VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA RĪKOJUMS
2011. gada 13. aprīlī (*)
Pagaidu noregulējums – Konkurence – Naudas soda samaksa – Bankas galvojums – Pieteikums par pagaidu noregulējumu (atteikšanās no prasības iesniegt bankas galvojumu)
Lieta T‑393/10 R
Westfälische Drahtindustrie GmbH, kuras galvenā mītne atrodas Hammā [Hamm] (Vācija),
Westfälische Drahtindustrie Verwaltungsgesellschaft mbH & Co. KG, kuras galvenā mītne atrodas Hammā,
Pampus Industriebeteiligungen GmbH & Co. KG, kuras galvenā mītne atrodas Izerlonā [Iserlohn] (Vācija),
kuras pārstāv K. Štadlers [C. Stadler] un N. Tkačenko [N. Tkatchenko], advokāti,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv V. Botka [V. Bottka], R. Zauers [R. Sauer], K. Hēdlmairs [C. Hödlmayr], pārstāvji, kuriem palīdz R. Van der Hauts [R. Van der Hout], advokāts,
atbildētāja,
par pieteikumu apturēt 2010. gada 30. jūnija Lēmuma C(2010) 4387, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38.344 – Priekšspriegojuma tērauds), kurā grozījumi izdarīti ar 2010. gada 30. septembra Lēmumu C(2010) 6676, galīgā redakcija, izpildi, ciktāl prasītājām ar to ir uzlikts naudas sods.
VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības rašanās fakti un tiesvedība
1 Prasītājas ietilpst tā dēvētajā “Pampus grupā” (PIB+ grupa), kas darbojas galvenokārt industriālā tērauda un stiepļu ražošanas nozarē un ietver šādas četras kontrolakciju pārvaldītājsabiedrības (jeb holdinga sabiedrības): Pampus Stahlbeteiligungsgesellschaft mbH, Pampus Umformtechnik GmbH, Pampus Logistikbeteiligungsgesellschaft mbH, kā arī Pampus Industriebeteiligungen GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “PIB”). Visas šo kontrolakciju pārvaldītājsabiedrību, kurām nav kopīgas augšupējas kontrolakciju pārvaldītājsabiedrības, pamatkapitāla daļas atrodas triju Pampusu [Pampus] ģimenes locekļu turējumā.
2 Pirmās prasītājas – Westfälische Drahtindustrie GmbH (turpmāk tekstā – “WDI”) – komercdarbība ir tērauda izstrādājumu ražošana un tirdzniecība, kā arī uzņēmumu pamatkapitāla iegāde un pārvaldība, galvenokārt stiepļu apstrādes jomā. 98 % no WDI pamatkapitāla pieder otrajai prasītājai – Westfälische Drahtindustrie Verwaltungsgesellschaft mbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “WDV”). Divas trešdaļas no WDV pamatkapitāla pieder PIB, bet viena trešdaļa – ArcelorMittal Hamburg GmbH (turpmāk tekstā – “ArcelorMittal”). PIB galvenā komercdarbība ir līdzdalība rūpniecības uzņēmumu pamatkapitālā, tā iegāde, pārvaldība un pārdošana, kā arī tērauda izstrādājumu tirdzniecība.
3 Ar izskatāmo pieteikumu par pagaidu noregulējumu prasītājas būtībā lūdz atlikt 2010. gada 30. jūnija Lēmuma C(2010) 4387, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38.344 – Priekšspriegojuma tērauds), kurā grozījumi izdarīti ar 2010. gada 30. septembra Lēmumu C(2010) 6676, galīgā redakcija (turpmāk tekstā abi kopā – “pārsūdzētais lēmums”), izpildi, ciktāl prasītājām ar to ir uzlikts naudas sods bez pienākuma iesniegt bankas galvojumu.
4 Pārsūdzētajā lēmumā Komisija vairākiem priekšspriegojuma tērauda ražotājiem būtībā pārmet to, ka tie daudzu gadu gaitā priekšspriegojuma tērauda nozarē ir kopīgi vienojušies par izstrādājumu piegādes kvotām un cenām, savā starpā ir sadalījuši pasūtījumus, kā arī ir apmainījušies ar sensitīvu komerciālu informāciju. Ar šo turpināto pārkāpumu tie esot kaitējuši visai Eiropas būvniecības nozarei. Tādēļ Komisija ir noteikusi naudas sodu – kopumā par gandrīz EUR 460 miljoniem, tostarp prasītājām tā ir uzlikusi īpašu naudas sodu kopumā EUR 46,55 miljonu apmērā, proti, visām trim solidāri – EUR 15,485 miljonu apmērā, WDI un WDV solidāri – EUR 23,37 miljonu apmērā, kā arī WDI vienai pašai – EUR 7,695 miljonu apmērā. Turklāt Komisija četrām ArcelorMittal koncerna sabiedrībām sākotnēji uzlika naudas sodu EUR 276,48 miljonu apmērā, kas vēlāk tika samazināts līdz EUR 230,4 miljoniem.
5 Ar savu prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika saņemts 2010. gada 14. septembrī, prasītājas lūdz atzīt par spēkā neesošu sākotnējo 2010. gada 30. jūnija lēmumu (daļā par tām uzlikto naudas sodu) vai, pakārtoti, samērīgi samazināt tām uzlikto naudas sodu. Pēc tam, kad 2010. gada 30. septembrī tika darīts zināms lēmums, ar kuru izdarīti grozījumi, tās savos rakstveida apsvērumos, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika saņemti 2010. gada 16. novembrī, savus prasījumus un prasījuma pamatus, kas sagatavoti prasības pieteikuma grozījumu formā, pielāgoja minētajam lēmumam, ar kuru izdarīti grozījumi.
6 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika saņemts 2010. gada 3. decembrī, prasītājas ir iesniegušas izskatāmo pieteikumu par pagaidu tiesisko noregulējumu, kura nolūks būtībā ir:
– apturēt pārsūdzētā lēmuma izpildi līdz brīdim, kad tiek pasludināts spriedums par lietas izskatīšanu pēc būtības, nepieprasot iesniegt bankas galvojumu vai citādu finansiālu nodrošinājumu, daļā par tām uzlikto pienākumu samaksāt naudas sodu EUR 15,485 miljonu apmērā (solidāri WDI, WDV un PIB), EUR 23,37 miljonu apmērā (solidāri WDI un WDV), kā arī EUR 7,695 miljonu apmērā (WDI);
– pakārtoti, piešķirt tām maksājumu atvieglojumu, nepieprasot iesniegt bankas galvojumu vai citādu finansiālu nodrošinājumu par tām uzliktā naudas soda samaksu – saskaņā ar samērīgu un lietpratīgi noteiktu maksājumu plānu;
– piespriest atbildētājai segt tiesāšanās izdevumus.
7 Savā rakstveida atzinumā par pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika saņemts 2011. gada 14. februārī, Komisija lūdz:
– prasījumus kopumā (tā galveno un pakārtoto prasījumu) noraidīt;
– piespriest prasītājām segt tiesāšanās izdevumus.
8 Savos 2011. gada 15. februāra rakstveida apsvērumos prasītājas lūdz atļauju atbildēt uz Komisijas atzinumu, jo Komisijas īstenotās un ar 2011. gada 14. februāra vēstuli noslēgtajā administratīvajā procedūrā, ar ko tika pārbaudīta to maksātspēja (tā dēvētā ITP procedūra), esot konstatēti jauni elementi, kas liecinot par to iesniegtā pieteikuma par pagaidu noregulējumu steidzamību. Pēc tam, kad šis lūgums tika apmierināts, prasītājas ar saviem 2011. gada 25. februāra rakstveida apsvērumiem sniedza savus iepriekš solītos papildu paskaidrojumus. Komisija savu galīgo nostāju par tiem pauda savā 2011. gada 21. marta atzinumā.
9 Minētajā 2011. gada 14. februāra administratīvajā aktā Komisija noraidīja prasītājām uzliktā naudas soda samazināšanu, to pamatojot tādējādi, ka WDI spējot finansēt visu naudas sodu EUR 46,55 miljonu apmērā vai par šādu summu no bankas saņemt galvojumu.
10 Tiesai ir zināms, ka paralēli Komisijas uzsāktajai ITP procedūrai, lai pārbaudītu prasītāju maksātspēju, 2011. gada 4. aprīlī iepriekš minētajām ArcelorMittal koncerna sabiedrībām (skat. iepriekš 4. punktu) tika samazināts tām uzliktais naudas sods no EUR 230,4 miljoniem uz EUR 45,7 miljoniem un ka šajā sakarā Komisija ir atzinusi šo sabiedrību nepietiekamo maksātspēju. Pirms tam trīs no šīm sabiedrībām bija nesekmīgi lūgušas noteikt pagaidu noregulējumu, kas tika noraidīts, cita starpā norādot uz ievērojamām ArcelorMittal koncerna finansiālām iespējām (konsolidētais 2009. pārskata gada apgrozījums – vairāk nekā EUR 46 miljardi) (Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 7. decembra rīkojums lietā T‑385/10 R ArcelorMittal Wire France u.c./Komisija, Krājums, II‑0000. lpp.).
Pamatojums
11 Saskaņā ar LESD 278. un 279. pantu kopsakarā ar LESD 256. panta 1. punktu par pagaidu noregulējumu atbildīgais tiesnesis, ja viņš uzskata, ka attiecīgajos apstākļos tas ir vajadzīgs, var uzdot apturēt tiesā pārsūdzētās darbības īstenošanu vai noteikt atbilstošus pagaidu noregulējuma līdzekļus.
12 Vispārējās tiesas Reglamenta 104. panta 2. punktā ir noteikts, ka pieteikumos par pagaidu noregulējumu ir jānorāda strīda priekšmets un jāmin apstākļi, no kuriem izriet steidzamība, turklāt ir jāpārliecina par to, ka pieprasītie rīkojumi ir vajadzīgi – gan faktiskā, gan juridiskā ziņā. Tādējādi par pagaidu noregulējumu atbildīgais tiesnesis var uzdot lēmuma izpildes apturēšanu un pieņemt savus rīkojumus par pagaidu noregulējumu, ja ir ticami pierādīts, ka šādi rīkojumi ir faktiskā un juridiskā ziņā vajadzīgi (fumus boni iuris) un ir steidzami tādā nozīmē, ka, lai novērstu smagu un neatgriezenisku kaitējumu prasītājas interesēm, tie ir jāpieņem un tos jāļauj īstenot jau pirms nolēmuma pasludināšanas, lietu izskatot pēc būtības (Tiesas priekšsēdētāja 1995. gada 19. jūlija rīkojums lietā C‑149/95 P(R) Komisija/Atlantic Container Line u.c., Recueil, I‑2165. lpp., 22. punkts). Šie nosacījumi ir kumulatīvi, tā ka pieteikums par pagaidu noregulējumu ir jānoraida, ja viens no tiem nepastāv (Tiesas priekšsēdētāja 1996. gada 14. oktobra rīkojums lietā C‑268/96 P(R) SCK un FNK/Komisija, Recueil, I‑4971. lpp., 30. punkts). Par pagaidu noregulējumu atbildīgais tiesnesis vajadzības gadījumā veic arī pastāvošo interešu izsvēršanu (Tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 23. februāra rīkojums lietā C‑445/00 R Austrija/Padome, Recueil, I‑1461. lpp., 73. punkts, un Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2002. gada 4. aprīļa rīkojums lietā T‑198/01 R Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, Recueil, II‑2153. lpp., 50. punkts).
13 Turklāt, pārbaudot visus šos nosacījumus kopumā, par pagaidu noregulējumu atbildīgajam tiesnesim ir plaša rīcības brīvība; atsevišķos gadījumos viņš var brīvi noteikt veidu, kādā šie dažādie nosacījumi ir jāpārbauda, kā arī šādas pārbaudes secību, jo, izvērtējot vajadzību pieņemt pagaidu noregulējumu, neviena Savienības tiesību norma viņam neliek ievērot iepriekš noteiktu analīzes shēmu (iepriekš 12. punktā minētais rīkojums lietā Komisija/Atlantic Container Line u.c., 23. punkts, un Tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 3. aprīļa rīkojums lietā C‑459/06 P(R) Vischim/Komisija, Krājumā nav publicēts, 25. punkts).
14 Procesa dalībnieku rakstveida apsvērumos ir ietverta visa informācija, kas vajadzīga, lai pieņemtu nolēmumu par iesniegto pieteikumu. Tādējādi nav iemesla īstenot mutvārdu procesu.
Par pieteikuma par pagaidu noregulējumu priekšmetu
15 Saskaņā ar pārsūdzētā lēmuma 2. pantu uzņēmumam, kam uzlikts naudas sods, gadījumā, kad tas iesniedz pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu, ir iespēja izvēlēties starp naudas soda pagaidu samaksu un Komisijai pieņemama bankas galvojuma iesniegšanu. Uz šo izvēles iespēju Komisija prasītājām īpaši norādīja savās 2010. gada 5. jūlija un 1. oktobra vēstulēs, ar kurām tika darīts zināms pārsūdzētais lēmums, turklāt precizējot, ka par bankas galvojuma izsniegšanu tiek piemērota komisijas maksa ar likmi 2,5 % no galvojuma summas.
16 Turklāt Komisija savā 2011. gada 14. februāra atzinumā (52. un 59. punkts) tieši paskaidro, ka minētās izvēles iespējas dēļ izskatāmā pieteikuma par pagaidu noregulējumu steidzamība jau a priori nevar tikt atzīta, ja prasītājas spēj sagādāt bankas galvojumu – kā mazāk apgrūtinošu alternatīvu naudas soda pagaidu samaksai. Tādēļ par šajā pieteikumā aplūkoto jautājumu par likviditāti, lai pagaidām varētu samaksāt naudas sodu, šeit neesot runas.
17 No teiktā izriet, ka, pirmkārt, Komisija pati ir gatava ar zināmu nosacījumu (bankas galvojuma iesniegšana) atlikt pārsūdzētā lēmuma izpildi attiecībā uz prasītājām. Tādēļ pieteikums par šā lēmuma izpildes apturēšanu loģiski var būt saistīts vienīgi ar to, ka prasītājas tiek atbrīvotas no pienākuma iesniegt bankas galvojumu kā priekšnosacījumu tam, lai netiktu veikta ar lēmumu uzliktā naudas soda tūlītēja piedziņa (skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2006. gada 13. jūlija rīkojumu lietā T‑11/06 R Romana Tabacchi/Komisija, Krājums, II‑2491. lpp., 23.–26. punkts).
18 Otrkārt, pati Komisija savus paskaidrojumus par steidzamību ierobežo, tos attiecinot tikai uz jautājumu, vai bankas galvojuma sagāde prasītājām ir faktiski neiespējama vai arī katrā ziņā izraisītu apgalvoto maksātnespējas kaitējumu. Tā uzskata, ka it īpaši WDI, ņemot vērā tās pašreizējos un prognozētos komercdarbības rādītājus (naudas plūsmu), objektīvi ir spējīga sagādāt šādu galvojumu par visu naudas soda summu. Šādā gadījumā Komisija no abām pārējām prasītājām nepieprasītu papildu bankas galvojumus, līdz ar ko būtu izslēgts maksātnespējas risks (2011. gada 14. februāra atzinums, 60. punkts).
19 No šā Komisijas apgalvojuma – kā arī no tās konstatējuma pārsūdzētajā lēmumā (1178. un 1179. punkts), ka savu sarežģīto finansiālo problēmu dēļ WDI un PIB nevarot samaksāt naudas sodu un, iespējams, pat neesot spējīgas turpināt pastāvēt – ir jāsecina, ka arī pēc Komisija uzskata prasītājām uzliktā naudas soda pagaidu samaksa nav uzskatāma par reālistisku variantu, jo prasītāju finansiālā stāvokļa dēļ pašlaik tās neesot spējīgas veikt šādu samaksu.
20 Tādēļ izskatāmā pieteikuma par pagaidu noregulējumu – un līdz ar to arī steidzamības izvērtēšanas – priekšmets ir vienīgi prasītāju atbrīvošana no pienākuma iesniegt bankas galvojumu kā priekšnosacījumu tam, lai neveiktu tūlītēja tām uzliktā naudas soda piedziņu.
Par steidzamību
21 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pieteikuma par pagaidu noregulējumu steidzamība ir vērtējama pēc tā, vai pagaidu noregulējums ir vajadzīgs, lai novērstu būtiska un neatgriezeniska kaitējuma nodarīšanu prasītājai. Turklāt prasītājai ir jāpierāda, ka tai radīsies šāda veida kaitējums, pirms tiks sagaidīts pamatlietas iznākums (skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 15. novembra rīkojumu lietā T‑151/01 R Duales System Deutschland/Komisija, Recueil, II‑3295. lpp., 187. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2007. gada 4. decembra rīkojumu lietā T‑326/07 R Cheminova u.c./Komisija, Krājums, II‑4877. lpp., 50. punkts).
22 Attiecībā uz šai lietai nozīmīgo bankas galvojuma problemātiku saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pieteikums par lēmuma izpildes apturēšanu attiecībā uz pienākumu iesniegt šādu galvojumu kā priekšnosacījumu tam, lai netiktu veikta naudas soda tūlītēja piedziņa, ir pieļaujams vienīgi ārkārtēju apstākļu gadījumā (Tiesas priekšsēdētāja 1982. gada 6. maija rīkojums lietā 107/82 R AEG/Komisija, Recueil, 1549. lpp., 6. punkts, un 1999. gada 14. decembra rīkojums lietā C‑364/99 P(R) DSR-Senator Lines/Komisija, Recueil, I‑8733. lpp., 48. punkts). Proti, finansiāla nodrošinājuma sniegšana pagaidu noregulējuma tiesvedībā ir tieši paredzēta Tiesas Reglamentā un Vispārējās tiesas Reglamentā un atbilst vispārējai un saprātīgai Komisijas praksei (Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 5. augusta rīkojums lietā T‑79/03 R IRO/Komisija, Recueil, II‑3027. lpp., 25. punkts, un 2004. gada 21. janvāra rīkojums lietā T‑245/03 R FNSEA u.c./Komisija, Recueil, II‑271. lpp., 77. punkts).
23 Judikatūrā šādu ārkārtas apstākļu pastāvēšana principā tiek atzīta gadījumos, kad puse, kas lūdz atbrīvojumu no pienākuma iesniegt prasīto bankas galvojumu, sniedz pierādījumus par to, ka objektīvu iemeslu dēļ iesniegt šādu galvojumu nav iespējams vai pat ka bankas galvojuma sagāde apdraudētu tās turpmāku pastāvēšanu (iepriekš 17. punktā minētais rīkojums lietā Romana Tabacchi/Komisija, 98. punkts, un Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 20. oktobra rīkojums lietā T‑46/03 R Leali/Komisija, Recueil, II‑4473. lpp., 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Abu iepriekšminēto ārkārtas apstākļu gadījumā runa ir par priekšnosacījumiem, kas attiecīgajai pusei ir jāizpilda alternatīvi, nevis kumulatīvi.
25 Tādējādi, ja izskatāmajā lietā prasītājām izdotos pierādīt, ka tām objektīvi nav iespējams sagādāt bankas galvojumu par tām uzliktā naudas soda summu, tad saskaņā ar šo judikatūru ir jāatbild apstiprinoši, ka to lūgtā pagaidu noregulējuma pieņemšana ir atzīstama par steidzamu.
26 Prasītājas tiktāl apgalvo, ka bankas galvojuma sagāde tām gan pašu spēkiem, gan piesaistot dalībniekus un visu PIB+ grupu, esot objektīvi neiespējama. Pēc sākotnējā lēmuma paziņošanas tās esot intensīvi, taču bez panākumiem centušās sagādāt bankas galvojumu sākotnēji uzliktā naudas soda summas – EUR 56,05 miljonu – segšanai no ikvienas grupas apmēram [konfidenciāli] (1) finansētāju lokā ietilpstošās kredītiestādes un piegādātāju kredītriska apdrošināšanas sabiedrības. Pēc grozītā lēmuma paziņošanas tās no jauna esot mēģinājušas sagādāt bankas galvojumu par samazināto naudas soda summu (EUR 46,55 miljoniem), taču atkal bez panākumiem. Visas kredītiestādes un piegādātāju kredītriska apdrošināšanas sabiedrības attiecīgos lūgumus esot noraidījušas.
27 Komisija šajā sakarā iebilst, ka prasītāju iesniegtās atteikuma vēstules daudzējādā ziņā izraisa šaubas. Tā, piemēram, uzrunātas esot tikai tās bankas, kas jau esot bijušas PIB+ grupas kreditori un kas līdz ar to esot bijušas ieinteresētas novērst naudas soda samazināšanas izraisītas finansiālā status quo izmaiņas. Šajā sakarā no Komisijas izskatītās korespondences starp WDI un (atsevišķām) bankām rodoties iespaids, ka abās pusēs neesot pastāvējusi patiesa interese sākt nopietnu diskusiju par bankas galvojuma izsniegšanas iespējām un ka atteikums esot izmantots kā vajadzīgais priekšnosacījums vēlamajai naudas soda samazināšanai. Tas arī izskaidrotu to, kāpēc bankas automātiski un, kā šķiet, bez padziļinātas izvērtēšanas (it īpaši attiecībā uz vienas pašas WDI finansiālo stāvokli) esot paziņojušas par atteikumu. Turklāt tikai deviņas no iesniegtajām vēstulēm esot nepārprotami adresētas tieši WDI. Turklāt [konfidenciāli] bankas savu atteikumu esot pamatojušas, norādot uz visas Pampus grupas ekonomisko stāvokli. Taču WDI gadījumā runa ir par saimnieciski sekmīgu, maksātspējīgu un līdz ar to kredītspējīgu uzņēmumu. Tā kā neesot nekādu pārliecinošu norāžu par to, ka Pampus grupas ekonomiskā stāvokļa jebkāda pasliktināšanās ietekmētu arī WDI, patiesais atteikuma iemesls paliekot neskaidrs.
28 Kā uzskata Komisija, iesniegtās atteikuma vēstules ir nepiemērotas arī tādēļ, ka bankas galvojuma izsniegšanu atteica vienveidīgā formā un pārsvarā tikai vispārīgi norādot uz Pampus grupas sarežģīto saimniecisko un finansiālo stāvokli. Taču izšķirošs varot būt vienīgi objektīvais WDI ekonomiskais stāvoklis. Ņemot vērā nākamo gadu pozitīvo pamatdarbības naudas plūsmu un bankām pieejamo nodrošinājumu, bankas galvojuma saņemšana WDI esot iespējama. No prasītāju pašu iesniegtās naudas plūsmas prognozes izrietot, ka WDI pat varētu atmaksāt aizdevumu naudas soda summas apmērā, no brīvās naudas plūsmas septiņu gadu garumā veicot regulārus ikgadējus maksājumus. Tādēļ vēl jo vairāk bankas galvojuma sagādei vajadzētu būt īstenojamai.
29 Šajā sakarā jākonstatē, ka atbilstoši dokumentiem prasītājas jautājumā par bankas galvojumu vispirms bez panākumiem uzrunāja četrpadsmit kredītiestādes. Tā, piemēram, WDI, WDV un PIB savas 2010. gada 20. jūlija vēstules, kuru teksts būtībā ir vienāds, adresēja “kreditējošajām bankām”, lūdzot izsniegt bankas galvojumu par visu vai daļēju uzliktā naudas soda summu (EUR 56,05 miljoniem). Ar tās pašas dienas e‑pastu WDI atbilstošu lūgumu adresēja šādām bankām: [konfidenciāli].
30 Atteikuma vēstulēs galvenā uzmanība konsekventi ir pievērsta prasītāju saspringtajam ekonomiskajam un finansiālajam stāvoklim, kas bankām darot neiespējamu izsniegt vēlamo galvojumu. Dažas vēstules ir formulētas ļoti īsi, taču citas ietver detalizētu pamatojumu. Tā, piemēram, [konfidenciāli] (2010. gada 26. jūlija vēstulē, kas adresēta WDI) norāda uz “jau pastāvošo riska darījumu kopējo apjomu”, kā arī uz to, ka Pampus grupa atrodas “sanācijas stadijā”. [Konfidenciāli] (trīs vienādi formulētās 2010. gada 23. jūlija vēstulēs, kas adresētas WDI, WDV un PIB) norāda uz uzņēmuma ekonomiskā stāvokļa “vēl nesen veiktu padziļinātu izvērtēšanu” un uz tā pašlaik saspringto finansiālo stāvokli. [Konfidenciāli] (2010. gada 22. jūlija vēstulēs, kas adresētas WDI, WDV un PIB) dara zināmu, ka tā bankas galvojumu nevarot izsniegt, “pamatojoties uz pašreizējiem visas grupas un atsevišķo uzņēmumu ekonomiskajiem apstākļiem – arī ne par daļēju summu”. [Konfidenciāli] (2010. gada 22. jūlija vēstulē, kas adresēta WDI) uzmanību pievērš “ambiciozajam sanācijas un pārstrukturēšanas procesam, ar kā palīdzību ir paredzēts vidējā termiņā atjaunot parādu apkalpošanas spēju”, un uzsver, ka tā uzskata, ka, “turpinot palielināt finansiālās saistības un attiecīgi pasliktinot finanšu darbības rādītājus [..], grupas sanācijas iespējas lielā mērā ir apdraudētas”, kādēļ tā “[uzskata] par nepamatotu pārņemt atbilstošu daļu no izsniedzamiem bankas galvojumiem”. [Konfidenciāli] (2010. gada 22. jūlija vēstulēs, kas adresētas WDI, WDV un PIB) dara zināmu, ka “pēc padziļinātas kredītanalīzes” tā esot nonākusi pie secinājuma, ka “nepastāv priekšnosacījumi [tās] jau esošo kredītsaistību kopējā apjoma palielināšanai”.
31 Ar savu 2010. gada 10. novembra vēstuli, t.i., e‑pastu, prasītājas no jauna tām pašām bankām lūdza izsniegt bankas galvojumu – šoreiz par starplaikā samazināto naudas soda apmēru (EUR 46,55 miljoniem). Atteikuma vēstulēs, kas datētas ar 2010. gada 11.–26. novembri, būtībā tiek norādīts uz to, ka iepriekš jau minētais atteikuma pamatojums attiecas arī uz samazināto naudas soda apmēru.
32 Turklāt WDI 2011. gada 19. februārī iepriekšminētās bankas vēl trešo reizi lūdza izsniegt bankas galvojumu – īpaši par tai vienai pašai uzlikto (samazināto) naudas sodu un šajā sakarā bankām darīja zināmu Komisijas minēto ITP procedūras pieteikuma noraidīšanas pamatojumu. Par šo jautājumu iesūtītās banku atbildes atkal bija noraidošas. Tā, piemēram, [konfidenciāli] savā 2011. gada 22. februāra vēstulē bankas galvojuma atteikumu pamato ar savu “pamatlīdzekļu ilgtermiņa finansētāja īpašo funkciju un [tās] no ES Komisijas nostājas atšķirīgo, joprojām kritisko vērtējumu [par] [uzņēmuma] saimniecisko stāvokli”. [Konfidenciāli] savā 2011. gada 23. februāra vēstulē min, ka tā “pēc visas informācijas izvērtēšanas un turpmākām iekšējām diskusijām uzskata, ka jau ir sasniegusi [savas] gatavības piešķirt kredītus robežas – gan attiecībā uz PIB+ kopumā, gan arī konkrēti attiecībā uz WDI”, kā dēļ tā esot “spiesta no jauna noraidīt lūgumu izsniegt bankas galvojumu, kura labuma guvēja būtu ES Komisija”. Tā lūdz sapratni par to, ka tā nevar izklāstīt visas sava kredītlēmuma detaļas, tomēr norāda, ka tās iekšējie komercdarbības procesi ir organizēti tā, ka koncernu gadījumā tās lēmumus par kredītu izsniegšanu nevar pieņemt tikai uz atsevišķu aizņēmēju pamata, bet gan ka kreditēšanas kompetence un procesi esot orientēti uz aizņēmēju vienību [Kreditnehmereinheit], t.i., koncernu kopumā (šeit – PIB+ grupu). Turklāt tā savu gatavību izsniegt kredītus saista ne vien ar pašreizējo vai nākamo naudas plūsmu, bet arī ar jau piešķirto kredītu apmēru, nodrošinājumu, pastāvošo kredītlīgumu kombināciju un gūto pieredzi.
33 Visbeidzot, prasītājas ir norādījušas, pret ko nav iebilsts, ka finansējošās bankas tās un visu uzņēmumu grupu, kurā tās ietilpst, esot pakļāvušas īpašai uzraudzībai un ka šajā sakarā notiekot iknedēļas telefonkonferences ar koordinējošajām bankām ([konfidenciāli]), kā arī atkarībā no vajadzības – tikšanās gan ar atsevišķām bankām, gan ar visu finansētāju loku. Komisija no tā secina, ka [konfidenciāli]. No dokumentiem arī izriet, ka prasītājas kopš 2010. gada marta bankām iesniedz detalizētus ikmēneša ziņojumus par savu saimniecisko stāvokli (starpposma bilance, peļņas un zaudējumu aprēķins, naudas plūsmas aprēķins u.c.), kas sniedz visaptverošu priekšstatu par to un arī visas PIB+ grupas saimniecisko stāvokli.
34 Pēc visa izklāstītā par pagaidu noregulējumu atbildīgais tiesnesis var vienīgi konstatēt, ka prasītājas laikus, atkārtoti un ar patiesu vēlmi ir centušās sagādāt bankas galvojumu par tām uzliktā naudas soda summu. Kā liecina dokumenti, šie centieni bija nesekmīgi tādēļ, ka bankas, pie kurām tās vērsās, savu lēmumu pamatoja ar padziļinātu un lietpratīgu prasītāju saimnieciskā un finansiālā stāvokļa vērtējumu, kā izriet no to atteikuma vēstulēm, kā arī no tā, ka tās bija visaptveroši informētas par prasītāju stāvokli saistībā ar visu PIB+ grupu (tostarp Pampusu ģimenes locekļiem) un it īpaši par prasītājas WDI stāvokli. Ņemot to vērā, nekas neliecina par to, ka atteikums prasītājām būtu ticis izteikts kā pakalpojums – tikai izskatāmās tiesvedības nolūkiem.
35 Tā kā tādā veidā pamatotus atteikumus izsniegt lūgto bankas galvojumu ir paudušas kopumā četrpadsmit bankas, prasītājas ir juridiskā ziņā pienācīgi pierādījušas, ka tām ir objektīvi neiespējami sagādāt šādu galvojumu, it īpaši tādēļ, ka judikatūrā par salīdzināmiem gadījumiem jau divi vai trīs atteikumi ir tikuši uzskatīti par pietiekamiem (skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 2. marta rīkojumu lietā T‑392/09 R 1. garantovaná/Komisija, Krājumā nav publicēts, 56. punkts, un iepriekš 17. punktā minēto rīkojumu lietā Romana Tabacchi/Komisija, 102. un 103. punkts). Tādēļ nav nozīmes tam, ka prasītājas nav iesniegušas rakstveida atteikumus no to uzrunātajām piegādātāju kredītriska apdrošināšanas sabiedrībām [konfidenciāli], tā ka nav vajadzības aplūkot jautājumu, vai bankas galvojumu izsniegšana vispār ietilpst piegādātāju kredītriska apdrošināšanas sabiedrības pamatdarbības jomā.
36 Neviens no Komisijas izvirzītajiem pretargumentiem nepārliecina.
37 Ciktāl Komisija, pirmkārt, apgalvo, ka šajā kontekstā nepamatoti neesot ņemti vērā finansiālie līdzekļi, kas atrodas dalībnieka ArcelorMittal rīcībā, kam jau ilgu laiku pieder viena trešdaļa WDV pamatkapitāla, ir jānorāda, ka, pārbaudot uzņēmuma finansiālo dzīvotspēju un tā iespējas sniegt nodrošinājumu, faktiski tiek izvērtēts tā mantiskais stāvoklis, cita starpā ņemot vērā visa tā koncerna īpatnības, kurā uzņēmums ietilpst ar savu tiešo vai netiešo dalībnieku starpniecību (Tiesas priekšsēdētāja 1995. gada 7. marta rīkojums lietā C‑12/95 P Transacciones Marítimas u.c./Komisija, Recueil, I‑467. lpp., 12. punkts, un Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 11. oktobra rīkojums lietā T‑120/07 R MB Immobilien Verwaltungs GmbH/Komisija, Krājumā nav publicēts, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Šāds traktējums judikatūrā tika pamatots ar to, ka attiecīgā uzņēmuma objektīvās intereses nevar skatīt neatkarīgi no to personu interesēm, kas to kontrolē, tā ka, izvērtējot jautājumu, vai apgalvotais kaitējums ir smags un neatgriezenisks, ir jāņem vērā arī uzņēmumu kontrolējošo personu finansiālais stāvoklis (iepriekš 37. punktā minētais rīkojums lietā MB Immobilien Verwaltungs GmbH/Komisija, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Šī “koncernu judikatūra” starplaikā tika attiecināta arī uz mazākuma līdzdalību (50 %, 40 % un pat 30 %), jo arī šāda – būtiska – līdzdalība atkarībā no attiecīgā uzņēmuma pamatkapitāla struktūras var būt nozīmīga tā finansiālo darbības rādītāju vērtēšanai, tādēļ pieteikumā par pagaidu noregulējumu katrā ziņā ir jāietver pietiekama informācija par tāda veida mazākuma līdzdalību (skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 7. maija rīkojumu lietā T‑410/09 R Almamet/Komisija, Krājumā nav publicēts, 57. un 58. punkts, kā arī 2011. gada 24. janvāra rīkojumu lietā T‑370/10 R Rubinetterie Teorema/Komisija, Krājumā nav publicēts, 39.–42. punkts). Šī judikatūra vispirms nosaka tikai informēšanas pienākumu attiecībā uz iespēju, ka to intereses ir identiskas, savukārt abās tās pamatā esošajās pagaidu noregulējuma lietās nebija iemesla veikt pārbaudi, vai faktiski pastāvēja šāda saskaņa starp attiecīgo uzņēmumu un attiecīgo mazākumdalībnieku.
39 Izskatāmajā lietā prasītājas savā pieteikumā par pagaidu noregulējumu min ArcelorMittal mazākumlīdzdalību un norāda, ka tās 2010. gada 26. jūlijā un 22. novembrī jautājumā par bankas galvojumu par tām uzlikto naudas sodu vērsās pie ArcelorMittal, tiesa, bez panākumiem. Tomēr detalizētāka šo pieprasījumu un ar 2010. gada 30. jūliju un 25. novembri datēto ArcelorMittal atteikuma vēstuļu nopietnības pakāpes pārbaude būtu lieka. Proti, iepriekšminētā koncernu judikatūra nav piemērojama prasītāju un ArcelorMittal savstarpējām attiecībām.
40 ArcelorMittal gan tāpat kā ikviena prasītāja darbojas tērauda tirgū, tomēr tās ietilpst atšķirīgos koncernos – attiecīgi ArcelorMittal koncernā, no vienas puses, un PIB+ grupā, no otras puses, kas savstarpēji konkurē un kuriem ir atšķirīgas (stratēģiskās) komercdarbības intereses. Tātad nevar būt runas par to, ka ArcelorMittal un prasītājām objektīvi būtu tās pašas pamatintereses. It īpaši neiespējami šķiet tas, ka ArcelorMittal kā dalībnieks atbalstītu, piemēram, agresīvu PIB+ grupas komercdarbības politiku, kas būtu vērsta uz to, lai pārņemtu ArcelorMittal koncerna klientūru vai visus tirgus. Tādēļ ArcelorMittal mazākumlīdzdalība nav piemērots kritērijs, lai piemērotu minēto koncernu judikatūru.
41 Tā gan nebūtu nekāda pretruna, ja ArcelorMittal un viena vai otra prasītāja censtos īstenot pilnīgi identiskas finansiāla rakstura intereses, ciktāl runa ir, piemēram, par ArcelorMittal mazākumlīdzdalības vērtības uzturēšanu. Šīs ArcelorMittal intereses, pie kurām vārētu pieskaitīt arī interesi iegūt piekļuvi WDV un WDI komercdarbības datiem, ciktāl to pieļauj tās mazākumdalībnieka statuss, savas intensitātes ziņā nelīdzinās fundamentālajām stratēģiskajām interesēm, ko kāds koncerns cenšas īstenot savas komercdarbības politikas ietvaros un kas vienīgi objektīvas interešu sakritības gadījumā attaisno koncernu judikatūras piemērošanu. To nemaina arī Komisijas uzsvērtais apstāklis, ka ArcelorMittal ir gatava [konfidenciāli].
42 Otrkārt, kā uzskata Komisija, no banku atteikuma vēstulēm tādēļ nevar izdarīt secinājumu, ka galvojuma sagāde būtu neiespējama, jo bankas pašas būtu lielā mērā ieinteresētas uzliktā naudas soda samaksas atlikšanas gadījumā vienlaicīgi pēc iespējas ātri segt savus prasījumus. Proti, visi PIB+ tīkla kreditori, tostarp bankas un Komisija, savstarpēji konkurējot, lai iegūtu labāko iespējamo nodrošinājumu un iespējas vēlāk maksimāli atgūt savus attiecīgos prasījumus. [Konfidenciāli] Šajā ziņā tie esot objektīvi ieinteresēti, lai tiktu uzturēta WDI ikdienas pamatdarbība, proti, WDI labās rentabilitātes, konkurētspējas un tās radītās naudas plūsmas dēļ. Ja netiktu turpināta WDI ikdienas pamatdarbība, bankām tas nozīmētu atteikšanos no tīkla galvenā ieņēmumu avota, neraugoties uz vidējā un ilgtermiņā sagaidāmo naudas plūsmas pieaugumu. Tādēļ objektīvi esot sagaidāms, ka bankas galu galā izsniegtu bankas galvojumu par naudas soda summu, tiklīdz vairs nepastāvētu izredzes, ka lēmuma izpilde tiks apturēta. Turklāt ikviena saprātīga, pēc ekonomiska aprēķina racionāli apsveroša banka, zinot par WDI pozitīvajiem komercdarbības datiem, būtu gatava izsniegt galvojumu par prasītājām uzliktā naudas soda kopējo summu.
43 Šādai argumentācijai nevar piekrist. Ciktāl Komisija nevēlas atzīt četrpadsmit banku, kas prasītājām ir atteikušas bankas galvojumu, “lielo pašieinteresētību”, ir jāpiebilst, ka banka, pieņemot lēmumu – pozitīvu vai negatīvu – par pieprasījumu izsniegt kredītu vai galvojumu vienmēr cenšas īstenot kredītiestādes pašas intereses, turklāt tai būtu jāņem vērā arī savu akcionāru intereses. Izskatāmajā situācijā šīs intereses Komisijas interesēm būtu jāpakārto vienīgi tad, ja iepriekšminētā koncernu judikatūra būtu piemērojama attiecībā uz šīm četrpadsmit bankām. Taču tas tā nav.
44 Pirmām kārtām, no dokumentiem neizriet, ka bankas būtu kļuvušas par prasītāju dalībniekiem vai būtu kā citādi veikušas ieguldījumus PIB+ grupas sabiedrību pamatkapitālā. To darījumu attiecības ar šo grupu attiecas tikai uz kreditēšanas jomu, turklāt banku intereses ir orientētas uz to, lai pēc iespējas labāk nodrošinātu un dzēstu pamatsummas atmaksas un procentu samaksas prasījumus. Tiktāl nepastāv nekāda šo kredītiestāžu un galvenokārt tērauda nozarē darbojošos prasītāju objektīva stratēģisko interešu sakritība (skat. iepriekš 1. un 2. punktu).
45 Otrām kārtām, ar norādi, ka [konfidenciāli], vien nepietiek, lai pierādītu, ka starp bankām un šīm sabiedrībām pastāv tik spēcīga saikne personiskā līmenī – kāda, iespējams, varētu pastāvēt starp trijiem Pampusu ģimenes locekļiem, kā dēļ kopīga augšupēja kontrolakciju pārvaldītājsabiedrība būtu lieka (skat. iepriekš 1. punktu) –, kas pamatotu koncernu judikatūras piemērošanu.
46 Treškārt, ciktāl Komisija prasītājām pārmet, ka nav tikusi piesaistīta neviena iepriekš nepiesaistīta banka, pietiek konstatēt, ka [konfidenciāli] no paša sākuma lika saprast, ka nav izredžu iegūt vēlamo bankas galvojumu no šim finansētāju lokam nepiederošas bankas pēc tam, kad šis loks tādā mērā bija paudis savu pilnīgo noliegumu. Turklāt judikatūrā ir ticis atzīts, ka bankas galvojuma atteikšana tieši no prasītājas pamatbanku puses, kurām prasītāja ir lojāls klients, pamato objektīvu neiespējamību sagādāt pieprasīto galvojumu (iepriekš 17. punktā minētais rīkojums lietā Romana Tabacchi/Komisija, 105., 109. un 110. punkts).
47 Tā kā pēc visa iepriekš teiktā vairākkārtējās iepriekšminēto [konfidenciāli] banku atteikuma vēstules ir pietiekamas, lai konstatētu, ka prasītājām ir neiespējami sagādāt bankas galvojumu par tām uzliktā naudas soda summu, tad nenozīmīgs ir ar daudziem prasītāju finanšu dokumentiem un ekonomiskiem rādītājiem pamatotais Komisijas apgalvojums, ka šīs bankas galu galā tomēr izsniegtu šeit aplūkojamo bankas galvojumu, jo ikviena saprātīga banka, zinot pozitīvos komercdarbības rādītājus, it īpaši WDI rādītājus, būtu gatava to darīt.
48 Šis Komisijas apgalvojums kontrastē ar tās pašas [konfidenciāli] novērtējumu pārsūdzētajā lēmumā (1179. punkts), ka “[konfidenciāli]”. Turklāt ievērības vērts ir tas, ka Komisija izskatāmajā lietā uzskata, ka tā spēj novērtēt “saprātīgas, pēc ekonomiska aprēķina racionāli apsverošas bankas” rīcību, lai gan līdz šim tā vienmēr bija uzsvērusi – un Vispārējā tiesa tai tādā ziņā ir piekritusi (2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājums, II‑1181. lpp., 479. punkts) –, ka tā nav banka un ka tās rīcībā nav nedz bankai raksturīgas infrastruktūras, nedz attiecīgu specializētu struktūrvienību.
49 Komisijas apgalvojums, šķiet, arī nesader ar judikatūru, saskaņā ar kuru pieteikuma par pagaidu noregulējumu steidzamība tiek novērtēta atkarībā no apstākļiem tā iesniegšanas brīdī, bet vēlākais tad, kad to dara zināmu par pagaidu noregulējumu atbildīgais tiesnesis (skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 23. janvāra rīkojumu lietā T‑352/08 R Pannon Hőerőmű/Komisija, Krājumā nav publicēts, 29. un 30. punkts, un 2009. gada 8. jūnija rīkojumu lietā T‑173/09 R Z/Komisija, Krājumā nav publicēts, 22. punkts). Kamēr prasītājas izskatāmajā lietā juridiski pietiekami ir pierādījušas, ka tām pirms šā rīkojuma pieņemšanas bija objektīvi neiespējami sagādāt bankas galvojumu, Komisija ar savu apgalvojumu – ka esot sagaidāms, ka bankas “galu galā” uzņemtos bankas galvojuma izsniegšanu, “tiklīdz vairs nepastāvētu izredzes uz lēmuma izpildes apturēšanu” – vēlas orientēties uz laika ziņā pēc šā rīkojuma pieņemšanas sekojošu brīdi un līdz ar to “izmantot gadījumu”, ka prasītājām šajā vēlākā brīdī, ja neatkarīgi no visa bankas galvojums netiktu izsniegts, ir jāpiesaka maksātnespēja, kuras iemesls būtu nespēja veikt maksājumus vai pārlieku lielas parādsaistības (Insolvenzordnung [Vācijas Maksātnespējas likuma] 17. un 15.a pants kopsakarā ar Handelsgesetzbuch [Vācijas Komerclikuma] 177.a un 130.a pantu).
50 Visbeidzot, Komisija nevar prasītājām pamatoti pārmest, ka tās būtu līdzatbildīgas par sava nestabilā finansiālā stāvokļa izraisīšanu, jo WDI pēc pārsūdzības pieteikuma iesniegšanas esot lielā apmērā veikusi kapitāla pārskaitījumus trešām koncerna sabiedrībām, bet vienlaikus esot veidojusi tikai minimālus uzkrājumus EUR [konfidenciāli] miljonu apmērā par 18 gadus ilgušo dalību priekšspriegojuma tērauda kartelī.
51 Ciktāl Komisija šajā sakarā apgalvo, ka esot jānovērš tas, ka ar šāda veida kapitāla pārskaitījumiem tiekot “sagrauta” tās naudas sodu politika, pietiek konstatēt, ka ar šeit aplūkojamajiem kapitāla pārskaitījumiem neapšaubāmi tika mēģināts sasniegt vienu mērķi – novērst atsevišķu PIB+ grupas sabiedrību maksātnespēju un līdz ar to galu galā arī darbavietu zaudējumu. Tāpat netiek apšaubīts, ka dalībnieki nedz no sabiedrībām, kam uzlikts sods, nedz no koncerna iekšējo kapitāla pārskaitījumu saņēmējiem nav “izņēmuši” nekādus līdzekļus, izņemot vienu dividenžu izmaksu 2008. gadā EUR [konfidenciāli] miljonu apmērā koncernā neietilpstošajam mazākumdalībniekam ArcelorMittal. Šajos apstākļos nedz PIB kontrolakciju pārvaldītājsabiedrībai, nedz PIB+ grupai kopumā nevar pārmest to, ka tās WDI izmantoja kā finansējuma avotu, lai atbalstītu to koncerna sabiedrību pamatdarbību, kas atrodas grūtībās.
52 Attiecībā uz uzkrājumiem EUR [konfidenciāli] miljonu apmērā šķiet, ka pārmetums par “nepietiekamo segumu” ir nenozīmīgs, tomēr Komisija pārsūdzētajā lēmumā (1178. un 1179. punkts) pati ir minējusi vairākus elementus, kas a priori norādot uz to, ka [konfidenciāli]. Ņemot to vērā, finanšu rezervju lielumam diez vai vajadzētu būt kādai nozīmei. Turklāt šķiet, ka summa EUR [konfidenciāli] miljonu apmērā priekšspriegojuma tērauda karteļa ietvaros nekādā ziņā nav absurda. Proti, Komisijai jau divreiz ir bijis iemesls samazināt atsevišķiem uzņēmumiem – karteļa dalībniekiem – noteikto naudas sodu. Šajā sakarā tā pasaules lielākajam tērauda koncernam ArcelorMittal uzlikto naudas sodu atsevišķu koncerna sabiedrību maksātnespējas dēļ pēdējā laikā ir samazinājusi pat par apmēram 80 % (skat. iepriekš 10. punktu).
53 Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, prasītājas ir juridiski pienācīgi pierādījušas pieteikuma par pagaidu noregulējumu steidzamību.
Par fumus boni juris
54 Saskaņā ar judikatūru fumus boni juris pastāv tad, ja prasītājas argumenti vismaz attiecībā uz vienu vienīgu pieteikuma pamatu prima facie šķiet svarīgi un katrā ziņā ne bez pamata vai, attiecīgi, ja šie argumenti nevar tikt noraidīti bez padziļinātas izvērtēšanas, kas rezervēta par lietas izskatīšanu pēc būtības atbildīgajam tiesas sastāvam (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 28. aprīļa rīkojumu lietā T‑95/09 R United Phosphorus/Komisija, Krājumā nav publicēts, 21. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 1995. gada 10. marta rīkojumu lietā T‑395/94 R Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑595. lpp., 49. punkts, kas apstiprināts ar Tiesas priekšsēdētāja iepriekš 12. punktā minēto rīkojumu lietā Komisija/Atlantic Container Line u.c., 26. un 27. punkts).
55 Izskatāmajā lietā prasītājas izvirza septiņus pieteikuma pamatus, uz kuriem tās balsta savu galveno prasījumu, lūdzot pārsūdzēto lēmumu atzīt par spēkā neesošu, un pakārtoti izvirzīto prasījumu par samērīgu tām uzliktā naudas soda apmēra samazināšanu.
56 Kā Komisija pareizi piebilst, pieteikuma pamatu lielākās daļas izklāsts ir pārāk īss un pats par sevi nav saprotams. Tādēļ tas nav pietiekams un neatbilst judikatūras prasībām, saskaņā ar kurām būtiskiem pieteikuma par pagaidu noregulējumu faktiskiem un tiesiskiem apstākļiem ir konsekventi un saprotami jāizriet no pieteikuma teksta, lai atbildētāja var sagatavot savu atzinumu, bet par pagaidu noregulējumu atbildīgais tiesnesis pienācīgi ātri, vajadzības gadījumā bez papildu informācijas, pieņemt savu nolēmumu (Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 15. janvāra rīkojums lietā T‑236/00 R Stauner u.c./Parlaments un Komisija, Recueil, II‑15. lpp., 34. punkts; 2002. gada 7. maija rīkojums lietā T‑306/01 R Aden u.c./Padome un Komisija, Recueil, II‑2387. lpp., 52. punkts, un 2005. gada 23. maija rīkojums lietā T‑85/05 R Dimos Ano Liosion u.c./Komisija, Krājums, II‑1721. lpp., 37. punkts).
57 Tomēr tas nav sakāms par pieteikuma pamatu, ar ko tiek izvirzīts nepareizais pieņēmums par to, ka ir noticis tikai viens turpināts pārkāpums. Par šo jautājumu pieteikumā par pagaidu noregulējumu būtībā ir teikts, ka Komisija atzīst WDI atbildīgu par pārkāpumu no 1984. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 19. septembrim un WDV par pārkāpumu no 1987. gada 3. septembra līdz 2002. gada 19. septembrim. Taču WDI un WDV varot būt atbildīgas tikai par būtiski īsāku laikposmu, proti, no 1997. gada 12. maija līdz 2002. gada 19. septembrim. Proti, par pārkāpumiem pirms 1997. gada 12. maija esot iestājies atbildības noilgums. Komisija tiktāl nepareizi pieņem, ka nolīgumu gaitā esot iestājusies pauze gandrīz pusotra gada garumā. Tā neesot ņēmusi vērā, ka nolīgumi pirms vai pēc šīs pauzes to atšķirīgā rakstura un organizācijas dēļ nevarētu tikt uzskatīti par vienotu turpinātu pārkāpumu. Turklāt prasītājas visiem pārējiem uzņēmumiem redzamā veidā 1996. gada 9. janvāra tikšanās laikā esot distancējušās no karteļa nolīgumiem, par ko nepārprotami liecinot rakstveida piezīmes. Arī pamatojoties uz šo distancēšanos, prasītājām nevarot pārmest dalību vienotā, turpinātā pārkāpumā.
58 Šis prasītāju apgalvojums, kas tā atbalstīšanas gadījumā varētu izraisīt WDI un WDV uzliktā naudas soda ievērojamu samazināšanu, ir tik precīzs, ka tas Komisijai ir devis iespēju iesniegt daudzpusīgu, detalizētu atzinumu. Turklāt par pagaidu noregulējumu atbildīgajam tiesnesim tas ļauj spriest, ka attiecīgais pieteikuma pamats prima facie nešķiet esam pilnīgi bez pamata un katrā ziņā nevar tikt noraidīts bez padziļinātas izvērtēšanas, kas ir rezervēta tiesas sastāvam, kas pieņem nolēmumu, izskatot lietu pēc būtības.
59 Arī pieteikuma pamats, ar ko prasītājas iebilst pret to, ka nav tikusi ņemta vērā to maksātnespēja, pats par sevi ir saprotams un tāpat ir rosinājis Komisiju sagatavot daudzpusīgu, detalizētu atzinumu.
60 Tiktāl jākonstatē, ka saskaņā ar LESD 261. pantu un Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 31. pantu Vispārējai tiesai, pieņemot nolēmumu par pārsūdzēto Komisijas lēmumu par naudas soda uzlikšanu, ir neierobežota kompetence. Izskatāmajā lietā nekādā ziņā nevar izslēgt, ka Vispārējā tiesa, izskatot lietu pēc būtības, izmantos šo kompetenci un samazinās prasītājām uzlikto naudas sodu. Šajā sakarā Komisija pati norāda, ciktāl prasītājas iebilstot pret savas darbības rādītāju vērtējumu pārsūdzētajā lēmumā, Vispārējā tiesa, konstatējusi tiesību piemērošanas kļūdu, pati nosakot naudas soda apmēru, un šajā sakarā būtu jābalstās uz faktiem, kā tie ir izklāstīti, pamatojoties uz starplaikā iesniegto informāciju. Tā kā tiktāl steidzamība būtu jānoliedz, tas pats būtu sakāms arī par izredzēm lietas izskatīšanā pēc būtības. Šie Komisijas paskaidrojumi attiecas arī uz gadījumiem – kā šeit –, kuros tiek apstiprinoši atbildēts uz jautājumu par steidzamību.
61 Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka prima facie pastāv fumus boni juris vismaz attiecībā uz prasītājām uzliktā naudas soda apmēra samazināšanu saskaņā ar pakārtoti izvirzīto prasījumu.
Par interešu izsvēršanu
62 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pagaidu noregulējuma procedūrā ir savstarpēji jāizsver ar ikvienu iespējamo risinājumu saistītie riski. Konkrēti tas nozīmē, ka it īpaši ir jānoskaidro, vai prasītājas intereses saistībā ar pārsūdzētā lēmuma izpildes apturēšanu ir svarīgākas nekā intereses, kas saistītas ar šā lēmuma tūlītēju izpildi (iepriekš 12. punktā minētais Tiesas priekšsēdētāja rīkojums lietā Komisija/Atlantic Container Line u.c., 50. punkts; 1996. gada 12. jūlija rīkojums lietā C‑180/96 R Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I‑3903. lpp., 89. punkts, un 2003. gada 26. jūnija rīkojums apvienotajās lietās C‑182/03 R un C‑217/03 R Beļģija un Forum 187/Komisija, Recueil, I‑6887. lpp., 142. punkts).
63 Izskatāmajā lietā prasītājas ir gan pierādījušas sava pieteikuma par pagaidu noregulējumu steidzamību, jo tām bija objektīvi neiespējami sagādāt bankas galvojumu par tām uzlikto naudas sodu, kā arī ir pamatojušas fumus boni juris attiecībā uz tām uzliktā naudas soda apmēra samazināšanu vērsto pakārtoti izvirzīto prasījumu. Tādēļ ir jāatzīst, ka tām principā ir aizsargājamas intereses atlikt pienākuma iesniegt bankas galvojumu par šo naudas sodu izpildi. Ja to pieteikums par pagaidu noregulējumu netiktu apmierināts, Komisija būtu tiesīga veikt naudas soda tūlītēju piedziņu, kas visdrīzāk izraisītu prasītāju maksātnespēju – nespējas veikt maksājumus vai pārlieku lielu parādsaistību dēļ (skat. iepriekš 49. punktu).
64 Komisija, atbildot uz to, atsaucas uz sabiedriskajām interesēm uzturēt Eiropas Savienības konkurences noteikumu iedarbību un līdz ar to Komisijas uzliktā naudas soda atturošo iedarbību attiecībā uz turpmākiem pārkāpumiem, kā arī uz Savienības finansiālajām interesēm. Šajā sakarā tā it īpaši norāda uz to, ka saskaņā ar apstiprinājumu augstākās instances tiesas judikatūrā naudas sods kļūst par daļu no Savienības publiskā budžeta.
65 Par Savienības finansiālajām interesēm, kuru fundamentālo nozīmi nevar apstrīdēt, ir jāpiebilst, ka izskatāmajā lietā prasītāju rīcībā nav vajadzīgie likvīdi apgrozāmie līdzekļi, lai samaksātu tām uzlikto naudas sodu (skat. iepriekš 16. un 19. punktu), un ka tām objektīvi ir neiespējami sagādāt pieprasīto bankas galvojumu. Tādēļ ir ļoti iespējams, ka Komisija, ja tā veiktu šī naudas soda piespiedu piedziņu, neiegūtu noteikto summu. Turklāt prasītājas ir norādījušas, kas nav ticis apšaubīts, ka to varbūtējās maksātnespējas gadījumā saskaņā ar Vācijas maksātnespējas tiesībām Komisijas prasījums attiecībā pret citu kreditoru prasījumiem nebūtu prioritārs un Komisijai būtu jāsamierinās ar likvidācijas kvotu. Šajos apstākļos, ja tiktu uzsākta tūlītēja piespiedu piedziņa, Komisijas finansiālās intereses nebūtu aizsargātas labāk nekā tad, ja prasītājām dotu iespēju turpināt savu komercdarbību un ar tajā gūtajiem ieņēmumiem dzēst tām uzlikto naudas sodu (šajā ziņā skat. iepriekš 17. punktā minēto rīkojumu lietā Romana Tabacchi/Komisija, 136. punkts).
66 Turklāt šķiet, ka izskatāmajā lietā Komisija pati Savienības finansiālo interešu īstenošanu no paša sākuma ir novērtējusi kā drīzāk neiespējamu. Proti, laikā, kad tā bija pieņēmusi pārsūdzēto lēmumu, tā uzskatīja, ka vairāki elementi norāda uz to, ka PIB un WDI nevarētu samaksāt naudas sodu un, ļoti iespējams, tās nebūtu spējīgas turpināt pastāvēt (pārsūdzētā lēmuma 1178. un 1179. punkts). Tas norāda uz to, ka tā sākotnēji, šķiet, bija samierinājusies ar to, ka var būt neiespējami iekasēt naudas sodu. Turklāt Komisija pēc pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas īstenoja vairākas ITP procedūras, lai pārbaudītu ar naudas sodu sodīto uzņēmumu maksātspēju. Tas ļauj secināt, ka tā ir pilnīgi gatava (daļēji) atteikties no naudas soda, pat pēc tam, kad tas ir kļuvis par daļu no Savienības publiskā budžeta. Vienu šādu atteikšanos Komisija pēdējā laikā ir apliecinājusi, samazinot ArcelorMittal koncernam uzlikto naudas sodu par apmēram 80 %. Ņemot to vērā, Komisijas centieni likt “atdzīvināt” Savienības finansiālās intereses īpaši attiecībā pret prasītājām nešķiet esam īpašas aizsargāšanas cienīgas.
67 Pēc visa iepriekš teiktā jākonstatē, ka prasītāju intereses ir prioritāras attiecībā pret Komisijas finansiālajām interesēm.
68 Tomēr ir jāievēro, ka fumus boni juris šeit tika atbalstīts vienīgi attiecībā uz pakārtoti izvirzīto prasījumu par naudas soda samazināšanu un ka prasītājas pašas ir likušas saprast savu gatavību veikt periodiskus maksājumus no 2011. gada jūlija saskaņā ar samērīgu maksājumu plānu (skat. iepriekš 6. punktu). Ar savu 2011. gada 7. februāra vēstuli prasītājas ITP procedūras ietvaros Komisijai iesniedza aktualizētu maksājumu plānu, norādot, ka, ja tām uzliktais naudas sods tiktu samazināts par 75 %, t.i., uz apmēram EUR 12 miljoniem, tās spētu piedāvāt samaksu 39 periodiskos maksājumos no 2011. gada jūlija. Turklāt ir jānorāda, ka WDI kopš ilgāka laika ir veidojusi uzkrājumus EUR [konfidenciāli] miljonu apmērā tai uzliktā naudas soda dzēšanai.
69 Tādējādi Savienības finanšu intereses pašreizējā brīdī tiktu ievērotas ar to, ka prasītāju lūgtais pagaidu noregulējums – un šajā stadijā nav vajadzīgs nolēmums par minēto naudas soda samazināšana par 75 % – tiek piešķirts ar nosacījumu, ka tās līdz 2011. gada 30. jūnijam Komisijai samaksā naudas summu EUR [konfidenciāli] miljonu apmērā un no 2011. gada 15. jūlija līdz turpmākam paziņojumam, bet ne ilgāk kā līdz brīdim, kad tiks pasludināts spriedums lietas izskatīšanā pēc būtības, maksā ikmēneša maksājumus EUR 300 000 apmērā (katra mēneša 15. datumā).
70 Turklāt jānorāda, ka saskaņā ar Reglamenta 108. pantu par pagaidu noregulējumu atbildīgajam tiesnesim, ņemot vērā apstākļu izmaiņas, ir tiesības jebkurā laikā grozīt vai atcelt pagaidu noregulējuma rīkojumu, ar “apstākļu maiņu” saprotot galvenokārt faktiskos apstākļus, kas konkrētajā gadījumā var mainīt steidzamības kritērija vērtējumu (Tiesas 2002. gada 14. februāra rīkojums lietā C‑440/01 P(R) Komisija/Artegodan, Recueil, I‑1489. lpp., 62.–64. punkts). Tātad vajadzības gadījumā pusēm pašām būs jāvēršas Vispārējā tiesā, ja, toprāt, būtu notikušas tādas apstākļu izmaiņas, kas varētu izraisīt šā rīkojuma grozīšanu.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod rīkojumu:
1) sabiedrību Westfälische Drahtindustrie GmbH, Westfälische Drahtindustrie Verwaltungsgesellschaft mbH & Co. KG un Pampus Industriebeteiligungen GmbH & Co. KG pienākuma iesniegt bankas galvojumu Komisijai kā labuma guvējai, lai novērstu tāda naudas soda tūlītēju piedziņu, kas tām noteikts saskaņā ar Komisijas 2010. gada 30. jūnija Lēmuma C(2010) 4387, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38.344 – Priekšspriegojuma tērauds), kurā grozījumi izdarīti ar 2010. gada 30. septembra Lēmumu C(2010) 6676, galīgā redakcija, 2. panta 1. punktu, izpilde tiek apturēta ar šādiem nosacījumiem:
a) līdz 2011. gada 30. jūnijam sabiedrības Westfälische Drahtindustrie GmbH, Westfälische Drahtindustrie Verwaltungsgesellschaft mbH & Co. ùKG un Pampus Industriebeteiligungen GmbH & Co. KG samaksā Komisijai naudas summu EUR [konfidenciāli] miljonu apmērā,
b) no 2011. gada 15. jūlija tās līdz turpmākam paziņojumam, bet ne ilgāk kā līdz brīdim, kad tiks pasludināts spriedums lietas izskatīšanā pēc būtības, Komisijai katra mēneša 15. datumā maksā ikmēneša maksājumu – katru EUR 300 000 apmērā;
2) lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
Luksemburgā, 2011. gada 13. aprīlī.