EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)
2012. gada 25. septembrī (*)
Civildienests – Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Lūgums sniegt palīdzību – Izpaušanas tiesības – Iecelšana citā amatā – Dienesta intereses
Lieta F‑41/10
par prasību atbilstoši LESD 270. pantam, kas piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu,
Moises Bermejo Garde, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas ierēdnis, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv L. Levi, advokāts,
prasītājs,
pret
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (EESK), ko pārstāv M. Echevarría Viñuela, pārstāve, kurai palīdz B. Wägenbaur, advokāts,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Krepels [H. Kreppel] (referents), tiesneši E. Perillo [E. Perillo] un R. Barentss [R. Barents],
sekretārs J. Tomaks [J. Tomac], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 31. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 7. jūnijā, prasītājs M. Bermejo Garde lūdz atcelt lēmumus, ar kuriem Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) priekšsēdētājs, pirmkārt, ir noraidījis lūgumu sniegt palīdzību saistībā ar ciesto psiholoģisko vardarbību un lūgumu vērsties Eiropas Birojā krāpšanas apkarošanai (OLAF) un, otrkārt, izbeidzis prasītāja agrākos pienākumus un izdevis rīkojumu par viņa iecelšanu citā amatā, kā arī lūdz piespriest EESK atlīdzināt viņam zaudējumus.
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1. pantā ar nosaukumu “Cilvēka cieņa” ir paredzēts:
“Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā”.
3 Saskaņā ar hartas 41. panta ar nosaukumu “Tiesības uz labu pārvaldību” 1. un 2. punktu:
“1. Ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās.
2. Šīs tiesības ietver:
a) ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt;
b) ikvienas personas tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, ievērojot konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumus;
c) pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus.”
4 Hartas 31. panta ar nosaukumu “Godīgi un taisnīgi darba apstākļi” 1. punktā ir paredzēts, ka “[i]kvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem”.
5 Atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 12.a pantam:
“1. Ierēdņi atturas no jebkāda veida psiholoģiskas [vardarbības] vai seksuālas uzmākšanās.
2. Pret ierēdni, kurš ir bijis psiholoģiskas [vardarbības] vai seksuālas uzmākšanās upuris, iestādē nedrīkst rasties aizspriedums. Pret ierēdni, kurš ir iesniedzis pierādījumus par psiholoģisku [vardarbību] vai seksuālu uzmākšanos, iestādē nedrīkst rasties aizspriedums, ja ierēdnis ir rīkojies godīgi [labticīgi].
3. “Psiholoģiska uzmākšanās [vardarbība]” ir jebkāda nepiedienīga rīcība, kas notiek kādā laika posmā, tā atkārtojas un ir sistemātiska un ietver fizisku rīcību, mutisku vai rakstu valodu, žestus vai citu tīšu rīcību, un kas varētu radīt kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei.
4. “Seksuāla uzmākšanās” ir rīcība, kas saistīta ar seksu, ko vērš pret personu, kas to nevēlas, un kuras nolūks vai sekas ir aizskart šo personu vai radīt iebiedējošu, bīstamu, aizvainojošu vai traucējošu vidi. Seksuālo uzmākšanos uzskata par diskrimināciju dzimuma dēļ.”
6 Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a pantu:
“1. Ierēdnim, kuram savu pienākumu veikšanas laikā vai saistībā ar to kļūst zināmi fakti, kas rada aizdomas par iespējamu nelikumīgu [prettiesisku] darbību, tostarp krāpšanu vai korupciju, kaitējumu [Savienības] interesēm, vai par rīcību, kas saistīta ar profesionālo pienākumu veikšanu, kas varētu būt saistīti ar [Savienības] ierēdņu pienākumu nepildīšanu, nekavējoties jāinformē vai nu savs tiešais priekšnieks, vai ģenerāldirektors, vai, ja ierēdnis uzskata par lietderīgu, ģenerālsekretārs, vai personas līdzvērtīgā amatā, vai tieši Eiropas Biroj[s] krāpšanas apkarošanai (OLAF).
Pirmajā punktā minēto informāciju sniedz rakstiski.
Šo punktu piemēro arī gadījumā, ja iestādes loceklis vai cita persona, kura ir iestādes dienestā vai veic darbu iestādes labā, būtiski pārkāpj līdzīgus pienākumus.
2. Ikviens ierēdnis, kurš saņem 1. punktā minēto informāciju, nekavējoties nosūta OLAF pierādījumus, kuri tam ir zināmi un kas rada aizdomas par 1. punktā minētajiem pārkāpumiem.
3. Iestādē pret ierēdni nedrīkst rasties aizspriedums, ka tas ir paziņojis 1. un 2. punktā minēto informāciju, ja vien viņš rīkojies pamatoti un godīgi [labticīgi].
4. Šā panta 1.–3. punkts neattiecas uz jebkāda veida dokumentiem, aktiem, ziņojumiem, piezīmēm vai informāciju, ko glabā vai kas izveidota vai atklāta ierēdnim izskatāmas vai slēgtas lietas tiesvedības nolūkos vai tās laikā.”
7 Civildienesta noteikumu 22.b panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Pret ierēdni, kurš, kā definēts 22.a pantā, nodod informāciju [Eiropas] Komisijas priekšsēdētājam, [Eiropas Savienības] Revīzijas palātas priekšsēdētājam vai [Eiropas Savienības] Padomes priekšsēdētājam, vai Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam, vai Eiropas [o]mbudam, iestādē, kurā ierēdnis strādā, nedrīkst rasties aizspriedums, ja tiek ievēroti abi šie nosacījumi:
a) ierēdnis godīgi un pamatoti tic, ka atklātā informācija un tajā ietvertie pieņēmumi būtībā ir patiesi; un
b) ierēdnis iepriekš ir atklājis šo pašu informāciju [OLAF] vai savai iestādei, un [OLAF] vai šai iestādei devis [OLAF] vai iestādes noteiktu laiku attiecīgi rīkoties, ņemot vērā gadījuma sarežģītību. Ierēdni pienācīgi informē par šo laika posmu 60 dienu laikā.”
8 Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Finanšu regula”), 60. panta 6. punktā it īpaši ir paredzēts, ka, “[j]a ir nelikumīgas darbības, krāpšana vai korupcija, kas var kaitēt Kopienas interesēm”, jebkurš darbinieks, kurš iesaistīts finanšu vadībā un darījumu kontrolē “informē par to iestādes un struktūras, kas šādam nolūkam izveidotas ar spēkā esošajiem tiesību aktiem”.
9 Komisijas 2002. gada 23. decembra Regulas Nr. 2342/2002, ar ko paredz Finanšu regulas īstenošanas kārtību (OV L 357, 1. lpp.), 72. pants ir formulēts šādi:
“Iestādes un struktūras, kas minētas Finanšu regulas 60. panta 6. punktā [..], ir struktūras, kas ieceltas saskaņā ar [Civildienesta noteikumiem] un Kopienas iestāžu lēmumiem par termiņiem un nosacījumiem iekšējai izmeklēšanai attiecībā uz krāpšanas, korupcijas un citu tādu nelikumīgu darbību novēršanu, kuras kaitē Kopienu interesēm.”
10 EESK Iekšējā reglamenta (turpmāk tekstā – “iekšējais reglaments”) 72. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Pilnvaras, ko saskaņā ar [Civildienesta noteikumiem] piešķir institūcijai, kura kompetenta iecelt amatā, īsteno šādi:
– attiecībā uz [ģ]enerālsekretāru – [b]irojs;
– attiecībā uz [administratoru] grupas AD 16, AD 15 un AD 14 pakāpes ierēdņiem saistībā ar [Civildienesta noteikumu] 13., 29., 30., 31., 32., 40., 41., 49., 50., 51., 78. pantu un 90. panta 1. punkta piemērošanu – [b]irojs, pamatojoties uz [ģ]enerālsekretāra priekšlikumu, bet saistībā ar pārējām [Civildienesta noteikumu] normām, tostarp 90. panta 2. punktu, – [p]riekšsēdētājs, pamatojoties uz [ģ]enerālsekretāra priekšlikumu;
– attiecībā uz AD 13, AD 12 un AD 11 pakāpes ierēdņiem – [p]riekšsēdētājs, pamatojoties uz [ģ]enerālsekretāra priekšlikumu;
– attiecībā uz [AD] funkciju grupas [..] pārējo pakāpju ierēdņiem un asistentu [asistenti (AST)] funkciju grupas ierēdņiem – [ģ]enerālsekretārs”.
11 1999. gada 11. oktobrī EESK pieņēma Lēmumu Nr. 363/99 A par iekšējās izmeklēšanas attiecībā uz krāpšanas, korupcijas un citu nelikumīgu darbību novēršanu, kuras kaitē Kopienu interesēm, termiņiem un nosacījumiem.
12 Lēmuma Nr. 363/99 A ar nosaukumu “Informēšanas pienākums” 2. pantā ir paredzēts šādi:
“Ikviens [EESK] ierēdnis vai darbinieks, kurš uzzina par faktiem, kas rada aizdomas par iespējamu krāpšanu, korupciju vai citām prettiesiskām darbībām, kas kaitē Kopienu finanšu interesēm, vai būtiskiem faktiem saistībā ar profesionālo pienākumu veikšanu, kas varētu būt saistīti ar Kopienu ierēdņu un darbinieku pienākumu nepildīšanu, par ko var ierosināt disciplinārlietu un, attiecīgā gadījumā, krimināllietu, vai analogu [EESK] locekļu, vadītāju vai personāla locekļu, uz kuriem neattiecas [Civildienesta noteikumi], pienākumu nepildīšanu, nekavējoties par to informē sava dienesta vadītāju vai savu ģenerāldirektoru, vai, ja viņš uzskata to par lietderīgu, savu ģenerālsekretāru vai tieši [OLAF].
[EESK] ģenerālsekretārs un dienestu vadītāji (vai priekšnieki) nekavējoties nodod [OLAF] visus faktus, par kuriem tie uzzinājuši un kuri rada aizdomas, ka iespējama pirmajā daļā paredzēto prettiesisko darbību esamība.
[Šī punkta] pirmajā un otrajā daļā paredzētās informēšanas dēļ pret [EESK] vadītājiem, ierēdņiem un darbiniekiem nekādā gadījumā nedrīkst izturēties netaisnīgi vai diskriminējoši.
[EESK] locekļi, kuri uzzina par [šī punkta] pirmajā daļā paredzētajiem faktiem, informē par to [EESK] priekšsēdētāju vai, ja viņi uzskata to par lietderīgu, tieši [OLAF].” [Neoficiāls tulkojums]
Faktu izklāsts
13 Prasītājs, kas kopš 1990. gada ir ierēdnis, 1991. gada 1. jūnijā uzsāka darbu EESK un tika iecelts Administrācijas, personāla un finanšu direkcijas juridiskā konsultanta amatā.
14 No 1997. gada 1. jūnija prasītājs tika iecelts Administrācijas, personāla un finanšu direkcijas Juridiskā dienesta (turpmāk tekstā – “Juridiskais dienests”) vadītāja amatā.
15 2007. gada 1. aprīlī prasītājs tika paaugstināts AD 13 pakāpē.
16 2008. gada 1. oktobrī savus amata pienākumus uzsāka pildīt jaunais EESK ģenerālsekretārs W. k‑gs (turpmāk tekstā – “ģenerālsekretārs”).
17 Nākamajā dienā ģenerālsekretārs nosūtīja dienesta paziņojumu, ar kuru viņš informēja darbiniekus, ka viņš pagaidu kārtībā uzņemsies veikt tobrīd vakantā Cilvēkresursu un finanšu direkcijas direktora amata pienākumus.
18 Ir skaidrs, ka neilgi pēc W. iecelšanas ģenerāldirektora amatā attiecības starp viņu un prasītāju sabojājās, jo prasītājs it īpaši pārmeta ģenerāldirektoram “prettiesiska” spiediena veikšanu uz Juridisko dienestu.
19 2009. gada 7. decembrī prasītājs iesniedza EESK ziņojumu, kas adresēts EESK priekšsēdētājam (turpmāk tekstā – “priekšsēdētājs”), kā arī trim EESK veidojošo sociālo partneru grupu priekšsēdētājiem, vēršoties pie viņiem kā EESK biroja locekļiem. Prasītājs šajā ziņojumā, kuram bija pievienoti pielikumi un dokumenti, atsaucoties tieši uz Civildienesta noteikumu 22.a pantu 1. punktu, informēja EESK biroju (turpmāk tekstā – “birojs”) par būtiskām un daudzām prettiesiskām darbībām, kuras savu pienākumu izpildē esot pieļāvis ģenerālsekretārs un mazākā apjomā – Cilvēkresursu un finanšu direkcijas “Pieņemšanas darbā, karjeras un apmācības” nodaļas vadītājs. Prasītājs konkrēti sūdzējās par:
– spiedienu, kas tiekot veikts uz Juridisko dienestu;
– atteikumu piemērot vainīgajam ierēdnim disciplinārsodu par prettiesiskām darbībām un ziņot par šiem faktiem OLAF;
– prettiesisku direktora amata vietu ieņemšanu EESK.
20 Prasītājs šajā pašā ziņojumā lūdza biroju tostarp:
– “uzsākt administratīvo izmeklēšanu[, lai] konstatēt[u] faktus un izrietošos pārkāpumus”;
– “informēt” viņu “par [C]ivildienesta noteikumu 22.b panta 1. [punkta] b) [apakšpunktā] paredzēto termiņu”;
– “veikt pasākumus, lai atjaunotu pareizu [ģenerālsekretariāta] darbību”;
– “nodrošināt Juridiskā dienesta neatkarību atbilstoši [Eiropas Savienības] Tiesas judikatūrā paredzētajiem nosacījumiem”;
– “izdarīt vajadzīgos secinājumus par personīgo atbildību pēc nepieciešamās OLAF iejaukšanās”.
21 Prasītājs tajā pašā 2009. gada 7. decembra dienesta ziņojumā, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 24. pantu, lūdza arī biroja palīdzību, lai tas veic “vajadzīgos pasākumus, lai izbeigtu psiholoģisko vardarbību, ko [attiecībā uz viņu] īsteno” ģenerālsekretārs.
22 Ar tajā pašā dienā nosūtītu elektronisko vēstuli prasītājs informēja pārējos biroja locekļus, ka viņš tikko ir atstājis viņu attiecīgo grupu telpās katram no viņiem zināšanai aploksni, kurā atrodas 2009. gada 7. decembra ziņojuma kopija. Prasītājs uzskata, ka šīs aploksnes neesot sasniegušas to adresātus, jo priekšsēdētājs un trīs grupu priekšsēdētāji esot radījuši šķēršļus to izsniegšanai.
23 2009. gada 10. decembrī priekšsēdētājs uzdeva sava biroja vadītājam veikt informācijas, ko prasītājs paziņojis 2009. gada 7. decembra ziņojumā, “iepriekšēju pārbaudi”.
24 Priekšsēdētāja biroja vadītājs, izpildot šo rīkojumu, uzsāka personu, kuras skar 2009. gada 7. decembra ziņojums, uzklausīšanu. Tās laikā prasītājs konkrēti tika uzklausīts divreiz – 2009. gada 15. decembrī un 2010. gada 14. janvārī.
25 2010. gada janvāra beigās priekšsēdētāja biroja vadītājs sagatavoja ziņojumu attiecībā uz apgalvojumiem par EESK pieļauto psiholoģisko vardarbību un pārkāpumiem, kurus prasītājs norādījis 2009. gada 7. decembra ziņojumā. Šajā ziņojumā priekšsēdētāja biroja vadītājs uzskatīja, ka šie apgalvojumi nav pamatoti. Viņš it īpaši norādīja, ka, lai gan attiecībās starp Juridisko dienestu un ģenerālsekretāru pastāv “saspringta gaisotne”, šis “sarežģījums [šķiet] [..] galvenokārt esam saistībā ar uzskatu atšķirībām par [Juridiskā dienesta] lomu” un ka “[v]airākas epizodes, kas kvalificētas kā vardarbība, [ir] vienīgi šo atšķirību izpausme, ko attiecīgā gadījumā pastiprin[a] būtiskas kultūras atšķirības juridiskajā jomā, kā arī iesaistīto personīgais raksturs”.
26 2010. gada 22. februārī notikušās intervijas laikā priekšsēdētājs aicināja prasītāju atsaukt viņa 2009. gada 7. decembra ziņojumā ietvertos lūgumus.
27 Ar 2010. gada 26. februāra vēstuli prasītājs noraidīja šo aicinājumu, paskaidrojot, ka, “pēc labākās sirdsapziņas uzskatot, ka [ir] pieļauta prettiesiska darbība [..], [viņš] tagad nevar būt pretrunā [sev], nejūtot, ka ir pieļāvis [Civildienesta noteikumu] 21. panta pārkāpumu”. Turklāt prasītājs uzstāja, “ka [viņa] darbībās [nav] nekādu personisko interešu vai konflikta un tās [ir] strikti profesionālas”.
28 Ar 2010. gada 3. marta Lēmumu Nr. 088/10 A (turpmāk tekstā – “2010. gada 3. marta lēmums”) priekšsēdētājs, pamatojoties uz “pilnvarām, kuras viņam 2010. gada 16. februārī [ir] piešķīris [b]irojs”, noraidīja visus 2009. gada 7. decembra ziņojumā ietvertos lūgumus, jo “norādītos faktus [nevar] kvalificēt ne kā noziedzīgu nodarījumu, ne kā Civildienesta noteikumu pārkāpumu disciplināratbildības jomā”.
29 Šajā pašā lēmumā, kurā bija minēts, ka “[ir] mēģināts panākt izlīgumu, bet ka [..] [prasītājs] [nav] piekritis piedāvātajam risinājumam”, priekšsēdētājs uzskatīja, ka “sūdzība par vajāšanu darbā, ko [veicis] ģenerālsekretārs vai jebkurš cits ierēdnis, [nav] pamatota, [jo] nedaudzie pieejamie pierādījumi šajā jautājumā [ir] pretēji sūdzības iesniedzēja izvirzītajiem argumentiem” un “[nav] pierādīta apsūdzība par [ģ]enerālsekretāra īstenotu ļaunprātīgu [b]iroja pilnvaru izmantošanu un īstenošanu”.
30 Turklāt šajā pašā lēmumā priekšsēdētājs norādīja, ka “[ģ]enerālsekretārs uzticēs [prasītājam] viņa kvalifikācijai un pakāpei atbilstošus pienākumus, saglabājot nodaļas vadītāja atalgojumu, ņemot vērā, ka viņam šāda rakstura amata pienākumi tiks piešķirti tuvākajā laikā, ja neviens tāds amats [nebūs] pieejams nekavējoties, bet citā nodaļā, nevis Juridiskajā dienestā”.
31 Visbeidzot, priekšsēdētājs piebilda, ka “[ģ]enerālsekretārs [norādīja] citus administratīvus pasākumus, kuri var veicināt labu administratīvās darbības norisi un kuri ir labvēlīgi, lai tiktu pārvarētas nesaprašanās un domstarpības ģenerālsekretariātā, ievērojot labas pārvaldības principu un principu, ka dažādas struktūrvienības īsteno savas īpašās kompetences, atbildību un pilnvaras”.
32 2010. gada 3. marta lēmums tā pieņemšanas dienā tika nosūtīts prasītājam tā oriģinālvalodā, proti, itāļu valodā, bet 10. martā tas tika nosūtīts spāņu un franču valodā.
33 2010. gada 24. martā priekšsēdētājs veica “grozījumu” 2010. gada 3. marta lēmumā, kurā tika precizēts, ka “[2010. gada 3. marta] lēmuma [īstenošanas] pasākumi, kurus [veiks] [ģ]enerālsekretārs, [tiks] īstenoti [p]riekšsēdētāja pārraudzībā” (turpmāk tekstā – “2010. gada 24. marta grozījums”).
34 Ar tajā pašā dienā, 2010. gada 24. martā, pieņemtu Lēmumu Nr. 133/10 A priekšsēdētājs “pēc konsultēšanās ar [ģ]enerālsekretāru un ar viņa piekrišanu” “dienesta interesēs” un “nekavējoši” izbeidza Juridiskā dienesta vadītāja pienākumus, kurus veica prasītājs, un precizēja, ka prasītājs “no 2010. gada [6.] aprīļa [tiks] iecelts amatā citā EESK dienestā kā nodaļas vadītājs un ar savu amata vietu” (turpmāk tekstā – “lēmums par agrāko pienākumu izbeigšanu”).
35 Ar 2010. gada 13. aprīļa Lēmumu Nr. 184/10 A priekšsēdētājs “pēc konsultēšanās ar [ģ]enerālsekretāru un ar viņa piekrišanu” “funkcionālu iemeslu dēļ” iecēla prasītāju citā amatā Loģistikas direkcijā “kā nodaļas vadītāju un ar viņa amata vietu [..], lai tostarp nodarbotos ar juridiskajiem jautājumiem saistībā ar līgumiem un publiskajiem iepirkum[iem]”. Bija paredzēts, ka minētais lēmums stājas spēkā 2010. gada 6. aprīlī (turpmāk tekstā – “lēmums par iecelšanu citā amatā”).
36 Ar 2010. gada 3. jūnija paziņojumu prasītājs atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam iesniedza sūdzību par:
– 2010. gada 3. marta lēmumu;
– 2010. gada 24. marta grozījumu;
– lēmumu par agrāko pienākumu izbeigšanu;
– lēmumu par iecelšanu citā amatā.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
37 Prasītājs atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. panta 4. punktam, nesagaidot lēmumu par savu sūdzību, uzsāka šo tiesvedību, lai panāktu sūdzībā minēto lēmumu atcelšanu. Tajā pašā dienā viņš iesniedza Civildienesta tiesā arī pieteikumu par pagaidu noregulējumu ar lūgumu apturēt minēto lēmumu izpildi.
38 Ar kancelejas 2010. gada 11. jūnija vēstulēm lietas dalībnieki atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. panta 4. punktam tika informēti par pamattiesvedības apturēšanu.
39 Ar 2010. gada 14. jūlija rīkojumu Civildienesta tiesas priekšsēdētājs noraidīja pieteikumu par pagaidu noregulējumu.
40 Pēc lēmuma par sūdzības noraidīšanu, kas pieņemts 2010. gada 1. oktobrī un paziņots prasītājam 2010. gada 15. oktobrī, lietas dalībnieki atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. panta 4. punktam tika informēti par tiesvedības atsākšanu Civildienesta tiesā.
41 Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atcelt 2010. gada 3. marta lēmumu, 2010. gada 24. marta grozījumu, lēmumu par agrāko pienākumu izbeigšanu un lēmumu par iecelšanu citā amatā;
– piespriest EESK samaksāt viņam kā zaudējumu atlīdzību EUR 17 500;
– piespriest EESK atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
42 EESK prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.
Juridiskais pamatojums
1. Par prasījumiem, kas vērsti uz 2010. gada 3. marta lēmuma un 2010. gada 24. marta grozījuma atcelšanu
43 Vispirms ir jānosaka 2010. gada 3. marta lēmuma un 2010. gada 24. marta grozījuma apjoms, kas paredz iepriekš precizēt 2009. gada 7. decembra ziņojuma saturu.
44 2009. gada 7. decembra ziņojumā prasītājs nodeva administrācijai faktus, kurus var sagrupēt divās atsevišķās kategorijās.
45 Pirmkārt, prasītājs ir sūdzējies par faktiem, kas viņu skar tieši. Konkrēti, viņš apsūdzēja ģenerālsekretāru par psiholoģiskās vardarbības faktiem, kas galvenokārt esot izpaudušies kā uz Juridisko dienestu veikts “prettiesisks” spiediens. Viņš lūdza administrāciju sniegt viņam palīdzību, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 24. panta pirmo daļu, un šai palīdzībai galvenokārt būtu jāizpaužas kā Juridiskā dienesta izslēgšanai no tiešās pakļautības ģenerālsekretāram (turpmāk tekstā – “lūgums sniegt palīdzību”).
46 Otrkārt, tajā pašā 2009. gada 7. decembra ziņojumā prasītājs arī pievērsa uzmanību faktiem, kuri, lai gan viņu tieši neskar, viņaprāt, var kaitēt EESK interesēm. Tādējādi fakti, par kuriem viņš sūdzējās, it īpaši bija ģenerālsekretāra atteikums lemt par disciplinārsoda piemērošanu ierēdnim, kas vainojams par prettiesiskām darbībām, pārkāpumi saistībā ar direktoru amata vietu piešķiršanu Konsultatīvo darbu A direkcijā un Cilvēkresursu un finanšu direkcijā vai arī tas, ka ģenerālsekretārs uzurpēja biroja pilnvaras citu EESK ierēdņu iecelšanas amatā jomā. Prasītājs lūdza, lai šī informācija nekavējoties tiktu paziņota OLAF, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 22.a panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “lūgums vērsties OLAF”).
47 Tādējādi, definējot 2009. gada 7. decembra ziņojumu, ir jākonstatē, ka priekšsēdētājs ar 2010. gada 3. marta lēmumu ir noraidījis gan lūgumu sniegt palīdzību, gan lūgumu vērsties OLAF un turklāt ir norādījis prasītājam, ka nākotnē viņš tiks iecelts citā amatā un šīs iecelšanas noteikumus precizēs ģenerālsekretārs. Pēc tam priekšsēdētājs 2010. gada 24. marta grozījumā ir piebildis, ka detalizēti prasītāja iecelšanas citā amatā noteikumi tiks īstenoti viņa pārraudzībā.
48 Šādos apstākļos ir secīgi jālemj par:
– prasījumiem, kas vērsti uz 2010. gada 3. marta lēmuma atcelšanu daļā, kurā ir norādīts, ka prasītājs tiks iecelts citā amatā, un par prasījumiem, kas vērsti uz 2010. gada 24. marta grozījuma atcelšanu;
– prasījumiem, kas vērsti uz 2010. gada 3. marta lēmuma atcelšanu daļā, kurā ir noraidīts lūgums vērsties OLAF;
– prasījumiem, kas vērsti uz 2010. gada 3. marta lēmuma atcelšanu daļā, kurā ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību.
Par prasījumiem, kas vērsti uz 2010. gada 3. marta lēmuma atcelšanu daļā, kurā ir norādīts, ka prasītājs tiks iecelts citā amatā, un par prasījumiem, kas vērsti uz 2010. gada 24. marta grozījuma atcelšanu
49 Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, nelabvēlīgi ir vienīgi tādi akti vai pasākumi, kas rada obligātas tiesiskās sekas, kuras var tieši un nekavējoties skart prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko situāciju (skat. Civildienesta tiesas 2010. gada 14. septembra spriedumu lietā F‑52/09 Da Silva Pinto Branco/Tiesa, 32. punkts); šādus aktus ir jābūt izdevušai kompetentai iestādei, un tiem ir jāietver iestādes ieņemtā galīgā nostāja (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 17. maija spriedumu lietā T‑95/04 Lavagnoli/Komisija, 35. punkts). Vienīgi kompetentās iestādes nodoma nākotnē pieņemt konkrētu lēmumu demonstrēšana nevar radīt attiecīgajam ierēdnim vai ierēdņiem ne tiesības, ne pienākumus (Pirmās instances tiesas 1993. gada 16. marta spriedums apvienotajās lietās T‑33/89 un T‑74/89 Blackman/Parlaments, 27. punkts).
50 Izskatāmajā lietā priekšsēdētājs, 2010. gada 3. marta lēmumā informējot prasītāju, ka viņam tiks uzticēti “viņa kvalifikācijai un pakāpei atbilstoši pienākumi [..] citā, nevis Juridiskajā dienestā”, ir vienīgi paziņojis administrācijas nodomu nākotnē veikt attiecīgās personas iecelšanu citā amatā un, šādi rīkojoties, tikai ar šo nodoma demonstrēšanu nav radījis prasītājam ne tiesības, ne pienākumus. Tas pats attiecas uz 2010. gada 24. marta grozījumu, kurā priekšsēdētājs ir vienīgi norādījis, ka “[2010. gada 3. marta] lēmuma [īstenošanas] pasākumi, kurus [veiks] [ģ]enerālsekretārs, [tiks] īstenoti [p]riekšsēdētāja pārraudzībā”.
51 Šādos apstākļos, un tā kā ir skaidrs, ka prasītāja faktiskā iecelšana citā amatā ir notikusi vienīgi saskaņā ar lēmumiem, ar kuriem izbeigti agrākie pienākumi un veikta iecelšana cita amatā, iepriekš minētie prasījumi ir jānoraida kā nepieņemami.
Par prasījumiem, kas vērsti uz 2010. gada 3. marta lēmuma atcelšanu daļā, kurā ir noraidīts lūgums vērsties OLAF
52 Prasītājs lūdz Civildienesta tiesu atcelt 2010. gada 3. marta lēmumu daļā, kurā ir noraidīts lūgums vērsties OLAF, un, pamatojot šos prasījumus, izvirza vairākus pamatus saistībā ar Civildienesta noteikumu 22.a panta 2. punkta, Lēmuma Nr. 363/99 A 2. panta otrās daļas, Finanšu regulas 60. panta 6. punkta, Regulas Nr. 2342/2002 72. panta, kā arī Lēmuma Nr. 005/03 A par Eiropas Savienības vispārējā budžeta īstenošanas iekšējiem noteikumiem 11. panta pārkāpumu.
53 Ir jāizvērtē iepriekš minēto prasījumu pieņemamība.
54 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumos ar grozījumiem, kas veikti ar Padomes 2004. gada 22. marta Regulu (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ir nostiprinātas ierēdņa tiesības brīdināt savus tiešos priekšniekus vai ārējo iestādi par tādām būtiskām prettiesiskām darbībām, par kuru esamību savā iestādē viņš var liecināt, lai par šīm prettiesiskajām darbībām būtu zināms un, attiecīgā gadījumā, par tām tiktu piemērots sods. Tā Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punkta pirmajā daļā ir skaidri paredzēts, ka “[i]erēdnim, kuram savu pienākumu veikšanas laikā vai saistībā ar to kļūst zināmi fakti, kas rada aizdomas par iespējamu nelikumīgu [prettiesisku] darbību, tostarp krāpšanu vai korupciju, kaitējumu [Savienības] interesēm, vai par rīcību, kas saistīta ar profesionālo pienākumu veikšanu, kas varētu būt saistīti ar [Savienības] ierēdņu pienākumu nepildīšanu, nekavējoties jāinformē vai nu savs tiešais priekšnieks, vai ģenerāldirektors, vai, ja ierēdnis uzskata par lietderīgu, ģenerālsekretārs, vai personas līdzvērtīgā amatā, vai tieši Eiropas Biroj[s] krāpšanas apkarošanai (OLAF)”.
55 Attiecībā, konkrēti, uz EESK personālu ierēdņa vai darbinieka tiesības brīdināt savus tiešos priekšniekus vai tieši OLAF arī ir ietvertas īpašā dokumentā, kas šajā gadījumā ir Lēmuma Nr. 363/99 A 2. panta pirmā daļa, kurā paredzēts, ka “[i]kviens [EESK] ierēdnis vai darbinieks, kurš uzzina par faktiem, kas rada aizdomas par iespējamu krāpšanu, korupciju vai citām prettiesiskām darbībām, kuras kaitē Kopienu finanšu interesēm, vai būtiskiem faktiem saistībā ar profesionālo pienākumu veikšanu, kas varētu būt saistīti ar Kopienu ierēdņu un darbinieku pienākumu nepildīšanu, par ko var ierosināt disciplinārlietu un, attiecīgā gadījumā, krimināllietu, vai analogu [EESK] locekļu, vadītāju vai personāla locekļu, uz kuriem neattiecas [Civildienesta noteikumi], pienākumu nepildīšanu, nekavējoties par to informē sava dienesta vadītāju vai savu ģenerāldirektoru, vai, ja viņš uzskata to par lietderīgu, savu ģenerālsekretāru vai tieši [OLAF]”.
56 Otrkārt, ir jānorāda, ka gadījumā, kad ierēdnis izmanto tam Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punkta pirmajā daļā atzīto iespēju brīdināt savus tiešos priekšniekus vai ārējo iestādi, minēto noteikumu 22.a panta 2. punktā ir paredzēts pienākums personai, kura ir saņēmusi informāciju, “nekavējoties nosūt[īt] [OLAF] pierādījumus, kuri [tai] ir zināmi un kas rada aizdomas par [Civildienesta noteikumu 22.a panta] 1. punktā minētajiem pārkāpumiem”.
57 Šis pienākums nosūtīt OLAF informāciju, kas saņemta no ierēdņa, kurš veicis brīdinājumu, ir atgādināts arī, ciktāl tas attiecas uz EESK, Lēmuma Nr. 363/99 A 2. panta otrajā daļā, kurā paredzēts, ka “[EESK] ģenerālsekretārs un dienestu vadītāji (vai priekšnieki) nekavējoties nodod [OLAF] visus faktus, par kuriem tie uzzinājuši un kuri rada aizdomas, ka iespējama pirmajā daļā paredzēto prettiesisko darbību esamība”.
58 Visbeidzot, no Finanšu regulas 60. panta 6. punkta kopsakarā ar Regulas Nr. 2342/2002 72. pantu izriet, ka jebkuram darbiniekam, kas iestādē ir iesaistīts “iestādes finanšu vadībā un darījumu kontrolē”, ir pienākums informēt OLAF, “[j]a ir nelikumīgas darbības, krāpšana vai korupcija, kas var kaitēt Kopienas interesēm”.
59 Jautājums, kas ir jāizlemj Civildienesta tiesai, ir par to, vai un kādā apjomā lēmums, ar kuru priekšnieks, kurš saņēmis no ierēdņa Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punkta pirmajā daļā paredzēto informāciju, uzskata, ka viņam nav pienākuma to nosūtīt OLAF, ir vai nav šim ierēdnim nelabvēlīgs akts.
60 Uz šādu jautājumu sniedzama noliedzoša atbilde īpašajā gadījumā, kurā ierēdņa, kurš brīdinājis savus priekšniekus, sniegtā informācija attiecas uz faktiem, kas, lai gan kaitē Savienības interesēm vai norāda uz būtisku viena vai vairāku personāla locekļu ierēdņu pienākumu neizpildi, šo ierēdni tieši neskar.
61 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pašu Civildienesta noteikumu 22.a panta formulējumu ierēdnis, kuram ir nodoms sūdzēties par eventuālas prettiesiskas darbības vai būtiskas ierēdņu pienākumu nepildīšanas esamību, var tieši nodot OLAF pierādījumus, kuri, viņaprāt, ir viņa rīcībā saistībā ar šo pārkāpumu esamību. Tādējādi gadījumā, kurā ierēdņa informētā persona atsakās vērsties OLAF, šim ierēdnim vienmēr ir iespēja tieši vērsties OLAF.
62 Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ierēdnim nav tiesību rīkoties likuma vai iestāžu interesēs un viņš, pamatojot savu rīcību, var atsaukties vienīgi uz viņam personīgām sūdzībām (Pirmās instances tiesas 1998. gada 7. jūlija rīkojums lietā T‑178/97 Moncada/Komisija, 39. punkts). Akceptēt, ka ierēdnis, kurš brīdinājis savu priekšnieku par viņu tieši neskarošu pārkāpumu esamību, var celt prasību par šī priekšnieka atteikumu nodot šo informāciju OLAF, nozīmētu atzīt, ka šim ierēdnim ir pilnvaras rīkoties likuma interesēs. Tomēr šis secinājums ir veikts, neskarot šī ierēdņa iespēju gadījumā, kurā viņš uzskata, ka viņa priekšniekiem sniegtās informācijas dēļ attiecībā uz viņu ir pieņemts viņa interesēm kaitējošs lēmums, celt prasību par šādu lēmumu.
63 Izskatāmajā lietā, kā tas ir norādīts, fakti, par kuriem prasītājs ir sūdzējies lūgumā vērsties OLAF, viņu tieši neskāra tādēļ, ka konkrētajā gadījumā viņš sūdzējās par ģenerālsekretāra atteikumu piemērot disciplinārsodu EESK ierēdnim, par prettiesisku direktora amata vietu ieņemšanu EESK vai arī par to, ka ģenerālsekretārs uzurpēja biroja pilnvaras citu EESK ierēdņu iecelšanas amatā jomā.
64 No tā izriet, ka 2010. gada 3. marta lēmums daļā, kurā ir noraidīts lūgums vērsties OLAF, nav prasītājam nelabvēlīgs akts un līdz ar to prasījumi, kas vērsti uz šī lēmuma atcelšanu šajā daļā, ir jānoraida kā nepieņemami.
Par prasījumiem, kas vērsti uz 2010. gada 3. marta lēmuma atcelšanu daļā, kurā ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību
65 Prasītājs, pamatojot iepriekš minētos prasījumus, izvirza vairākus iebildumus, kurus būtībā var iedalīt trijos pamatos saistībā ar attiecīgi:
– priekšsēdētāja kompetences neesamību pieņemt 2010. gada 3. marta lēmumu, procesa pārkāpumu un hartas 41. panta neievērošanu;
– Civildienesta noteikumu 86. panta un IX pielikuma, EESK Lēmuma Nr. 635/05 A par vispārējiem disciplinārprocesu un administratīvo izmeklēšanu īstenošanas noteikumiem (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumu IX pielikuma VĪN”) un tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpumu;
– Civildienesta noteikumu 24. panta un pienākuma sniegt palīdzību pārkāpumu, hartas neievērošanu un acīmredzamas kļūdas vērtējumā esamību.
Par pamatu saistībā ar priekšsēdētāja kompetences neesamību pieņemt 2010. gada 3. marta lēmumu, procesa pārkāpumu un hartas 41. panta neievērošanu
– Lietas dalībnieku argumenti
66 Prasītājs apgalvo, ka 2010. gada 3. marta lēmums daļā, kurā ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību, esot bijis jāpieņem birojam, nevis, kā tas ir šajā gadījumā, priekšsēdētājam.
67 Prasītājs piebilst, ka EESK esot pieļāvusi vairākus procesa pārkāpumus, tostarp neievērojot hartas 41. pantā nostiprināto labas pārvaldības principu, kā arī 2007. gada 23. oktobrī pieņemtos biroja darbības noteikumus. Izņemot priekšsēdētāju un grupu priekšsēdētājus, biroja locekļiem nekad neesot bijis pieejams lūgums sniegt palīdzību. Tāpat biroja locekļiem neesot bijis pieejams arī lēmuma, ar kuru noraidīts lūgums sniegt palīdzību, projekta saturs. Visbeidzot, biroja sanāksmju protokolos neesot norādes ne uz galīgo pieņemto lēmumu, ne uz biroja locekļu paziņojumiem.
68 EESK lūdz noraidīt [šo] pamatu.
– Civildienesta tiesas vērtējums
69 Saskaņā ar iekšējā reglamenta 72. panta 1. punkta trešo ievilkumu pilnvaras, kas saskaņā ar Civildienesta noteikumiem tiek piešķirtas institūcijai, kura ir kompetenta iecelt amatā (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”), attiecībā uz AD 13, AD 12 un AD 11 pakāpes ierēdņiem īsteno priekšsēdētājs, pamatojoties uz ģenerālsekretāra priekšlikumu.
70 Izskatāmajā lietā ir skaidrs, ka dienā, kad tika pieņemts 2010. gada 3. marta lēmums daļā, kurā ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību, prasītājs bija AD 13 pakāpes ierēdnis. Tātad priekšsēdētājs ir pieņēmis šo lēmumu, ievērojot iekšējā reglamenta 72. panta 1. punkta trešā ievilkuma noteikumus. No tā izriet, ka prasītājam nav pamata apgalvot, ka iepriekš minētais lēmums esot bijis jāpieņem birojam, nevis priekšsēdētājam.
71 Turklāt tādēļ, kā tas tikko ir norādīts, ka priekšsēdētāja, nevis biroja kompetencē ir lemt par lūgumiem sniegt palīdzību, sūdzība par procesa pārkāpumiem, kas esot pieļauti 2010. gada 3. marta lēmuma pieņemšanā, it īpaši par to, ka biroja locekļi neesot bijuši iesaistīti lūguma sniegt palīdzību izskatīšanā, ir jānoraida kā neatbilstoša.
72 No tā izriet, ka pirmais izvirzītais pamats ir jānoraida.
Par pamatu saistībā ar Civildienesta noteikumu 86. panta un IX pielikuma, Civildienesta noteikumu IX pielikuma VĪN un tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
73 Prasītājs apgalvo, ka lūgumā sniegt palīdzību viņš esot sniedzis vismaz sākotnējos pierādījumus par psiholoģiskās vardarbības, ko viņš esot cietis, patiesumu un it īpaši par ģenerālsekretāra mēģinājumiem apdraudēt Juridiskā dienesta neatkarību. Tomēr tā vietā, lai, kā to būtu vajadzējis darīt, uzsāktu administratīvo izmeklēšanu Civildienesta noteikumu 86. panta 2. punkta, Civildienesta noteikumu IX pielikuma 1. un 2. panta un Civildienesta noteikumu IX pielikuma VĪN 2. panta izpratnē, priekšsēdētājs esot vienīgi uzdevis sava biroja vadītājam veikt vienkāršu iepriekšēju pārbaudi, kuras secinājumi viņam turklāt neesot paziņoti, pirms ticis pieņemts 2010. gada 3. marta lēmums.
74 EESK savas aizstāvības ietvaros lūdz noraidīt [šo] pamatu.
– Civildienesta tiesas vērtējums
75 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības iestādēm ir jāaizsargā savi darbinieki no jebkādas vardarbības vai degradējošas izturēšanās no priekšnieku puses. Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka atbilstoši pienākumam sniegt palīdzību, ja pastāv kāds starpgadījums, kas nav saderīgs ar kārtību un objektivitāti dienestā, administrācijai ir jāiejaucas ar visu nepieciešamo sparu un ātri un ar apstākļiem atbilstošu gādību attiecīgi jāreaģē, lai konstatētu faktus un, zinot lietas apstākļus, atbilstoši rīkotos. Šim nolūkam pietiek, ka ierēdnis, kurš lūdz savas iestādes aizsardzību, iesniedz sākotnējos pierādījumus par apvainojumu, kurus viņš esot cietis, patiesumu. Ja ir šādi pierādījumi, attiecīgajai iestādei ir jāveic atbilstoši pasākumi, tostarp veicot administratīvu izmeklēšanu, lai, sadarbojoties ar sūdzības iesniedzēju, konstatētu sūdzības pamatā esošos faktus (Tiesas 1989. gada 26. janvāra spriedums lietā 224/87 Koutchoumoff/Komisija, 15. un 16. punkts; Pirmās instances tiesas 1993. gada 21. aprīļa spriedums lietā T‑5/92 Tallarico/Parlaments, 31. punkts, un 2000. gada 5. decembra spriedums lietā T‑136/98 Campogrande/Komisija, 42. punkts).
76 Izskatāmajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka pēc lūguma sniegt palīdzību iesniegšanas priekšsēdētājs trīs dienu laikā, 2009. gada 10. decembrī, uzdeva sava biroja vadītājam veikt “iepriekšēju pārbaudi” par apgalvojumiem, ar kuriem ģenerālsekretāram tika pārmesta psiholoģiskā vardarbība un prettiesiskas darbības. Pēc tam, kad 2009. gada 15. decembrī un 2010. gada 14. janvārī tika uzklausīts prasītājs un lūgumā sniegt palīdzību norādītās personas, priekšsēdētāja biroja vadītājs 2010. gada janvārī sagatavoja detalizētu ziņojumu, kurā viņš vērtēja un apsprieda dažādās apsūdzības, kuras prasītājs bija izvirzījis ģenerālsekretāram. Šādos apstākļos EESK ir izpildījusi pienākumu, kas tai noteikts saskaņā ar iepriekšējā punktā citēto judikatūru, proti, veikt izmeklēšanu, lai, sadarbojoties ar sūdzības iesniedzēju, konstatētu sūdzības pamatā esošos faktus.
77 Ir jānoraida arguments, saskaņā ar kuru EESK esot bijis jāuzsāk administratīvā izmeklēšana Civildienesta noteikumu 86. panta 2. punkta un IX pielikuma 1. un 2. panta, kā arī Civildienesta noteikumu IX pielikuma VĪN 2. panta izpratnē. Lai gan no šīm tiesību normām izriet, ka tajās paredzētās administratīvās izmeklēšanas ietilpst disciplinārlietā un tās ir jāuzsāk vienīgi gadījumā, kad pierādījumi rada aizdomas par ierēdnim uzdoto pienākumu nepildīšanas esamību, lūgumā sniegt palīdzību nav ietverti nekādi pierādījumi, kuri, pat iepriekš neveicot sākotnējo pārbaudi, varētu attaisnot šādas administratīvas izmeklēšanas, kam ir disciplinārlietas raksturs, uzsākšanu pret ģenerālsekretāru.
78 Visbeidzot, nevar piekrist iebildumam, saskaņā ar kuru EESK, pārkāpjot tiesības uz aizstāvību, pirms lūguma sniegt palīdzību noraidīšanas neesot prasītājam nosūtījusi priekšsēdētāja biroja vadītāja sagatavotajā ziņojumā ietvertos secinājumus, kā arī vairāku viņa pārbaudes ietvaros organizēto uzklausīšanu protokolus. Ir tiesa, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana visā procesā, kurš uzsākts pret personu un kura rezultātā var tikt pieņemts personai nelabvēlīgs akts, ir Eiropas Savienības tiesību pamatprincips un tas ir jānodrošina, pat ja attiecīgajam procesam nav nekāda tiesiskā regulējuma (skat., piemēram, Pirmās instances tiesas 1997. gada 10. jūlija spriedumu lietā T‑36/96 Gaspari/Parlaments, 32. punkts). Tomēr izskatāmajā lietā process, kas uzsākts saistībā ar lūgumu sniegt palīdzību, nevar tikt uzskatīts par procesu, kurš uzsākts pret prasītāju (skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 27. jūnija spriedumu lietā T‑67/99 K/Komisija, 72. punkts). Tādējādi 2010. gada 3. marta lēmums daļā, kurā noraidīts lūgums sniegt palīdzību, nebija viens no lēmumiem, attiecībā uz kuriem ir jāievēro tiesības uz aizstāvību.
79 Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.
Par pamatu saistībā ar Civildienesta noteikumu 24. panta un pienākuma sniegt palīdzību pārkāpumu, hartas neievērošanu un acīmredzamas kļūdas vērtējumā esamību
– Lietas dalībnieku argumenti
80 Prasītājs apgalvo, ka viņš esot cietis no psiholoģiskas vardarbības un ka līdz ar to, noraidot lūgumu sniegt palīdzību, priekšsēdētājs esot pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pārkāpis Civildienesta noteikumu 24. pantu un pienākumu sniegt palīdzību, kā arī hartas 1. pantu un 31. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem, attiecīgi, “[c]ilvēka cieņa ir neaizskarama [un] ir jārespektē un jāaizsargā” un “[i]kvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem”.
81 EESK iebilst, ka prasītājs kā psiholoģisko vardarbību kvalificējot vienīgi sarežģījumus attiecībās ar ģenerālsekretāru un domstarpības par juridiska rakstura lietām.
– Civildienesta tiesas vērtējums
82 Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā psiholoģiska vardarbība ir definēta kā “nepiedienīga rīcība”, kuras konstatēšanai ir vajadzīga divu kumulatīvu nosacījumu īstenošanās. Pirmais nosacījums attiecas uz fiziskas rīcības, mutiskas vai rakstu valodas, žestu esamību, kura “atkārtojas un ir sistemātiska”, kas nozīmē, ka psiholoģiska vardarbība ir jāsaprot kā process, kas noteikti ilgst kādu laiku un paredz atkārtotu vai turpinātu darbību esamību, kuras ir “tīšas”. Otrais kumulatīvais nosacījums, kas ir saistīts ar pirmo nosacījumu ar savienojuma saikli “un”, paredz, ka šai fiziskajai rīcībai, mutiskai vai rakstu valodai, žestiem ir sekas, kas kaitē jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei. No tā, ka īpašības vārds “tīšs” attiecas uz pirmo, nevis uz otro nosacījumu, ir iespējams izdarīt divkāršu secinājumu. Pirmkārt, Civildienesta noteikumu 12. panta 3. punktā paredzētajai fiziskajai rīcībai, mutiskai vai rakstu valodai un žestiem ir jābūt apzinātiem, kas no šīs normas piemērošanas jomas izslēdz darbības, kuras varētu notikt nejauši. Turpretim, otrkārt, netiek prasīts, lai šī fiziskā rīcība, mutiskā vai rakstu valoda un žesti būtu veikti ar nodomu radīt kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei.
83 Citiem vārdiem sakot, var būt psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta izpratnē bez tā, ka vardarbības realizētājam ir bijis nodoms ar šīm darbībām diskreditēt cietušo vai degradēt viņa darba apstākļus. Pietiek ar to, ka šīs darbības, tādēļ ka tās ir tikušas izdarītas apzināti, objektīvi ir radījušas tādas sekas (šajā ziņā skat. Civildienesta tiesas 2008. gada 9. decembra spriedumu lietā F‑52/05 Q/Komisija, 135. punkts, kas šajā jautājumā nav atcelts ar Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedumu lietā T‑80/09 P Komisija/Q, un Civildienesta tiesas 2012. gada 16. maija spriedumu lietā F‑42/10 Skareby/Komisija, 65. punkts).
84 Ievērojot šos apsvērumus, ir jālemj par pamatu saistībā ar psiholoģiskas vardarbības esamību, kas paredz izvērtēt prasītāja ģenerālsekretāram pārmesto darbību patiesumu un noteikt, vai šīm darbībām ir bijušas tādas sekas, kas objektīvi kaitē prasītāja personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei.
85 Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka ģenerālsekretārs esot mēģinājis izdarīt uz viņu spiedienu, lai viņš Juridiskā dienesta vadītāja statusā parakstītu no tiesību viedokļa kļūdainus juridiskos atzinumus. Konkrēti, šāds gadījums esot bijis attiecībā uz kāda ierēdņa paaugstināšanu amatā ar atpakaļejošu spēku.
86 Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka 2009. gada 25. janvārī 2008. gada paaugstināšanas amatā ietvaros priekšsēdētājs kādu ierēdni nolēma paaugstināt amatā ar atpakaļejošu spēku no 2008. gada 1. janvāra, acīmredzami pārkāpjot EESK spēkā esošās tiesību normas.
87 Tomēr, pat ja šis lēmums ir ticis pieņemts, “pamatojoties uz ģenerālsekretāra priekšlikumu”, ir jānorāda, ka prasītājs nav viņu apsūdzējis kā šī prettiesiskā akta iniciatoru un pat ir atzinis, ka ģenerālsekretārs ir rīkojies kāda biroja locekļa, kurš nākotnē vēlējās kļūt par EESK priekšsēdētāju, spiediena ietekmē.
88 Tāpat prasītājs nav sniedzis nekādus pietiekamus pierādījumus, pamatojot apgalvojumu, kuru EESK turklāt ir formāli apstrīdējis, saskaņā ar kuru 2009. gada 8. jūnijā notikušās sanāksmes laikā ģenerālsekretārs viņam esot devis rīkojumu sagatavot juridisku atzinumu, lai konstatētu attiecīgā lēmuma tiesiskumu. Konkrēti, šīs sanāksmes protokols, kuru turklāt ir sagatavojis pats prasītājs, nesniedz pierādījumus ne par tāda spiediena esamību, ne arī par apvainojumiem, kurus šīs sanāksmes laikā ģenerālsekretārs būtu izteicis attiecībā uz viņu.
89 Tāpat ir taisnība, ka šajā pašā datumā, 2009. gada 8. jūnijā, ģenerālsekretārs ir nosūtījis EESK personāla locekļiem elektronisko vēstuli, kurā viņš norādīja, ka administratīvā procesa gadījumā saistībā ar attiecīgo lēmumu par paaugstināšanu amatā ar atpakaļejošu spēku būs jālūdz advokāta palīdzība, tādēļ ka “ir skaidrs, ka prasītājs [nevar] palīdzēt administrācijai tās definētajā izpratnē”.
90 Tomēr, ņemot vērā apstākļus, kuros tika nosūtīta šī elektroniskā vēstule, Civildienesta tiesa uzskata, ka tās mērķis ir bijis nevis apšaubīt prasītāja profesionālās spējas, bet, ievērojot prasītāja atkārtoto kritiku par attiecīgā lēmuma par paaugstināšanu amatā tiesiskumu, fiksēt nepieciešamību uzticēt advokātam EESK aizstāvību administratīvā procesa gadījumā. Visbeidzot, prasītāja sagatavotajā 2009. gada 8. jūnija sanāksmes protokolā viņš ir norādījis, ka pats piedāvāja ģenerālsekretāram izmantot šādu risinājumu.
91 Tādējādi sūdzība par to, ka ģenerālsekretārs esot mēģinājis izdarīt spiedienu uz Juridisko dienestu, ir jānoraida.
92 Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka EESK esot publicējis paziņojumu par vakanci, kurā dalībai atlases procedūrā vajadzīgie nosacījumi apzināti esot bijuši formulēti tā, lai tiktu izslēgta viņa kandidatūra.
93 Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka 2009. gada 6. jūlijā EESK iekšējā tīmekļa vietnē saskaņā ar Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punktā paredzēto procedūru tika publicēts Paziņojums par vakanci Nr. 26/09 (turpmāk tekstā – “pirmais paziņojums par vakanci”), lai aizpildītu vakanto AD 14 pakāpes EESK Vispārējo lietu direkcijas direktora amata vietu, un ka šajā paziņojumā, kas paredzēts EESK un citu Savienības iestāžu ierēdņiem, kā viens no nosacījumiem bija paredzētas “padziļinātas divu Eiropas Savienības oficiālo valodu zināšanas un vismaz vienas citas Eiropas Savienības oficiālās valodas zināšanas” un precizēts, ka “[a]r dienestu saistītu iemeslu dēļ [ir] ļoti vēlamas labas [angļu] un [franču] valodas zināšanas”. Prasītājs iesniedza savu kandidatūru pirmajā paziņojumā par vakanci paredzētajam amatam.
94 Pēc tam, kad birojs 2009. gada 29. septembrī nolēma atsaukt pirmo paziņojumu par vakanci un “atkārtoti publicēt saskaņā ar [C]ivildienesta noteikumu 29. panta [1. un 2. punktu] [paziņojumu par vakanci]”, gan EESK iekšējā tīmekļa vietnē, gan Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 247 A, 1. lpp.) tika publicēts Paziņojums par vakanci Nr. 43/09, kurā bija paredzēts aizpildīt to pašu Vispārējo lietu direkcijas direktora amata vietu (turpmāk tekstā – “jaunais paziņojums par vakanci”). Jaunajā paziņojumā par vakanci tagad bija ietvertas šādas valodu prasības: “Padziļinātas vienas Eiropas Savienības oficiālās valodas zināšanas un ļoti labas vismaz divu citu Eiropas Savienības oficiālo valodu zināšanas. Ar dienestu saistīt[u] iemeslu dēļ ir ļoti vēlamas labas angļu un franču valodas zināšanas”. Prasītājs apstiprināja savu kandidatūru jaunajā paziņojumā par vakanci paredzētajam amatam pirms tās atsaukšanas 2009. gada 3. decembrī.
95 Protams, kā Civildienesta tiesa ir nospriedusi atsevišķā šodien pasludinātā spriedumā (2012. gada 25. septembra spriedums lietā F‑51/10 Bermejo Garde/EESK), šāda valodas prasību grozījuma sekas bija tādas, ka tādēļ praktiski prasītāja kandidatūra Vispārējo lietu direkcijas direktora amatam tika izslēgta, jo viņam ir padziļinātas tikai vienas oficiālās valodas (spāņu) zināšanas, vismaz ļoti labas otras oficiālās valodas (franču) zināšanas, bet vienīgi “labas” trešās Savienības oficiālās valodas (angļu) zināšanas. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka jaunais paziņojums par vakanci tādējādi veido prasītājam nelabvēlīgu aktu.
96 Tomēr prasītājs nesniedz precīzas un saskaņotas norādes, kas varētu pamatot apgalvojumu, saskaņā ar kuru valodu prasības tika grozītas ar mērķi izslēgt viņa kandidatūru.
97 Gluži pretēji, no lietas materiāliem izriet, ka EESK ir informējusi prasītāju, kā arī pārējos kandidātus, kuri līdzīgi viņam bija kandidējuši uz pirmo paziņojumu par vakanci, ka viņi tiks uzskatīti, ja vien paši nepaziņos par pretējo, par kandidātiem arī uz jauno paziņojumu par vakanci, kas ir pretrunā apgalvojumam par pilnvaru nepareizu izmantošanu.
98 Turklāt ir jānorāda, kā tas izriet arī no lietas materiāliem, ka identiskas valodu prasības tām, kas ietvertas jaunajā paziņojumā par vakanci, bija ietvertas arī agrākā paziņojumā par vakanci, kas publicēts 2009. gada 24. februārī un paredzēts, lai aizpildītu Cilvēkresursu un finanšu direkcijas direktora amata vietu.
99 Treškārt, prasītājs apgalvo, ka ģenerālsekretārs esot uzaicinājis viņu uz 2009. gada 15. oktobrī organizētu sanāksmi ar ieganstu nodibināt labas attiecības starp ģenerālsekretariātu un Juridisko dienestu, bet faktiski tā esot bijusi īsta “disciplināra rakstura uzklausīšana”. Tomēr prasītājs nesniedz nekādus pierādījumus, ka attiecīgajai sanāksmei būtu bijis šāds raksturs. Konkrēti, šādu pierādījumu nevar veidot tas, ka ģenerālsekretariāta pusē šajā sanāksmē piedalījās nodaļas “Palīdzības darbiniekiem, individuālo tiesību un iespēju vienlīdzības dienests” vadītājs.
100 Tā kā šajos apstākļos faktiem, kurus prasītājs pārmet ģenerālsekretāram, gan aplūkotiem atsevišķi, gan kopumā, nav bijušas tādas sekas, kas objektīvi kaitē prasītāja personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei, pamats saistībā ar to, ka priekšsēdētājs, atsakoties konstatēt, ka prasītājs ir cietis no psiholoģiskas vardarbības, un noraidot lūgumu sniegt palīdzību, esot pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ir jānoraida.
101 Visbeidzot, lai gan prasītājs apgalvo, ka priekšsēdētājs esot mēģinājis viņu pārliecināt skaidri un vienkārši atsaukt savu lūgumu sniegt palīdzību, kas it īpaši demonstrējot viņa daļēju neobjektivitāti, šis apstāklis liecina vienīgi par to, ka priekšsēdētājs, būdams pārliecināts par prasītāja izvirzīto apsūdzību par psiholoģisko vardarbību nepamatoto raksturu, ir centies, ievērojot pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses un labas pārvaldības principu, atrisināt strīdu ar izlīgumu. Katrā ziņā šāda iniciatīva nevar ietekmēt 2010. gada 3. marta lēmuma tiesiskumu daļā, kurā noraidīts lūgums sniegt palīdzību, kurš, kā ir ticis norādīts, ir pieņemts tiesiska procesa iznākumā un kurā nav pieļauta nekāda acīmredzama kļūda vērtējumā.
102 No iepriekš minētā izriet, ka ir jānoraida prasījumi, kas vērsti uz 2010. gada 3. marta lēmuma atcelšanu daļā, kurā noraidīts lūgums sniegt palīdzību.
2. Par prasījumiem, kas vērsti uz lēmuma par agrāko pienākumu izbeigšanu un lēmuma par iecelšanu citā amatā atcelšanu
103 Pamatojot prasījumus, kas vērsti uz iepriekš minēto lēmumu, kuri, ņemot vērā to apjomu, veido prasītājam nelabvēlīgus aktus (skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 16. aprīļa spriedumu lietā T‑51/01 Fronia/Komisija, 32. punkts), atcelšanu, būtībā ir izvirzīti septiņi pamati saistībā attiecīgi ar:
– akta izdevēja kompetences neesamību;
– tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpumu;
– pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu;
– Civildienesta noteikumu 12.a, 22.a un 86. panta pārkāpumu;
– acīmredzamu kļūdu vērtējumā;
– pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses un labas pārvaldības principa pārkāpumu;
– Civildienesta noteikumu 22.b panta 1. punkta pārkāpumu.
Par pamatu saistībā ar akta izdevēja kompetences neesamību
Lietas dalībnieku argumenti
104 Prasītājs norāda, ka, neraugoties uz šķietamo, īstais lēmuma par agrāko pienākumu izbeigšanu un lēmuma par iecelšanu citā amatā autors esot ģenerālsekretārs, nevis priekšsēdētājs, kā par to liecinot fakts, ka priekšsēdētājs lēmumā par agrāko pienākumu izbeigšanu esot deleģējis ģenerālsekretāram uzdevumu noteikt prasītāja jaunos pienākumus.
105 Katrā ziņā prasītājs piebilst, ka attiecīgo lēmumu formulējums pierāda, ka tie ir tikuši pieņemti pēc konsultēšanās ar ģenerālsekretāru un ar viņa piekrišanu, lai gan šajā jomā saskaņā ar iekšējā reglamenta 72. panta 1. punktu ģenerālsekretāram esot atzītas vienīgi priekšlikumu sniegšanas tiesības.
106 EESK atbild, ka priekšsēdētāja kompetencē ietilpa lēmumu par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā pieņemšana.
Civildienesta tiesas vērtējums
107 Kā tas ir norādīts šī sprieduma 69. punktā, EESK iekšējā reglamenta 72. panta 1. punkta trešajā ievilkumā ir paredzēts, ka pilnvaras, kas saskaņā ar [Civildienesta noteikumiem tiek piešķirtas iecēlējinstitūcijai, attiecībā uz AD 13, AD 12 un AD 11 pakāpes ierēdņiem īsteno priekšsēdētājs, pamatojoties uz ģenerālsekretāra priekšlikumu.
108 Izskatāmajā lietā no paša lēmumu par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā formulējuma izriet, ka šos lēmumus ir pieņēmis priekšsēdētājs, par ko arī liecina viņa paraksts zem iepriekš minētajiem lēmumiem.
109 Tomēr prasītājs pamatojas uz faktu, ka priekšsēdētājs 2010. gada 24. marta grozījumā ir norādījis, ka lēmuma par agrāko pienākumu izbeigšanu “[īstenošanas] pasākumus”, proti, viņa jauno pienākumu noteikšanu, “[veiks] ģenerālsekretārs”. Tomēr no šī formulējuma nevar tikt secināts, ka lēmumus par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā, uz kuriem ir priekšsēdētāja paraksts, faktiski būtu pieņēmis ģenerālsekretārs, nevis priekšsēdētājs. Turklāt 2010. gada 24. marta grozījumā priekšsēdētājs ir norādījis, ka minētie “[īstenošanas] pasākumi” tiks veikti “viņa pārraudzībā”.
110 Visbeidzot, lai gan ir tiesa, ka priekšsēdētājs lēmumos par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā ir norādījis, ka tie ir tikuši pieņemti “ar ģenerālsekretāra piekrišanu”, šāds formulējums, lai arī neveiksmīgs, nenozīmē, ka priekšsēdētājs kļūdaini ir ticējis, ka viņam ir saistošs labvēlīgs ģenerālsekretāra lēmums, un tādējādi ir pārkāpis viņam saskaņā ar iekšējā reglamenta 72. panta 1. punkta trešo ievilkumu esošo pilnvaru apjomu.
111 No tā izriet, ka pamats saistībā ar akta izdevēja kompetences neesamību ir jānoraida kā nepamatots.
Par pamatu saistībā ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
112 Prasītājs apgalvo, ka priekšsēdētājs, neuzklausot viņu pirms lēmumu par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā pieņemšanas, esot pārkāpis tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, kas it īpaši ir nostiprināts hartas 41. panta 2. punktā.
113 EESK lūdz noraidīt šo pamatu.
Civildienesta tiesas vērtējums
114 Ir ticis nospriests, ka lēmums par iecelšanu citā amatā pretēji ierēdņa gribai, kas iecerēts tādā attiecību sarežģījumu kontekstā, kāds ir izskatāmajā lietā, prasa, lai tiktu piemērots tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips, kas ir Savienības tiesību pamatprincips, pat ja attiecīgajai procedūrai nav nekāda tiesiskā regulējuma (Tiesas 2007. gada 6. decembra spriedums lietā C‑59/06 P Marcuccio/Komisija, 46. punkts).
115 Tādēļ tāds lēmums var tikt pieņemts vienīgi pēc tam, kad attiecīgajai personai ir tikusi dota iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli attiecībā uz lēmuma projektu mutiskā un/vai rakstiskā viedokļu apmaiņā, ko ir iniciējusi iecēlējinstitūcija, kurai tas ir jāpierāda (iepriekš minētais spriedums lietā Marcuccio/Komisija, 47. punkts).
116 Izskatāmajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka priekšsēdētājs 2010. gada 3. marta lēmumā ir informējis prasītāju par savu nodomu veikt viņa iecelšanu citā amatā, jo viņš prasītājam ir norādījis, ka viņam drīzumā tiks uzticēti “viņa kvalifikācijai un pakāpei atbilstoši pienākumi [..] citā nodaļā, nevis Juridiskajā dienestā”.
117 Tādējādi prasītājam, proti, 2010. gada 3. marta lēmuma adresātam, bija iespēja paust jebkādus apsvērumus par [lēmuma] projektu, ar kuru bija paredzēta viņa iecelšana citā amatā.
118 Šādos apstākļos, tā kā prasītājam bija dota iespēja darīt zināmu savu viedokli, pirms priekšsēdētājs pieņem lēmumus par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā, pamats saistībā ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpumu ir jānoraida.
Par pamatu saistībā ar pienākumu norādīt pamatojumu
Lietas dalībnieku argumenti
119 Prasītājs apgalvo, ka lēmumos par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā, pārkāpjot hartas 41. panta 2. punktu, neesot norādīts pamatojums.
120 EESK lūdz noraidīt [šo] pamatu.
Civildienesta tiesas vērtējums
121 Ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai izvērtētu nelabvēlīgā akta pamatotību un iespēju celt prasību Civildienesta tiesā, un, otrkārt, ļaut Civildienesta tiesai īstenot savu pārbaudi par akta tiesiskumu (Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. septembra spriedums lietā T‑132/03 Casini/Komisija, 30. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir apstiprināts, ka pamattiesības uz labu pārvaldību ietver tostarp “pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus”.
122 Turklāt lēmums, kas ietver ierēdņa pārvietošanu pretēji viņa gribai, ir nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 25. panta izpratnē un tādēļ tam ir jābūt pamatotam (Pirmās instances tiesas 1999. gada 23. novembra spriedums lietā T‑129/98 Sabbioni/Komisija, 28. punkts).
123 Visbeidzot, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir jāizvērtē katrā gadījumā, ņemot vērā konkrētos apstākļus (Tiesas 1977. gada 14. jūlija spriedums lietā 61/76 Geist/Komisija, 28. punkts, un 1989. gada 13. decembra spriedums lietā C‑169/88 Prelle/Komisija, 9. punkts). Konkrēti, lēmums ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajam ierēdnim ir zināms un kas viņam ļauj saprast attiecībā pret viņu veiktā pasākuma apjomu (Pirmās instances tiesas 2004. gada 1. aprīļa spriedums lietā T‑198/02 N/Komisija, 70. punkts).
124 Kā izriet no judikatūras, lēmums ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajam ierēdnim ir zināms, un šī fakta dēļ atbilst Civildienesta noteikumu 25. pantā paredzētajam pienākumam norādīt pamatojumu, ja apstākļi, kuros ir ticis pieņemts attiecīgais akts, kā arī dienesta ziņojumi un pārējie tam pievienotie dokumenti ļauj uzzināt galvenos faktorus, kurus administrācija ir ņēmusi vērā savā lēmumā (spriedums iepriekš minētajā lietā Sabbioni/Komisija, 29. un 30. punkts).
125 Izskatāmajā lietā ir skaidrs, ka lēmumi par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā nav pietiekami pamatoti no tiesību viedokļa un ka it īpaši lēmumā par agrāko pienākumu izbeigšanu ir vienīgi vispārīgi veikta atsauce uz “dienesta interesēm”.
126 Tomēr ir jākonstatē, ka lēmumi par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā ir tikuši pieņemti prasītājam zināmā kontekstā. 2010. gada 3. marta lēmumā priekšsēdētājs ir norādījis prasītājam, ka iecelšana citā amatā, kas tuvākajā laikā viņam tiks piemērota, ir pamatota ar apgalvojumu par “vajāšanu darbā”, kurus viņš bija izvirzījis attiecībā uz ģenerālsekretāru, noraidīšanu, un piebildis, ka šī pasākuma, tāpat kā citu pasākumu, kuri var tikt pieņemti šīs iecelšanas citā amatā ietvaros, mērķis ir “veicināt labu administrācijas darbības norisi” un ļaut, lai tiktu pārvarētas nesaprašanās un domstarpības ģenerālsekretariātā, ievērojot labas pārvaldības principu un principu, ka dažādas struktūrvienības īsteno savas īpašās kompetences, atbildību un pilnvaras”. Turklāt sūdzības, kuru prasītājs bija iesniedzis par apstrīdētajiem lēmumiem, saturs norāda, ka viņam bija zināms fakts, ka šie lēmumi ir tikuši pieņemti tādēļ, ka administrācijas ieskatā lūgums sniegt palīdzību un lūgums vērsties OLAF nebija pamatoti.
127 Katrā ziņā, pat pieņemot, ka konteksts, kādā tikuši pieņemti lēmumi par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā, nebija ļāvis prasītājam saprast minēto lēmumu apjomu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru pamatojuma nepietiekamība var tikt kompensēta ar papildu skaidrojumiem, kurus administrācija sniegusi procesa laikā (skat. Pirmās instances tiesas 1996. gada 19. septembra spriedumu lietā T‑158/94 Brunagel/Parlaments, 115. punkts). Tā tas ir izskatāmajā lietā, jo EESK savā iebildumu rakstā un atbildes rakstā uz repliku ir detalizēti izklāstījusi faktiskos un tiesiskos pamatus, uz kuriem balstīti lēmumi par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā. Tā, konkrēti – iebildumu rakstā, EESK ir norādījusi, ka “prasītāja sūdzībā izvirzīto dažādo apsūdzību, it īpaši attiecībā uz [ģ]enerālsekretāru, personiskuma pakāpe un dedzīgums [ir] iedragājuši uzticības līmeni, kurš it īpaši paredzēts prasītājam ar [Juridiskā dienesta] vadītājam uzticētajiem pienākumiem” un “ka vienīgais perspektīvais risinājums gan no iestādes, gan no prasītāja interešu viedokļa [ir] piešķirt viņam amatu, kas neietver ciešas attiecības ar [ģ]enerālsekretāru”.
128 No tā izriet, ka trešais pamats, kas izvirzīts saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ir jānoraida.
Par pamatu saistībā ar Civildienesta noteikumu 12.a, 22.a un 86. panta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
129 Prasītājs apgalvo, ka, pārkāpjot Civildienesta noteikumu 12.a, 22.a un 86. pantu, viņam esot piemērots slēpts sods par to, ka viņš lūdza savam darba devējam sniegt palīdzību un informēja to par būtiskiem pārkāpumiem, kurus pieļāvis ģenerālsekretārs.
130 EESK lūdz noraidīt [šo] pamatu.
Civildienesta tiesas vērtējums
131 Civildienesta noteikumu 12.a panta 2. punktā ir paredzēts, ka “[p]ret ierēdni, kurš ir bijis psiholoģiskas [vardarbības] vai seksuālas uzmākšanās upuris, iestādē nedrīkst rasties aizspriedums” un “ka [p]ret ierēdni, kurš ir iesniedzis pierādījumus par psiholoģisku [vardarbību] vai seksuālu uzmākšanos, iestādē nedrīkst rasties aizspriedums, ja ierēdnis ir rīkojies godīgi [labticīgi]”. Civildienesta noteikumu 22.a panta 3. punktā ir paredzēts, ka pret ierēdni, kurš, uzzinot Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punktā paredzētos faktus, proti, faktus, kas var radīt aizdomas par iespējamu nelikumīgu darbību, “tostarp krāpšanu vai korupciju, kaitējumu [Savienības] interesēm”, vai par ierēdņu pienākumu būtisku nepildīšanu, nekavējoties informē par to savu priekšnieku vai tieši OLAF, “iestādē nedrīkst rasties aizspriedums, [..] ja vien viņš rīkojies pamatoti un godīgi [labticīgi]”. Visbeidzot, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 86. panta 1. punktu, “[j]a ierēdnis vai bijušais ierēdnis tīši vai netīši neievēro šajos Civildienesta noteikumos noteiktos pienākumus, tas saucams pie disciplināras atbildības”.
132 Izskatāmajā lietā nevar tikt apstrīdēts, ka pret prasītāju ir radies aizspriedums pēc tam, kad viņš nosūtīja savu 2009. gada 7. decembra ziņojumu, kurā bija ietverts lūgums sniegt palīdzību un lūgums vērsties OLAF. Faktiski attiecīgajai personai tikai šī ziņojuma nosūtīšanas dēļ tika liegti Juridiskā dienesta vadītāja pienākumi, kurus viņš veica kopš 1997. gada 1. jūnija.
133 Tomēr šo aizspriedumu var raksturot kā EESK pieļautu Civildienesta 12.a un 22.a panta pārkāpumu vienīgi ar nosacījumu, ja tiek konstatēts, ka prasītājs tiešām ir labticīgi paziņojis par pierādījumiem, kas rada aizdomas par, pirmkārt, psiholoģiskas vardarbības, ko viņš esot cietis, esamību, otrkārt, prettiesiskas darbības, tostarp krāpšanas vai korupcijas, vai būtiskas ierēdņa pienākumu nepildīšanas esamību.
134 Šajā ziņā, lai noteiktu, vai ierēdnis ir labticīgi izmantojis Civildienesta noteikumu 12.a un 22.a pantā paredzētās [informācijas] izpaušanas tiesības, Civildienesta tiesai ir jāņem vērā vairāki faktori.
135 Civildienesta tiesai vispirms ir jāpārbauda, vai informācija, kuru ierēdnis nolemj paziņot savam priekšniekam vai, attiecīgā gadījumā, tieši OLAF, attiecas uz prettiesisku darbību, kura gadījumā, ja tā patiešām tikusi veikta, ir acīmredzami būtiska. To šajā ziņā apliecina fakts, ka Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punktā starp citām prettiesiskām darbībām, par kurām paredzēts ziņot, ir minēta krāpšana vai korupcija un piebilsts, ka tām ir jānodara “kaitējum[s] [Savienības] interesēm”. Tāpat saskaņā ar šo Civildienesta 22.a panta 1. punktu par ierēdņu pienākumu nepildīšanu ir jāziņo vienīgi ar nosacījumu, ka tā ir “būtiska”.
136 Otrs vērā ņemamais faktors ir izpaustās informācijas autentiskums vai vismaz iespējamība. Izteiksmes brīvības īstenošana, kas ir pamatā ierēdņa iespējai sūdzēties par psiholoģisko vardarbību vai prettiesisku faktu esamību, vai būtisku ierēdņu pienākumu neizpildi, ietver pienākumus un atbildību, un ikvienam, kas izvēlas izpaust šādu informāciju, ar rūpību, ciktāl to atļauj apstākļi, ir jāpārbauda, ka tā ir precīza un uzticama. Tādējādi ierēdnim, kurš sūdzas par prettiesiskām darbībām, kas, viņaprāt, ietilpst Civildienesta noteikumu 12.a un 22.a panta piemērošanas jomā, ir jāpārliecinās, ka viņa izvirzītās apsūdzības balstās uz precīziem faktiem vai ka tās vismaz ir balstītas uz “pietiekamu faktisko pamatu” (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 21. jūlija spriedumu lietā Nr. 28274/08 Heinisch pret Vāciju, 79. punkts). Šajā ziņā ir nospriests, ka Civildienesta noteikumu 22.a pantā ir paredzēta vienīgi tādu konkrētu faktu paziņošana, kuru pirmais vērtējums var ierēdnim, kurš tos paziņo, saprātīgi pieļaut prettiesiskas darbības vai būtiskas pienākumu nepildīšanas esamību, un ka šai tiesību normai turklāt ir jābūt saskaņotai ar ierēdņiem noteikto pienākumu būt objektīviem un neieinteresētiem, ar pienākumu nodrošināt cieņu pret savu amatu un ar lojalitātes pienākumu, kā arī ar pienākumu ievērot attiecīgo personu godu un nevainīguma prezumpciju (Civildienesta tiesas 2011. gada 13. janvāra spriedums lietā F‑77/09 Nijs/Revīzijas palāta, 66.–70. punkts).
137 Tāpat Civildienesta tiesai ir jāņem vērā līdzekļi, kurus ierēdnis izmantojis, lai veiktu [informācijas] izpaušanu, un it īpaši attiecībā uz prettiesiskām darbībām, kas minētas Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punktā, ir jāpārbauda, vai ierēdnis ir vērsies kompetentajā iestādē vai instancē, proti, pie “sava tiešā priekšnieka vai sava ģenerāldirektora, vai arī, ja viņš uzskata to par lietderīgu, pie ģenerālsekretāra vai tieši [OLAF]”.
138 Visbeidzot, ierēdņa, kurš sūdzas par prettiesiskām darbībām, motīvs ir viens no faktoriem, lai izvērtētu, vai viņš ir rīkojies labticīgi. Sūdzība, kuras motīvs ir personīgās pretenzijas vai naidīgums vai arī personīgo priekšrocību, it īpaši, mantisko priekšrocību, perspektīva, nevar tikt uzskatītas par labticīgu sūdzību.
139 Civildienesta tiesai ir jāizvērtē pamata saistībā ar Civildienesta 12.a, 22.a un 86. panta pārkāpumu pamatotība, ievērojot iepriekš minētos apsvērumus.
140 Izskatāmajā lietā ir zināms, ka prasītājs 2009. gada 7. decembra ziņojumā izvirzīja smagas apsūdzības galvenokārt pret ģenerālsekretāru, apsūdzot viņu psiholoģiskas vardarbības veikšanā un par iesaistīšanos prettiesiskās darbībās, dažas no kurām veido Beļģijas kriminālkodeksā paredzētos noziedzīgos nodarījumus.
141 Tomēr Civildienesta tiesa uzskata, ka 2009. gada 7. decembra ziņojumā nav ietverts neviens pierādījums, kas rada aizdomas par psiholoģisku vardarbību Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē vai prettiesisku darbību vai būtisku ierēdņu pienākumu nepildīšanu Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punkta izpratnē.
142 Pirmkārt, prasītājs izvirzīja ģenerālsekretāram pretenziju par to, ka viņš veicis psiholoģisku vardarbību pret prasītāju, it īpaši pieprasot, lai viņš sagatavo no tiesību viedokļa kļūdainu juridisko atzinumu. Tomēr prasītājs, kā tas ir norādīts iepriekš, nav sniedzis nekādus pierādījumus, kas ļauj konstatēt vai vismaz pieļaut, ka viņš būtu cietis no rīcības, kas nodarījusi kaitējumu viņa personībai, viņa cieņai vai viņa fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei.
143 Otrkārt, prasītājs sūdzējās arī, ka ģenerālsekretārs ir atturējies vērsties OLAF saistībā ar ierēdni, kurš esot piesavinājies EESK piederošu mantu, un nav piemērojis šim ierēdnim nekādu disciplinārsodu. Tomēr šāda ģenerālsekretāra rīcība, ņemot vērā tostarp mantas, ko piesavinājies attiecīgais ierēdnis, pieticīgo vērtību un Disciplinārlietu kolēģijas atzinumu ar ieteikumu nepiemērot viņam nekādu disciplinārsodu, nevar tikt kvalificēta kā prettiesiska darbība vai būtiska ierēdņu pienākumu nepildīšana Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punkta izpratnē. Turklāt ir jāuzsver, ka, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. panta b) punktu, ģenerālsekretārs ir izteicis šim ierēdnim brīdinājumu.
144 Treškārt, prasītājs apsūdzēja ģenerālsekretāru gan Finanšu regulas 27. panta, gan Civildienesta noteikumu IX pielikuma 21. panta 1. punkta noteikumu pārkāpšanā. Prasītājs uzskata, ka ģenerālsekretārs esot devis norādījumus, lai iepriekšējā punktā minēto ierēdni pārstāvošajam advokātam tiktu izmaksāti EUR 32 019, kas atbilst šī advokāta izdevumiem ne tikai pret minēto ierēdni uzsāktās disciplinārlietas izskatīšanā, bet arī saistībā ar izmeklēšanu, kas veikta pirms disciplinārlietas uzsākšanas. Tomēr, kā to atgādina prasītājs, Civildienesta noteikumu IX pielikuma 21. panta 1. punktā ir paredzēts, ka iestādei ir jāsedz vienīgi tādas disciplinārlietas izskatīšanā radušies izdevumi, kuras rezultātā nav piemērots nekāds sods.
145 Tomēr nav konstatēts, ka attiecīgie izdevumi nav radušies vienīgi saistībā ar disciplinārlietas izskatīšanu pret ierēdni, kurš vainojams par prettiesiskajiem faktiem. Turklāt, pat ja prasītājs kā Juridiskā dienesta vadītājs varēja leģitīmi noskaidrot šīs summas apmēru, ņemot vērā līdzīgus procesus Eiropas civildienesta jomā, no lietas materiāliem neizriet, ka, ņemot vērā disciplinārlietas izskatīšanas ilgumu un Disciplinārlietu kolēģijas rīkoto sēžu skaitu, šī summa būtu acīmredzami pārmērīga un līdz ar to ģenerālsekretāra dotais rīkojums par tās samaksu būtu attaisnojis lūgumu vērsties OLAF.
146 Ceturtkārt, prasītājs tajā pašā 2009. gada 7. decembra ziņojumā sūdzējās par prettiesiskām darbībām, kas esot pieļautas 2009. gadā Konsultatīvo darbu A direkcijas direktora un Cilvēkresursu un finanšu direkcijas direktora amata vietas aizpildīšanas procesā; šīs prettiesiskās darbības attiecas galvenokārt uz kvalifikāciju, kas nepieciešama šo amata vietu aizpildīšanai, atlases komisijas izveidošanu vai kandidatūru izskatīšanu. Lai gan ir tiesa, ka priekšsēdētāja biroja vadītājs savā izmeklēšanas ziņojumā pats ir apstiprinājis “nožēlojamu [..] kļūdu” esamību, no lietas materiāliem neizriet, ka tām būtu Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punktā paredzēto būtisko prettiesisko darbību raksturs. Visbeidzot, pats prasītājs 2009. gada 7. decembra ziņojumā ir precizējis, pirmkārt, ka Konsultatīvo darbu A direkcijas direktora amata vietai izraudzītais kandidāts tika izraudzīts procesā, kurā nebija “praktisku kļūdu vai krāpšanas iespēju”, otrkārt, ka iecelšanai Cilvēkresursu un finanšu direkcijas direktora amatā organizētais process beigās tika atcelts neilgi pirms 2009. gada 7. decembra ziņojuma nosūtīšanas.
147 Piektkārt, pretēji 2009. gada 7. decembra ziņojumā ietvertajiem apgalvojumiem, no lietas materiāliem neizriet, ka ģenerālsekretārs būtu uzurpējis biroja vai priekšsēdētāja pilnvaras atsevišķu augstu EESK ierēdņu iecelšanā amatā. Turklāt, lai gan ir tiesa, ka 2009. gada 7. decembra ziņojuma nosūtīšanas dienā ģenerālsekretārs vairāk nekā gadu pagaidu kārtībā pildīja Cilvēkresursu un finanšu direkcijas direktora amata pienākumus, šādai situācijai, kuru pat priekšsēdētāja biroja vadītājs savā izmeklēšanas ziņojumā ir kvalificējis kā “anormālu”, nepiemita tik būtisks raksturs, ka tā varēja būt sūdzības priekšmets, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punktu. Tas pats attiecas uz prasītāja pārmetumu ģenerālsekretāram par to, ka viņš nav pietiekami precīzi aprakstījis ģenerālsekretāra vietnieka pienākumu un pilnvaru raksturu.
148 Sestkārt un pēdējokārt, prasītājs 2009. gada 7. decembra ziņojumā norādīja arī uz Cilvēkresursu un finanšu direkcijas “Pieņemšanas darbā, izaugsmes un profesionālās izglītības” nodaļas vadītāju, apsūdzot, ka viņš nav ievērojis Civildienesta noteikumu 11.a panta 1. punktu, saskaņā ar kuru “[p]ildot savus pienākumus, [..] ierēdnis nedrīkst aplūkot jautājumus, kuros tam ir tieša vai netieša personīga interese, piemēram, lai mazinātu savu neatkarību, jo īpaši ģimenes un finansiālās intereses”. Šajā ziņā no lietas materiāliem faktiski izriet, ka šis Cilvēkresursu un finanšu direkcijas nodaļas vadītājs bija kandidāts uz šīs pašas direkcijas direktora amatu un ka viņš ir centies pārliecināt Juridiskā dienesta locekļus par šī dienesta sagatavotā atzinuma attiecībā uz AD 14 pakāpes ierēdņa iespēju pieteikt savu kandidatūru šim amatam kļūdainumu. Tomēr, ņemot vērā pienākumus, kurus veic šis nodaļas vadītājs, tas, ka viņš nav piekritis Juridiskā dienesta atzinuma saturam, pats par sevi nevar norādīt uz to, ka šis ierēdnis neievēro pienākumus, kas izriet no Civildienesta noteikumu 11.a panta 1. punkta.
149 Tādējādi 2009. gada 7. decembra ziņojumā ietvertā informācija nenorāda uz tik būtisku administratīvu pārkāpumu esamību, kas ļauj pieņemt psiholoģiskās vardarbības, kuru esot cietis prasītājs, esamību, ne arī, vispārīgāk, prettiesisku darbību esamību, tostarp krāpšanu vai korupciju, vai būtisku ierēdņu pienākumu nepildīšanu Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punkta izpratnē.
150 Turklāt, lai gan Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punktā ir paredzēts, ka ierēdnim, kurš paredz izmantot savas šajā pantā garantētās tiesības iesniegt sūdzību, par to “[j]āinformē vai nu savs tiešais priekšnieks, vai ģenerāldirektors, vai, ja ierēdnis uzskata par lietderīgu, ģenerālsekretārs, vai personas līdzvērtīgā amatā”, ir jānorāda, ka prasītājs nav aprobežojies ar to, ka nosūtījis 2009. gada 7. decembra ziņojumu priekšsēdētājam, kā arī grupu priekšsēdētājiem, bet ar elektronisko vēstuli tajā pašā dienā, kad iesniegts 2009. gada 7. decembra ziņojums, ir informējis pārējos biroja locekļus, ka viņš tikko viņu grupas telpās ir atstājis katram no viņiem zināšanai aploksni, kurā ir minētā ziņojuma kopija. Prasītājs, vēloties piešķirt īpaši plašu publicitāti šajā ziņojumā ietvertajām apsūdzībām, nav ievērojis pienākumu izrādīt vislielāko piesardzību un vislielāko diskrētumu, publiskojot OLAF kompetencē ietilpstošus apgalvojumus (iepriekš minētais spriedums lietā Nijs/Revīzijas palāta, 80. punkts).
151 Šādos apstākļos prasītājam nav pamata apgalvot, ka lēmumi par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā, ar kuriem turklāt viņam nav atņemts nodaļas vadītāja amats, esot tikuši pieņemti, pārkāpjot Civildienesta noteikumu 12.a panta 2. punktu un 22.a panta 3. punktu, vai esot slēpts sods, pārkāpjot minēto noteikumu 86. pantu.
152 Līdz ar to izvirzītais ceturtais pamats nevar tikt apmierināts.
Par pamatu saistībā ar acīmredzamas kļūdas vērtējumā esamību
Lietas dalībnieku argumenti
153 Prasītājs apgalvo, ka lēmumos par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, tādēļ ka neesot ņemtas vērā dienesta intereses. Prasītājs it īpaši uzsver, ka viņš neesot ticis aizstāts kā Juridiskā dienesta vadītājs un ka EESK, pārkāpjot iekšējā reglamenta 71. panta 6. punktu, esot novēloti savā organizācijas shēmā norādījusi ar šiem lēmumiem veiktās izmaiņas tās iekšējā organizatoriskajā struktūrā. Visbeidzot viņš piebilst, ka šie jaunie pienākumi esot acīmredzami zemākas pakāpes nekā tie, kurus viņš veica pirms savas iecelšanas citā amatā.
154 EESK iebilst, ka lēmumi par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā esot pieņemti dienesta interesēs, tādēļ ka prasītāja personisko nepamatoto apvainojumu, kurus viņš izteicis ģenerālsekretāram, dēļ ir zudusi uzticība starp prasītāju un ģenerālsekretāru. EESK uzskata, ka vienīgais pieņemamais risinājums gan no EESK, gan no prasītāja interešu viedokļa esot licis iecelt viņu amatā, kas izslēdz jebkādas ciešas attiecības ar ģenerālsekretāru.
155 Turpinot EESK norāda, ka prasītāja iecelšana jaunā amatā, pretēji viņa apgalvojumiem, neesot būtiski samazinājusi viņa pienākumus.
Civildienesta tiesas vērtējums
156 Saskaņā ar judikatūru, lai gan ir tiesa, ka administrācijas interesēs patiešām ir iecelt ierēdņus amatā, kas atbilst viņu spējām un personiskajām vēlmēm, tomēr nevar tikt atzīts, ka viņiem ir tiesības veikt vai saglabāt īpašus pienākumus. Tādēļ, pat ja Civildienesta noteikumos, it īpaši to 7. pantā, nav tieši paredzēta iespēja ierēdni “iecelt citā amatā”, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka iestādēm ir plaša rīcības brīvība savu dienestu organizēšanā atkarībā no tiem uzticētajiem uzdevumiem un to rīcībā esošā personāla iecelšanā amatā, ņemot vērā šos uzdevumus, tomēr ar nosacījumu, ka, pirmkārt, šī iecelšana amatā notiek dienesta interesēs un, otrkārt, tiek ievērots amatu līdzvērtīguma princips (Tiesas 1988. gada 23. marta spriedums lietā 19/87 Hecq/Komisija, 6. punkts, un Civildienesta tiesas 2007. gada 25. janvāra spriedums lietā F‑55/06 Albuquerque/Komisija, 55. punkts).
157 Tādēļ izskatāmajā lietā ir jāizvērtē, vai lēmumi par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā atbilst abiem iepriekš minētajiem kritērijiem.
– Par dienesta interesēm
158 Vispirms ir jāatgādina, ka, ņemot vērā iestāžu rīcības brīvību dienesta interešu izvērtēšanā, Civildienesta tiesas pārbaudei par nosacījuma attiecībā uz dienesta interesēm ievērošanu ir jāaprobežojas vienīgi ar jautājumu par to, vai iecēlējinstitūcija ir ievērojusi saprātīgas robežas un nav acīmredzami kļūdaini izmantojusi savu rīcības brīvību (Pirmās instances tiesas 2000. gada 12. decembra spriedums lietā T‑223/99 Dejaiffe/ITSB, 53. punkts).
159 Šajā ziņā saskaņā ar judikatūru iekšējie attiecību sarežģījumi, kad tie rada saspīlējumu, kas kaitē pienācīgai dienesta darbībai, var attaisnot ierēdņa pārcelšanu dienesta interesēs, lai izbeigtu administratīvo situāciju, kas kļuvusi neizturama (šajā ziņā skat. Tiesas 1990. gada 7. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑116/88 un C‑149/88 Hecq/Komisija, 22. punkts, un 1996. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑294/95 P Ojha/Komisija, 41. punkts, kā arī Pirmās instances tiesas 1998. gada 28. maija spriedumu apvienotajās lietās T‑78/96 un T‑170/96 W/Komisija, 88. punkts). Šāda iecelšana citā amatā, ko nolemts veikt dienesta interesēs, neprasa attiecīgā ierēdņa piekrišanu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra spriedumu lietā T‑23/96 De Persio/Komisija, 138. punkts). Turklāt, lai izvērtētu, vai šie attiecību sarežģījumi var attaisnot ierēdņa pārcelšanu dienesta interesēs, nav jānoskaidro persona, kas vainojama attiecīgajos incidentos, vai pat jāzina, vai paustie pārmetumi ir pamatoti (šajā ziņā skat. Tiesas 1979. gada 12. jūlija spriedumu lietā 124/78 List/Komisija, 13. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Ojha/Komisija, 41. punkts).
160 Izskatāmajā lietā lēmuma par agrāko pienākumu izbeigšanu pieņemšanas brīdī starp prasītāju un ģenerālsekretāru 2009. gada 7. decembra ziņojuma iesniegšanas dēļ acīmredzami pastāvēja īpaši konfliktējošas attiecības. Ņemot vērā Juridiskajam dienestam uzticētos uzdevumus, it īpaši palīdzību, kas šim dienestam jāsniedz ģenerālsekretāram, šīs attiecības bija tādas, kas var traucēt EESK darbībai.
161 Šādos apstākļos un tā kā 2009. gada 7. decembra ziņojumā nebija ietverti pierādījumi, kuri, kā tas ir norādīts, rada aizdomas par psiholoģiskas vardarbības vai prettiesisku darbību esamību Civildienesta 22.a panta 1. punkta izpratnē, priekšsēdētājs nav pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka dienesta interesēs ir nepieciešams, lai viņš izbeigtu administratīvo situāciju, kas bija kļuvusi kaitējoša EESK un pamatoja prasītāja iecelšanu citā amatā.
– Par amatu līdzvērtīgumu
162 Ir jāatgādina, ka gadījumā, ja tiek grozīti ierēdnim uzticētie pienākumi, noteikums par pakāpes un amata atbilstību, kas it īpaši paredzēts Civildienesta noteikumu 7. pantā, nozīmē ierēdņa pakāpes un aktuālo pienākumu salīdzināšanu, nevis viņa aktuālo un agrāko pienākumu salīdzināšanu (Civildienesta tiesas 2008. gada 8. maija spriedums lietā F‑119/06 Kerstens/Komisija, 96. punkts).
163 Tādēļ noteikums par pakāpes un amata atbilstību pieļauj, ka lēmums ietver jaunu pienākumu piešķiršanu, kuri, lai gan tie atšķiras no iepriekš veiktajiem pienākumiem un attiecīgā persona tos uztver kā savu pienākumu samazināšanu, tomēr ir saderīgi ar amatu, kas atbilst viņa pakāpei. Tādējādi ar ierēdņa pienākumu faktisku samazināšanu noteikums par pakāpes un amata atbilstību tiek pārkāpts vienīgi tad, ja šie jaunie pienākumi, aplūkoti kopumā, ņemot vērā to raksturu, nozīmīgumu un apjomu, ir acīmredzami zemāki par tiem, kas atbilst viņa pakāpei un amatam (iepriekš minētais spriedums lietā 19/87 Hecq/Komisija, 7. punkts, un Pirmās instances tiesas 1990. gada 23. oktobra spriedums lietā T‑46/89 Pitrone/Komisija, 35. punkts).
164 Visbeidzot, lai gan ar Civildienesta noteikumiem ir paredzēts garantēt ierēdņiem iegūto pakāpi, kā arī šai pakāpei atbilstošu amatu, ar Civildienesta noteikumiem ierēdņiem nav piešķirtas nekādas tiesības uz noteiktu amatu, bet, gluži pretēji, piešķirta iecēlējinstitūcijai kompetence iecelt ierēdņus dienesta interesēs dažādos amatos, kas atbilst viņu pakāpei (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās W/Komisija, 102. punkts). Turklāt, lai gan ir skaidrs, ka administrācijas interesēs patiešām ir iecelt ierēdņus amatā, kas atbilst viņu spējām un personiskajām vēlmēm, tomēr nevar tikt atzīts, ka ierēdņiem ir tiesības veikt vai saglabāt īpašus pienākumus vai atteikties no jebkura cita pienākuma saistībā ar viņu pamatamatu (Tiesas 1981. gada 22. oktobra spriedums lietā 218/80 Kruse/Komisija, 7. punkts, un 1983. gada 1. jūnija spriedums apvienotajās lietās 36/81, 37/81 un 218/81 Seton/Komisija, 41.–44. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās W/Komisija, 105. punkts).
165 Izskatāmajā lietā ir skaidrs, ka ar lēmumu par iecelšanu citā amatā prasītājs tika pārcelts uz Loģistikas direkciju “nodaļas vadītāja statusā un ar savu amatu”, lai tostarp nodarbotos ar juridiskiem jautājumiem saistībā ar līgumiem un publisko iepirkumu. Nav konstatēts, ka šie jaunie pienākumi neatbilst prasītāja pakāpei. Lai gan prasītājs norāda, ka pirms lēmuma par iecelšanu citā amatā juridiskajiem jautājumiem saistībā ar līgumiem un publisko iepirkumu EESK esot bijis vienīgi otršķirīgs raksturs, no šī apstākļa nevar tikt secināts, ka pienākums Loģistikas direkcijā nodarboties ar juridiskiem jautājumiem saistībā ar līgumiem un publisko iepirkumu, sākot no prasītāja iecelšanas citā amatā, nevar iegūt nozīmīgumu un, pateicoties prasītāja juridiskajai ekspertīzei, kļūt par pastiprinātas uzmanības priekšmetu EESK. Turklāt pats prasītājs atzīst, ka viņam tika uzticēts sagatavot rokasgrāmatu par juridiskajiem līgumu un publisko iepirkumu aspektiem.
166 Visbeidzot, fakts, ka prasītāja jaunajos pienākumus vairs neietilpa personāla vadība, nevar būt pierādījums tam, ka minētie pienākumi būtu acīmredzami zemākas pakāpes nekā tie, kas atbilst prasītāja pakāpei, tādēļ ka visaugstākās pakāpes amatu hierarhijā, kā tas ir norādīts, noteikti nav rezervētas personām, kuras ieņem ar vadību saistītu amatu, bet var tikt piešķirtas ierēdņiem, kuri veic augsta līmeņa padomdevēju pienākumus (iepriekš minētais spriedums lietā Kerstens/Komisija, 101. punkts).
167 Šādos apstākļos prasītājam nav pamata apgalvot, ka lēmumā par iecelšanu citā amatā neesot ievērots amatu līdzvērtīgums.
168 No tā izriet, ka piektais pamats, kas izvirzīts saistībā ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ir jānoraida.
Par pamatu saistībā ar pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses un labas pārvaldības principa pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
169 Prasītājs apgalvo, ka iecēlējinstitūcija neesot ievērojusi savu pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses un labas pārvaldības principu, steigā un nepamatoti pieņemot lēmumus par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā. Prasītājs piebilst, ka viņš bez iecelšanas amatā esot atstāts vismaz trīspadsmit dienas, laikā no 2010. gada 24. marta līdz 13. aprīlim.
170 EESK lūdz noraidīt [šo] pamatu.
Civildienesta tiesas vērtējums
171 Lai gan saskaņā ar pastāvīgo judikatūru administrācijas pienākums ņemt vērā tās darbinieku intereses atspoguļo savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvaru, ko Civildienesta noteikumi ir radījuši attiecībās starp publisku iestādi un civildienesta darbiniekiem, šī pienākuma prasības nevar liegt iecēlējinstitūcijai veikt pasākumus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem dienesta interesēs, jo katrai amata aizpildīšanai vispirms ir jābūt balstītai uz dienesta interesēm. Ņemot vērā iestādes rīcības brīvības apjomu dienesta interešu izvērtēšanā, Civildienesta tiesai ir vienīgi jāpārbauda, vai iecēlējinstitūcija ir rīkojusies pieņemamās robežās un nav izmantojusi savu rīcības brīvību acīmredzami kļūdaini.
172 Izskatāmajā lietā, tā kā lēmumi par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā, kā tas tikko ir norādīts, ir tikuši pieņemti dienesta interesēs un nekādi nav konstatēts, ka tie būtu bijuši slēpts sods, ir jānoraida pamats saistībā ar to, ka iepriekš minētajos lēmumus neesot ievērots pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses, kā arī labas pārvaldības princips. Turklāt, lai gan prasītājs apgalvo, ka viņš laikā no 2010. gada 24. marta līdz 13. aprīlim esot palicis bez iecelšanas amatā, šim apstāklim, lai gan tas ir nožēlojams, nav ietekmes uz minēto lēmumu tiesiskumu.
173 No tā izriet, ka sestais izvirzītais pamats nevar tikt apmierināts.
Par pamatu saistībā ar Civildienesta noteikumu 22.b panta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
174 Prasītājs, visbeidzot, apgalvo, ka iecēlējinstitūcija esot pārkāpusi Civildienesta noteikumu 22.b pantu, sešdesmit dienu laikā no 2009. gada 7. decembra ziņojuma iesniegšanas dienas nesniedzot viņam jebkādu lietderīgu informāciju par termiņu, izbeidzoties kuram viņam esot bijušas tiesības gadījumā, ja administrācija nerīkojas, izpaust viņa ziņojumā ietverto informāciju Eiropas Komisijas priekšsēdētājam, Eiropas Savienības Revīzijas palātas priekšsēdētājam, Eiropas Savienības Padomes priekšsēdētājam vai Eiropas ombudam.
175 EESK lūdz noraidīt [šo] pamatu.
Civildienesta tiesas vērtējums
176 Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.b panta 1. punktu “[p]ret ierēdni, kurš, kā definēts 22.a pantā, nodod informāciju Komisijas priekšsēdētājam, Revīzijas palātas priekšsēdētājam vai Padomes priekšsēdētājam, vai Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam, vai Eiropas ombudam, iestādē, kurā ierēdnis strādā, nedrīkst rasties aizspriedums, ja tiek ievēroti abi šie nosacījumi: a) ierēdnis godīgi un pamatoti tic, ka atklātā informācija un tajā ietvertie pieņēmumi būtībā ir patiesi; un b) ierēdnis iepriekš ir atklājis šo pašu informāciju [OLAF] vai savai iestādei, un [OLAF] vai šai iestādei devis [OLAF] vai iestādes noteiktu laiku attiecīgi rīkoties, ņemot vērā gadījuma sarežģītību. Ierēdni pienācīgi informē par šo laika posmu 60 dienu laikā”.
177 Izskatāmajā lietā prasītāja izvirzītajam pamatam varētu būt nozīme tikai tad, ja iecēlējinstitūcija lēmumu, kas kaitē prasītājam, būtu pieņēmusi tādēļ, ka viņš, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 22.b pantu, vērsies pie Komisijas priekšsēdētāja, Revīzijas palātas priekšsēdētāja vai Padomes priekšsēdētāja, vai Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja, vai Eiropas ombuda. Papildus tam, ka nav ne konstatēts, ne pat apgalvots, ka prasītājs būtu izmantojis šo Civildienesta noteikumu 22.b pantā paredzēto procedūru, lēmumiem par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā katrā ziņā nav saiknes ar šādu procedūru.
178 Tātad prasītāja pēdējais izvirzītais pamats ir jānoraida kā tāds, kam nav nozīmes.
179 Tā kā visi pamati, kas vērsti pret lēmumiem par agrāko pienākumu izbeigšanu un par iecelšanu citā amatā ir noraidīti, prasījumi par minēto lēmumu atcelšanu ir jānoraida.
180 No visa iepriekš minētā izriet, ka visi prasījumi par tiesību aktu atcelšanu ir jānoraida vai nu kā nepieņemami, vai kā nepamatoti.
3. Par prasījumiem par zaudējumu atlīdzību
Lietas dalībnieku argumenti
181 Prasītājs apgalvo, ka šajā tiesvedībā apstrīdētie lēmumi viņam esot radījuši morālo kaitējumu, kuru viņš ex aquo et bono ir novērtējis EUR 15 000 apmērā.
182 Attiecībā uz mantisko kaitējumu, ko viņš esot cietis, prasītājs uzsver, ka viņam ir bijuši izdevumi advokāta palīdzības samaksai saistībā ar pirmstiesas procesu, un lūdz atmaksāt šos izdevumus EUR 1000 apmērā.
183 EESK lūdz noraidīt šos prasījumus par zaudējumu atlīdzību.
Civildienesta tiesas vērtējums
184 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasījumi, ar kuriem lūdz atlīdzināt kaitējumu civildienesta jomā, ir jānoraida daļā, kurā tie ir cieši saistīti ar prasījumiem par tiesību aktu atcelšanu, kuri paši ir noraidīti kā nepamatoti (Pirmās instances tiesas 2004. gada 10. jūnija spriedums lietā T‑330/03 Liakoura/Padome, 69. punkts). Tā kā izskatāmajā lietā, izvērtējot prasījumu atcelt tiesību aktus pamatojumam izvirzītās sūdzības, nav atklāts nekāds apstrīdēto lēmumu prettiesiskums un attiecīgi nekāds pārkāpums, kas varētu izraisīt administrācijas atbildību, ir jānoraida arī prasījumi par mantiskā un morālā kaitējuma, kuru prasītājs esot cietis apstrīdēto lēmumu prettiesiskuma dēļ, atlīdzināšanu.
185 Turklāt gadījumā, ja prasītājs vēlētos lūgt arī, lai EESK tiktu piespriests atlīdzināt kaitējumu, kas izriet no dienesta pārkāpumiem, kam nav ciešas saiknes ar prasījumiem par tiesību aktu atcelšanu, šāds prasījums būtu nepieņemams, jo prasītājs nav iesniedzis administrācijai lūgumu Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē.
186 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
187 Atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot citus minētā reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.
188 No šī sprieduma motīviem izriet, ka prasītājs ir lietas dalībnieks, kuram spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt EESK savos prasījumos ir tieši prasījusi, lai viņam tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tomēr, kā tas ir norādīts, lai gan pierādījumi, kurus prasītājs sniedzis savā 2009. gada 7. decembra ziņojumā, bija nepietiekami, lai pierādītu psiholoģiskas vardarbības vai būtisku prettiesisku darbību Civildienesta noteikumu 22.a panta izpratnē esamību vai vismaz demonstrētu to esamības iespējamību, tie tomēr pierāda vairāku prettiesisku darbību esamību. Tādējādi, tā kā lietas apstākļi attaisno Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, ir jāpiespriež katram lietas dalībniekam pašam segt savus tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas radušies pagaidu noregulējuma tiesvedībā.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA
(pirmā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 25. septembrī.