ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES [HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE]

SECINĀJUMI,

sniegti 2017. gada 19. oktobrī (1)

Lieta C‑395/16

DOCERAM GmbH

pret

CeramTec GmbH

(Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais un rūpnieciskais īpašums – Kopienas dizainparaugi – Regula (EK) Nr. 6/2002 – 8. panta 1. punkts – Ražojuma izskata iezīmes, ko nosaka tikai tā tehniskā funkcija – Šī jēdziena aprises – Vērtēšanas kritēriji

I.      Ievads

1.        Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 2001. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem (2) 8. panta 1. punkta interpretāciju. Šajā tiesību normā, kuru Tiesa vēl nekad nav interpretējusi, ir noteikts, ka ražojuma izskata iezīmes, ko nosaka tikai ražojuma tehniskā funkcija, ir izslēgtas no minētajā regulā piešķirtās aizsardzības.

2.        Lēmums lūgt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar tiesvedību starp divām sabiedrībām, no kurām viena ir vairāku reģistrētu Kopienas dizainparaugu īpašniece un otra ražo produktus, kas ir analogi tiem, kuri ir aizsargāti ar šiem dizainparaugiem. Pirmā sabiedrība cēla prasību par atturēšanos no rīcības pret otro sabiedrību, kura atbildē atsaucās uz dizainparaugu, kuru pārkāpumu apgalvoja prasītāja pamatlietā, spēkā neesamību. Savas pretprasības atbalstam tā atsaucās uz minētajā 8. panta 1. punktā paredzēto izslēgšanu.

3.        Iesniedzējtiesas uzdotajos jautājumos Tiesai tiek lūgts, pirmkārt, definēt jēdzienu “ražojuma izskata iezīmes, ko nosaka tikai tā tehniskā funkcija” šīs tiesību normas izpratnē un, otrkārt, noteikt veidu, kādā ir jāizvērtē, vai attiecīgajiem dizainparaugiem piemīt šādas iezīmes.

II.    Atbilstošās tiesību normas

4.        Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 preambulas 10. apsvērumu “tehnoloģiskie jauninājumi nebūtu jākavē, piešķirot dizainparaugu aizsardzību iezīmēm, ko diktē vienīgi tehniskā funkcija. Saprotams, ka no tā neizriet tas, ka dizainparaugam ir jābūt estētiskai vērtībai. Līdzīgi nebūtu jākavē dažādu konstrukciju ražojumu savietojamība, piešķirot aizsardzību arī mehānisku savienojumu dizainparaugiem. Tādējādi dizainparauga iezīmes, uz kurām šo iemeslu dēļ neattiecas aizsardzība, nebūtu jāņem vērā, novērtējot, vai citas dizainparauga iezīmes atbilst nosacījumiem aizsardzības iegūšanai”.

5.        Minētās regulas 4. pants “Aizsardzības iegūšanas nosacījumi” ir formulēts šādi:

“1.      Dizainparaugs ir aizsargāts kā Kopienas dizainparaugs, ja tas ir jauns un tam ir individuāla būtība [individuāls raksturs].

2.      Dizainparaugu, ko izmanto vai iekļauj ražojumā, kurš ir kompleksa ražojuma sastāvdaļa, uzskata par jaunu un par tādu, kam ir individuāla būtība [individuāls raksturs], ja:

a)      sastāvdaļa, kad tā ir iekļauta kompleksajā ražojumā, paliek redzama minētā ražojuma parastās izmantošanas laikā un

b)      šīs sastāvdaļas redzamās iezīmes pašas par sevi atbilst novitātes un individuālas būtības prasībām.

[..]”

6.        Regulas Nr. 6/2002 5. panta “Novitāte” 1. punktā ir noteikts, ka “dizainparaugu uzskata par jaunu, ja sabiedrībai nav darīts pieejams identisks dizainparaugs [..]”.

7.        Šīs regulas 6. pantā “Individuālā būtība [Individuāls raksturs]”, ir noteikts:

“1.      Uzskata, ka dizainparaugam ir individuāla būtība [individuāls raksturs], ja vispārējais iespaids, ko tas rada informētam lietotājam, atšķiras no vispārējā iespaida, ko šādam lietotājam rada jebkurš dizainparaugs, kas ir darīts pieejams sabiedrībai [..].

2.      Novērtējot individuālo būtību [raksturu], ņem vērā dizainparauga autora radošo pieeju, izveidojot dizainparaugu.”

8.        Minētās regulas 8. panta “Dizainparaugi, ko nosaka to tehniskā funkcija, un starpsavienojumu dizainparaugi”, 1. punktā ir paredzēts, ka “Kopienas dizainparauga tiesības neattiecas uz ražojuma izskata iezīmēm, ko nosaka tikai ražojuma tehniskā funkcija”.

III. Tiesvedība pamatlietā, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

9.        DOCERAM GmbH ir saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība, kas ražo tehniskās keramikas detaļas. Tā piegādā [detaļas] automobiļu, tekstilmašīnu, kā arī mehānisko iekārtu ražošanai. Tās īpašumā ir vairāki reģistrēti Kopienas dizainparaugi, ar kuriem tiek aizsargātas trīs dažādu ģeometrisko formu metināšanas centrēšanas tapas, no kurām katra tiek ražota sešos dažādos veidos.

10.      Arī CeramTec GmbH ir saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība, kas ražo un tirgo centrēšanas tapas no keramikas tādos pašos variantos kā tie, kas tiek aizsargāti ar DOCERAM īpašumā esošiem dizainparaugiem.

11.      Šī pēdējā minētā cēla prasību Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) pret CeramTec, kas vērsta it īpaši uz to, lai tiktu izbeigts tās aizsargāto dizainparaugu pārkāpums. Atbildētāja pamatlietā cēla pretprasību, lai šie pēdējie minētie tiktu atzīti par spēkā neesošiem, apgalvojot, ka attiecīgo ražojumu izskata iezīmes esot noteiktas vienīgi uz to tehniskās funkcijas pamata Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta izpratnē.

12.      Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) noraidīja DOCERAM celto prasību un pasludināja strīdīgos dizainparaugus par spēkā neesošiem, pamatojoties uz to, ka tie esot izslēgti no minētajā regulā piešķirtās aizsardzības atbilstoši tās 8. panta 1. punktam, jo dizaina izvēli nosakot vienīgi to tehniskās funkcionalitātes apsvērumi.

13.      DOCERAM par šo spriedumu cēla apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā). Šī pēdējā minētā tiesa uzskatīja, ka pamatlietas risinājumam esot jānoskaidro, vai, lai piemērotu Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktā paredzēto izslēgšanu, ir vai nu – kā tiek uzskatīts daļā doktrīnas un judikatūras, it īpaši Vācijā – jākonstatē alternatīvu dizainu, ar kuriem tiek pildīta tā pati tehniskā funkcija, neesamība, vai – kā tiek apgalvots pārsūdzētajā spriedumā – objektīvi jānosaka, vai vēlamā funkcionalitāte ir bijusi vienīgais elements, ar kuru ir noteikts attiecīgā ražojuma ārējais izskats.

14.      Tādēļ ar 2016. gada 7. jūlija lēmumu, kas Tiesā saņemts 2016. gada 15. jūlijā, Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai produkta izskata iezīmes nosaka vienīgi tā tehniskā funkcija [Regulas Nr. 6/2002] 8. panta 1. punkta izpratnē, tādējādi izslēdzot aizsardzību, arī tad, ja formas iedarbībai nav nekādas nozīmes attiecībā uz produkta dizainu, turpretī (tehniskā) funkcionalitāte ir vienīgais dizainu noteicošais faktors?

2)      Ja Tiesa uz pirmo jautājumu atbildētu apstiprinoši, – raugoties no kāda aspekta ir jāvērtē, vai konkrētās produkta formas iezīmes ir izraudzītas tikai funkcionalitātes apsvērumu dēļ? Vai nozīme ir “objektīvam novērotājam”, un, ja tam ir nozīme, kāda ir tā definīcija?”

15.      DOCERAM, CeramTec, Grieķijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza Tiesā rakstveida apsvērumus. 2017. gada 29. jūnija tiesas sēdē tās visas sniedza mutvārdu apsvērumus.

IV.    Vērtējums

A.      Par formulējumu “ražojuma izskata iezīm[es], ko nosaka tikai [tā] tehniskā funkcija” Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta izpratnē (pirmais jautājums)

1.      Par pirmā jautājuma saturu un izvirzītajiem apgalvojumiem

16.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka dizainparaugiem pamatlietā piemītot gan novitāte, gan individuāls raksturs atbilstoši attiecīgi Regulas Nr. 6/2002 5. un 6. pantam (3). Tā jautā, vai to aizsardzība tomēr nebūtu jāizslēdz minētās regulas 8. panta 1. punkta izpratnē, kurā ir paredzēts, ka “Kopienas dizainparauga tiesības neattiecas uz ražojuma izskata iezīmēm, ko nosaka tikai ražojuma tehniskā funkcija”, ņemot vērā, ka šajā lietā ir pastāvējuši dizaini, ko tā ir kvalificējusi kā “alternatīvus”, ciktāl ar tiem var tikt sasniegts tāds pats tehniskais rezultāts kā tas, kas tiek panākts ar šiem dizainparaugiem.

17.      Ņemot vērā lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu sniegtos elementus un kontekstu, kādā tas iekļaujas, es domāju, ka pirmajā prejudiciālajā jautājumā Tiesai būtībā ir lūgts noteikt, vai vienkāršs šādu alternatīvu dizainu esamības konstatējums ļauj secināt, ka strīdīgos dizainparaugus nenosaka tikai atbilstoši attiecīgo ražojumu tehniskajai funkcijai un līdz ar to uz tiem neattiecas minētā 8. panta 1. punktā paredzētā izslēgšana, vai arī šim nolūkam atbilstošais kritērijs ir, vai šo ražojumu “estētiskie apsvērumi” vai “formas iedarbība” (4) ir likuši to autoram izvēlēties īpašu dizainu (5). Gadījumā, ja Tiesa par atbilstošu uzskatītu šo pēdējo minēto kritēriju, iesniedzējtiesa tālāk savā otrajā jautājumā jautā par veidu, kādā ir jāizvērtē, vai dažādas ražojuma izskata iezīmes ir vai nav izraudzītas tikai tehnisku prasību dēļ.

18.      Iesniedzējtiesa uzsver, ka uzdotais jautājums, ņemot vērā atšķirīgas nostājas, kādas ir pieņemtas līdz šim gan doktrīnā, gan dalībvalstu tiesu un Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) (agrāk – Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)) lēmumpieņemšanas praksē attiecībā uz veidu, kā interpretējams Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkts, raisa nopietnas šaubas. Šajā jautājumā ir divas juridiskas teorijas, ar kurām var tikt sasniegti diametrāli pretēji praktiski rezultāti.

19.      Saskaņā ar pirmo teoriju šajā tiesību normā noteiktā atkāpe būtu jāpiemēro vienīgi tad, ja ir konstatēts, ka neviens alternatīvs dizains neļauj īstenot to pašu tehnisko funkciju, ko attiecīgais dizainparaugs, jo šādu alternatīvu esamība parādītu, ka attiecīgās formas izvēle nav noteikta vienīgi tā tehniskās funkcijas dēļ minētā 8. panta 1. punkta izpratnē. Šī interpretācija ir balstīta uz kritēriju, ko parasti sauc par “formu daudzveidību”, saskaņā ar kuru, ja pastāv citas ražojuma formas, ar kurām tiek pildīta tā pati tehniskā funkcija, tā dizainam var tikt piešķirta aizsardzība, jo šī formu izvēle pierādot, ka tādā gadījumā ražojuma autoru nav ierobežojusi minētā funkcija, bet, izstrādājot dizainparaugu, viņa rīcībā ir bijusi brīvība izvēlēties jebkuru no šīm formām (6). Ja to interpretē šādi, šī tiesību norma būtu piemērojama salīdzinoši retiem gadījumiem, kuros attiecīgais dizains ir vienīgais, kas spēj garantēt vēlamā tehniskā rezultāta sasniegšanu.

20.      Sava lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu formulējumā Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) norāda, ka šī pirmā apgalvojuma, kas, cik man zināms, tiek atbalstīts daļā doktrīnas, it īpaši Vācijā (7), kā arī Beļģijā (8) un Francijā (9), īstenošana ir skaidri iedibināta ne tikai valsts judikatūrā gan Vācijā, gan citās dalībvalstīs (10), bet arī EUIPO praksē (11). No Tiesai sniegtajiem apsvērumiem izriet, ka DOCERAM ir vienīgā lietas dalībniece, kas šajā tiesvedībā aizstāv šo nostāju.

21.      Saskaņā ar konkurējošo teoriju Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktā paredzētā izslēgšana būtu jāpiemēro, ja attiecīgā dizaina iezīmes ir radītas tikai nepieciešamības izstrādāt tehnisku risinājumu dēļ un estētiskiem apsvērumiem nav bijis ne vismazākās ietekmes, jo līdz ar to nav bijis nekādas radošas darbības, kurai pienāktos tiesības uz aizsardzību saskaņā ar dizainparaugu tiesībām. Šajā teorijā, kas ir saistīta ar “cēloņsakarības” kritēriju, ir prasīts noteikt iemeslu, kura dēļ produkta izstrādātājs ir izvēlējies strīdīgo iezīmi (12). Interpretējot to šādi, minētais 8. panta 1. punkts būtu piemērojams visos gadījumos, kuros nepieciešamība pildīt konkrētu tehnisku funkciju ir bijusi vienīgais apstāklis, kas noteicis attiecīgo dizainu, un tā ārējam izskatam vai estētiskajai kvalitātei nav bijis ietekmes, un iespējama alternatīvu dizainu, ar kuriem var tikt pildīta tā pati funkcija, esamība nebūtu noteicoša.

22.      Lai gan Tiesai šīs iepriekšminētās nostājas nepārprotami nav saistošas, es uzsveru, ka, agrāk devis priekšroku formu daudzveidības teorijai, savā nesenajā lēmumpieņemšanas praksē (13)EUIPO ir izteicies par labu cēloņsakarības teorijai, uzskatot, ka Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktā ir atteikta aizsardzības piešķiršana ražojuma izskata iezīmēm, kas ir izvēlētas vienīgi ar mērķi, lai ļautu šim ražojumam izpildīt tā tehnisko funkciju, pretēji iezīmēm, kas vismaz zināmā mērā ir izvēlētas ar mērķi uzlabot ražojuma vizuālo aspektu [un] kas ir aizsargājamas (14). Šķiet, ka judikatūrā ir norisinājusies līdzīga attīstība, it īpaši Francijā (15) un Apvienotajā Karalistē (16). Šajā lietā gan CeramTec, gan Grieķijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija (17) ir izteikušās par labu šai pēdējai minētajai teorijai. Tāds ir arī mans skatpunkts turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.

2.      Par ierosinātās interpretācijas pamatojumiem

23.      Vispirms var konstatēt, ka – pretēji tam, ko apgalvo DOCERAM, – Regulas Nr. 6/2002 tiesību normu formulējumā nav sniegtas tiešas, lietderīgas norādes, lai atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, jo [regulas] 8. panta 1. punktā iekļautais jēdziens “ražojuma izskata iezīm[es], ko nosaka tikai ražojuma tehniskā funkcija” tajā nav definēts un tajā nav paredzēts neviens vērtēšanas kritērijs. It īpaši tajā nav nevienas norādes uz attiecīgā ražojuma dizainam alternatīva dizaina neesamības kritēriju, kuram priekšroku dod formu daudzveidības teorijas piekritēji.

24.      Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības izriet, ka, ja Savienības tiesību aktā nav atsauces uz dalībvalstu tiesību aktiem, lai definētu īpašu jēdzienu, kā tas ir šajā gadījumā, tad šis jēdziens ir jāinterpretē autonomi, ko Tiesa mēģina izdarīt, ņemot vērā attiecīgā regulējuma vispārējo sistēmu, mērķus un rašanās vēsturi (18).

25.      Attiecībā uz Regulas Nr. 6/2002 vispārējo sistēmu norādīšu, ka šīs regulas preambulas 10. apsvērumā ir sniegts interesants, lai gan ne izsmeļošs, skaidrojums par 8. panta 1. punkta izpratni, nosakot, ka “tehnoloģiskie jauninājumi nebūtu jākavē, piešķirot dizainparaugu aizsardzību iezīmēm, ko diktē vienīgi tehniskā funkcija. Saprotams, ka no tā neizriet tas, ka dizainparaugam ir jābūt estētiskai vērtībai”.

26.      Vēlāk es atsaukšos uz minētā preambulas apsvēruma [pirmo teikumu] sakarā ar 8. panta 1. punktā izvirzītajiem mērķiem (19). Attiecībā uz [otro teikumu] (20) iesniedzējtiesa norāda, ka cēloņsakarības teorijas pretinieki apgalvo, ka šī teorija, kas vērsta uz to, lai nošķirtu ražojuma tīri tehniskās iezīmes no dekoratīvajām, esot pretrunā formulai, saskaņā ar kuru, lai dizainparaugs varētu tikt aizsargāts, neesot prasīts, lai tam piemistu estētisks raksturs.

27.      Ir taisnība, ka šāda prasība nav skaidri ietverta arī Regulas Nr. 6/2002 4.–6. pantā, kuros ir iedibināti nosacījumi, kas ir izvirzīti Kopienas dizainparaugu aizsardzībai. Šajā pašā perspektīvā šīs regulas preambulas 10. apsvēruma [otrajā teikumā] in fine ir precizēts, ka no tās 8. panta 1. punktā paredzētā atteikuma pamatojuma nevar secināt, ka tikai formas, kam piemīt estētisks raksturs, var tikt aizsargātas kā dizainparaugi. Formulējums “no tā neizriet tas, ka dizainparaugam ir jābūt estētiskai vērtībai”, manuprāt, nozīmē tikai to, ka, lai attiecīgais ražojums varētu tikt aizsargāts, nav nepieciešams, lai tā izskatam piemistu estētisks aspekts.

28.      Tāpat kā CeramTec un Grieķijas un Apvienotās Karalistes valdības, es uzskatu, ka, pat ja attiecīgā ražojuma estētiskās īpašības neveido noteicošo vērtēšanas kritēriju šīs aizsardzības piešķiršanai, būtu kļūdaini no tā secināt, ka tas nav ražojumu ārējais izskats, ko ir paredzēts aizsargāt ar Kopienas dizainparaugiem. Proti, kā ir norādījis (21) ITSB, kas kļuvis par EUIPO, pirmkārt, no Regulas Nr. 6/2002 3. panta a) punktā iekļautās “dizainparauga” jēdziena definīcijas, kurā ir nepārprotama atsauce uz ražojuma “izskatu” (22), un, otrkārt, no prasībām saistībā ar vizuālo aspektu, kas ir noteiktas gan tās 4. panta 2. punktā (23), gan tās preambulas 12. apsvērumā (24), skaidri izriet, ka ārējā izskata, neatkarīgi no tā, kāda ir tā konkrētā kvalitāte (25), pārbaude ir noteicošā, lai iegūtu Kopienas dizainparauga piešķirtās tiesības (26). Piebildīšu, ka uzsvars uz vizuālo aspektu ir likts arī šīs regulas 10. panta 1. punktā, kurā ir prasīts, lai attiecīgais ražojums būtu atšķirams no agrākajiem ražojumiem, uz kuriem attiecas aizsardzība (27).

29.      Tāpēc, manuprāt, ar Regulas Nr. 6/2002 preambulas 10. apsvēruma formulējumu ir saderīga tāda 8. panta 1. punkta interpretācija, ka tas ir vērsts nevis uz gadījumiem, kad attiecīgās iezīmes ir vienīgais veids, kā izpildīt ražojuma tehnisko funkciju, bet gan uz gadījumiem, kad nepieciešamība sasniegt šo funkciju ir vienīgais fakts, kas izskaidro minēto iezīmju izvēli. Citiem vārdiem sakot, manuprāt, ir jāuzskata, ka ražojuma izskata iezīmes ir noteiktas vienīgi ar mērķi sasniegt konkrētu tehnisku risinājumu un tātad ka uz šīm pēdējām minētajām attiecas 8. panta 1. punktā minētā izslēgšana, ja kļūst redzams, ka cita rakstura, it īpaši vizuāla rakstura, apsvērumiem nav bijis nekādas nozīmes attiecīgā dizainparauga izvēlē. Izšķirošais jautājums ir noskaidrot, kur beidzas ar ražojuma tehnisko funkciju saistītās formas robežas un kur sākas tā radītāja brīvā izvēle (28).

30.      Ar apstākļa, ka šai tiesību normai piemīt atkāpes raksturs, konstatējumu, no kā izriet, ka tā ir jāinterpretē šauri, mans vērtējums netiek apšaubīts. Proti, viena paša šī apsvēruma dēļ nebūtu jāatzīst kritērijs – šajā gadījumā formu daudzveidības kritērijs –, ar kuru nepārprotami vēl vairāk tiek sašaurināti gadījumi, kuros ir piemērojama izslēgšana (29), bet kuram nav atrodams skaidrs juridisks pamats nedz pašā Regulas Nr. 6/2002 tekstā, nedz tās izcelsmē vai mērķos, kādus ir noteicis Savienības likumdevējs.

31.      Interpretācija, kādu es ierosinu pieņemt, manuprāt, ir nostiprināta pētījumā par Regulas Nr. 6/2002, it īpaši tās 8. panta 1. punkta, rašanās vēsturi.

32.      CeramTec apgalvo, ka neesot jāpiemēro formu daudzveidības kritērijs, pamatojoties uz to, ka priekšlikums ieviest šo pēdējo minēto [kritēriju] Savienības tiesiskajā regulējumā nav pārņemts. Grieķijas valdība uz šīs regulas sagatavošanas darbu pamata arī izvirza virkni argumentu.

33.      Šajā ziņā norādīšu, ka savā 1991. gada Zaļajā grāmatā par dizainparaugu aizsardzību Komisija izskaidroja, ka no aizsardzības ir izslēgtas iezīmes, kuru vienīgais priekšnosacījums ir attiecīgā ražojuma tehniskā funkcija – šāds noteikums līdz tam pastāvēja lielākajā daļā dalībvalstu (30) –, ar piezīmēm, kuru saturs man šķiet svārstāmies starp formu daudzveidības teoriju un cēloņsakarības teoriju, kuras, manuprāt, ir saistītas attiecīgi ar alternatīvu dizainu neesamību, ņemot vērā minēto ražojumu galīgo formu, un autora radošā ieguldījuma neesamību šīs [formas] izstrādes laikā (31).

34.      Kopienas sākotnējā 1993. gada priekšlikuma, pēc kura tika pieņemta Regula Nr. 6/2002, 9. panta 1. punkta (kurš kļuvis par šīs regulas 8. panta 1. punktu) nosaukums bija “Tehniskie dizainparaugi, kas nav brīvi izvēlēti [..]”, un tas bija formulēts šādi: “Dizainparaugs, kurā tehniskās funkcijas dēļ nav atstāta nekāda brīvība attiecībā uz ražojuma izskata brīvi izvēlētām iezīmēm, nevar tikt aizsargāts kā Kopienas dizainparaugs” [neoficiāls tulkojums] (32).

35.      Šī regulas priekšlikuma paskaidrojuma rakstā (33), kā arī tā 9. panta 1. punkta komentārā (34) vispirms ir precizēts, ka ražojuma estētiskais aspekts pats par sevi nav noteicošs, jo gan dizainparaugi, kas vērsti uz zināmu estētismu, gan tie, kas atbilst konkrētai funkcionalitātei, ir vienādi aizsargājami. It īpaši šajos fragmentos ir uzsvērts, ka Kopienas dizainparaugam paredzētā aizsardzība tiek atteikta retajos gadījumos, kad “forma ir pakārtota funkcijai bez iespējas variēt”, jo tad autoram nav “nekādas brīvības” ražojuma izstrādē un “[tātad viņš] nevar apgalvot, ka iznākums ir viņa personiskā radošuma auglis” un ka šim dizainparaugam piemīt “individuāls raksturs” [neoficiāls tulkojums] (35).

36.      Turklāt no grozītā 1999. gada priekšlikuma (36) izriet, ka Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta formulējums ir pielāgots 7. panta 1. punktam Direktīvā 98/71/EK par dizainparaugu tiesisko aizsardzību (37), kuras mērķis ir saskaņot dalībvalstu tiesību aktus, kas piemērojami šajā jomā (38). Direktīvas 98/71 sagatavošanas darbos ir apstiprināts, ka autora brīvas izvēles neesamība ražojuma koncepcijā un tas, ka forma ir izvēlēta tikai tehniskās funkcijas dēļ, no pirmsākumiem ir uzskatīts par noteicošiem faktoriem aizsardzības atteikumam gan šajā sākotnējā direktīvas 1993. gada priekšlikumā (39), gan grozītajā 1996. gada priekšlikumā (40).

37.      Manuprāt, neviens kritērijs, kas līdzvērtīgs alternatīvu dizainu esamības kritērijam vai formu daudzveidības kritērijam, nav pieņemts iepriekšminēto dokumentu projektos, drīzāk tajos ir dota priekšroka cēloņsakarības kritērijam. Proti, nekur nav prasīts, lai attiecīgā iezīme būtu vienīgais līdzeklis, ar kura palīdzību var tikt iegūta vēlamā tehniskā funkcija. Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktā paredzētā izslēgšana galvenokārt ir pamatota ar to, ka autors nav ietekmējis ražojuma izskatu tādā veidā, kas uzskatāms par radošu, apzinoties, ka vienīgi no minētās funkcijas neatkarīgas intelektuālas piepūles radīta pievienotā vērtība ir pamatojums aizsardzībai, kas tiek piešķirta dizainparaugiem. Šķiet, ka arī EUIPO pēdējā laikā tā lēmumpieņemšanas praksē sliecas izvirzīt priekšplānā jautājumu, vai autoram ir vai nav bijusi rīcības brīvība, izstrādājot attiecīgo ražojumu (41).

38.      Attiecībā uz minētajā regulā, it īpaši tās 8. panta 1. punktā, izvirzītajiem mērķiem lietas dalībnieki nav apstrīdējuši – turklāt, manuprāt, tas nav noliedzams –, ka šīs tiesību normas mērķis galvenokārt ir novērst, ka ražojuma tīri tehniskās izcelsmes iezīmes varētu tikt “monopolizētas” (42), izmantojot šo pēdējo kā Kopienas dizainparaugu aizsardzību (43), un izvairīties no tā, ka “tehnoloģiskie jauninājumi [tiktu] [..]kavē[ti]” (44) sakarā ar to, ka šīs aizsardzības dēļ citiem saimnieciskās darbības subjektiem tiek samazināta tehnisko risinājumu pieejamība (45). Līdzsvara meklējumi starp jauninājumu un radošuma aizsardzību, no vienas puses, un godīgas un visiem Kopienas uzņēmumiem izmantojamas konkurences saglabāšanu, no otras puses, faktiski ir bijuši vienas no likumdevēja raizēm (46).

39.      Turklāt no Regulas Nr. 6/2002 sagatavošanas darbiem izriet, ka cits tās 8. panta 1. punkta mērķis ir noteikt robežu starp tiesiskajiem regulējumiem attiecībā uz patentiem un [tiesiskajiem regulējumiem] attiecībā uz dizainparaugiem (47). Proti, uz tehnisko jauninājumu iespējamo aizsardzību ir jāattiecas šiem pirmajiem minētajiem tiesiskajiem regulējumiem (48), ciktāl ir izpildīti visi patentspējas nosacījumi. Kā uzsver CeramTec, iegūt patentu dažos gadījumos var izrādīties grūtāk, jo šīm īpašumtiesībām ir prasīts pierādīt jauninājuma esamību, kas atbilst stingrām prasībām (49), un neizdevīgāk, jo piešķirtās aizsardzības ilgums var izrādīties mazāks nekā tas, kas tiek nodrošināts dizainparaugiem (50). Tātad bija jānovērš risks, ka patentu jomā piemērojamās tiesību normas varētu tikt apietas, aizliedzot, ka tehniska rakstura risinājumiem varētu tikt piešķirta aizsardzība kā dizainparaugiem.

40.      Taču tas, ka tiktu dota priekšroka kritērijam, ar kuru – kā ar formu daudzveidības kritēriju – tiek ļoti sašaurināta minētajā 8. panta 1. punktā paredzētās izslēgšanas piemērošanas joma (51), manuprāt, varētu atņemt šai tiesību normai tās pilnīgo lietderīgo iedarbību un tātad likt šķēršļus iepriekš minēto mērķu sasniegšanai, atļaujot iegūt īpašumā formas tīri tehniskiem mērķiem, bet attiecībā uz kurām pastāv varianti (52).

41.      Proti, tāpat kā CeramTec un Apvienotās Karalistes valdība, es uzskatu, ka gandrīz vienmēr ir iespējams minimāli, bet pietiekoši mainīt ražojuma izskata iezīmes (53), nekaitējot vēlamajai tehniskajai funkcijai. Tādēļ ir iespējams, ka vairākas – pat visas – iespējamās tehniskā risinājuma formas ar dizainparaugu aizsardzības palīdzību var izrādīties monopolizētas, un tas varētu kavēt tehnoloģiskos jauninājumus, kurus veicināt ir Regulas Nr. 6/2002 mērķis. Ja tiktu izmantots DOCERAM popularizētais kritērijs, vienam saimnieciskās darbības subjektam būtu iespējams iegūt vairākas Kopienas dizainparauga reģistrācijas dažādām ražojuma formām un tādējādi izmantot ekskluzīvu aizsardzību, kas praksē ir līdzvērtīga patenta piešķirtai [aizsardzībai], bet uz to netiktu attiecināti ar to saistītie ierobežojumi, kuri tādējādi varētu tikt apieti.

42.      Šajā ziņā CeramTec norāda, ka pamatlietā, panākot, ka tiek aizsargāti trīs pamatmodeļu dažādu ģeometrisko formu centrēšanas tapu 17 varianti, DOCERAM nebūtu atstājusi citiem tirgus dalībniekiem nekādu iespēju izmantot šiem ražojumiem alternatīvas formas, jo nepastāvētu citas tehniski atbilstošas formas reljefmetināšanas nozarē, kas varētu sniegt citu kopējo iespaidu par ražojumu atbilstoši minētās regulas 6. panta 1. punktam.

43.      Visbeidzot, es uzsveru, ka šeit aizstāvētajai interpretācijai ir tāda priekšrocība, ka tā ir saderīga ar judikatūru, ko Tiesa ir izstrādājusi preču zīmju jomā (54). Pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo CeramTec, šī judikatūra, ņemot vērā atšķirības, kādas pastāv starp Savienības tiesību sistēmu saistībā ar preču zīmju aizsardzību un dizainparaugiem piešķirto aizsardzību (55), pati par sevi, manuprāt, nebūtu transponējama šajā lietā. Tomēr, ņemot vērā, ka Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktam analogas normas ir iekļautas pirmajā no šīm sistēmām (56), pat ja to formulējums nav pilnīgi identisks (57), un ņemot vērā pēctecības saikni, kāda pastāv starp abām šīm tiesību normu kategorijām (58), manuprāt, ir iespējams un pat lietderīgi paust nostāju no minētās judikatūras skatpunkta un, iespējams, argumentēt pēc analoģijas šajā lietā.

44.      Šajā ziņā es atgādinu, ka attiecībā uz preču zīmju piešķirto aizsardzību Tiesa ir spriedusi, ka iepriekš minēto Savienības tiesību normu, kas būtībā atbilst Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktam, mērķis ir novērst, ka ar preču zīmi saistīto tiesību aizsardzība piešķirtu to īpašniekam monopolu uz tehniskajiem risinājumiem vai ražojuma lietderīgajām pazīmēm, kuras lietotājs varētu meklēt konkurentu ražojumos (59). Kā es izklāstīju iepriekš (60), tas man šķiet arī iemesls, kādēļ ar Kopienas dizainparaugu tiesībām piešķirtā aizsardzība ir izslēgta 8. panta 1. punktā paredzētajos apstākļos.

45.      No dažādiem Tiesas spriedumiem preču zīmju jomā izriet, “ka apzīmējumu, kas sastāv tikai no preču formas, nevar reģistrēt [saskaņā ar interpretētajām tiesību normām], ja tiek pierādīts, ka šīs formas pamatiezīmes izriet tikai no tehniskā rezultāta”. Tiesa ir precizējusi, ka “tas, ka tiek pierādīts, ka pastāv citas formas, kas ļauj sasniegt to pašu tehnisko rezultātu, neļauj nepiemērot pamatojumus [..] atteikumam [reģistrēt]” kā preču zīmi “preces form[u], kas vajadzīga tehniska rezultāta iegūšanai”, kā ir noteikts minētajās tiesību normās. Šo formu daudzveidības teorijas netiešo, bet, manuprāt, skaidro noraidījumu tā balstīja it īpaši uz konstatējumu, ka reģistrācijas atteikumam nav izvirzīts nosacījums, ka attiecīgajai formai ir jābūt vienīgajai, ar kuru var iegūt vajadzīgo tehnisko rezultātu, un uz apsvērumu, ka ievērojams skaits alternatīvu formu varētu kļūt neizmantojams preču zīmes īpašnieka konkurentiem, ja šāds kritērijs tiktu atzīts par noteicošu (61).

46.      Es uzskatu, ka šie apsvērumi, ņemot vērā, ka arī šajā jomā nevar tikt atzīts, ka Kopienas dizainparaugi tiktu izmantoti ārpus to mērķa ar nolūku piešķirt aizsardzību ražojuma tīri tehniskām iezīmēm (62), ir atbilstoši arī šajā lietā.

47.      Tādējādi, manuprāt, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde un tātad jānoraida apgalvojums, ar kuru tiek rosināts pieņemt tā saukto “formu daudzveidības” kritēriju. Precīzāk, es uzskatu, ka Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai ražojuma izskata iezīmes nosaka tikai tā tehniskā funkcija, ir jābalstās nevis uz alternatīvu formu, ar kurām var tikt pildīta tā pati funkcija, neesamību, bet ir jāsecina, ka kādas konkrētas tehniskas funkcijas meklējumi ir vienīgais faktors, kas ir noteicis attiecīgā dizainparauga izvēli, un ka līdz ar to tā autoram šajā ziņā nav bijis nekādas radošas lomas.

48.      Korelācijā ar šādi ierosināto interpretāciju iesniedzējtiesa uzdod citus jautājumus attiecībā uz minētajā 8. panta 1. punktā ietvertā noteikuma konkrēto īstenošanu – šie jautājumi ir otrā prejudiciālā jautājuma priekšmets.

B.      Par atbilstošajiem vērtējuma elementiem Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta piemērošanas nolūkam (otrais jautājums)

49.      Otrais prejudiciālais jautājums ir uzdots pakārtoti gadījumā, ja, kā es to ierosinu, Tiesa atbildētu uz pirmo jautājumu, ka Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktā paredzētās izslēgšanas piemērošanas nolūkam atbilstošā metode ir pārbaudīt, vai attiecīgā ražojuma ārējās iezīmes ir piedēvējamas vienīgi vēlamajai tehniskajai funkcijai, nevis konstatēt alternatīvu dizainu, ar kuriem var tikt pildīta tā pati funkcija, neesamību.

50.      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, pirmkārt, no kāda skatpunkta ir jāvērtē, vai dažādās ražojuma izskata iezīmes ir izmantotas vienīgi tehniskās funkcionalitātes apsvērumu dēļ, un, otrkārt – gadījumos, kuros būtu jālūkojas no “objektīva novērotāja” skatpunkta –, kā šis pēdējais minētais jēdziens ir jādefinē.

51.      Minētā tiesa izklāsta, ka spriedumā, kas tajā ir pārsūdzēts, Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) uzskatīja, ka esot bijis objektīvi jāveic minētais vērtējums un attiecīgā dizainparauga autora personīgajai gribai esot maza nozīme, ja nu vienīgi [tai ir nozīme] kā norādei, lai konstatētu, vai objektīvs novērotājs pēc saprātīgas pārbaudes nonāktu pie secinājuma, ka dizaina izvēli ir noteikuši tikai tehniskās funkcionalitātes apsvērumi (63). Tomēr šīs pieejas pretinieki uzskata, ka esot grūti katrā atsevišķā gadījumā novērtēt šāda “objektīva novērotāja”, proti, citas personas, kuras esamība ir tikai teorētiska, skatpunktu.

52.      Attiecībā uz īstenojamā vērtējuma objektīvo vai subjektīvo raksturu Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā pamatlietas dalībnieki un ieinteresētās personas, kas ir sniegušas apsvērumus Tiesā, ir vienisprātis, ka autora subjektīvā griba, kad viņš izstrādājis attiecīgo dizainparaugu, nevarot veidot noteicošo faktoru, ar kuru var konstatēt, vai šis dizainparaugs ir pieņemts tīri tehnisku apsvērumu dēļ. Arī es piekrītu šim viedoklim.

53.      Proti, ar objektīvu pieeju attiecīgajai analīzei tiktu veicināta šīs tiesību normas vienveidīga piemērošana visās dalībvalstīs, kā arī visās pēdējo minēto tiesās, un tiktu nodrošināta arī paredzamība, un tas stiprinātu saimnieciskās darbības subjektu tiesisko noteiktību. Kā DOCERAM un CeramTec būtībā norāda – gadījumā, ja autora iespējamais nodoms būtu vienīgais atbilstošais kritērijs –, viņa veiktie paziņojumi būtu vienīgie noteicošie, lai spriestu, vai attiecīgais dizainparaugs var vai nevar tikt aizsargāts, un strīda gadījumā ieinteresētā persona varētu sliekties apgalvot, ka ir izvēlējusies šo dizainu estētisku rūpju dēļ ar nolūku panākt, lai Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktā paredzētā izslēgšana netiktu piemērota tās veidojumam. Manuprāt, ir būtiski, lai kompetentās iestādes varētu paust nostāju, balstoties nevis uz subjektīviem, bet gan neitrāliem un no neobjektivitātes riska brīviem vērtēšanas elementiem.

54.      Turpretī attiecībā uz noteikumiem, kas ir jāievēro, lai objektīvi izvērtētu jautājumu, vai ražojuma izskatu nosaka vienīgi tā tehniskā funkcija Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta izpratnē, Tiesā aizstāvētās nostājas nav saskanīgas.

55.      Manuprāt, pirmā problēma, ko izraisa jautājums, kādu to ir uzdevusi iesniedzējtiesa, kura atsaucas uz ““objektīva novērotāja” skatpunktu”, ir noskaidrot, vai ir vai nav jāspriež par izdomātu personu, kuras iedomātais vērtējums varētu būt noderīgs kā arhetips.

56.      Šajā ziņā CeramTec vispirms norāda, ka vārdkopa “objektīvs novērotājs”, kas ir iekļauta gan iesniedzējtiesā pārsūdzētajā spriedumā, gan otrajā prejudiciālajā jautājumā, ir radusies līdzīgu formulējumu iespaidā, kas dažādos variantos ir pieņemti EUIPO lēmumpieņemšanas praksē (64) un doktrīnā (65).

57.      Tālāk CeramTec apgalvo, ka, lai pārbaudītu, vai Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkts ir piemērojams, esot pēc analoģijas jābalstās uz jēdzienu “informēts lietotājs”, kas ir izmantots šīs regulas 6. panta 1. punktā, 10. panta 1. punktā, kā arī preambulas 14. apsvērumā (66), – šāds jēdziens ir definēts Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūrā (67). Šīs lietas dalībnieces ieskatā, ciktāl pārbaude – kā šajā lietā – ir jāveic īpašā situācijā, kurā visi attiecīgo ražojumu lietotāji ir profesionāļi, “informēts lietotājs” praksē atbilstot “profesionālim”, kuram ir tehniskas zināšanas, – šāds jēdziens tiek izmantots, lai novērtētu patenta izgudrojuma raksturu.

58.      Es neuzskatu, ka ir piemēroti pieņemt šo ierosinājumu. Precizēšu, ka – pretēji tam, ko apgalvo CeramTec, – atbilstošais kritērijs faktisko elementu novērtēšanai Regulā Nr. 6/2002 nav “vienmēr “informēts lietotājs””. It īpaši ir jau spriests, ka šis pēdējais minētais – ārpus pieredzes, ko viņš uzkrājis, lietojot attiecīgo ražojumu – nav obligāti spējīgs nošķirt ražojuma izskata aspektus, kurus nosaka šī pēdējā minētā tehniskās funkcijas, attiecībā pret tiem, kas ir brīvi izvēlēti (68). Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta piemērošanā faktiski ir paredzēts veikt tehniska rakstura izvērtēšanu, kam ir nepieciešamas specifiskas zināšanas, kādas vienmēr nav pat “informēta” lietotāja rīcībā. Līdz ar to, manuprāt, “informēta lietotāja” skatpunkts nevar veidot objektīva vērtējuma, kāds ir prasīts šajā sakarā, kritēriju.

59.      Tāpat kā Apvienotās Karalistes valdība un Komisija, es uzskatu, ka, ja Regulas Nr. 6/2002 autori būtu vēlējušies pieņemt tādu juridisku instrumentu kā “objektīvs novērotājs”, kā tas ir saprotams no otrā prejudiciālā jautājuma, viņi to būtu norādījuši tās 8. panta 1. punktā, kā viņi to nepārprotami ir izdarījuši attiecībā uz “informētu lietotāju” tās 6. panta 1. punktā un 10. panta 1. punktā (69). Norādīšu turklāt, ka minētajā 8. pantā nav arī atsauces uz to, kā uztvert citas tādas fiktīvu personu kategorijas kā “iespējamais vidējais pircējs” – ko DOCERAM ierosina, pirms to noraidīt (70) – vai “vidusmēra patērētājs” – kas ir vērtēšanas kritērijs, par kuru Komisija norāda, ka tas nav uzskatīts par pašu par sevi noteicošu formas tīri tehniskā rakstura novērtēšanai preču zīmju jomā (71).

60.      Apvienotās Karalistes valdība, manuprāt, pamatoti uzsver, ka Regulas Nr. 6/2002 6. panta 2. punktā un 10. panta 2. punktā nav atsauces uz teorētisko “informēta lietotāja” jēdzienu, lai novērtētu “dizainparauga autora radošo pieeju, izveidojot dizainparaugu” (72), un ka ir jāpieņem tā pati pieeja – kas nav fiktīva – attiecībā uz tās 8. panta 1. punktu, jo iesniedzējtiesai, kurai ir jāatrisina strīds, arī šajā ziņā ir pienākums objektīvi izvērtēt, kas izriet no ražojuma tehniskās funkcijas – elements, kas nevar tikt aizsargāts – vai kur ir tikusi īstenota autora brīvība, kura radošais veikums var kļūt par aizsardzības priekšmetu (73). Šādu kazuistisku izvērtējumu, šķiet, ka bez lielām grūtībām, jau ir veikušas valstu tiesas (74) un ITSB, kas ir kļuvis par EUIPO, locekļi (75).

61.      Turklāt, ja būtu jāpiekrīt “objektīva novērotāja” kritērijam, tas radītu veselu virkni papildu grūtību, definējot šo mākslīgi radīto kategoriju, kā arī veidu, kā to izmantot, arī tad, ja runa būtu tikai par jautājumu, kāda līmeņa un kāda veida zināšanām ir jābūt šādai personai.

62.      Tiesai izvirzītās otrās problēmas būtība ir noteikt elementus, kuriem ir jābūtpārbaudes priekšmetam, kas, manuprāt, gan objektīvi, gan kazuistiski ir jāveic tiesai, kurai ir jāatrisina uz Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktu balstītās domstarpības.

63.      Es piekrītu nostājai, kas pausta lielākajā daļā Tiesai iesniegto apsvērumu, saskaņā ar kuru valsts tiesai, kas izskata lietu, objektīvi un ņemot vērā visus konkrētos apstākļus, katrā atsevišķā gadījumā ir jānosaka, vai ražojuma izskata atšķirīgās iezīmes atbilst vienīgi ar tā funkcionalitāti saistītiem apsvērumiem.

64.      Komisijas ieskatā šajā ziņā minētajai tiesai ir jāņem vērā vērtēšanas kritēriji, kurus preču zīmju jomā Tiesa ir atzinusi par tādiem, ar kuru palīdzību var prezumēt, ka formai ir ne tikai tīri tehniska vērtība, kā, piemēram, “vidējā patērētāja uztvere [(76)], attiecīgo ražojumu kategorijas raksturs, attiecīgās formas mākslinieciskā vērtība, attiecīgo ražojumu kategorijas raksturs, šīs formas specifiskums salīdzinājumā ar citām attiecīgajā tirgū izplatītajām vispārējām formām, būtiskā cenas atšķirība salīdzinājumā ar līdzīgiem ražojumiem vai reklāmas stratēģijas izstrāde, kurā galvenokārt izceltas attiecīgā ražojuma estētiskās iezīmes” (77). Komisija uzskata, ka tiesai, kas izskata lietu, būtu jāņem vērā arī alternatīvu formu, kuras tāpat pilda attiecīgo tehnisko funkciju, esamība, jo tā būtībā norādītu, ka autoram ir bijusi brīvība, izstrādājot ražojuma izskata iezīmes, un ka to nav noteikušas tikai funkcionālas iespējas.

65.      Tādā pašā garā DOCERAM izveido neierobežotu potenciāli atbilstošu kritēriju sarakstu, proti, “apstākļ[us], kas saistīti ar koncepcijas izstrādes, reklāmas, lietošanas utt. procesu”. Savukārt CeramTec apgalvo, ka “informēta lietotāja” skatpunkts, ko tā – manuprāt, maldīgi (78) – ierosina pieņemt kā objektīvu vērtēšanas kritēriju, esot jānosaka, “padziļināti ņemot vērā visus izskatāmās lietas atbilstošos apstākļus” (79), it īpaši “izstrādātāja īpašo mērķi koncepcijas izstādes brīdī, reklāmā, kas veikta attiecībā uz ražojumu, uzsverot tā dizainu, iespējamās atšķirības vai dizaina īpašo reputāciju konkrētajā sabiedrības daļā, kā arī izstrādātāja gribu ražojuma radīšanas laikā” (80).

66.      Šajā ziņā precizēšu, ka attiecīgais vērtējums tiesai, kas izskata lietu, ir jāveic, manuprāt, ne tikai attiecībā uz pašu attiecīgo dizainparaugu, bet arī ņemot vērā visus apstākļus, kādi ir pastāvējuši tā izskata iezīmju izvēles kontekstā, ņemot vērā lietas dalībnieku sniegtos pierādījumus, neatkarīgi no tā, kāds ir šo pierādījumu priekšmets vai raksturs (81), kā arī ņemot vērā iespējamos pierādījumu savākšanas pasākumus, kādus šī tiesa ir noteikusi.

67.      Manuprāt, nevar izslēgt, ka kritēriji, kurus es uzskatu par tādiem, ar kuriem pašiem par sevi nevar tikt konstatēts, ka ražojuma izskata iezīmes Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta izpratnē nosaka vienīgi tā tehniskās funkcijas, kā, piemēram, autora subjektīvais nodoms vai alternatīvu formu esamība (82), tomēr var tikt iekļauti konkrētu pierādījumu kopumā, kas tiesām, kas izskata lietu, ir jāņem vērā, lai izveidotu savu personisko viedokli par šīs tiesību normas piemērošanu.

68.      Manuprāt, nav jāveido šajā ziņā atbilstošo kritēriju saraksts – pat tāds, kas nav izsmeļošs –, zinot, ka Savienības likumdevējs nav paredzējis izmantot šādu procedūru un ka, manuprāt, Tiesa tādu nav uzskatījusi par lietderīgu attiecībā uz vērtējumu – arī faktisko apsvērumu vērtējumu, kas turklāt ir jāveic saskaņā ar šīs regulas 4.–6. panta piemērošanu.

69.      Turpretī, tāpat kā Grieķijas valdībai, man šķiet lietderīgi uzsvērt, ka tiesa, kas izskatīs lietu, vajadzības gadījumā varēs veikt nepieciešamo vērtējumu, izmantojot neatkarīga, pašas iecelta eksperta skaidrojumus. Šajā ziņā norādīšu, ka valstu tiesām neizbēgami nav kvalifikācijas, kas dažkārt ir izteikti tehniska, kāda ir nepieciešama šim nolūkam, un ka vispārpieņemta prakse ir noteikt ekspertīzes pasākumus, kad tās saskaras ar sarežģītiem šāda rakstura jautājumiem.

70.      Tādējādi es uzskatu, ka uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka, lai novērtētu, vai dažādas ražojuma izskata iezīmes atbilst tikai tehniskās funkcionalitātes apsvērumiem, Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā tiesai, kas izskata lietu, ir jāveic objektīvs vērtējums, balstoties nevis uz – teorētisku – “objektīva novērotāja” skatpunktu, bet ņemot vērā – konkrēti – visus konkrētajam gadījumam atbilstošos apstākļus.

V.      Secinājumi

71.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Padomes 2001. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka minētajā regulā piešķirtā aizsardzība ir izslēgta tad, ja attiecīgā ražojuma izskata iezīmes ir izvēlētas vienīgi ar mērķi, lai ļautu ar to pildīt konkrētu tehnisku funkciju, tātad bez autora radošā ieguldījuma, un tas, ka, iespējams, pastāv citas formas, ar kurām var iegūt to pašu tehnisko rezultātu, pats par sevi šajā ziņā nav noteicošs;

2)      lai noteiktu, vai ražojuma izskata iezīmes ir izvēlētas tikai ar ražojuma tehnisko funkciju saistītu apsvērumu dēļ minētā 8. panta 1. punkta izpratnē, tiesai, kas izskata strīdu, ir objektīvi jāpauž nostāja, īstenojot tās pašas novērtējuma brīvību, kurā tiek ņemti vērā visi konkrētajam gadījumam atbilstošie apstākļi.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      OV 2002, L 3, 1. lpp. Šajā regulā vēlāk tika veikti daži grozījumi, bet tie neskāra atbilstošās tiesību normas šajā lietā.

3      Minētās regulas preambulas 19. apsvērumā ir arī noteikts, ka “Kopienas dizainparaugs būtu jāpieņem tikai tad, ja tas ir jauns un ja tam ir arī individuāla būtība salīdzinājumā ar citiem dizainparaugiem”.

4      Šis pēdējais jēdziens ir izmantots minētajā prejudiciālajā jautājumā, savukārt iepriekšējais [jēdziens] ir formulēts lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu pamatojumā.

5      Citiem vārdiem sakot, CeramTec uzskata, ka runa ir par to, vai minētā 8. panta 1. punkta piemērošanai ir obligāti prasīts “[pamat]lietas tiesvedībā izsmeļoši pārbaudīt, vai nepastāv neviena iespējama alternatīva dizaina ziņā vai arī – precīzāk – jebkurš uztveramais alternatīvais izskats izraisa citādu vai mazāku tehnisko funkcionalitāti, vai arī [šajā tiesību normā paredzētais] izslēgšanas pamats ir piemērojams arī tad, ja izskatu ir noteikusi tikai nepieciešamība panākt precīzu tehnisku risinājumu un ja estētiska rakstura apsvērumiem līdz ar to nav nozīmes” (mans izcēlums).

6      Skat. it īpaši zemsvītras piezīmēs, kas saistītas ar šo secinājumu 20. punktu, norādītos avotus.

7      It īpaši skat. Ruhl, O., Gemeinschaftsgeschmacksmuster – Kommentar, Carl Heymanns Verlag, Ķelne, 2. izd., 2010, 222. lpp., 22. punkts. Šķiet, ka šo pieeju ir atzinīgi novērtējusi arī Vācijas valdība, transponējot Savienības tiesību normu, kas ir analoga minētajam 8. panta 1. punktam (skat. Koschtial, U., “Design law: individual character, visibility and functionality”, International Review of Intellectual Property and Competition Law, 2005, Nr. 3, 308. lpp.).

8      Skat. Kaesmacher, D. un Duez, L., “Le nouveau règlement (CE) n° 6/2002 sur les dessins ou modèles communautaires”, J. T. D. E., 2002, Nr. 92, 186. lpp., 15. punkts; Massa, C.‑H. un Strowel, A., “Community Design: Cinderella Revamped”, E. I. P. R., 2003, 25. sēj. (2), 72. lpp., kā arī De Visscher, F., “La protection des dessins et modèles”, Guide juridique de l’entreprise, Kluwer, Brisele, 2. izd., 2005, 370. punkts, kurā ir norādīts, ka formu daudzveidības kritērijs ir piemērots līdzīgam noteikumam tiesībās, kas Beniluksa sistēmā pastāvēja agrāk (skat. vienotā Beniluksa likuma par dizainparaugiem, kurā pēdējie grozījumi veikti 2002. gada 20. jūnijā, 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu).

9      It īpaši skat. Passa, J., Droit de la propriété industrielle – Tome 1: Marques et autres signes distinctifs, dessins et modèles, L. G. D. J., Parīze, 2. izd., 2009, 708.–712. punkts, kā arī Binctin, N., Droit de la propriété intellectuelle – Droit d’auteur, brevet, droits voisins, marque, dessins et modèles, L. G. D. J., Parīze, 2. izd., 2012, 296. punkts.

10      Minēti ir divi Vācijas nolēmumi (šādi: “OLG Düsseldorf, GRUR‑RR 2012, 200 (205) – Tablet‑PC; LG Düsseldorf, Beck RS 2015, 05506”) un Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu palāta), Apvienotā Karaliste) spriedums Landor & Hawa International Ltd pret Azure Designs Ltd [2006] EWCA Civ 1285, 30. un nākamie punkti. Norādīšu, ka šī teorija ir pieņemta arī Spānijā (it īpaši skat. Juzgado de lo Mercantil n° 2 de Alicante (Alikantes Komerctiesa Nr. 2, Spānija) 2012. gada 28. novembra spriedumu Jose Antonioy Hostel Drap SL pret Napkings SL, 2. juridiskais pamatojums).

11      Iesniedzējtiesa tostarp min ITSB Anulēšanas nodaļas 2007. gada 3. aprīļa lēmumu Nr. ICD 3150, Lindner Recyclingtech pret Franssons Verkstäder, 20. punkts. Precizēšu, ka šis lēmums apelācijas instancē tika mainīts ar to, kurš minēts šo secinājumu 13. zemsvītras piezīmē.

12      It īpaši skat. Stone, D., “Le droit européen des dessins et modèles a 10 ans”, Magazine de l’OMPI, 2013, Nr. 6, 18. lpp., kā arī Brancusi, L., “Article 8 CDR”, Community Design Regulation (EC) N^o 6/2002 – A Commentary, G. N. Hasselblatt vadībā, C. H. Beck, Minhene, 2015, 137. un nākamās lpp., 34.–48. punkts.

13      Proti, kopš ITSB Apelācijas trešās padomes 2009. gada 22. oktobra lēmuma lietā R 690/2007‑3 Lindner Recyclingtech pret Franssons Verkstäder, saukta “Chaff cutters”. Uzsvēršu, ka par šo lēmumu ir celta prasība un apelācijas sūdzība, kuru sakarā nedz Vispārējā tiesa, nedz Tiesa nav paudušas nostāju pēc būtības par minētā 8. panta piemērošanu (skat. rīkojumus, 2010. gada 10. maijs, Franssons Verkstäder/ITSB – Lindner Recyclingtech (Salmu smalcinātājs), T‑98/10, nav publicēts, EU:T:2010:180, kā arī 2010. gada 9. septembris, Franssons Verkstäder/ITSB un Lindner Recyclingtech, C‑290/10 P, nav publicēts, EU:C:2010:511).

14      Skat. iepriekš minēto (13. zemsvītras piezīme) ITSB lēmumu lietā R 690/2007‑3, 28. un nākamie punkti, it īpaši 35. un 36. punkts. “Alternatīvo formu” kritērija noraidīšana skaidri ir apstiprināta EUIPO Pamatnostādnēs par reģistrētu Kopienas dizainparaugu spēkā neesamības atzīšanas pieteikumu pārbaudi, 2017. gada 1. februāra redakcija, 30. lpp., 5.3.3. punkts, it īpaši minot ITSB Apelācijas trešās padomes 2016. gada 27. janvāra lēmumu apvienotajās lietās R 1517/2014‑3 un R 2114/2014‑3, saukta “Hoses” (skat. 65. punktu). [Šī] attīstība vēlreiz ir izklāstīta Barber Giner, T., “Estética y funcionalidad: alcance de la prohibición del diseño funcional en la legislación nacional y comunitaria”, Diario La Ley, Nr. 8422, XXXV gads, 2014. gada 17. novembris, 768.–770. punkts, kā arī Brancusi, L., “Design determined by the product’s technical function: arguments for an autonomous test”, E. I. P. R., 2016, 38. sēj. (1), 25. un nākamās lpp.

15      It īpaši skat. Greffe, F. un Greffe, P., Traité des dessins et des modèles – France, Union européenne, Suisse, continent américain, LexisNexis, Parīze, 9. izd., 2014, 155.–186. punkts, kā arī Raynard, J., Py, E. un Tréfigny, P., Droit de la propriété industrielle, LexisNexis, Parīze, 2016, 534.–536. punkts.

16      Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka pašreizējā pozitīvo tiesību situācija atbilst iepriekš minētajam (13. zemsvītras piezīme) ITSB lēmumam lietā R 690/2007‑3, norādot uz High Court of Justice (England & Wales) (Augstākā tiesa (Anglija un Velsa) Apvienotā Karaliste) spriedumu lietā Dyson Ltd pret Vax [2010] EWHC 1923 (Pat), 23.–31. punkts.

17      Komisija uzskata, ka alternatīvu dizainu esamība tomēr ir jāņem vērā līdztekus citām formas estētiskās vērtības norādēm, kas ir jāizvērtē tiesai, kura izskata lietu. Skat. arī šo secinājumu 64. punktu.

18      It īpaši skat. spriedumus, 2017. gada 9. marts, Pula Parking (C‑551/15, EU:C:2017:193, 42. punkts), kā arī 2017. gada 7. septembris, Schottelius (C‑247/16, EU:C:2017:638, 31. punkts).

19      Skat. šo secinājumu 38. un nākamos punktus.

20      Precizēšu, ka norāde, kas ietverta aplūkojamā teikuma beigās minētā preambulas 10. apsvēruma franču valodas redakcijā, kas ir šo secinājumu oriģinālvaloda, vācu valodas redakcijā veido otru teikumu, uz ko ir norādījusi iesniedzējtiesa.

21      Skat. iepriekš minēto (13. zemsvītras piezīme) ITSB lēmumu lietā R 690/2007‑3, 34. punkts.

22      “Dizainparaugs” tajā ir definēts kā “visa ražojuma vai tā daļas izskats, kas radies no paša ražojuma un/vai tā rotājumu iezīmēm, jo īpaši līnijām, kontūrām, krāsām, formas, virsmas struktūras un/vai materiāla”.

23      Skat. citātu šo secinājumu 5. punktā.

24      Saskaņā ar šo preambulas 12. apsvērumu “aizsardzība nebūtu jāattiecina uz tām sastāvdaļām, kas nav redzamas, ražojumu lietojot, vai uz tām sastāvdaļu iezīmēm, kas nav redzamas, sastāvdaļu montējot [..]”.

25      Arī Apvienotās Karalistes valdība ir izmantojusi jēdzienu “kvalitāte”, precizējot, ka tas nav iekļauts Regulā Nr. 6/2002, lai – tāpat kā šajā gadījumā – norādītu uz jautājumu, vai ar dizainparaugu ir izdevies padarīt ražojumu pievilcīgu tā izskata dēļ.

26      Šajā ziņā skat. spriedumu, 2017. gada 21. septembris, Easy Sanitary Solutions un EUIPO/Group Nivelles (C‑361/15 P un C‑405/15 P, EU:C:2017:720, 62. un nākamie punkti).

27      Saskaņā ar minēto 1. punktu “Kopienas dizainparauga piešķirtā aizsardzība attiecas uz visiem dizainparaugiem, kas informētam lietotājam neatstāj atšķirīgu vispārējo [kopējo] iespaidu”.

28      Ar tehnisko funkciju, piemēram, var konkrēti panākt, lai tiktu nodrošināta labāka saķere, vadība, ērtība, efektivitāte vai drošība, pretēji ornamentālu, dekoratīvu, estētisku vai fantastisku formu izstrādei (skat. Cohen, D., Le droit des dessins et modèles – Droit communautaire, droit international, droit français et autres droits étrangers, Economica, Parīze, 2. izd., 2004, 65. punkts, kā arī Greffe, F. un Greffe, P., op. cit., 15. zemsvītras piezīme, 159. punkts).

29      Skat. šo secinājumu 19. punktu in fine.

30      Par dažām agrākām valstu sistēmām skat. Mouncif-Moungache, M., Les dessins et modèles en droit de l’Union européenne, Disertācija, Bruylant, Brisele, 2012, 121. un nākamās lpp.

31      1991. gada jūnijā publicēts darba dokuments (III/F/5131/91‑FR), 65. lpp., 5.4.6. punkts: “Ja tehnisku mērķi var sasniegt vienīgi ar konkrētas formas palīdzību, dizainparaugam nevar piešķirt aizsardzību. Savukārt, ja autoram ir izvēle starp vairākām formām, lai iegūtu sasniedzamo tehnisko mērķi, attiecīgajām iezīmēm var piešķirt aizsardzību. Šādi izprasta, izslēgšana [..] precīzi atbilst idejas/izpausmes dihotomijai, kas ir paredzēta ar autortiesībām saistītajos tiesību aktos. Faktiski tas nozīmē, ka izvēles neesamības gadījumā ražojuma izstrādes laikā, lai sasniegtu konkrētu mērķi, nenotiek nekāda personiska [radoša] iejaukšanās un līdz ar to nav nekā aizsargājama.” (Mans izcēlums.)

32      Skat. 1993. gada 3. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par Kopienas dizainparaugiem (COM(93) 342, galīgā redakcija, 70. lpp.). Jēdziena “patvaļīgs” lietojumu ir apšaubījusi [Eiropas] Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (skat. 1995. gada 22. februāra atzinumu, OV 1995, C 110, 14. lpp., 5.7. punkts).

33      Saskaņā ar paskaidrojuma raksta (COM(93) 342, galīgā redakcija, 9. lpp.) 8.2. punktu “dizainparaugi ir ražojuma izskata iezīmes, kas var tikt uztvertas ar jutekļiem. Nekāds estētisks kritērijs nav ņemts vērā. Tāpat arī aizsargājami ir estētiskie un funkcionālie dizainparaugi. Tomēr iezīmes, kas ir ražojuma tehniskās funkcijas noteiktas un kas neatstāj vietu nekādai brīvībai brīvi izvēlēto elementu izstrādē, nav aizsargājamas [..]” [neoficiāls tulkojums].

34      Saskaņā ar šīs tiesību normas komentāru “regulā nav nošķirti estētiskie un funkcionālie dizainparaugi; tie ir vienādi aizsargājami. Galēji retos gadījumos forma ir pakārtota funkcijai bez iespējas variēt. Tādā gadījumā autors nevar apgalvot, ka iznākums ir viņa personiskā radošuma auglis. Tātad dizainparaugam nepiemīt nekāds individuāls raksturs un tam netiek piešķirtas tiesības uz aizsardzību. [..] Tātad tiesību norma izslēdz aizsardzību tikai tiktāl, ciktāl nav nekādas brīvības ieviest brīvi izvēlētus elementus” [neoficiāls tulkojums] (COM(93) 342, galīgā redakcija, 18. lpp.).

35      Tāpat arī minētā priekšlikuma 9. apsvērums ir vērsts uz “dizainparaugiem, kas radīti, lai atbilstu funkcionālai prasībai, un kas to autoram nesniedz nekādu iespēju iekļaut tajā atšķirīgas vai brīvi izvēlētas iezīmes” [neoficiāls tulkojums] (63. lpp.), un tā 27. panta 1. punkta komentārā ir atsauce uz “gadījumu, kurā dizainparauga raksturīgajām iezīmēm nevar piešķirt aizsardzību, jo tās ir pilnībā tehniskas funkcijas noteiktas, kas neatstāj nekādu brīvību radīt brīvi izvēlētu dizainparaugu” [neoficiāls tulkojums] (27. lpp.).

36      Skat. grozīto 1999. gada 21. jūnija priekšlikumu Padomes (EK) Regulai par dizainparaugiem (COM(1999) 310, galīgā redakcija), apsvērumi saistībā ar 9. pantu.

37      Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 13. oktobra Direktīva (OV 1998, L 289, 28. lpp.).

38      Tiesību akti, kuru iedarbība attiecas tikai uz attiecīgās dalībvalsts teritoriju, pretēji ar Regulu Nr. 6/2002 iedibinātajai sistēmai (skat. šīs regulas preambulas 1.–6. apsvērumu).

39      Šī sākotnējā 1993. gada 3. decembra direktīvas priekšlikuma (COM(93) 344, galīgā redakcija) 7. panta 1. punkts bija formulēts šādi: “Dizainparauga reģistrēšana nepiešķir tiesības, ciktāl tehniskas funkcijas īstenošana neatstāj nekādu brīvību attiecībā uz ražojumu izskata brīvi izvēlētām iezīmēm” [neoficiāls tulkojums], un saskaņā ar tā paskaidrojuma rakstu “konkurence tiks veicināta nozarēs, kurās dizainparaugiem nebūs tiesību uz aizsardzību, jo, piemēram, nepieciešamība, lai ražojumā būtu izpildīta tehniska funkcija, autoram neatstāj [izvēles] brīvību” [neoficiāls tulkojums] (skat. 14. un 23. lpp.).

40      Skat. 7. panta 1. punkta komentāru grozītajā 1996. gada 21. februāra direktīvas priekšlikumā (COM(96) 66, galīgā redakcija), kurā ir norādīts, ka, “pat ja jautājums par to, vai dizainparaugā ir vai nav ietverta estētiska dimensija, nav ņemts vērā, nosakot, vai tajā ir izpildīti priekšlikumā ietvertie nosacījumi aizsardzības piešķiršanai, daži ir uzskatījuši par nepieciešamu pievienot tiesību normu, kurā ir paredzēts, ka aizsardzība nevar tikt piešķirta galēji retos gadījumos, kurā formu nosaka funkcija. Komisija uzskatīja, ka ir jānosaka skaidrāks formulējums, it īpaši ņemot vērā 2. punkta grozījuma priekšlikumu” [neoficiāls tulkojums] (8. lpp.). 7. panta 1. punkts turpmāk attiecās uz “ražojuma izskata iezīmēm, ko nosaka tikai ražojuma tehniskā funkcija” – šis formulējums ir pārņemts Regulas Nr. 6//2002 8. panta 1. punktā.

41      Skat. Brancusi, L., “Article 8 CDR, op. cit., 12. zemsvītras piezīme, 140. lpp., 47. punkts, kā arī pēdējo pieeju, kas kvalificēta kā “elastīgāka”, uz kuru ir atsauce atskaitē par pētījumu, kas īstenots pēc Komisijas lūguma un datēts ar 2016. gada 3. jūniju, Legal review on industrial design protection in Europe, 89., 91. un 92. lpp.

42      Saskaņā ar sākotnējā priekšlikuma paskaidrojuma raksta 8.2. pantu (COM(93) 342, galīgā redakcija, 9. lpp.) “[..] iezīmes, ko nosaka ražojuma tehniskā funkcija, [..] netiek aizsargātas, lai dizainparauga aizsardzības dēļ neļautu monopolizēt tehniskās funkcijas” [neoficiāls tulkojums].

43      Norādīšu, ka uz līdzīgu mērķi bija vērsta labošanas klauzula, kas iekļauta Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā, kura sākotnējā formulējumā bija ietverta atsauce uz gadījumu, kurā “no [..] izskata ir atkarīgs aizsargātais dizainparaugs”, kas likumdošanas darbu laikā tomēr tika atcelta. Par šo jautājumu skat. manus secinājumus apvienotajās lietās Acacia un D’Amato(C‑397/16 un C‑435/16, EU:C:2017:730, 38. un nākamie punkti).

44      Skat. Regulas Nr. 6/2002 preambulas 10. apsvēruma [pirmo teikumu].

45      Komisija savos apsvērumos pamatoti uzsver, ka tas, ka no dizainparaugiem piešķirtās aizsardzības tiek izslēgtas izskata iezīmes, kas paredzētas tikai tehniska risinājuma īstenošanai, nodrošina brīvu konkurenci starp ražojuma piegādātājiem, kas izmanto šādu tehnisko risinājumu.

46      Skat. sākotnējā priekšlikuma paskaidrojuma raksta 9. iedaļu (COM(93) 342, galīgā redakcija, 10. lpp.), kā arī Regulas Nr. 6/2002 preambulas 7. apsvērumu.

47      Minēto tiesisko regulējumu līdzāspastāvēšana ir apstiprināta Regulas Nr. 6/2002 preambulas 31. apsvērumā un 96. pantā. Skat. arī Zaļo grāmatu par dizainparaugu aizsardzību, op. cit., 31. zemsvītras piezīme, 65. lpp., 5.4.6.1. punkts.

48      Saskaņā ar sākotnējā priekšlikuma paskaidrojuma raksta 8.2. punktu (COM(93) 342, galīgā redakcija, 9. lpp.) “[..] iezīmes, ko nosaka ražojuma tehniskā funkcija, [..] iespējami var tikt aizsargātas ar tiesību aktiem attiecībā uz patentiem un funkcionālajiem modeļiem, ja ir izpildīti visi šādas aizsardzības saņemšanas nosacījumi” [neoficiāls tulkojums].

49      Izgudrojumam it īpaši ir jābūt jaunam, tajā ir jābūt ietvertai radošai aktivitātei un tam ir jābūt rūpnieciski izmantojamam saskaņā ar 52.–57. pantu Konvencijā par Eiropas Patentu piešķiršanu, kas parakstīta Minhenē 1973. gada 5. oktobrī (turpmāk tekstā – “Minhenes konvencija”), kuras teksts ir pieejams šādā interneta vietnē: http://www.epo.org/law‑practice/legal‑texts/html/epc/2013/f/ma1.html.

50      Proti, būtībā 20 gadi Eiropas patentiem (skat. Minhenes konvencijas 63. pantu) un līdz 25 gadiem – reģistrētiem Kopienas dizainparaugiem (skat. Regulas Nr. 6/2002 12. pantu), kā tas ir pamatlietas gadījumā.

51      Skat. šo secinājumu 19. punktu in fine.

52      Skat. arī iepriekš minēto (13. zemsvītras piezīme) ITSB lēmumu lietā R 690/2007‑3, 28. un 30. punkts, kā arī Brancusi, L., “Article 8 CDR”, op. cit., 12. zemsvītras piezīme, 136. un 137. lpp., 33. punkts.

53      Atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 5. panta 2. punktam, saskaņā ar kuru dizainparaugus uzskata par identiskiem jau esošam dizainparaugam un tātad – par neaizsargājamiem, ja to iezīmes atšķiras tikai nebūtiski.

54      Skat. šo secinājumu 59. un 61. zemsvītras piezīmi.

55      Par atšķirībām, kādas pastāv starp preču zīmju un dizainparaugu piedāvāto aizsardzību attiecībā gan uz to raksturu un piemērošanas jomu, gan to attiecīgo ilgumu, skat. ģenerāladvokāta D. Ruisa-Harabo Kolomera [D. Ruiz-Jarabo Colomer] secinājumus lietā Philips (C‑299/99, EU:C:2001:52, 36.–38. punkts).

56      Skat. Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.), 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta otro ievilkumu, kas ir kļuvis par Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 2008, L 299, 25. lpp.), 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta ii) punktu, kā arī Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) 7. panta 1. punkta e) apakšpunkta ii) punktu, kas ir kļuvis par Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) 7. panta 1. punkta e) apakšpunkta ii) punktu.

57      Minētās tiesību normas saistībā ar preču zīmju tiesībām (skat. 56. zemsvītras piezīmi) ir vērstas nevis uz “iezīmēm, ko nosaka ekskluzīvi [ražojuma [produkta]] tehniskā funkcija”, bet uz “[tā] formu, kas ir nepieciešama, lai iegūtu tehnisku rezultātu” [neoficiāls tulkojums]. Ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers uzskatīja, ka šajā atšķirībā nav nekā patvaļīga un tā ir pamats, lai “funkcionalitātes” līmenis būtu augstāks, kas ļautu konstatēt izslēgšanas pamatu dizainparaugu jomā, pie tam šajā ziņā vērā ņemamais elements esot ne tikai nepieciešams, bet neizbēgams, lai iegūtu precīzu tehnisku rezultātu, tādējādi funkcija nosaka formu. Viņaprāt, tas nozīmējot, ka funkcionālam modelim tomēr varot tikt piešķirta aizsardzība, ja tiek pierādīts, ka tāda pati tehniska funkcija var tikt iegūta ar citas formas palīdzību (skat. viņa secinājumus lietā Philips, C‑299/99, EU:C:2001:52, 34. punkts). Es nepiekrītu šim viedoklim, precizējot, ka tas ir izteikts obiter dictum ietvaros (skat. iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minēto ITSB lēmumu lietā R 690/2007‑3, 28. punkts) un ka Tiesa 2002. gada 18. jūnija spriedumā Philips (C‑299/99, EU:C:2002:377) nepauda nostāju dizainparaugu jautājumā.

58      Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi ir “mantojums”, kuru Regulas Nr. 6/2002 autori ir ņēmuši vērā kā pamatu teksta izstrādei (skat. Hiance, M., “Le projet de règlement communautaire sur les dessins et modèles: les enjeux”, Revue internationale de la propriété industrielle et artistique, 2000, Nr. 201, 100. lpp.).

59      It īpaši attiecībā uz Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu skat. spriedumu, 2015. gada 16. septembris, Société des Produits Nestlé (C‑215/14, EU:C:2015:604, 44., 45. un 55. punkts), kā arī attiecībā uz Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta e) apakšpunkta ii) punktu – spriedumu, 2016. gada 10. novembris, Simba Toys/EUIPO (C‑30/15 P, EU:C:2016:849, 39. un 53. punkts).

60      Skat. šo secinājumu 38. un nākamos punktus.

61      Attiecībā uz Direktīvas 89/104 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta otro ievilkumu skat. spriedumu, 2002. gada 18. jūnijs, Philips (C‑299/99, EU:C:2002:377, 81.–84. punkts); attiecībā uz Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu skat. spriedumu, 2015. gada 16. septembris, Société des Produits Nestlé (C‑215/14, EU:C:2015:604, 56. punkts), kā arī attiecībā uz Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta e) apakšpunkta ii) punktu – spriedumu, 2010. gada 14. septembris, Lego Juris/ITSB (C‑48/09 P, EU:C:2010:516, 53.–58. punkts).

62      Par labu analoģijai ar Tiesas ieņemto nostāju preču zīmju jomā it īpaši skat. Greffe, F. un Greffe, P., op. cit., 15. zemsvītras piezīme, 182. un 183. punkts, kā arī Raynard, J., Py, E. un Tréfigny, P., op. cit., 15. zemsvītras piezīme, 536. punkts.

63      Iesniedzējtiesa norāda, ka iepriekš minētajā (13. zemsvītras piezīme) ITSB lēmumā lietā R 690/2007‑3 ir pieņemta šī nostāja.

64      It īpaši iepriekš minētā (13. zemsvītras piezīme) ITSB lēmuma lietā R 690/2007‑3 36. punktā ir atsauce uz reasonable observer (latviešu valodā “saprātīgs novērotājs”) skatpunktu.

65      CeramTec atsaucas uz vārdkopām relevant observer (latviešu valodā “atbilstošs novērotājs”) un reasonable observer persona (“saprātīgs novērotājs”), kuri attiecīgi izmantoti Brancusi, L., “Article 8 CDR”, op. cit., 12. zemsvītras piezīme, 139. lpp., 41. punkts, un atskaitē par pētījumu, kas īstenots pēc Komisijas lūguma, op. cit., 41. zemsvītras piezīme, 90. lpp.

66      6. un 10. pants attiecīgi par “individuālo būtību [raksturu]”, kādam ir jāatspoguļojas dizainparaugā (tāpat kā preambulas 14. apsvērums), un ar Regulu Nr. 6/2002 piešķirto “aizsardzības pakāpi”.

67      Jēdziens “informēts lietotājs” ir ““starpposma” jēdziens starp preču zīmju jomā piemērojamo jēdzienu “vidusmēra patērētājs”, no kura netiek prasītas nekādas speciālas zināšanas un kurš parasti nenodarbojas ar konfliktējošu preču zīmju tiešu salīdzināšanu, un [preču zīmju jomā piemērojamā] pazinēja, [kas ir] ekspert[s], kam būtu padziļinātas tehniskas zināšanas, jēdzienu. [To] var saprast kā tādu, ar ko apzīmē [..] lietotāju, kurš ir īpaši uzmanīgs, neatkarīgi no tā, vai tas tā ir viņa personīgās pieredzes dēļ vai plašo zināšanu attiecīgajā nozarē dēļ” (mans izcēlums) (it īpaši skat. spriedumus, 2011. gada 20. oktobris, PepsiCo/Grupo Promer Mon Graphic, C‑281/10 P, EU:C:2011:679, 53. un 59. punkts, kā arī 2017. gada 21. septembris, Easy Sanitary Solutions un EUIPO/Group Nivelles (C‑361/15 P un C‑405/15 P, EU:C:2017:720, 124. un 125. punkts).

68      Skat. it īpaši Vispārējās tiesas spriedumus, 2010. gada 22. jūnijs, Shenzhen Taiden/ITSB – Bosch Security Systems (Sakaru iekārta)(T‑153/08, EU:T:2010:248, 47. un 48. punkts); 2013. gada 21. novembris, El Hogar Perfecto del Siglo XXI/ITSB – Wenf International Advisers (Korķviļķis) (T‑337/12, EU:T:2013:601, 25. punkts), kā arī 2014. gada 12. marts, Tubes Radiatori/ITSB – Antrax It (Radiators) (T‑315/12, nav publicēts, EU:T:2014:115, 61. punkts). Šis Vispārējās tiesas atkārtotais vērtējums, manuprāt, ir pārliecinoši pamatots.

69      Šajā sakarā skat. sākotnējā regulas priekšlikuma (COM(93) 342, galīgā redakcija, 15. lpp.) 6. panta 1. punkta komentāru.

70      DOCERAM ieskatā tādam pircējam bieži ir mazāk būtisku profesionālu zināšanu attiecībā uz tehnisko nozari, pie kuras pieder ražojums, nekā, piemēram, autoram vai ražotājam, un tādēļ var rasties situācija, kad dažu izskata iezīmju tehniskās funkcijas var tikt maldīgi uztvertas kā estētiskas iezīmes.

71      Šajā ziņā tā min 2014. gada 18. septembra sprieduma Hauck (C‑205/13, EU:C:2014:2233) 33.–35. punktu, kas attiecas uz Direktīvas 89/104 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu. Komisija uzskata, ka, tā kā šīs tiesību normas mērķis ir salīdzināms ar Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktā izvirzīto mērķi, esot loģiski arī šī pēdējā minētā kontekstā piemērot līdzīgus kritērijus, lai izvērtētu ražojuma izskata koncepciju ārpus tehniskajiem ierobežojumiem. Šajā jautājumā skat. arī šo secinājumu 43. un nākamos punktus.

72      Lai arī minētā 6. panta 1. un 2. punktā un minētā 10. panta 1. un 2. punktā attiecīgi izvirzītie nosacījumi, kā ir norādīts šīs regulas preambulas 14. apsvērumā, ir papildinoši. Proti, veicot konkrētu vērtējumu attiecībā uz kopējo iespaidu, ko rada attiecīgie dizainparaugi informētam lietotājam, ir jāņem vērā autora brīvības pakāpe apstrīdētā dizainparauga izstrādē, zinot, ka, jo vairāk minētā brīvība ir ierobežota, jo ar mazākām atšķirībām starp attiecīgajiem dizainparaugiem var pietikt, lai lietotājam radītu atšķirīgu kopējo iespaidu (it īpaši skat. spriedumus, 2010. gada 18. marts, Grupo Promer Mon Graphic/ITSB – PepsiCo (Riņķveida reklāmas ražojuma attēls), T‑9/07, EU:T:2010:96, 72. un nākamie punkti, kā arī 2017. gada 5. jūlijs, Gamet/EUIPO – “Metal‑Bud II” Robert Gubała (Durvju rokturis), T‑306/16, nav publicēts, EU:T:2017:466, 43. un nākamie punkti).

73      Minēšu, ka sākotnējā regulas priekšlikumā (COM(93) 342, galīgā redakcija, 19. lpp.) Komisija norādīja, ka [panta], kas ir kļuvis par Regulas Nr. 6/2002 10. pantu, 2. punkta “mērķis bija sniegt tiesām ievirzes prasībās sakarā ar pārkāpumiem” [neoficiāls tulkojums] (mans izcēlums). Tā piebilda, ka “galēji funkcionāliem dizainparaugiem, attiecībā uz kuriem autoram ir jāievēro precīzi parametri, iespējams, ir vairāk savstarpējas līdzības nekā dizainparaugiem, attiecībā uz kuriem autors ir pilnīgi brīvs. Tāpēc [šajā] 2. punktā ir nostiprināts princips, saskaņā ar kuru ir jāņem vērā dizainparauga autora radošā brīvība, lai izvērtētu līdzību starp dizainparaugu un citu, agrāk pastāvējušu dizainparaugu” [neoficiāls tulkojums] (mans izcēlums).

74      Šajā ziņā Apvienotās Karalistes valdība min Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu palāta)) spriedumu Dyson Ltd pret Vax [2011] EWCA Civ 1206, 36. punkts.

75      Kā piemēru skat. ITSB Anulēšanas nodaļas veikto vērtējumu tās 2014. gada 17. marta lēmumā lietā Nr. ICD 8674, Extruplast/PVG Energy BV, 17. punkts: “autors zina, ka brīvības pakāpi kannu dizainparauga izstrādē samazina daudzi ierobežojumi, kas saistīti ar to paredzēto pielietojumu, proti, mūsu aplūkotajā gadījumā – saturēt, pārvietot un uzglabāt šķidrumus. [..] Šajā gadījumā ar krusta, kuram ir noapaļota propellera forma augšpusē, izvēli, tā spārnu platumu, to izvietojumu gan augšā, gan apakšā, platām gropēm sakraušanai, tā kasetņu novietojumu, to formu, biezumu vai plānumu, gropēm un to daudzumu [attiecīgajam Kopienas dizainparaugam] tiek piešķirta ne vien īpaša estētika, bet arī cēlāks izskats, ko diktē ne tikai tā tehniskā funkcija” [neoficiāls tulkojums].

76      Pat ja šis kritērijs pats par sevi nebūtu noteicošs (skat. šo secinājumu 59. punktu).

77      Šajā ziņā Komisija atsaucas uz 2014. gada 18. septembra sprieduma Hauck (C‑205/13, EU:C:2014:2233) 34. un 35. punktu. Skat. arī šo secinājumu 71. zemsvītras piezīmi.

78      Skat. šo secinājumu 57. un nākamos punktus.

79      Šajā ziņā CeramTec min tostarp Ruhl, O., Gemeinschaftsgeschmacksmuster – Kommentar, op. cit., 7. zemsvītras piezīme, 10. punkts.

80      Savukārt Grieķijas un Apvienotās Karalistes valdības atturējās no šāda vērtēšanas kritēriju saraksta izveides.

81      Ņemot vērā, ka pienākums pierādīt, ka Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktā izvirzītie nosacījumi konkrētajā gadījumā ir izpildīti, loģiski ir uzlikts lietas dalībniekam, kurš paredz atsaukties uz šajā tiesību normā noteikto izņēmumu.

82      Neviens no šiem kritērijiem pats par sevi nav noteicošs to iemeslu dēļ, kas norādīti attiecīgi šo secinājumu 53. punktā un 23. un nākamos punktos.