Apelācijas sūdzība, ko 2023. gada 30. augustā René Repasi iesniedza par Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2023. gada 21. jūnija rīkojumu lietā T-628/22 René Repasi/Eiropas Komisija
(Lieta C-552/23 P)
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: René Repasi (pārstāvji: H.-G. Kamann, advokāts, D. Fouquet, advokāte, kā arī F. Kainer un M. Nettesheim, universitātes profesori)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:
atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2023. gada 21. jūnija rīkojumu Repasi/Komisija (T-628/22, EU:T:2023:353);
atcelt Deleģēto regulu (ES) 2022/1214 1 ;
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Apelācijas sūdzības pamati un būtiskie argumenti
Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus: ar pārsūdzēto rīkojumu, pirmkārt, esot pārkāpta LESD 263. panta ceturtā daļa un, otrkārt, esot aizskartas prasītāja pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 1. punktu.
Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējā tiesa noliedzot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir tieši skarts LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē un ka tādējādi viņam ir locus standi, pamatojot to galvenokārt ar to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja kā Eiropas Parlamenta deputāta tiesības varētu tikt aizskartas tikai netieši ar apgalvoto iejaukšanos Parlamenta likumdošanas kompetencē un ka apelācijas sūdzības iesniedzējam vajadzētu būt iespējai īstenot demokrātiskās parlamentārās līdzdalības tiesības tikai Parlamenta iekšējo procedūru ietvaros.
Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka tādējādi ir pieļauta tiesību kļūda, piemērojot tieša skāruma kritēriju saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu, jo nepareizi kvalificēta Eiropas Parlamenta deputātu juridiskā situācija.
Saskaņā ar LES 2. pantu, 10. panta 1. punktu, 13. panta 1. punktu un 14. panta 1. punktu, ko pamato viņa parlamentārās līdzdalības tiesības, it īpaši saskaņā ar Akta par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās 6. panta 1. punkta 1. teikumu, Eiropas Parlamenta deputātu reglamenta 2. panta f) punktu un Eiropas Parlamenta Reglamenta 177. pantu un 218. panta 1. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējam esot individuālas tiesības piedalīties atbilstošā likumdošanas procedūrā, kuras izrietot no viņa kā Eiropas Parlamenta deputāta statusa. Šīs tiesības esot apelācijas sūdzības iesniedzēja personiskās tiesības, kuras viņš varot izmantot ne tikai Parlamenta procedūrā, bet arī starpiestāžu procedūrā attiecībā uz Komisiju. Pieņemot apstrīdēto deleģēto regulu, pamatojoties uz LESD 290. pantu, tā vietā, lai saskaņā ar LESD 289. pantu uzsāktu faktiski vajadzīgo parasto likumdošanas procedūru ar atbilstošu Komisijas priekšlikumu, esot tieši skartas šīs apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības.
Turklāt Vispārējā tiesa esot pārkāpusi arī LESD 263. panta ceturto daļu, citādi juridiski nepareizi interpretējot tiešā skāruma kritēriju. Turklāt esot jāuzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir tieši skarts, ja – kā to pieņēmusi Vispārējā tiesa – tiesības piedalīties atbilstošā likumdošanas procedūrā esot uzskatāmas par tādām, kas ir saistītas ar Parlamenta likumdošanas kompetenci vai izriet no tās, un tādējādi apstrīdētā deleģētā regula tās varot skart tikai netieši. Tiešā skāruma kritērijs attiecoties tikai uz apstrīdēto rīcību, bet ne uz apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesībām. Pieņēmums par tiešu skārumu tikai tiešu, proti, neatvasinātu tiesību aizskāruma gadījumā neesot saderīgs ar LESD 263. panta ceturtās daļas formulējumu, sistēmu un mērķi.
Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka ar apstrīdēto rīkojumu ir pārkāptas viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar Pamattiesību hartas 47. pantu, jo apelācijas sūdzības iesniedzējam esot liegta jebkāda iespēja tiesā aizstāvēties pret viņa kā Parlamenta deputāta līdzdalības tiesību pārkāpumu. Parlamenta iekšējās procedūras, uz kurām atsaucas Vispārējā tiesa, neesot piemērots tiesiskās aizsardzības līdzeklis Pamattiesību hartas 47. panta izpratnē. Parlamenta, kuram saskaņā ar LESD 263. panta otro daļu ir priviliģēts locus standi, prasība neesot efektīvs apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesību aizsardzības līdzeklis, jo īpaši tad, ja Parlamenta vairākums atsakās celt prasību.
____________
1 Komisijas Deleģētā regula (ES) 2022/1214 (2022. gada 9. marts), ar ko groza Deleģēto regulu (ES) 2021/2139 attiecībā uz saimnieciskajām darbībām noteiktās enerģētikas nozarēs un Deleģēto regulu (ES) 2021/2178 attiecībā uz īpašām informācijas atklāšanas prasībām par šīm saimnieciskajām darbībām (OV 2022, L 188, 1. lpp.).