Prasība, kas celta 2014. gada 29. janvārī – Post Bank Iran/Padome

(lieta T-68/14)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Post Bank Iran (Teherāna, Irāna) (pārstāvis – D. Luff, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītājas prasījumi:

atcelt Padomes 2013. gada 15. novembra Lēmuma 2013/661/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 306, 18. lpp.), pielikuma 1. punktu;

atcelt Padomes 2013. gada 15. novembra Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1154/2013, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 306, 3. lpp.), pielikuma 1. punktu;

atzīt, ka prasītajai nav piemērojams Padomes Lēmuma Nr. 2010/413/KĀDP ¹ 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2012. gada 23. janvāra Lēmuma 2012/35/KĀDP ² 1. panta 7. punktu, un 2012. gada 23. marta Regulas Nr. 267/2012 ³ 23. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 46. panta 2. punkts;

Piespriest atbildētajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza sešus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējai tiesai ir kompetence pārskatīt Padomes Lēmuma 2013/661/KĀDP pielikuma 1. punktu un Padomes Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1154/2013 pielikuma 1. punktu un to atbilstību Eiropas tiesību vispārējiem principiem.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Padomes Lēmums Nr. 2010/413/KĀDP, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2012. gada 23. janvāra Lēmuma 2012/35/KĀDP 1. panta 7. punktu, un Padomes 2012. gada 23. marta Regula Nr. 267/2012, ir pretrunā ar ES tiesībām un tas ir jāatzīst par nepiemērojamu prasītajai, līdz ar to arī pasludinot par pretlikumīgiem Padomes 2013. gada 15. novembra Lēmumu 2013/661/KĀDP un Padomes 2013. gada 15. novembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1154/2013, jo iepriekš minētais lēmums ir pamatots uz šiem tiesību aktiem šādu iemeslu dēļ:

ar Padomes 2012. gada 23. marta Regulas (ES) Nr. 267/2012 46. panta 2. punktu tiek pārkāpts LESD 215. pants, jo ar to Padomei tiek piešķirtas pilnvaras noteikt sankcijas pret prasītāju neievērojot LESD 215. panta noteikto procedūru;

Padomes Lēmuma Nr. 2010/413/KĀDP 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2012. gada 23. janvāra Lēmuma 2012/35/KĀDP 1. panta 7. punktu, un 2012. gada 23. marta Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkts, pārkāpj personu pamattiesības, kā tās ir garantētas LES 2., 21. un 23. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, ciktāl šajās normās Padomei ir piešķirta rīcības brīvība izlemt, kādām personām un vienībām Padome vēlas piemērot sankcijas, pēc tam kad Padome nosaka, ka persona vai vienība sniedz atbalstu Irānas valdībai.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Padome, pieņemot Padomes 2013. gada 15. novembra Lēmumu 2013/661/KĀDP un Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1154/2013, ciktāl šie akti skar prasītāju, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu faktos šādu iemeslu dēļ:

Sevišķais iemesls Post Bank Iran iekļaušanai sarakstā ir nepamatots. Prasītāja ir skaidri noliegusi, ka tā ir sniegusi finansiālu atbalstu Irānas valdībai. Turklāt prasītāja nav sniegusi atbalstu Irānai saistībā ar kodolenerģiju. Līdz ar to Padomes Lēmuma 2013/413/KĀDP 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā (kurā vēlāk grozījumi izdarīti ar Padomes 2012. gada 23. janvāra Lēmuma 2012/35/KĀDP 1. panta 7. punktu, Padomes 2012. gada 15. oktobra Lēmuma 2012/635/KĀDP 1. panta 8. punktu un Padomes 2012. gada 21. decembra Lēmuma 2012/829/KĀDP 1. panta 2. punktu) un Padomes Regulas (ES) Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā (kurā vēlāk grozījumi izdarīti ar Padomes 2012. gada 21. decembra Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 1. punktu) noteiktās prasības nav izpildītas;

piemērojot sankcijas Post Bank Iran, pamatojoties vienīgi uz to, ka tā ir valdības īpašumā esoša sabiedrība, Padome ir diskriminējusi prasītāju salīdzinājumā ar citām Irānas valstij piederošām sabiedrībām, kam nepiemēro sankcijas. Šādi rīkojoties Padome ir pārkāpusi vienlīdzības, nediskriminācijas un labas pārvaldības principus;

Padome nav pienācīgi izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā ir pieņēmusi lēmumu saglabāt prasītāju to vienību sarakstā, kurām piemēro sankcijas. Lai arī tā ir atsaukusies uz “pasākumu ietekmi saistībā ar Savienības politikas mērķiem”, tā nav precizējusi, uz kādu ietekmes veidu tā atsaucas un kā šī ietekme tiks nodrošināta ar šiem pasākumiem.

saglabājot prasītāju sabiedrību, kam piemēro sankcijas, sarakstā Padome ir nepareizi izmantojusi savas pilnvaras. Padome faktiski ir atteikusies izpildīt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T-13/11. Padome ir pārkāpusi līdzsvaru Eiropas Savienības iestāžu starpā un prasītājas tiesības uz taisnīgu tiesu, kā arī to, lai šīs tiesības tiktu piemērotas. Padome turklāt ir izvairījusies pati no savas atbildības un pienākumiem, kas tai noteikti saskaņā ar Padomes 2013. gada 15. novembra Lēmumu 2013/661/KĀDP un Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1154/2013, kā Tiesa to skaidri ir norādījusi Padomei iepriekš minētajā spriedumā;

Padome ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības principu, neizpildot Tiesas spriedumu, kurā Padome bija lietas dalībniece pret ceturto prasītāju un kurš Padomei bija nelabvēlīgs, jo tā nav izpildījusi sprieduma pamatojumu un motivāciju, jo tā ir pieļāvusi kļūdu faktos, novērtējot prasītājas uzņēmējdarbību un tās prezumēto lomu attiecībā pret Irānas valdību, neveicot pat vismazāko izmeklēšanu par prasītājas faktisko lomu un uzņēmējdarbību Irānā, kaut arī Tiesa bija norādījusi, ka tas ir būtisks ES sankciju kārtības pret Irānu aspekts, un paturot sankcijas spēkā pēc 2014. gada 20. janvāra, kas ir datums, kurā ES piekrita Irānas ienākumu gūšanas darbībām, jo vairs netiek uzskatīts, ka Irāna piedalās kodolieroču izplatīšanas darbībās.

Padome ir pārkāpusi samērīguma principu. Sankcijas ir vērstas pret Irānas kodolieroču izplatīšanas darbībām. Padome nav pierādījusi un nevar pierādīt, ka prasītāja ir tieši vai netieši sniegusi atbalstu kodolieroču izplatīšanai Irānā. Padome vairs pat neapgalvo, ka prasītāja tieši sniedz savu ieguldījumu kodolieroči izplatīšanai Irānā. Ņemot vērā sankciju ietekmes neesamību uz kodolieroču izplatīšanu, sankciju mērķis neattaisno to labvēlīgo seku atcelšanu, kuras prasītājai izriet no tiesas sprieduma un spriedzi, kāda no tām rodas vispārējai ES tiesiskās aizsardzības sistēmai, pat nerunājot par prasītājas tiesībām uz īpašumu un veikt uzņēmējdarbību. Šo secinājumu pastiprina 2014. gada 20. janvāra regulas pieņemšana, ar kuru tiek atceltas dažas no sankcijām, atzīstot, ka Irāna tomēr nav iesaistīta kodolieroču izplatīšanas darbībās.

____________

¹     Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmums, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.).

²     Padomes 2012. gada 23. janvāra Lēmums 2012/35/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 19, 22. lpp.).

³     Padomes 2012. gada 23. marta Regula (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.).