EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)
2014. gada 12. martā
Lieta F‑128/12
CR
pret
Eiropas Parlamentu
Civildienests – Atalgojums – Ģimenes pabalsti – Apgādājamā bērna pabalsts – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Nolūks maldināt administrāciju – Pierādījumi – Piecu gadu termiņa, lai iesniegtu prasību par nepamatotu maksājumu atgūšanu, nepiemērojamība administrācijai – Iebilde par prettiesiskumu – Pirmstiesas procedūra – Savstarpējas atbilstības prasība – Iebilde par prettiesiskumu, kas pirmo reizi celta prasības laikā – Pieņemamība
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, ar kuru CR lūdz atcelt Eiropas Parlamenta lēmumu par nepamatotu maksājumu, kas saņemti kā apgādājamā bērna pabalsts, atgūšanu pēc piecu gadu noilguma termiņa beigām
Nolēmums Prasību noraidīt. CR sedz pats savus un atlīdzina Eiropas Parlamenta tiesāšanās izdevumus. Eiropas Savienības Padome, kas iestājusies lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Kopsavilkums
1. Ierēdņu celta prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Sūdzības un prasības savstarpēja atbilstība – Priekšmeta un pamata identiskums – Iebilde par prettiesiskumu, kas pirmo reizi celta prasības ietvaros – Pieņemamība
(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)
2. Ierēdņi – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Noilguma termiņš – Darbinieks, kurš ir apzināti maldinājis administrāciju – Minētā termiņa nepiemērojamība administrācijai – Savienības likumdevēja izdarīts tiesiskās noteiktības principa pārkāpums – Neesamība
(Civildienesta noteikumu 85. panta otrā daļa)
3. Ierēdņi – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Noilguma termiņš – Darbinieks, kurš ir apzināti maldinājis administrāciju – Minētā termiņa nepiemērojamība administrācijai – Samērīguma principa pārkāpums – Neesamība
(Civildienesta noteikumu 85. panta otrā daļa)
4. Ierēdņi – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Noilguma termiņš – Izņēmums – Darbinieka nodoms maldināt administrāciju – Pierādīšanas pienākums
(Civildienesta noteikumu 85. panta otrā daļa)
1. Apsvērumi, kas skar attiecīgi pirmstiesas procedūras mērķi, iebildes par prettiesiskumu raksturu un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, nepieļauj to, ka iebilde par prettiesiskumu, kura pirmo reizi ir izvirzīta prasībā, tiek atzīta par nepieņemamu tikai tādēļ, ka tā nav bijusi izvirzīta pirms minētās prasības celšanas iesniegtajā sūdzībā.
Pirmkārt, attiecībā uz pirmstiesas procedūras mērķi, ņemot vērā Eiropas Savienības iestāžu izdoto aktu tiesiskuma prezumpcijas principu, saskaņā ar kuru Eiropas Savienības tiesiskais regulējums ir uzskatāms par pilnībā spēkā esošu līdz brīdim, kad tā prettiesiskumu ir konstatējusi kompetentā tiesa, iecēlējinstitūcija nevar izvēlēties nepiemērot spēkā esošu vispārēju aktu, kas, tāsprāt, ir pretrunā tiesību normai ar augstāku juridisko spēku, tikai tādēļ, lai atrisinātu strīdu ārpustiesas ceļā. Tāda izvēle a fortiori ir izslēgta, ja iepriekš minētā institūcija rīkojas saistošās kompetences situācijā, kā tas ir gadījumā, kad ir izpildīti Civildienesta noteikumu 85. panta piemērošanas nosacījumi un kad administrācijai ir pienākums atgūt kādam no tās darbiniekiem nepamatoti izmaksātās summas. Īstenojot saistošo kompetenci, minētajai institūcijai nav tiesību atcelt vai grozīt darbinieka apstrīdēto lēmumu, pat ja tā uzskatītu, ka iebilde par prettiesiskumu, kura izvirzīta pret tiesību normu, uz kuras pamata ir pieņemts apstrīdētais lēmums, ir pamatota.
Otrkārt, attiecībā uz iebildes par prettiesiskumu raksturu – LESD 277. pantā ir nostiprināts vispārējs princips, ar kuru ikvienam lietas dalībniekam tiek nodrošinātas tiesības – lai panāktu tiesību akta, par kuru tas var celt prasību, atcelšanu – ar blakus prasību apstrīdēt tāda Savienības iestāžu iepriekš pieņemta tiesību akta spēkā esamību, kas ir apstrīdētā tiesību akta juridiskais pamats, ja šim lietas dalībniekam nav bijis tiesību celt tiešu prasību pret šādu aktu, kurš tam ir radījis sekas, bet kura atcelšanu tas nav bijis tiesīgs lūgt. Tādējādi LESD 277. panta mērķis ir aizsargāt personu no prettiesiska normatīvā akta piemērošanas, ievērojot to, ka spriedumam, ar kuru tiek konstatēta nepiemērojamība, ir iedarbība tikai attiecībā uz konkrētās lietas dalībniekiem un ka ar šo spriedumu netiek apstrīdēts pats akts, kas ir kļuvis neapstrīdams.
Taču, pieņemot, ka pienākums izvirzīt iebildi par prettiesiskumu sūdzībā, lai to vēlāk neatzītu par nepieņemamu, varētu atbilst pirmstiesas procedūras mērķim, pašas iebildes par prettiesiskumu raksturs ir līdzsvarot tiesiskuma principu un tiesiskās noteiktības principu.
Visbeidzot, no LESD 277. panta redakcijas izriet, ka lietas dalībnieks var apstrīdēt vispārpiemērojamu aktu pēc prasības celšanai paredzētā termiņa beigām vienīgi tiesvedībā Savienības tiesās. Tātad šāda izņēmuma iedarbība nevar pilnībā izpausties saistībā ar administratīvās sūdzības procedūru.
Visbeidzot, treškārt, iebildes par prettiesiskumu, kas pirmo reizi norādīta prasības pieteikumā, nepieņemamība kā sankcija ir uzskatāma par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ierobežojumu, kas ir nesamērīgs ar savstarpējas atbilstības prasības sasniedzamo mērķi, proti, ļaut panākt izlīgumu strīdos, kas radušies starp attiecīgo ierēdni un administrāciju. Ja tiek uzskatīts, ka ikviens parasti rūpīgs ierēdnis pārzina Civildienesta noteikumus, tad iebilde par prettiesiskumu tās rakstura dēļ nozīmē argumentāciju, kurā ir jāizvērtē [Civildienesta noteikumu] tiesiskums, ņemot vērā vispārējos principus vai augstāka juridiskā spēka tiesību normas, tādējādi, ka nevar prasīt, lai ierēdnis vai darbinieks, kurš iesniedz sūdzību un kuram ne vienmēr ir atbilstoša juridiska kompetence, noformulētu šādu iebildi pirmstiesas procedūras stadijā, pretējā gadījumā draudot ar vēlāku tās nepieņemamību.
(skat. 32., 33., 35., 36., 38.–40., 44. un 45. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1978. gada 16. marts, 7/77 Ritter von Wüllerstorff und Urbair/Komisija, 7. punkts; 1979. gada 13. februāris, 101/78 Granaria, 4. punkts; 1979. gada 6. marts, 92/78 Simmenthal/Komisija, 39. punkts; 1980. gada 3. jūlijs, 6/79 un 97/79 Grassi/Padome, 15. punkts; 1983. gada 14. jūlijs, 144/82 Detti/Tiesa, 16. punkts; 1984. gada 19. janvāris, 262/80 Andersen u.c./Parlaments, 6. punkts; 1988. gada 7. jūnijs, 63/87 Komisija/Grieķija, 10. punkts; 2004. gada 5. oktobris, C‑475/01 Komisija/Grieķija, 18. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1998. gada 30. septembris, T‑13/97 Losch/Tiesa, 99. punkts; 1998. gada 30. septembris, T‑154/96 Chvatal u.c./Tiesa, 112. punkts; 1999. gada 19. maijs, T‑34/96 un T‑163/96 Connolly/Komisija, 168. punkts un tajā minētā judikatūra; 2001. gada 12. jūlijs, T‑120/99 Kik/ITSB (Kik), 55. punkts; 2002. gada 23. janvāris, T‑386/00 Gonçalves/Parlaments, 34. punkts; 2006. gada 25. oktobris, T‑173/04 Carius/Komisija, 45. punkts un tajā minētā judikatūra; 2008. gada 17. septembris, T‑218/06 Neurim Pharmaceuticals (1991)/ITSB – Eurim‑Pharm Arzneimittel (“Neurim PHARMACEUTICALS”), 52. punkts; 2013. gada 21. novembris, F‑72/12 un F‑10/13 Roulet/Komisija, 48. punkts un tajā minētā judikatūra.
Civildienesta tiesa: 2011. gada 7. jūnijs, F‑64/10 Mantzouratos/Parlaments, 22. punkts; 2012. gada 20. jūnijs, F‑66/11 Cristina/Komisija, 34. punkts.
2. Noilgums, liedzot bezgalīgi apšaubīt laika gaitā jau nostabilizējušās situācijas, stiprina tiesisko noteiktību, taču tas var arī pieļaut, ka nostabilizējas situācijas, kuras vismaz sākotnēji bija pretlikumīgas. Tātad tas, kādā mērā to izmanto, izriet no strīda izšķiršanas starp tiesiskās noteiktības prasībām un likumīguma prasībām, ievērojot vēsturiskos un sociālos apstākļus, kas valda sabiedrībā kādā noteiktā laikā. Šā iemesla dēļ tas, kādu izvēli izdarīt, ir tikai likumdevēja ziņā. Tāpēc izvēles dēļ, kādu Savienības likumdevējs izdarījis attiecībā uz noilguma noteikumu ieviešanu un attiecīgu termiņu noteikšanu, to nevar pakļaut Savienības tiesu kontrolei.
Fakts, ka Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrajā teikumā administrācijas pilnvaru īstenošanai, kas ļauj veikt darbības nepamatotu maksājumu atgūšanai, ir paredzēts nepiemērot administrācijai piecu gadu noilguma termiņu, ja administrācija var pierādīt, ka attiecīgais darbinieks to ir apzināti maldinājis, pats par sevi nevar būt prettiesisks no tiesiskās noteiktības principa ievērošanas viedokļa.
(skat. 48. un 49. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 2005. gada 6. oktobris, T‑22/02 un T‑23/02 Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, 82. un 83. punkts.
3. Atbilstoši samērīguma principam Savienības tiesiskā regulējuma tiesiskums ir pakļauts nosacījumam, ka pasākumi, kas ar to tiek īstenoti, ir piemēroti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā leģitīmi noteikto mērķu īstenošanai un nepārsniedz to, kas vajadzīgs to sasniegšanai, ņemot vērā, ka, ja ir jāizvēlas starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, principā ir jāizmanto mazāk ierobežojošais.
Civildienesta noteikumu 85. pantā izvirzītais mērķis viennozīmīgi ir Savienības finanšu interešu aizsardzība specifiskajā attiecību kontekstā starp Savienības iestādēm un to darbiniekiem, proti, personām, kuras ar šīm iestādēm saista Civildienesta noteikumu 11. pantā tieši paredzētais uzticības pienākums, kas it īpaši prasa, lai ierēdnis rīkotos “tikai Savienības interesēs” un lai viņam uzticētos pienākumus viņš izpildītu “atbilstoši tā uzticības pienākumam pret Savienību”.
Taču jākonstatē, ka Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrais teikums paredz administrācijas pienākumu pilnībā atgūt nepamatoti samaksātās summas konkrētā situācijā, kad tā var pierādīt, ka konkrētais darbinieks to ir apzināti maldinājis, tādējādi pārkāpjot savu iepriekš minēto uzticības pienākumu. Šādos apstākļos izņēmums no piecu gadu noilguma termiņa nav nesamērīgs ar sasniedzamo mērķi.
(skat. 60.–63. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: 2012. gada 28. marts, F‑36/10 Rapone/Komisija, 50. punkts.
4. Atbilstoši Civildienesta noteikumu 85. panta otrajai daļai pieprasījums atmaksāt nepamatoti saņemtu summu jāiesniedz vēlākais piecu gadu laikā no dienas, kad summa tika izmaksāta. Tomēr šis piecu gadu termiņš attiecībā uz iecēlējinstitūciju nav piemērojams, ja tā var pierādīt, ka ieinteresētā persona ir apzināti maldinājusi administrāciju, lai panāktu šīs summas samaksu. Tādējādi no Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrā teikuma skaidri izriet, ka administrācijai ir jāpierāda konkrētā darbinieka nolūks to maldināt.
Ja iecēlējinstitūcija prasību par nepamatotu maksājumu atgūšanu ir pamatojusi ar apstākli, ka attiecīgais darbinieks bija vairākkārt sniedzis administrācijai nepatiesas deklarācijas, ka šo nepatieso deklarāciju sniedzējs ir ierēdnis ar augstu amata pakāpi un jurista pieredzi civildienesta jomā un ka viņš neapstrīd ne to, ka viņam bija zināms, ka maksājumi ir prettiesiski, ne to, ka viņam bija pienākums to zināt, tad tā ir juridiski pietiekami pierādījusi minētā darbinieka gribu maldināt administrāciju.
(skat. 67., 68., 72. un 73. punktu)