TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2012. gada 18. oktobrī (*)
Direktīva 2003/109/EK – Tādu trešo valstu valstspiederīgo statuss, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji – Piemērošanas joma – 3. panta 2. punkta e) apakšpunkts – Uzturēšanās, kuras pamatā ir formāli ierobežota uzturēšanās atļauja
Lieta C‑502/10
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Raad van State (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 14. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 20. oktobrī, tiesvedībā
Staatssecretaris van Justitie
pret
Mangat Singh.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), kas pilda trešās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts], E. Juhāss [E. Juhász], Dž. Arestis [G. Arestis] un T. fon Danvics [T. von Danwitz],
ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– M. Singh vārdā – I. M. Hagg, advocaat,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. Noort, pārstāve,
– Beļģijas valdības vārdā – T. Materne un C. Pochet, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Condou‑Durande un R. Troosters, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2012. gada 15. maija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīvas 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.), 3. panta 2. punkta e) apakšpunktu.
2 Šis lūgums ir ticis izteikts tiesvedībā starp Staatssecretaris van Justitie (Valsts tieslietu sekretārs, turpmāk tekstā – “Staatssecretaris”) un M. Singh pēc tam, kad tika noraidīts viņa lūgums piešķirt pastāvīgā iedzīvotāja EK uzturēšanās atļauju.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Atbilstoši Direktīvas 2003/109 preambulas 2., 4., 6. un 12. apsvērumam:
“(2) Eiropadome tās īpašajā sanāksmē Tamperē 1999. gada 15. un 16. oktobrī noteica, ka trešo valstu pilsoņu juridiskais statuss jātuvina dalībvalstu pilsoņu juridiskajam statusam, un ka personai, kas likumīgi nodzīvojusi dalībvalstī laikposmu, kurš vēl jānosaka, un kam ir pastāvīgas uzturēšanās atļauja, jāpiešķir virkne vienotu tiesību, kuras cik iespējams līdzinās Eiropas Savienības pilsoņu tiesībām.
[..]
(4) To trešo valstu pilsoņu integrācija, kas ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, ir ekonomiskās un sociālās kohēzijas – Līgumā [EKL] paredzētā Kopienas pamatmērķa – būtisks elements.
[..]
(6) Galvenajam kritērijam, lai iegūtu pastāvīgā iedzīvotāja statusu, būtu jābūt uzturēšanās ilgumam dalībvalsts teritorijā. Uzturēšanās laikam jābūt likumīgam un nepārtrauktam, lai pierādītu, ka persona ir nostiprinājusies valstī. Būtu jāparedz zināma elastība, lai varētu ņemt vērā apstākļus, kādos personai var būt uz laiku jāatstāj teritorija.
[..]
(12) Lai izveidotu īstu instrumentu pastāvīgo iedzīvotāju integrācijai sabiedrībā, kurā tie dzīvo, pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme ar dalībvalsts pilsoņiem dažādos ekonomikas un sociālos jautājumos saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajiem attiecīgiem nosacījumiem.”
4 Minētās direktīvas 1. pantā, kura nosaukums ir “Priekšmets”, ir noteikts šādi:
“Šī direktīva paredz:
a) nosacījumus pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanai un atsaukšanai, ko piešķir dalībvalsts attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi dzīvo tās teritorijā, un ar to saistītajām tiesībām; [..]
[..].”
5 Šīs pašas direktīvas 3. panta, kura nosaukums ir “Darbības joma”, 1. un 2. punkts ir šādi:
“1. Šī direktīva attiecas uz trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi dzīvo dalībvalsts teritorijā.
2. Šī direktīva neattiecas uz tādiem trešo valstu pilsoņiem:
a) kuri dzīvo, lai studētu vai iegūtu arodizglītību;
b) kam ir atļauja par uzturēšanos dalībvalstī, pamatojoties uz pagaidu aizsardzību, vai kas ir pieteikušies uz uzturēšanās atļauju ar šādu pamatojumu un gaida lēmumu par savu statusu;
c) kam ir atļauja uzturēties dalībvalstī, pamatojoties uz aizsardzības papildu veidu saskaņā ar starptautiskām saistībām, valsts tiesību aktiem vai dalībvalstu praksi, vai kas ir iesnieguši iesniegumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai ar minēto pamatojumu un gaida lēmumu par savu statusu;
d) kas ir bēgļi vai pieteikušies, lai tos atzītu par bēgļiem, bet vēl nav pieņemts galīgais lēmums attiecībā uz viņa iesniegumu;
e) kas uzturas tikai īslaicīgi, piemēram, kā aukles vai sezonas darba ņēmēji vai kā darbinieki, ko amatā iecēlis pakalpojumu sniedzējs, lai nodrošinātu pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, vai kā pārrobežu pakalpojumu sniedzēji, vai kuru uzturēšanās atļauja ir formāli ierobežota;
f) kuriem ir tāds juridiskais statuss, ko reglamentē 1961. gada Vīnes Konvencija par diplomātiskajām attiecībām, 1963. gada Vīnes Konvencija par konsulārajām attiecībām, 1969. gada Konvencija par īpašajām misijām vai 1975. gada Vīnes Konvencija par valstu pārstāvniecību sakarā ar to saistību ar starptautiskām vispārēja rakstura organizācijām.”
6 Direktīvas 2003/19 4. pants, kura nosaukums ir “Uzturēšanās ilgums”, ir šāds:
“1. Dalībvalstis piešķir pastāvīgā iedzīvotāja statusu tiem trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti tās teritorijā nodzīvojuši piecus gadus tieši pirms attiecīgā pieteikuma iesniegšanas.
2. Uzturēšanās periodi tādu iemeslu dēļ, kas minēti 3. panta 2. punkta e) un f) apakšpunktā, netiek ņemti vērā, aprēķinot 1. punktā minēto periodu.
Attiecībā uz gadījumiem, kas minēti 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā, ja attiecīgais trešās valsts pilsonis ir ieguvis uzturēšanās tiesības, kuras ļauj viņam/viņai iegūt pastāvīgā iedzīvotāja statusu, aprēķinot 1. punktā minēto periodu, var ņemt vērā tikai pusi no uzturēšanās periodiem studiju vai arodmācību nolūkā.
3. Prombūtnes periodi no attiecīgās dalībvalsts teritorijas nepārtrauc 1. punktā minēto periodu, un tos ņem vērā, to aprēķinot, ja prombūtnes periodi ir īsāki par sešiem secīgiem mēnešiem un kopā nepārsniedz 10 mēnešus 1. punktā minētajā periodā.
Ja ir īpaši vai ārkārtēji pagaidu iemesli un saskaņā ar valstu tiesību aktiem, dalībvalstis var pieļaut, ka ilgāks prombūtnes periods, nekā pirmajā daļā noteiktais, nepārtrauc periodu, kas minēts 1. punktā. Šādos gadījumos dalībvalstis, aprēķinot 1. punktā minēto periodu, neņem vērā attiecīgo prombūtnes periodu.
Atkāpjoties no otrās daļas, dalībvalstis, aprēķinot kopējo periodu, kas minēts 1. punktā, var ņemt vērā prombūtnes periodus, kuri saistīti ar darba komandējumu, ieskaitot pārrobežu pakalpojumus.”
7 Minētās direktīvas 5. pantā, kura nosaukums ir “Nosacījumi pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai”, ir paredzēts, ka:
“1. Dalībvalstis pieprasa, lai trešo valstu pilsoņi sniedz pierādījumus par to, ka viņu rīcībā gan pašiem, gan atkarīgajiem ģimenes locekļiem ir:
a) stabili un regulāri ienākumi, kas ir pietiekami, lai uzturētu sevi un savas ģimenes locekļus, neizmantojot attiecīgās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu. Dalībvalstis novērtē minētos ienākumus atkarībā no to veida un pastāvīguma, un var ņemt vērā minimālo darba algu un pensiju līmeni pirms pieteikuma iesniegšanas par pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu;
b) apdrošināšana slimības gadījumiem attiecībā uz visiem riskiem, ko parasti sedz pilsoņiem attiecīgajā dalībvalstī.
2. Dalībvalstis var pieprasīt trešo valstu pilsoņiem izpildīt integrācijas nosacījumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem.”
8 Šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka dalībvalstis var atteikties piešķirt pastāvīgā iedzīvotāja statusu, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības vai sabiedrības drošības apsvērumiem.
9 Direktīvas 2003/109 7. panta, kura nosaukums ir “Pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšana”, 3. punktā ir paredzēts šādi:
“Ja 4. un 5. pantā paredzētie nosacījumi ir izpildīti un persona nerada draudus 6. panta nozīmē, attiecīgā dalībvalsts attiecīgajam trešās valsts pilsonim piešķir pastāvīgā iedzīvotāja statusu.”
Valsts tiesības
10 Direktīva 2003/109 Nīderlandes tiesībās tika transponēta ar 2000. gada 23. novembra Likumu par vispārīgiem grozījumiem Likumā par ārvalstniekiem (Wet tot algehele herziening van de Vreemdelingenwet, Stb. 2000, Nr. 495), kurā grozījumi izdarīti ar 2006. gada 23. novembra likumu (Stb. 2006, Nr. 584; turpmāk tekstā – “Vw 2000”).
11 Vw 2000 14. pantā ir paredzēts šādi:
“1. Ministra kompetencē ietilpst:
a) apstiprināt, noraidīt vai neizskatīt pieteikumu par uzturēšanās atļaujas uz noteiktu laiku piešķiršanu;
[..]
2. Uzturēšanās atļauja uz noteiktu laiku tiek piešķirta atbilstoši ierobežojumiem, kas saistīti ar mērķi, kādēļ tā tiek piešķirta. Atļaujas piešķiršanai var piemērot nosacījumus. Noteikumus par ierobežojumiem un nosacījumiem var pieņemt ar vai atbilstoši vispārējiem administratīviem noteikumiem.
3. Uzturēšanās atļauju uz noteiktu laiku izsniedz uz periodu, kas nepārsniedz piecus secīgus gadus. Ar vispārīgiem administratīviem noteikumiem paredz uzturēšanās atļaujas spēkā esamības ilguma un pagarināšanas nosacījumus.”
12 Vw 2000 21. panta 2. punktā ir noteikts, ka:
“Atbilstoši Direktīvas 2003/109 8. panta otrajai daļai [..] pieprasījumu par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanu vai grozījumiem 20. panta izpratnē var noraidīt tikai tad, ja:
a) tieši pirms pieteikuma iesniegšanas ārvalstnieks nav legāli un nepārtraukti uzturējies [Nīderlandē] piecus gadus [minētā] 8. panta izpratnē;
b) a) punktā minētajā laika posmā ārvalstniekam bijusi vai nu pagaidu uzturēšanās atļauja, vai formāli ierobežota uzturēšanās atļauja, vai arī uzturēšanās atļauja kā darba ņēmējam vai pakalpojumu sniedzējam pārrobežu pakalpojumu ietvaros vai kā pārrobežu pakalpojumu sniedzējam;
c) a) punktā minētajā laika posmā sešus secīgus mēnešus vai ilgāk vai desmit vai vairāk mēnešus kopā ārvalstnieks ir uzturējies ārpus Nīderlandes;
d) ārvalstnieka rīcībā neatkarīgi un ilgstoši nav pietiekami daudz iztikas līdzekļu – kopā vai arī neietverot ģimenes locekli, pie kura tas dzīvo;
e) ārvalstnieks ir ticis notiesāts ar galīgu tiesas spriedumu par pārkāpumiem, par kuriem var piespriest brīvības atņemšanu vairāk nekā trim vai vairāk gadiem, vai viņam piemērots kāds no Krimināllikuma (Wetboek van Strafrecht) 37.a pantā paredzētajiem pasākumiem;
f) ārvalstnieks apdraud valsts drošību;
g) ārvalstniekam nav veselības apdrošināšanas, kas ietvertu viņu pašu un viņa apgādājamos ģimenes locekļus;
h) ārvalstnieks ir sniedzis kļūdainas ziņas vai nav sniedzis informāciju, kā rezultātā pieteikums par atļaujas piešķiršanu, grozīšanu vai pagarināšanu ir noraidīts;
i) ārvalstnieks regulāri uzturas Nīderlandē 8. panta c) un d) punkta izpratnē vai gaida galīgo lēmumu par uzturēšanās atļaujas izsniegšanu vai pagarināšanu 28. vai 33. panta izpratnē; vai
j) ārvalstniekam piecus gadus tieši pirms pieteikuma iesniegšanas ir vai ir bijis īpaši priviliģētas personas statuss;
k) ārvalstnieks nav nokārtojis Likuma par integrāciju 13. pantā paredzēto integrācijas eksāmenu.”
13 Ārvalstnieku nolikums (Vreemdelingenbesluit, Stb. 2000, Nr. 497), kas paredzēts Vw 2000, stājās spēkā 2000. gada 1. aprīlī (turpmāk tekstā – “Vb 2000”».
14 Vb 2000 3.5. pants ir šāds:
“1. Uzturēšanās tiesības, kuru pamatā ir [Vw 2000] 14. pantā paredzētā uzturēšanās atļauja uz noteiktu laiku, ir vai nav pagaidu rakstura.
2. Uzturēšanās tiesības ir pagaidu rakstura, ja uzturēšanās atļauja ir piešķirta ar ierobežojumu, kas saistīts ar:
a) ģimenes veidošanu vai ģimenes atkalapvienošanos ar personu, kurai ir pagaidu uzturēšanās atļauja vai [Vw 2000] 28. pantā paredzētā uzturēšanās atļauja, vai uzturēšanos pie šādas personas vai minētās atļaujas turētāja kā adoptētajam vai audžubērnam;
b) gaidīšanu uz Likuma par adoptējamo bērnu no ārvalstīm pieņemšanu 11. pantā paredzēto adoptētāju piemērotības vērtējumu;
c) ģimenes apciemojumu;
d) garīgā vadītāja vai reliģijas skolotāja darba veikšanu, ja vien attiecīgajai personai uzturēšanās tiesības nav, pamatojoties uz EEK un Turcijas Asociācijas padomes Asociācijas lēmumu 1/80;
e) algota vai bezalgas darba meklējumiem, ja vien attiecīgajai personai uzturēšanās tiesības nav, pamatojoties uz EEK un Turcijas Asociācijas padomes Asociācijas lēmumu 1/80;
f) algota darba meklējumiem uz Nīderlandes kuģa vai kalnrūpniecībā uz sauszemes, ja vien attiecīgajai personai uzturēšanās tiesības nav, pamatojoties uz EEK un Turcijas Asociācijas padomes Asociācijas lēmumu 1/80;
g) gaidīšanu uz darba atsākšanu vai atpakaļiekļaušanu komandas sastāvā uz Nīderlandes kuģa vai kalnrūpniecībā uz sauszemes, ja vien attiecīgajai personai uzturēšanās tiesības nav, pamatojoties uz EEK un Turcijas Asociācijas padomes Asociācijas lēmumu 1/80;
h) uzturēšanos kā stažierim;
i) uzturēšanos kā militārpersonai bez privilēģijām vai kā civilpersonālam bez privilēģijām;
j) studiju turpināšanu;
k) gatavošanos studijām;
l) uzturēšanos kā auklei;
m) uzturēšanos apmaiņas programmas ietvaros;
n) uzturēšanos ārstniecības programmas dēļ;
o) izvairīšanos no cilvēku tirdzniecības;
p) gaidīšanu, kad noslēgsies Likuma par Nīderlandes pilsonību 17. pantā paredzētā izmeklēšana;
q) uzturēšanos kā nepilngadīgam ārvalstniekam;
r) uzturēšanos kā ārvalstniekam, kurš nevar izceļot no Nīderlandes, par to netiekot sodīts, vai
s) darbību pārrobežu pakalpojumu sniegšanas ietvaros, kā tas noteikts Likuma par ārvalstnieku darbu izpildes rīkojuma 1. panta e) punktā;
t) brīvdienu pavadīšanu Nīderlandē.
3. Ja uzturēšanās atļauja ir piešķirta ar ierobežojumu, kas nav kāds no 2. punktā minētajiem, uzturēšanās tiesības nav pagaidu rakstura, ja vien, izsniedzot uzturēšanās atļauju, nav nolemts citādi.”
15 Vb 2000 3.33. panta 1. punkts ir šāds:
“Neskarot 3.31. pantā noteikto, Vw 2000 14. pantā paredzētā uzturēšanās atļauju uz noteiktu laiku, kurai piemērots ierobežojums sakarā ar garīgā vadītāja vai reliģijas pasniedzēja algotu darbu, piešķir vienīgi tad, ja ārvalstnieks rakstveidā apliecina, ka ir ticis informēts par sekojošo:
a) uzturēšanās ir pieļaujama tikai garīgā vadītāja vai reliģijas pasniedzēja darbību veikšanai konkrēti minētas grupas labā;
b) uzturēšanās ir pieļaujama tikai uz minēto darbību veikšanas laiku;
c) šīm darbībām izbeidzoties, personai ir jāatstāj Nīderlande un,
d) kamēr persona uzturas Nīderlandē, tai nav ļauts veikt cita rakstura darbības.”
16 Ārvalstnieku apkārtrakstā (Vreemdelingencirculaire, turpmāk tekstā – “Vc 2000”) ministrs aprakstīja viņam ar Vw 2000 un Vb 2000 piešķirtās kompetences izpildes kārtību.
17 Vc 2000 B1/2.4 pantā ir paredzēts, ka:
“[..]
Uzturēšanās tiesības, kam pēc savas būtības ir pagaidu raksturs, tiek dēvētas par pagaidu uzturēšanās tiesībām. Jautājumam, vai uzturēšanās tiesības ir vai nav pagaidu, ir nozīme tikai tikmēr, kamēr ārvalstnieks ir uzturēšanās atļaujas uz pagaidu laiku turētājs Vw [2000] 14. panta izpratnē. Šīs uzturēšanās atļaujas pamatā var būt pagaidu vai pastāvīgas uzturēšanās tiesības. Uzturēšanās tiesību ilgums nav saistīts ar apstākli, ka termiņuzturēšanās atļauja tiek izsniegta uz laika posmu, kas nav ilgāks par pieciem gadiem. Tāpat uzturēšanās tiesību ilgums arī neizriet no fakta, ka uzturēšanās atļauja vienmēr tiek izdota ar kādu ierobežojumu.
Termiņuzturēšanās atļauja tās turētājam piešķir pagaidu vai pastāvīgas uzturēšanās tiesības. Vienīgi atbilstoši [Vb 2000] 3.5. pantam var noteikt, vai ārvalstnieka uzturēšanās tiesības ir pagaidu vai pastāvīgas. Ja uzturēšanās atļauja ir izsniegta ar ierobežojumu, kas minēts otrajā [punktā], ārvalstnieka uzturēšanās pēc uzskatāma par pagaidu. Ja uzturēšanās atļauja ir izsniegta ar kādu citu ierobežojumu, ārvalstnieka uzturēšanās principā nav pagaidu rakstura.
[..]”
18 Vc 2000 B1/7.1.2. pants ir šāds:
“Pārbaudot pieteikumu par parastas uzturēšanās atļaujas uz nenoteiktu laiku izsniegšanu, īpaša nozīme ir tam, ka ārvalstnieka uzturēšanās tiesības nav pagaidu rakstura. [..] Atbilstoši [Vw 2000] 21. panta [1. punkta] b) apakšpunktam lūgumu piešķirt vai grozīt pastāvīgas uzturēšanās atļauju [Vw 2000] 20. panta izpratnē var noraidīt, ja jautājums ir bijis par formāli ierobežotu uzturēšanos vai uzturēšanās tiesībām kā darba ņēmējam vai pakalpojumu sniedzējam pārrobežu pakalpojumu ietvaros vai kā pārrobežu pakalpojumu sniedzējam.”
19 2010. gada 7. jūlija likumā (Stb. 2010, Nr. 209) un 2010. gada 24. jūlija dekrētā (Stb. 2010, Nr. 307), kuri pamata lietā nav piemērojami, ir noteikts, ka garīgo vadītāju un reliģijas pasniedzēju uzturēšanās pēc sava rakstura nav pagaidu rakstura, tādējādi to var ņemt vērā, izsniedzot parasto pastāvīgas uzturēšanās atļauju ar piezīmi “EK pastāvīgais iedzīvotājs”.
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
20 M. Singh, Indijas pilsonis, Nīderlandē ieradās 2001. gada 4. septembrī. 22. oktobrī viņam tika piešķirta parastā termiņuzturēšanās atļauja, kura bija spēkā garīgā vadītāja vai reliģijas skolotāja pienākumu pildīšanas laikā līdz 2002. gada 6. septembrim. Šīs atļaujas derīguma termiņš tika pagarināts līdz 2005. gada 19. janvārim, bet pēc tam līdz 2008. gada 19. janvārim. Pa to laiku atļaujai piemērotais ierobežojums tika grozīts tādējādi, ka tās derīgums turpmāk bija ierobežots uz laiku, kamēr tiek pildīti garīgā vadītāja pienākumi.
21 2007. gada 30. maijā M. Singh iesniedza pieteikumu par pastāvīgā iedzīvotāja EK uzturēšanās atļaujas piešķiršanu. Ar 2007. gada 15. novembra lēmumu Staatssecretaris šo pieteikumu noraidīja, piemērojot Vw 2000 21. panta 1. punkta b) apakšpunktu un Vb 2000 3.5. panta 2. punkta d) apakšpunktu, tomēr pagarinot viņa termiņuzturēšanās atļauju līdz 2009. gada 19. janvārim.
22 M. Singh par šo lēmumu iesniedza sūdzību Staatssecretaris, kurš to atkal noraidīja ar 2008. gada 26. februāra lēmumu. Ar 2009. gada 29. aprīļa spriedumu Rechtbank ‘s‑Gravenhage [Hāgas tiesa] M. Singh pret šo lēmumu vērsto prasību apmierināja un uzdeva Staatssecretaris pieņemt jaunu lēmumu šīs sūdzības sakarā, ņemot vērā tās spriedumā paustos apsvērumus.
23 Minētā tiesa norādīja, ka ar Direktīvu 2003/109 neesot gribēts no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēgt gadījumu, kad ārvalstniekam piešķirtā uzturēšanās atļauja nav jāuzskata par pagaidu, tās 3. panta 2. punkta e) apakšpunktā esot minētas tikai tādas situācijas, kad uzturēšanās pēc sava rakstura ir pagaidu. Šādi tiktu apdraudēta direktīvas lietderīgā iedarbība, ja dalībvalstij būtu ļauts no tās piemērošanas jomas izslēgt ārvalstniekus, kuriem ir uzturēšanās atļauja, kuru var pagarināt neierobežoti.
24 Staatssecretaris minēto spriedumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā.
25 Šī tiesa uzskata, ka ir pieļaujams, ka Direktīvas 2003/109 3. panta 2. punkta e) apakšpunktā lietotā frāze “formāli ierobežota” dalībvalstīm sniedz rīcības brīvību termiņuzturēšanās atļaujām piemērot ierobežojumus, ja vien tās faktiski nodrošina šīs direktīvas pilnīgu piemērošanu.
26 Katrā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka jēdziena “formāli ierobežota uzturēšanās atļauja” nozīme minētajā normā nav definēta un šādas rīcības brīvības piešķiršana dalībvalstīm varētu kaitēt Direktīvas 2003/109 lietderīgajai iedarbībai vai tās mērķim panākt EK pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanas nosacījumus.
27 Attiecībā uz termiņuzturēšanās atļauju ar ierobežojumu saistībā ar garīgā vadītāja vai reliģijas pasniedzēja darbību veikšanu iesniedzējtiesa norāda, ka ir skaidrs, ka tās termiņu var pagarināt neierobežotu skaitu reižu, kamēr vien tās turētājs atbilst Nīderlandes tiesiskajā regulējumā noteiktajām prasībām, un ka turklāt no Imigrācijas un integrācijas ministrijas oficiālajiem dokumentiem izrietot, ka praksē daudz ārzemnieku, kuri Nīderlandes teritorijā uzturas kā garīgie vadītāji, to neatstāj. Šī apstākļa dēļ garīgo vadītāju un reliģijas skolotāju uzturēšanos Nīderlandē šī sprieduma 19. punktā minētajā jaunajā tiesiskajā regulējumā vairs neuzskata par pagaidu rakstura.
28 Šādos apstākļos Raad van State nolēma tiesvedību apturēt un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai jēdziens “formāli ierobežota uzturēšanās atļauja” [..] Direktīvas 2003/109 [..] 3. panta 2. punkta e) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams arī termiņuzturēšanās atļaujai, kas saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem nedod tiesības uz pastāvīgās uzturēšanās atļauju, pat tad, ja šīs termiņuzturēšanās atļaujas derīguma termiņš saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem būtībā var tikt pagarināts bez ierobežojuma, un pat tad, ja tādējādi no minētās direktīvas tiek izslēgta konkrēta personu kategorija, piemēram, garīgie vadītāji un reliģijas skolotāji?”
Par prejudiciālo jautājumu
29 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2003/109 3. panta 2. punkta e) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka jēdziens “formāli ierobežota uzturēšanās atļauja” ietver termiņuzturēšanās atļauju, kura tiek piešķirta konkrētai personu grupai un kuras termiņu var pagarināt neierobežoti, tomēr nesniedzot izredzes iegūt pastāvīgas uzturēšanās atļauju.
Par Direktīvas 2003/103 3. panta 2. punkta e) apakšpunktā paredzētajām situācijām
30 Atbilstoši Direktīvas 2003/109 3. panta 1. punkta e) apakšpunktam tā ir piemērojama trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi dzīvo dalībvalsts teritorijā.
31 Tomēr saskaņā ar šī paša panta 2. punkta e) apakšpunktu direktīva nav piemērojama trešo valstu pilsoņiem, kas uzturas tikai īslaicīgi, piemēram, kā aukles vai sezonas darba ņēmēji vai kā darbinieki, ko amatā iecēlis pakalpojumu sniedzējs, lai nodrošinātu pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, vai kā pārrobežu pakalpojumu sniedzēji, vai kuru uzturēšanās atļauja ir formāli ierobežota.
32 Tādēļ, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, vispirms ir jānoskaidro, vai frāze “kuru uzturēšanās atļauja ir formāli ierobežota” paredz gadījumu, kas atšķiras no tādu trešo valstu pilsoņu situācijas, kuri “uzturas tikai īslaicīgi” vai arī, tieši pretēji, kā tas ir aukļu, sezonas darba ņēmēju vai ieceltu [norīkotu] darbinieku un pārrobežu pakalpojumu sniedzēju gadījumā, runa nav par papildu piemēru, kas ilustrē pēdējo minēto gadījumu, kurš tādējādi būtu vienīgais Direktīvas 2003/109 3. panta 2. punkta e) apakšpunktā minētais.
33 Šajā ziņā ir jāatzīst, ka minētās normas teksts vairumā valodu redakciju nav viennozīmīgs un tādējādi neļauj skaidri un nekavējoties noskaidrot tās konkrēto tvērumu.
34 Attiecībā uz Direktīvas 2003/109 3. panta 2. punkta e) apakšpunkta loģisko interpretāciju ir jāatzīst, ka, ja aukles, sezonas vai norīkotie darba ņēmēji un pārrobežu pakalpojumu sniedzēji attiecīgajā dalībvalstī uzturas tikai īslaicīgi, tad tā tas ne vienmēr ir gadījumā, kad personas uzturēšanās atļauja ir formāli ierobežota.
35 Patiesībā iespējamos atļaujai piemērotos formālos ierobežojumus tās pagaidu raksturs neietekmē. Turklāt, pat pieņemot, ka “atļaujas” formāls ierobežojums ir saistīts vienīgi ar tās pagaidu raksturu, tas tomēr nenozīmē “uzturēšanās” pamata pagaidu raksturu, kā tas ir aukles, sezonas vai norīkota darba ņēmēja vai pārrobežu pakalpojumu sniedzēja situācijā.
36 Turklāt uzturēšanās atļaujas visbiežāk tiek izsniegtas uz noteiktu laiku, kas nozīmē, ka, ja atļaujas formāls ierobežojums būtu interpretējams tikai kā ierobežojums, kas izriet no uzturēšanās iemesla pagaidu rakstura, frāze “kuru uzturēšanās atļauja ir formāli ierobežota” nebūtu piemērs, kas ilustrē frāzi “uzturas tikai īslaicīgi”, bet gan tās pārformulējums citiem vārdiem.
37 Tāpat arī, ja pieņemtu šī sprieduma 32. punktā minēto otro interpretāciju, saikļa “vai” lietojums pirms frāzes “kuru uzturēšanās atļauja ir formāli ierobežota” būtu grūti savietojams ar faktu, ka auklēm, sezonas vai norīkotajiem darba ņēmējiem, kā arī pārrobežu pakalpojumu sniedzējiem piešķirtās uzturēšanās atļaujas visbiežāk ir formāli ierobežotas ar minēto darbību veikšanu.
38 Tādēļ Direktīvas 2003/109 3. panta 2. punkta e) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka tajā ir paredzēti divi gadījumi, proti, pirmkārt, trešo valstu pilsoņu, kuri uzturas vienīgi īslaicīgi, situācija un, otrkārt, trešo valstu pilsoņu, kuriem ir formāli ierobežota uzturēšanās atļauja, situācija.
Par frāzes “kuru uzturēšanās atļauja ir formāli ierobežota” nozīmi
39 Vispirms ir jānorāda, ka, kaut arī atbilstoši Direktīvas 2003/109 1. panta a) punktam tās mērķis ir paredzēt nosacījumus pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanai un atsaukšanai, ko piešķir dalībvalsts attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi dzīvo tās teritorijā, un ar to saistītajām tiesībām, minētajā mērķī neietilpst nedz jēdziena “likumīga uzturēšanās” definēšana, nedz arī ar šo uzturēšanos saistīto nosacījumu paredzēšana, kas ietilpst dalībvalstu kompetencē.
40 Tādēļ tās, īstenojot savu kompetenci imigrācijas jautājumos, var noteikt likumīgas uzturēšanās nosacījumus un šajā kontekstā formāli ierobežot trešo valstu pilsoņu uzturēšanos.
41 Katrā ziņā nav pietiekami uzturēšanās atļauju formāli ierobežot atbilstoši valsts tiesībām, lai to tādējādi varētu uzskatīt par “formāli ierobežotu uzturēšanās atļauju” Direktīvas 2003/109 3. panta 2. punkta e) apakšpunkta nozīmē.
42 Patiesībā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības, gan no vienlīdzības principa izriet, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi (2011. gada 21. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑424/10 un C‑425/10 Ziolkowski un Szeja, Krājums, I‑14035. lpp., 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Tātad, kaut arī Direktīvas 2003/109 3. panta 2. punkta e) apakšpunkta tekstā nav nekādu norāžu par to, kā būtu saprotama frāze “kuru uzturēšanās atļauja ir formāli ierobežota”, šajā direktīvā par šīs frāzes nozīmi nav arī atsauces uz valsts tiesībām. No tā izriet, ka minētās direktīvas piemērošanas ietvaros šī frāze ir uzskatāma par autonomu Savienības tiesību jēdzienu, kas jāinterpretē vienveidīgi visā dalībvalstu teritorijā.
44 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tādu jēdzienu nozīme un tvērums, kuriem Savienības tiesībās nav sniegta nekāda definīcija, ir jānoskaidro, ņemot vērā it īpaši kontekstu, kādā tie tiek lietoti, un ar tiesisko regulējumu, kura daļu tie veido, sasniedzamos mērķus (skat. tostarp 2005. gada 10. marta spriedumu lietā C‑336/03 easyCar, Krājums, I‑1947. lpp., 21. punkts; 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑549/07 Wallentin-Hermann, Krājums, I‑11061. lpp., 17. punkts; 2010. gada 29. jūlija spriedumu lietā C‑151/09 UGT‑FSP, Krājums, I‑7591. lpp., 39. punkts, un 2011. gada 18. oktobra spriedumu lietā C‑34/10 Brüstle, Krājums, I‑9821. lpp., 31. punkts).
45 Kā izriet no Direktīvas 2003/109 4., 6. un 12. apsvēruma, tās pamatmērķis ir dalībvalstīs uz pastāvīgu dzīvi iekārtojušos trešo valstu pilsoņu integrācija (skat. 2012. gada 26. aprīļa spriedumu lietā C‑508/10 Komisija/Nīderlande, 66. punkts). Tāpat, kā izriet arī no šīs direktīvas 2. apsvēruma, trešo valstu pilsoņu juridiskais statuss jātuvina dalībvalstu pilsoņu juridiskajam statusam, piešķirot minētajiem trešo valstu pilsoņiem pastāvīgas uzturēšanās atļaujas.
46 Kā arī norādīts Direktīvas 2003/109 4. panta 1. punktā un tās preambulas 6. apsvērumā, piecus gadus ilga likumīga un nepārtraukta uzturēšanās apliecina attiecīgās personas nostiprināšanos valstī un tādējādi šīs personas pastāvīgu apmešanos valstī.
47 Ņemot vērā iepriekš minētos mērķus, no minētās direktīvas piemērošanas jomas ar tās 3. panta 2. punktu ir izslēgti tādi trešo valstu pilsoņu uzturēšanās periodi, kuri, kaut arī būdami likumīgi un, iespējams, nepārtraukti, tomēr a priori neatspoguļo nodomu apmesties dalībvalstīs ilgstoši.
48 Tādējādi ar Direktīvas 2003/109 3. panta 2. punkta e) apakšpunktu no tās piemērošanas jomas ir izslēgta uzturēšanās “tikai īslaicīgi”. Šādas uzturēšanās pamatā principā ir trešās valsts pilsoņa pagaidu apmešanās attiecīgajā dalībvalstī. Šai ziņā direktīvā ir sniegti daži uzturēšanās piemēri, kas saistīti ar pagaidu rakstura darbībām – kā aukles, sezonas strādnieka vai pārrobežu pakalpojumu sniedzēja darbības.
49 Turklāt ar minēto normu no Direktīvas 2003/109 piemērošanas jomas tiek izslēgti arī tie trešo valstu pilsoņi, kuri dalībvalstī uzturas, pamatojoties uz formāli ierobežotu uzturēšanās atļauju.
50 Pretēji trešo valstu pilsoņu, kuru uzturēšanās ir tikai īslaicīga, situācijai, kad ir skaidrs, ka uzturēšanās īslaicīgums attiecīgajam trešās valsts pilsonim liedz iekārtoties uz ilgstošu periodu, fakts, ka uzturēšanās atļaujai ir piemērots formāls ierobežojums, pats par sevi nav pietiekams, lai noskaidrotu, vai trešās valsts pilsonis var apmesties dalībvalstī ilgstoši, lai gan ir šis ierobežojums.
51 Tādēļ uzturēšanās atļauja, kas ir formāli ierobežota atbilstoši valsts tiesībām, bet kuras formālais ierobežojums nekavē attiecīgajam trešās valsts pilsonim apmesties uz dzīvi ilgstoši, nav uzskatāma par formāli ierobežotu uzturēšanās atļauju Direktīvas 2003/109 3. panta 2. punkta e) apakšpunkta izpratnē, kas iespējami varētu apdraudēt direktīvā izvirzīto mērķu sasniegšanu un līdz ar to atņemt tai lietderīgo iedarbību (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Tādēļ valsts tiesai ir jāpārbauda, vai uzturēšanās atļaujas valsts tiesībās paredzētais formālais ierobežojums ļauj šīs atļaujas turētājam apmesties ilgstoši uz dzīvi attiecīgajā dalībvalstī vai nē.
53 Šādā pārbaudē apstāklim, ka formālais ierobežojums attiecas tikai uz konkrētu personu grupu, Direktīvas 2003/109 3. panta 2. punkta e) apakšpunkta piemērošanas ietvaros būtībā nav nozīmes.
54 Turpretim apstāklis, ka uzturēšanās atļauju var pagarināt uz secīgiem laikposmiem, tostarp pārsniedzot piecu gadu periodu, un īpaši – neierobežotu skaitu reižu, varētu būt būtiska norāde, kas ļauj secināt, ka šai atļaujai piemērotais formālais ierobežojums neliedz trešās valsts pilsonim apmesties ilgstoši attiecīgajā dalībvalstī. Katrā ziņā valsts tiesai ir jāpārliecinās, vai tas tā ir, ņemot vērā visus apstākļus.
55 Ja valsts tiesa konstatē, ka uzturēšanās atļaujai piemērotais formālais ierobežojums trešās valsts pilsoni nekavē apmesties ilgstoši valstī, attiecīgajai uzturēšanās atļaujai nav piemērojams Direktīvas 2003/109 3. panta 2. punkta e) apakšpunkts un uzturēšanās, kas ir notikusi, pamatojoties uz šādu atļauju, ir uzskatāma par likumīgu uzturēšanos, lai atļaujas turētājs iegūtu trešās valsts pilsoņa – pastāvīgā iedzīvotāja – statusu.
56 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/109 3. panta 2. punkta e) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka jēdziens “formāli ierobežota uzturēšanās atļauja” neietver termiņuzturēšanās atļauju, kura tiek piešķirta konkrētai personu grupai un kuras termiņu var pagarināt neierobežoti, tomēr nesniedzot izredzes iegūt pastāvīgas uzturēšanās atļauju, ja šis formālais ierobežojums trešās valsts pilsoni nekavē apmesties ilgstoši valstī, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
Par tiesāšanās izdevumiem
57 Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīvas 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, 3. panta 2. punkta e) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka jēdziens “formāli ierobežota uzturēšanās atļauja” neietver termiņuzturēšanās atļauju, kura tiek piešķirta konkrētai personu grupai un kuras termiņu var pagarināt neierobežoti, tomēr nesniedzot izredzes iegūt pastāvīgas uzturēšanās atļauju, ja šis formālais ierobežojums trešās valsts pilsoni nekavē apmesties ilgstoši valstī, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
[Paraksti]