TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2024. gada 18. janvārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Direktīva 2003/88/EK – 7. pants – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts – Finansiāls atlīdzinājums par neizmantoto atvaļinājumu, ko izmaksā darba attiecību beigās – Valsts tiesiskais regulējums, kurā aizliegts izmaksāt šo pabalstu publiskā sektora darbinieka uzteikuma gadījumā – Publisko izdevumu ierobežošana – Publiskā sektora darba devēja organizatoriskās vajadzības
Lietā C‑218/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunale di Lecce (Lečes tiesa, Itālija) iesniegusi ar 2022. gada 22. marta lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 24. martā, tiesvedībā
BU
pret
Comune di Copertino,
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz], P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], A. Kumins [A. Kumin] un I. Ziemele (referente),
ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– BU vārdā – A. Russo, avvocata,
– Comune di Copertino vārdā – L. Caccetta, avvocata,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz L. Fiandaca, avvocato dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann un D. Recchia, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2023. gada 8. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.) 7. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 31. panta 2. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp BU, kuru publiskā sektora darbinieka statusā agrāk bija nodarbinājusi Comune di Copertino (Kopertīno pašvaldība, Itālija), un šo pašvaldību par atteikumu izmaksāt BU finansiālu atlīdzinājumu par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienām, ko BU nebija izmantojis līdz dienai, kad pēc viņa uzteikuma darba tiesiskās attiecības tika izbeigtas, lai viņš varētu priekšlaicīgi pensionēties.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2003/88 4. apsvērumā ir teikts:
“Darba ņēmēju darba drošības, higiēnas un veselības aizsardzības uzlabošana ir mērķis, ko nedrīkstētu pakārtot ekonomiskiem apsvērumiem.”
4 Direktīvas 2003/88 7. pantā “Gadskārtējais atvaļinājums” ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.
2. Obligāto apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad izbeidz darba attiecības.”
Itālijas tiesības
5 Itālijas Konstitūcijas 36. panta 3. punkts noteic:
“Darba ņēmējam ir tiesības uz iknedēļas atpūtu un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, un viņš no tām nevar atteikties.”
6 Codice civile (Civilkodekss) 2109. panta “Atpūtas laiks” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Darba ņēmējam ir tiesības uz vienu atpūtas dienu nedēļā, kas parasti ir svētdiena.
2. Viņam ir arī tiesības uz ikgadēju apmaksātu, pēc iespējas nepārtrauktu atvaļinājumu laikā, ko darba devējs nosaka, ņemot vērā uzņēmuma vajadzības un darba ņēmēja intereses. Šā atvaļinājuma ilgums ir noteikts likumā, sociālo partneru priekšrakstos, praksē vai atbilstoši taisnīguma prasībām.”
7 2012. gada 6. jūlija Decreto‑legge n. 95 – Disposizioni urgenti per la revisione della spesa pubblica con invarianza dei servizi ai cittadini nonché misure di rafforzamento patrimoniale delle imprese del settore bancario (Dekrētlikums Nr. 95 par steidzamiem noteikumiem publisko izdevumu pārskatīšanai, neskarot iedzīvotājiem sniegtos pakalpojumus, kā arī banku sektora uzņēmumu pašu kapitāla nostiprināšanas pasākumiem; 2012. gada 6. jūlija GURI kārtējais pielikums Nr. 156), kas pārveidots likumā ar grozījumiem, kuri izdarīti ar 2012. gada 7. augusta Likuma Nr. 135 1. panta 1. punktu, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 95”), 5. panta “Publisko administrāciju izdevumu samazināšana” 8. punkts noteic:
“Atvaļinājums, atpūtas laiks un citas brīvdienas – kas pienākas vispārējās valdības konsolidētajā kontā iekļauto publiskās pārvaldes iestāžu, kuras saskaņā ar 2009. gada 31. decembra likuma Nr. 196 1. panta 2. punktu ir identificējis [Istituto nazionale di statistica – ISTAT (Valsts statistikas institūts, Itālija)], kā arī neatkarīgo iestāžu, tostarp [Commissione nazionale per le società e la borsa – Consob (Nacionālā sabiedrību un biržas uzraudzības komisija, Itālija)] darbiniekiem, arī vadošiem darbiniekiem, – ir katrā ziņā jāizmanto atbilstoši šo iestāžu tiesiskajam regulējumam un nekādā gadījumā nav aizstājami ar finansiāla atlīdzinājuma samaksu. Šis noteikums attiecas arī uz gadījumiem, kad darba attiecības izbeidzas darbavietas maiņas, darbinieka uzteikuma, darba devēja uzteikuma, pensionēšanās un vecuma ierobežojuma sasniegšanas dēļ. Iespējamie labvēlīgākie normatīvie un līgumiskie noteikumi no šā dekrētlikuma spēkā stāšanās brīža vairs nav piemērojami. Šīs tiesību normas pārkāpuma gadījumā ne tikai jāatgūst nepamatoti izmaksātās summas, bet arī atbildīgais vadītājs jāsauc pie disciplināratbildības un administratīvās atbildības. Mācībspēkiem un administratīvajam, tehniskajam un palīgpersonālam, kas veic īslaicīgu vai epizodisku aizvietošanu, vai mācībspēkiem, ar kuriem līgums ir noslēgts līdz mācību stundu vai nodarbību beigām, šis punkts nav piemērojams tikai attiecībā uz starpību starp atvaļinājuma dienām, kas tiem pienākas, un dienām, kad attiecīgajiem darbiniekiem ir atļauts izmantot atvaļinājumu.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
8 Laikā no 1992. gada 1. februāra līdz 2016. gada 1. oktobrim BU tika nodarbināts Kopertīno pašvaldībā, kur viņš ieņēma Istruttore direttivo (administrators) amatu.
9 No 2016. gada 1. oktobra BU ar uzteikumu izbeidza darba attiecības, lai priekšlaicīgi pensionētos.
10 Uzskatot, ka viņam ir tiesības saņemt finansiālu atlīdzinājumu par 79 ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienām, kas viņam pienācās par laikposmu no 2013. līdz 2016. gadam, BU vērsās Tribunale di Lecce (Lečes tiesa, Itālija), kas ir iesniedzējtiesa, ar prasību par šo neizmantoto atvaļinājuma dienu atlīdzināšanu naudā.
11 Kopertīno pašvaldība iesniedzējtiesā apstrīdēja šo prasījumu, atsaukdamās uz Dekrētlikuma Nr. 95 5. panta 8. punktu. Tās ieskatā, apstāklis, ka BU 2016. gadā bija izmantojis atvaļinājumu, liecina, ka viņam bija zināms viņa pienākums atbilstoši šai tiesību normai līdz darba attiecību beigām izmantot atvaļinājumu, uz kuru viņš bija ieguvis tiesības. Turklāt viņš neesot izmantojis atlikušo atvaļinājumu pat tad, kad jau bija iesniedzis uzteikumu.
12 Iesniedzējtiesa norāda, ka BU minētās 79 neizmantotās atvaļinājuma dienas atbilst Direktīvā 2003/88 paredzētajām ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienām, no kurām 55 dienas pienākas par gadiem pirms 2016. gada un atlikusī daļa – par pēdējo nodarbinātības gadu. Šī tiesa piebilst, ka BU 2016. gadā izmantojis atvaļinājuma dienas, uz kurām tiesības bija iegūtas agrākajos gados un pārceltas uz 2013. gadu un turpmākajiem gadiem. Tomēr šī situācija neliecinot par BU ļaunprātīgu rīcību, kas varētu atbilst 2018. gada 6. novembra sprieduma Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften (C‑684/16, EU:C:2018:874) 48. punktā minētajai rīcībai.
13 Iesniedzējtiesa arī norāda, ka Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) spriedumā Nr. 95/2016 ir nospriedusi, ka Dekrētlikuma Nr. 95 5. panta 8. punkts, kas piemērojams publiskā sektora darbiniekiem un ar dažiem izņēmumiem noteic, ka neizmantotā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, atbilst Itālijas Konstitūcijā nostiprinātajiem principiem un nepārkāpj Savienības tiesību principus, kā arī starptautisko tiesību normas. Pie šā secinājuma minētā tiesa esot nonākusi, izvērtējot dažādus šā noteikuma izņēmumus, kuriem šajā lietā neesot nozīmes.
14 Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) esot ņēmusi vērā gan nepieciešamību ierobežot publiskos izdevumus, gan publiskā sektora darba devēja organizatoriskos ierobežojumus, norādot, ka šā tiesiskā regulējuma mērķis ir izbeigt nekontrolētu neizmantotā atvaļinājuma atlīdzināšanu naudā, kā arī vēlreiz apstiprināt faktiskas atvaļinājumu izmantošanas prioritāti. Tā uzskata, ka aizliegums izmaksāt finansiālu atlīdzinājumu esot izslēdzams, ja atvaļinājumi nav izmantoti no darbinieka gribas neatkarīgu iemeslu, piemēram, slimības dēļ, bet ne [darbinieka] uzteikuma gadījumā.
15 Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par Dekrētlikuma Nr. 95 5. panta 8. punkta saderību ar Savienības tiesībām, it īpaši, ņemot vērā 2021. gada 25. novembra spriedumu job‑medium (C‑233/20, EU:C:2021:960), vēl jo vairāk tāpēc, ka mērķis ierobežot publiskos izdevumus izriet no paša šā dekrētlikuma 5. panta virsraksta un šī panta 8. punkts ietilpst tādu pasākumu kopumā, kuru mērķis ir panākt ietaupījumus publiskās pārvaldes sektorā.
16 Šajos apstākļos Tribunale di Lecce (Lečes tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [..] Direktīvas [2003/88] 7. pants un [Hartas] 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais (proti, [Dekrētlikuma Nr. 95] 5. panta 8. punkts), kas publiskā sektora izdevumu ierobežošanas un publiskā sektora darba devēja organizatoriskajām vajadzībām paredz aizliegumu atlīdzināt naudā atvaļinājumu publiskā sektora darbinieka uzteikuma gadījumā?
2) Vai – ja uz [pirmo] jautājumu ir atbildams apstiprinoši – [..] Direktīvas [2003/88] 7. pants un [Hartas] 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka publiskā sektora darbiniekam ir jāpierāda, ka nodarbinātības attiecību laikā viņam nav bijis iespējams izmantot atvaļinājumu?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pieņemamību
17 Itālijas Republika apgalvo, ka prejudiciālie jautājumi ir nepieņemami, jo Tiesas judikatūra, kas izriet no 2016. gada 20. jūlija sprieduma Maschek (C‑341/15, EU:C:2016:576) un 2018. gada 6. novembra sprieduma Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften (C‑684/16, EU:C:2018:874), skaidri norādot uz to, kā veicama valsts tiesību interpretācija, lai tās atbilstu Savienības tiesībām, un Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) esot pārņēmusi šo interpretāciju. Turklāt otrajā jautājumā esot ietverti pretrunīgi apgalvojumi.
18 Šajā ziņā vispirms jākonstatē, ka, ievērojot Tiesas Reglamentu, apstāklis, ka valsts tiesai nav pienākuma vērsties Tiesā vai ka atbilde uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ņemot vērā Savienības tiesības, esot šķietami acīmredzama, nekādi neietekmē šāda lūguma pieņemamību (spriedums, 2021. gada 25. novembris, job‑medium, C‑233/20, EU:C:2021:960, 16. punkts).
19 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātajā sadarbībā starp Tiesu un valsts tiesām vienīgi valsts tiesa, kas izskata strīdu un uzņemas atbildību par tajā pieņemamo nolēmumu, var, ņemot vērā lietas apstākļus, izvērtēt gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai tā varētu taisīt spriedumu, gan to, cik nozīmīgi lietas izspriešanai ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2021. gada 25. novembris, job‑medium, C‑233/20, EU:C:2021:960, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).
20 No minētā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2021. gada 25. novembris, job‑medium, C‑233/20, EU:C:2021:960, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).
21 Iesniedzējtiesa uzskata, ka, pamatojoties uz Dekrētlikuma Nr. 95 5. panta 8. punktu, BU prasītais finansiālais atlīdzinājums par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienām, kuras viņš nav izmantojis līdz darba tiesisko attiecību izbeigšanas dienai, viņam nevar tikt piešķirts tāpēc, ka šīs attiecības ir izbeigtas pēc viņa uzteikuma. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa ar saviem jautājumiem vēlas noskaidrot, vai šī tiesību norma ir saderīga ar Direktīvas 2003/88 7. pantu un Hartas 31. panta 2. punktu.
22 Tādējādi uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju un nav acīmredzami skaidrs, ka šīs tiesas lūgtajai šo tiesību normu interpretācijai nebūtu nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu vai ka problēma būtu hipotētiska. Turklāt Tiesas rīcībā ir vajadzīgā informācija, lai sniegtu noderīgu atbildi uz šiem jautājumiem.
23 No tā izriet, ka uzdotie prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.
Par lietas būtību
24 Ar abiem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/88 7. pants un Hartas 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas ar publisko izdevumu ierobežošanu un publiskā sektora darba devēja organizatoriskajām vajadzībām saistītu iemeslu dēļ noteic aizliegumu izmaksāt darba ņēmējam finansiālu atlīdzinājumu par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienām, uz kurām tiesības iegūtas gan pēdējā nodarbinātības gadā, gan iepriekšējos gados un nav izmantotas līdz darba tiesisko attiecību izbeigšanas dienai, ja šis darba ņēmējs šīs attiecības ir izbeidzis ar uzteikumu un nav pierādījis, ka minēto darba tiesisko attiecību laikā viņš savu atvaļinājumu nav izmantojis no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.
25 Iesākumā jāatgādina – saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru katra darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir jāuzskata par īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu, no kura nevar atkāpties un kuru kompetentās valsts iestādes var īstenot, tikai un vienīgi ņemot vērā Direktīvā 2003/88 skaidri noteiktās robežas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, C‑684/16, EU:C:2018:874, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Tādējādi Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts – kas noteic, ka dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz ikgadēju apmaksātu, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse, – atspoguļo un konkretizē Hartas 31. panta 2. punktā nostiprinātās pamattiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 25. novembris, job‑medium, C‑233/20, EU:C:2021:960, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Šajā ziņā no Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta teksta un Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm savos valsts tiesību aktos ir jāparedz tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu piešķiršanas un izmantošanas nosacījumi, precizējot konkrētus apstākļus, kādos darba ņēmēji var šīs tiesības izmantot (spriedums, 2022. gada 22. septembris, LB (Tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu noilgums), C‑120/21, EU:C:2022:718, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Tomēr dalībvalstis nedrīkst piemērot nekādus priekšnosacījumus pašai šo tiesību pastāvēšanai, kura tieši izriet no šīs direktīvas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 25. novembris, job‑medium, C‑233/20, EU:C:2021:960, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Jāpiebilst, ka tiesības uz ikgadēju atvaļinājumu ir tikai viens no diviem aspektiem tiesībām uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, kas ir Savienības sociālo tiesību pamatprincips. Tādējādi šīs pamattiesības ietver arī tiesības uz samaksu, kā arī – kā no šo tiesību uz ikgadēju “apmaksātu” atvaļinājumu neatdalāmas tiesības – tiesības uz finansiālu atlīdzinājumu par ikgadējo atvaļinājumu, kas, darba attiecībām izbeidzoties, nav izmantots (spriedums, 2021. gada 25. novembris, job‑medium, C‑233/20, EU:C:2021:960, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Šajā ziņā jāatgādina, ka tad, ja darba attiecības ir izbeigušās, vairs nav iespējams faktiski izmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, uz ko darba ņēmējam ir tiesības. Lai novērstu, ka šīs neiespējamības dēļ tiktu izslēgta jebkāda – pat finansiāla veida – šo darba ņēmēja tiesību izmantošana, Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkts noteic, ka darba ņēmējam ir tiesības uz finansiālu atlīdzinājumu par neizmantotajām ikgadējā atvaļinājuma dienām (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, C‑684/16, EU:C:2018:874, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Kā Tiesa ir nospriedusi, Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkts tiesību uz finansiālu atlīdzinājumu rašanos pakārto vienīgi nosacījumam par to, ka darba attiecības ir izbeigušās un darba ņēmējs nav izmantojis visu ikgadējo atvaļinājumu, uz ko viņam bija tiesības šo attiecību izbeigšanas datumā (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, C‑684/16, EU:C:2018:874, 23. punkts un tajā minētā judikatūra). Šīs tiesības ar minēto direktīvu ir piešķirtas tieši un var būt atkarīgas tikai no tajā skaidri paredzētiem nosacījumiem (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Kreuziger, C‑619/16, EU:C:2018:872, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 No tā izriet, ka atbilstoši Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktam darba ņēmējam, kurš nav varējis izmantot visas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu pirms darba attiecību beigām, ir tiesības saņemt finansiālu atlīdzinājumu par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Šajā ziņā iemesliem, kuru dēļ darba attiecības ir beigušās, nav nozīmes. Tādējādi apstāklis, ka darba ņēmējs pēc savas iniciatīvas ir izbeidzis darba attiecības, nekādi neietekmē viņa tiesības attiecīgā gadījumā saņemt finansiālu atlīdzinājumu par neizmantotajām tiesībām uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ko viņš nav varējis izmantot pirms darba attiecību beigām (spriedums, 2016. gada 20. jūlijs, Maschek, C‑341/15, EU:C:2016:576, 28. un 29. punkts, kā arī 2021. gada 25. novembris, job‑medium, C‑233/20, EU:C:2021:960, 32. un 34. punkts).
33 Šai tiesību normai pretrunā ir tādi valsts tiesību akti vai prakse, kas paredz, ka darba attiecību beigās darba ņēmējam, kas nav varējis izmantot visu ikgadējo atvaļinājumu, uz kuru viņam bija tiesības pirms šo darba attiecību beigām, it īpaši tāpēc, ka viņš ir bijis slimības atvaļinājumā visā atsauces vai pārcelšanas laikposmā vai tā daļā, netiek samaksāts nekāds finansiāls atlīdzinājums par neizmantotu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, C‑684/16, EU:C:2018:874, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Turklāt, paredzot, ka ikgadēja apmaksāta atvaļinājuma minimālais laikposms nevar tikt aizstāts ar finansiālu atlīdzinājumu, izņemot, ja tiek izbeigtas darba attiecības, Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkts ir vērsts arī uz patiesas atpūtas nodrošināšanu darba ņēmējam, lai efektīvi tiktu aizsargāta viņa drošība un veselība (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, C‑684/16, EU:C:2018:874, 33. punkts).
35 Tādējādi Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktam principā nav pretrunā tādi valsts tiesību akti, kuros ir noteikti šajā direktīvā skaidri paredzēto tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu izmantošanas noteikumi, ieskaitot arī minēto tiesību zaudēšanu atsauces vai pārcelšanas laikposma beigās, tomēr ar nosacījumu, ka darba ņēmējam, kurš zaudējis tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, ir bijusi faktiska iespēja izmantot viņam minētajā direktīvā paredzētās tiesības (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, C‑684/16, EU:C:2018:874, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, pirmkārt, ka darba ņēmējs ir ieguvis tiesības uz ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienām vairākos atsauces laikposmos – tās, šķiet, ir uzkrātas – un ka daļa no šīm dienām, tiesības uz kurām iegūtas gan kopš 2013. gada, gan 2016. gadā, vēl nebija izmantotas brīdī, kad 2016. gada 1. oktobrī beidzās darba attiecības. Otrkārt, šķiet, ka saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 95 5. panta 8. punktu šim darba ņēmējam nav tiesību uz finansiālu atlīdzinājumu par visām šīm neizmantotajām atvaļinājuma dienām tikai tāpēc vien, ka viņš darba attiecības ir izbeidzis ar uzteikumu, priekšlaicīgi pensionējoties, un šo apstākli viņš būtu varējis iepriekš paredzēt.
37 Šajā ziņā no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertajām norādēm izriet, ka Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) ieskatā šīs tiesību normas mērķis ir izbeigt nekontrolētu neizmantotā atvaļinājuma atlīdzināšanu naudā. Tādējādi līdztekus publisko izdevumu ierobežošanas pasākumiem ar šo tiesību normu ieviestā noteikuma mērķis esot vēlreiz apstiprināt atvaļinājumu faktiskas izmantošanas prioritāti salīdzinājumā ar finansiāla atlīdzinājuma izmaksu.
38 Šis mērķis atbilst Direktīvas 2003/88 mērķim, konkrēti tās 7. panta 2. punktam, kas – kā atgādināts šā sprieduma 34. punktā – ir vērsts tostarp uz to, lai nodrošinātu, ka darba ņēmējam ir tiesības uz faktisku atpūtu, nolūkā nodrošināt efektīvu viņa drošības un veselības aizsardzību.
39 Ņemot vērā gan šo mērķi, gan to, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktam principā nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēta šajā direktīvā skaidri paredzēto tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu izmantošanas kārtība – ieskaitot arī minēto tiesību zaudēšanu atsauces laikposma vai pārcelšanas laikposma beigās –, šī direktīva principā nevar aizliegt tādu valsts tiesību normu, kas noteic, ka šāda laikposma beigās neizmantotās ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienas vairs nevar tikt aizstātas ar finansiālu atlīdzinājumu, tai skaitā tad, ja darba attiecības pēc tam tiek izbeigtas un ja darba ņēmējam ir bijusi iespēja izmantot viņam ar direktīvu piešķirtās tiesības.
40 Savukārt iemeslam, kura dēļ darba attiecības ir beigušās, nav nozīmes saistībā ar Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā paredzētajām tiesībām uz finansiālu atlīdzinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 25. novembris, job‑medium, C‑233/20, EU:C:2021:960, 32. un 34. punkts).
41 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu – atbilstoši tam, kā to interpretē Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) –, kurā paredzēts aizliegums izmaksāt darba ņēmējam finansiālu atlīdzinājumu par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienām, kas nav izmantotas līdz darba attiecību izbeigšanas dienai, tāda iemesla dēļ, ka šis darba ņēmējs savas darba attiecības ar darba devēju izbeidz pēc paša vēlēšanās, ir ieviests nosacījums, kurš pārsniedz tos nosacījumus, kas skaidri paredzēti Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā un atgādināti šā sprieduma 31. punktā. Turklāt šis aizliegums it īpaši attiecas uz pēdējo nodarbinātības gadu, kā arī atsauces laikposmu, kurā darba attiecības ir beigušās. Līdz ar to šie valsts tiesību akti ierobežo tiesības uz finansiālu atlīdzinājumu par ikgadējo atvaļinājumu – kas, darba attiecībām beidzoties, nav izmantots – kuras ir viens no tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu aspektiem, kā izriet no šā sprieduma 29. punktā minētās judikatūras.
42 Šajā ziņā jāatgādina, ka šīs tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu var tikt ierobežotas, tikai ievērojot stingrus Hartas 52. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus, proti, ka šiem ierobežojumiem jābūt paredzētiem tiesību aktā, jāatbilst šo tiesību būtiskajam saturam un, ievērojot samērīguma principu, jābūt vajadzīgiem un faktiski jāatbilst Savienības atzītiem vispārējas nozīmes mērķiem (spriedums, 2022. gada 22. septembris, LB (Tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu noilgums), C‑120/21, EU:C:2022:718, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Šajā gadījumā pamatlietā attiecīgais Hartas 31. panta 2. punktā nostiprināto pamattiesību izmantošanas ierobežojums ir paredzēts tiesību aktos, konkrēti – Dekrētlikuma Nr. 95 5. panta 8. punktā.
44 Par valsts likumdevēja izvirzītajiem mērķiem, par kuriem iesniedzējtiesa jo īpaši šaubās, jāteic, ka no pirmā jautājuma formulējuma ir redzams, ka šie mērķi – kādi izriet no Dekrētlikuma Nr. 95 5. panta virsraksta un atbilstoši tam, kā tos interpretē Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa), – ir, pirmkārt, ierobežot publiskos izdevumus un, otrkārt, apmierināt publiskā sektora darba devēja organizatoriskās vajadzības, tostarp sekmējot racionālu atvaļinājumu plānošanu un darba attiecību dalībnieku atbildīgu izturēšanos.
45 Pirmkārt, par mērķi ierobežot publiskos izdevumus pietiek vien atgādināt Direktīvas 2003/88 4. apsvērumā teikto, ka darba ņēmēju drošības un veselības efektīva aizsardzība nedrīkst tikt pakārtota pilnībā ekonomiskiem apsvērumiem (spriedums, 2019. gada 14. maijs, CCOO, C‑55/18, EU:C:2019:402, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Otrkārt, ar publiskā sektora darba devēja organizatoriskajām vajadzībām saistītais mērķis – kā minēts šā sprieduma 42. punktā – it īpaši attiecas uz atvaļinājumu racionālu plānošanu un darba attiecību dalībnieku atbildīgas izturēšanās sekmēšanu, un tādējādi to var saprast kā tādu, kas paredz mudināt darba ņēmējus izmantot savu atvaļinājumu un kas atbilst Direktīvas 2003/88 mērķim, kā izriet no šā sprieduma 38. punkta.
47 Turklāt jāatgādina, ka dalībvalstis nedrīkst atkāpties no principa, kas izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta, skatot to Hartas 31. panta 2. punkta gaismā, un saskaņā ar kuru iegūtās tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu nevar izbeigties, beidzoties atsauces laikposmam un/vai valsts tiesībās noteiktajam pārcelšanas laikposmam, ja darba ņēmējs nav varējis izmantot savu atvaļinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, C‑684/16, EU:C:2018:874, 54. punkts).
48 Turpretim tad, ja darba ņēmējs brīvprātīgi un būdams pilnībā informēts par to, kādas sekas no tā izrietēs, nav izmantojis savu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu pēc tam, kad viņam faktiski ir bijusi iespēja izmantot šīs savas tiesības, ne šo tiesību zaudēšana darba attiecību izbeigšanas gadījumā, ne attiecīgi finansiāla atlīdzinājuma par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu neizmaksāšana nav pretrunā Hartas 31. panta 2. punktam un darba devējam nav pienākuma likt šim darba ņēmējam faktiski izmantot minētās tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, C‑684/16, EU:C:2018:874, 56. punkts).
49 Šajā ziņā darba devējam, ņemot vērā tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu obligāto raksturu un lai nodrošinātu Direktīvas 2003/88 7. panta lietderīgo iedarbību, praksē, nodrošinot pārskatāmību, ir it īpaši jāraugās, ka darba ņēmējam faktiski ir iespēja izmantot šo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, vajadzības gadījumā formāli mudinot to darīt un precīzi un savlaicīgi viņu informējot – tā, lai nodrošinātu, ka minētais atvaļinājums joprojām ir piemērots attiecīgās personas atpūtas un izklaides nodrošināšanai, kuru tam ir jāveicina, – par to, ka tad, ja viņš to neizmantos, atvaļinājums tiks zaudēts atsauces laikposma vai atļautā pārcelšanas laikposma beigās un to vairs nevarēs aizstāt ar finansiālu atlīdzinājumu. Pierādīšanas pienākums ir darba devējam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, C‑684/16, EU:C:2018:874, 45. un 46. punkts).
50 No tā izriet, ka tad, ja darba devējs nevar pierādīt, ka ir atbilstoši rūpējies, lai darba ņēmējs faktiski varētu izmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, uz kuru viņam bija tiesības – par ko jāpārliecinās iesniedzējtiesai –, jāuzskata, ka tiesību uz minēto atvaļinājumu izbeigšanās atsauces laikposma vai atļautā pārcelšanas laikposma beigās un attiecīga finansiāla atlīdzinājuma nesamaksāšana par neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu darba attiecību izbeigšanās gadījumā ir pretrunā attiecīgi Direktīvas 2003/88 7. panta 1. un 2. punktam, kā arī Hartas 31. panta 2. punktam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, C‑684/16, EU:C:2018:874, 46. un 55. punkts).
51 Katrā ziņā no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertajām norādēm izriet, ka aizliegums izmaksāt finansiālu atlīdzinājumu par neizmantotajām ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienām attiecas uz tām dienām, uz kurām tiesības ir iegūtas attiecīgajā pēdējā nodarbinātības gadā.
52 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir atbildams, ka Direktīvas 2003/88 7. pants un Hartas 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas ar publisko izdevumu ierobežošanu un publiskā sektora darba devēja organizatoriskajām vajadzībām saistītu iemeslu dēļ noteic aizliegumu izmaksāt darba ņēmējam finansiālu atlīdzinājumu par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienām, uz kurām tiesības iegūtas gan pēdējā nodarbinātības gadā, gan iepriekšējos gados un nav izmantotas līdz darba tiesisko attiecību izbeigšanas dienai, ja šis darba ņēmējs šīs darba tiesiskās attiecības ir izbeidzis ar uzteikumu un nav pierādījis, ka minēto darba tiesisko attiecību laikā viņš savu atvaļinājumu nav izmantojis no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
53 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. pants un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas ar publisko izdevumu ierobežošanu un publiskā sektora darba devēja organizatoriskajām vajadzībām saistītu iemeslu dēļ noteic aizliegumu izmaksāt darba ņēmējam finansiālu atlīdzinājumu par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienām, uz kurām tiesības iegūtas gan pēdējā nodarbinātības gadā, gan iepriekšējos gados un nav izmantotas līdz darba tiesisko attiecību izbeigšanas dienai, ja šis darba ņēmējs šīs darba tiesiskās attiecības ir izbeidzis ar uzteikumu un nav pierādījis, ka minēto darba tiesisko attiecību laikā viņš savu atvaļinājumu nav izmantojis no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.
[Paraksti]