CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS

(trešā palāta)

2010. gada 24. februārī

Lieta F‑2/09

Riccardo Achille Menghi

pret

Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūru (ENISA)

Civildienests – Pagaidu darbinieki – Atlaišana pārbaudes laika beigās – Psiholoģiska vardarbība

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu, ar kuru Menghi k‑gs prasa tostarp atcelt ENISA 2008. gada 14. marta lēmumu par viņa atlaišanu

Nolēmums Prasību noraidīt. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pieņemšana darbā – Pārbaudes laiks

(Civildienesta noteikumu 12.a pants)

2.      Tiesvedība – Papildu argumenti, kurus min tiesas sēdē prasībā jau minēta pamata atbalstam – Pieļaujamība

(Tiesas Statūtu 21. pants; Civildienesta tiesas Reglamenta 35. panta 1. punkts)

3.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Piemērošanas joma

(Civildienesta noteikumu 24. pants)

4.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Prasība – Pamati – Pamats par pilnvaru nepareizu izmantošanu prasības atcelt lēmumu par atlaišanu, kas pieņemts pēc informācijas nosūtīšanas Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai, atbalstam

(Civildienesta noteikumu 22.a pants)

1.      Psiholoģiska vardarbība atbilstoši definīcijai, kas ir sniegta Civildienesta noteikumu 12.a pantā, ir uzvedība, kas izpaužas ilgstoši, atkārtoti un sistemātiski, savukārt administrācijas lēmums tiek pieņemts vienreiz, kaut arī tam var būt ilgstošas vai pat neatgriezeniskas sekas, kā tas ir lēmuma par atlaišanu gadījumā.

Tādējādi tāpēc, ka būtu pierādīts, ka pagaidu darbinieks ir cietis no psiholoģiskas vardarbības, jebkurš nelabvēlīgs lēmums, kas pieņemts attiecībā uz šādu darbinieku psiholoģiskās vardarbības kontekstā, nebūs pretlikumīgs. Lai tas tā būtu, ir jābūt cēloņsakarībai starp attiecīgo psiholoģisko vardarbību un viņa lēmuma par atlaišanu pamatojumu.

Ja atlaišana notiek pārbaudes laika beigās, darbinieks var lietderīgi apgalvot, ka viņš nav varējis pierādīt savu piemērotību veikt savus pienākumus tādēļ, ka pret viņu tikusi vērsta psiholoģiska vardarbība, ka līdz ar to pamatojums par nepiemērotību, ar ko ir pamatots viņa apstrīdētais lēmums, ir kļūdains un ka tādējādi lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

Tāpat situāciju, kurā pastāv psiholoģiska vardarbība, var ņemt vērā arī – līdzko šajā vardarbībā vainojamā persona ir tā pati, kura paraksta lēmumu par atlaišanu, vai viena no tiem, kuri paraksta ziņojumu par pārbaudes laiku, pamatojoties uz kuru ticis nolemts par atlaišanu, – lai pierādītu, ka šis lēmums par atlaišanu ir pieņemts ar mērķi kaitēt darbiniekam un ka tajā līdz ar to ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana.

Tādējādi attiecībā uz apgalvojumu par psiholoģisku vardarbību, kas tiek minēts, lai pamatotu prasījumu atcelt pārbaudes laika beigās pieņemto lēmumu par atlaišanu, ir iespējams, ka minētajā lēmumā ir pieļauta kļūda novērtējumā, tostarp tāpēc, ka darbinieks, kurš cietis no psiholoģiskas vardarbības, nav varējis pierādīt savu piemērotību veikt savus pienākumus. Var būt runa arī par pilnvaru nepareizu izmantošanu, ja lēmums par atlaišanu ir pieņemts ar mērķi kaitēt darbinieka personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei.

Turklāt ir iespējams, ka, pat ja psiholoģiskās vardarbības pierādīšanai minētos faktus nevar šādi kvalificēt atbilstoši Civildienesta noteikumu 12.a pantam, tomēr, neraugoties uz to, var izdarīt secinājumu, ka lēmumā par atlaišanu ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana un ka līdz ar to šis lēmums ir jāatceļ.

(skat. 68.–73. punktu)

2.      Lai gan Civildienesta tiesai prasības pieteikuma pielikumos nav jāmeklē un jāidentificē tie pamati un argumenti, kurus tā varētu atzīt par prasības pamatojumu, jo pielikumiem ir vienīgi pierādīšanas funkcija un papildfunkcija, tai tomēr ir jāņem vērā visi argumenti, kurus prasītājs izklāsta tiesas sēdē, tiktāl, ciktāl šie argumenti nav jauns pamats, bet papildu argumenti prasības pieteikumā jau minēta pamata atbalstam.

(skat. 114. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2005. gada 14. decembris, T‑209/01 Honeywell/Komisija, Krājums, II‑5527. lpp., 57. punkts.

3.      Lai gan Civildienesta noteikumu 24. pantā ir noteikts iestādes pienākums sniegt palīdzību saviem darbiniekiem un ierēdnim ir jāpalīdz, ja tam tiek uzbrukts vai draudēts viņa amata un pienākumu dēļ, šis pienākums savukārt neattiecas uz ierēdņu aizstāvēšanu pret pašas iestādes aktiem.

Kaut arī Civildienesta noteikumu 24. panta normās ir paredzēts Kopienu iestāžu pienākums sniegt palīdzību, tomēr šādu pienākumu var neizpildīt, vienīgi vai nu pieņemot administratīvus lēmumus, kuru saturs ir saistīts ar šo pienākumu, proti, tādus lēmumus, ar kuriem tiek noraidīts lūgums sniegt palīdzību, vai arī noteiktos ārkārtējos apstākļos ar bezdarbību spontāni nesniedzot palīdzību darbiniekam.

Savukārt Civildienesta noteikumu 24. panta piemērošanas jomā neietilpst lēmuma par atlaišanu priekšmets, un līdz ar to tam nav nekāda sakara ar šajā pantā noteikto pienākumu sniegt palīdzību. Tātad nevar lietderīgi atsaukties uz minētā panta pārkāpumu, lai atceltu lēmumu par atlaišanu.

Līdz ar to, ja pagaidu darbinieks apstrīd lēmuma par viņa atlaišanu likumību, šādam pagaidu darbiniekam, kurš sevi uzskata par sava tiešā priekšnieka uzbrukumu un draudu upuri, drīzāk būtu jāpierāda nevis tas, ka ar šo lēmumu ir pārkāptas Civildienesta noteikumu 24. panta normas, bet gan drīzāk tas, ka pastāv acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana. Tādējādi darbinieks var lietderīgi atsaukties tostarp uz to, ka uzbrukumu un draudu, no kuriem viņš ir cietis, dēļ viņš ir pieļāvis kļūdu vai vairs nav bijis spējīgs pildīt viņam uzticētos pienākumus un ka šī kļūda vai nespēja veikt pienākumus bijusi viņa atlaišanas pamatā.

(skat. 128.–131. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2006. gada 17. maijs, T‑95/04 Lavagnoli/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑121. un II‑A‑2‑569. lpp., 141. punkts.

4.      Civildienesta noteikumu 22.a panta 3. punktā ir noteikts, ka pret ierēdni, kurš saskaņā ar šī panta 1. punktu ir informējis par faktiem, kas rada aizdomas par iespējamu nelikumīgu darbību vai rīcību, kurā var atklāties nopietns Eiropas Kopienu ierēdņu profesionālo pienākumu pārkāpums, “iestādē [..] nedrīkst rasties aizspriedums, ja vien viņš rīkojies pamatoti un godīgi [labā ticībā]”. Tādējādi apstāklis, ka pagaidu darbiniekam nelabvēlīgs lēmums hronoloģiski tiek pieņemts pēc tam, kad šis darbinieks ir nosūtījis informāciju Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai, izskatot tādu prasību atcelt lēmumu par atlaišanu, kuras atbalstam ir izvirzīts pamats par pilnvaru nepareizu izmantošanu, liek Civildienesta tiesai pārbaudīt minēto pamatu sevišķi uzmanīgi. Tomēr minētajās tiesību normās ierēdnim, kurš atbilstoši Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punktam ir informējis par faktiem, kas rada aizdomas par iespējamu nelikumīgu darbību, nav sniegta aizsardzība pret jebkuru tam nelabvēlīgu lēmumu, bet tikai pret tādiem lēmumiem, kuri varētu būt pieņemti šādas paziņošanas dēļ.

(skat. 137.–139. punktu)