Lieta T‑34/05 R

Makhteshim‑Agan Holding BV u.c.

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Pagaidu noregulējuma tiesvedība – Pagaidu pasākumi – Prasība par bezdarbību – Pieņemamība – Direktīva 91/414/EEK

Rīkojuma kopsavilkums

1.      Pagaidu noregulējums – Pagaidu pasākumi – Piešķiršanas nosacījumi – Steidzamība – “Fumus boni juris” – Kumulatīvs raksturs – Visu attiecīgo interešu izsvēršana – Pagaidu noregulējuma tiesneša diskrecionārā vara

(EKL 243. pants; Pirmās instances tiesas Reglamenta 104. panta 2. punkts)

2.      Pagaidu noregulējums – Pieņemamības nosacījumi – Prasības pamata lietā pieņemamība – Neatbilstība – Robežas

(EKL 242. un 243. pants; Pirmās instances tiesas Reglamenta 104. panta 1. punkts)

3.      Prasība par bezdarbību – Bezdarbības izbeigšana pēc prasības iesniegšanas – Prasības priekšmeta izzušana – Tiesvedības izbeigšana – Priekšlikums lēmumam par aktīvās vielas endosulfāna neiekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā – Pagaidu noregulējuma tiesneša vērtējums

(EKL 230., 232. un 233. pants; Padomes Direktīvas 91/414 I pielikums)

1.      Pirmās instances tiesas Reglamenta 104. panta 2. punkts paredz, ka pieteikumos par pagaidu pasākumu noteikšanu norāda strīda priekšmetu, apstākļus, kas nosaka steidzamību, kā arī faktiskos un tiesību pamatus, kuri sākotnēji šķietami pamato (fumus boni juris) prasītos pagaidu pasākumus. Šie nosacījumi ir kumulatīvi, tādējādi, ja viens no tiem iztrūkst, prasība par pagaidu pasākumu noteikšanu ir noraidāma. Pagaidu noregulējuma tiesnesim nepieciešamības gadījumā ir jāizsver arī pastāvošās intereses.

Turklāt visas novērtēšanas ietvaros pagaidu noregulējuma tiesvedības tiesnesim ir plaša diskrecionārā vara un tiesības pašam brīvi noteikt, ņemot vērā lietas īpatnības, veidu, kādā šie dažādie nosacījumi ir jāizvērtē, kā arī šīs izvērtēšanas kārtību, jo neviena Kopienas tiesību norma viņam neparedz iepriekš noteiktu analīzes shēmu, lai izvērtētu nepieciešamību pieņemt lēmumu par pagaidu pasākumiem.

(sal. ar 34., 35. punktu)

2.      Jautājumu par prasības, ko izskata tiesa, kurai ir jurisdikcija izspriest lietu pēc būtības, pieņemamību principā nedrīkst izvērtēt pagaidu noregulējuma tiesvedības ietvaros, lai nepieņemtu priekšlaicīgu lēmumu pamata lietā. Taču gadījumā, kad tiek ierosināts jautājums par pamata prasības, par kuru ir iesniegts pieteikums par pagaidu pasākumiem, acīmredzamu nepieņemamību, var būt nepieciešams konstatēt noteiktus apstākļus, kas ļauj šādu prasību, no pirmā skatiena, atzīt par pieņemamu.

(sal. ar 53. punktu)

3.      Tiesību aizsardzības līdzekļi, kas paredzēti EKL 232. pantā, ir balstīti uz ideju, ka iestādes nelikumīga bezdarbība ļauj celt prasību Tiesā vai Pirmās instances tiesā, lai tā atzītu, ka bezdarbība ir pretrunā līgumam, ja vien konkrētā iestāde šo bezdarbību nav izbeigusi. Pamatojoties uz šādu konstatējumu, saskaņā ar EKL 233. pantu atbildētājai iestādei ir jāveic pasākumi, lai pildītu Tiesas vai Pirmās instances tiesas nolēmumu, un tas neietekmē ārpuslīgumisko atbildību, kas var izrietēt no šī paša konstatējuma. Gadījumā, ja akts, kura neizdošana kļūst par strīda priekšmetu, tiek pieņemts pēc prasības celšanas, bet pirms nolēmuma pasludināšanas, Tiesas vai Pirmās instances tiesas konstatējums par sākotnējās bezdarbības nelikumību vairs nevar radīt sekas, kas paredzētas EKL 233. pantā. Tas nozīmē, ka šādā gadījumā, tāpat kā gadījumā, ja atbildētāja iestāde rīkojas pēc aicinājuma divu mēnešu laikā formulēt savu nostāju, strīda priekšmets beidz pastāvēt, no kā izriet, ka tiesvedība ir izbeidzama.

Šajā sakarā pagaidu noregulējuma tiesvedības stadijā var uzskatīt, ka fakts, ka Komisija, izvērtējot aktīvo vielu endosulfānu tā iespējamai iekļaušanai Direktīvas 91/414 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū I pielikumā, oficiāli iesniedza priekšlikumu lēmumam par šīs vielas neiekļaušanu minētajā pielikumā, skaidri parāda šīs iestādes nolūku izbeigt attiecīgās aktīvās vielas pārbaudi, un tādējādi tas ir uzskatāms par viedokļa formulēšanu, kas izbeidz apgalvoto bezdarbību. Tam, ka šāds priekšlikums sākotnēji nav uzskatāms par aktu, par ko var celt prasību atcelt tiesību aktu, šajā sakarā nav nozīmes, jo tas ir nepieciešamais priekšnosacījums nākamajam solim procesā, kuram principā ir jābeidzas ar tiesību aktu, kuru pašu varēs apstrīdēt ar prasību atcelt tiesību aktu.

(sal. ar 67.–70. punktu)