtaspēcpubliskāiepirkumaprocedūras.

–       VTNP

87.      Uz uzņēmumiem,kamuzticētiVTNPLESD 106. panta 2. punkta izpratnē,“attiecas Līgumā ietvertie noteikumi, un jo īpaši noteikumi par konkurenci, ciktāl minēto noteikumu piemērojums netraucē tiem veikt uzticētos uzdevumus juridiski vai faktiski” (120). Jatievar atbilstminētajainormai, tad fakts,kašādiuzņēmumisaņemlīdzekļusnovalstsvai tiem ir piešķirtasīpašasvaiekskluzīvastiesības,nelikssecināt,ka šis pasākumsir(aizliegts) valstsatbalsts. Četrinosacījumi,kaspiemērojaminoteikšanai,vaiattiecīgaisuzņēmumssniedzVTNP,irdefinēti labi zināmajā spriedumāAltmark (121).

88.      PirmaisAltmarknosacījums(vienīgaisnočetriem,kasirbūtisksšaidiskusijai)nosaka,ka“saņēmējam uzņēmumam faktiski ir jābūt pienākumam pildīt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu un šim pienākumam ir jābūt skaidri definētam”. ToVispārējātiesavēlākpapildināja ar divāmpapilduprasībām – par“publiskās varas akta esamīb[u], kas attiecīgajiem uzņēmumiem uzdod veikt VTNP uzdevumu, kā arī šī uzdevuma universāl[o] un obligāt[o] rakstur[u]”un par to, ka “dalībvalstij ir jānorāda iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka attiecīgais pakalpojums tā īpašā rakstura dēļ ir jākvalificē kā VTNP un jānošķir no citas ekonomiskas darbības” (122).

89.      No minētāsjudikatūraskopāarKomisijaspraksiattiecībāuzuzņēmumiem, kuri apgalvo,katiepildaVTNP (123), irredzams,kašiepakalpojumiirsaistītiardarbībām,kasattiecasuzvalstspubliskouzdevumu,kuruvalstskaut kāda iemesla dēļirnolēmusiuzticēttrešaipersonai. Pieejotnomazlietatšķirīgaskatpunkta,dalībvalstupubliskās iestādes(valsts,reģionālajāvaivietējālīmenīatkarībānokompetenčusadalījumasaskaņāarvalststiesībuaktiem)klasificēpakalpojumusarvispārējunozīmiuntādējādiuz tiemattiecinaīpašussabiedriskopakalpojumusniegšanaspienākumus. TerminsVTNP attiecasganuzsaimniecisko darbību, ganarekonomikunesaistītupakalpojumu sniegšanu (124).

90.      VTNP sniedzoša uzņēmumabūtiskaīpašībairtāda,katiek nodrošinātskautkas tāds, kā nodrošināšana atbilstsabiedrībasinteresēm,betkonenodrošinātu(vainodrošinātutikaiarcitādiemnosacījumiemobjektīvāskvalitātes,drošības,pieejamās cenas,vienlīdzīgasattieksmesunvispārējāspieejas izpratnē)brīvaistirgusbezvalstsiejaukšanās(tāsauktais“tirgusnepilnībaskritērijs”) (125). Acīmredzamspiemērsbūtuaptiekas darbībaattālālaukurajonā. Tiesa tādēļ ir noteikusi,kaVTNPirpakalpojumi,kampiemītīpašasiezīmessalīdzinājumāarcitusaimnieciskodarbību (126). Saskaņāarpastāvīgojudikatūrupubliskajāmiestādēmdalībvalstīsirliela rīcības brīvība, nosakot, kas ir atzīstams par VTNP,un dalībvalsts šādi noteiktus pakalpojumusKomisijavarapstrīdēttikaiacīmredzamaskļūdasgadījumā (127). Ievērībascienīgi(betnepārsteidzoši) ir tas,kaVTNPtvērumsunstruktūra dažādās dalībvalstīsbūtiskiatšķirasatkarībānovalstsintervencesvēsturesunkultūraskatrādalībvalstī. TādēļVTNPirļotidažādi. Lietotājuvajadzībasunvēlmesatšķirsies atkarībā noģeogrāfiskās,sociālāsunkultūrasvides. Tāpēcir (saprātīgi), ka publiskoiestāžu ziņākatrādalībvalstī ir noteikt, kādaraksturaunapjoma pakalpojumutāsklasificē kāvispārējasnozīmespakalpojumu.

91.      Sniedzot VTNP, tā sniedzējam būs jāpiekrītnoteiktiemierobežojumiemvaiīpašiemuzdevumiem,kas nebūtu piemērojami,ja tassniegtulīdzīguspakalpojumuskomerciālānolūkā. To neizsmeļošāuzskaitījumāvarētu būt iekļauta:universālopakalpojumu sniegšanavisiem,kuritopieprasa(nevisbrīvībaizvēlētiessavusklientus);minētopakalpojumu sniegšana vienmēr(nevisbrīvībaizvēlēties, vai,kadunkurtossniegt)unpakalpojumasniegšana neatkarīginotā,vaiminētāpakalpojuma sniegšanaikonkrētamklientamvaikonkrētosapstākļos irkomerciālanozīme. Savukārtuzņēmums, kassniedzVTNP,parastigūslabumunokaut kādaveidaekskluzīvotiesībupiešķiršanasunsaņemsnovalsts samaksu,kaspārsniedzcenu,kādaparsniegtopakalpojumu būtumaksājamaparastostirgusapstākļos.

92.      VTNPsniegšanadažosgadījumosvarietvertarīīpašupilnvarupiešķiršanu sprieduma Fosterjudikatūrasnozīmē(piemēram,pilnvaraspiemērotpiespiedupasākumuspretpersonu),betnevienmērtābūs. Vēlatgriezīšospiešāsvarīgājautājumavēlāk (128).

–       Publiskais iepirkums

93.      Eiropas Savienībaspubliskāiepirkumatiesībāsjēdziens“valsts”untāsemanācijassakrītarjēdzienu“līgumslēdzējaiestāde”. Ar tosavukārt tiek norādīts,vailīguma slēgšanas tiesībasirpiešķirtassaskaņāarpubliskāiepirkumanoteikumiem vai tāsvar tikt piešķirtas saskaņāarkāducituprocedūru (129).

94.      Direktīvas 2014/24 2. panta1. punktā“līgumslēdzējasiestādes”ir definētaskā“valsts, reģionālās vai vietējās iestādes, publisko tiesību subjekti, vai vienas vai vairāku šādu iestāžu vai viena vai vairāku šādu publisko tiesību subjektu veidotas apvienības”. Saskaņāar 2. panta1. punkta 4) apakšpunktu“publisko tiesību subjekti”ir“struktūras, kurām piemīt visi turpmāk minētie raksturlielumi: a) tās ir nodibinātas ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības, kurām nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura; b) tām ir juridiskas personas statuss, un c) tās to lielākajā daļā finansē valsts, reģionālās vai vietējās iestādes vai citi publisko tiesību subjekti; vai to pārvaldību uzrauga minētās iestādes vai subjekti; vai to vadībā, valdē vai uzraudzības padomē vairāk nekā pusi locekļu ieceļ valsts, reģionālās vai vietējās iestādes vai citi publisko tiesību subjekti” (130).

95.      Šie kumulatīvie nosacījumi (131)attiecasnetikai uz subjektajuridiskostatusu(juridiskapersona)untāorganizatorisku saikniarvalsti(izmantojotfinansējumuvaikontroli),betarīlīgumslēdzējasiestādespubliskouzdevumu(apmierināt vispārējas nozīmes vajadzības,kamnavrūpnieciskavaikomerciālarakstura).

96.      No pirmāacuuzmetienavarētušķist,kašīdefinīcijairšaurākanekāklasiskaisspriedumaFoster pārbaudes kritērijs. TomērpraksēTiesairinterpretējusitoplaši, elastīgi, kā arī,ņemotvērākatraslietasīpašosapstākļus.

97.      Tā spriedumāUniversityofCambridgeTiesanosprieda,ka“attiecīgā subjekta finansēšanas veids var liecināt par ciešu šī subjekta atkarību no citām līgumslēdzējām iestādēm, taču šī pazīme nav noteicošā. Ne visi līgumslēdzējas iestādes maksājumi pamato vai nostiprina īpašu pakārtotību vai atkarību. Tikai pakalpojumus, ar kuriem kā ar finansiālu palīdzību bez pretizpildījuma tiek finansēta vai atbalstīta struktūras darbība, var kvalificēt kā valsts finansējumu” (132). Notāizrietēja,kavārdi““finansē [..][vienavaivairākaslīgumslēdzējasiestādes]”Direktīvu 92/50,93/36 un93/37 1. panta b) punktaotrāsdaļastrešajāievilkumā,pareiziinterpretēti,ietverpiešķīrumusvaidotācijas,ko maksā vienavaivairākaslīgumslēdzējasiestādes,laiatbalstītupētniecībuunstudentustipendijas,kurasmaksāpašvaldībuizglītībasiestādesaugstskolāmpar noteiktu studentu studijām. Maksājumi,ko veic vienavaivairākaslīgumslēdzējasiestādesvainusakarāarlīgumuparpakalpojumusniegšanu,kasietverpētnieciskodarbu,vaikāatlīdzībuparcitiempakalpojumiem,piemēram,konsultācijāmvaikonferenčuorganizēšanu,savukārtnavvalstsfinansējumsšodirektīvunozīmē” (133).

98.      Spriedumā MannesmannAnlagenbauTiesakonstatēja,katādastruktūrakāÖsterreichischeStaatsdruckerei,kurasdarbībabijarotācijastermofiksācijasdrukāšana,kuratikaizveidotaartiesību aktiemunkurasdarbība bijavispārējāsinteresēs,betarīkomerciālarakstura,irjāuztverkāpubliskotiesībusubjektsuntādējādilīgumslēdzēja iestāde, –rezultātā minētās struktūras slēgtie visa veida darbulīgumi bija jāuzskataparbūvdarbuvalstslīgumiem (134). BūtībāTiesakonstatēja,kanobrīža,kadstruktūraveicvienudaļunosaviemuzdevumiemsabiedrībasinteresēs, uz visiem šīs struktūras iepirkumiem attiecaspubliskoiepirkumudirektīva.

99.      SpriedumāAdolf Truley Tiesauzsvēra,ka“vispārējovajadzību”jēdziensirautonomiunvienoti jāinterpretē visāEiropasSavienībā,ņemotvērādirektīvas kontekstuunmērķi (135). Tiesasnostāja tālāk ir attīstītaspriedumāKomisija/Spānija,kurā atzīts,ka,“nosakot,vaipastāvvispārējasvajadzības,kam nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura, ir jāņemvērāattiecīgiejuridiskieunfaktiskieapstākļi,piemēram,tie,kasdominēja,kadattiecīgāstruktūra tika izveidota,unapstākļi,saskaņāarkuriemtāveicsavudarbību,tostarp,inter alia,konkurencestrūkumstirgū,fakts,katāsprimāraismērķisnavgūtpeļņu,fakts,katāneuzņemasriskus,kassaistītiaršo darbību,unjebkuršpublisksfinansējums attiecīgajai darbībai” (136).

100. Kopumāvispārējasvajadzības, kas ir būtiski svarīgas,lainoteiktu,vaiiestādeiirpublisksuzdevums,ir,“pirmkārt,tās,kas tiek apmierinātas citādinekāarprečuvaipakalpojumu pieejamībutirgū,un,otrkārt,tās,kuraskautkāduarvispārējāminteresēm saistītu iemesludēļ valstspatiizvēlassniegtvai pār kurāmtāvēlassaglabātizšķirošuietekmi” (137).

101. Uzbrīdiapstāsimies,laiveiktu kritisku novērtējumuunuzdotujautājumus:vaiparvalsts emanācijām ir jāuzskata visasstruktūrasvaiuzņēmumi,kam ir uzdotspublisksuzdevums,kasatbilst pirmajam Altmark nosacījumam, vaiuzticētssniegtVTNP? Jaatbildeuzkādu no jautājumiemirapstiprinoša(un,kā var tikt apgalvots,neatkarīginotā,vaiar toirpietiekamivaiarī tas ir tikaiobligāts nosacījums, lai nodrošinātu atbilstībudefinīcijai), vai tadnākamajamnosacījumamir jābūt tādam,kaminētajampubliskajamuzdevumam kā tādam ir jābūt skaidriformulētamattiecīgajānormatīvajāregulējumā? Šādaipapilduprasībaivarētubūtnoderīgaloma, lai veicinātutiesiskonoteiktību,gan attiecībā uz konkrēto struktūruvaiuzņēmumu, gan attiecībā uz privātpersonu,kuravēlasatsauktiesuzdirektīvuvertikālāstiešāsiedarbības principu. Turklāt,kadstruktūrairvalstsemanācijaattiecībāuzdažāmdarbībām,kotāveic, vai tā būtujāuzskata parvalstsemanācijuattiecībāuzvisutāsdarbību,vai arī tā būtu uzskatāma parpārāk plašu interpretāciju?

102. Šajābrīdīdivipiemērivarētupalīdzētuzsvērtpraktiskāsproblēmas,kasrodas,piemērojot sprieduma Foster pārbaudes kritēriju tā pašreizējā veidolā.

103. ManāpirmajāpiemērāXirsabiedrība,kassniedzapsardzespakalpojumus. Taiirdivilīgumi. Viensirarlieluprivātu juridisku firmu,kuravēlasnodrošināt,laitāsbirojos tiktu veikti atbilstošidrošībaspasākumi. Otrsirarcentrālovaldību,kas kā “ārpakalpojumu”ir nodevusi atsevišķus apsardzespienākumusvidējistingrarežīmacietumā. Objektīviraugoties,faktiskiizpildītiepakalpojumiaboskontekstosirpraktiskiidentiski. Pirmaislīgumsirparastsprivāttiesībulīgumsstarpdiviemprivāto tiesībusubjektiem. OtrajālīgumāX ir jāpilda publisks uzdevums,kotaiuzticējusivalsts. Xpilda deleģētas valstsvaras funkcijas,untai patiešāmirīpašaspilnvaras(īpašiaizturēšanas pilnvaras).

104. ManāotrajāpiemērāYirsabiedrība,kasnodrošinaprāmjusatiksmi. Tādarbojasdivosmaršrutos. Viensmaršrutsirpopulārsmaršruts, kurirdaudzpotenciāloklientugankravu,ganpasažieru pārvadājumiem. ArYšajāmaršrutā konkurē divascitassabiedrības,tomēr tur vēl arvien irvilinošasiespējasunYvarizvēlēties,cikintensīvisniegtprāmjupakalpojumus, atkarībānopieprasījuma. Maršrutsirkomerciāli pamatots pasākums. Otrsmaršrutsirstarpcietzemiunnelielu,nomaļusalu. Prāmju satiksme nodrošinasalas svarīgāko saikniarārpasauli. Tādarbojastiešā vietējās pašvaldībaskontrolē,bettagadvietējāspašvaldībasiestādelīguma slēgšanas tiesības par tās sniegšanukonkursakārtībā ir nodevusi(vienam)pakalpojumamsniedzējam. Šismaršrutsir pretstats komerciāli pamatotam pasākumam. Līgumslēdzējaiestādeirnoteikusi,kaprāmjupakalpojumi ir jāsniedz visugadu,jebkuroslaikaapstākļosunneatkarīginopasažieruskaitavaikravudaudzuma,kasbūsuzjebkurakonkrētakuģaklājakatrākonkrētābraucienā. Y iesniedz piedāvājumu konkursā,untai tiekpiešķirtaslīgumaslēgšanastiesības. Strādājotpirmajāmaršrutā,Yirparastskomercuzņēmums. Strādājototrajāmaršrutā,Ypilda publisku uzdevumu. PrāmjusatiksmeuzsalunepārprotamiatbilstVTNP kategorijai. Ar vietējai pašvaldībai vēlamajiem noteikumiem šis līgumstīrinokomerciālāviedokļa tiešām navļotipievilcīgs. LaiganYvarbūt ir centusies panāktkautkādupreferenciālu režīmuvaiizņēmuma statusu,vaiīpašaspilnvaras,šādielementi navbūtiskiVTNP izpildēun,iespējams,navpiešķirti.

105. Nošiemdiviempiemēriem izriet,kaatkarībāno konkrētajiem apstākļiemvienauntāpatistruktūravar būt valstsemanācijaattiecībāuznoteiktāmdarbībām,bet nebūtvalstsemanācijaattiecībāuzcitāmdarbībām. Svarīgiuzsvērt,ka secinājums par šādunošķīrumunavizdarīts,pamatojotiesuzstatusu,kurā šī struktūradarbojas. No sprieduma Marshall un spriedumaFoster ir skaidrs,katasnavbūtiski;unpatiešām –XunYkatradarbojastādāpašāstatusāabāssituācijās, kasminētaskatrānomaniem diviempiemēriem. Drīzākgalvenāatšķirībakatrā nopiemēriem irtāda,kavienāsituācijāšī struktūra darbojastīrikomerciāli,betotrāsituācijātāpatistruktūra izpilda publiskuuzdevumu. Nošiemdiviempiemēriemirredzamsarī tas,kaXir, betYnav piešķirtas “īpašaspilnvaras”, izpildot publiskouzdevumu.

106. Ņemottovērā,tagadatgriezīšos pie iesniedzējtiesasotrājautājuma.

107. Pirmkārt,manšķiet,kagalvenaisprincipsirskaidrsnopastāvīgāsjudikatūras. Tas ir tāds,kaprivātpersonavaratsauktiesuzdirektīvasprecīzuunbeznosacījumunormuattiecībāpretvalstineatkarīgino statusa, kādā valstsdarbojas,jo“ir jāizvairās no tā, ka valsts varētu gūt labumu no [Savienības] tiesību neievērošanas” (138).

108. Otrkārt, ir jānorāda uz (varbūtacīmredzamo)apstākli,kaprivātpersonām piešķirtajāmtiesībāmbiežiir noteiktacena. Tādējādi,izmantojottikaivienupiemēru,aizsargātudarbatiesībupiešķiršanadarbadevējamuzliekpienākumupaturētattiecīgodarbaņēmējuvaiizmaksātkompensācijupardarbalīgumalaušanu.

109. Treškārt,valstsemanācijas jēdzienamvertikālās tiešās iedarbības mērķiemir jābūt autonomamSavienībastiesību jēdzienam. Ar šojēdzienu tiektiešireglamentēts,kuramvarunkuramnevar būttiesības artiešuiedarbību, kas piešķirtasdirektīvā, kuru dalībvalsts navpienācīgi transponējusinoteiktajātermiņā. Fundamentālāprasība,kaSavienībastiesībuakti ir jāpiemēro vienādi visā EiropasSavienībā (139),aizliedzpieņemtjebkādudefinīciju,kurastvērumamirļautsatšķirtiesatkarībānodažādajāmdefinīcijām,kas ir iekļautasdažāduvalstutiesībusistēmāsattiecībāuzto,kasir“sabiedrisks pakalpojums”vai“īpašaspilnvaras”,vai“valsts”klasifikāciju saskaņāarvalstskonstitucionālajāmtiesībām.

110. Ceturtkārt,tiešitāpēc,kavalstīsterminoloģijaundefinīcijas irtikdažādas,Savienībastiesībudefinīcijai parvalstsemanācijunoteikti ir jābūtformulētaiabstrakti.

111. Piektkārt,daudzkasirmainījies,kopšTiesa 1990. gadā pasludināja spriedumu Foster. Daudzāsdalībvalstīsirievērojamipieaudzisto uzdevumu skaits,kurus tāsvairsneveic“iekšēji”. Daudzveidīgāks irkļuvis arī to organizāciju raksturs,kurāmtāsuzticšosuzdevumus. Lai ganvalstsaktīvuunlīdzartoarīagrāk valstijpiekrītošo pienākumu (kātasbijalietā Marshall)privatizācijasprocessnekādāgadījumānavbeidzies,tagad tāpat iriespējams,kašiepienākumivar tikt nodoti“publiskāunprivātā sektorapartnerībai”, izmantojot“nodošanu uz līguma pamata”vai nodošanu koncesijā.

112. Sāksimarprecizējumu,kasnavsvarīgišīsdefinīcijas izpratnē.

113. Sāksimarto,ka no paša sprieduma Fosterunvēlākāsjudikatūras(īpaši no sprieduma Rieser Internationale Transporte un sprieduma Sozialhilfeverband Rohrbach)irskaidrs,kaatbildētājajuridiskajaiformainav nozīmes (140).

114. Turklātirskaidrs arī tas,ka“valstij”nav jābūt situācijā, kurā tā īstenošīsstruktūrasdarbības ikdienas kontroli vai vadību (141). Šajāziņā manšķiet, ka atsauceiepriekšējā pārbaudes kritērijāuzstruktūru“valstskontrolē”tagadirkļuvusi lieka.

115. Tāpatirskaidrs,ka,jaattiecīgāstruktūra pieder valstijvai to kontrolē valsts, tad šīstruktūratiksuzskatītaparvalsts emanāciju (142). Mantasšķietpilnīgipamatoti, –valstijtādējādiirjāmaksāpar ar direktīvu, kura tai bija jātransponēvalststiesībuaktos, piešķirtotiesībuievērošanu.

116. Ir arī gandrīzpašsaprotami, kavalsts emanācijair jebkura “valstsaparāta”daļa –municipālās,reģionālāsvaivietējās iestādesuntamlīdzīgi. Patiešām, organizatoriski tāsvarētuvienkārši tikt uzskatītasparvalsts daļu, –tāpēc pret tām tā būtujāizturasbezpapilduizpētes (143).

117. Uzskatu,ka tāpat pašlaik papildus nav jāizskaidro arī iepriekšējā pārbaudes kritērijā ietvertā atsauceuz“pakļautību valstij”. Nojudikatūraspēc sprieduma Fostermanšķietskaidrs,kašīsfrāzes nozīmebūtujāsaprot tā,kavalstsirradījusiapstākļusunsistēmu,atbilstošikuraiminētāstruktūravardarboties.

118. Visbeidzot,jautājumamparfinansējumunavnekādasnozīmes. Lai struktūra būtu valsts emanācija, nav nepieciešams, ka to finansē valsts (144).

119. Pārējospamatelementoskomplektā,kaskopāveido pārbaudes kritēriju attiecībā uz to,vaikonkrētāstruktūrairvainavvalsts emanācijadirektīvuvertikālās tiešās iedarbības mērķiem,šim jautājumam tiek pieiets nofunkcionālāsperspektīvas(“vaiattiecīgā struktūrapildafunkcijas,kassavā veidā ir “valstij līdzīgas”?”) (145). Manšķiet –vismazattiecībāuz pārbaudes kritērijiem,kasnorādīti spriedumā Fosterunvēlākajājudikatūrā –, ka šie elementi ir šādi:i) vaivalstsiruzticējusiattiecīgajaistruktūrai pildītsabiedriskuuzdevumu,kurucitādi valstspativarētu izlemt pildīttieši,unii) vaivalstsirdevusi šai struktūrai kaut kāda veidapapildupilnvaras,laitāvarētuefektīvi izpildītsavuuzdevumu(tasirtikaicitsveids, kā pateikt “īpašas pilnvaras, kas pārsniedz tās, kuras rodas no parastiem noteikumiem, kuri piemērojami attiecībās starp privātpersonām”). Pirmaisietver daudz dažādaveidasabiedriskosuzdevumus –noslimnīcuunizglītībasiestāžu darbības līdz cietumu uzturēšanai un līdz būtisku pakalpojumu nodrošināšanaiattālāsvalststeritorijasdaļās. Otraisbieživienirsabiedriskauzdevumauzticēšanasšādaistruktūrai dabiskas sekas.

120. Tāpēcierosinu,ka,atbildotuzotrojautājumu,Tiesai būtu jānolemj,ka,nosakot,vaikonkrētsatbildētājs ir valsts emanācijadirektīvuvertikālās tiešās iedarbības mērķiem,valststiesaibūtujāņemvērāšādikritēriji:

1)      attiecīgāsstruktūrasjuridiskāformanav būtiska;

2)      navnepieciešams,laivalstsikdienā varētukontrolētvaivadītšīsstruktūrasdarbību;

3)      jaattiecīgāstruktūra pieder valstijvai to kontrolē valsts, tad šīstruktūra ir jāuzskataparvalsts emanāciju,un navjāapsver,vaiirizpildīticitikritēriji;

4)      jebkuras municipālās,reģionālāsvaivietējās iestādes vailīdzvērtīgasstruktūrasautomātiskiir jāuzskata parvalsts emanāciju;

5)      nav nepieciešams, lai attiecīgo struktūru finansētu valsts;

6)      javalstsiruzticējusiattiecīgajaistruktūrai uzdevumusniegtsabiedriskopakalpojumu,ko citādi pašaivalstijvarētu būt jāsniedztieši,unirpiešķīrusi šaistruktūrai kaut kāda veida papildupilnvaras,laitāvarētuefektīvipildītsavuuzdevumu,attiecīgāstruktūrakatrāziņāiruzskatāmaparvalsts emanāciju.

Veicotanalīzi,valststiesaibūtujāņemvērāpamatprincips,kaprivātpersonavaratsauktiesuzdirektīvas precīziemunbeznosacījumanoteikumiempretvalstineatkarīginostatusa,kurāvalstsdarbojas,joir jāizvairās no tā, ka valsts varētu gūt labumu no Savienības tiesību neievērošanas.

121. Atbildēuztrešojautājumu es izvērtēšuproblēmu,vaigadījumā,jauzdevumsveiktsabiedriskopakalpojumu tiek uzticēts šo secinājumu 120. punkta 6) apakšpunktā minētajai struktūrai,tam noteikti ir jānotiek kopā ar valsts “īpašupilnvaru” piešķiršanu.

 Par trešo jautājumu

122. Trešajājautājumāiesniedzējtiesavaicā,vaiar to,kadalībvalsts struktūrai(piemēram,MIBI) ir nodevusi plaša apmēra kompetenci, šķietami, lai izpildītu saistības, kas izriet no Eiropas Savienības tiesībām, pietiek, laišī struktūra tiktu klasificētakāvalstsemanācijavertikālās tiešās iedarbības mērķiem. Pakārtoti,vaiirnepieciešams,laišādaistruktūraibūtupiešķirtasi) īpašaspilnvarasvaiii) lai tādarbotostiešādalībvalstskontrolēvaiuzraudzībā,pirmsprivātpersonapretšostruktūru varatsauktiesuzdirektīvasnormu ar tiešu iedarbību?

123. Pirmkārt, ievadā irjānorāda, kadirektīvāmirvisdažādākās formas un apjomi. Dažās (kādažādāsnodarbinātībasdirektīvās) tiek radītastiesībasunnoteiktassaistībaskopumāvisiemdarbadevējiemunvisiemdarbiniekiem, paredzot tikaiīpašus ierobežotus izņēmumus (146). Citās ir norādīti parametri,kuruietvarosirjārealizē konkrētastiesības,kasizrietnoSavienības tiesībuaktiem (147),vai norādīts, kāir jāregulē atsevišķassaimnieciskās darbībasnozares (148). Vēlcitās ir pieprasīts,laidalībvalstsuzticētuīpašaistruktūrainoteiktusuzdevumus,kas ir jāveic aršodirektīvu radīto saistībuunpiešķirto tiesību rezultātā.

124. Tāiršajā lietā. Ir skaidrs,kapienākumsnodrošināt,laitransportlīdzekļu vadītājibūtuapdrošinātipretrisku,kasizraisīja E. Farrell negadījumu, ir atrodams tiešiSavienības tiesībuaktos,proti,Trešāsdirektīvasparmehāniskotransportlīdzekļuapdrošināšanu 1. pantā. Otrāsdirektīvasparmehāniskotransportlīdzekļuapdrošināšanu1. panta4. punkta pirmajādaļā iepriekšbijanoteikts,kadalībvalstīm ir jāizveidomehānisms attiecībā uziespējamību,katransportlīdzekļa vadītājs,kurš nav bijis apdrošinātspretrisku,kamobligātibijajābūtapdrošinātam,varētuizraisītnegadījumu. Abiemšiem pienākumiemkopā bija jānodrošina, laiĪrijātransportlīdzekļa vadītājaatbildībupretpasažieri E. Farrell situācijā īstenotu vainutransportlīdzekļa vadītājapašaapdrošinātājs,vai – gadījumā, jatransportlīdzekļa vadītājs nebūtu identificējams vainebūtu apdrošināts, –struktūra,kuraiĪrijā ir uzticēts pienākums apmierināt šādusprasījumus.

125. Īrijakādalībvalstsvarējaizvēlētieskādu nodažādiemiespējamajiemveidiem pēdējā minētā pienākumaīstenošanai. Tādējāditābūtuvarējusi noteikt, ka pašasvaldībasdienests(piemēram,Satiksmesministrija) ir atbildīgspar ar neapdrošinātiemtransportlīdzekļu vadītājiem saistītu prasījumu no cietušajiem apmierināšanu. Tā būtu varējusiizveidotjaunu,atsevišķupubliskotiesībusubjektuuntam uzticēt šopienākumu. Vai arī tāvarējarīkoties tā,kā tāgalu galā to darīja, –izmantotesošuprivāto tiesībusubjektuarattiecīgiemradniecīgiempienākumiemunuzticētšimprivāto tiesībusubjektamjaunuspapildupienākumus,kasizrietno Trešāsdirektīvasparmehāniskotransportlīdzekļuapdrošināšanu 1. panta.

126. Otrkārt,kāpareizinorādaKomisija, šis ir neparastsgadījums,joMIBI raison d’être tiešiirtostarpizskatītprasījumus, ko iesniegušas personas, kuras cietušas no neapdrošinātiem transportlīdzekļu vadītājiem. Šajākonkrētajākontekstārodasjautājums,vaitasiratbildīgsarī par šī konkrētā prasījumaapmierināšanu,neraugotiesuzto,kaĪrija pamatlietas faktisko apstākļu norises laikā valststiesībuaktosnebija pareizi transponējusivisusSavienībastiesībās noteiktospienākumusun(vēl) nebija noteikusi, kaMIBI ir atbildīgspar šo konkrēto jautājumu. Šajāziņāizskatāmālietaatšķirasno tādām situācijām, saistībā ar kurām tika pasludināts spriedums Marshall (149),kadatbildētājscituiemeslu dēļ,pavisamatšķirīgākontekstā bija jāuzskata parvalstsemanāciju,tāpēctam bija pienākumsīstenotdarbatiesības ar tiešu iedarbību,kuras attiecībā uz M. H. Marshall varēja izrietēt noDirektīvas 76/207 5. panta1. punkta. Šeittiesības ar tiešuiedarbību,kurascenšasīstenot E. Farrell (kompensācijapartraumām,kasgūtas,kāpasažiereibraucot mehāniskajā transportlīdzeklī),saskaņāarTrešāsdirektīvasparmehāniskotransportlīdzekļuapdrošināšanu 1. pantuirtiešitādaveidatiesības,par kurāmĪrija jaubija noteikusi MIBI pakārtotoatbildību,jatransportlīdzekļa vadītājsnavidentificētsvai nav apdrošināts.

127. Ņemot to vērā, trešajamjautājumam irvispārējanozīmeattiecībāuzSavienībastiesībuaktupiemērošanuvisāEiropasSavienībā. Tāpēc es aicinātuvirspalātu neatbildētuz tošauri(piemēram,atsaucotiesuzto,kavisiemmehāniskotransportlīdzekļuapdrošinātājiemĪrijā ir jābūtMIBI dalībniekiem,kasvarētu tikt uzskatītsparatšķirībuīpašopilnvaru jautājumā (150)),bettāvietā izskatītiesniedzējtiesasuzdoto (būtisko)principiālo jautājumu.

128. Kājaunorādīju,atbildotuzotrojautājumu, ar īpašupilnvarupiešķiršanu vaidalībvalsts tiešaskontroles vaiuzraudzībasesamībupietiks,laiattiecīgāstruktūra kļūtu parvalsts emanāciju. Artrešojautājumuiesniedzējtiesavaicā,vaikādsnošiemelementiemirpamatā esošāvienādojuma nepieciešama daļa. Pakārtoti,vai pietiek ar to,kapienākumsizpildītsaistības,kurascitādibūtujāpildapašaidalībvalstij,iruzticētsattiecīgajaistruktūrai?

129. Šajākontekstājēdziens“īpašaspilnvaras”kļūstīpašisvarīgs. Laisaprastu,kādasfunkcijas ir jāpilda šim jēdzienam,irvērtsatgrieztiespiespriedumaFoster.

130. Kājaunorādījuiepriekš52. punktā,Tiesasnolūks minētajā lietā nebija noteiktizsmeļošuunpastāvīgu pārbaudes kritēriju. Drīzāktāradījaformulējumuno esošās judikatūras.

131. TādējādiTiesaspriedumaFoster 18. punktānorādīja,katāvirknēlietu ir nospriedusi,kavertikālātiešāiedarbībavarēturastiestad,jaorganizācijasvaistruktūrasbūtu“valsts pakļautībāvaikontrolēvai tām būtuīpašaspilnvaras” (151). Tiesa19. punktāuzskaitījačetraslietas. Trīsnošīmlietām bija saistītas arstruktūrām(nodokļuadministrāciju,vietējāmvaireģionālāmiestādēmunvalstsslimnīcu),kurasbijavalsts pakļautībāvaikontrolē, – tās atbilda šim pārbaudes kritērijam šā iemesla dēļ. Laiganpirmāsdivas struktūras,iespējams,arīatbilstu šim kritērijam,pamatojotiesuzpilnvarām, kas tāmacīmredzamipiemita,topašunevarsacītparvalstsslimnīcu. Ceturtā lieta(Johnston)bija saistīta arkonstitucionālineatkarīguiestādi,kas bija atbildīgaparsabiedriskāskārtībasundrošībasuzturēšanu. Faktiski taibijapiešķirtasīpašaspilnvarasšimnolūkam.

132. Manšķiet,kaatsaucotiesuz spriedumu Johnston,Tiesalietu, kasatbilda Tiesastikko noteiktajam pārbaudes kritērijam,izvēlējās, nevis(kāpārējostrīspiemēros)pamatojotiesuzto,kaattiecīgāstruktūrabija“valsts pakļautībā vaikontrolē”,betpamatojotiesuzto,kataibija“īpašaspilnvaras”. Todarot,Tiesauzsvērato,kasbijabūtiskselements šajā konkrētajālietā.

133. Šajākontekstāirinteresantiatzīmēt,kaspriedumāJohnstonfaktiskinavizmantotsjēdziens“īpašaspilnvaras”. Tāvietā Tiesa minētajā lietā atsaucāsuz“valsts varas pārstāv[i], kuru valsts pilnvarojusi sabiedriskās kārtības un sabiedrības drošības uzturēšanai” (152). Tāpiebilda,kašādastruktūra“nevar izmantot savā labā apstākli, ka valsts, kuru tas pārstāv, neievēro [Savienības] tiesības”.

134. Šeit ir jānorāda uz vairākiem citiem aspektiem.

135. Pirmkārt, spriedumā Foster(vaiarīturpmākājudikatūrā)navdefinīcijas, kofaktiskinozīmē“īpašaspilnvaras”. Mumsirtikaipateikts,kašādaspilnvaras“pārsniedz tās, kuras rodas no noteikumiem, kuri ir piemērojami attiecībās starp privātpersonām”. Ņemotvērā,ka sprieduma Foster pārbaudes kritērijs irjāpiemērovienādivisāEiropasSavienībā, šim terminam (jatasirjāsaglabākādaļanošī pārbaudes kritērija)Savienībastiesībās ir jābūt autonomainozīmei. Tomēr 20 gaduspēcspriedumaFoster termins,kas ir aizgūtsnovienasvalststiesībusistēmas (153),vēlaizviennav ieguvis skaidru,autonomunozīmi Savienībastiesībās.

136. Otrkārt,manāanalīzē par judikatūru pēc sprieduma Foster (154)navatklāts konsekvents process, kas būtu izmantojams, lai konkrētālietā pārbaudītu un identificētu īpašupilnvaru pastāvēšanu. Gan struktūrām,kas ir atbildīgasparautomaģistrāļubūvniecībuvaisniedzenergoapgādespakalpojumus (155), gan ekskluzīvamsabiedriskotelekomunikācijupakalpojumu koncesionāram (156), gan valstsautostrāžu sistēmu apsaimniekojošai privātaisabiedrībai (157), gan sociālāspalīdzībasorganizācijām (158), gan publiskāsektoraslimnīcai (159), gan reģionālaiiestādei,kasnodarbojasarsociālodrošību (160),gandalībvalstspastadienestam (161)bijapubliski uzdevumi. Nopieejamāfaktiskāmateriāla,kasir minēts spriedumos, daudz neskaidrāks ir tas,vaitiemnoteiktibijaarīīpašaspilnvaras. SpriedumāPortgás (162)Tiesaskaidripaziņoja,kaīpašasunekskluzīvastiesībassaskaņāarkoncesijaslīgumunenozīmēja,kaattiecīgajamsubjektamnoteiktibijaīpašaspilnvaras,unnodevašokonkrētojautājumuvalststiesaiturpmākaiizpētei (163).

137. Treškārt,laiganneretivarbūtvajadzīgas noteiktaveidapapildupilnvaras,laipildītupubliskuuzdevumu,navskaidrs,vai tāsbūsvajadzīgas vienmēr. Šādu pilnvaru esamība visskaidrāk ir redzamaVTNPkontekstā. Daudzāstautsaimniecībasnozarēs(tādās kātelekomunikācijas,ūdens,gāzeunelektrība)valstsmūsdienāsvarpiešķirtīpašasvaiekskluzīvastiesības (164).

138. Jāsecina,ka ir nevajadzīgiuntādēļnepamatoti pieprasīt,laiattiecīgajaistruktūrai būtu arī “īpašaspilnvaras”,lai tā būtu valsts emanācija.

139. Tomērirsvarīgi,laibūtuskaidrs,kanekatrapersonavaiiestāde,kasveicdarbībuvispārējāsinteresēs,būsvalsts emanācija. Šajāziņā ir jāatzīmēšādiaspekti.

140. Pirmkārt,irjābūt“struktūrai”,ar to es domājujuridiskupersonu. Fiziskapersonanevarbūtvalsts emanācija.

141. Otrkārt,jakādastruktūrapilda dažādasfunkcijas,nokurāmdažasir,betcitasnavuzdevumi,kotaiiruzticējusivalsts, tā varbūtvalsts emanācija tikaiattiecībāuzpirmāskategorijasdarbībām. Tādēļšeit manisatbalstītāpieejaatšķirasnotās,kuruTiesairpieņēmusipubliskoiepirkumulietās (165). Ievērojot to, kastruktūrai,kurair“līgumslēdzējaiestāde”publiskāiepirkumanoteikumu izpratnē un kurai tātad irvienmēr jākontrolēun jāievērošīkonkrētāSavienībastiesībujoma (166), struktūru kā valsts emanācijudirektīvuvertikālās tiešās iedarbības mērķiem,iespējams,skardaudzplašāksun neskaidrāk definētsSavienībastiesībuapjoms, ko pret tovarrealizētprivātpersona. Tādēļ“ja vienreiztrāpīts, tad vienmēr trāpīts” pieejas izmantošana šeit šķietnepiemērota.

142. Treškārt,tādā veidā uzticētajamuzdevumam ir jābūtattiecīgāsstruktūrasvai,vajadzības gadījumā,attiecīgāsstruktūrasdaļas pamatdarbībai.

143. Ceturtkārt,attiecīgajaistruktūraiirjāveicdarbība,kastiekveiktavispārējāsinteresēs. Tamirjābūt uzdevumam,kuru taiiruzticējusiattiecīgādalībvalstsunkuru,jato neveiktu minētā struktūra, tās vietāuzņemtospativalsts.

144. Šajāziņājēdziens“uzdevums”attiecasuzdarbībām,kurastiekveiktas kādacita,nevistīrikomerciālamērķa labā. Citiemvārdiemsakot,jābūt kaut kādamsabiedriskopakalpojumuelementam. Tādējādišaikategorijai atbilstu valstspastapakalpojumusniegšana –arpienākumupiegādātpastasūtījumusuzkatruadresi valstī. Tai neatbilstu vietējopiegādespakalpojumu pieejamība tikaipeļņas gūšanas nolūkā.

145. Jāpiebilst,ka dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgi uzskatiparuzdevumu,kas tiekveiktsvispārējāsinteresēs (167). Piemēram,vienadalībvalstsvaruzskatīt,katāspienākumsirnodrošināt,laivisiemtāsiedzīvotājiembūtuoptiskāsšķiedrasplatjoslastīkla pieslēgums,savukārtcita varētu nolemt,katasjānosakatikaitirgū valdošajiemspēkiem. Pirmajā minētajā gadījumāstruktūra,kuraiiruzticētsšisuzdevums,būsvalsts emanācija. Otrajā minētajā gadījumāprivātā sektora uzņēmums,kas nodrošina to pašu, tāds nebūs.

146. Manšķiet,katiesiskāsnoteiktībasinteresēsganattiecīgāsstruktūras labad, gan to personu labad,kas var vēlētiesuzsākttiesvedībupret šo struktūru, publiskajamuzdevumam kā tādam irjābūtskaidridefinētam ar attiecīgonormatīvoregulējumu.

147. TādējādipiedāvājuTiesaiuztrešojautājumuatbildēt tā,kaatbildē uz otrojautājumu minētie kritēriji ir piemērojami arītad,jadalībvalsts struktūrai ir nodevusi plaša apmēra kompetenci, acīmredzami, lai izpildītu saistības, kas izriet no Savienības tiesībām. Šai struktūrainavnoteiktijābūt īpašām pilnvarām salīdzinājumā ar noteikumiem, kas ir piemērojami attiecībās starp privātpersonām.

 Piebilde

148. Šosecinājumusagatavošanasunatbildes uztrim prejudiciālajiem jautājumiem ieteikšanas process neizbēgamiirveikts, ņemot vērā(strīdīgo)jautājumuparto,vaiTiesa spriedumā Faccini Dori (168) pareizi izlēma nepiekristhorizontālajaitiešajaiiedarbībai (169),pretējiģenerāladvokāta Karla Oto Lenca [Carl Otto Lenz] ieteikumam minētajālietā (170) undivucituģenerāladvokātuizteiktajaiargumentācijaiiepriekšējāslietās (171). Mansprovizoriskaispieņēmums ir bijis tāds,kaTiesa neuzskatīsparpiemērotu šai brīdī no jaunaatsākt minētodiskusiju.

149. Tomēruzskatu par nepieciešamu piebilst,ka, tā kāatbildētājajuridiskajaiformainav nozīmes,un tas tā ir kopšpaša sprieduma Foster,uzjautājumu,vai minētaisatbildētājsirvalsts emanācija,Tiesajauiratzinusi,kaprivātotiesībusubjektamvarbūtjāīstenodirektīvā ietvertās tiesības ar tiešuiedarbībupēccitasprivātpersonas pieprasījuma. TādējādiTiesapatiīstenībājauir atbalstījusiierobežotuhorizontālāstiešāsiedarbības formu.

150. Būtībāirtrīspieejas,kasvartikt(unir) izmantotas,laiaizpildītutiesību robu,ko ir radījusi vispārējashorizontālastiešasiedarbības neesamība:i) plašapieeja tam, kas ir valsts emanācija;ii) cik vien iespējams plaša “interprétationconforme” principaizpratne,uniii), kā galīgais risinājums – valstsatbildībaparzaudējumiem. Noprivātpersonutiesību efektīvasaizsardzības nodrošināšanas viedokļa pašreizējāsituācija ir vērtējama kā neapmierinoša. Tāradasarežģījumusprasītājiemun nenoteiktību atbildētājiem. Vēlospievienotiesiepriekšējiemģenerāladvokātiem,aicinotTiesu pārskatītunkritiski izvērtēt spriedumaFaccini Dori (172)pamatojumu attiecībā uz horizontālāstiešāsiedarbībasnoraidīšanu (173).

 Secinājumi

151. Ņemotvērāvisusiepriekšminētosapsvērumus,iesakuTiesaiuz Īrijas Supreme Court uzdotajiemjautājumiem atbildētšādi:

1)      SpriedumaFoster u.c. (174) pārbaudes kritērijs,kas irvalsts emanācija attiecībāuzdirektīvuvertikālotiešoiedarbību,iratrodams minētajā lietā taisītā sprieduma18. punktā,nevis tā 20. punktā. Tajā formulētā pārbaudes kritērija elementinavjāinterpretēnekumulatīvi, nealternatīvi. Drīzāktajāirneizsmeļošs to elementusaraksts,kasvarbūt būtiskišādavērtējuma veikšanai.

2)      Nosakot,vaikonkrētsatbildētājsirvalsts emanācijadirektīvuvertikālās tiešās iedarbības mērķiem,valststiesai ir jāņemvērāšādikritēriji:

i)      attiecīgāsstruktūrasjuridiskāformanav būtiska;

ii)      navnepieciešams,laivalstsikdienā varētukontrolētvaivadītšīsstruktūrasdarbību;

iii)      jaattiecīgāstruktūra pieder valstijvai to kontrolē valsts, tad šīstruktūra ir jāuzskataparvalsts emanāciju,un navjāapsver,vaiirizpildīticitikritēriji;

iv)      jebkuras municipālās,reģionālāsvaivietējās iestādes vailīdzvērtīgasstruktūrasautomātiskiir jāuzskata parvalsts emanāciju;

v)      nav nepieciešams, lai attiecīgo struktūru finansētu valsts;

vi)      javalstsiruzticējusiattiecīgajaistruktūrai uzdevumusniegtsabiedriskopakalpojumu,kas citādi pašaivalstijvarētu būt jāsniedztieši,unirdevusi šaistruktūrai kaut kāda veida papildupilnvaras,laitāvarētuefektīvipildītsavuuzdevumu,attiecīgāstruktūrakatrāziņāiruzskatāmaparvalsts emanāciju.

Veicotanalīzi,valststiesaibūtujāņemvērāpamatprincips,kaprivātpersonavaratsauktiesuzdirektīvas precīziemunbeznosacījumanoteikumiempretvalstineatkarīginostatusa,kurāvalstsdarbojas,joir jāizvairās no tā, ka valsts varētu gūt labumu no Savienības tiesību neievērošanas.

3)      Atbildē uz otrojautājumu minētie kritēriji ir piemērojami arītad,jadalībvalstsirnodevusiplašaapmēra kompetenci kādai struktūrai, acīmredzami, lai izpildītu saistības, kas izriet no Savienībastiesībām. Šai struktūrainavnoteiktijābūt īpašām pilnvarām salīdzinājumā ar noteikumiem, kas ir piemērojami attiecībās starp privātpersonām.

1 –      Oriģinālvaloda – angļu.

2 –      Spriedums,1990. gada 12. jūlijs,C‑188/89,EU:C:1990:313.

3 –      Par to, kā Eiropas Savienībā ir attīstījusies transportlīdzekļuciviltiesiskāsatbildībasapdrošināšana,skat.spriedumu,2013. gada 11. jūlijs,Csonka u.c.,C‑409/11,EU:C:2013:512,26.–38. punktsuntajosminētājudikatūra.

4 –      1972. gada24. aprīļaDirektīvapar dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV,Īpašais izdevums latviešu valodā, 2004, 6. nodaļa, 1. sējums, 10. lpp.),kurāgrozījumiizdarītiar Padomes 1990. gada 14. maija Trešo direktīvu par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu (turpmāk tekstā – “Trešā direktīva par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu”) (OV 1990, L 129, 33. lpp.).

5 –      Padomes 1983. gada30. decembraOtrādirektīvapar dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (OV 1984,L 8,17. lpp.),kurāvēlākarTrešo direktīvu par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu ir izdarītigrozījumi.

6 –      Skat. preambulas trešo apsvērumu.

7 –      Skat. preambulas sesto apsvērumu.

8 –      Preambulastrešais apsvērums.

9 –      Preambulas ceturtais apsvērums.

10 –      Preambulaspiektais apsvērums.

11 –      It īpaši skat. preambulas astoto, devīto, desmito un divpadsmito apsvērumu.

12 –      2. panta 1. punkta pirmajādaļā bijanorādīts,kajebkuri likumos paredzētie vai līgumā noteiktie noteikumi, ar kuriem transportlīdzekļu lietošanas vai vadīšanas apdrošināšanu mēģināts neattiecināt uz noteiktām personu kategorijām, piemērojot Pirmās direktīvas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu 3. panta 1. punktu, tiek uzskatīti par spēkā neesošiem attiecībā uz prasījumiem, ko iesniedz trešās personas, kuras ir negadījumā cietušie. Tomērotrajādaļā bija norādīts,ka“noteikumus vai atrunas, kas minētas [pirmajā daļā], var vērst pret personām, kuras apzināti reģistrējušas transportlīdzekli [iekāpušas transportlīdzeklī], kas radījis kaitējumus vai traumas, ja apdrošinātājs var pierādīt, ka personas ir zinājušas, ka transportlīdzeklis ir zagts”. Cikmanzināms,tadnavnekādunorāžu,kašisnoteikumsirbūtiskspamatlietasfaktiskajiem apstākļiem.

13 –      Obligātāatbildībasapdrošināšananeattiecāsuztransportlīdzekļadaļām,kasnavpiemērotaspasažieriem.

14 –      Skat.tālāk19. punktu.

15 –      Turpmākaisaprakstsdaļējiir izstrādāts noiesniedzējtiesaslēmumaunlietasdalībniekurakstveidaapsvērumiemundaļēji –notiesassēdēsniegtajāmatbildēmuzTiesasjautājumiem.

16 –      AtbilstošiiesniedzējtiesaslēmumamMIBIdibināšanaslīgumsunstatūti ir pieņemti1946. gadajūnijā. Nav skaidrs, kasnotikano šīlaikalīdztā“izveidošanai”1954. gadanovembrī,betmazticams,katas ir saistīts aršotiesvedību. Jāatzīmēarī,ka MIBI,šķiet,irreģistrēts1955. gada26. oktobrī.

17 –      ŠajānolīgumāMinister for Transport [satiksmesministrs]aizstājaMinister for Local Government [pašvaldībuministru] kā valsti pārstāvošais līgumslēdzējs. E. Farrellnegadījuma laikā bija piemērojams 1988. gadanolīgums.

18 –      Cik man zināms,nekādifakti neliecina,kašai tiesību normaiirkaut kādanozīmepamatlietā.

19 –      Saskaņāar1. punktu1955. gada 10. marta PamatnolīgumāstarpDepartment of Local Government [Pašvaldību lietu ministriju] unmehāniskotransportlīdzekļuapdrošināšanassabiedrībām,kasdarbojasĪrijā,veicotobligātotransportlīdzekļuapdrošināšanuĪrijā,minētieapdrošinātājipaši uzņēmās izveidotiestādi,kosaucparMotor Insurers’ Bureau of Ireland [Īrijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs],kļūtpardalībniekiemunturpināt šoiestādi apgādāt arvisiemlīdzekļiem,kas ir nepieciešami,laitāvarētupildītsavuspienākumus.

20 –      Saskaņā ar European Communities (Non‑Life Insurance) (Amendment) (No 2) Regulations, 1991 [1991. gada Eiropas Kopienu Noteikumu (nedzīvības apdrošināšana) (grozījums) (Nr. 2)] 16.A noteikuma2. punktu, kas papildināts ar European Communities (Non‑Life Insurance) (Amendment) Regulations 1992 [1992. gada Eiropas Kopienu Noteikumu (nedzīvības apdrošināšana) (grozījums)] 10. noteikumu, MIBIdalībniekiem ir jāfinansēšīorganizācijaungarantijufonds, kas ir izveidotssaskaņāarOtrāsdirektīvasparmehāniskotransportlīdzekļuapdrošināšanu 1. panta 4. punktu,proporcionālitobrutoienākumiemnoprēmijām. Pašlaikšie noteikumi būtībā irpārņemtiEuropean Communities (Non‑Life Insurance) Framework Regulations 1994 [1994. gada Eiropas Kopienu Pamatnoteikumu (nedzīvības apdrošināšana)]34. noteikuma 2. un3. punktā.

21 –      1961. gadalikuma78. pants tika pievienots ar Road Traffic (Compulsory Insurance) Regulations 1962 [1962. gadaCeļusatiksmes (obligātās apdrošināšanas) noteikumu]9. noteikumu un stājās spēkā1992. gada20. novembrī. Noteiktām“personām, uz kurām attiecas izņēmumi”(galvenokārt likumā noteiktām iestādēm),irjāapņemas, ka tās izskatīstrešopersonuprasījumus, ievērojot noteikumus,kaslīdzīgitiem,parkuriemvienojušiesMIBIunministrs.

22 –      Spriedums, 2007. gada19. aprīlis,C‑356/05,EU:C:2007:229 (turpmāk tekstā – “Farrell I”).

23 –      Spriedums, 2007. gada19. aprīlis,Farrell I, C‑356/05,EU:C:2007:229, 44. punkts.

24 –      Iesniedzējtiesainavsniegtasīkāka informācijaparšokompensāciju,untānav būtiska prejudiciālajiem jautājumiem.

25 –      Spriedums, 1963. gada5. februāris,26/62,EU:C:1963:1,“[..]Kopiena veido jaunu starptautiski tiesisko kārtību, kurai par labu valstis, kaut arī tikai dažās jomās, ir ierobežojušas savas suverēnās tiesības un kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi. No tā izriet, ka neatkarīgi no dalībvalstu tiesību aktiem Kopienu tiesības indivīdiem ne tikai uzliek pienākumus, bet to mērķis ir arī radīt tiesības, kas ir daļa no indivīda tiesību un pienākumu kopuma. Minētās tiesības rodas ne tikai tad, ja tās skaidri piešķirtas Līgumā, bet izriet arī no pienākumiem, ko Līgums tieši un skaidri uzliek gan indivīdiem, gan dalībvalstīm un Kopienas iestādēm”(12. lpp.). Tomēr Tiesasizstrādātāīpašātiešasiedarbībasdoktrīnanetikauzņemtaarvispārējuentuziasmu. Slavenajāagrīnajārakstā(“The doctrine of “direct effect”: an infant disease of Community law”: pārpublicētsE. L. Rev. 2015,40(2),135.–153. lpp.),tiesnesis Pjērs Peskatore [PierrePescatore]apgalvoja,ka“tiesībunoteikumiempēcbūtībasirpraktisksmērķis. Jebkurštiesībunoteikumsirveidots tā,lai tas efektīvidarbotos(franču valodā mēs šeit esampieraduširunātpareffetutile). Jatasnedarbojas,tadtasnavtiesību noteikums.[..]Praktiska darbība attiecībā uz visāmiesaistītajāmpersonām,kasnavnekascitskā“tiešaiedarbība”,iruzskatāmaparjebkuratiesību noteikuma normālunosacījumu[..]Citiemvārdiemsakot,“tiešaiedarbība”ir jāprezumē, tā navjānosakaa priori”(skat.135. lpp.).

26 –      It īpaši skat. spriedumu,1990. gada 12. jūlijs,Foster,C‑188/89,EU:C:1990:313, 16. punktsuntajāminētājudikatūra.

27 –      Spriedums,1990. gada 12. jūlijs,Foster,C‑188/89,EU:C:1990:313, 17. punktsuntajāminētājudikatūra.

28 –      Tā spriedumāMarshall (1986. gada26. februāris,152/84,EU:C:1986:84)netika nekādi apgalvots,kaslimnīcasiestādesuzņemaskautmazākoatbildībupar šajā lietā izskatāmās direktīvasneīstenošanu.

29 –      Biežibūs bijusi kaut kādalikumdošanasiniciatīva,kuras rezultāts ir bijusi daļējavainepilnīgaīstenošana. Patjatānav,tadjomā, uzkoattiecasdirektīva,var būt jauesošitiesībuakti,kurivar tikt interpretēti,ņemotvērādirektīvasprasības.

30 –      Īsuma labad tālāk izmantošu jēdzienu frančuvalodā.

31 –      Attiecībā uz “interprétationconforme” principaformulējumu, kas sniegtsgandrīzvienlaikus ar spriedumu Foster,skat.spriedumu,1990. gada 13. novembris,Marleasing, C‑106/89,EU:C:1990:395,8.–14. punkts(paša sprieduma Marleasingpamatāirlieta 14/83(spriedums,1984. gada10. aprīlis,von ColsonunKamann,EU:C:1984:153, 26. punkts). Rūpīgu izpēti paršāpienākuma precīzoapjomuunierobežojumiemskat.vēlākā spriedumā,2004. gada5. oktobris,Pfeiffer u.c., no C‑397/01līdzC‑403/01,EU:C:2004:584,107.–119. punkts. Tiesa spriedumā Dominguez(spriedums,2012. gada24. janvāris,C‑282/10,EU:C:2012:33)neapšaubāmi paskaidroja,ka“valsts tiesas pienākuma ņemt vērā direktīvas saturu robežas, interpretējot un piemērojot attiecīgās valsts tiesību normas, nosaka vispārējie tiesību principi un minētais pienākums nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai” (25. punktsuntajāminētājudikatūra).

32 –      Šādaszaudējumu atlīdzībasprincipsirradies no spriedumaFrancovich u.c.(spriedums,1991. gada19. novembris,C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428). TurDirektīvas 89/987/EEKnoteikumibija beznosacījumaunpietiekamiprecīzi attiecībā uznesamaksātāsalgas prasījumu maksājumagarantijusaturu,betneuzpersonu identitāti,kambija jānodrošina šīgarantija;untāpēc Tiesa pievērsās tam,laipārbaudītu,vaivalsts varētubūtatbildīgaparnodarītajiemzaudējumiem. Tāuzskatīja,kaatbildībaprincipā varējapastāvēt,unparedzējatrīsnosacījumus(39.–41. punktā)šādas atbildībasnoteikšanai. Šķita, ka šeit norādītais pārbaudes kritērijsnozīmēstingruatbildībugadījumā,jašienosacījumiirievēroti. SpriedumāBrasserie du pêcheur unFactortame(spriedums,1996. gada5. marts,C‑46/93unC‑48/93,EU:C:1996:79),Tiesaskaidrinorādīja,ka,tākātasbija pārbaudes kritērijs, ar kurudalībvalstijbijapienākumsnoteiktātermiņāveikt visuspasākumus,kasvajadzīgi,laisasniegtudirektīvā prasīto rezultātu(46. punkts), pārbaudes kritērijsapstākļos,kurosdalībvalstijirplašarīcībasbrīvība,irtas,vaipārkāpumsbija“pietiekaminopietns”(51. punkts),kasdefinētskā,“vai attiecīgā dalībvalsts[..]acīmredzami un būtiski nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas”(55. punkts).

33 –      Kā ģenerāladvokāts Frānsiss Džefrijs Džeikobss [Francis Geoffrey Jacobs] ir trāpīgi norādījis savu secinājumu lietā Vaneetveld, C‑316/93, EU:C:1994:32, 30. un 31. punktā:

      “30. Iespēja privātpersonai saskaņā ar spriedumu Francovich pieprasīt zaudējumu atlīdzību no dalībvalsts, ja direktīva nav pareizi ieviesta, manuprāt, atbilstoši neaizstāj direktīvas tiešu piemērošanu. Ar to prasītājam bieži vien tiktu pieprasīts uzsākt divus tiesas procesus vai nu vienlaicīgi, vai secīgi, vienu pret privātu atbildētāju, bet otru pret publiskajām iestādēm, kas gandrīz nebūtu savienojams ar prasību par efektīvu tiesisko aizsardzību.

      31. Manuprāt, nevar iebilst, ka pienākumu noteikšana privātpersonām kaitēs tiesiskajai noteiktībai. Gluži pretēji, iespējams, esošās judikatūras šajā jautājumā nozīmīgākā iezīme ir tāda, ka tā ir radījusi nenoteiktību. Pirmkārt, tās rezultātā tiek ļoti plaši interpretēts dalībvalsts jēdziens, tādējādi, ka direktīvas var piemērot pat pret komercuzņēmumiem, kuros ir īpašs valsts līdzdalības vai kontroles elements, kaut arī šie uzņēmumi nav atbildīgi par dalībvalstu saistību nepildīšanu un kaut arī tie varētu tieši konkurēt ar privātā sektora uzņēmumiem, pret kuriem tās pašas direktīvas nav piemērojamas. Un tā ir radusies liela nenoteiktība attiecībā uz valsts tiesību aktu piemērošanas jomu, ņemot vērā valsts tiesām noteikto pienākumu paplašināt valsts tiesību aktu robežas tā, lai īstenotu direktīvas, kas nav pienācīgi transponētas. Turklāt, ja valsts tiesību akti tiek interpretēti plaši, lai īstenotu direktīvu, rezultātā privātpersonām var arī tikt uzlikti pienākumi, kuru tām nebūtu, ja nebūtu šīs direktīvas. Tādējādi direktīvas, kuras nav pareizi transponētas, jau var radīt pienākumus privātpersonām. Ņemot to vērā, nešķiet pamatota kritika, ka direktīvu piemērošana tieši pret privātpersonām apdraudētu tiesisko noteiktību. Gluži pretēji, varētu tikt veicināta lielāka tiesiskā noteiktība un labāk saskaņota sistēma, ja atbilstošos apstākļos tiktu nolemts, ka direktīvas normas ir tieši piemērojamas pret privātpersonām.”

34 –      Spriedums,1996. gada8. oktobris,Dillenkofer u.c.,C‑178/94, C‑179/94 un no C‑188/94 līdz C‑190/94, EU:C:1996:375,16. un 19.–29. punkts, –loģiskssecinājumsnotā,ko Tiesa jaunorādīja spriedumāFrancovich u.c.(39.–41. punkts)unapstiprināja spriedumāBrasseriedupêcheurunFactortame(46. punkts). Ar šīsizvēlesbināroraksturuvarizskaidrot,kāpēcE. Farrell,parlaimi,jau ir samaksāta kompensācija par kaitējumu (skat.iepriekš25. punktu).

35 –      Mans izcēlums.

36 –      Mans izcēlums, –jebkāda saikļa neesamībapirmsvārda“un”noteiktinozīmē,kadažādieelementi pirms tā ir jāsaprot kumulatīvi.

37 –      Šajā uzdevumā man palīdz interesanta vēsturiska sagadīšanās – es biju référendaire, kas strādāja pie sprieduma Foster kopā ar seru Gordonu Slinnu [Gordon Slynn], kurš bija Tiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs minētajā lietā un galvenais sprieduma sagatavotājs.

38 –      1976. gada9. februāra Direktīva par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV 1976, L 39, 40. lpp.).

39 –      Turpinājums ir ņemts no sprieduma Foster 3.–7. punkta.

40 –      Spriedums, 1982. gada 19. janvāris, 8/81, EU:C:1982:7. Atbildētājs spriedumā Becker bija pašvaldības nodokļu administrācijas iestāde. Pamatā tā bija daļa no valsts, valsts pakļautībā un kontrolē, un tai piemita “īpašas pilnvaras” uzlikt un iekasēt nodokļus, lai veicinātu saskaņotus izdevumus sabiedrības interesēs.

41 –      Spriedums, 1986. gada 26. februāris, 152/84, EU:C:1986:84. Atbildētājs spriedumā Marshall bija Southampton and South-West Hampshire Health Authority [Sauthemptonas un dienvidrietumu Hempšīras veselības iestāde] (organizācija, kas pamatlietas faktisko apstākļu laikā bija atbildīga par slimnīcām un medicīnas pakalpojumiem konkrētajā ģeogrāfiskajā teritorijā). Pamatā tā nebija valsts daļa, bet bija valsts pakļautībā un kontrolē. Spriedumā nav norādīts, vai tai bija “īpašas pilnvaras”, un nekas neliecina, ka tai faktiski bija šādas pilnvaras (skat. tālāk 49. punktu). Bija skaidrs, ka tās uzdevums bija kalpot sabiedrības interesēm, nodrošinot atbilstošu sabiedrības veselības aprūpi konkrētajā teritorijā. Tāpēc varēja uzskatīt, ka funkcionāli tā darbojas valsts vārdā.

42 –      Mans izcēlums.

43 –      Mans izcēlums. Spriedums, 1982. gada 19. janvāris, 8/81, EU:C:1982:7.

44 –      Spriedums, 1990. gada 22. februāris, C‑221/88, EU:C:1990:84. Tiesa tajā nosprieda, ka bez transponēšanas pasākumiem Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (turpmāk tekstā – “EOTK”) varēja atsaukties uz ieteikumu (kad tā transponēšanai noteiktais termiņš beidzās) pret dalībvalsti, kura to nebija transponējusi; tomēr parāds pret EOTK preferenciālo statusu varēja tikt atzīts tikai attiecībā uz minēto valsti, EOTK prasījumus pielīdzinot jebkuriem valsts prasījumiem. Tādējādi ar to netika ierobežotas to kreditoru, kuri nav valsts, tiesības, kas bez šā ieteikuma izriet no valsts tiesību aktiem par kreditoru tiesībām. Skat. 30. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu.

45 –      Spriedums, 1989. gada 22. jūnijs, 103/88, EU:C:1989:256. Atbildētājs lietā Costanzo bija Itālijas pašvaldības municipālā izpildinstitūcija. Organizatoriskā ziņā tā bija valsts daļa, kas piedalījās valsts pārvaldes un kontroles pamatfunkciju izpildē, kam bija parastās valsts pilnvaras (piemēram, pilnvaras regulēt) un kas darbojās, lai kalpotu sabiedrības interesēm.

46 –      Spriedums, 1986. gada 15. maijs, 222/84, EU:C:1986:206. Atbildētājs lietā Johnston bija Chief Constable of the Royal Ulster Constabulary [Karaliskā Olsteras policijas iecirkņa galvenais konstebls] – apstiprināta amatpersona, kas ir atbildīga par Ziemeļīrijas policijas dienestu. Šajā spriedumā policijas dienests (tā galvenā konstebla personā) ir raksturots kā neatkarīga valsts iestāde, kas īsteno valsts varu un kontroli, kam ir “īpašas pilnvaras” (jo valstij ir monopols uz likumīgu spēka lietošanu) un uzticēta sabiedriskās kārtības un drošības uzturēšana.

47 –      Spriedums, 1986. gada 26. februāris, 152/84, EU:C:1986:84. Jau esmu raksturojusi šīs lietas atbildētāju (skat. iepriekš 42. zemsvītras piezīmi). Attiecībā uz to, ka nav nekādu norāžu par to, ka atbildētājam šajā lietā bija “īpašas pilnvaras”, skat. tālāk 49. punktu.

48 –      Patiešām, Tiesa jau iepriekš (15. punktā) norādīja, ka tās “kompetencē prejudiciālā kārtībā ir noteikt to tiesību subjektu kategorijas, attiecībā pret kuriem var atsaukties uz direktīvas noteikumiem”; savukārt, no otras puses, “valsts tiesu kompetencē ir nolemt, vai lietas dalībnieks tajā izskatāmajā lietā atbilst kādai no šīm šādi noteiktajām kategorijām”.

49 –      Dažkārt Tiesa dod skaidru mājienu iesniedzējtiesai attiecībā uz to, kādam jābūt iespējamam tās tikko sniegto abstrakto norāžu piemērošanas rezultātam. Spilgts piemērs aptuveni sešus gadus pēc sprieduma Foster ir atrodams “trešajā Factortame lietā” (spriedums, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79). Minētā sprieduma 51. punktā Tiesa formulēja pārbaudes kritēriju, kad par tādu zaudējumu atlīdzību, kuri radušies Savienības tiesību aktu pārkāpuma rezultātā, ir atbildīga dalībvalsts, bet 56. punktā vispārīgi norādīja “faktorus, kurus var ņemt vērā kompetentā tiesa”. Pēc tam 58.–64. punktā Tiesa sniedza norādījumus abām iesniedzējtiesām – attiecīgi Bundesgerichtshof un High Court of Justice, Queen’s Bench Division, Divisional Court – par iespējamām atbildēm (“[..] būtu lietderīgi atgādināt atsevišķus apstākļus, kurus valsts tiesas varētu ņemt vērā”). Visi dažādie 61.–64. punktā identificētie norobežojošie faktori attiecībā uz Apvienotās Karalistes valdības ieviesto Merchant Shipping Act 1988 [1988. gada Likumu par tirdzniecības floti] norādīja uz konstatējumu, ka šajā lietā būtu jābūt atbildībai. Kad šī lieta atgriezās valsts tiesā, pēc enerģiskas minētās valdības cīņas tāds patiesi arī bija rezultāts.

50 –      Šķiet, ka Tiesa secinājumu par BGC īpašām pilnvarām ir pamatojusi ar to, ka tai bija monopoltiesības uz gāzes piegādi (3. punkts).

51 –      Mans izcēlums.

52 –      Skat. tālāk 62., 79.–105. un 114. punktu un 120. punkta 1) apakšpunktu.

53 –      Skat. iepriekš 50. zemsvītras piezīmi.

54 –      Spriedums, 1986. gada 26. februāris, 152/84, EU:C:1986:84.

55 –      Tā kā šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu izteica Apvienotās Karalistes tiesa, tad sprieduma versija angļu valodā ir “autentiskais” teksts un ierosināto tulkojumu attiecīgi pārskatīja Apvienotās Karalistes tiesnesis (sers Gordons Slinns [Gordon Slynn]) un viņa vadošā référendaire (autore) kopā ar toreizējo Tiesas Angļu valodas tulkošanas dienesta vadītāju. Mēs apzinājāmies, ka “special powers” [īpašās pilnvaras] neatspoguļoja visas nianses, kas bija projektā franču valodā; taču neviens tolaik nevarēja ieteikt neko labāku. Aplūkojot šā sprieduma tulkojumus dažās citās valodās ir redzams, ka šis jēdziens spāņu valodā ir pārtulkots kā “poderes exorbitantes”, vācu valodā kā “besondere Rechte”, itāļu valodā kā “poteri” (neatsaucoties uz to, ka pilnvaras ir “īpašas”), holandiešu valodā kā “bijzondere bevoegdheden” un portugāļu valodā kā “poderes exorbitantes”. Tas liek domāt, ka tulkot dažās valodās bija krietni vieglāk nekā citās.

56 –      Tribunal des conflits, 1873. gada 8. februāris, 00012, publicēts recueilLebon (teksts franču valodā atrodams https://www.legifrance.gouv.fr/affichJuriAdmin.do?idTexte=CETATEXT000007605886).

57 –      Spriedums Blanco bija saistīts ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību, kura celta nepilngadīgā vārdā, kas bija savainots darba ņēmēju, kuri strādāja tabakas uzraudzības iestādē Bordo, darbības rezultātā. Šī nolēmuma galvenā daļa (īsumā) ir šāda: “Tā kā atbildību, kas var attiekties uz valsti par kaitējumu, kāds nodarīts privātpersonām to personu rīcības rezultātā, kas strādā valsts dienestā, nevar reglamentēt Civilkodeksā noteiktie principi par attiecībām starp privātpersonām; tā kā šī atbildība nav ne vispārēja, ne absolūta; tā kā tai ir savi īpaši noteikumi, kas atšķiras atkarībā no dienesta vajadzībām un prasības saskaņot valsts tiesības un privātās tiesības; tā kā attiecīgi [..] tikai administratīvās iestādes kompetencē ir to izskatīšana”.

58 –      Spriedums, 1983. gada 23. marts, Conseil d’État, SA Bureau Véritas et autres, n° 33803, 34462. Spriedums Bureau Veritas skāra Bureau Veritas un Francijas kasācijas sūdzību tiesvedībā, kurā aviosabiedrība bija cēlusi prasību pret Bureau Veritas kā struktūru, kas ir pilnvarota izdot gaisa kuģu lidojumderīguma sertifikātus, un kura attiecās uz zaudējumiem, kas radušies tādēļ, ka Bureau Veritas kavējās izsniegt šādu sertifikātu. Tika nospriests, ka valsts ir uzticējusi Bureau Veritas sabiedrisko pakalpojumu un šim nolūkam valsts varas prerogatīvu izmantošanu. Attiecīgi pati valsts netika atzīta par atbildīgu par radītajiem zaudējumiem.

59 –      Skat. tālāk 129. un nākamos punktus.

60 –      Spriedums, 1997. gada 4. decembris, no C‑253/96 līdz C‑258/96, EU:C:1997:585.

61 –      Sprieduma 12. punkts.

62 –      Sprieduma 17. punkts.

63 –      1991. gada 14. oktobra Direktīva par darba devēja pienākumu informēt darbiniekus par darba līguma vai darba attiecību nosacījumiem(OV 1991, L 288, 32. lpp.).

64 –      Sprieduma 45. punkts.

65 –      “[Uz direktīvu] tomēr var atsaukties pret organizācijām vai struktūrām, kas ir pakļautas valsts varai vai ir tās kontrolē, vai kurām ir īpašas pilnvaras, kas pārsniedz tās, kuras rodas no parastiem noteikumiem, kuri piemērojami attiecībās starp indivīdiem, piemēram, vietējām vai reģionālajām iestādēm vai citām struktūrām, kuras neatkarīgi no to juridiskās formas atbilstoši valsts iestāžu noteiktajam pasākumam un tās uzraudzībā ir atbildīgas par valsts kontrolē esošo sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanu” (46. punkts). Interesanti, ka šajā sprieduma punktā nav atsauces ne uz sprieduma Foster 18. punktu, ne 20. punktu, bet gan uz 19. punktu kopā ar sprieduma Costanzo (spriedums, 1989. gada 22. jūnijs, 103/88, EU:C:1989:256) 31. punktu (“[..] ja ir izpildīti nosacījumi, saskaņā ar kuriem Tiesa ir atzinusi, ka indivīdi var atsaukties uz direktīvas normām valsts tiesās, tad visām administratīvajām iestādēm, tostarp decentralizētajām iestādēm, piemēram, pašvaldībām, ir pienākums piemērot minētās normas”).

66 –      Sprieduma 47. punkts un rezolutīvās daļas 2. punkts.

67 –      Spriedums, 2000. gada 14. septembris, C‑343/98, EU:C:2000:441.

68 –      Skat. sprieduma 7.–9. punktu.

69 –      Skat. sprieduma 10.–13. punktu.

70 –      1977. gada 14. februāra Direktīva par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu pārejas gadījumā [neoficiāls tulkojums] (OV 1977, L 61, 26. lpp.).

71 –      Sprieduma 19. punkts.

72 –      Skat. sprieduma 20.–25. punktu. Tiesas izmantoto sprieduma Foster 20. punktu (ar konstatējumu, ka struktūra, kas atbilst minētajiem kritērijiem, “katrā ziņā ir viena no” tām, pret kurām var atsaukties uz direktīvas normām, kam var būt tieša iedarbība) var interpretēt kā netiešu mājienu valsts tiesai, ka Telecom Italia patiešām ir valsts emanācija vertikālās tiešās iedarbības mērķiem.

73 –      Spriedums, 2004. gada 5. februāris, C‑157/02, EU:C:2004:76.

74 –      Skat. sprieduma 20. un 21. punktu.

75 –      Spriedums, 1982. gada 19. janvāris, 8/81, EU:C:1982:7, 23.–25. punkts.

76 –      Spriedums, 1986. gada 26. februāris, 152/84, EU:C:1986:84, 49. punkts.

77 –      Spriedums, 1990. gada 12. jūlijs, C‑188/89, EU:C:1990:313, 16. un 17. punkts.

78 –      Spriedums, 2000. gada 14. septembris, C‑343/98, EU:C:2000:441, 23. punkts.

79 –      Skat. sprieduma 25. un 26. punktu.

80 –      Sprieduma 27. punkts. Tomēr attiecībā uz kritērija “īpašas pilnvaras” elementu skat. tālāk 130. un nākamos punktus.

81 –      Skat. sprieduma 28. punktu.

82 –      Rīkojums, 2005. gada 26. maijs, C‑297/03, EU:C:2005:315.

83 –      Par faktiem, ar kuriem tika pamatots Tiesas lēmums, skat. motivētā rīkojuma 11. un 12. punktu. Īsa Tiesas analīze par pirmo jautājumu (būtiskais jautājums šim nolūkam) ir atrodama 27.–30. punktā. Tajā vispār nav minētas “īpašas pilnvaras”.

84 –      Spriedums, 2006. gada 7. septembris, C‑180/04, EU:C:2006:518.

85 –      Sprieduma 24. punkts.

86 –      Skat. sprieduma 26. un 27. punktu.

87 –      Spriedums, 2007. gada 19. aprīlis, Farrell I, C‑356/05, EU:C:2007:229, 40. un 41. punkts.

88 –      Spriedums, 2012. gada 24. janvāris, C‑282/10, EU:C:2012:33.

89 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīva par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.).

90 –      Sprieduma 36. punkts.

91 –      Sprieduma 39. un 40. punkts.

92 –      Spriedums, 2013. gada 12. decembris, C‑361/12, EU:C:2013:830.

93 –      Viss par šo lietu turpmāk teiktais izriet no sprieduma 29.–31. punkta.

94 –      Interesanti, ka Tiesa tieši necitēja spriedumu Foster, bet atsaucās uz spriedumu Kuso (spriedums, 2013. gada 12. septembris, C‑614/11, EU:C:2013:544) (lieta, kurā spriedums tika taisīts bez ģenerāladvokāta secinājumiem), kurā citēts sprieduma Foster 20. punkts. Šķiet, ka nav arī konkrētu konstatējumu attiecībā uz spriedumā Foster izmantotā pārbaudes kritērija “īpašas pilnvaras” elementu.

95 –      Spriedums, 2013. gada 12. decembris, C‑425/12, EU:C:2013:829.

96 –      1993. gada 14. jūnija Direktīva, ar ko koordinē līgumu [slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē (OV 1993, L 199, 84. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 16. februāra Direktīvu 98/4/EK (OV 1998, L 101, 1. lpp.).

97 –      Skat. viņa secinājumu 35. punktu un 16. zemsvītras piezīmi. No tā, ko jau teicu, būs skaidrs, ka spriedumā Foster par galveno uzskatu 18., nevis 20. punktu. Šajā ziņā jāatzīmē, ka (šo secinājumu 43. punktā) ģenerāladvokāts Nilss Vāls [Nils Wahl] atsaucas uz ģenerāladvokāta Valtera van Gervena [Walter Van Gerven] secinājumiem spriedumā Foster (C‑188/89, EU:C:1990:188) kā (vienīgo) avotu apsvērumam, ka “fakts, ka privātam uzņēmumam kā vienīgajam koncesionāram ir uzticēts sniegt pakalpojumu sabiedrības interesēs, nav pietiekams, lai pret to varētu atsaukties uz direktīvas normām, kas nav transponētas valsts tiesībās. Jākonstatē, ka minētajam uzņēmumam ir īpašas pilnvaras un ka tas ir pakļauts valsts iestāžu kontrolei”. Tā kā Tiesa spriedumā Foster nekādi neizmantoja šo konkrēto norādi, ir grūti saskatīt, kā citētais avots palīdzētu šo jautājumu risināt tālāk.

98 –      Skat. secinājumu 45. punktu. Ģenerāladvokāts Nilss Vāls citē “inter alia sprieduma Collino un Chiappero 24. punktu, sprieduma Farrel 41. punktu un sprieduma Dominguez 40. punktu”, lai pamatotu to, ko viņš apraksta kā “tradicionāli pieņemtu nostāju”. Iespējams, ka ģenerāladvokāts ar to tikai domāja “lēmuma par faktiem atstāšanu iesniedzējtiesas ziņā” (kā Tiesa patiešām darīja visās trijās viņa minētajās lietās). Taču, ja viņš domāja, ka “tradicionāla pieeja” ir tāda, ka ir nepieciešama visu sprieduma Foster 20. punktā uzskaitīto elementu kumulatīva klātbūtne, pirms struktūra ir jāuzskata par valsts emanāciju, no manis iepriekš teiktā (43.–54. punktā) būs skaidrs, ka nepiekrītu tam, ka šāda pieeja ir apzināti un konsekventi iekļauta Tiesas judikatūrā.

99 –      Skat. ģenerāladvokāta Nilsa Vāla secinājumu 62.–66. punktu.

100 –      Skat. sprieduma 19. un 20. punktu.

101 –      Skat. iepriekš minēto manu detalizēto analīzi par katru no šīm lietām. Sprieduma Portgás 24. punktā minētajos atsevišķajos punktos ir minēts sprieduma Foster 20. punkts (un tajos visos ir iekļauta frazeoloģija, kas precizē, ka struktūra, kas atbilst visiem tajā noteiktajiem kritērijiem, ir iekļauta “valsts emanāciju” kategorijā). Minētajos avotos, manuprāt, nav atbalstīts apsvērums, ka sprieduma Foster 20. punkts ir precīza definīcija, kurā ir iekļautas visas struktūras, kas ir valsts emanācijas.

102 –      Spriedums, 1994. gada 14. jūlijs, C‑91/92, EU:C:1994:292, 19.–25. punkts (it īpaši 24. un 25. punkts).

103 –      Skat. sprieduma 25. punktu.

104 –      Skat. iepriekš 61.–63. punktu.

105 –      Mans izcēlums.

106 –      Šā pārformulējuma nedaudz pārveidota versija pēc tam ir redzama rezolutīvās daļas otrajā punktā. Attiecībā uz pārbaudes kritērija “īpašas pilnvaras” elementu skat. tālāk 129. un nākamos punktus.

107 –      Zinātniskās aprindas kopš tā laika ir prātojušas par to, vai šī pēdējā problēma patiešām nav saistīta ar jautājumu par direktīvu (vertikālu vai horizontālu) tiešo iedarbību, ko, šķiet, ierosina gan ģenerāladvokāts, gan Tiesa (tā vietā uzsverot dalībvalsts pienākumu nodrošināt direktīvas ievērošanu). Skat., piemēram, Albors-Llorens, A., “The direct effect of EU Directives: fresh controversy or a storm in a tea‑cup? Comment on Portgás”, no: (2014) EL. Rev, 851. lpp.

108 –      Skat. šo secinājumu 58., 60., 65., 66. un 67. punktu.

109 –      Skat. Komisijas paziņojumu par LESD 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (turpmāk tekstā – “Komisijas paziņojums par valsts atbalstu”). Minētais paziņojums pēdējo reizi ir atjaunināts 2016. gada jūnijā (OV 2016, C 262, 1. lpp.).

110 –      Spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 23. punkts.

111 –      Spriedumi, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 23. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2003. gada 20. novembris, GEMO, C‑126/01, EU:C:2003:622, 23. punkts. Skat. arī spriedumu, 1996. gada 12. decembris, Air France/Komisija, T‑358/94, EU:T:1996:194, 62. punkts. Visbeidzot, skat. ģenerāladvokātes Julianas Kokotes [Juliane Kokott] secinājumus lietā UTECA, C‑222/07, EU:C:2008:468, 124. punkts.

112 –      Šajā ziņā skat. spriedumu, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 24. punkts. Noderīga definīcija par to, kas ir publisks uzņēmums, ir atrodama Komisijas 2006. gada 16. novembra Direktīvā 2006/111/EK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamību, kā arī par dažu uzņēmumu finanšu pārredzamību (OV 2006, L 318, 17. lpp.). Minētās direktīvas 2. panta b) punktā ir norādīts, ka “publiski uzņēmumi” ir “uzņēmumi, kuros valsts iestādes var tieši vai netieši īstenot dominējošu ietekmi savu īpašumtiesību dēļ, finansiālas dalības dēļ vai to noteikumu dēļ, kas attiecas uz šiem uzņēmumiem”.

113 –      Spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 52. punkts. Skat. arī spriedumu, 2008. gada 26. jūnijs, SIC/Komisija, T‑442/03, EU:T:2008:228, 93.–100. punkts.

114 –      Spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 53. punkts. Turklāt nav jāpierāda, ka konkrētajā lietā publiskā uzņēmuma rīcība būtu bijusi citāda, ja tas būtu rīkojies patstāvīgi, – skat. spriedumu, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 48. punkts.

115 –      Spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 53. punkts.

116 –      Spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 54. punkts.

117 –      Spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 55. punkts (mans izcēlums). Iespējamās attiecināmības pazīmes ir uzskaitītas Komisijas Paziņojuma par valsts atbalstu 3.1.1. sadaļā. To skaitā ir: publiskā uzņēmuma integrācija valsts administrācijas struktūrās; fakts, ka uzņēmumam, ar kura starpniecību piešķirts atbalsts, ir jāņem vērā valdības struktūru sniegtie norādījumi; publiskā uzņēmuma darbības veids un tas, vai tas darbojas tirgū normālas konkurences ar citiem privātajiem uzņēmējiem apstākļos.

118 –      Skat., piemēram, spriedumus, 2008. gada 17. jūlijs, Essent Netwerk Noord u.c., C‑206/06, EU:C:2008:413, 70. punkts, un 2000. gada 16. maijs, Francija/Ladbroke Racing un Komisija, C‑83/98 P, EU:C:2000:248, 50. punkts.

119 –      Skat. spriedumu, 1996. gada 12. decembris, Air France/Komisija, T‑358/94, EU:T:1996:194, 65.–67. punkts, par atbalstu, kuru piešķīra Caisse des Dépôts et Consignations, kas tika finansēta no privātpersonu brīvprātīgiem noguldījumiem, kurus varēja jebkurā laikā izņemt. Tā kā Caisse des Dépôts et Consignations varēja izmantot līdzekļus no aktīvā saldo, kas radās, kad noguldījumi pārsniedza izņemtos līdzekļus, tā, it kā tie pastāvīgi būtu tās rīcībā, šie līdzekļi tika atzīti par valsts līdzekļiem. Skat. arī spriedumu, 2000. gada 16. maijs, Francija/Ladbroke Racing un Komisija, C‑83/98 P, EU:C:2000:248, 50. punkts.

120 –      Šī norma attiecas arī uz uzņēmumiem, “kas darbojas kā monopoli, kuriem ir tiesības gūt ienākumus”. Manuprāt, pēdējā minētā kategorija neattiecas uz šo diskusiju.

121 –      Spriedums, 2003. gada 24. jūlijs, Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (turpmāk tekstā – “Altmark”), C‑280/00, EU:C:2003:415, 89. un nākamie punkti.

122 –      Skat. spriedumu, 2008. gada 12. februāris, BUPA u.c./Komisija, T‑289/03, EU:T:2008:29, 172. punkts (mans izcēlums). Skat. arī spriedumu, 1991. gada 10. decembris, Merci convenzionali Porto di Genova, C‑179/90, EU:C:1991:464, 27. punkts.

123 –      Skat. Komisijas dienestu darba dokumentu, 2013. gada 29. aprīlis “Rokasgrāmata par Eiropas Savienības valsts atbalsta, publiskā iepirkuma un iekšējā tirgus noteikumu piemērošanu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem un jo īpaši vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem” (SWD(2013) 53 final/2). Skat. arī Komisijas paziņojumu par Eiropas Savienības nostādnēm par valsts atbalstu, ko piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu (2011) (OV 2012, C 8, 15. lpp.).

124 –      Komisijas 2011. gada 20. decembra paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vispārējas nozīmes pakalpojumu kvalitātes sistēma Eiropā”, COM (2011) 900 final, 3. lpp.

125 –      Turpat, 3. lpp. Skat. arī Komisijas paziņojuma par vispārējas nozīmes pakalpojumiem Eiropā (OV 2001, C 17, 4. lpp.) 14. punktu, kurā paredzēts, ka, “ja valsts iestādes uzskata, ka noteikti pakalpojumi ir vispārējas nozīmes pakalpojumi un ar tirgus spēkiem nav iespējams apmierinoši nodrošināt šos pakalpojumus, tās paredz virkni specifisku pakalpojumu noteikumu, lai apmierinātu šīs vajadzības kā vispārējas nozīmes pakalpojumu pienākumus”. Konkrētāk saistībā ar valsts atbalstu platjoslas tīklu nozarē skat. Komisijas paziņojuma – ES pamatnostādnes valsts atbalsta noteikumu piemērošanai attiecībā uz platjoslas tīklu ātru izvēršanu (OV 2013, C 25, 1. lpp.), 20. punktu, kurā paredzēts, ka “Komisija uzskata, ka teritorijās, kurās privātie ieguldītāji jau ir izdarījuši ieguldījumus platjoslas tīkla infrastruktūrā (vai turpina paplašināt savu tīkla infrastruktūru) un jau sniedz konkurētspējīgus platjoslas pakalpojumus ar pietiekamu platjoslas pārklājumu, paralēlas konkurētspējīgas un valsts finansētas platjoslas infrastruktūras izveide nav uzskatāma par VTNP LESD 106. panta 2. punkta nozīmē”. Skat. arī spriedumu, 2013. gada 16. septembris, Colt Télécommunications France/Komisija, T‑79/10, nav publicēts, EU:T:2013:463, 154. punkts, kur Vispārējā tiesa nosprieda, ka “tirgus nepilnību pastāvēšana ir priekšnoteikums, lai darbību kvalificētu kā [VTNP]”.

126 –      Spriedumi, 1991. gada 10. decembris, Merci convenzionali porto di Genova, C‑179/90, EU:C:1991:464, 27. punkts; 1997. gada 17. jūlijs, GT‑Link, C‑242/95, EU:C:1997:376, 53. punkts, un 1998. gada 18. jūnijs, Corsica Ferries France, C‑266/96, EU:C:1998:306, 45. punkts.

127 –      Skat., piemēram, ģenerāladvokāta Antonio Ticano [Antonio Tizzano] secinājumus lietā Ferring, C‑53/00, EU:C:2001:253, 51. punkts. Skat. arī spriedumu, 2005. gada 15. jūnijs, Olsen/Komisija, T‑17/02, EU:T:2005:218, 216. punkts un tajā minētā judikatūra; papildus skat. Komisijas Paziņojumu par Eiropas Savienības valsts atbalsta noteikumu piemērošanu kompensācijai, kas piešķirta par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu (OV 2012, C 8, 4. lpp.), 46. punkts.

128 –      Skat. tālāk 129. un nākamos punktus.

129 –      Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvas 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.), 1. panta 1. punktu. Ar 1. panta 4. punktu ir uzsvērts, ka “šī direktīva neietekmē dalībvalstu brīvību saskaņā ar [Savienības] tiesību aktiem noteikt, ko tās uzskata par [VTNP], kā šie pakalpojumi būtu jāorganizē un jāfinansē atbilstīgi noteikumiem par valsts atbalstu un kādi īpaši pienākumi uz tiem būtu jāattiecina. Tāpat šī direktīva neietekmē publiskā sektora iestāžu lēmumu, vai, kādā veidā un cik lielā mērā tās vēlas pašas pildīt sabiedriskās funkcijas, ievērojot LESD 14. pantu un Protokolu Nr. 26”.

130 –      Mans izcēlums.

131 –      Tiesa apstiprināja trīs nosacījumu kumulatīvo raksturu spriedumā, 1998. gada 15. janvāris, Mannesmann Anlagenbau Austria u.c., C‑44/96, EU:C:1998:4, 21. punkts. Skat. arī spriedumu, 2003. gada 16. oktobris, Komisija/Spānija, C‑283/00, EU:C:2003:544, 69. punkts.

132 –      Spriedums, 2000. gada 3. oktobris, University of Cambridge, C‑380/98, EU:C:2000:529, 21. punkts.

133 –      Spriedums, 2000. gada 3. oktobris, University of Cambridge, C‑380/98, EU:C:2000:529, 26. punkts. Tiesa turpinājumā nosprieda, ka lēmums par to, vai tāda struktūra kā Kembridžas Universitāte ir “līgumslēdzēja iestāde”, bija jāpieņem katru gadu un budžeta gads, kurā tika uzsākta iepirkuma procedūra, bija uzskatāms par vispiemērotāko laiku, lai aprēķinātu, kā šī struktūra tika finansēta (40. un 41. punkts).

134 –      Spriedums, 1998. gada 15. janvāris, Mannesmann Anlagenbau Austria u.c., C‑44/96, EU:C:1998:4, 35. punkts.

135 –      Spriedums, 2003. gada 27. februāris, Adolf Truley, C‑373/00, EU:C:2003:110, 33.–40. punkts.

136 –      Spriedums, 2003. gada 16. oktobris, Komisija/Spānija, C‑283/00, EU:C:2003:544, 81. punkts.

137 –      Spriedums, 2001. gada 10. maijs, Agorà un Excelsior, C‑223/99 un C‑260/99, EU:C:2001:259, 37. punkts.

138 –      It īpaši skat. spriedumus, 1986. gada 15. februāris, Marshall, C‑152/84, EU:C:1986:84, 49. punkts; 1990. gada 12. jūlijs, Foster, C‑188/89, EU:C:1990:313, 17. punkts, un 2000. gada 14. septembris, Collino un Chiappero, C‑343/98, EU:C:2000:441, 23. punkts. Secinājumu, 2013. gada 18. septembris, Portgás (C‑425/12, EU:C:2013:623), 30. punktā ģenerāladvokāts Nilss Vāls uzskatīja (citējot sprieduma Marshall 47. punktu), ka “[..] direktīvu tiešas iedarbības atzīšana būtībā balstās uz diviem savstarpēji papildinošiem mērķiem – efektīvi garantēt privātpersonu tiesības, kas tām var rasties, pamatojoties uz šiem tiesību aktiem, kā arī vēlēšanos sodīt valsts iestādes, kuras nav ievērojušas saistošo spēku un nav nodrošinājušas efektīvu to piemērošanu”. Pilnīgi piekrītu šī ierosinājuma pirmajai daļai. Taču baidos, ka nevaru pilnībā atbalstīt otro daļu, jo ne tikai turpmākajos lēmumos, bet pašā spriedumā Marshall ir paskaidrots, ka struktūrām, kurām nav bijis nekāda sakara ar (un kuras nespēja ietekmēt) to, ka valsts nav transponējusi direktīvu, tomēr būs jāievēro šīs direktīvas noteikumi ar tiešu iedarbību saskaņā ar vertikālās tiešās iedarbības doktrīnu, ja tās ir uzskatāmas par valsts emanācijām.

139 –      It īpaši skat. spriedumus, 1985. gada 21. maijs, Schul Douane-Expediteur, 47/84, EU:C:1985:216, 17. punkts; 2012. gada 3. jūlijs, UsedSoft, C‑128/11, EU:C:2012:407, 40. punkts; 2016. gada 9. novembris, Wathelet, C‑149/15, EU:C:2016:840, 29. punkts, un 2017. gada 2. marts, J. D., C‑4/16, EU:C:2017:153, 24. punkts.

140 –      It īpaši skat. iepriekš 35., 49. un 62. punktu.

141 –      Skat. iepriekš 65. punktu.

142 –      Skat. iepriekš 68. punktu.

143 –      Sprieduma Foster 19. punktā minētajā pirms sprieduma Foster pastāvošajā judikatūrā jau ir redzams, ka atsevišķas organizācijas, kas strukturāli veidoja daļu no valsts, bija jāuzskata par pašu valsti – it īpaši nodokļu administrācija (spriedums, 1982. gada 19. janvāris, Becker, 8/81, EU:C:1982:7, un 1990. gada 22. februāris, Busseni, C‑221/88, EU:C:1990:84) un vietējās vai reģionālās iestādes (spriedums, 1989. gada 22. jūnijs, Costanzo, C‑103/88, EU:C:1989:256).

144 –      Skat. šo secinājumu 61. un 62. punktu.

145 –      Sprieduma Foster 19. punktā Tiesa identificēja divas struktūras, kas funkcionāli bija valsts emanācijas, – konstitucionāli neatkarīgas iestādes, kas atbildīgas par sabiedriskās kārtības un drošības uzturēšanu (spriedums, 1986. gada 15. maijs, Johnston, 222/84, EU:C:1986:206) un valsts iestādes, kas sniedz sabiedrības veselības aprūpes pakalpojumus (spriedums, 1986. gada 26. februāris, Marshall, 152/84, EU:C:1986:84).

146 –      Skat., piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK, ar kuru groza Padomes Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, profesionālo izglītību un paaugstināšanu amatā, kā arī darba nosacījumiem (OV 2002, L 269, 15. lpp.).

147 –      Skat., piemēram, Profesionālo kvalifikāciju direktīvu (Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīva 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV 2005, L 255, 22. lpp.)), kas nesen grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Direktīvu 2013/55/EK, ar ko groza Direktīvu 2005/36 [..] un Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (“IMI regulu”) (OV 2013, L 354, 13. lpp.). Vispārīga informācija par šīs savstarpējās atzīšanas sistēmas darbību ir pieejama http://ec.europa.eu/growth/single‑market/services/free‑movement‑professionals_en.

148 –      Skat., piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (OV 2002, L 108, 33. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 544/2009 un Direktīvu 2009/140/EK.

149 –      Spriedums, 1986. gada 26. februāris, 152/84, EU:C:1986:84.

150 –      Ir arī (nedaudz neparasta) kārtība, kas ļauj MIBI vienoties ar cietušajām personām un veikt tiesvedību pat tad, ja tam nav īpaša līguma vai pilnvaras, kas atļauj to darīt. Jāatzīmē, ka fakts, ka visiem mehānisko transportlīdzekļu apdrošinātājiem ir jābūt MIBI dalībniekiem, gan nodrošina vienlīdzīgus apstākļus konkurences tiesību izpratnē, gan nozīmē, ka MIBI nekad ilgtermiņā necietīs zaudējumus, ja tam būs jāapmierina papildu prasības, ko tas nebija paredzējis izpildīt. Tas tikai pielāgos iemaksas, ko tas pieprasa no saviem dalībniekiem, un tā dalībnieki, lai finansētu savas iemaksas MIBI, tāpat pielāgos papildsummu, ko tie iekasē par atsevišķajiem to noslēgtajiem apdrošināšanas līgumiem.

151 –      Spriedums, 1990. gada 12. jūlijs, C‑188/89, EU:C:1990:313 (mans izcēlums).

152 –      Spriedums, 1986. gada 15. maijs, 222/84, EU:C:1986:206, 56. punkts.

153 –      Skat. iepriekš 54. punktu.

154 –      Skat. iepriekš 58. un nākamos punktus.

155 –      Skat. spriedumu, 1997. gada 4. decembris, Kampelmann u.c., no C‑253/96 līdz C‑258/96, EU:C:1997:585, un iepriekš 58. punktu.

156 –      Skat. spriedumu, 2000. gada 14. septembris, Collino un Chiappero, C‑343/98, EU:C:2000:441, un iepriekš 59. un 60. punktu.

157 –      Skat. spriedumu, 2004. gada 5. februāris, Rieser Internationale Transporte, C‑157/02, EU:C:2004:76, un iepriekš 61.–63. punktu. Sprieduma 12. punktā ir norādīts, ka saskaņā ar Asfinag un Austrijas valsts nolīgumu (aprakstīts dažādi – kā “licence” un kā “līgums”) Asfinag bija atļauts “savā vārdā un uz sava rēķina iekasēt ceļu nodevas un lietošanas maksu, lai atgūtu savus izdevumus”. Tiesas turpmākās analīzes uzmanības centrā bija valsts kontrole (25. punkts) un tas, ka Asfinag “nav tiesību, īstenojot savas pilnvaras, noteikt iekasējamo nodevu summu. Šī summa ir noteikta ar tiesību aktiem” (26. punkts). Tiesa uzreiz secināja, ka Asfinag bija valsts emanācija, neidentificējot, kādas īpašas pilnvaras tai bija (27. punkts).

158 –      Skat. rīkojumu, 2005. gada 26. maijs, Sozialhilfeverband Rohrbach, C‑297/03, EU:C:2005:315, un iepriekš 64. punktu.

159 –      Skat. spriedumu, 2006. gada 7. septembris, Vassallo, C‑180/04, EU:C:2006:518, un iepriekš 65. punktu.

160 –      Skat. spriedumu, 2012. gada 24. janvāris, Dominguez, C‑282/10, EU:C:2012:33, un iepriekš 67. punktu.

161 –      Skat. spriedumu, 2013. gada 12. decembris, Carratú, C‑361/12, EU:C:2013:830, un iepriekš 68. punktu.

162 –      Spriedums, 2013. gada 12. decembris, Portgás, C‑425/12, EU:C:2013:829. Papildus skat. iepriekš 69.–76. punktu.

163 –      Spriedums, 2013. gada 12. decembris, Portgás, C‑425/12, EU:C:2013:829, 30. un 31. punkts.

164 –      Skat. iepriekš 112. punktu.

165 –      Skat. iepriekš 98. punktu.

166 –      Šajā ziņā skat. spriedumu, 2000. gada 3. oktobris, University of Cambridge, C‑380/98, EU:C:2000:529, 40. punkts.

167 –      Skat. iepriekš 90. punktu.

168 –      Spriedums, 1994. gada 14. jūlijs, C‑91/92, EU:C:1994:292.

169 –      Dažus piemērus no daudziem kritiskiem pētījumiem par šo judikatūras klāstu skat. Tridimas, T., “Black, White and Shades of Grey: Horizontality Revisited”, no: (2002) 21 Y. B. E. L., 327. lpp.; Dashwood, A., “From Van Duyn to Mangold via Marshall: reducing Direct Effect to Absurdity”, no: (2006‑7) 9 C. Y. E. L. S., 81. lpp.; Dougan, M., “When worlds collide! Competing Visions of the Relationship between Direct Effect and Supremacy”, no: (2007) 44 C. M. L. Rev., 931. lpp.; Craig, P., “The Legal Effects of Directives: Policy, Rules and Exceptions”, no: (2009) 34 E. L. Rev, 349. lpp., un de Moi, M., “Dominguez: A Deafening Silence”, no: (2012) 8 European Constitutional Law Review, 280. lpp.

170 –      Secinājumi, 1994. gada 9. februāris, C‑91/92, EU:C:1994:45, 47. punkts.

171 –      Skat. ģenerāladvokāta Valtera van Gervenasecinājumus lietā Marshall II, C‑271/91, EU:C:1993:30, 12. punkts, un ģenerāladvokāta Frānsisa Džefrija Džeikobsa secinājumus lietā Vaneetveld, C‑316/93, EU:C:1994:32, 15. un nākamie punkti. Nesen ģenerāladvokāte Verica Trstenjaka [Verica Trstenjak] pamatā esošos jautājumus vairākviet aplūkoja secinājumos lietā Dominguez, C‑282/10, EU:C:2011:559.

172 –      Spriedums, 1994. gada 14. jūlijs, C‑91/92, EU:C:1994:292.

173 –      Šajā ziņā es pilnībā pārņemtu ģenerāladvokāta Frānsisa Džefrija Džeikobsa secinājumu lietā Vaneetveld, C‑316/93, EU:C:1994:32, 30. un 31. punktu, kas pilnībā ir citēti šo secinājumu 33. zemsvītras piezīmē.

174 –      Spriedums, 1990. gada 12. jūlijs, C‑188/89, EU:C:1990:313.