TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2023. gada 13. jūlijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LES 19. panta 1. punkta otrā daļa – Dalībvalstu pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības – Ekonomikas politika – Regula (ES) Nr. 549/2013 – Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēma Eiropas Savienībā (EKS) – Direktīva 2011/85/ES – Prasības dalībvalstu budžeta struktūrām – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ierobežota revīzijas tiesas kompetence – Efektivitātes un līdzvērtības principi – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants
Apvienotajās lietās C‑363/21 un C‑364/21
par diviem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Corte dei conti (Revīzijas palāta, Itālija) iesniegusi ar 2021. gada 3. un 10. jūnija lēmumiem un kas Tiesā reģistrēti attiecīgi 2021. gada 9. un 10. jūnijā, tiesvedībās
Ferrovienord SpA
pret
Istituto Nazionale di Statistica – ISTAT (C‑363/21),
piedaloties
Procura generale della Corte dei conti,
Ministero dell’Economia e delle Finanze,
un
Federazione Italiana Triathlon
pret
Istituto Nazionale di Statistica – ISTAT,
Ministero dell’Economia e delle Finanze (C‑364/21),
piedaloties
Procura generale della Corte dei conti,
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], tiesneši P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], T. fon Danvics [T. von Danwitz], A. Kumins [A. Kumin] (referents) un I. Ziemele,
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretārs: Č. Di Bella [C. Di Bella], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2022. gada 19. oktobra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Ferrovienord SpA un Federazione Italiana Triathlon vārdā – D. Lipani, J. Polinari un F. Sbrana, avvocati,
– Procura generale della Corte dei conti vārdā – A. Canale, procuratore generale, A. Corsetti un A. Iadecola, vice procuratori generali,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. De Bellis un P. Garofoli, avvocati dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – C. Biz, F. Blanc, S. Delaude un F. Moro, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 12. janvāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 549/2013 (2013. gada 21. maijs) par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Eiropas Savienībā (OV 2013, L 174, 1. lpp.), Padomes Direktīvu 2011/85/ES (2011. gada 8. novembris) par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām (OV 2011, L 306, 41. lpp.), līdzvērtības un efektivitātes principus, LES 19. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.
2 Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar divām tiesvedībām, pirmkārt, lietā C‑363/21 starp Ferrovienord SpA un Istituto Nazionale di Statistica – ISTAT (Valsts statistikas birojs, Itālija) un, otrkārt, lietā C‑364/21 starp Federazione Italiana Triathlon (Itālijas Triatlona federācija; turpmāk tekstā – “FITRI”), no vienas puses, un ISTAT un Ministero dell’Economia e delle Finanze (Ekonomikas un finanšu ministrija, Itālija), no otras puses, par Ferrovienord un FITRI iekļaušanu 2020. gadam to vispārējās valdības iestāžu sarakstā, kuras ietvertas valsts pārvaldes iestāžu konsolidētajā ieņēmumu pārskatā (turpmāk tekstā – “ISTAT saraksts”).
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 2011/85
3 Saskaņā ar Direktīvas 2011/85 3., 4. un 23. apsvērumu:
“(3) Pilnīga un uzticama publiskās uzskaites prakse visām vispārējās valdības apakšnozarēm ir priekšnosacījums tam, lai sagatavotu labas kvalitātes statistiku, kas ir salīdzināma starp dalībvalstīm. Iekšējai kontrolei būtu jānodrošina spēkā esošo noteikumu izpilde vispārējās valdības apakšnozarēs kopumā. Neatkarīgai revīzijai, ko veikušas publiskas iestādes, tādas kā Revīzijas palāta vai revīzijas privātstruktūras, būtu jāveicina starptautiskās paraugprakses pielietojums.
(4) Fiskālo datu pieejamība ir būtiska Savienības budžeta uzraudzības sistēmas pienācīgai darbībai. Savlaicīgu un uzticamu fiskālo datu regulāra pieejamība ir pamats pienācīgai un savlaicīgai uzraudzībai, kas savukārt ļauj operatīvi rīkoties negaidītu budžeta norišu gadījumā. Fiskālo datu kvalitātes nodrošināšanas būtisks aspekts ir pārredzamība, kam jāietver šādu datu regulāra publiska pieejamība.
[..]
(23) LESD izveidotās budžeta uzraudzības sistēmas noteikumi un jo īpaši [Stabilitātes un izaugsmes pakts (SIP)] ir piemērojami vispārējai valdībai kopumā, kas ietver apakšnozaru centrālo valdību, pavalsts valdību, vietējo valdību un sociālās nodrošināšanas fondus, kā definēts [Padomes Regulā (EK) Nr. 2223/96 (1996. gada 25. jūnijs) par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Kopienā (OV 1996, L 310, 1. lpp.)].”
4 Šīs direktīvas 1. pantā ir paredzēts:
“Ar šo direktīvu nosaka sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz dalībvalstu budžeta struktūru iezīmēm. Minētie noteikumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis pilda pienākumus saskaņā ar LESD attiecībā uz valsts budžeta pārmērīga deficīta novēršanu.”
5 Minētās direktīvas 2. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro terminu “valdība”, “deficīts” un “ieguldījums” definīcijas, kas noteiktas 2. pantā 12. protokolā par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, kurš pievienots LES un LESD. Piemēro arī Regulas [Nr. 2223/96] A pielikuma 2.70. punktā izklāstīto vispārējās valdības apakšnozaru definīciju.
Piemēro arī šādu definīciju:
“budžeta struktūra” – pasākumu, procedūru, noteikumu un iestāžu kopums, kas ir pamats vispārējās valdības budžeta politikas īstenošanai [..]:
[..].”
6 Direktīvas 2011/85 3. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Attiecībā uz to publiskās uzskaites sistēmām dalībvalstīm ir tādas publiskās uzskaites sistēmas, kas vispusīgi un konsekventi aptver visas vispārējās valdības apakšnozares un iekļauj informāciju, lai iegūtu kopsavilkuma datus uz [Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmas Kopienā, kas pieņemta ar Padomes Regulu Nr. 2223/96 (turpmāk tekstā – “EKS 95”),] standarta balstītu datu sagatavošanai. Šīs publiskās uzskaites sistēmas ir pakļautas iekšējai kontrolei un neatkarīgai revīzijai.
7 Atbilstoši šīs direktīvas 5. pantam:
“Katrai dalībvalstij ir skaitliskas fiskālās normas, kas ir tai specifiskas un kas efektīvi veicina to, ka daudzgadu perspektīvā vispārējā valdība kopumā pilda savus pienākumus budžeta politikas jomā, kuri izriet no LESD. Šādas normas jo īpaši veicina:
a) atbilstību budžeta deficīta un parāda atsauces vērtībām, kas noteiktas saskaņā ar LESD;
b) daudzgadu fiskālās plānošanas pieņemšanu, tostarp attiecībā uz dalībvalstu vidēja termiņa budžeta mērķiem.”
8 Minētās direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:
“Neskarot LESD noteikumus par Savienības budžeta uzraudzības sistēmu, skaitliskajās fiskālajās normās, kas specifiskas katrai valstij, precīzi norāda šādus aspektus:
[..]
b) šādu normu izpildes efektīvu un laikus īstenotu uzraudzību, kas balstās uz uzticamu un neatkarīgu analīzi, kuru veic neatkarīgas struktūras vai struktūras, kam nodrošināta funkcionāla neatkarība no dalībvalstu budžeta iestādēm.”
Regula (ES) Nr. 473/2013
9 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 473/2013 (2013. gada 21. maijs) par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu uzraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai eurozonas dalībvalstīs (OV 2013, L 140, 11. lpp.) 2. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
a) “neatkarīgas struktūras” ir strukturāli neatkarīgas struktūras vai struktūras, kurām piešķirta funkcionālā autonomija no dalībvalsts budžeta lēmējinstitūcijām un kuras reglamentē valsts tiesību normas, kas nodrošina augstu funkcionālās autonomijas un pārskatatbildības līmeni [..]:
[..].
2. Šajā regulā piemēro arī Regulas [Nr. 2223/96] [..] A pielikuma 2.70. punktā izklāstīto “vispārējās valdības sektora” un “vispārējās valdības sektora apakšsektoru” definīciju [..].”
10 Šīs regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir formulēts šādi:
“Dalībvalstis izveido neatkarīgas struktūras, kas uzrauga atbilstību:
[..]
b) skaitliskajām fiskālajām normām, kas minētas Direktīvas [2011/85] 5. pantā.”
Regula Nr. 549/2013
11 Eiropas integrēto ekonomisko kontu sistēma (EKS) ir statistikas rīks un juridisks instruments, kuru Eiropas Savienība ir izveidojusi, lai gūtu salīdzinošu informāciju par dalībvalstu ekonomiku struktūru un to attīstības tendencēm. Pirmā EKS, proti, “EKS 95”, tika izveidota ar Regulu Nr. 2223/96. Ar Regulu Nr. 549/2013 izveidotā EKS 2010 ir EKS 95 pēctece.
12 Saskaņā ar Regulas Nr. 549/2013 3. un 14. apsvērumu:
“(3) Savienības pilsoņiem ir nepieciešami ekonomiskie konti kā galvenais instruments, lai analizētu dalībvalsts vai reģiona ekonomisko situāciju. Salīdzināmības labad šādi konti būtu jāsagatavo, pamatojoties uz vienotiem principiem, kuri nepieļauj atšķirīgas interpretācijas. Sniegtajai informācijai vajadzētu būt pēc iespējas precīzai, pilnīgai un savlaicīgai, lai nodrošinātu maksimālu pārredzamību visos sektoros.
[..]
(14) EKS 2010 pakāpeniski aizstās visas citas sistēmas kā atsauces sistēma kopējiem standartiem, definīcijām, klasifikācijām un uzskaites noteikumiem, lai sagatavotu dalībvalstu kontus ar nolūku iegūt starp dalībvalstīm salīdzināmus rezultātus Savienības nolūkiem.”
13 Šīs regulas 1. panta 1. un 2. punkts ir izteikts šādā redakcijā:
“1. Ar šo regulu izveido [EKS 2010].
2. EKS 2010 noteikta:
a) metodoloģija (A pielikums) attiecībā uz kopējiem standartiem, definīcijām, klasifikācijām un uzskaites noteikumiem, ko izmanto, apkopojot salīdzināmus kontus un tabulas Savienības vajadzībām, kā arī apkopojot rezultātus, kas tiek prasīti saskaņā ar 3. pantu;
b) programma (B pielikums), kurā noteikti termiņi, kādos dalībvalstis nosūta [Eiropas] Komisijai (Eurostat) saskaņā ar a) apakšpunktā minēto metodoloģiju apkopojamos kontus un tabulas.”
14 Minētās regulas 3. pantā noteikts:
“1. Dalībvalstis nosūta Komisijai (Eurostat) B pielikumā norādītos kontus un tabulas, ievērojot katrai tabulai norādītos termiņus.
2. Saskaņā ar šo regulu dalībvalstis nosūta Komisijai datus un metadatus atbilstīgi norādītajam datu apmaiņas standartam un citiem praktiskiem norādījumiem.
[..]”
15 Šīs pašas regulas A pielikuma 1. nodaļā, kurā izklāstīts EKS 2010 vispārīgais raksturojums un pamatprincipi, tostarp ir ietverts 1.57. punkts, kas ir formulēts šādi:
“Institucionālās vienības ir ekonomiski subjekti, kuriem var piederēt preces un aktīvi, kuri var uzņemties saistības un ar pilnām tiesībām iesaistīties ekonomiskās darbībās un darījumos ar citām vienībām. EKS 2010 sistēmas nolūkiem institucionālās vienības grupē piecos savstarpēji izslēdzošos iekšzemes institucionālos sektoros, kurus veido šāda veida vienības:
a) nefinanšu sabiedrības;
b) finanšu sabiedrības;
c) vispārējā valdība;
d) mājsaimniecības;
e) mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas.
Kopā šie pieci sektori veido kopējo ekonomiku. Katrs sektors ir sadalīts arī apakšsektoros. EKS 2010 sistēma nodrošina pilnīgu plūsmu kontu un bilanču kopumu, kas jāveido katram sektoram un apakšsektoram, kā arī kopējai ekonomikai. Ir iespējama nerezidentvienību mijiedarbība ar šiem pieciem iekšzemes sektoriem, un mijiedarbība ir parādīta starp pieciem iekšzemes sektoriem un sesto institucionālo sektoru – pārējās pasaules sektoru.”
16 Regulas Nr. 549/2013 A pielikumā ir ietverta 2. nodaļa “Vienības un vienību grupējumi”, un tajā ir iekļauts 2.111. un 2.113. punkts, kuros ir paredzēts:
“2.111. Definīcija: sektors “vispārējā valdība” [..] ietver visas institucionālās vienības, kuras ir ārpustirgus ražotāji un kuru produkcija ir paredzēta individuālajam un kolektīvajam patēriņam, un kuras galvenokārt finansē no obligātajiem maksājumiem, ko veic citiem sektoriem piederošas vienības un institucionālās vienības, kas nodarbojas galvenokārt ar nacionālā ienākuma un bagātības pārdali.
[..]
2.113. Vispārējās valdības sektors ir sadalīts četros apakšsektoros:
a) centrālā valdība (izņemot sociālās nodrošināšanas fondus) [..];
b) pavalsts valdība (izņemot sociālās nodrošināšanas fondus) [..];
c) vietējā valdība (izņemot sociālās nodrošināšanas fondus) [..];
d) sociālās nodrošināšanas fondi [..].”
17 Šīs regulas A pielikumā ir ietverta 20. nodaļa “Valdības konti”, un tajā ir iekļauts 20.05.–20.07. punkts, kuri ir formulēti šādi:
“20.05. Vispārējās valdības sektors [..] ietver visas valdības vienības un visas ārpustirgus bezpeļņas organizācijas (BO), ko kontrolē valdības vienības. Tas ietver arī citus ārpustirgus ražotājus, kā minēts 20.18.–20.39. punktā.
20.06. Valdības vienības ir juridiskas personas, kuras izveidotas politiskā procesā un kurām ir likumdošanas, tiesiskas vai izpildvaras pilnvaras pār citām institucionālajām vienībām noteiktā jomā. To galvenais uzdevums ir nodrošināt ārpustirgus preces un pakalpojumus sabiedrībai un mājsaimniecībām un pārdalīt ienākumu un bagātību.
20.07. Valdības vienībai parasti ir pilnvaras piesaistīt līdzekļus no obligātiem pārvedumiem no citām institucionālajām vienībām. Lai nodrošinātu atbilstību pamatprasībām, kas attiecas uz institucionālām vienībām, valdības vienībai jābūt saviem līdzekļiem, kas iegūti no ienākumiem no citām vienībām vai pārvedumu veidā saņemti no citām valdības vienībām, un tai jābūt pilnvarām izmaksāt šādus līdzekļus savu politikas mērķu īstenošanai. Tai jābūt arī iespējām savā vārdā aizņemties līdzekļus.”
Itālijas tiesības
Itālijas Republikas Konstitūcija
18 Costituzione della Repubblica Italiana (Itālijas Republikas Konstitūcija) 103. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka Corte dei conti (Revīzijas palāta, Itālija) ir kompetence izskatīt lietas publiskā sektora grāmatvedības jomā.
Likums Nr. 196 par publiskā sektora grāmatvedību un publiskajām finansēm
19 2009. gada 31. decembra legge n. 196 – Legge di contabilità e finanza pubblica (Likums Nr. 196 par publiskā sektora grāmatvedības un publisko finanšu noteikumiem; 2009. gada 31. decembra GURI Nr. 303, kārtējais pielikums Nr. 245), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 1. panta 1.–3. punktā ir noteikts:
“1. Vispārējā valdība tiecas sasniegt publisko finanšu mērķus, kas noteikti valsts līmenī, saskanīgi ar Eiropas Savienībā noteiktajām procedūrām un kritērijiem un dala no tā izrietošo atbildību. Līdzdalība šo mērķu sasniegšanā notiek, ievērojot publisko kontu saskaņošanas un publisko finanšu koordinācijas pamatprincipus.
2. Publisko finanšu noteikumu piemērošanas nolūkā ar vispārējo valdību 2011. gadam saprot vienības un tiesību subjektus, kuri statistikas nolūkos ir iekļauti sarakstā, ko [ISTAT] publiskojis 2010. gada 24. jūlijā un kas tajā pašā dienā publicēts Gazzetta ufficiale della Repubblica italiana Nr. 171, kā arī no 2012. gada – vienības un tiesību subjektus, ko [ISTAT] statistikas nolūkos katru gadu iekļauj sarakstā, kuru tas publisko 2011. gada 30. septembrī un kas tajā pašā dienā tiek publicēts Gazzetta ufficiale della Repubblica italiana Nr. 228, tostarp ievērojot turpmākos šī saraksta grozījumus šā panta 3. punkta izpratnē, kuri veikti, pamatojoties uz īpašā [..] Savienības regulējumā minētajām definīcijām, neatkarīgas iestādes un katrā ziņā iestādes, kas norādītas grozītā 2001. gada 30. marta Leģislatīvā dekrēta Nr. 165 1. panta 2. punktā.
3. ISTAT ik gadu nosaka 2. punktā minēto vispārējo valdību, pieņemot lēmumu, kas līdz katra gada 30. septembrim tiek publicēts Gazzetta ufficiale.”
Likums Nr. 243 – Budžeta līdzsvara principa piemērošanas noteikumi
20 2012. gada 24. decembra legge “rinforzata” n. 243 – Disposizioni per l’attuazione del principio del pareggio di bilancio ai sensi dell’articolo 81, sesto comma, della Costituzione (“Pastiprinātais” likums Nr. 243 – Budžeta līdzsvara principa piemērošanas noteikumi Konstitūcijas 81. panta sestās daļas izpratnē; 2013. gada 15. janvāra GURI Nr. 12, 14. lpp.) 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā jēdziens “vispārējā valdība” ir definēts šādi:
““Vispārējā valdība” ir subjekti, kas noteikti atbilstoši [..] Savienības tiesiskajam regulējumam publiskā sektora grāmatvedības un publisko finanšu jomā paredzētajām procedūrām un aktiem un kas ir organizēti centrālās valdības, pašvaldību un valsts sociālā nodrošinājuma struktūru apakšsektoros.”
21 Šī likuma 20. pantā “Revīzijas palātas kontroles funkcijas attiecībā uz vispārējās valdības budžetu” citastarp ir paredzēts, ka Corte dei conti (Revīzijas palāta) veic vispārējās valdības budžeta pārvaldības ex post kontroli publisko finanšu un budžeta līdzsvara koordinēšanas mērķiem saskaņā ar likumā noteiktajiem kontroles veidiem un kārtību.
Likums Nr. 161 – Noteikumi par to Itālijas pienākumu izpildi, kuri izriet no dalības Eiropas Savienībā
22 2014. gada 30. oktobra legge n. 161 ‐ Disposizioni per l’adempimento degli obblighi derivanti dall’appartenenza dell’Italia all’Unione europea – Legge europea 2013‑bis (Likums Nr. 161 – Noteikumi par to Itālijas pienākumu izpildi, kuri izriet no dalības Eiropas Savienībā – Eiropas likums 2013 bis; 2014. gada 10. novembra GURI Nr. 261, kārtējais pielikums Nr. 83) 30. panta 1. punktā ir noteikts:
“Lai nodrošinātu Direktīvas [2011/85] un Regulas [Nr. 473/2013] tieši nepiemērojamo daļu pilnīgu iedarbību it īpaši attiecībā uz budžeta normu ievērošanas uzraudzības darbību, [Corte dei conti (Revīzijas palāta)] atbilstoši savām kontroles pilnvarām pārbauda vispārējās valdības budžeta datu atbilstību uzskaites tiesiskajam regulējumam [..].”
2012. gada 24. decembra Likums Nr. 228
23 2012. gada 24. decembra legge n. 228 – Disposizioni per la formazione del bilancio annuale e pluriennale dello Stato (Likums Nr. 228 – Valsts gada un daudzgadu budžeta izveides noteikumi; 2012. gada 29. decembra GURI Nr. 302, kārtējais pielikums Nr. 212) 1. panta 169. punktā bija noteikts:
“Aktus, ar kuriem ISTAT katru gadu nosaka vispārējo valdību [..], saskaņā ar Konstitūcijas 103. panta otro daļu var pārsūdzēt Corte dei conti (Revīzijas palāta) apvienotajās palātās, kas darbojas īpašā sastāvā.”
Ar grāmatvedību saistīto tiesvedību kodekss
24 2016. gada 26. augusta decreto legislativo n. 174 – Codice di giustizia contabile, adottato ai sensi dell’articolo 20 della legge 7 agosto 2015, n. 124 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 174 – Ar grāmatvedību saistīto tiesvedību kodekss, kas pieņemts atbilstoši 2015. gada 7. augusta Likuma Nr. 124 20. pantam; 2016. gada 7. septembra GURI Nr. 209, kārtējais pielikums Nr. 41; turpmāk tekstā – “Ar grāmatvedību saistīto tiesvedību kodekss”) 1. pielikuma 11. panta 6. punkta b) apakšpunktā bija paredzēts:
“[Corte dei Conti (Revīzijas palāta)] apvienotās palātas, kas darbojas īpašā sastāvā, īstenojot to ekskluzīvo jurisdikciju publiskā sektora grāmatvedības jomā, vienīgajā instancē izskata lietas:
[..]
b) ISTAT veiktās vispārējās valdības noteikšanas jomā.”
Dekrētlikums Nr. 137/2020
25 2020. gada 28. oktobra decreto‑legge n. 137 – Ulteriori misure urgenti in materia di tutela della salute, sostegno ai lavoratori e alle imprese, giustizia e sicurezza, connesse all’emergenza epidemiologica da COVID‑19 (Dekrētlikums Nr. 137 – Citi steidzami pasākumi veselības aizsardzības, darba ņēmēju un uzņēmumu atbalsta, tiesiskuma un drošības jomā, kas saistīti ar Covid‑19 epidemioloģisko krīzi; 2020. gada 28. oktobra GURI Nr. 269), kurā grozījumi izdarīti ar 2020. gada 18. decembra legge n. 176 (Likums Nr. 176; 2020. gada 24. decembra GURI Nr. 319, kārtējais pielikums Nr. 43) (turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 137/2020”), 23. quater pantā ir noteikts:
“1. Subjektiem, kas šim dekrētam pievienotajā 1. sarakstā ir norādīti kā struktūras, kuras saskaņā ar Regulā [Nr. 549/2013] paredzētās Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmas Eiropas Savienībā (EKS 2010) noteiktajiem kritērijiem ir iesaistītas vispārējās valdības konsolidētā ieņēmumu pārskata publisko finanšu saldo noteikšanā, katrā ziņā ir piemērojami līdzsvarota budžeta un vispārējās valdības [..] parāda atmaksājamības noteikumi, kā arī [noteikumi] par pienākumu paziņot datus un informāciju, kas attiecas uz publiskajām finansēm.
2. 2016. gada 26. augusta Leģislatīvā dekrēta Nr. 174 1. pielikumā ietvertā Ar grāmatvedību saistīto tiesvedību kodeksa 11. panta 6. punkta b) apakšpunktā pēc vārdiem “ISTAT veiktās [..]” pievieno vārdkopu: “tikai ar mērķi piemērot valsts tiesību aktus par valsts izdevumu ierobežošanu”.”
Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi
26 ISTAT citastarp saskaņā ar Regulu Nr. 549/2013 iekļāva Ferrovienord un FITRI (turpmāk tekstā kopā – “prasītājas pamatlietā”) ISTAT sarakstā, kas tika publicēts 2020. gada 30. septembrī.
27 Ar prasībām, kas celtas Corte dei conti (Revīzijas palāta) – iesniedzējtiesā –, prasītājas pamatlietā apstrīdēja šo iekļaušanu sarakstā, jo neesot izpildīti šim nolūkam paredzētie nosacījumi.
28 No iesniedzējtiesas nolēmumiem izriet, ka līdz 2012. gadam lēmumus par tiesību subjekta iekļaušanu ISTAT sarakstā varēja pārsūdzēt administratīvajā tiesā. Vēlāk tika izdarīti divi tiesību aktu grozījumi.
29 Pirmkārt, 2012. gadā saskaņā ar 2012. gada 24. decembra Likuma Nr. 228 1. panta 169. punktu kompetence izvērtēt tiesību subjektu atzīšanas par vispārējo valdību un to iekļaušanas ISTAT sarakstā pamatotību tika piešķirta Corte dei conti (Revīzijas palāta). Šis jurisdikcijas noteikums tika pārņemts Ar grāmatvedību saistīto tiesvedību kodeksa 11. panta 6. punkta b) apakšpunktā, kurā paredzēts, ka “Corte dei conti [(Revīzijas palāta)] apvienotās palātas, kas darbojas īpašā sastāvā, īstenojot to ekskluzīvo kompetenci publiskā sektora grāmatvedības jomā, vienīgajā instancē izskata lietas [..] ISTAT veiktās vispārējās valdības noteikšanas jomā”.
30 Iesniedzējtiesa precizē, ka pārbaude, kas tobrīd bija jāīsteno revīzijas tiesai, bija jāveic, pamatojoties uz kritērijiem, kas izriet no Regulas Nr. 549/2013 un kas saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem ir nosacījumi, kurus ņemot vērā tiesību subjekts tiek iekļauts ISTAT sarakstā. Turklāt šī tiesa norāda, ka šāda iekļaušana rada konkrētus pienākumus, it īpaši grāmatvedības pienākumus, kas ir jāpilda attiecīgajiem tiesību subjektiem, kuri, tiklīdz tie ir iekļauti šajā sarakstā, saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater panta 1. punktu ir iesaistīti vispārējās valdības konsolidētā ieņēmumu pārskata publisko finanšu saldo noteikšanā. Tādējādi iesniedzējtiesa uzskata, ka vispārējās valdības statusa pārbaude Regulas Nr. 549/2013 izpratnē ir grāmatvedības darbība, kas tiek veikta pirms to saldo noteikšanas, uz kuru pamata tiek veidotas dalībvalstu finansiālās attiecības, it īpaši saskaņā ar LESD 126. pantu un Līgumiem pievienoto 12. protokolu par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru (turpmāk tekstā – “12. protokols”).
31 Otrkārt, revīzijas tiesas veiktās pārbaudes par iekļaušanas ISTAT sarakstā tiesiskumu tvērums 2020. gadā tika ierobežots atbilstoši Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater panta 2. punktam, ar kuru tika grozīts Ar grāmatvedību saistīto tiesvedību kodeksa 11. panta 6. punkta b) apakšpunkts, kurā tagad būtībā ir paredzēts, ka Corte dei conti (Revīzijas palāta) apvienotās palātas izskata lietas ISTAT veiktās vispārējās valdības noteikšanas jomā tikai ar mērķi piemērot valsts tiesību aktus par valsts izdevumu ierobežošanu.
32 No iesniedzējtiesas nolēmumiem izriet, ka pamatlietas puses nav vienisprātis par to, kā ir jāinterpretē Ar grāmatvedību saistīto tiesvedību kodeksa – kurā grozījumi izdarīti ar Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater pantu – 11. panta 6. punkta b) apakšpunkts.
33 Tādējādi Procura generale della Corte dei Conti (Revīzijas palātas prokuratūra, Itālija) ieskatā, ja minētais 23. quater pants tiktu interpretēts tādējādi, ka ar to iespēja celt prasību par ISTAT sarakstu ir ierobežota tikai ar mērķi piemērot valsts tiesību aktus par valsts izdevumu ierobežošanu, tas neatbilstu Savienības tiesībām, it īpaši Regulai Nr. 549/2013, kā arī efektivitātes un līdzvērtības principiem, jo tas nenodrošinātu attiecīgajiem tiesību subjektiem efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Proti, minētie subjekti vairs nevarētu panākt to, lai tiesā tiktu pārbaudīta to iekļaušana ISTAT sarakstā vispārējās valdības statusā. Prasītājas pamatlietā piekrīt šim viedoklim.
34 Savukārt ISTAT un Ekonomikas un finanšu ministrija (turpmāk tekstā kopā – “atbildētāji pamatlietā”) uzskata, ka ar Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater pantu, vienlaikus ierobežojot Corte dei conti (Revīzijas palāta) kompetenci, ir arī paplašināta administratīvās tiesas kompetence, tādējādi prasītājām pamatlietā esot nodrošināta pilnīga to interešu aizsardzība tiesā. Katrā ziņā atbildētāji pamatlietā uzskata, ka jēdziena “vispārējā valdība” noteikšana ir vienīgi administratīvās tiesas kompetencē, jo tā skar ar grāmatvedības jautājumiem nesaistītus aspektus. Līdz ar to Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater pants esot saderīgs ar Savienības tiesībām.
35 Atbildot uz šo argumentāciju, Procura generale della Corte dei Conti (Revīzijas palātas prokuratūra) arī norādīja – pat ja būtu jāpiekrīt atbildētāju pamatlietā aizstāvētajai 23. quater panta interpretācijai, šī tiesību norma tomēr neatbilstu tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektivitātes un līdzvērtības principiem. Šāda interpretācija radītu ilgstošas tiesvedības un pretrunīgu spriedumu risku, jo attiecīgajiem subjektiem, lai aizstāvētu savas tiesības, tādējādi būtu jāceļ divas atsevišķas prasības divās dažādās tiesās.
36 Iesniedzējtiesa uzskata, ka Ar grāmatvedību saistīto tiesvedību kodeksa 11. panta 6. punkta b) apakšpunktā izdarītais grozījums rada absolūtu tiesību aizsardzības tiesā neesamību subjektiem, kuri ir prasītāju pamatlietā situācijai līdzīgā situācijā. Proti, vispirms, nepastāvot tiesai, kuras kompetencē būtu nodrošināt Savienības tiesību ievērošanu saistībā ar vispārējās valdības statusu un ar to saistītajiem pienākumiem, nebūtu iespējama nekāda pārbaude par to, vai Itālijas valsts ievēro ar šo statusu saistītās Savienības tiesību normas, kas paredzētas Regulā Nr. 549/2013, un līdz ar to nepastāvētu arī publisko finanšu saldo pārbaude LESD 126. panta, 12. protokola, kā arī Stabilitātes un izaugsmes pakta izpratnē.
37 Turpinājumā – šīs tiesas ieskatā, ierobežojot revīzijas tiesas pieņemto lēmumu iedarbību “tikai ar mērķi piemērot valsts tiesību aktus par valsts izdevumu ierobežošanu”, faktiski tiktu izslēgta jebkāda šīs tiesas iespēja veikt neatkarīgu pārbaudi attiecībā uz budžeta iestādēm un par tās publisko finanšu saldo aprēķināšanas kārtības tiesiskumu, kas tiek izmantota, lai pārliecinātos par Direktīvas 2011/85 5. panta b) punktā minētā vidēja termiņa budžeta mērķa ievērošanu. Tāpēc nešķiet, ka Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater pantā būtu ievērots Regulā Nr. 473/2013 un Direktīvā 2011/85 paredzētais noteikums, kas prasa budžeta iestāžu nodalīšanu no revīzijas struktūrām, jo revīzija var norisināties tiesvedības kārtībā.
38 Visbeidzot minētā tiesa uzskata – tā kā vispārējās valdības statuss Savienības tiesību izpratnē attiecīgajiem subjektiem rada pienākumus un tiesību ierobežojumus, tiem saskaņā ar LES 19. pantu un Hartas 47. pantu ir jāatzīst tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, lai varētu apstrīdēt šo statusu.
39 Šajā ziņā iesniedzējtiesa, pirmkārt, norāda – lai gan saskaņā ar procesuālās autonomijas principu kompetentās tiesas un prasību procesuālie noteikumi ir jānosaka valsts tiesību sistēmā, prasības efektivitāte šajā gadījumā ir samazināta, jo šīs tiesas pieņemamo nolēmumu nevar pilnībā uzskatīt par atzinumu, ka attiecīgā subjekta klasificēšana vispārējās valdības sektorā Savienības tiesību izpratnē ir prettiesiska. Turklāt uz tādu prasību kā Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater pantā paredzētā prasība attiecoties ārkārtas procesuālie noteikumi, kas pilnībā atšķiras no Itālijas tiesību sistēmā līdzīgām situācijām paredzētajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Tādējādi atbilstoši Itālijas tiesībām visi jautājumi par statusa atzīšanu esot saistīti ar autonomu atzīšanas prasību, kas celta kompetentā tiesā, kuras nolēmums ir saistošs attiecībā uz sekām, kas saistītas ar šo statusu. Tāpēc iesniedzējtiesai ir šaubas, vai 23. quater pants atbilst efektivitātes un līdzvērtības principiem.
40 Otrkārt, minētā tiesa uzskata – pat ja tiktu atbalstīta atbildētāju pamatlietā piedāvātā 23. quater panta interpretācija, pastāvētu šaubas par šī panta atbilstību efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam, jo īsajā laikposmā, proti, finanšu gadā, kurā prasītājām pamatlietā pēc to iekļaušanas ISTAT sarakstā ir jāizpilda no šīs iekļaušanas izrietošie pienākumi, prasītājām, lai aizstāvētu savas tiesības, būtu jāceļ divas atsevišķas prasības divās dažādās tiesās, un tas varētu apdraudēt tiesiskās drošības principu saistībā ar to statusu. Tāpat, ja tiktu piemērota šāda interpretācija, paliktu šaubas arī par 23. quater panta atbilstību tiesību aizsardzības līdzekļu līdzvērtības principam, ņemot vērā, ka Itālijas Republikas Konstitūcijā ir noteikts, ka revīzijas tiesai ir kompetence Itālijas valsts budžeta saldo pareizas noteikšanas jomā.
41 Šādos apstākļos Corte dei conti (Revīzijas palāta) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [EKS 2010] un [Regulas Nr. 549/2013] un Direktīvas [2011/85] lietderīgās iedarbības principam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā kompetentās valsts tiesas jurisdikcija pār EKS 2010 pareizu piemērošanu ir ierobežota tikai ar mērķi piemērot valsts tiesību aktus par valsts izdevumu ierobežošanu, apdraudot Savienības tiesību regulējuma galveno lietderīgo iedarbību, proti, liedzot pārbaudīt budžeta saldo pārskatāmību un uzticamību, lai pārliecinātos par [Itālijas Republikas] konverģenci attiecībā uz vidēja termiņa budžeta mērķi?
2) Vai EKS 2010 tiešas piemērojamības noteikumam un [Regulas Nr. 549/2013] un Direktīvas [2011/85] lietderīgās iedarbības principam no organizatoriskā sadalījuma starp budžeta iestādēm un kontroles iestādēm viedokļa ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā kompetentās valsts tiesas nolēmuma par EKS 2010 pareizu piemērošanu sekas ir ierobežotas tikai ar mērķi piemērot valsts tiesību aktus par valsts izdevumu ierobežošanu, apdraudot jebkādu neatkarīgu kontroli pār Itālijas valsts pārvaldes iestāžu (kā tas kvalificēts Savienības tiesību nolūkos) kontu subjektīvas darbības jomas noteikšanu, lai pārbaudītu [Itālijas Republikas] konverģenci attiecībā uz vidēja termiņa budžeta mērķi?
3) Vai tiesiskuma principam, kas izpaužas kā efektīva tiesību aizsardzība tiesā un tiesību aizsardzības līdzekļu līdzvērtība, ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram:
a) ir liegts jebkādā veidā pārbaudīt tiesā, vai ISTAT ir pareizi piemērojis EKS 2010, lai noteiktu S.13. sektora tvērumu, un tātad pārliecināties par budžeta saldo pareizību, pārskatāmību un uzticamību, lai pārbaudītu [Itālijas Republikas] konverģenci attiecībā uz vidēja termiņa budžeta mērķi (efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpums);
b) ja par pareizu – arī ar autentiskas likuma interpretācijas starpniecību – tiktu uzskatīta valsts pārvaldes iestāžu atbildētāju ierosinātā tiesību normas interpretācija, prasītājs ir pakļauts dubultam pārsūdzības tiesā slogam un no tā izrietošiem nolēmumu kolīzijas riskiem saistībā ar Savienības tiesiskā statusa pastāvēšanu, padarot faktiski neiespējamu tā tiesību efektīvu aizsardzību laikus – laikā, kas prasīts no tā izrietošo pienākumu izpildei (proti, finanšu gads), – un apdraudot tiesisko drošību par vispārējās valdības statusa pastāvēšanu;
c) aizvien, ja par pareizu – arī ar autentiskas likuma interpretācijas starpniecību – tiktu uzskatīta valsts pārvaldes iestāžu atbildētāju ierosinātā tiesību normas interpretācija, ir paredzēts, ka par budžeta darbības jomas noteikšanas pareizību spriež cita tiesa, nevis tā, kurai Itālijas Konstitūcijā ir rezervēta jurisdikcija budžeta tiesību jomā?”
Tiesvedība Tiesā
42 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2021. gada 12. augusta lēmumu lietas C‑363/21 un C‑364/21 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.
43 Iesniedzējtiesa ir arī lūgusi Tiesu izskatīt šīs lietas paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. panta 1. punktu.
44 Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta priekšlikuma un ģenerāladvokāta uzklausīšanas, atkāpjoties no šā reglamenta noteikumiem, var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.
45 Pamatojot lūgumu izskatīt šīs lietas paātrinātā tiesvedībā, iesniedzējtiesa norāda, ka uzdotie jautājumi skar tās jurisdikciju budžeta jautājumos. Šīs tiesas ieskatā, ja šī jurisdikcija netiktu īstenota laikposmā, kas atbilst attiecīgajam grāmatvedības ciklam, proti, 2020. gadam, Savienības tiesībās paredzētajiem noteikumiem nebūtu nekādas lietderīgas iedarbības. Tādējādi attiecībā uz 2020. gadu tie subjekti, kuri uzskatāmi par vispārējo valdību un kuru peļņa vai zaudējumi jāņem vērā tās konsolidētajā ieņēmumu pārskatā, esot jānosaka pirms šī grāmatvedības cikla beigām.
46 Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet – apstāklis, ka iesniedzējtiesai ir pienākums veikt visus pasākumus, lai nodrošinātu pamatlietas ātru noregulējumu, pats par sevi nav pietiekams, lai pamatotu paātrinātas tiesvedības piemērošanu saskaņā ar Reglamenta 105. panta 1. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 13. oktobris, Gmina Wieliszew, C‑698/20, EU:C:2022:787, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Turpinot – saskaņā ar iedibināto judikatūru ekonomiskās intereses, tostarp valsts finanses ietekmējošas intereses, lai arī cik svarīgas un leģitīmas tās būtu, pašas par sevi nevar pamatot paātrinātās tiesvedības piemērošanu (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Phoenix Contact, C‑44/21, EU:C:2022:309, 15. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Visbeidzot – Tiesa jau ir precizējusi, ka Savienības tiesību pārkāpuma, kā arī to lietderīgās iedarbības apdraudējuma risks, kas rodas daudzās lietās, kurās iesniegti lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, pats par sevi nevar pamatot Reglamenta 105. panta 1. punktā paredzētās paātrinātās tiesvedības piemērošanu, ņemot vērā šīs procedūras atkāpes raksturu (Tiesas priekšsēdētāja rīkojums, 2017. gada 13. jūlijs, Anodiki Services, C‑260/17, EU:C:2017:560, 11. punkts).
49 Turklāt iesniedzējtiesa nav precizējusi, vai īsā termiņā sniegta Tiesas atbilde ļautu tai izlemt tajā ierosinātās lietas pirms attiecīgā grāmatvedības cikla beigām.
50 Šādos apstākļos Tiesas priekšsēdētājs 2021. gada 12. augustā, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, nolēma, ka šī sprieduma 43. punktā minētais pieteikums nav apmierināms, jo apstākļi, uz kuriem iesniedzējtiesa atsaucas šajās lietās, neļauj uzskatīt, ka ir izpildīti Reglamenta 105. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmā un otrā jautājuma, kā arī trešā jautājuma a) daļas pieņemamību
51 Itālijas valdība uzskata, ka pirmais un otrais jautājums, kā arī trešā jautājuma a) daļa ir nepieņemami, jo tie ir balstīti uz kļūdainu pieņēmumu, ka ar Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater pantu ieviestie tiesību aktu grozījumi izraisītu to, ka netiktu veikta pārbaude tiesā par subjekta iekļaušanas ISTAT sarakstā pamatotību. Šī valdība šajā ziņā norāda, ka pēc Corte dei conti (Revīzijas palāta) kompetences ierobežojuma, kas izriet no šiem grozījumiem, tika paplašināta administratīvās tiesas, kas esot “dabiskā” tiesa, lai lemtu par pārvaldes aktiem, vispārējā kompetence.
52 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātajā sadarbībā starp Tiesu un valsts tiesām tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2023. gada 25. maijs, WertInvest Hotelbetrieb, C‑575/21, EU:C:2023:425, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 Tātad tiek prezumēts, ka jautājumi par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, ir nozīmīgi. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2023. gada 25. maijs, WertInvest Hotelbetrieb, C‑575/21, EU:C:2023:425, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
54 Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, pēdējās minētās kompetencē neietilpst valsts tiesību interpretēšana un tikai valsts tiesai ir jākonstatē un jānovērtē pamatlietas fakti, kā arī jānosaka valsts normatīvo un administratīvo aktu konkrētais tvērums (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, SeGEC u.c., C‑277/21, EU:C:2022:318, 21. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
55 Tiesa ir pilnvarota lemt vienīgi par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, ņemot vērā iesniedzējtiesas izklāstīto faktisko un tiesisko situāciju, un tai nav pilnvaru nedz apšaubīt, nedz pārbaudīt tās pareizību (spriedums, 2021. gada 9. septembris, Real Vida Seguros, C‑449/20, EU:C:2021:721, 13. punkts un tajā minētā judikatūra).
56 Tāpēc uz pirmo un otro jautājumu, kā arī trešā jautājuma a) daļu ir jāatbild, ņemot vērā iesniedzējtiesas nolēmumos pausto pieņēmumu, ka Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater panta dēļ netiek veikta pārbaude tiesā par ISTAT īstenoto Regulas Nr. 549/2013 piemērošanu, definējot vispārējās valdības sektoru.
57 Tomēr, kā izriet no trešā jautājuma b) un c) daļas formulējuma, iesniedzējtiesa ir ņēmusi vērā valsts tiesību interpretāciju, ko ir ierosinājuši atbildētāji pamatlietā. Tādējādi nekas neliedz Tiesai veikt atbilstošo Savienības tiesību normu interpretāciju, ņemot vērā arī šo valsts tiesību interpretāciju.
58 Tiesas – kas ir aicināta sniegt valsts tiesai noderīgu atbildi, interpretējot vienīgi Savienības tiesības, – kompetencē ir sniegt valsts tiesai norādes, kuras izriet no pamatlietas materiāliem, kā arī no tai iesniegtajiem rakstveida un mutvārdu apsvērumiem un kuras ļauj valsts tiesai pieņemt nolēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. aprīlis, SeGEC u.c., C‑277/21, EU:C:2022:318, 22. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
59 Šādos apstākļos pirmais un otrais jautājums, kā arī trešā jautājuma a) daļa ir pieņemami.
Par lietas būtību
60 Ar pirmo līdz trešo jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 473/2013 un Nr. 549/2013, Direktīva 2011/85, kā arī LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot tās Hartas 47. panta un līdzvērtības un efektivitātes principu gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir ierobežota revīzijas tiesas kompetence lemt par subjekta iekļaušanas vispārējās valdības sarakstā pamatotību.
61 Šīs tiesas ieskatā ar Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater pantu ieviestais kompetences ierobežojums, atbilstoši kuram Corte dei conti (Revīzijas palāta) var izskatīt lietas par ISTAT veikto vispārējās valdības noteikšanu “tikai ar mērķi piemērot valsts tiesību aktus par valsts izdevumu ierobežošanu”, esot izraisījis to, ka nepastāv tiesas pārbaude par tādu subjektu kā prasītājas pamatlietā atzīšanas par vispārējo valdību pamatotību. Tādējādi šis ierobežojums faktiski liedzot, pirmkārt, pareizi piemērot Savienības grāmatvedības un budžeta noteikumus, kas minēti gan Regulā Nr. 549/2013, gan Direktīvā 2011/85, un līdz ar to arī ievērot LESD 126. pantā un 12. protokolā ietvertās prasības, otrkārt, jebkādu neatkarīgu valsts budžeta iestāžu kontroli, kā paredzēts šajā direktīvā un Regulā Nr. 473/2013, kā arī, treškārt, LES 19. pantā un Hartas 47. pantā nodrošināto efektīvas tiesību aizsardzības tiesā garantiju.
62 Turklāt iesniedzējtiesa precizē – pat ja tiktu atbalstīta atbildētāju pamatlietā piedāvātā un šī sprieduma 34. punktā minētā 23. quater panta interpretācija, joprojām pastāvētu šaubas par šī panta atbilstību tostarp efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam, jo prasītājām pamatlietā, lai aizstāvētu savas tiesības, tad būtu jāceļ divas atsevišķas prasības divās dažādās tiesās, un tas varētu apdraudēt tiesiskās drošības principu saistībā ar to statusa noteikšanu, īstenojot Regulu Nr. 549/2013.
63 Tāpēc, pirmām kārtām, jāizvērtē, vai tas, ka nav iespējams apstrīdēt subjekta iekļaušanas ISTAT sarakstā vispārējās valdības statusā pamatotību, kas iesniedzējtiesas skatījumā izriet no Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater panta, ir pretrunā no Regulām Nr. 473/2013 un Nr. 549/2013, kā arī Direktīvas 2011/85 izrietošajām prasībām un tādējādi šo tiesību aktu efektivitātei, kā arī Savienības tiesībās noteiktajai efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā. Otrām kārtām, ir jāizvērtē, vai 23. quater pants, kā to interpretējušas atbildētājas pamatlietā, atbilst prasībai par šādu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
64 Pirmkārt, attiecībā uz to, vai valsts tiesiskajā regulējumā, šajā gadījumā 23. quater pantā, kā to interpretējusi iesniedzējtiesa, ir ievērotas no Regulas Nr. 549/2013 izrietošās prasības, jāatgādina, ka no šīs regulas 14. apsvēruma izriet, ka ar EKS 2010 Savienības nolūkiem un it īpaši, lai definētu un uzraudzītu Savienības ekonomisko un sociālo politiku, ir izveidota atsauces sistēma, lai sagatavotu dalībvalstu kontus. Šajā ziņā saskaņā ar šīs regulas 3. apsvērumu šādi konti būtu jāsagatavo, pamatojoties uz vienotiem principiem, kuri nepieļauj atšķirīgas interpretācijas, lai iegūtu salīdzināmus rezultātus (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, Fonds du Logement de la Région de Bruxelles‑Capitale, C‑632/18, EU:C:2019:833, 32. punkts).
65 Kā izriet no šīs regulas 1. panta, EKS 2010 ir paredzēta metodoloģija, kas ietverta šīs regulas A pielikumā un kas it īpaši attiecas uz kopējām definīcijām un uzskaites noteikumiem, kurus izmanto, apkopojot nacionālos un reģionālos kontus, kā arī tabulas Savienības vajadzībām. Saskaņā ar Regulas Nr. 549/2013 3. pantu dalībvalstīm šie konti jānosūta Komisijai (Eurostat).
66 Šajā ziņā šī pielikuma 1. nodaļas 1.57. punktā ir paredzēta visu institucionālo vienību – kas definētas kā ekonomiski subjekti, kuriem var piederēt preces un aktīvi un kuri var uzņemties saistības un ar pilnām tiesībām iesaistīties ekonomiskās darbībās un darījumos ar citām vienībām – iekļaušana kādā no sešiem galvenajiem EKS 2010 norādītajiem sektoriem, proti, nefinanšu sabiedrības, finanšu sabiedrības, vispārējā valdība, mājsaimniecības, mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas un pārējā pasaule (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, Fonds du Logement de la Région de Bruxelles‑Capitale, C‑632/18, EU:C:2019:833, 33. punkts).
67 “Vispārējās valdības” sektors ir definēts Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2. nodaļas 2.111. punktā, kā arī 20. nodaļas 20.05. un nākamajos punktos.
68 Ņemot vērā šīs regulas 1. un 3. pantu, kā arī šī sprieduma 64. punktā atgādināto šīs regulas mērķi, dalībvalstīm, izstrādājot savus nacionālos un reģionālos kontus Savienības vajadzībām, “vispārējās valdības” sektors ir jānosaka, piemērojot šo definīciju.
69 Lai nodrošinātu, ka kompetentā valsts iestāde, kvalificējot subjektu par “vispārējo valdību” Regulas Nr. 549/2013 izpratnē, ievēro atbilstošo tai saistošo Savienības tiesību definīciju, tās lēmumam ir jābūt apstrīdamam un pakļautam tiesas pārbaudei. Nepastāvot iespējai apstrīdēt šo kvalifikāciju, Savienības tiesību lietderīgā iedarbība netiktu nodrošināta.
70 Līdz ar to šīs regulas lietderīgajai iedarbībai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā faktiski ir izslēgta jebkāda iespēja pārbaudīt tiesā subjekta kvalificēšanas par vispārējo valdību pamatotību.
71 Otrkārt, saistībā ar to, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater pants atbilst no Direktīvas 2011/85 izrietošajām prasībām, jāatgādina, ka saskaņā ar tās 1. pantu ar šo direktīvu ir noteikti sīki izstrādāti noteikumi attiecībā uz dalībvalstu budžeta struktūru iezīmēm. Minētie noteikumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis pilda pienākumus saskaņā ar LESD attiecībā uz valsts budžeta pārmērīga deficīta novēršanu.
72 Jēdziens “budžeta struktūra” minētās direktīvas 2. pantā ir definēts kā pasākumu, procedūru, noteikumu un iestāžu kopums, kas ir pamats vispārējās valdības budžeta politikas īstenošanai. Turklāt 2. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka šajā direktīvā piemēro Regulas Nr. 2223/96 A pielikuma 2.70. punktā izklāstīto jēdziena “vispārējās valdības apakšnozares” definīciju (kas ir identiska Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2.113. punktā ietvertajai definīcijai). Šajā ziņā jāprecizē arī, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/85 23. apsvērumu LESD izveidotās budžeta uzraudzības sistēmas noteikumi, jo īpaši Stabilitātes un izaugsmes pakts, ir piemērojami vispārējai valdībai kopumā, kas ietver arī šīs apakšnozares.
73 No iepriekš minētā izriet, ka šajā direktīvā ietvertās dalībvalstu budžeta struktūrām piemērojamās prasības, balstoties uz valsts transponēšanas pasākumiem, ir piemērojamas vispārējai valdībai kopumā.
74 Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2011/85 5. pantu katrai dalībvalstij ir jābūt skaitliskām fiskālām normām, kas ir tai specifiskas un kas efektīvi veicina to, ka daudzgadu perspektīvā vispārējā valdība kopumā pilda savus pienākumus budžeta politikas jomā, kuri izriet no LESD. Šādas normas jo īpaši veicina atbilstību budžeta deficīta un parāda atsauces vērtībām, kas noteiktas saskaņā ar LESD, kā arī daudzgadu fiskālās plānošanas pieņemšanu, tostarp attiecībā uz dalībvalstu vidēja termiņa budžeta mērķiem.
75 Šādos apstākļos skaitliskās fiskālās normas, kas attiecināmas uz vispārējo valdību, veicina tās dalībvalsts budžeta disciplīnu, kuras daļa tā ir.
76 Tāpat jānorāda, ka Direktīvas 2011/85 4. apsvērumā ir precizēts, ka fiskālo datu pieejamība ir būtiska Savienības budžeta uzraudzības sistēmas pienācīgai darbībai, ka savlaicīgu un uzticamu fiskālo datu regulāra pieejamība ir pamats pienācīgai un savlaicīgai uzraudzībai, kas savukārt ļauj operatīvi rīkoties negaidītu budžeta norišu gadījumā, un ka būtisks fiskālo datu kvalitātes nodrošināšanas aspekts ir pārredzamība, kam jāietver šādu datu regulāra publiska pieejamība.
77 Tādējādi, lai gan, kā uzsvērusi Komisija, vispārējai valdībai ar šo direktīvu ir noteikti pienākumi, tikai balstoties uz valsts tiesību aktiem, ar kuriem ir transponēta šī direktīva, pastāv risks, ka minētās direktīvas priekšmets, mērķis un lietderīgā iedarbība varētu tikt apdraudēti, ja, nepastāvot iespējai veikt pārbaudi tiesā saistībā ar “vispārējās valdības” statusu, subjektu budžeta dati tiktu publiskoti un nosūtīti Komisijai (Eurostat), lai arī šiem subjektiem nav šāda statusa.
78 Līdz ar to tāda Direktīvas 2011/85 interpretācija, kas ļauj saglabāt tās lietderīgo iedarbību, nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā faktiski ir izslēgta jebkāda iespēja veikt tiesas pārbaudi par subjekta kvalificēšanas par vispārējo valdību pamatotību.
79 Treškārt, attiecībā uz to, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater pants atbilst no Regulas Nr. 473/2013 un Direktīvas 2011/85 izrietošajai prasībai par attiecīgās dalībvalsts budžeta iestāžu neatkarīgu uzraudzību, jāsecina, kā secinājumu 80. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, ka šie Savienības instrumenti ļauj dalībvalstīm brīvi noteikt, kuras neatkarīgas struktūras uzraudzīs valsts publiskās uzskaites sistēmas vai šo valstu budžeta disciplīnas efektīvu ievērošanu.
80 Vispirms – saskaņā ar Direktīvas 2011/85 3. panta 1. punktu, lasot to kopā ar 3. apsvērumu, šīm valstu sistēmām ir jābūt pakļautām iekšējai kontrolei un neatkarīgai revīzijai, ko var veikt viena vai vairākas publiskas iestādes, piemēram, revīzijas palātas vai privātas revīzijas struktūras. Iekšējai kontrolei būtu jānodrošina, ka publiskās uzskaites jomā spēkā esošie noteikumi tiek piemēroti visās vispārējās valdības apakšnozarēs.
81 Turpinot – šīs direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka skaitliskajās fiskālajās normās, kas specifiskas katrai valstij, citastarp ir precīzi jānorāda šādu normu izpildes efektīvas un laikus īstenotas uzraudzības kārtība, kas balstās uz uzticamu un neatkarīgu analīzi, kuru veic neatkarīgas struktūras vai struktūras, kam nodrošināta funkcionāla neatkarība no dalībvalstu budžeta iestādēm.
82 Visbeidzot – Regulas Nr. 473/2013 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir sniegta jēdziena “neatkarīgas struktūras” definīcija. Tās ir strukturāli neatkarīgas struktūras vai struktūras, kurām piešķirta funkcionālā autonomija no dalībvalsts budžeta lēmējinstitūcijām un kuras reglamentē valsts tiesību normas, kas nodrošina augstu funkcionālās autonomijas un pārskatatbildības līmeni. Šīs regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir precizēts, ka dalībvalstis izveido neatkarīgas struktūras, kas uzrauga Direktīvas 2011/85 5. pantā minēto skaitlisko fiskālo normu ievērošanu.
83 Tādējādi, kā secinājumu 83. un 85. punktā norādījis ģenerāladvokāts, Direktīvā 2011/85 un Regulā Nr. 473/2013 neatkarīgu struktūru izveide ir paredzēta tikai saistībā ar Savienības fiskālo noteikumu ievērošanu, bet dalībvalstīm ir ļauts brīvi ierobežot to tvērumu, kāds ir šo dalībvalstu revīzijas tiesu veiktajai pārbaudei tiesā attiecībā uz Regulas Nr. 549/2013 piemērošanu.
84 Ceturtkārt, par to, vai tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater pants ir ievērota Savienības tiesībās noteiktā prasība par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jāatgādina, ka atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai dalībvalstīm ir jāparedz tiesību aizsardzības līdzekļi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu indivīdiem tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia, C‑497/20, EU:C:2021:1037, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
85 Tiesa ir arī precizējusi, ka tiesību, kuras indivīdi gūst no Savienības tiesībām, efektīvas aizsardzības tiesā princips, uz ko ir atsauce šajā tiesību normā, ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas izriet no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un kas tika atzīts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā un tagad ir apstiprināts Hartas 47. pantā (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia, C‑497/20, EU:C:2021:1037, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).
86 Jāatgādina arī, ka Hartas 51. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tās noteikumi uz dalībvalstīm attiecas tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus.
87 Šajā ziņā jānorāda – kā izriet no šī sprieduma 64.–78. punkta –, ka pamatlietā aplūkoto tiesisko situāciju no materiāltiesiskā viedokļa regulē Regula Nr. 549/2013 un Direktīva 2011/85; tajās attiecīgajai dalībvalstij ir paredzēti uzskaites un budžeta noteikumi, kuru pilnīgu ievērošanu no tādiem subjektiem kā prasītājas pamatlietā ir jāvar pieprasīt tiesā. Šādos apstākļos Hartas noteikumi ir piemērojami.
88 Tomēr nedz šajā regulā, nedz direktīvā nav paredzēti prasības celšanai tiesā piemērojamie procesuālie noteikumi, kas ļautu nodrošināt šo tiesību aktu lietderīgo iedarbību, un tostarp nav precizēts, kurai valsts tiesai ir jānodrošina efektīva tiesību aizsardzība tiesā.
89 Ja attiecīgajā jomā nepastāv Savienības tiesību normas, saskaņā ar procesuālās autonomijas principu katras dalībvalsts valsts tiesību sistēmā ir jāparedz procesuālie noteikumi attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas minēti šī sprieduma 84. punktā, tomēr ar nosacījumu, ka šie noteikumi nav mazāk labvēlīgi par tiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kuras ir piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia, C‑497/20, EU:C:2021:1037, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).
90 Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater panta pārbaude, ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus, ir jāveic, ievērojot to – kā izriet no šī sprieduma 32.–35. punkta –, ka pamatlietas puses šo tiesību normu interpretē atšķirīgi, un to iesniedzējtiesa ir ņēmusi vērā tās prejudiciālajos jautājumos. Turklāt tiesas sēdē Itālijas valdība norādīja, ka saskaņā ar minēto tiesību normu Corte dei conti (Revīzijas palāta) varētu pakārtoti lemt par ISTAT lēmumu par subjekta iekļaušanu ISTAT sarakstā spēkā esamību, vajadzības gadījumā nepiemērojot šos lēmumus.
91 Attiecībā uz līdzvērtības principu jānorāda, ka Tiesas rīcībā nav neviena apstākļa, kas tai varētu radīt šaubas par to, vai pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā šis princips ir ievērots.
92 Saistībā ar efektivitātes principu jāatgādina, ka Savienības tiesības neprasa dalībvalstīm paredzēt citus tiesību aizsardzības līdzekļus kā vien tos, kas noteikti valsts tiesībās, ja vien no attiecīgās valsts tiesību sistēmas kopumā izriet, ka nepastāv tiesību aizsardzības līdzekļi, kurus izmantojot varētu kaut vai pakārtoti nodrošināt to tiesību aizsardzību, kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, vai arī ja vienīgā attiecīgo personu iespēja piekļūt tiesai būtu spiestā kārtā izdarīt tiesību pārkāpumu (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia, C‑497/20, EU:C:2021:1037, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
93 Turklāt jāuzsver, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru katrs gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālās tiesību normas nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu kopējā procesā, šā procesa norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šādā kontekstā vajadzības gadījumā ir jāņem vērā tādi valsts tiesu sistēmas pamatā esošie principi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un pienācīga tiesvedības norise (spriedums, 2022. gada 17. novembris, Harman International Industries, C‑175/21, EU:C:2022:895, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).
94 Šajā gadījumā, ņemot vērā šī sprieduma 92. un 93. punktā minēto judikatūru, ja valsts tiesa konstatētu, ka Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater panta stāšanās spēkā izraisa jebkādas pārbaudes tiesā neesamību attiecībā uz ISTAT lēmumiem par subjektu iekļaušanu vispārējās valdības sektorā, kā tas definēts Regulā Nr. 549/2013, būtu jāsecina, ka šī tiesību norma padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina šīs regulas piemērošanu un līdz ar to neļauj nodrošināt Direktīvas 2011/85 lietderīgo iedarbību. Šādā gadījumā šie tiesību subjekti nevarētu vērsties nevienā tiesā, lai lūgtu izvērtēt ISTAT, piemērojot šo regulu, veiktos pasākumus.
95 Savukārt, ja iesniedzējtiesa piekristu Dekrētlikuma Nr. 137/2020 23. quater panta interpretācijai, ko aizstāv atbildētājas pamatlietā, kā arī tiesas sēdē Itālijas valdība, proti, ka tikai administratīvajai tiesai ir kompetence atcelt subjekta iekļaušanu ISTAT sarakstā un ka revīzijas tiesa, lemjot par valsts tiesiskā regulējuma par valsts izdevumu ierobežošanu piemērošanu, var tikai pakārtoti pārbaudīt šīs iekļaušanas sarakstā tiesiskumu, nevarētu uzskatīt, ka šī tiesību norma apdraud efektivitātes principu vai atklāj apstākli, no kura izrietētu, ka būtu pārkāpta LES 19. panta 1. punkta otrā daļa.
96 Proti, šādā gadījumā pastāvētu tiesību aizsardzības līdzeklis tiesā, kas ļauj nodrošināt to pasākumu pārbaudi, kurus ISTAT veicis, piemērojot Regulu Nr. 549/2013 un Direktīvu 2011/85.
97 Turklāt, kā tiesas sēdē norādīja Itālijas valdība un neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, ISTAT sarakstā iekļautajiem subjektiem, kuri vēlas apstrīdēt to atzīšanu par vispārējo valdību, nav jāceļ divas atsevišķas prasības, proti, prasība administratīvajā tiesā un otra prasība Corte dei conti (Revīzijas palāta). Tā, pirmām kārtām, tie varētu lūgt administratīvo tiesu erga omnes atcelt lēmumu, ar kuru tie tika iekļauti šajā sarakstā. Otrām kārtām, Corte dei conti (Revīzijas palāta) tie var apstrīdēt to iekļaušanas minētajā sarakstā sekas un attiecīgā gadījumā pakārtoti panākt iekļaušanas sarakstā nepiemērošanu.
98 Tomēr šī sprieduma 95. punktā minētajā gadījumā pastāv risks, ka tiks pieņemti pretrunīgi spriedumi par subjekta iekļaušanas ISTAT sarakstā pamatotību, un tas radītu tiesiskās nenoteiktības situāciju. Taču tikai iespēja, ka šādas atšķirības varētu rasties, nav pietiekama, lai secinātu, ka nav ievērots LES 19. pants, lasot to Hartas 47. panta un efektivitātes principa gaismā, ciktāl subjekts, kas apstrīd attiecībā uz to pieņemto lēmumu par kvalifikāciju, var aprobežoties ar vienas prasības celšanu, lai panāktu, ka tā pieteikums tiek izskatīts. Tomēr Itālijas tiesību sistēmā ir jāparedz konkrēti noteikumi par tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu, lai nesamērīgi netiktu skartas Hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, Nemzeti Adatvédelmi és Információszabadság Hatóság, C‑132/21, EU:C:2023:2, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
99 Turklāt, ja ir celta prasība neatkarīgā tiesā, lai lemtu par pamatlietu – un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai –, apstāklim, ka kompetentā tiesa, proti, atbildētāju pamatlietā ieskatā – administratīvā tiesa, kā ir norādījusi iesniedzējtiesa, nav tā tiesa, kas Itālijas Republikas Konstitūcijā minēta kā kompetentā tiesa budžeta jautājumos, no Savienības tiesību viedokļa nav nozīmes.
100 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo līdz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 473/2013 un Nr. 549/2013, Direktīva 2011/85, kā arī LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot tās Hartas 47. panta un līdzvērtības un efektivitātes principu gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir ierobežota revīzijas tiesas kompetence lemt par subjekta iekļaušanas vispārējās valdības sarakstā pamatotību, ja ir garantēta šo regulu un šīs direktīvas lietderīgā iedarbība, kā arī Savienības tiesībās paredzētā efektīva tiesību aizsardzība tiesā.
Par tiesāšanās izdevumiem
101 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 473/2013 (2013. gada 21. maijs) par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu uzraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai eurozonas dalībvalstīs, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 549/2013 (2013. gada 21. maijs) par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Eiropas Savienībā, Padomes Direktīva 2011/85/ES (2011. gada 8. novembris) par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām un LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot tās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta un līdzvērtības un efektivitātes principu gaismā,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tām nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir ierobežota revīzijas tiesas kompetence lemt par subjekta iekļaušanas vispārējās valdības sarakstā pamatotību, ja ir garantēta šo regulu un šīs direktīvas lietderīgā iedarbība, kā arī Savienības tiesībās paredzētā efektīva tiesību aizsardzība tiesā.
[Paraksti]