T37002LVORDConversion2-30DEFPAGAIDU TULKOJUMS0Document13.0.0 5/04/2005 15:49:210Texte pour publication-LKAL@TRA-DOC-LV-ORD_IRR-T-0370-2002-200404409-06_01“”PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS (trešā palāta)

2004. gada 6. jūlijā  (NaN)

Regula (EK) Nr. 1829/2002 – Cilmes vietas nosaukuma reģistrācija – “Feta” – Prasība atcelt tiesību aktu – Tiesības celt prasību – Nepieņemamība

Lieta T‑370/02

Alpenhain-Camembert-Werk, Lēena/Fafinga [Lehen/Pfaffing] (Vācija),

Bergpracht Milchwerk GmbH & Co. KG, Tetnanga [Tettnang] (Vācija),

Käserei Champignon Hofmeister GmbH & Co. KG, Laubene [Lauben] (Vācija),

Bayerland eG, Nirnberga [Nuremberg] (Vācija),

Hochland AG, Haimenkirha [Heimenkirch] (Vācija),

Milchwerk Crailsheim‑Dinkelsbühl eG, Krailshaima [Crailsheim] (Vācija),

Rücker GmbH, Auriha [Aurich] (Vācija),

prasītājas,

ko pārstāv advokātes J. Zalcvēdele [J. Salzwedel] un J. Vernere [J. Werner], kas norādīja adresi Luksemburgā,

ko atbalsta

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv P. Ormonda [P. Ormond], pārstāve,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv J. L. Iglesiass‑Buihess [J. L. Iglesias Buhigues], S. Grīnhaids [S. Grünheid] un A. M. Rušo‑Žoē [A.‑M. Rouchaud‑Joët], pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Grieķijas Republika, ko pārstāv V. Kontolaims [V. Kontolaimos], I. Halkias [I. Chalkias] un M. Tasopulu [M. Tassopoulou], pārstāvji,

un

Grieķijas piena produktu ražotāju asociācija (Sevgap), ko pārstāv advokāts N. Korogianakis [N. Korogiannakis],

personas, kas iestājušās lietā,

par lūgumu atcelt Komisijas 2002. gada 14. oktobra Regulu (EK) Nr. 1829/2002, ar ko groza pielikumu Regulai (EK) Nr. 1107/96 attiecībā uz nosaukumu “Feta” (OV L 277, 10. lpp.), kas ir aizsargāts cilmes vietas nosaukums.

EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši M. Jēgers [M. Jaeger] un F. Deuss [F. Dehousse],

sekretārs H. Jungs [H. Jung],

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

Atbilstošās tiesību normas

1

Padomes 1992. gada 14. jūlija Regula (EEK) Nr. 2081/92 par lauksaimniecības produktu un pārtikas ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (OV L 208, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Pamatregula”) saskaņā ar 1. pantu paredz normas, kas attiecas uz dažu lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu cilmes vietu nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību Kopienā.

2

Saskaņā ar Pamatregulas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu “cilmes vietas nosaukums” ir “kāda reģiona, kādas konkrētas vietas vai, izņēmuma gadījumos, valsts nosaukums, kas izmantots, lai aprakstītu kādu lauksaimniecības produktu vai pārtikas produktu:

–

kura izcelsme ir minētajā reģionā, konkrētā vietā vai valstī, un

–

tā kvalitāte vai īpašības lielā mērā vai pilnīgi ir saistītas ar īpašu ģeogrāfisku vidi un tai piemītošajiem dabas vai cilvēka faktoriem, un ražošana, apstrāde un sagatavošana veikta attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā”.

3

Pamatregulas 2. panta 3. punkts paredz:

“Atsevišķi tradicionāli ģeogrāfiski vai neģeogrāfiski nosaukumi, kas apzīmē lauksaimniecības produktu vai pārtiku ar izcelsmi kādā reģionā vai kādā konkrētā vietā un kas atbilst 2. punkta [a) apakšpunkta] otrajā ievilkumā minētajiem nosacījumiem, arī uzskatāmi par cilmes vietas nosaukumiem.”

4

Saskaņā ar Pamatregulas 3. panta noteikumiem nosaukumus, kas pārvērtušies par sugas vārdiem, reģistrēt nedrīkst. Šajā regulā “nosaukums, kas pārvērties par sugas vārdu” ir lauksaimniecības produkta vai pārtikas nosaukums, kas, lai gan tas attiecas uz izcelsmes vietu vai reģionu, kur šis produkts vai pārtika sākotnēji ražots vai tirgots, ir pārvērties par kāda lauksaimniecības produkta vai pārtikas parasto nosaukumu. 

5

Lai noskaidrotu, vai nosaukums pārvērties par sugas vārdu, ņem vērā visus faktorus, jo īpaši:

–

esošo stāvokli dalībvalstī, kur nosaukums radies, un patēriņa apgabalos,

–

esošo stāvokli citās dalībvalstīs,

–

attiecīgos valsts vai Kopienas tiesību aktus. 

6

Lai lauksaimniecības produkta vai pārtikas produkta nosaukumu varētu reģistrēt kā aizsargātu cilmes vietas nosaukumu, jābūt izpildītiem Pamatregulā izvirzītajiem nosacījumiem, un jo īpaši specifikācijai, kā tas paredzēts minētās regulas 4. panta 1. punktā. Pēc šīs reģistrācijas minētajam nosaukumam piešķir Kopienas aizsardzību.

7

Pamatregulas 5.–7. pants paredz nosaukuma reģistrācijas procedūru, ko sauc par “parasto procedūru” un kas ļauj jebkurai grupai, kura definēta kā vienu un to pašu lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ražotāju un/vai pārstrādātāju organizācija, vai – ar zināmiem nosacījumiem – jebkurai fiziskai vai juridiskai personai iesniegt reģistrācijas pieteikumu tajā dalībvalstī, kurā atrodas konkrētais ģeogrāfiskais apgabals. Dalībvalsts pārbauda, vai pieteikums ir pamatots un nodod to Komisijai. Ja Komisija uzskata, ka nosaukums atbilst aizsardzības piešķiršanas nosacījumiem, tā “Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī” publicē īpašu informāciju, kas sīki norādīta Pamatregulas 6. panta 2. punktā.

8

Pamatregulas 7. pants, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1997. gada 17. marta Regulu (EK) Nr. 535/97 (OV L 83, 3. lpp.), nosaka:

“1. Sešu mēnešu laikā pēc 6. panta 2. punktā minētās publikācijas “Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī” katra dalībvalsts var izteikt iebildumus par reģistrāciju. 

2. Dalībvalstu kompetentās iestādes nodrošina to, ka visām personām, kam var būt likumīgas ekonomiskas intereses, ir atļauts izteikt viedokli par pieteikumu. Turklāt dalībvalstis saskaņā ar dalībvalstīs pastāvošo situāciju var paredzēt piekļuvi citām likumīgi ieinteresētām personām.

3. Visas likumīgi ieinteresētas fiziskas vai juridiskas personas var iebilst pret ierosināto reģistrāciju, nosūtot pienācīgi pamatotu paziņojumu tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kur minētā persona dzīvo vai ir reģistrēta. Kompetentā iestāde veic vajadzīgos pasākumus, lai noteiktajā termiņā izskatītu šīs piezīmes vai iebildumus. 

[..]”

9

Ja neviena dalībvalsts Komisijai nav izteikusi iebildumus pret ierosināto reģistrāciju, nosaukumu iekļauj Komisijas pārziņā esošajā reģistrā, kura nosaukums ir “Aizsargāto cilmes vietu nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrs”.

10

Ja gadījumā, kad saņemti iebildumi, ieinteresētās dalībvalstis atbilstoši Pamatregulas 7. panta 5. punktam savā starpā nevar panākt vienošanos, Komisija pieņem lēmumu piemērot tās pašas regulas 15. pantā paredzēto procedūru (regulatīvās komitejas procedūra). Pamatregulas 7. panta 5. punkta b) apakšpunkts nosaka, ka Komisija lēmuma pieņemšanas nolūkos ņem vērā “tradicionālo un godprātīgo praksi un pārpratuma faktisko iespēju”.

11

Ar Pamatregulas 17. pantu tiek ieviesta reģistrācijas procedūra, ko sauc par “vienkāršoto procedūru”, kura atšķiras no parastās procedūras. Atbilstoši šai procedūrai dalībvalstis dara zināmu Komisijai, kurus no dalībvalstu likumīgi aizsargātajiem nosaukumiem vai kurus pastāvīgi izmantotus nosaukumus tās vēlas reģistrēt saskaņā ar Pamatregulu. Pamatregulas 15. pantā paredzēto procedūru piemēro mutatis mutandis. Šīs regulas 17. panta 2. punkta otrais teikums nosaka, ka 7. pantā paredzētā iebildumu procedūra nav piemērojama vienkāršotās procedūras ietvaros.

Prāvas rašanās fakti

12

1994. gada 21. janvāra vēstulē Grieķijas valdība lūdza Komisijai atbilstoši Pamatregulas 17. pantam nosaukumu “Feta” reģistrēt kā aizsargātu cilmes vietas nosaukumu.

13

1996. gada 19. janvārī Komisija Pamatregulas 15. pantā noteiktajai regulatīvajai komitejai iesniedza regulas priekšlikumu, kurā iekļauts saraksts ar nosaukumiem, ko varētu reģistrēt kā ģeogrāfiskās izcelsmes norādes vai cilmes vietas nosaukumus atbilstoši Pamatregulas 17. pantam. Šajā sarakstā bija iekļauts nosaukums “Feta”. Tā kā regulatīvā komiteja tai piešķirtajā termiņā nesniedza atzinumu par šo priekšlikumu, Komisija 1996. gada 6. martā to iesniedza Padomei atbilstoši Pamatregulas 15. panta ceturtajai daļai. Padome lēmumu nepieņēma trīs mēnešu termiņā, kas paredzēts Pamatregulas 15. panta piektajā daļā.

14

Tā rezultātā Komisija atbilstoši Pamatregulas 15. panta piektajai daļai 1996. gada 12. jūnijā pieņēma Regulu (EK) Nr. 1107/96 par ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu reģistrāciju saskaņā ar procedūru, kas izklāstīta [Pamat]regulas 17. pantā (OV L 299, 31. lpp.). Atbilstoši Regulas Nr. 1107/96 1. pantam nosaukums “Feta”, kas iekļauts minētās regulas pielikuma A daļas sadaļā “Sieri”, tās iedaļā “Grieķija”, reģistrēja kā aizsargātu cilmes vietas nosaukumu.

15

Ar 1999. gada 16. marta spriedumu lietā C‑289/96, C‑293/96 un C‑299/96 Dānija, Vācija un Francija/Komisija, Recueil, I‑1541. lpp., Tiesa atcēla Regulu Nr. 1107/96 tajā daļā, kurā nosaukums “Feta” reģistrēts kā aizsargāts cilmes vietas nosaukums. Tiesa savā spriedumā norādīja, ka Komisija nav pienācīgi ņēmusi vērā visus tos faktorus, kas obligāti jāņem vērā saskaņā ar Pamatregulas 3. panta 1. punkta trešo daļu, jo nav pārbaudījusi, vai “Feta” ir sugas vārds.

16

Pēc šā sprieduma pieņemšanas Komisija 1999. gada 25. maijā pieņēma Regulu Nr. 1070/1999, ar ko groza pielikumu Regulai Nr. 1107/96, nosaukumu “Feta” svītrojot no aizsargāto cilmes vietu nosaukumu un aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistra, kā arī no Regulas Nr. 1107/96 pielikuma (OV L 130, 18. lpp.).

17

Pēc tam, kad Komisija bija atkārtoti pārbaudījusi Grieķijas valdības reģistrācijas pieteikumu, tā atbilstoši Pamatregulas 15. panta otrajai daļai regulatīvajai komitejai iesniedza regulas projektu, izsakot priekšlikumu nosaukumu “Feta” reģistrēt Aizsargāto cilmes vietu nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā kā aizsargātu cilmes vietas nosaukumu, pamatojoties uz Pamatregulas 17. pantu. Tā kā atzinumu par šo projektu komiteja nesniedza tai piešķirtajā termiņā, Komisija projektu iesniedza Padomei atbilstoši Pamatregulas 15. panta ceturtajai daļai.

18

Tā kā Pamatregulas 15. panta piektajā daļā paredzētajā termiņā Padome nebija pieņēmusi lēmumu, 2002. gada 14. oktobrī Komisija pieņēma Regulu (EK) Nr. 1829/2002, ar ko groza pielikumu Regulai (EK) Nr. 1107/96 attiecībā uz nosaukumu “Feta” (OV L 277, 10. lpp.), turpmāk tekstā – “Apstrīdētā regula”. Saskaņā ar šo regulu nosaukumu “Feta” atkārtoti reģistrēja kā aizsargātu nosaukumu, un to iekļāva Regulas Nr. 1107/96 pielikuma A daļas sadaļā “Sieri”, tās iedaļā “Grieķija”.

19

Iesniedzot prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 12. decembrī, prasītājas cēla šo prasību.

20

2003. gada 14. februāra vēstulē Komisija lūdza atlikt lietas izskatīšanu līdz brīdim, kad tiks pasludināts spriedums apvienotajās lietās C‑456/02 un C‑466/02.

21

2003. gada 17. marta vēstulē prasītājas uzsvēra, ka tās iebilst pret lūgumu apturēt lietas izskatīšanu un ka tās Pirmās instances tiesai lūdz šo lietu nodot Tiesai, lai to apvienotu ar lietām C‑456/02 un C‑466/02.

22

Ar 2003. gada 19. marta lēmumu Pirmās instances tiesa noraidīja lūgumu apturēt lietas izskatīšanu, kā arī lūgumu lietu nodot Tiesai un izdeva rīkojumu turpināt tiesvedību.

23

Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 12. jūnijā, Komisija saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. pantu izteica iebildumu par nepieņemamību. 2003. gada 1. augustā prasītājas par šo iebildumu iesniedza savus rakstveida apsvērumus.

24

Prasības pieteikumos, kas iesniegti Pirmās instances tiesas kancelejā, attiecīgi, 2003. gada 16. aprīlī un 2. maijā, Grieķijas Republika un Grieķijas piena produktu ražotāju asociācija (Sevgap) lūdza atļauju iestāties lietā, atbalstot Komisijas prasījumus.

25

Prasības pieteikumā, kas kancelejā iesniegts 2003. gada 28. aprīlī, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste lūdza atļauju iestāties lietā, atbalstot prasītāju prasījumus.

26

Ar 2004. gada 4. marta rīkojumiem Grieķijas Republikai, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei un Sevgap deva atļauju iestāties lietā.

27

2004. gada 30. martā Grieķijas Republika iesniedza savu iestāšanās rakstu, atbalstot Komisijas prasījumus.

28

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste savu iestāšanās rakstu neiesniedza paredzētajā termiņā.

29

Tā kā Sevgap tika dota atļauja iestāties lietā saskaņā ar Reglamenta 116. panta 6. punktu, tā savus apsvērumus varēja iesniegt tikai mutvārdu procesa laikā.

Lietas dalībnieku prasījumi

30

Prasības pieteikumā izvirzītie prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–

atcelt Apstrīdēto regulu tajā daļā, kurā nosaukums “Feta” reģistrēts kā aizsargāts cilmes vietas nosaukums;

–

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

31

Iebildumā par nepieņemamību izvirzītie Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–

noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–

piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32

Savos apsvērumos par iebildumu par nepieņemamību prasītājas lūdz Pirmās instances tiesu noraidīt iebildumu par nepieņemamību.

33

Savā iestāšanās rakstā Grieķijas Republika lūdz Pirmās instances tiesu prasību noraidīt kā nepieņemamu.

Par prasības pieņemamību

34

Ceļot šo prasību, prasītājas, kas ir septiņas Vācijas sabiedrības, kuras sieru “Feta” ražo no govs piena, lūdz atcelt Apstrīdēto regulu. Tās jo īpaši atsaucas uz pārkāpumu, kas izdarīts attiecībā uz Pamatregulas 3. un 17. pantu un pakārtoti arī uz minētās regulas 2. un 4. pantu, kā arī uz EKL 30. pantu un pamattiesībām, kas paredzētas Kopienas tiesību sistēmā saistībā ar īpašuma aizsardzību un tiesībām veikt profesionālo darbību.

35

Komisija uzskata, ka prasība ir nepieņemama, jo prasītājām nav tiesību celt prasību EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē.

36

Saskaņā ar Reglamenta 114. panta 1. punktu, ja lietas dalībnieks to lūdz, Pirmās instances tiesa var pieņemt lēmumu par nepieņemamību, kas neattiecas uz lietas būtību. Atbilstoši tā paša panta 3. punktam pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Pirmās instances tiesa nav nolēmusi citādi. Šajā gadījumā Pirmās instances tiesa uzskata, ka, pārbaudot lietas materiālos iekļautos dokumentus, tā guvusi pietiekamu informāciju, lai lemtu par Komisijas iesniegto iebildumu, neuzsākot mutvārdu procesu.

Lietas dalībnieku argumenti

37

Komisija apgalvo, ka prasība attiecas uz regulu, kura ir vispārpiemērojama EKL 249. panta otrās daļas nozīmē, un ka Apstrīdētā regula prasītājas neskar individuāli.

38

Prasītājas apgalvo, ka prasība ir pieņemama.

39

Pirmkārt, prasītājas uzsver, ka, izņemot Grieķijas ražotājus, tās kopā ar kādu Dānijas ražotāju ir vislielākās “Feta” siera ražotājas Kopienā un ražo vairāk kā 90 % “Feta” siera, kas saražots Vācijā.

40

Daudzus gadus sieru “Feta” ražojot lielos daudzumos, tās varētu atsaukties uz veiksmīgi nodibinātām un stabilām tirdzniecības attiecībām un tradicionālu noietu, kas saistīts ar ilgtermiņa piegādes līgumiem. Tādējādi Apstrīdētā regula prasītājas skar individuāli Tiesas judikatūras nozīmē (Tiesas 1965. gada 1. jūlija spriedums lietā 106/63 un 107/63 Toepfer un Getreide‑Import Gesellschaft/EEK Komisija, Recueil, 525. lpp, un 1985. gada 17. janvāra spriedums lietā 11/82 Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija, Recueil, 207. lpp.).

41

Otrkārt, prasītājas uzsver, ka, Komisijai izmantojot Pamatregulas 17. pantā paredzēto vienkāršoto procedūru, tām tika liegta iespēja izmatot procesuālās garantijas, ko paredz parastā procedūra, kura atbilstoši Pamatregulas 7. pantam visām likumīgi iesaistītām personām sniedz iespēju iesniegt iebildumus par ierosināto reģistrāciju. Šajā gadījumā prasītājas uzsver, ka savu priekšlikumu grozīt Pamatregulu, kurā paredzēts atcelt minētās regulas 17. pantā paredzēto vienkāršoto procedūru, Komisija skaidri motivē tādējādi, ka tiesības iesniegt iebildumus, ko paredz parastā procedūra, ir “būtisks nosacījums tam, lai aizsargātu jau iegūtās tiesības vai novērstu kaitējumu reģistrācijas laikā”.

42

Treškārt, prasītājas apgalvo, ka prasība ir pieņemama, pamatojoties uz judikatūru, kura izriet no Pirmās instances tiesas 2002. gada 3. maija sprieduma T‑177/01 Jégo‑Quéré/Komisija, Recueil, II‑2365. lpp., kā arī ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumiem, kas sniegti pirms Tiesas 2002. gada 25. jūlija sprieduma C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677., 6681. lpp., un saskaņā ar kuru jāuzskata, ka Kopienas noteikums, kas ir vispārpiemērojams, bet kas uz fizisku vai juridisku personu attiecas tieši, šo personu skar individuāli, ja attiecīgais noteikums konkrēti un faktiski ietekmē personas tiesisko stāvokli, ierobežojot tās tiesības vai uzliekot tai pienākumus. Apstrīdētā regula aizskar prasītāju intereses, jo regulā paredzētā pārejas perioda beigās tās vairs nevarēs izmantot nosaukumu “Feta”.

43

Kaut arī prasītājas atzīst, ka Apstrīdētā regula ir pasākums, kas ir vispārpiemērojams, savos apsvērumos par iebildumu par nepieņemamību tās norāda, ka regulas labvēlīgās sekas attiecas uz visiem Grieķijas ražotājiem – gan pašreizējiem, gan arī tiem, kurus vēl tikai izveidos, – kas “Feta” sieru ražo no aitas un kazas piena, un kas turpmāk būs vienīgie, kuri joprojām likumīgi varēs izmantot šo nosaukumu, savukārt Apstrīdētās regulas nelabvēlīgās sekas attiecas tikai uz visiem pārējiem pašreizējiem ražotājiem, kas “Feta” sieru ražo no govs piena un kas, beidzoties pārejas periodam, minēto nosaukumu vairs nedrīkstēs izmantot. Tās uzsver, ka apstrīdētais tiesību akts ietekmē tirgu, radot nelabvēlīgu situāciju tikai pēdējiem minētajiem ražotājiem.

44

Prasītājas norāda, ka nosaukums “Feta” pasaulē jau ilgu laiku ir sugas vārds un ka tādējādi saskaņā ar Pamatregulas 3. panta 1. punktu to nevar ierakstīt Aizsargāto cilmes vietu nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā saskaņā ar Apstrīdēto regulu. Komisija nepamatoti pieņēmusi Apstrīdēto regulu, jo tā domāja, ka no govs piena ražotā “Feta” siera tirgus ārpus Grieķijas bija izveidojies, pretlikumīgi izmantojot no aitas piena ražotā Grieķijas “Feta” siera popularitāti.

45

Tā kā Komisija izmaiņas tirgū izdarīja ar atpakaļejošu spēku, nevarēja uzskatīt, ka Apstrīdētajai regulai ir “vispārīga un abstrakta” iedarbība, jo tā attiecās tikai uz ierobežotu uzņēmēju loku, kuri ieņem īpašu stāvokli tirgū un kuru īpašās tiesības skartas individuāli. Apstrīdētā regula patiesībā iznīcinātu no govs piena ražotā “Feta” siera tirgu, kas izveidojies Vācijā un vēl plašāk Eiropā, ņemot vērā to, ka patērētājs, kas pieradis pie “Feta” siera, kurš ražots no govs piena, nevarētu šo produktu ātri atpazīt ar kādu citu nosaukumu.

46

Prasītājas uzskata, ka gadījumā, ja attiecīgie tirgus dalībnieki nevarētu lūgt tiesu pārbaudīt, vai Apstrīdētā regula, kura pilnībā iznīcinātu šo tirgus dalībnieku tirgus noietu, ir likumīga, būtu apdraudētas [tirgus dalībnieku] cerības, kas izriet no Tiesas piedāvātās tiesiskās aizsardzības Eiropas Savienībā.

47

Pirmās instances tiesa nav atzinusi, ka valsts tiesā iesniegtās prasības, kā arī Tiesā iesniegtie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam vai arī prasības par Kopienas ārpuslīgumisko atbildību, kas paredzēta EKL 235. pantā un 288. panta otrajā daļā, ir efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas ļautu ieinteresētajām personām apšaubīt tādu vispārpiemērojamu Kopienas noteikumu likumīgumu, kas tieši ierobežo viņu tiesisko stāvokli. Prasība par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar EKL 235. pantu un 288. panta otro daļu nevar aizstāt efektīvu pamattiesību aizsardzību visā Eiropā, jo ar tās palīdzību nevar atcelt Kopienas tiesību sistēmā pastāvošu tiesību aktu, ja tas izrādās pretlikumīgs.

48

Turklāt, tā kā aizliegumam pēc Apstrīdētajā regulā paredzētā datuma attiecībā uz “Feta” sieru, kas ražots no govs piena, turpmāk izmantot sugas vārdu “Feta” bija tieša iedarbība un tā kā dalībvalstīm nebija jāpieņem nekādi aizlieguma izpildes pasākumi, par kuriem valsts tiesās varētu celt prasību, prasītājas varēja pierādīt, ka ar konkrēto Kopienas pasākumu pārkāptas viņu pamattiesības, tikai pārkāpjot minētajā pasākumā paredzētos noteikumus un pret tām ierosinātajās tiesvedībās atsaucoties uz minēto pasākumu pretlikumību.

49

Atbilstoši jaunākajai Pirmās instances tiesas judikatūrai vispirms jāņem vērā princips, saskaņā ar kuru efektīva tiesiskā aizsardzība personām ir nodrošināta tikai tad, ja arī uzņēmumiem, kurus vispārpiemērojams Kopienu noteikums skar tieši un individuāli, var celt prasību Kopienu tiesās. Kopienu noteikums uzņēmumu individuāli skartu tad, ja to neapšaubāmi un faktiski ietekmētu fakts, ka pasākums ierobežo uzņēmuma tiesības vai uzliek tam pienākumus. Nebūtu pamata apstrīdēt to, ka noteikums prasītājas [skar tieši un individuāli], ciktāl to tirgus noiets ir apdraudēts un tirgus daļas varētu tikt iznīcinātas prognozējamā laika periodā.

50

Prasītājas atgādina, ka Pirmās instances tiesa uzsvērusi, ka tiesības celt prasību Kopienu tiesā ir viens no tiesiskas Kopienas elementiem, un tās balstās uz konstitucionālām tradīcijām, kas kopīgas visām dalībvalstīm, kā arī uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantu. Prasītājas uzsver, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā atkārtoti apstiprinātas šīs tiesības uz efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem visām personām, kuru tiesības vai brīvība, kas garantētas Savienības tiesībās, ir pārkāptas.

Pirmās instances tiesas vērtējums

51

EKL 230. panta ceturtajā daļā noteikts, ka jebkura fiziska vai juridiska persona var celt prasību par lēmumiem, kas tās skar tieši un individuāli, kaut arī tie pieņemti kā regulas.

52

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kritērijs tam, kā atšķirt regulu no lēmuma, ir tas, vai attiecīgajam tiesību aktam ir vispārēja piemērojamība vai nav (Tiesas 1995. gada 23. novembra rīkojums lietā C‑10/95 P Asocarne/Padome, Recueil, I‑4149. lpp., 28. punkts, un 1996. gada 24. aprīļa rīkojums lietā C‑87/95 P Cassa nazionalediprevidenca ed assistenza a favore degli avvocati a dei procuratori/Padome, Recueil, I‑2003. lpp., 33. punkts). Tiesību aktam ir vispārēja piemērojamība tad, ja tas piemērojams skaidri noteiktām situācijām un ja tā tiesiskās sekas attiecas uz nekonkretizētu personu kategorijām (Pirmās instances tiesas 1996. gada 10. jūlija spriedums lietā T‑482/93 Weber/Komisija, Recueil, II‑609. lpp., 55. punkts, un citētā judikatūra).

53

Šajā gadījumā Apstrīdētā regula nosaukumam “Feta” nodrošina Pamatregulā paredzēto cilmes vietu nosaukumu aizsardzību. Cilmes vietas nosaukums regulas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā definēts kā kāda reģiona, kādas konkrētas vietas vai, izņēmuma gadījumos, valsts nosaukums, kas izmantots, lai aprakstītu kādu lauksaimniecības produktu vai pārtikas produktu, kura izcelsme ir minētajā reģionā, konkrētā vietā vai valstī un kura kvalitāte vai īpašības lielā mērā vai pilnīgi ir saistītas ar īpašu ģeogrāfisku vidi un tai piemītošiem dabas vai cilvēka faktoriem, un ražošana, apstrāde un sagatavošana veikta attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā.

54

Šī aizsardzība izpaužas tādējādi, ka nosaukumu “Feta” paredzēts ļaut izmantot tikai tiem ražotājiem, kuru izcelsme ir minētajā ģeogrāfiskajā apgabalā un kuru produkti atbilst ģeogrāfiskām un kvalitātes prasībām, kas specifikācijās izvirzītas “Feta” siera ražošanai. Kā jau Komisija to pamatoti uzsvērusi, tā kā Apstrīdētā regula nepavisam neattiecas tikai uz kādiem konkrētiem uzņēmējiem, piemēram, prasītājām, tā visiem uzņēmumiem, kuru produkti atbilst attiecīgām ģeogrāfiskām un kvalitātes prasībām, piešķir tiesības šos produktus pārdot ar iepriekš minēto nosaukumu un nepiešķir šādas tiesības visiem tiem uzņēmumiem, kuru produkti neatbilst šiem nosacījumiem, kas ir vienādi visiem uzņēmumiem. Apstrīdētā regula attiecas uz visiem “Feta” siera ražotājiem – gan pašreizējiem, gan tiem, kurus tikai vēl izveidos, – kam likumīgi atļauts izmantot šo nosaukumu, kā arī uz visiem tiem, kuriem to aizliegts izmantot, beidzoties pārejas periodam. Regula attiecas ne tikai uz dalībvalstu ražotājiem, tās tiesiskās sekas skar arī nenoteiktu skaitu trešo valstu ražotāju, kas šobrīd vai turpmāk “Feta” sieru vēlas importēt Kopienā.

55

Apstrīdētā regula tādējādi ir pasākums, kas ir vispārpiemērojama EKL 249. panta otrās daļas nozīmē. Tā attiecas uz skaidri noteiktām situācijām un tās tiesiskās sekas skar nekonkretizētu personu kategorijas (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra rīkojumu lietā T‑109/97 Molkerei Groβbraunshain un Bene Nahrungsmittel/Komisija, Recueil, II‑3533. lpp., 1999. gada 26. marta rīkojumu lietā T‑114/96 Biscuiterie-confiserieLOR un Confiserie du Tech/Komisija, Recueil, II‑913. lpp., 27.–29. punktu, un 1999. gada 9. novembra rīkojumu lietā T‑114/99 CSRPampryl/Komisija, Recueil, II‑3331. lpp., 42. un 43. punktu). Šī vispārējā piemērojamība izriet no konkrētā tiesiskā regulējuma mērķa, proti, erga omnes un visā Eiropas Kopienā aizsargāt likumīgi reģistrētas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un cilmes vietu nosaukumus.

56

Tomēr var būt, ka noteikumam, ņemot vērā tā saturu un piemērojamību, ir normatīvs raksturs, un tas uz fizisku vai juridisku personu attiecas individuāli. Tas notiek tad, ja konkrētais akts personu ietekmē dažu tai piemītošu specifisku īpašību vai faktiskās situācijas dēļ, kura tai raksturīga salīdzinājumā ar visām pārējām personām, un tādēļ to skar individuāli līdzīgi kā lēmuma adresātu (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197., 233. lpp., 1994. gada 18. maija spriedums lietā C‑309/89 Codorniu/Padome, Recueil, I‑1853. lpp., 19. un 20. punkts, un šī sprieduma 42. punktā minētais spriedums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 36. punkts; šī sprieduma 52. punktā minētais spriedums lietā Weber/Komisija, 56. punkts).

57

Šajā gadījumā prasītāju izteiktie faktiskie apgalvojumi, pieņemot, ka tie ir pareizi, neatklāj nevienu specifisku īpašību vai tai raksturīgu, faktisku situāciju, kas tādējādi to skar individuāli salīdzinājumā ar citiem attiecīgiem tirgus dalībniekiem. Prasītāju uzņēmumus tieši pretēji Apstrīdētā regula skar tikai kā tirgus dalībniekus, kas ražo vai pārdod sieru, kurš neatbilst aizsargāta cilmes vietas nosaukuma “Feta” izmantošanas nosacījumiem. Tādējādi regula prasītājas ietekmē tāpat kā visus pārējos uzņēmumus, kuru produkti vairs neatbilst konkrēto Kopienas noteikumu prasībām.

58

Kaut arī prasītājas apgalvo, ka, neņemot vērā Grieķijas ražotājus un vienu Dānijas ražotāju, tās ir galvenās “Feta” siera ražotājas Eiropas Kopienā un ražo vairāk nekā 90 % no “Feta” siera, kas saražots Vācijā, jāatgādina, ka nepietiek ar to vien, ka uzņēmumam pieder liela attiecīgā tirgus daļa, lai šo uzņēmumu izceltu novisu to pārējo tirgus dalībnieku vidus, uz kuriem attiecas Apstrīdētā regula (šī sprieduma 55. punktā minētais rīkojums lietā CSR Pampryl/Komisija, 46. punkts).

59

Prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru Apstrīdētā regula būtībā ietekmēja tikai astoņus ražotājus, ir ne tikai pretrunā prasības pieteikumam, kurā norādīts, ka “Feta” sieru ievērojamā daudzumā ražo sešās Eiropas Kopienas dalībvalstīs un ļoti daudzās trešās valstīs, bet tas jebkurā gadījumā nav ņemams vērā, jo saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību akta vispārējā piemērojamība un tādējādi arī normatīvais raksturs netiek apšaubīts tikai tāpēc vien, ka pastāv iespēja daudzmaz precīzi noteikt to tiesību subjektu skaitu vai pat identitāti, uz kuriem tiesību akts attiecas konkrētā laikposmā, ja vien ir skaidrs, ka to šādi piemēro atbilstoši objektīvai tiesiskajai vai faktiskajai situācijai, kas skaidri noteikta tiesību aktā saistībā ar šā tiesību akta mērķi (Tiesas 1968. gada 11. jūlija spriedums lietā 6/68 ZuckerfabrikWatenstedt/Padome, Recueil, 595., 605. un 606. lpp., un Pirmās instances tiesas 1995. gada 29. jūnija rīkojums lietā T‑183/94 Cantina cooperative fra produttorivitivinicoli di Torre di Mosto u.c./Komisija, Recueil, II‑1941. lpp., 48. punkts). Tā tas ir šajā gadījumā, jo Apstrīdētā regula vienādi ietekmē visus pašreizējos ražotājus un tos, kurus vēl tikai izveidos un kas sieru Kopienā vēlas pārdot ar nosaukumu “Feta”.

60

Prasītājas uzsver arī to, ka Regula tās skar individuāli tāpēc, ka Regula ietekmē to ekonomisko stāvokli. Atsaucoties uz šī sprieduma 40. punktā minētajiem Tiesas spriedumiem lietās Toepfer un Getreide‑Import Gesellschaft/EEK Komisija un Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija, prasītājas norāda, ka Apstrīdētajā regulā paredzētais aizliegums uzņēmumiem, kas “Feta” sieru ražo no govs piena, izmantot nosaukumu “Feta”, faktiski liegtu viņiem turpināt pārdot šo sieru un ka šie uzņēmumi vairs nevarētu pildīt un saglabāt spēkā savus ilgtermiņa piegādes līgumus.

61

Šajā sakarā vispirms jāatgādina, ka Apstrīdētā regula neietekmē iespējamos ilgtermiņa piegādes līgumus, bet tikai saistībā ar Pamatregulas 13. pantu pārejas perioda beigās liedz jebkādā veidā nelikumīgi izmantot, atdarināt vai pieminēt aizsargāto nosaukumu “Feta”. Šis aizliegums attiecas gan uz prasītājām, gan arī uz visiem citiem ražotājiem, kas faktiski atrodas vai varētu atrasties tādā pašā situācijā.

62

Turklāt jāatgādina – tas, ka vispārpiemērojams tiesību akts varētu atšķirīgi ietekmēt dažādus tiesību subjektus, uz kuriem tas attiecas, jebkurā gadījumā tos neizceļ no visu pārējo tirgus dalībnieku vidus, jo šo tiesību aktu piemēro skaidri noteiktā situācijā, kā tas ir šajā gadījumā (Pirmās instances tiesas 2000. gada 22. februāra spriedums lietā T‑138/98 ACAV u.c./Padome, Recueil, II‑341, 66. punkts, un Pirmās instances tiesas 2001. gada 30. janvāra rīkojums lietā T‑215/00 La Conqueste/Komisija, Recueil, II‑181. lpp., 37. punkts). Tiesa skaidri apstiprinājusi, ka, lai regula prasītāju skartu individuāli tāpat kā adresātu, nepietiek ar to, ka, pieņemot regulu, ar kuru reģistrē cilmes vietas nosaukumu, prasītāja atrodas tādā situācijā, ka regulā paredzēto nosacījumu izpildīšanai tai jāveic izmaiņas ražošanas struktūrā (Tiesas 2002. gada 30. janvāra rīkojums lietā C‑151/01 P La Conqueste/Komisija, Recueil, I‑1179. lpp., 35. punkts).

63

Prasītājas nepamatoti apgalvo, ka tās atrodas tādā pašā situācijā kā prasītājas šī sprieduma 40. punktā minētajās lietās Toepfer un Getreide‑Import Gesellschaft/EEK Komisija un Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija.

64

Šā sprieduma 40. punktā minētajā lietā Toepfer un Getreide‑Import Gesellschaft/EEK Komisija apstrīdētais pasākums attiecās tikai uz tiem importētājiem, kuru skaits un identitāte bija zināma un kuri pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas bija pieprasījuši importa sertifikātus, kurus nebija iespējams izsniegt pēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas. Tāpat arī šā sprieduma 40. punktā minētajā lietā Piraiki-Patraiki u.c./Komisija, kas bija saistīta ar kāda Komisijas lēmuma likumību, ar kuru Francijai atļauts Grieķijas izcelsmes kokvilnas dzijas importam piemērot kvotu režīmu, apstrīdētais lēmums prasītājas skāra individuāli kā ierobežota uzņēmēju loka dalībnieces, ko apstrīdētais lēmums ietekmē īpaši, jo tās iepriekš labticīgi noslēgušas pirkuma‑pārdevuma līgumus, kuru izpildi tās veica lēmumā paredzētā aizsardzības pasākuma piemērošanas periodā un tādējādi atļautās kvotas pārsniegšanas dēļ tos padarīja pilnībā vai daļēji neiespējamus.

65

Tāpat arī iepriekš nevajadzētu secināt, ka prasītājas Apstrīdētā regula skar individuāli, pamatojoties uz šī sprieduma 56. punktā minētajā lietā Codorniu/Padome taisīto spriedumu, kurā vispārīgi piemērojams noteikums prasītājas uzņēmumam liedza iespēju izmantot grafisku preču zīmi, ko tā bija reģistrējusi un tradicionāli izmantojusi jau ilgu laiku pirms šajā lietā Apstrīdētās regulas pieņemšanas, tādējādi to izceļot no visu citu uzņēmēju vidus. Šajā gadījumā prasītājas nav pierādījušas un arī nemēģina pierādīt, ka nosaukuma “Feta” izmantošana, uz kuru tās atsaucas, izriet no īpašām tiesībām, kas līdzīgas tām, kuras tās ieguvušas valsts vai Kopienas līmenī pirms Apstrīdētās regulas pieņemšanas un kuras attiecīgā regula apdraudēja.

66

Tas, ka prasītājas savus produktus iepriekš pārdevušas ar nosaukumu “Feta”, nepiešķir tām īpašas tiesības iepriekš minētās judikatūras nozīmē. Situācija, kādā atrodas prasītājas, šā iemesla dēļ vien neatšķiras no tās, kādā atrodas citi ražotāji, kuri savus produktus iepriekš tirgojuši kā “Feta” sieru un kuriem vairs nav tiesību izmantot šo nosaukumu, jo tas reģistrēts kā cilmes vietas nosaukums un turpmāk tiek aizsargāts. To, ka kādam citam uzņēmējam nav īpašu tiesību, vēl jo vairāk apstiprina fakts, ka šo situāciju nepārprotami nekonkrētā un vispārīgā veidā reglamentē Pamatregulas 13. panta 2. punkts, kas paredz pārejas periodu, visiem ražotājiem bez jebkādiem izņēmumiem, ievērojot dažus nosacījumus, sniedzot pietiekami ilgu laiku, lai pielāgotos, tādējādi novēršot jebkādu kaitējumu.

67

Visbeidzot, attiecībā uz prasītāju argumentu, kas saistīts ar procesuālajām tiesībām, kuras tām bija liegts izmantot, jo nosaukuma “Feta” reģistrēšanai izmantoja vienkāršoto procedūru, jāatgādina, ka Pirmās instances tiesa jau vairākas reizes nospriedusi, ka judikatūra, uz kuru atsaucas prasītājas un kura galvenokārt saistīta ar antidempinga tiesībām, konkurences tiesībām un valsts atbalstiem, nav transponējama attiecībā uz aizsargātu nosaukumu reģistrācijas procedūru saskaņā ar Pamatregulu (šā sprieduma 55. punktā minētais rīkojums lietā Molkerei Groβbraunshain un Bene Nahrungsmittel/Komisija), jo šī regula Kopienā neparedz īpašas procesuālas garantijas indivīdiem (šā sprieduma 55. punktā minētais rīkojums lietā CSR Pampryl/Komisija).

68

Tiesa šo judikatūru apstiprinājusi savā 2000. gada 26. oktobra rīkojumā lietā C‑447/98 P Molkerei Groβbraunshain un Bene Nahrungsmittel/Komisija, Recueil, I‑9097. lpp., 71.–73. punkts; šajā sakarā skat. arī šā sprieduma 62. punktā minēto 2002. gada 30. janvāra rīkojumu lietā La Conquesta/Komisija, 43. un 44. punktu), norādot:

“71.

Pat, ja pieņem, ka [Pamat]regulas 17. pantā paredzētā procedūra izmantota nelikumīgi un ka indivīdam skaidri piešķirtās procesuālās tiesības, ko garantē attiecīgais tiesiskais regulējums, vai vienkārša šā indivīda piedalīšanās procedūrā, kurā Kopienu iestāde izstrādā normatīvu aktu, varētu to skart individuāli [EKL] [230.] panta ceturtās daļas nozīmē, iebildumu iesniegšanas iespējas izmantošana, kas paredzēta parastās reģistrācijas procedūras ietvaros, jebkurā gadījumā tomēr nedotu prasītājām tiesības apstrīdēt tiesību aktu, kas pieņemts šīs procedūras rezultātā.

72.

Šajā sakarā jāuzsver, ka, pirmkārt, saskaņā ar [Pamat]regulas 7. panta 1. un 3. punktu Komisijai iebildumus par ieplānotu reģistrāciju var iesniegt tikai tā dalībvalsts, pie kuras iepriekš griezusies fiziska vai juridiska persona, kas var pierādīt, ka tai ir likumīgas ekonomiskas intereses.

73.

Otrkārt, no [Pamat]regulas 7. panta 5. punkta izriet, ka tad, ja Komisijai ir iesniegts pieņemams iebildums, iebildumu procedūrā piedalās viena vai vairākas dalībvalstis, kas iebildušas pret reģistrāciju, kā arī tā dalībvalsts, kura iesniegusi reģistrācijas pieteikumu. Saskaņā ar šo noteikumu “ieinteresētajām dalībvalstīm” ir jāmēģina panākt vienošanās savā starpā un attiecīgā gadījumā par to jāpaziņo Komisijai.”

69

No tā izriet, ka arguments, kas attiecas uz procesuālajām tiesībām, nav tāds, kas prasītājas skartu individuāli.

70

No iepriekš minētā izriet, ka, tā kā Apstrīdētā regula ir vispārpiemērojama un tā kā prasītājas nelabvēlīgi neietekmē tikai tām raksturīgi zināmi apstākļi vai faktiskā situācija, kas tās izceļ no visu citu personu vidus un tādēļ tās skar individuāli, prasība ir nepieņemama.

71

Šo secinājumu nevar apšaubīt, pamatojoties uz prasītāju argumentu, kas saistīts ar prasību par efektīvu tiesisko aizsardzību.

72

Kaut arī dalībvalstīm jāparedz pilnīga tiesiskās aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kas ļautu nodrošināt to, ka tiek ievērotas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, prasību atcelt tiesību aktu nevarētu celt tieši Kopienu tiesā pat tad, ja pēc Tiesas veiktas valsts procesuālo normu konkrētas pārbaudes varētu pierādīt, ka tās indivīdam neparedz iespēju celt prasību, ar kuru tas varētu apšaubīt apstrīdēta Kopienu tiesību akta likumību (Tiesas 2003. gada 12. decembra rīkojums lietā C‑258/02 P Bactria/Komisija, Recueil, I‑15105. lpp., 58. punkts). Tiesa attiecībā uz nosacījumu par EKL 230. panta ceturtajā daļā paredzētām individuālām interesēm skaidri noteikusi, ka tad, ja pēdējais minētais noteikums interpretējams saskaņā ar efektīvas tiesiskās aizsardzības principu, ņemot vērā dažādus tādus apstākļus, kas prasītāju skar individuāli, šādas interpretācijas rezultātā nevarētu izvairīties no attiecīgā, Līgumā tieši paredzētā nosacījuma piemērošanas, nepārsniedzot kompetenci, kas Kopienu tiesām piešķirta šajā Līgumā. No iepriekš minētā izriet, ka tad, ja šo nosacījumu neizpilda, nevienai fiziskai vai juridiskai personai jebkurā gadījumā nav tiesību iesniegt prasību atcelt regulu (šā sprieduma 42. punktā minētais spriedums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 36. un 37. punkts).

73

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Apstrīdētā regula prasītājas neskar individuāli EKL 230. pants ceturtās daļas nozīmē un ka tādējādi prasība jānoraida kā nepieņemama.

Par tiesāšanās izdevumiem

74

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punkta noteikumiem, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām saskaņā ar Komisijas prasījumiem jāpiespriež atlīdzināt savus, kā arī Komisijas tiesāšanās izdevumus.

75

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kas iestājas lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Šajā gadījumā Grieķijas Republikai un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei jāpiespriež savus tiesāšanās izdevumus segt pašām.

76

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta trešajai daļai, personām, kas iestājas lietā un kas nav ne dalībvalstis, ne iestādes, var piespriest savus tiesāšanās izdevumus segt pašām. Šajā gadījumā jānolemj, ka Sevgap savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)

prasību noraidīt kā nepieņemamu;

2)

prasītājas sedz savus, kā arī Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)

Grieķijas Republika, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Grieķijas piena produktu ražotāju asociācija (Sevgap) savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2004. gada 6. jūlijā.

Sekretārs    Priekšsēdētājs

H. Jung    J. Azizi

NaN –

vācu.