Lieta T‑401/11 P

Livio Missir Mamachi di Lusignano

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Ārpuslīgumiskā atbildība – Mirušā ierēdņa tuvinieku personīgais kaitējums – Kaitējums, ko ierēdnis cietis pirms savas nāves – Vispārējās tiesas un Civildienesta tiesas kompetence – Pieteikuma par zaudējumu atlīdzību un sūdzības par lēmumu, ar kuru noraidīts šis pieteikums, savstarpējās atbilstības prasība

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (apelāciju palāta) 2014. gada 10. jūlija spriedums

1.      Tiesvedība – Kompetences sadale starp dažādām Savienības tiesām – Civildienesta tiesā celta prasība par kaitējuma atlīdzību miruša ierēdņa tuviniekiem gan kā tiesību pārņēmējiem, gan viņu pašu vārdā un jure proprio – Civildienesta tiesas kompetences izskatīt prasību atlīdzināt personisku kaitējumu neesamība – Vispārējās tiesas kompetence – Prasītāju tiesības celt Vispārējā tiesā vienu vienīgu prasību, prasot kompensēt visu nodarīto kaitējumu

(LESD 257., 270. un 340. pants; Tiesas statūtu I pielikuma 8. panta 3. punkta otrā daļa; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.      Ierēdņu celta prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Priekšmeta un pamata identiskums – Pamati un argumenti, kas nav iekļauti sūdzībā, bet kas ar to ir cieši saistīti – Pieņemamība – Prasība samaksāt nokavējuma procentus, kas pirmo reizi iesniegta Vispārējā tiesā lietā par apstrīdētā lēmuma atcelšanu – Pieņemamība – Prasības tikai kompensēt raksturs – Ietekmes neesamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

1.      Pašreizējā Savienības tiesību stāvoklī Vispārējās tiesas un Civildienesta tiesas attiecīgās kompetences norobežošanas jomā strīds starp ierēdni un iestādi, no kuras viņš ir atkarīgs vai bija atkarīgs, ja tas rodas nodarbinātības attiecībās, kas saista vai saistīja šo personu ar iestādi, ietilpst LESD 270. panta un Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta piemērošanas jomā un līdz ar to neietilpst LESD 268. panta un 340. panta, kas reglamentē Savienības vispārīgo ārpuslīgumiskās atbildības režīmu, piemērošanas jomā.

Šajā ziņā attiecībā uz strīdu starp miruša ierēdņa tiesību pārņēmējiem un iestādi, no kuras šis ierēdnis bija atkarīgs, ja viņi rīkojas, lai saņemtu zaudējumu atlīdzību, kas viņiem ir personīga, neatkarīgi no tā vai šis kaitējums ir materiāls vai morāls, personīgais subjektīvais nosacījums, kas saistīts ar ierēdņa, kam piemīt aplūkotās tiesības, statusu, katrā ziņā nav izpildīts un tātad Civildienesta tiesai principā nav kompetences ratione personae lemt atbilstoši LESD 270. pantam un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantam. Šādos apstākļos, ja tiesību pārņēmēji prasa kompensēt ar vienu aktu radītu dažādu kaitējumu, viņiem ir obligāti jāceļ divas prasības, viena – Civildienesta tiesā, otra – Vispārējā tiesā, atkarībā no tā vai viņi pārņem attiecīgā ierēdņa tiesības vai prasa atlīdzināt materiālu vai morālu kaitējumu, kas tām ir personīgs, un šīm divām prasībām ir paredzēti atsevišķi nosacījumi pēc būtības..

Tomēr, ņemot vērā iemeslus, kas saistīti ar tiesisko noteiktību, labu tiesvedību, procesuālo ekonomiju un pretrunīgu tiesas nolēmumu novēršanu, šie tiesību pārņēmēji var likumīgi savas prasības apvienot, ceļot vienu vienotu prasību. Šī vienotā prasība ir jāceļ Vispārējā tiesā, jo tā ne tikai ir vispārīga jeb vispārīgo tiesību tiesa, kurai tādējādi ir pilna jurisdikcija atšķirībā no Civildienesta tiesas, kam ir izņēmuma jurisdikcija, bet arī augstākstāvoša tiesa, kam ir izveidota Civildienesta tiesa atbilstoši terminoloģijai LESD 257. pantā. Piemērojot Tiesas statūtu I pielikuma 8. panta 3. punkta otro daļu, Civildienesta tiesai uzreiz jānoraida sava kompetence, lai Vispārējā tiesa varētu lemt šajās lietās.

(sal. ar 47., 51., 65., 66. un 73.–75. punktu)

2.      Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā zaudējumu atlīdzības prasības, kas pirmo reizi ir celtas Vispārējā tiesā, ir pieņemamas, kaut arī iepriekšēja administratīva sūdzība attiecas tikai uz apgalvoti kaitējumu radošā lēmuma atcelšanu, jo atcelšanas prasība var nozīmēt prasību atlīdzināt nodarīto kaitējumu. Turklāt prasībai samaksāt nokavējuma procentus apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā, lai tā būtu pieņemama Vispārējā tiesā, nav jābūt skaidri minētai iepriekšējā administratīvā sūdzībā. Šie risinājumi neattiecas vienīgi uz strīdiem par atcelšanu, bet attiecas arī uz strīdiem par tikai kaitējuma kompensēšanu.

(sal. ar 92.–94. punktu)