Language of document : ECLI:EU:T:2020:120

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2020. gada 26. martā (*)

Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – EACEA cilvēkresursu revīzijas ziņojums – Piekļuves atteikums – Izņēmums saistībā ar pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas mērķu aizsardzību

Lietā T‑646/18

Laurence Bonnafous, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv A. Blot un S. Rodrigues, avocats,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv C. Ehrbar un F. Simonetti, pārstāves,

atbildētāja,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas 2018. gada 9. oktobra Lēmumu C(2018) 6753, final, ar ko noraidīts prasītājas 2018. gada 21. janvāra pieteikums par piekļuvi Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūras (EACEA) 2018. gada Cilvēkresursu pārvaldības revīzijas galīgajam ziņojumam,

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneses N. Pultoraka [N. Półtorak] (referente) un M. Stanku [M. Stancu],

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja, Laurence Bonnafous, bija Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūras (EACEA) līgumdarbiniece.

2        2018. gada 30. jūlijā prasītāja Eiropas Komisijas Iekšējās revīzijas dienestam nosūtīja vēstuli, lai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) piekļūtu dokumentam, ko minētais dienests bija apzīmējis kā “Final audit report – IAS Audit on HR Management in the Education, Audiovisual and Cultural Executive Agency [Ares(2018) 361356]” (Galīgais revīzijas ziņojums – Komisijas Iekšējās revīzijas dienesta revīzija par EACEA Cilvēkresursu pārvaldību; turpmāk tekstā – “pieprasītais dokuments”).

3        Ar 2018. gada 9. augusta vēstuli Komisijas iekšējās revīzijas dienests atteica prasītājai piekļuvi pieprasītajam dokumentam. Šis atteikums būtībā bija pamatots ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, kurā ir noteikts, ka Savienības iestāde var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Tas uzskatīja, ka pieprasītā dokumenta publiskošana šajā stadijā kaitētu pārbaužu, izmeklēšanas un revīzijas darbību, kurām šis dokuments ir veltīts, mērķu aizsardzībai, jo tādējādi tiktu traucēta tajā ietverto ieteikumu efektīva īstenošana, un ka ar to saistītie pārraudzības pasākumi nav pilnībā pabeigti.

4        Ar 2018. gada 29. augusta vēstuli prasītāja iesniedza atkārtotu pieteikumu par piekļuvi pieprasītajam dokumentam.

5        Ar 2018. gada 19. septembra elektroniskā pasta vēstuli Komisija informēja prasītāju, ka sākotnējais termiņš, kas paredzēts, lai atbildētu uz atkārtoto piekļuves pieteikumu, kuru tā bija iesniegusi, esot jāpagarina par 15 darba dienām un ka tādējādi šajā ziņā ir jānosaka jauns termiņš, kas beigsies 2018. gada 10. oktobrī.

6        2018. gada 9. oktobrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2018) 6753 final (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar kuru tā noraidīja prasītājas atkārtoto pieteikumu par piekļuvi dokumentam. Tā būtībā uzskatīja, pirmkārt, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums, to interpretējot atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Finanšu regula”) 99. panta 6. punktam, ir pretrunā revīzijas ziņojuma priekšlaicīgai publiskošanai, jo tādējādi tiktu apdraudēts revīzijas viendabīgums un neatkarība un, otrkārt, nav sevišķu sabiedrības interešu, kuru dēļ šo izņēmumu nevarētu piemērot.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

7        Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 26. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību.

8        Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta tajā pašā dienā, prasītāja lūdza apvienot lietu T‑614/17, Bonnafous/EACEA, ar šo lietu. 2018. gada 5. decembrī Komisija iebilda pret abu lietu apvienošanu.

9        2018. gada 21. decembrī prasītāja Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza piedāvājumu iesniegt papildu pierādījumus.

10      Ar 2019. gada 7. janvāra lēmumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs nolēma neapvienot šo lietu ar lietu T‑614/17.

11      Komisija savu iebildumu rakstu Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2019. gada 31. janvārī.

12      Prasītāja savu repliku Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2019. gada 7. martā.

13      2019. gada 17. aprīlī Komisija Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza atbildes rakstu uz repliku.

14      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs ir mainīts, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 27. panta 5. punktu, tiesnese referente tika norīkota uz pirmo palātu, kurai līdz ar to tika iedalīta šī lieta.

15      Tā kā lietas dalībnieces noteiktajā termiņā nebija iesniegušas pieteikumu par tiesas sēdes rīkošanu mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju, nolēma izskatīt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas saskaņā ar Reglamenta 106. panta 3. punktu.

16      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

17      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

18      Lai pamatotu savu prasību, prasītāja izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats attiecas uz LESD 15. panta 3. punkta, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 42. panta un Regulas Nr. 1049/2001 pārkāpumu. Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka nav izpildīts LESD 296. pantā un Hartas 41. pantā ietvertais pienākums norādīt pamatojumu. Visbeidzot, trešais pamats ir balstīts uz samērīguma principa pārkāpumu.

19      Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu sākt prasības izvērtēšanu ar otro pamatu.

 Par otro pamatu, kas saistīts ar LESD 296. panta un Hartas 41. panta pārkāpumu

20      Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots. It īpaši tā norāda, ka identificētie riski ir aprakstīti vēlējuma izteiksmē un bez jebkādas atsauces uz konkrētiem iemesliem, kas ļautu tos definēt vai pat norādīt. Tādējādi tā pauž, ka šis abstraktais pamatojums ir balstīts uz ļoti neskaidriem apsvērumiem. Turklāt tā apgalvo, ka pastāv pretrunas starp minētā lēmuma pamatojumu un 2018. gada 19. septembra vēstules, ko tai nosūtījis Komisijas ģenerālsekretārs, saturu, lai pamatotu atbildes uz prasītājas iesniegto atkārtoto pieteikumu atlikšanu. Tā uzskata, ka minētā kavēšanās tika izskaidrota ar nepieciešamību apkopot visus elementus, kas nepieciešami, lai atbildētu uz tās iesniegto pieteikumu par piekļuvi dokumentam. Tomēr šajā lēmumā nekādā veidā neesot bijuši skarti minētie elementi. Replikas stadijā un joprojām otrā pamata ietvaros prasītāja arī norāda, ka Komisija katrā ziņā nav izpildījusi savu no Regulas Nr. 1049/2001 6. panta 4. punkta izrietošo pienākumu sniegt palīdzību un informēt sabiedrību.

21      Komisija apstrīd šos argumentus.

22      Vispirms jāatgādina pastāvīgās judikatūras atziņa, ka LESD 296. pantā, kā arī Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā prasītajam pamatojumam ir jābūt atbilstošam attiecīgā tiesību akta būtībai un tajā skaidri un nepārprotami jābūt norādītai attiecīgo tiesību aktu pieņēmušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli (skat. spriedumu, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 147. punkts un tajā minētā judikatūra).

23      Prasība sniegt pamatojumu ir jāizvērtē atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem. Pamatojumam nav jāietver visi nozīmīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. panta noteikumiem, ir jāvērtē, ievērojot ne tikai šī akta formulējumu, bet arī tā kontekstu un attiecīgo jomu reglamentējošo juridisko noteikumu kopumu (skat. spriedumu, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 150. punkts un tajā minētā judikatūra). Attiecībā uz pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, ja attiecīgā iestāde šādu piekļuvi atsaka, tai katrā konkrētajā gadījumā, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, ir jāpierāda, ka Regulā Nr. 1049/2001 uzskaitītie izņēmumi patiešām attiecas uz dokumentiem, kuriem lūgta piekļuve (spriedumi, 2008. gada 10. septembris, Williams/Komisija, T‑42/05, EU:T:2008:325, 95. punkts, un 2011. gada 7. jūlijs, Valero Jordana/Komisija, T‑161/04, nav publicēts, EU:T:2011:337, 49. punkts).

24      Tātad saskaņā ar judikatūru iestādei, kas atteikusi piekļuvi dokumentam, ir jāsniedz pamatojums, kas ļauj saprast un pārbaudīt, pirmkārt, vai pieprasītais dokuments tiešām attiecas uz jomu, kuru skar minētais izņēmums, un, otrkārt, vai ar šo izņēmumu saistītā aizsardzības vajadzība ir reāla (skat. spriedumu, 2012. gada 4. maijs, In ‘t Veld/Padome, T‑529/09, EU:T:2012:215, 118. punkts un tajā minētā judikatūra).

25      Turklāt, lai gan Komisijai ir jāizklāsta iemesli, kas pamato kāda no Regulā Nr. 1049/2001 paredzētajiem izņēmumiem no piekļuves tiesībām piemērošanu šajā lietā, tai nav pienākuma sniegt informāciju, kura pārsniedz to, kas ir nepieciešama, lai piekļuves pieprasītājs saprastu tās lēmuma iemeslus un lai Vispārējā tiesa varētu pārbaudīt tā tiesiskumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 30. janvāris, Terezakis/Komisija, T‑380/04, nav publicēts, EU:T:2008:19, 119. punkts).

26      Ņemot vērā šos apstākļus, ir jānosaka, vai šajā lietā Komisija ir izpildījusi no LESD 296. panta un Hartas 41. panta izrietošās prasības.

27      Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā riski, uz kuriem atsaucas Komisija, lai pamatotu savu atteikumu izsniegt pieprasīto dokumentu, ir norādīti tikai hipotētiski, neatsaucoties uz konkrētajiem iemesliem, kas ļautu tos definēt.

28      Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums tajā ir skaidri izklāstīts.

29      Apstrīdētajā lēmumā Komisija būtībā ir uzskatījusi, ņemot vērā vispārējo konfidencialitātes prezumpciju, ka iespējamā pieprasītā dokumenta publiskošana var apdraudēt attiecīgās revīzijas mērķus. Tādējādi tā uzskatīja, ka šāda izpaušana varētu apdraudēt šīs revīzijas viendabīgumu un neatkarību, it īpaši attiecībā uz turpmākajiem pasākumiem, kas būtu jāveic, kā arī to apstiprināšanu iekšējās revīzijas dienestā. Tādējādi tā uzskatīja, ka pastāv paredzams risks, ka, izsniedzot pieprasīto dokumentu, tiks apdraudēta savstarpējās uzticēšanās gaisotne starp EACEA un minēto dienestu, un tas varētu negatīvi ietekmēt atbilstošo ieteikumu īstenošanu.

30      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir skaidri izklāstījusi riskus, sakarā ar kuriem, kā tā uzskatīja, izsniedzot pieprasīto dokumentu, varēja tikt apdraudēti attiecīgās revīzijas mērķi.

31      Šajā ziņā ir jāprecizē, ka šajā stadijā nav jālemj par apstrīdētajā lēmumā norādīto motīvu pamatotību. Komisijas lēmuma pamatojuma esamības un apjoma vērtēšana ir uzskatāma par lēmuma būtisko formas prasību pārbaudi un tātad par šī lēmuma formālā tiesiskuma pārbaudi. Tā ir jānošķir no šī lēmuma motīvu pamatotības pārbaudes, kas ietilpst pārbaudes pēc būtības jomā (skat. spriedumu, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67. punkts un tajā minētā judikatūra), un kas šajā lietā tiks izklāstīta prasītājas izvirzītā pirmā pamata pārbaudes ietvaros.

32      Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ir pārāk abstrakts, jo tas ir balstīts uz ļoti neskaidriem apsvērumiem.

33      Šajā ziņā, kā tas izriet no šī sprieduma 29. punktā ietvertā kopsavilkuma, ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija tostarp uzskatīja, ka papildus riskiem, kādiem tiktu pakļauti attiecīgās revīzijas mērķi, ja pieprasītais dokuments tiktu izsniegts, šķērslis šai izsniegšanai bija arī fakts, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums ir jāinterpretē, ņemot vērā Finanšu regulas 99. panta 6. punktu. Turklāt Komisija atgādināja nepieciešamību nošķirt administratīvo darbību no likumdošanas procedūrām, jo pārskatāmības prasība pēdējām minētajām ir daudz izteiktāka, ko prasītāja neapstrīd.

34      Ir jānorāda, ka iepriekš 33. punktā izklāstītais pamatojums ir pietiekama prasītājai sniegta norāde, lai viņa varētu uzzināt, vai apstrīdētais lēmums bija pamatots vai arī tajā ir pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību. Pamatojoties uz šiem iemesliem, prasītāja varēja saprast konkrētos iemeslus, kuru dēļ Komisija šajā lietā uzskatīja, ka uz pieprasīto dokumentu attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums. Turklāt šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītājas apgalvojums, ka nav iespējams uzskatīt, ka minētais izņēmums ir jāinterpretē šādi, ir viņas pirmā pamata ietvaros izvirzītās argumentācijas centrā. Turklāt ir jākonstatē, ka minētais pamatojums ir pietiekams, lai Vispārējā tiesa varētu pārbaudīt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

35      Līdz ar to nevar apstrīdēt, ka apstrīdētais lēmums atbilst iepriekš 22.–25. punktā minētajā judikatūrā atgādinātajiem nosacījumiem. Tādēļ prasītājas arguments, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma pamatojums ir pārāk abstrakts, ir jānoraida.

36      Treškārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums neatbilst tam, kas izklāstīts elektroniskā pasta vēstulē, kura tai tika nosūtīta 2018. gada 19. septembrī.

37      Tomēr jānorāda, ka attiecīgās elektroniskā pasta vēstules mērķis bija vienīgi norādīt prasītājai, ka Komisija uz tās atkārtoto pieteikumu par piekļuvi pieprasītajam dokumentam nevarēja atbildēt sākotnēji noteiktajā termiņā. Tādējādi šī elektroniskā pasta vēstule nekādi nebija vērsta uz to, lai izklāstītu iemeslus, kuru dēļ attiecīgā gadījumā minētais pieteikums būtu jānoraida.

38      No tā izriet, ka ar šo prasītājas argumentu nevar apšaubīt apstrīdētā lēmuma pamatojuma pietiekamību un tādējādi šī iemesla dēļ tas ir jānoraida.

39      Ceturtkārt, prasītāja replikas stadijā apgalvo, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu sniegt palīdzību un informēt sabiedrību, kas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 6. panta 4. punkta.

40      Jāatgādina, ka Regulas Nr. 1049/2001 6. panta 4. punktā ir noteikts, ka “iestādes sniedz ziņas un palīdz pilsoņiem noskaidrot, kādā veidā un kur var iesniegt pieteikumus saistībā ar piekļuvi dokumentiem”.

41      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāja nemin nevienu apstākli, kas varētu pierādīt, ka Komisija šajā lietā nav izpildījusi Regulas Nr. 1049/2001 6. panta 4. punktā paredzētos pienākumus, nedz arī to, ka prasītājas apgalvotā apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamība ir uzskatāma par šādu šajā tiesību normā paredzētā pienākuma sniegt palīdzību un informāciju neizpildi.

42      Šajā ziņā, kā jau tika atgādināts iepriekš 2.–6. punktā, ir jānorāda, ka prasītāja vispirms lūdza piekļuvi pieprasītajam dokumentam, 2018. gada 30. jūlijā nosūtot Komisijas Iekšējās revīzijas dienestam elektroniskā pasta vēstuli. Tas uz šo elektroniskā pasta vēstuli atbildēja ar 2018. gada 9. augusta vēstuli. Pēc tam prasītāja apstrīdēja minētā dienesta paziņoto vērtējumu, 2018. gada 29. augustā iesniedzot atkārtotu piekļuves pieteikumu. Komisija pienācīgi atbildēja uz šo atkārtoto piekļuves pieteikumu, 2018. gada 9. oktobrī pieņemot apstrīdēto lēmumu, pēc tam, kad tā 2018. gada 19. septembrī bija informējusi prasītāju, ka termiņš atbildei uz minēto pieteikumu ir jāpagarina par piecpadsmit dienām.

43      Jāprecizē arī, ka prasītāja neapstrīd procedūras, kuras noslēgumā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, likumību. Turklāt no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājai bija pietiekami labi zināma pieteikumu par piekļuvi dokumentiem iesniegšanas kārtība, lai varētu iesniegt strīdīgo piekļuves pieteikumu. Turklāt nav strīda par to, ka Komisija uz to ir atbildējusi rūpīgi.

44      Šajā kontekstā ir jākonstatē, ka prasītājas argumentācijā nav neviena elementa, kas varētu pierādīt, ka Komisija nav izpildījusi savu Regulas Nr. 1049/2001 6. panta 4. punktā paredzēto pienākumu sniegt palīdzību vai ka šāda pienākumu neizpilde var ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Turklāt prasītāja neizvirza nevienu elementu, kas varētu izskaidrot saikni, ko tā saskata starp šo apgalvoto pienākumu neizpildi un šī lēmuma pamatojumu, kas tomēr ir šī pamata priekšmets.

45      Līdz ar to prasītājas arguments, ar kuru tā apgalvo, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu sniegt palīdzību un informēt sabiedrību, kas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 6. panta 4. punkta, nav pamatots. Tādējādi tas ir jānoraida.

46      Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida kopumā.

 Par pirmo prasības pamatu – LESD 15. panta 3. punkta, Hartas 42. panta un Regulas Nr. 1049/2001 pārkāpumu

47      Prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pieļāvusi kļūdu, atsacīdamās izsniegt pieprasīto dokumentu, atsaucoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu. Šo pamatu var iedalīt četrās daļās.

48      Pirmajā daļā prasītāja apgalvo, ka revīzija, kuras ietvaros tika sagatavots pieprasītais dokuments, bija pabeigta, kad viņa lūdza piekļuvi šim dokumentam. Šajā ziņā pats dokumenta nosaukums, proti, “Final audit report – IAS Audit on HR Management in the Education, Audiovisual and Cultural Executive Agency (Ares(2018)361356)”, kā arī apstrīdētajā lēmumā izklāstītie apsvērumi, saskaņā ar kuriem, “pamatojoties uz galīgo revīzijas ziņojumu, [EACEA] piekrita īstenot piedāvātos ieteikumus”, pierādot, ka attiecīgā revīzija ir pabeigta. Turklāt pašas EACEA izstrādātais dokuments ar nosaukumu “HR Annual Plan” (Ikgadējais cilvēkresursu plāns) apstiprinot šos apgalvojumus, ciktāl tajā esot paredzēti korektīvi pasākumi, kas pierādot, ka ir sasniegta revīzijas beigu stadija. Turklāt no šī pēdējā minētā dokumenta izrietot, ka septiņi no pieprasītajā dokumentā piedāvātajiem pasākumiem ir pilnībā īstenoti, un būtu saprātīgi pieņemt, ka divi pēdējie piedāvātie pasākumi būtu veikti pilnībā, jo tie attiecīgi 70 % un 80 % apmērā jau bija īstenoti dokumenta “HR Annual Plan” izstrādes laikā. Replikas stadijā prasītāja apgalvo, ka desmit galvenie pasākumi tika pilnībā īstenoti, pamatojoties uz revīzijas ziņojuma ieteikumiem. Lai pamatotu šo argumentāciju, tā sagatavoja apkopojošu piezīmi par EACEA īstenošanas pasākumu īstenošanas koeficientu analīzi. Tomēr tā šajā ziņā apgalvo – tā kā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu, lai atteiktu piekļuvi dokumentam, var atsaukties tikai tad, ja tā publiskošana var apdraudēt revīzijas darbības mērķus, tas šajā gadījumā nav piemērojams, jo attiecīgā revīzija ir pabeigta. Katrā ziņā piekļuvi pieprasītajam dokumentam nebūtu pieņemami padarīt atkarīgu no nejauša, sagaidāma un attāla notikuma nākotnē.

49      Otrajā daļā prasītāja apgalvo, ka Komisijas arguments, saskaņā ar kuru tai esot jāgaida, kamēr pieprasītajā dokumentā formulētie ieteikumi tiks klasificēti pēc tam, kad EACEA tos ir īstenojusi, pirms tiek atļauta to paziņošana sabiedrībai, ir pretrunā gan Regulas Nr. 1049/2001 mērķim, gan LESD 15. pantā un Hartas 42. pantā atzītajām tiesībām uz pārskatāmību. Turklāt Vispārējā tiesa to jau esot konstatējusi savā 2010. gada 9. jūnija spriedumā Éditions Jacob/Komisija (T‑237/05, EU:T:2010:224). Katrā ziņā prasītāja apgalvo, ka Komisijas izmeklēšanas darbību mērķu jēdziena vispārīgā piemērojamība izriet no tās veiktās tiesību uz pārskatāmību neitralizējošas interpretācijas, kas nevar tikt akceptēta. Turklāt, prasītājas ieskatā, atsaukšanās uz noteiktām vispārējām prezumpcijām nevarot tikt sistemātiski izsecināta attiecībā uz visām izmeklēšanas vai revīzijas procedūrām, jo izņēmumi no pārskatāmības principa, kā to pierāda 2010. gada 9. jūnija sprieduma Éditions Jacob/Komisija (T‑237/05, EU:T:2010:224) 123. punkts, ir jāinterpretē šauri un jāierobežo ar attiecīgās procedūras specifiskumu.

50      Trešajā daļā prasītāja apgalvo, ka norma, kas izriet no atvasinātajām tiesībām, nevarot nepamatoti ierobežot pamattiesības, kuru juridiskais spēks ir līdzvērtīgs primārajām tiesībām. Līdz ar to esot jānoraida Komisijas arguments, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums ir jāinterpretē, ņemot vērā Finanšu regulas 99. panta 6. punktu, kurā ir noteikts, ka “iekšējā revidenta ziņojumi un konstatējumi [..] ir publiski pieejami tikai pēc tam, kad iekšējais revidents ir apstiprinājis pasākumus minēto dokumentu īstenošanai”. Replikas stadijā prasītāja apgalvo, ka minētais izņēmums ir jāinterpretē saskaņoti ar Finanšu regulas 99. panta 6. punktu. Tomēr tā uzskata, ka iespēja atsaukties uz šādu konfidencialitātes pienākumu šajā lietā nevar atbrīvot Komisiju no pienākuma veikt konkrētu un individuālu pieprasītā dokumenta pārbaudi, jo, tā kā minētais dokuments ir pabeigts, Komisijai nebija pamata piemērot izņēmumu, kas izriet no šīs pēdējās minētās tiesību normas, ne arī vispārēju prezumpciju par revīzijas darbību aizsardzību.

51      Ceturtajā daļā prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums neatbilst saprātīgi paredzama riska pārbaudei. Proti, risks, ka tiks apdraudēts attiecīgās izmeklēšanas viendabīgums un neatkarība, tajā esot formulēts tikai tīri hipotētiski. Savukārt tajā neesot pierādīta nedz nepieciešamība visam pieprasītajam dokumentam piemērot attiecīgo izņēmumu, nedz nepieciešamība piemērot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu. Tādējādi, lai pamatotu minēto lēmumu, nevar atsaukties uz vispārēju prezumpciju par nepubliskošanu. Ņemot vērā šos apsvērumus, prasītāja uzskata, ka šajā lietā nebija jāatsaucas uz sevišķu sabiedrības interešu esamību, lai pamatotu minētā dokumenta publiskošanu. Tomēr viņa katrā ziņā un pakārtoti norāda uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas pieļauta šajā lēmumā. Proti, viņa uzskata, ka tajā ir kļūdaini uzskatīts, ka viņas argumenti, lai iegūtu piekļuvi šim dokumentam, ir “acīmredzami privāti”. Komisijai esot bijis jāidentificē šie privātie apsvērumi un jāpārbauda, vai atsaukšanās uz vispārējo pārskatāmības principu ir pietiekama, lai noraidītu nepieciešamību aizsargāt šo dokumentu.

52      Komisija apstrīd šos argumentus.

53      Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir jāizskata kopā pirmās trīs daļas un pēc tam ceturtā daļa.

 Par pirmajām trīs daļām

54      Vispirms attiecībā uz sabiedrības tiesībām piekļūt Savienības iestāžu dokumentiem ir jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 42. pantu “ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem neatkarīgi no to veida”. Arī no LESD 15. panta 3. punkta pirmā teikuma izriet, ka “jebkuram Savienības pilsonim, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam ir juridiskā adrese kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem, neatkarīgi no to veida”.

55      Tai pat laikā Regulas Nr. 1049/2001, kas pieņemta, pamatojoties uz EKL 255. panta 2. punktu, kā izriet no tās 1. panta, lasot kopā ar tās 4. apsvērumu, mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem (spriedums, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 40. punkts).

56      Tomēr jāatgādina, ka īpašos apstākļos šīm piekļuves tiesībām var tikt noteikti ierobežojumi. Kā tostarp ir paredzēts LESD 15. panta 3. punktā, “Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot regulas, saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru nosaka vispārējus principus un ierobežojumus, pamatojoties uz sabiedriskām vai privātām interesēm, kas reglamentē minētās tiesības piekļūt dokumentiem”. Tātad no tā formulējuma skaidri izriet, ka minētos ierobežojumus var noteikt ar regulām.

57      Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā ir paredzēts izņēmumu tiesiskais regulējums, kas iestādēm dod tiesības atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt kādai no šajā pantā aizsargātajām interesēm (skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

58      Šajā ziņā judikatūrā turklāt ir atgādināts, ka tiesības piekļūt dokumentiem tomēr ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem, vienlaikus precizējot, ka, tā kā ar tiem tiek izdarīta atkāpe no principa par iespējami plašāku sabiedrības piekļuvi dokumentiem, šādi izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (spriedums, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 62. un 63. punkts).

59      Viens no piekļuves dokumentiem tiesību izņēmumiem ir Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā ietvertais izņēmums, atbilstoši kuram iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

60      Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, it īpaši tā 2. punktā, paredzētā izņēmumu sistēma ir balstīta uz konkrētā situācijā esošo pretējo interešu, proti, no vienas puses, interešu par labu attiecīgo dokumentu izsniegšanai un, no otras puses, interešu, kuras šī izsniegšana apdraudētu, līdzsvarošanu. Lēmums, kas tiek pieņemts uz lūguma piekļūt dokumentiem pamata, ir atkarīgs no jautājuma par to, kādām interesēm šajā gadījumā ir jāprevalē (spriedums, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 42. punkts).

61      Turklāt, ja iestādei lūdz publiskot dokumentu, tai katrā atsevišķā gadījumā ir jāizvērtē, vai uz šo dokumentu attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētie izņēmumi no sabiedrības tiesībām piekļūt iestāžu dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 35. punkts).

62      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šajā lietā ir jālemj par to, vai bija pamatoti, kā to apgalvo Komisija, atteikt prasītājai piekļuvi pieprasītajam dokumentam, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, kas interpretēts, ņemot vērā Finanšu regulas 99. panta 6. punktu, galvenokārt tādēļ, ka pastāvēja paredzams risks, ka, to izpaužot, tiktu apdraudēts attiecīgās revīzijas mērķis, traucējot EACEA ieviest tajā minētos ieteikumus.

63      No prasītājas argumentācijas būtībā izriet, ka tā apstrīd Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētā izņēmuma piemērošanu pieprasītajam dokumentam, kā arī tā interpretāciju atbilstoši Finanšu regulas 99. panta 6. punktam, pamatojoties uz to, ka revīzija, kurā bija iekļauta šī dokumenta versija, bija pabeigta brīdī, kad viņa iesniedza pieteikumu par piekļuvi minētajam dokumentam. Prasītāja uzskata, ka faktiski Regulas Nr. 1049/2001 mērķim, kā arī pārskatāmības principam būtu pretrunā gaidīt, kamēr revīzijas galīgajā ziņojumā formulētie ieteikumi tiks īstenoti, pirms ar tiem saistītos dokumentus var publiskot, nebaidoties kaitēt šīs revīzijas mērķiem.

64      Pirmkārt, attiecībā uz stadiju, kurā attiecīgā revīzija bija brīdī, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ir jāatgādina, ka pieprasītais dokuments ir Komisijas iekšējās revīzijas dienesta galīgais ziņojums, kas ietilpst administratīvās lietas materiālos saistībā ar EACEA cilvēkresursu vadības revīziju.

65      Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka šī lieta atšķiras no lietas, kurā tika pasludināts 2015. gada 12. maija spriedums Technion un Technion Research & Development Foundation/Komisija (T‑480/11, EU:T:2015:272), uz kuru kā piemēru Komisija tostarp ir atsaukusies apstrīdētajā lēmumā. Proti, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 66. punktā uzskatīja, ka “[attiecīgā] lēmuma pieņemšanas datumā gala ziņojums, ar kuru tiek pabeigta revīzijas procedūra, vēl nebija pieņemts un ka papildu izmeklēšanas darbības saistībā ar šo revīziju bija iespējamas un pieļaujamas”. Šajā lietā nav strīda par to, ka galīgais ziņojums bija pieņemts brīdī, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

66      Tomēr, kā izriet no lietas materiālos ietilpstošajiem dokumentiem, it īpaši no prasītājas pašas sagatavotā kopsavilkuma, 2018. gada 24. oktobrī tika piemēroti tikai daži no pieprasītajā dokumentā formulētajiem ieteikumiem, un tas nozīmē, ka visi šajā dokumentā formulētie ieteikumi brīdī, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, vēl nebija piemēroti.

67      Līdz ar to no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, lai gan galīgais ziņojums, ar kuru tika pabeigta revīzijas procedūra, brīdī, kad tika iesniegts pieteikums par piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem, patiešām jau bija pieņemts, īstenošanas pasākumi attiecībā uz minēto revīzijas procedūru apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī vēl tikai notika.

68      Otrkārt, ciktāl prasītāja apgalvo, ka gaidīt, kamēr Komisija klasificēs pieprasītajā dokumentā formulētos ieteikumus, pirms tiek atļauts tos paziņot sabiedrībai, ir pretrunā gan Regulas Nr. 1049/2001 mērķim, gan LESD 15. pantā un Hartas 42. pantā atzītajām tiesībām uz pārskatāmību, ir jākonstatē turpmāk minētais.

69      Apstrīdētajā lēmumā Komisija tostarp uzskatīja, ka izņēmums no tiesībām piekļūt dokumentiem, kas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma, ir jāinterpretē, ņemot vērā Finanšu regulas 99. panta 6. punktu. Katrā ziņā ir jānorāda, ka 118. panta 9. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.), ar kuru atbilstoši tās 281. panta 1. punktam kopš 2018. gada 2. augusta tika atcelta Finanšu regula, ir ietverta norma, kurā būtībā pārņemts Finanšu regulas 99. panta 6. punkts.

70      Šajā ziņā ir jāprecizē, ka Finanšu regulas 99. panta 6. punktā ir paredzēts, ka “iekšējā revidenta ziņojumi un konstatējumi, kā arī iestādes ziņojumi ir publiski pieejami tikai pēc tam, kad iekšējais revidents ir apstiprinājis pasākumus minēto dokumentu īstenošanai”.

71      Tāpat ir jākonstatē, ka Regulai Nr. 1049/2001 un Finanšu regulai ir atšķirīgi mērķi. Regulas Nr. 1049/2001 mērķis ir maksimāli atvieglot tiesību piekļūt dokumentiem īstenošanu, kā arī sekmēt labu administratīvo praksi (spriedums, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 109. punkts). Savukārt Finanšu regulas mērķis ir noteikt finanšu noteikumus, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam. Precīzāk, tās 9. nodaļā ir definēti konkrēti uzdevumi un darbības noteikumi, kas ir piemērojami iekšējam revidentam, un katrai Savienības iestādei tāds ir jāieceļ.

72      Tai pat laikā jāņem vērā, ka Regulā Nr. 1049/2001 un Finanšu regulā nav tiesību normas, kurā būtu skaidri paredzēts vienas regulas pārākums pār otru. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka principā nevar izslēgt, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzētie izņēmumi tiek interpretēti, ņemot vērā dažus konkrētus Savienības tiesību noteikumus. Līdz šādā gadījumā ar to ir jānodrošina katras šīs regulas piemērošana tādā veidā, kas atbilst otrai regulai un ļauj tās piemērot saskaņoti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 123. punkts; 2013. gada 29. janvāris, Cosepuri/EFSA, T‑339/10 un T‑532/10, EU:T:2013:38, 85. punkts, un 2016. gada 21. septembris, Secolux/Komisija, T‑363/14, EU:T:2016:521, 43. punkts).

73      Finanšu regulas 99. panta 6. punkta mērķis ir ierobežot piekļuvi iekšējā revidenta ziņojumiem un secinājumiem, minētos dokumentus nepubliskojot līdz brīdim, kad tas ir apstiprinājis to īstenošanas pasākumus. Šādos apstākļos, ja, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, tiktu atļauta vispārēja piekļuve iekšējā revidenta ziņojumiem, kuru īstenošanas pasākumus tas vēl nav apstiprinājis, tiktu apdraudēts līdzsvars, kādu Savienības likumdevējs ir vēlējies nodrošināt Finanšu regulā starp sabiedrības tiesībām pēc iespējas plašāk piekļūt iestāžu dokumentiem un iekšējā revidenta tiesībām pabeigt pārbaudes, kuras tas veic.

74      Tādēļ nolūkā interpretēt Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā ietverto izņēmumu ir jāpiemēro vispārējā prezumpcija atbilstoši kurai iekšējā revidenta ziņojumu un secinājumu publiskošana, pirms tas ir apstiprinājis to īstenošanas pasākumus, var kaitēt šo viņa veikto revīziju mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 123. punkts; 2013. gada 29. janvāris, Cosepuri/EFSA, T‑339/10 un T‑532/10, EU:T:2013:38, 85. punkts, un 2016. gada 21. septembris, Secolux/Komisija, T‑363/14, EU:T:2016:521, 43. punkts), paturot prātā, ka šī prezumpcija par kaitēšanu nekādā ziņā neizslēdz, ka ieinteresētās personas var tostarp pierādīt, ka uz konkrēto dokumentu, kura publiskošana tiek lūgta, minētā prezumpcija neattiecas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).

75      Katrā ziņā jāprecizē, ka tas, ka uz iekšējās revīzijas dokumentiem attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums, ja vien revidents nav apstiprinājis attiecīgās revīzijas īstenošanas pasākumus, ierobežo sabiedrības pamattiesības piekļūt dokumentiem tikai divkārt ierobežotā veidā.

76      Proti, pirmkārt, šī interpretācija no pārbaužu, izmeklēšanas un revīzijas darbībām skar konkrēto iekšējā revidenta veikto revīziju kategoriju. Otrkārt, tā ir ierobežota laikā, jo tā ļauj Savienības iestādēm atteikt piekļuvi ziņojumiem un secinājumiem par šādām iekšējām revīzijām tikai līdz brīdim, kad iekšējais revidents būs apstiprinājis to īstenošanai veiktos pasākumus. Citiem vārdiem sakot, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums, to interpretējot atbilstoši Finanšu regulas 99. panta 6. punktam, ir ierobežots ar tās procedūras ilgumu, kuras noslēgumā iekšējais revidents apstiprina šādu ziņojumu īstenošanas pasākumus.

77      Ņemot vērā visu iepriekš minēto un nepieciešamību nodrošināt Regulas Nr. 1049/2001 un Finanšu regulas saskanīgu piemērošanu, prasītāja tātad kļūdaini apgalvo, ka Komisija, atteikdama tai piekļuvi pieprasītajam dokumentam, ir nepareizi interpretējusi tiesības uz pārskatāmību, jo iekšējais revidents vēl nebija apstiprinājis attiecīgās revīzijas sakarā veicamos turpmākos pasākumus.

78      Treškārt, ciktāl prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums šajā lietā nav piemērojams, tādēļ ka pieprasītā dokumenta publiskošana nevarēja apdraudēt attiecīgās revīzijas mērķus, jo tā esot bijusi pabeigta, ir jāatgādina, kā tas ir konstatēts iepriekš 66. punktā, ka visi šajā dokumentā formulētie ieteikumi apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī vēl nebija īstenoti.

79      Šajā ziņā ir jāprecizē, ka 2006. gada 6. jūlija sprieduma Franchet un Byk/Komisija (T‑391/03 un T‑70/04, EU:T:2006:190) pasludināšanas brīdī, uz ko prasītāja atsaucās savos procesuālajos rakstos, atbilstošās Finanšu regulas tiesību normas par piekļuvi dokumentiem iekšējās revīzijas procedūrā vēl nebija stājušās spēkā faktu rašanās laikā lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums, un ka Finanšu regulas tolaik piemērojamajā redakcijā nebija paredzētas normas, kas ierobežotu sabiedrības piekļuvi revīzijas ziņojumiem. Kopš Finanšu regulas 2012. gada redakcijas stāšanās spēkā tās 99. panta 6. punkta noteikumi noteikti ir jāņem vērā, lai novērtētu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu iepriekš 68.–77. punktā minēto iemeslu dēļ. Līdz ar to attiecīgos īstenošanas pasākumus šajā lietā nevar uzskatīt par nejaušu, sagaidāmu un attālu notikumu nākotnē, no kura būtu atkarīga piekļuve pieprasītajam dokumentam prasītājas minētās judikatūras izpratnē.

80      Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmā pamata pirmās trīs daļas ir jānoraida.

 Par ceturto daļu

81      Prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisija būtu veikusi konkrētu pieprasītā dokumenta pārbaudi, pirms tā secināja, ka tas ir “konfidenciāls”. Otrkārt, viņa apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinādama, ka viņas interesei izsniegt pieprasīto dokumentu drīzāk ir privāts raksturs.

82      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, pirmkārt, iestādei, kas saņem pieteikumu saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, principā ir konkrēti un individuāli jāizvērtē to dokumentu saturs, kuri norādīti pieteikumā (spriedums, 2005. gada 13. aprīlis, Verein für Konsumenteninformation/Komisija, T‑2/03, EU:T:2005:125, 74. punkts).

83      Tomēr šis principiālais risinājums nenozīmē, ka šāda izvērtēšana ir jāveic jebkuros apstākļos. Tā kā mērķis konkrētai un individuālai izvērtēšanai, kas iestādei principā ir jāveic, atbildot uz piekļuves pieteikumu, kas iesniegts atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001, ir – ļaut attiecīgajai iestādei izvērtēt, kādos gadījumos tiesībām uz piekļuvi ir piemērojams izņēmums, no vienas puses, un apsvērt iespēju piešķirt daļēju piekļuvi, no otras puses, minētā izvērtēšana var arī nebūt vajadzīga, ja konkrētā gadījuma īpašajos apstākļos ir acīmredzams, ka piekļuve ir jānoraida vai, tieši otrādi, jāpiešķir. Tāds tai skaitā būtu gadījums, ja noteiktiem dokumentiem acīmredzami būtu pilnībā piemērojams izņēmums no piekļuves tiesībām vai, tieši otrādi, būtu acīmredzami pilnībā jāpiešķir piekļuve, vai arī, visbeidzot, Komisija jau būtu veikusi konkrētu un individuālu pārbaudi līdzīgos apstākļos (spriedums, 2005. gada 13. aprīlis, Verein für Konsumenteninformation/Komisija, T‑2/03, EU:T:2005:125, 75. punkts).

84      Šajā lietā ir skaidrs, ka apstrīdētajā lēmumā un šī sprieduma 29. punktā minēto iemeslu dēļ Komisija uzskatīja, ka pieprasītā dokumenta izsniegšanas gadījumā attiecīgās revīzijas mērķi būtu apdraudēti. Šie apsvērumi turklāt ir tikuši skaidri izklāstīti minētajā lēmumā.

85      Tādējādi ir jākonstatē, ka šajā lietā bija acīmredzams, ka nav nepieciešams konkrēti un individuāli izvērtēt pieteikumā minētā dokumenta saturu, jo uz to attiecas vispārēja prezumpcija, saskaņā ar kuru iekšējā revidenta sagatavoto secinājumu un ziņojumu publiskošana, pirms pēdējais minētais ir apstiprinājis to īstenošanas pasākumus, var kaitēt to revīziju mērķiem, uz kurām tie attiecas.

86      Līdz ar to ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisija būtu veikusi konkrētu pieprasītā dokumenta pārbaudi.

87      Otrkārt, ciktāl prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, uzskatot, ka intereses, kas bija prasītājas iesniegtā pieteikuma par piekļuvi pieprasītajam dokumentam pamatā, drīzāk bija privāta rakstura, ir jākonstatē, ka Komisija pamatoti uzsver, ka tad, kad prasītāja lūdza šo lietu apvienot ar lietu, kurā tika pasludināts 2019. gada 6. jūnija spriedums Bonnafous/EACEA (T‑614/17, nav publicēts, EU:T:2019:381), viņa skaidri izvirzīja šādus privāta rakstura iemeslus, lai pamatotu savu interesi piekļūt pieprasītajam dokumentam.

88      Tādējādi attiecīgajā lūgumā apvienot lietas prasītāja it īpaši ir norādījusi, ka “[pieprasītā dokumenta] tekstam [viņai būtu jāļauj] apstiprināt un/vai dokumentēt vairākus lietā T‑614/17 izvirzītos iebildumus”.

89      Taču īpašā interese, ko pieteicējs var apgalvot attiecībā uz piekļuvi dokumentam, kas uz to personiski attiecas, nevar tikt ņemta vērā kā sevišķa sabiedrības interese Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta normu izpratnē. No tā izriet, ka privāto interešu aizsardzība, ceļot prasību, nav sevišķas sabiedrības intereses iepriekš minētās tiesību normas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, NLG/Komisija, T‑109/05 un T‑444/05, EU:T:2011:235, 148. punkts).

90      Turklāt vēlreiz jāatgādina, ka prasītājai izteiktais publiskošanas atteikums, kā arī šī atteikuma pamatā esošā vispārējā prezumpcija, saskaņā ar kuru pieprasītā dokumenta publiskošana varētu kaitēt attiecīgās revīzijas mērķiem, ir pagaidu rakstura. No minētās prezumpcijas rakstura vien jau izriet, ka tā ir saistoša tikai tik ilgi, kamēr Komisijas iekšējās revīzijas dienests nav apstiprinājis pieprasītā dokumenta īstenošanas pasākumus. Līdz ar to šajā lietā nav nozīmes atsaucei uz 2000. gada 12. oktobra spriedumu JT’s Corporation/Komisija (T‑123/99, EU:T:2000:230, 50. punkts) un 2006. gada 6. jūlija spriedumu Franchet un Byk/Komisija (T‑391/03 un T‑70/04, EU:T:2006:190, 112. punkts), kas ir ietverta replikā, lai pamatotu argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums liedz pilsoņiem iespēju kontrolēt publiskās varas īstenošanas tiesiskumu.

91      Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas varētu pierādīt, ka pieprasītā dokumenta publiskošanu šajā lietā varētu pamatot sevišķas sabiedrības intereses.

92      Līdz ar to pirmā pamata ceturtā daļa un līdz ar to arī pirmais pamats kopumā ir jānoraida.

 Par trešo pamatu, kas balstīts uz samērīguma principa pārkāpumu

93      Prasītāja apgalvo, ka vispārējā prezumpcija par pieprasītā dokumenta nepubliskošanu, uz kuru ir balstīts apstrīdētais lēmums, nav pamatota. Viņa uzskata, ka atteikums kaut vai daļēji publiskot šo dokumentu ir jāinterpretē kā atteikums to pārbaudīt konkrēti un individuāli, kas esot acīmredzams samērīguma principa pārkāpums.

94      Komisija apstrīd šos argumentus.

95      Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka iepriekš 82.–85. punktā jau minēto iemeslu dēļ Komisijai šajā lietā nebija jāveic pieprasītā dokumenta konkrēta un individuāla pārbaude.

96      Tādējādi trešais pamats, kā arī prasība kopumā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

97      Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Laurence Bonnafous atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Kanninen

Półtorak

Stancu

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 26. martā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.