Language of document : ECLI:EU:T:2022:568

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)

2022. gada 21. septembrī (*)

ELGF un ELFLA – No finansējuma izslēgti izdevumi – Francijas izdevumi – Brīvprātīgs saistītais atbalsts – Atbilstības nosacījumi – Atbilstīgās nozares un produkti – Regulas (ES) Nr. 1307/2013 52. panta 2. punkts

Lietā T‑475/21

Francijas Republika, ko pārstāv A.L. Desjonquères, F. Alabrune, T. Stéhelin, G. Bain un J.L. Carré, pārstāvji,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv C. Perrin un A. Sauka, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] un J. Dimitrakopuls [I. Dimitrakopoulos] (referents),

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

ņemot vērā, ka trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemjot, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu, Francijas Republika lūdz atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2021/988 (2021. gada 16. jūnijs), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz atsevišķus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2021, L 218, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl ar to no ELGF finansējuma ir izslēgta summa 45 869 990,19 EUR, kas atbilst izdevumiem par brīvprātīgo saistīto atbalstu lopbarības pākšaugu audzēšanai 2017. pieprasījuma gadā.

 Tiesvedības priekšvēsture

2        2016. gada 1. augustā Francijas iestādes saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1307/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 637/2008 un Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 (OV 2013, L 347, 608. lpp.), 54. panta 1. punktu paziņoja Eiropas Komisijai par proteīnaugu nozarei paredzētu saistītā atbalsta pasākumu, kura nosaukums bija “24. Atbalsts lopbarības pākšaugu audzēšanai” (turpmāk tekstā – “24. pasākums”). Šā paziņojuma 2.2.b) punktā tostarp bija precizēts, ka uz šajā saistītā atbalsta shēmā paredzēto atbalstu var pretendēt platības, kurās tiek audzēti lopbarības pākšaugi tīrsējā, lopbarības pākšaugu maisījumi un lopbarības pākšaugi kopā ar citām sugām (graudaugiem, zālaugiem, eļļas augiem), ja sēklas maisījums sēšanas brīdī satur vismaz 50 % lopbarības pākšaugu sēklu.

3        Attiecībā uz 2015. un 2016. pieprasījumu gadu (proti, 2016. un 2017. finanšu gadu) Komisija veica izmeklēšanu ar atsauces numuru NAC/2016/021/FR, kuras noslēgumā tā konstatēja, ka 24. pasākuma atbilstības nosacījumi nav saderīgi ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, un tāpēc pieņēma Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2018/1841 (2018. gada 16. novembris), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2018, L 298, 34. lpp.); ar šo lēmumu Francijas Republikai tika piemērota finanšu korekcija par izdevumiem saistībā ar šo pasākumu.

4        Komisija par 2017. pieprasījumu gadu veica jaunu izmeklēšanu, kas reģistrēta ar numuru NAC/2018/009/FR.

5        Ar 2018. gada 4. maija vēstuli Komisija saskaņā ar Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 908/2014 (2014. gada 6. augusts), ar ko paredz noteikumus par to, kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1306/2013 piemēro attiecībā uz maksājumu aģentūrām un citām struktūrām, finanšu pārvaldību, grāmatojumu noskaidrošanu, noteikumiem par pārbaudēm, nodrošinājumu un pārredzamību (OV 2014, L 255, 59. lpp.), 34. panta 2. punktu paziņoja Francijas Republikai iepriekš minētās izmeklēšanas rezultātus. Šajā 2018. gada 4. maija paziņojumā Komisija konstatēja, ka 24. pasākuma atbilstības nosacījumi nav mainījušies salīdzinājumā ar nosacījumiem, kas piemērojami attiecībā uz 2015. un 2016. pieprasījumu gadu, jo [platības ar] lopbarības pākšaugu un zālaugu maisījumiem joprojām bija to platību vidū, par kurām var saņemt saistīto atbalstu. Komisija norādīja Francijas iestādēm, ka, Komisijas ieskatā, maksājumi, kas veikti saistībā ar 24. pasākumu, sākot no 2017. pieprasījumu gada, ir prettiesiski un nav atbilstīgi Savienības finansējumam. Turklāt Komisija aicināja Francijas iestādes sniegt novērtējumu par ELGF radīto risku saistībā ar 2017. pieprasījumu gadu un grozīt 24. pasākuma atbilstības nosacījumus.

6        Ar 2018. gada 6. novembra vēstuli Francijas iestādes, pirmkārt, apstrīdēja finanšu korekcijas piemērošanu tā atbalsta summas apmērā, kas izmaksāts par platībām, kurās audzēti lopbarības pākšaugu un zālaugu maisījumi, un, otrkārt, būtībā apgalvoja, ka nav nevienas tiesību normas, kura no saistītā atbalsta izslēgtu zālaugus.

7        Ar 2019. gada 17. decembra vēstuli, kas nosūtīta, pamatojoties uz Regulas Nr. 908/2014 34. panta 3. punkta trešo daļu un 40. panta 1. punktu, Komisija Francijas Republikai formāli paziņoja aplēsto korekcijas summu attiecībā uz 2017. pieprasījumu gadu, proti, 45 869 990,19 EUR.

8        2020. gada 3. februāra vēstulē Francijas iestādes lūdza sākt samierināšanas procedūru, pamatojoties uz Regulas Nr. 908/2014 40. panta 1. punktu. Samierināšanas struktūra 2020. gada 2. augustā sniedza savu ziņojumu, kurā tā secināja, ka pušu samierināšana nav iespējama.

9        Ar 2021. gada 5. marta vēstuli Komisija pēc samierināšanas struktūras ziņojuma nosūtīja Francijas iestādēm savu galīgo nostāju, kurā tā būtībā apstiprināja – tā kā zālaugi nav minēti Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktā noteiktajā to nozaru un produktu sarakstā, kas kvalificējas saistītajam atbalstam, šādu atbalstu nedrīkst piešķirt par lopbarības pākšaugu un zālaugu maisījumiem, pat ja zālaugi ir mazākumā.

10      Ar apstrīdēto lēmumu Komisija no Savienības finansējuma tostarp izslēdza Francijas Republikas izdevumus saistībā ar 24. pasākumu par 2017. pieprasījumu gadu – 45 869 990,19 EUR.

 Lietas dalībnieku prasījumi

11      Francijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to izdevumiem saistībā ar 24. pasākumu par 2017. pieprasījumu gadu ir piemērota finanšu korekcija 45 869 990,19 EUR;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

12      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

13      Prasības pamatojumā prasītāja izvirza vienu vienīgu pamatu, ar ko tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punkts. Proti, Francijas Republika apgalvo, ka Komisija – uzskatot, ka pākšaugiem, kas tiek audzēti kopā ar zālaugiem, nevar piemērot saistītā atbalsta shēmu, – ir kļūdaini interpretējusi minēto tiesību normu.

14      Šajā ziņā Francijas Republika argumentē, ka no Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punkta gramatiskās, kontekstuālās un teleoloģiskās interpretācijas izriet, ka šajā tiesību normā minētajam jēdzienam “nozare” ir plašāks tvērums nekā jēdzienam “produkts” – to it īpaši apstiprinot Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 3. punktā, 54. panta 1. un 2. punktā, minētās regulas 49. apsvērumā, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1308/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (OV 2013, L 347, 671. lpp.), veiktais nošķīrums starp lauksaimniecības produktiem un lauksaimniecības nozarēm. Francijas Republika uzskata, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktu dalībvalstis, lai novērstu esošo grūtību palielināšanos, var sniegt saistītu atbalstu vai nu konkrētai lauksaimniecības nozarei, proti, vairākiem produktu veidiem, kas primāri vai sekundāri ir piederīgi pie šīs nozares, vai arī vienam konkrētam lauksaimniecības produktu veidam.

15      Runājot konkrētāk par Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktā minēto proteīnaugu nozari, Francijas Republika uzskata, ka ar to netiek apzīmēts konkrēts produkts, bet gan tā ir norāde uz tādu augu nozari, kuri pieder pie pākšaugu dzimtas un kuri tiek audzēti to bagātīgā proteīnu satura dēļ.

16      Šādos apstākļos Francijas Republika apgalvo, ka proteīnaugu nozare ir jāsaprot plaši, to attiecinot uz visu parasto praksi, kas ir iedibināta kādā dalībvalstī, lai audzētu pākšaugus, kuri tiek kultivēti to bagātīgā proteīna satura dēļ.

17      Francijā lopbarībai paredzētās pākšaugu kultūras parasti tiek audzētas kopā ar citām sugām, piemēram, zālaugiem. Pākšaugu audzēšana kopā ar zālaugiem esot lietderīga ne tikai no lauksaimnieciska skatpunkta, jo tā ļauj lopkopjiem iegūt lopiem vieglāk sagremojamu barību, bet arī no vides skatpunkta, jo pākšaugi ļauj piesaistīt augsnei gaisā esošo slāpekli un līdz ar to samazināt pievienojamā slāpekļa mēslojuma daudzumu. Turklāt Francijas Republika apgalvo, ka lopbarības pākšaugu nozare kopš 20. gadsimta 60. gadiem ir ievērojami sarukusi. Tāpēc saistītā atbalsta piešķiršana pākšaugu audzēšanai – tajā skaitā lopbarības pākšaugu audzēšanai kopā ar citām sugām, tostarp zālaugiem, – atbilstot saistītā atbalsta mērķim, kas ir atbalstīt grūtībās nonākušu nozari, veicinot ierastu un dzīvnieku veselībai un videi labvēlīgu praksi.

18      Visbeidzot, replikas rakstā Francijas Republika precizē, ka tā neapgalvo, ka pākšaugi un zālaugi veido pamatproduktus un sekundāros produktus proteīnaugu nozarē, bet gan – ka pākšaugu un zālaugu maisījumi, kuri pārsvarā sastāv no pākšaugiem, ir pilnīgi atsevišķs minētās nozares produkts.

19      Komisija nepiekrīt Francijas Republikas argumentiem.

20      Iesākumā jānorāda, pirmkārt, ka, procesuālajos rakstos Francijas Republika neapstrīd, ka zālaugi, skatīti atsevišķi, neietilpst nozarēs vai produktos, kuru saraksts ir ietverts Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktā, un tātad tie paši par sevi nav atbilstīgi saistītā atbalsta saņemšanai. Otrkārt, starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka pākšaugi ir atbilstīgi saistītajam atbalstam, jo šie produkti ietilpst proteīnaugu nozarē, kas ir skaidri minēta Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktā.

21      Tomēr lietas dalībniekiem nav vienprātības jautājumā par to, vai tādi maisījumi, kuri sastāv, pirmkārt, no lauksaimniecības produktiem, kas ietilpst kādā no nozarēm vai atbilst kādam no produktiem, kuru saraksts ir ietverts Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktā, kā, piemēram, pākšaugi, un, otrkārt, lauksaimniecības produktiem, kas neietilpst minētajās nozarēs vai neatbilst minētajiem produktiem, kā, piemēram, zālaugi, kvalificējas saistītajam atbalstam.

22      Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāveic Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punkta gramatiskā, kontekstuālā un teleoloģiskā interpretācija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 11. decembris, Somija/Komisija, T‑124/14, EU:T:2015:955, 24. punkts).

 Par gramatisko interpretāciju

23      Gramatiskajā interpretācijā jāņem vērā, ka Savienības tiesību aktu teksti tiek sagatavoti vairākās valodās un visas valodu versijas ir vienlīdz autentiskas; tas nozīmē, ka var būt nepieciešams savstarpēji salīdzināt dažādās valodu versijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 11. decembris, Somija/Komisija, T‑124/14, EU:T:2015:955, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

24      Regulas Nr. 1307/2013 52. pants “Vispārīgi noteikumi” ir iekļauts minētās regulas IV sadaļas “Saistītais atbalsts” 1. nodaļā “Brīvprātīgs saistītais atbalsts”, un tā 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis lauksaimniekiem var piešķirt saistīto atbalstu saskaņā ar minētajā nodaļā izklāstītajiem nosacījumiem.

25      Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktā ir noteikts, ka saistīto atbalstu var piešķirt šādām nozarēm un produktiem: labība, eļļas augu sēklas, proteīnaugi, pākšaugi, lini, kaņepes, rīsi, rieksti, cietes kartupeļi, piens un piena produkti, sēklas, aitas gaļa un kazas gaļa, liellopu un teļa gaļa, olīveļļa, zīdtārpiņi, sausā lopbarība, apiņi, cukurbietes, cukurniedres un cigoriņi, augļi un dārzeņi un īscirtmeta atvasāji.

26      Jānorāda, ka Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktā ir ietverts saraksts ar nozarēm un produktiem, kas kvalificējas saistītā atbalsta piešķiršanai; to, ka šis saraksts ir ierobežots un izsmeļošs, apliecina tas, ka ir lietots vārds “šādi” [franču valodā “suivants”] (angļu valodā “following” un itāļu valodā “seguenti”), un turpmākajā tekstā seko kols pirms minēto nozaru un produktu uzskaitījuma.

27      Tātad – ņemot vērā, ka Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktā, pirmkārt, ir noteikts izsmeļošs saraksts ar nozarēm un produktiem, kas kvalificējas saistītā atbalsta piešķiršanai, un, otrkārt, nav minēti tādi produktu maisījumi, kuri sastāv no produktiem, kas ietilpst kādā no nozarēm vai atbilst kādam no produktiem, kuri šajā sarakstā minēti tiešiem vārdiem, un produktiem, kas neietilpst minētajās nozarēs vai neatbilst minētajiem produktiem, – šīs tiesību normas gramatiskā interpretācija šķietami apstiprina Komisijas tēzi, ka minētie maisījumi nekvalificējas šā atbalsta saņemšanai, nevis Francijas Republikas izvirzīto argumentāciju.

 Par kontekstuālo interpretāciju

28      No apstākļa, ka, pirmkārt, Regulas Nr. 1307/2013 IV sadaļas 1. nodaļas nosaukumā ir izmantots īpašības vārds “brīvprātīgs”, un, otrkārt, no darbības vārda “varēt” šīs regulas 52. panta 1. punktā (skat. šā sprieduma 24. punktu) izriet, ka saistītā atbalsta shēma nav obligāta un dalībvalstīm tādējādi ir brīvība piešķirt šādu atbalstu.

29      Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 1. punktu, ja dalībvalstis nolemj izveidot šādu atbalstu, tām, šādi rīkojoties, ir jāievēro visi minētās regulas IV sadaļas 1. nodaļā izvirzītie nosacījumi (skat. šā sprieduma 24. punktu).

30      Šajā ziņā, pirmkārt, piemērojot Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktu, var tikt piešķirts saistītais atbalsts nozarēm un produktiem, kuru izsmeļošs saraksts ir iekļauts minētajā pantā. Otrkārt, saskaņā ar šīs regulas 52. panta 3. punktu atbalstu var piešķirt tikai tām nozarēm vai reģioniem dalībvalstī, kurās “konkrēti lauksaimniecības veidi” vai “konkrētas lauksaimniecības nozares”, pirmām kārtām, ir īpaši svarīgas ekonomisku, sociālu un/vai ar vidi saistītu iemeslu dēļ un, otrām kārtām, saskaras ar noteiktām grūtībām. Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko papildina Regulu Nr. 1307/2013 un ar kuru groza minētās regulas X pielikumu (OV 2014, L 181, 1. lpp.), 52. panta 3. punktā ir precizēts, ka ar “grūtībām” saprot to, ka pastāv ražošanas pārtraukšanas vai ražošanas lejupslīdes risks, tostarp veiktās darbības vājās rentabilitātes dēļ, kas negatīvi ietekmē attiecīgā reģiona vai sektora ekonomisko, sociālo vai vides faktoru līdzsvaru. Treškārt, Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 5. punktā ir noteikts, ka šim atbalstam ir jābūt nepieciešamam, lai saglabātu pašreizējos ražošanas apjomus attiecīgajās nozarēs vai reģionos.

31      Tādējādi no iepriekš minētajām tiesību normām, tās aplūkojot kopsakarā, izriet, ka likumdevējs ir vēlējies ierobežot dalībvalstu tiesības piešķirt saistītu atbalstu, izvirzot kumulatīvus nosacījumus, kas ievērojami ierobežo to saņēmēju loku, kuriem ir tiesības saņemt atbalstu, un vispārīgāk – tā materiālo piemērošanas jomu. Tātad plaša minētās piemērošanas jomas interpretācija nebūtu saderīga ar iepriekš minētajiem nosacījumiem.

32      Turklāt – kaut gan Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 3. punktā dalībvalstīm ir piešķirta zināma rīcības brīvība, lai noteiktu, vai nozares vai produkti, pirmām kārtām, ir īpaši svarīgi ekonomisku, vides vai sociālo iemeslu dēļ un, otrām kārtām, saskaras ar grūtībām un vai saistītais atbalsts varētu novērst šo grūtību palielināšanos vai atteikšanos no ražošanas, – nedz no šā panta, nedz no kādas citas Regulas Nr. 1307/2013 vai Regulas Nr. 639/2014 tiesību normas neizriet, ka dalībvalstīm būtu analoģiska rīcības brīvība, definējot nozares un produktus, kuri kvalificējas saistītajam atbalstam un kuru saraksts ir iekļauts Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktā. Proti, šāda rīcības brīvība būtu pretrunā Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktā noteiktā saraksta izsmeļošajam raksturam, kuru Francijas Republika turklāt ir tieši atzinusi savos procesuālajos rakstos.

33      Jāpiebilst, ka Regulas Nr. 1307/2013 1. panta b) punktā ir ietverts saraksts ar dažādām lauksaimniekiem paredzētām atbalsta shēmām, kuras ir reglamentētas tās noteikumos. No minētās regulas I pielikuma izriet, ka šīs shēmas – izņemot saistītā atbalsta shēmu un īpašo kokvilnas atbalstu, ko reglamentē šīs pašas regulas IV sadaļas 2. nodaļas noteikumi, – ir atsaistītas no saražotā apjoma.

34      Tādējādi saistītais atbalsts ir izņēmumu veidojoša atbalsta shēma salīdzinājumā ar citām Regulā Nr. 1307/2013 reglamentētajām atbalsta shēmām, kuras ir atsaistītas no saražotā apjoma un kuras principā neattiecas tieši uz lauksaimniecības nozarēm vai produktiem, kas saskaras ar grūtībām.

35      Tātad – ņemot vērā, ka saistītais atbalsts ir izņēmums, – tā piemērošanas nosacījumi ir jāinterpretē šauri (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2018. gada 13. decembris, Sut, C‑514/17, EU:C:2018:1016, 28. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 22. janvāris, Pensionsversicherungsanstalt (Profesionālās darbības beigšana pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas), C‑32/19, EU:C:2020:25, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

36      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, jāsecina, ka atbilstīgās nozares un produkti, kuru saraksts ir ietverts Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktā, ir jāinterpretē šauri.

37      Tādējādi Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punkta kontekstuālā interpretācija neapstiprina Francijas Republikas apgalvojumu, ka atbalsta saņemšanai ir atbilstīgi tādi maisījumi, kuri ietver lauksaimniecības produktus, kas ietilpst kādā no nozarēm vai atbilst kādam no produktiem, kuru saraksts ir tiešiem vārdiem iekļauts minētajā pantā, un citiem produktiem, kas neietilpst minētajās nozarēs vai neatbilst minētajiem produktiem.

 Par teleoloģisko interpretāciju

38      Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punkta teleoloģiskajā interpretācijā jāņem vērā šīs pašas regulas 49. apsvērumā un 52. panta 5. punktā minētais saistītās atbalsta shēmas mērķis. No minētā apsvēruma un pēdējās minētās tiesību normas – lasot kopsakarā ar Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 3. punktu un Regulas Nr. 639/2014 52. panta 3. punktu (skat. šā sprieduma 30. punktu) – izriet, ka saistītā atbalsta mērķis nav vispārīgi atbalstīt lauksaimniecisko ražošanu, bet gan radīt stimulu saglabāt pašreizējos ražošanas apjomus kādas dalībvalsts konkrētās nozarēs vai konkrētos reģionos, kas ir īpaši svarīgi ekonomisku un sociālu apsvērumu dēļ un kas saskaras ar grūtībām, kuras var izraisīt atteikšanos no ražošanas vai tās sarukšanu un negatīvi ietekmēt attiecīgās nozares vai reģiona ekonomisko, sociālo vai vides līdzsvaru.

39      No tā izriet, ka saistītā atbalsta mērķis ir atbalstīt ražošanu attiecībā uz noteiktiem lauksaimniecības nozarēm vai produktiem, kas saskaras ar grūtībām, lai novērstu atteikšanos no šo produktu ražošanas vai tās sarukšanu, kā arī negatīvās sekas, kuras tas rada attiecīgā reģiona vai nozares ekonomiskajam, sociālajam vai vides līdzsvaram.

40      Šajā lietā jāatgādina, ka 24. pasākums “Atbalsts lopbarības pākšaugiem” bija vērsts uz to, lai stimulētu lopbarības pākšaugu audzēšanu, jo saskaņā ar Francijas Republikas paziņojumu atbilstoši Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 4. punktam lopbarības pākšaugu platības kopš 2010. gada bija sarukušas un platības, kurās tiek audzēti lopbarības pākšaugi tīrsējā, bija ievērojami un pastāvīgi samazinājušās.

41      Francijas Republika būtībā apgalvo, ka saistītais atbalsts pākšaugu ar bagātīgu proteīna saturu audzēšanai, kas tostarp attiecas uz pākšaugu un zālaugu maisījumiem, atbilst mērķim atbalstīt īpaši nozīmīgu grūtībās nonākušu nozari ekonomisku, sociālu vai vides apsvērumu dēļ Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 3. punkta izpratnē.

42      Šajā ziņā, pirmkārt, Francijas Republika apgalvo, ka pākšaugiem piemīt īpatnība, ka tie piesaista augsnei gaisā esošo slāpekli un tādējādi sniedz iespēju izvairīties no slāpekli saturošu mēslojumu pievienošanas, un tas ir iemesls, kura dēļ pākšaugi bieži un tradicionāli sēti kopā ar citām sugām.

43      No iepriekš minētā argumenta neizriet, ka pākšaugi tiktu vienīgi vai galvenokārt sēti kopā ar zālaugiem. Tātad ar šo argumentu nevar pierādīt, ka 24. pasākuma mērķi atbilstoši Regulai Nr. 1307/2013 – proti, atbalstīt lopbarības pākšaugu audzēšanu, lai saglabātu tā pašreizējo ražošanas līmeni (skat. šā sprieduma 40. punktu), – efektīvi varētu sasniegt tikai tad, ja minētajā ražošanā tiek iekļauti pākšaugu un zālaugu maisījumi.

44      Katrā ziņā jānorāda – tāpat kā to dara Komisija –, ka saistītā atbalsta mērķis nav atbalstīt pasākumus, kuriem ir labvēlīga ietekme uz vidi, un šā mērķa sasniegšanai Regulā Nr. 1307/2013 ir paredzēta cita atbalsta shēma (skat. minētās regulas III sadaļas “Pamata maksājuma shēma, vienotā platībmaksājuma shēma un saistītie maksājumi” 3. nodaļu “Maksājums par klimatam un videi labvēlīgām lauksaimniecības praksēm”).

45      Tāpēc, pat pieņemot, ka pākšaugi sniedz priekšrocības videi, šis apstāklis nepierāda, ka šā sprieduma 40. punktā minētais mērķis tiktu īstenots efektīvi ar pākšaugu un zālaugu maisījumiem piešķirtu atbalstu. Tātad šā sprieduma 42. punktā minētais Francijas Republikas arguments ir jānoraida.

46      Turklāt replikas rakstā Francijas Republika apgalvo, ka pākšaugu audzēšana kopā ar zālaugiem ir arī vides interesēs, jo zālaugu klātesamība liek pākšaugiem labāk piesaistīt gaisā esošo slāpekli augsnei un tādējādi izvairīties no slāpekli saturoša mēslojuma pievienošanas augsnei. Šā argumenta pamatojumā Francijas Republika atsaucas uz Institut national de recherche pour l’agriculture, l’alimentation et l’environnement (Valsts Lauksaimniecības, pārtikas un vides pētniecības institūts) 2010. gada pētījumu. Tomēr no lietas materiāliem neizriet, ka iepriekš minētais arguments un pētījums būtu tikuši paziņoti Komisijai un par tiem būtu notikušas debates administratīvajā procesā. Šādos apstākļos – atbilstoši judikatūrai, ka Komisijas lēmuma tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kas varēja būt tās rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 22. janvāris, Lietuva/Komisija, T‑19/18, nav publicēts, EU:T:2020:4, 42. punkts un tajā minētā judikatūra), – iepriekš minētais arguments un pētījums ir jānoraida kā tādi, kas neietekmē apstrīdētā lēmuma pamatotību.

47      Otrkārt, Francijas Republika apgalvo, ka pākšaugu un zālaugu maisījumi ļauj audzētājiem iegūt pilnīgāku un vieglāk sagremojamu lopbarību dzīvniekiem. Taču jāatzīst – kā norāda arī Komisija –, ka šis arguments nav nozīmīgs, jo šajā lietā 24. pasākums neattiecas uz lopkopības nozari, bet tā mērķis ir atbalstīt lopbarības pākšaugu audzēšanu. Tātad Francijas Republikas arguments ir jānoraida.

48      No tā izriet, ka Francijas Republika nav spējusi pierādīt, ka saistītā atbalsta piešķiršana pākšaugu un zālaugu maisījumiem atbilstu 24. pasākuma mērķim saskaņā ar Regulu Nr. 1307/2013.

49      Ievērojot iepriekš minēto, Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punkta teleoloģiskā interpretācija apstiprina, ka maisījumi, kuri sastāv no produktiem, kas ietilpst kādā no nozarēm vai atbilst kādam no produktiem, kuru saraksts ir tiešiem vārdiem noteikts minētajā pantā, un produktiem, kas neietilpst minētajās nozarēs vai neatbilst minētajiem produktiem, nav atbilstīgi saistītajam atbalstam.

50      Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punkta gramatiskā, kontekstuālā un teleoloģiskā interpretācija liedz Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktā minētā jēdziena lauksaimniecības “nozare” plašu interpretāciju, ko aizstāv Francijas Republika.

51      Tomēr jāpārbauda, vai – kā apgalvo Francijas Republika –, lai definētu lauksaimniecības nozari Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punkta izpratnē, ir jāņem vērā visa prakse, kas dalībvalstī ierasta un iedibināta saistībā ar šajā nozarē ietilpstošo kultūraugu audzēšanu (skat. šā sprieduma 16. punktu).

52      Šajā ziņā Francijas Republika apgalvo, ka saskaņā ar Regulas Nr. 639/2014 52. panta 2. punktu dalībvalstī ierastai un iedibinātai praksei ir nozīme, nosakot Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktā minētās īpašās lauksaimniecības nozares.

53      Komisija nepiekrīt Francijas Republikas argumentiem.

54      Pirmām kārtām, jānorāda – tāpat kā to dara Komisija –, ka, pirmkārt, Regula Nr. 639/2014 ir deleģētā regula, kuras mērķis ir papildināt Regulas Nr. 1307/2013 noteikumus. Tādējādi uz tās tiesību normām nevar atsaukties, nedz lai atkāptos no Regulas Nr. 1307/2013 noteikumiem, uz kuru pamata tā ir pieņemta, nedz lai interpretētu šīs tiesību normas pretēji to formulējumam un sistēmai.

55      Otrkārt, Regulas Nr. 639/2014 52. panta 2. punkts neattiecas uz Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktā ietverto to nozaru un produktu definīciju, kuras ir tiesīgas saņemt saistīto atbalstu. Proti, Regulas Nr. 639/2014 52. panta 2. punktā ir tieša norāde uz Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 3. punktu, kurā ir izvirzīts nosacījums, kas ir kumulatīvs un atšķiras no minētās regulas 52. panta 2. punktā izvirzītā nosacījuma (skat. šā sprieduma 30.–32. punktu).

56      Tādējādi no Regulas Nr. 639/2014 52. panta 2. punkta un Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. un 3. punkta kopsakarā veiktas interpretācijas izriet, ka dalībvalstis “jo īpaši ņem vērā attiecīgā reģiona vai sektora būtiskās ražošanas struktūras un apstākļus” tikai tad, kad tās saskaņā ar Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 3. punktu nosaka “konkrētos saimniekošanas veidus” vai “konkrētos lauksaimniecības sektorus”, kas ir īpaši svarīgi ekonomisku, sociālu vai vides iemeslu dēļ vai saskaras ar grūtībām.

57      Otrām kārtām, replikas rakstā Francijas Republika būtībā precizēja, ka tās mērķis nav pierādīt, ka dalībvalstī iedibinātā prakse ir kritērijs saistītā atbalsta saņemšanai, bet gan ka šī prakse ir nozīmīga, lai definētu Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktā minētās īpašās lauksaimniecības nozares. Šajā ziņā ir pietiekami ar norādi, ka šāds nošķīrums ir mākslīgs, proti, pretēji tam, ko apgalvo Francijas Republika, to nozaru definīcija, kuru saraksts ir ietverts Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktā, ir jautājums, kas rodas, nosakot kultūras un produktus, par kurām var saņemt saistītu atbalstu saskaņā ar minēto pantu. Kā norādīts šā sprieduma 32. punktā, ar šo pantu dalībvalstīm netiek piešķirta nekāda rīcības brīvība attiecībā uz tādu nozaru un produktu definēšanu, kurām var piešķirt saistīto atbalstu.

58      Trešām kārtām, lai Savienībā garantētu tiesisko drošību un saistīto atbalstu reglamentējošo tiesību normu vienveidīgu interpretāciju, lauksaimniecības nozare Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punkta izpratnē ir jādefinē, ņemot vērā skaidrus un objektīvus kritērijus, kas attiecas uz minētajā nozarē ietilpstošajiem lauksaimniecības produktiem. Tādējādi jēdzienu “nozare” nevar definēt, pamatojoties uz kādā dalībvalstī attiecīgā nozarē ietilpstošu kultūraugu audzēšanai ierasto un iedibināto praksi, kura var atšķirties atkarībā no katrā dalībvalstī pastāvošajiem apstākļiem. Turklāt Eiropas tiesiskajā regulējumā nav paredzēti konkrēti kritēriji, uz kuriem pamatojoties būtu jāizvērtē, vai dalībvalstī pastāv ierasta un iedibināta prakse. Tāpēc Francijas Republikas piedāvātā interpretācija nav saderīga ar piemērojamās tiesību normas skaidrības un paredzamības prasībām.

59      Tātad – pat pieņemot, ka pākšaugu un zālaugu maisījumi Francijā ir ierasta un iedibināta prakse proteīnaugu nozarē, – nevar uzskatīt, ka šie maisījumi ietilpst minētajā nozarē Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punkta izpratnē.

60      Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ir jāatzīst, ka Komisija nav pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot Regulas Nr. 1307/2013 52. panta 2. punktu tādējādi, ka no saistītā atbalsta ir izslēgti, pirmkārt, produkti, kas nav iekļauti minētajā pantā ietvertajā sarakstā vai kas neietilpst kādā no šajā sarakstā iekļautajām nozarēm, piemēram, zālaugi, un, otrkārt, iepriekš minēto produktu maisījumi ar produktiem, kuri ietilpst nozarēs vai atbilst produktiem, kas ir tiešiem vārdiem minēti šajā pantā.

61      Tātad vienīgais Francijas Republikas izvirzītais pamats – un līdz ar to arī prasība kopumā – ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

62      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Francijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Francijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Costeira

Kancheva

Dimitrakopoulos

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 21. septembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.