VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

2019. gada 28. martā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Eiropas tērauda slīpgraudu tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Cenu saskaņošana visā EEZ – Laika ziņā atlikta “hibrīda” procedūra – Nevainīguma prezumpcija – Objektivitātes princips – Pamattiesību harta – Pārkāpuma pierādīšana – Vienots un turpināts pārkāpums – Konkurences ierobežojums mērķa dēļ – Pārkāpuma ilgums – Naudas sods – Pamatsummas ārkārtas pielāgošana – Pienākums norādīt pamatojumu – Samērīgums – Vienlīdzīga attieksme – Neierobežota kompetence

Lietā T‑433/16

Pometon SpA, Maerne di Martellago (Itālija), ko pārstāv E. Fabrizi, V. Veneziano un A. Molinaro, advokāti,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Rossi un B. Mongin, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu C(2016) 3121 final (2016. gada 25. maijs) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.39792 – Tērauda slīpgraudi),

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen], tiesneši V. Kreišics [V. Kreuschitz], Ī. S. Foresters [I. S. Forrester], N. Pultoraka [N. Półtorak] un E. Perillo [E. Perillo] (referents),

sekretārs: H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 31. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītājs, Pometon SpA, ir Itālijas uzņēmums, kas specializējies metāla apstrādē. Tas aktīvi darbojās tērauda slīpgraudu tirgū līdz 2007. gada 16. maijam – dienai, kad tas pārdeva savu darbības atzaru šajā nozarē vienam no saviem konkurentiem, Francijas sabiedrībai Winoa SA. Šajā dienā prasītāja iepriekš minētā darbība faktiski tika nodota sabiedrībai Pometon Abrasives Srl, kas ietilpst Winoa grupā.

2        Tērauda slīpgraudus (turpmāk tekstā – “slīpgraudi”) veido tērauda daļiņas apaļā vai šķautņainā formā, ko galvenokārt izmanto tērauda, automobiļu, metalurģijas, naftas ķīmijas un akmens zāģēšanas nozarēs. Tos ražo no tērauda metāllūžņiem.

3        Ar Lēmumu C(2016) 3121 final (2016. gada 25. maijs) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.39792 – Tērauda slīpgraudi; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Eiropas Komisija norādīja, ka laikposmā no 2003. gada 3. oktobra līdz 2007. gada 16. maijam prasītājs, tieši vai izmantojot savus pārstāvjus vai abu savu meitasuzņēmumu – Pometon España SA un Pometon Deutschland GmbH – pārstāvjus, piedalījās aizliegtas vienošanās darbībā, kas izpaužas kā vienošanās vai saskaņotas rīcības kopā ar četriem citiem uzņēmumiem, proti, ASV grupu Ervin Industries Inc. (turpmāk tekstā – “Ervin”), Francijas sabiedrību Winoa SA (turpmāk tekstā – “Winoa”), kā arī Vācijas sabiedrībām MTS GmbH un Würth GmbH, galvenokārt nolūkā saskaņot tērauda slīpgraudu cenu visā Eiropas Ekonomikas zonā (turpmāk tekstā – “EEZ”). Prasītājs un tā abi iepriekš minētie meitasuzņēmumi turpmāk kopā tiks saukti par “Pometon”.

A.      Izmeklēšanas posms un tiesvedības uzsākšana

4        2010. gada 13. aprīlī Ervin lūdza atbrīvojumu no naudas soda atbilstoši Komisijas paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.).

5        Pamatojoties uz šo pieteikumu, Ervin sniedza mutvārdu paziņojumus un iesniedza dokumentārus pierādījumus. 2010. gada 31. maijā Komisija tam piešķīra nosacītu atbrīvojumu, piemērojot minētā paziņojuma 8. punkta a) apakšpunktu.

6        Komisija 2010. gada 15.–17. jūnijā bez iepriekšēja brīdinājuma veica pārbaudes dažādu slīpgraudu ražotāju, tostarp Pometon, telpās. Vēlāk tā nosūtīja vairākus informācijas pieprasījumus uzņēmumiem, kuri, kā tā uzskatīja, piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā.

7        2013. gada 16. janvārī Komisija saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101]. un [102.] pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 2. pantu uzsāka izmeklēšanas procedūru, kura paredzēta 11. panta 6. punktā Padomes Regulā (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.), pret Pometon un četriem pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem (Ervin, Winoa, MTS un Würth). Tā noteica tiem termiņu, kurā tiem bija rakstiski jāpaziņo, vai tie ir gatavi piedalīties apspriešanā, ņemot vērā iespējamo izlīgumu atbilstoši Regulas Nr. 773/2004 10.a panta 1. punktam.

B.      Izlīguma procedūra un Pometon izvēle izstāties no šīs procedūras

8        Pieci apgalvotās aizliegtās vienošanās dalībnieki pauda savu gribu piedalīties apspriešanā, lai panāktu izlīgumu. Tādējādi laikā no 2013. gada februāra līdz decembrim starp Komisiju un aizliegtās vienošanās dalībniekiem notika trīs divpusēju sanāksmju cikli, kuros tie tika iepazīstināti ar iebildumu būtību, kā arī ar pierādījumiem, kas ir to pamatā. Komisija katram aizliegtās vienošanās dalībniekam paziņoja iespējamo tam piemērojamo naudas sodu amplitūdu.

9        2014. gada janvārī attiecīgie uzņēmumi noteiktajā termiņā iesniedza savus priekšlikumus izlīgumam, izņemot prasītāju, kurš nolēma izstāties no šīs procedūras. Tādējādi 2014. gada 10. februārī prasītājs Komisijai atdeva CD-ROM, kas tam tika iedots 2013. gada 21. februārī izlīguma procedūras ietvaros.

10      2014. gada 13. februārī Komisija katram no četriem pārējiem apgalvotās aizliegtās vienošanās dalībniekiem nosūtīja paziņojumu par iebildumiem, un 2014. gada 2. aprīlī tā saistībā ar tiem pieņēma Izlīguma lēmumu C(2014) 2074 final, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. un 23. pantu (turpmāk tekstā – “izlīguma lēmums”).

C.      Apstrīdētā lēmuma pieņemšana saskaņā ar parasto tiesvedību un minētā lēmuma saturs

11      2014. gada 3. decembrī Komisija prasītājam nosūtīja paziņojumu par iebildumiem, un tas uz to atbildēja 2015. gada 16. februārī, pēc tam, kad tam tika sniegta piekļuve lietas materiāliem. Tad prasītājs piedalījās uzklausīšanā, kas notika 2015. gada 17. aprīlī.

12      2016. gada 25. maijā Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. un 23. pantu, pieņēma apstrīdēto lēmumu. Šī lēmuma rezolutīvā daļa ir izteikta šādi:

“1. pants

Pometon SpA ir pārkāpis Līguma 101. panta 1. punktu un EEZ līguma 53. panta 1. punktu, piedaloties vienotā un turpinātā pārkāpumā saistībā ar cenām tērauda slīpgraudu tirgū, minētais pārkāpums izpaužas kā rīcības saskaņošana cenu jomā, un tas attiecas uz visu EEZ.

Pārkāpuma ilgums ir no 2003. gada 3. oktobra līdz 2007. gada 16. maijam.

2. pants

Par 1. pantā norādīto pārkāpumu Pometon SpA tiek noteikts šāds naudas sods: 6 197 000 EUR [..].” [Neoficiāls tulkojums]

13      Būtībā no visa apstrīdētā lēmuma izriet, ka Pometon, kā arī pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki, pirmkārt, ir izveidojuši (pirmā aizliegtās vienošanās daļa) vienotu aprēķināšanas veidu, kas tiem ļāvis panākt slīpgraudu cenas saskaņotu palielinājumu, pamatojoties uz metāllūžņu cenu indeksiem (turpmāk tekstā – “metāllūžņu cenas palielinājums”; skat. turpmāk 132. un 136. punktu). Otrkārt un paralēli, tie esot vienojušies (otrā aizliegtās vienošanās daļa) saskaņot savu darbību attiecībā uz slīpgraudu tirdzniecības cenām, kas piemērotas individuāliem klientiem, it īpaši, apņemoties nekonkurēt savā starpā, pazeminot cenas (apstrīdētā lēmuma 32., 33., 37. un 57. apsvērums; skat. turpmāk 173. punktu).

14      Attiecībā uz aplūkotā pārkāpuma kvalifikāciju Komisija uzskatīja, ka runa ir par vienotu un turpinātu LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu. Ne tikai visas dalībnieku pret konkurenci vērstās vienošanās attiecās uz cenu saskaņošanu un skāra vienus un tos pašus ražojumus, bet tās arī norisinājās saskaņā ar vieniem un tiem pašiem noteikumiem visā pārkāpuma laikā no 2003. gada 3. oktobra līdz 2007. gada 16. maijam – dienai, kurā prasītājs pārdeva savu darbību slīpgraudu nozarē Winoa. Visbeidzot – uzņēmumi, kuri piedalījās pārkāpumā, kā arī personas, kas rīkojas to vārdā, galvenokārt esot bijuši vieni un tie paši (apstrīdētā lēmuma 107. un 166. apsvērums).

15      Nobeigumā, kā uzskata Komisija, šādas aizliegtas vienošanās priekšmets bija konkurences ierobežošana, būtiski ietekmējot attiecīgā ražojuma tirdzniecību starp dalībvalstīm un EEZ līguma valstīm (apstrīdētā lēmuma 142. un 154. apsvērums).

16      Attiecībā uz prasītāja dalības pārkāpumā ilgumu Komisija par šīs dalības sākumu noteica 2003. gada 3. oktobri un, pamatojoties uz faktu, ka Pometon formāli nenošķīrās no minētās aizliegtās vienošanās, uzskatīja, ka šī uzņēmuma dalība aizliegtās vienošanās darbībā turpinājās līdz 2007. gada 16. maijam – dienai, kurā prasītājs savu darbību slīpgraudu nozarē pārdeva Winoa (apstrīdētā lēmuma 160. un 166. apsvērums; skat. arī šī sprieduma 1. punktu).

17      Pamatojoties uz Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai”), Komisija naudas soda pamatsummu Pometon noteica 16 % apmērā no prasītājas tirdzniecības apjoma EEZ valstu tirgos 2006. gada laikā, proti, pēdējā pilnajā Pometon dalības aplūkotajā pārkāpumā gadā, pirms tas savu darbību saistībā ar slīpgraudiem pārdeva savam Francijas konkurentam.

18      Šie procenti atbilst pamatlikmes 15 % ievērošanai, to turklāt paaugstinot par 1 %, lai tiktu ņemta vērā pārkāpuma ģeogrāfiskā izplatība visā EEZ (apstrīdētā lēmuma 214.–216. apsvērums). Papildus naudas soda pamatsummas svārstīgā daļa tika palielināta par papildu summu, kas noteikta 16 % apmērā un kas tika piemērota, lai atturētu uzņēmumus no vienošanos par cenu saskaņošanu noslēgšanas, atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 25. punktam (apstrīdētā lēmuma 220. apsvērums).

19      Turklāt šādi aprēķinātajai naudas soda pamatsummai netika piemērots nekāds palielinājums atbildību pastiprinošu apstākļu dēļ. Gluži pretēji, Pometon tika piemērots šī apmēra samazinājums 10 % apmērā saistībā ar atbildību mazinošiem apstākļiem, jo tas aizliegtās vienošanās otrajā daļā esot piedalījies mazākā mērā nekā pārējie uzņēmumi (apstrīdētā lēmuma 225. apsvērums).

20      Visbeidzot, piemērojot pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu, kas ir tiesību norma, kura ļauj Komisijai atkāpties no minētajās pamatnostādnēs paredzētās metodoloģijas, ja to attaisno “konkrēti lietas apstākļi”, šī iestāde pielāgoja naudas soda pamatsummu (apstrīdētā lēmuma 228.–231. apsvērums), to samazinot par 60 %.

21      Nobeigumā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 2. panta, pēc šiem aprēķiniem prasītājam noteiktā naudas soda apmērs sasniedza 6 197 000 EUR (skat. šī sprieduma 12. punktu).

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

22      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 3. augustā, prasītājs cēla šo prasību.

23      Par rakstveida procesa slēgšanu lietas dalībniekiem tika paziņots 2017. gada 21. februārī. Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 24. martā, prasītājs iesniedza pamatotu lūgumu nolūkā noteikt tiesas sēdi atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 2. punktam.

24      Ar 2018. gada 21. marta lēmumu Vispārējā tiesa lietu nodeva paplašinātam sastāvam atbilstoši Reglamenta 28. pantam.

25      Ar 2018. gada 22. marta rīkojumu, ar kuru tika apmierināts prasītāja pakārtotais lūgums par pierādījumu savākšanas pasākuma noteikšanu, Vispārējā tiesa, pamatojoties uz Reglamenta 91. panta b) punktu, 92. panta 1. punktu un 103. panta 1. punktu, noteica Komisijai pienākumu, pirmkārt, iesniegt izlīguma lēmuma pilnās redakcijas kopiju, kā arī administratīvo lietas ID 5, ID 10, ID 136 un ID 643 dokumentos ietverto pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja paziņojumu kopiju un, otrkārt, iesniegt izlīguma lēmuma adresātu kopējo apgrozījumu 2009. gadā, kas tika ņemts vērā minētajā lēmumā.

26      Ar 2018. gada 4. maija rīkojumu Pometon/Komisija (T‑433/16) Vispārējā tiesa, lemjot par lūgumiem piemērot konfidencialitāti Komisijas iesniegtajiem dokumentiem, izpildot iepriekš minēto 2018. gada 22. marta rīkojumu, nolēma, ka prasītāja advokāti ar dokumentiem ID 5, ID 10, ID 136 un ID 643, kuros ir ietverta pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja mutvārdu paziņojumu transkripcija, var iepazīties Vispārējās tiesas kancelejā. Turpretī tā noraidīja lūgumu piemērot konfidencialitāti attiecībā uz, pirmkārt, četru uzņēmumu, kas ir izlīguma lēmuma adresāti, attiecīgo apgrozījumu 2009. gadā un, otrkārt, datiem, kas ir ietverti minētā lēmuma 1. tabulā (90. apsvērums), 3. tabulā (100. apsvērums) un 4. tabulā (103. apsvērums).

27      Ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem Vispārējā tiesa, pirmkārt, lūdza prasītāju iesniegt rakstveida apsvērumus par šī sprieduma 26. punktā minēto nekonfidenciālo datu ietekmi uz piekto pamatu saistībā ar naudas soda pamatsummas pielāgošanu saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu. Prasītājs šo lūgumu ievēroja noteiktajā termiņā. Otrkārt, tā lūdza lietas dalībniekus tiesas sēdes laikā mutiski atbildēt uz zināmu skaitu rakstveida jautājumu.

28      Turklāt tiesas sēdē Komisija lūdza atļaut iesniegt dokumentu, ko veidoja datu tabula saistībā ar pieciem uzņēmumiem, aplūkotās aizliegtās vienošanās dalībniekiem, uz kuriem, kā tā norādīja, tā pamatojās, katram no tiem nosakot naudas soda pamatsummas pielāgošanas līmeni saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu. Tā lūdza šiem datiem piemērot konfidencialitāti attiecībā pret sabiedrību.

29      Vispārējā tiesa nolēma pievienot šo dokumentu lietas materiāliem, neietekmējot tā pieņemamības izvērtējumu, un noteica prasītājam termiņu līdz 2018. gada 2. jūlijam apsvērumu iesniegšanai par minēto dokumentu atbilstoši Reglamenta 85. panta 4. punktam. Tā kā prasītājs savus apsvērumus iesniedza 2018. gada 2. jūlijā, tiesvedības mutvārdu daļa šajā dienā tika pabeigta.

30      Ar 2018. gada 8. novembra rīkojumu trešās palātas priekšsēdētājs atkārtoti uzsāka tiesvedības mutvārdu daļu. Komisija tika aicināta iesniegt apsvērumus par jaunu informāciju, kas ietverta prasītāja 2018. gada 2. jūlija apsvērumos, un tā šo lūgumu ievēroja noteiktajā termiņā. Ar 2019. gada 17. janvāra lēmumu trešās palātas priekšsēdētājs pabeidza tiesvedības mutvārdu daļu.

31      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti, atcelt vai grozīt apstrīdēto lēmumu, ciktāl Komisija apgalvo, ka tas ir piedalījies pārkāpumā līdz 2007. gada 16. maijam, un nosaka tam naudas sodu, neraugoties uz noilgumu;

–        vēl pakārtotāk, atcelt vai samazināt naudas soda apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt summas, kuras tas, kā apgalvots, esot iemaksājis pirms topošā sprieduma pasludināšanas, un visus citus izdevumus, kas tam varēja rasties, izpildot šo lēmumu;

–        veikt procesa organizatoriskos pasākumus vai, pakārtoti, tā lūgtos pierādījumu savākšanas pasākumus;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        pieteikumu par procesa organizatoriskajiem vai pierādījumu savākšanas pasākumiem noraidīt;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

33      Prasītājs savu pirmo divu prasījumu daļu pamatojumam izvirza četrus pamatus. Pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā esot pieļauts tiesvedības objektivitātes principa pārkāpums, nevainīguma prezumpcijas principa, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpums, ciktāl Komisija jau izlīguma lēmumā tam esot piedēvējusi konkrētu rīcību, kas bija par pamatu apsūdzībām, kuras vēlāk pret viņu tika vērstas apstrīdētajā lēmumā.

34      Otrkārt, prasītājs norāda uz LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, pamatojuma nepietiekamību un pretrunām tajā, kā arī tiesību uz aizstāvību un noteikumu saistībā ar pierādīšanas pienākumu pārkāpumu, ciktāl Komisija, nepastāvot pierādījumiem, to esot vainojusi dalībā aizliegtas vienošanās darbībā, kurā patiesībā tas nekad neesot piedalījies.

35      Treškārt, apstrīdētajā lēmumā esot pieļauts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums, ciktāl Komisija uzskatīja, ka aizliegta vienošanās veido konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

36      Ceturtkārt, prasītājs apstrīd savas dalības ilgumu aizliegtās vienošanās darbībā un atsaucas uz noilgumu.

37      Visbeidzot – trešās prasījumu daļas pamatojumam saistībā ar naudas soda apmēra atcelšanu vai grozīšanu prasītājs norāda uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kā arī samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ciktāl tas attiecas uz naudas soda pamatsummas ārkārtas pielāgošanu, ko Komisija veica, piemērojot pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu.

A.      Par pirmo pamatu saistībā ar objektivitātes pienākuma, nevainīguma prezumpcijas principa un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ciktāl Komisija izlīguma lēmumā prasītāju esot vainojusi konkrētā rīcībā, kas bija par pamatu apstrīdētajā lēmumā veiktajam vērtējumam

1.      Lietas dalībnieku argumenti

38      Prasītājs norāda, ka, lai gan tas nebija izlīguma lēmuma adresāts, viņš vairākkārt ir minēts šī lēmuma 4. punktā (notikumu apraksts) kā uzņēmums, kurš būtībā ir bijis aktīvs aizliegtas vienošanās dalībnieks. Tas īpaši uzsver šādas izlīguma lēmuma rindkopas, kurās Komisija ir tieši atsaukusies uz viņa rīcību:

“26. Ervin, Winoa, Pometon, MTS un Würth uzturēja regulāru divpusēju, kā arī savstarpēju sazināšanos, kuras laikā tie apspriedās par visai savai metāla slīpgraudu tirdzniecībai piemērojamās cenas galvenajiem elementiem EEZ, proti, “metāllūžņu cenas palielinājumu” un papilu cenu par enerģiju. Tie arī (galvenokārt, divpusējās sarunās) izvērtēja konkurences parametrus, ko varēja savstarpēji izmantot attiecībā uz individuāliem klientiem. Šajā globālajā kontekstā lietas dalībnieki veica rīcību, kas aptver visu EEZ.

[..]

28. 2003. gada oktobrī Winoa, Ervin un Pometon apvienojās [..], lai vienotos par vienotu aprēķinu modeli kopējam “metāllūžņu cenas palielinājumam”, kas tiktu piemērots visiem šiem uzņēmumiem [..].

29. MTS un Würth [..] nepiedalījās sākotnējos procesa posmos, kad tika noslēgta vienošanās starp Winoa, Ervin un Pometon.

[..]

31. Saziņa ar Pometon turpinājās līdz 2007. gada 16. maijam – dienai, kurā Pometon savu metāla slīpgraudu darbību pārdeva Winoa un atstāja tirgu.

[..]

38. Pierādījumi liecina par to, ka saziņa starp Winoa, Ervin un Pometon izvērsās rīcībā, sākot no 2003. gada oktobra.”

39      Tomēr prasītājs uzskata, ka minētās atsauces nebija nepieciešamas vai pat lietderīgas. Konkrēti, pirmkārt, tas norāda, ka izlīguma lēmuma 31. apsvērumā minētie apstākļi, ar kuriem būtībā ir norādīts, ka tas ir piedalījies aizliegtās vienošanās darbībā līdz 2007. gada 16. maijam – dienai, kurā tas pārdeva savu darbību Winoa un atstāja tirgu, ietilpa vienīgi pārējo četru attiecīgo uzņēmumu izlīguma priekšlikumos. Otrkārt, izlīguma procedūrā galīgajam lēmumam jebkurā gadījumā esot jāattiecas tikai uz to uzņēmumu rīcību, kuri piedalās izlīgumā, kā arī uz sankcijām, kas tiem noteiktas.

40      Šādu analīzi turklāt apstiprinot izlīguma lēmuma salīdzināšana ar Komisijas Lēmumu C(2014) 4227 final (2014. gada 25. jūnijs) lietā AT.39965 – Sēnes, kurš arī attiecās uz izlīguma procedūru. Prasītājs uzskata, ka šī lēmuma būtisko notikumu aprakstā neesot nekādas atsauces uz uzņēmumu, kas nav piekritis panākt izlīgumu.

41      Šādos apstākļos atsauces izlīguma lēmumā uz rīcību, kurā vainots prasītājs, nemaldīgi norādot uz to, ka pat pirms tam, kad pēdējam minētajam bija iespēja sevi aizstāvēt, Komisija jau bija pieņēmusi, ka tas ir vainīgs. Tādējādi apstrīdētajā lēmumā esot pieļauts procesa objektivitātes principa, nevainīguma prezumpcijas principa un prasītāja tiesību uz aizstāvību pārkāpums.

42      Turklāt šajā pēdējā saistībā prasītājs apstrīd Komisijas argumentāciju, kuras pamatā ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) sniegtā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 6. panta 2. punkta interpretācija attiecībā uz nevainīguma prezumpciju.

43      Saistībā ar šo tiesību normu tā tostarp norāda, ka pretēji Komisijas apgalvotajam (skat. šī sprieduma 51. punktu) ECT savā 2014. gada 27. februāra spriedumā Karaman pret Vāciju (CE:ECHR:2014:0227JUD001710310) uzskatīja, ka tad, ja kriminālprocesā, kur ir iesaistītas vairākas personas, kuru lietas nevar tikt izskatītas kopā, lai izvērtētu apsūdzēto vainu, pirmajā spriedumā ir nepieciešams norādīt uz apsūdzētās personas dalību pārkāpumā, kas vēlāk tiks izskatīts otrajā kriminālprocesā ar laika nobīdi, kompetentajai tiesai ir jāizvairās sniegt vairāk informācijas par to, kas ir nepieciešama, lai izvērtētu apsūdzēto personu, kas tiek tiesātas šajā procesā, kriminālatbildību (ECT, 2014. gada 27. februāris, Karaman pret Vāciju, CE:ECHR:2014:0227JUD001710310, 64. un 65. punkts).

44      Prasītājs uzskata, ka šis pats kritērijs ir jāpiemēro, ja Komisija, kā tas ir šajā gadījumā, pēc tam, kad tā uzsāka pārkāpumu procedūru pret pieciem uzņēmumiem, par kuriem ir aizdomas, ka tie ir piedalījušies aizliegtas vienošanās darbībā, vispirms pieņēma izlīguma lēmumu saistībā ar četriem no tiem un vēlāk saistībā ar piekto uzņēmumu, kurš pa to laiku jau bija izstājies no izlīguma procedūras, pieņēma lēmumu par pārkāpumu, piemērojot parasto procedūru, balstoties uz vispārējiem Regulas Nr. 773/2004 noteikumiem.

45      Turklāt attiecībā uz Komisijas argumentāciju, saskaņā ar kuru prasītāja nosaukums esot neviļus minēts sākotnējā izlīguma lēmuma redakcijā, prasītājs precizē, ka nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpums šajā gadījumā izriet no fakta, ka neatkarīgi no izlīguma lēmuma publicēšanas noteikumiem pret Pometon minētajā lēmumā tika izvirzītas precīzas apsūdzības saistībā ar tā dalību aplūkotajā aizliegtās vienošanās darbībā. Tādējādi prasītāja nosaukuma aizstāšana izlīguma lēmuma redakcijā, kas vēlāk tika publicēta 2015. gada 6. janvārī, ar vārdiem “cits uzņēmums” neizbeidzot minētā principa pārkāpumu apstrīdētajā lēmumā.

46      Komisija šo argumentāciju apstrīd.

47      Vispirms, prasītāja norādīto atsauču mērķis esot vienīgi atzīt četru pārējo uzņēmumu, kuri ir piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībā, atbildību, un tās turklāt nekādi neietekmējot Komisijas pienākumu pabeigt uz sacīkstes principu balstīto procedūru pret prasītāju pēc tam, kad tas bija izstājies no izlīguma procedūras.

48      Jebkurš cits risinājums, kā to joprojām apgalvo Komisija, procesuālajā ziņā, kā arī attiecībā uz soda noteikšanas būtību nozīmētu sava veida “imunitāti no naudas soda” par labu uzņēmumiem, kas izstājas no izlīguma procedūras, kurai tie sākotnēji piekrituši.

49      Šo abu procedūru koordinēšana, kā Komisija vēl precizē, neapšaubāmi ir uzskatāma par sarežģītu procedūru, sauktu arī par “hibrīdprocedūru”, jo to reglamentē atšķirīgas tiesību normas, proti, izlīguma procedūru īpaši reglamentē Regulas Nr. 773/2004 10.a pants, savukārt vēlāko uz sacīkstes principu balstīto procedūru reglamentē citi šīs pašas regulas noteikumi, turklāt prasītājs nekādi neesot apstrīdējis šo tiesību normu tiesiskumu. Tādējādi pat hibrīdprocedūrā uzņēmuma, kurš nav panācis izlīgumu, nostāja nevarot tam piešķirt procesuāla rakstura priekšrocības, kas tam ļautu atkāpties no piemērojamiem noteikumiem.

50      Turpinājumā Komisija apgalvo, ka attiecībā pret prasītāju tā katrā ziņā esot pienācīgi ievērojusi nevainīguma prezumpcijas principu un it īpaši prasības, ko ECT ir noteikusi 2014. gada 27. februāra spriedumā Karaman pret Vāciju (CE:ECHR:2014:0227JUD001710310). Šajā ziņā Komisija precizē, ka, izrādot piesardzību, tā izlīguma lēmuma 4. zemsvītras piezīmē, kā arī apstrīdētā lēmuma 27. un 28. apsvērumā ir skaidri norādījusi, ka izlīguma lēmumā ietvertais notikumu apraksts neļauj izdarīt nekādus secinājumus par Pometon vainu saistībā ar tā dalību šajā aizliegtās vienošanās darbībā, tādējādi šim uzņēmumam vēlāk ir jāpiemēro uz sacīkstes principu balstīta procedūra saistībā ar pārkāpuma konstatēšanu.

51      Visbeidzot, lai noteiktu, vai šajā gadījumā ir pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips, Komisija uzskata, ka ir nepieciešams atsaukties uz Pometon tiesību uz aizstāvību ievērošanu, kas šajā gadījumā esot garantētas visā parastās procedūras garumā, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

2.      Vispārējās tiesas vērtējums

a)      Šīs tiesvedības atbilstošās tiesību normas saistībā ar nozīmīgākajiem Komisijas izlīguma lēmuma aspektiem

52      Pirms šī pamata analīzes ir īsumā jāprecizē, ka prasītājs atsaucas uz savu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu vienīgi saistībā ar faktu, ka Komisija izlīguma lēmumā, kas tam tomēr nav adresēts, ir minējusi konkrētu tā rīcību. Tādējādi tas Komisijai nekādi nepārmet to, ka procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, tā nebūtu ievērojusi visas ar tā tiesībām uz aizstāvību saistītās procesuālās garantijas, tostarp tās, kas minētas Regulas Nr. 773/2004 vispārīgajos noteikumos.

53      Tagad, kad ir precizēts šī pamata priekšmets, iesākumam ir jānorāda, ka lietas dalībnieki iebilst tostarp pret Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 1. punkta un 48. panta piemērojamību, it īpaši saistībā ar šo pēdējo minēto tiesību normu, ņemot vērā interpretāciju, kādu katrs no tiem sniedz 2014. gada 27. februāra spriedumam Karaman pret Vāciju (CE:ECHR:2014:0227JUD001710310), ko ECT pasludināja saistībā ar nevainīguma prezumpcijas principa ievērošanu sarežģītā kriminālprocesā, kurā ir iesaistītas vairākas personas, ko nevar tiesāt kopā (skat. šī sprieduma 43. un 50. punktu). Šie divi Hartas panti ir izteikti šādā redakcijā:

“41. pants

1. Ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās.

[..]

48. pants

1. Ikvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu.

2. Ikvienam apsūdzētajam tiek garantētas tiesības uz aizstāvību.”

54      Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru, lai gan, īstenojot savas prerogatīvas konkurences tiesību pārkāpumu sodīšanas jomā, Komisija nav uzskatāma par “tiesu”, tostarp par valsts iestādi, kas pilda krimināltiesiska rakstura funkcijas, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta izpratnē, tai administratīvās procedūras ietvaros tomēr ir jāievēro Eiropas Savienības pamattiesības, pie kurām pieder arī tiesības uz labu pārvaldību, kas nostiprinātas Hartas 41. pantā. Konkrētāk, tieši šī norma, nevis Hartas 47. pants, reglamentē administratīvo procesu aizliegto vienošanos jomā Komisijā (spriedums, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 154. punkts).

55      Otrkārt, no judikatūras izriet, ka nevainīguma prezumpcijas princips, kas pats ir radies krimināltiesību jomā un šobrīd ir ietverts Savienības tiesībās ar Hartas 48. panta 1. punktu, izdarot vajadzīgos grozījumus, ir piemērojams arī administratīvajos procesos saistībā ar Eiropas noteikumu konkurences jomā ievērošanu, ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar to saistīto sankciju raksturu un smagumu (spriedums, 1999. gada 8. jūlijs, Hüls/Komisija, C‑199/92 P, EU:C:1999:358, 150. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2016. gada 21. janvāris, Eturas u.c., C‑74/14, EU:C:2016:42, 38.–40. punkts, un 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, EU:T:2013:188, 93. un 94. punkts).

56      No tā izriet, ka pašreizējās Savienības tiesībās saistībā ar konkurences noteikumu pārkāpumu sodīšanu pamattiesību un procesuālo tiesību, kam jāpiemīt uzņēmumam, kuru Komisija vaino LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumā, garantēšanas pamatā ir, pirmkārt, šīs iestādes pienākums objektīvi rīkoties ikvienā konkurences noteikumu piemērošanas procesa stadijā (Hartas 41. pants), kas iekļauj arī pienākumu ievērot sabiedrību, kuras skar pret tām uzsāktā izmeklēšana, nevainīguma prezumpciju (Hartas 48. pants), un, otrkārt, ikviena uzņēmuma, attiecībā uz kuru šī iestāde ir pieņēmusi saistošu tiesību aktu saskaņā ar minēto LESD 101. panta 1. punktu, tiesības savai aizstāvībai celt prasību Savienības tiesās, vispirms vēršoties Vispārējā tiesā kā pirmajā instancē un vēlāk, vajadzības gadījumā, ceļot apelācijas sūdzību Tiesā.

57      Tagad, kad ir norādīti šie vispārējie pieņēmumi, saistībā ar šajā lietā svarīgajiem procesuālajiem noteikumiem ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 2. panta noteikumiem, ja Komisija nolemj ierosināt lietas izskatīšanu pret konkrētiem uzņēmumiem, lai izmeklētu “aizdomas par pārkāpumu” (skat. LESD 105. pantu), tā “izdod [..] paziņojumu par iebildumiem vai lūgumu pusēm izteikt savu ieinteresētību piedalīties izlīguma apspriešanā”.

58      Šajā otrajā gadījumā šīs regulas 10.a panta 1. punktā ir paredzēts, ka “pēc lietas izskatīšanas uzsākšanas [..] Komisija var noteikt termiņu, kādā puses var rakstiski paziņot, ka tās ir gatavas piedalīties izlīguma apspriešanā, ņemot vērā iespējamo izlīguma iesniegumu iesniegšanu”.

59      Šajā ziņā Komisijas Paziņojuma par izlīguma procedūras kārtību karteļu [aizliegtu vienošanos] lietās, lai pieņemtu lēmumus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 7. un 23. pantu (OV 2008, C 167, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par izlīgumu”), 11. punktā turklāt ir precizēts, ka to uzņēmumu rakstiskie paziņojumi, kuri ir pauduši ieinteresētību piedalīties minētajā apspriešanā, “nenozīmē, ka puses atzīst savu dalību pārkāpumā vai savu atbildību par to”.

60      To paturot prātā, lai varētu konkrētāk progresēt paredzētajā apspriedē, Regulas Nr. 773/2004 10.a panta 2. punktā ir paredzēts:

“Komisija pusēm, kas piedalās izlīguma apspriešanā, var darīt zināmus:

a)      iebildumus, ko tā paredz vērst pret tām;

b)      pierādījumus, kas izmantoti, nosakot paredzamos iebildumus;

c)      lietā konkrētajā brīdī iekļauto pieejamo dokumentu nekonfidenciālus variantus [..]; kā arī

d)      iespējamo soda naudas diapazonu.”

61      Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka katrs no pieciem uzņēmumiem, dalībniekiem apgalvotajā aizliegtās vienošanās darbībā saistībā ar slīpgraudiem, tostarp Pometon, iesniedzot rakstisku paziņojumu, saņēma visu Regulas Nr. 773/2004 10.a panta 2. punktā paredzēto informāciju (skat. šī sprieduma 8. un 60. punktu).

62      Tādējādi šis pamats pēc būtības ir jāizvērtē šādā faktiskā un tiesiskā kontekstā.

b)      Par Komisijas objektivitātes pienākuma un nevainīguma prezumpcijas principa piemērojamību it īpaši konkrētajā hibrīdprocedūras, kura ir atlikta laikā, gadījumā

63      Lai vispirms izvērtētu, vai Komisija ir ievērojusi savu objektivitātes pienākumu attiecībā pret Pometon, ir īpaši izlīguma procedūrā, no kuras pēdējais minētais tomēr ir izstājies, ir jānorāda, ka ar izlīguma lēmumu, kuru Komisija pieņēma attiecībā uz pārējiem četriem uzņēmumiem, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, nešaubīgi tika izbeigts pārkāpums, kurā šī iestāde tos vainoja, un tādējādi tika izbeigta arī attiecīgā aizliegtā vienošanās, kā arī negatīvās sekas attiecīgajā tirgū, jo četri no pieciem attiecīgajiem uzņēmumiem faktiski atzina savu slīpgraudu cenu saskaņošanu un piekrita to nekavējoties izbeigt.

64      Turpretī ar šo pašu izlīguma lēmumu netika izbeigta Komisijas darbība saistībā ar pārkāpuma procedūru, kas 2013. gada 16. janvārī tika uzsākta pret Pometon (skat. šī sprieduma 7. punktu), ņemot vērā, ka pēdējais minētais atteicās turpināt izlīguma procedūru, saistībā ar kuru tas sākotnēji bija izrādījis zināmu ieinteresētību, tādējādi viņa lietas izmeklēšanai bija jāturpinās uz sacīkstes principu balstītā veidā, pārkāpuma procedūrā, kas tādējādi ir kļuvusi par hibrīdprocedūru. Pēc tam, kad Pometon izstājās no izlīguma procedūras, “administratīvais process, balstoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. pantu, pret [Pometon joprojām] turpinājās”, kā precizēts šī izlīguma lēmuma 4. zemsvītras piezīmē.

65      Šādā kontekstā prasītāja ierosinātā interpretācija, atbilstoši kurai ar atsaucēm uz konkrētu tā rīcību, kas ietvertas izlīguma lēmumā, esot tikušas pārkāptas tā tiesības uz nevainīguma prezumpciju, apdraudot objektivitāti, kura Komisijai bija jāpierāda attiecībā uz to, objektīvi nesaskan ar faktu, ka Komisija, it īpaši izlīguma lēmuma 4. zemsvītras piezīmē, šajā procesa posmā skaidri izslēdza Pometon vainu tieši tādēļ, ka viņa lietas izmeklēšanai bija jānoris uz sacīkstes procesu balstītā veidā, pamatojoties uz konkrētu apsūdzības rakstu, proti, paziņojumu par iebildumiem, kuru Komisija arī pieņēma 2014. gada 3. decembrī.

66      Konkrētāk, izlīguma lēmuma 38. apsvērumā ietvertā atsauce uz Pometon rīcību, kurā Komisija apstiprina, ka tās rīcībā esošie pierādījumi “liecina, ka sazināšanās starp Winoa, Ervin [pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējs] un Pometon, sākot no 2003. gada oktobra, pārvērtās rīcībā” (skat. šī sprieduma 38. punktu), šo konstatējumu neliek apšaubīt.

67      Vispirms, šajos vārdos faktiski nav ietverta nekāda attiecīgo faktu juridiskā kvalifikācija, tie arī neļauj objektīvi secināt, ka Komisija jau izlīguma lēmuma stadijā būtu pierādījusi Pometon vainu, ņemot vērā, ka tā šajā izlīguma lēmuma ievaddaļā nebija pierādījusi arī pārējo četru aizliegtās vienošanās dalībnieku vainu, kuri ir vienīgie minētā lēmuma adresāti.

68      Turpinot – apstāklis, ka šajā pašā izlīguma lēmumā, tā nākamajā punktā, kas ir veltīts faktu, kuros tiek vainoti šie pārējie četri uzņēmumi, juridiskajam vērtējumam (Legal Assessment), ir norādīts, ka šie pēdējie minētie atzina savu dalību pārkāpumā un tādējādi atzina arī savu vainu, automātiski nepārvērš, faktiski un juridiski, atsauces uz konkrētu prasītāja rīcību, kas ietveras notikumu aprakstā, sava veida Komisijas “slēptā verdiktā” par Pometon vainu.

69      Šādos apstākļos, sagatavojot izlīguma lēmumu, kurš pieņemts, kā tas ir šajā gadījumā, saistībā ar procedūru, kas kļuvusi par hibrīdprocedūru, robežai starp faktu izklāstu saistībā ar aizliegtu vienošanos kopumā, no vienas puses, un faktu, kuros konkrēti tiek vainoti uzņēmumi, kas ir atzinuši savu vainu, juridisko vērtējumu, no otras puses, ir jābūt pēc iespējai skaidrākai, tieši tādēļ, lai vienas un tās pašas administratīvās lietas – šajā gadījumā par aizliegtu vienošanos attiecībā uz slīpgraudiem (skat. šī sprieduma 3. punktu) – materiālos tādu uzņēmumu galīgā juridiskā situācija, kuri ir panākuši izlīgumu, netiktu pielīdzināta tāda uzņēmuma situācijai, kurš ir izmantojis savas tiesības izstāties no izlīguma procedūras un attiecībā uz kuru vēl norisinās administratīvais process (skat. šī sprieduma 64. punktu).

70      Šī iemesla dēļ Komisijai, sagatavojot izlīguma lēmumu konkrētajā procedūras, kas ir kļuvusi par hibrīdprocedūru, kontekstā saistībā ar uzņēmumu, kurš ir izstājies no šīs procedūras (skat. šī sprieduma 54. punktu), ir vispirms jāseko pamata objektivitātes pienākumam, kas saskaņā ar Hartas 41. pantu ir jāievēro visām Savienības iestādēm, kā to Tiesa atgādināja savā 2013. gada 11. jūlija spriedumā Ziegler/Komisija (C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 154. punkts).

71      Faktiski uzņēmums, kurš galu galā būtu nolēmis attiekties no izlīguma, tomēr nezaudē nedz tiesības saņemt objektīvu attieksmi, nedz tiesības uz nevainīguma prezumpciju, ciktāl tas attiecas uz aplūkoto pārkāpumu, pat ja attiecībā pret viņu formāli apsūdzības raksts tiks sagatavots, vienīgi pieņemot paziņojumu par iebildumiem, uzsākot uz sacīkstes principu balstītu procedūru, kas šajā gadījumā prasītājam tika paziņots 2014. gada 3. decembrī.

72      Tādējādi Hartas 41. pantā ietvertā objektivitātes pienākuma ievērošana nozīmē, ka procedūrā, kas kļuvusi par hibrīdprocedūru, Komisija sagatavo un pamato izlīguma lēmumu, izmantojot visu nepieciešamo redakcionālo piesardzību, lai šis lēmums, pat ja tas nav adresēts uzņēmumam, kurš izstājies no izlīguma procedūras, neapdraudētu procesuālo garantiju kopumu, ko pēdējais minētais var izmantot vēlākā uz sacīkstes principu balstītā procedūrā. Neapšaubāmi, šādai redakcionālai piesardzībai ir jāveicina tas, lai Komisija, cik vien iespējams, izvairītos izlīguma lēmumā minēt uzņēmumu, kurš nav piedalījies izlīgumā. Tomēr tā nevar izpausties kā aizliegums to jebkādi – tieši vai netieši – pieminēt.

73      ECT judikatūra lietā, kurā pasludināts 2014. gada 27. februāra spriedums Karaman pret Vāciju (CE:ECHR:2014:0227JUD001710310) (skat. šī sprieduma 53. punktu), nepamato prasītāja pieņēmumu, saskaņā ar kuru Komisijai, ņemot vērā tās objektivitātes pienākumu un nevainīguma prezumpcijas ievērošanas principu, kas ir piemērojami administratīvajā procesā, kuras mērķis ir konstatēt LESD 101. panta pārkāpumu, esot bijis jāizvairās atsaukties uz konkrētu tā rīcību.

74      2014. gada 27. februāra spriedumā Karaman pret Vāciju (CE:ECHR:2014:0227JUD001710310) ECT atzina, ka, pastāvot sarežģītam kriminālprocesam, kurā ir iesaistīti vairāki apsūdzētie, nošķirts process ar laika novirzi tomēr atbilst nevainīguma prezumpcijas ievērošanas principam krimināltiesībās, tomēr ar nosacījumu, ka attiecīgā tiesa ievēro zināmu piesardzību, sagatavojot pirmo no abiem lēmumiem krimināllietā, kas bija nepieciešami un tika nošķirti laikā tieši tādēļ, lai varētu labāk īstenot procesu, ņemot vērā apsūdzēto ievērojamo skaitu.

75      Tomēr šajā gadījumā tieši šādi, mutatis mutandis, rīkojās Komisija attiecībā pret prasītāju, sagatavojot izlīguma lēmumu, kas adresēts pārējiem četriem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas viena un tā pati aizliegtā vienošanās, kā tas izriet no šī sprieduma 63.–68. punktā konstatētā.

76      Turklāt, interpretējot izlīguma lēmumu, iespējami ieinteresētā sabiedrība arī nevarētu no atsaucēm, kas sākotnējā izlīguma lēmumā izdarītas uz konkrētu Pometon rīcību (skat. šī sprieduma 45. punktu), objektīvi izdarīt secinājumus par šī uzņēmuma galīgo vainu, jo minētajā lēmumā, nepastāvot šaubām, ir norādīts, ka tas ir adresēts vienīgi četriem pārējiem uzņēmumiem, kuri ir piekrituši panākt izlīgumu par savu pārkāpumu, un ka lietas materiāli saistībā ar Pometon vēlāk tiks izskatīti atsevišķā, uz sacīkstes principu balstītā procedūrā.

77      Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, tādējādi vienīgi šī pamata analīzes pilnīguma labad ir jāpārbauda, vai izlīguma lēmuma “notikumu aprakstā” ietvertās atsauces uz prasītāja nosaukumu un konkrētu rīcību faktiski varētu uzskatīt par tādām, kas ir nepieciešamas pēc iespējas pilnīgākam faktu, kuri ir aplūkotās aizliegtās vienošanās pamatā, aprakstam.

78      Šajā aspektā vispirms ir jānorāda, ka attiecībā uz vienas un tās pašas aizliegtās vienošanās dalībniekiem šāda pārbaude ir jāveic, ņemot vērā ne tikai faktisko un juridisko kontekstu saistībā ar četriem uzņēmumiem, kas ir izlīguma lēmuma adresāti, bet arī plašākā izmeklēšanas procedūras ietvarā, kura kļuvusi par hibrīdprocedūru un kurā tādējādi neizbēgami ir jāiekļauj arī prasītāja kā dalībnieka iespējamā aplūkotajā pārkāpumā situācija, attiecībā uz ko Komisija 2013. gada 16. janvārī pieņēma lēmumu uzsākt izmeklēšanu par aizliegtu vienošanos par slīpgraudiem (skat. šī sprieduma 7. punktu).

79      Ņemot vērā Komisijas darbības nepārtrauktību laikā starp izlīguma procedūru, kas šajā gadījumā tika piemērota attiecībā pret pārējiem četriem uzņēmumiem, un parasto tiesvedību, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums pret prasītāju (skat. šī sprieduma 64. punktu), izlīguma lēmumā ietvertās apstrīdētās atsauces uz konkrētu prasītāja rīcību var izrādīties objektīvi lietderīgas, aprakstot aizliegtās vienošanās izcelsmi kopumā.

80      Šādos apstākļos, lai izvērtētu, vai Komisija ir ievērojusi savu objektivitātes pienākumu visā aplūkotajā hibrīdprocedūras garumā, ir jāpamatojas, kā to tostarp dara arī lietas dalībnieki, uz interpretatīvajiem kritērijiem, kurus izstrādājusi ECT 2014. gada 27. februāra spriedumā Karaman pret Vāciju (CE:ECHR:2014:0227JUD001710310). Šie kritēriji, pats par sevi saprotams, šeit tiks ņemti vērā vienīgi mutatis mutandis, jo Karaman lietā šie parametri attiecās uz stingri krimināltiesiska rakstura procesu, kas bija atlikts laikā (skat. šī sprieduma 74. punktu), kā tas nav šajā gadījumā īstenotajā hibrīda administratīvajā procedūrā.

81      Pirmkārt, attiecībā uz piesardzību, ko Komisija īstenojusi izlīguma lēmumā, vēlreiz ir jānorāda, ka prasītāja apstrīdētajās atsaucēs, kas ietvertas vienīgi izlīguma lēmuma 4. punktā “Notikumu apraksts”, nav ietverts nekāds juridisks vērtējums saistībā ar šī uzņēmuma rīcību.

82      Turklāt izlīguma lēmuma 2. punktā, tūlīt pēc tam, kad 1. punktā tika uzskaitīti četri uzņēmumi, kas ir izlīguma lēmuma adresāti, Komisija 2.25. punktā skaidri norāda uz prasītāju kā uzņēmumu, pret kuru ir uzsākta izmeklēšanas procedūra saistībā ar aplūkotās aizliegtās vienošanās dalībniekiem, nevis kā uz izlīguma procedūras dalībnieku. Šajā ziņā turklāt, lai izvairītos no jebkādas pārpratumu iespējas, Komisija no jauna norāda, ka prasītājs nav minētā lēmuma adresāts.

83      Turklāt, kā jau tika norādīts šī sprieduma 64. un 65. punktā, izlīguma lēmuma 4. zemsvītras piezīmē Komisija precizē, ka tā balstās uz faktiskajiem apstākļiem, kurus ir atzinuši četri uzņēmumi, kas piekrita izlīgumam, un ka atsauču uz Pometon rīcību mērķis ir vienīgi noteikt šo četru uzņēmumu atbildību pārkāpumā, jo procedūrai saistībā ar Pometon vēl ir jānotiek.

84      No tā izriet, ka minētās atsauces uz Pometon objektīvi neļauj turēt aizdomās Komisiju par to, ka tā būtu iepriekš apzināti paredzējusi šī uzņēmuma vainu un atbildību šajā aizliegtās vienošanās darbībā jau izlīguma lēmuma stadijā, kurš adresēts pārējiem četriem uzņēmumiem, kas ir aplūkotās aizliegtās vienošanās dalībnieki.

85      Otrkārt, attiecībā uz jautājumu, vai atsauces izlīguma lēmumā uz prasītāja rīcību bija nepieciešamas, lai pierādītu šī lēmuma adresāta atbildību, vispirms ir jānoraida prasītāja veiktais salīdzinājums ar Komisijas izlīguma lēmumu lietā, kurā tika pieņemts tās lēmums C(2014) 4227 final un kurā arī viens no uzņēmumiem, kas piedalījās aizliegtas vienošanās darbībā, izstājās no izlīguma (skat. šī sprieduma 40. punktu).

86      Proti, šo abu lietu apstākļi nav identiski. Katrā ziņā prasītājs nekonstatē ticamu līdzību starp aizliegto vienošanos iepriekš minētajā lietā un aizliegto vienošanos šajā lietā.

87      To paturot prātā, turpinājumā jāatgādina, ka izlīguma lēmuma 38. apsvēruma noteikumi, saskaņā ar kuriem iepriekšējos apsvērumos iekļautās atsauces uz prasītāja situāciju “pierāda, ka saziņa starp Winoa, Ervin un Pometon izvērsās rīcībā, sākot no 2003. gada oktobra”, tādējādi norādot uz pārkāpuma sākumu, nenozīmē, ka šajā izlīguma lēmuma pamatojuma stadijā Komisija jau būtu noteikusi visus faktiskos un juridiskos apstākļus, kas pierāda, ka Pometon, tāpat kā četri pārējie uzņēmumi, kas atzina savu vainu, ir vainojams dalībā aplūkotajā pārkāpumā (skat. šī sprieduma 66. un 67. punktu).

88      Turklāt attiecībā uz izlīguma lēmuma 37. apsvērumu saistībā ar aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko mērogu, kas pieciem aplūkotajiem uzņēmumiem aptver visu EEZ, jānorāda, ka, ciktāl Komisija ir atzinusi vienota un turpināta pārkāpuma esamību, bija nepieciešams precizēt aizliegtās vienošanās kopumā teritoriālo apmēru (skat. turpinājumā 259. punktu).

89      Visbeidzot ir jānorāda, ka izlīguma lēmuma 31. apsvēruma, kurā ir norādīts, ka “saziņa ar Pometon turpinājās līdz 2007. gada 16. maijam – dienai, kad Pometon pārdeva savu slīpgraudu darbību Winoa un atstāja [aplūkoto] tirgu”, mērķis nav konstatēt prasītāja atbildību aplūkotajā pārkāpumā, bet gan precizēt aizliegtās vienošanās, kurā savu dalību atzinuši četri uzņēmumi, kas ir izlīguma lēmuma adresāti, attīstību laikā, tieši ņemot vērā to, ka šajā dienā Winoa iegādājās Pometon darbību (izlīguma lēmuma 32.–35. apsvērums).

90      Šādos apstākļos, ievērojot šajā lietā piemērojamās tiesību normas, kuras atgādinātas šī sprieduma 57.–60. punktā un kuru tiesiskumu prasītājs nav apstrīdējis, pēdējais minētais nevar juridiski korekti pārmest Komisijai, ka tā, minot atsevišķu tā rīcību izlīguma lēmumā saistībā ar pārējo četru ieinteresēto uzņēmumu rīcību, būtu pārkāpusi savu pamata objektivitātes pienākumu, vēlāk apstrādājot tā lietas par slīpgraudiem, kas joprojām tika izskatīta, materiālus, nedz, ka tā būtu pārkāpusi tā nevainīguma prezumpciju, ciktāl šis uzņēmums izvēlējās neturpināt izlīguma procedūru, lai gan pārējie četri konkurējošie uzņēmumi savukārt piekrita to turpināt.

91      Prasītājs tomēr norāda, ka šajā gadījumā nevainīguma prezumpcijas pārkāpums izrietot no fakta, ka abas procedūras saistībā ar aizliegto vienošanos par slīpgraudiem, kurās tas piedalās, pirmkārt, izlīguma procedūra, un tad – uz sacīkstes principu balstītā procedūra, bija atliktas laikā, kas esot licis Komisijai izlīguma lēmumā izvairīties no jebkādām atsaucēm uz tā konkrēto situāciju (skat. šī sprieduma 7., 10. un 11. punktu).

92      Protams, ir acīmredzams, ka šajā gadījumā tas, ka četri no pieciem aplūkotās aizliegtās vienošanās dalībniekiem ir atzinuši savu vainu, ir apstāklis, kas var tieši un neizbēgami ietekmēt faktus saistībā ar piektā uzņēmuma, kurš tiek turēts aizdomās par dalību šajā pašā aizliegtās vienošanās darbībā, proti, Pometon, līdzdalību.

93      Tomēr, ja uzņēmums brīvi nolemj izvēlēties hibrīdprocedūru tā vietā, lai iesniegtu Komisijai izlīguma priekšlikumu, tas, atsaucoties uz nevainīguma prezumpcijas ievērošanas principu, nevar apgalvot, ka Komisijai kā iestādei, kas ir atbildīga par noteikumu ievērošanu konkurences jomā, izlīguma lēmumā būtu pilnībā jāignorē atsevišķi fakti, kurus ir atzinuši pārējie uzņēmumi, kas ir piekrituši izlīgumam, un kuriem, pat ja tajos ir atsauce uz prasītāja, kas neturpināja izlīguma procedūru, rīcību, ir nozīme, izvērtējot šīs aizliegtās vienošanās kopumā esamību.

94      Turklāt nevar arī piekrist Komisijas argumentam, ar kuru šajā ziņā ir norādīts, ka prasītāja pieņēmums praktiski būtu pielīdzināms tam, ka uzņēmumiem, kas izstājas no izlīguma procedūras, tiktu piemērota sava veida “naudas soda imunitāte”.

95      Jautājuma, kuru šajā ziņā izvirza prasītājs, mērķis nav apstrīdēt Komisijas pilnvaras noteikt tam naudas sodu, bet gan attiecas uz objektivitātes pienākumu, kas šai iestādei ir jāievēro, izskatot tā lietu par slīpgraudiem, un attiecīgi arī nevainīguma prezumpcijas principa ievērošanu saistībā ar laikā atliktu hibrīdprocedūru.

96      Tomēr ikviena uzņēmuma tiesības izstāties no izlīguma procedūras nevar tam piešķirt arī tiesības uz negrozāmu nevainīguma prezumpciju, proti, prezumpciju, ko nevar mainīt pierādījums par pretējo – šāds pierādījums Komisijai šajā gadījumā ir jāiesniedz tieši uz sacīkstes principu balstītā procedūrā saistībā ar aplūkoto uzņēmumu.

97      Tādējādi šāda procedūra, neraugoties uz tās hibrīda raksturu un nošķirtību laikā, tomēr ļauj, pirmkārt, Komisijai pareizi pildīt savu uzdevumu pārbaudīt un novērst jebkādu rīcību, kas var nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū (LESD 101. panta 1. punkts), un, otrkārt, attiecīgajiem uzņēmumiem pilnībā paļauties uz savām tiesībām uz aizstāvību tieši tad, ja tie sastopas ar tiešu, uz sacīkstes principu balstītu konfrontāciju ar Komisiju.

98      Turklāt prasītājs neapgalvo, ka šāda atlikšana laikā starp abām šīm procedūrām, tās īstenojot, pati par sevi būtu pretrunā atbilstošajiem šajā jomā piemērojamo regulu noteikumiem, nedz arī turklāt Hartas 41. panta noteikumiem attiecībā uz Savienības iestāžu objektivitātes pienākumu. Tas turpretī uzskata, ka šajā gadījumā šāda atlikšana laikā starp izlīguma lēmumu un apstrīdēto lēmumu apdraud nevainīguma prezumpciju, kas tam piemītot līdz brīdim, kad tā vaina ir juridiski pierādīta.

99      Šajā ziņā tomēr ir jānorāda, ka lēmums uzsākt uz sacīkstes principu balstītu procedūru pret uzņēmumu, kurš ir izstājies no izlīguma procedūras, neliek Komisijai aizkavēt vai atlikt pasākumu veikšanu, “lai novērstu” aplūkoto aizliegto vienošanos (LESD 105. pants), īpaši pasākumus saistībā ar pārējiem uzņēmumiem, kuri ir atzinuši savu atbildību un šim nolūkam ir iesnieguši galīgo izlīguma priekšlikumu. Izlīguma lēmuma pieņemšana brīdī, kad visi tiesiskie nosacījumi to ļauj, faktiski atbilst vispārējām prioritārajām konkurences saglabāšanas interesēm patērētāju interesēs. Kā norādīts arī Komisijas Regulas (ES) 2015/1348 (2015. gada 3. augusts) ar ko groza Regulu (EK) Nr. 773/2004 (OV 2015, L 208, 3. lpp.), 3. apsvērumā, “patērētāju ieinteresētība slepeno karteļu [aizliegtu vienošanos] atklāšanā un sodīšanā ir svarīgāka par ieinteresētību [..] soda naudu [naudas sodu] noteikšanā tiem uzņēmumiem, kuri Komisijai ļauj atklāt un aizliegt attiecīgo praksi”.

100    Tādējādi, pirmkārt, neviena šajā lietā piemērojamā Savienības tiesību norma neliek Komisijai pieņemt izlīguma lēmumu vienlaicīgi ar lēmumu par pārkāpumu un sodu citam uzņēmumam, kurš savukārt ir izstājies no izlīguma procedūras vai kurš pat no paša sākuma nav piekritis piedalīties šādā procedūrā. Šādā kontekstā nošķiršanas laikā iespēja tieši izriet no paziņojuma par izlīguma procedūrām 19. punkta, kurā ir precizēts:

“Ja lietā iesaistītās puses neiesniedz izlīguma iesniegumu, Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanas procedūra attiecībā uz tām notiks nevis saskaņā ar izlīguma procedūras regulējumu, bet gan saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 773/2004 vispārīgajiem noteikumiem un jo īpaši 10. panta 2. punktu, 12. panta 1. punktu un 15. panta 1. punktu.”

101    Otrkārt un attiecīgi, pat konkrētajā laikā atliktas hibrīdprocedūras kontekstā Savienības tiesību noteikumi, kas ir piemērojami šajā jomā, ļauj Komisijai īstenot savu uzdevumu efektīvi pārbaudīt un novērst aizliegtas vienošanās, tomēr ar nosacījumu, ka tā pilnībā ievēro savu objektivitātes pienākumu, kā arī nevainīguma prezumpciju saistībā ar lietas dalībnieku, kurš ir atteicies no izlīguma un kurš ir izvēlējies, lai šī iestāde viņa lietu izskatītu īpašā uz sacīkstes principu balstītā procedūrā.

102    Šīs uz sacīkstes principu balstītās procedūras laikā attiecīgais uzņēmums, tostarp atsaucoties uz visām ar tiesībām uz aizstāvību saistītajām prerogatīvām, kas tam ir atzītas Savienības tiesībās, var apstrīdēt, pirmkārt, visus pierādījumus, ko pret viņu ir izvirzījusi Komisija, un, otrkārt, vienlaicīgi norādīt visus viņa attaisnošanai izmantojamos argumentus.

103    Visu šo iemeslu dēļ ir jākonstatē, ka gan redakcionālās piesardzības dēļ, ko Komisija ievēro, sagatavojot izlīguma lēmumu, gan tā materiāltiesiskā satura dēļ strīdīgā prasītāja pieminēšana minētajā lēmumā nav jāuzskata par norādēm uz šīs iestādes objektivitātes neesamību attiecībā pret prasītāju un attiecīgi uz tā nevainīguma prezumpcijas neievērošanu apstrīdētajā lēmumā.

104    Visu šo iemeslu dēļ pirmais pamats līdz ar to ir jānoraida.

B.      Par otro pamatu saistībā ar LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, nepietiekamu un pretrunīgu pamatojumu, kā arī tiesību uz aizstāvību un noteikumu par pierādīšanas pienākumu pārkāpumu, ciktāl Komisija prasītāju ir atzinusi par vainojamu dalībā aizliegtās vienošanās darbībā

105    Šis pamats ir iedalīts trīs daļās. Pirmajās divās daļās prasītājs apstrīd savu dalību katrā no abām apgalvotās aizliegtās vienošanās daļām saistībā ar, pirmkārt, metāllūžņu cenas palielinājuma aprēķināšanas veidu un, otrkārt, saskaņošanu attiecībā uz individuāliem klientiem. Trešajā daļā tas norāda, ka nav piedalījies apgalvotajā vienotajā un turpinātajā pārkāpumā. Šo trīs daļu pamatojumam prasītājs būtībā norāda uz pierādījumu, uz kuriem balstīts Komisijas apstrīdētais lēmums, nepietiekamību, jo tie, viņaprāt, ir neprecīzi, nesaskanīgi un pretrunīgi.

106    Pirms katras no šī pamata trim daļām izvērtēšanas iesākumam ir jāatgādina noteikumi saistībā ar pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu.

1.      Ievada apsvērumi saistībā ar pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu

107    Regulas Nr. 1/2003 2. pantā ir skaidri paredzēts, ka “[LESD 101. panta 1. punkta vai 102. panta] pārkāpuma pierādīšanas pienākums ir pusei vai iestādei, kas norāda uz iespējamo pārkāpumu”. Tādējādi Komisijai ir jāsniedz pierādījumi tās konstatētajam pārkāpumam un ir jāiesniedz tādi pierādījumi, kas juridiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, EU:T:2013:188, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

108    Tādējādi saskaņā ar nevainīguma prezumpcijas principu gadījumā, ja tiesai rodas šaubas brīdī, kad tai ir jāizvērtē, vai Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi uzņēmuma vainu attiecībā uz LESD 101. panta pārkāpumu, tās ir jāinterpretē par labu uzņēmumam, kurš ir lēmuma, ar ko konstatēts pārkāpums, adresāts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, EU:T:2013:188, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).

109    Līdz ar to šādā kontekstā ir nepieciešams, lai Komisija iesniegtu precīzus un saskaņotus pierādījumus, lai konstatētu, ka pārkāpums un attiecīgais naudas sods ir noteikts likumīgi, proti, ievērojot piemērojamās tiesību normas, tostarp tiesības uz aizstāvību, kas tiek garantētas ikvienam apsūdzētajam. Tomēr katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem. Ir pietiekami, ja netiešu pierādījumu kopums, uz ko minētā iestāde atsaucas, vērtējot visaptveroši, atbilst šai prasībai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 26. janvāris, Komisija/Keramag Keramische Werke u.c., C‑613/13 P, EU:C:2017:49, 52. punkts, un 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, EU:T:2013:188, 96. un 97. punkts).

110    Tā kā aizliegums piedalīties pretkonkurences darbībās un nolīgumos, kā arī sodi, kas pārkāpējiem var tikt uzlikti, ir vispārzināmi, ir pierasts, ka pasākumi, kas ir ietverti šādās darbībās un nolīgumos, notiek arvien nelikumīgāk, ka sanāksmes starp uzņēmumu pārstāvjiem norisinās slepeni, visbiežāk trešajā valstī, un ka ar tām saistītie dokumenti tiek samazināti līdz minimumam, tieši nolūkā izvairīties no aizliegtas vienošanās atklāšanas un pamatoti bargajiem sodiem.

111    Tādējādi, pat ja Komisija atklāj pierādījumus, kas tiešā veidā apliecina tādu prettiesisku saziņu starp tirgus dalībniekiem kā sanāksmju protokoli, tie parasti ir fragmentāri un izkaisīti, kā rezultātā bieži noteiktas detaļas jārekonstruē, izmantojot dedukciju (spriedumi, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C 211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 55. un 56. punkts, un 2017. gada 26. janvāris, Komisija/Keramag Keramische Werke u.c., C‑613/13 P, EU:C:2017:49, 50. punkts).

112    Tādējādi lielākajā daļā gadījumu pretkonkurences darbību vai nolīgumu pastāvēšana ir jāizsecina no noteikta skaita sakritību un netiešu pierādījumu, kuri, skatīti kopā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var veidot pierādījumu par konkurences tiesību normu pārkāpumu (spriedumi, 2015. gada 17. septembris, Total Marketing Services/Komisija, C‑634/13 P, EU:C:2015:614, 26. punkts, un 2017. gada 26. janvāris, Komisija/Keramag Keramische Werke u.c., C‑613/13 P, EU:C:2017:49, 51. punkts).

113    Saskaroties ar šīm arvien nepieejamākajām pretkonkurences darbībām, Komisija var tostarp ņemt vērā pierādījumus, kas neattiecas uz laikposmu, kurā izdarīts pārkāpums, ja šie pierādījumi veido Komisijas norāžu kopumu, lai pierādītu minēto pārkāpumu. Tādējādi tā var atsaukties uz faktiskajiem apstākļiem, kas notikuši pirms pret konkurenci vērstās rīcības, lai apstiprinātu pierādījumu objektīvā elementa saturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 2. februāris, Denki Kagaku Kogyo un Denka Chemicals/Komisija, T‑83/08, nav publicēts, EU:T:2012:48, 188. punkts), vai pat uz apstākļiem pēc šīs rīcības (spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, FSL u.c./Komisija, T‑655/11, EU:T:2015:383, 178. punkts).

114    Turklāt, ja Komisija, konstatējot konkurences tiesību pārkāpumu, pamatojas uz dokumentāriem pierādījumiem, attiecīgajiem uzņēmumiem ne tikai ir jāsniedz ticama alternatīva Komisijas apgalvojumam, bet arī ir jānorāda uz apstrīdētajā lēmumā pārkāpuma noteikšanai izmantoto pierādījumu nepietiekamību (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, FSL u.c./Komisija, T‑655/11, EU:T:2015:383, 181. punkts un tajā minētā judikatūra).

115    Runājot par pierādījumiem, uz ko var atsaukties, lai pierādītu LESD 101. panta pārkāpumu, Savienības tiesībās vadošais princips ir pierādījumu brīva iesniegšana, no kura izriet, pirmkārt, ka tad, ja pierādījums ir iegūts likumīgi, tā pieņemamību nevar apstrīdēt Vispārējā tiesā un, otrkārt, ka vienīgais būtiskais kritērijs, izvērtējot likumīgi iegūtu pierādījumu spēku, ir to ticamība (spriedums, 2013. gada 19. decembris, Siemens u.c./Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 128. punkts).

116    Atbilstoši pierādījumu jomā vispārīgi piemērojamiem noteikumiem dokumenta ticamība un tātad pierādīšanas spēks ir atkarīgs no tā izcelsmes, izstrādāšanas apstākļiem, adresāta un tā satura saprātīgā un ticamā rakstura.

117    Tādējādi it īpaši liela nozīme ir jāpiešķir dokumentiem, kas ir sagatavoti tiešā saistībā ar faktiem vai ko ir sagatavojis šo faktu tiešais liecinieks. Tā tas it īpaši ir tādu dokumentu gadījumā, kas tika sagatavoti tiešā saistībā ar sanāksmēm, kuru laikā tika izvērtēta aizliegtas vienošanās plānošana vai īstenošana, un saistībā ar kuriem acīmredzami netika domāts par to, ka tie varētu kļūt zināmi nepiederīgām trešajām personām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 27. septembris, Shell Petroleum u.c./Komisija, T‑343/06, EU:T:2012:478, 207. punkts, un 2016. gada 15. decembris, Philips un Philips France/Komisija, T‑762/14, nav publicēts, EU:T:2016:738, 109. punkts).

118    Šādā nozīmē pārējo apsūdzēto uzņēmumu paziņojumiem var būt būtiska piemērojamība, konstatējot aizliegtas vienošanās esamību. Konkrēti, paziņojumiem, kas veikti saistībā ar lūgumu izmantot Komisijas iecietības programmu (skat. Regulas 2015/1348 3. apsvērumu, kas minēts šī sprieduma 99. punktā), ir paaugstināts pierādījuma spēks (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 8. jūlijs, JFE Engineering u.c./Komisija, T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00, EU:T:2004:221, 205., 211. un 212. punkts, un 2015. gada 20. maijs, Timab Industries un CFPR/Komisija, T‑456/10, EU:T:2015:296, 115. punkts). Faktiski jebkurš pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja mēģinājums maldināt Komisiju varētu likt apstrīdēt tā sadarbības patiesumu un pilnīgumu un tādējādi to pakļaut to priekšrocību zaudēšanai, ko sniedz šāda sadarbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Siemens u.c./Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 138. punkts).

119    Turklāt uzņēmuma, kas apsūdzēts par to, ka ir bijis aizliegtas vienošanās dalībnieks, paziņojumu, kura pareizību apstrīd vairāki pārējie apsūdzētie uzņēmumi, nevar uzskatīt par pietiekamu šo uzņēmumu izdarītā pārkāpuma pierādījumu, ja to neapliecina arī citi pierādījumi, apzinoties, ka nepieciešamā apstiprinājuma pakāpe var būt mazāka attiecīgo paziņojumu ticamības dēļ (spriedumi, 2013. gada 19. decembris, Siemens u.c./Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 135. punkts, un 2017. gada 26. janvāris, Komisija/Keramag Keramische Werke u.c., C‑613/13 P, EU:C:2017:49, 28. punkts).

120    Visbeidzot, lai tiktu ņemti vērā pierādījumi Komisijas apgalvotajam pārkāpumam, visiem šīs iestādes iesniegtajiem pierādījumiem nav noteikti jābūt precīziem un pašiem par sevi jāveido autonomi pierādījumi pārkāpumam, bet pietiek, ja apsūdzības ietvars kopumā un Komisijas iesniegtais netiešu pierādījumu un apstākļu kopums, tos izvērtējot kopā, atbilstu pamata prasībām saistībā ar vainas pierādīšanu, tādējādi, lai Savienības tiesa, ja tajā vēlāk iespējami tiktu celta prasība par lēmuma par pārkāpumu pārbaudi, varētu uzskatīt, ka šī vaina ir juridiski pierādīta (skat. šī sprieduma 109. punktu).

2.      Par otrā pamata pirmo daļu saistībā ar apgalvoto prasītāja nepiedalīšanos aizliegtās vienošanās pirmajā daļā attiecībā uz “metāllūžņu cenas palielinājuma” aprēķināšanas veidu

a)      Lietas dalībnieku argumenti

121    Prasītājs apgalvo, ka Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru tas esot piedalījies aizliegtās vienošanās darbībā par metāllūžņu cenas palielinājuma aprēķināšanas veidu, neesot precīzs un neesot pamatots ne ar vienu pierādījumu. Tas apgalvo, ka metāllūžņu cenas palielinājums nevarēja tikt piemērots automātiski, bet ka tas esot pieprasījis, pirmkārt, regulāru savstarpēju saraksti starp attiecīgajiem uzņēmumiem un, otrkārt, dažādas sanāksmes un sazināšanos, kas esot veidojis pašu aizliegtās vienošanās būtību.

122    Šajā ziņā, pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka nepietika ar to, ka katrs ražotājs apspriedās par metāllūžņu cenu indeksiem, proti, indeksu CAEF 225 Itālijai un indeksu Eurofer pārējām EEZ valstīm, un vēlāk autonomi aprēķināja metāllūžņu cenas palielinājuma apmēru, piemērojot iepriekš saskaņotu formulu. No apstrīdētajā lēmumā ietvertā Komisijas konstatējuma (40., 121., 124. un 125. apsvērums), gluži pretēji, izrietot, ka ražotājiem, nosakot metāllūžņu cenas palielinājumu, vajadzējis saņemt paziņojumu, kas Winoa bija jāizsūta katru mēnesi ar elektroniskā pasta vēstuli katram aizliegtās vienošanās dalībniekam (turpmāk tekstā – “aprēķinu lapa”), vai, ja tā netiktu nosūtīta, aplūkot Winoa interneta vietni, kurā pēdējā minētā kopš 2004. gada maija esot publicējusi informāciju saistībā ar metāllūžņu cenas palielinājumu, par šo publikāciju informējot arī pārējos dalībniekus.

123    Šajā ziņā prasītājs katrā ziņā norāda, ka tas nekad no Winoa neesot saņēmis nedz aprēķinu lapas, nedz paziņojumu par metāllūžņu cenas palielinājuma publicēšanu tā interneta vietnē. Turklāt prasītājs apstrīd, ka šāda publikācija varētu aizstāt aprēķinu lapu nosūtīšanu (apstrīdētā lēmuma 127. apsvērums).

124    Otrkārt, attiecībā uz dalību atsevišķās sanāksmēs prasītājs apgalvo, ka no 27 sanāksmēm, kas esot notikušas laikposmā līdz 2007. gada 16. maijam, tas esot piedalījies tikai divās sanāksmēs ar pārējiem attiecīgajiem uzņēmumiem – pirmajā, 2004. gada 28. septembrī, un otrajā sanāksmē, 2005. gada 9. jūnijā (apstrīdētā lēmuma 69. apsvērums).

125    Konkrētāk, 2007. gada 16. maijā neesot notikusi neviena sanāksme. Tikšanās Milānā (Itālija), uz kuru norādīts apstrīdētā lēmuma 52.–56. apsvērumā, patiesībā esot notikusi 2017. gada 17. maijā, proti, nākamajā dienā pēc tam, kad prasītājs savu darbību slīpgraudu nozarē pārdeva Winoa un tādējādi galīgi atstāja minēto tirgu (apstrīdētā lēmuma 11., 129. un 166. apsvērums).

126    Treškārt, attiecībā uz pārējo saziņu prasītājs norāda, ka no apstrīdētajā lēmumā norādītajiem dokumentiem (48.–55. apsvērums) neizriet, ka tā saziņa ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem būtu tāda, kas pierādītu, ka tas no 2004. gada būtu turpinājis piemērot 2003. gada oktobrī norunāto metāllūžņu cenas palielinājumu.

127    Visbeidzot, Komisija esot sagrozījusi faktus un neesot pierādījusi, ka prasītājs būtu iesaistīts koluzīvajā saziņā.

128    Komisija šo argumentāciju apstrīd.

b)      Vispārējās tiesas vērtējums

1)      Par prasītāja sākotnējo lomu, 2003. gadā īstenojot metāllūžņu cenas palielinājumu

129    Prasītājs neapstrīd savu sākotnējo atbildību aizliegtās vienošanās pirmajā daļā, proti, sākot no 2003. gada 3. oktobra. Tas turklāt šo atbildību neapstrīdēja, arī atbildot uz 2004. gada 3. decembra paziņojumu par iebildumiem (apstrīdētā lēmuma 114. un 160. apsvērums). Tādējādi netiek apstrīdēts, ka prasītājs ne tikai noslēdza vienošanos ar Winoa un Ervin par metāllūžņu cenas palielinājuma aprēķināšanas veidu šo trīs uzņēmumu pārstāvju sanāksmes laikā 2003. gada 3. oktobrī, kas norisinājās restorānā Gardas ezera (Itālija) krastā, bet tam 2003. gadā arī bija nozīmīga loma, sagatavojot šo sanāksmi un izvēloties jauno vienotas aprēķināšanas sistēmu.

130    Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka pēc vienošanās noslēgšanas 2003. gada 3. oktobrī prasītājs bija iesaistīts jaunās metāllūžņu cenas palielinājuma sistēmas saskaņošanā un efektīvā īstenošanā. Šādu iesaisti faktiski apliecina, pirmkārt, virkne elektroniskā pasta vēstuļu, ar kurām tas apmainījās ar Winoa 2003. gada oktobrī (apstrīdētā lēmuma 42.–45. apsvērums) un kuras prasītājs neapstrīd, kā arī 2003. gada 1. decembra Pometon Deutschland “general manager” elektroniskā pasta vēstule prasītāja ģenerāldirektoram (46. apsvērums). Šis dokuments it īpaši skaidri pierāda, ka prasītājs savam Vācijas meitasuzņēmumam lūdza piemērot metāllūžņu cenas palielinājumu – šāda instrukcija pilnībā atbilst aplūkotās aizliegtās vienošanās stratēģijai. Visbeidzot, no Winoa 2003. gada 9. decembra iekšējās elektroniskā pasta vēstules izriet, ka minētā palielinājuma ieviešana Winoa un prasītāja Spānijas meitasuzņēmumos arī ir saskaņošanas starp šiem uzņēmumiem priekšmets (apstrīdētā lēmuma 47. apsvērums).

131    Arī šie fakti nav apstrīdēti.

2)      Par automātisku metāllūžņu cenas palielinājumu pēc 2004. gada 1. februāra

132    Vienotā metāllūžņu cenas palielinājuma aprēķināšanas formula, par kuru panākta vienošanās 2003. gada 3. oktobrī un kuru, kā uzskata Komisija, visi aizliegtās vienošanās dalībnieki piemēroja no 2004. gada februāra, ir aprakstīta apstrīdētā lēmuma 37. apsvērumā.

133    Šīs formulas pamatā, pirmkārt un attiecībā uz visu EEZ, izņemot, ciktāl tas attiecas uz Itālijas tirgu, bija metāllūžņu cenas indekss Eurofer. Šis indekss līdz 2016. gada 2. martam reizi mēnesī tika publicēts Eurofer – Eiropas Dzelzs un tērauda apvienības – interneta vietnē. Tas tika aprēķināts, pamatojoties uz vidējo cenu euro par tonnu, balstoties uz piedāvājuma cenu un apkopoto pieprasījumu no galvenajiem Vācijas, Francijas, Itālijas un Apvienotās Karalistes tirgus dalībniekiem (apstrīdētā lēmuma 7. apsvērums).

134    Otrkārt, attiecībā uz Itāliju, kur metāllūžņu cenas bija ievērojami augstākas nekā lielākajā daļā citu Eiropas valstu, šīs formulas pamatā bija indekss CAEF 225, proti, valsts indekss, ko noteica Milānas Tirdzniecības kamera un kas tika publicēts Assofermet, Itālijas apvienības, kura apvieno uzņēmumus, kas darbojas metalurģijas ražojumu jomā, interneta vietnē.

135    Atšķirībā no Eurofer indeksa CAEF 225 indekss netika izteikts vienotā ikmēneša vērtībā, proti, kā viena norāde, bet gan kā minimālās un maksimālās cenas diapazons, ko reizi divās nedēļās publicēja Assofermet (apstrīdētā lēmuma 37. un 126. apsvērums).

136    Pamatojoties uz šiem apstākļiem, metāllūžņu cenas palielinājuma aprēķināšana atbilstoši vienošanās nosacījumiem tika veikta, “kompensācijai” no Eurofer indeksa atņemot skaitli 68 un no CAEF 225 indeksa – skaitli 62. Lai saņemtu klientiem piemērojamo slīpgraudu pamatcenu, šādi iegūtā summa tika pievienota citām izmaksām, proti, metāllūžņu faktiskajai pirkuma cenai.

137    Savos procesuālajos rakstos neapstrīdot šo aprēķinu veidu, prasītājs tomēr norāda, ka attiecīgie ražotāji nevarēja automātiski piemērot metāllūžņu cenas palielinājumu, balstoties vienīgi uz šiem diviem indeksiem.

138    Prasītājs uzskata, ka, lai piemērotu šo palielinājumu, faktiski esot bijis vajadzīgs, lai katrs ražotājs katru mēnesi saņemtu aprēķinu lapu, proti, ikmēneša elektroniskā pasta vēstuli par metāllūžņu cenas palielinājumu, kas Winoa bija jānosūta aizliegtās vienošanās dalībniekiem līdz 2007. gada vidum, vai arī, lai tas, sākot no 2004. gada maija, iepazītos ar informāciju par metāllūžņu cenas palielinājumu, kas tika publicēta Winoa interneta vietnē.

139    Atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, prasītājs tiesas sēdē apgalvoja, ka it īpaši Itālijā būtu bijis ļoti sarežģīti piemērot metāllūžņu cenas palielinājumu bez iespējas balstīties uz aprēķinu lapās ietvertajiem datiem, jo CAEF 225 indeksu veido diapazons, kas tiek publicēts reizi piecpadsmit dienās, kas, konkrētāk, atspoguļoja četras norādes mēnesī (skat. šī sprieduma 135. punktu). Tiesas sēdē prasītājs tādējādi šajā ziņā precizēja, ka šo četru norāžu pārveidi vienā summā esot veicis Winoa aprēķinu lapās, kurās turklāt bija minēta ne tikai šī vienotā summa, bet arī faktiskais metāllūžņu cenas palielinājuma apmērs.

140    Tādējādi prasītājs uzskata, ka Komisijas apgalvojumi saistībā ar tā dalību aizliegtās vienošanās pirmajā daļā ir kļūdaini un nav pamatoti ne ar vienu pietiekamu pierādījumu, ciktāl tas nekad neesot saņēmis ikmēneša aprēķinu lapas, kas, kā tas uzskata, ir nepieciešamas aizliegtās vienošanās pirmās daļas īstenošanai, nedz arī Winoa elektroniskā pasta vēstuli, ar kuru citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem tiktu darīts zināms, ka informācija par metāllūžņu cenas palielinājumu ir publicēta tā interneta vietnē no 2004. gada maija, un tiem tiktu nosūtīta saikne uz šo vietni (skat. šī sprieduma 122. punktu).

141    Šai prasītāja argumentācijai, kuras pamatā galvenokārt ir vienošanās par metāllūžņu cenas palielinājumu automātiskas piemērošanas nepraktiskums un pat neiespējamība, it īpaši Itālijā, tomēr nevar piekrist.

142    Vispirms, attiecībā uz vienošanās par metāllūžņu cenas palielinājumu piemērošanu Itālijā ir jānorāda – tā kā prasītājs neapstrīd savu dalību šīs vienošanās sagatavošanā un īstenošanā, ir maz ticams, ka, efektīvi īstenojot šo pret konkurenci vērstās darbības plānu, Pometon, kurš būtībā bija viens no aizliegtās vienošanās iniciatoriem, būtu varējis saprātīgi atteikties no šī palielinājuma piemērošanas, neizraisot reakciju no savu partneru puses, pamatojoties vienīgi uz to, ka Winoa tam nav sniegusi pienācīgu informāciju. Šo palielinājumu Pometon ieviesa un par to vienojās ar pārējiem attiecīgajiem uzņēmumiem tieši tādēļ, lai katrs aizliegtās vienošanās dalībnieks to īstenotu autonomā un automātiskā veidā, tostarp Itālijas tirgū, kas pirmām kārtām ir Pometon tirgus.

143    Šajā ziņā no Komisijas iesniegtajiem dokumentārajiem pierādījumiem, piemēram, prasītāja ģenerāldirektora 2003. gada 5. septembra elektroniskā pasta vēstules Winoa, skaidri izriet, ka metāllūžņu cenas palielinājuma sistēmu patiesībā bija paredzēts piemērot automātiski un ka turklāt arī indeksi, kas ir šīs sistēmas pamatā, tika izvēlēti tieši šim nolūkam. Tas apstiprina to, ka ikmēneša informācijas nosūtīšana aizliegtās vienošanās dalībniekiem absolūti nebija nepieciešama metāllūžņu cenas palielinājuma piemērošanai.

144    Turpinājumā, attiecībā uz pašu metāllūžņu cenas palielinājumu Itālijā nevar piekrist arī prasītāja argumentam, kurā ir norādīts, ka tas neesot varējis noteikt šī palielinājuma apmēru, nesaņemot Winoa sagatavoto aprēķinu lapu (skat. šī sprieduma 139. punktu). No iekšējās elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņas ar Winoa 2007. gada 31. maijā, uz ko prasītājs norādīja tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, skaidri izriet, ka, lai noteiktu CAEF 225 indeksa līmeni, kas ir jāņem vērā, aprēķinot minēto palielinājumu, Winoa darbinieki no Milānas Tirdzniecības kameras esot vienīgi ieguvuši diapazonu, ko šī iestāde sagatavo divreiz mēnesī, un aprēķinājuši šo četru summu vidējo vērtību. Nekādi netiek apstrīdēts, ka šāds rīcības veids nav mainījies kopš 2003. gada 3. oktobra vienošanās par aplūkoto jauno metāllūžņu cenas palielinājuma aprēķināšanas sistēmu (skat. šī sprieduma 129. punktu). Šādos apstākļos nekas neļauj uzskatīt, ka pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki vajadzības gadījumā nebūtu varējuši veikt iepriekš minēto darbību.

145    Visbeidzot, no dokumentiem, uz kuriem Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 125. apsvērumā un kurus iesnieguši lietas dalībnieki, izriet, ka pirms jaunās metāllūžņu cenas palielinājuma aprēķināšanas sistēmas ieviešanas Winoa jau katru mēnesi prasītājam darīja zināmu aprēķinu lapu, kurā bija minētais agrākais indekss, kas bija metāllūžņu cenas palielinājuma pamatā, kā arī tā apmērs. To faktiski apliecina, pirmkārt, prasītāja ģenerāldirektora nosūtītais fakss Winoa 2003. gada 14. februārī un, otrkārt, zināms skaits šo aprēķina lapu, kas ir pievienotas Komisijas lietas materiāliem. Ņemot vērā prasītāja iesaisti jaunās sistēmas izveidē (skat. šī sprieduma 129. un 130. punktu), ir maz ticams, ka Winoa no 2004. gada 1. februāra būtu pārtraucis sūtīt aprēķinu lapas prasītājam, pat ja bija vienošanās par to, ka tas būs atbildīgs par ikmēneša paziņojumiem par metāllūžņu cenas palielinājumu, kas adresēti aizliegtās vienošanās dalībniekiem (apstrīdētā lēmuma 38. apsvērums).

146    Visbeidzot, no visiem šī sprieduma 141.–144. punktā aplūkotajiem pierādījumiem izriet, ka aizliegtās vienošanās pirmās daļas automātisko piemērošanu nevar apšaubīt tikai tādēļ, ka metāllūžņu cenas palielinājuma aprēķināšanas veida ieviešanai papildus tika noteikta ikmēneša informēšanas vai pat saskaņošanas sistēma, ko nodrošināja Winoa.

147    Visu šo iemeslu dēļ Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi to, ka metāllūžņu cenas palielinājums katrā ziņā bija automātiski piemērojams, un tas, ka nepastāv, kā uz to norāda prasītājs, dokumentāri pierādījumi tam, ka Winoa būtu nosūtījis aprēķinu lapas Pometon tā dalības pārkāpumā laikā, nerada šaubas par to, ka šis uzņēmums bija iesaistīts aizliegtās vienošanās pirmajā daļā pēc 2004. gada 1. februāra.

3)      Par saziņu starp prasītāju un pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, sākot no 2004. gada

148    Ņemot vērā metāllūžņu cenas palielinājuma automātiskumu, prasītāja argumentāciju, saskaņā ar kuru tam, lai Pometon varētu īstenot aizliegtās vienošanās pirmo daļu, sākot no 2004. gada, esot bijusi nepieciešama dalība sanāksmēs un cita saziņa, arī nevar atbalstīt.

149    Pirmkārt, attiecībā uz sanāksmju rīkošanu prasītājs apstrīd Komisijas apgalvojumu apstrīdētā lēmuma 111. apsvērumā, saskaņā ar kuru “laikposmā no vienotā modeļa “metāllūžņu cenas palielinājumam” īstenošanas 2003. gada rudenī līdz “metāllūžņu cenas palielinājuma” pārskatīšanai 2007. gada vasarā saziņa esot bijusi mazāk intensīva”, un apgalvo, ka Komisija esot norādījusi, ka tas ir piedalījies tikai 2 no 27 sanāksmēm, kas norisinājušās aplūkotajā laikposmā.

150    Ņemot vērā sistēmas automātiskumu un pat atzīstot to, ka pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki vai daži no tiem faktiski vairāk vai mazāk rīkoja sanāksmes, lai nodrošinātu metāllūžņu cenas palielinājuma piemērošanas ievērošanu, tas, ka prasītājs šajās sanāksmēs nepiedalījās, neļauj secināt, ka tas būtu pārtraucis piemērot minēto sistēmu.

151    Otrkārt, attiecībā uz pārējo saziņu prasītāja izvirzītie argumenti nevar likt apšaubīt arī to apstākļu pierādījuma spēku, kurus Komisija izvirza šajā ziņā, lai pamatotu savus konstatējumus par Pometon dalību aizliegtās vienošanās pirmajā daļā.

152    Vispirms Komisija pamatoti norāda, ka Winoa 2004. gada 24. marta iekšējās elektroniskā pasta vēstules, uz kuru norādīts apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā un kura attiecas uz sarunu ar Pometon España ģenerāldirektoru, mērķis tieši ir ievērot metāllūžņu cenas palielinājuma ievērošanu, kas tādējādi apstiprina Pometon dalību pirmajā daļā. Šajā ziņā prasītāja norādītajam apstāklim, saskaņā ar kuru šī saruna esot attiekusies konkrētāk uz to, kā Pometon ievēro vienošanos par metāllūžņu cenas palielinājumu attiecībā uz kādu no tā Spānijas klientiem, sabiedrību Acerinox, šo konstatējumu neliek apšaubīt.

153    Turpinājumā – elektroniskā pasta vēstules, ar kurām Würth un Pometon apmainījās laikā no 2005. gada 16. līdz 18. novembrim un uz kurām norādīts apstrīdētā lēmuma 50. apsvērumā, kā to apgalvo Komisija, attiecoties uz apgalvotās metāllūžņu cenas palielinājuma sistēmas piemērošanas paplašināšanu slīpgraudu piegādei aizliegtās vienošanās dalībnieku vidū.

154    Pretēji prasītāja apgalvojumiem šīs elektroniskā pasta vēstules skaidri attiecas uz minēto sistēmu. Konkrētāk, savā 2005. gada 17. novembra elektroniskā pasta vēstulē prasītāja ģenerāldirektors norādīja Würth, ka, nosakot cenu slīpgraudiem, ko Pometon pārdod Würth, 2006. gadā, “risinājums būtu piemērot ikmēneša metāllūžņu cenas palielinājumu, kā tas šobrīd notiek tirgos”. Tādējādi tas skaidri atsaucās uz faktu, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki, tostarp Pometon, ir piemērojuši minēto sistēmu aplūkotajos tirgos un tādējādi paredzēja to paplašināt uz piegādi starp ražotājiem.

155    Visbeidzot, pret konkurenci vērstas saziņas esamību starp Pometon un pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem apstiprina arī Ervin 2007. gada 20. marta iekšējā elektroniskā pasta vēstule, kura iekļauta apstrīdētā lēmuma 52. apsvērumā un kurā norādīts, ka Winoa un Pometon pārstāvji šīs elektroniskā pasta vēstules autoru esot ielūguši piedalīties sanāksmē Milānā 2007. gada “16.–17. maijā”, lai pārrunātu metāllūžņu cenas palielinājuma piemērošanu (skat. šī sprieduma 301. punktu).

156    Treškārt, atsauces apstrīdētajā lēmumā (69., 95., 107., 108., 110., 113. un 143. apsvērums) uz prasītāja dalību sanāksmēs vai citu saziņu aizliegtās vienošanās dalībnieku starpā nevar interpretēt tādējādi, ka pati Komisija būtu uzskatījusi, ka šāda saziņa ir nepieciešama aizliegtās vienošanās pirmās daļas īstenošanai, kas būtu pretrunā pierādījumiem par metāllūžņu cenas palielinājuma sistēmas automātiskumu.

157    Vispirms, šī sprieduma 156. punktā minētās atsauces, uz kurām norāda prasītājs, neattiecas vienīgi uz saziņu saistībā konkrēti ar pirmās daļas piemērošanu, sākot no 2004. gada. Turklāt, ciktāl tās attiecas uz pirmo daļu, šīs atsauces nekādi neapliecina šādas saziņas nepieciešamību metāllūžņu cenas palielinājuma piemērošanai, bet ar precīziem un saskaņotiem pierādījumiem apstiprina Komisijas konstatējumus saistībā ar prasītāja atbildību šajā pirmajā aizliegtās vienošanās daļā.

158    Konkrētāk, Komisijas secinājums apstrīdētā lēmuma 95. apsvērumā, saskaņā ar kuru “Pometon piedalījās pret konkurenci vērstos koluzīvos nolīgumos par slīpgraudu cenu, piedaloties vairākās sanāksmēs [un] veicot citu saziņu ar saviem konkurentiem”, ņemot vērā iepriekš minētos konstatējumus, ir jāsaprot tādējādi, ka tajos ietilpst 2003. gada saziņa, sagatavojot 2003. gada 3. oktobra sanāksmi. Turklāt šis secinājums neattiecas vienīgi uz metāllūžņu cenas palielinājumu, bet gan uz abām aizliegtās vienošanās daļām kopumā. Tas pats attiecas uz apstrīdētā lēmuma 107., 108., 110., 113. un 143. apsvērumu. Visbeidzot, attiecībā uz 2004. gada 28. septembra un 2005. gada 9. jūnija sanāksmēm tās šī lēmuma 69. apsvērumā ir minētas tikai saistībā ar prasītāja īstenoto aizliegtās vienošanās otro daļu Vācijā (skat. šī sprieduma 215.–218. punktu).

159    Tādējādi, ciktāl tas attiecas uz aizliegtās vienošanās pirmo daļu, Komisija ir pierādījusi, ka pēc metāllūžņu cenas palielinājuma jaunās sistēmas ieviešanas sākotnējā posma starp Pometon un pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem pastāvēja zināms koluzīvas saziņas darbību skaits (skat. šī sprieduma 153.–156. punktu), kuru nolūks, tā kā tās nebija nepieciešamas minētās sistēmas piemērošanai, savukārt bija nodrošināt tās piemērošanas ievērošanu.

4)      Secinājums attiecībā uz pierādījumiem prasītāja dalībai aizliegtās vienošanās pirmajā daļā

160    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka prasītāja izvirzītie argumenti neļauj uzskatīt, ka Komisija juridiski pietiekami nebūtu pierādījusi tā individuālo atbildību aizliegtās vienošanās pirmajā daļā, ņemot vērā, pirmkārt, metāllūžņu cenas palielinājuma piemērošanas automātiskumu (skat. šī sprieduma 148. punktu) un, otrkārt, apstākli, ka ierobežotā, tomēr būtiskā saziņa starp prasītāju un pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, uz kuru norāda Komisija (skat. šī sprieduma 160. punktu), pierāda, ka prasītājs ne tikai bija šīs sistēmas ieviešanas pamatā – šo apstākli tas neapstrīd, bet arī, ka tas piedalījās tās piemērošanas uzraudzībā. Ņemot vērā šo konstatējumu, prasītāja dalība aizliegtās vienošanās pirmajā daļā ir pilnībā pierādīta, neietekmējot šīs dalības ilgumu, jo šis jautājums ir apstrīdēšanas priekšmets, ko prasītājs izvirza šīs prasības ceturtajā pamatā (skat. šī sprieduma 289.–315. punktu).

3.      Par otrā pamata otro daļu saistībā ar apgalvoto prasītāja nepiedalīšanos aizliegtās vienošanās otrajā daļā, kas izpaužas kā saskaņošana attiecībā uz individuālajiem klientiem

a)      Lietas dalībnieku argumenti

161    Prasītājs šajā ziņā uzskata, ka aizliegtās vienošanās pamatā esošo faktu rekonstrukcija, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets, nav saskanīga un ir pretrunā pašas Komisijas izvirzītajiem pierādījumiem, tostarp pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja paziņojumiem, kuros esot norādīts uz regulārām sanāksmēm ne tikai Vācijā, bet arī Itālijā, kur saskaņā ar otro šo paziņojumu “konkurenti satikās [..] trīs līdz četras reizes gadā”.

162    Šajā ziņā prasītājs, pirmkārt, norāda, ka nevienā no pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja sniegtajiem paziņojumiem starp uzņēmumiem, kas ir piedalījušies vispārējā saskaņošanas sistēmā attiecībā uz individuāliem klientiem, netiek minēts Pometon. Turpretī šajos paziņojumos ir apstiprināta biežā koluzīvā saziņa starp pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, tostarp attiecībā uz darbību galvenajos slīpgraudu tirdzniecības reģionu tirgos Eiropā, proti, Vācijā, Itālijā, Spānijā, Francijā un Apvienotajā Karalistē.

163    Vienīgā reize, kad pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējs piemin Pometon saistībā ar Vācijas tirgu, faktiski esot saistīta ar rīcību, kurā vainojama Pometon Abrasives – sabiedrība, kas pieder Winoa grupai, vai arī ar rīcību, ko neapliecina dokumentāri pierādījumi (apstrīdētā lēmuma 132. apsvērums). Turklāt, ciktāl tas attiecas uz Itālijas tirgu, pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējs esot atzinis, ka prasītājs ir piedalījies divās sanāksmēs, 2007. gada 6. jūnijā un 4. oktobrī, lai gan šajos datumos tas savu darbību slīpgraudu nozarē jau bija nodevis Winoa.

164    Otrkārt, konkrētāk attiecībā uz Spānijas tirgu prasītājs apgalvo, ka saziņa “līdz 2004. gada 5. aprīlim” starp Pometon un Winoa, uz kuru Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 64. apsvērumā, bija vienīgi divpusēja un notika tikai sešu mēnešu garumā, laikā no 2003. gada oktobra līdz 2004. gada aprīlim. Attiecībā uz Winoa 2005. gada 15. jūlija iekšējo elektroniskā pasta vēstuli, uz kuru norādīts apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā, tā pierādot jebkādas vienošanās par klientu sadali neesamību.

165    Turklāt lietas dokumenti apstiprinot jebkādas saskaņošanas attiecībā uz individuālajiem klientiem starp Pometon un Winoa neesamību. Tā tas esot 2004. gada 18. maija sanāksmes protokola gadījumā, kas ir pievienots Winoa iekšējai elektroniskā pasta vēstulei, kurā ir norādīts uz “grūtībām piemērot [metāllūžņu cenas palielinājumu] vairākiem klientiem konkurences dēļ starp Ilarduya un Pometon attiecībā uz noteikto cenu”, un Winoa 2005. gada 15. jūlija iekšējās elektroniskā pasta vēstules gadījumā, kas minēts apstrīdētā lēmuma 67. un 131. apsvērumā. Katrā ziņā šai elektroniskā pasta vēstulei nesekoja nekādas sanāksmes ar Pometon.

166    Treškārt, attiecībā uz Francijas un Beļģijas tirgiem prasītājs norāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 63. apsvērumā atsaucas uz Winoa 2004. gada 19. janvāra iekšējo elektroniskā pasta vēstuli attiecībā uz pārrunām starp MTS un Winoa, kurā Winoa tur aizdomās Pometon par to, ka tas Francijas klientam ir samazinājis savu cenu. Pretēji Komisijas apgalvojumam šis dokuments pierādot, ka Winoa uzskatīja Pometon par agresīvu konkurentu. To turklāt apstiprinot pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja sniegtie paziņojumi, kuros attiecībā uz “konkurentu saziņu attiecībā uz Franciju un Beniluksu” nekur netiekot minēts Pometon.

167    Ceturtkārt, attiecībā uz Vācijas tirgu prasītājs atgādina, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumu Vācija bija vienīgā valsts, kurā saziņa tika organizēta strukturēti. Tomēr no četrpadsmit daudzpusējām sanāksmēm un desmit divpusējām sanāksmēm, kas notika laikposmā, kad Pometon vēl darbojās slīpgraudu tirgū (proti, līdz 2007. gada 16. maijam), Pometon klātesamība esot apstiprināta tikai vienā daudzpusējā un vienā divpusējā sanāksmē. Turklāt prasītājs apstrīd pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja sniegtā otrā paziņojuma, kas minēts apstrīdētā lēmuma 68. apsvērumā, pierādījuma spēku. Pēdējā minētā iesniegtās izmaksu piezīmes uz to neattiecoties. Attiecībā uz viesnīcas NodingerHof, kurā notika 2006. gada 16. novembra sanāksme, rēķinu – tas pierādot to, ka Pometon pārstāvji minētajā sanāksmē nepiedalījās, jo šajā rēķinā nav minēti to vārdi, bet tikai pārējo dalībnieku vārdi. Visbeidzot – to, ka iepriekš minētie paziņojumi nav ticami, ciktāl tie attiecas uz apgalvoto Pometon dalību sanāksmēs ar citiem konkurentiem, apstiprinot tas, ka tajos ir minēta prasītāja piedalīšanās 2017. gada 13. novembra sanāksmē, lai gan Pometon jau pirms sešiem mēnešiem bija atstājis tirgu.

168    Turklāt prasītājs apstrīd Komisijas iesniegtos dokumentāros pierādījumus, kuri it kā apstiprina tā dalību 2004. gada 28. septembra un 2005. gada 9. jūnija sanāksmēs. Tas tostarp apgalvo, ka nav nekādu dokumentāru pierādījumu tēmām, kas tika apspriestas šajās sanāksmēs, un ka pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējs šajā ziņā nesniedz nekādu aprakstu, pat ne kopsavilkuma veidā.

169    Piektkārt, attiecībā uz Itālijas tirgu prasītājs sākotnēji norāda, ka Komisija neesot atzinusi tā dalību nevienā sanāksmē ar tā konkurentiem (skat. šīs sprieduma 161. punktu in fine). Turklāt tas apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 75.–79. apsvērumā minētie pieci dokumenti, uz kuriem pamatojas Komisija, neļaujot, “nepastāvot nekādām saprātīgām šaubām, konstatēt” tā dalību saskaņošanā attiecībā uz individuālajiem klientiem.

170    Konkrētāk, attiecībā uz piekto dokumentu (apstrīdētā lēmuma 79. apsvērums), kurā ir ietverta elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņa 2008. gada maijā starp Pometon Abrasives darbinieku T. un kādu MTS darbinieku, prasītājs apgalvo, ka T. 2008. gada 28. maija elektroniskā pasta vēstule pēdējam minētajam, kurā norādīts, ka, “kā Jūs to lieliski zināt, [Pometon Abrasives] politika nav samazināt cenas, bet gan, gluži pretēji, tās paaugstināt”, attiecās uz šīs sabiedrības politiku pēc tam, kad to bija iegādājies Winoa, nevis uz prasītāja politiku.

171    Komisija apstrīd šo argumentāciju kopumā. Tā vispirms precizē, ka tā pati ir atzinusi, ka Pometon loma aizliegtās vienošanās otrajā daļā esot bijusi minimāla, un šī fakta dēļ noteikusi tam 10 % naudas soda summas samazinājumu atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ.

172    Tomēr, lai gan prasītājs koluzīvu divpusēju saziņu veica tikai reizi pa reizei attiecībā uz atsevišķām valstīm, pierādītā saziņa esot bijusi nozīmīga un pierādot aizliegtas vienošanās esamību un Pometon dalību tajā.

b)      Vispārējās tiesas vērtējums

173    Aizliegtās vienošanās otrā daļa attiecas uz tirdzniecības nosacījumu, ko dalībnieki piemēro atsevišķiem individuālajiem klientiem, saskaņošanu, lai ierobežotu konkurenci cenu ziņā, ciktāl tas attiecas uz to klientiem. Būtībā Komisija uzskata, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki, galvenokārt divpusēji, pārrunāja konkurences rādītājus par slīpgraudu tirdzniecības cenām, kas jāpiemēro to attiecīgajiem klientiem, savukārt kvalitāti, pakalpojumus un citus tirdzniecības nosacījumus atstājot konkurences ziņā.

174    Šādi apstrīdētā lēmuma 57. apsvērumā Komisija konstatēja:

“Lietas materiālos ietvertie pierādījumi, it īpaši konkrēts skaits izmeklēšanas dokumentu, kā arī citi pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja sniegtie dokumenti pierāda, ka Pometon arī ir saskaņojis savu rīcību ar pārējiem pārkāpuma dalībniekiem attiecībā uz individuālajiem klientiem. Paralēli saskaņošanai attiecībā uz metāllūžņu cenas palielinājumu (piemēram, skat. 35., 45., 52., 61. un 77. apsvērumu) dalībnieki principā vienojās nepiesavināties pastāvīgos klientus, vismaz nepiemērojot cenu samazinājumu, saskaņot cenas, tostarp cenu paaugstināšanu, un piemērot uzcenojumu, ja klientiem ir vairāki piegādes avoti (76., 78. un 79. apsvērums). Lai gan šīs rīcības forma un intensitāte dažādu dalībvalstu vidū atšķīrās, tika piemērots viens un tas pats vispārējais princips: nekonkurēt cenu ziņā, ciktāl tas attiecas uz individuālajiem klientiem.”

1)      Ievada apsvērumi par otrā pamata otrās daļas piemērojamību

175    Iesākumam ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā (58. un 59. apsvērums) atzīst, ka, lai gan saziņa starp Ervin un Winoa nolūkā saskaņot to rīcību attiecībā pret individuālajiem klientiem bija biežāka, prasītājs šādā saziņā piedalījās reizi pa reizei, galvenokārt tad, ja kāds no dalībniekiem neievēroja – vai bija aizdomas, ka tas neievēro, – šo aizliegtās vienošanās otro daļu.

176    Komisija turpretī uzskata (apstrīdētā lēmuma 225. un 226. apsvērums), ka šis apstāklis neizslēdz nedz Pometon dalību, nedz atbildību aizliegtās vienošanās otrajā daļā, lai arī tā ierobežotāku dalību šajā aizliegtās vienošanās daļā tomēr varēja ņemt vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli. Šī fakta dēļ Komisija prasītājam noteica naudas soda samazinājumu 10 % apmērā tāpat, ka tā izlīguma lēmumā (103. apsvērums) to bija darījusi arī attiecībā uz MTS un Würth, kuri arī aizliegtās vienošanās otrajā daļā piedalījās mazāk nekā Winoa un Ervin.

177    Prasītājs tomēr apstrīd jebkādu atbildību par šo aizliegtās vienošanās otro daļu.

178    Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka judikatūra nošķir uzņēmuma atbildības par vienotu un turpinātu pārkāpumu, kas tiek aplūkots kopumā, konstatēšanu, lai arī šis uzņēmums ir piedalījies tikai daļā no koluzīvās rīcības, no vienas puses, un individuālās atbildības pārkāpumā apmēru atkarībā no tā paša rīcības, no otras puses, to ņemot vērā, aprēķinot naudas soda summu, ko var piemērot vienīgi atbilstoši sodu individualizācijas principam.

179    Uzņēmums, kurš ir apzināti piedalījies vienotā un turpinātā pārkāpumā pats ar savu rīcību, var tikt atzīts par atbildīgu arī par rīcību, ko īstenojuši citi uzņēmumi šīs pašas aizliegtās vienošanās ietvaros visā tā dalības minētajā pārkāpumā laikposmā (skat. šī sprieduma 243.–249. punktu).

180    Tādējādi apstāklim, ka uzņēmums nav piedalījies visos aizliegtās vienošanās elementos vai ka tam ir bijusi neliela loma elementos, kuros tas ir piedalījies, nav nozīmes, konstatējot viņa vainu konkurences noteikumu pārkāpumā, ņemot vērā, ka šie elementi ir jāņem vērā tikai, izvērtējot tā dalības aplūkotajā pārkāpumā smagumu un attiecīgā gadījumā nosakot naudas soda apmēru (spriedumi, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 86. punkts, un 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 45. punkts).

181    Šajā ziņā pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 29. punkta trešajā ievilkumā atbildību mīkstinošo apstākļu, ko var izmantot attiecībā pret uzņēmumu, vidū turklāt ir minēti pierādījumi, ka tā dalība pārkāpuma izdarīšanā ir ārkārtīgi neliela un ka laikposmā, kad tas bija nelikumīgas vienošanās dalībnieks, tas faktiski šo vienošanos neīstenoja, bet veica pareizas konkurējošas darbības attiecīgajā tirgū.

182    Šajā gadījumā no tā izriet, ka Pometon ierobežotā dalība daudzās sanāksmēs un cita veida saziņā, kas notika saistībā ar aizliegtās vienošanās otro daļu, nevar izslēgt tā atbildību par šo otro daļu, ja Komisija atbilstoši šī sprieduma 245. un 246. punktā atgādinātajiem judikatūras kritērijiem pierāda, ka šī uzņēmuma mērķis bija piedalīties vienotajā un turpinātajā pārkāpumā kopumā, kas tiks izvērtēts šī sprieduma 252.–269. punktā.

183    Tādējādi fakts, kuru Komisija turklāt neapstrīd (skat. šī sprieduma 172. un 173. punktu), ka prasītājs nav piedalījies nedz strukturētajā saskaņošanas sistēmā, kas tika organizēta daudzpusēju sanāksmju veidā, kuras aptuveni divas reizes gadā norisinājās Vācijā (apstrīdētā lēmuma 68. un 164. apsvērums), nedz sanāksmēs, kas regulāri esot organizētas Itālijā (skat. šīs sprieduma 162., kā arī 222. punktu), obligāti nenozīmē, ka tas nav piedalījies saskaņošanā attiecībā uz individuālajiem klientiem.

184    Tādējādi šajā daļā ir vienīgi jāizvērtē prasītāja individuālā atbildība aizliegtās vienošanās otrajā daļā, pārbaudot, vai Komisijas norādītajiem pierādījumiem ir pietiekams spēks, lai pierādītu koluzīvas rīcības esamību saistībā ar cenas saskaņošanu attiecībā pret konkrētiem klientiem, kurā Pometon tiek vainots apstrīdētajā lēmumā.

2)      Pierādījumu saistībā ar prasītāja dalības aizliegtās vienošanās otrajā daļā izvērtējums

185    Vispirms jānorāda, ka Komisija atzīst, ka pierādījumi Pometon dalībai aizliegtās vienošanās otrajā daļā ir tikai par piecām Savienības dalībvalstīm, proti, Beļģiju, Vāciju, Spāniju, Franciju un Itāliju.

186    Tādējādi ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā visus lietas dalībnieku norādītos apstākļus, konstatējumi saistībā ar Pometon rīcību aizliegtās vienošanās otrajā daļā ir juridiski pietiekami pierādīti.

i)      Par Spānijas tirgu

187    Vispirms attiecībā uz Spānijas tirgu Komisija balstās uz noteiktu skaitu dokumentāru pierādījumu, kuri apstiprina divpusēju saziņu starp Pometon un Winoa, kas minētajā tirgū notika laikā no 2003. gada 20. februāra līdz 2005. gada 15. jūlijam. Vispirms runa ir par elektroniskā pasta vēstulēm, ar kurām prasītāja ģenerāldirektors un Winoa apmainījās 2003. gada 22. oktobrī un 21. novembrī (apstrīdētā lēmuma 61. un 62. apsvērums); tad – par kopsavilkumiem par divpusējām sanāksmēm un tālruņa sarunām starp Pometon un Winoa Spānijas meitasuzņēmumu, kas notika laikā no 2003. gada 20. februāra līdz 2004. gada 5. aprīlim un ko sagatavoja Winoa darbinieks, kurš tajās piedalījās (apstrīdētā lēmuma 64. apsvērums), visbeidzot – par iekšēju Winoa dokumentu saistībā ar 2004. gada 12. februāra sanāksmi ar Pometon Spānijas meitasuzņēmumu Saragosā (Spānija) (65. apsvērums), kā arī iekšējām Winoa elektroniskā pasta vēstulēm, kas tika nosūtītas 2004. gada 17. un 23. martā (66. apsvērums) un 2005. gada 15. jūlijā (67. apsvērums).

188    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka Pometon tiešā iesaiste saskaņošanā attiecībā uz individuālajiem klientiem jau kopš aizliegtās vienošanās sākuma skaidri izriet no iepriekš minētās 2003. gada 22. oktobra elektroniskā pasta vēstules, kas skaidri minēta apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā. Šajā elektroniskā pasta vēstulē prasītāja ģenerāldirektors, atsaucoties uz trīs Pometon Spānijas klientiem, būtībā pārmet Winoa cenu samazinājumu, lai gan Pometon savas cenas bija paaugstinājis, un tādējādi pieprasīja Winoa sniegt tam paskaidrojumus.

189    Otrkārt, Pometon dalību cenu saskaņošanā attiecībā uz konkrētiem individuālajiem klientiem Spānijā tostarp apliecina zināms saziņas reižu skaits starp šo uzņēmumu un Winoa gan pirms, gan pēc aizliegtās vienošanās sākuma. Proti, cenas, kas tika piemērotas atsevišķiem individuālajiem klientiem, tika apspriestas divpusējo sarunu laikā, kurās Pometon tostarp pārstāvēja Pometon España “general manager”, piemēram, 2003. gada 20. februārī, 2004. gada 12. februārī vai 16. martā, kā tas izriet no minēto sanāksmju protokoliem, uz kuriem norādīts apstrīdētajā lēmumā un kuri ir pievienoti lietas materiāliem. Šādu saskaņošanu apstiprina arī, piemēram, 2004. gada 15. un 24. marta tālruņa sarunu kopsavilkumi, kuru laikā tika apstiprināta nepieciešamība ievērot vienošanos un tika apspriests noteiktiem klientiem piemērojamo cenu līmenis.

190    Treškārt, 2005. gada 15. jūlija Winoa iekšējā elektroniskā pasta vēstulē (skat. šī sprieduma 165. un 187. punktu), uz kuru norādīts apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā, ir noteikts, ka Pometon “veic piedāvājumus klientiem, kuri, kā tas zina, ir ekskluzīvi TFM [Winoa meitasuzņēmums Spānijā] klienti” un ka “tikšanās laikā ar [Pometon] tiem ir jāsaprot, ka mēs šādai rīcībai nevaram piekrist”. No tā izriet, ka Pometon vismaz bija informēts par vienošanos nolūkā saglabāt katra dalībnieka ekskluzīvos klientus (non poaching agreement), saskaņā ar kuru, kā uzskata Winoa, tam neesot vajadzējis uzrunāt šī uzņēmuma meitasuzņēmuma Spānijā ekskluzīvos klientus.

191    Šajā ziņā jautājums, vai sanāksme ar Pometon pārstāvi, kam bija jānotiek nedēļā pēc 2005. gada 15. jūlija, faktiski notika vai nenotika, neietekmē šī pierādījuma piemērojamību, kas attiecīgajā kontekstā un juridiski pietiekami apstirpina, ka Pometon bija aizliegtās vienošanās dalībnieks, tieši tādēļ, ka saistībā ar konkrētiem Winoa Spānijas klientiem pēdējais minētais, arī būdams šīs aizliegtās vienošanās dalībnieks, uzskatīja, ka ir jāatgādina Pometon panāktās vienošanās ievērošana.

192    Saskaņā ar šajā jomā piemērojamo judikatūru (skat. šī sprieduma 115. punktu) pierādījumiem, kuri izvērtēti šī sprieduma 188.–191. punktā un kuru saturs attiecas uz divpusēju saziņu, kā priekšmets neapšaubāmi bija cenu saskaņošana attiecībā uz individuālajiem klientiem, ir būtisks pierādījumu spēks, ciktāl runa ir par elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņu starp prasītāja ģenerāldirektoru, no vienas puses, un Winoa, no otras puses, proti, par dokumentiem, kas bija paredzēti iekšējai lietošanai, saistībā ar sanāksmju vai tālruņa sarunu starp Pometon un Winoa darbiniekiem saturu, ko bija sagatavojis tiešs liecinieks (skat. šī sprieduma 117. punktu).

193    Tādējādi prasītājam saskaņā ar judikatūru (skat. šī sprieduma 114. punktu) nevis bija jāizvirza ticama alternatīva Komisijas pieņēmumam, bet gan jāpierāda iepriekš minēto dokumentāro pierādījumu nepietiekamība.

194    Tomēr prasītājs vienīgi vispārēji norāda, ka tā saziņa ar Winoa patiesībā notika lielā, uz konkurenci vērstā kontekstā, ko raksturo asi un sistemātiski konflikti ar šo uzņēmumu, jo Pometon tikai nesen bija ienācis Spānijas slīpgraudu tirgū, savukārt Winoa jau izsenis bija galvenais tirgus dalībnieks šajā pašā tirgū.

195    Prasītājs tomēr norāda uz iekšējas Winoa sanāksmes, proti, 2004. gada 18. maija sanāksmes, protokolu (skat. šī sprieduma 165. punktu), kurā norādīts uz “grūtībām piemērot [metāllūžņu cenas palielinājumu] noteiktam klientu skaitam Ilarduya un Pometon konkurences par noteikto cenu dēļ”.

196    Šajā ziņā tomēr ir jānorāda, ka šis dokuments galvenokārt attiecas uz aizliegtās vienošanās pirmo daļu. Neapšaubāmi, no tā arī izriet, ka vairākiem Winoa klientiem Spānijā Pometon otro daļu nepiemēroja. Tomēr no minētā dokumenta, kurā ir vienīgi konstatēta konkurence attiecībā uz Pometon cenām, ciktāl tas attiecas uz “noteiktu skaitu klientu”, kas darbojas attiecīgajā rūpniecības nozarē, nekādi neizriet, ka šis uzņēmums nebūtu ievērojis vienošanos attiecībā uz pārējiem Winoa klientiem Spānijā. Apstāklis, ka prasītājs ne vienmēr ievēroja aizliegtās vienošanās otro daļu, pats par sevi neļauj secināt, ka tas tajā nepiedalījās.

197    Lai kā arī nebūtu, prasītāja apgalvotais fakts, ka tas ir jaunienācējs Spānijas tirgū un ka tādējādi tas atradās tik intensīvas konkurences situācijā ar Winoa, ka mēģināja ar to konkurēt cenas ziņā, lai tam atņemtu klientus un nostiprinātos minētajā tirgū, neliek apšaubīt Komisijas izvirzītos pierādījumus par tā, lai arī ierobežotu, iesaistīšanos aizliegtās vienošanās otrajā daļā šīs dalībvalsts teritorijā.

198    Tādējādi prasītāja argumentācijai (skat. šī sprieduma 193.–197. punktu) nolūkā apstrīdēt, ka pierādījumiem par tā iesaistīšanos saskaņošanā attiecībā uz atsevišķiem individuālajiem klientiem Spānijā, uz kuriem norāda Komisija un kuri aplūkoti šī sprieduma 187.–192. punktā, ir pierādījuma spēks, nevar piekrist.

ii)    Par Francijas un Beļģijas tirgiem

199    Ciktāl tas attiecas uz Francijas un Beļģijas tirgiem, Komisija vispirms apstrīdētā lēmuma 62. apsvērumā norāda uz Winoa 2003. gada 21. novembra elektroniskā pasta vēstuli prasītāja ģenerāldirektoram, kuras priekšmetā ir norādīts “Spānija/Beļģija” un kurā Winoa pārstāvis atsaucas uz Beļģijas klientu, kam piegāde parasti bija jāveic šim uzņēmumam, aicinot Pometon nepalielināt tā piegāžu skaitu šim klientam. Prasītājs šos pierādījumus neapstrīd.

200    Turpinājumā, apstrīdētā lēmuma 63. apsvērumā Komisija pamatojas uz iekšēju Winoa 2004. gada 19. janvāra elektroniskā pasta vēstuli saistībā ar 2004. gada 15. janvāra apspriedi starp šīs vēstules autoru un MTS atbildīgo par tirdzniecību Francijā un Beļģijā, kuras laikā pēdējais tam apstiprināja, ka MTS nav veicis piegādes Winoa Francijas klientam, kurš bija saņēmis zemāku cenu no konkurenta. Šajā elektroniskā pasta vēstulē Winoa darbinieks no tā secināja, ka “attiecīgi, jāpārbauda Ervin vai [Pometon]” un ka “[viņš] drīzāk sliecas uz [Pometon pusi, kurš] noteikti ir vainojams” šāda cenu samazinājuma noteikšanā.

201    Šajā ziņā jānorāda, ka prasītāja paskaidrojums, saskaņā ar kuru šis dokuments vienīgi pierādot to, ka Winoa to uzskata par agresīvu konkurentu, nešķiet ticams. Gluži pretēji, šīs elektroniskā pasta vēstules neitrāla un objektīva interpretācija pierāda, ka tā ietilpst aizliegtās vienošanās otrās daļas ievērošanas uzraudzības ietvaros. No šī teksta faktiski izriet, ka Winoa un MTS uzskatīja, ka gan Pometon, gan Ervin ir norunas neradīt konkurenci cenu ziņā attiecībā uz atsevišķiem individuālajiem klientiem dalībnieki un ka Winoa, pārliecinoties MTS, ka runa nav par to, turēja aizdomās Pometon, ka tas nav pienācīgi ievērojis šīs saistības. Tas, ka Winoa tādējādi drīzāk turēja aizdomās Pometon, nevis Ervin, attiecībā uz šo individuālo klientu, nekādi neļauj secināt, ka Pometon nav piedalījies aizliegtās vienošanās otrajā daļā.

202    Šādā kontekstā vienīgais prasītāja norādītais apstāklis (skat. šī sprieduma 166. punktu), saskaņā ar kuru pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja sniegtajā paziņojumā, ciktāl tas attiecas uz “konkurentu saziņu saistībā ar Franciju un Beniluksu”, Pometon netika minēts, neliek apšaubīt šī sprieduma 199.–201. punktā izvērtēto dokumentu pierādījuma spēku un tādējādi paša Pometon atbildību pārkāpumā Francijas un Beļģijas tirgos. Šie dokumenti ir uzskatāmi par būtiskām norādēm attiecībā uz koluzīvu saziņu starp Pometon un Winoa, kā arī pēdējā minētā un vēl vismaz viena uzņēmuma, aizliegtās vienošanās dalībnieka, pārliecību par to, ka Pometon piedalījās saskaņošanā attiecībā uz individuālajiem klientiem. Šādā kontekstā tas, ka pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējs nav pieminējis Pometon, nenozīmē, ka šim uzņēmumam nebija koluzīvas saziņas ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem attiecībā uz Franciju un Beniluksu, bet to var vienkārši izskaidrot ar to, ka Pometon aizliegtās vienošanās otrajā daļā piedalījās mazāk, ko turklāt skaidri atzīst arī Komisija (skat. šī sprieduma 176. punktu).

203    No tā izriet, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi savus konstatējumus saistībā ar prasītāja piedalīšanos saskaņošanā attiecībā uz atsevišķiem individuālajiem klientiem Francijā un Beļģijā.

iii) Par Vācijas tirgu

204    Attiecībā uz Vācijas tirgu – vienīgo tirgu, kurā, kā uzskata Komisija, saskaņošana attiecībā uz individuālajiem klientiem tika organizēta strukturētā veidā (skat. šī sprieduma 161. un 167. punktu), – šī iestāde konkrētāk norāda uz pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja sniegto otro paziņojumu, saskaņā ar kuru Pometon esot piedalījies lielākajā daļā daudzpusējo sanāksmju, kas šajā valstī notika aptuveni divas reizes gadā (apstrīdētā lēmuma 68. un 132. apsvērums). Lai apstiprinātu šo paziņojumu, Komisija balstās uz dokumentāriem pierādījumiem par Pometon dalību 2004. gada 28. septembra un 2005. gada 9. jūnija daudzpusējās sanāksmēs (apstrīdētā lēmuma 69.–72. apsvērums). Turklāt Komisija pamatojas uz šī uzņēmuma iekšēju faksu, kas datēts ar 2005. gada 16. februāri, attiecībā uz individuālu klientu, kurā arī tiek apliecināta tā iesaistīšanās aizliegtās vienošanās otrajā daļā (apstrīdētā lēmuma 73. un 74. apsvērums).

205    Vispirms ir jāpārbauda prasītāja arguments (skat. šī sprieduma 163. punktu), saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma 68. un 132. punktā norādītie pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja paziņojumi neesot ticami, jo tajos prasītājs tiek kļūdaini vainots rīcībā, kuru faktiski esot veikusi Pometon Abrasives, sabiedrība, kas ietilpst Winoa grupā.

206    Šajā saistībā prasītājs norāda, ka Ervin arī kļūdaini tam piedēvē dalību 2007. gada 13. novembra sanāksmē, jo šajā dienā tas jau pirms sešiem mēnešiem bija atstājis tirgu.

207    Jānorāda, ka apstāklis, ka Ervin saistībā ar šo 2007. gada 13. novembra sanāksmi Pometon Abrasives vietā min Pometon, nekādi neietekmē tā paziņojumu attiecībā uz iepriekšējām 2007. gada 16. maija sanāksmēm ticamību, kuriem saskaņā ar judikatūru (skat. šī sprieduma 118. punktu), ir jāatzīst paaugstināts pierādījuma spēks. Turklāt nav izslēgts, ka iepriekš minētā atsauce uz Pometon, ko veic pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējs, drīzāk izriet no tā kļūdas vai nezināšanas, jo iepriekšējie prasītāja tirdzniecības direktori T. un B., kuri bieži pārstāvēja Pometon sanāksmēs ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kopš 2007. gada 16. maija strādāja Pometon Abrasives.

208    Tādējādi Ervin pieļautā kļūda attiecībā uz 2007. gada 13. novembra sanāksmi neļauj apstrīdēt tā sniegtā paziņojuma, kas minēts apstrīdētā lēmuma 68. apsvērumā, saskaņā ar kuru Pometon pārstāvji W. un T. esot piedalījušies lielākajā daļā daudzpusējo sanāksmju, kas notika vidēji divreiz gadā, ticamību. Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 132. apsvērumā minēto paziņojumu tā precizitāte ļauj noraidīt jebkādu sajaukšanas iespēju no Ervin puses, jo tas ir atzinis, ka tas “sāka piedalīties regulārās sanāksmēs ar [Winoa], MTS, Würth un, kamēr vēl bija neatkarīgs uzņēmums, pirms to iegādājās [Winoa], ar Pometon, kuru laikā tika apspriests Vācijas tirgus”.

209    Tomēr katrā ziņā, tā kā prasītājs apstrīd iepriekš minēto paziņojumu precizitāti, tos var uzskatīt par pietiekamu pierādījumu tā dalībai sanāksmēs ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem tikai tad, ja tos apstiprina citi pierādījumi.

210    Tādējādi turpinājumā saskaņā ar šī sprieduma 118. un 119. punktā minēto judikatūru ir jāpārbauda, vai šī sprieduma 208. punktā minētos Ervin paziņojumus, kurus prasītājs apstrīd, apstiprina citi pierādījumi.

211    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā (69. apsvērums) Komisija netieši apliecina, ka tās rīcībā ir vienīgi pierādījumi attiecībā uz prasītāja dalību divās sanāksmēs – vienā, kas norisinājās 2004. gada 28. septembrī, un otrā, kas norisinājās 2005. gada 9. jūnijā (skat. šī sprieduma 204. punktu), un detalizēti nenorāda uz prasītāja dalību citās sanāksmēs.

212    Jāatgādina, ka nav nepieciešams prasītājam piedalīties strukturētā saskaņošanas sistēmā, lai varētu uzskatīt, ka tas ir iesaistīts aizliegtās vienošanās otrajā daļā (skat. šī sprieduma 183. punktu). Attiecībā uz sanāksmēm vienīgais izskatāmais jautājums tādējādi ir pārbaude, vai Komisijas apgalvojumi apstrīdētajā lēmumā (69. apsvērums), saskaņā ar kuriem prasītājs ir piedalījies divās iepriekš minētajās sanāksmēs, ir pietiekami pamatoti. Ja tas tā ir, šīs norādes tiks pārbaudītas kopā ar pārējiem pierādījumiem (skat. šī sprieduma 220. un 221. punktu).

213    Šādā kontekstā efektīva nav prasītāja argumentācija nolūkā apstrīdēt citus pierādījumus, kas neattiecas uz tā rīcību, bet ir minēti apstrīdētā lēmuma 68. apsvērumā, lai apstiprinātu noteiktus minētajā apsvērumā minētus Ervin paziņojumus (skat. šī sprieduma 208. punktu). Komisija uz šiem apstākļiem, kuriem nav nekādas saistības ar 2004. gada 28. septembra un 2005. gada 9. jūnija sanāksmēm, norāda tikai tādēļ, lai vispārēji apstiprinātu, ka Vācijā tika organizētas regulāras sanāksmes saistībā ar aizliegtās vienošanās otro daļu, nevis lai pierādītu prasītāja dalību šādās sanāksmēs.

214    Šī paša iemesla dēļ nav nozīmes viesnīcas rēķinam, ko prasītājs ir pievienojis prasības pieteikuma pielikumā un kas atbilstoši Komisijas apgalvojumiem iebildumu rakstā apstiprinot prasītāja Vācijas meitasuzņēmuma “general manager” dalību 2006. gada 16. novembra daudzpusējā sanāksmē. Tā kā Komisija apstrīdētajā lēmumā nekādi nav pierādījusi, ka prasītājs būtu piedalījies minētajā sanāksmē, nav efektīva arī prasītāja argumentācija, kuras pamatā ir šis rēķins. Turklāt un katrā ziņā ir jānorāda, ka šis rēķins, kurš daļēji nav salasāms, neļauj izdarīt nekādus noteiktus secinājumus par prasītāja dalību vai nepiedalīšanos 2006. gada 16. novembra sanāksmē. Tādējādi šādu dalību nekādā ziņā nevar uzskatīt par pierādītu.

215    Otrkārt, jāpārbauda Komisijas norādītie pierādījumi, lai apstiprinātu prasītāja dalību 2004. gada 28. septembra un 2005. gada 9. jūnija sanāksmēs. Attiecībā uz pirmo sanāksmi runa ir par MTS 2004. gada 13. septembra elektroniskā pasta vēstuli Würth, Pometon, Ervin un Winoa, kurā norādīts, ka 2004. gada 28. septembris der visiem un ka Pometon Deutschland “general manager” ir apstiprinājis savu dalību. Otro sanāksmi apliecina 2005. gada 16. maija Pometon elektroniskā pasta vēstule Winoa, kuras kopija ir adresēta Würth un MTS, tos informējot par to, ka “nākamā sanāksme ir paredzēta 2005. gada 9. jūnijā [kādā viesnīcā] Diseldorfā”.

216    Prasītājs tomēr apgalvo, ka nedz pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja sniegtajā paziņojumā, nedz kādā citā dokumentā neesot nekādu pierādījumu par tēmām, kas tika apspriestas šo divu sanāksmju gaitā. Turklāt tas min šī paziņojuma rindkopu, kurā Ervin norāda, ka lielākā daļa sanāksmju par saskaņošanu attiecībā uz klientiem esot notikusi gada beigās (parasti laikā no septembra beigām līdz novembrim) un gada sākumā (laikā no janvāra līdz martam), jo vairumam klientu bija līgumi uz vienu gadu, kas bija atjaunojami gada beigās. Gada sākuma sanāksmes parasti bija saistītas ar jautājumu, vai patiešām tika īstenota cenu paaugstināšana.

217    Tomēr ir jānorāda, ka prasītājs neapstrīd savu dalību divās iepriekš minētajās sanāksmēs. Turklāt tas neprecizē, kāds, viņaprāt, bija šo sanāksmju priekšmets, izņemot saskaņošanu attiecībā uz individuālajiem klientiem. Turklāt no prasītāja norādītā pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja paziņojuma, kurā ir norādīts, ka lielākā daļa pret konkurenci vērsto sanāksmju notika gada beigās vai sākumā, izriet, ka atsevišķas no šīm sanāksmēm varēja notikt arī gada vidū.

218    Šādā kontekstā abi dokumenti, uz kuriem pamatojas Komisija (skat. šī sprieduma 215. punktu), ir uzskatāmi par pietiekami būtiskām norādēm, lai apstiprinātu pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja paziņojumus attiecībā uz prasītāja dalību 2004. gada 28. septembra un 2005. gada 9. jūnija pret konkurenci vērstajās sanāksmēs.

219    Treškārt, prasītāja iesaistīšanos aizliegtās vienošanās otrajā daļā apliecina arī 2005. gada 16. februāra Pometon Deutschland “general manager” fakss prasītāja ģenerāldirektoram, uz kuru Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 73. un 74. apsvērumā (skat. šī sprieduma 204. punktu).

220    Šajā ziņā Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti norāda, ka no šī dokumenta, kura pierādījuma spēku prasītājs turklāt neapstrīd, izriet, ka Pometon ir piedalījies aizliegtās vienošanās otrajā daļā Vācijā. 2005. gada 16. februāra faksā saistībā ar kādu Pometon klientu Vācijā tika norādīts, ka “Ervin nav paaugstinājis savu cenu, kā tika norunāts”, ka, “ja Ervin būtu paaugstinājis savu cenu, kā paredzēts, Ervin tiktu izslēgts, ņemot vērā tā pozīciju kvalitātes salīdzinājumā”, un ka tā autors “uzskat[a], ka mūsu pārrunas saistībā ar aizsardzību ir beigušās”, un ka viņš nevēlas “sagaidīt, kad tiks zaudēti vēl lielāki daudzumi (kā tas notika Apvienotajā Karalistē)”, un noslēgumā vaicā adresātam tā viedokli šajā jautājumā. Pretēji prasītāja apgalvojumiem, atbildot uz 2014. gada 3. decembra paziņojumu par iebildumiem, kas atspēkots apstrīdētā lēmuma 74. apsvērumā, šī rindkopa nenozīmē, ka būtu beigušās pārrunas ar Ervin saistībā ar šo konkrēto klientu, bet gan, gluži pretēji, pierāda, ka Pometon Vācijas meitasuzņēmuma “general manager” vēlējās saņemt prasītāja ģenerāldirektora instrukcijas par to, kā reaģēt uz to, ka Ervin neievēro vienošanos.

221    No tā izriet, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi savu konstatējumu saistībā ar prasītāja dalību saskaņošanā attiecībā uz atsevišķiem individuālajiem klientiem Vācijā.

iv)    Par Itālijas tirgu

222    Attiecībā uz Itālijas tirgu vispirms ir jānorāda, ka prasītāja nepiedalīšanās sanāksmēs Itālijā, pat ja to uzskata par pierādītu, neļauj izslēgt tā atbildību aizliegtās vienošanās otrajā daļā, jo šāda dalība nebija nepieciešama, lai saskaņotu cenas attiecībā uz individuālajiem klientiem, un Pometon iesaistīšanās šādā saskaņošanā Itālijā turklāt ir pienācīgi pierādīta (skat. šī sprieduma 182.–184. punktu).

223    Savos procesuālajos rakstos Komisija apgalvo, ka, lai gan pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējs prasītāju nemin kā vienu no konkrēto sanāksmju Itālijā dalībniekiem, tas tomēr ir paziņojis, ka Itālijas teritorija pirms 2007. gada 16. maija bija sadalīta starp Ervin, Winoa un Pometon.

224    Šajā ziņā Komisija šajā jautājumā galvenokārt pamatojas uz pieciem dokumentārajiem pierādījumiem (apstrīdētā lēmuma 75.–79. apsvērums).

225    Tādējādi ir jāpārbauda, vai šie dokumentārie pierādījumi ir uzskatāmi par ticamām norādēm, kas var pierādīt prasītāja iesaisti aizliegtās vienošanās otrajā daļā.

226    Vispirms, pretēji prasītāja apgalvotajam no iekšējas MTS elektronisko vēstuļu apmaiņas 2005. gada 5. oktobrī attiecībā uz klientiem, ko šis uzņēmums ir zaudējis Itālijas tirgū (apstrīdētā lēmuma 75. apsvērums), kurā norādīts uz “problēmu ar Pometon un Ervin” neesamību, izriet, ka Pometon, Winoa un Ervin, atšķirībā no pārējiem minētajiem konkurentiem, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieki, tajā tika apzīmēti par “draugiem”, saistībā ar kuriem “bija pilnībā nepieņemami” zaudēt klientus, uz to nereaģējot. Šajās elektroniskā pasta vēstulēs tādējādi tika paredzēts vai nu apspriesties ar trīs iepriekš minētajiem uzņēmumiem, vai nosūtīt tiem “piezīmes”, darot tiem zināmus vairākus pārmetumus un atsaucoties uz apspriedēm, ko sava pēdējā ceļojuma Itālijā laikā noturēja viens no šo elektroniskā pasta vēstuļu adresātiem. No šīm elektroniskā pasta vēstulēm turklāt izriet, ka MTS drīzāk turēja aizdomās Winoa par to, ka tas neievēro vienošanos, nevis Pometon vai Ervin, jo tas norādīja: “[Winoa], nu, Jūs jau zināt…, savukārt nekādu problēmu ar Pometon un Er[v]in”.

227    Turpinot – Ervin 2007. gada 20. marta iekšējā elektroniskā pasta vēstulē attiecībā uz kādu klientu, Zanardi (apstrīdētā lēmuma 76. apsvērums), skaidri tika norādīts, ka iepriekšējā mēnesī “Pometon bija aizraidījis šo klientu”, jo bija vienošanās par to, ka tas ir Ervin klients. Turklāt šī elektroniskā pasta vēstule liek domāt, ka Pometon, šķiet, atgriezās pie vienošanās pēc tam, kad Ervin ar to sazinājās. Tādējādi pretrunā prasītāja pieņēmumam šī elektroniskā pasta vēstule nenorāda uz to, ka attiecības starp Pometon un Ervin būtu bijušas ļoti konkurējošas, bet gan drīzāk apliecina to, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki rūpīgi uzraudzīja vienošanās ievērošanu saistībā ar klientu sadali.

228    Šādu uzraudzību turklāt apstiprina Ervin 2007. gada 19. aprīļa iekšējā elektroniskā pasta vēstule (apstrīdētā lēmuma 52. un 77. apsvērums), lai arī no minētās elektroniskā pasta vēstules skaidri neizriet vienošanās par cenu saskaņošanu esamība. Šī elektroniskā pasta vēstule apstiprina tās autora nodomu apspriesties ar Winoa un Pometon pārstāvjiem sanāksmes laikā Milānā, kas bija paredzēta 2007. gada 16. un 17. maijā, par noteiktu individuālo klientu skaitu.

229    Attiecībā uz Winoa 2007. gada 26. aprīļa iekšējo elektroniskā pasta vēstuli (apstrīdētā lēmuma 78. apsvērums) saistībā ar tās pašas dienas sanāksmi ar MTS, kuras laikā Winoa darbinieks, kurš piedalījās sanāksmē, lūdza MTS neuzbrukt Pometon, norāda, ka Winoa vēlējās, lai vienošanās tiktu ievērota, tostarp attiecībā uz Pometon. Protams, kā apgalvo prasītāja, Winoa gatavojās iegādāties Pometon darbību slīpgraudu nozarē divdesmit dienas vēlāk un tādējādi bija ieinteresēta, lai pēdējais minētais saglabātu savus klientus. Tomēr atbilstoši lietas materiāliem nešķiet, ka MTS zinātu par šiem iegādes plāniem (skat. šī sprieduma 302. punktu). Tādējādi tas, ka MTS darbojas saskaņoti ar Winoa, ciktāl tas attiecas uz konkurences ierobežošanu cenu ziņā, attiecībā pret Pometon ir uzskatāms par norādi, ka starp šiem trīs uzņēmumiem pastāv pretkonkurences nolīgums.

230    Visbeidzot, attiecībā uz 2008. gada 27. un 28. maija elektroniskā pasta vēstulēm starp MTS darbinieku un Pometon Abrasives darbinieku T., kurš pirms tam, līdz 2007. gada 16. maijam, bija prasītāja tirdzniecības direktors (Commercial Director Industry) (apstrīdētā lēmuma 79. apsvērums; skat. arī šī sprieduma 207. punktu), prasītājs, protams, pamatoti (skat. šī sprieduma 170. punktu) norāda, ka šī darbinieka apgalvojums, saskaņā ar kuru Pometon Abrasives un Winoa grupas (kurā šī sabiedrība ietilpst) politika nebija samazināt cenas, bet gan tās paaugstināt, principā nekādi uz to neattiecas.

231    Tomēr šajā elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņā ir tieša atsauce uz vienošanās piemērošanu atsevišķiem Itālijas vai Vācijas klientiem jau vairāku gadu garumā, tātad pat pirms prasītāja izstāšanās no tirgus. Sākotnējā 2008. gada 27. maija elektroniskā pasta vēstulē MTS faktiski pārmeta Pometon Abrasives, ka tas nav ievērojis vienošanos attiecībā uz Vācijas klientu, Itālijas sabiedrības Riva Fire SpA meitasuzņēmumu, kuru “Pometon jau vairākus gadus apgādāja” Itālijā. Turklāt 2008. gada 28. maija elektroniskā pasta vēstules attiecas arī uz citu Itālijas vai Vācijas klientu apgādi.

232    Šādā kontekstā Komisija norāda uz kādu šīs T. elektroniskā pasta vēstules rindkopu, kurā pēdējais minētais apstiprināja, ka viņš, strādājot Pometon, vienmēr ir aizstāvējis MTS klientus Vācijā, norādot: “iepriekšējo gadu laikā es vienmēr aizstāvēju Jūsu klientu Vācijā, lai gan mātesuzņēmums Itālijā man regulāri lūdza apgādāt rūpnīcu Vācijā [..] Jūs zināt, ka es vienmēr esmu stingri ievērojis mūsu norunas”. Atbildot uz šo konstatējumu, MTS vairākās 2008. gada 28. maija vēstulēs norādīja: “Mēs vienmēr esam aizstāvējuši Pom [..]”; “jau gadiem ilgi mēs mēģinām aizstāvēt Pom [..]”; “vienošanās vienmēr ir bijusi, ka konkurence ir ok, bet ne jau cenu ziņā!”

233    Ņemot vērā augsto T. atbildības līmeni, viņam esot prasītāja tirdzniecības direktora amatā, šo elektroniskā pasta vēstuļu saturs ticami apstiprina, ka Pometon Abrasives politika nekonkurēt cenu ziņā ietilpa Pometon turpinātībā, kas apstiprina to, ka pēdējais minētais jau bija iesaistīts saskaņošanā attiecībā uz individuālajiem klientiem Itālijā un Vācijā. Šādā kontekstā apstāklis, ka Pometon būtu varējis izteikt iekšējas atrunas, kā, šķiet, izriet no iepriekš minētās T. elektroniskā pasta vēstules, neatbrīvo Pometon no atbildības.

234    Tādējādi prasītāja argumentācija nolūkā apstrīdēt, ka pierādījumiem par dalību saskaņošanā attiecībā uz atsevišķiem individuālajiem klientiem Itālijā ir pierādījuma spēks, ir jānoraida.

v)      Secinājumi saistībā ar pierādījumiem par prasītāja dalību aizliegtās vienošanās otrajā daļā

235    Apstrīdētajā lēmumā norādīto dokumentāro pierādījumu izvērtējums (skat. šī sprieduma 187.–233. punktu) arī pierāda, ka Komisija ir pamatojusies uz pietiekami nopietnu, detalizētu, precīzu un saskanīgu pierādījumu kopumu, konstatējot prasītāja dalību saskaņošanā attiecībā uz atsevišķiem individuālajiem klientiem piecās iepriekš minētajās dalībvalstīs (Beļģijā, Vācijā, Spānijā, Francijā un Itālijā).

4.      Par otrā pamata trešo daļu saistībā ar apgalvoto prasītāja nepiedalīšanos vienotā un turpinātā pārkāpumā

a)      Lietas dalībnieku argumenti

236    Pirmkārt, prasītājs apstrīd Komisijas veikto vērtējumu apstrīdētā lēmuma 105.–109. apsvērumā, saskaņā ar kuru tas kopā ar četriem pārējiem uzņēmumiem esot piedalījies vienotā un turpinātā pārkāpumā, ko veido divas aizliegtās vienošanās daļas.

237    Tas norāda, ka pretēji Komisijas apgalvojumiem apstrīdētā lēmuma 109. apsvērumā apstāklis, ka Pometon “uzturēja saziņu ar dažādiem pārkāpuma dalībniekiem”, nekādi neļauj secināt, ka “tas varēja saprātīgi paredzēt visas darbības, ko plānojuši un īstenojuši pārējie pārkāpuma dalībnieki”. Nekas nepierādot, ka tā ierobežotās un gandrīz vienīgi divpusējās saziņas dēļ Pometon būtu zinājis par apgalvotā vienota un turpināta pārkāpuma esamību. Tādējādi Komisija neesot izpildījusi pierādīšanas pienākumu.

238    Otrkārt, prasītājs apstrīd tā dalību saskaņošanā attiecībā uz individuāliem klientiem visā EEZ.

239    Tas vispirms norāda, ka Komisija šo dalību neesot pierādījusi. Šajā ziņā tas norāda, ka tas pārdeva slīpgraudus 21 EEZ valstī. Tomēr saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 60. apsvērumu Komisija to vainojot dalībā aizliegtās vienošanās otrajā daļā tikai piecās valstīs (Beļģijā, Vācijā, Spānijā, Francijā un Itālijā), kas apstiprinot to, ka neesot pilnīgi nekādu pierādījumu tā dalībai vispārējā sadarbībā attiecībā uz visu EEZ.

240    Turklāt minētajā apstrīdētā lēmuma 60. apsvērumā Komisija esot atsaukusies uz izlīguma lēmuma 37. apsvērumu tieši tādēļ, lai pamatotu savu apgalvojumu, saskaņā ar kuru “vienošanās attiecībā uz individuālajiem klientiem aptverot visu EEZ”, tomēr nepierādot, ka prasītājs būtu zinājis par šo vienošanos ģeogrāfisko apmēru.

241    Turpinājumā prasītājs apstrīd Komisijas apgalvojumu apstrīdētā lēmuma 133. un 134. apsvērumā, saskaņā ar kuru tam noteikti bijis jābūt informētam par to, ka aizliegtās vienošanās otrā daļa attiecas uz visu EEZ. Komisijas norādītajai saziņai starp prasītāju un Pometon Deutschland neesot nozīmes, jo tā esot notikusi gadu pirms apgalvotās aizliegtās vienošanās sākuma. Papildus prasītājs norāda, ka šie divi dokumenti pierādot, ka Pometon ir noraidījis jebkādu MTS lūgumu piedalīties sanāksmē.

242    Komisija šo argumentāciju apstrīd.

b)      Vispārējās tiesas vērtējums

1)      Vienota un turpināta pārkāpuma jēdziens judikatūrā

243    Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 101. panta pārkāpums var izrietēt ne tikai no atsevišķas darbības, bet arī no virknes darbību vai turpinātas rīcības, taču arī viens vai vairāki šīs darbību virknes vai turpinātās rīcības elementi paši, aplūkojot atsevišķi, var būt minētās normas pārkāpums. Tādēļ, ja dažādas attiecīgo uzņēmumu darbības ietilpst “kopējā plānā”, tad to identiskā mērķa dēļ – kropļot konkurenci iekšējā tirgū – Komisija var saukt pie atbildības par šīm darbībām atbilstoši dalībai kopējā pārkāpumā (skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

244    Uzņēmums var būt tieši piedalījies tikai daļā vienoto un turpināto pārkāpumu veidojošo pret konkurenci vērsto darbību, bet tas var zināt par visām pārkāpjošajām darbībām, ko iecerējuši vai īstenojuši pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki to pašu mērķu labā, vai arī tas var saprātīgi tās paredzēt un būt gatavs uzņemties risku, bet arī saņemt iespējamās priekšrocības. Šādā gadījumā Komisijai ir tiesības šo uzņēmumu vainot par visām pret konkurenci vērstajām darbībām, kas veido šo pārkāpumu, un tādējādi – par šo pārkāpumu kopumā (spriedums, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 43. punkts; skat. arī spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Duravit u.c./Komisija, C‑609/13 P, EU:C:2017:46, 119. punkts un tajā minētā judikatūra).

245    No tā izriet, ka, lai pierādītu vienota pārkāpuma esamību, vispirms Komisijai ir jāpierāda, ka nolīgumi vai saskaņotas darbības, lai gan tās attiecas uz atšķirīgām precēm, pakalpojumiem vai teritorijām, iekļaujas vispārējā plānā, ko attiecīgie uzņēmumi apzināti īsteno, lai sasniegtu vienotu pret konkurenci vērstu mērķi (spriedums, 2016. gada 15. decembris, Philips un Philips France/Komisija, T‑762/14, nav publicēts, EU:T:2016:738, 168. punkts).

246    Papildinošās saiknes starp nolīgumiem vai saskaņotām darbībām ir uzskatāmas par objektīvām norādēm uz kopēju plānu. Šādas saiknes pastāv, piemēram, ja minētie nolīgumi vai minētās darbības ir vērstas pret vienu vai vairākām normālas konkurences sekām un mijiedarbojoties veicina vienota pret konkurenci vērsta mērķa īstenošanu (skat. spriedumu, 2016. gada 15. decembris, Philips un Philips France/Komisija, T‑762/14, nav publicēts, EU:T:2016:738, 169. punkts).

247    Komisijai katrā ziņā ir jāpārbauda visi faktiskie apstākļi, kas var pierādīt vai apstrīdēt kopējo plānu (spriedums, 2016. gada 15. decembris, Philips un Philips France/Komisija, T‑762/14, nav publicēts, EU:T:2016:738, 169. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2010. gada 28. aprīlis, Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, T‑446/05, EU:T:2010:165, 92. punkts un tajā minētā judikatūra). Šim nolūkam tai ir jāņem vērā tostarp piemērošanas laikposms, saturs, arī izmantotās metodes, un attiecīgi dažādu aplūkoto darbību mērķis (spriedums, 2014. gada 23. janvāris, Gigaset/Komisija, T‑395/09, nav publicēts, EU:T:2014:23, 103. punkts). Turklāt tas, ka vienas un tās pašas personas ir iesaistītas visās pret konkurenci vērstajās darbībās, pierāda to komplementaritāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. decembris, Philips un Philips France/Komisija, T‑762/14, nav publicēts, EU:T:2016:738, 197. punkts).

248    Turpinājumā, attiecībā uz nodoma elementu, kas ļauj pierādīt uzņēmuma dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā, ir jāatgādina, ka šāda pārkāpuma esamība obligāti nenozīmē, ka uzņēmums, kas piedalās kādā no tā koluzīvajām darbībām, var tikt atzīts par atbildīgu attiecībā uz šo pārkāpumu kopumā. Komisijai arī vispirms jāpierāda, ka šis uzņēmums zināja par citu uzņēmumu, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki, tādu darbību kopuma, kuras vērstas pret konkurenci, īstenošanu EEZ mērogā vai ka katrā ziņā tas šādu rīcību varēja saprātīgi paredzēt. Citiem vārdiem sakot, ar to vien, ka nolīguma, kurā ir piedalījies uzņēmums, mērķis sakrīt ar visaptverošās aizliegtās vienošanās mērķi, nepietiek, lai atzītu šī uzņēmuma atbildību par dalību aizliegtās vienošanās darbībā kopumā. LESD 101. pants ir piemērojams tikai gadījumos, kad attiecīgo pušu griba ir bijusi saskanīga (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. oktobris, Soliver/Komisija, T‑68/09, EU:T:2014:867, 62. punkts, un 2016. gada 15. decembris, Philips un Philips France/Komisija, T‑762/14, nav publicēts, EU:T:2016:738, 172. punkts).

249    Tādējādi Komisijai ir jāpierāda, ka uzņēmums, kurš ir piedalījies pārkāpumā, veicot konkrētu rīcību, tomēr ar šādu rīcību vēlējās piedalīties dalībnieku kopuma izvirzītajos mērķos, ka tas zināja par pārējo uzņēmumu paredzēto vai īstenoto pārkāpumu veidojošo rīcību, panākot šos pašus mērķus, un ka tas varēja to loģiski paredzēt, tādējādi esot gatavs uzņemties šādas dalības risku, lai attiecīgajā gadījumā saņemtu būtiskas, lai arī prettiesiskas, šādas dalības priekšrocības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 42. punkts).

2)      Prasītāja dalība vienotajā un turpinātajā pārkāpumā, ietverot abas aizliegtās vienošanās daļas

250    Šajā gadījumā prasītājs neapstrīd apstrīdētā lēmuma 105. un 106. apsvērumā izmantoto vienota un turpināta pārkāpuma kvalifikāciju attiecībā uz abām aizliegtās vienošanās daļām.

251    Prasītājs turpretī apstrīd savu dalību šādā pārkāpumā, norādot, ka Komisija nav pierādījusi, ka tas būtu zinājis par visu pārkāpumu veidojošo rīcību citu dalībnieku vēlamo mērķu sasniegšanai un ka tas vēlētos tajās piedalīties.

252    Šo argumentu tomēr nevar pieņemt. Lai pierādītu uzņēmuma dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā, Komisijai nav jāpierāda, ka šis uzņēmums ir tieši zinājis par katru pārējo tajā pašā pārkāpumā iesaistīto uzņēmumu paredzēto vai īstenoto faktisko darbību. Pietiek, kā to apstiprina šī sprieduma 248. un 249. punktā minētā judikatūra, ja tā pierāda, ka attiecīgais uzņēmums varēja loģiski paredzēt šādu rīcību un bija gatavs saņemt gan priekšrocības, gan uzņemties risku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 23. janvāris, Gigaset/Komisija, T‑395/09, nav publicēts, EU:T:2014:23, 117. punkts).

253    No visiem otrā pamata ietvaros izvērtētajiem pierādījumiem izriet, ka prasītājs ar savu koluzīvo rīcību apzināti veicināja šī sprieduma 250. punktā minētā visaptverošā plāna īstenošanu – plāna, kurš bija paredzēts tieši tam, lai samazinātu konkurenci cenu ziņā.

254    Pirmkārt, prasītājs radīja vienošanos saistībā ar metāllūžņu cenas palielinājuma aprēķināšanas sistēmu, kas turklāt tika īstenota, ievērojot noteikumus, kas ļauj to automātiski piemērot visā EEZ, un aktīvi veicināja šīs sistēmas īstenošanu (skat. šī sprieduma 129. un 130. punktu).

255    Otrkārt, runājot par saskaņošanu attiecībā uz individuālajiem klientiem, ir jāatgādina, ka Komisija ir pierādījusi, ka Pometon bija iesaistīts pret konkurenci vērstā saziņā nolūkā veikt šādu saskaņošanu (skat. šī sprieduma 235. punktu). Tādējādi šī uzņēmuma salīdzinoši nelielo dalību daudzpusējās sanāksmēs un citos saziņas veidos nolūkā kopā ar pārējiem attiecīgajiem uzņēmumiem apspriest vai izvērtēt pret konkurenci vērsto rīcību, kas ir daļa no aizliegtas vienošanās kopumā, nevar interpretēt tādējādi, ka tas nevarēja par to zināt vai nevarēja paredzēt, kādas būs pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku pret konkurenci vērstās darbības, un ka tas tajās nepiedalījās.

256    Treškārt, abām aizliegtās vienošanās daļām bija precīzi viens un tas pats mērķis – samazināt konkurenci cenu ziņā, to attiecinot uz identiskām precēm un to īstenojot vieniem un to pašiem uzņēmumiem, turklāt pēc vienu un to pašu dalībnieku iniciatīvas. Šajā ziņā no dokumentāriem pierādījumiem izriet, ka galvenie Pometon vadītāji, tostarp tā ģenerāldirektors, bija tieši iesaistīti abās aizliegtās vienošanās daļās un ka koluzīvās saziņas laikā saistībā ar šo vienošanos prasītāju parasti pārstāvēja vieni un tie paši pārstāvji. Šis apstāklis turklāt šīs lietas kontekstā apstiprina ne tikai šo abu daļu komplementaritāti, bet arī prasītāja vēlmi veicināt darbību kopumu to īstenošanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 17. maijs, Trelleborg Industrie un Trelleborg/Komisija, T‑147/09 un T‑148/09, EU:T:2013:259, 60. punkts).

257    No tā izriet, ka Komisijai bija pamats konstatēt, ka prasītājs zināja par pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku pārkāpumu veidojošo rīcību vai tas varēja loģiski to paredzēt, un bija gatavs uzņemties risku.

3)      Prasītāja dalība vienotā un turpinātā pārkāpumā, kas attiecas uz visu EEZ

258    Prasītājs neapstrīd vienota un turpināta pārkāpuma esamību EEZ mērogā, bet apstrīd savu atbildību pārkāpumā, kam būtu šāds ģeogrāfiskais apmērs.

259    Apstrīdētā lēmuma 60. apsvērumā Komisija nosaka aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko apmēru, atsaucoties uz izlīguma lēmuma 37. apsvērumu, kurš ir šāds: “Strīdīgās rīcības ģeogrāfiskais apmērs attiecībā uz pieciem dalībniekiem attiecās uz visu EEZ visā [šī lēmuma] attiecīgajā laikposmā.”

260    To paturot prātā, jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru (skat. šī sprieduma 245. punktu) vienota pārkāpuma gadījumā tas, ka uzņēmums faktiski EEZ kopumā aizliegtās vienošanās darbībā ir piedalījies tikai ierobežotā apmērā, neizslēdz tā atbildību par šo aizliegto vienošanos kā pret konkurenci vērstu darbību, kas attiecas uz visu šo teritoriju.

261    Tomēr, lai pierādītu, ka prasītājs ir piedalījies vienotā un turpinātā pārkāpumā, kas attiecas uz visu EEZ, Komisijai saskaņā ar judikatūru (skat. šī sprieduma 248. un 249. punktu) bija jāpierāda, ka Pometon bija informēts par saskaņošanas attiecībā uz individuālajiem klientiem ģeogrāfisko apmēru un ka tas varēja loģiski to paredzēt un tādējādi bija gatavs uzņemties risku.

262    Pretēji prasītāja apgalvotajam (skat. šī sprieduma 241. punktu) apstrīdētajā lēmumā norādītie pierādījumi apstiprina to, ka tā vadība pilnībā apzinājās saskaņošanas attiecībā uz individuālajiem klientiem visaptverošo ģeogrāfisko apmēru.

263    Pirmkārt, savā 2002. gada 7. oktobra atbildē uz Pometon Deutschland “general manager” faksu saistībā ar MTS sūdzībām par prasītāja īstenoto cenu samazinājumu klientiem Vācijā (skat. apstrīdētā lēmuma 133. apsvērumu) pēdējā minētā ģenerāldirektors tostarp norāda, ka draudi izrēķināties parasti ir “visā pasaulē”. Lai gan šis dokuments ir sagatavots pirms pārkāpuma laikposma, tas ir uzskatāms par norādi tam, ka šai saskaņošanai attiecībā uz individuālajiem klientiem Pometon vadītāju izpratnē bija visaptverošs ģeogrāfisks apmērs. Pretēji prasītāja apgalvojumiem šādu norādi saskaņā ar judikatūru (skat. šī sprieduma 113. punktu) var ņemt vērā kopā ar citiem pierādījumiem, īpaši, ja runa ir par aizliegtas vienošanās ģeogrāfiskā apmēra noteikšanu. Turklāt šajās abās elektroniskā pasta vēstulēs nav nekādas norādes uz Pometon atteikumu piedalīties sanāksmē ar MTS, bet drīzāk uz vēlmi nogaidīt.

264    Otrkārt, 2003. gada 21. novembra elektroniskā pasta vēstulē tostarp saistībā ar saskaņošanu attiecībā uz individuālajiem klientiem Beļģijā (apstrīdētā lēmuma 62. un 134. apsvērums un šī sprieduma 199. punkts) Winoa prasītāja ģenerāldirektoram piedāvā apspriest dažādās iespējas attiecībā uz tā klientiem “Skandināvijā un Austrumu valstīs”.

265    Tādējādi, pat ja prasītājs nepiedalījās tirgos visā EEZ un tā dalība saskaņošanā attiecībā uz atsevišķiem individuālajiem klientiem ir pierādīta vienīgi piecās dalībvalstīs, tas noteikti zināja par to, ka aizliegtās vienošanās otrā daļa attiecās uz visu šo teritoriju.

266    No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija juridiski pietiekami ir pierādījusi, ka prasītājs pilnībā apzinājās ne tikai aizliegtās vienošanās būtiskākās īpašības (skat. šī sprieduma 257. punktu), bet arī tās ģeogrāfisko apmēru un ka tas tādējādi plānoja piedalīties aplūkotajā vienotajā un turpinātajā pārkāpumā.

267    No tā izriet, ka Komisija ir pamatoti konstatējusi prasītāja atbildību šādā pārkāpumā, neietekmējot vērtējumu par tā dalības ilgumu šajā pārkāpumā ceturtā pamata ietvaros, nedz vērtējumu par tā individuālās atbildības smagumu, izskatot prasību par tam noteiktā naudas soda grozīšanu atbilstoši soda individualizācijas principam.

268    Otrais pamats tādējādi ir jānoraida attiecībā uz visām trim tā daļām.

C.      Par trešo pamatu saistībā ar LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, ciktāl Komisija uzskata, ka aizliegta vienošanās veido konkurences ierobežojumu mērķa dēļ

1.      Lietas dalībnieku argumenti

269    Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, uzskatot, ka aplūkotās aizliegtās vienošanās mērķis ir konkurences ierobežošana. Apstrīdētajā lēmumā (142.–148. apsvērums) šajā ziņā esot pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, neesot veikta izmeklēšana un acīmredzami trūkstot loģikas. Prasītājs īpaši pārmet Komisijai, ka tā nav veikusi pat vispārēju aizliegtās vienošanās attiecīgā tirgus analīzi un nav ņēmusi vērā, kā tas ir noteikts judikatūrā (skat. šī sprieduma 277. punktu), paredzēto preču raksturu, kā arī aplūkotā tirgus darbības un struktūras faktiskos apstākļus.

270    Otrkārt, prasītājs norāda, ka Komisija nav arī pierādījusi konkurenci ierobežojošu ietekmi. Tā vienīgi, turklāt nesniedzot pamatojumu, esot apgalvojusi, ka “no 4.2.1.3. punktā [saistībā ar metāllūžņu cenas palielinājuma aprēķināšanas formulu] aplūkotajiem faktiem izriet, ka ir tikusi īstenota pret konkurenci vērsta aizliegta vienošanās” (apstrīdētā lēmuma 148. apsvērums).

271    Komisija savukārt norāda, ka saskaņošanas starp konkurentiem, kurā piedalījās Pometon, mērķis esot bijusi horizontāla cenu noteikšana, kā tas izrietot no apstrīdētā lēmuma 145., 146. un 148. apsvērumā aprakstītajiem apstākļiem. Tā šajā ziņā precizē, ka ir pienācīgi noteikusi un aprakstījusi attiecīgo tirgu un tā dalībniekus (apstrīdētā lēmuma 2. punkts), plaši norādījusi rīcību, kurā prasītājs tiek vainots, un uzsvērusi šādas rīcības ietekmi uz slīpgraudu tirdzniecības cenu (apstrīdētā lēmuma 5.2.4. punkts).

272    Tādējādi Komisija uzskata, ka tā, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja secināt, ka aizliegtā vienošanās ierobežo mērķa dēļ, un nav nepieciešams veikt detalizētu attiecīgā tirgus analīzi.

2.      Vispārējās tiesas vērtējums

273    Jāatgādina, ka, lai norādītu uz LESD 101. pantā noteikto pārkāpumu, nolīguma, uzņēmumu apvienību lēmuma vai saskaņotas darbības “mērķim vai sekām” ir jābūt nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū.

274    Saskaņā ar judikatūru konkurences ierobežojuma “mērķa dēļ” jēdziens ir jāinterpretē šauri un tas var tikt piemērots tikai noteiktiem uzņēmumu savstarpējās koordinācijas veidiem, kuri jau pēc to rakstura var tikt atzīti par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošiem (spriedums, 2017. gada 27. aprīlis, FSL u.c./Komisija, C‑469/15 P, EU:C:2017:308, 103. punkts).

275    Galvenais juridiskais kritērijs, lai noteiktu, vai nolīgums ietver konkurences ierobežojumu “mērķa dēļ”, tādējādi ir konstatējums, ka šāds nolīgums pats par sevi ir pietiekami kaitīgs konkurencei, lai varētu atzīt, ka tā sekas nav jāizvērtē (spriedums, 2017. gada 27. aprīlis, FSL u.c./Komisija, C‑469/15 P, EU:C:2017:308, 104. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 49. un 57. punkts).

276    Lai novērtētu, vai nolīgums pietiekami kaitē konkurencei, lai tas varētu tikt uzskatīts par konkurences ierobežojumu “mērķa dēļ” LESD 101. panta izpratnē, ir jāizvērtē tā noteikumu saturs, mērķi, ko ar to gribēts sasniegt, kā arī saimnieciski tiesiskais konteksts, kurā tas ietilpst (spriedumi, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 53. punkts; 2016. gada 20. janvāris, Toshiba Corporation/Komisija, C‑373/14 P, EU:C:2016:26, 27. punkts, un 2017. gada 27. aprīlis, FSL u.c./Komisija, C‑469/15 P, EU:C:2017:308, 105. punkts).

277    Neapšaubāmi, no prasītāja norādītās judikatūras (skat. šī sprieduma 269. punktu) izriet, ka noteiktos apstākļos, lai noteiktu, vai nolīguma mērķis ir ierobežot konkurenci, ir jāņem vērā ietekmēto preču vai pakalpojumu iedaba, kā arī faktiskie attiecīgā tirgus vai tirgu darbības un struktūras apstākļi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 14. marts, Allianz Hungária Biztosító u.c., C‑32/11, EU:C:2013:160, 36. punkts; 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 53. punkts, un 2015. gada 26. novembris, Maxima Latvija, C‑345/14, EU:C:2015:784, 21. punkts). Tā tas principā ir gadījumā, kad nolīgumam ir īpašības, kas to padara par netipisku vai kompleksu (ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] secinājumi lietā Toshiba Corporation/Komisija, C‑373/14 P, EU:C:2015:427, 90. un 91. punkts).

278    Tomēr ir vispārpieņemts, ka noteiktas koluzīvas darbības, piemēram, horizontāla cenu noteikšana aizliegtās vienošanās, principā ir uzskatāmas par tik ļoti kaitējošām cenām, preču un pakalpojumu daudzumam vai kvalitātei, ka LESD 101. panta piemērošanas nolūkā nav jāpierāda to konkrētā ietekme tirgū. Turklāt pieredze rāda, ka šādas darbības vispārēji rada ražošanas samazinājumu un cenu celšanos, kā rezultātā tiek nepareizi sadalīti resursi, kaitējot tostarp patērētājiem (spriedumi, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 51. punkts; 2015. gada 26. novembris, Maxima Latvija, C‑345/14, EU:C:2015:784, 19. punkts, un 2016. gada 15. decembris, Philips un Philips France/Komisija, T‑762/14, nav publicēts, EU:T:2016:738, 56. punkts).

279    Runājot par šādiem nolīgumiem, kas ir uzskatāmi par īpaši smagiem konkurences pārkāpumiem, rīcības saimnieciski tiesiskā konteksta analīze var ietvert tikai to, kas absolūti nepieciešams, lai konstatētu, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ (skat. spriedumu, 2017. gada 27. aprīlis, FSL u.c./Komisija, C‑469/15 P, EU:C:2017:308, 107. punkts un tajā minētā judikatūra).

280    Šajā gadījumā prasītājs vispirms pārmet Komisijai, ka tā ir uzskatījusi, ka aplūkotā aizliegtā vienošanās esot uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, pat neizvērtējot nedz ietekmēto preču raksturu, nedz attiecīgā tirgus vai attiecīgo tirgu darbības un struktūras darbības faktiskos apstākļus (skat. šī sprieduma 269. punktu).

281    Šim iebildumam tomēr nevar piekrist. Saskaņā ar šī sprieduma 278. un 279. punktā minēto judikatūru un ņemot vērā aplūkotās aizliegtās vienošanās raksturīgās īpašības, kas attiecas uz cenu noteikšanu un tādējādi ir uzskatāma par īpaši smagu konkurences pārkāpumu, Komisija varēja veikt pienācīgu šīs aizliegtās vienošanās saimnieciski tiesiskā konteksta analīzi bez nepieciešamības detalizēti izvērtēt ietekmēto preču raksturu vai attiecīgā tirgus vai attiecīgo tirgu darbības un struktūras apstākļus. Ņemot vērā pārkāpuma priekšmetu un tā smagumu, šie aspekti neapšaubāmi kļūst sekundāri.

282    Tādējādi Komisija apstrīdētā lēmuma 142. apsvērumā ir pamatoti secinājusi, ka pārkāpums ierobežo konkurenci mērķa dēļ, ciktāl prasītājs bija iesaistīts pret konkurenci vērstajos horizontālajos nolīgumos, kas ietilpst kopējā plānā ar vienīgo mērķi ietekmēt cenu, izmantojot, pirmkārt, metāllūžņu cenas palielinājuma noteikšanu un, otrkārt, cenu saskaņošanu attiecībā uz individuālajiem klientiem.

283    Konkrētāk, attiecībā uz aizliegtās vienošanās pirmo daļu Komisija apstrīdētā lēmuma 143. apsvērumā precizēja, ka aplūkotā pārkāpuma dalībnieki saskaņoja savu rīcību, lai izslēgtu jebkādas savstarpējas šaubas attiecībā uz būtisko cenas sastāvdaļu, ciktāl metāllūžņi atspoguļoja 25–45 % no slīpgraudu ražošanas izmaksām, savukārt metāllūžņu tirgu raksturo ievērojamas iepirkuma cenas svārstības, kā arī ievērojamas cenu atšķirības starp atsevišķām Savienības dalībvalstīm.

284    Turklāt ir jānorāda, ka gan administratīvā procesa laikā, gan savos procesuālajos rakstos Vispārējā tiesā prasītājs nenorādīja nevienu konkrētu argumentu un pat neapgalvoja, ka minētā aizliegtā vienošanās būtu īpaši sarežģīta vai ka tai būtu noteiktas specifiskas īpašības, kas nozīmētu, ka ir nepieciešama padziļināta saimnieciski tiesiskā konteksta analīze, lai saskaņā ar šī sprieduma 277. punktā minēto judikatūru noteiktu, vai šāda aizliegta vienošanās ir uzskatāma par vienu no nolīgumiem, kas tā iedabas dēļ var tikt uzskatīts par kaitīgu konkurences pareizai darbībai.

285    Tādējādi ir jākonstatē, ka Komisija nav pieļāvusi nevienu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka aplūkotā aizliegtā vienošanās pati par sevi ietver pietiekamu kaitīguma pakāpi attiecībā uz konkurenci, ciktāl tās mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci cenu dēļ, tādējādi kaitējot patērētājiem.

286    No tā izriet, ka iebildumu par konkurences neierobežošanu mērķa dēļ nevar pieņemt.

287    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, otro prasītāja izvirzīto iebildumu saistībā ar pierādījumu neesamību pret konkurenci vērstu seku esamībai (skat. šī sprieduma 270. punktu) var vienīgi uzskatīt par neefektīvu. Ņemot vērā aizliegtās vienošanās pret konkurenci vērsto mērķi, tās seku izvērtējumam katrā ziņā nevarētu būt nekādas ietekmes uz pārkāpuma esamības konstatēšanu.

288    Tādējādi trešais pamats ir pilnībā jānoraida.

D.      Par ceturto pamatu saistībā ar prasītāja dalības pārkāpumā ilgumu un noilgumu

1.      Lietas dalībnieku argumenti

289    Pakārtoti prasītājs apstrīd tā dalības aizliegtās vienošanās darbībā ilgumu. Komisija neesot izvirzījusi nevienu pierādījumu, kas apstiprinātu, ka šī dalība būtu turpinājusies līdz 2007. gada 16. maijam – dienai, kurā esot notikusi sanāksme Milānā, kas, kā uzskata Komisija, atbilst “pēdējai saziņas reizei starp Pometon un pārējiem pārkāpuma dalībniekiem saistībā ar metāllūžņu cenas palielinājumu” (apstrīdētā lēmuma 55. un 163. apsvērums).

290    Prasītājs būtībā skaidro, ka 2007. gada 16. maijā neesot notikusi neviena “prettiesiska” sanāksme, kurā tas būtu piedalījies. Pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja sniegtajā otrajā paziņojumā esot minēta viena vienīga sanāksme Milānā 2007. gada 17. maijā, un šo datumu apstiprinot divas iekšējas 2007. gada 17. maija Ervin elektroniskā pasta vēstules ar šīs sanāksmes protokolu.

291    Katrā ziņā prasītāja dalība šādā 2007. gada 16. maija sanāksmē esot maz ticama, jo tam neesot bijis nekādas intereses satikt savus konkurentus, lai apspriestu aizliegtās vienošanās turpināšanu attiecībā uz metāllūžņu cenas palielinājumu tajā pašā dienā, kad tika parakstīts dokuments par tā darbības saistībā ar slīpgraudiem pārtraukšanu. Šajā ziņā Komisijas argumentācija, saskaņā ar kuru esot ticams, ka šāda sanāksme ir notikusi, ka dokuments par darbības pārtraukšanu ir sagatavots tajā pašā dienā notāra birojā netālu no [sanāksmes] vietas un ka Ervin par to nav bijis informēts, nozīmētu, ka prasītājam tiktu noteikts par pienākumu pierādīt šīs sanāksmes neesamību, kas galu galā radītu probatio diabolica.

292    Visbeidzot prasītājs uzskata – tā kā nav pierādījumu par pretējo, pārkāpuma laikposma beigas, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, atbilst vēlākais pēdējai koluzīvajai saziņai, kurā, kā apgalvots, ir vainots Pometon, proti, 2005. gada 9. jūnija sanāksmei, vai vēlākais 2005. gada 18. novembra elektroniskā pasta vēstulei (skat. šī sprieduma 153., 154. un 215. punktu).

293    Prasītājs šajā posmā no tā secina, ka, tā kā kopš tā dalības aizliegtās vienošanās darbībā beigām 2005. gada 9. jūnijā un noilgumu pārtraucošās darbības paziņošanu 2015. gada 15. jūnijā ir pagājuši vairāk nekā pieci gadi, Komisijas pilnvarām noteikt naudas sodu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 25. panta 1. punktu esot iestājies noilgums.

2.      Vispārējās tiesas vērtējums

294    Vispirms ir jāpārbauda, vai Komisija juridiski pietiekami ir pierādījusi prasītāja dalības aplūkotajā aizliegtās vienošanās darbībā ilgumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. marts, Viega/Komisija, T‑375/06, nav publicēts, EU:T:2011:106, 36. punkts).

295    Ja nav pierādījumu, kas var tieši apstiprināt uzņēmuma dalības turpinātā pārkāpumā ilgumu, Komisijai ir jāiesniedz pierādījumi, kas attiecas uz faktiem, kuri ir pietiekami saistīti laikā, lai varētu saprātīgi pieņemt, ka šis pārkāpums ir veikts nepārtraukti no viena konkrēta datuma līdz otram konkrētam datumam (spriedums, 2010. gada 19. maijs, IMI u.c./Komisija, T‑18/05, EU:T:2010:202, 88. punkts).

296    Šajā gadījumā, pirmkārt, no Vispārējās tiesas veiktā otrā pamata izvērtējuma izriet, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka prasītājs ir piedalījies zināmā skaitā sanāksmju un citos koluzīvas saziņas veidos vismaz laikā no 2003. gada 3. augusta – dienas, kad tika noslēgta vienošanās par metāllūžņu cenas palielinājumu (skat. šī sprieduma 129. punktu), līdz elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņai 2005. gada 16.–18. novembrī starp Würth un Pometon (skat. šī sprieduma 153. punktu).

297    Turklāt šī iestāde ir arī pierādījusi, ka prasītājs bija iesaistīts sanāksmes Milānā, kas bija paredzēta 2007. gada 16. un 17. maijā, sagatavošanā.

298    Neapšaubāmi, ciktāl tas attiecas uz jautājumu, vai prasītājs ir piedalījies šajā sanāksmē Milānā, ir jānorāda, ka tas pamatoti apgalvo, ka Komisija piemēro pierādīšanas pienākuma pāreju, apgalvojot vienīgi to, ka ir ticams, ka pirmā sanāksme, kurā prasītājs esot piedalījies, ir notikusi 2007. gada 16. maijā, lai apspriestu aizliegtās vienošanās ievērošanu, un ka tai sekoja otra sanāksme 2007. gada 17. maijā.

299    Šajā ziņā Komisijas norādītais šīs sanāksmes norises vietas un notāru biroja, kurā 2007. gada 16. maijā tika sagatavots dokuments par Pometon darbības nozares slīpgraudu nozarē nodošanu Winoa, tuvums nav uzskatāms par pietiekami nopietnu un ticamu norādi uz to, ka šajā pašā dienā ir notikusi pret konkurenci vērsta sanāksme. Turpretī pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja sniegtajā otrajā paziņojumā ir minēta viena vienīga sanāksme Milānā 2007. gada 17. maijā. Nekas neļauj uzskatīt, ka prasītājs iepriekšējā dienā būtu piedalījies pret konkurenci vērstā sanāksmē.

300    Tomēr neatkarīgi no prasītāja dalības šādā 2007. gada 16. maija sanāksmē tā dalību aplūkotajā aizliegtās vienošanās darbībā, pirms tas 2007. gada 16. maijā savu darbību slīpgraudu tirgū nodeva Winoa, apstrīdētajā lēmumā pierāda virkne pietiekami precīzu, nopietnu un saskanīgu norāžu, kas ļauj apgalvot, ka Pometon laikposmā pirms šīs nodošanas bija tieši iesaistīts aplūkotajā vienotajā un turpinātajā pārkāpumā.

301    Konkrētāk, no iekšējās Ervin 2007. gada 20. marta elektroniskā pasta vēstules, kas norādīta apstrīdētā lēmuma 52. apsvērumā, kuru prasītājs neapstrīd un kurā ir norādīts, ka Winoa un Pometon pārstāvji minētās elektroniskā pasta vēstules autoram esot lūguši piedalīties sanāksmē, kam bija jānotiek Milānā 2007. gada 16. un 17. maijā, lai apspriestu metāllūžņu cenas palielinājuma aprēķināšanas formulas piemērošanu (skat. šī sprieduma 155. punktu), izriet, ka Pometon aktīvi piedalījās šīs sanāksmes sasaukšanā un programmas sagatavošanā.

302    Turklāt to, ka par Pometon dalību šajā sanāksmē pārējie dalībnieki nekādi nešaubījās, apstiprina Ervin 2007. gada 19. aprīļa iekšēja elektroniskā pasta vēstule (skat. šī sprieduma 228. punktu). Turklāt Ervin 2007. gada 17. maija iekšējā elektroniskā pasta vēstule (apstrīdētā lēmuma 55. apsvērums), šķiet, norāda uz to, ka pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki pirms sanāksmes Milānā nebija informēti par attiecīgās Pometon darbības nozares nodošanu Winoa. No šīs elektroniskā pasta vēstules faktiski izriet, ka tās autors, kāds Ervin darbinieks, kurš piedalījās šajā 2007. gada 17. maija sanāksmē, ir pārsteigts par B., kas bija viens no prasītāja pārstāvjiem, pirms tas uzsāka darbu Winoa, sākot no iepriekš minētās nodošanas 2007. gada 16. maijā, rezervēto attieksmi šīs sanāksmes laikā.

303    Visbeidzot, Ervin 2007. gada 20. marta un 19. aprīļa iekšējo elektroniskā pasta vēstuļu (skat. šī sprieduma 227. un 228. punktu) un Winoa 2007. gada 26. aprīļa vēstules saturs (skat. šī sprieduma 229. punktu) pierāda, ka vismaz divu mēnešu laikā, pirms Pometon atstāja slīpgraudu tirgu, tam ne tikai bija aktīva loma saistībā ar aizliegtās vienošanās pirmo daļu, bet tas arī bija iesaistīts tās otrajā daļā.

304    Otrkārt, tā kā Komisija tādējādi ir pienācīgi pierādījusi, ka prasītājs bija tieši iesaistīts koluzīvajā saziņā saistībā ar divām aizliegtās vienošanās daļām laikā no 2003. gada 3. oktobra līdz 2005. gada 18. novembrim (skat. šī sprieduma 296. punktu), kā arī divus mēnešus pirms tā izstāšanās no tirgus 2007. gada 16. maijā (skat. šī sprieduma 297.–303. punktu), ir jāizvērtē, vai fakts, ka nav pierādījumu par to, ka būtu bijusi pret konkurenci vērsta saziņa gandrīz sešpadsmit mēnešu laikā, kopš 2005. gada 18. novembra līdz 2007. gada martam, norāda, ka prasītājs patiešām bija pārtraucis savu dalību aizliegtās vienošanās darbībā šajā laikposmā, kā tas to apgalvo (skat. šī sprieduma 292. punktu), pirms tas atsāka un atkārtoja savu dalību šajā pašā pārkāpumā dažus mēnešus pirms izstāšanās no slīpgraudu tirgus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Philip Morris/Komisija, T‑18/15, nav publicēts, EU:T:2016:487, 97. punkts).

305    Jautājums, vai laikposms, kas nodala divas pārkāpumu veidojošas rīcības izpausmes, ir vai nav pietiekami ilgs, lai to uzskatītu par pārkāpuma pārtraukumu, ir jānovērtē attiecīgās aizliegtās vienošanās darbības kontekstā (spriedums, 2010. gada 19. maijs, IMI u.c./Komisija, T‑18/05, EU:T:2010:202, 89. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2011. gada 24. marts, Tomkins/Komisija, T‑382/06, EU:T:2011:112, 51. punkts).

306    Konkrētāk – tas, vai šis laikposms bija pietiekami ilgs, lai atļautu pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem saprast attiecīgā uzņēmuma nolūku pārtraukt savu dalību, ir tieši jāizvērtē šādā kontekstā un balstoties uz visu pieejamo norāžu visaptverošu vērtējumu; šādai izpratnei ir noteicošā loma, pierādot, vai šis uzņēmums ir vēlējies norobežoties no prettiesiskā nolīguma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 20. janvāris, Toshiba Corporation/Komisija, C‑373/14 P, EU:C:2016:26, 62. un 63. punkts).

307    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka klusējot izrādīta piekrišana prettiesiskai iniciatīvai, publiski nenorobežojoties no tās satura vai neziņojot par to administratīvajām iestādēm, sekmē pārkāpuma turpināšanu un apgrūtina tā atklāšanu. Šī līdzdalība ir pasīva piedalīšanās pārkāpumā, kas uzņēmumam var radīt atbildību vienotā nolīguma ietvaros. Turklāt apstāklis, ka uzņēmums nepilda sanāksmē, kuras mērķis ir vērsts pret konkurenci, nolemto, neatbrīvo uzņēmumu no atbildības par to, ka tas bijis aizliegtās vienošanās dalībnieks, ja vien tas nav publiski paziņojis, ka norobežojas no sanāksmes satura (skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Duravit u.c./Komisija, C‑609/13 P, EU:C:2017:46, 136. punkts un tajā minētā judikatūra).

308    Šajā gadījumā, ņemot vērā aplūkotās aizliegtās vienošanās īpatnības, koluzīvas saziņas neesamība starp prasītāju un pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem pat iepriekš minētajā gandrīz sešpadsmit mēnešu ilgajā laikposmā neļauj uzskatīt, ka tas būtu pārtraucis savu dalību aizliegtās vienošanās darbībā. Šo aizliegto vienošanos raksturo, pirmkārt, automātiska metāllūžņu cenas palielinājuma piemērošana (skat. šī sprieduma 147. punktu) un, otrkārt, ciešās saiknes starp abām aizliegtās vienošanās daļām (skat. šī sprieduma 228., 256. un 303. punktu), kā arī strukturētas saziņas organizēšanas starp dalībniekiem neesamība (izņemot Vācijas tirgu), lai īstenotu saskaņošanu attiecībā uz individuālajiem klientiem, jo konkrēta saziņa notika tikai nesaskaņu gadījumā (skat. šī sprieduma 222. punktu).

309    Šāda vienota un turpināta pārkāpuma ietvaros prasītājs nenorāda nevienu apstākli, kas ļautu uzskatīt, ka koluzīvā saziņa tomēr bija nepieciešama, lai tas īstenotu savu nepārtraukto dalību aizliegtās vienošanās darbībā laikposmā no 2005. gada 9. jūnija līdz 2007. gada martam. Konkrētāk, tas neatsaucas ne uz vienu apstākli, kurš būtu ietekmējis aizliegtās vienošanās darbību, kas izriet no Komisijas norādītajiem pierādījumiem, un nepieciešamību šajā laikposmā sazināties ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, lai šo vienošanos atjaunotu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 17. maijs, Trelleborg Industrie un Trelleborg/Komisija, T‑147/09 un T‑148/09, EU:T:2013:259, 65. punkts).

310    Tādējādi, ņemot vērā šīs aizliegtās vienošanās iezīmes (skat. šī sprieduma 308. punktu), iespējamo prasītāja nepiedalīšanos sanāksmēs vai citos koluzīvas saziņas veidos iepriekš minētajā sešpadsmit mēnešu laikposmā pārējie dalībnieki vēl jo mazāk varēja interpretēt kā norobežošanos no aizliegtās vienošanās, jo Pometon darbība bija metāllūžņu cenas palielinājuma sistēmas izveides pamatā un aktīvi veicināja tās īstenošanu (skat. šī sprieduma 129. un 130. punktu).

311    Turklāt apstāklis, ka prasītājam bija aktīva loma, sagatavojot sanāksmi Milānā, un ka tas iepriekš pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem nebija paziņojis par sava darbības atzara slīpgraudu nozarē nodošanu Winoa, apliecina Pometon un Winoa prettiesiskās darbības turpinātību. Šo turpinātību turklāt skaidri apstiprina T. 2008. gada 28. maija elektroniskā pasta vēstule (skat. šī sprieduma 231. punktu).

312    Visu šo iemeslu dēļ, pat ja prasītāja dalību aizliegtās vienošanās darbībā nepierāda tieši dokumentāri pierādījumi, kas aptver visu pārkāpuma laiku no 2003. gada 3. oktobra līdz 2007. gada 16. maijam, tā dalība joprojām skaidri izriet no visaptveroša Komisijas iesniegto pierādījumu kopuma, kas savstarpēji viens otru apstiprina un tādējādi ļauj pierādīt prasītāja atbildību visā aplūkotajā laikposmā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Komisija/Keramag Keramische Werke u.c., C‑613/13 P, EU:C:2017:49, 55. punkts).

313    Tādējādi, nepastāvot nekādām norādēm par ieinteresētās personas norobežošanos no aizliegtās vienošanās, Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka Pometon nav pārtraucis savu dalību aplūkotajā vienotajā un turpinātajā pārkāpumā, pat ja attiecībā uz aptuveni sešpadsmit mēnešu ilgu laiku tai nav tiešu pierādījumu par koluzīvu saziņu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, FSL u.c./Komisija, T‑655/11, EU:T:2015:383, 481. punkts).

314    Attiecīgi, tā kā Pometon ir piedalījies aizliegtās vienošanās darbībā līdz 2007. gada 16. maijam un Komisija veica pārbaudes tā telpās jau 2010. gada jūnijā un uzsāka procedūru pret to 2013. gada 16. janvārī (skat. šī sprieduma 6. un 7. punktu), šīs iestādes pilnvarām tam noteikt naudas sodu nebija iestājies noilgums, pieņemot apstrīdēto lēmumu, kas notika Regulas Nr. 1/2003 25. pantā noteiktajā termiņā.

315    No tā izriet, ka ceturtais pamats ir pilnībā jānoraida.

316    Tādējādi, tā kā Vispārējā tiesa ir konstatējusi pamatojuma neesamību otrajam, trešajam un ceturtajam pamatam, ar ko apstrīdēta pārkāpumu veidojošā rīcība, kurā vainots Pometon, un tā dalība 2003. gada 3. oktobra un 2007. gada 16. maija vienotajā un turpinātajā pārkāpumā, ir jānoraida prasītāja pirmā un otrā prasījumu daļa, ciktāl to mērķis ir panākt apstrīdētā lēmuma 1. panta atcelšanu (skat. šī sprieduma 31. punktu).

E.      Par naudas soda pamatsummas pielāgošanu saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu

1.      Lietas dalībnieku argumenti

317    Vēl pakārtotāk, prasītājs lūdz atcelt naudas sodu vai to grozīt, norādot, ka naudas soda pamatsummas pielāgošana saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu nav pietiekami pamatota un ka tā neatbilst samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principiem.

318    Šādā kontekstā Komisijas sniegtie skaidrojumi Vispārējā tiesā, tostarp tiesas sēdes laikā iesniegtā tabula, esot pilnīgi jauni un neļaujot novērst sākotnējo nepietiekamo pamatojumu. Turklāt minētās tabulas iesniegšana tiesas sēdes laikā esot novēlota un tādējādi – nepieņemama.

319    Turklāt savos 2018. gada 2. jūlija apsvērumos (skat. šī sprieduma 29. punktu) prasītājs norāda uz konkrētā Pometon tirdzniecības apmēra neprecizitāti pasaules līmenī 2006. gadā, kas norādīts iepriekš minētajā tabulā un ko Komisija ir ņēmusi vērā, nosakot tam pielāgošanas līmeni. Šis apmērs esot 31 %, nevis 21 %.

320    Komisija savukārt apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 228. un 229. apsvērumā norādītie iemesli (skat. šī sprieduma 345. un 346. punktu) ļauj labi saprast kritērijus, kurus tā ir piemērojusi, lai aprēķinātu naudas soda pamatsummas pielāgošanu. No tiem faktiski izrietot, ka tā prasītājam ir piemērojusi izņēmuma samazinājumu, kurš ir pielīdzināms samazinājumam, kas tika piemērots pārējiem četriem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas izlīguma lēmums, lai noteiktu naudas soda līmeni, kas ir samērīgs ar Pometon individuālo atbildību, ņemot vērā tā dalības aizliegtās vienošanās darbībā smagumu un ilgumu, salīdzinot ar pārējiem iepriekš minētajiem uzņēmumiem, un turklāt nodrošinātu naudas soda preventīvo iedarbību.

321    Iebildumu rakstā Komisija paskaidro, ka, lai noteiktu pielāgošanas līmeni prasītājam, tā ir ņēmusi vērā samazinājuma koeficientu 21 % apmērā, kas atbilst saiknei starp Pometon apgrozījuma summu saistībā ar slīpgraudu tirdzniecību un tā kopējo apgrozījumu 2006. gadā. Tomēr tā šo likmi esot pielāgojusi paaugstinot, piešķirdama prasītājam papildu samazinājumu 39 % apmērā īsākas Pometon dalības aizliegtās vienošanās darbībā dēļ, tā salīdzinoši nelielā mēroga dēļ un tādēļ, ka tam nebija plaša produktu klāsta portfeļa. Atbildes rakstā uz repliku Komisija piekrita, ka Pometon konkrētā tirdzniecības likme EEZ 2006. gadā patiesībā bija 23,7 %, un norādīja, ka atšķirība, salīdzinot ar likmi 21 % apmērā, ko tā bija ņēmusi vērā, tika kompensēta pielāgojumā.

322    Tiesas sēdes laikā Komisija precizēja, ka tā ir pamatojusies uz saikni starp konkrētās tirdzniecības apjomu pasaules līmenī un kopējo katra attiecīgā uzņēmuma apgrozījumu, kā tā īsi, bet skaidri norāda apstrīdētā lēmuma 228. un 229. apsvērumā, nevis uz minētās tirdzniecības likmi EEZ.

323    Konkrētāk, attiecībā uz Pometon konkrētās globālās tirdzniecības rādītāju Komisija savos rakstveida apsvērumos par prasītāja apgalvotajām neprecizitātēm (skat. šī sprieduma 319. punktu) attiecībā uz likmi 21 % apmērā, kas šajā ziņā ir norādīta tiesas sēdē iesniegtajā tabulā, norāda, iesniedzot dokumentus, kas to apliecina, ka tā ir pamatojusies uz skaitliskajiem datiem, kurus prasītājs iesniedzis, atbildot uz tās informācijas pieprasījumiem administratīvās procedūras laikā.

324    Turklāt Komisija tiesas sēdē arī precizēja, ka, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi un ievērotu taisnīgumu, tā konkrēto tirdzniecības likmi katram aizliegtās vienošanās dalībniekam esot pielīdzinājusi iepriekš norādītajam pasaules līmenim, lai neradītu pārmērīgas priekšrocības uzņēmumiem, kuru konkrētajai tirdzniecībai bija īpaši augsta ietekme pasaules līmenī. Šī pielāgošana esot veikta, balstoties uz turpmāk minētajiem trīs kritērijiem, kas ir norādīti tabulā, kura tika iesniegta tiesas sēdē un kura aptver arī ar prasītāju saistītos datus.

325    Vissvarīgākais kritērijs esot bijis tirdzniecības dažādošanas kritērijs. Tādējādi prasītājs esot ieguvis visbūtiskāko papildu samazinājumu (39 %), galvenokārt tādēļ, ka tā tirdzniecība bija ļoti dažāda, savukārt Ervin, Winoa un MTS, gluži pretēji, esot sodīti (attiecīgi ar 13 %, 8 % un 4 %) to portfeļu koncentrācijas dēļ (88 % Ervin, 83 % Winoa un 94 % MTS). Pārējie divi kritēriji esot bijuši uzņēmuma lielums un tā “ierobežotā” vai “neierobežotā” loma pārkāpumā.

2.      Vispārējās tiesas vērtējums

a)      Par tiesas sēdes laikā iesniegtās tabulas pieņemamību un Komisijas pieteikumu par konfidencialitāti

326    Tā kā prasītājs ir izvirzījis iebildi par nepieņemamību pret tabulu, kuru Komisija iesniedza tiesas sēdes laikā, vispirms ir jāizvērtē šis izņēmums.

327    Šajā ziņā un pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 85. panta 3. punktu “puses izņēmuma kārtā var sniegt papildu pierādījumus vai izteikt pierādījumu piedāvājumus pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas ar nosacījumu, ka kavēšanās šo ziņu iesniegšanā ir attaisnota”.

328    Šīs lietas īpašajā kontekstā tas, ka Komisija tiesas sēdes laikā iesniedza minēto dokumentu, ietilpst paildzinājumā saskaņā ar Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem, un tajā ietilpst nepieciešamā informācija, lai tā varētu identificēt un izvērtēt šīs iestādes piemērotos kritērijus, aprēķinot prasītājam – kuram turklāt arī tika lūgts iesniegt rakstveida apsvērumus par minētajā tabulā iekļauto informāciju – noteikto naudas sodu (skat. šī sprieduma 366. un 376. punktu). Šī dokumenta iesniegšana tiesas sēdes stadijā tādējādi šķiet pamatota Reglamenta 85. panta 3. punkta izpratnē.

329    Otrkārt, jānoraida Komisijas tiesas sēdes laikā mutiski izteiktais pieteikums par konfidencialitāti attiecībā uz konkrētiem iepriekš minētajā tabulā iekļautiem datiem, kura pamatojumam Komisija kā vienīgo iemeslu izvirzīja to, ka tad, kad tā pati esot apspriedusies ar attiecīgajiem uzņēmumiem, tie esot uzskatījuši, ka attiecībā uz šiem datiem ir jāsaglabā konfidencialitāte.

330    Saskaņā ar iedibinātu judikatūru informācija, kas bijusi slepena vai konfidenciāla, bet kas ir piecus vai vairāk gadus veca, principā ir jāuzskata, ievērojot pagājušo laiku, par vēsturisku un par tādu, kas šī iemesla dēļ ir zaudējusi savu slepeno vai konfidenciālo raksturu, ja vien izņēmuma kārtā lietas dalībnieks, kurš atsaucas uz šādu raksturu, pierāda, ka, neraugoties uz šīs informācijas vecumu, tā joprojām satur būtiskas ziņas par tā vai attiecīgo trešo personu komerciālo stāvokli (spriedums, 2017. gada 14. marts, Evonik Degussa/Komisija, C‑162/15 P, EU:C:2017:205, 64. punkts).

331    Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka iepriekš minētajā tabulā ietvertie dati vairs nav konfidenciāli. Vispirms, attiecībā uz katra izlīguma lēmuma adresāta konkrētās globālās tirdzniecības apjomu 2009. gadā Komisija nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas ļautu uzskatīt, ka, neraugoties uz to šobrīd vēsturisko raksturu, šādi dati joprojām satur būtiskas ziņas par attiecīgo uzņēmumu komerciālo stāvokli. Turklāt dažādie Komisijas veiktie pielāgojumi, nosakot minētajiem uzņēmumiem noteikto naudas sodu pamatsummas pielāgojumu līmeni, nekādi nav saistīti ar to komercdarbības politiku un šīs iedabas dēļ tie nevar būt konfidenciāli. Visbeidzot, pārējie dati, kas ir atspoguļoti aplūkotajā tabulā, jau tika atzīti par nekonfidenciāliem 2018. gada 4. maija rīkojumā Pometon/Komisija (T‑433/16), kas minēts šī sprieduma 26. punktā.

332    Tādējādi, pirmkārt, aplūkotās tabulas iesniegšana, lai arī novēlota, ir jāuzskata par pieņemamu un, otrkārt, nekas nepamato atsevišķu tajā ietverto datu izlaišanu šajā spriedumā un attiecībā pret sabiedrību.

b)      Par lūgumu atcelt naudas soda summu pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma dēļ

333    Prasītājs būtībā apgalvo, ka Komisija nav juridiski pietiekami pamatojusi naudas soda summas pielāgojumu, ko tā ir veikusi saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu.

1)      Ievada apsvērumi par judikatūru saistībā ar naudas sodu pamatojumu

334    Pirmkārt, ir jānorāda, ka naudas sodu pamatojuma prasības, kas Komisijai ir jāievēro ar aizliegtu vienošanos saistītas parastās tiesvedības vai izlīguma procedūras ietvaros, ir piemērojamas arī hibrīdprocedūras gadījumā, pat ja šī procedūra ir atlikta laikā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 13. decembris, Printeos u.c./Komisija, T‑95/15, EU:T:2016:722, 47. punkts).

335    Pat ja izlīguma procedūra un parastā pārkāpumu procedūra ir divas dažādas procedūras, ņemot vērā to īpašo mērķi, tās – gan vienu, gan otru – reglamentē sākotnējais lēmums par aizliegtas vienošanās izmeklēšanas uzsākšanu, ko Komisija pieņem, balstoties uz Regulas Nr. 773/2004 2. pantu (skat. šī sprieduma 7. punktu), un tām abām ir viens un tas pats vispārīgo interešu mērķis, proti, izbeigt attiecīgo pret konkurenci vērsto darbību to patērētāju interesēs, kurus ietekmē atbilstošais tirgus.

336    Otrkārt, lēmuma, ar kuru noteikts naudas sods par LESD 101. panta pārkāpumu, pamatojumam ir jāļauj uzņēmumiem, kam tas ir adresēts, noteikt un saprast Komisijas faktiski izmantotos kritērijus naudas soda noteikšanai, kā arī pārbaudīt, vai šie kritēriji ir piemēroti atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principiem.

337    To paturot prātā, konkrētāk attiecībā uz naudas soda pamatsummas ārkārtas pielāgošanu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu “konkrēti lietas apstākļi vai vajadzība panākt preventīvu iedarbību var attaisnot Komisijas novirzīšanos no šīs vispārējās metodikas naudas soda noteikšanai, kas izklāstīta pamatnostādnēs”.

338    Tādējādi, kad Komisija nolemj atkāpties no vispārīgās metodikas, kas izklāstīta pamatnostādnes naudas sodu aprēķināšanai, pamatojumam saistībā ar šāda soda apmēru ir jābūt vēl jo precīzākam, jo minēto pamatnostādņu 37. punktā ir vienīgi vispārēja norāde uz “konkrētiem lietas apstākļiem”, kas tādējādi atstāj Komisijai plašu rīcības brīvību, veicot, kā tas ir šajā gadījumā, attiecīgo uzņēmumu naudas sodu pamatsummu izņēmuma pielāgojumu (skat. spriedumu, 2016. gada 13. decembris, Printeos u.c./Komisija, T‑95/15, EU:T:2016:722, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

339    Tieši šādos apstākļos pienākumam norādīt juridiski saistoša tiesību akta pamatojumu, kas šobrīd atbilst pamattiesībām, kuras ietvertas Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā, piemīt pilna juridiskā piemērojamība attiecībā uz tiesisku prasību nolūkā nodrošināt ikvienas personas tiesību uz Savienības iestāžu, organizāciju vai struktūru labu pārvaldību ievērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts).

340    Lai noteiktu naudas soda pamatsummas ārkārtas pielāgošanas līmeni, Komisijai principā ir jāpiemēro vieni un tie paši kritēriji un aprēķināšanas metode visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem un attiecībā uz katru no tiem jānovērtē apstākļi, uz kuriem tā pamatojas, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu.

341    Tādējādi tādā hibrīdprocedūras gadījumā, kāds ir šajā lietā, Komisijai noteiktais pienākums norādīt pamatojumu aptver visus būtiskos apstākļus, kas ir nepieciešami, lai varētu izvērtēt, vai uzņēmums, kurš attiecies panākt izlīgumu, ir vai nav salīdzināmā situācijā ar tā konkurentiem, kuri ir izlīguma lēmuma adresāti, un vai iespējamā vienlīdzīgā vai nevienlīdzīgā attieksme minētajās situācijās ir objektīvi pamatota (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 13. decembris, Printeos u.c./Komisija, T‑95/15, EU:T:2016:722, 49. punkts).

342    Šajā gadījumā tādējādi ir jāpārbauda, vai apstrīdētā lēmuma pamatojums ļauj juridiski pietiekami saprast aprēķināšanas metodi un kritērijus, kurus Komisija piemērojusi, lai noteiktu pielāgošanas līmeni prasītājam, un tādējādi novērtētu šīs izņēmuma pielāgošanas samērīgumu un atbilstību vienlīdzīgas attieksmes principam.

343    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes jeb nediskriminācijas princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu risinātas dažādi un atšķirīgas situācijas netiktu risinātas vienādi, izņemot, ja šāda attieksme ir objektīvi attaisnojama (spriedums, 2014. gada 14. maijs, Donau Chemie/Komisija, T‑406/09, EU:T:2014:254, 238. punkts). Savukārt samērīguma princips paredz, ka Komisijai naudas sods ir jānosaka proporcionāli faktoriem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā ziņā šie faktori ir jāpiemēro saskaņoti un objektīvi pamatoti (spriedumi, 2011. gada 5. oktobris, Romana Tabacchi/Komisija, T‑11/06, EU:T:2011:560, 105. punkts, un 2015. gada 20. maijs, Timab Industries un CFPR/Komisija, T‑456/10, EU:T:2015:296, 161. punkts).

344    No tā izriet, ka, nosakot naudas soda apmēru, Komisija nevar diskriminēt vienas un tās pašas aizliegtās vienošanās dalībniekus attiecībā uz aprēķina faktoriem un metodēm, ko neietekmē izlīguma procedūrai raksturīgās īpatnības, piemēram, 10 % samazinājuma piemērošanu izlīguma gadījumā atbilstoši Paziņojuma par izlīgumu 32. punktam (skat. spriedumu, 2015. gada 20. maijs, Timab Industries un CFPR/Komisija, T‑456/10, EU:T:2015:296, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

2)      Par naudas soda apmēra izņēmuma pielāgošanas pamatojumu apstrīdētajā lēmumā

345    Apstrīdētā lēmuma 228. apsvērumā “Grozītās pamatsummas pielāgošana” Komisija vispirms atgādināja, ka izlīguma lēmumā (104. apsvērums) tā visiem uzņēmumiem, kas bija piekrituši izlīgumam, pielāgoja attiecīgās pamatsummas turpinājumā uzskaitīto iemeslu dēļ. Pirmkārt, grozītās pamatsummas esot pārsniegušas Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā noteikto likumīgo slieksni 10 % apmērā no kopējā apgrozījuma. Otrkārt, katram no šiem uzņēmumiem “ar aizliegto vienošanos saistīto preču tirdzniecības apjoms” atspoguļoja būtisku daļu no to kopējā apgrozījuma. Treškārt, pastāvēja atšķirības attiecībā uz katra uzņēmuma, kas bija nolēmis panākt izlīgumu, individuālo dalību pārkāpumā.

346    Tālāk – apstrīdētā lēmuma 229. apsvērumā Komisija būtībā konstatēja, ka konkrētajos šī gadījuma apstākļos un ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu, bija piemēroti izmantot tās rīcības brīvību un arī Pometon piemērot pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai 37. punktu šādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, naudas soda pamatsumma, to grozot saskaņā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem, būtu pārsniegusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā noteikto likumīgo slieksni 10 % apmērā no kopējā apgrozījuma. Otrkārt, pastāvēja atšķirības starp Pometon individuālo dalību pārkāpumā un pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku dalību. Treškārt, naudas sods bija jānosaka proporcionālā līmenī Pometon veiktajam pārkāpumam un tam bija jābūt pietiekami preventīvam.

347    Tādējādi no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija prasītājam saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu bija piemērojusi īpašu samazinājumu, kā tā to bija darījusi izlīguma lēmumā attiecībā uz pārējiem uzņēmumiem, kas bija piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībā, pamatojoties uz to, ka Pometon, tāpat kā pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku gadījumā naudas soda grozītā pamatsumma būtu pārsniegusi likumīgo slieksni 10 % apmērā no attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma.

348    Tādējādi Komisija ir skaidri pamatojusi šādu izņēmuma pielāgošanu ar nepieciešamību atbilstoši judikatūrai ņemt vērā atšķirīgo katra dalībnieka dalības aizliegtās vienošanās darbībā individuālo atbildības līmeni (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 16. jūnijs, Putters International/Komisija, T‑211/08, EU:T:2011:289, 75. punkts).

349    Turpretī apstrīdētā lēmuma pamatojumā nav sniegta neviena pietiekami precīza norāde par izmantoto aprēķināšanas metodi un novērtējuma apstākļiem, kas tika ņemti vērā, nosakot atšķirīgu samazinājuma likmi prasītājam, salīdzinot ar likmi, kas piemērota pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, ņemot vērā katra uzņēmuma paša atbildību. Minētā lēmuma 229. apsvērumā Komisija būtībā vispārēji atsaucās uz atšķirībām starp Pometon un pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku individuālo dalību, kā arī uz nepieciešamību noteikt naudas sodu, kas būtu proporcionāls šī uzņēmuma veiktajam pārkāpumam un kas būtu arī pietiekami preventīvs.

350    Vienīgās konkrētās norādes, kas šajā ziņā izriet no apstrīdētā lēmuma 228. un 229. apsvēruma, pamatā ir tas, ka uzņēmumiem, kas ir izlīguma lēmuma priekšmets, Komisija to iemeslu vidū, kas pamato šādu izņēmuma pielāgojumu, bija norādījusi uz faktu, ka konkrētais tirdzniecības apjoms atspoguļo būtisku katra šī uzņēmuma kopējā apgrozījuma daļu. Turpretī šis faktors nav minēts to iemeslu vidū, kas pamato prasītājam piemēroto samazinājumu.

351    Tas, ka šis faktors nav minēts attiecībā uz prasītāju, pats par sevi neļauj saprast atšķirību starp tam piemēroto samazinājuma likmi un likmēm, kas tika piemērotas pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem.

352    Nedz apstrīdētā lēmuma saturā, nedz izlīguma lēmuma saturā nav norādīts, ka Komisija, kā tā precizēja tiesas sēdē, būtu galvenokārt pamatojusies uz saikni starp katra attiecīgā uzņēmuma konkrēto tirdzniecības apjomu pasaules līmenī un tā kopējo apgrozījumu pēdējā pilnajā tā dalības pārkāpumā gadā.

353    Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 228. apsvēruma redakcijas formulējums, kurā ir norādīts, ka “ar aizliegto vienošanos saistīto preču tirdzniecības apjoms atspoguļoja lielāko [izlīguma lēmuma adresātu] kopējā apgrozījuma daļu” (skat. šī sprieduma 345. punktu), ir uzskatāms vismaz par neskaidru.

354    Bez jebkāda paskaidrojuma šāds samazinājums apstrīdētā lēmuma un izlīguma lēmuma kontekstā, šķiet, attiecas uz katra uzņēmuma, izlīguma lēmuma adresāta, konkrēto tirdzniecības apjomu EEZ līmenī, kas atbilst aizliegtās vienošanās ģeogrāfiskajai piemērošanas jomai. Šajos lēmumos nevienā brīdī nav atsauces uz attiecīgo uzņēmumu konkrēto tirdzniecības apjomu pasaules līmenī, kas turklāt neatspoguļo to individuālo dalību aizliegtās vienošanās darbībā, kura minēta apstrīdētā lēmuma 229. apsvērumā (skat. šī sprieduma 346. punktu).

355    Apstāklis, uz kuru Komisija norādīja tiesas sēdē, proti, lai noteiktu samēru attiecībā pret attiecīgo uzņēmumu kopējo apgrozījumu, tā saskanības nodrošināšanai esot ņēmusi vērā arī to konkrēto globālo, nevis EEZ, tirdzniecību, nekādi neizriet no apstrīdētā lēmuma. Šajā ziņā šī sprieduma 353. un 354. punktā aprakstītajā kontekstā minētā lēmuma 228. apsvērumā veiktā atsauce (skat. šī sprieduma 345. punktu) uz uzņēmumu, kas ir izlīguma lēmuma adresāti, kopējo apgrozījumu nav pietiekama, lai saprastu, ka šī iestāde ir pamatojusies uz katra šī uzņēmuma konkrētās globālās tirdzniecības apjomu.

356    Turklāt atbildes rakstā uz repliku pati Komisija atzina, ka attiecībā uz prasītāju pareizā tā likme bija 23,7 %, nevis 21 %, kas pilnībā atbilda saiknei starp Pometon konkrēto tirdzniecību EEZ (apstrīdētā lēmuma 210. apsvērums) un tā kopējo apgrozījumu 2006. gadā. Vienīgi tiesas sēdē tā precizēja, ka tā patiesībā pamatojās uz saikni starp katra attiecīgā uzņēmuma konkrēto tirdzniecības apjomu pasaules līmenī pēdējā pilnajā tā dalības aizliegtās vienošanās darbībā gadā un tā kopējo apgrozījumu (skat. šī sprieduma 321. un 322. punktu).

357    Turklāt prasītājs arī pamatoti norāda, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums neļauj arī noteikt aprēķināšanas metodi, ko Komisija izmantojusi, lai noteiktu pielāgošanas līmeni, un tādējādi, pamatojoties uz šo metodi, novērtēt, vai tam piemērotais samazinājums atbilda samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principiem.

358    Nekas minētajā lēmumā neļauj uzskatīt, ka, neraugoties uz šī faktora neminēšanu, samērs starp konkrēto globālo tirdzniecību un attiecīgā uzņēmuma kopējo apgrozījumu tika ņemts vērā, kā Komisija to precizēja tiesas sēdē (skat. šī sprieduma 375. punktu), aprēķinot prasītājam noteiktā pielāgojuma līmeni, lai nodrošinātu naudas soda samērīgumu. Konkrētāk, nedz no šī lēmuma, nedz arī no izlīguma lēmuma neizriet, ka attiecībā uz visiem uzņēmumiem, kas piedalījušies pārkāpumā, Komisija būtu pamatojusies uz šo samēru un to grozījusi, attiecīgajā gadījumā līdz ar to nosakot papildu samazinājumu vai sodu, kā tā to izskaidroja Vispārējā tiesā.

359    Visbeidzot, no apstrīdētā lēmuma nekādi neizriet, ka, lai nepiešķirtu pārmērīgas priekšrocības uzņēmumiem, kuru darbības ir koncentrētas, Komisija iepriekš minēto samēru būtu pielāgojusi, pamatojoties uz tās tiesas sēdē iesniegtajā tabulā minētajiem trīs kritērijiem saistībā ar prasītāja tirdzniecības dažādošanu, tā “nelielo izmēru” un tā “ierobežoto lomu” aizliegtās vienošanās otrajā daļā.

360    Faktiski tikai šis pēdējais kritērijs saistībā ar prasītāja individuālo atbildību pārkāpumā, salīdzinot ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, ir minēts apstrīdētā lēmuma 228. apsvērumā. Turpretī no minētā lēmuma pamatojuma neizriet neviens no pārējiem novērtējuma apstākļiem, kurus Komisija esot ņēmusi vērā, nosakot prasītajam piemērotās izņēmuma pielāgošanas apmēru, lai nodrošinātu tam noteiktā naudas soda samērīgumu, salīdzinot ar pārējiem uzņēmumiem piemēroto naudas sodu.

361    Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 228. un 229. apsvērums, pamatojoties uz tajos ietverto pamatojumu, neļauj novērtēt, vai prasītājs, ņemot vērā Komisijas piemēroto aprēķināšanas metodi un kritērijus, atradās salīdzināmā vai atšķirīgā situācijā nekā pārējie attiecīgie uzņēmumi un vai šī iestāde pret to piemēroja vienlīdzīgu vai atšķirīgu attieksmi.

362    Tā kā pamatojums ieinteresētajai personai principā ir jāpaziņo vienlaicīgi ar tai nelabvēlīgo lēmumu, apstrīdētā lēmuma pamatojuma trūkumu nevar novērst ar skaidrojumu par Komisijas šajā gadījumā izmantoto aprēķināšanas metodi un piemērotajiem kritērijiem, kurus tā iesniegusi tiesvedības laikā Vispārējā tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 13. decembris, Printeos u.c./Komisija, T‑95/15, EU:T:2016:722, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

363    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, tādējādi ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauts pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums attiecībā uz prasītājam piemēroto izņēmuma samazinājuma likmi saskaņā ar pamatnostādņu 37. punktu.

364    Tādējādi trešā prasījumu daļa ir jāapmierina, ciktāl tā attiecas uz naudas soda apmēra atcelšanu, un attiecīgi ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pants.

c)      Par lūgumu grozīt naudas soda apmēru

365    Jānorāda, ka, neraugoties uz apstrīdētā lēmuma 2. panta atcelšanu pamatojuma neesamības dēļ, Vispārējai tiesai tomēr nav atņemtas pilnvaras īstenot tās neierobežoto kompetenci, ciktāl prasītājs lūdz arī grozīt naudas soda apmēru.

366    Pamatojoties uz Komisijas sniegtajiem skaidrojumiem tās procesuālajos rakstos un, it īpaši, ņemot vērā informāciju, kas izriet no tabulas saistībā ar attiecīgajiem Komisijas veiktajiem naudas sodu pamatsummas pielāgojumiem saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu attiecībā pret prasītāju un četriem uzņēmumiem, kas ir izlīguma lēmuma adresāti, Vispārējā tiesa spēj pārzināt šīs iestādes piemēroto aprēķināšanas metodi un piemērotos kritērijus gan apstrīdētajā lēmumā, gan izlīguma lēmumā un tādējādi, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, novērtēt to piemērotību (skat. šī sprieduma 376. un 377. punktu).

367    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Savienības tiesa, nosakot šīs sankcijas apmēru, papildus vienkāršai sankcijas likumības pārbaudei ir tiesīga ar savu vērtējumu aizstāt Komisijas, kas ir tā tiesību akta autore, kurā sākotnēji šis apmērs tika noteikts, izņemot tomēr jebkurus citus grozījumus pārkāpumu veidojošajos apstākļos, ko Komisija likumīgi ir konstatējusi Vispārējās tiesas izskatīšanā nonākušajā lēmumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 75.–77. punkts).

368    Tādējādi Savienības tiesa apstrīdēto tiesību aktu, pat ja tas netiek atcelts, var grozīt, lai samazinātu vai palielinātu uzlikto naudas sodu, un šīs kompetences īstenošana ietver pilnvaru noteikt sodu galīgu pārnešanu uz Savienības tiesu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 692. un 693. punkts; 2013. gada 26. septembris, Alliance One International/Komisija, C‑679/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:606, 104. punkts, un 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 74. punkts).

369    Šajā gadījumā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējai tiesai tādējādi, ņemot vērā Komisijas konstatēto saistībā ar prasītāja dalību aplūkotajā vienotajā un turpinātajā pārkāpumā, kas tika apstiprināts, veicot pirmo četru šīs prasības pamatojumam izvirzīto pamatu izvērtējumu, ir jānosaka naudas soda pamatsummas ārkārtas pielāgošanas atbilstošais apmērs, ņemot vērā visus šīs lietas apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. septembris, Alliance One International/Komisija, C‑679/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:606, 104. punkts, un 2011. gada 16. jūnijs, Putters International/Komisija, T‑211/08, EU:T:2011:289, 75. punkts).

370    Šāda pilnvaru īstenošana atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam nozīmē ņemt vērā ne vien prasītāja nodarītā pārkāpuma smagumu, bet arī tā ilgumu, ievērojot tostarp samērīguma, sodu individualizācijas un vienlīdzīgas attieksmes principus, turklāt Vispārējai tiesai nav saistoši Komisijas definētie indikatīvie noteikumi pamatnostādnēs naudas sodu aprēķināšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 90. punkts un tajā minētā judikatūra), no kuriem turklāt šī iestāde pati jau pamatoti atkāpās apstrīdētajā lēmumā atbilstoši pamatnostādņu 37. punktam (skat. šī sprieduma 348. punktu), ne arī šīs iestādes piemērotā aprēķināšanas metode izlīguma lēmumā.

371    No tā izriet, ka – robežvērtības 10 % apmērā no attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma iepriekšējā finanšu gadā ietvaros – Vispārējās tiesas rīcības brīvību ierobežo vienīgi kritēriji saistībā ar pārkāpuma smagumu un ilgumu, kas noteikti Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā, kuros kompetentajai iestādei ir noteikta plaša rīcības brīvība, protams, ievērojot šī sprieduma 370. punktā atgādinātos principus.

372    To ņemot vērā, Vispārējai tiesai tās pienākuma norādīt pamatojumu ietvaros ir jāsniedz detalizēts to faktoru izklāsts, kurus tā ir ņēmusi vērā, nosakot naudas soda apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. septembris, Trafilerie Meridionali/Komisija, C‑519/15 P, EU:C:2016:682, 52. punkts).

373    Turklāt attiecībā uz kritēriju saistībā ar prasītāja dalības aplūkotajā vienotajā un turpinātajā pārkāpumā ilgumu ir jānorāda, ka šis nosacījums jau tika pienācīgi ņemts vērā, piemērojot pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 24. punktu, tādējādi, Komisijai nosakot naudas soda pamatsummu, kuru prasītājs nav apstrīdējis, visi dalības pārkāpumā papildu gadi attiecībā uz katru no aizliegtās vienošanās dalībniekiem izpaudās kā šīs pamatsummas palielinājums pilnā apmērā.

374    Turklāt – attiecībā uz pārkāpuma smaguma juridiskā kritērija piemērošanu (skat. šī sprieduma 371. punktu) – saskaņā ar pastāvīgo judikatūru naudas soda noteikšana, ko veic Vispārējā tiesa, nav precīzs aritmētikas uzdevums (spriedumi, 2011. gada 5. oktobris, Romana Tabacchi/Komisija, T‑11/06, EU:T:2011:560, 266. punkts, un 2015. gada 15. jūlijs, SLM un Ori Martin/Komisija, T‑389/10 un T‑419/10, EU:T:2015:513, 436. punkts).

375    Tomēr Vispārējai tiesai ir jānosaka tāds naudas soda pamatsummas pielāgošanas līmenis, kas ir samērīgs, ņemot vērā kritērijus, kurus tā uzskata par piemērotiem, un prasītāja veiktā pārkāpuma smagumu, kā arī tam ir jābūt pietiekami preventīvam.

376    Šajā gadījumā Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, ņemt vērā vispirms Pometon individuālo atbildību par dalību aplūkotajā aizliegtās vienošanās darbībā, tad – šī uzņēmuma iespējas ar pārkāpumu veidojošo rīcību apdraudēt konkurenci slīpgraudu tirgū, un, visbeidzot, tā lielumu attiecībā uz katru no šiem dažādajiem faktoriem, salīdzinot prasītāja individuālo atbildību un situāciju ar pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku atbildību un situāciju.

377    Šīs lietas apstākļos iepriekš minētie faktori, kas turklāt daļēji saskan ar faktoriem, kurus ņēmusi vērā Komisija (skat. šī sprieduma 325. punktu), ļauj labāk noteikt pārkāpuma, kurā vainojams katrs aizliegtās vienošanās dalībnieks, smagumu, nekā faktors, kuru galu galā izmantoja Komisija, proti, saikne starp attiecīgā uzņēmuma konkrēto tirdzniecības apjomu pasaules līmenī un tā kopējo apgrozījumu atsauces gadā, lai gan Komisija šo saikni pielāgoja, lai “netiktu piešķirtas pārmērīgas priekšrocības” uzņēmumiem, kuru tirdzniecības koncentrācija pasaules līmenī bija īpaši liela (skat. šī sprieduma 322. un 323. punktu).

378    Tādējādi, pirmkārt, attiecībā uz faktoru saistībā ar Pometon individuālo atbildību, piedaloties aplūkotajā aizliegtās vienošanās darbībā, ir pierādīts, ka prasītājam bija svarīga loma aizliegtās vienošanās pirmajā daļā, it īpaši, ieviešot un īstenojot metāllūžņu cenas palielinājumu, kas tika piemērots automātiski, kā to Vispārējā tiesa konstatēja šī sprieduma 129., 130. un 160. punktā.

379    Tomēr Pometon dalībai aizliegtās vienošanās otrajā daļā bija tikai gadījuma raksturs, kā to turklāt atzina arī Komisija un kā tika norādīts šī sprieduma 175. punktā.

380    Šīs dalības gadījuma rakstura dēļ prasītāja pārkāpumu veidojošā rīcība tādējādi atšķiras no Ervin un Winoa rīcības, kurus Komisija izlīguma lēmuma 36. apsvērumā vaino pret konkurenci vērstā saziņā “biežāk, nekā tika iesaistīti pārējie trīs [aizliegtās vienošanās] dalībnieki” saistībā tieši ar saskaņošanu attiecībā uz individuālajiem klientiem. Turklāt šajā pašā apsvērumā veiktais vērtējums attiecībā uz pārējiem minētā lēmuma adresātiem arī ļauj konstatēt, ka prasītāja dalība saskaņošanā attiecībā uz individuālajiem klientiem bija salīdzināma ar MTS dalību, kuru Komisija vaino vienīgi gadījuma rakstura saziņā, tomēr tā bija plašāka par Würth saziņu, jo Komisijai bija ievērojami mazāk pierādījumu pēdējā minētā dalībai pret konkurenci vērstajā saziņā.

381    Turklāt lietas dalībnieku vidū nav domstarpību par to, ka atšķirībā no četriem pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem prasītājs nekādi nebija iesaistīts nolīgumā saistībā ar enerģētikas izmaksu paaugstināšanu, kuru savukārt Komisija ņēma vērā, nosakot izlīguma lēmuma adresātiem uzliekamo naudas soda apmēru, kā tas izriet no minētā lēmuma 51. un 52. apsvēruma.

382    Ņemot vērā visus šos apstākļus, šajā gadījumā ir jāņem vērā fakts, ka prasītājam – atšķirībā no Ervin un Winoa, bet tāpat kā MTS un Würth – vispārēji bija ierobežotāka loma aizliegtās vienošanās darbībā, kā to turklāt norāda Komisija tabulā, kuru tā iesniedza tiesas sēdē.

383    Otrkārt, attiecībā uz faktoru saistībā ar konkrētu Pometon pārkāpumu veidojošās rīcības ietekmi uz konkurenci cenu ziņā un attiecīgi saistībā ar šī uzņēmuma peļņu, pateicoties konkurences ierobežojumiem, kas izriet no tā pārkāpuma, ir jāņem vērā tā konkrētās tirdzniecības apjoms EEZ, kas sasniedza 23 686 000 EUR, salīdzinot ar Ervin (13 974 000 EUR), Winoa (101 470 000 EUR), MTS (20 978 000 EUR) un Würth (3 603 000 EUR) tirdzniecības apjomu pēdējā pilnajā katra šī uzņēmuma dalības pārkāpumā gadā.

384    Tā kā aplūkotais vienotais un turpinātais pārkāpums attiecas uz visu EEZ (skat. šī sprieduma 265. un 266. punktu), attiecīgā uzņēmuma konkrētās tirdzniecības apjoms šajā teritorijā ļauj ņemt vērā vienīgi šī uzņēmuma īstenoto tirdzniecību attiecīgajā tirgū, kuru skar pārkāpums, un tādējādi tas pienācīgāk atspoguļo šī uzņēmuma saimniecisko nozīmību pārkāpumā un kaitējumu, ko tas ir nodarījis konkurencei, nekā tā konkrētās tirdzniecības apjoms pasaules līmenī, kas aptver arī tirdzniecību, kurai nav tiešas saiknes ar pārkāpumu.

385    Tādējādi, ciktāl Pometon konkrētās globālās tirdzniecības apjoms 2009. gadā, ko ņēmusi vērā Komisija, nav uzskatāms par apstākli, kam būtu nozīme, piemērojot Vispārējās tiesas izmantotos kritērijus (skat. šī sprieduma 376. punktu), nav jāpārbauda prasītāja apstrīdētā likmes 21 % apmērā, kas šajā ziņā minēta Komisijas iesniegtajā tabulā un uz ko šī iestāde balstījās apstrīdētajā lēmumā (skat. šī sprieduma 319. un 323. punktu), precizitāte.

386    Šajā gadījumā katra no šiem pieciem uzņēmumiem, kas ir piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībā, konkrētās tirdzniecības apjomu salīdzinājums EEZ, kas minēti šī sprieduma 383. punktā, pierāda, ka tad, ja pamatojas uz šo kritēriju, Pometon ietekme pārkāpumā šķiet četras reizes mazāk svarīga par Winoa ietekmi, bet salīdzinoši tuva MTS ietekmei un ievērojami lielāka par Ervin un Würth ietekmi.

387    Tomēr šī faktora ņemšana vērā, kas ir pilnībā pamatota attiecībā uz aizliegtās vienošanās pirmo daļu, kurā prasītājam ir būtiska loma, ir jāgroza, lai tiktu ņemts vērā fakts, ka tas otrajā daļā piedalījās vienīgi reizi pa reizei un tādējādi tam aizliegtās vienošanās darbībā bija mazāka loma, nekā Ervin vai Winoa, kā jau tika norādīts šī sprieduma 382. punktā.

388    Treškārt, taisnīguma nolūkos, vienlaicīgi tomēr nodrošinot preventīvu iedarbību, kādai ir jābūt naudas sodam, ir jāņem vērā arī aplūkoto uzņēmumu attiecīgais lielums, ko atspoguļo to kopējais apgrozījums, kas saskaņā ar judikatūru ir uzskatāms par norādi, lai arī aptuvenu un nepilnīgu, katra uzņēmuma lielumam un ekonomiskajai spējai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. septembris, Pilkington Group u.c./Komisija, C‑101/15 P, EU:C:2016:631, 17. punkts).

389    Tomēr, tā kā prasītājs slīpgraudu tirgu atstāja 2007. gada maijā, pārdodot savu darbību šajā nozarē Winoa, prasītāja kopējais apgrozījums 2006. gadā ir jāsalīdzina ar pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku apgrozījumu 2009. gadā, jo katra no šiem pieciem uzņēmumiem kopīgais apgrozījums šī pēdējā pilnā to dalības pārkāpumā gada laikā pienācīgi atspoguļo to ekonomisko situāciju laikposmā, kurā tika pieļauts pārkāpums.

390    Šajā gadījumā no Komisijas sniegtajiem datiem, pamatojoties uz pierādījumu savākšanas pasākumu (skat. šī sprieduma 25. punktu), kā arī no šīs iestādes iesniegtās tabulas tiesas sēdes laikā izriet, ka Pometon apgrozījums 2006. gadā (99 890 000 EUR) nesasniedz trešo daļu no Winoa apgrozījuma (311 138 000 EUR), bet ievērojami pārsniedz Ervin (70 590 766 EUR), MTS (25 082 293 EUR) un Würth (11 760 787 EUR) apgrozījumu 2009. gadā.

391    Ceturtkārt, prasītāja situācijas svēršana, ņemot vērā šos dažādos faktorus, salīdzinot ar izlīguma lēmuma adresātu situāciju, vispirms pierāda, ka gan Ervin, gan Winoa, kuru loma aizliegtās vienošanās darbībā bija būtiska, saņēma izņēmuma samazinājumu 75 % apmērā, MTS un Würth, kuriem tāpat kā prasītājam bija ierobežota loma aizliegtās vienošanās darbībā, savukārt saņēma attiecīgi samazinājumu 90 % un 67 % apmērā, un MTS piešķirto būtisko samazinājumu īpaši izskaidro tā darbības koncentrācija, ko Komisija ņēma vērā (skat. šī sprieduma 322. un 377. punktu). Turklāt no Komisijas iesniegtās tabulas izriet, ka trīs uzņēmumi, kuru tirdzniecība nebija ļoti dažādota, proti, MTS, Ervin un Winoa, šī iemesla dēļ saņēma ievērojami lielākus samazinājumus nekā Pometon un Würth, kuru darbība bija dažādota.

392    Ciktāl dažādās iepriekš minētās pielāgošanas likmes, ko Komisija bija noteikusi attiecībā uz uzņēmumiem, kuri ir izlīguma lēmuma adresāti, izriet no tā, ka Komisijas aprēķināšanas metodē ievērojami tika ņemtas vērā attiecīgā uzņēmuma konkrētās tirdzniecības likmes pasaules līmenī, šīs pielāgošanas līmenim šajā gadījumā nav nozīmes un tas nevar kalpot par atsauci, Vispārējai tiesai nosakot pielāgošanas apmēru prasītājam, pamatojoties uz tā norādītajiem kritērijiem (skat. šī sprieduma 376. un 377. punktu).

393    Tādējādi, ņemot vērā šī sprieduma 378.–392. punktā norādītos apstākļus, iepriekš minētais šīs lietas apstākļu kopums ir ticis novērtēts pareizi, piešķirot Pometon izņēmuma samazinājuma likmi 75 % apmērā no naudas soda pamatsummas, kas grozīta, ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus (skat. šī sprieduma 19. punktu), kā tas tika noteikts apstrīdētajā lēmumā.

394    Visu šo iemeslu dēļ prasītājam uzliktā naudas soda apmērs tiek noteikts 3 873 375 EUR.

395    Visbeidzot, prasība attiecībā uz tās ceturto prasījumu daļu ir jānoraida, jo Vispārējā tiesa nav kompetenta izdot rīkojumus Komisijai.

396    No visa iepriekš minētā izriet, ka, pirmkārt, ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pants, otrkārt, prasītājam uzliktā naudas soda apmērs ir jānosaka 3 873 375 EUR apmērā un, treškārt, pārējā daļā prasība ir jānoraida.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

397    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

398    Tā kā šajā gadījumā katram lietas dalībniekam spriedums ir daļēji nelabvēlīgs, jānolemj, ka tie savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Komisijas Lēmuma C(2016) 3121 final (2016. gada 25. maijs) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.39792 – Tērauda slīpgraudi) 2. pantu.

2)      Noteikt Pometon SpA piemēroto naudas sodu 3 873 375 EUR apmērā.

3)      Pārējā daļā prasību noraidīt.

4)      Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Frimodt Nielsen Kreuschitz Forrester

Półtorak       Perillo

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 28. martā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

I. Tiesvedības priekšvēsture

A. Izmeklēšanas posms un tiesvedības uzsākšana

B. Izlīguma procedūra un Pometon izvēle izstāties no šīs procedūras

C. Apstrīdētā lēmuma pieņemšana saskaņā ar parasto tiesvedību un minētā lēmuma saturs

II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par pirmo pamatu saistībā ar objektivitātes pienākuma, nevainīguma prezumpcijas principa un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ciktāl Komisija izlīguma lēmumā prasītāju esot vainojusi konkrētā rīcībā, kas bija par pamatu apstrīdētajā lēmumā veiktajam vērtējumam

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Vispārējās tiesas vērtējums

a) Šīs tiesvedības atbilstošās tiesību normas saistībā ar nozīmīgākajiem Komisijas izlīguma lēmuma aspektiem

b) Par Komisijas objektivitātes pienākuma un nevainīguma prezumpcijas principa piemērojamību it īpaši konkrētajā hibrīdprocedūras, kura ir atlikta laikā, gadījumā

B. Par otro pamatu saistībā ar LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, nepietiekamu un pretrunīgu pamatojumu, kā arī tiesību uz aizstāvību un noteikumu par pierādīšanas pienākumu pārkāpumu, ciktāl Komisija prasītāju ir atzinusi par vainojamu dalībā aizliegtās vienošanās darbībā

1. Ievada apsvērumi saistībā ar pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu

2. Par otrā pamata pirmo daļu saistībā ar apgalvoto prasītāja nepiedalīšanos aizliegtās vienošanās pirmajā daļā attiecībā uz “metāllūžņu cenas palielinājuma” aprēķināšanas veidu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Vispārējās tiesas vērtējums

1) Par prasītāja sākotnējo lomu, 2003. gadā īstenojot metāllūžņu cenas palielinājumu

2) Par automātisku metāllūžņu cenas palielinājumu pēc 2004. gada 1. februāra

3) Par saziņu starp prasītāju un pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, sākot no 2004. gada

4) Secinājums attiecībā uz pierādījumiem prasītāja dalībai aizliegtās vienošanās pirmajā daļā

3. Par otrā pamata otro daļu saistībā ar apgalvoto prasītāja nepiedalīšanos aizliegtās vienošanās otrajā daļā, kas izpaužas kā saskaņošana attiecībā uz individuālajiem klientiem

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Vispārējās tiesas vērtējums

1) Ievada apsvērumi par otrā pamata otrās daļas piemērojamību

2) Pierādījumu saistībā ar prasītāja dalības aizliegtās vienošanās otrajā daļā izvērtējums

i) Par Spānijas tirgu

ii) Par Francijas un Beļģijas tirgiem

iii) Par Vācijas tirgu

iv) Par Itālijas tirgu

v) Secinājumi saistībā ar pierādījumiem par prasītāja dalību aizliegtās vienošanās otrajā daļā

4. Par otrā pamata trešo daļu saistībā ar apgalvoto prasītāja nepiedalīšanos vienotā un turpinātā pārkāpumā

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Vispārējās tiesas vērtējums

1) Vienota un turpināta pārkāpuma jēdziens judikatūrā

2) Prasītāja dalība vienotajā un turpinātajā pārkāpumā, ietverot abas aizliegtās vienošanās daļas

3) Prasītāja dalība vienotā un turpinātā pārkāpumā, kas attiecas uz visu EEZ

C. Par trešo pamatu saistībā ar LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, ciktāl Komisija uzskata, ka aizliegta vienošanās veido konkurences ierobežojumu mērķa dēļ

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Vispārējās tiesas vērtējums

D. Par ceturto pamatu saistībā ar prasītāja dalības pārkāpumā ilgumu un noilgumu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Vispārējās tiesas vērtējums

E. Par naudas soda pamatsummas pielāgošanu saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Vispārējās tiesas vērtējums

a) Par tiesas sēdes laikā iesniegtās tabulas pieņemamību un Komisijas pieteikumu par konfidencialitāti

b) Par lūgumu atcelt naudas soda summu pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma dēļ

1) Ievada apsvērumi par judikatūru saistībā ar naudas sodu pamatojumu

2) Par naudas soda apmēra izņēmuma pielāgošanas pamatojumu apstrīdētajā lēmumā

c) Par lūgumu grozīt naudas soda apmēru

IV. Par tiesāšanās izdevumiem

*      Tiesvedības valoda – itāļu.